Podcasts about igaunija

Šoreiz raidījumā Piespēle noslēdzam šī gada hokeja pavasari - liekam punktu pasaules čempionātam nedēļas notikumu topā, kā arī rubrikā “Kas lācītim vēderā?” sarunājamies ar kolēģiem no Latvijas Televīzijas (LTV) par turnīra aizkulisēm Stokholmā. Studijā viesojas LTV sporta žurnālisti Dāvids Ernštreits un Matīss Timofejevs, kā arī operators Normunds Pavlovskis. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz saruna jau vasarīgās noskaņās, par riteņbraukšanu. Gunāra viesi šoreiz Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs Toms Markss un amatieru velo kustības pārstāve Zane Kalverša-Ķeņģe. Nedēļas topā: Latvijas hokeja izlase dramatiski noslēdz pasaules čempionātu: savā pēdējā spēlē ar 1:6 zaudēja Austrijai un netiek ceturtdaļfinālā, lielajā finālā ASV ar 1:0 papildlaikā uzvar Šveici, bronzu izcīna mājiniece Zviedrija; Anrī Ravinskis pēc pasaules čempionāta paraksta līgumu ar Nacionālās hokeja līgas klubu Vankūveras “Canucks”; Kitija Laksa teicami debitē Sieviešu nacionālajā basketbola asociācijā - deviņi punkti pirmajā spēlē pret Losandželosas “Sparks”, turklāt to viņa paveic savā 29.dzimšanas dienā; “VEF Rīga” izcīna 12. Latvijas Basketbola līgas čempiontitulu kluba vēsturē, sērijā 4-0 pret “Ventspili”, bronzas godalgas Rīgas “Zeļļiem”; Igaunija būs viena no 2029. gada Eiropas čempionāta basketbolā rīkotājiem.

Šoreiz raidījumā Piespēle dodamies ārpus Doma laukuma studijas, jo viesosimies pie Latvijas vadošā basketbola tiesneša Oļega Latiševa Baltezerā. Tur Latiševs izveidojis unikālu basketbola treniņu centru, kurā jaunieši un arī profesionāļi īpaši var slīpet sava metiena tehniku un precizitāti. Visvairāk laika jaunajā zālē pavada Oļega dēls Tomass, kurš nākotnē plāno studēt ASV. Savukārt rubrikā “Ciemos pie Gunāra Jākobsona” šoreiz traumatologs, ortopēds Valdis Andersons. Nedēļas notikumu topā: Latvijas futbola izlase Pasaules kausa kvalifikācijas mačā Vemblija stadionā ar 0:3 zaudē Anglijai; Latvijas basketbola izlases pretinieki Eiropas čempionāta apakšgrupā Rīgā būs Serbija, Turcija, Čehija, Portugāle un Igaunija; Par jauno Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentu ievēl Dmitriju Miļkeviču, Latvijas Hokeja federācijas kongress aizrit mierīgi un bez pārsteigumiem; Latvijas atklātā hokeja čempionāta jeb Baltijas līgas fināls bez pārsteigumiem - tur atkal savā starpā spēkosies “Mogo/RSU un “Zemgale”/LBTU, pusfināli parāda līgas zemo līmeni.

Februāra noslēgumā tehnoloģiju ziņas trīs kārtās: 1. "airBaltic" kļūst par pirmo Eiropas lidsabiedrību ar bezmaksas "SpaceX Starlink" internetu; 2. Latvijā pieejama labāka zvanu savienojuma tehnoloģija "VoWi-Fi"; 3. Igaunija ievieš "ChatGPT" skolās. Plašāk par tehnoloģiju jaunumiem lasi arī LSM portālā.

Par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos un nevalstisko organizāciju lomu Kultūras rondo studijā iztaujājam Latvijas Nacionālā kultūras centra nemateriālā kultūras mantojuma eksperti Gitu Lanceri un Starpnozaru mākslas grupas „SERDE” pārstāvi Signi Pucenu, kuras decembra sākumā piedalījās UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai veltītā sesijā, kura notika Paragvajā. No 2. decembra līdz 7. decembrim Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā 19. reizi notika ikgadējā UNESCO Starpvaldību komitejas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai sesija. Tās laikā norisinājās diskusijas par jaunu vērtību iekļaušanu UNESCO starptautiskajos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos – t. s. labo prakšu reģistrā, neatliekami saglabājamo vērtību sarakstā un reprezentatīvajā sarakstā, kopumā lemjot par 63 nemateriālā kultūras mantojuma elementu iekļaušanu šajos sarakstos. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas labo prakšu reģistrā (Register of Good Safeguarding Practices) tika iekļautas trīs iniciatīvas. Par veiksmīgām un tādēļ starptautiskā līmenī izceļamām Komiteja atzina šādas prakses: amata prasmju skola ULUV (Slovākija), Kobzas un rataliras tradīcijas ilgtspējīgas attīstības programma (Ukraina) un Omānas Jauniešu Izglītības kuģis – miera un kultūru dialoga programma (Omāna). Neatliekami saglabājamā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding) šogad tika iekļautas divas vērtības – lietus izsaukšanas un labklājības nodrošināšanas rituāls Vosana un ar to saistītās prakses (Botsvāna) un Reog Ponorogo rituālais priekšnesums (Indonēzija). Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā (Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity) šogad tika iekļautas 58 jaunas vērtības. Starp tām ir dažādi festivāli un tradicionāli svētki – piemēram, Jaunā gada svinības Novruz (arī Nauruz, Nevruz, Navrus), ko bija pieteikušas 13 valstis (Afganistāna, Azerbaidžāna, Indija, Irāna, Irāka, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna, Pakistāna, Tadžikistāna, Turcija, Turkmenistāna un Mongolija). Un arī Ķīna starptautiskajam sarakstam pieteica Pavasara sagaidīšanas svinības, kas vienlaikus ir Ķīnas Jaunais gads. Reprezentatīvajā sarakstā tika iekļautas arī dažādas amata prasmes, piemēram, Parīzes cinka jumtu meistaru amata prasme (Francija), norvēģu tautastērpu darināšana un valkāšana (Norvēģija), Alepo ziepju izgatavošana (Sīrija) u. c. Uzmanību un atzinību izpelnījās arī vairākas gastronomiskās tradīcijas, piemēram, Astūrijas sidra kultūra (Spānija), Tomjum Kung zupas gatavošana (Taizeme), Malaizijas  brokastu kultūra (Malaizija), arābu kafija (Apvienotie Arābu Emirāti, Omāna, Katara, Saudi Arābija un Jordānija) un sakē gatavošanas tradīcijas (Japāna). Igaunija šim sarakstam iesniedza divus pieteikumus – mulgi putras gatavošanu un ēšanu Mulgimā novadā un kopīgi ar Ukrainu gatavoto pieteikumu – Pisanka, kas ir ukraiņu olu krāsošanas tradīcija. Lielu starptautisku vērību guva arī 16 arābu valstu kopīgi sagatavotais pieteikums par hennas rituāliem, estētiku un pielietojumu sabiedrībā.

Vai zinājāt, ka Igaunija ir muzeju lielvalsts? Dodamies uz Tartu, kur arī atrodas daudz muzeju. Tartu pilsētas muzejā pašlaik skatāmas divas lieliskas izstādes -  „Veļasmašīna no bietēm” un „Mūsu Tartu”. Izstādes „Veļasmašīna no bietēm” ekspozīcija ir tik daudzpusīga, ka aplūkojama trijos muzejos. Savukārt izstādē „Mūsu Tartu” iespēja iepazīt dažādās pilsētas daļas. Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” ir arī viens no Tartu Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatprojektiem. To organizē trīs muzeji vienlaikus - Tartu pilsētas, Lielceļu muzejs un Igaunijas Lauksaimniecības muzejs. Ar Ilzi Ilze Salnāju-Vervu, vienu no trim šīs izstādes kuratorēm un projekta vadītāju, tiekamies Tartu pilsētas muzejā. Muzeja galvenais uzdevums bijis atspoguļot pilsētnieku radošumu. Lai arī ekspozīcijā ir dažādu rūpnīcu ražotas preces, kas raksturo laiku, tomēr uzsvars ir uz pašu rokām radīto. Tartu pilsētas muzeja 2.stāvā apskatām arī izstādi „Mūsu Tartu”. Jau izstādes plakāts vēsta par pilsētas dažādiem rajoniem, kas kā raibs deķis izklāts uz pilsētas kartes. Ilze Salnāja-Verva laipni izrāda arī šo ekspozīciju, kurā izceltas vairākas pilsētas daļas: Izstāde „Veļasmašīna no bietēm” Tartu pilsētas muzejā aplūkojama vēl tikai līdz līdz 29.decembrim, savukārt izstāde  „Mūsu Tartu” aplūkojama līdz 2027.gada 31.decembrim.

Vai zini, kas no Ukrainas dzīvā mantojuma iekļauts UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos? UNESCO, jeb Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija veido dažādus starptautiskos sarakstus, no kuriem pazīstamākais droši vien ir Pasaules mantojuma saraksts, kurā Latviju pārstāv Rīgas vēsturiskais centrs, Strūves ģeodēziskais loks un kopš 2023. gada arī Kuldīgas vecpilsēta. Bet bez materiālā ir arī nemateriālais mantojums – zināšanas un prasmes, ko mantojam un ideālajā variantā arī nododam nākamajām paaudzēm. No mūsu – Latvijas nemateriālā jeb dzīvā mantojuma UNESCO sarakstos iekļauta dziesmusvētku tradīcija (kopīga nominācija ar Igauniju un Lietuvu), suitu kultūrtelpa un koku pludināšanas tradīcija – pēdējo Gaujas plostnieki 2022. gadā pieteica kopā ar Austriju, Čehiju, Poliju, Spāniju un Vāciju. Kopumā šajos UNESCO dzīvā mantojuma sarakstos ir iekļauti 730 elementi jeb vērtības no 145 pasaules valstīm. Šodien par to, kā šajos sarakstos reprezentēts bagātīgais Ukrainas nemateriālais jeb dzīvais mantojums. Līdz šim gadam UNESCO sarakstos bija iekļautas 5 Ukrainas dzīvā mantojuma vērtības, bet burtiski tikko, decembra sākumā, Starpvaldību komitejas kārtējā sesijā, kas notika Paragvajā, UNESCO Reprezentatīvajā sarakstā iekļauta arī Ukrainas un Igaunijas kopīgi gatavotā nominācija: “Ukraiņu pisanka – olu rotāšanas tradīcijas un māksla”. Pisanka (писанка) – no vārda “rakstīt”, jo ukraiņi ar īpašu irbulīti “pisačok” (писачок) iegrebj rakstus vaskā, kas uzklāts uz olas un pēc tam iemērc krāsā. Tradīcija šādi “izrakstīt” olas tiek nodota ģimenē, bet prasme ir attīstījusies tādā līmenī, ka Ukrainā ir arī profesionāli olu izrakstītāji, un ir īpašas izrakstīto olu kolekcijas un muzeji. Igaunija nominācijas gatavošanā piedalījās tādēļ, ka šobrīd, kara apstākļos, arī Igaunijā dzīvojošajiem ukraiņiem tradīciju saglabāšana ir svarīga un tā tiek turpināta arī dzīvojot ārpus Ukrainas. Iepriekšējo pieteikumu Ukraina gatavoja un iesniedza jau kara apstākļos – 2022. gadā UNESCO Starpvaldību komiteja paātrinātā kārtā izskatīja un UNESCO steidzami glābjamo vērtību sarakstā iekļāva “Ukraiņu boršča gatavošanas tradīciju”. Visā Austrumeiropā izplatītās viegli skābenās gaļas/sakņu zupas populārākais variants – sarkanais biešu borščs radies tieši Ukrainā. Te tas ir atrodams gan katras saimniecības ēdienkartē, gan jo bagātīgi – ukraiņu folklorā. Ir pat tāda izplatīta ieraža, kā “do nevistky na borshch” (до невістки на борщ) – kad trešajā dienā pēc kāzām vīra māte ierodas pie jaunās sievas “uz boršču”. Kādēļ borščs iekļuva “glābjamo vērtību” sarakstā? Tādēļ, ka dzīvās tradīcijas ir cieši saistītas ar cilvēkiem. Kara laikā cieš ēkas un infrastruktūra, bet tās ir atjaunojamas vērtības. Savukārt cilvēks ir neaizstājams, tādēļ kara situācijā ārkārtīgi svarīgi ir glābt nemateriālo mantojumu un tā nesējus, jo viņi ir nācijas izturētspējas pamats. Par citām UNESCO sarakstos iekļautajām Ukrainas dzīvā mantojuma vērtībām – nākamajās reizēs.  

Sprūds pēc militarizētās tēlniecības kompozīcijas dienesta pārbaudes rezultātiem: “Lai šis mums visiem kalpo par atgādinājumu, ka mums ir ļoti atbildīgi jāizturas pret sabiedrības doto finanšu resursu.” Degvielas cenas Latvijā noteikti augs līdz ar Eiropas ieviesto atjaunīgās enerģijas direktīvu. Lai gan galvenā ASV prezidenta vēlēšanu diena ir tikai otrdien, 5. novembrī, aptuveni 65 miljoni ASV vēlētāju jau ir nobalsojuši iepriekšējā balsošanā. Zelenskis: Ukraina nepiekritīs kompromisiem par savas valsts teritoriālo nedalāmību. Moldovā gatavojas prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai. Jautājumā par ātrgaitas dzelzceļa „Rail Baltica” izbūvi Latvijas un Igaunija ir vienojušās strādāt kopā, lai iestātos par papildus līdzekļu piesaisti no Eiropas Savienības.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale. Līdzās latviešu oriģinālliteratūrai bērnu grāmatplaukti regulāri papildinās ar tulkojumiem no dažādām valodām, un, atšķirībā no satura, ko bērni iepazīst internetā, šīs grāmatas bieži vien nenāk no globālās angliski runājošās pasaules, bet gan no dažādām citām valodām. Bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs”, sagaidot savu 20. dzimšanas dienu, ir pārskatījusi savu tulkojumu plauktu, un atklāj tajā pārstāvēto dažādo Eiropas valstu un valodu bagātību.  Pavisam “Liels un mazs” šo 20 gadu laikā ir izdevis 94 tulkojumus no 17 valodām. Ar 22 grāmatām pārliecinoša līdere šajā kolekcijā ir Igaunija – no igauņu autoriem visvairāk pārstāvēts Andruss Kivirehks. Interese par igauņu bērnu grāmatām rodas tādēļ, ka tās ir asprātīgas un latviešiem mentāli tuvas, taču ļoti liela nozīme ir arī profesionāliem, igauņu bērnu literatūrā patiesi ieinteresētiem tulkotājiem, un tieši tādi ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš. Latvieši izsenis jutuši simpātijas pret Ziemeļvalstu literatūru. To apliecina arī izdotie 14 tulkojumi no zviedru valodas un 8 no norvēģu valodas. Tulkotāja Mudīte Treimane, kura sen pazīstama kā lieliska Astridas Lindgrēnes latviskotāja, mums atvērusi arī trakulīgo, hipijisko Barbru Lindgrēnes stāstu “Loranga”. Savukārt tulkotāja Jolanta Pētersone parādījusi gan to, cik traki asprātīgs spēj būt Ērlenns Lū – grāmatas “Kurts” un komiksa “Kurš sasēdēja brūno sieru?” autors – gan to, cik siltas un draudzīgas, Norvēģijas kalnos mītošās sirdis attēlo rakstniece Marija Parra. “Liels un mazs” ziemeļnieku plauktā atrodamas arī trīs somu un divas islandiešu grāmatas. Tulkota ne tikai proza, bet arī dzeja. Somu dzejnieces Heli Lāksonenas krājumu “Piec ait kalns” Guntars Godiņs atdzejojis īpašajā “Heli valodā”, ko viņš uzbūvējis uz Vidzemes lībiešu valodas bāzes, lai atveidotu dienvidrietumu Somijā runāto valodu, kurā raksta Heli.  Savukārt zviedru klasiķa Ulfa Starka iedomu “Zvērus, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs” dzejoļus atdzejojis Juris Kronbergs, bet Starka dzejoļus par mazo “Diktatoru” – un Uldis Bērziņš. Šie atdzejojumi, tāpat kā izcilie prozas tulkojumi, spilgti parāda, cik lielā mērā tulkošana nāk par labu latviešu valodai – tā atraisa un liek lietā mūsu pašu valodas bagātības, iedzīvina iespējas, kas snauž valodā un rosina lasītāja valodas iztēli.     Visi, kas lasījuši kādu no Ineses Paklones tulkojumiem no nēderlandiešu valodas vai redzējuši jocīgo skolotāju Jāpu, kuru Kaspars Znotiņš kopā ar Gunu Zariņu atveidoja izrādē, būs jautājuši, kādēļ tulkots no nēderlandiešu, nevis nīderlandiešu vai holandiešu valodas? Tulkotāja nav kavējusies sniegt pamatotu skaidrojumu: “Nēderlandiešu valodas skaidrojošās vārdnīcas ietver gan visu divpadsmit Nēderlandes provinču leksiku, gan arī šajā pašā valodā runājošo piecu provinču leksiku no Beļģijas flāmu reģiona. Holandiešu vārdi ir tikai maza daļa no visas šīs valodas bagātības. Nosaukumu Nīderlande esam latviešu valodā dabūjuši ar vācu valodas starpniecību (Niederland). Šo vārdu paši nēderlandieši izrunā kā Nēderlandi (Nederland). Abi vārdi nozīmē to pašu – Lejas zeme, Lejzeme. Man šķiet tikai valodnieciski pareizi un vēsturiski godīgi turēties pie valsts un valodas pašnosaukuma un tā izrunas.” Tulkojumi no franču valodas iepazīstina ar franču un beļģu bērnu grāmatām, tostarp slavenās mākslinieces Kitijas Krauzeres bilžu grāmatām, kurās viņa ir arī teksta autore. Kitija dzīvo Beļģijā, viņas vecāku dzimtās valodas ir zviedru un angļu, bet savus darbus viņa sacer franciski. Kitijas īpašo jūtīgumu un niansēto vizuālo valodu ietekmējis arī tas, ka viņai kopš bērnības ir dzirdes traucējumi. Viņas domāšana un tēmu izvēle ir brīva no stereotipiem. Negaidītie, pārsteidzošie tēli atklāj noslēpumu pilnu pasauli, kurā māksliniece meklē cilvēcību un iejūtību.   Savukārt Ingmāras Balodes un Māra Salēja tulkojumi un atdzejojumi iesniedzas Polijas, Ukrainas un Čehijas literārajā telpā. Īpaša draudzība izdevniecību Liels un mazs” vieno ar Ļvivas izdevniecību “Starij Lev” un tās autoriem – Romanu Romanišinu un Andriju Lesivu, kuru bilžu grāmatas “Karš, kurš pārvērta Rondo” izdevums latviešu valodā ir izdevēju un grāmatas pircēju ziedojums Ukrainas atbalstam. Austrumeiropu pārstāv arī slovēņu bilžu grāmatas. Tulkojumi no angļu valodas “Liels un mazs” izvēlēto grāmatu gadījumā nozīmē īru, austrāliešu un amerikāņu bērnu literatūru – Valda Ābola un Ievas Lešinskas interpretācijā.   No vācu valodas izraudzītās grāmatas rāda ļoti oriģinālus bērnu literatūras atzarus, tostarp meditatīvo Volfa Erlbruha bilžu grāmatu “Pīle, Nāve un tulpe”, kas apcer samierināšanos ar nāvi. Un puiciski nebēdnīgo vēstures komiksu “Kinderlande”, kas stāsta par Austrumvāciju īsi pirms Berlīnes mūra krišanas.  Arī Daces Meieres tulkotais lietuviešu komikss “Sibīrijas haiku” mums atklājis komiksa iespējas izstāstīt traģisku vēstures stāstu gaiši un iedvesmojoši, bet Edvīns Raups spējis latviskot apjomīgu un ļoti mūsdienīgu portugāļu izziņas grāmatu “Te iekšā. Smadzenes manā galvā”, kas ved pusaudzi ceļojumā uz paša smadzenēm un dod pārliecinošu izskaidrojumu viņa dumpinieciskumam un emociju vētrām.  Reāls atbalsts izdevējiem, kas cenšas savā valodā darīt pieejamas citu mazo Eiropas valodu balsis un uzturēt dzīvu kultūras daudzveidību, ir Eiropas Savienības kultūrpolitika – programmas “Radošā Eiropa” literatūras tulkojumu un aprites grantu konkursi, kuros līdzfinansējumu tulkojumu izdošanai un autoru vizītēm Latvijā vairākkārt saņēmusi arī izdevniecība “Liels un mazs”.  Savukārt, pateicoties izdevēju starptautiskajai sadarbībai un platformas “Latvian Literature” atbalstam piecdesmit “Liels un mazs” grāmatas ir tulkotas un izdotas trīsdesmit pasaules valodā. Gan lielākajās – angļu, vācu, franču, itāļu un spāņu, gan “mazajās” – un ne vien tādās, kas savā zemē ir valsts valoda, bet arī tādās kā Spānijā runātās katalāņu, galīsiešu un basku valodas, kā arī Latvijai tik tālajās un eksotiskajās mongoļu, japāņu, korejiešu, arābu, un ķīniešu valodās.

Internets ir mainījis to, kā un kad sabiedrība aktualizē sev svarīgus jautājumus un cik nopietnā cīņā par dažādu problēmu risināšanu ir gatava doties varas gaiteņos. Vai tie būtu miljoniem parakstu petīcijā par dzīvnieku tiesībām, studentu kredītu dzēšanu Amerikā vai iniciatīvas ar mērķi atkārtoti caurskatīt apsūdzēto spriedumus - tiešsaistes parakstu vākšana ir kļuvusi par iedzīvotāju skaļo balsi brīžos, kad politiskā elite tos nav uzklausījusi. Kā tas notiek Latvijā un Ukrainā, kādas tendences vērojamas iniciatīvu iesniegšanā un kas ir cilvēki, kuri tās iesniedz, par to stāsta Latvijas Universitātes sociālo zinātņu doktorants, platformas "ManaBalss.lv" projektu vadītājs Didzis Meļķis. Pievēršamies demokrātijai, digitālajām tehnoloģijām un sabiedrībai aktuālām problēmām. Šos visus vārdus vieno tiešsaistes platformas, kurās iedzīvotāji iesniedz iniciatīvas ar mērķi mainīt likumdošanu. Šāda parakstu vākšana kalpo ne tikai interešu aizstāvībai, tā ir arī lielisks veids, kā apjaust sabiedrības noskaņojumu, vērtības un galu galā - politiķiem tā ir iespēja “nopirkt kādu ideju” priekšvēlēšanu kampaņai. Vai šo gadu laikā platforma ir kļuvusi par tādu kā sabiedrības balsi, mani labāk sadzirdēs, ja es parādīšu, cik parakstus savācu, kādu politisko, sociālo kapitālu esmu savācis, tad citas durvis veras plašāk? Didzis Meļķis: Šī sistēma ir nostiprinājusies, viņa nav 13 gadu laikā izveidojusies. Jau no sākta gala, no 2011. gada beigām, no 2012. gada, kad Saeimas kārtības rullī iekļāva grozījumus par kolektīviem iesniegumiem, tā sistēma jau ir. Un tā aizvien ir tikpat spēcīga jeb robusta. Tur nekas nav mainījies. Tas, ko es esmu sapratis no vairākām intervijām un domājot par vēsturi, ka mēs Latvijā esam uz "cūceni" trāpījuši desmitniekā ar savu likumdošanu, un tā ir veiksme. Es tagad skatos ar to pašu Ukrainu, ko pieminēji arī sākumā, viņiem nav tādas veiksmes, un tur ir daudz sarežģītāk un grūtāk. Igaunija, Somija, Vācija, Lielbritāniju vēl dažādas salīdzināmas valstis, kur ir līdzīgas platformas, kāpēc viņas nosacīti darbojas, tā maigi sakot, draudzīgi sakot. Vai arī pēc mūsu stingrajiem kritērijiem lielākais vairums no viņām nedarbojas vispār efektīvi. Tas faktors ir Latvija ar savu tādu ļoti horizontālu sistēmu, kas šeit arī iedibināta, viņa nav vertikāla. Citās valstīs lielais brālis uztaisa infrastruktūru, uztaisa kādu platformu un organizē lietas. Un viņas, piedošanu, nenotiek, salīdzinot ar Latvijas atskaites punktiem. Latvijā lielais brālis teica: nē, nē, mēs to darīsim koleģiāli. Jūs, mīļā sabiedrība, izpildiet mājasdarbus - 100000 parakstu. Vāciet viņus, kā gribat, kaut vai uz banānu lapām. Kad tas mājasdarbs ir izdarīts, tas efekts jau no sākta gala, jau no 2012. gada ir spēcīgs. To man vairākas politiķu paaudzes apliecina un es to pats pieredzu, tas respekts un tā cieņa, un viņa nav viltota, viņa nav mākslīga, viņa nav kaut kāda lišķīga izlikšanās. Politiķi tiešām ciena. Vai mūsdienās cilvēkam ir laiks lēnām un mierīgām domām? Jūlija sākumā, gaidot sarunu festivālu “Lampa”, raidījumā aprunājāmies ar vairākiem zinātniekiem, kuri “Lampas” festivālā aicināja apmeklētājus domāt lēni. Par lēno domāšanu un arī domāšanu kopumā tematu turpinām. Vai mūsdienās, kad dzīvojam informācijas pārsātinājumā, kad virsroku gūst skaļi paziņojumi un straujais dzīves temps, mums vispār ir laiks mierīgi padomāt, iedziļināties tekstos un domāt “lielas” domas? Kā par domāšanu mūsdienās spriež filozofi un kā viņi iesaka domāt lēni? Par šiem jautājumiem izvaicājam Latvijas Universitātes tenūrprofesoru sociālajā filozofijā un Humanitāro zinātņu fakultātes domes priekšsēdētāju Raivi Bičevski. Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies? Raivis Bičevskis norāda - patiesi, varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr mēs redzam, ka dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi. Arī šobrīd grūtības un smagi apstākļi, tostarp kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus. Vienlaikus Raivis Bičevskis norāda, ka mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu - daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst. Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību, ir grūti, jo ir nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums prast lietot medijus, informāciju, šķirot tos pēc ideoloģiskām pazīmēm.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Igaunijas Aizsardzības ministrija pērnā gada nogalē nāca klajā ar militāru stratēģiju Ukrainas uzvarai un Krievijas sakāvei. Tas ir dokuments diskusijām par to, kā sagatavot panākumiem transatlantisko aizsardzību. Tur ir iztirzātas visnotaļ konkrētas lietas, tajā skaitā par to, kāda militārā tehnika ukraiņiem nepieciešama, cik izmaksātu tās saražošana, un, pēc igauņu aplēsēm, ja ASV un Eiropas militārā ražošana darbosies nepieciešamajā tempā, Krievija zaudēs 2-3 gadu laikā. Vai sabiedrotajiem varētu izdoties vienoties par dokumentā minētajām tēzēm, kā tas viss saistāms ar atbalsta kavēšanos Ukrainai šobrīd un NATO brīdinājumiem par to, ka Krievija agri vai vēlu uzbruks tās dalībvalstīm? Krustpunktā analizē Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (Progresīvie), Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Jānis Bērziņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs.  

  * Saeimas Budžeta komisija atbalsta uz pusi samazinātus hipotekāro kredītu procentus; finanšu nozare sola tiesu darbus * Valdība mazinās birokrātiskos šķēršļus viesstrādnieku piesaistei * Nelegālās migrācijas dēļ Igaunija palielina patruļas Latvijas robežas tuvumā, uz ceļiem un ostās * Latvijas kamaniņu sporta izlase gatavojas pirmajiem treniņiem Siguldas trasē*

Valsts kontrole pirms nedēļas nāca klajā ar bēdīgiem secinājumiem saistībā ar agrīnu vēža diagnostiku un onkoloģisko saslimšanu ārstēšanai nepieciešamajiem kompensējamajiem medikamentiem. Arī OECD atzīst, ka Latvijas vēža slimnieki ir nevienlīdzīgā situācijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, un mūs apsteidz arī kaimiņi Lietuva un Igaunija. Zema iedzīvotāja aktivitāte veikt vēža skrīnigus ir tikai viena problēma. Arī mūsdienīgu kompensējamo medikamentu saraksts ir pārāk īss un atstāj aiz svītras daudzus pacientus. Problēmas ir arī citos ārstēšanas posmos. Kā labot un risināt situāciju? Krustpunktā analizē Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Alise Nicmane-Aišpure, onkoloģisko pacientu organizāciju apvienības "Onkoalianse" dibinātāja Olga Valciņa, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka un Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.    

Viena no problēmām, ko Jaunā Vienotība min kā pamatojumu saviem centieniem transformēt esošo koalīciju – partneriem neizdodas vienoties, kā risināt trūkstošā darbaspēka problēmu. Un tieši to kā lielāko apdraudējumu Latvijas ekonomikas izaugsmei nosaukuši ekonomikas eksperti, vienlaikus arī kritizējot nepietiekamos ieguldījumus pētniecībā un banku sektoru par pārāk pasīvu uzņēmumu kreditēšanu. Tiesa, ar problēmu uzskaitīšanu nodarbojamies gadiem, bet tas, kas tiešām trūkst, ir risinājumi. Ko pētnieki iesaka politiķiem, neatkarīgi, kādā sastāvā viņi galu galā vienosies strādāt? Studijā Latvijas universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš un Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, LU profesore Inna Šteinbuka.

Uzņēmējs Uldis Pīlēns kandidēs uz Valsts prezidenta amatu. Igaunija tuvākajos gados būtiski palielinās nodokļus. Latvijā pagaidām atturīgi vērtē iespēju sekot Igaunijas piemēram. Ukraina: Lēmums par Ukrainas Bruņoto spēku pretuzbrukumu tiks pieņemts pēdējā brīdī Krievijas pilsoņi sāk kārtot valodas pārbaudes, lai pagarinātu uzturēšanās atļaujas. Skrejriteņu pilsētas ielās ir arvien vairāk. Kā rūpēties par infrastruktūru un arī domāt par iespējamā traumatisma maiznāšanu. Šogad Lieldienās uz ceļiem negadījumu bijis vairāk, nekā pērn

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējās dienās sabiedrību ne tikai Latvijā sašūpojis Starptautiskās Olimpiskās komitejas rosinājums diskutēt par veidu, kā ļaut olimpiskajās spēlēs piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Protams, grūti pateikt, kas būs pēc pusotra gada, kad spēles notiks, bet kara laikā šī ir pamatīga problēma. Lai arī kā dažiem gribētos, sportu no politikas pilnībā nodalīt nav iespējams.  Raidījuma beigu daļā laiku veltīsim vēl vienam notikumam - prezidenta vēlēšanām Čehijā. Tur nepārprotami ir vērojama līdzšinējās politikas maiņa. Čehijas vēlētāji ir izteikuši neuzticību iepriekš īstenotai politikai, jāsecina, ka karš Čehiju ir mainījis.  Aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Aldis Austers, "Delfi" grupas sporta medija "MVP" galvenais redaktors Ingmārs Jurisons, Latvijas TV "Sporta studijas" producents un Latvijas Radio podkāsta "Drošinātājs" līdzautors Dīvs Reiznieks un politologs Kārlis Daukšts. Cik pieņemama agresorvalstu sportistu dalība olimpiskajās spēlēs? Starptautiskā olimpiskā komiteja pagājušajā nedēļā izplatīja paziņojumu, ka tā aicina pētīt veidus, kā atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistiem atgriezties starptautisko sacensību apritē. Kā norādīts paziņojumā, komiteja esot konsultējusies ar dažādām federācijām, pašiem sportistiem un nacionālajām olimpiskajām komitejām. Un esot nonākusi pie secinājuma, ka ir jāciena visu sportistu tiesības, izslēdzot diskrimināciju. Viņuprāt, valdības nedrīkstētu izlemt, kuri sportisti var piedalīties sacensībās un kuri nē. Primāri šis attiecas uz vasaras olimpiskajām spēlēm, kas jau nākamgad notiks Francijā. Protams, Olimpiskajās spēlēs nedrīkstēšot skanēt Krievijas himna un parādīties Krievijas karogs. Šie sportisti varētu startēt vien kā neitrāli sportisti. Šis paziņojums pirmkārt satricināja Ukrainu. Tā uzreiz vēstīja, ka nepiedalīsies spēlēs, ja tajās būs Krievijas un Baltkrievijas sportisti.  Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šo Starptautiskā olimpiskā komitejas paziņojumu ir nodēvējis par mēģinājumu parādīt pasaulei, ka terors var būt pieņemams un ka „ir iespējams pievērt acis uz to, ko Krievija dara ar Hersonu, ar Harkivu, ar Bahmutu, ar Avdijivku”. Viņš arī atgādināja par 1936.gada vasaras olimpiskajām spēlēm Berlīnē, kuras notika nacistu varas laikā. Ka reiz jau „ir bijusi arī nozīmīga olimpiskā kļūda. Olimpiskās kustības un teroristisku valstu ceļi noteikti nedrīkst krustoties”. Arī Latvijā Starptautiskās olimpiskās komitejas paziņojums uztverts ļoti kritiski, līdzīgi to nosodījušas kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva. Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers Latvijas Televīzijā 30.janvāri teica, ka, ja situācija kara laukā nemainīsies un Krievijas un Baltkrievijas sportistiem ļaus piedalīties olimpiskajās spēlēs, Latvijas sportisti tajās nepiedalīšoties.   Prezidenta vēlēšanas Čehijā Kad janvāra vidū notikušajās Čehijas prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neieguva nepieciešamo 50 procentu vēlētāju atbalstu, kļuva skaidrs, ka otrajā kārtā cilvēkiem nāksies izšķirties starp diviem diezgan pretējiem politiskajiem uzskatiem. Gandrīz līdzvērtīgu atbalstu – 35 procentus – bija ieguvuši divi prezidenta kandidāti – 61 gadu vecais armijnieks, kādreizējais Čehijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Petrs Pavels un bijušais premjerministrs, biznesmenis, viens no bagātākajiem Čehijas cilvēkiem – Andrejs Babišs. Babišs tiek raksturots kā populists, kurš spējis iemantot vēlētāju uzticību ar labām runas dāvanām. Savukārt Pavels, kā jau armijas cilvēks, nav bijis tieši saistīts ar politiku, līdz ar to daudzi viņu uztvēra kā politiski neitrālu kandidātu. Lai arī Čehijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, netrūkst ekonomisko izaicinājumu, šajās vēlēšanās būtiska nozīme bija karam Ukrainā. Tieši karš bija kā katalizators, kādēļ daudzi izšķīrās balsot par vienu vai otru kandidātu. Kamēr Pavels pauda skaidru atbalstu Ukrainai, solot tai visāda veida atbalstu, ekspremjers Babišs sevi pozicionēja kā miera nesēju. Viņš apgalvoja, ka sāncenša retorika un rīcība var ieraut Čehiju karā ar Krieviju, bet viņš darīšot visu, lai to nepieļautu. Tomēr nedēļas nogale parādīja, ka Čehijas pilsoņu nepārprotamas simpātijas ir Ukrainas pusē. Vairāk nekā 58 procenti nobalsoja par Pavelu, kamēr par Babišu vien nepilni 42 procenti. Turklāt vēlētāju aktivitāte izrādījās neierasti augsta un sasniedza 70 procentus. Kā ierasts pēc vēlēšanām, daudzi steiguši apsveikt jauno prezidentu. To izdarījis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, savā "Twitter" kontā ierakstot čehu valodā sveicienu un reizē paužot cerību uz "personīgo sadarbību Ukrainas un Čehijas tautu labā un vienotas Eiropas interesēs". Pavels nomainīs prezidenta amatā Milošu Zemanu, kas līdz Krievijas atkārtotajam iebrukumam Ukrainā centās veidot ciešākas attiecības ar Maskavu un Pekinu. Viņš arī bija paudis atbalstu Babišam. Vēl jāpiebilst, ka par Babišu balsoja Ungārijai tuvie pierobežas rajoni, un daudzi komentētāji norādījuši, ka Babiša uzvaras gadījumā Eiropā būtu vēl viena prokrieviski noskaņota valsts. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Vēlā trešdienas vakarā “Gols, *uj, štanga” viesojās latviešu treneris Dmitrijs Kalašņikovs, un Jurijs un Arkādijs trijatā pārrunāja Latvijas izlases iekļūšanu Baltijas kausa finālā, bet galvenais temats bija Pasaules kauss – kuras ir galvenās favorītes?

Lūznavas muižas vasara no 24. līdz 27. augustam nu jau ceturto reizi noslēgsies ar Baltijas džeza festivālu "Šķiuņa džezs" norisi.  Par festivāla augšanu, programmu un mūziku "Klasikai" stāsta "Šķiuņa džeza" mākslinieciskais vadītājs Lauris Amantovs, kurš sarunas gaitā uzsver: "Šajā vietā ir kaut kāda īpaša aura... Vismaz trešdaļu no visa, kas šeit notiek, nosaka tieši šī vieta. Te instrumenti skan savādāk, un domāju, ka arī studenti to sajūt."  *** Festivālu "Šķiuņa džezs" 24. augustā atklās flautistes Ilonas Kudiņas muzikālais projekts Baltic Transit, bet festivāla turpinājumā gaidāmas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas džeza mūzikas apvienību uzstāšanās. Festivālā koncertēs Mirage Jazz Orchestra, Broken Glass 4tet, "Atis Andersons Organ Trio", Linda Kanter & Taavo Remmel Band, Kestutis Vaiginis Quartet, bet tā noslēgumā gaidāma tradicionālā Rēzeknes bigbenda un solistu – "Škiuņa džezs" pasniedzēju – īpaši festivālam gatavotā koncertprogramma. Līdzās ierastajai un bagātīgajai džeza koncertu programmai, kurā piedalīsies Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un ASV mūziķi, festivāla "Škiuņa džezs" nozīmīga daļa būs arī meistarklases, kurās savu pieredzi var papildināt topošie un esošie džeza entuziasti.  Festivāla "Škiuņa džezs" meistarklases ir lieliska iespēja Baltijas valstu mūzikas skolu un augstskolu studentiem, topošajiem mūziķiem un citiem džeza entuziastiem papildināt mūzikas instrumentu un vokālās prasmes, kā arī attīstīt improvizēšanas spēju un kopā spēlēšanu ansambļos starptautiskas profesionāļu komandas vadībā. Līdzās intensīvām nodarbībām, pasniedzēji un meistarklašu studenti saspēlējas publiskajos džema vakaros. Šogad festivāla meistarklases vadīs Linda Kantere (vokāls, ansamblis, improvizācija/Igaunija), Artūrs Kutepovs (ģitāra, ansamblis, improvizācija/Latvija), Viktors Ritovs (taustiņinstrumenti, ansamblis, imrpovizācija/Latvija), Artis Orubs (sitamie instrumenti, ansamblis, improvizācija/Latvija), Tāvo Remmels (kontrabass, basģitāra, ansamblis, improvizācija/Igaunija), Kēstutis Vaiginis (pūšamie instrumenti, ansamblis, imrpovizācija/Lietuva) un Prans Kentra (ritmika, ansamblis, improvizācija/Lietuva).

Koalīcija vienojusies pilnībā atteikties no obligātās iepirkuma komponentes (OIK) visiem elektroenerģijas lietotājiem, kā arī juridiskām personām 100% apmērā kompensēt sadales tarifa izmaksas. Igaunija demontē padomju laika pieminekļus. Šīs un citas šīs nedēļas aktualitātes pārrunājam kopā ar žurnāla "IR" komentētāju Aivaru Ozoliņu un žurnālistu Romānu Meļņiku.

Koalīcija vienojusies pilnībā atteikties no obligātās iepirkuma komponentes (OIK) visiem elektroenerģijas lietotājiem, kā arī juridiskām personām 100% apmērā kompensēt sadales tarifa izmaksas. Igaunija demontē padomju laika pieminekļus. Šīs un citas šīs nedēļas aktualitātes pārrunājam kopā ar žurnāla "IR" komentētāju Aivaru Ozoliņu un žurnālistu Romānu Meļņiku.

No 12. līdz 21. jūnijam Rīgā un Stāmerienā ar daudzveidīgu izrāžu un meistarklašu programmu norisināsies starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Raidījumā būs dzirdama saruna ar dejotāju, horeogrāfi un festivāla direktori - Olgu Žitluhinu. Festivāls, kas aizsācies 1998. gadā un ieguvis atpazīstamību gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā, šogad pievērsīsies tēmai “draugi”, uzsverot, cik būtiski ir atbalstīt citam citu, uzturēt draudzību un satikties. Festivāla draugi un draugu draugi – individuāli mākslinieki un apvienības – uz Latviju ceļos no tādām valstīm kā Lietuva, Igaunija, Šveice, Ziemeļmaķedonija, Somija, Tanzānija, Horvātija, Norvēģija, Apvienotā Karaliste, Francija, Zviedrija un ASV. Festivāla organizatori cer, ka pievienoties varēs arī mākslinieki no Ukrainas, kas, būdami karaklausības vecumā, joprojām gaida atļauju izceļot no valsts. “Laiks dejot” 2022. gada tēma izaugusi ne tikai no pandēmijas radītās nošķirtības, kas aktualizējusi draudzības nozīmi, bet arī no ilggadīgā festivāla atmosfēras. “Mēs mēģinām ļaut iedzīvoties mūsu vidē, dzīvē, mākslā, skaistajā Latvijā. Festivāls ir ģimenisks, draudzīgs. Nekad nav bijis tā, ka mākslinieki atbrauc, parāda izrādi un – čau,” uzsver festivāla direktore Olga Žitluhina. Arī skatītāji festivālā var ne tikai noskatīties augstas raudzes laikmetīgās dejas izrādes no dažādām valstīm, bet ieraudzīt to veidotājus kā personības: kā viņi dzīvo, kā domā, kā dejo, kāpēc ir mākslā. Māksliniekus labāk iepazīt palīdz arī viņu vadītās meistarklases, kas ir neatņemama festivāla “Laiks dejot” sastāvdaļa. Vienu no meistarklasēm vadīs ievērojamais ASV horeogrāfs Marks Haims. Festivāla programma atspoguļo ne tikai reģionālu, bet arī tēmu un formātu daudzveidību. Dejas mākslinieces Annas-Marijas Adomaitīte (Lietuva / Šveice) solo izrāde “darba gabals” ir ķermeņa portrets, kuru caurstrāvo autoritārā režīma un McDonald's atmiņas. Kā ķermenis noguruma ietekmē sāk pretoties produktivitātei? Balstoties ātrās ēdināšanas pakalpojumu darbinieku pieredzē, “darba gabals” uztver darbu kā atsvešinātu un neizbēgamu praksi. Francijas mākslinieku – horeogrāfes Zoī Lakornje un mūziķa Remi Tibo – kopdarbs FATAL.E ir par sērām, laiku un svētkiem. Tas ir aicinājums sajust, ienirt sevī un veltīt laiku. Tas ir ceļojums caur apturošu laiku, caur emocijām un sajūtu. Tas ir ceļojums, lai kopā svinētu nāves un dzīvošanu. Tā ir oda dzīvei. Tematiski līdzīgi arī Skopjes Dejas teātra un horeogrāfes Adrijanas Dančevskas (Ziemeļmaķedonija) izrāde “Nepieskaries manām acīm”, identificējoties ar maķedoniešu tautu, slavina dzīvi, skaistumu vienkāršībā un dusmas esamībā. Regulārs festivāla “Laiks dejot” viesis ir Somijas dejas kompānija Gruppen Fyra, kas ieguvusi publikas simpātijas ar saviem humora caurstrāvotajiem darbiem. Šoreiz būs iespēja redzēt izrādi Soiree (Sarīkojums), kas ir darbs par bailēm no dzīves un par dejošanu uz pasaules drupām. Soiree ir tumša, bet humora pilna izrāde, kas apvieno fizisko un dejas teātri. Darbā attēlotais traģikomiskais cilvēces tēls smeļas iedvesmu no Ežēna Jonesko un Semjuela Beketa mantojuma. Savukārt Horvātijas mākslas organizācijas de facto izrāde “Rats” ir horeogrāfisks darbs, kas radies, iedvesmojoties no horvātu tradicionālajām dejām un paražām, un kura pamatā ir jautājums, vai un kā tautas tradīcijas saglabājušās kā populāras modernitātes parādības. “Rata” savdabība ir ļoti dažādo izpildītāju – aktieru, dejotāju un folkloras mākslinieku – dalība. Izrāde pēta neiespējamos un absurdos centienus, lai visas šīs atšķirīgās mākslinieciskās izpausmes, iemiesotas citos un atšķirīgos ķermeņos, radītu kopienu, kas reprezentē sākotnējo folkloras kopienu. Nantea Dance Company no Tanzānijas reģionālā ziņā jau ievada “Laiks dejot” 2023. gada programmu, kad centrā būs Āfrikas deja. Dejas duets un filmu projekcija “Brīdis – Wakati” atspoguļo mirkļu daudzos slāņus un runā par to, kā šie brīži var mainīt indivīda attieksmi, domas, pieredzi un dzīvi kopumā. Vairākās festivāla izrādēs vienkopus satiksies mākslinieki no dažādām valstīm. Laikmetīgās dejas, mūzikas un gaismas performance “Tornado” (horeogrāfi Olga Žitluhina, Valērijs Oļehno, mūziķi Juris Kaukulis, Liene Dobičina, gaismas Oskars Pauliņš), pulcējot un iesaistot lielu skaitu dažādu paaudžu dejotājus, kā arī festivāla dalībniekus no Latvijas un ārvalstīm, iegriezīs tornado virpuli vēl nebijušā vērienā. Performances “Tornado” iecere ir kustībā iniciēt māksliniecisku sinerģiju, vienā procesā ap laikmetīgo deju apvienojot dažādas mākslinieciskās prakses. Savukārt, darbā RAZDEDAUCH ES “Radošā Eiropa” projekta BET – Body Experience Time through 45+ ietvaros satikās nobrieduši dejas mākslinieki no Skandināvijas un Baltijas valstīm, kā arī Apvienotās Karalistes. Darbs lielā mērā iemieso arī festivāla “Laiks dejot” būtību, uzsverot, ka kaut kas jēgpilns rodas vienmēr, kad mēs esam klātesoši mirklī cits ar citu. Šajā projektā tiek svinēta atziņa, ka deja un dejošana pieder ikvienam – jebkurā vecumā. Īpašu noskaņu izrādei piešķirs norises vieta – Stāmerienas pils.

Simtajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas stāsts par mūsu kaimiņiem – par Igauniju jeb Igaunijas Republiku. Neskatoties uz to, ka klausītājiem šī valsts varētu būt zināma, noteikti katram atradīsies kādi fakti, kas būs mazāk zināmi. Piemēram, Igaunija ir vienīgā Baltijas valsts ar dziļi iesakņojušos un plašu salu kultūru. Lai gan lielākā daļa to ir neapdzīvotas, Igaunijas salas mēdz būt lauku apvidus, un dažās ir viņu vietējo vikingu un viduslaiku mantojuma pēdas. Vēl interesants fakts ir arī tas, ka Igaunija, kas vēsturiski bija luterāņu protestantu nācija, šobrīd ir viena no sekulārākajām jeb nereliģiskākajām valstīm pasaulē, kur tikai 14 procenti iedzīvotāju atzīst, ka reliģija ir svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa. Atsevišķi uzmanības vērti ir divi īpaši izdomāti Igaunijas sporta veidi: pirmais ir kiikings, kas paredz, ka cilvēks, kas ir piestiprināts pie milzīgām stāvošām šūpolēm, griežas 360 grādu leņķī. Uzvarētājs tiek noteikts pēc laika perioda un apgriezienu daudzuma. Otrs igauņu nacionālais sporta veids – sievas nešana. Kas paredz vairākus simtus metru garu trasi ar diviem sausajiem šķēršļiem un vienu metru dziļu ūdens šķērsli, kura ietvaros vīram uz muguras ir jānes pašam sava sieva. Stāstot par Igauniju, nevar nerunāt par tās plaši zināmo e-Igaunija zīmolu. Tas attiecas gan uz Igaunijas progresīvo digitalizāciju, gan uz inovatīviem digitālajiem risinājumiem, gan uz to kādu identitāti valsts sev rada. Piemēram, Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas 2005. gadā ļāva saviem pilsoņiem balsot vēlēšanās tiešsaistē, tāpat 95% nodokļu deklarāciju tiek aizpildītas tiešsaistē, ka arī ir radīta vide, lai uzņēmumus varētu reģistrēt dažu minūšu laikā. Igaunija bija pirmā valsts, kas ieviesa e-rezidenci — datu bāzi un programmu ārzemniekiem, lai kļūtu par Igaunijas virtuāliem iedzīvotājiem. E-rezidenti var dibināt un vadīt uzņēmumu Eiropas Savienībā, neatrodoties Eiropā. Starp citu, Igaunijas e-rezidences saņēmējiem ir arī Angela Merkele un Baraks Obama. Valsts bieži tiek reklamēta kā digitāli visattīstītākā sabiedrība pasaulē. Tā, piemēram, noteikti daudzi zinās, ka „Skype” tika radīts Tallinā. Valstī ir daudz jaunu veiksmīgu jaunuzņēmumu, piemēram, „Teleport” — programmatūra, kas aprēķina labāko darba un dzīves vietu, „Transferwise” — naudas pārskaitīšanas risinājums, „GrabCAD” — kopiena 3D drukāšanas projektiem. Igaunijā ir aptuveni 400 jaunuzņēmumu, kas lepojas ar augstāko jaunuzņēmumu un iedzīvotāju skaita attiecību Eiropā. Par to, kā Igaunija nonāca pie e-Igaunijas zīmola un kā tas tapa, jautājām bijušajam Igaunijas prezidentam Toomasa Hendrikam Ilvesam.

Igaunija ir pazīstama ar kultūru, AHHA centru un pamesto Rummu zemūdens cietumu. Taču Evelīnas brīvdienas izvērtās drag klubā, kur viņa izmēģināja dažādus viskijus un piedzīvoja slepenu reiva pasākumu. Tikmēr Niklāvs vietējā degvielas uzpildes stacijā iepazinās ar Zviedru, kurš pārdod zemūdenes. Piektais aizmirstais Beatles dalībnieks?

Baltijas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija vairs nesaņem Krievijas gāzi. * Ungārijā šodien notiek parlamenta vēlēšanas. * Daugavpilī notiks gājiens Latvija atbalsta Ukrainu un koncerts, arī Ventspilī, koncertzālē "Latvija", labdarības koncerts "Nakts nevar ilgt mūžīgi",

  Valsts kanceleja reformu trūkumus saista ar politiskā atbalsta un centralizētas pārvaldes problēmām. * Lietuva un Igaunija gatavojas iespējamam patvēruma meklētāju pieplūdumam no Ukrainas. *Iedzīvotāju novecošana rada arvien nopietnākas problēmas Eiropā.

Šoreiz par tuvajām ārzemēm. Krievija, Baltkrievija, Ukraina - notikumi tur pievērš gandrīz vai visas pasaules uzmanību. Baltkrievijas bēgļu krīze varētu būt tikai uzmanības novēršanai tam, kas notiek Ukrainas robežas tuvumā. Tā brīdinājis Savienoto Valstu valsts sekretārs Blinkens, sakot, ka, iespējams, ir Krievijas iebrukums Ukrainā, Krievija pie robežas atkal pulcē karaspēku un tehniku, un, pēc izlūkdienestu aplēsēm, tuvāko pāris mēnešu laikā ir iespējamas gan provokācijas, gan arī militāras operācijas. Pievēršamies arī Baltkrievijai. Ko tad īsti Lukašenko gribēja panākt ar migrantu krīzi, ko viņš ir panācis, kāds ir rezultāts visām viņa aktivitātēm? Pēdējo dienu laikā spriedze pie Polijas robežas nav īpaši mazinājusies. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, žurnālists Aleksejs Grigorjevs un bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālis Raimonds Graube. Hibrīdkarš turpinās Spriedze uz Eiropas Savienības (ES) un Baltkrievijas robežām nemazinās un Lukašenko režīma īstenotais hibrīduzbrukums Eiropai turpinās. Pēdējo nedēļu laikā galvenie notikumi norisinās uz Baltkrievijas – Polijas robežas, kur sadzīti tūkstošiem migrantu no Tuvajiem Austrumiem. Baltkrievu amatpersonas migrantus instruē un palīdz viņiem iznīcināt poļu uzcelto žogu, kas atdala abas valstis. Pēdējo mēnešu notikumi vairs nesatrauc tikai Baltkrievijas pierobežas valstis – arī Igaunija pagājušajā nedēļā izziņoja iepriekš neplānotas militārās mācības robežas tuvumā, kuru laikā izbūvēs dzeloņstiepļu žogu 40 km garumā gar Krievijas robežu. ES tuvākajās dienās pieņems jaunu – jau piekto – sankciju paketi pret Lukašenko režīmu. Sankcijas paredz aizliegt Baltkrievijas nacionālajai lidsabiedrībai "Belavia" nomāt lidmašīnas no blokā bāzētām kompānijām, kas šobrīd sastāda lielāko daļu "Belavia" flotes, Eiropas Komisija izveidos melno sarakstu ar tām tūrisma kompānijām, kas palīdz transportēt migrantus no Tuvajiem Austrumiem uz Baltkrieviju. ES gatavo arī nākamo sankciju paketi pret diktatoru. Vakar, viesojoties Eiropas Parlamentā, Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska vaicāja deputātiem, vai tie tiešām domā, ka, apturot Lukašenko režīma vardarbību pret migrantiem, beigsies arī pārrobežu draudi? Viņa brīdināja, ka varētu pieaugt narkotiku un cita veida kontrabanda, notikt militāras provokācijas un pat kodolkatastrofas uz ES ārējās robežas. Kremlis demonstrē muskuļus un tēlo nevainību Gluži tāpat kā šī gada pavasarī, netālu no Ukrainas austrumu robežas pēdējā mēneša laikā novērota Krievijas Federācijas bruņoto spēku koncentrēšanās. Tiek lēsts, ka šobrīd Jeļņas pilsētas rajonā, kas atrodas apmēram 260 km uz ziemeļiem no Ukrainas ziemeļu robežas, dislocēti vairāk nekā 90 000 Krievijas karavīru un vairāk nekā tūkstotis bruņutehnikas vienību. Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks, brigādes ģenerālis Kirilo Budanovs pagājušās nedēļas nogalē izteicies, ka šāda Krievijas spēku koncentrēšana varot liecināt par nolūku nākamā gada janvārī vai februārī veikt plašu uzbrukumu Ukrainai, kas ietvertu plašus aviācijas uzlidojumus, tiem sekojošus uzbrukumus Donbasā, iespējams, jūras desantus Mariupoles un Odesas rajonā, kā arī mazāka mēroga uzbrukumus Ukrainas robežām no Baltkrievijas teritorijas. Iespējams, Krievijai negaidīta bija vairāku Rietumvalstu asā reakcija, kas šoreiz pat apsteidza briesmu signālus no Kijevas. 10. novembrī Vašingtonā, kopīgā preses konferencē ar Ukrainas ārlietu ministru Dmitro Kulebu, Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens brīdināja Krieviju nepieļaut kļūdu, atkārtojot Ukrainā ko līdzīgu 2014. gada agresijai. Tāpat spilgts fakts šai kontekstā ir britu mediju pagājušonedēļ izplatītā ziņa, ka Krievijas agresijas gadījumā uz Ukrainu varētu tikt nosūtīta 600 kareivju liela britu vienība, kuras kodolu veido 16. gaisa triecienbrigādes izpletņlēcēji, piedaloties arī īpašo uzdevumu vienības SAS, Speciālā izlūkošanas pulka un citu palīgvienību karavīriem. 15. novembrī Parīze publiskoja informāciju, ka prezidents Emanuels Makrons telefonsarunā ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu esot paziņojis, ka Francija gatava aizstāvēt Ukrainas teritoriālo integritāti. Dienu vēlāk pēc tikšanās ar Dmitro Kulebu Briselē Francijas un Vācijas ārlietu ministri Žans Īvs Le Driāns un Heiko Māss pauda brīdinājumu Maskavai par „nopietnām sekām”, ja notiks mēģinājums graut Ukrainas teritoriālo vienotību. Tikām Kremlis, kā ierasts, ieņēmis „pazemotā un apvainotā” pozīciju. Prezidenta Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs svētdien nodēvējis Rietumvalstu līderu paziņojumus par histēriju un aizrādījis, ka militārā palīdzība Ukrainai, kādu sniedz NATO valstis, esot galvenais saspīlējuma iemesls. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Vai zini, kas Latvijā pirms simts gadiem bija zināms par Starptautisko laikmetīgās mūzikas biedrību ISCM (International Society for Contemporary Music)? Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone. Sākot ar dibināšanas brīdi 1922. gadā, modernās mūzikas likteņos visā pasaulē arvien lielāka loma bija Starptautiskajai laikmetīgās mūzikas biedrībai – ISCM, kuras nozīmīgākā iniciatīva līdz pat šodienai ir ikgadējs starptautisks laikmetīgās mūzikas festivāls. Latvija ISCM iestājās 2004. gadā, Igaunija – 2005. gadā. Lietuva gan kļuva par ISCM biedri jau 1936. gadā. Šodien viens otrs reizēm pakurn par to, ka, lūk, 20. gados mūsu komponisti negāja kopsolī ar pašām modernākajām laikmeta tendencēm un neiestājās ISCM jau toreiz. Varētu jautāt - vai Latvijā tolaik vispār zināja, kas tas ISCM tāds ir? Izrādās, 20.,30. gadu periodikā ISCM nosaukums tulkots dažādi – gan Starptautiskā jaunlaiku mūzikas biedrība, gan Šolaiku mūzikas biedrība, gan Modernās mūzikas biedrība un pat – Savienība Tagadnes mūzikai! Tas vien jau liecina - par ISCM tolaik runāts un rakstīts gana daudz. 1923. gada rudenī par pašu pirmo ISCM festivālu Zalcburgā četros numuros raksta avīze "Mūzikas Nedēļa", un visautoritatīvākā atsauksme par festivālu ir no franču Courrier Musical pārpublicētais itāliešu komponista Alfredo Kazellas raksts, kurā viņš citstarp jautā – cik no festivāla sešās dienās izskanējušajām bezgaldaudzajām kompozīcijām izturēs laika pārbaudi? Starp citu, Itālijas ISCM nodaļas dibinātājs Alfredo Kazella 1926. gadā pats personīgi ieradās Rīgā, lai muzicētu gan solo koncertā konservatorijā, gan arī Nacionālās operas simfoniskajā koncertā.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Brazīliju jeb uz Brazīlijas Federatīvo Republiku. Tā ir piektā lielākā valsts pasaulē pēc teritorijas, kā arī sestā lielākā pasaulē iedzīvotāju skaita ziņā, kā arī sestā lielākā arī pēc ekonomikas izmēra. Ar saviem 213 miljoniem iedzīvotāju Brazīlija tiešām ir sestā lielākā valsts pasaulē aiz Ķīnas, Indijas, ASV, Indonēzijas un Pakistānas. Tiek rēķināts, ka Brazīlijā dzīvo vairāk nekā 2,5 % pasaules iedzīvotāju. Tas ir liels skaits, skatoties no mūsuskatu punkta, bet sīkums, salīdzinot ar faktu, ka Ķīna un Indija katra veido apmēram 18% no pasaules iedzīvotājiem. Respektīvi, vairāk nekā trešā daļa pasaules dzīvo divās valstīs. Kas pat nav lielākās teritorijas ziņā. Lielākā daļa pasaules valstu gan ir mazās valstis kā Igaunija, nelielās valstis kā Latvija, un mikrovalstīm kā San Marino. Par mikrovalstīm Pasaules Banka, piemēram, uzskata tās valstis, kurās ir mazāk par 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Par mazām – tādas, kur ir mazāk nekā 1,5 miljoni iedzīvotāju. Brazīlija neatkarību no Portugāles ieguva 1822. gadā. Un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ portugāļu valoda ir Brazīlijas valsts valoda un tik daudzveidīgo sabiedrību veidojošais faktors. Valsts ir rasu ziņā ļoti daudzveidīga. Nepilna puse ir eiropiešu izcelsmes, nedaudz vairāk par četrdesmit procentiem ir mulati jeb ar eiropiešu un afrikāņu asiņu sajaukumu. Vēl valstī ir arī afrikāņu minoritāte un pavisam nedaudz procentuāli – mazāk par vienu procentu ir pamatiedzīvotāji jeb amerindiāņi. Valsts etniskais daudzveidīgums ir cieši saistīts ar tās vēsturi un konkrēti verdzības aspektu. Verdzība mūsdienu Brazīlijas teritorijā dzīvojošo pamatiedzīvotāju vidū eksistēja vēl pirms portugāļu ierašanās. Portugāļi ne tikai šo praksi turpināja, bet arī sāka vest vergus Brazīlijā no Āfrikas. Emori universitātes ASV aprēķini liecina, ka apmēram 40 procenti no visiem vergiem, kas tika izvesti no Āfrikas nonāca tieši Brazīlijā. Brazīlija bija viena no pēdējām Latīņamerikas valstīm, kurā juridiski tika atcelta verdzība. Tas notika 1888. gadā. Diemžēl Brazīlija nebija pēdējā pasaules valsts, kurā verdzību atcēla. Pēc “Forbes” un CNN ziņotā tā ir Mauritānija, kura to izdarīja tikai 1981. gadā. Brazīlijas ekonomika ir 1,25 triljonus eiro liela pēc Pasaules Bankas datiem. Un IKP uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ir nepilni 6000 eiro. Kārtējo reizi salīdzinājumam – Latvijai šis pats rādītājs ir vairāk nekā 15 tūkstoši. Respektīvi esam 2,5 reizes bagātāki nekā brazīlieši. Vienlaicīgi Brazīlija tiek klasificēta kā vidēju ienākumu valsts. Brazīlija ir viena no tā saucamajām BRICS valstīm, kuras tiek uzskatītas par būtiskākajām ekonomikām ārpus G7 valstu bloka. B burts nosaukumā ir tieši Brazīlijai atvēlēts. Valsts ir arī daļa no G20 veidojuma un tās ekonomiskais potenciāls un integrācijas līmenis pasaules ekonomiskajos procesos un pasaules preču ražošanas ķēdēs ir būtisks, lai ekonomiskās svārstības Brazīlijā tiktu uzlūkotas ar bažām. Brazīlija ir arī daļa no “Mercosur” bloka jeb Dienvidu kopējā tirgus. Bez Brazīlijas tajā piedalās arī Argentīna, Paragvaja un Urugvaja. Citas valstis gan bloks nealkst uzņemt bez kritēriju izpildes, jo ekonomiskā nestabilitāte jeb ekonomiskie šoki nav vēlami. Brazīlijas ekonomika ir ļoti daudzveidīga, neskatoties uz to, ka mēs visticamākais zinām tikai Brazīlijas kafiju. Kas ir taisnīgi, jo Brazīlija skaitās pasaulē lielākais kafijas ražotājs. Bet, ko mēs droši vien nezinām, ka Brazīlija lepojas ar to, ka ir pasaulē lielākais putnu gaļas ražotājs. Interesanti, ka Brazīlijas lielākais eksporta partneris nemaz nav ASV, bet gan Ķīna, uz kuru aiziet gandrīz 30 procenti no visas Brazīlijas produkcijas. Uz ASV tiek sūtīts uz pusi mazāk. Brazīlija ir būtiska ne tikai pasaules ekonomikā. Tā ir vērā ņemams spēlētājs arī pasaules politikā. Brazīlijas ārpolitikas pamatā klasiski ir bijusi daudzpusēja jeb multilaterāla jautājumu risināšanas pieeja. Sākotnēji Brazīlija ir bijusi nabadzīga, nestabila un ģeogrāfiski distancēta valsts pasaules politikā. Bet līdz ar ekonomiskā spēka pieaugumu, valsts arī kļūst pašpārliecinātāka. Tā, kā – vēl mēs par Brazīliju dzirdēsim. Prezidents Balsonaru Brazīlijas balsij ir licis arvien vairāk izskanēt pasaules politikā jau daudz drošāk un klātesošāk. Kādi ir Brazīlijas ārpolitikas izaicinājumi, vaicājām doktoram Nuno Morgadu, Korvinus Universitātes Budapeštā docentam.

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Jaunākajā "Kā top kino" sērijas raidījumā ciemos uzaicinājām gaismu meistaru, fotogrāfu un videogrāfu Armandu Virbuli, kurš mūs "apgaismo" (ha!) par gaismošanas darba niansēm. Ja, skatoties filmu titrus, esat sevi pieķēruši pie domas "bet kas ir tas "gaffer" vai "best boy"?", tad Armands sniegs atbildi uz šo un daudziem citiem jūsu jautājumiem aizraujošā, detalizētā "in-depth" sarunā. Šajā raidījumā: Armands par sevi un savu pieredzi (00:00:53); Atšķirības starp Latvijas un ārzemju projektiem (00:10:51); Kāds ir gaismošanas departamenta darbs (00:16:20); Par projektiem un to dažādību (00:27:12); Par interesantākajiem projektiem (00:34:26); Par citām prasmēm un darbiem (00:40:24); Vai Lietuva un Igaunija ir draudzīgākas kino uzņemšanai? (00:44:53); Ieteikumi klausītājiem, kuri grib iekļūt industrijā (00:47:31). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Lūkojoties kartē, attālums no Islandes līdz Bulgārijai ir gana liels. Bet teju graujošs tas ir statistikas datos par Covid-19 vakcināciju Eiropa Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs. No 90,7% vakcinētajiem iedzīvotājiem Islandē līdz 22% Bulgārijā. Latvija ar teju 50% sabiedrības vakcināciju pret Covid-19, diemžēl ir pavisam blakus Bulgārijai – pa vidu mums ir tikai Rumānija (33,1%). Nedaudz augstāk Horvātija, Slovēnija, Slovākija, Polija, Igaunija. Par ko liecina sabiedrības krasi atšķirīgā attieksme pret vakcinēšanos pārtikušajās Skandināvijas un rietumvalstīs un bijušajās Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs? Par to LTV korespondentei Briselē Ilzei Naglai “Būra” projekta ietvaros bija ļoti interesanta diskusija ar diviem Eiropas Parlamenta deputātiem - Veroniku Trillē-Lenuāru no Francijas, kura pārstāv “Renew Europe” politisko grupu un Petaru Vitanovu no Bulgārijas, kurš pārstāv EP sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu.

  * Skolēnu testēšana audzē atklāto Covid gadījumu skaitu; bērni pārslimo viegli, bet var aplipināt citus * Augstskolās jaunais studiju gads sākas atšķirīgi - vieniem klātienē, bet citiem attālināti * Igaunija izvēlas prezidentu, drīzumā gaidāms balsojums * Konkurenta diskvalifikācijas dēļ Tokijas Paralimpisko spēļu bronzas medaļa diska mešanā piešķirta Latvijas pārstāvim Aigaram Apinim

Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījuma Pievienotā vērtība speciālizlaidums un arī šīs sezonas noslēdzošais raidījums. Skaidrojam, kuram no mums ir labāk veicies biržā mūsu akciju tirgus eksperimentā un kādas kopumā ir tendences Baltijas akciju tirgū. Raidījuma vadītāju pirmos soļus biržā pieskatīja un analizē ieguldījumu eksperts Kaspars Peisenieks. Pagājušā gada novembrī nolēmām veikt nelielu eksperimentu - uzsākt savus praktiskos soļus Baltijas akciju tirgū. Ar salīdzinoši pieticīgu budžetu - katram 300 eiro starta kapitāls, no pašu maka nācis, ar sabiedrisko mediju naudu neriskējām. Sākām veidot savus akciju portfeļus pēc katra saprašanas - vienīgi uzreiz sadalījām ietekmes sfēras - abi drīkstam ieguldīt Latvijas uzņēmumos, bet Igaunija ekskluzīvi Jānim, attiecīgi Lietuva - Rudītei.  Un vēl eksperts Kaspars, pirmo reizi apskatot mūsu portfeļus, profesionāli priecājās, bija eleganti redzamas iesācēju tipiskākās kļūdas, piemēram, gan Jānis, gan Rudīte bija nopirkuši tādu uzņēmumu akcijas, kuri tūlīt pametīs biržu un Rudītes gadījumā zaudējumi jau startā bija neizbēgami. Par laimi visai niecīgi! Jānis bija sapircis kaut ko - pats nezin' ko. Jā, sākotnēji tās proporcijas un riska sadalījums nebija diez ko veselīgs, bet abi savus portfeļus pēc veselīgās kritikas pielabojām. Bet pirms mēs tiekam līdz rezultātiem, un kurš tad no mums ir izrādījies veiksmīgāks vai prasmīgāks - jāsaprot vide, kurā darbojāmies. No Kaspara Peisenieka Baltijas akciju tirgus sezonas raksturojuma noprotams, ka esam ielekuši un mācījušies peldēt visai neprognozējamos, bet vienlaikus labvēlīgas straumes ūdeņos. Un tas redzams arī mūsu abu akciju portfeļos. Piebildīšu, ka mēs saviem ieguldījumiem izvēlējāmies banku, kura vienīgā Latvijā piedāvāja Baltijas biržas akcijas tirgot un turēt bez komisijas maksām. Par to mums nebija jāsatraucas, bet pirms veikt ieguldījumus šos aspektus noteikti vajag noskaidrot. Bet kā tad mums gāja? Jāņa portfelis bija veidots vairāk ar domu par tām nozarēm, kuras atkopjoties pēc pandēmijas varētu piedzīvot izaugsmi, savukārt Rudītes doma bija - ieguldīt tajos biznesos, kuri pat ierobežojumu laikā tāpat būs gana pieprasīti. Atskatoties uz sezonu, ja Jānim portfelis bija tāda savā ziņā komfortabla kuģošana, skatoties, kā lēnām viss aug un attīstās, tad Rudītei gāja kā pa celmiem - tad straujš izrāviens, tad kritums, tad mīņāšanās uz vietas un burtiski pēdējās divās nedēļās atkal straujš lēciens. Apkopojot kopējo bilanci, jāteic, sanāk burtiski fotofinišs.  Un kā bieži naudas lietās uzvarētāju nosakot, viss atkarīgs no tā, kā rēķina - ja skatāmies pēc tā, kura akciju vērtība ir augusi straujāk, tad burtiski pēdējā nedēļā Rudītei izdevās Jāni apsteigt. Jāņa kopējā nopirkto akciju vērtība ir 426,82 centi, kas ir 42,59% pieaugums, bet Rudītei ir gandrīz par 8 eiro vairāk - 433,72 centi jeb 43,66% plusā. Tik ir viena nianse, Jānim klāt nāk arī vēl nopelnītās dividendes un pāris nekur neieguldīti eiro.  Galu galā ar kopējo portfeļa vērtību 440,44 eiro pret 434,49 eiro par pirmās sezonas uzvarētāju ir tas gods sveikt Jāni! Finansiāli veiksmīgu jums vasaru un tiksimies jau nākamajā sezonā tuvāk septembrim.  

Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

Latviešu kriminālromānu sarakstu papildinājusi jauna autora Alda Bukša klajā nākusī grāmata “Brāļi”. Autors, apliecinot savu piederību Latgalei, romānu izdevis gan latviski, gan latgaliski. Pirms pieciem gadiem Aldis Bukšs literatūrā debitēja ar romānu “Parādu piedzinēji”. Tagad pie lasītājiem nonākusi Alda Bukša otrā grāmata, kas ir kriminālromāns “Brāļi” jeb latgaliski “Bruoli”. Lasītāji var paši izvēlēties, vai izdzīvot spriedzes un intriģējošu notikumu pilno sižetu latviski vai latgaliski, vai arī abās valodās. “Es nosaukšu vairākus atslēgvārdus: Helsinki, Tartu, Igaunija, Igaunijas meži, Balvi, Ziemeļlatgales meži un Londonas ekskluzīvs klubs. Tās ir vietas, kur norisinās romāna darbība. Un nosaukšu tēmas: nacionālie partizāni, narkotiku kontrabanda, nelegālie imigranti, kas veļas pāri Latvijas - Latgales robežai, naidīgi drošības dienesti, kas darbojas gan šeit, gan Anglijā. Un visam pa vidu globālais latvietis, kuram, pateicoties tam, ka robežas vairs Eiropas Savienībā nav, ir iespēja ceļot pa visu Eiropu,” par grāmatu stāsta autors. Aldis Bukš dzīvo Rīgā, bet nāk no Latgales mazākā novada Latvijā, Baltinavas. Viņam ir desmit gadu pieredze, strādājot komercbankās, profesionālā jomā saistīta arī ar valsts pārvaldi ar investīciju un tieslietu jautājumiem. Kā pats saka, dzīve ir devusi iespēju satikt daudz dažādus cilvēkus, kas ir dalījušies ar savu pieredzi un stāstiem, iedvesmojot Aldi otrajai grāmatai. Romāna darbība notiek mūsdienās. “Visa romāna darbība norisinās pagājušā gada decembrī un beidzas Ziemassvētkos. Bet kāpēc es pieminu nacionālos partizānus? Tāpēc ka romānā tieši nacionālajiem partizāniem ir zināma loma visā notikumu attīstībā,” atzīst Aldis Bukšs. Stāsts sākas ar to, ka vecākais brālis iziet no cietuma Helsinkos, kur viņš bija nonācis narkotiku kontrabandas dēļ. Vecākais brālis sāk meklēt savu jaunāko brāli, kurš pazudis bez vēsts kaut kur Igaunijā. Uz grāmatas vāka teikums, kas atklāj brāļu attiecības, proti: “Cik tālu tu ietu, lai atrastu brāli, kurš tevi ienīst?” Liela daļa romāna tapa pērn, kad Aldis uz vienu nedēļu paņēma atvaļinājumu un devās strādāt Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā, Ventspilī. Par to, ka grāmatai ir divi valodu varianti, Aldis saka, ka tas bija sapnis, izdot grāmatu latgaliski. Grāmatas latgalisko versiju izlasījis režisors Viesturs Kairišs, lai gan viņš nav šī žanra piekritējs, tomēr grāmata aizrāvusi. “Tiešām lasīju tāpēc, ka tā ir latgaliešu valodā. Man šķiet, ka tas ir ģeniāli, ka detektīvs ir latgaliešu valodā. Bet es tiešām reāli aizrāvos! Un kamēr es netiku līdz galam, es nevarēju pārstāt lasīt. Tā vizuālā sajūta, kas ir uzburta, atgādina to “Fargo” ainavu Brāļu Koēnu slavenās filmas un pēc tam seriāla, kas ir mazliet, mazliet aizsnigusi, bet ar tādu nelielu sniegu aizsnigusi Ziemeļlatgales ainava, kaut kur starp Ziemeļlatgali, Igauniju, Londonu. Tāda brīnišķīga ainava, kurā brīžiem parādās kāds līķis, kāda asins peļķīte, kāds aizdomīgs darījums un tādi fantastiski tipāži,” saka Viesturs Kairisš. Režisors Viesturs Kairišs iesaka nebaidīties kriminālromānu “Brāļi” lasīt tieši latgaliski, valoda esot viegli uztverama, intriģējošais sižets lasītāju ved uz priekšu, kas ļauj praktizēt lasīšanu latgaliski. Alda Bukša romānu "Brāļi" izdevusi izdevniecība “Dienas Grāmata”.

Par Latvijas Arhitektūras Lielās gada balvas laureātu, saņemot augstāko apbalvojumu nozarē, šogad atzīta ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā un tās autori SIA “ARHIS Arhitekti”. Kultūras Rondo tiekamies ar arhitektu Andri Kronbergu. Šogad Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu jeb “Grand Prix” saņēma projekts ''Ēku rekonstrukcija Miesnieku ielā'' un tā autori SIA “ARHIS Arhitekti”. Fināla žūrija, kuras sastāvā ir Andro Mends (Andro Mänd, Igaunija), Guste Kančaite (Gustė Kančaitė, Lietuva), Oktavio Mestre (Octavio Mestre, Spānija) un Brigita Bula, savu izvēli pamatoja ar vārdiem: “Par delikātu iejaukšanos vēsturiskajā substancē un tās apstrādi. Par Vecrīgas atdzimšanas attīstīšanu un gudru dialogu starp vēsturisko un mūsdienu arhitektūru. Kā arī par meistarīgu plānošanu un sarežģītu detaļu izstrādi vēl sarežģītākā situācijā.” Latvijas Arhitektūras gada balvas jeb fināla žūrijas balvas ieguva Viesturdārza kvartāls, “Hanzas perons” – noliktavas pārbūve par ēku plašizklaides pasākumiem un “K_99” autori.  

Kad 1859. gadā Tērbatas, tagadējās Tartu universitātes, students Krišjānis Barons nolēma kājām mērot ceļu no Tartu līdz savām mājām Dundagā, viens no viņa mērķiem bija pamatīgāk iepazīt savu tēvzemi. Tas atspoguļots viņa grāmatā “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”. Krišjāņa Barona sarakstītā ģeogrāfijas grāmata, no kuras iedvesmojoties, Ziedoņa muzejs devās mūsdienu Barona ceļā, 30.oktobrī piedzīvo savu atkalizdošanu kopā ar digitālo grāmatu “Tuvie” un izstādi “Tuvie - nepazīstamie: Igaunija, Latvija un Krišjānis Barons”. Par “Ziedoņa muzeja ceļu ar Baronu” un arī digitālo grāmatu “Tuvie”, kurā savas piezīmes atstājis arī Kultūras Rondo, iztaujājam muzeja vadītāju Žaneti Grendi. Grāmatu pārizdot, tāpat kā atkārtot Krišjāņa Barona gājienu no Tērbatas līdz Dundagai Žaneti Grendi mudinājusi Krišjāņa Barona muzeja vadītāja Rūta Kārkliņa. Viņa neslēpj, ka tas bijis pārsteigums, bet iepazīstoties ar Krišjāņa Barona darbu “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti”, pārņēmusi kauna sajūta, ka šī grāmata nav pārizdota kopš 1859.gada. "Man bija reāli kauns," atzīst Žanete Grende. "Es sapratu, ko nozīmētu uzņemties Ziedoņa muzeja uzņemties to pārizdot. Pēc kāda laika domāšanas pateicu - jā, jo sapratu, ka nevaru to nedarīt. Kādam viņa ir jāpārizdod." "Domājot, kā to pasniegt, bijis skaidrs, ka tai jābūt skaistai, jo jaunlatvieši, pirmā atmoda mums ir izdarījuši tik daudz, un mēs ļoti maz viņus novērtējam," atklāj Žanete Grende. "Otrs – jābūt bagātai saturā." Pētot ar grāmatu saistītos materiālus atklājies, ka tai ir trīs autori, ne tikai Krišjānis Barons, bet arī Krišjānis Valdemārs un Juris Alunāns. Grāmatā ir Barona veidotais apraksts, mākslas darbi un mūsdienu zinātnieku atskats, kā Barons savulaik kā students sapratis lietas gan no ģeogrāfijā aspekta, kā arī jautājumus par valodām, kas ir Valdemāra un Alunāna veikums. "Ģeniāli ir jaunlatvieši, es esmu pilnīgi viņos iemīlējusies!" neslēpj Žanete Grende. Un varbūt tāpēc viena no iecerēm ir aicināt Saeimu, lai no 2021. gada 31.oktobris, Krišjāņa Barona dzimšanas diena, kļūtu par Jaunlatviešu dienu. "Mēs ļoti maz zinām par jaunlatviešiem un viņu devumu, bet viņu devums ir fundamentāls. Un tā būtiskākā lieta ir tā, ka dažas valstis ir dažādi radušās (..) Mūsu valsts, formula - kultūra, nācija valsts. Dažādos grūtos laikos, kāds ir šis laiks, mēs redzam, kā kultūras cilvēki cīnās par savu izdzīvošanu, visiem ir jāsaprot, ka kultūra  ir mūsu fundamentālais pamats," uzskata Žanete Grende. Top arī grāmatas "Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi īsumā saņemti" tulkojums angļu valodā, un 2021. gadā, ko Žanete Grende dēvē par Latvijas īsto simtgadi, jo pirms simts gadiem, 1921.gadā citas valstis Latviju atzina de iure, to dāvinās citu valstu bibliotēkām. "Mēs esam nolēmuši šo grāmatu izdot angļu valodā un nosūtīt 200 UNESCO bibliotēkām un arī ASV kongresa bibliotēkai. Lai visi zina!" tā Žanete Grende. Savukārt ar digitālo grāmatu "Tuvie", kurā apkopotas mūsdienu Baronu gājiena dalībnieku domas, jo katram mūsdienu Baronam pēc ceļa veikšanas bija uzdevums uzrakstīt savu redzējumu par mūsdienu Latviju, var iepazīties internetā.  

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par biržu, uzņēmumiem un investoriem tajā. Arī par to, kas tiek darīts, lai biržā ievilinātu jaunus uzņēmumus. Un raidījuma noslēgumā – dalām Baltijas valstis savā starpā. Pirms 30 gadiem vietējie uzņēmēji un bankas Latvijā nodibināja biržu. Pa šo laiku daudz kas ir mainījies – birža no vienkārši Rīgas fondu biržas kļuvusi par “Nasdaq Riga”, un arī aptver visu Baltijas valstu tirgu, bet – kā norāda “Nasdaq Riga” valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne, mainījusies arī uzņēmumu attieksme. Daigu Auziņu-Melalksni aicinājām uz sarunu, lai labāk saprastu, kā strādā birža, kāda mūsu birža ir. Jautājam arī, kādēļ izvēlēties vietējo uzņēmumu, nevis “Facebook”, “Apple” vai kāda Ķīnas uzņēmuma akcijas? Laiks dalīt Baltiju? Mūsu mazajā akciju portfeļa eksperimentā esam vienojušies – abi divi pirksim Latvijas uzņēmumu akcijas, bet papildus koncentrēsim uzmanību arī katrs uz savu kaimiņvalsti. Bet, lai būtu godīgi, vienojāmies – tā kā no galvas nezinām, kad kuram dzimšanas diena, tad tam, kuram tuvāk gada sākumam, tiks Igaunija, otram – Lietuva. Jānim dzimšanas diena ir jūnijā, tātad viņam tiek Igaunija, bet Rudītei – augustā, viņai – Lietuva. Ko tālāk – par to jau nākamajā raidījumā!

Iedvesmojoties no Krišjāņa Barona sastādītās ģeogrāfijas grāmatas „Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi, īsumā saņemti”, Imanta Ziedoņa muzejs izveidojis vairāk nekā 800 kilometru garu maršrutu – "mūsdienu Baronu ceļu", kurš sācies Tartu, bet septembra vidū noslēgsies Dundagā. To mēros ap 60 mūsdienu baroni – uzņēmēji, valstsvīri, kultūras un izglītības darbinieki.  Pirmo ceļa posmu Tartu gāja arī mūsu kolēģis Toms Treibergs. Mūsdienu Baronu ceļa atklāšana notika Tartu Universitātes muzejā, piedaloties arī Igaunijas un Latvijas kultūras ministriem. 1859.gadā Krišjānis Barons veica gājienu caur tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju, kas bija ap 700 kilometru garš. Mūsdienās gājiens jau ir vairāk nekā 800 kilometru garš maršruts, kuru, sadarbojoties ar karšu izdevniecību "Jāņa sēta", ir izveidojis Imanta Ziedoņa muzejs. Šobrīd vēl gājiens pa atsevišķie posmiem notiek Igaunijā. Drīzumā tas turpināsies Latvijā. Papildus tam, godinot Krišjāņa Barona 185 gadu jubileju, Igaunijas nacionālajā muzejā atklāta izstāde „Tuvie-nepazīstamie: Igaunija, Latvija un Krišjānis Barons”. Izstāde no 30. oktobra būs aplūkojama arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.  

Publiskie pakalpojumi ir radīti mums visiem, taču tie ne vienmēr ir veidoti lietotājam ērti un saprotami. Kas liedz un kas motivē realizēt kvalitatīvu un lietotājam draudzīgu dizainu valsts pārvaldē Latvijā? Par dizainu publiskajam sektoram diskutē Valsts kancelejas inovācijas laboratorijas #GovLabLatvia vadītāja Laura Dimitrijeva, kā arī CSDD tīmekļa vietnes un Liepājas pašvaldības mājaslapas dizaina un izstrādes autori Wrong Digital pārstāvji - dizainere Līga Felta un aģentūras vadītājs Artis Krilovs. Raidījumu vada Jeļena Solovjova. Interese par dizainu publiskajā sektorā radās līdz ar digitālo revolūciju 2000. gadu sākumā. Pakāpeniska pakalpojumu digitalizācija kļuva par iemeslu tam, ka visā pasaulē tika caurskatīti un atbilstoši mūsdienu lietotāju vajadzībām uzlaboti iepriekš gadu desmitiem nemainīgi pakalpojumi. Austrālija un Lielbritānija tolaik kļuva par pirmajām valstīm, kur valsts pārvaldē tika pieņemti darbā digitālie dizaineri un izveidotas digitālo pakalpojumu izstrādes grupas. Pēc tam viņu paraugam sekoja arī Kanāda un Skandināvijas valstis ar kvalitatīvu digitālo pakalpojumu. Starptautiski pazīstama ir arī mūsu kaimiņvalsts Igaunija. 2012. gadā savu darbu uzsāka arī Lielbritānijas valdības digitālā vietne www.gov.uk, kas pavisam drīz kļuva par starptautiski atzītu standartu publisko pakalpojumu dizainā. Šobrīd Lielbritānijā ir nodarbināti 10 vadītāju līmeņa dizaineri, 800 dizaineri valsts digitālajā dienestā un citos departamentos, 2000 satura dizaineri un 700 pētnieki. Latvijas publiskajā pārvaldē pagaidām vēl nav savas dizaineru komandas, taču arī pie mums ir izstrādāti vairāki veiksmīgi digitālo pakalpojumu piemēri un tas, cerams, ir labs sākums pārmaiņām. Kā veiksmīgus piemērus var minēt aģentūras “WRONG Digital” veidotos projektus – Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) mājaslapu un Liepājas pašvaldības digitālo vietni, kas demonstrē lietotājiem draudzīgu dizainu, un abas šīs lapas mudina saņemt informāciju un lietot publiskos pakalpojumus tiešsaistē. Vairāk un plašāk šeit!  

No pirmā marta jāstājas spēkā jaunai – lielākai akcīzes nodokļa likmei alkoholam, kas rada satraukumu ne tikai alkohola tirgotājiem, bet arī  pierobežas iedzīvotājiem, jo samazinās Lietuvas un Igaunijas pircēju atstātās naudas plūsmu uz Latviju. Latvija un Igaunija savulaik vienojās, ka Latvija cels akcīzes nodokli, tuvinoties Igaunijas līmenim. Toreiz Latvija apņēmās to darīt pakāpeniski, lai izvairītos no kontrabandas alkohola tirdzniecības apmēru pieauguma. Tomēr Igaunija pērn samazināja nodokli par 25 procentiem, kas arī Latvijai lika spert līdzīgu soli, samazinot nodokli par 15 procentiem. Valdības partijas tagad domā, vai atteikties no tālākas nodokļa paaugstināšanas. Par to diskutējam arī šodien, kā arī runājam par to, vai uz nodokļu atšķirībām var būvēt ilgtermiņa ekonomiku. Mūsu studijā: Saeimas deputāts un Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Zakatistovs, Saeimas deputāts un bijušais premjers Māris Kučinskis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Politikas daļas direktore Katrīna Zariņa un ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.

Baltijas filmu dienas Rīgā atklāj visu trīs Baltijas valstu kopražojums – simtgades filma “Laika tilti”. Par kaimiņvalstu filmu programmu un gaidāmo tikšanos ar filmu autoriem no Lietuvas un Igaunijas Kultūras Rondo studijā izvaicājam Nacionālā Kino centra vecāko referenti Elīnu Ciri. Šogad visas trīs Baltijas valstis atzīmē 30 gadu jubileju, kopš Lietuvu, Latviju un Igauniju vienoja vēsturiskais Baltijas ceļš, un tieši šajā laikā norisināsies arī Baltijas filmu dienas - bezmaksas seansi, kuros katras valsts kinoskatītāji varēs noskatīties vairākas kaimiņvalstu filmas un tikties ar filmu autoriem. Rīgā Baltijas filmu dienas notiks kinoteātrī "Splendid Palace" 22. un 23. augustā Lielajā zālē. Uz visām filmām ieeja bez maksas. Baltijas filmu dienas ir trīs valstu kino institūciju - Nacionālā kino centra, Lietuvas kino centra un Igaunijas Filmu institūta - iniciatīva un kopīgi veidots pasākums, stiprinot trīs Baltijas valstu sadarbību kino jomā un vairojot skatītāju zināšanas par kaimiņvalstu filmām. Lietuvu šogad Latvijā pārstāv režisores Marijas Kavtaradzes debija "Vasaras izdzīvotāji", Igaunija šogad uz Latviju sūta divas filmas – spēlfilmu "Visu vai neko" un dokumentālo filmu "Ahto, sapņu mednieks". Lietuvā Baltijas filmu dienās izrādīs Latvijas Simtgades darbus - režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu "Bille"  un režisora Ivara Selecka dokumentālo filmu "Turpinājums", kā arī režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmu "Picas" un Latvijas-Igaunijas kopražoto pilnmetrāžas animācijas filmu "Lote un pazudušie pūķi". Igaunijā savukārt tiks izrādītas Simtgades programmas filmas - režisores Annas Vidulejas "Homo Novus", kā arī Baltijas valstu kopražojums, režisoru Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa dokumentālā filma "Laika tilti".

No nākamā gada katrā dzīvoklī, katrā privātmājā jābūt uzstādītam dūmu detektoram. Vai pietiks ar vienu, vai katrā istabā vajadzīgs savs? Kur to vislabāk uzstādīt un kam noderēs tvana gāzes detektors, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Patērētāju tiesību aizsardzības centra Preču un pakalpojumu departamenta Patēriņa preču uzraudzības daļas vadītājs Ivars Jorniņš, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības uzraudzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš un Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas pārstāve, drošības eksperte Natālija Sokolova. Noteikumi par dūmu detektoru uzstādīšanu ir ieviesti, domājot par cilvēku drošību. Pasaules pieredze rāda, ka dūmu detektoru darbība krietni samazina ugunsgrēku sekas. Mērķis ir samazināt ugunsnelaimēs bojā gājušo skaitu. Igaunija ieviesa šādu prasību jau 2009. gadā un ugunsnelaimēs bojā gājušo skaits samazinājās uz kardināli. “Cilvēka dzīvība ir vairāk vērta, nekā viena detektora cena,” vērtē Dzintars Lagzdiņš. Pamatlietas, kas jāņem vērā, iegādājoties detektoru: Lai skaidri identificējams preces ražotājs; Lai atbilst Eiropas Savienības standartiem, ir CE marķējums; Informācija par uzstādīšanu, kā apkopt, uzturēt. Baterija dūmu detektoram vidēji kalpo trīs gadus. Pašam detektoram parasti garantiju dod divus gadus, bet tie darbojas krietni ilgāk. Tas atkarīgs no ražotāja un tas arī atspoguļojas arī produkta cenā. Svarīgi dūmu detektoru ne tikai iegādāties, bet arī uzstādīt! Dzīvoklī ir jābūt vismaz vienam detektoram, vairāku līmeņu dzīvokļos – katrā līmenī vienam detektoram. Arī privātmājās katrā stāvā jābūt savam detektoram. Vislabāk uzstādīt telpā, kurā guļ, lai nakts laikā savlaicīgi pamodinātu, ja ir radies sadūmojums. Parasti instrukcijā ir norādīts, kur labāk uzstādīt detektoru. Virtuvē nevajag uzstādīt, lai izslēgtu iespēju, ka nostrādā ēdiena gatavošanas laikā. Raidījuma viesi aicina uzstādīt bērniem savu vecāku mājās. Tāpat iesaka pārrunāt ar bērniem, ka arī ar vecākiem cilvēkiem, kā rīkoties, ja nostrādā dūmu detektors un ir izcēlies ugunsgrēks.  

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

"Atsperes" studijā - tulkotāja Dace Meiere un Orests Silabriedis, bet Rīta intervijas viesis šoreiz ir dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš. Viņa tulkojumā apgāds "Neputns" izdevis igauņu tautas eposu "Kalevdēls". Frīdriha Reinholda Kreicvalda eposs "Kalevdēls" (Kalevipoeg) ir mūsdienās visvairāk tulkotais igauņu valodā sarakstītais daiļdarbs, igauņu kultūras vizītkarte pasaulē. Gandrīz 90 gadus pēc tā pirmā izdevuma latviešu valodā apgāds "Neputns" laidis klajā jaunu eposa atdzejojumu. "Šogad gan Latvija, gan Igaunija svin savas valsts simtgadi. Lai igauņu tautas eposa „Kalevdēls" tulkojums ir mana dāvana mūsu valstīm jubilejā," par savu lielo veikumu raksta atdzejotājs Guntars Godiņš.

Tieši šodien savu neatkarības simtgadi svin mūsu kaimiņvalsts Lietuva, un tam par godu visu nedēļu esam jūs iepazīstinājuši ar mūziku, kas citkārt Latvijas Radio faktiski neskan. Arī šorīt jums sveicienus sūta muzikoloģe Jūrate Katinaite no Lietuvas Radio „Klasika”, kurai lūdzām izvēlēties piecas dziesmas, kurām līdzi dzied teju ikviens lietuvietis. Un kā pēdējo viņas izlasē dzirdēsim filmu un teātra mūzikas komponista Fausta Latena (Faustas Latėnas) dziesmu „Tu ne viena” (Tu neesi viena), kas veltīta Baltijas ceļa divdesmitgadei. Interesanti, ka vārdu autors ir neviens cits kā lietuviešu atmodas līderis un pirmais atjaunotās Lietuvas prezidents Vītauts Landsberģis (Vytautas Landsbergis). Dziesma vēsta – tu neesi viena, mazā māsa Lietuva, jo, lai gan tev ir „lielais brālis”, tev ir arī divas citas mazās māsas – Latvija un Igaunija.

Kamēr Latvija vēl tikai gatavojas savai simtgadei, jau šo piektdien savu simto dzimšanas dienu svin mūsu kaimiņvalsts Lietuva, bet vēl pēc nedēļas – Igaunija. Sveicot kaimiņus jubilejās, turpmākās divas nedēļas šajā laikā dzirdēsim mūziku, kura Latvijas Radio citkārt faktiski neskan. Jums sveicienus sūta muzikoloģe Jūrate Katinaite no Lietuvas Radio „Klasika”, kurai lūdzām izvēlēties piecas dziesmas, kurām līdzi dzied teju ikviens lietuvietis. Kā otro viņas izlasē šodien dzirdēsim dziesmu "Šaukiu aš tautą" jeb "Saucu es tautu". Kā raksta Katinaite, šī ir viena no populārākajām lietuviešu dziesmām dziesmotās revolūcijas laikā, kas tika sacerēta 1989.gadā un ko izpildīja populārais lietuviešu aktieris un bards Vītauts Kernagis ((Vytautas Kernagis (1951–2008)). Šīs dziesmas vārdus 1941.gadā sarakstīja lietuviešu dzejnieks Bernards Brazdžonis (Bernardas Brazdžionis (1907–2002)), kurš vēlāk emigrēja uz ASV, bet mūzikas autors ir Gintauts Abarijs (Gintautas Abarius (1959–2010)).

Kamēr Latvija vēl tikai gatavojas savai simtgadei, jau šo piektdien savu simto dzimšanas dienu svin mūsu kaimiņvalsts Lietuva, bet vēl pēc nedēļas – Igaunija. Sveicot kaimiņus jubilejās, turpmākās divas nedēļas šajā laikā dzirdēsim mūziku, kura Latvijas Radio citkārt faktiski neskan.

Raidījums 21. gadsimta latvietis dodas ciemos pie kaimiņiem Tartu un skaidro, kādas bijušas latviešu gaitas te, netālu no Rīgas, vairāku gadsimtu garumā. Ja ir kāda kaimiņvalsts, kurai esam pateicību parādā par valstiskās pašapziņas rašanos, tad tā ir Igaunija. Viesojamies Tartu un dodamies pa pēdām kādreizējo slavenāko latviešu izcelsmes studentu gaitām. Viņu vidū bija tādi ļaudis kā Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Jānis Endzelīns un daudzi citi - mazāk zināmi, bet ne mazāk nozīmīgi abu valstu valstiskās apziņas rašanās procesā. Ekskursijā ved Tartu latviešu biedrības vadītāja Ilze Salnāja-Verva.  

24. augusta radio Star FM rīta programmas Zoopasta tehnoloģiju rubrikas ieraksts. Šodien runājam par: * Samsung prezentē jauno Galaxy Note8 viedtālruni. * Lamborghini izlaiž ekskluzīvu Android viedtālruni un kastītē neieliek pat lādētāju. * Ogres muzejā durvis ver Latvijā lielākā izstāde par senlaiku telefoniem. * Izdota grāmata par drošu un atbildīgu interneta lietošanu skolēniem. * Igaunija varētu saviem e-rezidentiem piedāvāt “estcoins” digitālo valūtu. * Latvijā policija cīnīsies ar telefonu lietošanu pie stūres. Paldies, rubrikas sponsoram interneta lielveikalam 1a.lv! Tiekamies pēc nedēļas!

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sens Baltijas draugs un Eiropas idejas varonis - bijušais Zviedrijas premjers un ārlietu ministrs Karls Bildts ekskluzīvā intervijā par Baltijas, Skandināvijas un Eiropas vēsturi, tagadni un nākotni. "Manuprāt Latvijai ir klājies ļoti labi. Ņemot vērā tās situāciju, Latvija arī bija pelnījusi visvairāk uzmanības," intervijā Karls Bildts vērtē Latvijas neatkarības 25 gadu posmu. "Rīga vēsturiski ir bijusi kosmopolītiska pilsēta – ar vācu, krievu un ebreju klātbūtni. Tai ir ļoti tuvi ekonomiski sakari ar austrumiem, un tajā bija ļoti izteikta padomju klātbūtne. Latvijas okupācijas vēsture ir krietni sarežģītāka salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm. Tāpēc dibināt stabilu valsti bija krietni grūtāks uzdevums nekā Igaunija vai Lietuvai. Es uzskatu, ka ir labi veicies."   Piedāvājam iespēju noklausīties interviju ar Karlu Bildtu oriģinālvalodā (angļu). Raidījumā pievēršamies arī Francijai un burkini (hidžāba un peldkostīma apvienojuma) aizliegumam vairākās pilsētās. Ieviešot šo aizliegumu, amatpersonas atsaucās uz Francijas sabiedrības sekulāro dabu, noliedzot burkini kā musulmaņu patriarhālās sistēmas un fundamentālās reliģijas sieviešu ierobežojošu simbolu. Vēl raidījumā stāstīsim par iespējamo risinājumu migrantu krīzei Vidusjūrā. Burkini aizliegums Francijā Pēc vairākiem teroristu uzbrukumiem Francijā, virkne šīs valsts pilsētu aizliedza savās pludmalēs valkāt burkini.  “Burkini” ir hidžāba un peldkostīma apvienojums, ko 2004. gadā izveidoja Aheda Zanetti, Lībijā dzimusī, Austrālijā dzīvojošā sieviete, burkini izveidoja, domājot par savu radinieci, kurai hidžābs traucēja piedalīties austrāliešiem tik ļoti svarīgajā pludmales kultūrā - spēlēt volejbolu kopā ar citiem bērniem. Aheda mājās mēģināja apvienot pieticību, ērtumu un musulmaņiem svarīgo- ķermeņa formu neizrādīšanu. Kā viņa vairākkārt norādījusi intervijās, viņas mērķis, radot burkini, bija dot sievietēm brīvību. Aheda Zanetti arī uzsvērusi, ka burkini nav islāma, bet gan ir atpūtas, laimes, fitnesa un veselības simbols. Oksfordas Universitātes asociētā profesore, antropoloģe Dace Dzenovska, runājot par burkini aizliegumu, saka, ka esam nonākuši pie visnotaļ interesanta momenta, kad ķermeņa atkailināšana tiek pieprasīta ar likumu. “Kas notiek, kad kaut kāda veida  lietas tiek šādā veidā - ar valsts varu - nostiprinātas un ieviestas. Ar policijas vai inspekcijas palīdzību un tas efekts uz sabiedrību, protams, ir diezgan pamatīgs. Es domāju šis aizliegums izteiktos mērķus nesasniedz. Drīzāk pat pretēji tiem darbojas. Kā jūs varat iedomāties, ja cilvēki skatās uz to, kā pludmalē policijas klātbūtnē sievietēm tiek aicinātas atstāt pludmali vai novilkt kaut kādus apģērba gabalus. Diez vai tas rada pozitīvas emocijas viņām, vai tiem, kas to vēro, sevišķi no musulmaņu kopienas. Nekāda tolerance tādā veidā, manuprāt, veidota netiek," vērtē Dzenovska.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc  uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju  Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”

Runājam par Latvijas valsts nespēju aprēķināt savus izdevumus, kā arī nevēlēšanās novērst jauna ekonomikas burbuļa plīšanu (Latvijā “nodokļu paradīze”, pazudis finansējums skolotāju algām, ministri grib algu paaugstinājumu, ekonomikas izaugsmes virzītājs atkal ir darījumi ar nekustamo īpašumu), informāciju, tās plūsmu un Bābeles vēlmi to kontrolēt (Snodena patvērums Krievijā, saistība ar PRISM Yahoo mazgā rokas nevainībā, Igaunija […]

1. tūrisma raidījums kompass! Viesis Jānis Lārmanis un runājam par Sabili un Igauniju.