Podcasts about vladimiram putinam

Gaza – kara rati joprojām ripo Augusta sākumā Izraēlas kara kabinets apstiprināja plānu pilnībā pārņemt savā kontrolē Gazas pilsētu, pie kam premjerministrs Netanjahu pasludināja, ka galīgais mērķis ir pilnīga Gazas joslas okupācija. Tādējādi tiktu īstenota galīgā organizācijas Hamas atbruņošana un joprojām gūstā turēto izraēliešu ķīlnieku, dzīvu vai mirušu, atgūšana. Pēc tam Gazas josla tiktu demilitarizēta, paturēta Izraēlas drošības kontrolē, un pārvalde tajā nodota jaunām civilām institūcijām, kas nebūtu saistītas ne ar Hamas, ne ar palestīniešu varas struktūrām Jordānas rietumkrastā. Šādam uzstādījumam ir daudz pretinieku kā pašā Izraēlā, tā starp tās starptautiskajiem sabiedrotajiem. Pastāv saprotamas bažas, ka pilnīga Izraēlas militāra kontrole pār Gazas joslas teritoriju prasīs vēl daudz laika un asiņu, pie tam samazinās ķīlnieku izdzīvošanas iespējas. Tikām Hamas un citas palestīniešu frakcijas pirmdien vēlu vakarā nāca klajā ar paziņojumu, ka pieņem Ēģiptes un Kataras starpnieku ierosināto uguns pārtraukšanas plānu. Tas paredz karadarbības pārtraukšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā Izraēlai pēc noteikta grafika tiktu atdoti desmit dzīvi ķīlnieki un astoņpadsmit mirušo gūstekņu ķermeņi. Savukārt Izraēla šai periodā atbrīvotu tūkstoš simts vienpadsmit Gazas joslā sagūstīto, simt divdesmit piecus palestīniešu cietumniekus, kam piespriests mūža ieslodzījums, un atdotu simt astoņdesmit nogalināto palestīniešu līķus. Izraēlai būtu jāatvelk savi spēki uz apmēram kilometru platu joslu Gazas sektora robežas perimetrā, gan saglabājot kontroli divos t.s. militārajos koridoros. Paralēli uguns pārtraukšanas periodā notiktu sarunas par galīgo noregulējumu un atlikušo ķīlnieku atbrīvošanu. Šis plāns ir ļoti līdzīgs tam, ko jau agrāk izvirzījis Savienoto Valstu prezidenta īpašais sūtnis Stīvens Vitkofs. Izraēlas puse pirmdienas plānu nav tieši noraidījusi, taču izteikusies, ka nav ieinteresēta kādās daļējās vienošanās – Izraēla vēlas visu ķīlnieku atbrīvošanu. Kā izteicies Izraēlas valdības oficiālais pārstāvis Dāvids Mencers, situācija esot mainījusies, ciktāl premjerministram ir plāns Gazas joslas nākotnei. Tikām Izraēlas ielās svētdien izgājuši, kā lēš, četrsimt tūkstoši, protestējot pret valdības pieeju kara vešanai.   Uz sarkanā paklāja sarkanus pleķus neredz… Ne vienā vien pasaules medijā pēdējās dienās apspēlēts sarkanā paklāja motīvs. Fotogrāfu fiksētā aina, kad amerikāņu jūras kājnieki savienoto valstu bruņoto spēku bāzē Ankoridžā rūpīgi izklāj purpura krāsas celiņu līdz trapam, pa kuru tūdaļ jānokāpj agresorvalsts vadonim, kara noziegumos apsūdzētajam Vladimiram Putinam, daudziem šķiet simboliska. Par ko tādu personāžs, kas karikatūrās bieži tiek tēlots asinīm notriepta puskaila pundura izskatā, līdz nesenam laikam nevarēja pat sapņot. Bet, tā sacīt, uz sarkanā tepiķa sarkanus pleķus neredz. Tepiķa klājēja, Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa pēdējā laika draudi par sankcijām, ja netiks pārtraukta karadarbība, pēkšņi pārvērtās godpilnā uzaicinājumā uz tikšanos. Nav nekāds brīnums, ka uz Putina repliku, ka „nākamreiz Maskavā”, Baltā nama saimnieks atbildēja savā ierastajā manierē miglaini, taču nebūt ne noliedzoši. Tiesa, ir arī tie, kas pauž, ka Aļaskā viss varēja beigties vēl daudz sliktāk. Tā Krieviju pametušais politologs un publicists Staņislavs Belkovskis pirms samita nerima atkārtot, ka abi dalībnieki paziņošot – viņiem kopīgiem spēkiem izdevies glābt pasauli no kodolkatastrofas, par ko „draugam Vladimiram”, protams, pienākas kāda daļa no Ukrainas zemes un suverenitātes. Tas nenotika, un, runājot par miera procesu, Ankoridžā formāli nav noticis vispār nekas. Sankciju piedraudējums un uguns pārtraukšanas prasījums Krievijai gan kaut kā izrādās izkūpējis gaisā – tagad Tramps runā par galīgu miera noregulējumu. Pretēju viedokli pauda vairāki no Eiropas valstu līderiem, kuri līdz ar Ukrainas prezidentu Zelenski pirmdien ieradās Vašingtonā. Sevišķi konkrēti to artikulēja Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs, sakot – Putina un Zelenska tikšanās bez uguns pārtraukšanas viņam esot neiedomājama. Kopumā arī Vašingtonas tikšanās nepiepildīja pēc Ankoridžas joprojām pastāvošās bažas, ka prezidents Tramps mēģinās īstenot spiedienu, lai panāktu piekāpšanos Putina vēlmēm. Klātesošajiem Eiropas līderiem izdevās pavērst sarunu gaitu primāri Ukrainai sniedzamo drošības garantiju tēmā, gan bez kādiem taustāmiem rezultātiem. Kas attiecas uz turpmāko, tad tagad būtu jānotiek piesauktajām Ukrainas un Krievijas vadītāju sarunām klātienē, kurām kādā turpmākā posmā varētu pievienoties arī Donalds Tramps. Šo tēmu Baltā nama saimnieks steidzās apspriest ar savu Ankoridžas sarunbiedru, sazvanoties tieši tikšanās laikā ar eiropiešiem. Pirms aizlidošanas no Ankoridžas Putins pauda principiālu gatavību sarunām ar Zelenski, taču komentārā, ko par Kremļa vadoņa un ASV prezidenta telefonsarunām sniedza Putina ārpolitikas padomnieks Jurijs Ušakovs, šāds formāts vairs netika pieminēts, vien ekspertu sarunu izvēršana. Un, protams, ne vārda par iespēju pārtraukt asinsizliešanu.   Sagatavoja Eduards Liniņš      

No piektdien Aļaskā plānotās ASV un Krievijas līderu sarunas nevar sagaidīt neko labu. Piekāpšanās Vladimiram Putinam teritoriju jautājumā, lai izbeigtu tās sākto karu Ukrainā, agri vai vēlu novedīs pie lielāka kara Eiropā, intervijā "Rīta Panorāmā" sacīja bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, tagad ūdens dronu ražotāja "NEWT21" vadītājs Jānis Garisons.

ASV prezidents Donalds Tramps neskopojas ar komplimentiem Vladimiram Putinam. Apgalvo, ka Ukraina pati vainīga pie kara sākšanas. Personīgi uzbrūk Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, saucot viņu par “klaunu” un “diktatoru”. Pieprasa atdot Amerikai Ukrainas zemes dzīļu bagātības, nesolot pretī garantijas, ka Ukraina saņems ASV atbalstu arī turpmāk. Šķiet, ka pašlaik viņš ir pilnībā pārņēmis Kremļa propagandas retoriku. Šie Trampa izgājieni radījuši pamatīgu satraukumu un bažas par jauno pasaules kārtību, kur netiek respektēti esošie spēles noteikumi, tikai darījumi un spēks. Daudziem uz lūpām tagad Minhenes vārds, atgādinot 1938. gada vienošanos, ar kuru Lielbritānija un Francija piekrita, ka Hitlers sagrābj daļu tā laika Čehoslovākijas, Tiek pieminēta arī Jalta, kur 1945. gadā Otrā pasaules karā uzvarējušo lielvaru vadītāji vienojās par ietekmes zonu sadali pasaulē - Austrumeiropas valstis uz gadu desmitiem nonāca totalitārā Padomju Savienības režīma varā. Tomēr jāapzinās, ka šobrīd notiek arī informatīvais karš, un tā mērķis tieši ir pārliecināt, ka mūs gaida nodevība un sakāve.Plašāk par to “Latvijas Avīzes” žurnālista Māra Antoneviča sarunā ar Ziemeļvalstu noturības organizācijas (CIREN) līdzdibinātāju, bijušo Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu.Raidierakstā izmantoti audio fragmenti no Youtube kanāliem: Guardian News, Diplomatrutube, British PatheMediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.#SIF_MAF2024Izmantotā mūzika:1. Dark Secrets (DECISION) by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/246-dark-secrets-decision-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/2. Spy Story: The Agent by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/84-spy-story-the-agentLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/3. Prosecution, action, trumpets by Sascha EndeLink: https://filmmusic.io/song/19-prosecution-action-trumpetsLicense: http://creativecommons.org/licenses/by/4.04. Ghost Town by Rafael KruxLink: https://filmmusic.io/song/5416-ghost-town-License: http://creativecommons.org/licenses/by/4.0/

Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis. Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība. Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”. Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis. Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem. Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi. Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai. Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos. Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins. Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai. Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai. Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai. Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baumas par Čečenijas līdera Ramzana Kadirova veselības stāvokli. Migrantu pieplūdums Lampedūzas salā - kādi ir iespējamie risinājumi? Karadarbība Kalnu Karabahā. Notikumus analizē portāla "TVNET" žurnālists, Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorants Artūrs Bikovs. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu, sazināmies arī Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi. Drīzāk dzīvs vai drīzāk miris? Baumas par Čečenijas Republikas vadītāja Ramzana Kadirova slikto veselības stāvokli cirkulē nu jau vairāk nekā gadu, kam par iemeslu ir viņa arvien biežāka ilgstoša nozušana no publiskās telpas un acīmredzamās izmaiņas ārējā izskatā. Tiek spriedelēts, ka, visdrīzāk, Putina uzticamais vasalis ciešot no kādas nieru kaites. Runas īpaši aktivizējās šī gada pirmajā pusē, kad Kadirovs nebija klāt Putina ikgadējā t.s. Federālajā uzrunā, savukārt marta sākumā Krievijas vadonis pieņēma Kremlī Ramzana Kadirova vecāko dēlu Ahmatu. Tiek atzīmēts, ka pēdējā gadā Čečenijas līdera dēli – septiņpadsmitgadīgais Ahmats, sešpadsmitgadīgais Ādams un piecpadsmitgadīgais Zelimhans – tikuši demonstratīvi iesaistīti varas procesos: piedalās Čečenijas valdības sanāksmēs, pavada tēvu darba braucienos, tiekas ar Krievijas centrālās varas pārstāvjiem u.tml. Tas viss varētu liecināt, ka Ramzans Kadirovs, nebūdams drošs par savu nākotni, cenšas nodrošināt pēcnācēju pozīcijas. Jaunu jaudu runām par Čečenijas galvas bēdīgo stāvokli deva Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvja Andreja Jusova paziņojums, ka Kadirovs piedzīvojot kārtējo slimības saasinājumu un esot ļoti smagā stāvoklī. Turpmākajās dienās sāka parādīties arvien vairāk apgalvojumu, ka Čečenijas galva esot komā vai pat, iespējams, jau miris. 17. septembrī Ramzana Kadirova kontā sociālajā tīklā „Telegram” tika publicēts video, kurā viņš redzams pastaigājamies svaigā gaisā, pievienojot tam komentāru, kas iesaka atvēsināt galvu, lai nejauktu melus ar patiesību. Tiesa, dažas sekundes ilgajos klipos nav norādes uz to, kad tie tikuši ierakstīti. Tāpat cirkulē apgalvojumi par to, ka čečenu vienības tiekot steidzami atvilktas no karadarbības zonas Ukrainā uz Čečeniju un ka Krievijas Nacionālā gvarde koncentrējot spēkus Ziemeļkaukāza reģionā. Ramzanam Kadirovam ir īpašs statuss Krievijas federālo subjektu vadītāju vidū. Savu varu viņš mantoja no tēva Ahmata Kadirova, kurš bija viens no Čečenijas neatkarības kustības līderiem Pirmā Čečenijas kara laikā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Otrā Čečenijas kara laikā gadsimtu mijā pārgāja Krievijas centrālās varas pusē, tika iecelts par vietvaldi, taču zaudēja dzīvību atentātā 2004. gada maijā. Kopš tā laika Ramzans Kadirovs valda Čečenijā, saņemot dāsnas dotācijas no Krievijas federālā budžeta un visādi demonstrējot savu lojalitāti Vladimiram Putinam. Čečenijā dislocētās Krievijas Nacionālās gvardes un Iekšlietu ministrijas vienības, neoficiāli dēvētas par kadiroviešiem un uzskatītas teju vai par Kadirova privāto armiju, aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu. Neatkarīgās Arcahas gals? 19. septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki izvērsa plaša mēroga karadarbību Kalnu Karabahā, dēvējot to par „antiterorisma operāciju”. Artilērijas un bezpilota lidaparātu triecieniem tika pakļauti objekti reģiona galvaspilsētā Stepanakertā un citur. Kā ziņoja starptautiski neatzītās Kalnu Karabahas jeb Arcahas republikas vadība, pirmajā uzbrukuma dienā nogalināti 27 cilvēki, t.sk. divi civiliedzīvotāji. Tika izteikti pieņēmumi, ka Baku vara nolēmusi ar bruņotu spēku atrisināt nu jau trīs desmitgades ilgstošo konfliktu starp Azerbaidžānu un armēņu apdzīvoto separātisko reģionu valsts rietumdaļā. Kalnu Karabaha, armēņu dēvēta par Arcahu, kopš Padomju Savienības sabrukuma bija praktiski neatkarīga no Baku valdības, uzturēja ciešus sakarus ar Armēniju, taču starptautiski netika atzīts. 1994. gadā, noslēdzoties t.s. Pirmajam Kalnu Karabahas karam, Azerbaidžāna zaudēja kontroli ne tikai pār Kalnu Karabahu, bet arī pār līdz tam azerbaidžāņu apdzīvotiem rajoniem, kas šķir reģionu no Armēnijas. 2020. gada rudenī Azerbaidžānas bruņotie spēki sakāva Arcahas un Armēnijas vienības un atguva kontroli pār šiem rajoniem, kā arī pār daļu no Kalnu Karabahas pamatteritorijas. Vienīgā saite starp Kalnu Karabahu un Armēniju palika t.s. Lačinas koridors ar automaģistrāli, kuru bija jāapsargā Krievijas miera uzturētājiem. Tomēr kopš šī gada aprīļa Azerbaidžāna faktiski īstenoja Kalnu Karabahas blokādi, kas noveda šo teritoriju ar tās apm. 120 000 iedzīvotāju uz humānās katastrofas robežas. Šorīt Arcahas republikas vadība paziņoja, ka tā piekritusi visu republikas bruņoto formējumu atbruņošanai un atlikušo Armēnijas vienību izvešanai no Kalnu Karabahas teritorijas līdz ar visu smago bruņutehniku. Rīt Azerbaidžānas pilsētā Jevlahā paredzēts sākt sarunas starp Kalnu Karabahas iedzīvotāju un Baku valdības pārstāvjiem, kuru saturs būs reģiona reintegrācija Azerbaidžānas sastāvā, Kalnu Karabahas armēņu tiesību un drošības nodrošināšana, kā arī viņu turpmākā dzīve un darbība Azerbaidžānas konstitūcijas ietvaros. Šķiet, ka neatkarīgajai Arcahas republikai līdz ar to pienācis gals, un atliek vien cerēt, ka tam nesekos vardarbība pret turienes armēņu iedzīvotājiem un viņu cilvēktiesību pārkāpumi. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, savukārt, paziņojis, ka Baku valdības mērķis esot etniskā tīrīšana vēsturiskajās armēņu zemēs. Armēnijas galvaspilsētā Erevāna ziņas par Azerbaidžānas bruņoto spēku uzbrukumu kļuvušas par iemeslu demonstrācijām, kas vērstas, t.sk. pret premjerministru Pašinjanu, kurš, demonstrantu ieskatā, nedara pietiekami tautas brāļu aizstāvībai. Notikušas sadursmes ar policiju, kurās cietuši kā protestētāji, tā kārtības sargi. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Vai migrantu problēmai būs Eiropas līmeņa risinājums? Vairāk nekā 5100 cilvēku ierašanos diennakts laikā pagājušā nedēļā piedzīvoja Itālijai piederošā Lampedūzas sala Vidusjūrā. Nelielajā salā atrodas migrantu uzņemšanas centrs, kurā paredzēta vieta 400 cilvēkiem un tas ir pārpildīts. Pagājušās trešdienas pēcpusdienā saasinājās spriedze Lampedūzas ostā, kur nonāca daudzi migranti.  Policija atvairīja simtiem migrantu, kas mēģināja izlauzties cauri barjerām, lai atstātu ostas rajonu. Pēc tam tūkstošiem migrantu ar policijas laivām un prāmjiem tika aizvesti uz Sicīliju vai Itālijas kontinentālo daļu un situācija salā atgriezās tuvāk normālai. Šonedēļ Itālijas valdība noteica stingrākus pasākumus cīņā ar nelegālo migrāciju pāri Vidusjūrai, tomēr sagaida arī plašāku iesaisti no Briseles. Šī gada laikā Itālijā nonākuši jau vairāk nekā 126 000 migrantu un tas ir divreiz vairāk nekā šajā laika periodā pērn. Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nākusi klajā ar 10 punktu plānu Lampedūzai, tomēr ne tik spēcīgu, kā to vēlētos redzēt Roma. BBC ziņo, ka Itālijas premjerministre Džordžija Meloni vēlas redzēt Eiropas Savienības jūras blokādi, kas neļautu migrantu laivām sasniegt Itālijas krastus.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Putins starp Hāgu un Pekinu 17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus. Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis. Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks. Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus. Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas. Vai Tramps sēdēs? Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums. Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam, nedz pat notiesātajam, bet, protams, notiesājošs spriedums būtu nozīmīgs arguments priekšvēlēšanu cīņā. Kas attiecas uz potenciāli iespējamo spriedumu, tiek lēsts, ka tas visdrīzāk varētu būt naudassods; cietumsods par šāda rakstura nodarījumu esot maz ticams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D'Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli. Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO. Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku. 2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Turpinot sarunas par karu Ukrainā, pievēršamies politiskajam saspīlējumam, kas ir pamatīgi nokaitējis gaisotni arī kosmosā. Vēl salīdzīnoši nesen šķita, ka kosmosa izpēte ir joma, kas diplomātijā un starptautiskajā sadarbībā ir teju paraugs visai cilvēcei. Šodien Krievija izstājas no starptautiskiem projektiem un pat izsaka draudus par Starptautiskās kosmosa stacijas ietriekšanos apdzīvotā sauszemē. Cik nopietni ir jāuztver šādi draudi, kā varētu izvērsties karš Zemes atmosfērā un kas notiks ar ilggadīgo Krievijas un ASV sadarbību Starptautiskajā kosmosa stacijā, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē IT speciālists, astronomijas amatieris Raitis Misa, Latvijas Astronomijas biedrības valdes loceklis, Meteorītu muzeja vadītājs Kārlis Bērziņš un Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. „Risku politiskā ziņā grūti novērtēt, jo tehniskā ziņā viss balstās uz sadarbību. Starptautiskajā kosmosa stacijā ja kāds nedarīs to, ko vajag darīt, cilvēki ies bojā ļoti ātri. Ja kosmoss vai kosmiskā stacija kļūst par politisku spēli, neredzu, kā tas ilgtermiņā var turpināties,” komentē Andris Slavinskis. Kārlis Bērziņš norāda, ka Krievijas kosmosa aģentūras paziņojums, ka nepiegādās dzinējus Starptautiskai kosmosa stacijai un draudi par tās iznīcināšanu nav pārsteigums, jau 2014. gadā bija paziņojumi par sadarbības sagraušanu kosmosā. „Ļoti ceru, ka tie ir tikai draudi un nekas vairāk. Sadarbība kā tāda vairs nav iespējama un ka netiks ASV piedāvāti dzinēji, tas tiesa. Bet iespaids nebūs tik liels, saprotu, ka tas ietekmēs vienu nesējraķeti. Tas ir nepatīkami, bet nav ļoti bīstami,” vērtē Kārlis Bērziņš. Optimistiskāks ir Raitis Misa, viņš uzskata, ka dzinēju ir pietiekami, lai nodrošinātu plānotās misijas un krāsas vairāk sabiezinātas Krievijas pusē. Viņš cer, ka neadekvātas pavēles var arī nepildīt. „Neskatoties uz to ārprātīgo cilvēku, ir pietiekami daudz saprātīgu cilvēku pa vidu un vienā posmā veselais saprāts nostrādās,” uzskata Raitis Misa. Tajā pašā laikā Starptautiskās kosmosa stacijas orbītu šobrīd koriģe Krievija un tajā ir daži bīstamības faktori. Parastos apstākļos Starptautiskās kosmiskās stacijas plānotā iznīcināšana tās darbības beigās prasītu ap gadu plānošanas pirms tam, taču ir iespējas veikt diversijas aktu un visu procesu paātrināt. „Ar esošajiem līdzekļiem tas izdarāms dažās dienās vai pat ātrāk - plāni ir četras dienas samazināt orbītu, vienas dienas laikā veikt mērījumus un vienas dienas laikā veikt stacijas nolaišanos, sadegšanu atmosfērā.  Tas nozīmē, ka vissliktākajā scenārijā tas ir paveicams dienas laikā un tas ir salīdzināms ar tādiem pašiem draudiem kā atomdraudi,” atzīst Kārlis Bērziņš. Viņš gan ir pārliecināts, ka Starptautiskā kosmosa stacija būs pēdējais punkts, kur starptautiskā sadarbība kaut kādā mērā notiek, bet daudzas citas kosmiskās sadarbības programmas tiek pārtrauktas un tiks pārtrauktas. Andris Slavinskis piebilst, ka stacijā ir arī divi krievu kosmonauti un paziņojums par stacijas iznīcināšanu norādītu, ka būtu ar mieru nogalināt divus savus cilvēkus. „Tādam partnerim nevar uzticēties, ir jādomā, kā pabeigt misiju un ko darīt tālāk. Neredzu, kā var starptautiskais kosmoss tā turpināties. Esmu zaudējis cerību, ka ar Krieviju var sadarboties,” atzīst Andris Slavinskis. Vēl draudi Zemes orbītai ir saistīti ar satelītu spridzināšanas mēģinājumiem un attiecīgi Zemes orbītas piesārņošanu. Jo vairāk orbīta piesārņota, jo mazāka iespēja pētīt kosmosu, kamēr orbīta attīrās. „Nav mērķis piesārņot, bet notriekt ienaidnieka satelītu, neļaut ienaidniekam darboties kosmosā, nedomājot par tālākām sekām,” vērtē Kārlis Bērziņš. Protams, tas rada arī piesārņojumu kosmosā un šis dažāda izmera atlūzas rada arī pastāvēšanas risku nelielākiem satelītiem, tos var izsist no ierindas. Kā Ukrainas karš atsaucies uz šaha pasauli? Šahs ir bijis Krievijas viens no nacionālajiem lepnumiem gan pēdējos gados, gan Padomju Savienības periodā. Tāpēc nozīmīgi, ko Ukrainas kara kontekstā publiski viedokli paudušas tieši izcilas Krievijas šaha personības. Jau šobrīd atsevišķu šahistu izteikumi nozīmē to, ka nākotne šiem sportistiem nav glaimojoša. Diezgan drīz pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā šī gada februārī publiskajā telpā raisījās diskusijas par to, vai un cik lielā mērā sportam un mākslai vajadzētu būt nošķirtiem no politikas. Ātri vien kļuva skaidrs, ka māksla un sports nedzīvo atsevišķi nodalītos plauktos no pārējās pasaules, un daudzi šo jomu pārstāvji pauda ļoti skaidru nosodījumu karam. Tāpēc šajā reizē arī pieskarsimies karam, politikai un šaham. Un ne par velti tieši šaham, jo šahs ilgstoši ir bijis Krievijas gods un lepnums, bet, sākoties karam, plašu uzmanību ar Kremlim glaimojošiem izteikumiem izpelnījies šahists Sergejs Karjakins. Šaham ir liela nozīme Krievijā, un to apstiprina šahists un šaha vēsturnieks tepat Latvijā - Andris Tihomirovs. Viņš skaidro, kā kara notikumi nesuši pārmaiņas šahā. Andris Tihomirovs norāda, ka, iespējams, arī Starptautiskajā Šaha federācijā būs vērojamas kādas izmaiņas, jo tās prezidents Arkādijs Dvorkovičs ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvināta persona. Šobrīd gan vērojams, ka kara notikumu iespaidā amatpersonas izvēlas, tā teikt, mainīt kažoku, un tas izsauc jautājumus sabiedrībā, vai tā ir patiesa cilvēka nostāja, vai arī tikai izlikšanās. Bet, Krievijai un arī Baltkrievijai piedzīvojot aizvien lielākas sankcijas, ļoti iespējams, veidosies divas šaha pasaules. Tā būtu sava veida atgriešanās vēsturē, jo arī Padomju Savienības periodā virkne spēcīgu šahistu starptautiskās sacensībās nepiedalījās. Bet noslēgumā atgādinājums par to, kā tad šahs radies. Kā redzams, karš simboliskā veidā ir šaha būtība.

Glāzgovā šajās dienās notiek ANO klimata konference, daudzi to nodēvējuši par pēdējo iespēju izglābt pasauli no klimata pārmaiņu izraisītās katastrofas. 120 valstu vadītāji mēģina vienoties par kopēju rīcību, lai samazinātu globālo sasilšanu un tās izraisītās sekas. Kādas iespējas, kāda ir realitāte? Šajā kontekstā grasāmies runājam arī par krietni tuvāku izaicinājumu, kas tāpat lielā mērā ir saistīts ar klimata izmaiņām. Enerģētikas resursu cenas, īpaši Eiropā, ir uzlēkušas ļoti strauji, solot mums grūtu ziemu. Dažādās valstīs reakcija uz šo ir atšķirīga, un Eiropas līmenī vienota reakcija arī nav panākta. Kāpēc tā, ko tas nozīmē no drošības aspekta? Notikumus pasaulē vērtē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Eiropas Parlamenta deputāts Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs (AP/RE). Enerģētikas krīze 2021 Aizņemta ar pandēmijas apkarošanu, pasaule attapusies jauna izaicinājuma priekšā: kopš septembra pasaules medijos arvien biežāk parādās ziņas par konsekventu energoresursu cenu kāpumu un arvien biežāk dzirdams apzīmējums „enerģētikas krīze”. Naftas cenas kopš pērnā gada pieaugušas vairāk nekā par pusi, dabasgāzes cenas Eiropā teju pieckāršojušās. Sākot atkopties no pandēmijas radītā ražošanas krituma, globālā ekonomika, sevišķi Ķīna, sadūrusies ar akūtu energoresursu deficītu. Ķīnas valdība jau ieviesusi enerģijas taupības režīmu, ražotājiem doti norādījumi samazināt patēriņu, notiek periodiska strāvas atslēgšana iedzīvotājiem. Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā vainojami pie strauja dabasgāzes krājumu izsīkuma un vēja enerģijas ražošanas krituma, kamēr dabasgāzes piegādes no Krievijas ir mazākas, nekā cerēts. Energoresursu cenu kāpumu Eiropā ietekmē arī oglekļa emisijas kvotu sadārdzināšanās. Kā papildu krīzi veicinoši faktori tiek minēta Ķīnas atteikšanās no Austrālijas akmeņogļu importa un straujš hidroenerģijas ražošanas apjoma kritums Brazīlijā sausuma ietekmē. Kā salīdzinoši ilglaicīgāks šo krīzi veicinošs faktors ir pēdējos gados notikusī straujā investīciju samazināšanās fosilā kurināmā ieguves sfērā, ko noteikusi vispārējā tendence īstenot kursu uz atteikšanos no fosilā kurināmā. Daudzi nozīmīgi investori atteikušies no ieguldīšanas naftas un gāzes ieguvē, savukārt ieguves kompānijas sākušas intensīvi pārorientēties uz atjaunojamo energoresursu sfēru. Tomēr atjaunojamo energoresursu ražošana, kaut tehnoloģiski ļoti progresējusi, joprojām ir proporcionāli mazjaudīga. Ka izsakās izdevuma „Forbes” citētais ekonomists Edvards Jardeni: „Atjaunojamie energoresursi nav gatavi savam lielajam uznācienam. Tādējādi līdzenas pārejas vietā steiga izskaust fosilo kurināmo izraisa strauju tā cenu kāpumu un visaptverošus enerģijas piegādes traucējumus.” Kā vēl viens krīzi veicošs faktors tiek minēta kodolenerģijas ražošanas jaudu mazināšana vairākās valstīs, sevišķi Japānā un Vācijā. Elektroenerģijas cenu kāpums izraisījis neizbēgamu ķēdes reakciju, sadārdzinot energoietilpīgo izejvielu cenas. Nozīmīgu cenu kāpumu piedzīvo niķeļa, tērauda, silikona, vara un minerālmēslu cenas. Klimata samits Glāzgovā 26. ANO Klimata pārmaiņu konference jau nodēvēta par vienu no nozīmīgākajiem diplomātiskajiem samitiem visjaunāko laiku vēsturē. Konference, atlikta uz gadu pandēmijas dēļ, sākās Skotijas galvaspilsētā Glāzgovā 31. oktobrī un turpināsies līdz 12. novembrim. Samita nozīmīgākā daļa, protams, bija vairāk nekā 130 pasaules valstu vadītāju piedalīšanās 1. un 2. novembrī. Starp viņiem ir Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens, Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele, Indijas premjerministrs Narendra Modi, ANO ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs, Eiropas Savienības augstāko institūciju vadītāji un daudzi citi. Tiesa, ne mazāk uzmanības mediji pievērš klāt nebijušajiem pasaules līderiem: Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Brazīlijas prezidentam Žairam Bolsunaru. Visām šīm valstīm ir nozīmīga ietekme pasaules klimatu, bet to valdību apņēmība sasniegt deklarētos klimata izmaiņu mazināšanas mērķus raisa šaubas. Ar Glāzgovas samitu saistās gaidas par jaunu nozīmīgu izrāvienu centienos novērst cilvēka darbības kaitīgo ietekmi uz planētas vidi, attīstot virzību, kuru jau iezīmēja konferencē Parīzē pirms sešiem gadiem parakstītais nolīgums. Tā centrā ir mērķis nepieļaut vidējās planētas gaisa temperatūras pieaugumu virs diviem Celsija grādiem, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un turpināt centienus to mazināt līdz pusotram grādam virs šī līmeņa. Pēc zinātnieku lēstā, temperatūrai kāpjot virs pusotra Celsija grāda līmeņa, tādas parādības kā karstuma viļņi, neražas izraisošs sausums, ūdensapgādes grūtības un ekosistēmu degradācija kļūs par planētas ikdienu. Lai to nepieļautu, cilvēcei pakāpeniski jāmazina sasilšanu veicinošo izmešu emisija, noteiktā termiņā sasniedzot nulles līmeni. Atsevišķas pasaules valstis, Eiropas Savienība kā valstu apvienība un arī atsevišķi uzņēmumi šai ziņā nosprauduši savus mērķus, kuri pamatā saistās ar pāris trīs desmitgades attālu nākotni. Tomēr gadi, kas pagājuši kopš Parīzes samita, šai ziņā drīzāk tiek uzlūkoti kā mīņāšanās uz vietas. Atteikšanās no fosilā kurināmā, kas ir galvenais līdzeklis uzstādīto mērķus sasniegšanai, ir acīmredzami grūts uzdevums, ko tikai vēlreiz apliecina tieši šobrīd piedzīvotā globālā enerģētiskā krīze.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Krievijā vēlēšanas ir beigušās bez pārsteigumiem. Kā jau daudzi prognozēja, uzvarējusi ir varas partija "Vienotā Krievija. Reti kurš nezina par tiem paņēmieniem, kādus lietoja vara šo vēlēšanu laikā, taču Krievijā izskatās ļaudis ar šo ne sevišķi tīro politiku ir samierinājušies. Tikmēr Vācijā vēlēšanām tikai gatavojas, tur cilvēki pie balsošanas urnām ies nedēļas nogalē. Par vēlēšanu godīgumu tur neviens nešaubās, bet nu ļaužu noskaņojums uztur joprojām intrigu. Arvien vairāk pieaug varbūtība, ka pašreizējās kancleres Angelas Merkeles partija paliek opozīcijā.  Starptautiskajā politikā zemestrīci šajās dienās ir izraisījusi jauna, kā to sauc trejsavienība, kas noslēgta starp Lielbritāniju, Savienotajām Valstīm un Austrāliju. Šīs valstis vienojušās par kopējas stratēģijas, kas aizsardzības alianses izveidošanu, un tās dēļ Austrālija atteikusies no Francijā ražotu zemūdeņu iegādes. Francija šī iemesla dēļ pat atļāvās uz laiku atsaukt savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā uz konsultācijām. Aktualitātes ārpolitikā vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Sazināmies ar Rīgas Stradiņa Universitātes docentu, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku  Māri Andžānu. Ierakstā uzklausām raidstacijas "Deutsche Welle" politikas korespondentu Tomasu Sperovu (Thomas Sparrow). Vēlēšanas Krievijā: viss varas kontrolē Pagājušās nedēļas nogalē notikušās Krievijas Valsts Domes vēlēšanas tika sagaidītas ar piesardzīgām cerībām uz pārmaiņām likumdevēja sastāvā, kurā līdz šim dominēja prezidenta Putina varas partija „Vienotā Krievija”. Pandēmijas situācija un vispārējais valsts ekonomiskais stāvoklis nepārprotami mazinājis valdošā režīma pievilcību daļas iedzīvotāju acīs, savukārt nozīmīgākā opozicionāra Alekseja Navaļnija un viņa domubiedru iniciatīva, saukta par „Gudro balsojumu”, potenciāli varēja atņemt „Vienotajai Krievijai” kādu daļu no mandātiem vienmandātu apgabalos, kur tai tradicionāli ir stiprākās pozīcijas. Taču piepildījušās izrādās skeptiķu prognozes, kas norādīja, ka Krievijas režīmam ir plašs nu jau desmitgadēm iestrādātu paņēmienu arsenāls, ar kuru panākt sev vēlamo rezultātu. Šo līdzekļu lietošana arī ir iemesls tam, ka vēlēšanas Krievijā kārtējo reizi nav atzīstamas nedz par brīvām, nedz godīgām. „Gudro balsojumu”, kā šķiet, lielā mērā izdevās neitralizēt, bloķējot to tīmekļa platformās. Saskaņā ar vēlēšanu sistēmu, puse no 450 Domes deputātu mandātiem tiek sadalīti proporcionālā balsojumā par kandidātu sarakstiem, otra puse – mažoritārā kārtībā vienmandātu apgabalos. Burtiski uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi tās Krievijas Federācijas administratīvās vienības, kurās „Vienotā Krievija” nav ieguvusi lielāko mandātu skaitu balsojumā par partiju listēm, un tikai 27 no 250 vienmandāta apgabaliem uzvarējušais nav šīs varas partijas kandidāts. Attiecīgi, „Vienotās Krievijas” frakcija Valsts Domē sarukusi visai nenozīmīgi, un ar 324 vietām tai joprojām būs absolūtais vairākums. Lielākā daļa no Putina partijai mazumā gājušajiem 19 mandātiem pārceļojuši pie komunistu frakcijas, kura ar 57 vietām paliek otra lielākā. Zaudējot teju pusi no mandātiem, uz ceturto vietu domē noslīdējusi ilggadēja populisma un radikālisma kopēja Vladimira Žirinovska t.s. Liberāldemokrātiskā partija, apmainoties vietām ar sociāldemokrātiskās ievirzes spēku „Taisnīgā Krievija”. Vienīgā novitāte Domes sastāvā ir pagājušajā gadā dibinātā partija „Jaunie cilvēki” ar uzņēmēju Alekseju Ņičajevu priekšgalā, kā arī daži neatkarīgie deputāti. Partija „Jaunie cilvēki”, kas sevi pozicionē kā labēji centrisku, liberālu, uz brīvā tirgus attīstību un birokrātijas varas mazināšanu orientētu spēku, tiek raksturota kā Vladimiram Putinam pietiekami lojāla un no Kremļa kontrolējama. Un tas pats sakāms arī par visām pārējām jaunievēlētā Krievijas parlamenta frakcijām. Kurš pārņems stūri no Merkeles rokām? Šosvētdien, 26. septembrī, gaidāmajās Vācijas Bundestāga vēlēšanās, pēc visa spriežot, gaidāma spraiga cīņa un sen nepieredzēta intriga. Kurš pārņems Eiropas lielākās valsts varas stūri, kuru pēdējos 16 gadus stingri turējusi kanclere un vācu kristīgo demokrātu līdere Angela Merkele? Savas varas periodā viņa vadījusi četrus koalīcijas kabinetus, no kuriem trīs, t.sk. abos pēdējos ciklos kopš 2013. gada, bijušas t.s. „Dižās koalīcijas” – proti, kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu alianses. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2017. gadā, kad abas partijas zaudēja daļu deputātu mandātu, un sociāldemokrāti bija noskaņoti palikt opozīcijā, koalīciju izdevās sadiegt tikai ar lielām pūlēm. Pagājušajos četros gados abām lielākajām Vācijas partijām nācies risināt iekšējas problēmas. Kristīgajiem demokrātiem 2018. gadā draudēja šķiršanās ar viņu pastāvīgo satelītpartiju – Bavārijas Kristīgi sociālo savienību, ar kuru kristīgajiem demokrātiem bija domstarpības migrācijas jautājumos. Pēdējie gadi, savukārt, pagājuši, meklējot cienījamu aizstājēju un turpinātāju Angelai Merkelei, kura 2018. gada beigās paziņoja par plānoto aiziešanu no kanclera amata pēc šīm vēlēšanām. Arī sociāldemokrāti risinājuši līdzīgas līderības problēmas, taču šķiet, ka viņu risinājums pašreizējā vicekanclera un finanšu ministra Olafa Šolca personā ir veiksmīgs. Tā, katrā ziņā, ļauj spriest partijas reitingi, kuri kopš pagājušā mēneša vidus ir augstāki nekā kristīgajiem demokrātiem. Vēl viens nozīmīgs jautājums ir Vācijas zaļo iespējamais sniegums, kas noteiks, vai šī partija būs nepieciešamais trešais komponents nākamās valdības izveidē. Piedzīvojuši savas popularitātes apogeju šī gada pirmajā pusē, zaļie šobrīd ir trešajā spēcīgākajā pozīcijā aiz sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem. Gan partiju reitingi, gan to līdzšinējā politiskā pozicionēšanās liek domāt, ka nākamo Vācijas valdību varētu atkal veidot „Dižā koalīcija”, vai arī t.s. „Kenijas koalīcija”, proti – kristīgie demokrāti, sociāldemokrāti un zaļie. Zemūdenes un ģeopolitika Starptautiskajai sabiedrībai negaidīta bija notikumu attīstība pagājušās nedēļas nogalē, kad Francija atsauca uz konsultācijām savus vēstniekus Savienotajās Valstīs un Austrālijā. Kā paziņoja Francijas ārlietu un Eiropas lietu ministrs Žans Īvs Ledriāns, šis ārkārtējais diplomātiskais solis sperts pēc prezidenta Emanuela Makrona lēmuma. Šādi Francija reaģē uz prezidenta Džo Baidena 15. septembra paziņojumu par jaunas stratēģiskas alianses izveidi starp Savienotajām Valstīm, Lielbritāniju un Austrāliju, kuras ietvaros paredzēts, ka Austrālija varēs būvēt ar kodoldegvielu darbināmas zemūdenes, izmantojot amerikāņu tehnoloģijas. Sašutumu Parīzē izraisījis pirmām kārtām tas, ka Austrālija, līdz ar to atsakās no līdzšinējās sadarbības ar Franciju, iepērkot franču dīzeļdzinēju zemūdenes. Francijas militārajai industrijai tas nozīmē apmēram 65 miljardus dolāru neiegūtas peļņas, un, citējot ministru Ledriānu, „tā ir sabiedrotajiem un partneriem nepieņemama rīcība, kura būtiski ietekmē pašu konceptu, kuru veido mūsu alianse, mūsu partnerattiecības un Indijas un Klusā okeāna reģiona nozīme Eiropai”. Kā zināms, Francijai ir vairāki aizjūras valdījumi Klusā okeāna reģionā, un tā sevi uzlūko kā nozīmīgu stratēģisku spēlētāju šajā pasaules daļā. Savienoto Valstu iniciatīva nepārprotami ir vērsta pret Ķīna ietekmes pieaugumu, bet Francija izrādījusies pagaidām atstāta ārpus šīs ģeopolitiskās kombinācijas. Pentagona pārstāvis Džons Kirbijs steidzies paziņot, ka Savienoto Valstu aizsardzības resors centīgi strādā, lai izlīdzinātu pretrunas ar Franciju, un apliecinājis stingru apņemšanos arī turpmāk cieši sadarboties ar partneriem NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

ASV attiecības ar citām valstīm. Prezidenta Džo Baidena vizīte Eiropā ir raisījusi lielu interesi. Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp ASV un pārējo pasauli veidojās dīvainas, tās drīzāk bija aktīvas ar dažām nedemokrātiskām valstīm, tādām kā Ziemeļkoreja. Bet ar Rietueiropu tās tikai pasliktinājās. Kas mainījies līdz ar Baidena nākšanu pie varas, kuros aspektos noticis restarts, kuros - nē. Ko demostrējusi Baidena vizīte Eiropā? Atsevišķi uzmanību veltām Krievijai. Baidena un Putina tikšanās raisīja lielu interesi un daudziem arī lielas bažas. Vispirms Baidens nosauca Putinu par slepkavu, bet pēc tam uzaicināja satikties. Vai bažām bijis pamats, ko pēc sarunām var secināt? Aktualitātes komentē žurnāla "IR" galvenā redaktora pienākumu izpildītājs Pauls Raudseps, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. ASV ir atpakaļ Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Džo Baidens sāka savu pirmo ārvalstu vizīti un devās Eiropas tūrē, lai klātienē piedalītos virknē samitu. Vispirms G7 tikšanās laikā, meklējot risinājumu globālām problēmām. Tad NATO un ES – ASV samitā, stiprinot daudz cietušās transatlantiskās attiecības.  Kā būtisks solis NATO samita laikā jāizceļ līderu paziņojums, ka Ķīna rada aliansei drošības riskus. Šī ir pirmā reize, kad NATO izceļ Pekinu kā iespējamu apdraudējumu gan aliansei, gan arī uz noteikumiem balstītajai starptautiskajai kārtībai. Jāpiebilst, ka pirms samita zināms satraukums nāca no valstīm tiešā Krievijas tuvumā, ka Ķīna paņems visu uzmanību un NATO atstās Krieviju otrajā plānā, taču Kremlis arī pēc šī samita ir un paliek kā galvenais alianses drošības apdraudējums. Tomēr NATO valstu līderi redz un saprot to, ka šodienas izaicinājumi ir daudz plašāki par Kremļa radītajiem un redz pieaugošus draudus no visiem stratēģiskajiem virzieniem. 15. jūnija ES – ASV samitu „Politico” apskatnieks Deivids Herzernhorns aprakstīja kā “Mīlas festivālu, kurā vienīgais jautājums bija tas, kurš ir laimīgāks – Baidens vai eiropieši –, ka Donalds Tramps vairs nav ASV prezidents”. Iespējams, būtiskākais, kas dzirdēts šajā samitā – ASV vajag Eiropu un Eiropai vajag ASV. Baidenam ir būtiski iegūt Eiropu kā sabiedroto pret Ķīnu, bet Eiropai to noturēt kā sabiedroto pret Krieviju, tāpēc svarīgi, ka tiek nogludināti tie attiecību negludumi, kas īpaši aktualizējušies iepriekšējā prezidenta laikā. Donalda Trampa uzsāktais tirdzniecības karš ar ES nav beidzies un Baidens nav atcēlis tos ievedmuitas tarifus, ko saviem sabiedrotajiem uzlika Tramps. Kad svētdien preses konferencē Baidenam vaicāja, vai var sagaidīt, ka ASV atcels šos tarifus, viņš atbildēja- “Esmu amatā 120 dienas. [..] Man vajag laiku.” Viņi satikās Ženēvā Tas bija tikai pirms dažiem mēnešiem, kad Baidens intervijā uz jautājumu, vai uzskata Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par slepkavu, atbildēja ar „JĀ”. Protams, tas izraisīja milzīgu viļņošanos. Itin drīz Krievija demonstrēja, ka arī viņiem ir iespējams radīt satraukumu Baltajā namā. Karaspēka koncentrēšana pie Ukrainas robežas piespieda Baidenu zvanīt Putinam, un tad arī tika izteikts uzaicinājums abiem satikties. Daudzi šo tikšanos gaidīja ar neslēptām bažām. Vieni pauda skepsi par ASV prezidenta nekonsekvenci, nosaucot kādu par slepkavu un tad aicinot uz sarunām. Citi savukārt atbalstīja Baltā nama rīcību, sakot, ka dialogs vienmēr ir labāks par monologu. Tikšanās Ženēvā  16. jūnijā ilga vairākas stundas. Kā jau gaidīts, tika runāts gan par kiberuzbrukumiem, gan par Ukrainu un tās teritoriālo vienotību, gan citiem sasāpējušiem jautājumiem. Saruna neesot bijusi naidīga – tā pēc tikšanās teica Vladimirs Putins. Abi esot runājuši vienā valodā, taču tas nenozīmējot, ka abiem jāieskatās viens otram acīs un jāzvēr mūžīga mīlestība. Baidens savukārt rezumēja, ka domstarpības daudzos jautājumos ir un paliek, taču abas puses paudušas vēlmi saprasties un meklēt iespēju tuvināt viedokļus. Jauns aukstais karš neesot ne Krievijas, ne ASV interesēs- tā teica Baidens. Kāds būs rezultāts šādām sarunām? – par to varēs spriest tikai tad, kad būs pagājis kāds laiks. Viens no tūlītējiem taustāmiem rezultātiem ir vienošanās atgriezt diplomātus, kas tika iepriekš izraidīti no abām valstīm. Krievijas vēstnieks Anatolijs Antonovs Vašingtonā atgriezīšoties līdz jūlijam. Tāpat abi prezidenti apņēmušies „aizvadīt diskusijas" par kiberdrošību. Pēc tikšanās tika izplatīts kopīgs paziņojums presei, kur norādīts, ka abas valstis spēj gūt panākumus kopīgu mērķu sasniegšanā pat šādos spriedzes apstākļos, un to viņu tikšanās esot pierādījusi. Tomēr interesants ir fakts, ka kopīgu preses konferenci abi prezidenti nesarīkoja. Viņi izvēlējās ar presi runāt atsevišķi. Vispirms preses konference bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, pēc tam ASV līderim Džo Baidenam.

Valdis Valters ar Andri Buli šajā epizodē nesaprot kā beisbolista kartiņu var pārdot pa 5.2 milj. dolāru. Šodienas tēmas: - Bļugeram NHL meistarstiķis; - Zlatans Ibrahimovičš lauž rekordus 39 gadu vecumā; - Hosē Guardiola - 50; - ''Toure De Trump'' velobrauciens; - Irvings nopircis māju Džordža Flojda ģimenei; - Dveinam Veidam drosmīgs Instagram posts ar sievu; - Vladimiram Putinam iespaidīga pazemes ledus halle; - Mikija Mentla debitanta kartiņu pārdod par 5.2 miljoniem dolāru; - #TautasNagla

Krievijā ir noslēdzies tautas balsojums par valdības pieņemtajām un faktiski jau apstiprinātajām izmaiņām konstitūcijā. To ir daudz, un tās ir dažādas, sākot ar pensijām un beidzot ar Dieva Tā Kunga pieminēšanu pamatlikumā. Taču gan daļas Krievijas sabiedrības, gan ārvalstu satraukumu izraisījis piedāvājums faktiski ļaut prezidentam Vladimiram Putinam atrasties šai krēslā vēl nieka 16 gadus. Ko šādas izmaiņas nozīmē pašai Krievijai, reģionālajai stabilitātei un arī Krievijas globālajām ambīcijām? Ne mazāk svarīgs balsojums pagājušajā nedēļā notika arī Polijā, kura tika vēlēts nākamais Valsts prezidents. Vēl maijā, kad bija paredzētas sākotnējās vēlēšanas par pašreizējā prezidenta Andžeja Dudas uzvaru neviens nešaubījās. Dažu mēnešu laikā situācija ir mainījusies, un nākamajā nedēļā konservatīvais Duda otrajā balsošanas kārtā sacentīsies ar liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, kuram daži pat prognozē uzvaru. Kā var attīstīties situācija Polijā un pie kā var novest Polijas sabiedrības polarizācija. Prezidentūru Eiropas Padomē ir uzņēmusies Vācija. Tas notiek laikā, kad Eiropas Savienībai priekšā stāv sarežģītas diskusijas par atkopšanās fonda finansējuma sadali daudzgadu budžetu. Un mūždien arī klātesošo breksitu. Ko gaidām no prezidentūras, kuras priekšgalā atrodas Eiropas Savienības ietekmīgākā valsts un ne mazāk ietekmīgā kanclere Angela Merkele. Aktualitātes komentē Latvijas ārpolitikas institūta direktors Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Apspriežot tematu par Vācijas prezidentūru ES, sarunai pievienojas arī Eiropas Parlamaneta deputāts Ivars Ījabs (Attīstībai/ Par!). „Kopā – Eiropas atlabšanai” „Kopā Eiropas atlabšanai” - tāds ir moto Vācijas prezidēšanas pusgadam Eiropadomē, kuru tā 1. jūlijā pārņēma no Horvātijas. Ar šiem vārdiem domāta ne tikai atgūšanās no koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas sabremzēšanās, bet arī plašāka Eiropas Savienības lomas stiprināšana pasaulē. Apvienotā Eiropa, kas pēdējā desmitgadē lielāko daļu enerģijas bijusi spiesta veltīt iekšējām problēmām – finanšu un ekonomikas stabilizācijai pēc iepriekšējās globālās krīzes, bēgļu problēmai un Breksitam – vairākos aspektos zaudē ASV un Ķīnai globālajā konkurencē. Savā prezidēšanas perioda prezentācijā Vācijas ekonomikas un enerģētikas ministrs Pēters Altmeijers sacīja: „Ekonomikas motors jāpārstartē visā Eiropā. Tas būs centrālais uzdevums mūsu prezidentūrai Eiropadomē un, konkrētāk, Eiropas ekonomiskās politikas virzīšanā. Eiropas industriālajam sektoram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un daudzajiem apņēmīgajiem eiropiešu privātuzņēmējiem jāvar ātri atgūties no krīzes. Lai tas notiktu, mums jāpadara Eiropas Savienība konkurētspējīgāka, jāpieņem Industriālā stratēģija, jāmodernizē konkurences likumdošana, jāgriež sarkanās lentītes, jāsaglabā spēcīgs uz nākotni vērsts fokuss un jāīsteno būtisks progress digitalizācijā un uz nākotni vērstās tehnoloģijās, sevišķi klimata tehnoloģijās.” Jāteic, Vācija nu reiz ir tā valsts, kurai ir ne vien vēlēšanās, bet arī līdzekļi šādas programmas īstenošanai, sākot ar Urzulas fon der Leienas prezidentūru Eiropas Komisijā, beidzot ar faktu, ka apmēram 50% līdzekļu plānotajā ekonomikas atlabšanas fondā varētu veidot Vācijas ieguldījums. Salīdzinoši mazāk pārliecības par mērķu īstenojamību ir tajās programmas sadaļās, kur finanšu un ekonomikas resursiem ir mazāka nozīme: Eiropas interešu un vērtību stiprināšanai globālā kontekstā, jaunas patvēruma politikas izveidē, likuma varas stiprināšanā savienības dalībvalstīs un sarunu procesā ar Lielbritāniju. Pārtrumpot Staļinu Ja prezidentam Vladimiram Putinam ir vēlēšanās kļūt par ilglaicīgāko Krievijas valdītāju pēdējo pārsimts gadu laikā, šai ziņā pārtrumpojot Josifu Staļinu un 19. gadsimta Romanovu dinastijas imperatorus, tad tagad viņam ir šāda iespēja. Nedēļu ilgusī nobalsošana par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā noslēdzās vakar, 1.jūlijā, astoņos vakarā pēc Latvijas laika, slēdzoties iecirkņiem Kaļiņingradas apgabalā. Pirmie rezultāti tika publiskoti vēl pirms balsošanas beigām, savukārt šobrīd, kad apkopoti jau gandrīz visi rezultāti, oficiālie dati pauž, ka grozījumus pamatlikumā atbalsta vairāk nekā ¾ balsojušo. Izmaiņu pakete ir visai nozīmīga, tai skaitā paredzot pasludināt Krievijas Konstitūciju par prioritāru attiecībā pret starptautiskiem likumiem un līgumiem, starptautisko organizāciju nolēmumiem, nostiprināt pamatlikumā nozīmīgu statusu līdz šim marginālajam orgānam – Valsts Padomei, ieviest stingrākas prasības prezidentam un augstākajām valsts amatpersonām ārvalstu pilsonības ziņā. Tomēr uzmanības centrā nepārprotami ir viens vārds ‘pēc kārtas’,kuru paredzēts svītrot no Konstitūcijas 81. panta 3. daļas, nosakot, ka turpmāk viena un tā pati persona nevarēs būt Krievijas prezidents ne vien divus termiņus pēc kārtas, bet vispār vairāk nekā divus termiņus. Praksē šīs izmaiņas nozīmē, ka termiņu uzskaite sākas no jauna, un Putina iepriekšējie termiņi tiek, kā iegājies sacīt kopš dažiem mēnešiem, „atiestatīti uz nulli”. No likumdošanas viedokļa viņš tagad var palikt amatā līdz pat 2036. gadam. Kā jau tas ierasts Krievijas vēlēšanu un nobalsošanu sakarā, procedūras korektums un caurskatāmība ir visai apšaubāma, tomēr ir pamats domāt, ka arī bez manipulācijām atbalsts grozījumiem varētu būt pietiekams. Kā jau martā rakstīja austriešu laikraksta “Der Standard” apskatnieks Andrē Ballens: „Jaunā Krievijas Konstitūcija ir kā liels ragū. Tajā ir kaut kas visiem. Vieniem – Otrā pasaules kara uzvarētājas valsts statuss, citiem – aizsardzība laulībai, kura Krievijā var būt tikai „starp vīrieti un sievieti”. Trūcīgajiem ir šis tas par sociālo palīdzību, patriotiem – aizliegums atdot pat pēdu dzimtenes zemes. Ir arī acīmredzami nesavienojamas lietas: no vienas puses, Krievija ir ateistiskās Padomju Savienības tiesību pārmantotāja, no otras, konstitūcijas pavāri „senču piemiņai” receptē ietilpinājuši arī „ticību Dievam”.” Prezidenta vēlēšanas Polijā – gaidāms spraigs fināls Kā jau bija paredzams, Polijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā, kas notika 28. jūnijā, uzvarētājs netika noskaidrots, un otrajā kārtā 12. jūlijā sacentīsies divi: esošais prezidents, valdošās partijas „Likums un taisnīgums” pārstāvis Andžejs Duda un pašreizējais Varšavas mērs, lielākā opozīcijas spēka „Pilsoniskā platforma” kandidāts Rafals Tšaskovskis. Dudas rezultāts ir nepilni 44%, Tšaskovskim – nedaudz vairāk par 30% balsu. Šāds rezultāts vedina domāt par ticamu nacionālkonservatīvās, labēji populistiskās „Likums un taisnīgums” pārstāvja ievēlēšanu uz vēl vienu prezidentūras termiņu, taču uzvara viņam vēl ne tuvu nav rokā. Kā atzīst kā poļu, tā citu valstu preses apskatnieki, Duda ir mobilizējis teju visu iespējamo elektorāta atbalstu, savukārt Tšaskovskis var cerēt uz tiem vēlētājiem, kuri pirmajā kārtā balsoja par citiem – pamatā liberālu, mēreni labēju vai kreisu partiju kandidātiem. Pie tam esošā prezidenta priekšvēlēšanu retorika bija izteikti antagonizējoša, pozicionējot savu galveno konkurentu kā draudu „poliskām vērtībām” un nacionālajām interesēm. Kā raksta kreisi centriskais laikraksts “Gazeta Wyborcza”, Polijas sabiedriskais telekanāls priekšvēlēšanu periodā kalpojis kā īsta esošā prezidenta propagandas mašīna, taču neesot spējis būtiski mazināt Rafala Tšaskovska reitingus. Sabiedriskā telekanāla partejiskumu jau kritizējusi arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, norādot, ka medijs nav bijis neitrāls un tā vēstījumā izskanējuši ksenofobiski un antisemītiski akcenti. Kā zināms, Polijas sabiedrisko mediju pakļaušana tiešai valdības kontrolei 2016. gadā izpelnās pastāvīgu kritiku no Eiropas Savienības struktūru un starptautisko organizāciju puses. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā.   Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs.   Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauna laikmeta iestāšanos Eiropā. Ja vēl nesen eiropieši varēja šausmināties par kaimiņos notiekošo tikai tad, kad ieskatījās mediju ziņās, šobrīd skaidrs, ka dzīvojām laikā, kad ārpolitika kļuvusi par iekšpolitiku, un tas, kas notiek aiz mūsu robežām, ir lielākā mērā arī mūsu darīšana. Viesi studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks Kārlis Bukovskis. Rubrikā "Viedokļi": Par spīti ilgstoši skandinātajam, ka nākamos piecus gadus Eiropas Savienība netiks paplašināta, Sīrijas konflikta eskalācija un pastiprināta Krievijas klātbūtne Balkānos likusi ES dot mājienus Serbijai un Turcijai par iespējamu drīzu pievienošanos Eiropas valstu klubam. Vēl tikai pirms gada Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicināja ieturēt pauzi jaunu dalībvalstu uzņemšanā, taču jaunākā bēgļu krīze un Krievijas loma Balkānos ir mudinājusi ES plānus mainīt. Lai gan tuvākajā nākotnē ne Turcija, ne arī Serbija Eiropas Savienībai vēl nepievienosies, Briselē cer, ka formālas sarunas ar abām dalībvalstīm palīdzēs apkarot arvien pieaugošo migrācijas krīzi. Serbija ir viena no tranzītvalstīm tā dēvētajā Balkānu maršrutā, pa kuru šogad simtiem tūkstoši nelegālo imigrantu cenšas sasniegt ES rietumvalstis. Savukārt Turcija pirms trim nedēļām  piekrita palīdzēt Eiropas Savienībai tikt galā ar migrāciju, lai bēgļi nedotos uz Eiropu, apmaiņā pret jaunām sarunām par pievienošanos blokam. Līdz šim ES ar Turciju ir atvērusi mazāk par pusi no sarunu sadaļām. Tagad nolemts apspriest arī sadarbību ar Eiropu ekonomiskās un monetārās politikas jomā. Gads iezīmējis pagrieziena punktu - ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku Pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociālajos tīklos parādījās vairākas kolāžas, kurās jokoja par pasaules ietekmīgo valstu līderu savstarpējo komunikāciju. Viens joks bija veltīts ASV un Krievijas prezidentiem. Baraks Obama vaicā Vladimiram Putinam, vai taisnība, ka viņa lidmašīna pārkāpusi Turcijas gaisa telpu. Putins atbild apstiprinoši un Obama viņam vaicā – kāpēc Tu tā darīji? Uz to Putins atbild, domāju, ka Erdogans tāds pats kā ES un ASV, tikai runā, bet neko nedara. Tieši tāds runāšanas un it kā darīšanas gads ir pagājis Eiropai. Gada sākumā visa jezga ap Grexit un Brexit nespēja ārpus sankciju rāmjiem izdomāt kā kopējiem spēkiem vērsties pret Krieviju par karu Ukrainā. Eiropas lielākā problēma ir bijusi vienmēr un visur klātesošā nespēja uzņemties aktīvu rīcību. Vēsturiski tā ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm. Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu. Un lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā kā aizsargāt savas robežas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par iemesliem kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Bet organizācijas “Al Kaida” Sīrijas filiāles vadonis Al Jolani sociālos medijos nesen pārmetis Putinam iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, sakot: "Šis karš liks Krievijai aizmirst tās šausmas, ar kurām agrāk saskārās Afganistānā." Vai tiešām Sīrija draud Krievijai izvērsties par līdzīgu neveiksmi kā Afganistāna Padomju Savienībai pagājušā gadsimta 80. gados? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas loceklis un Afganistānas pārzinātājs Atis Lejiņš. Krievijas intereses Sīrijā Krievijas uzlidojumi Sīrijai šokēja lielu daļu Eiropas, ASV un, protams, arī pierobežā esošo Baltijas valstu iedzīvotājus. Starptautiskās politikas pētnieki noteikti pasmīnētu, sakot, ka Krievija dara to pašu, ko ilgus gadus darīja ASV, bet galvenais jautājums, kas satrauc, kāpēc Krievija nolēmusi veikt aviouzlidojumus Sīrijā esošajiem spēkiem. Motivācija mēdz būt dažāda, daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka Krievija vēlas novērst uzmanību no Ukrainas, citi atkal uzskata, ka tam iemesls ir iekšpolitiskā nepieciešamība parādīt, ka Krievija atkal ir lielvara. Kopš PSRS sabrukuma Krievija vēl nekad nebija izmantojusi savu militāro klātbūtni ārvalstīs. Tāpēc šādas operācijas Sīrijā varētu tiešām liecināt, ka Krievijas spēki ir moderni un pasaules līmenī. Sīrija šobrīd ir valsts, kurā karo „pasaules smagsvari”. Skaidrs, ka Sīrijas pilsoņu karš nav tikai un vienīgi Sīrijas iekšpolitiskā lieta. Prezidenta Bašara al Asada oponentus uztur un bruņo Saūda Arābija, aiz kuras stāv tās partnere ASV. Tikmēr Asada režīmam talkā iet Irāna un Krievija, ierastas ASV pretinieces. Krievijas Islāma komitejas vadītājs Geidars Džemals uzskata, ka karš, kurā ielīdusi ir Krievijas vadība, nav saistāms ar vērtībām un mērķiem. Viņš uzskata, ka nevis Krievija karo Sīrijā, bet to dara Krievijas prezidents un viņam pietuvinātās personas. Iemesls tam ir resursi un mērķis tos pārdalīt par labu savām interesēm. Krievijai, no politiskās vadības skatu punkta, nav nekādu ideoloģisku mērķu. Krievija nedomā augstāk, kā tikai par materiālo cilvēka dabu. „Putina grupējumam nekādu citu mērķu, kā tikai nauda, nav. Tā ir cīņa par naudu, ar resursu koncentrēšanu savās rokās jeb kā mēdz teikt, tas ir fiziskā ķermeņa arguments. Un viņiem nav citu mērķu, kā tikai apmierināt fiziskās vēlmes. Tāpēc arī valstij kopumā nav nekādu augstāku mērķu. Tā vienkārši tirgo izejvielas jeb jēlnaftu. Kas šo stāstu sarežģī, Krievijas vara nav starptautiska vara. Piemēram Lielbritānija tāda ir, jo realizē savu politiku caur bijušajām kolonijām, Francija tāpat, ASV saņem ietekmi un labumu caur globālo dolāra valūtas lietojumu. Putins ar saviem cilvēkiem, resursus saņem tikai no naftas un no Krievijas pilsoņu nodokļiem. Viņiem nav veidu kā paņemt resursus no Kazahstānas vai Lukašenko pārvaldītās Baltkrievijas,” vērtē Geidars Džamals. Baltijai Krievijas karaspēka līdzdalība Sīrijā nozīmē bažas, ka kādreiz tas varētu tikt vērsts pret mums, kamēr ASV karaspēka uzturēšanās Irākā vai Afganistānā tādus draudus nekad neradīja. Vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Andris Sprūds spēj iztēloties, ko viņš teiktu Vladimiram Putinam, ja būtu viņa ārpolitikas padomnieks. Kāds būtu izdevīgums apsvērt manevrus Sīrijā? "Ja būtu jādod padoms Putinam, kas noteikti nebūtu viegli, jautājums būtu par to gala spēli, ko Putins un šī brīža Krievijas vadība cenšas sasniegt. Noteikti kāds norādītu uz riskiem, ka klāt esot Sīrijā, nav jau zināms, kā šis purvs beigsies un vai iestigšana tajā nenozīmē „sejas zaudēšanu”. Bet Krievijas gadījumā ir pamats teikt, ka ir risks neuzņemties risku. Putins parāda, ka ir spējīgs spēlēt uz vairākiem šaha galdiņiem vienlaikus. Klāt esot šajā reģionā, viņš spēj veidot dienaskārtību dažādos jautājumos, gan politiskos, kas attiecas uz reģionu, gan globālos, kas attiecas uz imidža jautājumiem – kuras valstis vispār spēj rīkoties un Krievija šobrīd to cenšas demonstrēt, gan arī kaut vai tas, ka šajā reģionā veidojas naftas cenas," analizē Sprūds. Rubrikā Viedokļi. Nīderlandes izmeklētāji paziņojuši, ka “Malaysian Airlines” reisa MH17 pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas pagājušajā gadā notrieca Krievijā ražota "Buk" raķete. Tomēr Krievija aizvien mēģina apstrīdēt secinājumus un nomelnot Nīderlandes izmeklētājus. Nīderlandes starptautiskās izmeklēšanas grupas gala ziņojums par “Malaysian Airlines” pasažieru lidmašīnas notriekšanu nav atbildējis uz galveno jautājumu – kas pie tā bija vainojams. Kaut arī starptautiskie izmeklētāji nav precīzi noteikuši vietu, no kuras raķete tika izšauta, kartē, kas tika parādīta žurnālistiem, skaidri iezīmēts apvidus Doņeckas reģionā, kas atradās prokrievisko kaujinieku kontrolē. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pārliecināts – nemiernieki vieni ar šādu ierīci nebūtu spējuši rīkoties, tādēļ viņaprāt - separātistiem palīdzējušas Krievijas militārpersonas.„Ir pilnīgi skaidrs, ka piedzērušies separātisti nezina kā vadīt BUK sistēmas. Tas nozīmē, ka šīs sistēmas tikai un vienīgi vadīja profesionālas Krievijas militārpersonas” Tieši nepasakot, ka lidmašīnas avārijā ir vainojama Krievija - visticamāk, nekāda vienprātība par lidmašīnas avārijas apstākļiem tā arī netiks panākta, lai gan pagājušajā nedēļā publiskotais Nīderlandes ziņojums ir līdz šim visnopietnākais un laikietilpīgākais pētījums par lidmašīnas avārijas iemesliem.