Podcasts about krievijai

Ukraina veiksmīgi īsteno operāciju "Zirnekļa tīkls". Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarējis konservatīvās opozīcijas kandidāts Navrockis. Latvija debitē ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē atvaļināts vēstnieks un lektors Latvijas Universitātē un Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sazināmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku vēsturnieku Valdi Kuzminu un politologu Kārli Daukštu. Trumpji Zelenska piedurknē Ne viens vien pasaules medijs 2. jūnijā savos virsrakstos piesauca kāršu spēles motīvus. Tehnoloģiski novatoriska un organizatoriski filigrāna Ukrainas Drošības dienesta operācija pret Krievijas stratēģiskās bumbvedēju aviācijas bāzēm dziļi agresorvalsts teritorijā tiek uztverta kā nepārprotams mājiens prezidentam Trampam, kuram tīk klāstīt, ka Ukrainai „neesot kāršu” pašreizējā spēlē, respektīvi, nav izredžu pretoties Krievijas agresijai. Ilgstoši un pamatīgi gatavotajā diversijas akcijā neko nenojauzdami kravas mašīnu šoferi nogādāja Krievijas aviācijas bāzu tuvumā konteinerus, kuros it kā atradās moduļu mājas. Kad vajadzīgās lokācijas bija sasniegtas, no konteineriem izlidoja desmitiem lidrobotu un devās uz mērķi. Pavisam triecienus saņēma četri objekti, no kuriem salīdzinoši tuvākie atrodas pie Rjazaņas un Ivanovas, attiecīgi nepilnu astoņsimt un apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Kijivas, attālākais pie Murmanskas, apmēram divtūkstoš kilometru attālumā, bet vistālāko – Sibīrijā, Irkutskas apgabalā – no Ukrainas galvaspilsētas šķir apmēram 4300 kilometri. Uzbrukuma mērķis bija stratēģiskie bumbvedēji un radioizlūkošanas lidmašīnas, kas, cita starpā, ietilpst Krievijas kodolspēku sastāvā, bet tiek izmantotas arī raķešu triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Sākotnēji figurēja visai atšķirīgi dati par nodarītajiem zaudējumiem, līdz vakar Ukrainas Drošības dienests paziņoja, ka pavisam esot trāpīts 41 lidaparātam un trīspadsmit no tiem padarīti nelietojami. Tas ir jūtams zaudējums, sevišķi ja ievēro, ka tādus lidaparātus kā Tu-95 un Tu-22M3 jau ceturtdaļgadsimtu vairs neražo, un izskan viedokļi, ka attiecīgo zaudējumu kompensēšanai varētu būt vajadzīgi gadi vai pat desmitgades. Tāpat šī operācija liek Krievijai domāt par savas stratēģiskās aviācijas izkliedētāku dislocēšanu, kas mazinās tās izmantošanas efektivitāti. Pasaule vēl aizgūtnēm turpināja apspriest svētdienas operāciju, kurai Ukrainas Drošības dienests devis nosaukumu „Zirnekļa tīkls”, kad agrā otrdienas rītā jaudīga zemūdens eksplozija satricināja Krievijas uzcelto tiltu pāri Kerčas šaurumam, plašāk pazīstamu kā Krimas tilts. Zemūdens eksplozija notikusi tuvu gruntij un pamatīgi bojājusi vienu no tilta balstiem. Pēc tam tilts uz laiku ticis slēgts, tad atkal atvērts, tad vēlreiz slēgts, un šobrīd nav īsti skaidrs, vai un kādā režīmā tas funkcionē. Latvija debitē ANO Drošības padomē 3. jūnijā Apvienoto Nāciju Ģenerālā asambleja ievēlēja piecas jaunas ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles ar mandāta termiņu 2026. un 2027. gadā. Viena no jaunievēlētajām loceklēm ir Latvija, pārējās – Bahreina, Kolumbija, Kongo Demokrātiskā republika un Libērija. Vēl piecas nepastāvīgās locekles, kas Drošības padomē ieņem vietas kopš šī gada sākuma ir Dānija, Grieķija, Pakistāna, Panama un Somālija. Kā vēsta statistika, pavisam balsojušas 188 dalībvalstis, pret balsojušo nav bijis, taču zināms skaits balsotāju attūrējušies. Visvairāk tādu bijis balsojumā par mūsu valsti – veseli desmit, kamēr, piemēram, Bahreinas gadījumā šādu pārliecības trūkumu paudušas vien divas delegācijas. Latvija ir arī vienīgā no ievēlētajām padomes loceklēm, kas šo prestižo pienākumu uzņemsies pirmoreiz. Drošības padomes kompetencē ietilpst jebkura drošības jautājuma izvērtēšana un attiecīgu lēmumu pieņemšana, aicinot ANO dalībvalstis vērst pret drošības apdraudētāju ekonomiskās vai diplomātiskās sankcijas, tāpat Drošības padome var lemt par militāru vai citu nepieciešamu līdzekļu lietošanu. Pagātnē ar šādu mandātu starptautiskās koalīcijas iesaistījās Korejas karā 1950. gadā, veica Kuveitas atbrīvošanu no Irākas okupācijas 1991. gadā un intervenci Lībijā 2011. gadā. Drošības padome ir tā institūcija, kas izvirza Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra kandidatūru un iesaka jaunu dalībvalstu uzņemšanu organizācijā. Kā zināms, bez desmit pārvēlamajām Drošības padomes loceklēm tajā ir arī piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām – Savienotās Valstis, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Līdz nesenam laikam trīs Rietumu demokrātijas – ASV, Lielbritānija un Francija – tika apzīmētas kā „P3”. Tās tradicionāli ieņēma līdzīgu pozīciju visos būtiskākajos globālās politikas jautājumos. Taču kopš Baltajā namā saimnieko Donalds Tramps, šī ierastā kārtība jau vairākkārt tikusi izjaukta. Tāpēc katras uz tradicionālajām Rietumu vērtībām orientētas valsts klātbūtne Drošības padomē šobrīd iegūst papildu nozīmi. Par purna tiesu Nepilni 370 000 no apmēram 21 miljona jeb mazāk nekā divi procenti – tāds balsu apjoms izšķīra Polijas prezidenta vēlēšanu rezultātu. Pēc vēlēšanu pirmās kārtas 18. maijā sacīksti turpināja divi: valdošās labēji centriskās Pilsoniskās platformas kandidāts, Varšavas mērs Rafals Tšaskovkis un lielākās opozīcijas partijas, nacionālkonservatīvās „Likums un Taisnīgums” un tās sabiedroto atbalstītais neatkarīgais kandidāts Karols Navrockis. Negaidīti labi rezultāti pirmajā kārtā bija vēl diviem izteikti labējiem kandidātiem: Brīvības un neatkarības konfederācijas pārstāvis Slavomirs Mencens ieguva gandrīz 15% un monarhistiskās Polijas kroņa konfederācijas pārstāvis Gžegošs Brauns – vairāk nekā 6% balsu. Brauns aicināja savu elektorātu balsot par Navrocki, savukārt Mencens sarīkoja publisku pasākumu, kurā aicināja abus otrās kārtas kandidātus parakstīties zem viņa ierosinātās programmas astoņiem punktiem. Navrockis parakstīja, Tšaskovskis – nē. Vairāki centriski un kreisi kandidāti, tādi kā Šimons Holovņa no Polijas Tautas partijas vai Magdalena Bjejata no koalīcijas „Kreisie”, savukārt aicināja balsot par Tšaskovski, kaut arī kreisajiem ir pretenzijas pret Pilsoniskās platformas labējo sociālo politiku. Rezultātā ar gluži nelielu pārsvaru uzvaru svētdien, 1. jūnijā, svinēja Karols Navrockis. Vēlēšanu rezultātu kartes rāda Polijai jau ierasto ainu, kad par konservatīvo politiku balso vēsturiskās poļu zemes valsts centrā un dienvidaustrumos, savukārt par liberālāku pieeju – pēc Otrā pasaules kara pievienotās teritorijas rietumos un ziemeļos, kā arī Varšava un citas lielās pilsētas, izņemot Krakovu. Tā nu Polijā turpināsies līdzšinējā situācija, kad centriskai un proeiropeiskai valdības koalīcijai jāsadzīvo ar radikāli konservatīvu prezidentu. Navrockis tiek dēvēts par „Polijas Farāžu”, ciktāl ir kategoriski pret ciešāku Eiropas Savienības integrāciju, tai skaitā pret eiro ieviešanu Polijā, un arī skeptisks par savienības tālāku paplašināšanos, tai skaitā Ukrainas uzņemšanu. Tomēr jaunievēlētā prezidenta uzskati noteikti nav prokremliski, ciktāl Krievijas agresijas atturēšanu viņš uzskata par Polijas drošības politikas stūrakmeni, aicinot stiprināt NATO, sadarbību ar Savienotajām Valstīm un reģionālo sadarbību ar t.s. Bukarestes devītnieku – Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Baltijas valstīm; tāpat ar Somiju un Zviedriju. Polijas prezidenta pilnvaras nav sevišķi plašas, taču pašreizējā situācijā konservatīvam prezidentam faktiski ir likumdošanas veto iespējas. Prezidenta veto Sejms var atcelt ar 60% balsu, bet centriski liberālajiem spēkiem šāda pārsvara likumdevējā nav. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Trampam esot bijusi brīnišķīga divu stundu gara telefonsaruna ar Vladimiru Putinu - Krievijai priekšā ir varena perspektīva pelnīt lielu naudu tirdzniecībā ar ASV, tikai jāizbeidz tas karš. Un Putins tam esot gatavs. Tā pēc sarunas savā sociālajā medijā rakstīja Tramps. Tikmēr nekas gan neliecina, ka karadarbība patiešām tuvākajā laikā varētu tikt pārtraukta. Cits karš Tuvajos Austrumos gan uzņem apgriezienus - Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu paziņojis, ka turpmāk Gazas sektoru pilnībā kontrolēšot Izraēla. Tas esot šī kara lielais mērķis. Tiesa, ko tas nozīmēs realitātē? Vēl novērtēsim Rumānijas prezidenta vēlēšanu rezultātus - tur spraigā cīņā uzvarējis proeiropeiski noskaņotais līdzšinējais Bukarestes mērs, kurš solījis turpmāk atbalstīt Ukrainu tās cīņā pret agresoru. Krievijai neizdevās panākt Rumānijas politiskā kursa maiņu. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, Austrumeiropas politikas centra direktors Māris Cepurītis un portāla "LSM.lv" ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Dāvana pa telefonu Krievijas un Ukrainas delegāciju tikšanās 16. maijā Stambulā ilga apmēram divas stundas. Iespēja, ka Krievijas vadonis Putins varētu pieņemt prezidenta Zelenska aicinājumu tikties augstākajā līmenī, izplēnēja līdz ar trešdienas vakaru, kad Maskava paziņoja, ka tās delegāciju vadīs Vladimirs Medinskis – tas pats, kurš 2022. gada sarunās; Putina padomnieks, bijušais kultūras ministrs un profesionāls vēstures revidētājs krievu impēriskā šovinisma garā. Viņa sūtīšana uz tikšanos pati par sevi Kijivā tika iztulkota kā zīme, ka Kremlis nav gatavs nopietnām miera sarunām. Tas arī pierādījās – Ukrainas pusei, kuru sarunās vadīja aizsardzības ministrs Rustams Umerovs, tika izteiktas nepieņemamās prasības par četru apgabalu pilnīgu nodošanu Krievijai un vienpusēju atbruņošanos. Vienīgais, par ko izdevās vienoties, ir karagūstekņu apmaiņa pa tūkstotim no katras puses. Pēc sarunām Krievijas delegācijas vadītājs paziņoja, ka viņa valsts esot gatava karot desmitiem gadu. Tādējādi Krievijai izdevās uz laiku aizvirzīt otrajā plānā jautājumu par nekavējošu uguns pārtraukšanu, uz ko uzstāj Ukrainas sabiedrotie Eiropā un arīdzan Savienoto Valstu prezidents Tramps. 15. maijā, pārlidojuma laikā uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem Baltā nama saimnieks izteicās, ka acīmredzami nekas nemainīšoties, kamēr viņš un Putins nebūšot „sanākuši kopā”. Grūti spriest, vai par šādu „kopā sanākšanu” uzskatāma pirmdien, 19.maijā, notikusī abu varasvīru divu stundu ilgā telefonsaruna. Tramps savā soctīklu ierakstā to pasteidzās pasludināt par „izcilu”, savukārt Putins, runājot ar reportieriem, kā „jēgpilnu un atklātu”. Krievijas mediji dēvē pirmdienas telefonsarunu par savas valsts diplomātisku uzvaru. Nav īsti skaidrs, kas liek amerikāņu līderim optimistiski paust, ka Ukraina un Krievija tūdaļ sākšot miera sarunas. Pie tam viņa paustajā pēdējās dienās vairakkārt izskanējis motīvs, ka Savienotās Valstis varētu no Krievijas un Ukrainas sarunu procesa distancēties. Nav skaidrs, kas tādā gadījumā notiks ar amerikāņu militāro un izlūkinformācijas atbalstu Ukrainai. Vēl Baltā nama saimnieks savos izteikums zīmē nekonkrēti rožainas komerciālas sadarbības perspektīvas ar abām karojošajām pusēm, kad tās būs noslēgušas mieru, bet neko nesaka par iespējamām sankcijām pret Krieviju par miera procesa sabotēšanu. Acīmredzami apzinoties visus domājamos riskus, Ukrainas prezidents Zelenskis aicinājis Ameriku nepamest sarunu procesu. Pārpārēm ložu, drusku maizes Svētdien, 18. maijā, Izraēla apstiprināja, ka ir uzsākusi plašu sauszemes operāciju ar nolūku pārņemt savā kontrolē lielāku daļu Gazas joslas. Jau kopš pagājušās nedēļas nogales Izraēlas Aizsardzības spēki pakļauj joslas teritoriju daudz intensīvākiem gaisa triecieniem, kas, saskaņā ar Gazas pārvaldes iestāžu vēstīto, esot prasījuši jau apmēram pāris simtus dzīvību. Pirmdien premjerministrs Netenjahu izteicās, ka izraēliešu spēki varētu īstenot pilnīgu visas teritorijas okupāciju. Tiek ziņots, ka Gazas sektors varētu tikt sadalīts vairākās kontroles zonās un iedzīvotāji piespiesti koncentrēties samērā nelielās teritorijās, visdrīzāk, sektora dienvidu daļā. Tāpat pirmdien Izraēla izsludināja evakuācijas norādījumu sektora dienviddaļas pilsētas Hānjūnisas iedzīvotājiem, brīdinot par bezprecedenta mēroga uzbrukumu pilsētai. Izraēlas uzsāktā karadarbības eskalācija izraisījusi asu reakciju no vairāku rietumvalstu puses. Vakar ar kopīgu paziņojumu šai sakarā nākušas klajā Lielbritānija, Francija un Kanāda, nodēvējot Izraēlas darbības par neproporcionālām. Londona jau paziņojusi, ka pārtrauc sarunas ar Izraēlu par brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu. Savukārt Eiropas Savienība, kā norādījis Francijas ārlietu ministrs Žans Noels Barro, varētu iesaldēt savienības asociācijas līgumu ar Izraēlu, kas to nostādītu statusā, kādā šobrīd ir tādas valstis kā Sīrija, Libērija vai Zimbabve. Militāro darbību eskalācija notiek uz akūta pārtikas un medikamentu trūkuma fona, kuru izraisījusi kopš marta sākuma īstenotā Gazas joslas blokāde. Starptautiskā prese citē „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrijas ziņoto, ka pārtikas trūkums jau bijis par iemeslu 57 bērnu nāvei. Savukārt ANO ģenerālsekretāra vietnieks humānās palīdzības jautājumos Toms Flečers intervijā raidsabiedrībai BBC paziņojis, ka četrpadsmit tūkstošiem mazuļu bada nāve draudot jau pāris dienu laikā. Svētdien premjerministrs Netanjahu paziņoja, ka, piekāpjoties Savienoto Valstu un citu Izraēlas partneru spiedienam, tiks atļauta zināma pārtikas daudzuma ievešana Gazas joslā, lai nepieļautu badu. Nepilnas simts kravas mašīnas ar pārtiku, medikamentiem un medicīnas precēm esot ielaistas pāri robežai, bet, saskaņā ar raidsabiedrības BBC ziņoto, vakar, 20. maija, dienas beigās pārtikas izdalīšana iedzīvotājiem vēl nebija uzsākta. Eiropa atviegloti nopūšas Eiropa var atviegloti nopūsties – respektīvi, tā Eiropas daļa, kas savu nākotni redz līdzšinējās valstu kopības un tās apliecināto vērtību tālākā pastāvēšanā. Rumānijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 18. maijā, uzvaru ar nepilniem 54% balsu guvis 55 gadus vecais matemātiķis un līdzšinējais Bukarestes mērs Nikušors Daniels Dans. Par neatkarīgo kandidātu balsojuši visvairāk galvaspilsētā, kur viņš iemantojis popularitāti kā tās vadītājs, arī citās lielākajās pilsētās un ungāru minoritātes apdzīvotajos rajonos. Daudziem viņa ievēlēšana ir patīkams pārsteigums, ciktāl pēc vēlēšanu pirmās kārtas šķita, ka labākas izredzes ir ultranacionālistam, radikālajam konservatoram un trampisma adeptam, partijas Alianse rumāņu vienotībai līderim Džordžem Simionam. Salīdzinot ar pirmo kārtu, vēlētāju aktivitāte svētdien bija augusi par apmēram 11,5 procentiem, un acīmredzami šie aktivizējušies pilsoņi arī nesuši uzvaru Danam. Viņa kampaņas stūrakmeņi bija skaidrs atbalsts Rumānijas līdzšinējai pozīcijai Eiropas Savienībā un NATO, cīņa pret korupciju un arī turpmākais atbalsts Ukrainai. Kā atzīmē komentētāji, rumāņu sabiedrības lielākajai daļai tomēr nav bijis pieņemams visai atklāti prokremlisks valsts galva. Rumānijas prezidenta varas funkcijas nav sevišķi plašas iekšpolitiski, bet nozīmīgas ārpolitika, drošības politikā un tiesu varas amatpersonu iecelšanā. Jādomā, ka Ungārijas premjers Orbans un Slovākijas premjers Fico ar lielām cerībām raudzījās uz Simionu kā savu nākamo sabiedroto Eiropas politikas arēnā. Līdzšinējie labējo radikāļu panākumi Rumānijas prezidenta vēlēšanu procesā skaidrojami pamatā ar vēlētāju nepatiku pret līdzšinējo valdošo Sociāldemokrātiskās un Nacionāli liberālās partijas koalīciju. Jaunievēlētais prezidents pagātnē bijis liberālās un šobrīd opozīcijā esošās Rumānijas glābšanas savienības biedrs, taču izstājies no tās 2017. gadā un kopš tā laika formāli ir bezpartejisks. Kā zināms, pēc valdošajai koalīcijai negatīvajiem pirmās prezidenta vēlēšanu kārtas demisionēja premjerministrs Marčels Čolaku, līdzšinējam kabinetam turpinot darbu pagaidu valdības statusā. Tādējādi jaunas valdības izveide ir prezidenta Dana pirmais darba uzdevums. Sagatavoja Eduards Liniņš.      

Satversmes tiesa: Rēzeknes domes atlaišana bijusi tiesiska. Tapusi Latvijā pirmā studiju programma mākslīgā intelekta vadībai. 95% Latvijas iedzīvotāju rūp dabas aizsardzība un visvairāk cilvēkus satrauc mežu izciršana, liecina Vidzemes Augstskolas veiktais pētījums. Ukraina aicinās pertnerus Eiropas Savienībā noteikts bargākas sankcijas Krievijai. Sākas „Rīgas ūdens” obligāciju publiskais piedāvājums.

Krievijas un Ukrainas potenciālās sarunas Turcijā. Tramps devies uz Tuvo Austrumu reģionu. Izraudzīts jaunais pāvests. Kardinālu Robertu Frensisu Prevostu turpmāk pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis un politologs Andis Kudors. Prezidenta Trampa "zelta maršruts" 13. maijā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps uzsāka savu pirmo nozīmīgo ārvalstu turneju, ierodoties Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Faktiskais Saūdu monarhijas valdnieks – kroņprincis Muhammeds – sagaidīja nozīmīgo viesi pie lidmašīnas trapa. Laikam gan nav otra valsts galvas, kuru ar pašreizējo Baltā nama saimnieku saistītu tik ilga savstarpēja politiska un finansiāla atbalsta vēsture. Tramps amortizēja amerikāņu likumdevēju niknumu pret Muhammedu pēc publicista Džmala Kašogi noslepkavošanas, kam pavēli diezgan nepārprotami bija devis kroņprincis, savukārt pēc 2021. gada 6. janvāra Kapitolija demolēšanas, kad Trampu klans ASV biznesa aprindās bija kļuvis par izraidītajiem, Saūdu karaļnams ar gatavību iesaistījās daudzmiljonu kopprojektos. Prese prezidenta tūres sakarā uzskaita viņa ģimenes biznesa intereses visās apmeklējamajās valstīs, kamēr Baltais nams steidz noliegt jebkādas aizdomas par interešu konfliktu. Biznesa sakari, investīcijas – tāds ir tūres pamatakcents. Avioindustrija, kodolenerģētika, mākslīgais intelekts, militārā ražošana. Delegācijas sastāvā ir Īlons Masks un vēl pāris desmiti nozīmīgu investīciju, digitālo tehnoloģiju u.c. kompāniju vadītāju. Šodien, 14. maijā, Rijādā Trampam cita starpā paredzēta tikšanās ar jauntapušā Sīrijas režīma līderi Ahmedu aš Šarā, kuram prezidents, visdrīzāk, pavēstīs par Asada diktatūras laikā noteikto sankciju mīkstināšanu. Tālākais Baltā nama saimnieka ceļš vedīs uz Kataru, kuras varasvīri esot sadomājuši uzdāvināt viesim jaunu prezidenta aviolaineri, iekārtotu ar austrumu šeiha cienīgu vērienu un stilu. Šī ekstravagantā velte jau sacēlusi pamatīgu troksni Amerikā, jo opozīcijas un arī dažu valdošās partijas pārstāvji to uzlūko kā klaju korupciju. Visbeidzot pēdējais plānotais vizītes punkts ir Apvienotie Arābu emirāti. Tā vien šķiet, ka Tramps apzināti met līkumu reģiona sāpīgajiem krīžu punktiem. Viņa maršrutā nav Izraēlas, kuras problemātika šķiet teju pagaisusi no Ovālā kabineta dienaskārtības. Nav plānota arī pietura Omānā, kur jau kādu laiku risinās Savienoto Valstu un Irānas delegāciju sarunas par Irānas kodolprogrammas likteni. Tiesa, kad aktualizējās iespēja, ka ceturtdien, 15. maijā, Stambulā varētu tikties Volodimirs Zelenskis un Vladimirs Putins, Tramps izteicās, ka arī varētu tur iegriezties un piebiedroties sarunai. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka minētā karojošo valstu līderu tikšanās tiešām varētu notikt. Izaicinājumu domino Kā zināms, pirms t.s. Uzvaras dienas svinēšanas Krievijā tās vadonis Vladimirs Putins nāca klajā ar priekšlikumu trīs dienu ilgai uguns pārtraukšanai, uz ko no Kijivas sekoja atbilde, ka neredz tam jēgu. Tā vietā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ierosināja noslēgt trīsdesmit dienu pamieru, kas būtu reāls pamats miera sarunu uzsākšanai. Tomēr Kremlim šobrīd acīmredzot šķiet parocīgāk turpināt karadarbību, tai skaitā Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavošanu. 10. maijā Kijivā ieradās četru Ukrainas sabiedroto – Francijas, Lielbritānijas, Polijas un Vācijas – valdību vadītāji, un šīs tikšanās rezultāts bija sestdien izskanējusī kategoriskā prasība Krievijai: līdz pirmdienas vakaram pārtraukt uguni vai arī rēķināties ar jaunām nopietnām sankcijām. Par šo pozīciju telefoniski esot informēts arī prezidents Tramps, kurš tai piekritis. Kremļa reakcija bija prognozējama – runasvīrs Dmitrijs Peskovs intervijā telekanālam CNN paziņoja, ka viņa valdība nepakļaušoties kādiem ultimātiem. Tomēr svētdienas, 11. maijā, vakarā sekoja Maskavas atbildes gājiens – Vladimirs Putins nāca klajā ar ierosinājumu bez iepriekšējiem nosacījumiem sākt tiešas sarunas starp Krievijas un Ukrainas pārstāvjiem. Sarunām būtu jāsākas 15. maijā Stambulā, pie kam Krievija tās traktē kā turpinājumu 2022. gadā notikušajam sarunu posmam, kurā Kremlis faktiski izvirzīja Ukrainai kapitulācijas prasību. Ar līdzīgiem uzstādījumiem plānoto sarunu sakarā jau nācis klajā Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs. Tomēr arī Putina sarunu piedāvājums nepalika pēdējais. Gluži kā domino spēlē puses liek galdā arvien jaunus priekšlikumus, un pirmdien prezidents Zelenskis paziņoja, ka labprāt tiksies ar Putinu, ja vien Krievijas diktators pats ieradīsies Stambulā. Izpaužoties šai ziņai, par savu iespējamo klātbūtni izteicās arī prezidents Tramps. Jau iepriekš tika pieteikts visai respektabls Savienoto Valstu delegācijas sastāvs – uz Stambulu plāno doties valsts sekretārs Marko Rubio un īpašie sūtņi Stīvs Vitkofs un Keits Kellogs. Šobrīd gan nekas neliecina, ka Putins tiešām būtu gatavs rīt ierasties Turcijā, savukārt prezidents Zelenskis paziņojis, ka ar kādu zemāka ranga Krievijas pārstāvi sarunas nevedīs. Habemus papam 8. maijā biezu baltu dūmu vērpetes no Siksta kapelas skursteņa pavēstīja, ka Romas Katoļu baznīcas galva, 267. pēc skaita, ir izraudzīts. Par jauno pontifiku kļuvis kardināls, kura vārds nefigurēja iepriekš publiskotajos ticamāko kandidātu sarakstos – Roberts Frensiss Prevosts, līdzšinējais Vatikāna Latīņamerikas lietu komisijas un Bīskapu lietu dikastērijas, respektīvi, par bīskapu iecelšanu atbildīgās institūcijas vadītājs. Turpmāk mēs viņu pazīsim kā pāvestu Leonu XIV. Viņš ir pirmais Romas pāvests, kurš dzimis Savienotajās Valstīs un ir ASV pilsonis, otrais pēc sava priekšgājēja pāvesta Franciska, kurš dzimis Jaunajā pasaulē, un otrais, kuram dzimtā ir angļu valoda. Dzimis Čikāgā 1955. gadā, lielu līdzšinējā mūža daļu priesteris Prevosts pavadījis Dienvidamerikas valstī Peru, vispirms astoņdesmito gadu otrajā pusē vairākus gadus kalpodams kā Svētā Augustīna ordeņa misionārs, bet no 2014. līdz 2023. kā Čiklaijo provinces bīskaps. Starplaikā viņš darbojās minētā ordeņa amatos dzimtajā Čikāgā, līdz 2001. gadā tika ievēlēts par ordeņa galvu – ģenerālprioru. Kā zināms, savu amata vārdu pāvesti izvēlas paši, un izvēles motīvs parasti ir kāda priekšgājēja personība, kas jaunajam pontifikam šķiet iedvesmojoša un atdarināšanas cienīga. Kā var lasīt medijos, Leonam XIV tāds ir pirmām kārtām 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs valdījušais Leons XIII – pāvests, kurš tiecās tuvināt katoļu baznīcu sava laika sociālo problēmu risināšanai. Aktīvi oponēdams tolaik popularitāti gūstošajam marksismam, Leons XIII tajā pat laikā aicināja apzināties zemāko šķiru ļaužu cilvēcisko vērtību, pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret ikvienu sabiedrības locekli, kļūdams par vienu no kristīgās demokrātijas virziena idejiskajiem pamatlicējiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Miris Romas pāvests, ASV cenšas piespiest Ukrainu piekāpties Krievijai, Latvijā pārbauda ģenerālprokurora atbilstību amatam, politikā apspriež partiju jaunākos reitingus. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.

Miris Romas pāvests, ASV cenšas piespiest Ukrainu piekāpties Krievijai, Latvijā pārbauda ģenerālprokurora atbilstību amatam, politikā apspriež partiju jaunākos reitingus. Krustpunktā aktualitātes analizē "Latvijas Avīzes" žurnālists Māris Antonēvičs, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore Madara Fridrihsone un žurnāla "IR" žurnālists Aivars Ozoliņš.

Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas  paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.   

Jau ierasti ASV prezidenta Donalda Trampa aktivitātes ir visas pasaules mediju uzmanības centrā. Bet, kā mēdz teikt, ir nianses.  Vakar visi ar nepacietību gaidīja ziņas pēc Donalda Trampa un Vladimira Putina sazvanīšanās. Tā ilga teju divas stundas. Krievi esot vien piekrituši daļējam pamieram, respektīvi, uguns pārtraukšanai, pārtraucot triecienus pa infrastruktūras un enerģētikas objektiem vai varbūt tikai enerģētikas infrastruktūras objektiem. Tiesa, jau pēc pāris stundām Krievija atkal veica kārtējo lidrobotu uzlidojumu Ukrainai. Vērtējam ne tikai sarunu iznākumu, bet visu, kas šobrīd notiek ar Ukrainu. Ir vēl viens temats, par kuru mēs saspringto ziņu dēļ īsti neesam runājuši, bet tas arī ir tāds zināms uzmanības vērts. Rumānijā nerimst kaislības ap Krievijas ietekmi valsts prezidenta vēlēšanu procesā. Pēc tam, kad Konstitucionālā tiesa anulēja novembrī notikušo vēlēšanu pirmo kārtu, ir celtas apsūdzības virknei cilvēku, tajā skaitā šīs kārtas uzvarētājam Kelinam Džordžesku. Ir izsludinātas nākamās vēlēšanas, un tajās Džordžesku nebūs tiesību piedalīties. Notikumus komentē Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Donaldam – kurvītis ar bantīti Baltā nama ugunspārtraukšanas plānu Kremlis būtība ir noraidījis – tāds ir rezultāts 18. marta pusotru stundu ilgajai telefona sarunai starp Savienoto Valstu prezidentu Donaldu Trampu un Krievijas vadoni Vladimiru Putinu. Krievijai tika piedāvāta pilnvērtīga ugunspārtraukšana uz 30 dienām kā pirmais solis ceļā uz miera procesu, taču, kā jau pirms telefonsarunas bija paziņojusi Maskava, tā varētu piekrist tikai ar noteikumu, ka tiek pārtraukts ārvalstu militārais atbalsts Ukrainai. Atteikums Vašingtonai gan nav gluži simtprocentīgs, kas izskatītos pārāk nelāgi uz Ukrainas šai ziņā pozitīvās nostājas fona. Putins piekritis pārtraukt triecienus – nav gan īsti skaidrs, kam, jo Kremļa izplatītajā telefonsarunas atreferējumā minēta „enerģētikas infrastruktūra”, savukārt prezidenta Trampa ierakstā sociālajos tīklos teikts „enerģētika un infrastruktūra”. Acīmredzot Baltā nama saimniekam ir radies iespaids, ka agresorvalsts pārtrauks graut Ukrainas slimnīcas, skolas un dzīvojamās mājas, kamēr Putins ir gatavs saudzēt vienīgi spēkstacijas un elektropārvades tīklus. Šī gatavība gan, pēc visa spriežot, vēl nekādi nav izpaudusies lidrobotu triecienā, kuru agresorvalsts vērsa pret Ukrainu drīz pēc abu līderu telefonsarunas beigām – uzlidojumā cieta ne vien slimnīca Sumos, bet arī elektroinfrastruktūra Slovjanskā. Kā norādīja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, atrodoties oficiālā vizītē Somijā, šis Krievijas trieciens ir faktisks apliecinājums, ka tā nevēlas nekādu ugunspārtraukšanu. Pati Ukraina ir gatava pieņemt kā pilnīgu ugunspārtraukšanu, tā šo daļējo variantu. Kā atzīmē analītiķi, pašreizējais variants ir visai izdevīgs Krievijai, ciktāl tieši pēdējos mēnešos Ukraina visai sekmīgi uzbrukusi agresorvalsts naftas un gāzes industrijas objektiem. Tikām prezidents Tramps un vairāki viņa administrācijas pārstāvji pauž gaišu optimismu par tālāko miera procesu, iezīmējot virzību uz ugunspārtraukšanu Melnajā jūrā, pēc tam – vispārēju ugunspārtraukšanu un tad jau miera vienošanos. Tas viss, pauž Donalds Tramps, notikšot ātri. Attiecīgās sarunas svētdien, 23. martā, sākšoties Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Kas attiecas uz vakardienas telefonsarunu, tad tērzēts ticis arī par Tuvajiem Austrumiem, Putinam piekrītot, ka Irānai nav ļaujama iespēja iznīcināt Izraēlu, un arī par hokeju, proti, iespējamiem Ziemeļamerikas NHL un Krievijas KHL profesionāļu mačiem. Kopumā ņemot, Vladimirs Putins var būt ar sevi visnotaļ apmierināts. Par spīti visam, ko viņš un viņa režīms nodarījis Ukrainai, par spīti izaicinošiem žestiem un faktiskam Baltā nama ierosinājumu noraidīšanai, viņš turpina gozēties sava sarunbiedra Donalda labvēlības saulītē. Rumānijas prezidenta vēlēšanu jampadracis Prezidenta amats Rumānijas Republikā, līdzīgi kā daudzās citās parlamentārās demokrātijās, nav ar plašām varas funkcijām apveltīts, tāpēc līdz šim valsts galvas ievēlēšana šai valstī izpelnījās nelielu pasaules mediju ievērību. Citādi tas ir šoreiz, kad Rumānijas prezidenta vēlēšanas tika izpelnījušās, cita starpā, pieminēšanu Savienoto Valstu viceprezidenta Vensa uzrunā Minhenes drošības konferences dalībniekiem kā piemērs patiesu demokrātijas vērtību pagrimumam Eiropā. Kārtējo prezidenta vēlēšanu pirmā kārta notika 2024. gada 24. novembrī, un tās rezultāti daudzus šokēja. Labāko rezultātu tajās ieguva galēji labējais neatkarīgais kandidāts Kelins Džordžesku, kura platformā dominē ultranacionālisma un antiliberālisma motīvi, tai skaitā neslēptas simpātijas pret Vladimira Putina režīmu un nepatika pret Ukrainu, kuru Džordžesku nodēvējis par „mākslīgi izgudrotu valsti”. Otrajā vietā ierindojās arī pašreiz opozīcijā esošās liberālās partijas „Rumānijas glābšanas savienība” līdere Elena Laskoni. Tādējādi otrajā kārtā vajadzēja sacensties Džordžesku un Laskoni, un pirmoreiz Rumānijas atjaunotās demokrātijas vēsturē no prezidenta vēlēšanu finālcīņas izrādījās atstumts sociāldemokrātu pārstāvis, pašreizējais premjerministrs Marčels Čolaku. Jau tūlīt pēc vēlēšanām izplatījās viedoklis, ka to Džordžesku kampaņā nepieļaujami liela ietekme bijusi videoierakstu izplatīšanas platformai „Tiktok”, kur viņa atbalstam īpašu kiberoperāciju īstenojuši Krievijas slepenie dienesti. Pēc Augstākās nacionālās aizsardzības padomes izmeklēšanas materiālu publiskošanas Rumānijas Augstākā tiesa anulēja vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus un noteica jaunu prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 4. maijā. Līdz tam savā amatā bija jāpaliek līdzšinējam prezidentam Klausam Johannisam, taču viņš 12. februārī demisionēja, nododot amata funkcijas parlamenta augšpalātas – Senāta – priekšsēdētājam. 26. februārī Kelins Džordžesku tika uz laiku aizturēts, un viņam tika izvirzītas pavisam sešas kriminālapsūdzības, tai skaitā mudinājumos graut valsts konstitucionālo iekārtu un fašistisku grupējumu atbalstīšanā. Tiek ziņots, ka politiķa miesassarga mājās atrasti desmit miljoni dolāru un biļetes lidojumam uz Maskavu. 9. martā Džordžesku tika liegtas tiesības balotēties prezidenta vēlēšanās, un viņa vietā par labējo opozīcijas partiju galveno kandidātu kļuva partijas „Alianse rumāņu vienotībai” līderis Džordže Simions. Savukārt pie varas esošā koalīcija, kuru veido Sociāldemokrātiskā partija, kristīgi demokrātiskā Nacionālā liberālā partija un Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse par savu kandidātu izvirzījusi nu jau desmit gadus aktīvi politikā nepiedalījušos kādreizējo Senāta priekšsēdētāju Krinu Antonesku. Tikām kopš decembra Rumānijā nerimst kā Džordžesku atbalstītāju, tā viņa pretinieku demonstrācijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kanādas Liberālā partija izraudzījusies Marku Kārniju par jauno partijas līderi un Kanādas premjerministru. Sīrijā militārās operācijas beigas piekrastes provincēs. Bet pasaules uzmanības centrā otrdien notikušās Ukrainas un ASV sarunas Saūda Arābijā. Ārvalstu aktualitātes iztirzājam kopā ar Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu žurnālistu Rihardu Plūmi un Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru Māri Andžānu. * Kanādai būs jauns… joprojām premjerministrs Kanādas premjerministram Žistēnam Trudo pietrūka dažu mēnešu līdz apaļiem desmit gadiem valsts galvas amatā. Kļuvis par premjeru 2015. gada novembrī, šī gada janvārī viņš paziņoja par lēmumu aiziet no Kanādas Liberālās partijas un, attiecīgi, valsts vadības. Jau kopš 2022. gada sākuma liberāļu reitingi palēnām slīdēja lejup, un pagājušā gada nogalē galvenie konkurenti – konservatīvie – tos apsteidza pat par divdesmit procentpunktiem. Pēc tam gan nāca straujas pārmaiņas: aiz Kanādas dienvidu robežām varas troni ieņēma Donalds Tramps, kurš „aplaimoja” kanādiešus ar grandioziem ievedmuitas tarifiem, sāka saukāt Kanādu par Savienoto Valstu 51. pavalsti un tās premjerministru par gubernatoru. Kanādiešiem netrūkst nedz valstiskuma apziņas, nedz patriotisma, un ekspansīvā dienvidu kaimiņa izdarības izraisīja sagaidāmu pretreakciju – konsolidēšanos ap savu valdību un, attiecīgi, pie varas esošā spēka popularitātes kāpumu. Šādā situācijā Kanādas liberāļu vadības stūri pēc pirmdien notikušajām partijas vēlēšanām pārņēma sešdesmit gadus vecais ekonomists un finansists Marks Kārnijs. Viņš savulaik ieguvis doktora grādu Oksfordā un divpadsmit gadus vadījis centrālās bankas: vispirms piecus gadus Kanādas Banku, pie tam viņa vadības periods sakrita ar globālo ekonomisko krīzi, pēc tam septiņus gadus – Anglijas Banku. Nav brīnums, ka liberāļiem Kārnijs šķiet īstais vīrs šiem ekonomiski un politiski vētrainajiem laikiem, un partijas vadītāja amatā viņu ievēlēja ar 86 % kongresa delegātu balsu. Jau tuvākajās dienās sagaidāma viņa stāšanās arī premjerministra amatā, un, kā izteicies pats politiķis, tas notikšot ātri un nemanāmi. Tāpat sagaidāms, ka drīz pēc Kārnija kļūšanas par premjeru tiks izsludinātas ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, negaidot kārtējo vēlēšanu laiku oktobrī. Savā ievadrunā jaunais līderis nepārprotami lika saprast, ka negrasās kļūt par ASV 51. pavalsts gubernatoru, sacīdams: „Amerikāņi grib mūsu resursus, mūsu ūdeni, mūsu zemi, mūsu valsti. Ja viņiem tas izdosies, viņi iznīcinās mūsu dzīvesveidu.” Džidā – bez liekiem asumiem Pēc februāra nogales skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā un tam sekojušās Savienoto Valstu militārā un izlūkošanas atbalsta pārtraukšanas Ukrainai daudziem Kijivas draugiem visā pasaulē nākotne tēlojās gluži drūmos toņos. Tika spriests, ka jaunā Vašingtonas administrācija nolēmusi panākt mieru par katru cenu, pat ja tā būtu Ukrainas kapitulācija. Izskanēja bažas, ka no amerikāņu mutes ukraiņiem nāksies uzklausīt Kremļa prasības par papildu Ukrainas teritoriju iegūšanu un prezidenta Zelenska atkāpšanos no amata. Šādā noskaņā tika sagaidīta pirmā Savienoto Valstu un Ukrainas pārstāvju sarunu diena Saūda Arābijas pilsētā Džidā. Vašingtonu sarunās pārstāvēja valsts sekretārs Marko Rubio un padomnieks nacionālās drošības jautājumos Maikls Volcs, savukārt Kijivu – Prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, ārlietu ministrs Andrijs Sibiha un aizsardzības ministrs Rustams Umerovs. Pirmdien Džidā ieradās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš tikās ar Saūda Arābijas kroņprinci Muhammedu bin Salmānu, bet otrdien – ar amerikāņu delegācijas locekļiem, pats gan palikdams ārpus tiešā sarunu procesa. Jāteic, dienas noslēgumā izskanējušie paziņojuma negatīvo gaidu spriedzi mazināja. Labā  ziņa ir noslēguma komunikē paustā Vašingtonas apņemšanās nekavējoties atjaunot pārtraukto atbalstu izlūkošanas un drošības jomā. Kijivai par to nācies piekrist amerikāņu 30 dienu pagaidu uguns pārtraukšanas plānam, atsakoties no līdzšinējās prasības saistīt šādu uguns pārtraukšanu ar drošības garantijām. Amerikāņu puse, savukārt, deklarējusi apņemšanos nekavējoties vērsties ar uguns pārtraukšanas piedāvājumu pie Krievijas. Līdz trešdienas rītam, kad top šis teksts, nekāda oficiāla reakcija no Kremļa vēl nav sagaidīta, taču vairakkārt pēdējos mēnešos tā pārstāvji, Vladimiru Putinu ieskaitot, izteikušies, ka kaut kāda pagaidu uguns pārtraukšana viņus neinteresējot un viņi ir gatavi runāt tikai par pastāvīgu mieru, kas ņemtu vērā Krievijas intereses. Kā telekanālam MSNBC norādīja kādreizējais Savienoto Valstu vēstnieks Maskavā Maikls Makfols, prezidenta Trampa administrācija jau faktiski diktē Ukrainai atteikšanos no iespējamas pievienošanās NATO un līdz šim zaudēto teritoriju atgūšanas, tikām joprojām neizvirzot praktiski nekādas prasības agresorvalstij Krievijai. Slaktiņš Sīrijā Kad pagājušā gada decembrī Sīrijā beidza pastāvēt pusgadsimtu valdījušais Asadu ģimenes režīms, pie varas nākusī pagaidu valdība ar agrāko islāmistu kaujinieku komandieri Ahmedu aš Šarā priekšgalā deklarēja mērķi vienot nāciju uz līdztiesības un dažādu grupu mierīgas līdzāspastāvēšanas pamatiem. Šādas apņemšanās īstenošana valstī, kuru teju četrpadsmit gadus plosījis pilsoņu karš, nav vienkārša. Jau sākotnēji par pastiprinātas spriedzes zonu kļuva Vidusjūras piekrastes rajoni, kur lielā skaitā dzīvo musulmaņu alavītu kopienas pārstāvji. No šīs kopienas nāca diktators Hāfizs Asads un viņa dēls un varas mantinieks, nu jau gāztais Bašārs. Šeit patvērās daudzi bijušā režīma varas struktūru pārstāvji, kuri, pēc visa spriežot, bija ieplānojuši sacelšanos, jo 6. martā masveidā uzbruka policijas iecirkņiem, posteņiem un slimnīcām. Uz piekrastes rajoniem tika nosūtīts valdībai lojāls karaspēks, taču turp devās arī daudzas centrālās varas īsti nekontrolētas bruņotas grupas no kaimiņu provincēm. Šo kaujinieku ieskatā šī bija laba izdevība izrēķināties ar nīstajiem alavītiem, kuri daudzu ortodoksālo musulmaņu acīs ir ticības atkritēji. Un arī valdības spēki, kuru sastāvā jau arī daudzi ir vēl nesenā pagātnē bijuši tādi paši kaujinieki, visai bieži uzsāka vietējo alavītu masu slepkavošanu. Upuru skaita aplēses pamatīgi atšķiras. Telekanāls „France 24” min, ka savstarpējās apšaudēs krituši 125 pagaidu valdības policisti un armijnieki, 148 agrākajam režīmam uzticamie kaujinieki, pie tam nogalināti 745 neapbruņoti civiliedzīvotāji. Tagad centrālā valdība sola slepkavošanas gadījumus izmeklēt un sodīt vainīgos, taču par sekmēm šai ziņā pārliecības nav. Par zināmu jaunās varas panākumu nācijas konsolidēšanas virzienā var uzskatīt vakar noslēgto vienošanos ar valsts austrumdaļu kontrolējošo kurdu grupējumu Sīrijas Demokrātiskie spēki par integrēšanu ar pārējo Sīriju, t. sk. tās bruņotajiem spēkiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

Trešais kara gads Ukrainā sākas ar ārkārtīgi sarežģītu situāciju uz globālās skatuves un attiecībām ar jauno ASV prezidentu. Krustpunktā plašāka saruna ar Ukrainas vēstnieku Latvijā Anatoliju Kucevolu. Šodien mēs daudz runājam un runāsim par Ukrainu. Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Latvijas Radio 1 arī pilnībā mainīja visu programmu. Mēs visas dienas garumā stāstījām par to, ka Krievija ir uzsākusi pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Mēs todien nezinājām, cik ilgi Ukraina spēs noturēties, vai tā vispār spēs stāvēt pretī Krievijai. Mēs apspriedām dažādus scenārijus, bija ļoti daudz spekulāciju. Vērojot to, kas šobrīd notiek līdz ar Trampa atgriešanos pasaules politikā, apzināmies, ka atkal esam nonākuši krustcelēs, atkal ir daudz nezināmā. Atkal mūsu izvēles arī noteiks cilvēku likteņus. Kā šis izskatās no Ukrainas skatupunkta? Kā viņi jūtas, ko domā, kā redz savu tālāko nākotni? Raidījuma noslēgumā diskusija ar kolēģiem Eduardu Liniņu un Rihardu Plūmi par notikumu attīstību.

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

“Kabeļu drošība Baltijas jūrā ir aktuāla ne tikai mūsu reģionam, bet daudz plašākai pasaulei,” – tā intervijā Latvijas Televīzijai sacīja Somijas ārlietu ministre Elina Valtonena. Ministres ieskatā – valstis plaši sadarbojas, lai nepieļautu sabotāžu. Taču lielākā problēma joprojām ir “ēnu flotes” kuģi, kuri apiet Krievijai noteiktās sankcijas un apdraud kabeļu drošību. Ar Somijas ārlietu ministri sarunājās Ina Strazdiņa.

Ekonomikas profesors Romans Šeremeta brīdina, ka gadījumā, ja Krievija uzvarēs karā, Rietumu izmaksas būs milzīgas, jo pieaugošie aizsardzības izdevumi sasniegs simtiem miljardu dolāru, lai atturētu no turpmākas agresijas. Viņš uzsver aizsardzības izdevumu atšķirības starp Eiropas valstīm, ko ietekmē to tuvums Krievijai, un uzsver nepieciešamību pārstrukturēt aizsardzības investīcijas kā būtiskas ilgtermiņa drošībai.

Bašara al-Asada režīma sabrukums Sīrijā var būt iespēja Tuvajiem Austrumiem izveidot jaunu drošības arhitektūru reģionā. To intervijā Latvijas Televīzijai pauda Izraēlas Nacionālās drošības studiju institūta (INSS) vecākais pētnieks un Izraēlas bijušais vēstnieks Krievijā Arkādijs Milmans. Viņaprāt, Bašara al-Asada režīma sabrukums ir katastrofa Krievijai.

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

“Cilvēki Kanādā novērtē mūsu klātbūtni Latvijā,” tā intervijā Latvijas Televīzijai saka Kanādas ārlietu ministre Melānija Žolī. Viņa uzsver, ka arī Kanāda ģeogrāfiski ir salīdzinoši tuvu Krievijai un tāpēc apzinās, cik svarīgi ir ieguldīt drošībā. Gan par uzdevumiem Latvijā, gan par to, kā drošība pasaulē atsaucas pašā Kanādā ar ārlietu ministri Melāniju Žolī sarunājās Ina Strazdiņa.

Raidījuma uzmanības fokusā Ukraina, pareizāk sakot, karš Ukrainā un tas, kas notiek ap to. 19. novembrī pagāja jau 1000 dienas, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums. Aktualitātes analizē Zemessardzes štāba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Dmitro Levus, politologu, sociālo pētījumu centra „Ukrainas meridiāns” direktoru.   Asiņainais krievu gliemezis Uzlūkojot Krievijas sagrābtās Ukrainas teritorijas platības izmaiņu grafikus visu pagājušo tūkstoš dienu periodā, jāsecina – turpinās pozīciju kara fāze, kas iestājās 2022. gada ziemas sākumā līdz ar Krievijas karaspēka atkāpšanos no Dņepras labā krasta pie Hersonas. Kopš tā laika frontes līnija kustējusies nedaudz, pie kam laikā starp 2023. un 2024. gada februāri kvantitatīvā izteiksmē pušu kontrolēto kvadrātkilometru apjoms vispār praktiski nav mainījies. Tomēr pēc tam iezīmējusies neiepriecinoša tendence – Krievijas bruņotajiem spēkiem ar smagiem pūliņiem un zaudējumiem vietām izdevies atspiest ukraiņus. Tāda virzīšanās gliemeža gaitā, atstājot aiz sevis plātu asiņainu sliedi. Šo virzību nespēja nozīmīgi ietekmēt arī Ukrainas augustā īstenotais pēkšņais un sekmīgais iebrukums Krievijas Federācijas Kurskas apgabalā. Kopumā šī gada laikā Krievija palielinājusi tās kontrolēto Ukrainas teritorijas daļu par apmēram diviem tūkstošiem kvadrātkilometru, pie tam apmēram ceturtā daļa no šiem ieguvumiem panākti pēdējo pāris nedēļu laikā. Tas licis dažiem medijiem izteikt apgalvojumus, ka Ukrainas bruņoto spēku fronte daudzviet brūkot. Visaktīvākais Krievijas spiediens joprojām ir Doņeckas apgabalā, kā arī Krievijas Kurskas apgabalā, no kurienes krievi mēģina izspiest tur nostiprinājušos Ukrainas spēkus. Kā zināms, šī gada jūnijā Krievijas vadonis Putins pirmoreiz izvirzīja Ukrainai konkrētas teritoriālas pretenzijas – Krievija vēlas atņemt Ukrainai pilnā apjomā Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjes un Hersonas apgabalus. Pagaidām, arī ievērojot jaunāko attīstību, šādu mērķu sasniegšana militāriem līdzekļiem ir grūti iedomājama. Krievijas rokās gan ir teju viss Luhanskas apgabals, taču vairāk nekā trešdaļa Doņeckas apgabala joprojām ir Ukrainas kontrolē, tāpat nozīmīga daļa Zaporižjes un Hersonas apgabalu līdz ar abām apgabalu galvaspilsētām. Grūti pat aplēst, cik dzīvā spēka un tehnikas Kremlim vajadzētu sagādāt, lai ar līdzšinējo taktiku aizrāptos līdz tās vadoņa alktajam mērķim. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Trampa miera plāns Ukrainai šajā karā ir jāuzvar – tā ir sacījuši gandrīz visu Rietumvalstu vadītāji, atbalstot Ukrainu cīņā pret agresoru. Tomēr realitātē palīdzība ir bijusi nepietiekama, un daudzi analītiķi saka, ka patiesībā vairākās valstīs nemaz negrib, lai Ukraina uzvarētu. Atbalsts ir sniegts vien tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, un tāpēc turpinās gara un nogurdinoša asinsizliešana. Tomēr izskatās, ka līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām situācija mainīsies. Donalds Tramps ir teicis, ka viņa primārais mērķis ir apturēt karu. Un ASV ir ietekmes sviras, lai to izdarītu. Kopš vēlēšanām nerimst spekulācijas, kas būs ASV piedāvājuma pamatā. Kā ticamākais scenārijs tiek minēts ultimāts abām pusēm sēsties pie sarunu galda un vienoties par pamiera nosacījumiem, pretējā gadījumā solot vai nu jebkādas palīdzības pārtraukšanu Ukrainai, vai arī dodot tai tādu palīdzību, kādu tā līdz šim nav nekad saņēmusi. Abām pusēm būtu septiņkārt jāpārdomā pirms pateikt Donaldam Trampam nē. Šis iespējamais tālāko notikumu scenārijs Eiropā raisa ļoti pretrunīgas emocijas. Pirmkārt, tas nozīmēs, ka Ukrainai, visticamāk, var nākties piekāpties un atstāt Krievijas kontrolē daļu, ja ne visas līdz šim Krievijas iekarotās teritorijas. Tas var raisīt ļoti saspringtu iekšpolitisko situāciju Ukrainā. Otrkārt, uguns pārtraukšana ļautu atgūties un nostiprināties Krievijai. Un tas savukārt rada milzīgu drošības risku visai Eiropai nākotnē. Tādēļ daudzas Eiropas valstis turpina sacīt, ka darīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu. 17. novembra vakarā pasauli pāršalca ziņa, ka arī aizejošais, bet vēl joprojām amatā esošais ASV prezidents Džo Baidens beidzot ir devis atļauju izmantot tālas darbības raķetes, lai Ukraina var apšaudīt militāros mērķus dziļāk Krievijas teritorijā. Tomēr, kā saka daudzi analītiķi, Rietumu palīdzība līdz ar kara sākšanos ir pastāvīgi bijusi pārāk novēlota. Arī šis ASV lēmums tika gaidīts ļoti ilgi, un diez vai vairs spēs būtiski mainīt notiekošo frontē. Jau pēc diviem mēnešiem Baltajā namā sāks saimniekot Donalds Tramps, turklāt viņš savu politiku ir apņēmies uzsākt realizēt vēl pirms inaugurācijas ceremonijas. Sagatavoja Aidis Tomsons.  

Aktualitātes pasaulē komentē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sazināmies ar Hamburgā dzīvojoša latvieti Alīnu Āboliņu- Lindermani. Vācu „luksofors” pagalam! 6. novembra vakarā, pasaulei atgūstoties no Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu stresa, savu eksistenci beidza līdzšinējā Vācijas vēsturē vienīgā t.s. „luksofora koalīcija” – sociāldemokrātu, zaļo un brīvo demokrātu alianse. Pēc sarunas ar Brīvo demokrātu partijas līderi un līdzšinējo finanšu ministru Kristiānu Lindneru kanclers Olafs Šolcs paziņoja, ka lūgs valsts prezidentu Franku Valteru Šteinmeieru atbrīvot Lindneru no amata. Tas arī notika nākamajā dienā, kam sekoja atlaistā ministra partijas biedru – tieslietu ministra Marko Bušmaņa un izglītības un pētniecības ministres Betīnas Štarkas-Vacingeres – demisijas pieteikumi. Vēl viens brīvo demokrātu kabineta loceklis – digitālo lietu un satiksmes ministrs Folkers Visings – paziņoja, ka paliek amatā, izstājoties no partijas. Kanclers uzticējis Visingam arī atbrīvojušos tieslietu ministra portfeli, izglītības un pētniecības ministra amatu savienošanas kārtā uzņēmies pārtikas un lauksaimniecības ministrs, zaļo pārstāvis Džems Ozdemirs. Finanšu ministra portfelis ticis kanclera partijas biedram un līdzšinējam viņa biroja valsts sekretāram Jērgam Kukīsam. Līdz ar to Šolca kabinets ir kļuvis par divu partiju mazākuma valdību. Par šādas attīstības iespēju runāja jau labu laiku, bet jo sevišķi intensīvi kopš Saksijas un Tīringenes landtāgu vēlēšanām septembra sākumā, kurās visām valdošās koalīcijas partijām bija graujoši vāji rezultāti. Brīvajiem demokrātiem klājās vissliktāk, kas, jādomā, ir rezultāts šīs izteikti liberālās partijas darbībai vienā valdībā ar krietni kreisākajiem sociāldemokrātiem un zaļajiem. 1. novembrī Kristiāns Lindners publiskoja astoņpadsmit lappušu memorandu ar saviem finanšu politikas uzstādījumiem, kuru būtība ir nodokļu un, attiecīgi, valdības tēriņu mazināšana, kurpretim valdības kopējais kurss orientēts uz budžeta deficīta palielināšanu, tā iegūstot līdzekļus zaļās ekonomikas izaugsmei un citām vajadzībām. Lindnera solis, partneru nodēvēts par provokāciju, arī bija pēdējā nagla „luksofora koalīcijas” zārkā. Faktiski vienīgā domājamā attīstība šādā situācijā ir Bundestāga balsojums, izsakot kancleram neuzticību, kam sekos ārkārtas vēlēšanu izsludināšana. Vakar mediji izplatīja ziņu, ka lielākās Vācijas partijas jau vienojušās par ārkārtas vēlēšanu datumu 2025. gada 23. februārī. Spriežot pēc reitingiem, ja vēlēšanas notiktu šodien, tad tajās vislabākie panākumi būtu lielākajam opozīcijas spēkam – kristīgajiem demokrātiem, savukārt ar pieticīgāku rezultātu sekotu galēji labējā „Alternatīva Vācijai”, sociāldemokrāti un zaļie. Vēl Bundestāgā iekļūtu kreisi populistiskā Zāras Vāgenknehtas savienība, savukārt brīvie demokrāti un radikālie „Kreisie”, ļoti iespējams, paliktu ārpusparlamenta opozīcijā. Maralago „klusie telefoni” Nedēļā, kas pagājusi kopš Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, pasaule uzmanīgi lasījusi soctīklu ierakstus un ausījusies pēc telefona zvaniem, tverot signālus, kas varētu ļaut nojaust nākamā Baltā nama saimnieka ārpolitikas kursu. Pēcvēlēšanu dienā Kremļa runasvīrs Peskovs paziņoja, ka Vladimirs Putins nedomājot apsveikt ar ievēlēšanu Krievijai naidīgas valsts līderi. Tomēr jau nākamajā dienā, 7. novembrī, tiekoties ar ārpolitikas ekspertiem t.s. Valdaja diskusiju kluba konferencē Melnās jūras kūrortā Sočos, agresorvalsts vadonis izteica Trampam komplimentu par vīrišķīgu uzvedību, atentātā gūstot vieglu ievainojumu, un, it kā starp citu, arī apsveica. Svētdien, 10. novembrī, laikrakstā „The Washington Post” parādījās raksts ar apgalvojumu, ka tai pašā 7. novembrī Tramps un Putins sazvanījušies un runājuši par Ukrainas kara problemātiku. Īstu skaidrību par to, vai jau sākta solītā miera panākšana triecientempos, laikraksta anonīmais avots gan nevieš, no sarunas satura atklājot vien to, ka jaunievēlētais prezidents ieteicis savam daudzreiz pārvēlētajam sarunbiedram pārāk neaizrauties ar agresijas eskalāciju. Kremlis Peskova personā sarunas faktu noliedzis, un to nav apstiprinājis arī neviens no republikāņu līdera komandas. Galu galā tiek minēts, ka no Savienoto Valstu likumu viedokļa šāda pašdarbība starpvalstu attiecībās amatu vēl oficiāli neieņēmušai personai varot sagādāt kārtējo kriminālapsūdzību. Toties jau oficiāli tiek atzīta Donalda Trampa telefonsaruna ar Volodimiru Zelenski, kas esot bijusi visumā laipnā tonī ieturēta. Kādā brīdī dialogam kā trešais pievienojies arī multimiljardieris Īlons Masks, kurš šobrīd pastāvīgi uzturoties Trampu ģimenes rezidencē Marelago Floridā, kur notiekot jaunās administrācijas konstruēšana. Pašam Maskam pārī ar vēl vienu spilgtu politisko biznesmeni Viveku Ramasvami tikšot uzticēta jaunveidojamas valsts struktūras – Valdības efektivitātes departamenta – vadība ar uzdevumu nojaukt traucējošo birokrātiju, likvidēt nevajadzīgus regulējumus, apcirpt pārmērīgos tēriņus un pārstrukturēt valsts aģentūras.  Nav apstiprinājusies agrāk izskanējusī informācija, ka ārlietu resoru nākamajā administrācijā atkal varētu vadīt Ukrainai simpatizējošais Maiks Pompeo; tāpat Trampa komandā nav atradusies vieta agrākajai Savienoto Valstu pārstāvei ANO Nikijai Heilijai. Valsts sekretāra portfeli Tramps nolēmis piešķirt senatoram no  Floridas Marko Rubio, kuram līdz šim bijusi globāli aktīvas, pat agresīvas amerikāņu ārpolitikas aizstāvja reputācija, tomēr viņš bija starp tiem senatoriem, kuri bloķēja palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Ietekmīgais nacionālās drošības padomnieka amats, domājams, tiks armijas un nacionālās gvardes veterānam, Floridas kongresmenim Maiklam Volcam, kurš pazīstams ar savu Ķīnai nedraudzīgo viedokli. Krievijas un Ukrainas sakarā viņš paudis, ka šim karam būtu jābeidzas diplomātiska risinājuma ceļā, taču atzīmējis arī, ka Savienotās Valstis varot visai ātri dabūt Putinu pie sarunu galda, panākot naftas produktu strauju palētināšanos. Tuvie Austrumi – būs labāk vai tikai citādāk? Kā atzīmējuši daudzi pasaules mediji, Izraēlas premjerministrs Benjamins Netnjahu bija viens no pirmajiem, kurš soctīklu ierakstā sveica Donaldu Trampu ar otrreizējo ievēlēšanu prezidenta amatā. Ne mazāk bija to, kuri pieminēja iepriekšējās vēlēšanas, pēc kurām Izraēlas līderis esot, Trampaprāt, pārāk steidzīgi apsveicis ar ievēlēšanu Džo Baidenu. Egocentriskais Donalds esot to ņēmis ļaunā, kas tagad varot atsaukties uz starpvalstu attiecībām. Tomēr Izraēlas bažas šai sakarā varētu kliedēt jau pieteiktais nākamais Savienoto Valstu vēstnieks Izraēlā – tai nepārprotami simpatizējošais bijušais Arkanzasas gubernators Maiks Hakebijs. Iespējams, Trampa ievēlēšana radījusi fonu arī Kataras lēmumam pārtraukt savu starpniecību Izraēlas un „Hamās” sarunās, kas risinājās tās galvaspilsētā Dohā, un pieprasīt „Hamās” biroja slēgšanu, kas tur darbojās kopš 2012. gada. Izraēlai par Trampa pirmās prezidentūras periodu būtu grēks sūdzēties: lai atceramies kaut vai tikai amerikāņu vēstniecības pārcelšanu uz Jeruzalemi, Izraēlas suverenitātes atzīšanu pār Golānas augstienēm un līdzdalību t.s. Ābrama vienošanos panākšanā, kas pēc desmitgadēm normalizēja Izraēlas attiecības ar Apvienotajiem Arābu emirātiem, Bahreinu, Maroku un Sudānu. Tomēr, kā pieļauj laikraksta „The Washington Post” citētais Kalifornijas universitātes Izraēlas studiju profesors Dovs Vaksmans, no Trampa administrācijas varot sagaidīt arī aktīvāku atbalsta samazināšanu, ar kuru Baidens Izraēlu līdz šim tikai biedējis. Pēdējais brīdinājums tika izteikts pirms mēneša, prasot uzlabot humānās palīdzības piegādi Gazas joslas civiliedzīvotājiem, bet 12. novembrī Valsts departaments nāca klajā ar paziņojumu, ka Izraēla esot veikusi dažus pasākumus vēlamajā virzienā. Tikmēr no ANO institūciju puses izskan gluži cita retorika, piesaucot „starptautiskus noziegumus” un „neizbēgamu badu”. Pirms dažām dienām publicētā ANO Cilvēktiesību biroja ziņojumā pausts, ka 70% no pēdējo sešu mēnešu laikā Gazas sektorā bojāgājušajiem esot sievietes un bērni. Tāpat ANO atzīst par ticamiem teroristiskā grupējuma Hamas vadītās Gazas Veselības ministrijas datus, kas kopējo bojāgājušo skaitu kopš kara sākuma sektorā lēš uz vairāk nekā 43 000 cilvēku. Izraēla pēdējā mēneša laikā izvērsusi intensīvāku karadarbību Gazas joslas ziemeļdaļā, norādot, ka tur pārgrupējušies un aktivizējušies „Hamās” spēki. Aktīva karadarbība turpinās arī Libānā, kur Izraēla dod triecienus grupējumam „Hezbollah”. Vakar bombardētas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētas, kur atrodas „Hezbollah” vadības centri un noliktavas, kā arī vairāki ciemi Libānas kalnos, uz ziemeļaustrumiem no Beirutas. Tiek ziņots par vairākiem desmitiem bojāgājušo. „Hezbollah” atbildējusi ar raķešu un lidrobotu triecienu Izraēlas ziemeļdaļai, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Drīz būs jau tūkstoš dienu, kopš notiek karš Ukrainā un par spīti daudzajām sankciju kārtām, ko rietumvalstis piemērojušas Krievijai, agresoram arvien pietiek naudas, ko ieguldīt karā. Krievijas budžets joprojām pildās ar naftas un gāzes naudu, tās ekonomika darbojas karam un tai pat draudot pārkaršana. Vai sankcijas strādā un kam jānotiek enerģijas, īpaši naftas tirgū, lai agresoram pietrūkst naudas? Kādas ir prognozes, Krustpunktā analizē Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta vadītājs Gunārs Valdmanis, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas Valdes priekšsēdētājs Ojārs Karčevskis.  

Drīz būs jau tūkstoš dienu, kopš notiek karš Ukrainā un par spīti daudzajām sankciju kārtām, ko rietumvalstis piemērojušas Krievijai, agresoram arvien pietiek naudas, ko ieguldīt karā. Krievijas budžets joprojām pildās ar naftas un gāzes naudu, tās ekonomika darbojas karam un tai pat draudot pārkaršana. Vai sankcijas strādā un kam jānotiek enerģijas, īpaši naftas tirgū, lai agresoram pietrūkst naudas? Kādas ir prognozes, Krustpunktā analizē Klimata un enerģētikas ministrijas Enerģijas tirgus departamenta vadītājs Gunārs Valdmanis, SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas Valdes priekšsēdētājs Ojārs Karčevskis.  

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Krustpunktā Lielā intervija: Gruzijā dzīvojoša latviete Dace Džavašvili. Šajās dienās vairākās pasaules valstīs notiek parlamenta un valsts vadītāju vēlēšanas, kuras šīm valstīm varbūt liktenīgi izšķirošas. Moldovai tā bija balsošana par Eiropas Savienību, tūlīt arī par prezidentu, Amerikas Savienotajās Valstīs izvēle var ietekmēt ne tikai amerikāņus vien. Arī Gruzijai 26. oktobrī bija jāizlemj, vai tā vēlas tuvināties Krievijai vai kļūt par daļu no demokrātiskās Eiropas saimes. Un gruzīni ir izvēlējušies Krieviju. Tā liek domāt oficiāli izsludinātie vēlēšanu rezultāti.  Vai tā ir? Gruzijas prezidente, kā dzirdam, runā par valsts nozagšanu, ir aicinājusi iziet šovakar, 28. oktobrī protestos. Pret ko protestēt un ko ar šādiem protestiem vispār var panākt? Kas notiek šobrīd Gruzijā un kā tas viss izskatās, dzīvojot tur? 

Lietuvā ir noslēgusies parlamenta vēlēšanu pirmā kārta. Ķīnas un Eiropas Savienības attiecības turpina saasināties, it sevišķi tirdzniecības jomā. Reģiona līderu tikšanās Turkmenistānā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Paulu Koškinu un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Lietuva griež pa kreisi Pēc 13. oktobrī notikušās Lietuvas Seima vēlēšanu pirmās kārtas ir skaidrs, ka aptauju rādītāji nav melojuši un mūsu kaimiņvalsti gaida valdošo spēku nomaiņa un politikas pagrieziens vairāk vai mazāk pa kreisi. Pārliecinošās līderpozīcijas, kuras 2020. gada vēlēšanās ieguva konservatīvā partija Tēvzemes savienība – Lietuvas kristīgie demokrāti, sāka šķobīties jau drīz pēc vēlēšanām, un ap 2021. gada vidu valdošos konservatorus popularitātē apsteidza Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija. Daudz labāk neklājās arī premjerministres Ingrīdas Šimonītes vadītās koalīcijas mazākajiem partneriem – Liberālajai kustībai un Brīvības partijai. Tajā pašā laikā turpināja kristies arī līdz 2020. gadam valdošās Zemnieku un zaļo savienības reitingi, un ja vēlēšanu laikā šī partija vēl bija otrā, tad 2022. gada vidū – tikai ceturtā. Šīm partijām zudušais politiskais kapitāls tika ne vien sociāldemokrātiem, bet arī 2022. gada sākumā kādreizējā premjerministra Sauļus Skverneļa dibinātajai kreisi centriskajai partijai Demokrātu savienība „Par Lietuvu!”. Visbeidzot šī gada sākumā Lietuvas politiskajā skatuvē uznāca vēl viens spēks – partija „Nemunas rītausma”, kura pati sevi raksturo kā kreisi centrisku, liberālu un kristīgu, taču politikas novērotāju apzīmēta visbiežāk kā nacionālistiski populistiska. Pavasarī piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, kas, visticamāk, panākts, piesaistot līdz šim politiski inerto elektorāta daļu, vēlēšanu priekšvakarā „Nemunas rītausma” jau nepatīkami cepināja valdošo konservatīvo pakausi. Lietuvas vēlēšanu sistēma ir jaukta. 70 no 141 Seima deputāta ievēl proporcionālā balsojumā, savukārt atlikušo septiņdesmit vienu – vienmandāta apgabalos. Pirmajā kārtā šais apgabalos mandātu iegūst kandidāts, par kuru nobalsojusi vairāk nekā puse no balsojušajiem, kas pie tam ir ne mazāk kā piektdaļa no reģistrētajiem vēlētājiem. Šādi apgabali šoreiz ir astoņi, tādējādi pēc pirmās kārtas ir ievēlēti 78 tautas priekšstāvji – 20 sociāldemokrāti, 18 no „Tēvzemes savienības”, 15 no „Nemunas rītausmas”, astoņi no „Par Lietuvu!”, astoņi no Liberāļu kustības, divi no partijas „Lietuvas poļu vēlēšanu akcija” un viens neatkarīgais deputāts. Pārējo 63 mandātu liktenis izšķirsies otrajā kārtā 27. oktobrī. Tiek lēsts, ka šī kārta diezin vai glābs valdošos konservatīvos no zaudējuma, ciktāl pēc pirmās kārtas viņi teju par divām trešdaļām atpaliek no sava snieguma iepriekšējās vēlēšanās. Tas pats sakāms par „zemniekiem un zaļajiem”, kuru rezultāts šobrīd šķiet katastrofāls – iegūti vien seši mandāti, respektīvi, apmēram piektā daļa no iepriekšējās vēlēšanās savāktajiem. Sociāldemokrātu līdere Vilija Blinkevičūte jau paziņojusi, ka konservatīvo līdera Gabrieļus Landsberģa aicinājumi veidot plašu varavīksnes koalīciju, nelaižot pie varas „Nemunas rītausmu”, viņu jau nogurdinājuši – koalīcija ar konservatīvajiem sociāldemokrātiem nav domājama. Toties kā nākamās iespējamās koalīcijas kodols iezīmējas sociāldemokrātu un „Par Lietuvu” centristu kombinācija. „Literatūras mīļotāju” tikšanās Šogad Turkmenistāna atzīmē trīssimto gadadienu kopš sava izcilā literāta, dzejnieka Mahtimguli dzimšanas. Šai literatūrvēsturiskajā sakarā pagājušās nedēļas nogalē Ašgabatā uz saietu pulcējās visai reprezentatīva reģiona līderu kompānija. Turkmenistānas līderi Serdaru Berdimuhamedovu bija pagodinājuši nesen ievēlētais Irānas prezidents Masuds Pezeškiāns, Kazahstānas prezidents Kasimžomarts Tokajevs, Kirgizstānas prezidents Sadīrs Džparovs, Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons, Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs un Armēnijas prezidents Vahagns Hačaturjans. Un, kur gadījies, kur ne – respektīvi, iepriekš nepieteikts – Ašgabadā piezemējās arī Krievijas režīma vadonis Vladimirs Putins. Uzstājoties foruma atklāšanā, viņš paziņoja, ka Krievija tagad būvējot „jaunu pasaules kārtību” un pulcēšot ap sevi antirietumniecisku valstu sadraudzību. Par nozīmīgāko saieta notikumu, attiecīgi, kļuva tā pamatprogrammā neietilpstošā Kremļa saimnieka tikšanās ar savu Irānas kolēģi Pezeškiānu, kas iezīmēja tālāku tuvināšanos starp šiem diviem mūsdienu pasaules izraidītajiem. Abi vadoņi slavēja savstarpējo sadarbību, kas, Irānas līdera vārdiem runājot, ik dienu nostiprinās kā ekonomiski, tā kulturāli. Kā zināms, viena no spilgtākām šo „ekonomiski kulturālo” saišu izpausmēm ir Irānas Krievijai piegādātās tuvā rādiusa ballistiskās raķetes „Fath 360”. Domājams, ka Ašgabadas tikšanās ir prelūdija nolīgumiem, kas varētu tikt slēgti „BRICS” samitā, kuru nākamnedēļ prezidējošā valsts Krievija uzņem Kazaņā. Atšķirībā no šī „literatūras cienītāju” salidojuma, kur Putins varēja justies kā centrālā figūra, Tatarstānas galvaspilsētā klātesoši būs tādi globālie smagsvari kā Ķīnas līderis Sjī un Indijas premjers Narendra Modi. Elektroauto un konjaks uz grauda tirdzniecības karā Kopš pagājušās nedēļas pasaules preses virsrakstos piesauc teju neizbēgamu tirdzniecības karu starp Eiropas Savienību un Ķīnu. Viss sākās ar to, ka aizpagājušajā piektdienā Eiropadome ar balsu vairākumu apstiprināja papildu muitas nodevu noteikšanu no Ķīnas importētajiem elektroauto. Savienība uzlūko kā negodīgu konkurenci Ķīnas subsīdijas šai ražošanas nozarei, kas aktīvi iespiežas ar savu produkciju salīdzinoši nepiesātinātajā Eiropas tirgū. Kopš 2020. gada Eiropas Savienībā pārdoto ķīniešu elektromobiļu tirgus daļa pieaugusi no nepilniem 4% līdz 25%. Pret savienības sankcijām balsoja Vācija, kuras autoindustrijas kompānijas daļu produkcijas ražo Ķīnā, kā arī Ungārija, tradicionāli darbojoties kā Pekinas interešu aģents Eiropā. Ķīna, protams, nodēvēja savienības rīcību par nepieņemamu protekcionismu un dažas dienas vēlāk nāca klajā ar pretpasākumu – ievedmuitas noteikšanu Eiropā ražotajam konjakam un brendijam, kas pakļaujot dempingam Ķīnas tirgu. Šo Ķīnas lēmumu Eiropas Savienība savukārt grasās apstrīdēt Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Ķīnas pārstāvji jau izteikušies, ka viņu pretenzijas varētu izpelnīties arī Eiropas gaļas produkcija un auto ar lieljaudas benzīna dzinējiem. Kā norāda eksperti, elektromobiļi un konjaks ir īlens, kas izlīdis no apvienotās Eiropas un Ķīnas ekonomisko sakaru maisa. Ķīna pēdējos gados piedzīvojusi iekšējā tirgus pieprasījuma kritumu un, attiecīgi, pārvirza nepieprasīto produkciju ārējā tirgū. Tās eksports uz Eiropas Savienību sasniedzis rekordaugstu līmeni, tāpat kā savienības negatīvā bilance tirdzniecībā ar Āzijas superlielvalsti. Eiropu pārpludina ne vien ķīniešu elektromobiļi, bet arī akumulatori un saules paneļi, vēja turbīnas, tērauds, vecāko modifikāciju mikroshēmas un citi izstrādājumi. Ķīnas valdības mēģinājumi aktivizēt iekšējo patēriņu līdz šim nav devuši rezultātus. Šobrīd starp Briseles un Pekinas pārstāvjiem rit sarunu process ar mērķi vienoties par minimālās cenas slieksni Ķīnas izstrādājumiem un tā izvairīties no pārāk agresīvas konkurences, kas draud ar tirdzniecības karu. Notikušas gan tehnisko ekspertu konsultācijas, gan tikšanās starp komisāru ekonomikas jautājumos Valdi Dombrovski un Ķīnas tirdzniecības ministru Vanu Ventjao. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ukrainas karavīru ieiešana Krievijas teritorijā ir radījusi apjukumu Krievijā un raisījusi jaunas cerības pašā Ukrainā. Arī Ukrainas sabiedrotie ar interesi seko līdzi notikumu attīstībai. Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs apgriezienus uzņem gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņa, demokrātu kandidāta maiņa ir devusi jaunu impulsu politiskajai cīņai. Aktualitātes pasaulē analizē bijušais Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukraina turpina Šobrīd nav īsti skaidrs, cik plaša Krievijas Federācijas teritorija kopš pagājušās otrdienas nonākusi Ukrainas bruņoto spēku kontrolē. Pirmdien, 12. augustā, publiskotā videoierakstā no Ukrainas valdības sēdes armijas virspavēlnieks ģenerālis Oleksandrs Sirskis paziņoja, ka Ukrainas spēki šobrīd kontrolējot apmēram tūkstoš kvadrātkilometru Krievijas teritorijas. Vakar prezidenta Volodimira Zelenska kontā X platformā bija teikts, ka Ukraina kontrolē jau 74 apdzīvotas vietas Krievijas teritorijā. Savukārt Kurskas apgabala gubernatora pienākumu izpildītājs Aleksejs Smirnovs atzinis, ka ieņemta pierobežas teritorija 40 kilometru platumā un 12 kilometru dziļumā, kas tad, attiecīgi, veido nepilnus 500 kvadrātkilometrus. Tiek minēts, ka līdz pat divsimt tūkstošiem Krievijas Kurskas un Belgorodas apgabali iedzīvotāju pametuši savas dzīvesvietas vai evakuēti. Katrā ziņā līdz šim nozīmīgākais Ukrainas teritoriālais ieguvums ir Sudžas pilsētiņa ar tur esošo gāzes plūsmas mērījumu staciju, caur kuru Krievijas dabasgāze joprojām tiek piegādāta Eiropai. Tiek ziņots, ka gāzes plūsmu nav apturējusi arī pašreizējā karadarbība, tomēr jāšaubās, vai tā turpināsies, ja par Sudžu sāksies tādas cīņas, kādas līdz šim piedzīvojušas pilsētas Ukrainas austrumos. Bet, protams, nozīmīgāki par teritoriālajiem ir Kijivas morālie ieguvumi. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vairākus simtus kvadrātkilometru liela Krievijas teritorija atrodas svešas valsts karaspēka rokās. Protams, no Kremļa atskan apņēmīga retorika, ka ukraiņu iebrukums teju teju tikšot apturēts, taču pagaidām nav informācijas, ka tas būtu izdevies. Tiek ziņots, ka Krievija pret ukraiņu spēkiem vērsusi raķešu, lidrobotu un aviācijas triecienus, taču par nozīmīgāku sauszemes spēku pretuzbrukumu ziņots netiek. Jādomā, ka šādam uzbrukumam Krievijai nāktos pārdislocēt uz Kurskas virzienu kādas kaujas spējīgākas daļas no frontes Ukrainā. Pagaidām gan Kurskas operācijas ietekme uz karadarbību citur frontē nav jūtama, Krievijai turpinot uzbrukt vairākos sektoros, bet pie Pokrovskas pat kāpinot uzbrukuma intensitāti. Kas attiecas uz reakciju ārpus Ukrainas, viskonkrētākā tā šoreiz bijusi Vācijā. Uz Krievijas pārmetošo retoriku par Ukrainas rietumu partneru atbildību Vācijas ārlietu resors atbildējis, ka Ukrainai ir tiesības izmantot tai piegādātos vācu ieročus, kur vien tā uzskata par vajadzīgu, un ka Ukrainas aizsardzības karam pret agresoru nav jāaprobežojas tikai ar valsts teritoriju. Identisku viedokli paudis arī Bundestāga Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Markus Fābers. Harisas kampaņas augšupejošā līkne Kā rāda aptauju rezultāti, viceprezidentes Kamalas Harisas reitingi ir pamanāmi labāki, nekā tie bija prezidentam Baidenam, kad viņš pagajušomēnes nolēma izstāties no cīņas par nākamo prezidentūras termiņu. Kā liecina vairākās pavalstīs veiktās aptaujas, salīdzinājums ir par labu viceprezidentei visās elektorāta grupās, bet jo sevišķi Latīņamerikas izcelsmes, melnādaino un par 45 gadiem jaunāko vēlētāju vidū. Nacionālā līmenī Baidens, izbeidzot kampaņu, atpalika no Trampa par trīs procentpunktiem, toties Harisa tagad ir par diviem procentpunktiem priekšā konkurentam. Taču, kā zināms, nacionālā līmeņa rādītāji ir otršķirīgi, prognozējot vēlēšanu iznākumu. Daudz nozīmīgāk uzmanības fokusā ir t.s. svārstīgās pavalstis, kurās nevienam no kandidātiem nav izteikta pārsvara, un kuras, tātad, visdrīzāk arī izšķirs vēlēšanu likteni. Šajā reizē par tādām uzskata septiņas – Arizonu, Džordžiji, Mičiganu, Nevadu, Ziemeļkarolīnu, Pensilvāniju un Viskonsīnu. Visur demokrātu kandidāta pozīcijas uzlabojušās vismaz par pāris procentpunktiem, un ja Baidena uzvaru kā iespējamu eksperti prognozēja vien trijās no septiņām, tad Harisai esot izredzes visās. Tiesa gan, pašreiz piecās no svārstīgajām pavalstīm labāki reitingi joprojām ir Trampam. Tātad demokrāti nekādā ziņā nedrīkst atslābt un iedomāties, ka uzvara viņiem jau rokā. Tiesa gan, pēc visa spriežot, Donalds Tramps īsti nespēj pārorientēties jaunajai kampaņas situācijai, kur viņa pretspēlētājs vairs nav gadu nastas acīmredzami saliektais Baidens, bet gan enerģiskā Harisa un viņas viceprezidenta amata kandidāts, Minesotas pavalsts gubernators Tims Volzs, kuru daudzi dēvē par perfektu izvēli. Droši vien republikāņu kandidāta priekšvēlēšanu štābā šobrīd drudžaini meklē motīvus, ar kuriem taranēt demokrātu kandidātes reputāciju, bet, kamēr meklē, Tramps izlīdzas ar ierasto apsaukāšanos un no gaisa grābtiem apgalvojumiem, piemēram, ka Harisa izplatot viltotus fotoattēlus, uzpūšot viņas kampaņas pasākumu dalībnieku skaitu. Savu artavu Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā nupat devis arī par pasaules bagātāko cilvēku uzskatītais Īlons Masks, kurš nu kļuvis par republikāņu kandidāta kaismīgu atbalstītāju. Pirmdien abi sarunājās Maska īpašumā esošajā platformā X. Notikums tika pieteikts kā intervija, taču, kā to raksturo, piemēram, raidsabiedrība BBC, patiesībā bija čomiska, abpusējiem komplimentiem piebārstīta aprunāšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Daži no Spānijā iestrēgušajiem bērniem, kuri ar Latvijas tūroperatora starpniecību bija devušies uz apsolītu sērfošanas nometni Portugālē, ir sākuši atpakaļceļu uz mājām Latvijā. Lielākās daļas nogādāšana mājās vēl tiek organizēta. Vēl dažas dienas turpināsies reflektantu papilduzņemšana Valsts policijas koledžā, bet šodien noslēdzas pieteikšanās studijām Valsts robežapsardzes koledžā. Jau ceturto dienu Krievijai nākas atvairīt Ukrainas spēkus, kas īsteno militāro operāciju Kurskas apgabalā.

Ungārija bez padziļinātām drošības pārbaudēm tagad ļauj iebraukt darba spēkam no Krievijas un Baltkrievijas. Šis lēmums ir satraucis daudzas citas Šengenas zonas valstis. Kādas ir iespējas ietekmēt Ungārijas politiku? Krustpunktā diskutē Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, Eiropas lietu eksperts Jānis Kapustāns/ Sazināmies ar Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības apakškomitejas (SEDE) koordinatoru no Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas Reini Pozņaku un Eiropas Parlamenta viceprezidentu Robertu Zīli. Ungārijas un tās premjerministra vārds bieži izskan arī Latvijas medijos. Viņš ir ticies ar Putinu, bloķējis palīdzības paketi Ukrainai, līcis uz bremzēm sankciju paketes, nerunājot par situāciju paša valstī. Eiropā viņu arī dēvē par galveno Krievijas sabiedroto. Pēdējais - Ungārija kopš jūlija ir atļāvusi valstī iebraukt darbaspēkam no Krievijas un Baltkrievijas, neveicot padziļinātas drošības pārbaudes. Līdzīgi kā daudzi valstu iedzīvotājiem, viņiem ir pieejamas "nacionālās kartes", ar kurām var tālāk ceļot pa Šengenas zonas valstīm. Tas ir radījis daudz lielāku satraukumu nekā viss iepriekš minētais, jo brīdī, kad Eiropa saskaras ar sabotāžas draudiem no Krievijas, brīvāka šīs valsts pilsoņu ierašanās ir mazākais, ko vēlamies. Vai ir kādas iespējas ietekmēt Ungāriju?

Pagājušās nedēļas nogalē ar skaļu paziņojumu klajā nāca pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens, izstājoties no turpmākas cīņas par pārvēlēšanu amatā, un tas notiek vien mēnesi pirms Demokrātu nacionālā konventa. Baidens savu atbalstu paudis savai līdzgaitniecei Kamalai Harisai. Ap viņu jau sākuši apvienoties arī demokrātu vadošie politiķi, arī sponsori pauž atbalstu. Bet vai Kamala Harisa būs pietiekami spēcīga konkurente republikāņu virzītajam Donaldam Trampam? Vēl tikai dažas dienas atlikušas līdz 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu atklāšanai. Šīs spēles noteikti var saukt par vienām no politizētākajām pēdējā gadsimta laikā, jo Ukrainas kara dēļ tajās ir liegts piedalīties agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī Izraēlai un tās sportistu drošībai, jo Izraēlas virzienā plūst kritika par karadarbību Gazā. Cik ļoti sports ir saistīts ar politiku un vai mēģinājumi izolēt agresoru sasniedz savu mērķi? Ārpolitikas aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un ārpolitikas eksperts Andis Sedlienieks. Labāk vēlāk, nekā par vēlu „Vislielākais gods manā mūža bija pildīt jūsu prezidenta amatu. Un lai arī mans nolūks bija censties pēc atkārtotas ievēlēšanas, mana pārliecība ir tāda, ka manas partijas un valsts būtiskajās interesēs man jāpārtrauc priekšvēlēšanu cīņa un atlikušajā termiņā jākoncentrējas tikai uz manu prezidenta pienākumu pildīšanu.” Šīs rindas no prezidenta Džo Baidena svētdien, 21. jūlijā, izplatītā paziņojuma noteikti tiks citētas nākotnes vēstures grāmatās. Situācija, kad amatā esošais Savienoto Valstu prezidents izstājas no cīņas par otro prezidentūras termiņu, ir samērā reta – šis būs astotais gadījums vēsturē. Pieci no šiem precedentiem iekrita 19. gadsimtā, divi – pagājušajā gadsimtā: Harijs Trumens 1952. un Lindons Džonsons 1968. gadā. Abos gadījumos bija acīmredzams popularitātes deficīts, taču nevienā no gadījumiem nebija klātesošs motīvs par ļoti cienījamu vecumu un, attiecīgi, psihofizioloģisko kondīciju, kas varētu izrādīties šķērslis varas pienākumu pildīšanai. Kā tiek norādīts, lēmumu par izstāšanos no priekšvēlēšanu cīņas varēja pieņemt tikai pats prezidents. Teju četriem tūkstošiem Demokrātiskās partijas delegātu priekšvēlēšanās tika dots mandāts apstiprināt viņu kā partijas oficiālo kandidātu kongresā, kas 19. augustā sanāks Čikāgā. Taču šiem pašiem delegātiem nav pienākuma balsot par prezidenta Baidena izvirzīto viņa kampaņas pārņēmēju, viceprezidenti Kamalu Harisu. Līdz ar to, ja partijā atrastos vēl kāds pietiekami spēcīgs kandidāts, viss izšķirtos pretendentu sacensībā kongresa laikā, kas ir apmēram tikpat rets gadījums kā esošā prezidenta izstāšanās no priekšvēlēšanu cīņas. Pēdējoreiz kas līdzīgs notika, jau atkal, 1968. gadā, kad pēc prezidenta Džonsona izstāšanās vēlēšanu cīņā iesaistījās Roberts Frensiss Kenedijs, taču tika nogalināts atentātā, pirms bija paguvis noslēgt priekšvēlēšanu procesu. Atbalstu Kamalai Harisai jau izteikuši vairāki ietekmīgi Demokrātiskās partijas pārstāvji, t.sk. bijusī Kongresa Pārstāvju palātas priekšsēdētāja Nensija Pelosi, Senāta un Pārstāvju palātas Demokrātu frakciju vadītāji Čaks Šumers un Hākīms Džefrīzs, bijušais prezidents Bils Klintons un bijusī valsts sekretāre un prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, vēl vairāki štatu gubernatori, senatori un kongresmeņi. Tiek gan atzīmēts, ka skaidru atbalstu viceprezidentei Harisai pagaidām nav pauduši tādi ietekmīgi demokrāti kā eksprezidents Baraks Obama, senators Bērnijs Sanderss un Ņujorkas mērs Maikls Blūmbergs.     Olimpiskā lāpa dūmo politiski Pārfrazējot visiem zināmo parunu, var teikt: „Nav olimpiskās uguns bez politikas dūmiem!” Dažādos laikos starpvalstu attiecību kolīziju ietekme uz olimpisko kustību bijusi ar dažādu intensitāti, taču nenoliedzami var teikt, ka Trīsdesmit trešās vasaras olimpiskās spēles, kuras 26. jūlijā startēs Parīzē, ir ar smagāko politisko spriedzi šajā gadsimtā un vienu no smagākajām spēļu vēsturē vispār. Salīdzināma šai ziņā varētu būt 1936. gada vasaras olimpiāde toreizējā nacistu reiha galvaspilsētā Berlīnē, un, protams, 1980. gada vasaras olimpiāde Maskavā, kuras vairākas nozīmīgas brīvās pasaules valstis boikotēja pēc padomju iebrukuma Afganistānā, un tam sekojošā olimpiāde Losandželosā 1984. gadā, kuru savukārt boikotēja Padomju Savienība un tās satelītvalstis. Atšķirībā no Maskavas un Losandželosas precedentiem, šoreiz aktuāls ir nevis boikots, bet piedalīšanās liegums, kuru Starptautiskā Olimpiskā komiteja noteikusi Krievijai un Baltkrievijai kā agresijas kara īstenotājām. Tomēr – viss nav tik vienkārši. Parīzē gan neplīvos agresorvalstu karogi, taču atsevišķi sportisti tomēr būs manāmi. Viņiem ļauts startēt t.s. neitrālā sportista statusā, kam gan arī ir vairāki papildu noteikumi. Proti, spēlēm netiek pielaisti tādi sportisti, kuri pārstāv ar attiecīgo valstu spēka struktūrām saistītus klubus, ir piedalījušies agresijas karu propagandējošos sporta pasākumos vai individuāli pauduši atbalstu šai agresijai, tai skaitā sociālajos tīklos. Nesen organizācija „Global Rights Complience” publiskoja sarakstu ar 17 potenciālajiem olimpiešiem no Krievijas un Baltkrievijas, kuri manīti tā vai citādi paužot šādu atbalstu. Sarakstā ir, piemēram, riteņbraucēja Aļona Ivančenko, kura savulaik atzīmējusi ar „patīk” kādu „Instagram” publikāciju no konta, kura noformējumā bijis padomju diktatora Staļina portrets un viņa citāts: „Pamiers ar ienaidnieku iespējams tikai pēc tā iznīcināšanas.” Daudzi, sevišķi Ukrainas pārstāvji, norāda, ka ir grūti iedomāties krievu sportistu, kurš tā vai citādi neatbalstītu savu valsti un tās režīmu pašreizējā agresijas karā, un līdz ar to individuālās un „neitrālās” līdzdalības princips esot tikai vēl viens apliecinājums tam, ka olimpiskās kustības pamatvērtībām šīs kustības funkcionāru acīs ir visai relatīvs svars. Konkrēto agresorvalstu pārstāvju dalības problēma ir tikai īlens – izlīdis no maisa, kas pildīts ar jautājumiem par lielas naudas un lielas varas klātbūtni notikumā, kura deklarētās vērtības ir sportiskā izcilība, cieņa un draudzība. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* ​ * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Gājis bojā Irānas prezidents Ibrahims Raisi. Sašauts Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Putins viesojas Ķīnā. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta vadītājs, Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Uģis Lībietis. Sazināmies ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku, Delavēras universitātes doktorantu Tomu Rātfelderu un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāju, Ķīnas Studiju centra direktori, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktori Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu. Asiņainā prezidenta pēkšņais gals Vakar, 21. maijā, Irānā tika izsludinātas piecu dienu valsts sēras, pieminot svētdien aviokatastrofā bojāgājušos – valsts prezidentu Ibrahimu Raisi, ārlietu ministru Hoseinu Amiru Abdollahjanu, vēl pāris valdības ierēdņus un avarējušā helikoptera apkalpes locekļus. Prezidenta helikopters avarēja, Raisi esot atceļā no tikšanās ar Azerbaidžānas līderi Ilhamu Alijevu abu valstu pierobežā. Vienas dienas sēras izsludinājušas arī Irānas kaimiņvalstis Pakistāna un Turcija, oficiālu līdzjūtību, cita starpā, izteikusi arī Eiropas Savienība, un tikai Savienotās Valstis nav ievērojušas principu „labu vai neko”. Baltā nama nacionālās drošības pārstāvis Džons Kirbijs raksturojis nelaiķi Raisi kā cilvēku, kam „rokas mirkst asinīs” – starptautiskā terorisma atbalstītāju un represīvu protestu apspiedēju paša valstī. Raksturojums visnotaļ atbilst patiesībai. Lielu daļu savas karjeras bojāgājušais pavadījis islāma režīma tieslietu sistēmā, tai skaitā piedalījies 1988. gada notikumos, kad Irānas cietumos bez tiesas sprieduma tika nogalināti tūkstoši režīma pretinieku. Viņa ievēlēšanu par prezidentu 2021. gadā pamatoti uzlūkoja kā konservatīvo varas tvēriena stiprināšanu laikā, kad valstī pieaug prasības pēc liberālākas kārtības un laiku pa laikam uzliesmo nemieri. Komentētāji visai vienprātīgi atzīst, ka tuvākā perspektīvā šai ziņā neko nemainīs arī prezidenta pēkšņais gals un jūnija nogalē paredzētās vēlēšanas. Lielākā vara Irānā pieder augstākajam vadītājam jeb rahbaram Alī Hāmenejī, kura ietekmē ir arī īpašā atlases padome, kas pirms katrām vēlēšanām no vairākiem simtiem kandidātu atlasa vien dažus. Pēdējās reizēs cauri šim sietam nav ticis neviens salīdzinoši mērens amata kandidāts, un, spriežot pēc vēlētāju aktivitātes, daudzi irāņi atmetuši cerības vēlēšanu ceļā panākt kādas izmaiņas. Taču prezidenta Raisi bojāeja aktualizējusi jautājumu par augstākā varas posteņa tālāko likteni. Rahbaram Hāmenejī drīz apritēs 85, un kā viņa potenciālais sekotājs varas virsotnē līdz šim tika minēts tieši Raisi. Ja notiktu tā, ka dižais ajatolla Hāmenejī dotos mūžībā, bet stabils funkciju pārņēmējs tobrīd vēl nebūtu atrasts, tas potenciāli varētu destabilizēt fundamentālistisko režīmu. Dzejnieks „raksta” ar lodēm Pirms nedēļas atentātā tika smagi ievainots Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Uzbrukums notika Handlovas pilsētā valsts vidienē, kur valdības vadītājs un vairāki ministri bija ieradušies uz publisku diskusiju. Pēc pasākuma, kad Fico piegāja pie ārpusē sanākušajiem ļaudīm, uz viņu no minimāla attāluma vairākkārt izšāva 71 gadu vecais Jurājs Cintula, kurš turpat uz vietas tika aizturēts. Premjerministrs smagi ievainots galvā, krūtīs un vēderā, sākotnēji viņa dzīvība bija nopietnās briesmās, tagad, pēc atkārtotas operēšanas, stāvoklis tiek raksturots kā smags, taču stabils. Par šāvēju zināms, ka viņš ir pensionēts apsardzes darbinieks, kuram ierocis piederējis legāli, un arī vairāku dzejoļu krājumu autors un Slovākijas Rakstnieku savienības biedrs. Pagātnē viņam bijuši sakari ar militarizēto grupu „Slovāku iesaucamie”, kura, savukārt, bijusi saistīta ar Kremļa režīmu aktīvi atbalstošo Krievijas motociklistu klubu „Nakts vilki”. Cintula, cik zināms, bijis krasi negatīvi noskaņots pret migrantu ieplūšanu Eiropas Savienībā, viņa tekstos atrodami nicinoši motīvi Slovākijas romu minoritātes sakarā. Taču, no otras puses, viņš paudis nepatiku pret korupciju un oligarhisku varas sagrābšanu, kas lielā mērā asociējas ar Roberta Fico valdīšanu. Cik var noprast, Cintulas sašutumu izraisījuši premjerministra plāni likvidēt Slovākijas pretkorupcijas prokuratūru un slēgt sabiedriskos medijus, arī viņa īstenotā palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Roberta Fico partijas „Virziens – sociāldemokrātija” pārstāvji par galvenajiem uzbrukuma vaininiekiem pasludinājuši liberālos medijus, kuri esot kurinājuši naidu pret valdošo spēku un tā premjeru. Maskavas un Pekinas „bezgalīgā draudzība” Agresorvalsts vadoni Putinu Pekinā pagājušonedēļ sagaidīja ar visu iespējamo pompu un spožumu, demonstrējot, ka šai pasaules daļā kara noziegumos apsūdzētais joprojām tiek uzskatīts par cienījamu valsts galvu un partneri. Neiztrūka nedz militārās parādes, nedz lielgabalu zalvju, nedz sarkanā tepiķa, pa kuru Maskavas viesim pretim laipni iznāca namatēvs – Ķīnas totalitārais vadonis ar prezidenta titulu Sji Dziņpins. Tika pasludināta jauna abu valstu partnerības ēra, piesaucot sadarbību daudzās jomās, starp kurām ir dažādas digitālās, informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas, kosmosa apguve, kā arī „savstarpēja militāra paļāvība un koordinācija”. Viss liecina par to, ka Ķīnas industrija arī turpmāk kalpos Krievijai par atbalstu tās militāro spēju stiprināšanā, piegādājot  t.s. divējādās izmantojamības, respektīvi, arī militāriem mērķiem lietojamus ražojumus. Ne velti Krievijas delegācijā bija gan nesen atstādinātais aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, gan viņa amata pārņēmējs Andrejs Belousovs, gan Krievijas kosmosa aģentūras „Roskosmos” vadītājs Jurijs Borisovs. Kā lēš, Ķīna šobrīd nodrošina Krievijai lauvas tiesu no ieroču ražošanai vitāli nepieciešamā importa: 70% no ievestajām ražošanas iekārtām un 90% no mikroelektronikas izstrādājumiem, un Rietumu ieviestās sankcijas tur maz ko līdz. Unisonā kopējos paziņojumos vizītes laikā skanēja arī Maskavas un Pekinas paļas Vašingtonai, kura turpinot aukstā kara pieeju, izturoties agresīvi visā pasaulē un grasoties militarizēt kosmosa telpu. Krievijas agresijas karam, šajā kompānijā konsekventi dēvētam par „Ukrainas krīzi”, vizītes publiskajā izpausmēs bija veltīta samērā pieticīga vieta. Tika pausts, ka pareizā pieeja esot „politisks risinājums”, ar ko acīmredzot jāsaprot Rietumu palīdzības pārtraukšana Ukrainai, spiežot Kijivu sēsties pie sarunu galda. Kara kontekstā izskanēja arī nosodījums valstīm, kuras piesavinoties citu valstu īpašumu, kas ir nepārprotama norāde uz Rietumvalstu plāniem konfiscēt Krievijas kapitālus vai vismaz peļņu no šiem kapitāliem par labu Ukrainai. Tiesa, kā atzīmē daudzi novērotāji, vienu kārotu guvumu Putins no Pekinas tomēr nepārveda. Runa ir par gāzesvadu „Sibīrijas spēks”, kura izbūvē Ķīna joprojām nav gatava ieguldīt savu līdzfinansējumu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījuma uzmanības fokusā šoreiz ir Eiropa. Šodien, 1. maijā, aprit 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā, īstenojot mērķi, uz kuru tā tiecās daudzu gadu garumā. Tā bija viena no lielākajām savienības paplašināšanās reizēm - kopā tajā dienā pievienojās 10 valstis. Tas bija iespēju loks, kuru Latvija izmantoja, jo entuziasms Eiropai izplesties pamazām izplēnēja. Jau daudzus gadus Savienība nav nevienu uzņēmusi, lai gan pie tās durvīm mīņājas jau deviņas valstis, kas cer pievienoties šim blokam. Viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienībā ir bijusi skepse par tālāku valstu uzņemšanu, ir lēmumu pieņemšanas mehānisms, kas prasa vienprātību daudzu jautājumu izlemšanā. Jo vairāk lēmēju, jo grūtāk ir nonākt pie rezultāta. Bet tas, protams, nav vienīgais iemesls. Francijas prezidents šajā nedēļā runāja par Eiropas Savienības miršanu, kas varot notikt, ja tā nespēs pielāgoties mainīgajai situācijai. Par to visu šodien gribam runāt, palūkojoties, kas ir noticis, notiek un notiks Eiropas Savienībā tuvākajos gados. Diskutē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Eiropa ir mirstīga… Pagājušajā ceturtdienā, uzstājoties ar pusotru stundu ilgu runu Sorbonnas universitātē, Francijas prezidents Emanuels Makrons pauda: „Eiropa ir mirstīga. Tā var nomirt. Tas ir atkarīgs tikai no mūsu izvēlēm. Un šīs izvēles ir jāizdara tagad.” Elizejas pils saimnieks norādīja uz galvenajiem Eiropas vājuma iemesliem, kurus spilgti atklājuši pēdējo gadu notikumi: paļaušanos uz Ķīnu kā patēriņa preču piegādātāju, aizsardzības nodrošinājuma deleģēšanu Savienotajām Valstīm un pieradumu pie lētajiem Krievijas energoresursiem. Gausums, reaģējot uz laikmeta izaicinājumiem, var izrādīties Eiropai liktenīgs – citi globālie spēki var to vājināt vai pat nostādīt nevienlīdzīgā pozīcijā. Kas tad, Makronaprāt, būtu darāms? Eiropai jāatmet lieka kautrība, aizstāvot savu iekšējo tirgu un mērķtiecīgi investējot publiskos līdzekļus stratēģiskajās attīstības nozarēs, kā to dara Savienotās Valstis un Ķīna. Šīs nozares ir mākslīgais intelekts, kvantu informātika, kosmosa izpēte, biotehnoloģijas un jaunā tipa enerģētika. Kā vēl vienu prioritāru virzienu prezidents definēja Eiropas aizsardzības iniciatīvu, par kuras nozīmīgāko iemiesojumu būtu jākļūst vienotajam pretgaisa aizsardzības vairogam. Eiropai jāturpina konsekventi īstenot „zaļo kursu”, kas ir globālā mērogā unikāla enerģētiskās pārejas programma, un jābūvē vēl vienotāks enerģētikas tirgus. „Dekarbonizēta enerģija ir [normāla] klimata, suverenitātes un nodarbinātības ķīla,” postulēja Makrons. Pirmdien Francijas līderim piebalsoja Eiropadomes prezidents Šarls Mišels intervijā žurnālistu grupai sakarā ar 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanās gadadienu. Viņš atzina, ka „ikviens demokrātisks projekts pēc savas dabas ir mirstīgs,” taču tūdaļ mudināja uz optimismu – Eiropai esot spēks un ieroči, lai stātos pretī izaicinājumiem. Ir nepārprotami skaidrs, ka Eiropas Savienībai šādā nolūkā nepieciešamas nopietnas reformas, no kurām visvairāk apspriestās ir lēmumu pieņemšanas mehānisma izmaiņas Eiropadomē, atmetot pavisam vai kapitāli samazinot vienbalsības principu un aizstājot to ar kvalificēto vairākumu. Tas liegtu tādiem destruktīvi tendētiem līderiem kā Ungārijas premjers Orbans vai viņa potenciālais sabiedrotais, jaunizceptais Slovākijas premjers Fico padarīt visas Eiropas intereses par savu manipulāciju un ambīciju ķīlniecēm un faktiski ignorēt savienības pamatos liktos vērtīborientierus. Eiropas uzgaidāmā telpa Vakar, 30. aprīli, no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi pienāca ziņas par jaunu eskalāciju pretstāvē starp drošības struktūrām un protestētājiem, kuri nevēlas pieļaut t.s. „Krievijas likuma”, oficiāli saukta Likuma par ārzemju ietekmes caurskatāmību pieņemšanu. To valdošā partija „Gruzijas sapnis” acīmredzot cer izmantot, lai apkarotu opozīciju noturētos pie varas rudenī gaidāmajās vēlēšanās. Eiropadomes prezidents Šarls Mišels jau nepārprotami paziņojis, ka likums nav savienojams ar Gruzijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā. Tā vien šķiet, ka Tbilisi varas partijas pelēkais kardināls, oligarhs Bidzina Ivanišvili uzkāpis uz slidenās taciņas, pa kādu savulaik laipoja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, apgalvojot, ka ir par tuvināšanos Eiropas Savienībai, taču faktiski velkot savu valsti Krievijas ietekmes zonā. Nav lieku reizi jāatgādina, ar ko tas beidzās Janukovičam, Ukrainai, Krievijai un Eiropai – šobrīd ukraiņu nācija maksā ar asinīm un ciešanām par savu eiroorientācijas vēlmi, un negribas šaubīties, ka šī cena tiks ņemta vērā iestāšanās sarunu procesā. Iepriekšminētajā intervijā pirmdien Briselē Šarls Mišels, jautāts par savienības paplašināšanās perspektīvām, paziņoja: „2030. gadā mums jābūt tam gataviem. Kāda gan ir alternatīva? Ja doma ir to ievilkt uz nākamajām desmitgadēm, tas nozīmē, ka mēs dodam ziņu Ķīnai un Krievijai, ka šī mūsu tuvākā apkaime ir atvēlēta tām par spēļu laukumu.” Kā zināms, šobrīd Eiropas Savienības kandidātvalstu statusā bez Ukrainas un Gruzijas ir vēl arī Ukrainas mazākā kaimiņvalsts Moldova, piecas Rietumbalkānu valstis – Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne, Serbija un Ziemeļmaķedonija. Oficiāli atsaukta joprojām nav arī jau gadu desmitiem senā Turcijas kandidatūra. No minētajām valstīm vistuvāk uzņemšanai šobrīd šķiet Melnkalne, kuras sakarā jau tiek minēts iespējamais iestāšanās gads – 2028. Lielākā problēma varētu būt tā, ka kopš eiro ieviešanas Melnkalne to vienpusēji lieto kā savu iekšējo maksāšanas līdzekli. Samērā pozitīvas izskatās arī Albānijas izredzes, ciktāl Francijas un Nīderlandes sākotnējā visai striktā pretestība uzņemšanai šķiet pārvarēta. Kopš Ziemeļmaķedonija 2018. gadā pieņēma savu pašreizējo nosaukumu, savu veto tās iestājai ir atsaukusi Grieķija, taču nav īstas skaidrības par Bulgārijas pozīciju, kurai arī ar Ziemeļmaķedoniju ir domstarpības vēstures un identitātes jautājumos. Bulgāru un maķedoniešu valodas ir ļoti tuvas, abām kaimiņvalstīm ir liels kopējas vēstures mantojums, kura traktējumā netrūkst iemeslu domstarpībām. Bosnija un Hercegovina oficiālo kandidātvalsts statusu ieguva pavisam nesen – 2022. gadā –, un tās potenciālo iestāšanos apgrūtina šīs valsts politiskā struktūra, kas faktiski ir diezgan vaļīga konfederācija. Serbijas potenciālā iestāšanās rada šaubas, ievērojot šīs valsts īpašās attiecības ar Krieviju un problēmas ar kaimiņvalstīm, pirmām kārtām agrāko Serbijas sastāvdaļu Kosovu. Pie tam arī pašā Serbijā atbalsts iestājai savienībā ir salīdzinoši zemākais no visām Rietumbalkānu kandidātvalstīm – nepārprotami to atbalsta mazāk nekā 50% serbu. Moldovas izredzes uzlabo tās diezgan ietekmīgais „advokāts” Eiropas Savienībā – Rumānija. Tomēr šīs izredzes saistāmas ar notikumu attīstību kaimiņvalstī Ukrainā. Kamēr nav likvidētas Krievijas ekspansionistiskās ambīcijas reģionā, Kremlis, visdrīzāk, mēģinās kavēt Moldovas iestāšanos, izmantojot gan Piedņestras valstisko veidojumu, gan lielo prokremlisko iedzīvotāju masu Moldovā, jo sevišķi separātiskajā Gagauzijas autonomijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Krievija apšauda Černihivu. Ukrainas varas apsver iespēju evakuēt cilvēkus, arī piespiedu kārtā. Iedzīvotāji iebilst pret futbola stadiona būvniecību Lucavsalā. Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno plāno slēgt pēc gada. Reaģējot uz sašutumu, ka Rīgā paredzēta Krievijai lojālā mākslinieka Mišas Marvina uzstāšanās, Ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu viņu iekļaut Latvijai nevēlamo personu sarakstā. Koncerts būs jāatceļ. Eiropas Savienības valstu līderi šovakar pulcēsies Briselē, lai spriestu par Eiropas ekonomiku un konkurētspēju, kā arī par situāciju Ukrainā, Tuvajos Austrumos un attiecībām ar Turciju.

Pēdējās dienās notikušas vairākas smagas avārijas. Tai skaitā tādas, kurās iesaistīti motociklu vadītāji. 11 ceļu posmos sākušies būvdarbi; jārēķinās ar satiksmes ierobežojumiem. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba norādījis, ka moderno pretgaisa aizsardzības sistēmu "Patriot" piegāžu trūkums ļāvis Krievijai iznīcināt Tripilskas termoelektrostaciju. Nedēļas garumā Daugavpils Saules skolā notika mācību kurss Animācijas nākotne.

Kāpēc Krievijas ekonomika laikā, kad valsts tērē milzu naudu, lai finansētu karu Ukrainā, nevis samazinās, bet aug. Tādi esot dati. Kā tos saprast un ko tas nozīmē tālākā nākotnē? Krustpunktā Lielā intervija ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, Eiropas Ārlietu padomes biedru Andri Strazdu. Raidījuma sarunas fokusā Krievijas ekonomika. Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, valstu vadītāji teica, ka Krievijai ir jāizjūt šīs ekonomiskās sekas kā maksa par savu agresiju. Daudzi arī prognozēja, ka tas viss atstās būtisku ietekmi gan uz Maskavas biržu, gan Krievijas valūtu, gan ekonomisko izaugsmi. Proti, runa ir par sankcijām. Rezultāts izrādījās krietni vājāks - mēs redzam statistikā, ka IKP augot, paši krievi ziņo, ka viņu ekonomika attīstās, tā esot pielāgojusies kara ekonomikai, kas arī tagad barojot valsti. Kā to saprast - kas ir kara ekonomika, kā darbojas un veidojis bizness, naudas aprite kara apstākļos? 

Eiropas centrālā banka pieņēmusi nemazināt galveno bāzes procentlikmi un tā saglabāta 4,5 % apmērā. Tas nozīmē, ka cerības uz kredītu procentlikmju samazinājumu jāatliek uz vasaru. Latvijas firmas iespējamā iesaiste zāļu piegādē Krievijai liek atgādināt par uzņēmumu ētiku un jauniem ierobežojumiem. Rīgas centrā notiek Sieviešu solidaritātes gājiens pret vardarbību. Patēriņa cenas gada laikā pieaugušas par 5,8 % - liecina jaunākie centrālās statistikas pārvaldes dati. Rīgā noslēdzies Eiropas Paralimpiskās komitejas ārkārtas kongress.

Raidījumā Divas puslodes šoreiz par un ap tikko aizvadīto "Lielās otrdienas" balsojumu ASV, Ķīnas parlamenta Nacionālā tautas kongresa ikgadējo sesiju un Vācijas nopludinātajām sarunām. Aktualitātes analizē portāla "Delfi" ārzemju ziņu redaktors Toms Ģigulis un Vācijas Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Superotrdienas signāli 5. martā Savienotajās Valstīs bija t.s. „Superotrdiena” – diena, kad sešpadsmit pavalstīs notiek abu lielo partiju priekšvēlēšanu balsojumi un sapulces, sadalot apmēram trešdaļu no Republikāņu partijas priekšvēlēšanu kongresa delegātu balsīm, un nepilnu ceturtdaļu no Demokrātu partijas delegātu balsīm. Ievērojot līdz šim notikušās priekšvēlēšanas, Superotrdiena gan vēl nedos nevienam no kandidātiem galīgo mandātu, tomēr tā skaidri iezīmē perspektīvu. Kā esošā prezidenta, demokrāta Džo Baidena, tā eksprezidenta un potenciālā prezidenta republikāņa Donalda Trampa gadījumā viss liecina par to, ka šķēršļu viņu ceļā uz 5. novembra finiša taisni nebūs. Vienīgā Trampa sāncense, bijusī Savienoto Valstu pārstāve Apvienotajās Nācijās Nikija Heilija līdz vakardienai bija guvusi pārsvaru pār Trampu vienīgi Kolumbijas apgabalā, respektīvi galvaspilsētas Vašingtonas administratīvajā teritorijā un atsevišķu delegātu mandātus vēl vairākās citās pavalstīs. Vakar viņa pievienoja savu izdošanos sarakstam vēl arī Vermontas pavalsti, līdz ar to viņai piekritīgo delegātu balsu skaits sasniedza 62, kurpretim Donalda Trampa kontā to ir jau tuvu astoņiem simtiem. Būtībā vienīgā intriga ir – vai Heilija gribēs turpināt sacīksti arī turpmāk, vai pēc Superotrdienas liks tai punktu. Tikām demokrātu partijas kandidātam, prezidentam Džo Baidenam nopietnu sāncenšu nav vispār. Kā kongresmenim Dīnam Filipsam, tā pašattīstības rokasgrāmatu autorei Mariannai Viljamsonei līdz šim nav izdevies tikt pie delegātu balsīm. Tiesa gan, divi no 115 Mičiganas pavalsts delegātiem vakar saņēma mandātus ar formulējumu „bez noteiktas apņemšanās”. Daļā no pavalstīm vēlētāji priekšvēlēšanās var dot pārstāvjiem mandātu ar šādu vai līdzīgu formulējumu, kas nozīmē, ka partijas kongresā, apstiprinot prezidenta amata kandidātu, viņi var balsot pēc saviem ieskatiem. Šādi pret Baidena politiku protestē tie Demokrātu partijas vēlētāji, kuri neatbalsta viņa rīcību Izraēlas un „Hamās” konfliktā, respektīvi, uzskata, ka Vašingtonai būtu jāīsteno stingrāks spiediens pret Izraēlu, panākot uguns pārtraukšanu un plašāku humānās palīdzības piegādi Gazas joslai. Neviens no šiem protestētājiem, preses taujāts, gan nav izteicies, ka balsos par Donaldu Trampu, taču daļa teikuši, ka, ja Baidens nelabosies, viņam viņu balsi 5. novembrī neredzēt. Milzu kuģis peld miglā Vakar, 5. martā, Pekinā uz savu ikgadējo kongresu pulcējās Visķīnas Tautas pārstāvju sapulce, respektīvi, Ķīnas parlaments. Kā jau totalitārā valstī, kur nozīmīgākie lēmumi tiek pieņemti kompartijas vadības līmenī, šai sanākšanai ir vairāk ceremoniāls raksturs, tomēr novērotāji pievērš notikumam uzmanību, tverot akcentus, kas var norādīt uz attīstību milzīgās valsts politikā. Nozīmīgākā šai ziņā bija Valsts padomes priekšsēdētāja, respektīvi, premjerministra Li Cjana uzstāšanās, pirmā Tautas pārstāvju kongresā šim partijas funkcionāram, kurš kļuva par valdības vadītāju pirms nepilna gada. Kā zināms, Ķīnas ekonomikai šie nav tie spožākie laiki, ar parādos slīkstošiem nekustamo īpašumu attīstītājiem un pašvaldību budžetiem, zemu iekšējā patēriņa aktivitāti un vispārējo ekonomikas bremzēšanos. Premjera runā tika iezīmēts 5% izaugsmes mērķis, lai gan par tā sasniegšanas iespējām daudzi komentētāji ir skeptiski, ciktāl uzrāviens, kuru Ķīnas ekonomika piedzīvoja pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, sāk apsīkt. Tāpat premjera runā tika solīti plāni jaunāko tehnoloģiju attīstībai, t.sk. mākslīgā intelekta, lielo datu un kvantu datoru jomā, ar virsuzdevumu panākt Ķīnas tehnoloģisko pašpietiekamību. Premjers Li seko valsts galvas Sji Dziņpina pirms vairākiem mēnešiem izvirzītai tēzei par „jaunu ražošanas spēku” izvēršanu, kas gan šobrīd ir tikai diezgan izplūdis lozungs. Novērotāji norāda uz fundamentālo pretrunu starp varas vēlmi attīstīt avangarda tehnoloģijas un tajā pašā laikā stingri kontrolēt informācijas apriti, ciktāl bez brīvas informācijas aprites tehnoloģiski dinamisku sabiedrību ir grūti iedomāties. Uz ne sevišķi spožās ekonomiskās situācijas fona pamanāms ir kārtējais nozīmīgais aizsardzības izdevumu kāpums par 7,2%. No otras puses tiek gan norādīts, ka Ķīnas aizsardzības budžets joprojām ir apmēram 1,3% no iekšzemes kopprodukta, tātad, proporcionāli pieticīgs. Pamanītas ir arī retorikas nianses, premjerministram Li runājot par Taivānu. Proti, runātājs pauda, ka Ķīnas Tautas republika būšot stingra savā apņēmībā atkalapvienoties ar Taivānu, pie tam, ja agrāk ierasti tika piesaukta „mierīga apvienošanās”, tad šajā runā, kā tas arvien biežāk mēdz būt pēdējā laikā, apzīmētājs „mierīga” iztrūkst. Kremļa spicās ausis Otrdien Krievijas varas kontrolētā telekanāla RT vadītāja, viena no pamanāmākajām Kremļa propagandistēm Margarita Simonjana sava soctīklu kontā publiskoja audioierakstu, kurā dzirdama saruna starp Vācijas Gaisa spēku komandieri ģenerālleitnantu Ingo Gerharcu, brigādes ģenerāli Franku Grefi un vēl diviem virsniekiem. Sarunā oficieri apsprieda to, vai un kā ar vācu spārnotajām raķetēm „Taurus” būtu dodams trieciens bēdīgi slavenajam Kerčas tiltam. Kā zināms, „Taurus” tiek minētas kā ierocis, kas tiešām varētu nodarīt šai būvei visnopietnākos zaudējumus, kāpēc arī Kijiva jau labu laiku uzstājīgi lūdz no Berlīnes šīs raķetes. Līdz šim tam konsekventi pretojies kanclers Šolcs, kā argumentu minot pirmkārt to, ka tad uz Ukrainu būtu jānosūta vācu karavīri raķešu apkalpošanai un kontrolei. Starp citu, vācu kara lidotāju telefonsarunā izskan arī informācija, ka līdzīgas funkcijas ar raķetēm „Storm Shadow” Ukrainā jau veic britu personāls. Krievijas propaganda nekavējās sacelt pamatīgu brēku par nelietīgajiem vāciešiem, kuri grasoties apšaudīt, kā tas tiek formulēts, „Krievijas teritoriju”. Iesaistījās arī oficiālās varas pārstāvji. Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova paziņoja: šis liecinot, ka Vācijas valsts vara nav vienota, un, tātad, Vācijā neesot demokrātijas. Vēl spilgtāk izpaudās eksprezidents, Drošības padomes vicepriekšsēdis un, domājams, Krievijas šobrīd populārākais pļēgurs Dmitrijs Medvedevs. Savā „Telegram” kontā viņš pauda, ka vācieši, Krievijas mūžsenie pretinieki, atkal kļuvuši par zvērinātiem ienaidniekiem. Krievijai atkal esot aktuāls Otrā pasaules kara laika lozungs: „Nāvi vācu fašistu okupantiem!” Paralēlais Krievijas propagandas motīvs ir dižošanās ar audioieraksta iegūšanu, kas, protams, nedara godu Vācijas militārajam resoram. Notikušo komentējis Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, precīzi raksturojot to kā daļu no Krievijas informācijas kara. Tāpat viņš paziņoja, ka aizdomām par iespējamu iekļūšanu Vācijas aizsardzības resora datu bāzēs nav pamata. Saruna pārtverta brigādes ģenerāļa Grefes neuzmanības dēļ, jo viņš, uzturoties aviācijas izstādē Singapūrā, lietojis saziņai viesnīcas telefona līniju. Kā pierāda šis gadījums, nepatīkamā iespējamība uzdurties Kremļa spicajām ausīm pastāv jebkurā pasaules malā.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi pēc viņa organizētās konferences, kurā tika spriests par palīdzību Ukrainai, radījuši viļņošanos - vairāku valstu vadītāji steiguši mierināt savus iedzīvotājus, ka viņi karavīrus uz Ukrainu nesūtīs. Šādu iespēju tomēr pieļāvis Makrons, pēc konferences presei stāstot par tās rezultātiem. Šonedēļ beidzot pēdējais no valstu parlamentiem ir devis savu akceptu Zviedrijas uzņemšanai NATO, pēc tādas kā koķetērijas Ungārijas premjers ir ļāvis savai partijai balsot par Zviedrijas pieteikumu, un tā kļūst par 32. NATO dalībvalsti. Latvijas drošībai tas ir īpaši svarīgi. Polijā turpinās lauksaimnieku un autopārvadātāju protesti, pēdējā laikā tos pavada arvien ekstrēmākas izpausmes - nedēļas nogalē tika atlauzti dzelzceļa vagoni, zemē izgāžot daudzas tonnas Ukrainas graudu. Kā īsti saprast to, kas šobrīd notiek pie Polijas robežas? Aktualitātes analizē Andis Kudors, politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs, grāmatas "Russia and Latvia: A Case of Sharp Power" autors. Ierakstā uzklausām Dāvi Kažu, izdevuma "Veckans Nyheter" redaktoru. Krievijai nebūs uzvarēt! Pirmdien, 26. februārī, Elizejas pilī Parīzē pulcējās vairāk nekā divdesmit Eiropas valstu un valdību galvas, lai spriestu par atbalstu Ukrainai. Kā pirms samita, informējot žurnālistus, definējis kāds Francijas prezidenta administrācijas pārstāvis, pasākuma virsuzdevums ir kliedēt bažas par to, ka Eiropas pozīcijā iepretim Krievijas agresijai iestājies pajukums. Prezidents Emanuels Makrons notikumā nepārprotami spēlēja pirmo vijoli ne vien kā namatēvs, bet arī kā tā idejiskais iniciētājs un virzītājs. Kā zināms, Eiropas militāri stratēģiskā autonomija allaž bijusi Francijas prezidenta jājamzirdziņš, un kā nekad šī tēma ir aktuāla šobrīd, kad Savienoto Valstu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps nāk klajā ar aizvien dramatiskākiem izteikumiem par ASV potenciālo aiziešanu no NATO un amerikāņu atbalsta miljardi Ukrainai, nepārprotami ne bez Trampa ziņas, ir iesprūduši Kongresa apakšpalātā. Definējot konferences pamatnostādnes Ukrainas kara sakarā, Francijas līderis bija kategorisks: „Mēs darīsim visu, kas nepieciešams, lai Krievija nevarētu uzvarēt šo karu.” Tika uzdots arī jautājums par to, vai NATO varētu nosūtīt uz Ukrainu savas militārās vienības. Šo jautājumu samita priekšvakarā aktualizēja Slovākijas premjers, kreisais populists Roberts Fico, rezonējot ar Krievijas pastāvīgi uzturēto motīvu par tieša konflikta draudiem ar NATO. Prezidenta Makrona atbilde preses konferencē pēc samita beigām daudziem droši vien bija pārsteidzoša: „Šobrīd nav konsensa par oficiālu, apstiprinātu sauszemes karaspēka nosūtīšanu. Taču, runājot iespējamības kategorijās, nekas nav izslēdzams.”  Vēl viena nozīmīga tēze, kas izskanēja no prezidenta mutes, bija: „Cik es varēju vērot, vairāk vai mazāk visas valstis, kas ir pārstāvētas pie šī galda, ir deklarējušas vienotu izpratni par to, ka mums pēc dažiem gadiem jābūt gataviem Krievijas uzbrukumam šīm valstīm.” Krievijas potenciāli visvairāk apdraudēto valstu, pirmām kārtām Moldovas, aizsardzība bija viens no samita dienaskārtības jautājumiem. Kā pārējie tiek minēti kiberdrošība, iespējama ieroču un munīcijas ražotņu izvēršana Ukrainas teritorijā, atbalsts Ukrainai atmīnēšanas operācijās un Baltkrievijas robežas kontrolē. Protams, tika spriests par ātrāku artilērijas šāviņu piegādi, jo tieši šīs munīcijas deficīts tiek minēts kā iemesls nesenajai ukraiņu spēku atvilkšanai no Avdijivkas pilsētas un nu jau arī no Lastočkines ciema uz rietumiem no Avdijivkas. Agrāk izskanējusī sabiedroto apņemšanās līdz šī gada martam piegādāt Ukraini miljonu šāviņu ir izpildīta knapi par trešdaļu. Kā izskanēja samitā, prezidents Makrons vairs neuzstāj, ka kara materiāli būtu iepērkami tikai Eiropā, un ir gatavs atbalstīt Čehijas premjerministra Petra Fialas iniciatīvu par miljona šāviņu iepirkumu ārpus Eiropas. Pati Francija uzņēmusies vadīt vidējas un tālas darbības rādiusa raķešu piegādes procesu, kam gatavas pievienoties piecpadsmit valstis. NATO ezers atkusis Pirmdien Ungārijas parlaments ar 188 balsīm par un 6 balsīm pret apstiprināja rezolūciju, ar kuru Ungārija kā pēdējā no NATO dalībvalstīm ratificēja Zviedrijas pievienošanos aliansei. Pēc tam, kad savu veto bija atsaukusi Turcija, Budapeštas vilcināšanās šai sakarā izskatījās pēc ietiepīgas tielēšanās ar neskaidriem motīviem, viens no kuriem varētu būt premjerministra Orbana īpašās attiecības ar Kremļa saimnieku Putinu. Pēdējais Ungārijas izvirzītais nosacījums bija Zviedrijas premjerministra personiska vizīte Budapeštā, ko daudzi precīzi raksturoja kā velti Viktora Orbana personiskajam ego. Sākotnēji Stokholma likās visai noraidoša, taču tad premjerministrs Ulfs Kristersons lika kaunu pie malas un piektdien, 23. februārī, ieradās Ungārijas galvaspilsētā, kur parakstīja divu valstu aizsardzības līgumu un vienošanos par Zviedrijā ražoto „Grippen” iznīcinātāju piegādi Ungārijai. Līdz ar pirmdienas balsojumu nepārprotami ir noslēdzies apmēram divsimt gadus ilgušais militārās neitralitātes periods Zviedrijas vēsturē, savukārt Baltijas jūra ir kļuvusi par NATO ezeru, respektīvi, NATO valstu teritorijas ieskautiem ūdeņiem, ja neskaita Krievijas Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Ziemeļatlantijas alianses stratēģiskās pozīcijas Eiropas ziemeļos līdz ar to kļuvušas daudz kompaktākas un loģiskākas, uzlabojot ne vien Baltijas valstu, bet arī Arktikas teritoriju aizsardzības situāciju. Un tas nepavisam nav mazsvarīgi, kaut vai ievērojot pēdējos mēnešos pieaugušo spriedzi starp Krieviju un Norvēģiju Svalbāras arhipelāga sakarā. Protams, Baltijas valstīm šīs pārmaiņas ir visnozīmīgākās, krietni mazinot Krievijas potenciālās iespējas izolēt tās no pārējiem alianses partneriem. Somijai un Zviedrijai ir jau desmitgadēm ilga sadarbības pieredze ar NATO, to ieroču sistēmas atbilst alianses standartiem, to spēki ir piedalījušies kopīgās mācībās, attiecīgi tieši politiskā dimensija līdz šim bija tā, kas iztrūka, lai Krievijas potenciālajai agresijai Baltijas jūras reģionā pretnostatītu kompaktu militāri stratēģisko struktūru. Ļoti būtisks aspekts ir arī tas, ka abu ziemeļvalstu militārā doktrīna, ar stratēģisko plānošanu sākot, ar konkrētiem ieroču modeļiem beidzot, teju vienmēr bijusi orientēta pamatā uz iespējamu apdraudējumu no austrumiem. Polijas zemnieki apdraud Kijivas – Varšavas attiecības  Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā, Varšava bijusi viena no skaļākajām un spēcīgākajām Kijivas atbalstītājām. Taču divus gadus kopš šī iebrukuma iezīmē poļu zemnieku protesti pie Ukrainas robežas, kas teju apturējuši tālbraucēju satiksmi pār Ukrainas – Polijas robežu. Zemnieki protestē pret ukraiņu graudiem un citiem produktiem, kas, viņuprāt, pārpludinājuši Polijas tirgu, padarot viņu produkciju nekonkurētspējīgu. Viņi ne tikai nelaiž Polijā tālbraucējus no Ukrainas, bet arī izbēruši aptuveni 160 tonnas graudu no vilcieniem, kas ved graudus uz Gdaņskas ostu. Bez pierādījumiem, bet skaļi tiek apvainota arī Ukrainas graudu kvalitāte. Ukrainas valdība vaicā, cik ilgi vēl Polijas valdība pieļaus šo vandālismu, norādot, ka visi produkti caur Poliju brauc aizzīmogotos konteineros, atbilstoši likumam, un Polijā nemaz nepaliek.  Šodien, 28. februārī, plānota Polijas un Ukrainas valdību pārstāvju tikšanās, kurā cer panākt kādu kopsaucēju. Tas gan nebūs viegli, jo aprīlī Polijā gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, kur Donalda Tuska koalīcija cer stiprināt savu pārstāvniecību arī vietējā līmenī, un tur  ļoti svarīgas būs lauku iedzīvotāju balsis. Sagatavoja Eduards Liniņš un Ieva Zeiza.    

Arvien skaļāk no politiķiem Eiropā dzirdam, ka Eiropai ir jārēķinās, ka tā ir viena un Krievijai pretī jāstājas bez ASV, neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem novembrī. Kas ir mūsu mājasdarbi, lai nodrošinātu Eiropas aizsardzību bez ASV aizmugures, cik būtiski ir gatavoties šādiem scenārijiem, diskutējam Krustpunktā. Raidījuma viesi: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, Latvijas Drošības un aizsardzības industrijas federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns un drošības eksperts Jānis Kažociņš. Tās joprojām ir spekulācijas, bet pasaules mediji ziņo, ka Eiropas varas gaiteņos arvien aktīvāk izvēršoties diskusijas, kā Eiropai gatavoties iespējamai politikas maiņai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā zināms, ASV šoruden būs prezidenta vēlēšanas un diezgan ticami izskatās, ka republikāņu kandidāts atkal būs Donalds Tramps. Ņemot vērā prezidenta Džp Baidena zemo popularitāti, viņam varētu būt arī savas izredzes vēlēšanās uzvarēt. Daudzi Eiropā atminas, cik saspīlētas attiecības starp Eiropu un ASV izvērsās viņa iepriekšējās prezidentūras laikā. Viņš arī, kā zināms, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā joprojām ir atzinīgi izteicies par Vladimiru Putinu. Pagājušā nedēļā viņa sacītais, ka viņš iedrošina Krieviju uzbrukt tiem, kas neinvestē pietiekoši savā aizsardzībā un ASV nenāks palīgā arī NATO valstīm, protams, izraisīja lielu viļņošanos. Vispār viņa skepse pret NATO par palīdzības sniegšanu Ukrainai – solījumi 24 stundu laikā panākt, ka karš starp Krieviju un Ukrainu tiek pārtraukts. Vai un kā ir jāgatavojas iespējamām pārmaiņām Savienoto Valstu politikā? Ar ko vajadzētu rēķināties?

Lai arī labi apzināmies, ka tepat līdzās ir agresorvalsts Krievija, kas ir uzsākusi nežēlīgu karu, bizness ar šo valsti Latvijā "rullē". Vai ir iespējams ko darīt, lai apturētu kara mašīnas finansēšanu ar mūsu pašu naudu? Krustpunktā analizē organizācijas "Uzņēmēji mieram" pārstāvis Jānis Taukačs, Ministru prezidentes parlamentārais sekretārs Jānis Patmalnieks, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas deputāts, bijušais ekonomikas un satikmes minisrs Jānis Vitenbergs. Gadam noslēdzoties, daudzi liek kopā skaitļus, lai tad saprastu, ko gads nesis, kāda ir bilance, ko mums jāņem vērā nākamajā gadā. Starp daudziem mērāmajiem indikatoriem viens ir tāds itin sāpīgs. Proti, Ukrainā joprojām turpinās brutālais karš, un kopumā situācija gada laikā ļoti būtiski arī nav mainījusies, kas būtiski ietekmē savukārt mūs Latvijā. Kopš kara sākuma esam ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pamatīgi tās droši vien izjūt tādi uzņēmumi, kā "Latvijas dzelzceļš" vai "Latvijas gāze", kuru bizness savulaik ļoti cieši bija saistīts ar Krieviju. Esam arī spējuši spert nozīmīgus soļus, dārgāk par to maksājot. Bet pēdējā laikā arvien biežāk nākas secināt, ka ir bizness, kas ne tikai turpina "rullēt", bet līdz ar karu pat ir ieguvēji. Mēs joprojām paši pelnām un palīdzam arī Krievijai segt tās izdevumus. Vai nav pienācis laiks rīkoties izlēmīgāk? 

Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV. Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks. Asinslaiks Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus. Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000. Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju. Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos. Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi. Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt. Un trijjūgs turpina auļot… 14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās. Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām. Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās. Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram. Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību. Ļaužu straumes un politikas dambji Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors? Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.  Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Draudi NATO Austrumu flangam. Venecuēla vēlas anektēt daļu Gajānas teritoriju. Simts 100 gadu vecumā mūžībā devies bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Aktualitātes analizē Edijs Bošs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, TV3 žurnālists, Kristīne Bērziņa, Māršala fonda vecākā pētniece, un Jānis Bērziņš, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošais pētnieks. Diži pretrunīgais Henrijs Kisindžers (1923 – 2023) 29. novembrī pasauli aplidoja ziņa, ka 101. dzīves gadā savas šīs zemes gaitas beidzis politologs, diplomāts un politiķis, kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela Miera prēmijas laureāts Henrijs Kisindžers. Dzimis Vācijas ebreju ģimenē, kura bija spiesta pamest dzimteni, bēgot no holokausta, Henrijs Otrajā pasaules karā cīnījās amerikāņu armijā, pēc tam studēja Hārvardā un kļuva par profesoru šai vienā no prestižākajām pasaules augstskolām. Pirmos soļus politikas laukā viņš spēra kā republikāņa Nelsona Rokfellera vairākkārtējo nominācijas kampaņu konsultants, bet 1969. gadā, kad par prezidentu kļuva Rokfellera partijas biedrs un sāncensis Ričards Niksons, tika aicināts ieņemt ietekmīgo nacionālās drošības padomnieka posteni. Tā iesākās viņa ārpolitikas veidotāja slavas laiks, kas kulminēja 1973. gadā, kad Kisindžers ieņēma arī valsts sekretāra, respektīvi, Savienoto Valstu ārlietu resora vadītāja amatu. To viņš saglabāja arī tad, kad pēc Niksona demisijas Votergeitas skandāla rezultātā viņa vietā stājās Džeralds Fords. Šis periods palicis vēsturē kā t.s. detantes – superlielvalstu ASV un PSRS attiecību relatīvas uzlabošanās – laiks, un šajā procesā nozīmīgi nopelni bija valsts sekretāram Kisindžeram. Tāpat lielā mērā viņa rokās bija Savienoto Valstu uzsāktais dialogs ar Ķīnas Tautas republiku, amerikāņu spēku atvilkšana no ilgstošā militārā konflikta Vjetnamā, Tuvo Austrumu situācijas līdzsvarošana pēc t.s. Salīdzināšanas dienas kara u.c. tālaika globālie procesi. 1977. gadā, kad Džeraldu Fordu prezidenta amatā nomainīja demokrāts Džimijs Kārters, Kisindžers aizgāja no politiskās skatuves avanscēnas, taču palika joprojām viena no ietekmīgākajām figūrām ārpolitiskās ekspertīzes vidē. Žurnāla „Foreign Affairs” autors Timotijs Naftali aizgājējam veltītajā rakstā pauž: „Henrijs Kisindžers tagad pieder vēsturei, kuru viņš pats palīdzējis veidot. Kā vienīgajam amerikāņu ierēdnim vēsturē, kura rokās ir bijušas visas ārpolitikas veidošanas sviras, kad viņš divus gadus bija vienlaikus nacionālās drošības padomnieks un valsts sekretārs, viņam nav līdzinieku ASV ārējo attiecību vēsturē lielvaru laikmetā. Kisindžera patiesie līdzinieki ir sendienu Eiropas lielvalstu monarhu padomdevēji (Šarls Moriss de Taleirāns, firsts Klemenss fon Meternihs un Oto fon Bismarks), kas liecina par viņa lomas unikalitāti modernajā laikmetā un par savdabību, kas piemita viņa savstarpēji atkarīgajām attiecībām ar demokrātiskas lielvaras vēlētu vadītāju. Kisindžers bija pretrunu cilvēks. Ar dzelžainu intelektu un nesalaužamu pašapziņu apveltīts, viņš tomēr bija emocionāls un dažkārt nedrošības vajāts. Alkatīgs lasītājs būdams, viņš tomēr varēja nonākt fiksētu ideju gūstā. Ja notikumi izrādījās pretrunā ar šīm idejām, Kisindžers krita uztraukuma bedrēs. Lai gan allaž uzticams miera idejai un diplomātijas valodas meistars, viņš bija arī riskētājs, kurš atzina ne vien draudēšanu ar vardarbību, bet arī tās pielietošanu. Tikai neordinārs partneris spēja panākt no Kisindžera maksimālo efektu. Apstākļiem, kas padarīja viņa karjeru iespējamu, bija vajadzīga ne vien indivīda ģenialitāte, bet arī nejaušību.” Cik laika mums ir? „Krievija ar tās impēriskajām ambīcijām ir vislielākais un spiedīgākais drauds NATO valstīm. Maskavas režīmam var būt nepieciešami tikai seši līdz desmit gadi no brīža, kad būs beigušās intensīvas kaujas Ukrainā, lai atjaunotu savus bruņotos spēkus. Šajā laikā Vācijai un NATO savi bruņotie spēki jāpadara spējīgi atturēt un, ja nepieciešams, cīnīties pret Krieviju. Tikai tad tie varēs mazināt vēl viena kara izcelšanās risku Eiropā.” Tā savu ziņojumu „Novēršot nākamo karu” iesāk Vācijas neatkarīgā politikas pētījumu institūta līdzstrādnieki Kristiāns Mellings un Torbens Šics. Vācijai, kā norāda autori, šai ziņā jāveic kvantitatīvs lēciens, kas nozīmētu ne vien strauju bruņojuma un armijas personālsastāva apjomu kāpināšanu, bet arī izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Viņu tekstā pausto, mediju mudināti, komentējuši vairāki citi militārās nozares zinātāji. Šai sakarā, atbildot uz izdevuma „Warsaw Business Journal” jautājumu, Polijas Nacionālā drošības biroja vadītājs Jaceks Severa, bildis, ka, viņaprāt, vācu kolēģu aplēses esot pārāk optimistiskas. NATO austrumu flanga valstīm varētu būt atvēlēti trīs gadi, lai sagatavotu savu militāro potenciālu tādā līmenī, ka tas spētu atturēt Krieviju no agresijas. Nevalstiskā organizācija Pasaules Ukraiņu kongress oktobrī atsaukusies uz Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska teikto, ka gadījumā, ja karadarbību viņa valstī Krievijai izdotos iesaldēt, ap 2028. gadu būtu gaidāma tās nākamā agresija, visticamāk – pret Baltijas valstīm. Savukārt čehu izdevums „České Noviny” atstāstījis Čehijas prezidenta, atvaļinātā armijas ģenerāļa Petra Pavela teikto, proti – Krievijai pilnvērtīgai armijas kaujas spēju atjaunošanai būšot vajadzīgi pieci līdz septiņi gadi, bet šī kalkulācija var būtiski mainīties atkarībā no Ukrainā notiekošā kara rezultātā. Vai gaidāms agresijas karš Dienvidamerikā? 3. decembrī Venecuēlā notika konsultatīvs referendums, kurā balsstiesīgajiem tika uzdoti vairāki jautājumi, kuru būtība ir – vai viņi piekrīt, ka Venecuēla anektē teritoriju, ka tiek dēvēta par Gajānu Eskelibo un līdz šim ir bijusi Venecuēlas kaimiņvalsts Gajānas kontrolē. Laikos, kad Venecuēla bija Spānijas, bet Gajāna – Nīderlandes koloniālais valdījums, robežas šais džungļu klātajās zemēs ilgi palika nenovilktas. Par strīdus ābolu teritorija kļuva 19. gadsimta otrajā pusē, kad tagadējo Gajānu savā valdījumā bija ieguvusi Lielbritānija, Venecuēla bija kļuvusi  neatkarīga no Spānijas, savukārt Gajānu Eskelibo bija atklātas zelta atradnes. 1899. gadā starptautiska šķīrējtiesa lēma jautājumu par labu Britu impērijai, taču pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Gajāna bija suverēna valstiskuma izveides procesā, Venecuēla jautājumu atkal aktualizēja. 1966. gadā starp Venecuēlu, Lielbritāniju un Gajānu noslēgtā vienošanās paredz, ka valstis risina jautājumu sarunu ceļā un, ja sarunu process nesekmējas, nodod to ANO ģenerālsekretāra izlemšanai. Pēdējais, savukārt, ir nodevis jautājuma risināšanu Starptautiskajai tiesai, kura 2020. gadā pieņēma izskatīšanai Gajānas prasību un šī gada 1. decembrī norādīja Venecuēlai atturēties no jebkādiem soļiem, kuri varētu mainīt esošo situāciju strīdus teritorijā. Gajāna Eskelibo veido apmēram divas trešdaļas no Gajānas teritorijas, tajā dzīvo apmēram 125 000 jeb nedaudz mazāk kā sestdaļa valsts iedzīvotāju. Pirms desmit gadiem tur atklātas bagātīgas naftas iegulas. Saskaņā ar Venecuēlas valdības apgalvoto, referendumā nodotas vairāk nekā desmit miljoni balsu, un apmēram 95% balsojuši par labu potenciālajai teritorijas aneksijai. Starptautiskie eksperti apšauba šo rezultātu patiesumu. Gajāna, reaģējot uz notikušo, atsaukusi savu vēstnieku Venecuēlā. Ar nosodošiem paziņojumiem nākuši klajā Nāciju Sadraudzības (agrāk dēvētas par Britu Sadraudzību) ģenerālsekretāre Patrisija Skotlenda, Amerikas Valstu organizācijas ģenerālsekretārs Luiss Almagro un Karību valstu kopienas vadība. Venecuēlas un Gajānas robežvalsts Brazīlija kāpinājusi savu militāro spēku klātbūtni pierobežas rajonos. Sagatavoja Eduards Liniņš.    

Izraēlas valdība šorīt, 22. novembrī, apstiprinājusi vienošanos par pamieru ar teroristisko grupējumu "Hamās". Somija slēgusi vairākus robežpunktus ar Krieviju un gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu. Eiropas Komisija (EK) rosina uzsākt iestāšanās sarunas Eiropas Savienībā ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē komentē Eiropas Politikas analīzes centra pētniece Marija Golubeva un Latvijas Ārpolitikas institūta ES Programmas vadītāja Aleksandra Palkova. Par iespējamo pievienošanos Eiropas Savienībai saruna ar Stelu Leuku, Moldovas Ārlietu un Eiropas integrācijas ministrijas valsts sekretāri. Cerību stars pār Gazu 22.novembrī agri no rīta pasaules mediji izplatīja ziņu, ka Izraēlas valdība pēc apmēram sešu stundu ilgām un visai kaismīgām debatēm pieņēmusi vienošanos ar teroristisko organizāciju „Hamās”. Kā tiek ziņots, sākotnēji samērā liela daļa kabineta locekļu bijuši pret vienošanos, bet galu galā tādu palikuši tikai divi, t.sk. aizsardzības ministrs Itamars Ben-Gvirs. „Hamās” apņēmusies atbrīvot piecdesmit gūstekņus – sievietes un bērnus, savukārt Izraēla – ieturēt četru dienu humāno pauzi tās militārajā operācijā Gazas sektorā, ļaut tajā iekļūt vairākiem simtiem kravas mašīnu ar humāno palīdzību, kā arī atbrīvot palestīniešu sievietes un bērnus, kuri šobrīd atrodas Izraēlas cietumos. Saskaņā ar „Hamās” apgalvojumiem, tādu varētu būt apmēram 150. Kā norādījis Izraēlas Aizsardzības spēku pārstāvis Jonatans Korikus, atbrīvojamie neesot no bīstamāko teroristu kategorijas un neviens no viņiem nav bijis iesaistīts 7. oktobra teroristiskajā uzbrukumā. Nav gan vēl skaidrs, kad tieši sāksies pieteiktā humānā pauze, taču tam vajadzētu notikt diennakts laikā kopš vienošanās. Tāpat Izraēlas valdība paziņojusi, ka pauze tikšot pagarināta, ja „Hamās” turpinās atbrīvot gūstekņus, solot dienu pagarinājuma par katriem desmit atbrīvotajiem. Tiesa gan, pilnīga operācijas pārtraukšana teroristiskajai organizācijai netiek solīta. Savienoto Valstu valsts sekretārs Entonijs Blinkens nodēvējis šo vienošanos par nozīmīgu progresu un pateicies Katrai un Ēģiptei par iesaistīšanos sarunu procesā. Savukārt Apvienoto Nāciju organizācija, gan apsveicot vienošanos par humānajām pauzēm, paziņojusi, ka tās vietā būtu bijis jānoslēdz tūlītējs pastāvīgs pamiers. Nākamais hibrīdmigrācijas virziens – Somija 18. novembrī Somijas robežapsardzības spēki slēdza četrus pārejas punktus uz robežas ar Krievijas Federāciju un bloķēja tos ar barjerām. Tā ir reakcija un pamanāmi pieaugušo patvēruma meklētāju – Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu pilsoņu – pieplūdumu no Krievijas puses. Pagājušonedēļ vien Somijā ieradušies apmēram trīs simti šādu migrantu, pamatā – Irākas, Jemenas, Somālijas un Sīrijas pilsoņu. Arī pēc tam, kad robežpunkti tika slēgti, to tuvumā Krievijas pusē tika novērota jaunu potenciālo patvēruma meklētāju ierašanās, kuri, lai glābtos no sala, robežas tuvumā kurināja ugunskurus. Somijas valdība uzskata, ka Krievijas režīms šo migrantu kustību organizē mērķtiecīgi, rīkojoties līdzīgi kā Baltkrievijas diktatūra uz robežām ar Poliju, Lietuvu un Latviju. Kremļa rīcības motīvi varētu būt saistīti ar Somijas joprojām stingro atbalstu Ukrainai, iestāšanos NATO un šobrīd notiekošo aizsardzības sadarbības sarunu procesu starp Somiju un Savienotajām Valstīm. Pēc minēto četru robežpunktu slēgšanas Somijas dienvidaustrumos, vēl četri turpina funkcionēt tālāk uz dienvidiem, un divos no tiem turpina uzņemt patvēruma meklētājus. Krievijas puse Kremļa runasvīra Dmitrija Perskova personā jau paudusi, ka Somijas rīcība esot bez pamata un graujot abu valstu attiecības. Visbeidzot vakar viens no vadošajiem Somijas laikrakstiem „Ilta Sanomat” ziņoja, ka valdība gatavojoties pilnīgi slēgt robežu ar austrumu kaimiņu un pulcēšoties attiecīgā sanāksmē, tiklīdz šis lēmums būšot sagatavots. Valdības avots uzsvēris, ka šādi Krievijai tikšot dots nepārprotams vēstījums, ka Somija negrasās piekāpties Kremļa hibrīddraudiem. Eiropas Komisija vērtē iestāšanās kandidātus 8. novembrī Eiropas Komisija pieņēma t.s. Paplašināšanās pakotni – ieteikumus Eiropadomei tālākajai iestāšanās sarunu virzībai ar kandidātvalstīm. Svarīgākais ir ieteikums uzsākt iestāšanās sarunas ar kandidātvalstīm Ukrainu un Moldovu, novērtējot panākumus, kādus šīs valstis uzrādījušas reformu ziņā. Tāpat ieteikts piešķirt kandidātvalsts statusu Gruzijai, savukārt ar Bosniju un Hercegovinu sarunas uzsākamas tad, kad valsts būs izpildījusi nepieciešamos priekšnoteikumus. Kā paziņojumā pēc pakotnes pieņemšanas izteicās komisijas prezidente Urzula fon der Leiena: „Paplašināšanās politika ir vitāli svarīga Eiropas Savienībai. Mūsu Savienības pabeigšana ir vēstures aicinājums, mūsu Savienības dabiskais apvārsnis. Mūsu Savienības pabeigšanai ir arī spēcīga ekonomiskā un ģeopolitiskā loģika. Iepriekšējās paplašināšanās ir parādījušas milzīgos ieguvumus gan kandidātvalstīm, gan Eiropas Savienībai. Mēs visi esam ieguvēji.” Dokumentā izvērtētas arī pārējās pašreizējās iestāšanās kandidātes: Albānija, Kosova, Melnkalne, Serbija, Turcija un Ziemeļmaķedonija. Kā procesa labākie paraugi tiek atzīmētas Albānija un Ziemeļmaķedonija. Melnkalnes gadījumā tiek norādīts uz dziļu iekšēju sašķeltību kā attīstību bremzējošu faktoru. Serbijai norādīts ne tikai uz tiesu varas, mediju neatkarības u.c. iekšējiem trūkumiem, bet arī tās attieksmi pret Krieviju, kas neatbilst savienības kopējai ārējai un drošības politikai. Tāpat tiek norādīts, ka Serbijai jānoregulē attiecības ar Kosovu. Turcija tiek nodēvēta par joprojām būtisku savienības partneri, taču konstatēts, ka iestāšanās sarunas paliek iesalušas kopš 2018. gada un Turcija turpina virzīties projām no Eiropas Savienības. Raksturojot pakotnes pieeju, domnīcas „European Political Centre” vecākā politikas analītiķe Korina Stratulata to nodēvējusi par šizofrēnisku, proti, tiecība uz savienības robežu izplešanu jaunajā ģeopolitiskajā situācijā ir pamanāmā kolīzijā ar principu, ka iestāšanās process ir atkarīgs no valstu panākumiem iestājas kritēriju izpildē. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

ASV prezidents Džo Baidens un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins tiksies Sanfrancisko. Rokādes Lielbritānijas valdībā. Aktualitātes analizē Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova un TV24 žurnālists Ansis Bogustovs. Ko var sarunāt ar Sji? Šodien, 15. novembrī, Sanfrancisko tiek atklāts kārtējais Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības jeb APEC forums. Kā jau liecina nosaukums, šī Klusā okeāna akvatorijas sadarbības formāta mērķis ir ekonomiskās izaugsmes, investīviju un tirdzniecisko sakaru veicināšana. Forums tika iedibināts 1989. gadā, un sākotnēji tajā iesaistījās 11 dalībnieki: ASV, Austrālija, Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Dienvidkoreja, Malaizija, Singapūra un Taizeme. Nākamās desmitgades laikā pievienojās vēl desmit – Ķīna, Honkonga (tobrīd vēl britu koloniālais valdījums), Taivāna, Meksika, Papua-Jaungvineja, Čīle, Krievija, Peru un Vjetnama. Oficiālajā foruma protokolā tiek lietots apzīmējums „ekonomika”, nevis „dalībvalsts”, kas ļauj tajā piedalīties arī Honkongai un Taivānai, pēdējai gan ar nosaukumu „Ķīnas Taipeja” un ne kādas valsts amatpersonas pārstāvētai, ko nosaka kontinentālās Ķīnas nostāja Taivānas suverenitātes jautājumā. Šogad arī Krieviju pārstāv otrā ranga amatpersona – viens no premjerministra vietniekiem Aleksejs Overčuks. Gaidītākais notikums Sanfrancisko ir ārpus foruma pamatprogrammas – tā ir Savienoto Valstu un Ķīnas prezidentu Džo Baidena un Sji Dzjiņpina tikšanās. Iepriekšējo reizi abi aci pret aci runāja tieši pirms gada citā forumā – G20 valstu samitā. Starplaikā abu superlielvalstu attiecības spilgtinājuši tādi notikumi, kā ķīniešu spiegošanas zondes pārlidojums Savienoto Valstu teritorijai un tās notriekšana, ķīniešu hakeru veiktā Savienoto Valstu tirdzniecības ministres Džīnas Reimondo e-pasta sarakstes uzlaušana un Vašingtonas aizliegums eksportēt uz Ķīnu modernākās mikroshēmas. Siltumu šais attiecībās nevieš arī Pekinas nostāja Krievijas agresijas sakarā un militāro muskuļu demonstrēšana Taivānas virzienā. Kā norāda analītiķi, nekāds pēkšņs attiecību atkusnis Sanfrancisko neesot sagaidāms. Taču viņi arī izsakās, ka, ja tikšanās ļaus izvairīties no turpmākas attiecību pasliktināšanās abu lielvaru starpā, tas jau būs panākums. Visreālākā konkrētā vienošanās varētu būt abu valstu militāro resoru tiešas saziņas atjaunošana; Ķīna šo saziņu pārtrauca pērnvasar pēc Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Kā norāda Vašingtonas administrācijas pārstāvji, prezidents Baidens sarunās pievērsīsies jautājumiem par Ķīnā ražoto bruņojuma detaļu piegādi Krievijai, par sankcionētās Krievijas un Irānas naftas iepirkšanu un iespējamu Ķīnas spiedienu uz Irānu, lai atturētu to no tālākas situācijas eskalācijas Tuvējos Austrumos. Tomēr Ķīnas autoritārā līdera gatavību nākt pretim šīm Vašingtonas gaidām, visdrīzāk, jāuzlūko ar skepsi. Kamerons atgriežas Pārmaiņas britu valdībā tika sagaidītas jau labu laiku. Pārāk daudzi no kabineta locekļiem premjerministram Riši Sunakam tika mantojumā no viņa priekšgājējas Lizas Trasas, un bija paredzams, ka agri vai vēlu toriju līderis pārdiegs valdību vairāk pa savam mēram. Tomēr pārmaiņas, kuras tika publiskotas pirmdien, dažā ziņā ir ekstravagantas. Tas noteikti sakāms par jauno ārlietu ministru Deividu Kameronu – Lielbritānijas valdības vadītāju no 2010. līdz 2016. gadam. Tieši viņš bija tas, kurš, breksitistu ietekmes spiests, piekrita liktenīgajam referendumam un demisionēja pēc tam, kad tas beidzās ar britu elektorāta lēmumu pamest Eiropas Savienību. Nav šaubu, ka viņa pieredze un sakari patiešām var lieti noderēt Sunaka valdībai, taču ekspremjera darbošanās viņam nesusi arī pāris reputācijas problēmas, t.sk. pārmetumus, ka Šrilankas galvaspilsētas Kolombo ostas attīstības projekts, kuru Kamerons aktīvi virzījis starptautiski, varētu radīt nozīmīgu Ķīnas ietekmes bāzi. Vēl viens problēmjautājums ir jaunā ārlietu resora vadītāja atskaitīšanās parlamentam. Kamerons ir Lordu palātas loceklis, un Parlamenta procedūra neparedz lordu iztaujāšanu apakšnamā. Jādomā, konkrētais katalizators valdības pārvedei bija vajadzība nomainīt līdzšinējo iekšlietu ministri Suellu Brāvermenu. Pagājušajā nedēļā viņa publicēja rakstu, kurā pārmeta Londonas policijai, ka tā adekvāti strikti kontrolējot labējo radikāļi publiskās akcijas, bet tikām caur pirkstiem skatoties uz līdzīgām izrīcībām no Gazas palestīniešu atbalstītāju puses. Tā kā publikācijas teksts, pretēji pieņemtajai kārtībai, nebija saskaņots ar valdības preses dienestu, ministrei tas maksāja portfeli. Viņas vietu jaunajā kabineta struktūrā ieņems līdzšinējais ārlietu ministrs Džeimss Kleverlijs. Līdzšinējais veselības ministrs Stīvens Bārklejs turpmāk vadīs vides resoru, savukārt finansiāli ietilpīgo veselības nozari pārraudzīs Viktorija Etkinsa, savulaik ministre Borisa Džonsona valdībā, bet Sunaka kabinetā ieņēma vienu no augstākajiem amatiem Finanšu ministrijā. Pārmaiņas skārušas vēl vairākus toriju valdības posteņus, un var secināt, ka tām ir kā gluži subjektīvi, tā plašāki politiski motīvi. Kā izsakās raidsabiedrības BBC politiskais redaktors Kriss Meisons: „Ja jūs esat Riši Sunaks un raugāties uz to, kas nupat izskatās pēc iespējamas sakāves vispārējās vēlēšanās, tad ir vērts mēģināt.” Var atgādināt, ka nākamajām vēlēšanām Apvienotajā Karalistē jānotiek ne vēlāk kā 2025. gada 25. janvārī. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sankcijas pret Krieviju: vai cīņa ar to apiešanu ir veiksmīga? Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns devies uz Krieviju un tiksies ar Putinu. Analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis un Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska. Ierakstā uzklausām Igaunijas sabiedriskā radio (ERR ) Ziņu un sporta nodaļas vadītāju Anvaru Samostu. Sazināmmies ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli. Sankcijas – ap likumu ar līkumu 23. augustā Igaunijas Nacionālā raidorganizācija nāca klajā ar vēsti, ka Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas dzīvesbiedram Arvo Hallikam daļēji piederošs transporta uzņēmums turpinājis darboties un gūt peļņu Krievijā pēc pagājušā gada februāra. Pats Halliks sākotnēji skaidrojis, ka šī firma tikai palīdzējusi savam sadarbības partnerim pabeigt pirms Krievijas iebrukuma iesāktos darījumus, taču tālāka izpēte liek domāt, ka tā, visticamāk, nav taisnība. Pati premjerministre paziņojusi, ka neapspriežot ar vīru viņa darījumus un, attiecīgi, par viņa biznesu Krievijā neko nav zinājusi. Tomēr šis skandāls pamatīgi iedragājis Kajas Kallasas autoritāti. Aptauju dati liecina, ka vairāk nekā puse aptaujāto uzskata, ka viņai vajadzētu atkāpties no amata. Arī Igaunijas prezidents Alars Kariss pēc tikšanās ar politisko partiju pārstāvjiem izteicies, ka Kallasai vajadzējis atkāpties tūlīt pēc tam, kad skandalozā informācija atklājusies. Notikušais kārtējo reizi atklāj, ka izdevīgo darījumu saišu saraušana ar Krieviju nenākas viegli arī tām valstīm, kuras viskonsekventāk atbalsta Ukrainu cīņā pret agresoru. Pēdējās nedēļās jautājums, kā zināms, aktualizējies arī Latvijā. Protams, runa nav par tiešiem sankciju režīma pārkāpumiem, bet gan par atļautu, tomēr ētiski apšaubāmu rosīšanos. Vērtējot vispārējo sankciju iedarbīguma ainu, Parīzes Politisko pētījumu institūta lektors Sergejs Gurijevs publikācijā mediju informācijas un analīzes resursā „Project Sindycate” secina: „Krievijas ekonomikai joprojām nedraud sabrukums, taču tā izjūt nopietnu kara un sankciju radītu spiedienu.” Ja sākotnēji Krievija pat krietni nopelnīja globālā naftas cenu kāpuma dēļ, tad šogad tās ienākumi no naftas un gāzes tirdzniecības kritušies gandrīz uz pusi. Radikāli mainījusies šī eksporta struktūra: ja līdz pagājušajam gadam vairāk nekā divas trešdaļas Krievijas jēlnaftas tika eksportētas uz rietumvalstīm – Nīderlandi, ASV, Dienvidkoreju, Franciju, Vāciju u.c. –, tad tagad 31 procents no tās nonāk Ķīnā, 26 procenti – Indijā. Tiesa, kā liecina statistika, apmēram 24 procentiem Krievijas jēlnaftas eksporta galamērķis nav zināms, un ir pamats domāt, ka ar pietiekami izvērstu shēmu palīdzību sava daļa no tā nonāk arī rietumos. Tas liek runāt par sankciju apiešanu kā ļoti nozīmīgu problēmu, ka vēl sāpīgāk izjūtama bruņojuma ražošanas komponentu importa ziņā. Ziņojumu par importēto detaļu nozīmi Krievijas kara mašīnai un šo detaļu pieejamību agresorvalstij jūnijā publicēja Jermaka–Makfola neatkarīgo ekspertu grupa sadarbībā ar Kijivas Ekonomikas augstskolas institūtu. Tajā secināts, ka pirmajos mēnešos pēc plaša mēroga iebrukuma sākuma attiecīgo bruņojuma ražošanai nepieciešamo detaļu imports Krievijā patiešām sarucis, taču jau ap pagājušā gada septembri agresorvalsts iedarbinājusi sankciju apiešanas shēmas, decembrī sasniegts 2021. gada novembra līmenis, tiesa, pēc tam apjomi atkal nedaudz kritušies. 71 procents no bruņojuma ražošanā nozīmīgām detaļām nonāk Krievijā no Ķīnas un Honkongas, 8 procenti – no Turcijas; savukārt tās ražotas visbiežāk Ķīnā, Malaizijā, Vjetnamā vai Dienvidkorejā. Tomēr, ja palūkojas uz attiecīgo ražotņu īpašniekiem, tad to biroji lielum lielajā vairumā gadījumu atrodas Savienotajās Valstīs, Dienvidkorejā, Japānā, Šveicē vai Eiropas Savienībā. Globālo izraidīto randiņš Vakar, 12. septembrī, no Ziemeļkorejas Krievijā ieripoja Phenjanas režīma līdera Kima Čenuna bruņotais vilciens, ar kuru vadonis dodas uz tikšanos ar savu Krievijas kolēģi Vladimiru Putinu. Kas attiecas uz divpusējām attiecībām, Ziemeļkoreja un Krievija šodien ir kā radītas viena otrai. Pirmā jau gadu desmitiem dzīvo radikāla totalitārisma režīmā, ir starptautiskās sabiedrības izraidītās statusā un tiek uztverta kā drauds vairākām sava reģiona valstīm. Otrā arvien noteiktāk iet līdzīgu ceļu, nežēlīgi represējot režīma pretiniekus, jūsmojot par padomju pagātni un uzsākot plaša mēroga agresijas karu pret Ukrainu, tādējādi izpelnoties sankcijas, izolāciju un boikotu. Tā kā delegācijas sastāvā ir visai daudz militāristu, tiek lēsts, ka tiks runāts par iespējamu Ziemeļkorejas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstu Krievijai, kurai manāmi trūkst tehniskās jaudas agresijai. Ziemeļkorejā pagājušajās desmitgadēs uzkrāti pamatīgi artilērijas šāviņu un kaujas raķešu krājumi, kurus varētu kārot Krievija. Pretī Phenjanai varētu piesolīt pārtiku, rūpniecības izejvielas un, iespējams, arī tehnoloģijas. Kā zināms, izolācijā esošā valsts attīsta pati savu raķešu būvniecības un kodolprogrammu, un Krievija, kuras rīcībā ir izbijušās superlielvalsts Padomju Savienības militāri tehniskais mantojums, varētu ar to padalīties. Šāds scenārijs rada lielas bažas Rietumvalstu līderu vidū. Savienotās Valstis jau brīdinājušas Ziemeļkoreju neuzsākt militāras piegādes Krievijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

"Vāgnera grupas" vadītāju (domājams) likvidācija kā Putina varas prakses un šīs varas pašreizējā stāvokļa indikators. Pāvesta Franciska atklāsmes par Krievijas impērijas diženo mantojumu - Katoļu baznīcas galvas individuālo domāšanas īpatnību vai Vatikāna politikas slēpto motīvu atspogļojums? Republikāņu kandidātu pirmās debates: radikālas nostādņu atšķirības Ukrainas jautājumā. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis un Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes profesors Andris Sprūds. Kurš nokāva pavāru? Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” neveiksmīgā dumpja jūnijā daudziem bija pārsteigums, ka kompānijas dibinātājam un dumpja vadītājam Jevgeņijam Prigožinam līdz ar tuvākajiem līdzgaitniekiem un daļu personāla tika ļauts netraucēti pārcelties uz Baltkrieviju, saglabāt vismaz daļu savu aktīvu un pat pa laikam neslēpjoties apmeklēt Krieviju. Jūnija beigās Putins pat tikās ar Prigožinu u.c. „Vāgnera” komandieriem Kremlī, un varēja šķist, ka bruņotais izlēciens, kas pamatīgi sašūpoja Kremļa saimnieka reputāciju, ir ticis piedots. Tomēr ļoti daudzi uzstāja, ka par Prigožina dienas ir skaitītas. Pat ja Kremļa saimnieks gribētu piedot savam ilggadējam līdzgaitniekam, reizumis dēvētam pat „Putina pavāru”, autoritārās varas loģika tomēr nepieļauj aizmirst tik nopietnu izaicinājumu šai varai, kāds bija Prigožina dumpis. Šo spriedumu pareizību, jādomā, apliecina aviokatastrofa, kas 23. augustā notika Tveras apgabalā. Nogāžoties Prigožinam piederošai privātai lidmašīnai, bojā gājuši visi tās pasažieri un apkalpes locekļi, tai skaitā, saskaņā ar oficiāliem datiem, pats Jevgeņijs Prigožins, tāpat „Vāgnera grupas” militārais komandieris Dmitrijs Utkins, no kura pievārda „Vāgners” savulaik darināts kompānijas nosaukums, kompānijas drošības dienesta un transporta loģistikas vadītājs Valērijs Čekalovs un vairāki citi „vāgnerieši”. Nākamajā dienā pēc aviokatastrofas Krievijas vadonis nāca klajā ar paziņojumu, raksturojot aizgājēju kā „talantīgu cilvēku”, kurš gan esot „pieļāvis daudz kļūdu”. Oficiāla informācija par aviokatastrofas iemesliem līdz šim nav sniegta. Kāda aculiecinieka uzņemtā video redzams, kā lidmašīna krīt praktiski vertikāli, rotēdama gaisā, un aiz tās stiepjas dūmu grīste. Kā atzīst aviācijas eksperti, tas liecinot, ka avārijas iemesls ir eksplozija – vai nu bumba lidaparāta iekšienē, vai zenītraķete. Starptautiskā domnīca Open Minds Institute veikusi Krievijas iedzīvotāju tīmekļa aptauju, jautājot, kāds bijis notikušā iemesls. Tikai 8% aptaujāto domā, ka Prigožins un viņa līdzbiedri nogalināti pēc Putina pavēles. Vairāk nekā 17% uzskata, ka tas ir Krievijas specdienestu roku darbs, taču bez vadoņa akcepta. Vairāk nekā 10% vainoZiemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO) valstu, vairāk nekā 7% – Ukrainas specdienestus. Tikām vairāk nekā 28% paziņojuši, ka notikušais esot negadījums, bet vēl par procenta desmitdaļu vairāk ir to, kas tic, ka viss notikušais ir inscenējums, kas ļaus „Vāgnera grupas” vadoņiem nozust no publikas un, iespējams, arī varasiestāžu redzesloka. Un šī pēdējā versija nebūt nav gluži fantastiska, jo, kā kļuvis zināms pēdējā laikā, Jevgeņijam Prigožinam bijuši pat vairāki dubultnieki, par viltotām identitātēm pat nerunājot. Kā norādījis izmeklējošās žurnālistikas resursa Bellingcat līdzstrādnieks Kristo Grozevs, šāda paša bojāejas nospēlēšana būtu īsti Prigožina stilā. Otrā ešelona debates Pagājušās trešdienas vakarā astoņi potenciālie Savienoto Valstu Republikāņu partijas prezidenta kandidāti stājās publikas priekšā debatēs, kas, telekanāla Fox News organizētas, notika Viskonsīnas štata lielākajā pilsētā Milvoki. Tie bija Ziemeļdakotas gubernators Dāgs Bērgems, bijušais Ņūdžersijas gubernators Kriss Kristijs, Floridas gubernators Rons Desantiss, bijusī Savienoto Valstu vēstniece Apvienoto Nāciju organizācijā (ANO) Nikija Heilija, bijušais Arkanzasas gubernators Eisa Hačinsons, bijušais viceprezidents Maiks Penss, uzņēmējs Viveks Ramasvami un senators Tims Skots. No vienas puses, viņi visi ir otrā ešelona pretendenti, kuru reitingi tālu atpaliek no partijas favorīta – eksprezidenta Donalda Trampa, kurš uzskatīja par pareizāku šais debatēs nepiedalīties. No otras puses, nepavisam nav skaidrs, vai Trampam celtās nopietnās kriminālapsūdzības ir savienojamas ar kandidēšanu uz valsts galvas amatu, tāpēc ir visnotaļ iespējams, ka kāds no šiem astoņiem nākamgad cīkstēsies par Baltā nama atslēgām ar pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Domājams, pretēji daudzu gaidītajam, par vakara varoni kļuva Ramasvami – 38 gadus vecs uzņēmējs praktiski bez politiskās pieredzes, indiešu imigrantu atvase, kura darbošanās biotehnoloģiju jomā šobrīd pietuvinājusi viņa aktīvu kopvērtību miljardam dolāru. Tieši viņš uzņēmās uz debašu skatuves to lomu, kura pirms tam tika prognozēta gubernatoram Desantisam – republikāņu politikas „trampiskā” virziena apoloģiju. Viņš kaismīgi iesaistījās vārdu cīņās ar asākajiem Trampa kritiķiem – eksviceprezidentu Pensu, eksgubernatoru Kristiju un bijušo vēstnieci Heiliju. Viens no spilgtākajiem debašu momentiem iestājās, kad moderators aicināja kandidātus pacelt roku, ja viņi būtu gatavi atbalstīt Trampu kā partijas kandidātu arī tad, ja tiesa viņu atzītu par vainīgu. Ramasvami pārliecināti un tūdaļ augšup izstieptajai rokai ar lielāku vai mazāku pauzi sekoja vairums citu, t.sk. arī Helijas un Pensa rokas. Starp debašu vadmotīviem bija arī Savienoto Valstu atbalsts Ukrainai, un šajā ziņā Viveks Ramasvami demonstrēja īstu izolacionisma paraugstundu. Viņš paziņoja, ka „Ukraina nav Savienoto Valstu prioritāte”, un ka līdzekļus, kuri tiekot ieguldīti, lai sargātu svešas valsts robežas, Amerikai būtu jāveltī savas dienvidu robežas aizsardzībai pret nelikumīgu ieceļošanu. Vēl radikālākus uzstādījumus kandidāts paudis iepriekš, proti, nonākot Savienoto Valstu vadībā, viņš piedāvātu Krievijai paturēt tās sagrābto Ukrainas teritorijas daļu apmaiņā pret Maskavas apņemšanos neveidot militāri stratēģisku aliansi ar Ķīnu. Ramasvami nostāja Ukrainas sakarā izpelnījās asu oponentu kritiku, tai skaitā aizrādījumus par viņa acīmredzamo pieredzes trūkumu ārlietās. Pāvests apjūsmo Krievijas impērisko pagātni Pagājušās nedēļas nogalē Svētais Krēsls publiskoja pāvesta Franciska tiešsaistes uzrunu 10. Viskrievijas katoļu jaunatnes asamblejas dalībniekiem. Runas noslēgumā, papildus iepriekš sagatavotajam tekstam, pontifiks piebilda: „Neaizmirstiet savu mantojumu! Jūs esat dižās Krievijas pēcteči: dižās svēto un valdnieku Krievijas, dižās Pētera Pirmā un Katrīnas Otrās Krievijas, šīs impērijas – izglītotās, dižās kultūras un dižā humānisma. Jūs esat lielās Mātes Krievijas pēcteči, ejiet ar to tālāk! Un paldies – paldies par to, kā jūs pastāvat, par to, kā jūs esat krievi!” Šī tirāde izpelnījās asu kritiku no Ukrainas un arī citu valstu puses. Kā pirmdien norādīja Ukrainas Ārlietu ministrijas pārstāvis Olehs Nikolenko, pāvesta retorika teju mats matā saskan ar impērisko vēstījumu, kādu piekopj Krievija un kas tagad kļuvis par attaisnojumu tās agresijai pret Ukrainu, tūkstošu ukraiņu nogalināšanai, Ukrainas pilsētu un ciemu sagraušanai drupās. Vēlāk tai pašā dienā Vatikāna pārstāvniecība Kijivā nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests nekādā ziņā neesot gribējis pamudināt auditoriju uz impērisku noskaņojumu, bet vienīgi glabāt un attīstīt to pozitīvo, kas pastāv Krievijas kultūrā. Šo paskaidrojumu tomēr grūti pieņemt, jo Franciska piesauktie 18. gs. Krievijas valdnieki palikuši vēsturē ar vērienīgu militāru ekspansiju pret kaimiņvalstīm, tai skaitā tagadējās Ukrainas teritorijā. Ne tik sen Krievijas līderis Putins sevi salīdzināja ar Pēteri Pirmo, kurš arī esot aktīvi paplašinājis impērijas robežas. Pāvests Francisks līdz šim lielākoties izteicies adekvāti par Krievijas agresiju, to nosodot. Tomēr viņa kontā ir arī vairāki peļami izteikumi. Drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā viņš kādā intervijā pauda, ka Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (NATO), domājams, izprovocējusi Kremli šai agresijai. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nigērā noticis valsts apvērsums. Armijas komandieri arestējuši demokrātiskā ceļā ievēlēto prezidentu un paziņojuši, ka pārņem varu. Ielās izgājuši lielākoties puča atbalstītāji. Pēdējo rokās pavīd arī Krievijas karogi. Par Krievijas centieniem iegūt Āfrikas valstu simpātijas runā jau sen. Pagājušās nedēļas nogalē Sanktpēterburgā ieradās Āfrikas valstu pārstāvji un īpašu samitu, kurā Putins centās nopirkt "melnā kontinenta" simpātijas, solot vairākām valstīm arī bezmaksas labības piegādi. Savukārt Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu devās uz Ziemeļkoreju, lai piedalītos tur organizētās svinībās Krievija arvien biežāk pēdējā laikā tiek salīdzināta ar Ziemeļkoreju. Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis un politologs Andis Kudors. Šoigu svin „Uzvaras dienu” Phenjanā Pagājušonedēļ Ziemeļkorejā tika plaši atzīmēta Korejas kara noslēguma 70. gadadiena. Šis karš, kura iemesls bija komunistiskās Ziemeļkorejas mēģinājums ar bruņotu spēku pakļaut sev rietumnieciski orientēto pussalas dienviddaļu, prasīja, kā lēš, līdz pat trīs miljoniem dzīvību, taču beidzās ar nelielām teritoriālām izmaiņām. Tomēr Ziemeļkoreja pamiera noslēgšanas datumu 27. jūlijā svin kā Uzvaras dienu. Uz apaļo jubileju Phenjanā ieradās kādreizējo Ziemeļkorejas sabiedroto – Ķīnas Tautas republikas un toreizējās Padomju Savienības tiesību mantinieces Krievijas – delegācijas. Un ja oficiālā Pekina bija atsūtījusi otrā ranga pārstāvi – Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieku Li Hundžunu, tad Maskavas delegācijas priekšgalā bija viens no Putina tuvākajiem līdzgaitniekiem, Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Tā, starp citu, bija pirmā reize, kad Ziemeļkoreju apmeklēja pēc Padomju Savienības sabrukuma suverenitāti ieguvušās Krievijas Federācijas aizsardzības ministrs. Sevišķu uzmanību piesaistīja Ziemeļkorejas ziņu aģentūras izplatītie fotoattēli, kuros Phenjanas režīma līderis Kims Čenuns redzams, izrādot Maskavas viesim militārās tehnikas ekspozīciju, konkrēti – ballistiskās raķetes, kuras var tikt aprīkotas ar kodolgalviņām. Šādu raķešu izstrādi Ziemeļkorejai liedz ANO Drošības padomes rezolūcija, par kuru savulaik balsoja kā Krievija, tā Ķīna. Atklāta fotografēšanās uz šo raķešu fona var tikt uztverta kā signāls, ka Kremlis Ziemeļkorejas sakarā vairs stingri neuztur savu līdzšinējo kodolieroču neizplatīšanas politiku. Kā pausts oficiālajā paziņojumā, Kima Čenuna un Sergeja Šoigu sarunās panākts konsenss „abpusēji nozīmīgos valsts aizsardzības un drošības, kā arī reģionālās un starptautiskās drošības vides jautājumos”. Atliek vien minēt, ko ietver šis konsenss, un vai daļa no tā nav vienošanās par Ziemeļkorejas ieroču un munīcijas piegādēm, balstot Krievijas agresiju pret Ukrainu. Krievija uzņem Āfrikas viesus 27. un 28. jūlijā Sanktpēterburgā risinājās Otrais Krievijas–Āfrikas samits ar 49 delegāciju piedalīšanos. Pirmā tikšanās šādā formātā notika 2019. gada oktobrī Krievijas Melnās jūras kūrortpilsētā Sočos; atkārtojums tika plānots jau pērnā gada oktobrī Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā, taču to pārcēla pēc Vladimira Putina iniciatīvas. Šoreiz ieradušos valsts galvu saraksts gan ir pieticīgāks nekā Sočos, tomēr starp augstākā ranga viesiem joprojām ir tādas pamanāmas figūras kā Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa, Ēģiptes prezidents Abdelfatāhs es Sīsī, Kamerūnas prezidents Pols Bija, Ugandas prezidents Joveri Museveni u.c. Klāt bija pārstāvji arī no vairuma Āfrikas starpvalstu organizācijām. Visam notikumam fonā nepārprotami vīd Krievijas agresija pret Ukrainu, kura jūtami ietekmē Āfrikas valstu situāciju. Daudzas no šīm valstīm līdz šim lielā daudzumā importējušas labību u.c. lauksaimniecības produkciju no Krievijas un Ukrainas, un tagad šīs piegādes ir būtiski traucētas. Bažas par iespējamu pārtikas deficītu Āfrikā sevišķi pieaugušās, kopš Krievija pirms pāris nedēļām paziņoja, ka pārtrauks sadarbību t.s. Labības vienošanās ietvaros, un uzsāka mērķtiecīgus raķešu triecienus Ukrainas ostu labības iekraušanas infrastruktūrai. Daži no delegāciju vadītājiem, kā Kongo Republikas prezidents Denī Sasu-Ngeso un Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa veltīja namatēvam Putinam pārmetošas frāzes, aicinot izbeigt karadarbību pret kaimiņvalsti. Taču netrūka arī tādu, kuri pūta Kremļa stabulē un pauda atbalstu agresijai. Šai ziņā izcēlās Zimbabves prezidents Emersons Mnangagva, Mali militārās huntas līderis Asimi Goita, Centrālāfrikas Republikas prezidents Fostens Aršanžs Tuadera un vairāki citi. Kā zināms, Mali un Centrālāfrikas Republikā pēdējos gados pamanāmu lomu spēlē privātā militārā struktūra „Vāgnera grupa”. Grupas dibinātājs un nesenā dumpja vadītājs Jevgeņijs Prigožins samita laikā arī bija manāms Sanktpēterburgā, kur tikās ar ļaudīm no Centrālāfrikas Republikas un Kamerūnas delegācijām. Āfrikā atkal apvērsums. Šoreiz Nigērā Kopš Rietumāfrikas valsts Nigēra 1960. gadā ieguva neatkarību no franču koloniālās varas, tās vēsturē ilgāki un īsāki nestabilas demokrātijas posmi mijušies ar militāro huntu valdīšanu. Pēdējais demokrātijas cikls, saukts par Septīto republiku, iesākās 2010. gadā, taču pēdējās nedēļas notikumi liek bažīties, ka tam pienākušas beigas. Pašreizējais likumīgais valsts galva – prezidents Mohameds Bazūms – tika ievēlēts 2021. gada aprīlī, un šis bija pirmais gadījums Nigēras vēsturē, kad demokrātiski ievēlēts valsts galva pārņem varu no sava demokrātiski ievēlēta priekšteča. 26. jūlijā prezidenta gvarde, kuru komandē ģenerālis Abdurrahmāns Čiani, apcietināja valsts galvu. Sākumā armija pauda gatavību atjaunot likumisko kārtību valstī, taču vēlāk armija pārstāvji, uzstājoties televīzijā, paziņoja, ka prezidenta amata pilnvaras ir pārtrauktas un tiek nodibināta Dzimtenes aizsardzības nacionālā padome. Tika apturēta konstitūcijas un valsts struktūru darbība, slēgtas robežas un izsludināta komandanta stunda. Hunta vainoja iepriekšējo valsts galvu neprasmīgā vadībā, kas graujot valsts ekonomiku un drošību. 28. jūlijā ģenerālis Čiani paziņoja, ka uzņemas Dzimtenes aizsardzības nacionālās padomes vadību, resp. pasludināja sevi par jaunā režīma vadītāju. Ielās izgāja pučistu atbalstītāji, kuri, cita starpā, pauž simpātijas Krievijai un tās vadonim Putinam, vicinot Krievijas karogus un attiecīgus plakātus. Franciju, kādreizējo koloniālo valdītāju, viņi, savukārt, vaino Nigēru piemeklējušajās problēmās. 30. jūlijā Rietumāfrikas valstu ekonomiskās kopienas vadība nāca klajā ar ultimātu, pieprasot atjaunot Nigērā likumisko kārtību un, pretējā gadījumā, piedraudot ar militāru intervenci. Šī organizācija, kurā ir 15 dalībvalstis, arī pagātnē vairakkārt veikusi šādu iejaukšanos reģiona valstīs. Tāpat iesaldēta to dalībvalstu darbība organizācijā, kurās varu pārņēmuši nekonstitucionāli režīmi, proti, iesaldēta Mali un Gvinejas dalība 2021. gadā un Burkinafaso dalība 2022. gadā. Nākamajā dienā Mali un Burkinafaso režīmi publiskoja kopīgu komunikē, kurā pauda, ka intervenci Nigērā uzlūkos kā kara pieteikumu sev. Nigērā ir dislocēti apmēram 1500 franču un apmēram tūkstotis amerikāņu kareivji, kuri līdz šim atbalstījuši valdību cīņā pret islāma ekstrēmistu grupām. Franču kontingents daļēji pārņēmis savā kontrolē galvaspilsētas Niamejas lidostu un organizē franču un citu Eiropas valstu pilsoņu evakuāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā pievēršamies aktualitātēm, kas saistītas ar Ukrainu. Nedēļas sākumā notikušo uzbrukumu Krimas tiltam noteikti var dēvēt par kārtējo triecienu pa Kremļa pašapziņai un pašlepnumam, lai arī reālu karadarbību šis incidents varētu arī neietekmēt. Signāli un pretreakcijas ir ļoti nozīmīgi, un Ukraina jau saņem arī pamatīgus atbildes triecienus ar raķetēm un droniem. Graudi, bads kā kara ierocis Krievijas rokās. Vasaras vidū, kad tiek novākta labība, Krievija ir paziņojusi par Melnās jūras graudu vienošanās apturēšanu. Tas nozīmē, ka atkal var prognozēt izaicinājumus ar graudu pieejamību un cenām pasaulē, turklāt laikā, kad daudzviet, tostarp arī Latvijā, pavasara salnas un vēlāk arī sausums ir ievērojami samazinājuši ražas.  Baltkrievija, mūsu otrs neparocīgais kaimiņš, kurš ne īsti piedalās, ne nepiedalās Krievijas izvērstajā karā, bet tagad ir ziņas, ka Baltkrievijā arvien lielākos apmēros ierodas grupējuma "Vagner" spēki. Savukārt Lukašenko režīma virzienā tiek vērstas apsūdzības par Minskas līdzdalību ukraiņu bērnu deportācijās. Vai un kā mainās reģionālā drošība arī Baltkrievijā notiekošā dēļ? Aktualitātes analizē Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžans un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs. Ukrainas uzbrukums Krimas tiltam Šī nedēļa iesākās ar ziņu, ka naktī uz 17. jūliju pēc vismaz diviem sprādzieniem iegruvis viens Krimas jeb tā dēvētā Kerčas tilta laidums un satiksme pār tiltu tiek pilnībā apturēta.  Apturēta tika arī dzelzceļa satiksme uz tā un prāmju satiksme starp Ukrainai piederošo, Krievijas okupēto, Krimas pussalu un Krievijas Kubaņas reģionu. Pirmais no rīta notikušo oficiāli apstiprināja krievu ieceltais okupācijas iestāžu vadītājs Krimā Sergejs Aksjonovs un sprādzienus nosauca par „ārkārtēju gadījumu”.  Sprādzienā bojā gāja divi cilvēki, kā ziņo Krievijas varasiestādes – māte un tēvs. Savukārt viņu meita negadījumā guvusi ievainojumus. Uzrunājot tos, kas vēlējās šķērsot tiltu, bet nu bija iestrēguši milzu sastrēgumā, Aksjonovs aicināja, lai nokļūtu Krievijā, izmantot ceļojumam sauszemes iespējas. Proti, šķērsojot Krievijas šobrīd okupēto kontinentālās Ukrainas teritoriju. Savukārt, reakcija no Kremļa par notikušo parādījās pirmdienas pēcpusdienā. Putins sarīkoja atklātu tikšanos ar atbildīgajiem ministriem un anektēto reģionu vadītājiem, ko raidīja propagandas kanāls "Rossija 24" un Kremļa īpašais kanāls. Sanāksmē Putins sacīja, ka gaida ieteikumus drošības uzlabošanai uz tilta, uzklausīja ziņojumus par tilta bojājuma apmēriem un draudēja ukraiņiem ar pretreakciju. Naktī uz otrdienu Ukrainas teritoriju skāra kārtējais Krievijas raķešu un dronu uzbrukuma vilnis. Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka tas ir "atbildes trieciens", un apgalvoja, ka raķetes trāpījušas vietās, no kurām ukraiņi, iespējams, plānojuši uzbrukumu Kerčas tiltam. Apstiprinājuma gan tam nav.  Krimas jeb tā dēvētais Kerčas tilts tika bojāts jau 2022.gada oktobrī, kad uz tā eksplodēja ar sprāgstvielām piekrauta kravas automašīna, sagraujot divus laidumus. Toreiz cieta arī blakus esošais dzelzceļa tilts. Arī toreiz Krievijas varasiestādes apgalvoja, ka tas bijis Ukrainas armijas uzbrukums, taču Kijiva to vismaz oficiāli noliedz. Vai Ukraina tuvākajā laikā mēģinās vēlreiz uzbrukt Krimas tiltam? Dažādos medijos aptaujātie militārie eksperti ir pārliecināti, ka noteikti. Jāpiebilst, ka Ukrainas Drošības dienesta (SBU) priekšsēdētājs Vasiļs Maļuks iepriekš norādījis, ka Krimas tilts ir leģitīms militārs mērķis un sola, ka pēc kara viņš pastāstīs par unikālām slepenām operācijām, ko ir veikuši ukraiņu izlūkdienesti. Ukrainas graudu eksports Ukraina un Krievija ar Turcijas starpniecību pagājušā gada 22.jūlijā parakstīja vienošanos ar ANO par Ukrainas lauksaimniecības preču eksporta atsākšanu Melnajā jūrā, kas tika pārtraukts, Krievijai 24.februārī sākot atkārtoto iebrukumu Ukrainā. Šī vienošanās ir ļāvusi Ukrainai nosūtīt vairāk nekā 32 miljonus tonnu graudu garām Krievijas karakuģiem Melnajā jūrā. Liela daļa no šiem graudiem nonākusi attīstības valstīs Āfrikā, Tuvajos Austrumos un citur. Ja eksports atkal tiek bloķēts, tas var izraisīt krīzi šajās valstīs un pārtikas cenas pasaulē var pieaugt vēl vairāk. 17. jūlijā beidzās šīs vienošanās vairakkārt pagarinātais termiņš.  Par to paziņoja Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, pavēstot, ka Krievija izstājas no šīs vienošanās. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans, kas ir šī darījuma tiešais „uzraugs”,  pirmdien pauda pārliecību, ka „viņa draugs” Putins joprojām vēlas pagarināt starptautisko „labības darījumu”. Viņš apgalvoja, ka vienošanās par „labības darījuma” pagarināšanu „bez pārtraukumiem” var tikt panākta vēl pirms Putina augustā iecerētās vizītes Turcijā, piebilstot, ka sarunas šī mērķa labā jau notiek. Tiesa, otrdien Krievijas vēstījums Turcijai, ka līdz ar Maskavas izstāšanos no Melnās jūras „labības darījuma” tiek izformēts šīs starptautiskās iniciatīvas koordinācijas centrs Stambulā un atsauktas drošības garantijas tirdzniecības kuģiem Melnajā jūrā, nebūt neapstiprina Erdogana publiskoto pārliecību. Nosodījumu par Krievijas lēmumu izteicis gan ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs norādot, ka miljoniem cilvēku, kas cieš badu, „maksās” par šo Krievijas lēmumu, gan arī dažādu valstu amatpersonas. Tikmēr Ukrainas prezidents aicināja pasauli nerēķināties ar Krieviju, bet iespringt uz cita risinājuma meklēšanu, lai nodrošinātu labības eksportu. Kremlis šādu aicinājumu jau nodēvējis par pārdrošu.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu

Vai Tramps sēdēs? Putins starp Hāgu un Pekinu. Aktualitātes analizē "Delfi Plus" redaktors Andris Kārkluvalks un Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa. Putins starp Hāgu un Pekinu 17. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors, britu jurists Karims Ahmads Hans parakstīja aresta orderi divām personām: Krievijas Federācijas prezidenta pilnvarotajai bērnu tiesību jautājumos Marijai Ļvovai-Belovai un Krievijas Federācijas prezidentam Vladimiram Putinam. Apsūdzības saturs – tūkstošiem bērnu pretlikumīga izvešana no okupētajām Ukrainas teritorijām uz Krieviju, pārkāpjot veselu četru starptautisku konvenciju noteikumus. Tagad ikvienas no 123 Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstu varas iestādēm, ja apsūdzētais Putins jebkādā veidā vai statusā nonāks viņu teritorijā, pienākums būs viņu arestēt un nogādāt tiesas rīcībā Hāgā. Vācijas tieslietu ministrs Marko Bušmans kā pirmais paziņojis, ka viņa valsts Putina sakarā nekavēsies izpildīt tiesas prasību. Līdz šim Starptautiskā krimināltiesa izdevusi aresta orderus diviem pie varas esošiem līderiem – Sudānas prezidentam Omāram el-Bašīram un Lībijas līderim Muamaram Kadāfi. Kadāfi jau dažus mēnešus vēlāk tika nogalināts, savukārt el-Bašīrs – gāzts apvērsumā 2019. gadā, šobrīd tiek tiesāts Sudānā un, lai gan šī valsts neatzīst Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju, ļoti iespējams, tiks izdots tiesāšanai Hāgā. Putins tagad pievienojies kā trešais šai spilgtajai diktatoru kompānijai, un var tikai minēt, kas viņa gadījumā ticamāks – Kadāfi vai Bašīra liktenis. Tikām Krievijas mediji nedēļas nogalē izplatīja vēstījumus par pēkšņu Kremļa saimnieka ierašanos Krimā, kur šobrīd atzīmē Krievijas īstenotās aneksijas devīto gadadienu. Nekādu plašu svinību ar vadoņa piedalīšanos gan nebija – vien tikšanās ar vietējām amatpersonām. Pēc tam parādījās videomateriāli ar Putina uzturēšanos kauju sagrautajā Mariupolē naktī no sestdienas uz svētdienu. Tas, ka gan Sevastopolē, gan Mariupolē vadonis bija redzams pats stūrējam auto, pie tam drošības pasākumi šķita neierasti vaļīgi, atkal licis uzvirmot valodām par to, ka Putinu dažos gadījumos mēdz aizstāt dubultnieks. Bet visnozīmīgākais notikums pēdējās dienās, protams, ir Ķīnas Tautas republikas valsts un kompartijas līdera Sji Dziņpina divu dienu vizīte Maskavā. Pekinas viesis tika uzņemts ar visu iespējamo godu un laipnību, nepārprotami uzverot, cik svarīga šībrīža Krievijai ir kaimiņvalsts draudzība. Ielas rotāja vizītei veltīti plakāti, savukārt pieczvaigžņu viesnīca, kurā augstais viesis uzturējās, esot līdzās parkam ar Ķīnai raksturīgu augu stādījumiem, numuri iekārtoti, ņemot vērā fen-šui principus. Abu vadoņu kopīgajos publiskajos iznācienos netrūka smaidu, rokasspiedienu, savstarpēju uzslavu un sēdēšanas līdzās pie pavisam neliela izmēra galda. Publiskajā retorikā dominēja klišejiskie motīvi par izcilajām savstarpējām attiecībām un gatavību tālākai produktīvai sadarbībai. Rietumiem tika ierastie pārmetumi par centieniem dominēt pasaulē un nevēlēšanos vienoties, t.sk. pieņemt t.s. „miera plānu”, ar kuru pirms dažām nedēļām nāca klajā Ķīnas līderis. Konkrētākas iespējamās sadarbības detaļas aiz šīm spožajām dekorācijām gan grūti samanāmas. Vai Tramps sēdēs? Policija Ņujorkā un arī vairākās citās Savienoto Valstu pilsētās šonedēļ veikusi drošības pasākumus iespējamiem vardarbīgiem protestiem. Tas noticis pēc tam, kad eksprezidents Donalds Tramps sociālajos tīklos aicinājis savus atbalstītājus iziet ielās, ja viņš tiktu arestēts. Runa ir par izmeklēšanu, kuru pret Trampu ierosinājis Ņujorkas pilsētas galvenais prokurors Elvins Bregs. Apsūdzības pamatā nav, kā varētu iedomāties, eksprezidenta darbības, atrodoties amatā, vai prezidenta Baidena inaugurācijas laikā, bet gan epizode 2016. gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Tolaik pornozvaigzne Stormija Denielsa piedāvāja medijiem pārdot stāstu par savu seksuālo sakaru ar Trampu 2006. gadā. Prezidenta kandidāta komandas locekļi samaksājuši viņai 130 000 dolāru par mutes turēšanu, kas pats par sevi nav nelikumīgi, taču noformējuši to kā maksu par juridiskiem pakalpojumiem. Tas ir iemesls apsūdzībai grāmatvedības atskaišu viltošanā, par ko Ņujorkas štata likumi paredz līdz četriem gadiem ilgu cietumsodu vai naudas sodu. Viss liecina, ka piesēdētāju žūrija, kuru prokurors Bregs sasaucis, lai izvērtētu apsūdzības izvirzīšanu, šais dienās beigs darbu. Ja Tramps tiks apsūdzēts, viņam būs jāierodas Ņujorkas tiesā, kur ar viņu veiks visas tradicionālās procedūras – pirkstu nospiedumu noņemšanu, fotografēšanu pretskatā un sānskatā, u.tml. Tad tiesnesis pieņems lēmumu par drošības līdzekli, kas, vismaz teorētiski, var būt arī apcietinājums. Trampa pārstāvji jau paziņojuši, ka eksprezidents, kurš šobrīd uzturas Floridā, izpildīs tiesas norādījumus. Domājams, ka process šādā gadījumā varētu ilgt vairākus gadus, un nākamās prezidenta vēlēšanas Donalds Tramps, visdrīzāk, sagaidītu apsūdzētā statusā. Principā Savienoto Valstu likumi neliedz kandidēt un tikt ievēlētam nedz apsūdzētajam, nedz pat notiesātajam, bet, protams, notiesājošs spriedums būtu nozīmīgs arguments priekšvēlēšanu cīņā. Kas attiecas uz potenciāli iespējamo spriedumu, tiek lēsts, ka tas visdrīzāk varētu būt naudassods; cietumsods par šāda rakstura nodarījumu esot maz ticams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Eiropas Komisija ir daļēji piekāpusies Lielbritānijas prasībām pārskatīt Ziemeļīrijas protokolu, kas kopš Breksita īstenošanu ir izveidojis muitas barjeras starp Ziemeļīriju un pārējo karalisti. Kāpēc tas izdarīts un kas būs citādi? Analītiķi saka, ka atvērtību sarunām ir veicinājis karš Ukrainā. Šoreiz karam Ukrainā tiešā veidā nepievēršamies. Taču runājam, kā tas ietekmē valstu savstarpējās attiecības. Vispirms atgriezīsimies pie jautājuma par Ķīnu: ja ķīnieši palīdzēs ar militārām piegādēm Krievijai, tai būs jāpiedzīvo sankcijas, tā draud Rietumi. Ko gan viņi var sliktu izdarīt Ķīnai? Šīs jautājums interesants arī tādēļ, ka Rietumiem arī grūti kontrolēt sankciju īstenošanu pret Krieviju pašu teritorijā. Un vēl citas valstis labprāt palīdz Krievijā, jo šādi var nopelnīt. Ko Rietumi spēj vai nespēj panākt, runājot par vēlmi ietekmēt citu valstu īstenoto politiku. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Politikas katedras vadītājs, docents Mārtiņš Daugulis un RSU Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Lielbritānija un ES vienojas labot Ziemeļīrijas protokolu Jau tad, kad briti nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), kļuva skaidrs, ka pieņemtais lēmums radīs vairākus būtiskus izaicinājumus. Viens no lielajiem draudiem kļuva Lielbritānijas vienotība. Piemēram, skoti pārliecinoši balsoja par palikšanu ES sastāvā, un angļu faktiski uzspiestā vēlme pamest to deva pamatīgu stimulu daudzu skotu sapnim izstāties no Apvienotās Karalistes. Tas arī ir vērojams Skotijā šajos gados, kur nerimst cīņa par iespēju sarīkot jaunu neatkarības referendumu. Otrs lielais izaicinājums ir bijis miers Ziemeļīrijā. Kaut kādā mērā ES bija tā, kas palīdzēja izbeigt daudzu ziemeļīru gadu desmitiem ilgušo cīņu par vienotu Īriju. Esot vienotā politiskā un ekonomiskā telpā, bija iespēja nojaukt jebkādas robežas starp Īrijas Republiku un Lielbritāniju. Un kopš 1998.gadā noslēgtā Lielās piektdienas miera līguma tur bija iestājies ilgi lolotais miers. Breksits to visu izjauca. Lai nebūtu jāatjauno robežkontrole starp Ziemeļīriju un Īrijas republiku un aizsargātu ES vienoto tirgu, pirms trim gadiem tika parakstīts tā saucamais „Ziemeļīrijas protokols”, kas paredzēja izveidot muitas procedūras tām precēm, kas nonāk Īrijā no pārējās karalistes.  Šis protokols jau pašā sākumā raisīja lielas iebildes. Tas faktiski nozīmēja, ka Ziemeļīrija drīzāk bija palikusi par ES nevis Lielbritānijas tirgus dalībnieci. Jau kopš līguma parakstīšanas briti ir centušies panākt protokola pārskatīšanu, liekot lietā dažādus ietekmēšanas līdzekļus, solot pat vienpusēji atkāpties no noslēgtās vienošanās. Tomēr līdz šim nedz Terēzai Mejai, nedz Borisam Džonsonam, nedz Lizai Trasai neizdevās Eiropas Komisijas pretestību lauzt. Tādēļ komisijas vadītājas Ursulas fon der Leienas pirmdienas vizīte Lielibritānijā un paziņojums par panākto vienošanos pārskatīt protokolu ir ļoti nozīmīgs pavērsiens līdzšinējā pretstāvē. Daudzas muitas procedūras tikšot atceltas, Eiropas uzstādītās prasības mīkstinātas un pretrunas novērstas. Kaut arī analītiķi atzīst to kā lielu pašreizējā britu premjera panākumu, tas nenozīmē, ka nu visas grūtības ir aiz muguras. Kā zināms, velns vienmēr slēpjas detaļās, un ir skaidrs, ka vēl ir gaidāmas karstas debates par konkrētiem vienošanās punktiem un to izpildi. Draudi ar sankcijām – cik jēgpilni? 24. februārī Vācijas žurnāls „Der Spiegel” ziņoja, ka Krievija aktīvi risina sarunas ar Pekinu par kaujas dronu piegādi. Kā zināms, ieroču un tehnikas trūkums ir viens no redzamiem faktoriem šajā karā. Kamēr Ukrainai arvien vairāk palīdz Rietumi, Krievijai jāpaļaujas uz savām rezervēm un iespējām, vai jāmeklē trešo valstu palīdzība. Gan sarunās ar Irānu, gan Ķīnu redzams, ka Kremlis visvairāk vēlas iegūt kaujas dronus. Ķīna varētu tos ražot lielos daudzumos, runa ir vismaz par simts droniem tuvāko divu mēnešu laikā, un pēc tam viņi varētu palīdzēt atvērt krieviem šādu ražotni pašiem. Raidorganizācija CNN gan nākamajā dienā vēstīja, ka Pekina vēl galējo lēmumu nav pieņēmusi, taču sarunas tiešām notiekot. Rietumvalstu vadītāji ir brīdinājuši, ka šāda militārā palīdzība Ķīnai dārgi maksās. Tomēr, ko tas īsti nozīmē, to šobrīd grūti pateikt. Pagājušais gads ir atklājis, ka arī Krievijai noteiktās sankcijas ir bijušas mazāk sāpīgas nekā Rietumvalstis solīja un gaidīja. Problēmas ir gan ar sankciju izpildes kontroli pašu valstīs, gan ar trešo valstu gatavību palīdzēt Krievijai. Turklāt šajā ziņā aktīvas ir ne tikai tādas Kremlim tuvas valstis, kā Kazahstāna vai Ķīna. Pat NATO dalībvalsts Turcija, kā rāda pētījumi, aktīvi pelna uz Krievijas izvērstā kara rēķina, palīdzot agresoram iegūt izejvielas, kuras tā izmanto militārajā rūpniecībā. Tikmēr, Eiropas Savienība ir apņēmusies šogad lielāko uzmanību veltīt nevis jaunu sankciju noteikšanai, bet gan esošo sankciju īstenošanai un kontrolei, lai tās nebūtu iespējams apiet. Tomēr ko tieši ES var darīt, lai ietekmētu citu valstu sniegto palīdzību, nav skaidrs. Ir zināms, ka ekonomiskās ietekmes sviras ir šobrīd politiskās uzmanības fokusā. Rietumvalstis cenšas runāt un pārliecināt virkni valstu neatbalstīt Krieviju. Līdz šim tas nav nesis būtiskus rezultātus. Sagatavoja Aidis Tomsons. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.