Podcasts about holivudas

Aizvien biežāk dzirdam piesaucam dažādus medikamentus, ar kuru palīdzību ātri un bez īpašas piepūles var zaudēt lieko svaru. Pēdējos gados lielu populariāti guvuši diabēta pacientiem paredzēti medikamenti, kas ļaujot ātri atbrīvoties no liekajiem kilogramiem. Lai notievētu, tos lietojot pat slavenas aktrises; un tievētgribētāji tik aktīvi steiguši iegādāties šos medikamentus, ka bešā paliek tie, kuriem šīs zāles patiešām vajadzīgas. Holivudas slavenību iedvesmoti cilvēki visā pasaulē izmēģina šos līdzekļus, kas sākotnēji paredzēti pavisam citiem mērķiem - diabēta ārstēšanai. Kas īsti ir šie semaglutīdi un cik pamatota ir to lietošana? Ar kādu mērķi tie radīti un vai brīnuminjekcija vai tablete kādu dienu patiešām ļaus atbrīvoties no liekajiem kilogramiem? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dietoloģe, Uztura un dietoloģijas centra vadītāja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Laila Meija. Patiesībā mēs esam ļoti priecīgi, ka ir arī mums palīdzīgs rīks tieši lai ārstētu aptaukošanos, jo aptaukošanās - tas ir atzīts, ka tas nav tikai izlaidīgs dzīvesveids, ka daudz ēd un maz kustās, tam tiešām ir ļoti daudz medicīnisku cēloņu, gan ģenētisku cēloņu. Cilvēkiem bieži ir izmainīta vielmaiņa, ir izmainīta sāta sajūta, apetītes regulēšana, arī ēšanas kāri lielā mērā nosaka ģenētika. Protams, tas darbojas kopā ar dzīvesveidu. No otras puses, ir arī ļoti daudz cilvēku, kas ievērošot visas rekomendācijas, un tomēr visu dzīvi svaru kontrolēt ir ārkārtīgi grūti. Tā kā aptaukošanās problēma pieaug, protams, arī tiek meklēti risinājumi dažādi, arī medikamenti, kas palīdzētu aptaukošanos mazināt," norāda Laila Meija. Medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds, sākotnēji tika radīti, lai ārstētu otrā tipa cukura diabētu, bet tad pamanīja, ka ir papildus ieguvums - svara zaudēšana. Tāpēc šī viela ir reģistrēta arī svara mazināšanai, tikai ir atšķirīgas devas un atšķirīgi soļi, kā šīs devas palielina.  "Šī aktīvā viela, ja tas tiešām ir medikaments, tā ir arī pierādīta kā efektīva svara mazināšanai," atzīst Laila Meija. Kas notiek, ja cilvēkam liekas, ka viņam ir mazliet par daudz kilogramu, un vienkāršāk, kā vienmēr, ir iedzert tableti, nekā domāt par savu dzīvesveidu un visu pārējo? Ja veselam cilvēkam, kuram viss it kā strādā, vēl no malas ar kaut kādiem medikamentiem ir dota iespēja kaut ko savā organismā izmainīt, kāds ir efekts un kādas ir sekas?  Laila Meija: Īslaicīgais efekts, protams, būs, svars mazināsies, jo cilvēks vienkārši ēd mazāk. Un ēšana mazāk un retāk var būt ieguvums, bet tas varbūt arī gluži otrādi, process, kas pēc tam, ja šo medikamentu nelieto visu mūžu, arī būtībā šīs maltītes regulācijas izjauc. Cilvēki ir priecīgi - negribas ēst, es visu dienu neēdu, pēc tam es paēdu jebko, bet vienkārši ļoti maz. Un, apēdot kaut ko ļoti maz, arī nevēlamus produktus, tik un tā tas svars zudīs. Un līdz ar to daudziem ir eiforiska sajūta, cik labi un es varu dzīvot.  Jautājums, kas notiek tālāk? Protams, šiem cilvēkiem nav šis medikaments jālieto visu mūžu, viņi arī paši to negribēs, jo tās ir arī izmaksas. Būs daļa cilvēku, kam tiešām šis medikaments jālieto visu mūžu, tāpat kā, piemēram, ārstējot paaugstinātu asinsspiedienu, bet tā būs neliela daļa, kas ir nopietni slimi ar aptaukošanos.  Par ēšanas traucējumiem, no vienas puses, tas varētu palīdzēt nepārēsties, kam ir bulīmija, no otras puses, tiem, kam iepriekš jau bijuši ēšanas traucējumi, viņiem jau tāpat ir problēmas, kā saka, sliktas attiecības ar ēdienu, ar maltītēm, šie medikamenti varētu būt patiesībā nelabvēlīgi. Galvenais - ja cilvēks tikai lieto medikamentu, bet nemaina dzīvesstilu, kas jau kā lozungs skan, tātad gan uzturu, gan fiziskās aktivitātes, tad tas ilgtermiņa efekts nebūs vai būs gluži pretēji - negatīvs.  Es, nozīmējot medikamentus, vienmēr saku, tagad jums ir kolosāla iespēja, jūs neesat tik ļoti atkarīgs no savām vēlmēm, kārēm, jūs varat pārdomāti, bez tādas pārēšanās izvēlēties tos produktus, kas ir veselīgi, mierīgi iemācīties gatavot veselīgi, jo nav tā drebuļa. Tāpat arī kustības. (..) Ja mēs runājam par cilvēkiem, kam nepatīk daži lieki kilogrami, protams, tās nav indikācijas un nevajadzētu izrakstīt. Nu, bet mēs līdzās redzam, kas saņem šo medikamentu. Veselības inspekcijā raidījuma veidotāji noskaidroja, ka Latvijā nav novērots, ka šādus medikamentus izrakstītu nepamatoti, bet informācija liecina, ka citviet pasaulē pietrūkst jau daudzviet šo medikamentu, kas ir vajadzīgi diabēta pacientiem. Tas liecina, ka iespējams, citur ir viegli tikt pie šiem medikamentiem arī tie, kas varbūt pat nelegālā veidā tos iegādājas internetā. Laila Meija atgādina, ka nelegāli iegādāti medikamenti var būt arī bīstami. Skaistumkopšanas injekciju plusi un mīnusi Kamēr mediķi vēl nav izdomājuši, kā cilvēkiem novecojot var atjaunot smadzeņu, sirds, kaulu vai citu iekšējo orgānu darbību, tikām vismaz sejas ādu var saglabāt svaigāku krietni ilgāku laiku, pateicoties botulīna toksīna, hilauroskābes, kolagēna, hidroksilapatīta un vēl citu ādas pildvielu injekcijām. Senākā no šīm vielām – botulīna toksīns – pazīstama jau no 70. gadiem. Kas ir šo injekciju sastāvā? Cik tās drošas un veselīgas? Kas ir kolagēns, koenzīms, botokss un kā šīs vielas darbojas mūsu organismā, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes asistenta pienākumu izpildītāja un Latvijas Universitātes medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pētniece Aina Semjonova. Aina Semjonova arī skaidro par riskiem, ko var izraisīt minētās injekcijas, vispirms viņa kā ķīmiķe un farmaceite stāsta, kā iedalās jau minētie filleri, jeb ādas pildvielas, ko izmanto skaistumkopšanā.   Bet par kādu sev īpašu grāmatu stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta, Jūras Monitoringa nodaļas vadošā pētniece Solvita Strāķe. Viņa izraudzījusies Robina S. Šārma grāmatu "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari". Pētniece atzīst, ka grāmata ilgi laiku gulējusi plauktā un šobrīd pienācis laiks to ievērot. Tā ir par cilvēku pašpilnveidošanos, par pašdisciplīnu, par domu pārvaldīšanu. kas ir aktuāli mūsdienu pasaulē. "Šobrīd, kad ir ļoti saskaldīta un trauksmaina ikdiena, lai arī katrs cenšas, arī es, sevi disciplinēt, es teiktu, ka domu pārvaldīšana ir samērā grūta. Lasot šo grāmatu, es labāk izpratu teikumu par to, ka prāts ir gan mūsu sabiedrotais, gan ienaidnieks," atklāj Solvita Strāķe.      

21. martā Dailes teātrī pirmizrāde. Režisors Mārtiņš Eihe uz Lielās skatuves iestudējis dramaturga Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” par kādas ģimenes sargātajiem noslēpumiem, par mātes un meitu attiecībām. Iestudējumā piedalās gan pieredzējušās, gan topošās Dailes teātra muzikālās aktrises. Izrādes darbība sākas ar 70.gadiem, kad mājās pie mirstošās mātes ierodas viņas četras meitas. Viktorijas laikmetā celtais viesu nams, kurā uzaugušas Vebu māsas, ir paputējis savā spožumā. Māte guļ slimības gultā un tūristi šeit vairs neiegriežas. Pirms vairākiem gadiem valdzinošā Vebu atraitne viena audzināja savas četras meitas, lai viņas kļūtu par mūzikas sensāciju. Vita Vārpiņa atveido divas lomas, gan Veroniku, četru meitu mammu, gan vecāko meitu Džounu. Iestudējumā aktrises Ieva Segliņa, Ilze Ķuzule Skrastiņa un Jana Herbsta atveido pieaugušās māsas. Savukārt māsas jaunībā ir topošas aktrises Dramatiskā teātra muzikālā aktieru 2.kursa studentes – Justīne Skutāne, Gerda Igaune,  Sintija Ceplauska un Daniela Muižniece. Izrādes žanra apzīmējums ir ģimenes melodijdrāma, tātad tas nav gluži mūzikls. Bet par Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktieru kursa iesaistīšanu iestudējumā stāsta režisors Mārtiņš Eihe. Londonas Vestendā panākumus guvušo Džeza Batervērta lugu „Kalifornijas pakalni” iestudējis Holivudas režisors Sems Mendess – 2024.gadā tā ieguvusi prestižās Olivjē balvas nomināciju kā labākais jaundarbs dramaturģijā. Latvijā dramaturga vārds nav svešs, Dailes teātrī citu šī paša dramaturga lugu „Jeruzaleme” 2018.gadā iestudēja režisore Laura Groza. Viņa darbiem raksturīga dažādu laiku sapludināšana un šajā darbā tie ir 50. un 70. gadi. Jaunākais Mārtiņa Eihes iestudējums stipri atšķiras no iepriekš Dailes teātrī tapušajiem. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe, kostīmu māksliniece Madara Botmane, bet horeogrāfe Liene Grava. Gaismu mākslinieks Reinis Zalte. Vienlaikus ar pirmizrādi 2.stāva foajē atklās arī Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi „Jānis Tīdemanis. Ekspresija bez robežām”. Izstādes kuratore Natalja Jevsejeva. Latvijas mākslas vēsturē nav daudz gleznotāju, kuram būtu tik raiba biogrāfija kā Jānim Tīdemanim.  Viņu bieži dēvē par pasaules pilsoni, kosmopolītisko mākslinieku ar savdabīgu gleznošanas manieri. Izstāde skatītājiem būs pieejama līdz sezonas beigām.

"Mums visiem ir "Straume" un "Oskara" prieki, jo Gints Zilbalodis ir tieši tāds, kāds viņš ir. Rāms, nesatricināms un pārliecināts par savu lietu. Nebaidās atšķirties un pateikt nē. Patīkami vienaldzīgs pret Holivudas zvaigžņu putekļiem, jo skaidri zina, kādu kino vēlas veidot un kas tam ir vajadzīgs. Un vēl viņš ir ļoti noguris no sev pievērstās uzmanības un vēlas, lai skatās viņa filmas un liek mierā pašu. "Oskaros" gan tas nebija iespējams, bet pēc tam ļausim Gintam uzelpot un taisīt kino, ko viņš vēlas vairāk par visu pasaulē." Tā savā feisbuka profilā pirms dažām dienām rakstīja Latvijas Radio žurnāliste Māra Rozenberga, kura kopā ar "Straumes" radošo komandu un savu kolēģi, Latvijas Televīzijas žurnālisti Andu Bošu, arī bija Holivudā, klātienē izbaudīja "Oskaru" pasniegšanas ceremoniju, bet nu atgriezusies Latvijā... Par izjusto un pieredzēto Māra un Anda stāsta intervijā "Klasikas" galvenajai redaktorei Ingai Saksonei. Inga Saksone: Abas esat burtiski "uz izķeršanu" visos LSM kanālos, jo visi grib pietuvoties tai sajūtai, kādu jūs piedzīvojāt visu šo laiku Amerikā. Arī mēs "Klasikā" parunāsim par "Oskariem".  Anda Boša: Protams, desmit stundu laika starpība ir kaut kas, ko var uz ādas sajust tikai tad, kad patiešām esi tur un saproti, ka, ja tu gribi uztaisīt sižetu, tev ir jāstrādā vienpadsmitos, divpadsmitos naktī, kad Latvijā jau ir deviņi, desmit no rīta. Un tie ir tie spēles noteikumi, kuros ir jāfunkcionē. (smejas) Un kādi vēl bija specifiskākie spēles noteikumi, tieši tur darbojoties? Māra Rozenberga: "Oskara" organizācija puse ir ārkārtīgi specifiska un ļoti, ļoti reglamentēta, jo pieprasījums uz žurnālistu dalību "Oskaros" ir milzīgs un atlase ir liela, tāpēc mēs abas ar Andu, katra atsevišķi un abas kopā, bijām ārkārtīgi priecīgas, kad beidzot saņēmām e-pastu no ASV Kinoakadēmijas, ka mūsu akreditācija ir apstiprināta.  Anda Boša: Jā, jo patiesībā žurnālistu akreditācija uz "Oskariem" bija beigusies jau pagājušā gada 25. novembrī. Tas ir tāds pasākums, kas lielajiem medijiem ir ļoti plānots , un tur tiešām ir žurnālisti, kas to dara katru gadu un piesakās droši vien laikā, ne tā kā mēs. (smejas) Atceros, ka pirmo e-pastu "Oskariem" aizsūtīju starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, lai vienkārši saprastu, kādas ir iespējas. Vai vispār, ja būtu tāda situācija, ka Latvijai būtu "Oskara" nominācija, būtu iespēja domāt par to, ka mums varētu būt arī kādas akreditācijas iespējas.  Māra Rozenberga: Bet nu tomēr "Oskaru" organizatori izrādījās vēlīgi... Kas interesanti: Andai uz vienu no šiem e-pastiem, ko viņa sūtīja uz anonīmo e-pastu publicity@oscars.org, pēkšņi atbildēja meitene latviešu valodā: "Sveiki, mani sauc Skaidrīte, bet darbā visi mani sauc par Skai... Mani vecvecāki emigrēja uz ASV, un es strādāju "Oskaru" organizatoru komandā!" (smejas) Tā kā - jā, mums tomēr bija mazās valsts priekšrocība, ka mums ir viena filma ar divām nominācijām, un mēs bijām kaut kādā ziņā mazliet priviliģētākā situācijā nekā daudzi citi žurnālisti, kas strādā ASV medijos un droši vien visu dzīvi sapņo, ka viņi beidzot nokļūs "Oskaros" un varēs par to ziņot. Mums tiešām paveicās ar to, ka, pateicoties "Straumei", uz šī viļņa tad arī mēs tur varējām nokļūt. Anda Boša: Ja salīdzinātu visas ceremonijas un pasākumus, visvienkāršāk laikam mums gāja ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Šveicē, kas notika decembra sākumā. Tur visa organizēšanas kultūra bija ļoti demokrātiska un pieejama. Aizbraucu uz turieni, vēl nesarunājot nevienu konkrētu interviju, bet to bija iespējams ļoti vienkārši izdarīt turpat uz vietas. (..) Ļoti demokrātiski un pieejami! Māra Rozenberga: Un organizatori tevi burtiski aiz rokas aizved uz interviju! (..) Tur patiešām bija patīkamā ekskluzivitātes sajūta par to, ka Eiropas žurnālisti dzīvo daudz aristokrātiskākos apstākļos attiecībā uz iespēju piekļūt filmu zvaigznēm, jo tajā brīdī, kad zvaigznes ir atbraukušas uz Eiropu, viņas ir mūsējās un mēs varam viņām tikt klāt, kamēr "Oskaros" viss notiek pēc viņu spēles noteikumiem: viņi tur ir mājās, un tur ir daudz izteiktāka hierarhijas sistēma. Pie sarkanā paklāja mums pat nebija cerību tikt - nevis tāpēc, ka nebūtu labas diezgan, bet tāpēc, ka neesam gana starptautiskas. Tās pārdomas, kas man bija, redzot kaut vai nelielu daļiņu no organizācijas aizkulisēm... Kaut kur man visu laiku prātā ija tas teikums, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Lai gan "Oskars" patiešām ir apzeltīts, tas ir no bronzas, ļoti spīdīgs un smags, bet amerikāņi ļoti daudz ko panāk ar ārkārtīgi spēcīgu un izcili nostrādātu mārketingu... Nenoliedzami, tā ir pasaules ietekmīgākā kinoindustrija, bet, sarunās no cilvēkiem dzirdot, kādā veidā top šie "Oskara" lēmumi, cik milzīga ietekme ir naudai, mārketinga kampaņām, dažādiem citiem aspektiem, cik bieži vien arī cilvēki filmas mēdz arī nebūt noskatījušies, bet vienalga balso par tām, jo viņiem šķiet, ka tās varētu būt labas vai kuras filmas plakātu viņi vienārši ir vairāk redzējuši... Ir arī tādi gadījumi. Kaut kādā ziņā bija sajūta, ka [ar "Straumi"] oticis tāds liels, liels brīnums, ka tiešām šī mākslinieciski augstvērtīgā filma ir uzvarējusi un ka ir notikusi mākslinieciska, nevis komerciāla taisnība. Anda Boša: Mārai bija ļoti interesanta saruna ar mūsu filmas izplatītājiem par to, kāda viņiem bijusi pieredze, kad "Straume" ieguva "Zelta globusu" - kā pārējo lielo filmu studiju "augšējie cilvēki" reaģēja uz šo balvu... Māra Rozenberga: Tā bija neoficiāla saruna brīdī, kad gatavojāmies doties uz "Oskara" ceremoniju: komanda satikās viesnīcā uz tostu un šampanieša glāzi, un tādās amerikāniskā stila "small talk" sarunās daudz ko interesantu izdevās dzirdēt. Tai skaitā, ka "Dreamworks" studija esot bijusi diezgan lielā panikā, kad "Straume" ieguvusi "Zelta globusu", jo bijis redzams, cik milzīgi papildu līdzekļi tiek ieguldīti filmas "Roboti savā vaļā" mārketinga kampaņā. Tieši pēc tam Holivudā bija parādījušies milzu plakāti ar "Roboti savā vaļā". (..) Tur patiešām fiziski redzi, kādā veidā kodē potenciālos balsotājus. Pēdējā laikā mums bijušas sarunas par vērtēšanu gan skolās, gan žūrijās, gan visur kur citur. Un, skatot "Oskara" nolikumu, šķiet - tas notiek tik demokrātiski, tik daudzi cilvēki var piedalīties vērtēšanā. Atlases, atlases, kamēr tiek līdz līdz finālam - šķiet, siets ir tik pamatīgs un līdz finālam nokļūst pašas, pašas labākās filmas. Bet, kā tu, Māra, saki, var būt visādi - ka filmas nenoskatās, tomēr nobalso. Tāda sirdsapziņas lieta. Māra Rozenberga: Tik traki varbūt arī nav. Man liekas, ka tas bija "Straumes" franču producents, kurš, kad mēs ar viņu runājām par "Cēzara" balvu Francijā, sacīja: ai, man tie "Cēzari" neliekas tik vērā ņemami, jo zinu aizkulises, kādā veidā notiek balsošana un šai ziņā ASV Kinoakadēmijā tomēr ir daudz nopietnāks balsošanas siets, jo tur patiešām tehnoloģiski tiek monitorēts, vai konkrētais balsotājs noskatās filmu vai vismaz ir noskatījies pietiekamu skaitu ar filmām, lai viņam būtu tiesības balsot. Tehniski var redzēt, vai filma bijusi palaista. (..) Bet man liekas, ka ļoti interesantu aspektu minēja komponiste Lolita Ritmane, kuru mēs ar Andu abas satikām, jo viņa arī ir ASV Kinoakadēmijas biedre. Un Lolita  teica - viņasprāt, ļoti uz ASV Kinoakadēmijas balvas nomināciju būtu varējusi pretendēt arī Ginta Zilbaloža un Riharda Zaļupes komponētā mūzika filmai "Straume"... Un tad sākās stāsts par to, kādiem nosacījumiem būtu bijis jābūt, lai šī mūzika tiktu līdz nominācijai, proti, ir tādi mūzikas "skrīningi" - es pirmo reizi tādu terminu dzirdēju. Proti, nominantus nosaka konkrēto nozaru balsotāji, bet pēc tam visi balso par visu finālā. Lai tiktu līdz nominācijai, tev jābūt pamanītam no konkrētās nozares balsotājiem - šajā gadījumā komponisti balso par mūziku. (..) Lolita teica - ja būtu sākta masīva kampaņa četrus, piecus mēnešus agrāk, viņi būtu uzzinājuši, ka šāda mūzika ir, un tad būtu jau cita saruna... Tieši tādā veidā Lolita Ritmane bija ar savu mūziku "Dvēseļu putenim" nonākusi pirms dažiem gadiem "Oskara" nomināciju sarakstā... Vairāk - ierakstā.

Holivuda ir gatava uzņemt “Straumi” uz Oskaru sarkanā paklāja. ASV kinoindustrijas galvaspilsētā šonedēļ notiek spraiga gatavošanās gada lielākajam kino pasaules notikumam: nedēļas nogalē gaidāmajai ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai jeb “Oskariem”, kuriem divās kategorijās nominēta arī mūsu animācijas filma “Straume”. Pirmo reizi šim notikumam ir akreditēti arī Latvijas sabiedriskie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija. Par Holivudas gatavošanos “Oskariem” reportāžā ziņo Māra Rozenberga. Ir desmit no rīta trešdienā, līdz Oskara ceremonijai vēl četrarpus dienas, bet šeit, pie Dolbija teātra jau tiek izritināts sarkanais paklājs. Un to dara šā gada Oskaru vadītājs, populārais ASV komiķis Konans Obraiens (Conan O'Brien). Sarkanā paklāja izritināšana ir “Oskaru” tradīcija, kam tiek pievērsta arī liela mediju uzmanība – kā jebkam, kas saistīts ar “Oskariem”. Simtiem īpaši akreditētu žurnālistu filmē un fotografē, kā Konans Obraiens joko par neesošajiem muskuļiem, stumj sarkanā paklāja rulli, un beigās apguļas uz tā. Uz sarkanā paklāja satiekam arī amerikāņu telekanāla ABC populāro izklaides žurnālistu Džordžu Penakio (George Pennacchio), kurš no “Oskariem” ziņo jau vairāk nekā 30 gadus. Penakio stāsta, ka “Oskariem” gatavojas visa gada garumā, skatoties filmas un intervējot to veidotājus, tāpēc pati ceremonija jau ir svētki – lai gan tāpat žurnālistam tas ir grūts darbs. Džordžs Penakio: ““Oskari” ir mana grūtākā nedēļa gadā, bet beigās ir lieliski padarīta darba sajūta. Mēs raidām visā pasaulē, un mans darbs palīdz skatītājiem saprast, kā te viss notiek. Jo, ja vien tu neesi šeit uz vietas, ir ļoti grūti saprast, kā tas ir – iet pa šo trako sarkano paklāju! (..) “Oskari” ir Holivudas lielākais notikums, kam nekas cits nestāv līdzās. Gaisā virmo goda un lepnuma sajūta: cilvēki ir pagodināti, ka viņu kolēģi industrijā ir nominējuši viņus šai prestižajai balvai.” Sarunā ar mums Džordžs Penakio tūlīt ievēro arī melnā kaķa krekliņus, kuros abas ar LTV kolēģi Andu Bošu esam ieradušās. Džordžs Penakio: ““Straume” ir lieliska filma! Nezināju, ko no tās gaidīt, bet tā izrādījās ļoti emocionāla. Man patīk, ka nav neviena dialoga, bet tu tāpat visu saproti! Un tas ir lieliski, ka “Straume” nāk no valsts, kas līdz šim nebija nonākusi ASV Kinoakadēmijas redzeslokā. Ceļā uz “Oskariem” tā jau ir savākusi tik daudz balvu. Vai tā varētu dabūt arī “Oskaru”? Jā, varētu! Un vai tas nebūtu lieliski Latvijai?!” Kaķa krekliņu atpazīst daudzi – mani uzrunā kino žurnālisti Lučija Magi (Lucia Magi) no Itālijas un Mario Sekelī (Mario Szekely) no Meksikas, kur “Straume” kļuvusi īpaši iecienīta. Mario Sekelī: “Meksikāņi dievina “Straumi” – man liekas, tāpēc, ka mums patīk kaķi un Meksikā vispār ir ļoti izkopta mājdzīvnieku kultūra. Man šķiet, mūsu skatītāji uztvēra “Straumes” dzejisko noskaņu, skaisto vizualitāti un stāstu par sastrādāšanos. Pašlaik tas ir tik aktuāli visā pasaulē! Līderi mums stāsta, ka nespējam sadarboties, bet šī filma parāda, ka varam gan! Jā, mēs mīlam “Straumi” un svētdien turēsim īkšķus!” Lučija Magi: “Man arī ļoti patika “Straume”! Priecājos redzēt, ka to nominēja ne vien animācijas filmu kategorijā, bet arī kā labāko starptautisko filmu. Es to skatījos kopā ar meitu, un sākumā viņa mazliet baidījās, bet filmas gaitā pilnīgi tajā iemīlējās. Un es tāpat! Tā ir tik poētiska un skaista! Tu jūties tā, it kā būtu tajā iekšā.” Abiem žurnālistiem ir liela “Oskaru” pieredze, Lučia balso “Critics Choice Awards”, bet Mario – “Zelta globusos”. Viņi stāsta, ka “Oskaru” laikā pilsēta pārvēršas: Lučija Magi: “Losandželosā “Oskarus” var just gaisā – te virmo satraukums un spriedze, Holivudā tiek slēgtas ielas, Saulrieta bulvārī viss ir par un ap “Oskariem”. Nevar nepamanīt, ka te notiks kaut kas ļoti liels!” Mario Sekelī: “Mums, kino žurnālistiem, tas ir kā atspoguļot “Superbowl”. Šajā pasākumā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, ka nav brīnums, ka pilsētā tos dievina! Varbūt, izņemot tos, kas te tuvumā dzīvo, jo tiek slēgtas ielas. Bet šis notikums ir daļa no Losandželosas identitātes, jo tā taču ir pasaules kino galvaspilsēta!” Mario Sekelī par “Oskariem” ziņo jau kopš 2001.gada un pieredzējis, kā laika gaitā pieaug drošības pasākumi. Šobrīd akreditācijas noteikumi ir tik stingri kā reti kur. Tai skaitā žurnālistiem kategoriski aizliegts fotografēt savas akreditācijas kartes, lai tās nevarētu viltot, un pat staigājot tās jāgriež otrādi, lai kartes nejauši nevarētu nofotografēt kāds cits. Uz sarkanā paklāja, kur ierakstījām šīs sarunas, ceremonijas laikā drīkstēs atrasties tikai neliela starptautisko mediju izlase. Jau 28.reizi tur būs arī pieredzējušais telekanāla NBC operators Hosē Hernandess (Jose Hernandez). Hosē Hernandess: “Šī mums ir ļoti spraiga nedēļa, garas darba stundas, daudz notikumu ap “Oskariem”. Vakar filmējām Gubernatoru balli, šodien bija sarkanā paklāja izritināšana, vēl dažādi pasākumi. Pašā Oskaru dienā strādāsim no agra rīta līdz vēlam vakaram. Katru gadu viss it kā notiek līdzīgi, bet mainās sejas, jāzina gan jaunās, gan pieredzējušās slavenības. Gadu gaitā “Oskaros” ir augusi daudzveidība – ne vien slavenības ir dažādākas, bet arī žurnālisti. Uz sarkanā paklāja ir arvien vairāk podkāsteru, jūtuberu, influenceru – Akadēmija viņus sākusi uztvert nopietnāk. Šajā darbā nedrīkst nogurt. Es esmu savā darba režīmā, bet reizi pa reizei izdodas noķert arī mazliet prieka – o, rekur mans mīļākais aktieris, skat, kāda kleita, ak dieniņ, kas tam vīram ir mugurā... 90% laika esmu darba režīmā, bet ir jautri!” “Oskaru” vērienu un sava svarīguma apziņu nevar pat attāli salīdzināt ar rāmo un demokrātisko Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, no kuras ziņojām 2024.  gada decembrī. Vairums “Oskariem” akreditēto žurnālistu nevar pat pretendēt uz iespēju pasākuma laikā atrasties “Dolby” teātrī (kas, starp citu, ir iebūvēts parastā iepirkšanās centrā Holivudas bulvārī) – vieta, kur tiek filmētas visas uzvarētāju intervijas, ko parasti redzat TV ekrānos, atrodas viesnīcā līdzās teātrim, kur “Oskaru” ieguvējus lielā konferenču telpā sagaidīs simtiem žurnālistu no visas pasaules. Un jā, saskaņā ar “Oskaru” noteikumiem arī viņi reportāžas pie saviem datoriem veidos smokingos un vakarkleitās.

Stāsta kino kritiķe, Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka Šādu apzīmējumu ieguvusi Holivudas ārzemju preses asociācijas ikgadējā “Zelta globusa” balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tiek svinēti gan kino, gan televīzijas paši labākie. Mūsdienās “Zelta globusa” balvas tiek pasniegtas 27 kategorijās, ceremonija tiek translēta vairāk nekā 185 valstīs un teritorijās visā pasaulē. 2025. gada 5. janvārī notika jau 82. “Zelta globusa” ceremonija. Pirmā Holivudas ārzemju korespondentu asociācijas – mūsdienu Holivudas ārzemju preses asociācijas priekšteča – balvu pasniegšana par izciliem sasniegumiem kino notika 1944. gada sākumā, neformālā ceremonijā “20th Century Fox” studijā Losandželosā, kur par gada labāko filmu tika atzīta Henrija Kinga režisētā “Bernadetes dziesma”. Nākamajā gadā tika rīkots balvas dizaina konkurss, kā rezultātā tika izvēlēts statuetes dizains, kas visprecīzāk atspoguļo organizācijas mērķus – plašo starptautisko dimensiju – zeltīts globuss, ko apvij kinolente. Līdz ar jaunā balvas dizaina prezentāciju notika arī pirmā svinīgā “Zelta globusu” pieņemšana leģendārajā Beverlihilsas viesnīcā Sanseta bulvārī. 1951. gadā Holivudas ārzemju preses asociācija nolēma sadalīt labākās filmas, aktiera un aktrises nominācijas divās atsevišķās kategorijās — drāma un mūzikls vai komēdija, lai neatstātu žanrus bez ievērības. 1952. gadā tika ieviesta Sesila Demilla balvu par “izcilu ieguldījumu izklaides jomā”. Pirmais balvas saņēmējs bija pats producents un režisors Demills. Piecdesmito gadu vidū “Zelta globusa” balvas sāka pasniegt arī televīzijas filmām, bet sešdesmitajos gados – translēt mazajos ekrānos pašu ceremoniju. “Zelta globusu” ceļš nav vienmēr bijis gluds – 1968. gadā organizētājiem pārmeta sabiedrības maldināšanu par balsojuma procesu, tostarp apgalvojot, ka atsevišķi apbalvojumi apsolīti kino zvaigznēm, lai tās ierastos uz ceremoniju, astoņdesmito gadu sākumā izskanēja, ka kādas aktrises vīrs bija sarūpējis dažādus labumus tiem, kas balsos par viņa sievu, bet 21. gadsimta sākumā, kad balvu pasniegšanas ceremonija bija jau ieguvusi plašu atpazīstamību un prestižu, bieži kalpojot kā priekšvēstnesis Amerikas Kinoakadēmijas balvu sadalījumam, HFPA nokļuva viedokļu krustugunīs sava pārlieku viendabīgā biedru sastāva dēļ  – tajā dominēja sirmi kungi no Amerikas savienotajām valstīm. Kopš tā brīža “Zelta globusu” balsotāju sastāvs ir būtiski dažādots, un šogad par nominācijām balsoja 334 žurnālisti no 85 valstīm, tostarp arī Latvijas. 2007. gadā tika ieviesta vēl viena, kā izrādījies, Latvijai liktenīga, jauna “Zelta globusu” kategorija: “Labākā animācijas pilnmetrāžas filma”. Šogad, pirmo reizi “Zelta globusu” vēsturē, šo balvu ir saņēmusi Latvijas filma, Ginta Zilbaloža “Straume”.

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Gaidījums Globālai latvietis. 21. gadsimts sveicienus sūta no okeāna otras puses, kur Portlandē, Oregonas štatā, Amerikas rietumkrastā norit Amerikas latviešu apvienības 73. kongress. Vēstām par to, kā Amerikas aktīvā latviešu sabiedrība ikgadējā tikšanās reizē lemj par turpmākajiem darbības virzieniem, vienlaikus dejojot, diskutējot un dziedot. Šoreiz kongresa laikā liela daļa uzmanības veltīta gan latviešu valodai mākslīgā intelekta “mērcē”, diskutē arī par "Kino abpus okeānam ar skatienu no Latvijas un Holivudas", spriež par literatūru, pētot, kāds ir “Latviešu literatūras turpinājums trimdā un diasporā – latviešu literāti Oregonā”. Arī par to, kā izdziedājušies Amerikas latvieši pie slavenā Portlandes Dzintara dziesmām un izdejojušies ballē, kurā spēlē grupa, kas dibināta pirms diviem gadu desmitiem, lai iesildītu "Prāta vētru" Čikāgas dziesmu svētkos.

Kassavaitinėje 15min tinklalaidėje apie futbolą „Skrieja kamuolys“ apie Lietuvos žurnalistų titulą po dešimtmečio pertraukos, baudinių paieškos A lygos lyderių mūšyje, kirčiavimo pamokėlė, Fiodoro Černycho klasė, Holivudo žvaigždės trečioje lygoje, Šiaurės Londono derbio išvados ir ginčas dėl Londono „Tottenham“ krypties. Komanda – 15min sporto žurnalistai Aurimas Tamulionis ir Marius Bagdonas bei „Go3“ komentatorius Rytis Vyšniauskas. 00:00 Įžanga, M.Bagdono reidas, čempionų titulas ir čempionų kritika 06:03 A lygos lyderių lygiosios ir baudinių paieškos 15:50 Kur A.Novikovas, suvalkiečio šventė, žemaičio tragedija ir kirčiavimo pamokėlė 30:05 „Panevėžio“ motyvacija, F.Černycho klasė ir nuokrypis į jūsų muziejų 41:12 Holivudo ir sporto žvaigždynas trečioje lygoje bei įkandimas varžovui 46:02 Apgaulingas „Man United“, nenormalus E.Haalandas, sprigtas „Liverpool“, Šiaurės Londono derbis ir ginčas dėl „Tottenham“ krypties 1:16:19 Varžovus toliau voluojanti „Barcelona“ ir sėkmius Madrido „Real“ 1:21:05 Mistinė ranka, atsirūgusi R.Vyšniausko gudrystė ir „Bayern“ puota Kylyje 1:23:36 Sausas „Juventus“, pratrūkęs „AC Milan“ ir aukštyn kopiantis A.Conte su R.Lukaku

Šįkart „Kitame laike“ – dvi ryškios moterys. Ir vėl Maria Callas, XX a. operos ikona, diva, kuri prisikelia Holivudo filme „Maria“, o ten ją vaidina Angelina Jolie, 7 mėnesius besimokiusi operos vokalo paslapčių. Antroje laidos dalyje – viena ilgaamžiškiausių džiazo asmenybių japonė pianistė, kompozitorė Toshiko Akiyoshi, kuriai šiemet sueis 95!Ved. Domantas Razauskas

Spaudos apžvalga.Kaip Lietuvos kino industrijai pavyksta save pristatyti tarptautinėje arenoje ir tokiuose svarbiuose susibūrimuose kaip, pavyzdžiui, Kanų kino festivalis?„Iššūkiai, su kuriais susiduria Holivudas, yra labai panašūs į tuos, su kuriais susiduriame mes visame pasaulyje, visose srityse. Tai poliarizacija, kai didėja atskirtis tarp turtingiausių žmonių ir tų, kurie pinigų turi mažiausiai“, – sako viduriniosios klasės aktoriumi save vadinantis Sean‘as Gunn‘asUžsienio spaudos apžvalga.Šiandien Kaune vyks Nacionalinis kultūros forumas, kurio akiratyje KULTŪRINIS VERSLUMAS.Liepos 2-ąją šeši tūkstančiai Dainų šventės Folkloro dienos atlikėjų sugužės į Vilniaus senamiestį pristatyti Lietuvos regionų – Aukštaitijos, Žemaitijos, Suvalkijos, Dzūkijos ir Mažosios Lietuvos. Kaip tarp jų atpažinti visų Pasaulio lietuvių dainų švenčių dalyvį – folkloro ansamblį iš Anykščių „Valaukis“?Ką vykdo organizacija HEMA? Tai istorinių Europos kovos menų klubas, kuriame treniruojamasi ilgaisiais kalavijais.Ved. Karolina Bieliauskaitė

Panevėžyje atidarytas Stasio Eidrigevičiaus menų centras „Stasys Museum“. Kokius jausmus „Stasys Museum“ atsiradimas kelia kitoms miesto kultūros įstaigoms? Kaip pasikeis konkurencinė meno įstaigų aplinka?Australijos ir Lietuvos menininkė Jazmina Cininas geriausiai žinoma dėl techniškai sudėtingų redukcinių linoraižinių, vaizduojančių moteris vilkolakes. Šįkart Kaune ji atidarė lagerfonų parodą „Padarė žvirblis alutį“.„Iššūkiai, su kuriais susiduria Holivudas, yra labai panašūs į tuos, su kuriais susiduriame mes visame pasaulyje, visose srityse. Tai poliarizacija, kai didėja atskirtis tarp turtingiausių žmonių ir tų, kurie pinigų turi mažiausiai“, – sako viduriniosios klasės aktoriumi save vadinantis Sean‘as Gunn‘as. Pokalbis su superherojų filmuose vaidinančiu aktoriumi apie tokių filmų kultūrą ir gerbėjų bendruomenę bei pernai vykusius Holivudo aktorių streikus ir neišspręstas Holivudo problemas.„Bėda yra tada, kai kultūros įstaigoje dirba žmonės, kompetencijomis niekuo nesiskiriantys nuo paprastų „žmonių iš gatvės“. Nežinantys, kuo skiriasi Stasio Eidrigevičiaus kūriniai nuo kaimynės rankdarbių, nukopijuotų iš interneto, kuo skiriasi savilaida nuo finansavimą leidybai laimėjusios knygos“, – komentare sako rašytoja, muziejininkė Renata Karvelis.„Egzistuoja tam tikros nusistovėjusios normos, kaip tą reikėtų daryti, bet iš tikrųjų taisyklių nėra – tuo man tai ir žavu. Pats pasirenki, kur ir kada sekti pavyzdžiu, o kur – pabandyti kažką naujo“, – apie eksperimentavimą technikomis ir formatais kūryboje bei gatvės meno persidengimą su tapyba sako po Trafik slapyvardžiu kuriantis kūrėjas.Režisierė, teatro vaikams kūrėja Ieva Jackevičiūtė sako, kad teatrą mažiausiems, vos kelerių metų ar net mėnesių žiūrovams dar tik mokomės suprasti. Ji pabrėžia, kad tenka keisti ne tik žiūrovų, bet ir teatro bendruomenės požiūrį, kad teatro vaikams kūrėjai, statydami spektaklį įdeda tiek pat darbo, kaip ir kuriantys suaugusiems.Ved. ir red. Indrė Kaminckaitė

Šoreiz iknedēļas informatīvi izklaidējošajā raidījumā svinēsim 250. Jubilejas raidījumu! Raidījuma tēmas: - Kas būtu jāizdara Ģenerālim un Bulim, lai mēs sev paši iedotu Zelta naglu? - Kāds dzēriens mums piestāvētu? - Ar kādiem vēsturiskiem personāžiem mēs varētu asociēties? - Kādu politisko amatu Latvijā Jūs ieteiktu ieņemt Ģenerālim? - Kādu Jūs esat dzirdējuši lielāko tenku par mums? - Ja Evita vinnētu loterijā vienu miljonu eiro,tad ko Jūs ieteiktu viņai iegādāties? - Kādam Holivudas aktierim Andris varētu līdzināties? - Kad Tu kādu no mums satiksi pirtī,ko Tu uzprasītu? - Ģenerāļa un Buļa Naglas 250.jubilejas epizode jau klāt. Ko Jūs vēlētos redzēt 500.epizodē?

OpenAI davė išbandyti savo video generuojantį įrankį Sora keliems kūrėjams, o rezultatus įvertinti gali visi. JAV Teisingumo departamentas padavė Apple į teismą, kaltindamas ją neleistinu monopolistiniu elgesiu. Prieš susikurdami socialinių tinklų paskyras jauni Floridos paaugliai turės gauti tėvų leidimą. Reddit ir Truth Social socialniai tinklai jau prekiaujami rinkose – iš vieno karto spėkite, kurio iš jų kainą į viršų kelia vieno politiko asmenybė. Spotify programėlėje (kol kas tik) Jungtinėje Karalystėje bus galima žiūrėti ir internetinius kursus. NASA Reaktyvinių variklių laboratorija testuoja robotą-gyvatę, kurią galbūt siųs į vieną iš Saturno palydovų.

Kopējā aina un izceļamais pēc ASV kinematogrāfijas balvas "Zelta globuss" pasniegšanas. Kultūras rondo studijā Holivudas Ārzemju preses asociācijas  balsotājas - kino kritiķes Dārta Ceriņa, Sonora Broka un Kristīne Simsone. "Zelta globusu" 81. pasniegšanas ceremonijā laurus plūca Kristofera Nolana filma "Oppenheimer" ("Openheimers"), kas tika atzīta par labāko dramatisko filmu. Vilšanos piedzīvoja aizvadītā gada "kases grāvējs" filma "Bārbija" ("Barbie"). Šogad jau 81. reizi tika pasniegtas prestižās "Zelta globusu" balvas. Pirms ceremonijas galvenais jautājums bija, kura filma saņems visvairāk "globusu". Neapšaubāmas favorītes bija aizvadītajā gadā pasaules kinoteātros visvairāk skatītākās filmas – amerikāņu režisores Gretas Gērvigas fantāzijas komēdija "Bārbija" un britu režisora Kristofera Nolana biogrāfiskā drāma "Openheimers". "Bārbija" bija nominēta deviņās nominācijās, bet "Openheimers" – astoņās. Taču gaidītā cīkstēšanās starp abām filmām izpalika. Stāsta par atombumbas izgudrotāju Robertu Openheimeru režisors Nolants saņēma "Zelta globusu" par labāko režisora darbu, bet Openheimera atveidotājs īru aktieris Kilians Mērfijs tika atzīts par labāko drāmas aktieri. Roberts Daunijs jaunākais saņēma "Zelta globusu" kā labākais otrā plāna aktieris. Ludvigs Jēransons saņēma "Zelta globusu" par labāko kinofilmas skaņu celiņu. 

Stāsta dziedātāja Annija Putniņa. Ērvina Berlina (Irving Berlin) īstais vārds ir Izreals Beilins, un viņš dzimis 1888. gadā Sibīrijas pilsētā Tjumeņā. Ebreju izcelsmes dēļ viņa ģimenei nācās pamest dzimto pilsētu, lai emigrētu uz tālo Ameriku. Berlinam bija tikai pieci gadi, kad ģimene ieradās Ņujorkā. Savu pirmo dziesmu “Mērija no saulainās Itālijas” viņš publicēja 1907. gadā, bet 1911. gadā izdotā dziesma “Alexander's Ragtime Band” padarīja Berlinu ļoti populāru. Ar šo hitu aizsākās viņa veiksmes ceļš. Berlinu dēvē par amerikāņu dziesmu rakstīšanas meistaru, un viņš patiešām ir sarakstījis simtiem dziesmu, kas zināmas visā pasaulē – “Blue Skies”, “Puttin' on a Ritz”, “Cheek to Cheek”, “There's No Business Like Show Business” un daudzas citas. Viņa melodijas dzirdamas Holivudas filmās, kas veicinājis vēl lielāku to atpazīstamību līdz pat mūsdienām. Lai gan savas dzīves laikā Ērvins Berlins piedzīvojis tā saucamo Brodvejas zelta laikmeta ēru, komponists sarakstījis tikai dažus mūziklus: “Call Me Madam” (1950), “Mr. President” (1962) un Amerikā iemīļoto un populāro “Annie Get Your Gun” (1946), kas 1950. gadā piedzīvoja ekranizējumu kā filma. Berlina dziesmas iekļautas arī citos mūziklu stāstos, piemēram “Top Hat”, kas 1935. gadā radīta kā filma, bet tikai 2011. gadā piedzīvo pirmizrādi kā mūzikls. Savukārt 1942. gada filmā “Holiday Inn”, kura stāstu veidojis pats Berlins, iekļauta viņa dziesma “White Christmas”, kas mūsdienās atzīta par fiziski pārdotāko singlu pasaules vēsturē.* Filmā to izpilda populārais amerikāņu dziedātājs un aktieris Bings Krosbijs. “Kad dziesma kļuva populāra pirmo reizi, pirms tā tika iekļauta filmā “Holiday Inn”, to radot es domāju par kara pārņemto pasauli un faktu, ka Ziemassvētki nozīmē mieru,” – tā kādai avīzei stāstījis pats Ērvins Berlins. Tomēr Ziemassvētku laiks Berlina ģimenei nozīmēja arī sēras. 1928. gadā, tieši Ziemassvētku dienā, pēkšņi saslimis, no šīs pasaules aizgāja viņa jaundzimušais dēls. Vēlāk, 1954. gadā, iznāk jauna, muzikāla filma “White Christmas”, kurā iekļautas Berlina dziesmas, tai skaitā tituldziesma “White Christmas”, tomēr šoreiz tā iekļauta citā stāstā nekā iepriekš filmā “Holiday Inn”. Un tikai 2000. gadā pirmizrādi piedzīvo mūzikls ar tādu pašu nosaukumu “White Christmas”, kas veidots pēc 1954. gada filmas “Holiday Inn” sižeta. Komponists Ērvins Berlins nodzīvojis garu un radoši piepildītu mūžu, kas ilga 101 gadu. Un, lai gan viņš slikti pārzinājis mūzikas teoriju, nošu lasīšanu un savas kompozīcijas  pārsvarā atskaņojis tikai Famažorā, Berlins tik un tā kļuvis ne tikai par Amerikas, bet visas pasaules mūzikas leģendu. * https://faroutmagazine.co.uk/20-best-selling-singles-all-time/

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Vai zini, kad pār Latviju vēlās pirmais skaistuma konkursu vilnis? Tas notika 20. un 30. gados, kad dažnedažādus skaistuma konkursus teju ik gadu rīkoja pilsētas, biedrības, dansingi, avīzes, žurnāli. Notika arī vīriešu un pat bērnu skaistuma konkursi, tāpat frizūru skaistuma un veselības konkursi. Kad valsti pārņēma skaistuma konkursu drudzis, vispārpieņemts atzinums skanēja: "Mēs esam cilvēki, kas tiecas pēc rekordiem – arī sievietes skaistumā!" Pēc Pirmā pasaules kara skaistuma konkursu biznesā ar lielu noteiktību ienāca Holivudas un Berlīnes filmu studijas, rīkojot konkursus dažādās valstīs – arī Latvijā. 1926. gada ziemā Rīgas lielākajos kinematogrāfos dāmām bija iespēja sīvā konkurencē ar daudzu citu valstu pārstāvēm  pretendēt uz viena gada filmēšanās līgumu Berlīnē. Trīs gadus vēlāk latviešu daiļavas varēja piedalīties arī franču laikraksta "Journal" rīkotajā visas Eiropas skaistuma konkursā. Par tā dēvētajām sieviešu skaistuma sacīkstēm gan baumoja, ka "tieši nesmukās lien visos konkursos, uz katrām desmit nesmukām viena smuka". Viņu vidū daudz rēviju dejotāju un bārdāmu. 1927. gadā, pati sarīkojusi skaistuma konkursu, avīze "Pēdējā Brīdī" sūrojās: "Skaistuma konkursi pie mums nav pareizi nostādīti un viņos piedalīties skaita par kaunu." Eļļu ugunī pielēja dzeltenā prese – avīze "Aizkulises", norādot: "Arī sabiedriskā ziņā skaistuma konkursiem nav nekādas nozīmes, jo skaistākās dāmas skaita zem sava goda piedalīties." 1926. gadā avīzes "Jaunā Nedēļa" rīkotajā konkursā, kurā, iesūtot savu ģīmetni, varēja piedalīties jebkura Latvijas sieviete, laureātēm pienācās zelta rokaspulkstenis, sudraba rokassomiņa vai zelta gredzens ar briljantu un šīs godalgas jau laikus varēja apbrīnot L. Rozentāla veikala skatlogā Kaļķu ielā 1. Konkursā laurus plūca Bauskas apriņķa saimnieka meita Gaiļunas jaunkudze, Tukuma viesnīcas līdzīpašniece Zosaras jaunkundze un mājsaimniece no Vaiņodes pagasta M. Valdmanes jaunkundze. Daži vērotāji nekavējās paust, ka konkurss "zaudējis no tā, ka tajā piedalījusies tikai lauku darba tauta". Par to liecinājis tas, ka avīzes redakcijā kuplā skaitā pulcējušās jaunavas ar "sarkanām, sapampušām rokām (…) un melniem ceļgaliem". Toties pagasti gan atbalstījuši savas skaistules, cītīgi balsojot, un uzvarētājas nu varot pacelt savus sarkanos degunteļus cerībā uz bagātiem preciniekiem. Ar skaudības un pat naida pilnu attieksmi nācās saskarties arī 1927. gada "Latvijas skaistulei" – Dzelzceļa virsvaldē strādājošajai Zentai Ozolas jaunkundzei, kurai nācās ne tikai taisnoties par to, ka gājusi pie frizierstudentēm "par brīvu ondulācijas taisīt", bet arī uzklausīt neskaitāmas sev veltītas "anekdotes". 1928. gadā avīzei "Aizkulises" nelaimīgā skaistule pauda: "Es jau sevi neskaitu par skaistāko sievieti Latvijā, jo tā ir garšas lieta. Un tiešām skaistuma karalienes tituls man vairāk atnesis sāpes nekā priekus. Es domāju, ka man šāds tituls palīdzēs dzīvē, bet pārliecinājos, ka taisni otrādi. Tā bija mana kļūda, un es to nožēloju, lai gan ir jau par vēlu." 1929. gadā, kad par "latvju skaistumkaralieni" kļuva Biruta Andersone, viņas tēvu, bagātu Rīgas linu tirgotāju, to uzzinot, ķērusi sirdslēkme. Jo meita, gan par "īstas sievišķības iemiesojumu" atzīta, tomēr izpelnījās arī kritiskus vārdus par "modernā laikmeta garam un prasībām" drusku par mazu un apaļu augumu, un skaistām, bet ne graciozām kājām… Kad 30. gados tā dēvēto "darba Venēru" konkursu rīkoja laikraksts "Segodņa", žūrijā tika aicināti pat mākslinieki, kuru vidū bijis pat Sigismuds Vidbergs, jo vērtēt vajadzējis ne vien dalībnieču sejas skaistumu, bet arī ķermeņa estētisko uzbūvi un proporcijas. Nogurdinošā konkursa laikā jaunkundzēm no darba tautas bija iespēja kaut reizi mūžā greznoties ar vissmalkāko firmu cepurēm un uzvilkt īstus kurmja, karakula, ūdeles, lapsas kažokus, ar kuriem rīkotājus bagātīgi apgādāja Rīgas smalkākie modes saloni – kopsummā par trijiem miljoniem latu. Tomēr, atšķirībā no ārzemju konkursu uzvarētājām, kurām firmas piesūtīja vērtīgas dāvanas, skaistus tērpus, smaržas, zelta rokassprādzes un pulksteņus, Latvijas skaistulēm nebija ne vismazāko cerību uz tamlīdzīgām balvām. Arī "darba Venērām" no kažokiem un cepurēm nācās šķirties, pirms konkurss vēl bija beidzies. Var teikt, ka skaistuma konkursi pirmās brīvvalsts laikā radīja lielu ažiotāžu dzeltenajā presē un visai piesardzīgu interesi pārējā sabiedrībā, kas tos uzskatīja par amerikānisku paražu, kas "profanē sievietes skaistumu, un norāda uz tikumības un daiļuma jūtu pagrimšanu".  

#112 – I. Don't. Give. A... Podcast? Ar neapskaužamu neregularitāti, bet esam atpakaļ pie mikrofoniem, jo kā nekā – jāapspriež pēdējā laika kino lieljaunumi, tostarp Deivida Finčera, Ridlija Skota un MCU jaunākie darbi. Kā arī šis tas par šo to citu, kā jau tas parasti ir. Šajā raidījumā: Holivudas nespēja izlaist filmas, ko tā jau ir uztaisījusi, un citi jaunumi (00:02:36); Plugs, plugs, plugs (00:46:25); "The Killer" (00:56:50); "The Marvels" (01:11:07); "Napoleon" (01:33:04); "Monarch: Legacy of Monsters" vēl bonusā (01:53:27). Piedalās – Sergejs Timoņins, Līva Spandega, Toms Cielēns. Montāža – Toms Cielēns.

#TiekPinigų Ekonomikos ir verslo naujienos kiekvieną penktadienį Laisvės TV YouTube kanale: https://youtu.be/bqW9SUhXp6s Tiek Pinigų penktadienį (lapkričio 10 d.) vedėjas Simas Tiek pinigų jums papasakos apie pasibaigusį Holivudo žvaigždžių streiką, dar vieną pokalbių robotą, aptars biržų naujienas, taip pat, kiek kainuos šių metų sostinės kalėdų eglutė ir kartu atsisveikins su atsitiktinių pokalbių svetaine „Omegle“.

#111 – Ja Mārtinam Skorsēzem ir jauna filma, mums par to IR jārunā! Tā nu sanācām kopā, lai apspriestu "Killers of the Flower Moon", protams, diskutējot arī par filmas viskarstāko tematu – tās garumu. Pievērsāmies arī otram pēdējā laika kino fenomenam – "Five Nights at Freddy's", Holivudas jaunumiem un citām tēmām. Klausāmies! Šajā raidījumā: Atvadāmies no Metjū Perija un citi jaunumi (00:03:36); Plugs, plugs, plugs (00:41:11); "Killers of the Flower Moon" (00:49:49); "Five Nights at Freddy's" (01:09:35). Montāža: Toms Cielēns.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Raidījuma stāsts pārnestā nozīmē ir īsts zirnekļa tīkls, jo šajā tīklā gan vēstures, gan mūsdienu skatījumā lūkojamies uz daudziem sakaru un saziņas veidiem. Radiosakaru pārraudzība patiešām ir iespaidīgs tīkls. No radioaparāta, kas sniedz ziņas par notiekošo arī kara apstākļos, līdz viedtālrunim, kurā klausāmies radio, izmantojam internetu un, protams, ar kura palīdzību varam arī sazvanīties. No Morzes koda līdz sarežģītākiem mūsdienu risinājumiem komunikācijai jūras sakaros un no radioamatieriem līdz profesionālai radioastronomijai. Sakaru veidi ir visdažādākie un ļoti iespējams, ka mēs tos izmantojam arī tad, ja neapzināmies. Esot ārpus pieejama mobilo sakaru vai interneta tīkla, ar ārpasauli var sazināties ar radio sakariem. To ne reizi esam redzējuši Holivudas filmās, bet vēsturē piedzīvojuši mežabrāļu stāstos padomju okupācijas laikā. Cik un kādi mēdz būt radiosakari, kādu attīstības ceļu tie nogājuši laika gaitā un kā vispār iespējams ikdienā uzraudzīt un salāgot, lai dažādas iekārtas darbotos un cita citai netraucētu, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro VAS “Elektroniskie sakari” Radiofrekvenču plānošanas departamenta direktors Rinalds Ritmanis. Sarunā Rinalds Ritmanis min, ka sliktas, nolietojušās iekārtas var radīt radio sakaru darbības traucējumus, bet jūlija sākumā varēja lasīt, ka Saules uzliesmojums Amerikas Savienotajās Valstīs ir izraisījis traucējumus radiosakaros. Eiropa gan no tā bija pasargāta. Tiešām šādi saules "izgājieni" var radīt problēmas? "Jā, mēs esam ļoti atkarīgi no dabas. Pašā Visumā mēs esam tāda niecība un kā daba rīkojas ar mums, tā mums brīžam ir jāpielāgojas viņai. Arī radiosakarus šie Saules uzliesmojumu gan uzlabo, gan pasliktina. Ir ļoti liels pluss mūsu pašu Zeme, kas radījusi magnētisko lauku un ar kuru aizsargā mūs no šiem Saules uzliesmojumiem. Ja nebūtu magnētiskā lauka, arī dzīvība būtu zem jautājuma zīmes," skaidro Rinalds Ritmanis. "Saules uzliesmojumi, protams, neietekmē visus radiosakaru veidus, tie arī vairāk ir zemākās frekvencēs. Bet vasarā, kad ļoti karsts, Saule ir uzkarsējusi jonosfēru, brīžam mēs Radio 1 (Latvijas Radio 1) vietā varam klausīties Itālijas radio, kaut gan esam tepat pie Rīgas kaut kur. Tādi ūnikumi notiek, un šie ir arī tie traucējumi, ka radiosakari jau notiek, tikai tie nenotiek tur, kur mēs to gribam. Mēs gribam, lai būtu 50 kilometru rādiusā ap Rīgu, tad dažu kilometru rādiusā ir dzirdams labi un tad ir spēcīgs radiosignāls kādām dienvidu zemēm. Varam klausīties Pavaroti āriju." Savukārt par armijas saziņu ar rācijām, izmantojot radio sakarus, Rinalds Ritmanis atbild: "Viņiem ir savas "maizes šķēlītes". Tā ir visā pasaulē pieņemts, jo tai brīdī, kad ir nepieciešamība izmantot šos sakarus, viņiem jābūt netraucētiem un pilnvērtīgi izmantojamiem. Tāpēc viņiem iedalītas savas [frekvences]." "Viņi, tāpat kā visi cilvēki, arī lieto mobilos sakarus - rācijas, modernākas rācijas, kas ir kā mobilie telefoni. Protams, liela daļa šo iekārtu ir tādas robustas, jo kaujas apstākļos vajag, lai ir izturīgs viss. Bet tehnoloģijas, kā redzam Ukrainas - Krievijas konfliktā, ir arī ļoti smalkas. Šie paši droni, to tālvadība, kur pāris desmitus kilometru attālumā ar visiem kara pretdarbības traucējumiem drons nogādā sprāgstviela tur, kur vajag un precīzi nogādā," turpina Rinalds Ritmanis. "Šīs pašas pozicionēšanas sistēmas. Mums ir "Waze", kā aizbraukt uz kaut kurieni, kas izmanto satelītus, radioviļņus, kas rēķina laiku un mēra attālumu. Tāpat militāristiem raķetes lādiņi arī ar tādām bāzēm iekšā, kur pasaka, kā aizlidot uz turieni, pat mainot ceļu, aplidojot šķēršļus. Ļoti bieži tas ir ar radio viļņiem. Radari, lokācija. Arī glābšanā, ja nepieciešams kādu karavīru atrast, sakariem ir viena no lielākajām lomām. Tā kā viss ir mobili, caur radioviļņiem šo informāciju nogādā štābā, pieņem lēmumus, dod atpakaļ, ko darīt. Un tas ir arī viens no uzvaras stūrakmeņiem." Saziņas kodi kara apstākļos Ugunskura dūmi, gaismas signāli, karogu signāli, ziņu nodošana ar baložiem, ziņneši un daudz dažādi kodi – šādi sakari kopš sendienām ir izmantoti militārajās sadursmēs, kad jādod vēsts savējo karaspēkam. Jau Livonijas Indriķa  hronikā rakstīts, kā 1208. gadā kaujā pie Aizkraukles rīdzinieki  „Paceltiem karogiem metās ienaidniekiem virsū un nogalināja tos pa labi un pa kreisi.” Un kā var lasīt  vēsturnieka Ēvalda Mugurēviča hronikas komentāros, tad  ”Viduslaikos karogi bija karaspēka un atsevišķu vienību kopības, pazīšanās un pulcēšanās zīmes. Sastopoties ar pretinieku, cīņas pieteikšanas signāls bija karoga pacelšana.” Slepenraksti jeb zīmēs iešifrēti kodi tika izmantoti jau antīkajā pasaulē. Laika gaitā, attīstoties kara mākai, attīstījās arī sakaru līdzekļi. Ieskatu karalaiku sakaru vēsturē sniedz Latvijas Kara muzeja speciālists, vēsturnieks Juris Ciganovs, kurš stāsta gan par Otrā pasaules karā izmantoto vācu armijas šifrējamo mašīnu „Enigma”, gan amerikāņu armijas pielietotajiem indiāņu  zīmju rakstiem.    

* Apvienotais saraksts piedāvā paplašināt premjera pieteiktās prioritātes; aizvien iebilst pret koalīcijas paplašināšanu * 11 augstskolās sākas pieteikšanās studijām * Tūkstošiem Holivudas aktieru un ASV televīzijas un radio darbinieku šodien sāka beztermiņa streiku * Lidostā Rīga atklāts heliports jeb helikopteru nosēšanās laukums

Smurto mūsų gyvenime daug. Mažiau nei mums norėtų įrodyti Holivudas, bet daugiau nei patys sau pripažįstame. Jį ne taip jau paprasta atpažinti, pripažinti ir sustabdyti. O dar sunkiau pamatuoti, vakar jo buvau daugiau ar šiandien? Ir kaip bus rytoj?Ved. Aidas Puklevičius

Bijušais Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Lauris Dārziņš viesojās raidījumā "Piespēle", atskatoties uz savu karjeru valstsvienībā, tuvākās nākotnes plāniem un hokeja izmaiņām pēdējo 20 gadu laikā. Sarunā Lauris atcerējās, kā toreizējais izlases galvenais treneris Teds Nolans motivēja komandu mačam pret zvaigžņoto Kanādas izlasi - esot izmantots arī citāts no Holivudas komēdijas "Stulbs un vēl stulbāks".     

Raidījumā Diplomātisko pusdienas šoreiz dodamies uz vienu no Karību jūras salu valsti pie Ziemeļamerikas krastiem - uz Bahamu salām jeb oficiāli Bahamu Sadraudzību. Daudziem droši vien uzreiz sāks galvā skanēt slavenā vācu grupas “Boney M” dziesma “I'm Born Again/Bahama Mama”, kurai gan ir reliģiska jēga un tā pat tiek izmantota Japānā budistu ceremonijās. Citiem noteikti prātā nāk uzreiz slavenais alkoholiskais kokteilis ar tādu pašu nosaukumu. Vē daudzi klausītāji Bahamu salas atpazīst pēc filmām, kas tur tapušas. Noteikti lielākā dala ir redzējusi "Karību jūras pirātus" un virkni Bonda filmu, kurās Bahamu ainavas ir figurējušas. Holivudas interese par Bahamu salām nepārsteidz. Bet fakts, ka Bahamu salas un viss to 700 salu lielais arhipelāgs nekad nav bijis ASV teritorija, lai arī atrodas ļoti tuvu Floridai, nedaudz pat pārsteidz. Sevišķi ņemot vērā, ka Bahamu salu iedzīvotāji apdzīvo tikai apmēram 30 no valstij piederošajām salām. Te gan ir politiski un ekonomiski skaidrojumi, ka nepilnus 400 tūkstošu iedzīvotāju nelielā valsts ir bijusi izdevīga gan Lielbritānijai, gan arī pašai ASV kā neatkarīgs veidojums. Bet par vienkāršākām lietām starterī runājot – Bahamu nosaukums ir cēlies no spāņu valodas termina “baja mar”. Tas tulkojumā nozīmē "sekla jūra". Kā redzams jebkurā satelītattēlā, ūdens ap Bahamu salām patiešām ir sekls – visam reģionam ir apburoša tirkīza krāsa, kas rodas no baltajām kalcija karbonāta smiltīm seklās jūras dibenā. Stāstot par Bahamām, var sākt ar bēdīgi slaveno Kristoforu Kolumbu, jo viņš, visticamākais, bija pirmais eiropietis, kurš ieraudzīja salas un sastapa tur dzīvojošos pamatiedzīvotājus – taino. Bahamu salās arī bija pirmā vieta, kur viņš izkāpa krastā sava pirmā ceļojuma laikā. Viņš gan atnesa postu un nelaimi, kā mēs jau stāstījām arī raidījumā par Kolumbiju. Proti, laika posmā no 1513. gada Bahamu salas lielākoties bija pamestas, jo gandrīz visi vietējie bahamieši tika piespiedu kārtā aizvesti verdzībā vai nomira slimību dēļ, kuras salās ievazāja eiropieši. 1647. gadā tās tika pa jaunam kolonizētas, bet šoreiz ne no spāņu, bet angļu puses. Tieši no Apvienotās karalistes arī Bahamas kļuva neatkarīgas 1973. gadā. Un ar šo saistās vairāki interesanti stāsti – pirmkārt, Bahamu valstij vajadzēja būt lielākai un aptvert visu arhipelāgu. Bet pēc 1973.gada apmēram trīs procenti arhipelāga palika Lielbritānijas īpašumā. Vēl šobrīd pastāv politiskās kustības, kuras aizstāv ideju, lai Tērksas un Kaikosas salas, kas pieder britiem, tiktu pievienotas Bahamu salām. Ja dažas salas Bahamu salu iedzīvotāji zaudēja, tad tas, ko tie saglabāja no britu koloniālā perioda, ir monarhs. Un monarhs ir neviens cits, kā karalis Čārlzs III Vinzors. Respektīvi, Bahamu salas ir viena no 15 Nāciju Sadraudzības valstīm, kur viņš vēl nomināli ir valsts galva. Politiskie lēmumi, protams, Bahamu salu politikā tiek pieņemti parlamentārās demokrātijas ietvaros un valdības vadītājs ir premjerministrs. Runājot par šīs salu valsts ekonomiku, jānorāda, ka Bahamu salām ir trešai augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju Ziemeļamerikā un pēc pirktspējas paritātes, tas ir tieši tāds pats ka Latvijai – apmēram 32 tūkstoši eiro. Apstrādes rūpniecība un lauksaimniecība kopā veido mazāk nekā 7 % no IKP, neskatoties uz valdības stimuliem, kas vērsti uz šo nozaru attīstību. Dažās salās dominē naturālā saimniecība – mazas fermas un neliela apjoma zvejniecība. Bet tā ir ūdenspile jūrā, jo gandrīz visi valsts pārtikas produkti tiek importēti. Galvenokārt no ASV. Lielākā nozare valstī ir tūrisms, kas veido 60% no valsts ienākumiem un pusi no visa darbaspēka nodarbinātības. Finanšu pakalpojumi ir otra svarīgākā Bahamu ekonomikas nozare, kas veido aptuveni 15% no IKP, kam seko arī darījumi ar investīcijām. Bahamu reputāciju nesen iedragāja arī amerikāņu uzņēmēja un bijušā miljardiera Sema Bankmana-Frīda darbības. Viņam piederošai un no Bahamām operējošā kriptovalūtu kompānijai „FTX Trading Ltd.” ir izvirzītas apsūdzības krāpniecībā. 12. decembrī Bankmanu-Frīdu pēc ASV lūgumu arestēja Bahamu policija un daudziem, ieskaitot viņa advokātu, par pārsteigumu, viņš neiebilda tikt izdots ASV, kur viņu par kopā apmēram 1,7 miljardu eiro izkrāpšanu no investoriem sagaidot 115 gadu cietumsods, ja viņu notiesās. Puisis gan ir jauns – viņam ir tikai 30 gadi. Pieņemot, ka visus 115 gadus viņam nepiespriedīs, viņš vēl varētu arī tikt izlaists. Viņš noteikti apelēs pie saviem labdarības projektiem, finansiālā atbalsta cīņai ar Covid, kā arī vegāniskā dzīvesveida, gan mentālajām problēmām, gan arī politiskajiem ziedojumiem demokrātu kampaņai vēlēšanās, lai sods tiktu samazināts. Starp citu, Bankmans-Frīds esot bijis otrais lielākais donors ASV demokrātu partijai uzreiz aiz Džordža Sorosa. Viņa bagātība vienubrīd sasniedza 25 miljardus eiro, un viņš ir iegājis vēsturē, kā cilvēks, kas ir proporcionāli vienas dienas laikā zaudējis visvairāk no saviem uzkrājumiem – respektīvi, 95 procentus no savas vērtības. Rezultātā „FTX” nedienas tiek pielīdzinātas gan „Enron” bēdīgi slavenajam bankrotam, gan arī Bērnija Medofa noziedzīgajai finanšu piramīdai. Bankmans-Frīds kļuva slavens ne tikai ar to, ka mēģināja radīt savu kriptovalūtu, bet pat veselu kriptovalūtu spekulāciju tirgu vai pat kriptovalūtu centrālo banku. Kas ir kriptovalūtas un kāds ir to spožums un posts, skaidro "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.

Stāsta sinoptiķis un metereologs Toms Bricis Latvijā ganrīz katru gadu rodas un paplosās kāds tornado jeb virpuļviesulis. Tas, kas redzams Holivudas filmās vai ziņu kadros no ārzemēm, mēdz notikt arī pie mums. Cilvēki bieži to saista ar klimata pārmaiņām - ka pie mums sāk parādīties stihijas, kādu agrāk nav bijis, bet tā gluži nav tiesa - virpuļviesuļi, tornado, trombi, virpuļstabi Latvijā bijuši jau kopš izseniem laikiem. Protams, ne tik bieži kā Amerikas Savienoto Valstu centrālajā daļā, kas iesaukta par tornado ieleju, bet Eiropas spēcīgo vētru laboratorija (European Severe Storms Laboratory) pirms dažiem gadiem veica vērienīgu pētījumu, apkopojot faktiski visu līdz šim zināmo par virpuļviesuļiem Eiropā kopš 19. gadsimta. Tajā atrodams, ka Latvijā ik vasaru vidēji ir 0,5-1 virpuļviesulis uz 10 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb vienkāršāk sakot - vidēji 3-6 virpuļstabi gadā. Negaisiem bagātākos gados šis skaitlis var būt krietni lielāks. Iemesls, kāpēc tikai retais to ir redzējis, ir gluži vienkāršs - stihiskā parādība ir ļoti īslaicīga un lokāla, bieži skarot vien pārsimt metru vai dažu kilometru šauru joslu, ilgst dažas minūtes un Latvijas ir relatīvi reti apdzīvota - ārpus Pierīgas Latvijā ir 5-15 cilvēki uz kvadrātkilometru. Vēl būtiski, ka Latvijā virpuļviesuļi reti ir tik vizuāli spilgti un redzami no liela attāluma, jo pie mums tomēr apstākļi, lai veidotos šīs stihijas, nav tik labvēlīgi kā citās zemēs un biežāk virpuļviesulis izveidojas negaisa laikā, kad redzamību pasliktina ne tikai stiprs lietus, bet zemi mākoņi, kas aizsedz skatu uz virpuļstabu. Pat ļoti senu avīžu rakstos atrodami tādi stāsti, kas arī mūsdienu informācijas laikmetā pārsteigtu. Lūk, ko laikraksts "Brīvā zeme" 1936. gada 6. jūlija numurā raksta: "Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp pl. 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apmēram 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem, un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas." Sesavas pagastā vietām krusas atsevišķi graudi bijuši pat 100 gramu smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti [beigti] putni. Pavisam sagāzti apmēram 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metru tālu. Padomju gados ziņojumu par dabas stihijām ir krietni mazāk, jo tad šādas, īpaši ne pārāk plaša mēroga stihijas, noklusēja. Dažas spilgtas ziņas gan ir. Izdevums "Ļeņina ceļš" 1985. gada 29. jūnijā raksta par viesuli Durbes pusē, kas postījis ēkas, izsvaidījis bišu stropus un "Ezīšu" mājās pacēlis gaisā traktoru T-16, astoņus metrus to nesis un apsviedis otrādi. "Rīgas Balss" 1980. gada 19. jūlija numurā ziņo par virpuļstabu Līvānos, kas pacēlis gaisā un par 15 metriem pārvietojis pirti, kā arī parāvis gaisā telēnu. Īpaši plaša un postoša stihija 1981. gada 29. maijā plosījās Viļņas tuvumā. Jā, tas nav Latvijā, bet labi parāda, ka Holivudas filmu cienīgi tornado iespējami arī mūsu reģionā. Stihija nodarīja postījumus 48 dzīvojamām mājām un 3 automašīnām, meteorologi toreiz lēsa, ka vēja ātrums virpulī sasniedza 70 metrus sekundē. "Rīgas Balsī" aprakstīts, kā meliorācijas un celtniecības montāžas pārvaldes darbinieks Usavičs, pamanījis tuvojamies melno negaisa mākoni, iekāpis dienesta autobusā, lai to pabrauktu zem nojumes, bet viesuļvētra autobusu kopā ar šoferi pēkšņi kā pūku pacēlusi gaisā un aizsviedusi kādus 300 metrus. Un vēl starpkolhozu lopkopības uzņēmuma traktorista Marijona Griškeviča teiktais: "Es tobrīd braucu ar traktoru T-150, vedu minerālmēslus. Pēkšņi redzu: visapkārt man sāk celties gaisā un virpuļot nezin no kurienes uzradušies papīri, zemes pikas, kūdra, valda neiedomājams troksnis. Redzu: viesulis pēkšņi atrauj no zemes un paceļ gaisā zirgu, kas ganījās pļavā. Skatos un neticu savām acīm - zirgs strauji lido augšup! Dažās sekundēs tas atrodas jau metru 50 līdz 60 augstumā, tad pēkšņi tiek nosviests zemē... Es vēl paspēju iedomāties: esmu samērā drošā vietā, mans 150 zirgaspēku traktors taču sver 8 tonnas, piekabe ar kravu vēl 16 tonnas. Taču jūtu - kāds neredzams spēks cenšas mani atraut no sēdekļa, rausta uz sāniem. Pašķīst kabīnes stikli. Izslēdzis motoru, paspēju cieši ieķerties sēdekļa atzveltnē. To, kas notika pēc tam, vairs neatceros... Slimnīcā uzzināju, ka viesulis mani bija izmetis no kabīnes, bet traktoru apgāzis." Tiesa, ka klimata pārmaiņu dēļ stipri negaisi un arī virpuļviesuļi mūsu reģionā kļūst biežāki un spēcīgāki, taču skaidru datu par to ir maz, jo tikai pēdējā desmitgadē, uzlabojoties tehnoloģijām, ir iespējams fiksēt šos gadījumus. Agrāk laika apstākļus fiksēja tikai tajās vietās, kur bija meteoroloģiskās stacijas un Latvijas vēsturē nav zināms gadījums, kad kāds virpuļstabs būtu trāpījis tieši kādai no tām, tāpēc raugoties tikai meteoroloģisko datu arhīvā, tiešām varētu šķist, ka virpuļviesuļu Latvijā nav bijis. Bet ir. Un būs arī nākotnē.

Šodienas raidījumā Valdis mēģina noskaidrot Andra mīļāko pozu un kungi prognozē Virslīgas uzvarētājus. Raidījuma tēmas: - Virslīgai interesants sezonas noslēgums; - Gutkovskim 4 vārti vienā spēlē; - Rīga 3x3 triumfē Saūda Arābijā; - Porziņģim labs sezonas sākums; - Rihardam Lomažam būs jauns klubs; - Kaspars Kambala bloķē draugus; - Holivudas zvaigzne grib iegādāties ''Senators''; - Katara iztērējusi 500 miljonus FIFA izsekošanā; - Zidāns iespējams trenēs Francijas izlasi; - Psihoterapeite iesūdz tiesā komandu un jauno talantu; - #TautasNagla

Šausmu stāsti ir īpaša niša mūsdienu literatūrā un kino. Dažs labs no saviem bērnības un jaunības gadiem atceras pirmās kino kasetes ar Holivudas šausmu filmām, citam spoku žanru izdevies iepazīst ar pirmajām šausmu stāstu grāmatām 90. gados. Taču vai šausmu žanram ir dziļākas un senākas saknes tradicionālajā folklorā? Baisais, spokainais, šaušalīgais - arī šādi elementi sastopami latviešu tautas pasakās. Kāpēc cilvēki laiku laikos ir stāstījuši spoku stāstus un kāda ir šo elementu nozīme latviešu literārajā mantojumā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes pētnieks Ingus Barovskis. Kas notiek brīdī, kad mums ir bail? Ja mums nebūtu baiļu, mēs savā dzīvē izdarītu daudz trakulību un muļķību. Bailes mūs gan pasargā no nopietniem kaitējumiem, bet atrašanās baiļu stāvoklī mūs padara tramīgus, atzīst Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors un Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Viņš stāsts par baiļu rašanos, baiļu sajūtas fizioloģiskajām un psiholoģiskajām izpausmēm un to pārvarēšanu.  19. gadsimta britu dzejnieks Roberts Braunings ir teicis, ka "Bailes, tāpat kā ticība,  cerība un  mīlestība - veido cilvēci". Tieši tā - bailes mājo mūsos līdzās visām citām emocijām. Jautājums, kā cilvēkam izbalansēt starp baiļu duālo dabu, kad tās mūs pasargā no pārgalvības, bet, ilgtermiņā dzīvojot bailēs, tās ievieš satraukumu, depresiju un citas nelāgas izjūtas. Par baiļu anatomiju vairāk stāsta Jurģis Šķilters. Jau 2006. gadā amerikāņu neirozinātnieki nāca klajā ar pētījumu par to, kā cilvēki uztver objektu un vides formas un konstatēja, ka noapaļoti objekti izraisa pozitīvas emocijas, savukārt asas malas mūsu zemapziņā aktivizē tos galvas smadzeņu apgabalus, kas ir atbildīgi par  baiļu emocijām. Cilvēce evolūcijas procesā ir apzinājusies, ka veidols ar asiem, smailiem stūriem, piemēram, nazis, zobens, durklis, ir apdraudējums un tas mūsos, tā teikt, iedarbina baiļu signālus. No otras puses, tas piestiprināti pievērš uzmanību, tāpēc arī brīdinājuma zīmes uz ceļiem ir izveidotas trijstūra formā. Ir zināms termins – aihmofobija – bailes no asiem, smailiem priekšmetiem, bet, kā saka Jurģis Šķilters, fobijas ir iracionālas bailes, atšķirībā, piemēram, no bailēm saistībā ar tagadējo karu Ukrainā vai neseno Covid-19 pandēmiju. Pārvarēt bailes var dažādi, konfrontējot ar baiļu objektu, iepazīt tās tuvāk un iemācīties, ka baiļu objekts nemaz nav tik briesmīgs, risināt situāciju, ko aktīvi darot, vai  identificēt bailes. Vai kā ir teicis  amerikāņu filozofs un dzejnieks Ralfs Voldo Emersons: „Vienmēr dari  to, ko tu baidies darīt.” 

Ar tiesa, kad prastėjant ekonominei situacijai moterų sijonai ilgėja? Ketvirtasis XX a. dešimtmetis šį pastebėjimą patvirtina, mat prasidėjusi Didžioji depresija smarkiai paveikė ir madą. Sijonai ilgėjo, į vyrišką madą atėjo gangsterių įvaizdis, o žmonės ieškojo įspūdžių pilnose kino salėse. Tiesa, kol Amerikos madą valdė Holivudas, europiečiai atsigręžė į.. siurrealizmą.Ved. Deimantė Bulbenkaitė

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Espadriļas (l'espadrile) ir vieglas audekla kurpes, kuru zole tradicionāli darināta no esparto zāles sapītas virves, bet nostiprināšanai izmantotas ap potītēm sasaitējamas auklas. Nosaukums saistīts ar latīņu valodas vārdu spartum, kas atvasināts no grieķu valodas vārda sparton un nozīmē "virve". Espadriļu izcelsmi nav iespējams precīzi aprakstīt, jo to vēsture ir patiesi sena, bet materiāli, no kuriem tās tika izgatavotas – trausli un nav izturējuši laika pārbaudi. Pirmie šāda veidi apavi attiecināmi uz neolīta laikmetu. Espadriļām līdzīgu sandaļu valkāšanas liecības atrastas visā Vidusjūras baseinā, kur tās saistītas ar antīko grieķu-latīņu kultūru. Izgatavošana Espadriļu raksturīgā iezīme ir no dabīgas šķiedras savīta zole. Pateicoties to vieglumam un brīvai gaisa cirkulācijai, vigatanes – katalāņu espadriļas ar garām auklām – vēsturiski kļuva par visizplatītākajiem lauksaimniecībā nodarbināto apaviem. Mūsdienās, kad espadriļas visā pasaulē ražo rūpnieciski, katalāņi saglabā senās prasmes dzīvo tradīciju, amatnieku darbnīcās turpinot tās darināt pēc gadsimtiem senas tehnikas, kur noteicošā loma ir roku darbam. Espadriļas sportā un heliotropisms 19. /20. gadsimta mijā espadriļu funkcija mainījās, un tās pārtapa mazpazīstamā sporta apavu priekštecē. Pateicoties elastīgajai zolei, kas neierobežo kustības, kā arī tam, ka apavs izgatavots no viegla materiāla, tās valkājuši daudzi vieglatlēti, jo īpaši sporta veidos, kas saistīti ar skriešanu vai tenisu. 20. gadsimta pirmajā pusē modē nākušais hellēnisms un aizraušanās ar antīko pasauli aktualizēja arī šim laikmetam raksturīgajām sandalēm līdzīgo espadriļu popularitāti. Taču īstu espadriļu modes vilni izraisīja sabiedrības kultūrā 30. gados uzplaukusī tendence – vesela un izskatīga ķermeņa kults, kas izpaudās kā aizraušanās ar fiziskiem vingrojumiem, diētiska uztura mācībām un sauļošanās modi. Heliotropisms jeb saules kults īpašu uzmanību pievērsa visam dabiskajam, saules pozitīvajai ietekmei un dzīvei brīvā dabā. Espadriļu mode no Eiropas pārceļoja arī uz ASV, kad, atgriežoties no brīvdienām Rivjērā, 20. gadsimta 50. gados tās turp aizveda Holivudas slavenības. Pagāja vēl divdesmit gadi, un dizaineri, izmantojot espadriļu arhetipu, tās modelēja no jauna – šoreiz kā sieviešu modes apavus. Mūsdienās moderno espadriļu ražošana ir ģeogrāfiski paplašinājusies, attālinoties no sākotnējā izcelsmes reģiona. Tās kļuvušas par neatņemamu vasaras garderobes sastāvdaļu.  Espadriļas kā politisks simbols Spānijas pilsoņu kara laikā (1936–1939), kad  Katalonija zaudēja savu autonomo statusu un jaunais režīms aizliedza katalāniešu valodu, mākslinieks Pērs Katala Piks radīja ikonisku plakātu ar saukli "Samīsim fašismu!", kurā espadriļā ieauta kāja pacelta virs kāškrusta, espadriļām simbolizējot katalāniešu pretošanos ģenerāļa Franko režīmam. Par espadriļu vēsturi, kā arī citu apģērbu ceļojumam cauri gadsimtiem un modes virzieniem var vairāk uzzināt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja jaunajā izstādē "Vêtements modèles. Modes arhetipi", kas tapusi sadarbībā ar Eiropas un Vidusjūras reģiona civilizāciju muzeju (Musée des civilisations, de l'Europe et de la Méditerranéel) Marseļā Francijā.

#78 – šonedēļ uz podkāstu ielūdzām īpašu viesi – filmu fanu, pārzinātāju un arī mūsu patronu Daci Bušu! Kopā ar viņu aprunājāmies par tādiem jaunumiem kā "Warner Bros." studijas vadības maiņa, Daniela Redklifa, Toma Hidlstona un citu Holivudas darboņu nākotnes plāniem, kā arī par svarīgākajām ziņām no visām – "National Treasure" seriālā būs redzams Džastins Bārta a.k.a. Railijs Pūls, yay! Šajā raidījumā: Iepazīšanās un dažādas laipnības (00:00:12) Ko Vils Ferels spēlēs "Bārbijā" un citi jaunumi (00:14:22); Plugs, plugs, plugs (00:56:14); Ko esam noskatījušies ("The Lost City", "Sonic", "Morbius", "Upload", "Severance", "WeCrashed", "Fantastic Beasts", "Thirteen Days", "Wag the Dog", "Event Horizon" – 01:06:38). Montāža – Toms Cielēns.

Mūsu intelektuālo pusdienu dienaskārtībā ir valsts, kas atrodas gandrīz pasaules centrā – Gana. Jeb kā to mēdz dēvēt pilnā oficiālā nosaukumā Ganas Republika. Atrodoties gan tuvu ekvatoram, gan uz Griničas meridiānam, kas apzīmē 0° garumu, var teikt, ka 33 miljonus iedzīvotāju lielā valsts ir pasaules centrā. Pazīstama Gana varētu būt ar slaveno Kofi Annanu. Kofi Atta Annans bija ganiešu diplomāts, kurš strādāja kā Apvienoto Nāciju Organizācijas 7. ģenerālsekretārs no 1997. līdz 2006. gadam un kopā ar visu ANO sistēmu 2001. gadā ieguva Nobela miera prēmiju. Viņš arī kļuva par pirmo ANO ģenerālsekretāru, kurš tika izraudzīts no ANO birokrātiskās sistēmas ietvara. Kas skaidrot arī to, ka viņam izdevās veikt daļēji vismaz ANO sistēmas reformas savā vadīšanas periodā. Savukārt, citiem zināmāks gan noteikti būs Idrissa Akuna Elba jeb Idris Elba, šobrīd pasaulē populārais Holivudas aktieris un mazāk populārs dziedātājs, kura māte ir Ganas izcelsmes. Ganas vēsturē ir neskaitāmi stāsti, kas apkopoti, lai izskaidrotu, kā valsts ir nokļuvusi tur, kur tā atrodas mūsdienās. Tie ietver gan karus ar citām Āfrikas valstīm, gan, protams, eiropiešu nesto kolonizēšanu. Gana ir pastāvējusi arī kā impērija laikā no 7. līdz 13. gadsimtam. Šajā laikā valsts faktiski atradās visaugstākajā politiskajā un ekonomiskajā līmenī. Ganas impērija ietvēra to, ko mēs tagad zinām kā Mali, Mauritāniju un Senegālu. Gana kļuva spēcīga un bagāta pateicoties zeltam, veidojot tirgus kontaktus ar portugāļiem, holandiešiem un britiem. Un 20. gadsimta sākumā briti, kolonizējot šo teritoriju, simboliski nosauca to par "Zelta krastu". Šajā laikā ganieši sāka tirdzniecību globālā mērogā un attīstīja savu ekonomiku, ražojot kakao un kafiju. Ganas Republika bija pirmā Subsahāras valsts, kas ieguva neatkarību dekolonizācijas posmā. Gana neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1957. gada 6. martā, vēlākajos gados kļūstot par paraugu un piemēru tālākajai dekolonizācijas kustībai un tā saucamajam panāfrikānismam. Par dekolonizācijas procesa mūsdienu mantojumu un tā daudzšķautņaino raksturu vairāk stāsta žurnālists, laikraksta "Neatkarīgā" politiskais komentētājs Bens Latkovskis. Runājot par Ganas ekonomiku, lauksaimniecība veido aptuveni 20% no valsts IKP, bet nodarbina vairāk nekā pusi darbaspēka, galvenokārt mazos zemes īpašniekus. Tomēr tieši zelts, nafta un kakao eksports, ka arī individuālie naudas pārvedumi ir galvenie valsts ienākumu avoti. Tā, piemēram, Ganas Republika ir otra lielākā kakao eksportētāja aiz Kotdivuāras. Ganā kakao ražošana veido 30% no tās eksporta ieņēmumiem. Apmēram 800 tūkstoši Ganas lauksaimnieku ir iesaistīti kakao audzēšanā. Arī derīgo izrakteņu ieguvei un konkrēti zelta ieguvei ir bijusi liela nozīme Ganā. Derīgie izrakteņi veido 37% no valsts kopējā eksporta, un zelts veido 90% no kopējā minerālu eksporta. Mūsdienās galvenās ekonomikas problēmas, ar kurām saskaras Ganas valdība, ir elektroenerģijas nepieejamība visiem valsts iedzīvotājiem, stabilu ieņēmumu trūkums un lielais parādu slogs, kas ir gandrīz 30 miljardu eiro apmērā. Tajā pašā laikā Ganai bija savs satelīts „GanaSat-1”, kas tika palaists 2017. gadā. Tas darbojās divus gadus un ļāva kartografēt valsts 539 kilometrus garās piekrastes attēlus, ka arī apmācīt jaunu zinātnieku paaudzi. Visbeidzot pie ekonomiskajiem izaicinājumiem ir jāmin arī daudzām pasaules un sevišķi Āfrikas valstīm raksturīgā problēma – slimības. Un konkrēti šoreiz runa ir par malāriju, kas valstī ilgus gadus ir galvenais nāves iemesls jo īpaši bērnu vidū, kas jaunāki par 5 gadiem.  Katru gadu Ganā no malārijas mirst aptuveni 20 tūkstoši bērnu. 2020. gadā Ganā gandrīz 6 miljoniem cilvēku jeb apmēram sestajai daļai valsts iedzīvotāju tika diagnosticēta malārija. Rezumējot – Ganai vēsturiski ir bijusi diplomātiskā un politiskā veiklība cīnīties pret ārvalstu ietekmēm, vai tās būtu Āfrikas izcelsmes, vai portugāļu vai britu. Sākot ar Bono valsti 12. gadsimtā, vēlāko Akanu bagātību un varenību reģionā, kā arī Ašanti Impērijas ietekmi 18. gadsimtā, tostarp vergu tirdzniecībā, Ganas teritorija un pamatiedzīvotāji ir izmantojuši valstij pieejamos resursus, kas tik ļoti vilinājuši ārvalstniekus, savas patstāvības stiprināšanai. Nešaubos, ka par Ganu vēl dzirdēsim pasaules politikā. Ne tikai pasaules kausā futbolā.

Protestų dienoraštis dėl karo Ukrainoje ritasi per visą pasaulį. Pokalbis su Niujorke gyvenančiu žurnalistu Karoliu Vyšniausku.Rubrika „Kalbos rytas“. Apie kalbos paslankumą, gyvastį ir keiksmažodį, nuskambėjusį Gyvačių saloje Ukrainoje – Kalbos kultūros redaktorės Linos Smolskienės pokalbis su sociolingvistu, Vilniaus universiteto Skandinavistikos centro docentu Giedriumi Tamaševičiumi.Kauno miesto savivaldybės tarybos sprendimas dėl prieš vienuolika metų violončelininkui Sergejui Rolduginui įteikto Santakos garbės ženklo. Ar jį atšaukti? Muzikas siejamas su Vladimiru Putinu, jam galioja Europos Sąjungos lygmeniu įvestos sankcijos.Kol visas pasaulis su nerimu stebi pastarosios savaitės įvykius Ukrainoje, meno pasaulis ragina neprarasti vilties. Šiaulių dramos teatras kviečia į premjerą - jaunosios kartos režisierės Ievos Stundžytės spektaklį jaunimui „Man šiandien Hamletas“.Ukrainoje vykstant karui, daugėja garsių pasaulio atlikėjų, kurie atšaukia savo koncertus Rusijoje. Tebesitęsiant Rusijos puolimui prieš Ukrainą, savo poziciją nusprendė išreikšti ir Holivudas. Kino studijos „Disney“, „Sony“ ir „Warner Bros“ atšaukia Rusijoje suplanuotas filmų premjeras, tarp jų – „Betmeno“. Ką atneš Rusijos dingimas iš kultūrinio žemėlapio?I„Anonymous“ programišiai buvo įsilaužę į Ukrainą puolančių Rusijos kariuomenės dalinių koordinavimosi pokalbių kanalą ir per jį paleido Ukrainos himną, stipriomis DDoS atakomis sutrikdė Kremliaus ruporo „Russia Today“ veiklą, įveikusi Rusijos gynybos ministerijos sistemų apsaugas pavogė jos darbuotojų sąrašus su asmenine informacija. Ką reikia žinoti apie kiber atakas ir kur slypi šių programišių fenomenas?Laidos „Įgarsintas vaizdas“ ištrauka.Nacionalinio dramos teatro premjera „Boksas“.Ved. Karolina Bieliauskaitė

I'mperfekt piektdienā pie Ingas ciemos Kārlis Ullis. Dzimis, audzis un dzīvojis tālumā, viņš tomēr ir mūsējais. Kādreizējais Kalifornijas Universitātes sporta medicīnas un rehabilitācijas ārsts, profesors, anti-age speciālists, kas savā privātpraksē konsultējis vairākas Holivudas zvaigznes, aizrautīgs piedzīvojumu meklētājs, ceļotājs un vienkārši ļoti interesants cilvēks. Nupat pārcēlies uz dzīvi Latvijā.

Šodien, 4. februārī, ir Pekinas ziemas olimpsiko spēļu oficiālā atklāšanas diena. Visi Latvijas delegācijas 57 sportisti jau ieradušies Pekinā un aizvada treniņus.  Treniņus vakar un aizvakar aizvadīja renes sporta veidu pārstāvji, vairums atzina, ka trase viņiem problēmas nesagādā, bet pareizos knifus, lai sasniegtu patiesi augstu rezultātu atrast nav viegli. Pekinas ledus ovālā vakar trenējās arī ātrslidotājs Haralds Silovs, kurš startēs 1500 metros un savā "kroņa disciplīnā" masu startā - iepriekšējās olimpiskajās spēlēs viņam bija 4.vieta. Silovs arī Latvijas Radio neslēpa, ka šīs spēles ir īpatnējas dažādo drošības pasākumu dēļ. Sazināmies ar Latvijas Radio korespondentu Pekinā Māri Bergu, lai vairāk uzzinātu par Ķīnas gatavību uzņemt olimpiskās spēles. Šodien spēļu galvenais notikums - atklāšanas ceremonija! Tā sāksies ap pulksten 14 pēc Latvijas laika un ilgs vien aptuveni 100 minūtes pandēmijas dēļ. Vakar olimpiskās lāpas vienā no pēdējiem etapiem uz Lielā Ķīnas mūra piedalījās arī Holivudas aktieris Džekijs Čans, kurš veica aptuveni pusotru kilometru. Viņš pēc tam atzina, ka ir laimīgs, bet arī ārkārtīgi nosalis. Atklāšanas ceremonija notiks stadionā “Putna ligzda”, kur tika atklātas arī 2008.gada vasaras spēļu atklāšanas pasākums. Pekina ir pirmā pilsēta vēsturē, kas sarīkojusi gan vasaras, gan ziema spēles. Uzstāsies aptuveni 3000 ceremonijas dalībnieku, vairums - 95% - būs pusaudžu. Priekšnesumi stāstīs par Ķīnas 5000 gadu seno vēsturi, caurvijošs vadmotīvs būs “sniegpārsliņa”, kas kā simbols parādīsies ne reizi vien. Valstu parādē Latvijai 66.kārtas numurs, kopumā būs 138 valstis. Latvijas karogu nesīs kamaniņu braucēja Elīza Tīruma un hokejists Lauris Dārziņš. Sazināmies ar bijušo Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu Aldonu Vrubļevki. Viņš klātienē vērojis daudzas vasaras un ziemas olimpiskās spēles. Viņš stāsta gan par stadionu “Putna ligzda”, gan arī vērtē Latvijas sportistu izredzes gaidāmajos startos. - Latvijas Radio piedāvā: Pekinas studija – labākā vieta, kur ik dienu sekot olimpisko spēļu aktualitātēm. Rezultātu apkopojumi, sportistu komentāri un ekspertu vērtējumi. Klausies un dzīvo līdzi Latvijas sportistiem četrgades lielākajā ziemas sporta forumā!

Stāsta teātra zinātniece Edīte Tišheizere. Vai zini, ka šogad 135. dzimšanas dienas atcere ir ne vien Eduardam Smiļģim, bet arī latviešu scenogrāfam un teātra režisoram.Jānim Muncim? Dailes teātris un tā dibināšana nav iedomājama bez viņiem abiem. Un viņi bija grasījušies iestudēt milzīgu Holivudas filmu...    

Pirmās palīdzības sniegšana, sevišķi ziemas laikā,  ceļu satiksmes  negadījumā cietušajiem nereti ir dzīvības vai nāves jautājums. Īpaši, ja cietis ir gājējs, velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tāpēc Latvijā ir uzsākta kampaņa „Zini kā palīdzēt!”, lai atgādinātu, kādas darbības ir jāveic pirms negadījuma vietā ierodas neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālisti. Daži atgādinājumi arī raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Automoto biedrības (LAMB) prezidents Juris Zvirbulis uzskata, ka regulāri ir jāatgādina par pirmās palīdzības sniegšanu un arī šī kampaņa vairos to cilvēku skaitu, kas nebūs vienaldzīgi un nepaies garām. Biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" ģenerālsekretārs Uldis Līkops norāda, ka pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas ir regulāri jāatsvaidzina. "Ja redzat, ka ir notikusi nelaime, pirmā lieta, nevajag paiet garām, vajag apskatīties, kas noticis. Universālā formula ir izprast situāciju," skaidro Uldis Līkops. "Tas, ka kāds nokrīt, braucot ar riteni, vai ejot ar kājām uz slidenas ietves, vai vienkārši paklūp, tā nav nekāda traģēdija, tas ir normāls stāsts un 95% gadījumu šis nokritušais cilvēks tiks cauri ar zilumu uz ceļa vai elkoņa, vai pieres. Nekāda speciāla palīdzība nebūs vajadzīga. Tā gārgšana un asins straumes ir Holivudas filmu efekts un praktiskā dzīvē reti sastopama."  Uldis Līkops norāda, ka pirmā lieta ir mierīgi novērtēt situāciju, apskatīties, kas ir noticis, pieļauju, ka lielākā palīdzība, kas šādā situācijā ir vajadzīga, ir padod roku un palīdzēt piecelties. "Vajag sākt visiem domāt un saprast, ka nokrišana nav traģēdija, tā ir ikdienišķa situācija, bet pamest cilvēku guļošā stāvoklī nav labi. Viņam ir jāpieiet klāt un jāpalīdz," atzīst  Uldis Līkops. "Tad izvērtē situāciju. Ja vajadzīga specializēta palīdzība, ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. "Uzdrošināšanas pieiet klāt ir viena no pirmajām lietām, ko cilvēks iemācās pirmās palīdzības kursos," bilst  Uldis Līkops. Zini, kā palīdzēt, ja ceļu satiksmes negadījumā iekļuvis gājējs, velosipēda vai elektroskrejriteņa vadītājs: Novērs briesmu avotus. Novērtē cietušā stāvokli. Izsauc palīdzību. Turpini cietušā aprūpi līdz brīdim, kad ierodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde. Palīdzēt ir vienkārši un to var ikviens! Plašāk par kampaņu internetā.

Teju divi gadi pandēmijas noskaņas ne vienam vien cilvēkam liek meklēt veidus, kā sevi izklaidēt, atpūsties un atslēgties no ikdienās. Ņemot vērā ierobežojumus un ik pa laikam noteiktā mājsēdes, izklaides bieži ir turpat mājās pie kāda ekrāna. Seriālu skatīšanās maratoni, stundām ilga datorspēļu spēlēšana vai arī grāmatu lasīšana – šie ir tikai daži veidi, kā atpūšamies, patveroties no reālās dzīves. Kā šī bēgšana no realitātes ir kļuvusi par mūsu ikdienu pandēmijas apstākļos un vai tā ir veselīga mūsu psihes aizsargreakcija pret ikdienas grūtībām, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns. Aktieri kameras priekšā rada citu realitāti Kino un teātra aktieri caur savu emocionālo pieredzi iejūtas dažādos tēlos, ne reti pakļaujot tam savu ķermeni un dzīves veidu. Ko aktiermeistarībā nozīmē jēdziens "metodes aktieris", kuras Holivudas zvaigznes visspilgtāk iemieso šo metodi un kā tā darbojas? "Aktierim ir jāiemācas sarežģīto padarīt par vienkāršu, vienkāršo par vieglu un vieglo par skaistu," ir teicis krievu  režisors Konstantīns Staņislavskis, aktiermeistarības metodes ieviesējs, kuras pamatā ir paņēmienu klāsts, kad aktieris identificējas ar tēla iekšējo motivāciju un emocijām, lai tādejādi viņš spētu izteiksmīgi atveidot  savu varoni.   Vēlāk šo  Staņislavska metodi izmantoja, un pilnveidoja vairāki Amerikā dzīvojošie aktiermeistarības pasniedzēji. Mūsdienās par šīs metodes aktieriem tiek dēvēta vesela plejāde ASV kino zvaigžņu – Dastins Hofmanis, Merila Strīpa, Keita  Blanšeta, Als Pačīno, Uma Turmane,  Nikolass Keidžs  un  vēl citi. Vairāk par šo aktiermeistarbas  metodi un tās spilgtākajiem adeptiem stāsta kinokritiķe un Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma. Fragmentā dzirdējāt amerikāņu aktieri Marlonu Brando Stenlija Kovaļska lomā 1951. gada uzņemtajā filmā "Ilgu tramvajs". Šis aktieris tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem minētās  aktiermeistarības metodes lietotājiem. Vēl skatot zināmākos piemērus par aktieru pilnīgu iemiesošanos savos tēlos, varam lasīt par to, kā Adrians Brodijs zaudēja 13 kg sava svara, lai iemiesotos  Varšavas geto  novārdzinātā ebrejā filmā "Pianists", vai Renē Zelvegere, kura uzresnēja, lai filmētos kā britu tuklīte  Bridžita Džonsa, vai Ramī Maleks, kurš gadu  pirms filmēšanas nēsājis zobu plati, lai tādejādi iejustos dziedātāja Fredija Merkūrija tēlā. "Aktiera darbs būtībā slēpjas divās jomās: spēja konsekventi radīt realitāti un spēja šo realitāti izteikt," ir sacījis aktiermākslas pedagogs Lī Strasbergs.  Turpinājumā  īsa intervija  ar  Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Ināra Slucku, kura ir  lasījusi un pētījusi un  apguvusi vingrinājumu  kopumu, kas  nepieciešams  minētas aktiermeistarības  metodes izkopšanai.

#72 – šonedēļ podkāstā “Kino Kults” mēģinām rast atbildi jautājumam, kāpēc pēdējā laikā Holivudas filmas ir tiiiiiiiiik garas (garākas par šo podkāstu, welp). Ziņās šoreiz mēģinām noskaidrot, kā vērtēt Kevina Hārta aktierprasmes, kā arī analizējam sera Entonija Hopkinsa “don't give a f…” karjeras izvēles. Šajā raidījumā: “Netflix” bombardē ar ziņu straumi un citi jaunumi (00:01:45); Kādēļ, ak, kādēļ filmas ir tik garas? (00:50:16); Ko Kino Kulta komanda ir noskatījusies (“Pose”, “True Story”, “Daddy's Home”, “The Morning Show”, “Servant”, “Reality Bites”, “Joe Versus the Volcano” – 01:10:26). Montāža – Toms Cielēns.

Dodamies uz Fidži Salu Republiku, kas atrodas Melanēzijā, kura ir daļa no Okeānijas, kas neatkarību no Lielbritānijas ieguva 1970. gadā. Fidži ir viena no pasaulē relatīvi nedaudzajām salu arhipelāgu valstīm. Tā sastāv no 332 salām un vairāk nekā 500 saliņām. 110 no šīm salām ir apdzīvotas. Bet vienā no salām dzīvo leģendārais Holivudas aktieris un režisors Mels Gibsons. Mago sala saucas viņa īpašums. Nopircis viņš šo salu esot par apmēram 14 miljoniem eiro. Bet kopumā nepilnu miljonu iedzīvotāju lielās Fidži valsts divas salas – Viti Levu un Vanua Levu – ir mājvieta vairāk nekā 80 procentiem valsts iedzīvotāju. Gandrīz divas trešdaļas no viņiem ir itaukei un nepilni 40 procenti ir Indo-fidžieši jeb Fidži iedzīvotāji, kuriem ir Indijas izcelsme. Kas būtiski – itaukei ir korekts apzīmējums fidži pamatiedzīvotājiem. Tie nav fidžieši, bet gan itaukei. Protams, ka valstī ir arī citas etniskās un rasu grupas.  Fidži tiek uzskatīta par vienu no bagātākajām Okeānijas valstīm. Bet, kā parasti – viss ir relatīvs. Pēc Pasaules Bankas datiem, kurus izmantojam, Fidži IKP uz vienu iedzīvotāju ir 4100 eiro. Latvijai, salīdzinājumam, šis rādītājs pēc tiem pašiem datiem šā brīža valūtas cenās ir 15 000. Vēl viens salīdzinājums – Fidži visa ekonomika ir tik liela, cik Latvijas valsts budžeta daļa sociālajai aizsardzībai.  Bet kas veido Fidži ekonomiku? Tie ir bagātīgi dabas resursi, arī ar tūrisma radītās iespējas. Lielākie dabas resursi – meži un zivis. Vienlaicīgi lielākais eksporta produkts ir ūdens – pudelēs pildīts ūdens. Tā arī saucās Fidži. Ja kāds nav garšojis – tas ir ļoti maigs un patīkams. Lielākais eksporta tirgus – Amerikas Savienotās valstis. Fidži ir labs piemērs tam, ka nav vienmēr nepieciešamas zelta vai naftas rezerves, vai arī ražot automašīnas, lai valsts kļūtu bagāta. Pietiek ar relatīvi vienkāršu un viegli iegūstamu produktu, pareizo pircēju un ieguldījumiem mārketingā.  Eksportē valsts ūdeni un arī zivis, bet importē toties tehnoloģiski sarežģītākus produktus. Ne tikai degvielu, bet arī lidmašīnas, automašīnas un telekomunikāciju torņus arī. Līdzīgi kā daudzās valstīs, arī Fidži ekonomika cieš no Covid-19 pandēmijas. Covid kļūst ne tikai par veselības sistēmas, ekonomikas, bet arī politisku izaicinājumu daudzās pasaules valstīs. Kā tas notiek Fidži – to ļoti skaidri ir stāstījis arī Frenks Bai-ni-ma-rama – Fidži Salu Republikas premjerministrs kopš 2007. gada.  

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Īpašajā podkāsta "Kā top kino" raidījumā atkal tiekamies ar Oskaru Vilnīti-Panteļējevu – mūsu galveno cilvēku Lielbritānijas kino industrijā (meklējiet mūsu pirmo podkāstu ar Oskaru tepat arhīvā). Šoreiz Oskars pastāstīs par to, kā tapa Disneja "Cruella", kuras no filmas dekorācijām ir viņa paša veidotas, cik liela anturāža ir Emmai Stounai, kā arī par to, kā šobrīd ir strādāt pie lielajiem Holivudas projektiem. Kā arī šis ir oficiāli otrais (!) "Kino Kulta" īpašais podkāsts ar darba vakanci – klausāmies un, ja sirds to pavēl, rīkojamies! Šajā raidījumā: Par pašreizējo dzīvi un filmu "Cruella" (00:02:20); Par nokļūšanu līdz "Cruella" projektam un pienākumiem tajā (00:08:27); Par projektu nozīmīgumu portfolio (00:11:08); Par darbu pie filmas "Cruella" (00:20:23); Par darba stundām un virsstundām (00:26:33); Par nominācijām un balvām (00:32:55); Par Emmu Stounu un citiem "Cruella" aktieriem (00:38:11); Inhouse Vs Freelance (00:45:26); Par nākamajiem projektiem (00:47:55); Par "Apple TV+" nākotni + darba piedāvājums (00:52:27). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Šoreiz “Kā top kino” podkāstā mums ir īpašs viesis, praktiski savs cilvēks Holivudā, kurš ir strādājis ar Tomu Krūzu, Marku Vālbergu, Skārletu Johansoni un pat Džekiju Čanu un pateicoties kuram šīs zvaigznes ir izpildījušas savus spicākos trikus. "Aerodium Technologies" vadītājs Ivars Beitāns pats ir izbijis kaskadieris, tādēļ viegli atrod kopīgu valodu ar Holivudas triku koordinatoriem un zvaigznēm, kuras vēlas tos izpildīt. Bet pāri visam Ivars ir arī Latvijas patriots un vienkārši strādīgs cilvēks, kuram neeksistē neiespējamu misiju un nepaveicamu uzdevumu. Podkāstā runājam gan par to, gan par "Neiespējamo misiju", "Infinite" un arī "Black Widow" – visām šīm filmām klāt stāvēja "Aerodium Technologies". Šajā raidījumā: Par Tomu Krūzu un "Mission: Impossible" (00:01:02); Vai sanāk iesaistīties radošajā procesā / ainu izstrādē? (00:11:04); Kāda ārzemju projektos ir attieksme pret Latviju? (00:13:23); Vai pēc "Mission: Impossible – Fallout" pārējie projekti nāca uzreiz? (00:14:40); Par "Black Widow" (00:16:30); Vai piedalīšanās filmu tapšanā ir "Aerodium" nākotne? (00:19:15); Ivars par sevi un savu pieredzi (00:22:06); Kā var nonākt līdz kaskadiera darbam? (00:24:51); Kādi ir iespaidi par Holivudas kaskadieriem? (00:31:59); Vai ir bijusi interese no citiem ārzemju (ne Holivudas) projektiem? (00:37:38); Par nākotni (00:42:44). Montāža – Toms Cielēns. Mūzika – Diāna Sus.

Kad mēs cita citai uzdevām noskatīties savu bērnības filmu, mums nebija ne jausmas, ka mēs nonāksim tik mežonīgā 2000. gadu sākuma kinotelpā. Košzili nokrāsoti Holivudas producenti, 3D haizivscilvēki un trīspadsmitgadnieces ar mēles pīrsingiem… Ko ar to visu iesākt šodien?

Didzis Pučs nesauc sevi par kolekcionāru, bet par radiotehniķi. Viņš prot salabot jebkuru ierīci un noķert jebkurus radioviļņus. Taču viņa kolekcija ir unikāla. Tajā ir Latvijā pirmais televizors. Pirmais radio. Pirmais printeris, pirmā skaņas karte, pirmā satelītantena. Viņš ir neaizstājams eksperts un palīgs režisoriem, kuri savās filmās grib radīt autentisku vēsturisko vidi, izmantojot tā laika tehniku. Tāpēc viņa kolekcijas priekšmeti redzami gan pašmāju, gan Holivudas filmās. Un vēl viņš zina labas skaņas vērtību. Un to, cik tā ir dārga un kāda ir tās patiesā cena.

Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Kristiāna Kuzmina stāsta par Anšlavu Eglīti, kurš lielu daļu savas dzīves aizrāvās ar kino. Jau jaunībā, vēl dzīvojot Rīgā ar vecākiem, Eglītis regulāri apmeklē Rīgas kino teātrus un redzēto apspriež gan ar draugiem, gan tēvu. Laika gaitā viņam veidojas pašam savs redzējums par kino pasauli, savs analīzes veids. Dzīvojot ASV, par vienu no Anšlava Eglīša hobijiem kļūst alpīnisms. Viņš kalnos kāpa kopā ar savu paziņu ārstu Pēteri Vegeru, kurš strādāja pietuvināti Holivudas kino industrijai. Viņš ar laiku saprata, ka Eglītis varētu kļūt par kino žurnālistu. Anšlavs Eglītis kļuva par Holivudas ārzemju preses apvienības biedru, kas deva viņam iespēju intervēt lielākās filmzvaigznes, piedalīties Holivudas Ārzemju preses asociācijas balvas “Henrietes”, vēlāk “Zelta Globusa” laureātu nominēšanā. Laika gaitā A. Eglītis secināja, ka viņam vajadzētu izdot kādu krājumu ar iespaidiem, kas bija sakrājušies par Holivudu, kino industriju un filmām. Grāmatā “Ekrāns un skatuve” varam lasīt šos iespaidus, taču jāmin, ka rakstu par kino Eglītim bija pie 3000. Anšlavs Eglītis par Holivudu: "Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību. Holivudu visi nonicina, bet katrs vēlas tai piederēt."

Mākslas zinātniece Inga Šteimane un Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, gleznotājs Kristaps Zariņš sarunā par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu, par mākslas būtību, pārmaiņām Latvijas Mākslas akadēmijā un 28. janvārī plkst. 16.00 gaidāmo lekciju, kas tapusi sadarbībā ar Centrālo Sentmārtinas koledžu Londonā. Salīdzinoši ar citām nozarēm pandēmijas laikā, iespējams, var likties, ka tieši mākslas izglītībai, kas balstās ļoti daudz individuālajā darbā, šis aizskārums nav tik liels. Kā pandēmija ietekmē mācību procesu mākslas augstskolā? Es melotu, ja teiktu, ka neietekmē. Bet tas ir uzdevums mācībspēkiem: ātri mainīt to, kā uzdot uzdevumu, kā studentiem likt sajust klātienes siltumu, ne tikai apkures siltumu, bet pasniedzēja enerģiju. Pasniedzējs ir tā kā palaišanas mehānisms, kurš liek jaunajiem māksliniekiem iedziļināties tajā, ko viņi redz. Viņš liek iedziļināties krūzītes biezumā, nosakot, vai tas ir porcelāns vai fajanss. Viņš liek ieskatīties acīs – es nesen lasīju teikumu, ka acs zīlīte ir dvēseles atvērums. Nevis spogulis, bet tā kā caurums uz to, kas tev ir iekšā. Pasniedzēja uzdevums ir studentam iemācīt skatīties un pēc tam to analizēt, kā tagad saka, kritiski domāt. Bet es vienmēr smejos: vai tu domā kritiski vai kaut kādīgi savādāk, labi, ka tu vispār domā! Un tava koncepcija lielā mērā noteikti nosaka arī to, uz kurieni mūsu akadēmija virzās. Tās, ko redzam no ārpuses, manuprāt, ir ļoti interesantas un labas pārvērtības, jo akadēmijā atkal beidzot ir parādījies dārzs, kas ilgi bija aizaudzis, akadēmijā ir laba ēdnīca, es saprotu, veģetāra. Un, tas gan ir garāks process, bet visu brīvestības laiku ir veidojusies laba ārzemju sadarbība. Ir dažādi veidi, kā mūsdienās uzlūkot akadēmiju: konceptuālāks veids, kas vairāk pieslienas laikmetīgās mākslas izpratnei, un tāds vēsturiskāks veids, kurā māksliniekam ir jāapgūst dažādas tehniskās prasmes. Kas tev liekas būtiskāks? Ir labi saprast jaunās straumes, bet ir labi analizēt šīs straumes, jo upes pali arī iztīra sārņus. Bet tas, kas ir svarīgi jaunajiem māksliniekiem – būt sagatavotiem iziet ārpus akadēmijas sienām un nonākt tajā nežēlīgajā dzīvē, ko daži sauc par paradīzi, daži par elli. Būt drosmīgiem teikt savu pirmo radošo domu un nebaidīties no tā, kur tā doma aizvedīs (to neesmu es izdomājis, to teicis Brodskis). Jo tikai liels mākslinieks ļaujas savas radošās domas vadīšanai. Un tas iznākums ir tad tālāk Dieva ziņā, bet nevajag baidīties nezinot likt triepienu. Bet Nīče savukārt par mākslu ir teicis tā, ka mākslinieka uzdevums ir pārvērst cilvēkus atpakaļ par bērniem. Vai tu tam piekrīti? Es piekrītu tam, ka Pikaso bija bērna acis, jo bērns vēl nav sapratis ierobežojošos noteikumus un mākslā nav noteikumu, līdz ar to mākslinieks ir totāli brīvs. Nesen noskatījos Tarantīno filmu “Reiz Holivudā”, un tad nospriedu, ka es savā mākslā esmu pārāk nedrosmīgs. Kadros neilgi pirms filmas beigām nav nekādu noteikumu, vai to drīkst rādīt, nedrīkst. Mācību procesā vienmēr ir šī pretruna starp mākslas neierobežotību un mācību procesu, kurā mēs virzām topošu mākslinieku, kuram kaut kas par mākslu ir jāzina. Kas, tavuprāt, akadēmijā būtu jāuzzina par mākslu, lai pēc tam varētu radīt mākslas darbus? Bieži esmu Saeimas komisijas sēdēs par izglītību, un reiz tika jautāts, kādām prasmēm ir jābūt padomju locekļiem jeb, kā es smejos, padomju varai. Tad es savā naivumā ieminējos, ka, manuprāt, viņiem ir jāzin sengrieķu valoda, un Izglītības un zinātnes ministrijas cilvēki paskatījās uz mani dziļā neizpratnē. Es domāju, ka ir jālasa laba literatūra, ko var ieteikt pasniedzējs, vajag lai ir vēlēšanās atrasties mācību iestādē, kuru tu esi izvēlējies. Nav jābūt tā, ka tevi kāds nemitīgi baksta, jo viens no cilvēka uzdevumiem ir strādāt. Ir jāmīl darbs, ko tu dari, neatkarīgi no tā, vai samaksa tevi apmierina jeb neapmierina. Tev pamatā ir jāmīl darbs, ko dari, un tad nav jautājumu, kad būs brīvdienas, tāpēc, ka darbs, ko tu mīli – tās ir brīvdienas. Manuprāt, vienmēr mācību procesā ir pretruna, starp to, kas ir vērtīgs sabiedrībai un kas ir vērtīgs mākslas procesam. Ja mēs padomājam par Munku un tiem darbiem, kas ir redzami Oslo Munka muzejā, vairums ir totāli garlaicīgi. Un tikai daži, teiksim, pieci mani uzrunā. Bet ir tādi mākslinieki kā Pikaso. Es arvien biežāk pētu to brīvības garšu, kas ir Pikaso darbos. Arī tā keramika – cilvēks ir tā kā tādā Holivudas kalniņu zemē, jo tur ir forma, krāsa, un tad ej nu saproti, vai tā ir jāanalizē kā glezna vai kā apgleznota keramika... Māksla ir tik sarežģīta un tik dažāda, un studentam ir diezgan grūti izvēlēties ceļu. It sevišķi apdāvinātiem studentiem, kuri varbūt tā kā Čurļonis tur raksta mūziku, dzeju, glezno, nepazust tajā. To var izdarīt tikai ar iekšēju disciplīnu. Tā kā Tīdemanis esot uzlicis cepuri un aizbēdzis no darbnīcas, lai nesamaitātu bildi ar vēl kādu krāsu pļecku. 80. gados, kad mēs mācījāmies akadēmijā, bija milzīgs konkurss, lai tur iekļūtu. Kā ir tagad, ņemot vērā šo neskaidro likteni, kāds māksliniekam seko tad, kad viņš ir beidzis akadēmiju? Respektīvi, nav šī valsts pasūtījuma un Latvijā mākslas tirgus ir ļoti mazs. Vai var pastāvēt tāds sociāls aspekts, ka jauni cilvēki mazāk izvēlas mākslinieka profesiju kā iekārojamu? Es aicinu pasniedzējus nemitīgi domāt par visdažādākajām prasmēm, kas būtu jāapgūst jaunajam cilvēkam un kas viņam var palīdzēt dzīvē. Skaidrs, ka ir nepieciešamas tās digitālās prasmes – kā ielīst ekrānā ar cipariem – tāpēc, ka arī dakteriem ir vecā skola, kur griež, skatoties rētā, bet ir skola, kur griež, skatoties ekrānā. Un, cik man ir teikuši ķirurgi, šīm abām prasmēm ir jābūt tāpēc, ka ekrāns var saplīst, var notikt neparedzētais, ko ekrāns neparāda, un tad tev ir jāieskatās rētā. Māksla būtībā ir atvērta rēta – tāpēc, ka viņa nemitīgi pulsē, viņai ir cilvēku jāievelk. Māksla pamatā ir mainīga, un tā ir kā hameleons. Ja sabiedrība pieprasīs mākslas klātbūtni, un tā sabiedrība jau arī būs savādāka, viņa vairs, teiksim, neēdīs maizi, bet tableti, tad arī māksla būs kā tablete. Nu, tu apēd tableti, un tev ir māksla acu priekšā – kāpēc tā nevar būt?

Podkāsta "Dzirdi kultūru" piektā saruna ir veltīta vilinošajai un vienlaikus mazliet noslēpumainajai kinorežisora profesijai. Kino pasaule bieži vien asociējas ar Holivudas cienīgu slavu, greznību un reibinošiem mākslinieciskajiem panākumiem. Nereti daudzi tieši no tā arī iedvesmojas un paši vēlas strādāt kino. Šķiet nekad agrāk nav bijis tik viegli kļūt par kino veidotāju kā šodien, pateicoties plašām digitālo tehnoloģiju iespējām. Pietiek vien ar viedtālruni – to nekautrējas darīt pat tādi atzīti režisori kā Stīvens Soderbergs un Šons Beikers. Vai viss patiešām ir tik vienkārši un pasaules mēroga atzinība gaida tepat ap stūri? Kāda patiesībā ir kinorežisora dzīve un kādam ir jābūt labam kinorežisoram? Sarunā piedalās kino un teātra režisors ar vairāku desmitu gadu pieredzi, Vissavienības kinematogrāfijas institūta Maskavā absolvents, Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs Pēteris Krilovs un teātra un kino režisore, Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente Marta Elīna Martinsone, kas saņēmusi jau 2 "Lielā Kristapa" balvas un šobrīd strādā pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas "Tizlenes".

#22 – šonedēļ podkāstā "Kino Kults" parunājām par nedaudz skumīgu, bet tajā pašā laikā arī ļoti interesantu tēmu – neīstenotiem filmu projektiem, kas savulaik bija izskanējuši pa pasauli, bet beigu beigās šādu tādu iemeslu dēļ pačibēja. Tēma skumīga tāpēc, ka ar diezgan drošu pārliecību varam teikt, ka absolūti lielāko daļu no raidījumā minētajiem projektiem tā arī nekad neredzēsim īstenotus, taču tajā pašā laikā arī ļoti fascinējoša, jo ko tik visu Holivudas censoņi savulaiku nebija sadomājušies! Šajā raidījumā: Karaliskās "Netflix" kaislības un citi jaunumi (00:01:31); Kā būtu, ja būtu – neīstenotie filmu projekti (00:27:01); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("The New Mutants", "Raised by Wolves", "An American Pickle" – 01:46:40); Jaunumi kinoteātros un straumēšanas platformās (02:09:03). Raidījums ierakstīts pie "film naked", montāža – Toms Cielēns.

Kas kopīgs tādām filmām kā "Guardians of the Galaxy", "Mission: Impossible – Fallout", "Men in Black: International", "Doctor Strange", "Murder on the Orient Express", "Beauty and the Beast" un gaidāmajai "The King's Man"? Pie visu šo un daudzu citu filmu tapšanas savu roku ir pielicis arī Oskars Vilnītis-Panteļējevs, kurš jau vairākus gadus aktīvi strādā Holivudas industrijā kā rekvizītu un citu butaforijas elementu meistars. Ja esat redzējuši šīs filmas, tad Oskara darbu esat paši jau novērtējuši savām acīm – Pītera Kvila ieroci "Galaktikas sargos", Toma Krūza HALO lēciena masku, lustras "Skaistulē un briesmonī" un daudz ko citu. Mums bija tas prieks uzaicināt Oskaru uz pamatīgu sarunu par to, kā tad īsti ir strādāt pie šāda mēroga filmām, kā vispār ir iespējams nonākt blokbāsteru apritē, kāpēc Toma Krūza degunam var būt izšķiroša loma darbā pie filmas un daudziem citiem interesantiem tematiem. Raidījums ierakstīts Later.lv studijā, montāža – Toms Cielēns.

1. Starteris UL: Labdien, esiet sveicināti “Diplomātiskajās pusdienās”! Kā katru nedēļu, šajā laikā ar jums sarunājamies mēs – žurnālists Uģis Lībietis, un politikas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. UL: Pēc pagājušās nedēļas raidījuma par Kanādu, šodien dosimies uz pilnīgi otru pasaules pusi? Bet arī otrā pasaules pusē ir valsts, kurā pamata valoda ir angļu valoda, un līdzīgi kā Kanādai, valsts galvas funkcijas tajā pilda Lielbritānijas karaliene Elizabete Otrā. Proti, dodamies uz Jaunzēlandi. KB: Jā, dosimies pusdienot uz Jaunzēlandi, kas līdzīgi kā Kanāda ietilpst Nāciju Sadraudzībā (Commonwealth of Nations vai British Commonwealth), kas ir brīvprātīga un no 54 valstīm sastāvoša neatkarīgu valstu savienība, lielāko daļu no kurām vieno tas, ka tās ir bijušas Lielbritānijas impērijas sastāvā. Un Elizabete Otrā valsts galva, starp citu, ir 16. no šīm valstīm. Reāla politiskā vara gan karalienei Jaunzēlandē nav, bet šis skaidri parāda vēsturisko mantojumu, kad Britu impērija vēl tieši pirms simt gadiem - 1920. gadā kontrolēja 24 procentus no zemeslodes sauszemes. UL: Un, starp citu, Nāciju Sadraudzībā ietilpst ne tikai Jaunzēlande un Kanāda, bet arī mūsu raidījumos iepriekš aplūkotās Dienvidāfrikas Republika un Trinidada, un Tobago. Bet to, ko Latvijas iedzīvotāji un mūsu radījuma klausītāji zina par Jaunzēlandi mēs mēģinājām noskaidrot telefonintervijās. Klausāmies, kas bija sakāms. 2. pamatēdiens UL: Gribētos teikt, ka klausītāju viedokļi ir interesanti un pat ļoti korekti. Es gan biju cerējis, ka kāds pieminēs arī Jaunzēlandē filmēto “Gredzenu pavēlnieka” triloģiju un tam sekojošo tūrisma bumu. KB: Jā šī ar Jaunzēlandes skatiem bagātā filma tiešām ir iemesls milzīgam tūristu pieplūdumam valstī – aptuveni seši procenti no visiem tūristiem “Gredzenu pavēlnieku” min kā vienu no galvenajiem iemesliem, lai apmeklētu Jaunzēlandi. Var tikai cerēt, ka pierunāsim kādu nākotnē pasaulē ļoti populāru filmu nofilmēt arī Latvijā, lai informācija un zināšanas par mūsu valsti iegūtu kaut pusi no tām aprisēm, ko ieguva Jaunzēlande. Bet runājot par pašu salu valsti – pamatiedzīvotāji, maori, tajā sāka ierasties tikai 13. gadsimtā, ap laiku, kad Latvijas teritorijā vēl turpināja ienākt vācu krustneši. Un 19. gadsimta četrdesmitajos gados Jaunzēlande tika iekļauta Britu impērijas sastāvā. UL: Par valsts neatkarības dienu vēl notiek diskusijas, bet principiālu likumdošanas neatkarību no Apvienotās Karalistes valsts ieguva 1947. gadā, lai arī, kā minējām, Elizabete Otrā vēl jo projām ir valsts galva un to Jaunzēlandē pārstāv ģenerālgubernatore, lēdija (Dame) Patrīcija Lī Redija. Bet faktiskā vara pieder arī klausītāju pieminētajai premjerministrei Džasindai Ardērnai, par kuru mēs ari detalizētāk runāsim tālāk. KB: Vēsturiskās attiecības starp Jaunzēlandi un eiropiešiem gan atspoguļojas arī etniskajā sastāvā, kur ap 65 procentiem iedzīvotāju ir eiropieši un tikai ap 17 procentiem ir maori. Starp citu, kas interesanti - puse Jaunzēlandes iedzīvotāju nepieder reliģiskajām grupām. Ļoti līdzīgi kā sekulārajās Igaunijā un Latvijā. UL: No ekonomiskā viedokļa raugoties šīs nepilnus 5 miljonus iedzīvotāju lielās valsts nominālais dzīves līmenis ir par apmēram trešdaļu augstāks par Latvijas rādītājiem un IKP sastāda apmēram 35 tūkstoš eiro uz vienu iedzīvotāju. Bet kā jau dzirdējāt arī vienas klausītājas teiktajā – dārdzības līmenis ir ļoti augsts.   KB: Pēdējos četrdesmit gados Jaunzēlandes ekonomika ir transformējusies no izteikti agrāras uz industriālu. Vienlaicīgi gan valsts galvenie eksporta produkti vēl jo projām ir lauksaimnieciskie – piena produkti un gaļa. Arī kokmateriāli, augļi, nafta, un daudziem zināmais Jaunzēlandes vīns. Lielākais importa un eksporta partneris? Blakus esošā kaimiņvalsts Austrālija ir tikai otrajā vietā. Pirmajā vietā ir Ķīnas Tautas Republika. UL: Ne tikai valsts ārējā tirdzniecībā, bet Jaunzēlandes ārpolitikā kopumā Ķīna un Austrālija spēlē nozīmīgu lomu. Jaunzēlande, kā katra maza valsts, cenšas koncentrēties tikai uz saviem tuvākajiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Iespējams, ka tāpēc tradicionāli tā arī ir bijusi mazāk skaļa starptautiskajā vidē un tiekusies atgādināt par cilvēktiesību jautājumu nozīmīgumu. Tendences starptautiskajā politikā pēdējos gados gan ir mainījušas arī Jaunzēlandes ārpolitikas toni un uzsvarus, tiem kļūstot tiešākiem un skarbākiem. KB: Jā, valsts ārpolitikā dominē labas attiecības ar kaimiņvalsti Austrāliju, tostarp pašas valsts skaidri paustā piederība Rietumu pasaulei. Vienlaicīgi nepieciešamība balansēt Ķīnas augošo aktivitāti Okeānijā liek sarosīties arī Jaunzēlandei. Valsts ārpolitika ir kļuvusi balansējošāka, apzinoties Ķīnas kā drošības drauda aspektu un vienlaicīgi cenšoties saglabāt jau minētās tirdzniecības saiknes. Valsts savu drošību redz kā daļu no Rietumu pasaules un tādēļ ne tikai valsts ir piedalījusies savu karaspēku konfliktos Irākā un Afganistānā, bet arī uzmanīgi seko līdzi breksita sarunām, jo Lielbritānijas iespējas piekļūt ES tirgum tieši ietekmēs arī Jaunzēlandes uzņēmumus. UL: Un par Jaunzēlandes ārpolitikas izaicinājumiem tuvākajos gados un sevišķi jau attiecībām ar Austrāliju lūdzām komentēt arī Velingtonas Viktorijas Universitātei piederīgā Pārvaldības un Politikas studiju institūta direktoram Saimonam Čaplam. Mūsu attiecības ar Austrāliju ir līdzīgas kā ASV un Kanādai. Mēs esam nedaudz ēnā, bet mēs arī ļoti savā starpā sacenšamies. Taču Austrālija atšķiras ar to, ka tur ir federāla sistēma, bet mums nav. Viņiem ir divas parlamenta palātas, mums viena. Tāpēc situācijās, kad nākas saskarties, piemēram, ar Covid-19, mēs varam reaģēt nedaudz ātrāk un spējam koordinēt lietas nedaudz labāk nekā Austrālijā. Un tas arī viss. Runājot par ārpolitikas izaicinājumiem – tie ir tādi paši kā pārējai pasaulei. Mums visiem ir grūtības tikt galā ar ASV un Donaldu Trampu, kā arī ar aizvien pārliecinātāko un strauji savu ietekmi vairojošo Ķīnu. Jaunzēlandē ķīnas radītie izaicinājumi ir ļoti sarežģīti, jo Ķīna ir lielākais tirdzniecības partneris. Mums ir arī ievērojama ķīniešu imigrantu kopiena, kuru Ķīnas valdība ļoti aizrautīgi vēlas kontrolēt, lai arī viņi jau ir jaunzēlandieši. Ķīna arī strauji paplašinājusi savu ietekmi Klusā okeāna dienvidaustrumu daļā, kas vienmēr ir bijusi Jaunzēlandes interešu zonā. Tāpat Ķīna aizvien palielina savu interesi arī par Antarktīdu, kas arī ir Jaunzēlandes interešu sfērā, jo mēs esam bāzes punkts ceļā uz Antarktīdu. Arī iekšpolitkā izaicinājumi ir tādi paši  kā daudziem citiem – kā tikt galā ar Covid krīzes radīto ekonomisko lejupslīdi. Jaunzēlandē īpaši lieli zaudējumi ir radušies no ārvalstu tūristu trūkuma. Ja tagad pie mums viesojas vien daži simti cilvēku, tad parasti tie ir vairāk nekā pieci miljoni tūristu gadā. Un ar to mums nāksies tikt galā. UL: Šos un daudzus citus jautājumus jau risina un būs jārisina esošajai premjerministre Džasindai Ardērnai, kura vairāku iemeslu dēļ, sevišķi jau savas personības dēļ, ir kļuvusi atpazīstama tālu pasaulē, tostarp arī Latvijā. Sevišķi COVID-19 krīzes ietvaros, kur Jaunzēlande kļuva par pirmo valsti, kas uzveica šo slimību pašmājās, politiķes līderība ir tikusi atzinīgi vērtēta. KB: Ardērnas kundze ir jaunākais premjerministrs Jaunzēlandē 150 gadu laikā un tobrīd 37 gadu vecumā arī jaunākā sieviete-premjere pasaulē. Viņa bija arī pirmā premjerministre pasaulē, kurai, esot amatā, piedzima bērns. Šobrīd viņas popularitāte pašas valstī ir ļoti augsta, un vairāk nekā 70 procentu iedzīvotāju uzskata, ka valsts attīstās pareizajā virzienā. Augstākais rādītājs kopš 1991. gada. UL: Ardērnas popularitāti noteikti veicināja apņēmīgā cīņa ar COVID, bet tas nebija vienīgais. Jau pagājušā gada 15. marta terorakti Kraistčērčā, kur terorists divās mošejās nogalināja piecdesmit vienu cilvēku, bija zīmīgs mirklis premjerministres vadītajā valstī. Premjerministres reakcija bija neviltotu simpātiju un atbalsta izrādīšana musulmaņu kopienai un vēršanās pret slavu alkstošā noziedznieka popularizēšanu masu medijos. Ardērnas uzstāšanās un izteikumi sociālajos medijos ieguva lielāku popularitāti nekā terorista Facebook tiešsaistē pārraidītie kadri no slepkavībām. KB: Savas slavenās runas ietvaros viņa pateica tikai vienkāršu patiesību – slepkavošanu popularitātes un atpazīstamības dēļ var izbeigt tikai tad, ja noziedznieku vārdus iemin zemē un aizmirst. Ja tos nepiemin un to vārdus ne tikai aizmirst, bet pat neuzzina, tādējādi apelējot ne tikai pie sabiedrības, bet arī masu mediju pieejas slepkavu glorificēšanai un pakaļdarītāju motivācijas izskaušanas. Interesanti, cik slepkavības pasaulē nebūtu notikušas, ja Norvēģijas 2011. gada masu slepkavas vārdu mēs nekad nezinātu? Un cilvēku dzīvību iznīcināšana globālas personīgas popularitātes dēļ nebūtu kļuvusi tik pievilcīga. UL: Bet viedokli par premjeres Ardērnas popularitātes iemesliem skaidrojumu mēs lūdzām arī Jaunzēlandes Ārpolitikas institūta izpilddirektorei Melānijai Torntonei. Es personiski viņu apbrīnoju. Manuprāt viņa ir sevi lieliski parādījusi gan šīs krīzes, gan pērnā gada teroristu uzbrukuma laikā. Viņa labi izskatās, viņa ir dabiska, patiesa un ļoti, ļoti iejūtīga. Taču laikam visīpašākā lieta ir tā, ka viņa spēj lieliski komunicēt ar cilvēkiem. Viņa runā ļoti skaidri un tieši, necenšas izlocīties. Viņa ir arī ļoti stingra, īpaši jau Covid-19 laikā. Mūsu valdība varbūt sākumā rīkojās nedaudz lēni, taču pēc zinātnieku un Pasaules veselības organizācijas padomu uzklausīšanas tika izstrādāts un ieviests dzīvē ļoti saprotams plāns. Viņa ir vadījusi šo valsti ļoti patiesi, saprotot, ka ļoti daudzi cilvēki cieš. Viņa neslēpjas no tā, ka daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu un ienākumus. Viņas atbildes reakcija ir bijusi diezgan unikāla. Es dažreiz pasekoju viņas Facebook profilam – viņa pēc smagas dienas ar daudzām sapulcēm vēlās vakara stundās sazinās ar daudziem cilvēkiem un runājas, it kā tie būtu viņas labākie draugi. KB: Rezumējot var sacīt, ka Jaunzēlandes ārpolitiskie un ekonomiskie izaicinājumi ir līdzīgi lielākās daļas citu mazu valstu izaicinājumiem. Un spēja būt drosmīgiem un izlēmīgiem pašmājās var veicināt valsts pasaules mēroga atpazīstamību ne mazāk kā pasaulē populāru Holivudas filmu uzņemšana savā teritorijā. 3. deserts UL: Atzīšos, ka man desertā nu ļoooti gribējās kaut ko no “Gredzenu Pavēlnieka”, bet, tā kā mēs tomēr vairāk koncentrējamies uz valstīm, tad tur būtu nepieciešams atsevišķs raidījums, piemēram, par Viduszemi, Šīru, Mordoru, Gondoru vai Rohanu. Tāpēc šoreiz piedāvāsim jums desertu asortus, lai nebūtu jārunā tikai par aitām, kuru esot pa 9 uz katru iedzīvotāju. Ja parēķinām, tad sanāk, ka valstī ir ap 45 miljoniem aitu. KB: Arī automašīnas Jaunzēlandē ir vairāk nekā parastā daudzumā, proti valstī uz pieciem miljoniem iedzīvotāju ir apmēram 4 miljoni automašīnu. UL: Mēs zinām par Jaunzēlandi un regbiju, bet Jaunzēlandē proporcionāli tiek uzskatīts, ka ir arī lielākais skaits golfa laukumu, ap četriem simtiem. Spēlēt ainaviskās vietās pilnīgi noteikti ir patīkami. KB: Par citām ainaviskām vietām runājot. Jaunzēlandietis sers Edmunds Hilarijs kopā ar šerpu bija pirmais cilvēks, kurš 1953. gadā uzkāpa Everestā. UL: Tad par kalniem runājot – lielākais vulkāniskais izvirdums pēdējos 70 tūkstošos gadu notika tieši Jaunzēlandē. KB: Vēl, kas notika vissenāk – Jaunzēlande bija pirmā valsts pasaulē, kurā sievietēm tika piešķirtas bezierobežojumu vēlēšanu tiesības parlamenta vēlēšanās. Tas gan notika diemžēl tikai 1893. gadā. UL: Un tā mēs varētu turpināt un turpināt. Bet mūsu raidījums ir pietuvojies izskaņai. Nākamnedēļ mēs dosimies uz citu vizuāli gleznainu valsti tepat pie mums, Ziemeļeiropā – uz Islandi.

Par Ērika Korngolda svītu divām vijolēm, čellam un klavierēm kreisajai rokai, Tālivalža Ķeniņa Concerto Barrocco divām vijolēm un Johannesa Brāmsa Trešo klaviertrio dominorā, ko 20. februārī Lielajā ģildē atskaņos LNSO klavieru trio, pirmdien "Neatliekamajā sarunā" stāsta vijolnieks Sandis Šteinbergs un pianists Mārtiņš Zilberts. *** Orests Silabriedis: "Nosvinējis pirmo piecgadi, LNSO klaviertrio turpina interpretēt gan monumentālu klasiku, gan mazāk zināmus mūsdienu skaņdarbus . Šoreiz programmā Brāmsa visretāk atskaņotais, vienlaikus visīsākais klaviertrio, pilns nemiera un izaicinājumu, emocionālas turbulences un uzliesmojumu. Holivudas filmu mūzikā veiksmīgais Korngolds pārstāvēts ar opusu, ko veltījis pianistam Vitgenšteinam – tam pašam, kam Ravels savu kreisās rokas klavierkoncertu. 1930. gadā radītā mūzika retrospektīvi, vietām groteski un sentimentāli atskatās uz aizgājušā laika Vīni. Bet Ķeniņš met loku uz baroku, apliecinot savu talantu, ko mums pienāktos neaizmirst un novērtēt biežāk." LNSO klaviertrio: Indulis CINTIŅŠ – vijole, Dace ZĀLĪTE-ZILBERTE – čells, Mārtiņš ZILBERTS – klavieres; koncertā piedalās kolēgis un draugs Sandis ŠTEINBERGS – vijole.  

“Džokers”, “Mazās sievietes”, “Laulības stāsts, “1917”, “Reiz Holivudā “un “Parazīts” - tās ir dažas no Oskara balvai izvirzītajām filmām, kuras var redzēt arī kinoteātros Latvijā un kuras šodien pārlūkojam Kultūras Rondo studijā kopā ar Tomu Treibergu, Dairu Āboliņu un Sergeju Timoņinu. 92. Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominantu saraksta galveno vietu aizņem kritiķu acīs nevienlīdzīgi vērtētais Toda Filipsa režisētais “Džokers” (“Joker”) ar nominācijām 11 kategorijās. Tam uz papēžiem min Mārtina Skorsēzes “Īrs” (“The Irishman”), Sema Mendesa “1917” un Kventina Tarantīno “Reiz Holivudā” (“Once upon A Time… In Hollywood”). Šī gada “Oskarā” par savu veikumu sacentīsies Holivuda un straumēšanas platforma “Netflix”, kura sāka izdot oriģinālfilmas vien 2015. gadā. "Netflix" veikums godalgots ar 24 nominācijām – tai skaitā filmas “Īrs” un “Laulības stāsts” (“Marriage Story”) nominētas kategorijā “Labākā filma” – tradicionālajām kinostudijām nomināciju skaita ziņā esot gandrīz turpat. Raidījuma viesi uzskata, ka sevišķu pārsteigumu nominācijas nav. "Es domāju, ka diezgan prognozējamas tomēr, nekas tāds īpašs, varbūt, ka kategorijā ārzemju filma, kur ir arī dokumentālas filmas iekļautas starp piecām labākajām filmām. Man ir tāda sajūta, ka viņi nav ļoti riskējuši. Varbūt vienīgais risks ir tas, ka viņi nav labākā režisora kategorijā tomēr iekļāvuši sievietes un atkal atraduši tēmu, par ko parunāt pirms ceremonijas," vērtē Daira Āboliņa. "Jebkurā gadījumā man liekas, ka nominācijas ir ļoti tradicionālas, mēs varbūt paši gaidījām, ka būs pašmāju filmu pie animācijas. Tā, protams, ir tāda mazliet naiva cerība. Es neesmu pārsteigts, es biju lasījis par to, kas netika pieminēti. Tur bija Dženifera Lopeza un Adams Sandlers, bet kā tikko tu saproti, ka viņi nav tādi tradicionālie "Oskara" nominanti, uzreiz kļūst skaidrs, kādēļ viņi tomēr netika nominēti, lai cik ļoti varbūt viņu lomas ir atzītas," uzskata Sergejs Timoņins. "Mani ļoti interesēja ne tikai šī gada kontekstā, bet vispār "Oskaru" balvas pasniegšanas vēsturē tas interesantais apstāklis, ka par labāko filmu ir nominēta ārzemju filma, konkrēti Dienvidkorejas drāma "Parazīts", atklāj Toms Treibergs. Filma ir arī nominēta kategorijā Labākā ārzemju filma un tur arī dabūs savu "Oskaru". Daira Āboliņa gan uzskata, ka šī filma nekļūs par labāko Amerikas Kinoakadēmijā, "nē, to viņi nevar. pie tā spēku sadalījuma, kad lielie Holivudas autori ir pieteikuši labas filmas, patiešām ļoti labas filmas, domāju, ka korejiešiem būs cita balva".  “Oskara” balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 9. februārī Losandželosā.    

Leidykla „Lapas“ tęsia paskaitų ciklą „Aktualu šiandien“ menininko Dainiaus Liškevičiaus paskaita „Atsisveikinimas su 20-tuoju amžiumi“. Kultūros temų spaudoje apžvalga. Jono Meko vizualiųjų menų centras pristato menininko Redo Diržio „Situografus“ ir kviečia kartu patirti kelionę į save. Kalbos tyrėjai kuria interaktyvų studentų darbuose naudojamų frazių sąvadą. Ar studentų rašto darbai pasižymi žodingumu, pasakoja Vilniaus universiteto Vokiečių filologijos katedros docentė Skaistė Volungevičienė.Kokią įtaką Holivudo produkcija daro Europos kino kūrėjams? Kodėl į ekranus veržiasi istoriniai filmai? Kaip Europos šalims, turinčioms mažas kino rinkas, išspręsti kino platinimo iššūkius? Ir ko Lietuvos kino kūrėjai galėtų pasimokyti iš islandų? Apie tai kalbamės su festivalio „Scanorama“ programos „Naujasis Baltijos kinas“ žiuri nariais: Liubeko kino festivalio meno vadove Linde Fröhlich, Norvegijos kino instituto patarėju Jacobu Bergu ir Slovėnų kino kritike, Europos kino akademijos nare Nerina T. Kocjančič. Kauno Valstybinis muzikinis teatras rengiasi pirmajai premjerai atnaujintoje Didžiojoje salėje. O ar reikia teatrui atnaujinti savo kūrybinę viziją? Pokalbis su teatro vadovu Benjaminu Želviu ir vyr. režisieriumi Kęstučiu Jakštu. „Klasikos enciklopedija“ – apie Ciceroną pagal Lietuvos rašytojų sąjungos išleistą knygą „Jie kūrė pasaulio istoriją“. Kultūros renginių anonsas. Ved. Birutė Rutkauskaitė.

Vjetnama jeb Vjetnamas Sociālistiskā Republika ir valsts, par kuru galvenokārt zinām no Holivudas filmām par Vjetnamas karu. Pašā Vjetnamā šo laiku sauc par Amerikāņu karu, kurā esot gājuši bojā ap trim miljoniem vjetnamiešu, no tiem 2 miljoni civiliedzīvotāju. Šobrīd, 44 gadus pēc kara, Vjetnamā dzīvo vairāk nekā 94 miljoni iedzīvotāju. Latvijā dzīvo 179 vjetnamieši, un viens no viņiem ir Kao Viets Ngujens. Kao tēvs apprecēja latvieti, kad Kao bija 15 gadu, un tā Kao ceļi atveda viņu šurp. Latviešu valodu nav pratis, sācis to apgūt pašmācības ceļā. Paralēli mācībām vidusskolā Kao apmeklējis Ogres mākslas skolas studiju, bet reiz, kad literatūrā vajadzējis lasīt grāmatu, viņš devies uz bibliotēku, kur prasījis visplānāko grāmatiņu un dabūjis Andreja Pumpura eposu ”Lāčplēsis”. Tas uz Kao atstāju tik lielu iespaidu, ka viņš radījis komiksu par Lāčplēša piedzimšanu un pirmajiem bērnības gadiem. Šobrīd grāmatnīcās var atrast ne tikai komiksu par Lāčplēša dzimšanu, bet arī tā turpinājumu ar nosaukumu Lāčplēša hronika. Kao vizualizācijas varēja redzēt arī 2018. gadā iznākušajā simtgades filmā ”Baltu ciltis”. Savukārt šogad Kao kļuva par Latvijas pilsoni!

Kristaps Porziņģis iekūlies nepatikšanās ar likumu, Dāvis Bertāns tikmēr klusi dominē Sanantonio. Niekojāmies arī ar teorijām par to, kādai Holivudas filmai atbilst katra NBA komanda. Mailbag: saunathepodcast@gmail.com Ilgvara sporta blogs: https://ej.uz/ilgvars Riharda basketbola blogs: https://ej.uz/rihards-nba Kļūsti par podkāsta patronu: https://ej.uz/sauna-patreon Seko podkāstam arī: Facebook / Youtube

Tas, ko mēs iegādājamies veikalā, kādus pakalpojumus lietojam, kam krājam naudu un pat esam gatavi aizņemties, un tas, kam vairs savus līdzekļus neatvēlam – visi šie paradumi ir strauji mainījušies pēdējās desmitgadēs un pētnieki uzskata – mainīsies arī nākotnē. Viens no šo pārmaiņu virzītājspēkiem ir inovācijas – jauninājumi, kas apkalpos tās mūsu dzīves vajadzības, kuras nebija aktuālas vakar, bet būs aktuālas rīt. Latvijas Universitātes zinātnieki vairāku gadu garumā padziļināti pētījuši inovācijas mūsdienu ekonomikā ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā. Pētnieki ir atklājuši sešas inovāciju tendences, kas aizvien būtiskāk ietekmē patērētāju izvēli ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Āzijas tirgus attīstība, inovācijas veselības un vides jomā, uz emocionālo pieredzi balstīti pakalpojumi preču vietā – šīs un citas tendences aizvien vairāk sevi piesaka globālajā tirgū. Raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes pētniece Līga Brasliņa un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore Anda Batraga. Latvieši projektējusi vēja tuneli filmai “Neiespējamā misija: Sekas” “Viss jau ir vienkārši - ar motora radīto vēja jaudu cilvēks tiek pacelts gaisā,” stāsta “Aerodium” inženieris Kristians Rimkus, kurš kopā ar domubiedru komandu projektēja pasaulē lielāko vēja tuneli filmas “Neiespējamā misija: Sekas” vajadzībām. Šo latviešu veikumu par labu atzinis arī amerikāņu aktieris Toms Krūzs. Preses materiālos var lasīt, ka Holivudas kinozvaigzne Toms Krūzs esot priecājies kā mazs bērns, kad izmēģinājis lidojumu latviešu kompānijas „Aerodium” konstruētajā un būvētajā vēja tunelī, kas bija speciāli gatavots filmas vajadzībām. Par vēja tuneļu projektēšanu stāsta Kristians Rimkus. No Ikara vaska spārniem sengrieķu mitoloģijā, no gaisa baloniem, planieriem un brāļu Raitu pirmajai motorizētajai lidmašīnai ir daudz laika pagājis, bet vēlme cilvēkam pašam pacelties gaisā nav mazinājusies. Tāpēc mūsdienās jau visai ierasta izklaide ir lidošana vēja tunelī, kas pie mums, Latvijā, saistās ar jau minēto kompāniju „Aerodium”. Uzņēmums darbojas kopš 2005. gada un pasaules kontekstā šīs kompānijas vārds izskanēja 2006. gadā, kad Turīnā Ziemas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā „Aerodium” puiši veica lidojumu vēja tunelī.

Mūsu lielais temats šonedēļ – Eiropas Savienības sociālā politika. Lai gan dalībvalstis cenšas veidot kopīgu vīziju par bloka sociālo attīstību, tomēr situācija dažādās Eiropas Savienības valstīs ir ļoti atšķirīga, sākot jau ar vidējo ienākumu līmeni un beidzot ar pensiju un pabalstu apmēru. Vai atšķirībām ir tendence izlīdzināties? Vai Eiropai izdosies saglabāt esošo labklājības līmeni? Par to sarunā raidījumā. Ko nozīmē "Breksit" bez vienošanās starp ES un Lielbritāniju? Lielbritānijas jaunais ārlietu ministrs Džeremijs Hants šonedēļ brīdināja, ka Eiropas Savienības ieņemtās stingrās nostājas dēļ Apvienotā Karaliste no bloka varētu izstāties bez vienošanos par abu pušu nākotnes attiecībām. Cik tas ir ticami un ko tas nozīmētu praktiski, sarunā arī par to. Vājināt un paralizēt Eiropas Savienību – šāds mērķis ir politiskai organizācijai, ko izveidojis bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa politiskais stratēģis Stīvens Banons kopā ar britu eiroskeptiķu līdera Naidžela Farāža bijušo vecāko palīgu Rahimu Kasamu. Šī organizācija būs koordinācijas centrs populistu un nacionālistu kustībai Eiropā, - stāsta tās dibinātāji. Vai šai organizācijai gaidāmi panākumi, par to raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. Telefoniski sazināsimies ar Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekānu Gundaru Bērziņu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski. Brexit bez vienošanās „Kravas konteineru grēdas uz robežas, pārtraukti lidojumi, ellīgas pasu kontroles rindas, medikamentu trūkums, kāpjoši parādu apkalpošanas izdevumi un pikējošs valūtas kurss,” – tādu dramatisku ainu iespējamajam Lielbritānijas izstāšanās scenārijam, nepanākot vienošanos ar Eiropas Savienību, zīmē aģentūras "Bloomberg" autore Terēza Rafaela aizvakardienas publikācijā „Brexit bez vienošanās? Neprātīga doma, kas var īstenoties”. Runājot skaitļu valodā, tā paša Bloomberg analītiķi Dens Hensons un Džeimijs Marrijs lēš, ka šāda aiziešana no savienības Lielbritānijai varētu maksāt septiņus procentus no iekšzemes kopprodukta ik gadus līdz pat nākamās desmitgades beigām jeb 290 miljardus mārciņu. Arī Eiropas Savienība ne tuvu netiktu cauri sveikā: kā prognozē Starptautiskais Valūtas fonds, savienības ekonomika varētu sarukt par pusotru procentu jeb vairāk nekā 200 miljardiem eiro. Īrijā, kuru ar Lielbritāniju saista visciešākās ekonomiskās saites, ekonomikas kopapjoma kritums varētu sasniegt četrus procentus. Vai tiešām politiķi abās Lamanša pusēs varētu pieļaut šāda scenārija īstenošanos?! Līdz šim viņi ar šo iespējamību manipulējuši, cenšoties panākt pretējās puses lielāku piekāpšanos. Nenāktos aizmirst, ka līdzīga riskanta taktika savulaik noveda arī līdz Brexit kā tādam, kaut arī šo iespēju daudzi uzlūkoja kā nesavietojamu ar veselo saprātu. Stīva Bennona iniciatīva „The Movement” – „Kustība”. Tā dēvēšoties bijušā Donalda Trampa galvenā stratēģa, bijušā radikāli labējā interneta resursa Breitbart News vadītāja un redaktora, kādreizējā investīciju baņķiera un Holivudas producenta Stīva Bennona projekts, kuru viņš kopš dažām dienām pieteicis starptautiskajā mediju telpā. Tas būšot fonds, kas sniegšot aptauju, izpētes un analīzes, stratēģiskās plānošanas un komunikācijas atbalstu izteikti labējās ievirzes partijām pirms nākamā gada maijā gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau līdz šim Bennonam bijusi sadarbība ar veselu virkni šādu organizāciju, tai skaitā Marijas Lepēnas „Nacionālo fronti” Francijā, Viktora Orbana „Fideš” Ungārijā, „Alternatīvu Vācijai”, Austrijas Brīvības partiju un „Ziemeļu līgu” Itālijā. Kā zināms, vairāki no šiem politiskajiem spēkiem ilgāku vai īsāku laiku ir pie varas savās valstīs, un arī to izredzes Eiroparlamenta vēlēšanās tiek uzlūkotas kā visai nopietnas. Stīva Bennona deklarētais taktiskais mērķis ir izveidot monolītu Eiropas Parlamenta utralabējo bloku, kas sagrautu līdzšinējo uz konsensu orientēto Briseles politiku, pārvēršot to cīņas arēnā pret „Davosas partiju” – uz tālāku Eiropas un globālo integrāciju orientētajiem liberālajiem spēkiem. Aizokeāna nacionālisma karogneša stratēģiskā vīzija ir Eiropas Savienības sabrukums, sadaloties nacionālās valstīs, kas, viņaprāt, arī ir pareizā lietu kārtība mūsu pasaules daļā. Intervijai par ES sociālo politiku Aptuveni pēdējā pusgadsimta laikā Eiropa ir kļuvusi par īstu sociālā nodrošinājuma gigantu. Dāsnas vecuma pensijas, adekvāti bezdarbnieku pabalsti un citas sociālās garantijas tiek uztvertas kā pašsaprotamas vismaz vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Taču modernie attīstības procesi pasaulē izvirza līdzšinējai Eiropas sociālajai politikai jaunus izaicinājumus. Ne vien kapitāls un informācija, bet arī darbaspēks un ražošanas uzņēmumi mūsdienās pārvietojas daudz straujāk nekā vēl pirms dažām desmitgadēm. Ne visi un ne visur spēj pietiekami ātri pielāgoties šiem procesiem. Līdz ar jaunām tehnoloģijām rodas jauni uzņēmējdarbības veidi, kuri īsti neietilpst tradicionālajās nodokļu aprēķināšanas shēmās. Šim problēmu spektram veltīta Eduarda Liniņa intervija ar Eiropas Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vicepriekšsēdētāju, deputāti no Nīderlandes Ahnesu Junghreiusu.

Laidoje girdėsite: Miško eglė motinėlė priglaudė savo mažutėlaičius. Kodėl nuseko ežerai? Mirusio ąžuolo paslaptis. Krankliai ir šunys įkūrė patikimą saugos tarnybą. Su klimato atšilimu kovoja ir Holivudas, žinoma savotiškai.

Laidoje girdėsite: Miško eglė motinėlė priglaudė savo mažutėlaičius. Kodėl nuseko ežerai? Mirusio ąžuolo paslaptis. Krankliai ir šunys įkūrė patikimą saugos tarnybą. Su klimato atšilimu kovoja ir Holivudas, žinoma savotiškai.