Podcasts about viduslaiku

Pēc rekonstrukcijas Rīgas pilī šajā rudenī atgriežas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Lai arī ar pilnu jaudu tas darbību atsāks tikai nākamajā gadā, jau šobrīd interesentiem ir iespēja apskatīt rekonstruētās telpas un apmeklēt pasākumus. Par to, ko šīs telpas slēpj vai nu jau jāsaka gluži pretēji - atsedz un kāda ir pati Rīgas pils vēsture, saruna raidījumā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāja Astrīda Burbicka un LNVM Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. Rīgas pils konventa pārbūve un restaurācija (autori: "Rīgas Pils Kastelas projekts" ("MARK Arhitekti", "Sudraba Arhitektūra") bija iekļauta arī to 16 pretendentu klāstā, kas bija izvirzīti Latvijas Arhitektūras gada balvas 2024 finālam. Liecības par laiku pirms Rīgas pils celtniecības Ķieģeļu ceplis, dzirnavas un hospitālis – tādas būves ir minētas rakstītos avotos par laika posmu 13.-14. gadsimtā par vietu, kur šobrīd slejas Rīgas pils. Ko tagad no minētajām celtnēm var aplūkot tagad, stāsta pils atjaunošanas projekta pārstāvis arheologs Mārtiņš Lūsēns.      1330. gadā pēc rīdzinieku cīņām ar Livonijas ordeni, kad pilsētnieki bija nopostījuši pirmo ordeņa pili, kas atradās tur, kur tagad ir Konventa sēta, ordeņa pārstāji kā uzvarētāji lika rīdziniekiem celt jaunu pili, un būvei vieta tika izvēlēta Daugavas krastā pie toreizējās pilsētas robežas. Tika noplēsti vairāki dzīvojamie nami, kas nav minēti rakstītos avotos, bet  ir saglabājušās  ziņas par slimnīcu, dzirnavām un ķieģeļu cepli, kas pirms pils būvniecības te ir atradušies. Kopā ar Mārtiņu Lusēnu, kurš  ilgstoši ir pētījis šīs būves vēsturi, dodamies uz pils pagrabu, kur tagad arī muzeja apmeklētāji varēs paši aplūkot senos mūrus un liecības par laiku pirms pils celtniecības.

Klajā nākusi grāmata, kas veltīta varoņiem un svētajiem un to piemiņas praksēm modernajos laikos. Sākot ar līvu karavīru Imantu 12. gadsimta Latvijas teritorijā, beidzot ar Zviedrijas svēto Birgitu – stāsti un nostāsti par neparastiem personāžiem caurstrāvo Ziemeļeiropas un Baltijas vēsturi. Ko tie liecina par 19. un 20. gadsimta sabiedrību, tās vērtībām, ticību un sociālekonomisko situāciju? Studijā izvaicājam vēsturnieku, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta vadošo pētnieku Gustavu Strengu. Jaunā grāmata "Doing Memory: Medieval Saints and Heroes and Their Afterlives in the Baltic Sea Region (19th–20th centuries)" (angļu valodā) ir brīvi pieejama ikvienam. Ar Gustavu Strengu pirms kāda laika esam tikušies, lai runātu par viņa izdevumiem, veltītiem gan Baltijas grāmatu kaujām (9.08.2023.), gan mirušo piemiņai jeb memoria vēlo viduslaiku Livonijā (22.11.2023.), un šīs sarunas aicinām vēlreiz klausīties Latvijas Radio arhīvā. Raidījuma laikā arī ielūkojamies kādā no celtnēm, kas tika būvēta viduslaikos, vairākkārt pārbūvēta un arī tagad piedzīvo kārtējo restaurāciju – tā ir Svēta Jēkaba katedrāle Vecrīgā. Jau esam stāstījuši raidījumā par tajā atrastajām vērtībām (1.11.2023.), bet vēl aizvien ir interesantas arhitektoniskas detaļas, kuras tiek uzietas restaurācijas gaitā. 

Klusajā sestdienā senās mūzikas apvienība “Schola Cantorum Riga” un džeza saksofonists Dāvis Jurka Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” klausītājiem veltīs īpaši Lieldienu ieskaņai veidotu programmu, kurā savīsies gregoriskie korāļi un mūsdienīgas džeza improvizācijas. Kā tas iecerēts, skaidro ansambļa "Schola Cantorum Riga" vadītājs Guntars Prānis un saksofonists Dāvis Jurka. Koncertā skanēs vēlīno viduslaiku sakrālā mūzika no Francijas, Ziemeļeiropas un Rīgas, un pamīšus baudīsim Dāvja Jurkas spožās improvizācijas ar atspēriena punktu no senajiem gregoriskajiem dziedājumiem. "Schola Cantorum Riga" mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis nosaucis šīs Dāvja spēles par interludio brillante jeb mirdzošajām starpspēlēm. Viduslaiku dziedājumu tonālajam mirgojumam ir spēcīga līdzība ar džeza neparedzamajiem līkločiem, un šajā programmā viss savijas vienkop. 

Stāsta arfiste un koklētāja, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfu grupas koncertmeistare Ieva Šablovska Arfa pieder pie pasaulē vissenāk pazīstamajiem mūzikas instrumentiem. Tā tika plaši izmantota jau senajās civilizācijās, par tās izcelsmi stāsta leģendas un mīti. Daži mūzikas vēstures pētnieki apgalvo, ka arfa cēlusies no mednieka loka un radusies tad, kad pirmatnējais cilvēks izjuta nepieciešamību pēc mūzikas un sadzirdēja skaņas no cieši uzvilktas loka stiegras. Nav iespējams noteikt vienu vienīgo arfas izcelšanās valsti, bet jāpiemin Tuvie Austrumi un Tālie Austrumi, kā arī Āfrika un Dienvidamerika. Zīmējumi, freskas, skulptūras, mūzikas instrumenti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos – tās ir galvenās liecības par instrumenta izcelšanās vēsturi un spēles tradīcijām. Arfas izcelšanās laiku var datēt jau ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Gan Ēģiptē, gan Divupē darināja nepārspēti meistarīgas rotaslietas un mūzikas instrumentus, kuru izgatavošanai izmantoti dārgmetāli, dārgakmeņi, perlamutrs, emalja. Arfas forma bija lokveida, kas pakāpeniski pieņēma trīsstūra formu, parasti to darināja no kļavas koka, deku rotāja perlamutrs, ziloņkauls, augstvērtīgu koku šķirņu kokgriezumi. Arfas kronis tika greznots ar sfinksas vai faraona galvu, vai arī lotosa ziedu. Interesanti, ka Tālo Austrumu valstīs, Āfrikā un Amerikā arfveidīgie instrumenti ir izcēlušies neatkarīgi no Tuvo Austrumu Senajām civilizācijām. Izraēlā, piemēram, pazīst arfveidīgos "kinor" un "nebel". Tieši "kinor" spēlējis ķēniņš Dāvids. Indijā pazina "vina", Birmā – "saung". Ķīnā tieši arfa veidoja galveno muzikālo centru, šeit zināmie instrumenti – "khin", "fou-hi". Visbiežāk šos instrumentus izmantoja līdzīgi kā Tuvo Austrumu civilizācijas – kā ansambļa instrumentu dažādos rituālos, svētkos un ceremonijās. Arī Dienvidamerikas indiāņi zināja arfveidīgus instrumentus. Āfrikā, Sahāras tuksneša apkaimē pazina arfas tipa instrumentu koru. Instrumentam attīstoties, palielinājās gan arfas izmērs, gan stīgu skaits. Ja sākotnēji arfu varēja spēlēt, turot uz pleca, tad laika gaitā arfa tika atbalstīta uz ceļiem un uz zemes. Grieķu vāzes ir viens no tiem vēsturiskajiem avotiem, kas liecina par arfas izmantošanu. Tā kā grieķu kultūrai ir raksturīga teksta un mūzikas nedalāmība, Homera eposi netika lasīti, bet gan dziedāti. Un ir liecības, ka nereti tos dziedāja arfas pavadījumā. Eiropā arfa ienāca viduslaikos. Arfas izplatību un popularizēšanu Eiropā sekmēja klejojošie muzikanti: bardi – Īrijā, Skotijā un Velsā; trubadūri un menestreļi – Francijā; meistardziedoņi un vaganti – Vācijā. Arfisti izjuta lielu nepieciešamību instrumenta uzlabošanā un pilnveidošanā. Viduslaiku ķeltu arfai mainījās izmēri, arfas kolonna ieguva tikai ķeltu arfai raksturīgo lokveida formu, palielinājās stīgu skaits. Arfas būve pārējā Eiropā evolucionēja pakāpeniski, turpinājās dažādi arfas uzlabojumi: tika uzlabots arfas skanējums, attīstījās izteikta taisna kolonna, 16. gadsimtā izveidoja dubultstīgu un trīskāršu stīgu arfas, kā arī izveidoja hromatisku arfu ar 12 stīgām katrā oktāvā, kuru izmantoja Klaudio Monteverdi savā operā "Orfejs". 17. gadsimtā nezināms tiroliešu meistars konstruēja pirmo āķu mehānisma arfu. Tomēr tas viss bija tālu līdz pilnībai. Sākās dažādi eksperimenti, parādījās dažādu tipu pedāļu arfas, līdz 1801. gadā tika patentēta 46 stīgu dubutdarbības pedāļu koncertarfa, kādu pazīstam šodien. Bet tagad vairāk par to, no kādiem materiāliem vēsturiski bija pagatavotas arfu stīgas un kādus materiālus koncertarfām izmantojam šodien. Vēstures dati liecina, ka arfas stīgas ir bijušas radītas gan no zirgu astriem, gan kokvilnas, gan lina, gan vara, gan dzīvnieku zarnām. Velsas karaliskās ģimenes piederīgie spēlēja arfas, kas bija ar zelta un sudraba stīgām. 1930. gadā tik radīts jauns sintētisks materiāls – neilons, to ātri sāka izmantot mūzikas instrumentu stīgām. Neilona stīgas piedāvāja stabilitāti, izturību un mazāku ietekmi no laika apstākļiem. Šobrīd ir pieejamas dažādu veidu arfas stīgas, ietverot gan tradicionālos dabīgos materiālus, gan sintētiskos. Nesen tika izgudrotas sintētiskās zarnu stīgas. Un vēl. Arfas stīgas ir iekrāsotas – tas tāpēc, lai arfistam būtu orientieris – Do stīgas ir iekrāsotas sarkanā krāsā, savukārt Fa stīgas iekrāsotas tumši zilā, gandrīz melnā krāsā. Šodien arfisti spēlē uz triju dažādu materiālu stīgām: zemākās 12 basa stīgas ir metāla pinuma stīgas, arfas vidusreģistrā vispopulārākās ir zarnu stīgas, savukārt pašas tievākās, augšējā reģistra stīgas, ir no neilona.

„Mājai jāsāk dzīvot,”  tā par Rīgas pils senāko daļu, kurā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), saka muzeja direktors Arnis Radiņš. Rīgas pils konventa (kastelas) atjaunošana nosvinēta decembra sākumā, bet muzejs pilī atgriezīsies 2024.gada maijā. Apjomīgais Rīgas pils konventa ēkas restaurācijas un pārbūves projekts ir sadalīts vairākās kārtās, pārējo paredzēts atjaunot nākamajos restaurācijas posmos. Pēc svinīgajām runām Rīgas pils kastelas atklāšanā, sekoja ekskursija pa restaurētajām telpām. Svinīgajā Rīgas pils konventa atklāšanas notikumā  senās mūzikas ansamblis „Ars Antiqua Riga” atskaņo komponista Uģa Prauliņa īpaši  šim notikumam sarakstītu jaundarbu „Oda Rīgas pilij” ar Guntara Godiņa vārdiem. Rīgas pils  Kastelas daļas rekonstrukcija un restaurācija īstenota pēc arhitektūras biroja MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra redzējuma, un kā svinīgajā notikumā uzsvēra arhitekts Reinis Liepiņš tā būs: Gaišā pils ar koka grīdām.  Pēc svinīgajām uzrunām,  dāvanu pasniegšanas pārbūves un restaurācijas darbos iesaistītajiem, sekoja ekskursija  pa atjaunotajām Rīgas pils kastelas telpām. Kad 2020.gada ziemā man bija iespēja ielūkoties Pils telpu atjaunošanas sākuma procesā, pa telpām vadāja un ieceres atklāja arhitekts Reinis Liepiņš. Zīmīgi, ka šoreiz gidi ir LNVM speciālisti nevis arhitekti, restauratori vai būvnieki. Rīgas pils konventa ēkas kapelas un remtera telpas atjaunotas sākotnējā viduslaiku veidolā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte iepazīstina ar atklājumiem kapelā, kas kalpojusi par pils baznīcu. Sienas gleznojumi bijuši vairāki, viena gleznojuma fragments atsegts, taču tā sižets nav saskatāms, tas vēl gaida savus pētniekus. Anitas Meinartes pavadībā dodamies uz Svina torni, kas atrodas blakus kapelai. Te novietoti stendi ar attēliem, kā kapela izskatījās, kad to sadalīja divos stāvos. 19.gs. 70.gados, izbūvējot starpstāvu pārsedzes, telpas izmantotas  guberņas iestāžu vajadzībām. Kad LNVM atgriezīsies Rīgas pilī, kapelā un Svina tornī izveidos sakrālās mākslas ekspozīciju. Dodamies no kapelas uz otru pusi, kur arī plaša telpa. Te mūs sagaida muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis Direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts interesentus sagaida muzeja vestibilā un uzsver, ka šī ir tikai viena daļa no pils kastelas, kam jānonāk  muzeja rīcībā. Šobrīd vēl nerestaurēti kastelas ziemeļu, rietumu un austrumu korpusi. Nākamajā projektu kārtā garderobe atradīsies ērtākās telpās, arī suvenīru veikals būs citur. Bet kas šajās telpās bijis senāk, kāda  vēsturiskā funkcija un lietojums?  No Toma Ķikuta uzzinām, ka sākotnēji -  bruņinieku uzturēšanās telpas, vēlāk 18.gs. civilās iestādes. Sarunās ar arhitektiem panākts, ka grīda ir būtiski pazemināta. Tad nonākam blakus telpā –  atkal Svina tornī, mūsdienu 1.stāva līmenī. Tālāk esam nokāpuši velvju pagrabā, kur notikušas īpaši būtiskas pārvērtības un par kurām daudz uzzinājām jau 2020.gada apskates laikā, jāuzsver, ka šādā izskatā – bez starpsienām – daudzus simtus gadu pagraba telpas nav redzētas. Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atklāj, kādas ekspozīcijas muzejs plāno izvietot plašajā pagrabā. Atsaucot atmiņā iepriekšējo Rīgas pils apskati pirms trim  gadiem, toreiz pils Konventa atjaunošanas un restaurācijas darbiem sākoties, tagad kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu pārrunājam paveikto. Jāpatur prātā, ka pils vēsture ir sena, telpu pārbūves un uzslāņojumi ienesuši būtiskas pārmaiņas dažādos laikos, tāpēc redzēt tās sākotnējā izskatā ir īpaši. Svinīgajā pils konventa atklāšanā izskanēja vēlējums: Lai ēka atvērta mums visiem!

Vēsturniekam Gustavam Strengam tapusi monogrāfija, kas veltīta mirušo piemiņai un komemorācijas praksēm viduslaiku Livonijā. Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Viduslaiku 'memoria' jeb mirušo piemiņa bija gan kolektīvās atmiņas forma, gan sociāla prakse, kas bija sastopama visās dzīves jomās. Tā veidoja identitāti un veidoja grupas, un tādējādi piemiņas prakses izpēte var mums daudz pastāstīt par viduslaiku kopienām. Šis ir teksts no kopsavilkuma pētījumam ar nosaukumu “Pieminot mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā” (Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia). Pētījums skaidro 'memoria' kā kolektīvās atmiņas formas nozīmi dažādām grupām un institūcijām: pilsētu valdībai un ģildēm, Vācu ordenim, bīskapiem un katedrāles kapituliem un klosteru kopienām. Ko tad viduslaikos nozīmēja 'memoria', kā tā izpaudās šīm atšķirīgajām sabiedrības grupām un vai memoria mūsdienās ir kaut kas pilnīgi cits, skaidro pētījuma autors vēsturnieks Gustavs Strenga. Grāmata ikvienam brīvi pieejama tīmeklī.  

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula  Nav noslēpums, ka cilvēks ar savu dzīvesveidu un darbību ir ienācējs dabas pasaulē. Ēkas un būves, kas top gadsimtu gaitā, spēj kalpot par mājvietu kā cilvēkiem, tā arī floras un faunas pārstāvjiem, veidojot sev vien zināmu un noteiktu ekosistēmu. Latvijas kultūrvēsturiskajā mantojumā, kurā ietilpst baznīcas, pilis un muižas, dzīvojamās ēkas un etnogrāfiskās celtnes, vērojama sabalansēta sinerģija starp dabā mākslīgi ielikto, cilvēku būvēto materiālu un dzīvniekiem un augiem. Viens no šādiem piemēriem ir Cēsu viduslaiku pils. Tās pētnieks un saimnieks, vēsturnieks Gundars Kalniņš sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem ilgstoši pētījis un dokumentējis novērojumus. Termins "bioloģiskās daudzveidības karstie punkti" ieviests, lai apzīmētu bagātīgā augu un dzīvnieku sugu klāsta atrašanās vietas. Pilsdrupas un tajās esošos iemītniekus kā vienotu veselumu nereti sauc par drupu ekoloģiju. Cēsu viduslaiku pilsdrupās mitinās daudz dzīvnieku sugu, no kurām dažas ir reti sastopamas un īpaši aizsargājamas. Visbiežāk redzamie, skaļākie un pamanāmākie iemītnieki ir putni. Svīres, zīlītes, melnie erickiņi, kovārņi un cielavas ligzdo pils mūros. Tādēļ tos īpaši uzmana un ikgadējos pils mūru uzturēšanas darbus veic ar pietāti pret ligzdu vietām, tās neaiztiekot vai – tieši otrādi – salabojot, lai nākamajā gadā tur atkal varētu atgriezties to saimnieki. Putnu saimē jāizceļ svīres, kas – atbilstoši Gundara Kalniņa pētījumiem — visticamāk Cēsu pilī ligzdojušas arī pašos pils pirmsākumos, tātad Vācu ordeņa bruņiniekus modinājuši tieši svīru saucieni. Pils zemākos stāvus apdzīvo ne mazāk cēli un ievērojami faunas pārstāvji – sikspārņi. Līdz šim reģistrētas 6 no 8 Latvijā ziemojošām sikspārņu sugām, kas novērtē tiem radītos dzīvošanas un vairošanos apstākļus. Tie labprāt izmanto ne tikai pils mūru spraugas, bet arī apkārt esošo koku dobumus. Pils saimnieks, rūpējoties par sikspārņu saglabāšanu, izvietojis arī speciālas mājvietas – būrīšus –, kur tiem patverties pārlidojumu laikā. Arī šķietami tik romantiskie naktstauriņi siltajās vasaras naktīs izvēlas patverties pils teritorijā. Šīs vasaras laikapstākļi bija īpaši atbilstoši naktstauriņu vērošanai – lielākoties bez nokrišņiem un gaisa temperatūra neatdzisa zemāk par +23° atzīmi. Entomologa Uģa Piterāna profesionālā pavadībā šovasar bija iespēja iepazīt pilī sastopamās naktstauriņu sugas, kas šajā arhitektūras piemineklī iepriekš novērotas ap 200. Viens no viduslaiku pils konservācijas priekšnosacījumiem bija maksimāli izmantot videi un dabai draudzīgus, vēsturiskajam oriģinālam atbilstošus materiālus. Tādēļ kā viens no mūru nosegšanas variantiem izvēlēts zāliens, kurā aug arī laimiņi, sūnas u. c. dabā sastopamie augi. Arī tur mitinās kukaiņi, zirnekļi un citi dabas pārstāvji. Drupu ekoloģija ir iespējama ne tikai drupās, bet arī citos kultūras pieminekļos. Objektu saimniekiem būtiski apzināties, kāda bagātība ir viņu rīcībā. Eksistē daži pamatprincipi, kas būtu jāņem vērā, lai saglabātu kultūras un dabas mijiedarbību. Atjaunojot kultūras pieminekli, būtiski saglabāt katrai sugai nepieciešamos dzīves apstākļus. Piemēram, sikspārņu dzīvescikla nodrošināšanu veicina tumšas telpas, siltas naktis un pieklusināts apgaismojums. Savukārt lai nodrošinātu zāliena augu un tajā mītošās dzīvās dabu saglabāšanu, vēlams ievērot veģetācijai atbilstošu pļaušanas laiku.

Ko iesākt ar vēsturisku kapsētu, kas 20. gadsimta otrajā pusē piedzīvojusi plašus postījumus un padomju ideoloģijas spiediena rezultātā tikusi “izdzēsta” no vietējās sabiedrības kolektīvās atmiņas? Novembra beigās Cēsīs notiks konference, veltīta Cēsu pilsētas jeb tā sauktajiem Vācu kapiem. Konkrētās kapsētas piemērs ietver daudzu senu un aizmirstu Latvijas apbedījumu vietu situāciju:  ko iesākt ar kapsētu, kad tajā apbedīto tuvinieki kapus vairs nekopj? Kā saglabāt kapu pieminekļus, pārvērst dvēseļu dārzu arī dzīvajiem tīkamā pastaigu vietā? Kā atpazīt padzisušo kapu pieminekļos ierakstīto cilvēku vārdus, un viņu stāstus no jauna ieaust vietas atmiņā? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar konferences organizatoriem – Gundaru un Elīnu Kalniņiem, kā arī  Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistēm: Vēstures un arheoloģijas daļas vadītāju Sandru Zirni un Arhitektūras un mākslas daļas eksperti Rūtu Kaminsku. Gundars un Elīna par no atmiņas zudušo kādreizējo cēsinieku piemiņas saglabāšanu iestājas ne pirmo reizi. Gundars Kalniņš ir Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs. Elīnas patreizējā darba vieta ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, taču Cēsīs viņa izveidoja un joprojām notur Nacionālajai pretošanās kustībai veltītu ekspozīciju “Sirdsapziņas ugunskurs”. Šāda veida projekti – iekšēja nepieciešamība iestāties pret aizmirstību – lielākoties nobriest ilgākā laika periodā. Arī Cēsu Vācu kapiem veltītajai konferencei ir ļoti personiska priekšvēsture. Gaidāmajai konferencei plānotas trīs sadaļas. “Kapsēta un pieminekļi” – par kapu pieminekļu apzināšanas un atjaunošanas iespējām, “Kapsēta un cilvēki” – kapos apglabāto cilvēku vārdu atšifrēšana un pētniecība. Trešā sadaļa pievērsīsies kapsētās piekopto tradīciju izpētei un piemiņas saglabāšanas stratēģijai.   Kāpēc Latvijā ir tik daudz pamestu kapsētu? Atbilde jāmeklē 20. gadsimta vēsturē: vācbaltu izceļošanā, ebreju holokaustā. Patiesību sakot, arī Vācu kapu nosaukums ir zināmu attieksmi apliecinošs. Jo faktiski Vācu kapi ir tikai viena no Cēsu pilsētas kapu sadaļām. Šajos kapos guļ arī pareizticīgie, aiz tiem ir apbedījumi ar brutālām metāla sētiņām un sarkanu zvaigzni, guļ luterāņi – latvieši ar stipri vien vāciskotiem uzvārdiem, ebreji. Gaidāmās konferences programmā ir arī kāds referāts, kura nosaukums satriec vēl pirms dzirdēts tā saturs. Vija Caune, Cēsu rajona arhitekte 1966. līdz 1982. gadam, runās par Vācu kapu pieminekļu aizvākšanas ieceri 20. gadsimta 60. gados. Šī iecere toreiz netika īstenota, paradoksāli, bet toreiz kapus esot nosargājis kā reizi nosaukums – Vācu kapi. Institūciju darbinieki sākuši raizēties, ja vācbalti sāks meklēt savus tuviniekus, atklāsies ciniskais vandālisms. Interesanti, ka Rīgā mita laikam jau “drosmīgāki” ļaudis, jo Lielajos kapos viss tieši tā arī notika. Labi, nav vairs padomjlaiki, bet – kurā brīdī mūsdienās kādas institūcijas var un uzskata par pienākumu iejaukties? Gan Sandra Zirne, gan Rūta Kaminska norāda uz diviem aspektiem kapu saglabāšanā. Vispirmām kārtām būtiska ir sabiedrības attieksme, un kapu kopšanas tradīcija kā nemateriālā kultūras mantojuma vērtība ir ierakstīta arī Latvijas kultūras kanonā. Otra sadaļa ir materiāla – konkrētu kapu pieminekļu vērtības noteikšana, ņemšana valsts aizsardzībā, un te nu nepieciešamas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālistu zināšanas. Kas kapos ir vērtība, ko izcelt, pievērst uzmanību, ņemt aizsardzībā? Vienu atbildi sniedz Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes speciālisti, kuri orientējas pieminekļu mākslinieciskajā kvalitātē, autorībā, stilā. Otra atbilde – tas, kas ir būtisks vietējai kopienai. Interesantu aspektu izcēla Gundars Kalniņš, kapi var būt interesanti no ģeoloģijas, arī dabas viedokļa. Sarakstē pirms intervijas Gundars Kalniņš atsūta video, kā Cēsu viduslaiku pilī augi tiek izmantoti, lai pasargātu viduslaiku mūrus no lietus un vēja, un radītu vienotu ainavu,. Arī kapsētās bieži atrodamas retas augu sugas, kas patvērušās no intensīvas lauksaimniecības. Lasot Cēsu Vācu kapiem veltītās konferences programmu, tā drīzāk izskatās pēc ideju talkas – sarunās tiek meklēti ceļi, kā kapiem atrast jaunu pielietojumu, saskatīt tajos līdz šim nepamanītas, neiedomātas vērtības. Bet atgriezīsimies pie tēmas, ar ko sākām šo raidījumu. Cēsu pilsētas jeb Vācu kapos pēc privātpersonu ierosmes ir notikusi nesena kapsētas pieminekļu inventarizācija, atšifrējot un uzskaitot tajos iegravētos vārdus. Tapis kapsētas plāns. Kur šīs zināšanas tālāk nonāks? Cēsu pilsētas jeb Vācu kapiem veltītā konference plānota 21. novembrī. Pirms tam, 3. novembrī mākslas telpā „Mala”, Cēsīs, Gundars Kalniņš uzstāsies ar lekciju “Skumjākā vieta Cēsīs”, kurā ieskicēs dažas no konferencē skartajām tēmām.

Klajā nācis izdevums par Baltijas grāmatu kaujām jeb "The Baltic Battle of Books", kas ikvienam interesentam brīvi pieejams tīmeklī. Šobrīd šis stāsts ir jo aktuāls, jo aizvien nemierīgus apstākļus piedzīvo kultūrvēsturiskais mantojums Ukrainā un citviet kara zonās. Par kādām grāmatām Ziemeļeiropā savulaik cīnījās zviedri, kam tās piederēja un kas ar tām notika pēc aizvešanas no Rīgas un citām pilsētām uz Zviedriju, sarunājamies ar vēsturnieku Gustavu Strengu. Raidījumā izskan arī stāsts par poligrāfijas vēsturi.

Vai matemātika, arhitektūra, mūzika, māksla būtu saistāmas savā starpā? Šaubu nav, it īpaši, ja tam visam pāri ir dievišķais spēks. Daudzās Eiropas pilsētās, veroties uz viduslaiku katedrālēm, apbrīnojam to majestātiskumu un spēju izturēt laika pārbaudi. Kā šādas būves varēja tapt un kā jau tolaik bija iespējams paredzēt, lai katedrālē vienreizēji skanētu dziedājumi un lai cilvēki spētu tuvoties dievišķajam? Skaidrs ir tas, ka tā nebija māksla tikai mākslas pēc. Jā, apbrīnojama, bet vienlaikus ļoti racionāla, lai kalpotu liturģiskiem mērķiem. Visā vēstures laika līnijā viduslaiki kā periods izceļas. Pirmkārt, jau tas ir laika posms, par kuru visai skaidri varam pateikt, kad tas sākas un kad tas noslēdzas. Salīdzinājumam - kad tieši sākas aizvēsture un kad noslēdzas jaunie laiki pateikt būtu grūtāk. Otrkārt, šķiet, vairums būs dzirdējis apzīmējumu “tumšie viduslaiki” vai arī “viduslaiku tumsonība”, ar to varbūt domājot kādu slimību izplatību vai sodu izpildes sistēmas, lai gan - par tumsonīgiem viduslaiki kļūs tikai uz nākamā perioda - renesanses - fona, un, kā zināms, slimības pamatīgi izplatījās arī nākamajos gadsimtos. Līdzās visam pieminētajam viduslaiki allaž izcelsies ar mantojumu, kas saglabājies līdz mūsu dienām, kura dēļ viduslaikos samanām kaut ko valdzinošu, patiesi skaistu un neatkārtojamu. Tās ir viduslaikos tapušās katedrāles, kuras joprojām apbrīnojam to grandiozitātes dēļ, to pamatīguma dēļ, spējot izturēt tik daudzus gadsimtus. Karstās vasaras dienās tajās meklējam pēc patvēruma, pēc vēsuma un apjaušam, cik vienreizēji šādās vietās skan viduslaiku dziedājumi. Kā šādas būves vispār varēja tapt un vai cilvēki jau viduslaikos veica smalkus aprēķinus, lai katedrālē izcili skanētu mūzika un lai tādā veidā cilvēki pēc iespējas vairāk tuvotos dievišķajam, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj vēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors profesors un vienlaikus senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga" dibinātājs un vadītājs Guntars Prānis. 

Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas būs balstīta Heinriha Krāmera darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris". “Malleus Maleficarum” jeb “Raganu veseris” ir 1486. gadā sarakstīta grāmata par raganošanu. Grāmata vēlāk izrādījās pārpratums, tā tika uzdota par teoloģisku traktātu, taču izrādījās vien kāda sieviešu nīdēja fantāzija. Tomēr acīmredzot tā laika sabiedrības kopējā noskaņojumā bija kas tāds, kas pieļāva “Malleus Maleficarum” straujo izplatību Eiropā, tās izmantošanu raganu prāvas. Tas viss notika krietni sen – 15. – 17. gadsimtā. Taču pavisam drīz,  3. jūnijā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, un šis jau būs viduslaikos tapušā traktāta gluži citāds lasījums. To skandēs un izspēlēs režisores Ivetas Poles kopā sapulcinātas dažādu tautību, dažāda vecuma sievietes. Zeļļu ielā Pārdaugavā notiek “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” mēģinājums. Pagalmā notiek iesildīšanās, sievietes lēkā gumijās. Tā ir tāda kopš skolas gadiem aizmirsta spēle: divas sievietes tur taisnstūrī nostieptas gumijas, pirmais stāvs ir pie potītēm, otrais – uz ceļgaliem, trešais – drusku zem gurniem. Grāmgājēji apstājas, vēro. Bet garāmgājējs taču neko nezina par Raganu veseri. Visdrīzāk pat nezina, ka te top izrāde. Un tomēr jūtas savaldzināts. Jo šīs sievietes ir tik dažādas – katra ar savu īpašu skaistumu, kustību plastiku. Un viņas kopā dara ko tik atbrīvojošu, neikdienišķu – mēģina palēkties aizvien augstāk un augstāk, gumiju novilkto svītru diktētā horeogrāfijā. Kas mūsdienās ir tas, ko varētu pielīdzināt raganībai – nepieradinātai sievišķībai, ko atklāt un aprakstīt tā nopūlējās viduslaiku sholasti un mūki? Šai raidījumā būs stāsts par izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanu, un vienlaikus tas būs divu, ārpus Latvijas dzīvojošu, un tomēr ar mākslas projektu starpniecību Latvijā klātesošu, sieviešu dubultportrets. Viena raidījuma viešņa ir izrādes režisore Iveta Pole, otra – tās dalībniece, dzejniece Agnese Krivade. Nupat viņas latviskojumā iznāca Krisas Krausas romāns “Es mīlu Diku”, kas arī pieskaitāma pie feminisma literatūras klasikas. “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” pirmizrāde 3. jūnijā, sekojošās izrādes 4. un 5. jūnijā. Šāda teksta – kā “Malleus Maleficarum” jeb Raganu veseris – pastāvēšana dod arī salīdzinājuma iespēju, cik garu ceļu tomēr izpratne par sievietes vietu sabiedrībā ir nogājusi kopš teksta radīšanas brīža 1486. gadā. Tas, kas ir noticis ar viduslaiku raganas atmaskojošo traktātu – teksts faktiski ir apmetis kūleni. Jaunā līguma versijā tajā skan nevis vīrieša, bet sieviešu balsis. No sievišķā apsūdzības tas kļuvis par manifestu. Taču izrādes veidotājas sper vēl soli tālāk. Varbūt „Malleus Maleficarum” teksts pat nav tik būtisks, tēmas atklāsme notiek caur ķermenisko.  

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Mūsdienās oforts joprojām ir viena no populārākajām dobspiedes grafikas tehnikām. No vienas puses tā ietver diezgan komplicētu ķīmisko procesu, proti klišejas mehāniskas gravēšanas vai šķiedras griešanas vietā, darbietilpīgāko procesu veic kodinātājs. No otras puses - mākslinieks zīmējuma līniju var izteikt ar spontānu ekspresiju, bet ar vairākkārtējas kodināšanu palīdzību - modulēt daudzplānu kompozīciju. Pulētu metāla plāksni, visbiežāk vara vai cinka, noklāj ar aizsarglaku. Pēc lakas nožūšanas tajā ar speciālu instrumentu - spalvaskātā iestrādātu adatu – ieskrāpē zīmējumu. Pēc tam plāksni pakļauj kontrolētai korozijai, uz noteiktu laiku ievietojot to kodinātājā. Tādējādi plāksnē esam ieguvuši zīmējumu ar negatīvu reljefu. Kad kodināšanas process noslēdzies, aizsarglaku no plāksnes ar šķīdinātāju nomazgā, iestrādā plāksnes virsmā krāsu un ar oforta preses palīdzību liela spiediena apstākļos krāsu no līnijām iespiež samitrinātā papīrā. Oforta sākotne saistāma ar Augsburgas amatnieka Daniela Hopfera vārdu 15. un 16. gadsimta mijā, tomēr dažādu materiālu kodināšanas prakses līdz tam bijušas pazīstamas jau gadsimtiem ilgi. Kādi tad ir šie oforta, jeb zīmējuma kodināšanas evolūcijas ceļi? Indas ielejas civilizācijā ornamenti uz akmeņiem tika kodināti ar sārmiem. Šāds kodinājums gan neveidoja reljefu, taču efekts bija virsmas tonālās izmaiņas, līdzīgi kā hennas zīmējumi uz ādas. 5. gs. p.m.ē. Ķīnā tipiska bija ornamentālu rakstu kodināšana bronzas spoguļos, šķēpu uzgaļos un zobens asmeņos. Savukārt Ziemeļamērikā, netālu no Kalifornijas līča mītošā Hohokamas cilts, sākot no 4 gs. p.m.ē. līdz eiropiešu kolonizatoru atnākšanai praktizēja ornamentālu rakstu kodināšanu gliemežvākos. Šie piemēri uzrāda visai sporādisku un savā starpā nesaistītu notikumu virkni. Turklāt šie atsevišķie artefakti mums neko nevēsta par šādas prakses tehnoloģisko procesu. Ja vēlamies izprast metāla kodināšanas pirmsākumus, tad jāiepazīstas ar seno ieroču izgatavošanas tradīcijām. Neišateteles apkārtnē Šveicē atrastie La Tenes kultūras ķeltu ieroči datējami ar 1 gs. p.m.ē. Tie ir ne vien amatnieciski teicami darināti dzelzs ieroči, bet arī izcili lietišķās mākslas paraugi. Izmantojot metāla kodināšanu, tajos iestrādāti ģeometriski raksti, līdzīgi Ķīnas amatnieku darinājumiem. Ievērojamais Antīkās pasaules vēsturnieks Sicīlijas Diodors savā “Vēstures bibliotēkā” (60-30 g.p.m.ē.) savukārt apraksta Ibērijas ķeltu zobenu darināšanas tehnoloģiju. Saskaņā ar viņa vēstījumu, ķelti dzelzs plāksnes uz noteiktu laiku ieraka skābā augsnē, ļaujot virsmai pārklāties ar rūsas slāni, pēc tam to mehāniski noskrāpējot. Šāda apstrāde dzelzi padarījusi daudzkārt izturīgāku. Vandaļu karalis Trazamunds reiz nosūtījis divus lieliskus zobenus Ostgotu karalim Teodorikam, kura sekretārs Kasiodors pateicības vēstulē Trazamundam uzsvēris zobenu neparastās kvalitātes – asmeņos iestrādātās līnijas un spožo mirdzumu. Metāla mirdzumu iespējams panākt ar pulēšanu vājas skābes vidē. Visticamāk ķeltu amatnieki izmantojuši etiķi - šī pārtikas produkta izmantošanu novērojam dažādās amatnieciskajās praksēs arī vēlākajos gadsimtos. Mikrokodināšanas rezultātā iespējams mainīt materiāla virsmas tekstūru un tonālo nokrāsu, taču nav iespējams iekodināt izsmalcinātu reljefu zīmējumu. 12. gs. arābu zinātnieku pētījumu tulkojumi apvienojumā ar Ķeltu kalēju tradīciju pārmantošana kalpo par pamatu viduslaiku Eiropas amatnieku prasmēm. Attīstās divas metālu kodināšanas metodes – ar vara sulfāta šķīdumu un slāpekļskābi. Viena no šīm metodēm - dzelzs noturēšana vara sulfāta šķīdumā – saistāma ar zobenu zeltīšanas metodi. Šīs procedūras gaitā vara joni piesaistās dzelzs virsmai un izveido vara slāni, kas kalpo par pamatni zeltam. Senākais zināmais šādas tehnoloģijas apraksts atrodams 8. gs. Lukas pilsētas manuskriptos. Tiek norādīts, ka vienādās daļās sajaucami sārmi, alauns un varāmais sāls, maisījums izšķīdināms ūdenī, bet kā aizsargslānis trafareta veidošanai izmantojami dabīgie sveķi tragakants. Paralēli kodināšanai ar vara sulfāta šķīdumu, ap 13. gs. Eiropā kļūst pazīstama kodināšana ar slāpekļskābi. Par šīs metodes pieejamību ir jāpateicas militāro tehnoloģiju attīstībai. Proti, viens no slāpekļskābes komponentiem - salpetris, jebšu kālija nitrāts - ir šaujampulvera pamatsastāvdaļa. Tieši ar šaujampulvera nozīmes pieaugšanu kaujas laukā, attīstās salpetra masveida ražošana un līdz ar to arī iespēja destilēt slāpekļskābi tādos apmēros, lai tā kļūtu pieejama dažāda aroda amatniekiem. Slāpekļskābes destilācijas noslēpumi rodami viduslaiku alķīmiķu laboratorijās. Tā viens no citētākajiem avotiem ir Pseido-Gēbers un viņa 13. gs. manuskripti - Summa perfectionis magisterii un De inventione veritatis. Tiek minēts, ka patiesais šo traktātu autors varētu būt Paolo di Taranto no Apūlijas, tomēr sacerējumi ir piedēvēti 8. gs Bagdādē dzīvojošajam alķīmijas ciltstēvam Džābiram ibn Haijānam. Pseido-Gēbera sacerējumā sniegts aqua-forte – “stiprā ūdens” jeb slāpekļskābes, destilācijas apraksts, proti – jāņem viena mārciņa vitriola, pusmārciņa salpetra un ceturdaļmārciņa alauna. 13. gs beigās aqua-forte destilācijas procesu savos traktātos apraksta arī Ķelnes teologs un zinātņu doktors Alberts Lielais (pastāv spekulācijas, ka viņš 1260. gadā viesojies arī Rīgā) un katalāņu mistiķis un filozofs Raimunds Lullijs. 13. un 14. gadsimta mijā Francijā dzīvojošajam franciskāņu bīskapam Vitālam de Furno piedēvētie pētījumi “stiprā ūdens” destilācijā savukārt atklāj sekojošu receptūru: jāņem viena mārciņa salpetra un viena mārciņa vitriola, jāsajauc ar alkoholu un divreiz jādestilē kopā ar labu vīnu. Destilāts iekrāsojot vilnu dzeltenu, kā arī spējot šķīdināt ikvienu metālu. De Furno apraksta arī praktiskus paņēmienus metālu kodināšanā. Lietā liekama sekojoša formula – lazdu zaru kokogli saberž kopā ar vara acetātu un izšķīdina urīnā vai etiķī. Kodināmais objekts iemērcams izkausētā vaskā un šajā slānī iestrādājami burti vai zīmējums. Šādi sagatavotu objektu uz vairākām dienām iegremdē kodinātājā, līdz sasniegts vēlamais rezultāts. 15. gs. manuskripti atklāj vismaz desmit dažādus metālu kodināšanas paņēmienus. Visbiežāk dzelzs plāksne tiek pārklāta ar vasku, eļļas laku vai eļļas krāsu un attēls tajā tiek ieskrāpēts un pēc tam kodināts. Cita metode mums piedāvā kodinātāju sajaukt ar saberztu kokogles pulveri un zīmējumu uz plāksnes uznest ar šo kodīgo maisījumu. Iespējama arī attēla uznešana virsmai ar eļļas krāsu, tad kodināmi zīmējumam apkārtesošie laukumi. Vēl kāda metode instruē kodīgo sāļu pildīšanu ar etiķi mitrinātā drēbes maisiņā, pēc tam novietojot to uz kodināmajām plāksnes daļām. Visas šīs alķīmiķu un amatnieku amata gudrības gadsimtu gaitā aizvien tikušas pilnveidotas un savu triumfu sasniedz metāla bruņu mākslinieciskajā apstrādē. Viens no šādiem amata meistariem ir iepriekš piesauktais Daniels Hopfers (1470-1536). Viņš dzimis nelielā švābu pilsētiņā Kaufbeirenā, bet savu pārticību kā zirgu un kavalēristu bruņojuma meistars guvis vienā no tālaika ieroču ražošanas centriem Augsburgā. Hopfera izgudrojums ir divu tradīcijām bagātu amatu savietošana vienā – proti vara gravīras un dzelzs bruņu rakstu kodināšanas apvienojums jaunā iespiedtehnikā – ofortā. Te jāpiezīmē, ka tehnikas nosaukumam dažādās valodās pastāv dažādas tradīcijas – vienā tiek izteikts metāla apstrādes veids – asēšana (angļu – etching un vācu – radierung), bet citās – kodinātājs, tātad “stiprais ūdens”, kas arī latviešu valodā pārņemts no romāņu valodām (itāļu aqua-forte un franču eau-fort).   Pirmās kodināta zīmējuma iespiedklišejas Hopfers izgatavojis ap 1500. gadu. Labi situētajam Augsburgas kalēju ģildes loceklim nekas netraucēja mūža laikā izgatavot ap 230 oriģināldarbus, vai ievērojamu mākslinieku darbu oforta kopijas. Savu izgudrojumu Hopfers ierādīja arī Albrehtam Dīreram. Slavenā Nirnbergas gleznotāja un grafiķa pirmie oforta darbi datēti ar 1515. gadu, tomēr paliekošu interesi jaunais medijs meistarā neraisīja un Dīrers palika uzticīgs vara gravīrai. Taču viņa darbnīcā 1521. gadā viesojās holandiešu gleznotājs un virtuozais gravieris Lukass van Leidens, kurš oforta tehnoloģiju uzņēma ar entuziasmu un paņēma sev līdzi uz Holandi. Vēl bija nepieciešams vesels gadsimts līdz kāds cits Leidenes pilsētas dēls pilnā apmērā novērtēja oforta sniegto māksliniecisko brīvību. Nereti nesaprastā, bet ekstraordināri domājošā un jūtošā mākslinieka vārds ir Rembrants van Reins. Tieši viņš aizsāk oforta tehnikas uzvaras gājienu. Un arī Eiropas mākslinieciskā izteiksme šajā gadsimtā aizvien pārliecinošāk atbrīvojas no viduslaiku kanonizētā stīvuma, kas tik pretējs Holandiešu mākslas Zelta laikmetam 17. gadsimtā. Oforta ekspresija ir kā antitēze līnijgravīras kanonizētajai tradīcijai. Oforta adata slīd pār metāla plāksni bez vismazākās pretestības un grafiķis, kurš piekopj šo tehniku, var izjust absolūtu māksliniecisko brīvību.  

Viņi stāvēja uz vienas skatuves 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Kalniņu ģimene - Pauls, viņa sieva Klāra un abu dēls Bruno - pārliecināti sociāldemokrāti, kuri savus uzskatus vēl turpināja paust pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot ārzemēs, un agronoma izglītību ieguvušais Vilis Gulbis, iekšlietu ministrs K. Ulmaņa valdošajā režīmā, kurš 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīja nāvessodu. Skatot Viļa Gulbja un Kalniņu ģimenes priekšmetus, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Imants Cīrulis stāsta par šīm personībām - viņu pretējiem uzskatiem un dažādiem likteņiem. „Mūsu muzeja misija ir dokumentēt Latvijas  vēsturi visos tās posmos un visās jomās”, saka  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis, vedot gar plauktu sistēmām, kur akurātās rindās, skapjos un atvilktnes rindojas visdažādākie dokumenti, sākot no 14. gadsimta līdz šim gadam. No šī krājuma vēsturnieks arī ir atlasījis priekšmetus, kas stāsta par mūsu valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī stāvēja uz vienas skatuves, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet viņu likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Esam muzeju krātuves bibliotēkā un Imants Cīrulis rāda uz galda izkārtotus fotogrāfiju albumus, grāmatas un dokumentus, kas piederējuši  Paulam, Klārai un Bruno Kalniņiem. Pirmais stāsts. Cara laika disidenti, sociāldemokrāti un sociāldemokrātisko ideju paudēji  gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, dzīvojot  Zviedrijā. Uz blakus galda Imants Cīrulis ir izvietojis fotogrāfijas un  dokumentus, kas reiz piederējuši Vilim Gulbim. Otrais stāsts par agronomu, vienu no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem un Kārļa Ulmaņa režīma atbalstītāju. Vērtīgs devums muzejam ir Vilim Gulbim piešķirtie valsts apbalvojumi. Tie atrodas Nacionālā Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas galvenā krājuma glabātājas Laimas Kostricas pārziņā.

Šis ir raidījums par drošību un uzmanību. Proti, par viduslaikos iesākto un līdz pat 19. gadsimtam aktuālo grāmatu iezīmēšanu pret zagļu un citu ēnaini noskaņotu pilsētas iedzīvotāju nolūkiem. Kāpēc gan grāmatu vajadzētu kā speciāli aizsargāt un apzīmogot? Ir zināma ekslibra kultūra, taču tas ir pozitīvas lepošanās simbols. Biedinājuma vārdi grāmatu iekšlapās ir visas Eiropas fenomens, varētu sacīt, aizvēsturiskās signalizācijas variants, kurš apelē gan pie cilvēka sirdsapziņas, gan „Kas nav tavs, to neaiztiec”- tāds varētu būt viskodolīgākais formulējums, ar kuru potenciāli varētu sastapties garnadzis. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, tā dēvētās, „provinences” jeb specierakstus grāmatu iekšlapās pētī ne pirmo dienu vien. Viņa stāsta par valodu, kādā biedinājuma ieraksti tapuši. “Sākotnēji tā, protams, ir universālā latīņu valoda. Laika gaitā valodas mainās, ieraksti tiek tulkoti un, kas ir pats jaukākais, ļoti bieži vai, drīzāk tagad būtu vērts teikt, visai reti ir atrodami ieraksti, kas ir ritmizēti pantos, ar atskaņām. Un sākotnējie latīņu pantiņi visai vienkāršā, ikdienišķā latīņu valodā kļūst par pantiņiem vācu vai angļu valodā. Tā ir universāla tradīcijā Eiropā, sākot no 13. gadsimta pilnīgi noteikti līdz pat 18. gadsimta beigām. Iezīmēt grāmatas īpašuma piederību, situāciju, kam kas pieder. Šī ir mana grāmata un, ja kāds to atrod, tas tas dod to atpakaļ. Tāds ir īstais vēstījums.” Pretzagļu ierakstu saturs, savukārt, liecina par kādu interesantu parādību, kā savijas piederības ieraksts (tas ir mans un man pieder) ar sargājošo, aizsardzības funkciju, lai grāmatas nenoklīst, nenomaldās dažādās dzīves situācijās. Dažādos Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas materiālos atrodami visai skarbi biedinājuma teksti. Taimiņa stāsta: “Ne tikai sargājoši, bet arī biedējoši ir šie vārdi – skarbi un nežēlīgi – un, ja tu to nozagsi, tad tu būtu zaglis, un tad tevi pakārs un tad tevi uzvilks kāķī aiz kakla, un tad tev kraukļi saknābs. Tiek draudēts šim zaglim, kas iemantos, kas iegūs, kas iekāros svešo grāmatu, ar ļoti nežēlīgu un ļoti apkaunojošu Viduslaiku sodu. Publisku sodu pie kāķa. Un te ir lielais jautājums - vai noziegums pret grāmatu un īpašumtiesībtiesību pārkāpums attiecībā pret grāmatu ir lielais vai mazais pārkāpums? Jāsecina, ka šie vārdi liecina - tas ir lielais pārkāpums, tas ir lielais zaglis, kas ir nozadzis grāmatu ar vērtību." Uģa Sildega lasīta sprediķa ieraksts veikts 2018. gada augustā Augsburgas ticības apliecības Rīgas luterāņu draudzē Anglikāņu baznīcā. Lasījumā pieminēti „divi kalni”, kas ir attiecīgi Gerazima un Ebala kalns, kuri atradās viens otram iepretim ar ieleju vidū. Ebreju tauta tika sadalīta divās nometnēs, katra uz sava kalna. No viena atskanēja svētību vārdi, no otra – lāstu vārdi. Tika uzslieti altāri un pienesti upuri, līdzīgi kā Sīnaja kalnā. Šajā epizodē ebreju tautas derība ar Dievu tiek slēgta vēlreiz, un Mozus jau ir tuvu savai aiziešanas stundai. Ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi sarunājamies par grāmatas vērtības pārmaiņām laiku lokos. Svarīgi paturēt prātā, ka savulaik grāmata bija ļoti svarīgs informācijas resurss, ņemot vērā to, ka Viduslaikos informācijas aprite tomēr bija lēna un sporādiska. Šobrīd jau grāmatu uzskatām par kaut ko pašsaprotamu. Bet vai tā ir? “Man jau liekas, ka pēdējā laikā grāmata ir nedaudz atguvusi savu vērtību. [..] Šodien tomēr labām grāmatām cenas ir “skaistas”. Bet tā pirmā lieta - grāmata ir vērtība un tajā tiek ielikta diezgan "smuka" nauda. Paskatāmies, kur tad vēsturiski ir lielākie grāmatu krājumi - bagātu cilvēku, varētu teikt, izpriecai, hobijam vai arī [grāmatas] kā investīcijas." Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Komunikācijas darba nodaļas muzejpedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle stāsta par likuma bardzību pret tā pārkāpējiem Viduslaiku Rīgā. Sarunājamies pie ekspozīcijas vitrīnas, kurā redzamas paliekas no šīs bardzības. “Ikviens cilvēks, arī kā šodien, mēģina ikvienu likumu apiet ar līkumu, un tas darbojās arī tajos laikos. Bija dažnedažādi sodi, ko noteica gan par zagšanu, gan melošanu – dažnedažādiem noziegumiem bija dažādi sodi. Ja viltojat ļoti daudz naudas, tad jums nocērt galvu, ja mazāk, tad varēja nocirst kreiso roku. Kāpēc tieši kreiso? Jo ar kreiso roku mēs pieturam naudas spiednīti, kurā ir iegravēta monēta viena puse un otra puse. Ja ir nocirsta kreisā roka, tad vairs nevar pieturēt šo spiednīti un nevar naudu viltot. Tāda bija sistēma,” stāsta Irēna Strēle. “Dokumentos ir minēts, ka Rātslaukumā atradās soda stabs, kur sodīja šos cilvēkus, un tas skaitījās tāds kā ātrs un ekskluzīvs veids, ja cilvēkam cirta galvu. Varētu teikt, ka tikai augstdzimušām personām veica šo eksekūciju. Ir pat dokumentos minēts, ka parastos zagļus parasti, ja sodīja ar nāvi, tad tā bija pakāršana. Un, ja šo cilvēku par kādiem nopelniem arī apžēloja, tas gan nenozīmēja, ka viņiem neizpildīs nāves sodu – apžēlošana vienkārši nozīmēja to, ka nevis pakāra, bet nocirta galvu." Kādus biedinājuma vārdus jūs rakstītu savām visvērtīgākajām personiskās bibliotēkas grāmatām, lai kādam neienāktu prātā to piesavināties sev?

Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču gaismās, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau septīto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VII Kurzemes - Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu Vivat Curlandia!, kas notiks šīs nedēļas nogalē - 9. un 10. jūlijā. Pirmo reizi Latvijā uzstāsies un seno sajūtu festivālu Vivat Curlandia! 9. jūlijā plkst. 14.00 Bauskas pilī atklās izcilais viduslaiku mūzikas ansamblis Ex Silentio no Grieķijas. Koncerta programmā "Viduslaiku noriets: franču tradīcijas un Vidusjūras galmi" ansamblis koncentrējas uz bagātīgo laicīgās franču mūzikas repertuāru laikā starp Ars Nova un uzplaukstošo franku-flāmu skolas stilu, veidojot tiltu starp 14. un 15. gadsimta mūziku. Šī skaistā notikuma sakarībā "Klasikā" tiekamies ar baroka vijolnieci Lauru Šarovu, kura plašāk iepazīstina ar festivāla norisi kopumā, kā arī ansambļa Ex Silentio dibinātāju un vadītāju Dimitri Kounturasu.  

Atklājot seno sajūtu festivālu "Vivat Curlandia!", 9. jūlijā pulksten 14 Bauskas pilī uzstāsies izcilais viduslaiku mūzikas ansamblis "Ex Silentio" no Grieķijas. Latvijā tas viesosies pirmoreiz.  Koncerta programmā "Viduslaiku noriets: franču tradīcijas un Vidusjūras galmi" ansamblis koncentrējas uz bagātīgo laicīgās franču mūzikas repertuāru laikā starp "Ars Nova" un uzplaukstošo franku-flāmu skolas stilu, veidojot tiltu starp 14. un 15. gadsimta mūziku. "Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, tika piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē," zīmīgās vēstures detaļas atgādina ansambļa dibinātājs un vadītājs Dimitris Kounturass, kurš pats ansamblī spēlē blokflautu un traversflautu. Inga Žilinska: Vai varu lūgt jūs tuvāk iepazīstināt ar savu ansambli "Ex Silentio"? Dimitris Kounturass: Vispirms vēlos teikt, ka esmu ļoti priecīgs pirmo reizi uzstāties Latvijā un pateicīgs Mārim Kupčam un Laurai Šarovai par aicinājumu muzicēt festivālā "Vivat Curlandia!" Ansamblim "Ex Silentio" šobrīd rit jau piecpadsmitā sezona, un tas ir viens no nedaudzajiem grieķu senās mūzikas kolektīviem jeb perioda ansambļiem, kas atskaņojumā izmanto senos mūzikas instrumentus. Mēs koncentrējamies arī uz vēlīno viduslaiku un renesanses mūziku, iekļaujam programmās baroka laika darbus, kā arī interesējamies un pētām tradīcijas, kas tā vai citādi saistītas ar Vidusjūras reģionu. Piemēram, grieķiem neraksturīgo ladino – ebreju/sefardu mūziku (viņi apdzīvoja Vidusjūras reģionus) vai arī vēlīno viduslaiku un renesanses galma mūziku no senās Kipras; interesējamies arī par franču polifoniju un grieķu trubadūru muzicēšanas prasmēm. Vienā vārdā aptverot – pētām radniecīgo starp Austrumu un Rietumu kultūrām. Šo piecpadsmit gadu laikā esam viesojušies dažādos mūzikas festivālos Eiropā un arī Izraēlā. Mūsu sastāvs pamatā ir vokālinstrumentāls, pie kam mūziķu skaits pēc repertuāra vajadzības svārstās no četriem līdz astoņiem. Kas slēpjas zem nosaukuma "Ex Silentio"? Tas ir atvasināts no retorikas un nozīmē klusā jeb bezvārdu vienošanās starp diviem. Mūsuprāt, tā ir jauka atsauce arī uz mūziku – domājot par mūzikas un klusuma attiecībām. Šī retorika izriet no latīņu runas retorikas, taču, kā mēs zinām, vēlāk pāriet arī mūzikā. Kāda mūzika jūsu ansambļa sniegumā skanēs Bauskā? Programma, kas skanēs Bauskā, man ir ļoti tuva. Tajā iekļauti vēlīnā "Ars Nova" perioda darbi, pamatā – Gijoma de Mašo, Gijoma di Faī un viņu laikabiedru mūzika no kvatrečento perioda jeb agrīnās renesanses 15. gadsimta sākumā, kas cieši saistīta ar Austrumvidusjūras reģiona galma mūziku. Tā būs reti dzirdēta polifonija, kas tika kultivēta, radīta un atskaņota tādos galmos kā Nikozī Kiprā un Tsalonikos, Grieķijā, vai arī tāda mūsdienu izpratnē universāla komponista kā Gijoma De Mašo darbi, kuru vidū – to varbūt zina tikai retais – atrodamas arī tādas partitūras, kas tika komponētas Kipras galma vajadzībām. Te apvienojas Kipras galma polifoniskā tradīcija ar franču vēlīno viduslaiku polifonijas tematiku. No instrumentārija koncertā skanēs viduslaiku arfa un viduslaiku vijole, kā arī flautas un blokflautas, un protams, arī balss. Spēlēsim šo mūziku uz tādiem instrumentiem, kādus lietoja 15. gadsimta sākumā. Un, ja runājam plašāk tieši par flautām, tad strādājot kopā ar instrumentu meistaru, mums izdevās izveidot ļoti interesantu flautas kopiju, kāda tā varēja būt šajos austrumu galmos 15. gadsimtā,  savukārt viduslaiku arfas un flautas kopijas darinātas pie šī perioda instrumentu meistaru lietpratējiem. Pēc dažādiem pētījumiem zināms, ka, piemēram, Gijoms de Mašo gandrīz vienmēr izmantoja vijoli un arfu kā pamatinstrumentus, lai pavadītu cilvēka balsi. Tātad mēs šo mūziku piedāvāsim tādā skanējumā, kāds, ļoti iespējams, atbilst 15. gadsimta sākuma oriģinālam, akcentējot vēlīno viduslaiku franču polifonijas tradīciju un paraugoties uz šīs tradīcijas izpratni Austrumuvidusjūras piekrastes reģionos. Vai šajā franču komponistu rakstītajā mūzikā saklausāma arī kāda austrumnieciska intonācija, īpaša ornamentācija, vai arī tā ir tipiska franču galma mūzika, kādu to vēlāk zinām, piemēram, Lullī daiļradē? Ļoti labs un sarežģīts jautājums, uz kuru arī mēs pamatā meklējam atbildes. Pirmajā brīdī es atbildētu – ne sevišķi daudz. Bet, piemēram, Kipras galma garīgajā mūzikā skaidri samanāmas Bizantijas ortodoksālās mūzikas lokālās īpatnības. Taču mūsu spēles stilam un idejām, ko cenšamies paust caur savu interpretāciju, gan piemīt bagātīga ornamentācija un improvizācijas smarža. Tieši tādēļ savās programmās vienmēr cenšamies apvienot gan austrumu, gan rietumu Vidusjūras mūziku. Šoreiz, jūlijā, tā būs tikai franču polifonija, taču tai ļoti piedien krāsa, ko varētu dēvēt par orientālo vai austrumniecisko gotiku. Ja tā būs franču mūzika, vai klātesošs būs arī dejas elements un kādas horeogrāfiskas izpausmes uz skatuves? Nē, deju šoreiz nebūs, piedāvāsim tīru kamermūzikas repertuāru. Bet, piemēram, Mašo komponēto virelē, kas ir ļoti populāra vēlīno viduslaiku dzejas forma, parasti dejoja gan. Tam apstiprinājumu redzam arī Mašo manuskriptā – taču mēs šoreiz nepiedāvāsim dejas elementus savā interpretācijā. Vai programmai ir arī kāds vienojošs tematisms? Tā ir mīlestības dzeja, teiksim tā – daiļrunīgās mīlestības ideja vēlīnajos viduslaikos, kurā galvenais varonis ilgojas pēc mīļotās. Atbildēt vai neatbildēt šai mīlestībai – tā ir sievietes izvēle.  Šī ideja caurvij visu 15. gadsimtu – tamdēļ arī mūsu programmas nosaukumu esam atvasinājuši no tās. Šāda dzeja un mūzika, kā to šodien spējam uztvert caur franku-flāmu tradīciju, pamatā eksistēja tikai galmos, tā pārstāvēja laicīgos žanrus, bet caur šo mūziku un dzeju bija iespēja aizbēgt jeb pārcelties citā – mākslinieciski izsmalcinātākā pasaulē. Vai spējam iedomāties šos laikus? Visapkārt risinājās dažādi kari, piedzīvota vilšanās, pie kam arī kristīgā morāle bija ļoti augsta, tālab dzeja un mūzika galminiekiem piedāvāja iespēju aizbēgt no apkārtējās realitātes, pārceļoties cita veida garīguma jeb sapņojuma pasaulē. Turklāt tā bija ļoti izsmalcināta mūzika – pamatā trīsbalsīgi vai divbalsīgi šansoni, kas tika adresēti zinātājiem – izmeklētai nelielai publikai. Tieši tāda bija vēlīno viduslaiku atmosfēra. Vai savu muzikālo izglītību jūs pats sākāt ar senās mūzikas repertuāru vai arī vispirms ieguvāt klasisku akadēmisku izglītību? Par laimi, manu izglītības ceļu ir vadījis mans instruments – blokflauta un traversflauta, tamdēļ vispirms iepazinos ar pirmsklasicisma repertuāru. Spēlēt senos instrumentus Grieķijā nebija visai populāri, bet, pateicoties savai instrumenta izvēlei, jau visai drīz biju cieši saistīts ar seno mūziku un mani nekad nav īpaši interesējis klasicisma simfoniskais repertuārs vai romantisms. Kad man bija deviņpadsmit, devos uz Holandi, kur Utrehtā uzsāku senās mūzikas studijas, kuras vēlāk turpināju Milānā, Trosingenā un Vīnē. Vai Grieķijā šodien ir iespēja studēt blokflautu un studēt seno – pirmsklasicisma laika mūziku? Tāda iespēja radusies pavisam nesen – pēdējos desmit, piecpadsmit gados, pie kam interese augusi tikai par baroka laiku, ne senāku periodu. Manā studiju laikā šādas iespējas nebija nemaz, tamdēļ studēju citur, bet šodien esmu priecīgs mācīt seno mūziku Atēnu konservatorijā, kā arī esmu profesors Korfu universitātē – abās augstskolās atvērta pavisam neliela senās mūzikas katedra, kurā ir iespēja apgūt klavesīnu, flautas, kā arī mācīties baroka vokālu un apgūt ansambļa prasmes. Tas ir pats sākums. Pēdējos piecpadsmit gadus mums ir arī savs baroka orķestris, kas koncertē Grieķijā un tās apkārtnē, iestudējot tieši baroka operas. Interese ir neliela, bet tā arvien aug plašumā. Vai visi "Ex Silentio" mūziķi ir no Grieķijas? Jā, šis ir grieķu ansamblis, visi esam dzimuši Grieķijā. Ir kolēģi, kas rezidē divās valstīs – piemēram, mūsu arfiste jau vairākus gadus dzīvo Milānā, bet ir citi, kas rezidē ārvalstīs.  

Ir kāds rāmis, kas nosaka to, kā redzam pasauli sevi apkārt, kā reaģējam uz dažādiem notikumiem un kāda ir mūsu saskarsme ar līdzcilvēkiem. To mēdz dēvēt par temperamentu. Sangvīniķis, holēriķis - kurš radījis šos iedalījumus un vai tiešām visus pasaules iedzīvotājus var klasificēt četrās grupās? Kā nosaka cilvēka temperamenta tipu un vai to varam mainīt? Kā to pēta un vai temperaments iedzimst bērniem no saviem vecākiem, skaidro attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Viduslaiku psihoterapijas seansi jeb grēksūdze Atceroties teicienu, ka dalīta bēda ir pusbēda, lūkojam, kā agrāk, kad vēl nebija tāda termina kā psihoterapija un psihoanalīze, cilvēki savas bēdas izklāstīja grēksūdzē. Vai var vilkt paralēles starp grēksūdzi un psihoterapijas seansu un kādi bija garīdznieka loma, uzklausot grēksūdzi? Mūsdienās  dvēseles sarežģījumus  profesionāli  risina  psihologi  un psihoterapeiti, bet  senāk  pirms  psihoanalīzes  pamatlicēja  Zigmunda Freida  vai  psiholoģijas zinātnieka  Karla Gustava Junga  lietotajām teorijām, kā tad cilvēki  risināja šos jautājumus?  Vai ejot uz grēksūdzi pie mācītāja grēku nožēlnieks saņēma vajadzīgo mierinājumu, skaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents un vadošais pētniekam Andris Priede un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovam.  Vai grēksūdze un psihoterapija ir viens un tas pats?

Šķiet, grūti ir iedomāties kādu citu viduslaiku un pat jauno laiku vēstures tēlu, par kuru būtu tik bagātīgs populārās kultūras uzslāņojums, kā pirāti. Taču Džeks Sparovs ar savām avantūrā krietni atšķiras no tiem pirātiem, kādi viņi bija viduslaiku Ziemeļeiropā. ko pirāti zaga mums tuvējos ūdeņos, vai tie ir viesojušies arī Latvijas teritorijā un kā ar tiem cīnījās Hanzas pilsētu tirgotāji, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vadošais pētnieks Ilgvars Misāns. Pētījums: Mēra upuru skaits viduslaikos bija mazāks, nekā domāts Mēris jeb "melnā nāve" viduslaikos ir bēdīgi slavenākā pandēmiija vēsturē, tomēr jauns starptautisks pētījums atklājis, ka mirstība no "melnās navēs" Eiropā nebija tik plaši izplatīta, kā uzskatīja līdz šim. 19 valstīs iegūti vēsturiskie ziedputekšņu dati un tas ļāvis pētniekiem saprast, kā senatnē mainījusies ainava, cik ātri tā atjaunojās pēc pandēmijas, un cik daudz cilvēku dzīvību mēris paņēma. Varētu šķist, ka pētīt mēra izplatību zinātniekus pamudinājusi Covid-19 pandēmija, ar kuru līdz šim esam cīnījušies jau divus gadus. Tomēr ideja par starptautisku pētījumu, kurā piedalījusies arī Latvija, dzimusi jau agrāk - tā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes profesors ģeoloģijā un ģeomorfoloģijā Normunds Stivriņš.  Analizējot viduslaiku vēstures notikumus, redzams, ka dažādos reģionos notiek karadarbība, bet vienojošais elements plašākā mērogā Eiropai ir mēris. Līdz ar to zinātnieki no 19 valstīm un 261 vietas Eiropā apvienojušies, lai pētītu ziedputekšņus, ainavas izmaiņas senatnē un to, kāda tam visam saistība ar cilvēkiem. Tādējādi arī mūsdienās mums ir iespēja atgriezties laikā no 1347. līdz 1352. gadam, kad "melnā nāve" skāra daudzas teritorijas, tostarp Eiropu. Lai saprastu, kāda pandēmijai bijusi ietekme, zinātniekiem bija nepieciešams pētīt 100 gadus pirms un pēc pandēmijas. Te arī talkā nākusi putekšņu metode.

Kā mūsdienās lasāms teksts un teksta marginālijas Latvijā senākajā mūzikas vēstures liecībā "Rīgas misāle" (Missale Rigense), kura izmantota Rīgas Domā 15. gadsimta otrajā pusē? Raidījumā Grāmatai pa pēdām dodamies uz Rīgas Domu un Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, lai izzinātu, kādas garīgās kultūras un mūzikas vēstures liecības mūsdienu pētniekiem sniedz šis viduslaiku manuskripts. Viduslaiku manuskripts „Rīgas misāle” ir grāmata ar kultūrvēsturisku nozīmi, Rīgas pilsētas un Livonijas garīgās kultūras relikvija.  Lietota 15.gadsimta otrajā pusē baznīcas vajadzībām, tajā ir lūgšanu liturģiskie teksti un notis. Senākā mūzikas vēstures liecība ieinteresēja mūziķi un pētnieku, Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni un daudzu gadu  pētnieciskais darbs vainagojās ar doktora disertāciju „Rīgas misāles dziedājumi viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā” un apjomīgu monogrāfiju. Kopā ar Guntaru Prāni vispirms  izzinām, kur un kā „Rīgas misāle” lietota, tāpēc dodamies uz  Rīgas Domu, jo „Rīgas misāles”  izcelsme saistāma ar Rīgas Sv. Marijas Doma baznīcu 15.gadsimtā un tās domkapitulu. Par misāles atrašanās vietu  liecina ierakts kalendāra priekšlapas augšējā stūrī:  „Šīs misāles vieta ir uz Svētā Krusta altāra Lielajā baznīcā pretī ieejai korī un uz leju no pults, no kuras tiek lasīts Evaņģēlijs un vēstules.” Sarunai par „Rīgas misāli” izvēlamies Rīgas Doma kapitulzāli – tā ir vēsturiska telpa, kas saglabājusies no viduslaikiem. Tolaik to sauca par  Visu dvēseļu kapelu, kur domkungi pulcējās uz mazākām lūgšanām un sanākšanām. Īsti piemērota vieta sarunai par „Rīgas misāli”, kuru Guntars Prānis pētījis jo rūpīgi. Tālāk dodamies uz bibliotēku, lai skatītu „Rīgas misāli”, kas kopš 18.gadsimta dokumentēta Rīgas pilsētas bibliotēkā, tagad LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Nodaļas vadītāja Aija Taimiņa uz galda nolikusi pamatīgu manuskriptu ādas vākos „Rīgas misāli”. „Rīgas misāle” ir arī politiskās kultūras piesātināta liecība, par pārliecina Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors  Andris Levāns. Svarīgi zināt, manuskripts sastāv no kalendāra un misāles, un tas veido Rīgas katedrāles Svēto kalendāru, kurā arī Rīgas arhibīskapu nekrologu ieraksti. Saistībā ar Rīgas arhibīskapa Johannesa   Ambundi vārda ierakstu nekrologā  Andris Levāns uzbur vēsturiski politisko situāciju, tas Livonijai kopumā bijis spraigs, izaicinājumiem bagāts un pretrunīgs laiks. „Rīgas misāle” nav tikai manuskripts, kas glabājas reto grāmatu plauktā, tā atdzīvojas, skanot viduslaiku mūzikai – un gregoriskie dziedājumu pieraksti atrodami Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā grāmatā „Rīgas misāle”. 

No 16. septembra Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicina uz jaunatklāto izstādi “Krāsainā Latvija”. “Krāsainā Latvija” - unikāli krāsu fotouzņēmumi, kas rāda Latvijas zemes un cilvēku vēsturi vairāk nekā gadsimta garumā, apkopoti Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izstādē. Par gaidāmo izstādi saruna Kultūras rondo studijā. Stāsta Latvijas Nacionālais vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis un Vēstures departamenta galvenā krājuma glabātāja Gunita Baumane. Izstāde veltīta mūsdienās tik pašsaprotamai, ikdienišķai, bet – no vēstures viedokļa raugoties – salīdzinoši nesenai parādībai kā krāsu fotouzņēmumi. Pāršķirstot ģimenes fotoalbumus vai arī pārskatot bagātīgās foto kolekcijas muzeju krājumā, sastopamies ar šķietami “melnbaltu pagātni”, jo līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem uzņemtie attēli pārsvarā bija melnbalti. Tas lielā mērā ietekmējis arī mūsu iztēli – vizuālo priekšstatu par to, kā “pagātne izskatījusies”. Iespējams, tieši krāsu trūkums vecvecmāmiņas jaunības bildē no cara laika vai starpkaru Latvijas mūsu uztverē pastiprina distanci, pat atsvešinātību no konkrētā laikmeta, jo, raugoties melnbaltā attēlā, nespējam pilnībā identificēties ar tur redzamo. Taču kā mainītos mūsu skatījums, ja patiesajās krāsās mēs ieraudzītu ne tikai Trešās Atmodas notikumu ainas 1990. gadu sākumā, bet arī “pelēkos” padomju stagnācijas gadus vai pat 1920.-30. gadu neatkarīgo Latviju? “Krāsainā Latvija” sniedz unikālu iespēju skatīt vēsturi autentiskās krāsās vairāk nekā gadsimta garumā. Izstādē ieskicēta krāsu fotogrāfijas attīstība jau kopš 20. gadsimta sākuma – sākot no senākajiem kolorētajiem fotoattēliem, pirmajiem Latvijas teritorijā uzņemtajiem autohroma diapozitīviem no 1910. gada, tālāk – unikāliem 1930. gadu starpkaru Latvijas privātiem krāsu uzņēmumiem, cauri padomju laika fotogrāfu veikumam līdz pat valsts neatkarības atgūšanai 1990. gadā, kas vienlaikus ievadīja modernās krāsu fototehnikas ēras sākumu. Blakus LNVM krājuma fotogrāfijām ievērojama vieta atvēlēta arī Latvijas ģimeņu privātajiem fotouzņēmumiem – izstādes paleti un tēmu loku bagātina gan spilgti, gan dažādiem laikmetiem sevišķi raksturīgi privātie attēli. Ar izstādi iespējams iepazīties arī virtuāli.

“Digitālie viduslaiki” - sava izpratne par to ir latviešu māksliniecei un fotogrāfei Kristīnei Krauzei-Sluckai un igauņu māksliniekam, arhivāram Āpam Teperam. Rīgas Fotogrāfijas biennāle “NEXT 2021” turpina iepazīstināt ar šīs vizuālās mākslas dažādajām izpausmēm. Jaunākais pienesums biennāles programmā: izstāde “Digitālie viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā Vecrīgā. To kopīgā redzējumā īstenojuši vizuālā māksliniece Kristīne Krauze-Slucka, igauņu vizuālais mākslinieks Āps Tepers un kuratore, mākslas vēsturniece un fotogrāfe Anete Skuja. Kas atklājams aiz savstarpēji it kā izslēdzošā izstādes nosaukuma? Izstāde “Digitālie Viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā sevī ietver divas personālizstādes: igauņu vizuālā mākslinieka Āpa Tepera ekspozīciju “Materialitātes ēna” un Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādi “Paklausīgs pieskāriens”. Kā to formulē izstādes veidotāji: mūsdienu digitālo tehnoloģiju attīstība un dominance liek pamatus jaunai nemateriālo atmiņu kultūrai, kuras ietekmē fotogrāfija šķietami zaudē savu materiālo substanci un kļūst par informācijas kopumu tikai potenciālam, iespējamam attēlam. Tāpēc – varbūt drošākais ceļš datu saglabāšanai būtu atgriezties pie klasiskām, proti, analogām tehnoloģijām? Stāsta Kristīne Krauze-Slucka. Igauņu mākslinieku Āpu Teperu interesē subjektivitātes koncepts vizuāajā kultūrā, kuru viņš apspēlē, izmantojot gan pašradītus, gan soctīklos atrastus attēlus. Āpam būtisks ir atmiņas fenomens un tā attiecības ar fotogrāfisko reprezentāciju digitālās kultūras laikmetā, kā arī arhīva loma un pat vara pār kolektīvo atmiņu. Viņš savā izstādē „Materialitātes ēna” piedāvā aplūkot ‘ferotipus' - fotogrāfiskus attēlus, kuru orģināli radīti uz īpaši apstrādātām metāla plāksnītēm. Āpu aicinu parunāt par Viduslaikiem kā periodu, kas nereti saistīts ar neskaidrību, māņticību un priekšstatu miglainumu. Mākslinieces Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādē „Paklausīgs pieskāriens” risināta tēma par pirksta nozīmi skārienjūtīgo ekrānu pasaulē. Izmantojot lielformāta analogo mediju, Kristīne pievēršas fiziskai savu biometrisko datu pārnesei uz analogā fotopapīra, kurā pirkstu slīdējums pāri digitālajām ierīcēm izgaismo unikālas līniju un virpuļveidīgu loku kontūras. Taču mans jautājums Kristīnei ir par pikseli – digitālā attēla vismazāko elementu. Varbūt tā nozīme mūsdienu pasaulē ir pārvērtēta? "Digitālo viduslaiku" priekšnojautas Latvijas Fotogrāfijas muzejā iespējams piedzīvot līdz 3.oktobrim.

Kāda ir krāsu attēlu vēsture Latvijā? Kā krāsaino filmiņu lietošana ienāca ikdienas dzīvē un kā varam iesaistīties izstādes “Krāsainā Latvija” tapšanā, Kultūras Rondo pārrunājam ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Imantu Cīruli un Izglītības un komunikācijas departamenta muzejpedagoģi Ilzi Miķelsoni. Nolūkā iepazīstināt sabiedrību ar Latvijas krāsu attēlu vēsturi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbinieki pavasarī iecerējuši jaunu izstādi “Krāsainā Latvija”. Lai izstādes ekspozīciju padarītu plašāku, muzeja darbinieki aicina ikvienu pārskatīt savus foto un diapozitīvu krājumus un piedalīties topošās izstādes veidošanā. Skatīties arī attēlu galerijas no muzeja krājuma var arī "Facebook" kontā tēmturī #KrāsaināLatvija.

“Codex Faenza” ir Beļģijā dzīvojošas latviešu klavesīnistes un ērģelnieces Ilzes Bertrānas solo albums, kurā ieskaņota 15. gadsimtā notīs piefiksēta 14.gadsimta mūzika no “Faencas kodeksa” kolekcijas, kas ir vienas no senākajām notīm taustiņinstrumentam un balsij. Ilze Bertrāna tos izspēlē un interpretē uz viduslaiku klavicimbalas, ko būvējis klavesīnu un ērģeļu meistars Kaspars Putriņš, balstoties uz 15.gadsimta skicēm. Sazināmies ar Ilzi Bertrāni Beļģijā un Kasparu Putriņu.

Izdzirdot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nosaukumu, vienmēr iedomājamies par senatnes liecību saglabāšanu, taču līdztekus tām muzejs vāc, apraksta un pieņem glabāšanā mūsu ikdienu raksturojošus artefaktus. Noslēdzot ciklu par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja simtgadi un tā bagātīgo krājumu, saruna ar muzeja Vēstures departamenta Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku nodaļas galvenā krājuma glabātāju Ilzi Zīberti-Ķikuti. Viena no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja misijām ir vākt liecības par tādiem notikumiem un procesiem, kuri vēl tikai veidos mūsu valsts vēsturi – tātad, sistemātiski dokumentēt arī mūsu šodienu, ne tikai pagātni. Tomēr, sava laikmeta liecību krāšana muzejā vienmēr nav bijusi pašsaprotama. Mūsdienu norises apliecinošie priekšmeti muzeja krājumā nonāk galvenokārt kā dāvinājumi – gan cilvēkiem pašiem nolemjot kaut ko nodot depozītā, gan muzeja darbiniekiem uzrunājot konkrētas personas vai iestādes, kuru īpašumā varētu būt tāds vai cits saistošs objekts vai dokumentāla liecība. Turpmākai intereses remdināšanai par pagātnes un mūsdienu liecību glabāšanu jāapmeklē izstāde “Tuvplāni. Kā darbojas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs?”, kura līdz gada beigām ir aplūkojama Brīvības bulvārī, muzeja ekspozīciju zālē.  Bet 17. oktobrī  Nacionālā vēstures muzeja ekspozīciju zālē Brīvības bulvārī notiks darbnīca ģimenēm ar jaunāko skolas klašu bērniem “Ar lupu muzejā”, lai iepazītu, iespējams, kādam vēl nezināmo muzeja pasauli.

Kāpēc latvieši savulaik centās kļūt par vāciešiem, poļiem vai citu tautību pārstāvjiem? Pazīstamākais termins šajā kontekstā droši vien ir “kārklu vācieši”, taču mūsu vēsturē rodami vēl citi interesanti stāsti. Kalniņš, Bergs un atkal Kalniņš. Iespējams, arī šādu vēsturi varam lasīt kādā mūsu pašu dzimtas grāmatā. Kā un kāpēc latvieši vēlējās kļūt par nelatviešiem, kā arī pievēršamies laikam, kad kļūt atkal par latviešiem bija moderni. Šajos pārvērtību labirintos orientēties palīdz demogrāfs Ilmārs Mežs un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis. “Kāda savulaik bija motivācija Kalniņam pārtapt par Bergu, var tikai minēt. Bet dažreiz ir bijušas mājas "Kalniņi" un cilvēks ir pieņēmis uzvārdu Bergs, vai reizēm otrādi - mājas ir "Bergi" un cilvēks ir gribējis atšķirties ar latviskāku uzvārdu," vērtē Ilmārs Mežs. Pētnieks min, ka tas ir arī atkarīgs no novadiem: Centrālajā, Ziemeļkurzemē un Zemgales lielākā daļā pārsvarā ir vāciskie, savukārt Dienvidkurzemē, Sēlijā un Vidzemē ļoti lielā pārsvarā ir latviskie uzvārdi. “Variācijas novērojamas no vienas muižas uz otru. Kādā ir izteikta tendence pieņemt uzvārdu, kur kur latviskā aroda nosaukums ir pārtulkots vāciski. Ja ir virpotājs, jaunais uzvārds pieņemts Dreimanis, ja kalējs, tad Šmits,” papildina Imants Cīrulis. “19.gadsimta sākumā vēl nedomā šādās kategorijās, ka es caur savu uzvārdu izteikšu savu nacionālo stāju, kā to pazīstam no 19. gadsimta otrajā pusē. Bieži arī sevis vāciskošana un dažkārt arī poliskošana, it sevišķi Vidzemes guberņā, kur saistība ar polisko ir maza, izklausīsies interesanti, eksotiski. Tas ir mēģinājums sevi padarīt kolorītāku, atšķirt no Bērziņu un Kalniņu masas.” “Gandrīz jāvelk paralēles. Latviešu zemnieks domāja, ja es esmu Jānis Kalns un savos Rudbāržos vai Talsos dzīvoju, viss ir labi. Ja nu mani bērni brauks uz pilsētu, kādi viņi Kalni, viņiem jābūt Bergiem. Ko mēs šodien redzam, kādus vārdus liek latviešu ģimenes? Man liekas, ka varam runāt par to pašu, tikai uz angļu valodu, mums ir Deividi, Raieni, Kevini, Heidijas, Ketlīnas, Maikli, Ketrīnas, Reičelas, Mišelas... Turklāt latviskā transkripcijā. It kā viņam ir iedots angļu vārds, bet ko viņi ar to darīs, pat, ja nonāks Anglijā,” analizē Ilmārs Mežs. Vērtējot latviešu uzvārdu un arī vārdu izvēli izvēli cauri laikiem, pētniek atzīst, ka kopumā tas liecina par latviešu spēju pielāgoties apkārtējai videi, mazliet pārspīlētu spēju. “Vektors ir mainījies, no vāciskā tas pārgāja uz krievisko, tagad uz anglisko,” secina Ilmārs Mežs. Latvijas vēsturē svarīga kauja – Varšavas kauja 1920.gadā 1920. gada 11. augusts Latvijas vēsturē nozīmīgs kā miera līguma parakstīšanas brīdis ar Padomju Krieviju, un pieņemts uzskatīt, ka līgums pa īstam deva iespēju piedzimt Latvijas valstij. Taču patiesībā Latvijas neatkarības sapnis pavisam drīz atkal varēja sagrūt, ja vien Polijas armija dažas dienas vēlāk Varšavas kaujā nebūtu devusi izšķirošo triecienu Padomju Krievijai. Polijas uzvara kā nozīmīga ir vērtējama gan Baltijas, gan visas Eiropas mērogā, tāpēc šogad īpaši svarīgi atcerēties Varšavas kaujas simto gadadienu. Varšavas kaujas notikumus un to nozīmi Polijas un Latvijas vēsturē, kā arī starpvalstu attiecībās skaidro Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons un Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina. Lai gan Varšavas kauja ir vēsture, tomēr principi, kā jāizturas pret lielvalstīm kaimiņos, darbojas joprojām. Daudzus izskaidrojumus 1920. gada notikumiem redzam mūsdienās, un tā ir laba skola tiem, kas šobrīd lemj par politiku, ārlietām un reģionālo sadarbību. Tā uzskata Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons, kurš sarunā iezīmēja notikumu attīstības gaitu pirms simt gadiem un ko tas nozīmēja Latvijas neatkarībai. Varšavas notikumi ļāva vairākām valstīm ne vien galēji izcīnīt neatkarību, bet, protams, tie arī kļuva par pamatu, lai, piemēram, gan Latvija, gan Polija turpmākos gadus liktu stabilu balstu spēcīgu valsts celtniecībā un lai šī vēsturiskā atmiņa saglabātos tad, kad tas viss pēc laika atkal tiek noārdīts. Par Varšavas kaujas nozīmi un nepieciešamību aizkrāsot vēstures baltos plankumus telefona sarunā akcentē Polijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Monika Mihališina.

No 12. līdz 26. augustam Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicina uz ārtelpas izstādi “10 jautājumi vēlētājam. 1920–1990–2020”, piedāvājot izsekot demokrātijas procesu virzībai Latvijā simt gadu laikā. Īpašas aktivitātes gaidāmas 15. augustā, Rīgas svētku laikā. Par ko liecina politiskās karikatūras, aģitācijas materiāli un vēsturiskās  fotogrāfijām Latvijas vēsturē starpkara periodā un no 1990. gada līdz mūsdienām? Kā mainījusies mūsu izpratne par demokrātiju? Vai mūsdienu priekšstati par “ideālo politiķi” atšķiras no pirmskara Latvijas vēlētāju izvēles? Šo tēmu loku pārrunāsim ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītāju, vēsturnieku  Imantu Cīruli un karikatūristu Gati Šļūku. 15. augustā muzejs ikvienam Rīgas svētku dalībniekam piedāvās tematisku pasākumu “Demokrātijas (at)dzimšana. 1920–1990–2020”. Tas veidots kā retrospektīvs skatījums, kas izgaismo vēlēšanu tradīcijas vēsturi, pēta politiķu un sabiedrības attiecības, ļaujot vienkopus ieraudzīt abus demokrātijas posmus Latvijas vēsturē – no 1918. līdz 1934. gadam un mūsdienās kopš 1990. gada. Brīvības bulvāra liepu alejā blakus ieejai muzejā teju visu dienu – no 11.00 līdz 18.00 – būs iespējams gan kļūt par aktīvu vēlētāju, gan aiziet mājās ar jaunām zināšanām un “politisku suvenīru”.    

Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies eksperimentālai arheoloģijai - nozarei, kas ar prakstiskiem eksperimentiem pārbauda pieņēmumus par to, kā ļaudis senatnē dzīvoja, strādāja un ieguva darbarīkus. Par eksperimentālās arheoloģijas izaicinājumiem un atklājumiem pieredzē dalās vēsturnieks Artūrs Tomsons. Viduslaiku dokumenti Rīgā Uzvilkusi baltus cimdus Latvijas Valsts vēstures arhīva Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļas vadošā pētniece Enija Rubina uzmanīgi ceļ ārā no kastēm un mapēm pergamenta loksnes un ādas vākos iesietas grāmatas, kas saglabājušās no 13. un 14. gadsimta un kurās latīņu, vidusvācu izloksnē un senslāvu valodā dokumentēti fakti no Rīgas vēstures. Pats senākais mūsu vēstures arhīvā ir bīskapa Alberta rakstīts pergaments par hospitāļa celtniecību. Vēsturnieku domas dalās vai dokumentā ir minēts Svētā Gara hospitālis vai Svētā Jura hospitālis, bet teksts ir iztulkots uz skan šādi: “Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā. Alberts, no Dieva Žēlastības Rīgas bīskaps. Mēs paziņojam, ka esam jaunajā Rīgas pilsētā uzcēluši hospitāli nabago un slimo vajadzībām, un pasludinām, ka nevienam citam kā tikai mums pienākas virsuzraudzība pār to, tā, ka mēs iecelsim tur prasmīgus uzraugus un nederīgos atlaidīsim. Tā iemītniekiem arī jādod iespēja – tāpat kā tas parasts citos hospitāļos – noturēt savā namā dievkalpojumus, kuros viņi var pieminēt arī savus brāļus un labdarus.” Tik tālu fragments no šī dokumenta, bet Enija Rubina ceļ ārā nākamo pergamentu, kuru apakšpusē rotā vairāki zīmogi. Cita starpā vēstures arhīva speciāliste paskaidro, ka šie senie dārgumi tiek glabāti mapēs vai kastēs, kas gatavotas no īpaši atskābināta kartona, jo parastais papīrs, satur skābi, kas laika gaitā bojā šīs vērtības. Vēl viena grāmata, ko Enija Rubina demonstrē, ir interesanta ar savu pielietojumu: tajā 1360. gadā Rīgas rātes kungu rakstveži ir pierakstījuši gan zeltkaļu cunftes amata statūtus, gan arī pilsētas saimnieciskos darījumus.

Cēsu pils dienvidu tornī, apsekojot vairākus gadsimtus nepieejamo vītņu kāpņu telpu, uz kāda akmens atrasts unikāls 16.gadsimta otrajā pusē ieskrāpēts uzraksts. Šis ir senākais un kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgākais akmens virsmā iegrieztais vēstījums, kas saglabājies Cēsu pilī. Latīņu un vācu valodā rakstīto tekstu jau daļēji izdevies atšifrēt. Latīņu valodā rakstītās rindas ir fragments no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem: “Si Deus pro nobis quis contra nos” jeb “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums”. Cēsu pils dienvidu tornis pirmo reizi būs pieejam apmeklētājiem. Kādus jaunus stāstus tas slēpj un ko vēl pētnieki atklājuši Cēsu pilī, raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs vēsturnieks Gundars Kalniņš. Ar dienvidu torņa vēsturi Gundars Kalniņš iepazīstina arī videostāstos. Muzikālā izglītība baroka laikmetā Papildus dziedātmākai, komponēšanai, instrumenta spēlei dziedātājiem bija jāpagūst arī Senās Grieķijas retorika. Par muzikālo izglītību un vokālās mākslas attīstību baroka laikmetā, stāsta senās mūzikas speciālists, orķestra „Collegium Musicum Riga" vadītājs Māris Kupčs.  

Ceļojam uz viduslaikiem, lai pētītu dažādas organizācijas un brālības mūsu pašu Rīgā. Runājam par transportstrādnieku brālībām, uz kurām šodien varam lūkoties arī kā vienu no pirmajiem tā laika biedrošanās mēģinājumiem. Ar ko šīs brālības nozīmīgas un kā tās ietekmēja viduslaiku Rīgas sociālo dzīvi? Vismaz daļu atbilžu uz šiem jautājumiem ir atradis Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga savā Tallinas Universitātē veiktajā pēcdoktorantūras pētījumā. Alus nesēju brālība, Nesēju brālība un arī Liģeru brālība bija tās, kuru mērķis ir organizēt tos, kas nevar iestāties citās brālībās, un pieņemt ļaudis no elites, kuri atvēl brālībai noteiktas materiālas vērtības un par to vēlas, lai viņus piemin pēc nāves ar lūgšanām un dievkalpojumiem, skaidro Gustavs Strenga. "Preču pakošana, iecelšana kuģī, tās bija sfēras, kurās visvairāk darbojās vietējie. Tomēr šīs grupas nevar saukt par latviešu brālībām, jo tajās iestājās dažādi cilvēki, brālībās iestājās gan tie, kas nodarbojās ar transportēšanu, gan dažādi amatnieki, kas nebija arī vietējās izcelsmes," atklāj Gustavs Strenga. Viņš min, ka brālību dalībnieku sarakstos var redzēt arī rātskungus, viņu kundzes, augsta ranga garīdzniekus un priesterus. "Tas liecina par to, ka 15. gadsimta otrajā pusē šīs brālības bija reliģiski sociālas vienības. Rātskungi, kas bija arī tirgotāji, mēdza iestāties šajās brālībās, jo viņi bija arī kolēģi," norāda Gustavs Strenga. Dokumenti liecina, ka pašas brālības nevēlas uzņemt savā vidū linu vērpējus, kā arī tos, kuru darbs saistīts ar asins nolaišanu, jo šis darbs tika uzskatīts par necienīgu. Notiek zināma iespējamo biedru šķirošana. Savukārt pilsētas rāte nosaka, ko šīs amatnieku brālības dara un nosaka viņu statūtus. Piemēram, 15. gs. vidū Alus nesēju brālībai tiek noteikts, ka alus nesējiem vairs nav jāizpilda pilsētas bendes pienākumi. Brālība ir priecīga un savās šrāgās raksta, ka šis ir necienīgs amats. Amatnieku biedrības jeb cunftes senajā Rīgā Kalēji, virvju vijēji, smalkmaiznieki, atslēdznieki, mūrnieki, drēbnieki, bārddziņi, grāmatsējēji, ratnieki, cepurnieki, krāsotāji - šie un citu amatu meistari veidoja teju 40 cunftes, jeb amatnieku biedrības, kuru pirmie aizmetņi viduslaiku Rīgā meklējami 13. gadsimtā. Cunftes sāka veidoties Rietumeiropā - Vācijā, Itālijā un citviet jau 9.- 10. gadsimtā. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz 20. gadsimtam un vairums no tām bija apvienotas Mazās ģildes sastāvā. Rīgā lielākoties šajās cunftes bija vācu tautības pārstāvji. Nevācu amata meistari drīkstēja savus izstrādājumus pārdot tikai Rīgas un tās apkārtnes latviešu pircējiem, tāpat še dzīvojošiem nevāciem bija lielāki nodokļi un parasti bija atvēlēti  smagākie un netīrākie darbi. Arī pašās cunftēs valdīja hierarhija. Vairāk par to stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle.

Augstajās dobēs, ko apņem savītas lazdu klūgas, spirgti zaļumi. No rīta dzestruma tos sargā salmi. Loki jau pastiepušies, pupas izlīdušas, zirņi jau meklē, kur pieķerties. Viduslaiku pils virtuves dārzā sasēti un sastādīti 60 dažādi augi, kādus tolaik lietoja pārtikā, ar ko ārstēja un ko izmantoja dažādām saimniecības vajadzībām. Šonedēļ raidījumā "Aculiecinieks" stāstām par Līgu Eglīti - Cēsu viduslaiku pils dārznieci.

Pastāv viedoklis, ka globālā pandēmija un ar to saistītā piespiedu "apstāšanās" pozitīvi ietekmē vidi. Tiek ziņots par mazākiem CO2 izmešiem. Vai tā patiesi ir, vai tā ir vien tāda māņus versija? Ko krīze nozīmē videi, ražošanai, patēriņam un kas notiks pēc krīzes - vai tā būs iespēja vai drauds videi, vērtē Vides izgltības fonda pārstāvis Jānis Ulme un Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga. Jānis Ulme norāda, ka nevalstiskās organizācijas ir piesardzīgas runāt par samazinājumu, jo sajūta ir ļoti mānīga. Jautājums, vai no tās atelpas mācīsimies, ka vienkārši iespējams samazināt kādas aktivitātes un dot ilgāku atelpu planētai. "Tas, ka esam spiesti uz kādu laiku iedot atelpu planētai, nerisina vides problēmas kopumā," uzskata Ulme. "Otrs, iepriekšējās krīzes liek būt piesardzīgiem par to, kas notiek pēc krīzes. Diemžēl vides aizsardzība vai uzmanības pievēršana ilgtspējīgai attīstībai nekad nav plusos izgājusi pēckrīzes situācijā, cik bijis iespējas tās pieredzēt." Jānis Brizga atzīst, ka satelīta dati rāda, kā samazinājies gaisa piesārņojums Ķīnā un Itālijā, kur ir būtiski ierobežots transports un rūpniecība. Var redzēt, kā tas ietekmē gaisa kvalitāti. Pārmaiņas ir iespējamas, bet vai īsti gribam tādā veidā īstenot. Vai esam gatavi tādām pārmaiņām? Arī Brizga piekrīt, ka pēc krīzes parasti emisijas strauji pieaug. Arī 2008. / 2009. gada krīzes laikā CO2 emisijas samazinājās globāli par 3%, pēc tam strauji atgriezās vecajās trajektorijās. Līdzīgās izmaiņas bijušas arī iepriekš 20. gadsimta otrajā pusē, kad pasaule piedzīvoja krīzes. Viduslaiku pilsētu kanalizācija un higiēna Kā Rietumeiropā savulaik risināja atkritumu un kanalizācijas jautājumus, vai tas ir mīts vai patiesība, ka viduslaiku pilsētās iedzīvotāji naktspodu saturu gāza ārā pa logu? Un ko arheologi ir atraduši bijušajā Rīdzenes upē, kas savulaik kalpoja par atkritumu izgāztuvi. Viduslaiku pilsētu varēja saost, tai bija sava specifiska smaka, bet ja palūkojamies uz mūsdienu lielpilsētām un degvielas aromātu tajās, tad arī varam teikt, ka šodienas pilsēta ož, atzīst Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ilgvars Misāns, uzsākot sarunu par blīvi apdzīvotu vietu sanitārajām un tīrības normām 14. un 15. gadsimtā. Labākie liecinieki tam, ka viduslaikos pastāvēja tualetes, ir arheoloģiskie atradumi senajās atejas bedrēs. Par to ikviens var pārliecināties Bauskas pils muzejā, kur, tiesa, tie jau ir jaunāki laiki - 16. gs. beigas un 17. gs. sākums, var aplūkot restaurēto hercogu Ketleru tualeti un tajā savulaik izraktos atradumus - zelta gredzenu, zelta dukātu un skaistu majolikas trauku. Bet, runājot par mūsu galvaspilsētu, sazināmies ar arheologu un SIA “Archeo” valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lūsēnu, kurš stāsta, ka senajā Rīgā atejas bedres jau pastāvējušas 13. gs, otrajā pusē. Par to liecina pēc baļķu izpēte. Atradumi tajās ir vēl no 15. un 16. gadsimta, tas nozīmē, ka šīs tualetes ir lietotas gadsimtiem ilgi. Runājot par tīrību senajās Rīgas ielās, arheologs teic, ka tā uzlabojās jau 13. gadsimta beigās pēc lielā ugunsgrēka pilsētā, kad tika pieņemts aizliegums būvēt koka ēkas un sāka bruģēt ielas. Tad arī lopu mēslus un sadzīves atkritumus tik lielā daudzumā uz ielām nemeta, un Rīgas rāte algoja cilvēkus, kas atkritumus izveda ārā no pilsētas.

Kā vēstures gaitā iezīmējas atšķirība starp dāvanām un korupciju? Kādus līdzekļus cilvēki izmantoja, lai ietekmētu dažādu lēmumu pieņemšanu sev par labu? Un kā Latvijā vēsturiski veidojās attieksme pret korupciju, Jaunākais Korupcijas uztveres indekss vēsta, ka Latvijas pozīcijas tajā pērn pasliktinājušās. Proti, korupciju kā problēmu cilvēki pamana retāk nekā iepriekš. Attieksmi pret korupciju pēta arī vēsturnieki, jo dažādos laikos šī parādība uztverta atšķirīgi. Nesen raidījumā runājām par dāvanu nozīmi viduslaikos un viens no secinājumiem bija, ka dāvanām ir jābūt publiski pasniegtām arī tāpēc, lai nebūtu bažu par korupciju. Ko tad pētnieki ir noskaidrojuši, ko dod šādi pētījumi un kad tad sabiedrībā parādījās izpratne par to, ka korupcija ir sodāma prakse, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno laiku un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs vēsturnieks Imants Cīrulis un Latvijas Universitātes docents, domnīcas  „Providus” korupcijas pētnieks Valts Kalniņš. "Ir atšķirība starp dāvanu, ko dodam kā pieklājības izpausmi, un dāvanu, ko dodam kā kukuli. Latvijas sabiedrībā tradicionāli ziedu pušķis ir dāvana pieklājības izpausmē,” skaidro Valts Kalniņš. "Tagad tas ir gājis mazumā, bet vēl pirms dažām desmitgadēm dažādās situācijās arī ierēdnim, kas atrisināja tavu administratīvo jautājumu, bija stipri vien pieņemts dod ziedus. Īsti un nopietni jau neviens nedomā, ka par parastu ziedu pušķi kaut ko nopirks un piekukuļos. Tā ir sava veida pieklājības forma." "Citos apstākļos zem dāvanas maskējas kukulis. Kukulis ir darījums – es tev samaksāju un tu par to kaut ko izdari. Tad dāvanas vārds patiesībā tiek izmantots tam, kas ir kukuļošana. Kukulis no dāvanas atšķiras, dāvana ir ar zināmu nesavtības aspektu," turpina Kalniņš. Kalniņš arī norāda, ka "senos laikos – viduslaikos vai cilšu laikos – un antropologi to ir pierādījuši, ja tu gribēji, lai virsaitis tev atļauj kaut ko izdarīt, viņam bija jāiedod dāvana. Un tas bija jādara publiski un daudzviet arī bijis tā, ka dāvana jāizlieto virsaitim kopā ar citiem. Senā dāvana ir tas, kas mūsdienās ir nodeva" Imants Cīrulis iepazīstina ar gadījumiem 20.-30.gados, kad kāds ierēdnis pieņēmis dāvanas jeb kukuļus no cilvēkiem un par to tiesāts..

Privāto arhīvu liktenis – kāda ir mūsu pieredze trimdas kultūras vērtību apzināšanā un saglabāšanā. Dažādām atmiņu institūcijām ir dažādas intereses. Viens – kur likt trimdā izdoto literatūru, bet otrs – kas notiek ar saraksti un dokumentāciju? Trešais – memoriālo priekšmetu nozīme. Kur labāk trimdas materiālus glabāt – mītnes zemes krātuvē vai Latvijā, raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts vērtē Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja, arhivāre Inese Kalniņa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja vietnieks zinātniskā darbā vadošais pētnieks, filoloģijas doktors Viesturs Zanders, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts un Latviešu Kopības Vācijā padomes pārstāve, aktīvi darbojas vairākās trimdas organizācijās Aija Ebdene. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs saņem vērtīgu dāvinājumu no Valdemāra Ģintera pēctečiem. Sazināmies ar arheologa un Lāčplēša ordeņa kavaliera Valdemāra Ģintera mazmeitu Baibu Eglāju.

14. septembrī mūsu valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem atzīmēsim 160. gadskārtu. Kā dzimta, kuras pārstāvji izkaisīti plašajā pasaulē, kopj savas tradīcijas un atgriežas Latvijā? Cik dzīvas mūsdienās ir tās pamatvērtības – krietnums, tolerance, godprātība, ģimeniskums -, ko Jānis Čakste nesa Latvijai un kā dzīvo jaunā muzeja ēka „Aučos”, kuru tuvinieki jau nodēvējuši par Čakstes māju? Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts sarunājamies ar Jāņa Čakstes mazmazmeitu Kristīni Čaksti, kura atzīst, ka vasaras pavada Latvijā, bet ar vienu kāju tomēr vēl ir arī Zviedrijā, vēsturnieku, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītāju Tomu Ķikutu un muzeja „Jāņa Čakstes māja” ekskursijas vadītāju Inetu Freimani. Sazināmies ar Kristīnes Čakste dēlu Aleksandru Čaksti Zviedrijā. Viņš cer, ka Jāņa Čakstes fonds, kas dibināts pirms gada, ar laiku būs tikpat vērienīgs kā Kenedija fonds ASV. Sazināmies arī ar Aleksu Krolls, Jāņa Čakstes mazmazmazmeitu. Šobrīd viņa ir Rīgā, bet dzimusi ASV, strādājusi Indijā, arī tagad projekti viņu saista ar Dienvidāfriku. Atzīmējot Jāņa Čakstes 160. dzimšanas dienu, 13. septembrī norisināsies zinātniska konference, būs Jāņa Čakstes grāmatas atkārtotā izdevuma atvēršanas svētki, bet 14. septembrī "Aučos" būs Jāņa Čakstes stipendijas pasniegšana un svētku kliņģeris pēcpusdienā visiem, kas būs sabraukuši. Raidījuma noslēgumā vēl aicinājums uz konferenci. 11. novembrī Vidzemes plānošanas reģions aicina uz vispārizglītojošo skolu direktoru, izglītības pārvalžu speciālistu semināru  “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”, kas norisināsies Amatas novada Drabešu Jaunajā pamatskolā. Par semināru stāsta Vidzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore Ija Groza.

Neatgriezeniski pazūd diasporas mantojums. Gana skaļi skan, bet tas ir fakts, ka liela daļa vēsturisko liecību par trimdas latviešu dzīvi nākamajām paaudzēm nesaglabāsies. Gluži vienkārši dažādu apstākļu dēļ dokumenti nav saglabāti un nav skaidrības, kur piemēram, tagad likt Krēsliņu dzimtas vēsturiskās liecības, vai kur glabājas dīpīšu arhīva materiāli. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts saruna par to, kur un kādā stāvoklī atrodas trimdas arhīvi, cik mērķtiecīgi norit darbs pie to apzināšanas un digitalizācijas, kāda ir iesaistīto organizāciju atbildība. Raidījuma viesi: Latvijas Valsts arhīva Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļas vadītāja Inese Kalniņa, muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” dibinātāja un aktīva brīvprātīgā Arta Savdona, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Toms Ķikuts un Ņujorkā dzimusi latviete, bijusī Latviešu centra Minsterē administratore Zuze Krēsliņa-Sila. Sazināmies ar Inesi Auziņu-Smitu, Lielbritānijas Latviešu dokumentācijas centra un arhīva vadītāju un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā Kultūras dokumentācijas nozares vadītāju. Raidījumā izmantoti materiāli no Latvijas Nacionālā arhīva fondu krājumiem.

Raidījumā Īstenības izteiksme skan esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā. Vēsturnieks Toms Ķikuts, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs, stāsta par Latviju Krievijas impērijas sastāvā, par pārmaiņas un tradīcijām, kādas bija 18. - 19. gadsimtā, laikā pirms neatkarīgas valsts nodibināšanas. Kāda bija mūsu pieredze, kas veidojusies laikā, līdz kļuvām par savas neatkarīgas valsts pilsoņiem.   Attēlā: 1859. gada "Latviešu zemes karte" (Kurzemes un Vidzemes, bet ne Vitebskas guberņas latviešu daļa).

Raidījumā Īstenības izteiksme skan esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā. Pirmajā esejā vēsturnieks Andris Šnē, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors, ieskicē dažus jautājumus, kas saistīti ar Latvijas aizvēsturi, ar sociāliem jautājumiem un politiskajām struktūrām Latvijas teritorijā aizvēstures beigās un viduslaiku sākumā, skatoties, kā mainījās sabiedrība un politiskā tradīcija, pateicoties eiropeizācijas procesiem.

Nedēļas nogalē gaidāmas nu jau ierastās Cēsu pils Viduslaiku dienas, šoreiz tās veltītas viduslaiku piļu un cietokšņu būvniecībai. Noteikti nevienam vien kādreiz ienācis prātā jautājums, kā pirms vairākiem simtiem gadu tapa milzīgie, lielie akmeņu mūri, kurus šodien pazīstam kā viduslaiku pilis, cietokšņus un kāda savulaik bija sajūta apdzīvojot to, ko mēs mūsdienās lielākoties redzam tikai kā drupas. Viduslaiku būvniecības tehnoloģijas mūsdienu acīm šķiet primitīvas, cilvēka ieguldītais spēks – milzīgs, bet pati ēku infrastruktūra drīzāk saistās ar cietuma celli nevis komfortablu dzīvi. Cik ļoti šie stereotipi atbilst tam, kas patiešām ir bijis? Kā pirms astoņsimt gadiem tapa Livonijas ordeņa pils Cēsīs un citas pilis, kā tika izkārtotas telpas pilī, ierīkota apkure, apgaismojums un labierīcības un kāda bija dzīve šādos mūros, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Cēsu muzeja Viduslaiku pils nodaļas vadītājs Gundars Kalniņš. Viduslaiku mūzikas skaņas un instrumenti Kā skanēja Livonijas laikā lautas, cinks un  traversflautas un kā šie mūzikas instrumenti tika spēlēti, stāsta senās mūzikas pētnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors Māris Kupčs.  

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies klimata pārmaiņām. Aprīlis bijis septītais mēnesis pēc kārtas, kad globālās temperatūras pārsniedza normu un šobrīd par sekām brīdina arī Pasaules banka. Savukārt studijā saruna par Ukrainu, kurai pēc uzvaras Eirovīzijā atkal pievērsta pasaules uzmanība. Raidījuma viesis: žurnālists Atis Klimovičs. Vēl raidījumā diskutēsim par Lielbritāniju, kuru tieši pēc mēneša gaida balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā arī skaidrosim, vai Rietumiem, cenšoties stabilizēt situāciju Lībijā, iespējams mazināt bēgļu plūsmu Eiropas virzienā.    Dabas uzvedība mainās Kad Leonardo di Kaprio saņēma savu Oskara apbalvojumu, slavenais aktieris no lielās skatuves atgādināja, ka klimata pārmaiņas ir īstas un tām jāpievērš uzmanība. Viņš jau gadiem runā par klimata pārmaiņu ietekmi uz pasauli. Kaut vai filmējoties mākslas filmā par izdzīvošanu savvaļā, Leonardo di Kaprio uzsvēra, ka sajutis, cik mainīgi ir laika apstākļi. Dažādas organizācijas mēra Zemes temperatūru un cenšas saprast, kā novērojumi dabā varētu mums sniegt atbildi par klimanta izmaiņām. NASA nesen ziņoja, ka dati par aprīli uzrāda absolūto siltuma rekordu pasaules mērogā. Gaisa temperatūra pēdējo trīs mēnešu laikā ir konstanti par vismaz vienu grādu pēc Celsija skalas pārsniegusi to normu, ko uzskata par atskaites punktu. Tieši temperatūras svārstības rada bažas, ka klimata pārmaiņas ir īstas. Zinātnieku darbs ir pētīt un meklēt kopsakarības, politiķu darbs ir meklēt risinājumus politiskā līmenī, bet žurnālistu un aktīvistu darbs ir ziņot un piedāvāt faktus. Vairākās pasaules valstīs izvēršas asa cīņa starp klimata pārmaiņu aizstāvjiem un noliedzējiem. Jo reālas izmaiņas nozīmē ekonomiskos pārkārtojumus. Bet kur nauda, tur intereses. ASV ir aktīvas lobētāju grupas, kuras veido politekonomijā skoloti cilvēki. Tāds ir arī Marks Morano, kurš bija viens no Republikāņu partijas vēlēšanu komandas veidotājiem, bet tagad vada pretklimata pārmaiņu organizāciju. Viņš ir pārliecināts, ka klimata pārmaiņas ir blēņas. „Mēs vadāmies pēc pierādījumiem, kuri parāda, ka globālo sasilšanu veicina simtiem dažādu faktoru, piemēram, okeānu cikli, ūdens temperatūra, metāns, Saules sistēma un Saules aktivitāte, mākoņi un vulkānu darbība un putekļi, kas no tās rodas. Ideja, ka oglekļa dioksīds ir aste, kas luncina suni, vienkārši nav izskaidrojums. Ja vēl pameklējam faktus vai aprakstus zinātniskajā literatūrā, ir plaši atrodama informācija, ka viduslaikos un romiešu laikā arī ir bijuši karstuma viļņi, kuros nu nekādi nebija vainojams CO2 izmešu daudzums. Kas tagad notiek? ANO dati liecina, ka pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši vairāki gadi, kad gaisa temperatūra nav palielinājusies. Bet ASV Kongress, ANO rada mītu, ka viņi var ietekmēt laikapstākļus. Tā it kā viņi spētu samazināt viesuļvētru spēku un tornado postījumus,” uzskata Morano. Lielu darba daļu, publiski skaidrot klimata pārmaiņu pazīmes, ASV pilda Bils Najs. Viņš ir populārzinātnisku raidījumu vadītājs, kurš uzskata, ka klimata pārmaiņu pretinieki nespēj uztvert argumentus precīzi. Pieminēt temperatūras nepaaugstināšanos ir viegli, ja skatās uz virspusējiem datiem, piemēram pa pilsētām. Bet Zemes temperatūra aug, ja to novēro globālā līmenī. „Sāksim ar faktiem – romiešu periods tiešām neatspoguļo visu pasauli. Kritiķiem varam pajautāt – vai jūs piekrītat, ka bērnībā oglekļa dioksīda izmešu nebija tik daudz kā tagad? Līmenis aug ļoti strauji. Tā ir atšķirība starp vecajiem sliktajiem laikiem un mūsdienām. Tieši CO2 pieauguma dinamika satrauc un to ietekmē cilvēka darbība. Paskatieties ledājos, kuros ir iesprostots gaiss no ļoti senas pagātnes. Tādā veidā mēs analizējam, kāda bija tālās pagātnes gaisa kvalitāte, un tā liecina, CO2 daudzums bija mazāks. Viduslaiku sasilšanas periods ir izplatīts arguments, bet tas ir Eiropas fenomens, tā kā uz pasauli to attiecināt nevar. Kad es biju bērns, pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza trīs miljardus. Manas dzīves laikā iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā dubultojies. Un pasaulē visi grib dzīvot kā mēs, attīstītās pasaules valstis. Tas nozīmē, dedzināt oglekli un izmest izmešus atmosfērā,” vērtē Najs. Aptaujāt zinātniekus par klimata pārmaiņām un CO2 izmešiem varētu daudz un ilgi. Bet piemēram, tautā labi zināmais laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka savus novērojumus balsta uz senču vērojumiem un ticējumiem. Viņš pievērš uzmanību arī zīmīgajiem laika prognozēšanas datumiem. Tāpat arī daudz ko var secināt no novērojumiem dabā. Kad es sekoju līdzi, tad es pamatojos uz cikliem. Šķiet, ka tie cikli arī dabā ir tādi. Un kad skatās globāli, tad arī mūsu mazajā zemītē tie cikli atkārtojas. Mums varbūt nav ļoti senu dabas vērojumu tradīciju, bet to, ka cilvēka darbība atstāj kaut kādu ietekmi, tas protams arī atsaucās. Nobīdes veidojas, sekojot laikam, jo, protams, viss ir kustībā un mainībā. Tomēr, kaut kāds cikliskums dabā ir - tas arī nosaka aukstākus un siltākus posmus un tas periodiski atkārtojas. Protams, Vilis Bukšs  neveic globālu laikapstākļu analīzi, bet arī nelielajā mērogā, viņš ir novērojis, ka dabas uzvedība mainās.