Podcasts about elizabeti

Nikomur, ki je pred tremi tedni sam ali s svojo družino zašel v decembrski mestni šunder, ne želim reči nič kritičnega. Vsakomur, ki mu prijajo mrzleči decembrski večeri v mestnem središču, kjer je zrak nasičen z vabljivim vonjem po kuhanem vinu in mesninah, iskreno privoščim dobro počutje in veselo druženje. Gneča na okrašenih ulicah in velike smreke z drobnimi lučkami ustvarjajo intimo, kjer bi se želeli zadrževati v neskončnost in bi stisnjeni k ljubečemu sozakoncu in otroku, obsijanemu s srečo, da je z nami, pozabili na vse tegobe iztekajočega se leta. Naše duše te decembrske večere napolnjuje skrivnostno pričakovanje. Toda, do kam sega hrepenenje, ki nas prežema, ko se sprehajamo ob stojnicah in brezskrbno pogledujemo, kaj od tega, kar je na njih, bi si glede na globino svojega žepa lahko privoščili. Kaj, razen tega, da bi ostali zdravi in z zalogo na bančni kartici, v resnici hočemo? O tem nas nihče nič ne vpraša, ne sozakonec ne otrok ne prijatelj. O tem najglobljem, kar bi želeli razumeti in občutiti sredi decembrskega šundra, vladata zadržanost in molk, ki se nadaljujeta tudi prek novoletnih praznikov in nato skozi vse leto. Ali je bila v to nerazložljivo hrepenenje, ki tiči globoko v nas, že kdaj izrečena beseda, ki bi dajala pomen življenju tudi potem, ko v poznih večernih urah zapuščamo mestno središče? Danes, na četrto adventno nedeljo, bodo verniki v svojih cerkvah slišali neobičajen pozdrav, ki ga je Mariji namenila njena teta Elizabeta, mati Janeza Krstnika: Blagor ti, ki si verovala. Ko si prestopila prag mojega doma, se je od veselja zganilo dete v mojem telesu. Obe noseči ženi sta v tistih zelo skromnih razmerah pred dva tisoč leti z očmi vere videli daleč prek sebe, v brezdanjost Božje ljubezni. Plamen vere je v njima oznanjal, da Bog ni pozabil nanju. Oni dve sta to verjeli. Ljudje našega časa pa imamo s tem težave. Ne zaupamo ničemur, kar presega domet naših oči in predvidevanja. Vsak dan se teže zanesemo celo na tistega, s katerim imamo otroke, in s katerim želimo biti družina. Kaj bi lahko povezalo naše skrhane odnose, zaradi česar nad vsem, kar delamo, visi senca dvoma in nesmisla. Marija in njena teta Elizabeta sta v vaški shodnici večkrat slišali preroka Izaija, ki je govoril: »Naj vriska puščava in goljava, naj poganja kakor narcisa.« Vedeli sta, da v puščavi ne bo pognala narcisa, sta pa v sinagogi doživeli, da se je v njuno dušo po veri prelivala Božja milina in njegova tolažba. In o tem danes znova beremo v cerkvi, da se v nas na kar najbolj preprost način ponovi vse tisto odrešujoče, kar je dajalo moč tudi Mariji in Elizabeti.

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Kruoslovys nūvoda Aulejā teikamīs ar literati, itainis kulturys dzeivis organizatori Ilzi Vovku jeb Elizabeti, kurai tikkū kai izguojs juos trešais kruojums, itūreiz tī ir “Dzejūleiši” bārnim. Ar Ilzi runojom par raksteišonu latgaliski, rudini kai dzejis ražys laiku, itainis volūdys sovpateibom i vareibu tuos saglobuot caur raksteitū vuordu.  

V Sloveniji je zelo priljubljena svetnica sveta Ana. Navadno jo upodabljajo kot starejšo ženo, ki ima v roki knjigo in uči svojo hčerko Marijico brati. Gre za simbolno podobo, kajti mati je bila njihova učiteljica, ki jih je uvajala v življenje. Glavno sporočilo, ki so ga prejemale judovske deklice, pa je bilo, da so se tudi one same začele doživljati kot milostni dar. To bo njihovo poslanstvo, da bodo dar življenja posredovale naprej, še drugim rodovom. Zato ni naključje, če je krščanska tradicija za ime Marijine matere izbrala Ano, v hebrejščini Hanah, kar pomeni milostni dar. Zgodovinskih poročil o Marijinih starših žal nimamo, tudi ne vemo, ali je Jezus iz Nazareta poznal svojo babico. Izročilo je seglo po podobi matere preroka Samuela, ki ji je bilo prav tako ime Ana in ki tudi ni mogla imeti otrok. Toda ko ji je Bog naklonil ta milostni dar življenja, ga je še kot triletnega dečka pripeljala v svetišče k duhovniku Heliju, da bi že zgodaj začel služiti Bogu. Tako nam apokrifni spisi, ki so polni čudovitih literarnih stvaritev, pripovedujejo podobno zgodbo o Marijini materi, ki prav tako ni mogla roditi otroka; in ko je njena hčerkica vendarle prišla, jo je darovala Bogu ter jo kot dekletce pripeljala v tempelj. Je bilo to samo v njenih molitvah? Vsekakor je gotovo, da je Ana podobno kot vse izraelske matere naučila svojega otroka prepevati psalme in lepe molitve. Zato je Marija znala pri sorodnici Elizabeti zapeti svoj čudoviti Magnifikat. Prav iz sobesedil svetopisemskih zgodb in modrostnih izrekov lahko sklepamo, kakšna čudovita ženska je bila sveta Ana. Modri Sirah ceni takšne vrle žene. Pove nam, da so njene najlepše ogrlice, uhani in zlati obročki njene moralne vrline. Te so njeno največje bogastvo, ki jih opazi moder moški in je zanje hvaležen, saj ga osrečujejo. Sirah ne opeva samo njene miline, ki je možu v največje veselje, ampak celo priznava, »da ga njena razumnost krepi«. To nas še posebej preseneča, saj so v tistem času Grki poveličevali predvsem moško modrost. A še starejše besedilo so Pregovori. Pravijo, da je celo poslovna uspešnost moža odvisna od njegove žene. Ona prav tako prideluje volno in lan in pri tem ne pozabi na ubogega. Toda judovsko izročilo je naredilo iz žene predvsem svečenico njenega doma. Še danes žena vodi sobotno bogoslužje v domači hiši. Naš pisatelj Cankar bi dejal: njena beseda je »beseda praznika, petja in vriskanja«.

25. novembrī Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē notiks vokālās grupas "Anima Solla" jubilejas koncerts - salidojums "Dzied', māsiņa, tu pret mani!", kurā skanēs latviešu tautasdziesmas – arī ansamblim veltītās Uģa Prauliņa, Andra Dzenīša, Andra Kontauta, Riharda Dubras, Jura Vaivoda, Sniedzes Prauliņas un Lauras Jēkabsones apdares. 1998. gadā Jumpravā izveidotais ansamblis ir trīskārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Lielās balvas ieguvējs, Pasaules Koru olimpiādes uzvarētājs vokālo ansambļu kategorijā, dažādu starptautisku un nacionālu konkursu laureāts. Sarunā ar ansambļa vadītāju Mārīti Puriņu un dalībniecēm - Annu Rudzīti, Noru Vanagu un Elizabeti Štomu - uzzinām par spējām komponista mūziku sasaistīt ar savu būtību, par maģisko pieskaršanos jaunajai mūzikai un dzinuļiem, kuri liek apzināties savu varēšanu, par iespēju izbraukāt visu pasauli un satikt apbrīnojamas personības. Sarunas gaitā - arī par jubilejas programmas koncepciju, kuras pamatā vēlme izdziedāt savu dzīvi un rādīt latviešu sievietes stipro pusi; par vokālo grupu, kura kalpojusi daudziem komponistiem par radošo laboratoriju, bet daudzām dziedātājām bijusi kā platforma nākamajam lēcienam profesionālajā karjerā. Noslēgumā - arī par pagriezienu turpmākajā ansambļa darbībā, kas iezīmēs neatkarīgu ceļu un darbošanos pēc projektu principiem. Inta Pīrāga: Kādēļ ir tik svarīgi jubilejās pulcēt kopā visas iepriekšējās un esošās dziedātājas, un kādēļ vispār ansamblim ir svarīgi grandiozi svinēt savas dzimšanas dienas? Mārīte Puriņa: Pirmkārt, dzimšanas diena ir kā Jaunais gads – kaut kāds posms dzīvē noslēdzies, un mēs atskatāmies atpakaļ uz padarīto un raugāmies nākotnē uz to, kā nu būs. Otrs iemesls ir sanākt visām kopā, jo pa šiem 25 gadiem ansamblī nomainījušās diezgan daudzas dziedātājas. Meitenēm, redz, tā ir – viņas studē, tad viņas brauc uz ārzemēm, tad precas, tad viņām dzimst bērni un tad viņas vairs nevar to savienot ar dziedāšanu, tādēļ arī sastāvs ļoti mainās. Šo gadu laikā ansamblī dziedājušas 41, bet šajā koncertā būs 20 dziedātājas, jo desmit no kopējā skaita šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs un desmit citām ir dažādi iemesli, kādēļ viņas netiek, bet 20 būs, tātad būsim pat kamerkoris. Es ar Anima Solla esmu runājusi vairākkārt. Iemesli ir bijuši dažādi. Ja nemaldos, pirmā bija 10 gadu jubileja, tad sekoja 15, tad 20 gadu, ir bijuši dažādi braucieni, vajadzējis parunāt par balvām un uzvarām, ir bijuši jaundarbi, bet par 25 gadiem mēs runājam pirmoreiz. Anna, es saprotu, ka mamma ir ansambļa vadītāja un nekādi nevarēji izsprukt no dziedāšanas, bet nu ir pietiekami cienījams vecums, lai varētu atļauties runāt pretī. Kas ir tas, kas visu šo laiku tevi tur pie ansambļa? Ir bijuši pāris mazi sānsolīši, bet principā visi 25 gadi ansamblī ir nodziedāti. Anna Rudzīte: Jā, ir visi 25 gadi. Manuprāt, ir bijusi tikai viena nepilna sezona, kurā nedziedāju, jo man piedzima pirmā meitiņa un ansamblim tobrīd bija diezgan aktīvs darba posms. Tad gan es sapratu, ka šī nu ir tā reize, kad vairs nevaru dziedāt kopā ar šīm jaukajām meitenēm, bet lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta ansamblī. Šīs ir manas visnoturīgākās attiecības ārpus ģimenes, kādas man jebkad bijušas (smiekli), un es varu teikt, ka šis ir brīnišķīgs muzikāls, un ne tikai muzikāls, piedzīvojums. Ko tik mēs neesam kopā darījušas – esam izbraukājušas, šķiet, teju visu pasauli, dziedājušas konkursos un koncertos, baudījušas visneiedomājamākās, gardākās virtuves un satikušās ar visiespaidīgākajiem cilvēkiem. Es nemūžam nebūtu spējusi to visu izdarīt, ja nebūtu pakļāvusies mātes spiedienam un dziedājusi Anima Solla 24 gadus. (smiekli). Elizabete, kā saprotu, ir pievienojusies kā viena no nesenākajām. Šad tad dzirdu, ka vokālā grupa Anima Solla izsludina uzņemšanu, jo trūkst dziedātāju. Protams, tas nenotiek tik plaši kā ierasts koros – sarunas vairāk notiek caur draugiem un paziņām, viens otru ierunā, un tad apmēram jau ir zināma tā augsne, kurā šī sēkla kritīs. Cik ilgi tu dziedi ansamblī un kā par to uzzināji? Elizabete Štoma: Es dziedu tikai vienu gadu. Man Mārīte pati piezvanīja un piedāvāja šo lielisko iespēju. Šogad bijis tik daudz notikumu – Dziesmusvētki, brauciens uz Franciju, rokopera "Lāčplēsis", tagad jubileja. Pa gadu esmu paspējusi piedzīvot ļoti daudz. Nora, tev dzīve Anima Solla jau ir mazlietiņ garāka? Nora Vanaga: Jā, es ansamblī dziedu tieši piecus gadus. Patiesībā uzsāku tieši 20 gadu jubilejā, kad arī bija salidojums. Tas būtībā bija mans pirmais nozīmīgais koncerts šajā sastāvā. Es gan tiku uzņemta caur noklausīšanos. Nezinu, kāds bija konkurss un cik daudz kandidātu uz manu vietu, bet tā esmu nonākusi šeit un dziedu jau 5 gadus.  Kurš jums katrai ir tas fantastiskākais brīdis, kura dēļ ir vērts arī iziet cauri dažādām grūtībām? Kā dēļ ir vērts dziedāt šajā ansamblī? EŠ: Man laikam visvairāk patīk tieši mirklis uz skatuves, kad esam visas kopā - dziedāšanas brīdis, kurā tu paskaties apkārt un saproti, ka ir tik forši dziedāt. NV: Man tie ir izaicinājumi. Pirmkārt, izaicinājums dziedāt tik dažādu repertuāru, kāds mums ir. Mums ir ļoti daudz pašmāju iemīļotu komponistu darbu, kas rakstīti speciāli mūsu vokālajai grupai, un tos izpildīt ir milzīgs pagodinājums. Darbi ir visdažādākā stila un rakstura, ar dažādiem vokālajiem izaicinājumiem un diapazoniem, un tieši šie izaicinājumi ir tas dzinulis, kas liek pasvīst un apzināties savas spējas un robežas, varēšanas un nevarēšanas. Katrā ziņā, garlaicīgi nav, un tas arī šeit notur. Vēl viens izaicinājums, kā jau Mārīte minēja, ir dalībnieču maiņa. Mēs visas esam brīnišķīgas solistes katra par sevi, bet būt ansamblī ir izaicinājums – spēt sadziedāties ne tikai vokāli, bet arī rakstura ziņā - saliedēties kā vienam veselam organismam. Dalībnieču maiņa dod uzdevumu arī mums, esošajām dalībniecēm – pieņemt un pielāgoties. Un tā, caur izaicinājumiem, mēs ejam no sezonas uz sezonu.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons 20. gadsimta 80. gados, kad Latvijā nonāca Strasbūras Modernās mākslas muzeja izdotā Fībiga monogrāfija, par viņu uzzināja arī Talsu mākslinieku grupa. Laikā no 2004. gada ir notikuši četri braucieni, kuros Talsu mākslinieku grupa (Talsu krūmu grupa) mēģinājusi izprast un identificēties ar Fībigu. Talsi – Parīze – Elzasa… Tāds ceļš mākslā bijis Talsos dzimušajam gleznotājam Frederikam Fībigam. Gleznotājs, grafiķis un grāmatu ilustrators Frederiks Fībigs dzimis 1885. gada 17. maijā Talsos galdnieka un šuvējas ģimenē, miris 1953. gada 6. februārī Selestā, Francijā, nabadzībā un aizmirstībā; apglabāts Selestates pilsētas kapos.   Mācījies Aleksandra licejā Rīgā. Ap 1905. gadu par viņa labvēli kļuva Talsu skolotāja Elizabete Auguste Krauze, apdāvināta vairāku valodu pratēja; viņa uzmundrināja un arī pabalstīja jaunā mākslinieka studijas Pēterburgas Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā (1905-1906), kā arī viņa papildināšanos pie Pēterburgas profesora Kardovska. 1906. gadā Rīgā Fībigs slepus apprecas ar savu mecenāti, neskatoties uz to, ka Elizabete Krauze ir 20 gadus vecāka par viņu. 1907. gadā abi dodas uz Parīzi, kur Fībigs nepilnu gadu apmeklē slaveno Žiliāna akadēmiju un jau 1908. gadā sāk izstādīt savus darbus dažādos Parīzes salonos: Neatkarīgo salonā (1908-1921), Rudens salonā (1909-1927, kopš 1921. gada žūrijas loceklis), dažādās privātgalerijās Parīzē un citās valstīs: Barselonā (1912), Londonā (1911, 1914), Ņujorkā (1916, 1927), krievu mākslinieku grupas izstādēs  Šanhajā, Maskavā, Vladivostokā (1912) un Londonā (1921), 3. latviešu mākslas izstādē Rīgā ( 1913/1914 ). 1928. gadā piedalās divās izstādēs Rīgā – mākslinieku apvienības "Sadarbs" 3. izstādē un Latvijas 10 gadu jubilejai veltītajā mākslas skatē. Personālizstādes Parīzē "Galerie Bernheimn-Jeune" (1912) un "Galerie Georges Petit" (1927), Rīgas Pilsētas mākslas muzejā (1928). Līdz 1929. gadam, dzīvojot Parīzē un vienmēr cīnoties ar materiālajām grūtībām, šaubām, paliekot īsti nenovērtēts un neizprasts, daudz gleznojis Parīzes apkārtnes un ielu motīvus, arī portretus, žanrus, labprāt devies gleznot ārpus nīstās Parīzes uz Francijas dienvidiem, Pirenejiem. Radoši nozīmīgs viņam bija ceļojums uz Itāliju (1911-1912). No 1910. līdz 1912. gadam daudz strādājis arī plakātā, linogravīrā un ksilogrāfijā. Pirmā pasaules kara laikā Parīzē Fībigs iepazinās ar divdesmitgadīgu mākslas studenti, ukraiņu ebreja meitu Deboru Logaku. Kaut arī viņš palika kopā ar sievu Elizabeti arī turpmāk, Deborai 1919. gada 27. jūlijā piedzima meita Raja un 1921. gada 17. maijā – dēls Ēriks. Īsi pēc Ērika piedzimšanas abi bērni tika nodoti Elizabetes aprūpē. 1929. gadā gadā Fībigu ģimene uz neilgu laiku nolēma pārcelties uz Francijas austrumiem – Elzasu, Selestu, cerībā, ka turienes klimats un egļu mežu gaiss uzlabos mazā Ērika veselību. Tomēr 1932. gadā Ēriks nomira. Neskatoties uz tik dramatiskiem notikumiem mākslinieka dzīvē (turklāt Elizabete neiztur grūtos eksistences apstākļus un atgriežas Parīzē), Elzasā Fībigs uzglezno ap 600 darbu, pārsvarā maza formāta un kolorītā ļoti izsmalcinātas Elzasas ainavas visos gadalaikos. 1934/1935. gadā šī novada avīzēs Fībigs kļūst populārs ar savu vientuļnieka uzdrīkstēšanos kopā ar meitu Raju pavadīt ziemu mežcirtēju barakā Tenhela kalnu grēdā; pēc atgriešanās pilsētā tiek sarīkotas vairākas viņa gleznu izstādes Selestā (1935, 1940), Strasbūrā (1937, 1940), Milūzā  1937), Kolmārā (1936). Otrais pasaules karš pārtrauca viņa panākumu sēriju, tas padarīja nevērtīgu arī uzkrāto naudu. Nesekmīgas bija Fībiga pūles iegūt no reiha mākslinieka pensiju, turklāt 1940. gadu sākumā sāk pasliktināties viņa redze. 1942. gadā 77 gadu vecumā mira Elizabete Fībiga. 1946. gadā Fībigs pārtrauca gleznot, turpmākos gadus pavadīdams ļoti noslēgti, nesaņemdams arī no Francijas valsts ne mākslinieka pensiju, ne pilsonību. 1948. gadā mākslinieks kopā ar meitu Raju tika pārvietots uz Šveisgūtes kazarmām, kur pilsētas sociālā pārvalde ievietoja trūcīgos; tur viņš mira 1953. gada 6. februārī. Apmēram 20 gadus Fībiga darbi glabājās, iepakoti kastēs. Tagad tie ir atklāti no jauna, pateicoties Rajas Fībigas un vairāku viņas draugu rūpēm. Ir sarīkotas daudzas gleznotāja darbu izstādes: Parīzē (1975, 1991), Selestā (1976), Kolmārā (1982, 1996) un citās Francijas un Vācijas pilsētās tuvākajā apkārtnē, kā arī Ņujorkā (1990) un Sanfrancisko (1992). 2005. gadā gadā F. Fībiga 120. dzimšanas dienas izstādi Elzasā sarīkoja Hāgenavas (Haguenau) muzejs, kā arī Talsu novada muzejs. Ir izdotas divas nozīmīgas monogrāfijas – Maurice Rheims, Nadine Lehni, Marie-Jeanne Geyer, Daniel Walther "Frédéric Fiebig. Des plaines de Courlande au Ried Alsacien" ( Strasbūra, 1984 ) un Kyra Kapsreiter-Homeyer "Frédéric Fiebig. Leben und Werke" (1992, arī franču valodā). Talsu novada muzejs izdevis katalogu "Frederikam Fībigam 120" (2005, sastādītāja G. Millersone). Frederika Fībiga darbi atrodas Kolmāras d` Unterlinden muzejā, Strasbūras Modernās mākslas muzejā, "Saint-Dié" Municipālajā muzejā (Francija), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Talsu novada muzejā (ap 170 vienību – gleznas, skices, uzmetumi, zīmējumi, linogriezumi, akvareļi), kā arī mākslas kolekcionāru kolekcijās.  

Kas Tev ir draudzība? Cik cilvēkus Tu sauc par saviem draugiem, un kas viņus atšķir no paziņām? Un maija raidījuma odziņa: vai zini, kas ir Tavu draugu *maizīte*? Turpinām aprīlī aizsākto tēmu. Šovakar mūsu saruna ar Elizabeti un Matildi – draudzenēm, kurām pašām ir tikai nedaudz pāri divdesmit, bet kuras jau var lepoties ar 20 (!) draudzībā pavadītiem gadiem. Kas viņas vieno? Kā viņu draudzību ietekmējis gads, kuru katra pavadīja citā valstī? Kā draudzību ietekmējusi laulība? Un kurā datumā ir viņu kā draudzeņu kopīgā vārda diena? Raidījuma 5. sezonu noslēdzam ar smiekliem un patiesu prieku. Baudiet vasaru, draudzību, kopābūšanu, un tiekamies jau atkal rudenī! Raidījumu veidojam mēs, "Kedās" komanda: Sintija, Linda, Katrīna, Elīza, Madara, Zigmārs ...

Samo tri dni nas še loči od svetega večera in v tej božični devetdnevnici pozdravljamo Vzhajajočega, ki prihaja z višave in je »svetloba večne luči in sonce pravice«. Zelo zanimivo je, da prav v dnevu, ki je najkrajši v letu, saj je zimski solsticij, zapojemo vzhajajoči svetlobi v pozdrav. Prav zaradi tega nam bogoslužje omogoča, da prepevamo tudi odlomek iz Visoke pesmi. Skupaj z ženinom, ki poje, ko prihaja in skače čez gore, preskakuje griče ter je podoben gazeli ali mlademu jelenu, ko istočasno vzklika: »Vstani moja draga, lepotica moja, ker glej, zima je minila, deževje je prešlo. Cvetlice so se prikazale v deželi, čas petja je prišel in glas grlice je slišati v naši deželi.« (Vp, 12)V najtemnejšem dnevu leta smo povabljeni, da prisluškujemo okoli sebe, kje neki je prihajajoče življenje, ki se že javlja? Kje je dobrota, ki se oglaša? Kje je pravica, ki se je že zasvetlikala? Pomembno je zaslišati majhen glas dobrote in opaziti tudi neznatno svetlobo, ki prihaja in ju pozdraviti. Božična noč in z njo božični mir, bo zasijal, če začnemo tudi sami deliti iskre dobrote, ki so nas presenetile. Marija je prav tako pohitela v gore, k sorodnici Elizabeti, da bi z njo delila čudovito novico, da bo tudi sama postala mati. In ob njej zve za čudežni dogodek, Elizabetin sin Janez Krstnik se že javlja, že prerokuje in tudi tokrat pove, kdo je pred njim. Tako prepozna svojega Gospoda in njegovo mater. Podoben je ženinu iz Visoke pesmi, ki poskakuje in pleše, ker je pred njim Odrešenik sveta, nova svetloba, novo življenje in upanje za vse ljudi.Marija kot odgovor Elizabeti prav tako zapoje, tokrat svoj slavni Magnificat. Kako močno odmevajo njene besede: »Velike reči mi je storil on, ki je mogočen!«. Tudi mi smo povabljeni, da z Visoko pesmijo in z Marijo zapojemo, kajti velike reči nam je storil dobri Bog. Naklonil nam je, da ga poznamo po imenu in naredil nas je za svoje prijatelje. Vsako leto na novo občutimo, kako znova prihaja k nam, nas ne pusti samih in nam prinaša besede tolažbe in novega upanja. Dnevi pred Božičem so že milostni trenutki, ko se opogumimo in svojim dragim upamo izreči besede ljubezni ter se jim s pozornostjo ljubeče približamo, hkrati pa se spomnimo teh, na katere smo skozi leto pozabili. Naj naša okolica opazi, da je naše srce že razigrano in veselo.

V Združenem kraljestvu so se z minuto molka, začetek in konec katere je odbil znameniti stolp Big Ben, poklonili pokojni monarhinji. Kraljico Elizabeto Drugo bodo jutri pokopali na gradu Windsor, njena krsta bo do jutra še v Westminstrski palači, proti kateri se je tudi danes vila nepregledna množica ljudi, ki se želijo od nje posloviti. V britanski prestolnici so tudi številni tuji voditelji, ki se bodo udeležili jutrišnjega pogreba. Nocoj jih je v Buckingamski palači sprejel kralj Karel Tretji.

V britanski prestolnici se pripravljajo na enega največjih pogrebov v zgodovini. V Londonu so zbrani številni predsedniki, premieri in člani kraljevih družin, ki se bodo udeležili jutrišnjega pogreba kraljice Elizabete druge. Med zbranimi je tudi slovenski predsednik Borut Pahor, ki se bo nocoj udeležil sprejema pri kralju Karlu tretjem. Medtem več tisoč ljudi še čaka, da se bodo lahko poslovili od pokojne monarhinje. Preostale novice: Madžarska meni, da obstaja možnost za dogovor glede zamrznitve evropskih sredstev. Na mizi pogajalcev sindikatov javnega sektorja in vlade tudi jesenka napoved inflacije. V Kostelu nadaljujejo z odpravo posledic poplav, jutri znane prve ocene škode.

Adventa 4. svātdīnes komentars: Marija apmeklej Elizabeti

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske  Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas. Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem. 3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915-1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā. 1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā.  Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos. Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies.. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis." Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un ekspozīciju nodaļas galvenais speciālists Edgars Ceske  Lāčplēša Kara ordenis bija pirmais un augstākais Latvijas valsts militārais apbalvojums. Par tā  dibināšanas dienu simboliski pieņemts uzskatīt 1919. gada 11. novembri, kad Latvijas armija padzina no Rīgas Bermonta-Avalova armiju. Tiesa, likumu par ordeni Satversmes sapulce apstiprināja tikai 1920. gada 18. septembrī, tādēļ pirmoreiz tas tika pasniegts tā paša  gada 11. novembrī. Šogad paiet 101 gads kopš Lāčplēša Kara ordeņa pirmās pasniegšanas dienas. Šoreiz tuvāk par diviem Lāčplēša Kara ordeņa nesējiem. 3. atsevišķā (studentu) bataljona virsleitnants Žanis Kincis/Kintcs, arī Ķincis (dzimis 1894. gada 20. decembrī Ezeres pagastā, miris 1964. gadā Vidrižos). Apbalvots par 1919. gada 18. maija durkļu cīņu pie Kaugurciema. Cīņā ievainots. Zaudēja abas acis. Ordenis piešķirts 1920. gadā. Izglītojies ģimnāzijā. 1915-1917. gadā dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Beidzis praporščiku skolu, piedalījies kaujās. 1916. gada 8. martā pie Ķekavas ievainots. 1917. gada beigās kritis vācu gūstā, no tā atgriezies apmēram pēc gada. Latvijas armijā iesaukts 1919. gada februārī Aizputē, piedalījies Kalpaka bataljona cīņās pret lieliniekiem 3. atsevišķajā (Studentu) rotā, vēlāk kapteiņa Zolta rotā. 1919. g. 18. maija kaujā pie Kaugurciema ienaidnieka uzbrukuma laikā viskritiskākajā brīdi, kad rotai bija beigusies munīcija, Ķincis veda savus kareivjus durkļu cīņā un pirmais ielauzās atpakaļ mūsu ierakumos, taču tika smagi ievainots, zaudēja abas acis. Ilgstoši ārtstējies kara slimnīcā.  Piešķirta jaunsaimniecība Cieceres pagastā. Dzīvojis Rīgā, piešķirta 1. kategorijas kara invaliditātes pensija. Pēc Latvijas netkarības zaudēšanas visas privilēģijas atņemtas. Mūža pēdējos gadus aizvadījis Siguldā. Miris 1964. gadā Vidrižos, apbedīts Siguldas kapos. Žurnāls "Liesma" 1990.gadā raksta: "Šķiet, Siguldā vēl daudziem vajadzētu atcerēties šo kalsno vīru, kas teica: «Acis man atņēma sarkangalvis!» un ar aklā spieķi rokā steberēja pa Sudmaļa ielu, skaļā balsī lādēdams padomju varu un komunistus. Namu I. Sudmaļa ielā 25a Kintcs savā īpašumā ieguvis trīsdesmito gadu vidū. Abi ar sievu Elizabeti pelnījušies, izdodot mēbelētas istabas vasarniekiem. Īsi pirms kara pieņēmuši audzināšanā bāreņos palikušo Allažu Mežmuižas saimnieka Kalniņa ārlaulības dēlu Jāni. 1944. gadā no frontes pabēguši Gaujmalas Vērīšos. Kad atgriezušies, mājā jau dzīvojuši sarkanarmijas virsnieki, saimnieka ģimenei atvēlēta tikai viena maza istabiņa. Sācies trūkums un bezcerība. Bet Kintcs kārtējai nelaimei tik viegli nav vis padevies. Turpat Gaujmalas gravā nokaltušos kokus malkai zāģējis un augšā nesis, naudiņu centies nopelnīt, birstes un pirtsslotas sienot. Piecdesmito gadu sākumā nomirusi Elizabete, uzradušies «līdzjūtīgi draugi», kas pie nelaimīgā gājuši ar pudelēm ķešās, bet nereti projām nesuši šo to krietni vērtīgāku. Šajā un vēl citās grūtās situācijās Kintcu centušies glābt Siguldas baptistu draudzes locekļi. No Ļeņingradas Latvijā atgriezusies svešvalodu skolotāja Olga Kalniņa, kas meklējot savu krietni jaunāko pusbrāli, atradusi arī Žani Kintcu. Piecdesmito gadu otrā pusē abi sareģistrējušies.. Sešdesmito gadu sākumā Kintca veselība pasliktinājusies, galvā atklāta granātas šķemba vēl no atbrīvošanās cīņu laikiem. 1964.gadā viņš lauzis gūžas kaulu, ilgi gulējis Siguldas slimnīcā, pēc tam pārvests uz Vidrižiem, kur miris. Žani Kintcu Siguldas kapos bērējuši pieci seši cilvēki. Zārka nešanai talkā nācies lūgt kapraci. Kintcs apglabāts Latvijas armijas uniformā ar visu Lāčplēša ordeni. Divpadsmit gadus vēlāk viņam blakus guldīta uzticīgā Olga. Kaut gan Žaņa Kintca kaps nav nezālēm aizaudzis, tiem, kas viņa vārdu lasījuši Latvijas vēstures grāmatās un viņu personīgi pazinuši, šķiet — Kurzemes Lāčplēsis Siguldā lielāku piemiņu pelnījis." Kārlis Degteris/Dekteris (1896–1942) dzimis Druvienas pagastā, beidzis Bulduru dārzkopības skolu, strādājis par dārznieku. Krievu armijā iesaukts 1915. gadā. Kopš 1919. gada cīnījies nacionālo partizānu rindās. 1919. gada 21. – 22. martā pie Kraukļu pagasta  “Lēģeru” mājām, pārvarot desmitkārtīgu pretinieka pārspēku, izveda savus ļaudis no ielenkuma bez zaudējumiem. Dienestu turpināja arī miera laikā 3. Latgales divīzijas štābā, pēc tam Aviācijas pulkā. Kārlis Degteris deportēts 1941. gada 14. jūnijā un izsūtīts uz Soļikamskas nometni, kur nošauts 1942. gada 7. aprīlī. Viņa Lāčplēša Kara ordenis glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā un vasaras sezonā apskatāms ekspozīcijā “Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis”. Ordenis īpašs ar to, ka piešķirts 1928. gadā, kad kopumā piešķirti tikai astoņi šādi ordeņi. Kārlim Degterim pasniegtais bija ar priekšpēdējo kārtas numuru. Pēdējais tika piešķirts Elzai Žiglēvicai.

V slovenskem krščanskem izročilu se je uveljavil običaj, da 25. marec praznujemo kot materinski dan. Gre za praznik Marijinega oznanjenja, ko se spominjamo, kako je Marija iz Nazareta izvedela, da bo postala mati. To je bil zanjo nadvse vesel dogodek, zato pri bogoslužju beremo odlomek iz 7. poglavja Knjige preroka Izaija, ko tudi Izraelski kralj Ahaz izve, da bo dobil sina. Šlo je za 8. stoletje pred Kr., ko je bilo Izraelsko kraljestvo v hudi nevarnosti, da ga napadejo in ugonobijo sosednje države. Toda v ta težaven čas Bog pošlje tolažbo in novo veselje, od tod napoved: »Glej, mladenka bo spočela in rodila sina« (Iz 7). Kdo je bila ta mladenka? Judovski razlagalci pravijo, da je to bila kraljeva zaročenka po imenu Abi. A krščanska tradicija dodaja, da s tem rojstvom znamenita prerokba še ni docela uresničena. Tisti pravi otrok, ki bo prinesel resnično veselje materi in vsemu njenemu ljudstvu, bo mesija, se pravi, da bo uresničitev prerokovih besed predstavljalo šele Jezusovo rojstvo v Betlehemu. Zato tudi razumemo veselje Marije, ko izve, da bo prav ona tista mladenka, ki bo prinesla na svet mesija, odrešenika. V tej radosti pohiti k sorodnici Elizabeti in ji zapoje: »Velike reči mi je storil on, ki je mogočen.« Odslej bo vsak otrok, ki prihaja na svet, prinašal veselje materam in svoji širši okolici. Vidimo, da je Marija ob napovedi, da bo postala mati, v zadregi, ker jo je novica zelo presenetila. A potem se prepusti veselju in odhiti k svoji najljubši teti, da bi z njo delila srečo. Elizabeta jo je razumela, saj je tudi sama pričakovala vesel dogodek. Veselje deklet in žena, ki postajajo matere, je tolikšno, da ga želijo deliti z nami. Vsak otrok pomeni veselje mater in je zato znamenje Božje navzočnosti in tudi novega upanja med nami. Otrok je berač človeške besede, mleka in kruha, zato je hvaležen za materino ljubezen. Čeprav živi v zelo skromnih razmerah, materi s svojo razigranostjo vrača njeno nepreračunljivo darežljivost. Kdaj je tudi razposajen, vedno pa radosten nad življenjem. V spomin mi prihajajo prizori iz zaklonišč obleganega Sarajeva, ko so se otroci igrali naprej in bili iskrivi v svojih igrah. Materina ljubezen jim je omogočila, da so se smejali tudi v takratnih težkih razmerah. Podobne prizore zasledimo danes tudi v begunskih taboriščih. Veselje nad življenjem je vedno močnejše, kot še tako težke razmere, zato vedno znova prihajajo otroci na svet.

Arī šajā piektdienā aicinām jūs paviesoties „Dīvāna kinozālē”. Piedāvājums šoreiz izdevies spēcīgā kontrastā - no šausmu un krimināldrāmām līdz animācijas filmām ģimenei. Maija Gundare ir viena no pieredzējušākajām jaunās paaudzes grima māksliniecēm Latvijas kinovidē. Šobrīd gan profesionālajā ziņā ir klusāks posms – Maijas vārdiem sakot, “jāsagaida Kultūrkapitāla rezultāti”, tad arī būs zināms, vai priekšā jauns darba cēliens. Taču runājot par to, ko varam vērot savās “Dīvāna kinozālēs”, pirmais Maijas ieteikums ir pilnmetrāžas seriāls “American Horror Story”, kura epizodes var vērot “Amazon Prime” platformā. Otru ieteikumu Maija pārvirza uz semītisko pasauli – proti, platofrmā “Netflix” skatāmo seriālu “Shtisel” / “Štisel”, kurš stāsta par ortodoksālo ebreju ģimenes sadzīvi Jeruzalemē. Tīmekļa kino datubāzē IMDB.com šis seriāls novērtēts ar atzīmi 8.6 no 10 ballēm. Taču pie malas jokus, laiks krimināliem mezgliem, kuri jāatrsina gan seriāla “DES” varoņiem, gan šī britu televīzijas ITV ražotā ekrāna produkta vērotājiem. To iespējams izdarīt gan atsevišķu kabeļtelevīziju paketēs, gan telekanāla ITV vietnē ITV.com/hub. Seriāls vēstī par skotu sērijveida slepkavu Denisu Nīlsenu, kurš savu upuru mirstīgās atliekas nobēdzināja kanalizācijā. Tieši šī, visnotaļ īpatnā izvēle arī nodeva viņa saistību ar slepkavībām un tām sekojošajam apcietinājumam. Galvenajā lomā: Harija Potera un arī "Doctor Who" sekotājiem pazīstamais britu aktieris Deivids Tenants. Arī Maija Gundare ir šīs telenoveles fanupulkā. Scenārists un dramaturgs Matīss Gricmanis savu “Dīvāna kinozāles” repertuāru lielā mērā pakārto vecākā, septiņgadīgā dēla Eliasa un pastarīša Ulisa garastāvoklim un vēlmēm. Taču arī Matīss ar sievu Elizabeti šajos audiovizuālajos piedzīvojumos atklāj kaut ko jaunu arī priekš sevis. Paralēli tam Matīss strādā pie jaunās Rozes Stiebras filmas “Sirds likums” scenārija. Jāpiebilst, ka Matīsa Gricmaņa ieteiktās animācijas filmas iespējams noskatīties Disney+ tīmekļa platformā, savukārt Vesa Andersona idilliskais vēstījums „Mēnesnīcas karaļvalsts” ir izbaudāms vietnē “Amazon Prime”.  

Elizabeti se je dopolnil čas poroda in je rodila sina. Ko so njeni sosedje in sorodniki slišali, da ji je Gospod skazal veliko usmiljenje, so se z njo veselili. Osmi dan pa so prišli, da dete obrežejo in so mu po očetu hoteli dati ime Zaharija. Njegova mati pa je odgovorila: »Nikakor, ampak Janez se bo imenoval!« In rekli so ji: »Nikogar ni v tvojem sorodstvu, ki bi mu bilo takó ime.« Tedaj so pomignili njegovemu očetu, kako bi ga on hotel imenovati. Zahteval je deščico ter zapisal: »Janez je njegovo ime.« In vsi so se začudili. Pri tej priči so se mu razvezala usta in jezik in je govoril ter hvalil Boga. Strah je obšel vse njih sosede in po vsem judejskem pogorju so govorili o vsem tem. Vsi, ki so to slišali, pa so si vzeli k srcu in so govorili: »Kaj neki bo iz tega otroka? Gospodova roka je bila z njim.«(Lk 1,57-66)

Tisti čas je Marija rekla: »Moja duša poveličuje Gospoda in moj duh se raduje v Bogu, mojem Zveličarju. Zakaj ozrl se je na nizkost svoje dekle. Glej, blagrovali me bodo odslej vsi rodovi. Zakaj velike reči mi je storil On, ki je mogočen in je njegovo ime sveto. Od roda do roda traja njegovo usmiljenje njim, ki mu v strahu služijo. Moč je skazal s svojo roko, razkropil je nje, ki so napuhnjenih misli. Mogočne je vrgel s prestola in povišal je nizke. Lačne je napolnil z dobrotami in bogate je odpustil prazne. Sprejel je svojega služabnika Izraela in se spomnil usmiljenja – kakor je govoril našim očetom – do Abrahama in njegovega roda na veke.« Marija pa je ostala pri Elizabeti nekako tri mesece, potem se je vrnila na svoj dom.(Lk 1,46-56)

Naseņ bejom nūbraukušs iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu pogosta “Cepleišu” cīmu, kur dzeivoj i saimnīkoj Voguli. Jau vairuokuos paaudzēs dzymta nūsadorboj ar pūdnīceibu. Kūpā ar dveiņubruolim Juoni i Māri Vogulim, kai ari Māra saimi – sīvu Dzintru i meitu Elizabeti – runuojom par tū, kai jim ite vysim kūpā dzeivojās. Ite, “Cepleišūs”, sūpluok vīna nu spylgtuokūs Latgolys pūdnīku – Voldemāra Vogula – i juo sīvys, školuotuojis Olgys Vogulis sātai i kūpeigajai saimis darbineicai, jūs bārni ir sacāluši sovejis sātys i niu ite dzeivoj ar sovom saimem. Kai jī ite sadzeivoj, kūpā i atseviški dorbojās ar muolu i ni tikai, uzjem turistus, ar kaidom nūdarbem pīppylda garūs zīmys vokorus. Saprūtams, ar bruolim Vogulim, kurim pūdnīceiba nav tikai hobejs, bet gon ari sirdslīta, navarim naparunuot ari par Latgolys keramiku i tai rakstureigom īzeimem šudiņ i iz prīšku.  “Latveja ir cīši boguota ar tradicionalū muokslu, tys ir na tikai muols i dzīsmis, vysuos jūmuos. Mes asam cīši talanteiga tauta. Varbyut mainuos vierzīni, bet Latgolys keramika piļneibā nikod napagaiss.  Mums ir taida dvieseliska sajiuta, turiet rūkā ūtra tautīša darynuojumu, kas īt nu sirds, navys nu fabrikys." Tai, vaicuots par tū, cik populara ir Latgolys keramika i kas ar jū nūtiks iz prīšku, pīzeist Māris Voguls.  

Naseņ bejom nūbraukušs iz Rēzeknis nūvoda Leņdžu pogosta “Cepleišu” cīmu, kur dzeivoj i saimnīkoj Voguli. Jau vairuokuos paaudzēs dzymta nūsadorboj ar pūdnīceibu. Kūpā ar dveiņubruolim Juoni i Māri Vogulim, kai ari Māra saimi – sīvu Dzintru i meitu Elizabeti – runuojom par tū, kai jim ite vysim kūpā dzeivojās. Ite, “Cepleišūs”, sūpluok vīna nu spylgtuokūs Latgolys pūdnīku – Voldemāra Vogula – i juo sīvys, školuotuojis Olgys Vogulis sātai i kūpeigajai saimis darbineicai, jūs bārni ir sacāluši sovejis sātys i niu ite dzeivoj ar sovom saimem. Kai jī ite sadzeivoj, kūpā i atseviški dorbojās ar muolu i ni tikai, uzjem turistus, ar kaidom nūdarbem pīppylda garūs zīmys vokorus. Saprūtams, ar bruolim Vogulim, kurim pūdnīceiba nav tikai hobejs, bet gon ari sirdslīta, navarim naparunuot ari par Latgolys keramiku i tai rakstureigom īzeimem šudiņ i iz prīšku.  “Latveja ir cīši boguota ar tradicionalū muokslu, tys ir na tikai muols i dzīsmis, vysuos jūmuos. Mes asam cīši talanteiga tauta. Varbyut mainuos vierzīni, bet Latgolys keramika piļneibā nikod napagaiss.  Mums ir taida dvieseliska sajiuta, turiet rūkā ūtra tautīša darynuojumu, kas īt nu sirds, navys nu fabrikys." Tai, vaicuots par tū, cik populara ir Latgolys keramika i kas ar jū nūtiks iz prīšku, pīzeist Māris Voguls.  

Par skolu, skolēniem, skolotājiem un savstarpējajiem konfliktiem un VARDARBĪBU diskutējam kopā ar mūziķi Ralfu Eilandu, vidusskolnieci un jauniešu viedokļu līderi Elizabeti un Daugavpils 3.vidusskolas sociālo zinību skolotāju Ilmu Kupcovu. Raidījumā: •Vai tiešām vardarbība skolā pret skolotājiem ir problēma? •Vai skolotāji ir aizmirsuši to, ka skolotāja darbs ir īpaša misija? •Vai skolēni ir aizmirsuši savus pienākumus un atļaujas pret skolotājiem izturēties pārāk necienīgi?  •Kas ietekmē skolēna uzvedību skolā? •Kā skolotājam uzturēt autoritātes sajūtu? •Vai skola nogalina radošumu?  •Vai skolotājam ir tiesības teikt to, ka Tu dzīvē neko nesasniegsi?  •Vai  sapratni un cilvēcību varam prasīt  tikai no sociālo zinību skolotāja vai arī no matemātikas? •Jautrākam noskaņojumam: skolotāju un skolēnu domu "TOP 5"? Ko skolā domā skolotājs? Ko skolā domā skolēns? Klausies un komentāros izsaki savu viedokli par šo problēmu! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Par skolu, skolēniem, skolotājiem un savstarpējajiem konfliktiem un VARDARBĪBU diskutējam kopā ar mūziķi Ralfu Eilandu, vidusskolnieci un jauniešu viedokļu līderi Elizabeti un Daugavpils 3.vidusskolas sociālo zinību skolotāju Ilmu Kupcovu. Raidījumā: •Vai tiešām vardarbība skolā pret skolotājiem ir problēma? •Vai skolotāji ir aizmirsuši to, ka skolotāja darbs ir īpaša misija? •Vai skolēni ir aizmirsuši savus pienākumus un atļaujas pret skolotājiem izturēties pārāk necienīgi?  •Kas ietekmē skolēna uzvedību skolā? •Kā skolotājam uzturēt autoritātes sajūtu? •Vai skola nogalina radošumu?  •Vai skolotājam ir tiesības teikt to, ka Tu dzīvē neko nesasniegsi?  •Vai  sapratni un cilvēcību varam prasīt  tikai no sociālo zinību skolotāja vai arī no matemātikas? •Jautrākam noskaņojumam: skolotāju un skolēnu domu "TOP 5"? Ko skolā domā skolotājs? Ko skolā domā skolēns? Klausies un komentāros izsaki savu viedokli par šo problēmu! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Blog Post: http://insideoutsidemichiana.blogspot.com/2017/11/rocks-as-loose-part.html   International Stonework PIay Day: http://nurtureinnature.com.au/international-stonework-play-day/   Other Extras: Starting a Rock Collection http://insideoutsidemichiana.blogspot.com/2013/01/start-rock-collection.html http://insideoutsidemichiana.blogspot.com/2013/01/rock-grid.html   Sensory Stimulation for Seniors https://www.facebook.com/groups/178530402911578/   Rock painting controversy:   https://www.npca.org/articles/1771-between-a-kindness-rock-and-a-hard-place   Quotes: The man who moves a mountain begins by carrying away small stones. –Chinese Proverb The only difference between stumbling blocks and stepping stones is how you use them. –American Proverb   Everybody Needs a Rock Ten rules for finding the perfect rock, line drawings and simple color By Byrd Baylor Find it (aff link): http://amzn.to/2xXMXoA If You Find a Rock uses pictures to illustrate the work, talks about different types of rocks you might find, such as a softer chalky rock for drawing. A big mossy rock for resting, one with a line etc. By Peggy Christian and Barbara Hirsch Lember Find it (aff link): http://amzn.to/2AgQqQP If Rocks Could Sing By Leslie McGuirk—a discovered alphabet = a is for addition ( a math equation), b is for bird (bird rock in nest, fun twist on an ABC book. The author shares her process of finding each individual rock by the sea. Imagine the time it took to find just the right rocks over time. I guess the letter K was challenging, but she persevered. Find it (aff link): http://amzn.to/2zbXeic   Rocks: Hard, Soft, Smooth, Rough:  by Natalie Rosinsky more nonfiction, story of rocks, types of rocks. Still very appropriate and approachable for younger children while still having more in depth information and charts. Find it (aff link): http://amzn.to/2AgRiVB On My Beach There are Many Pebbles (Probably Our Favorite Rock Read Aloud): by Leo Lionni The author encourages us to take a deeper look at rocks on the beach. Illustrations are drawn. “Most are ordinary but some are strange and wonderful.” Fish, geese, numbers, etc. Makes me want to go explore what shapes and numbers we might find in the rocks. Find it (aff link): http://amzn.to/2AhXGMb Elizabeti's Doll by Stephanie Stuve-Bodeen  There’s a new baby in the house and Elizabeti decides she wants a doll to take care of as her mother cares for the baby. She looks around the village, and finds a perfect rock to be her doll. She sings to the rock doll as her mom sings to the baby, changes diapers, and loves her special doll. Lots of imagination.  Find it (aff link): http://amzn.to/2y45mjw Rhoda's Rock Hunt by Molly Beth Griffin Rhoda’s aunt and uncle take her backpack camping in Minnesota near a stream. She really likes the rocks there because she loves rocks. She found so many special rocks and had to carry her own pack. Lots of great adjectives! She tires of the trip, yet finds a beach full of rocks which makes her happy. She can’t carry them all home, so must make some decisions about rocks and sharing with others. Find it (aff link): http://amzn.to/2y3P1LM A Rock Can Be by Laura Purdie Salas This shows how rocks may be mountains, carved into fountains, Stepping stones, dinosaur bones, and so much more. We use rocks in lots of ways! Very simple text that is engaging. There are informational pages at the back with info on glowing rocks, chalk, lake skippers, and more. As well as a glossary. Find it (aff link): http://amzn.to/2hI9HTt   Loose Parts Play Facebook Page   Loose Parts Play Facebook Group   Inside Outside Michiana Facebook Page   Loose Parts Nature Play Website

Svētrīts. Studijā priesteris Andris Kravalis. Lasījums no Lūkas evaņģēlija 1. nodaļas Tajās dienās Marija cēlās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā. Iegājusi Zaharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti. Un notika tā, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, bērniņš viņas miesās sāka kustēties, un Elizabeti piepildīja Svētais Gars un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi svētīta starp sievām un svētīts ir tavas miesas auglis. No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka kustēties. Un svētīta ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai sacīs.”

Ja pagājušā gadsimta pašā sākumā kāds rīdzinieks būtu izceļojis no Rīgas un pēc 12 gadiem atgriezies, viņš diez vai pazītu šo pilsētu, kas no miegainas un provinciālas pilsētiņas bija pārvērtusies par Eiropas nozīmēs kultūras pilsētu. Tas nav pārspīlēts, jo nepilnu 12 gadu laikā, kopš Rīgas mērs bija britu izcelsmes rīdzinieks Džordžs Armitsteds, pilsēta pārtapa līdz nepazīšanai. Bija tapusi pirmā elektriskā tramvaja līnija, vairs nevelk zirgi šo transportu, bet mums ir moderns satiksmes līdzeklis, ierīkota moderna centralizēta ūdens apgādes sistēma un pilsētniekiem vairs nav pie pumpjiem jāiet grabināt spaiņus; ielas grezno jūgendstila nami, uzcelts mākslas muzejs, Pilsētas teātris, atvērtas 16 jaunas skolas, iekārtoti parki un atvērts Zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem, izbūvēta preču stacija un osta, atvērtas tautas bibliotēkas un tējnīcas, veicināta rūpniecības un tirdzniecības attīstība. Tā ir tikai daļa no paveiktā, ko 11 gados sešos minēšos un 10 dienās spējis izdarīt izcilais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kuram 27. oktobrī apritēja 170. dzimšanas dienas gadskārta. Par šo izcilo personību, viņa veikumu un ģimeni stāsts raidījumā Dzimtas saknes. Rīgas pilsētas galvas Džordža Armitsteda (1847-1912) dzimta un tās ieguldījums Rīgas attīstībā - arhitektūras un mākslas, un industriālā mantojuma jomā. Tikšanās ar Rīgas mēra mazmazdēlu Rodniju Redklifu Jaunmoku pilī - bijušajā ģimenes vasaras rezidencē un medību pilī; ieskats “Armitstedu ģimenes relikviju kolekcijā”, kura apskatāmas Rīgas Jūgendstila centrā. Armitstedi ierodas Rīgā Sazarotās un kuplās Armitstedu dzimtas vēsture saistībā ar Rīgu iesākusies 1812. gadā, kad cienījama Īzingvoldas vikāra Džona Viljama Armisteda dēls 27 gadu vecumā, saņēmis savu mantojuma daļu pēc vecāku aiziešanas mūžībā, no Anglijas ar kuģi ieradās Rīgā. Droši vien viņš bija labi iepazinies ar politisko situāciju, jo tas bija laiks, kad risinājās Napoleona karš ar Krieviju. Iespējams, viņš arī zināja, ka Rīgas rāti kopš 1810. gada vada skots Augusts Vilhelms Barklajs de Tolli un ka Rīgā sekmīgi darbojas skotu un angļu tirdzniecības firmas. Viena no tām – „Mitchel and Co” – arī pieņēma jauno atbraucēju darbā. Grūti pateikt, kas pamudināja toreiz Džordžu no Izingvoldas doties uz Baltiju, kur viņam nebija ne radinieku, ne paziņu, bet vēra ņemams ir fakts, ka drīz vien viņš kļuva par firmas "Mitchel and Co" līdzīpašnieku un vēlāk to pārņēma pilnībā. Turīgs būdams, jauneklis drīz tika uzņemts Rīgas Melngalvju biedrībā, taču jau 1817. gadā viņam to nācās pamest, jo Džordžs ieskatījās vienā no bagātākajām Rīgas līgavām – vācbaltu dzimtas mantiniecē Emmā fon Jakobi un Emmas vecāki deva svētību šīm laulībām. Ģimene iegādājās sev namu Mārstaļu ielā 19, kas turpmākos 100 gadus būs saistīts ar Armitstedu dzimtu un kurā 1847. gada 27. oktobrī pasaulē nāks slavenais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Skološanās pie Vāgnera un Džeimsa novēlējums Rīgas mērs – tā jau ir trešā Armitstedu paaudze Latvijā, bet Džordžs, kurš ieradās šeit pats pirmais un apprecēja Emmu, kļuva par astoņu bērnu tēvu. Divi gan agri aizgāja mūžībā, bet seši ieguva labu izglītību un spējas attīstīt savus talantus – viņu vidū Džons Viljamss, Džordžs, Džeimss, Marija Anna, Alfrēds un Sesila Evelīna. Dēli studēja gan Rīgā, gan ārzemēs, bet meitas izglītību ieguva mājskolotāju uzraudzībā un kā tas bija pieņemts, notika arī privātstundas mūzikā, kuras meitenēm pasniedza Rīgas pilsētas teātra galvenais diriģents, vēlāk slavenais komponists Rihards Vāgners. Viņa muzicēšanu bija iemīļojušas ne vien Armitstedu meitas, bet arī suns, ņūfaundlendietis Robērs, kurš bieži pavadīja komponistu līdz mājām, bet kad Vāgners, bēgdams no kreditoriem pameta Rīgu, tad Robērs viņu pavadījis arī tālākā ceļā – tiesa – bez saimnieku atļaujas. Nav zināms, kā privātskolotāja pēkšņo pazušanu uztvērušas Armitsteda meitas, bet zināms, ka vecākā meita Mērija Anna vēlāk kļuva par flotes kapteiņa Oto Valdemāra fon Budberga sievu, kā prezidente aktīvi darbojās Rīgas sieviešu apvienībā un tās uzdevumā pārraudzīja Maskavas priekšpilsētas bērnu patversmes darbu. Jaunākais dēls Alfrēds savulaik bija Rīgas biržas komitejas loceklis un Rīgas komercbankas padomes priekšsēdētājs un apprecēja ģenerālkonsula Vērmaņa meitu Mariju. Savukārt viņa brālis Džeimss tā arī palika līdz mūža galam vecpuišos, bija Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs, cilvēks ar dāsnu sirdi, mecenāts, kurš plaši iesaistījās labdarībā, ziedojot ievērojamus līdzekļus anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcas celtniecībai, uzdāvinot Rīgas pilsētas gleznu galerijai savu gleznu kolekciju, kā arī novēlot Rīgas pilsētai 500 000 rubļu, par ko 19. gadsimta pašās beigās - 1899. gadā – tika uzcelta un uzturēta pirmā bērnu klīniskā slimnīca Latvijas teritorijā, kas bija viena no labākajām bērnu ārstniecības iestādēm toreizējā Krievijas impērijā. Kā zinām, tā joprojām darbojas un ir nosaukta Džeimsa Armitsteda vārdā. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146892" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džeimss Armitsteds Džeimsa testamentā rakstīts: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Lūk, kāds godaprāts vadīja šī mecenāta nodomus, kurš šajā pasaulē pavadīja vien 53 gadus, bet paveica tik daudz. Tēvs Džons Viljams Armitsteds un viņa brālis Džordžs Džordžs nolēma no Rīgas aizbraukt jau 19 gadu vecumā un vēlāk kļuva par ievērojamu Britu parlamenta deputātu, savukārt Džons Viljams bija slavenā mēra Džordža Armitsteda tēvs. Kādu laiku arī Džons Viljams darbojās Rīgas biržas komitejā, bet vēlāk kopā ar brāli Džeimsu nodibināja firmu “Armitstead Brothers”. Brāļiem piederēja arī kokzāģētava, papīrfabrika un Dinaburgas - Vitebskas dzelzceļa līnija. 1848. gadā Rīgā plosījās holēras epidēmija, kas izdzēsa daudzu rīdzinieku dzīvības, arī abi vecāki – Džordžs un Emma – aizgāja mūžībā, paliekot neīstenotam sapnim par Anglikāņu baznīcas uzcelšanu. Tomēr dēli šo sapni piepildīja, un jau 1856. gadā šis dievnams vēra durvis. Rīgā tolaik dzīvo kāda neaprakstāmi skaista un arī turīga jaunava no bagātas baltvācu dzimtas. Džons Viljams bija veiksminieks kaut tādēļ vien, ka apprecēja vienu no tā laika skaistākajām jaunkundzēm - pazīstamā manufaktūru īpašnieka Nikolaja Pihlava meitu Karolīni Elizabeti, kuras skaistums nav atstājis vienaldzīgu nevienu. Apburošo sievišķību Karolīne izdevās saglabāt līdz pat sirmam vecumam. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146893" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda māte Karolīne Elizabete jaunībā Ģimene apmetās uz dzīvi Mārstaļu ielas nama 2. stāvā un drīz vien tajā ieskanējās arī bērnu balsis - četras atvases ienāca Armitstedu ģimenē – Džordžs, Lūcija, Anna, Fanija un Edgars. Par Džordža Armitsteda kandidatūru balso 67 deputāti Šī jau ir Armitstedu trešā paaudze, kuras likteņi ir bijuši jo dažādi. Ģimenes vecākā atvase - Džordžs Armitsteds dzimis 1847.gada 27. oktobrī un 1901. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Pārlūkojot Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Viņam ir liela vadītāja pieredze. Armitsteds dibināja un vadīja Volguntes ķieģeļu cepli (1882–1885), bija Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880–1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēlēja par Rīgas mēru. Toreiz balsošana notika ar baltām un melnām bumbiņām un par Armitsteda kandidatūru bija 67 deputāti, bet pret tikai trīs. Pēc ievēlēšanas Džordžs sacīja zīmīgus vārdus: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Un to Džordžs Armitsteds pierādīja ar darbiem. Vanda Zariņa: Galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst Stāstot par Džordžu Armitstedu, vēsturniece Vanda Zariņa iepazīstina ar kādu zīmējumu, kurā Rīgas mēram paklanās strūklakas un pieminekļi. Tas tapis 1904. gadā pēc tam, kad Rīga ieguva centralizētu ūdens apgādi. “Tas bija viens no labākās kvalitātes ūdeņiem visā Eiropā,” tā Vanda Zariņa. Lai arī Armitsteds runājis piecās valodās, nav ziņu, ka runājis latviski, tajā pašā laikā tieši viņš uzaicināja latviešus darboties Rīgas domē, jo redzēja, ka latviešiem ir nākotne, jo latviešu vidū daudz uzņēmīgu cilvēku. Vanda Zariņa ir pamatīgi ir izpētījusi Armitstedu dzimtas vēsturi un arī uzmeklējusi šīs dzimtas atvases ārvalstīs. Pateicoties viņai Latvijā pie lasītājiem ir nomākusi Londonā dzīvojošās un jau 1993. gadā mūžībā aizgājušās Armitsteda mazmeitas Modas Redklifas atmiņas “Baltijas stāsti”, kurā viņa raksta arī par bērnību Rīgā. Džordžs Armitsteds ģimenē pret bērniem bija prasīgs un stingrs tēvs. “Viņš teicis: bērni jāredz, ne jādzird,” atklāj Vanda Zariņa. Līdz brīdim, kad Džordžu Armitstedu ievēlēja par pilsētas galvu, viņš bija veiksmīgs uzņēmējs, taču darbs mēra amatā prasīja daudz laika un uzņēmumus pārņēma viņa dēls Džons Sesils, kas nebija tik veiksmīgs uzņēmējs. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146891" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Džordža Armitsteda meita Edīte un mazmeita Moda “1919. gadā, kad varu pārņēma Stučkas valdība, sākās represijas, Džonu Sesilu arestēja un nogalināja. Pietika ar to, ka viņš bija bijušā pilstētas galvas dēls. Viņš nepiedalījās politikā, tikai nodarbojās ar savu biznesu. Armitsteda kundze tajā laikā kopā ar vedeklu slēpās kādā klīnikā. Līdz 1939. gadam Džordža Armitsteda atraitne Sesila dzīvoja Rīgā, tad viņa devās uz Vāciju, kur 1940. gadā mira,” skaidro Vanda Zariņa. “Šo mēru daudzi rīdzinieki zina, tā ir galvenā piemiņa – cilvēku atceras un pazīst,” uzskata Vanda Zariņa. Kīts Šenons: Viņam bija patiesa sirds – līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām “Mani dziļi iespaidoja tas, ko Armitsteds šeit paveica,” atzīst Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieks Kīts Šenons. “Pirmkārt jau, kā viņa laikā mainījās pilsētas vizuālais tēls, kā radās brīnišķīgās jūgendstila ēkas un skaistie parki. Jo vairāk lasām, ko Armitsteds paveicis šeit, gan kā biznesmenis, gan kā mērs, jo vairāk atklājas, ka viņš bija tiešām izcila personība, kas prata pielietot savas tehniskās un biznesa zināšanas, lai veicinātu tirdzniecību pilsētā, bet arī uzlabotu tās infrastruktūru –sanitārie apstākļi, slimnīcas, izglītības iestādes, parki, arī Mežaparks. Viņš bija tiešām cilvēks, kurš lūkojās nākotnē, domājot par pilsētas attīstību, kā arī cilvēku savstarpējo sadarbību, un viņam bija patiesa sirds - līdzcietīga pret cilvēku vajadzībām.” {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146514" layoutid="0" layout="" static=""} Armitsteda mazmazdēls Rodnijs Redklifs, uzlūkojot savas dzimtas saknes ir secinājis, ka viņa priekštečiem vienmēr ir bijusi svarīga kalpošana, palīdzēšana citiem cilvēkiem. Viens no Armitstediem Jorkšīrā kalpoja kā mācītājs, bet lai arī pārējie – tai skaitā viņa dēls, kurš pirmais ieradās Rīgā – nebija garīdznieki, tomēr kalpošana un palīdzēšana cilvēkiem vienmēr bijusi dzimtas svarīga iezīme. “Domāju, ka daudzi arī šodien no šīs dzimtas var smelties iedvesmu Jā, viņi bija biznesmeņi, tirgotāji, bet viņiem visiem bija apziņa, ka jākalpo sabiedrībai,” vērtē Kīts Šenons. “Mērs Džordžs Armitsteds to darīja Rīgā, bet viņa tēvocis lords Džordžs Armitsteds, kurš bija dzimis Rīgā, devās uz Lielbritāniju, uz Skotiju, kas ir arī mana dzimtā vieta, un šis Džordžs kļuva par labi pazīstamu politiķi britu sabiedrībā.” Rīga, Rindzele, Jaunmokas Džordža Aritsteda un viņa ģimenes dzīve ir bijusi saistīta ar vairākām vēsturiskam vietām Latvijā, protams, ar Mārstaļu ielu 19, bet arī ar lauku īpašumiem. Viens no tiem – Rindzeles muiža, kur ģimene uzturējās vasarā. Moda Redklifa grāmatā “ Baltijas stāsti” raksta: “Tā bija skaista muiža starp diviem ezeriem, kas pilni ūdensrozēm, un īpaša gaisotne te sāka valdīt ap Jāņiem, kad tika saiņotas un sadalītas dāvanas kalpotājiem, tika aicināti muzikanti no Rīgas, lielajā šķūnī klāja galdus un muižas ļaudis ar lieliem vainagiem un meijām ieradās apsveikt saimniekus. Dega Jāņugunis un ļaudis dziedāja un dejoja līdz rītam.” Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju. Savukārt 1901. gadā pēc Vilhelma Bokslafa projekta tiek uzcelta Jaunmoku pils, kuras saimniecību mērs vada pats. Tā tiek dēvēta par Armitsteda medību pili. Un šī joprojām joprojām ir vienīgā vieta pasaulē, kur vispilnīgāk tiek saglabāta slavenā mēra piemiņa. Plašāks stāsts par Jaunmoku pili raidījumā Latvijas pērles. Dzimta pulcējas Jaunmokās Uz Džordža Aritsteda jubilejas svinībām bija ieradušies arī leģendārā mēra pēcteči. Džordžam un viņa sievai Sesilai, kas nākusi no baltvāciešu dzimtas, bija trīs bērni – Lūcija, Džons Sesils un Edīte. Latvija traģisku likteni piedzīvojušā Džona Sesila bērni Džordžs Ivars un meita Gerda kopā ar sievu izbrauca uz Vāciju, un viņa pēcteči joprojām dzīvo Vācijā – meitai Gerda ir divi bērni – Georgs un Irēna. Bet no Kanādas uz svētkiem ieradās Lūcijas mazmeita Hildegarde ar ģimeni no Kanādas, kā arī arī jaunākās meitas Edītes mazdēls – Modas Redklifas dēls Rodnijs Redklifs kopā ar sievu Džūdiju. Dzimtas saknes visu viņus satika Jaunmokās, slavena mēra darba kabinetā, kas joprojām rada iespaidu, it kā Džordžs tikai uz brīdi būtu kaut kur aizceļojis. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="146950" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Karolīne, Feldta (no kreisās), Betīna Franckī, Ūve un Hildegarde Feldti, Rodnijs un Džūdija Redklifi Rodnijs Redklifs ir Džordža Armitsteda mazmazdēls , kurš attiecības ar savu senču zemi uztur pastāvīgi. Savukārt Hildegarde Feldta kopā ar vīru Ūvi šeit nav bijusi 20 gadus, bet meitas Betīna un Karolīne Latvijā ir pirmo reizi. Te jāpiemin, ka Džordža vecākā meita Lūcija apprecējās ar Hermanu fon Betiheru, viņiem bija četri bērni, no kuriem jaunākā meita Ērika apprecējās ar arhitektu Maksi fon Briskornu un šajā laulībā arī piedzima Hildegarde, kā arī vēl divi bērni – Guntars un Benigna. “Mana mamma nodzīvoja gandrīz līdz 103 gadu vecumam un, protams, viņa daudz stāstīja par savu vectēvu,kurš bija stingrs angļu vīrs ar principiem, ka bērni ir jāredz, nevis jādzird un viņai tas sagādāja zināmas ciešamas, jo mana mamma bija ļoti dzīvelīgs bērns,” stāsta Hildegarde Feldta. “Un viņa arī ar lielu prieku atcerējās skaistos Ziemassvētkus ar saviem vecākiem Spirgus muižā netālu no Tukuma, kur viņi dzīvoja. Tur vienmēr bija liela egle rotāta ar simtiem svecīšu, un visiem kalpotājiem vienmēr zem egles bija saliktas dāvanas. Tad tika atvērtas lielās istabas durvis un katrs varēja saņemt viņam sagatavoto. Tādas brīnišķīgas bērnības atmiņas.” “Mūsu ģimene pirms kara pārcēlās un nelielu ciematu Rietumvācijā un tie bija ļoti grūti laiki pēc aizbraukšanas no Baltijas. Mēs sākām dzīvi pavisam mazā garāžā, ko mans tēvs, arhitekts būdams, centās piemērot dzīvošanai,” stāstījumi turpina Hildegarde Feldta. “Un kad mēs atgriezāmies no skolas, mēs nevarējām iet mājās iekšā, bet mums bija katram jāpaņem ķieģeli, kas tika izgatavots no māla, un jānes apdedzināt. Un tā katru dienu – ķieģelis pēc ķieģeļa, lai varētu uzcelt mājas sienas. Tas bija neliels ciemats starp Braunšveigu un Hanoveri. Manai māsai tad bija četri, es četrus gadus vecāka par viņu un mūsu brālim bija seši gadi.” Māju sajūta, iepazīta caur stāstiem Betina Franckī, dzimusi Feldta, un Karolīne Feldta Latvijā viesojas pirmo reizi un atzīst, ka ir daudz iespaidu. “Kad ar lidmašīnu ieradāmies Rīgā un es ieraudzīju Rīgu, es tiešām sajutos tā, it kā būtu ieradusies mājās – tik daudz stāstu biju dzirdējusi no savas vecāsmammas. Gleznas, ko redzam šeit, Jaunmokās, ir mums pazīstamas un tuvas, arī mēbeles mums atgādina šos stāstus,” atzīst Betina Franckī. Viņai piekrīt arī Karolīne Feldta, bilstot, ka Latvijā piedzīvo māju sajūta, pateicoties vecāsmammas un mammas stāstiem. “Mēs izaugām Vācijā un piedzimām Vācijā, bet mēs pavadījām daudz laika ar saviem vecvecākiem un burtiski uzsūcām no bērnības tos stāstus, tās tradīcijas, kas ir nākušas no seniem laikiem. Tie ir stāsti, ko vecāmamma un mamma statījusi – par to, kā vecāmamma ir dzīvojusi Spirgus muižā, kas ir bijusi tik jauka,tur bija dzīvnieki, daba – un arī šeit, šajā pilī, mēs sastopam mūsu vēsturi,” Betina Franckī. “Protams, jūs varat sacīt, ka mēs esam ne īsti briti ne īsti vācieši – jo tik tiešām no vienas puses mūsu dzimtā ir baltvācieši, no otras – briti. Es varu justies vairāk kā brits, jo esmu dzimis Lielbritānijā. Bet, kas ir interesanti, ka attiecībā uz tradīcijām, neatkarīgi, vai tā bija Vācija, kā Hildegardei, vai Londona manā gadījumā, mūsu mājās bija tās pašas tradīcijas,” sarunā iesaistās Rodnijs Redklifs. “Jā, praktiski tās bija tās pašas tradīcijas – arī, kas attiecas uz svētku svinēšanu – mana mamma cepa pīrādziņus un lielu kliņģeri, kas rotāts ar augļiem un rozīnēm iekšā. Tāds vienmēr tika cepts dzimšanas dienā,” atminas Hildegarde Feldta. “Hildegardei nesen palika 80 gadu, un viņa ir vienīgā no mazmazbērniem, kas ir dzimusi Rīgā. Bet vai jūs zināt, kas notika vakar? Mēs tikām vesti uz kādu vietu, kur paēst Rīgā pusdienas, vieta tika izvēlēta nejauši, tā ir kafejnīca “Buberts” , un iedomājieties tikai- izrādījās, ka tā atrodas māja, kur Hildegarde ir dzimusi. Tas bija šoks,” piedzīvoto stāsta Rodnijs Redklifs. Bet ja jau par ēšanu un kūkām, izrādās Armitstedu mājā iecienīta bijusi Aleksandra kūka. “Mana mamma to gatavoja, kad vien bija iespēja. Pēc kara gan daudz iespēju nebija, bet kad tika dabūti milti un džems, tad tie bija īsti svētki – katrs dabūja tikai pa vienam gabaliņam, bet visi bija laimīgi. Es gan pati to nekad neesmu gatavojusi. Vajadzēs pamēģināt,” tā Hildegarde Feldta. Aleksandra kūka bija izcepta arī Jaunmoku pilī par godu Džordža Armitsteda 170. dzimšanas dienai. Pirms ķertie pie kūkas, pils Baltajā zālē vēl notika grāmatas “Džordžs Armitsteds – Rīgas Goda pilsonis” atvēršanas svētki, bet augšējā stāvā atklāja arī Hildegardes Feldtas gleznu izstāde. Katram darbam, ko māksliniece radījusi, ir savs stāsts, saistīts ar Kanādu, Vāciju vai arī Latviju.

Norvēģu rakstnieka Justeina Gordera stāstu „Ziemassvētku noslēpums” par meitenīti Elizabeti, kura kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem dodas no Norvēģijas uz Betlēmi, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu, 2001. gadā 24 stāstos iestudēja Radioteātris. Šo darbu kopā ar aktieriem ierunāja arī Latvijas Radio cilvēki. Atmiņās par šo iestudējumu dalīsies tā toreizējā producente Diāna Bērza (attēlā kopā ar grāmatas autoru Justeinu Gorderu) un toreizējā literāro raidījumu redaktore Liega Piešiņa. „Dzīve izauklē grāmatu. Nevis grāmata – dzīvi,” tā kādā savā darbā ir teicis norvēģu rakstnieks Justeins Gorders un šo viņa atziņu gan liels gan mazs var labi saprast, izlasot rakstnieka stāstu „Ziemassvētku noslēpums”. Stāstu par meitenītes Elizabetes ceļojumu no Norvēģijas uz Betlēmi, kurp viņa dodas kopā ar ganiem, aitām, austrumzemju gudrajiem un eņģeļiem, lai sagaidītu Kristus piedzimšanu. Šī grāmata pirms 15 gadiem tika izdota latviešu valodā un nonāca toreizējās literāro raidījumu redaktores Liegas Piešiņas uzmanības lokā, un tā 2001. gadā Adventes laikā Latvijas Radio tapa tam brīdim vēl nebijis iestudējums, kas skanēja katru dienu un kurā kopā ar Latvijas teātru aktieriem piedalījās arī Radio darbinieki. Toreiz iestudējumā piedalījās aktieri Ints Burāns, Kaspars Znotiņš, Leonīds Grabovskis, Artūrs Skrastiņš, bet galvenās lomas ierunāja Dita Lūriņa - mazā meitene Elizabete un Juris Bartkevičs - eņģelis Efiriēls. Kā atceras Juris Bartkevičs, lasot šo darbu bijusi laba sajūta un labā atmiņā palikuši tie jocīgie eņģeļu vārdi – Efriēls, Umuriēls, Curuciēls, Joakēls …utt Pie iestudējuma strādāja vesela radio režisoru komanda - Antonija Apele, Imants Skrastiņš un galvenā režisore darbā ar aktieriem bija Irēna Cērmane un darba producente - Diāna Bērza. Jāteic gan, ka tagad uzrunātie radiokolēģi nevar dalīties košās atmiņās par darbu pie šī ieraksta, bet daļa no viņiem atceras, ka stāsts iepaticies, un pateicoties šiem lasījumiem, radiocilvēki arī sev iegādājušies šo grāmatu. Jāpiebilst, ka minētais iestudējums saņēma balvu kā 2001. gada labākais mākslinieciskais radio raidījums. Savukārt Diāna Bērza septiņus gadus pēc šī iestudējuma tapšanas nejauši satikās ar grāmatas autoru.

Author: Mem Fox (on JOMB) Illustrator: Pamela Lofts (on JOMB) Published: 2005 Harcourt (on JOMB) ISBN: 9780152163181 Amidst mauve and pink Australian sunsets, this lyrically told and beautifully illustrated tale reminds us of the underrated pleasures of simply loving. Other books mentioned: Elizabeti’s Doll We’d love to hear your thoughts on a favourite children’s book. […]