Podcasts about pasaules vesel

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

Aglonā noslēdzas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Pasaules Veselības organizācija izsludinājusi starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā saistībā ar jauna pērtiķu baku varianta izplatību Āfrikā. Katarā atsākas sarunas par pamieru Gazā. Liepājas cietuma spāru svētki sagaidīti trīs mēnešu ātrāk nekā gaidīts. Rīgā pie dzelzceļa stacijām veidos mobilitātes punktus. Sola lielākas ērtības iedzīvotājiem. Eksāmenu apelāciju skaits šogad ir divas reizes lielāks nekā pagājušajā gadā. Kāpēc tā?

Šonedēļ Latvijā notiek Nieru veselības nedēļa. Eiropas un  ASV nefrologi aicina Pasaules Veselības organizāciju iekļaut hronisku nieru slimību prioritāšu sarakstā. Kāpēc? Skaidrojam raidījumā Kā laābāk dzīvot. Raidījuma viesi: Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, nefroloģe, virsārste Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centrā Ieva Ziediņa, Latvijas Nieru slimnieku asociācijas pārstāvis Oskars Stankēvičs. Sazināmies ar Nacionālā veselības dienesta Zāļu un medicīnisko ierīču departamenta direktora vietnieci Zintu Rugāju. Ieva Ziediņa atzīst, ka nieru slimnieku skaits pieaug pasaulē. Eiropā ir ap 55 miljoni cilvēku ar nieru slimībām. Arī karstais laiks ietekmē nieru veselību, jo nierēm svarīgi ir daudz šķidruma. Ja vairāk zaudējam caur ādu, vairāk arī jāuzņem. Ūdens pudelei noteikti jābūt līdzi! Ziediņa atgādina, ka cilvēkam, kurš ikdienā strādā, piemēram, pie datora un kam ir normāla nieru funkcija, šķidrums jāuzņem 30 ml uz vienu kilogramu sava svara. Attiecīgi katra pats var aprēķināt, cik šķidruma būtu noteikti jāuzņem. Nav vienas receptes visiem. Savukārt cilvēkiem, kam ir samazināta nieru funkcija, arī rekomendācijas atšķiras. Protams, var dzert arī tēju. Tāpat cilvēki jautā, vai var dzert gāzētu ūdeni. Ieva Ziediņa norāda, ka pievienotais bikarbonāts, kas rada burbulīšus, nav nekas kaitīgs nierēm, pat labvēlīgs, jo padara mūsu organismu vairāk sārmainu.  Bet kafija? "Mēs zinām, ka pirms 30 gadiem domāja, kafija paaugstina spiedienu, rada arteriālo hipertensiju, kafiju nevajag dzert. Pēc tam jau bija pētījumi, ka kafija nepaaugstina tik ļoti spiedienu, ka zemu paaugstina, bet augstu vairāk nepaaugstina. Jā, droši dzerat kafiju līdz trīs krūzītēm dienā. Tikko šogad sākumā bija publicēts pētījums par kafijas dzeršanu Anglijā. Tas, ko viņi novēroja, ka tie, kas dzer 4-5 krūzītes dienā, tas varētu būt domāts 100 ml, tiem ir mazāk aritmiju, mazāk visi sliktie kardiovaskulārie notikumi un tie dzīvo ilgāk nekā tiek, kas kafiju nedzer," atklāj Ieva Ziediņa.  Nieru veselības nedēļas ietvaros ārsti rīko arī bezmaksas konsultācijas pie nefrologa. Tām var iepriekš pieteikties pa tālruni 67045145.   .

Vai lielais cikls no ieņemšanas brīža līdz mazuļa zīdīšanai ir savietojams ar sportu? Kādu sportu? Cik sieviešu bērna gaidību laikā piepilda Pasaules Veselības organizācijas noteikto minimumu – 150 minūtes zemas un vidējas intensitātes fiziskas aktivitātes nedēļā? Kad ir prātīgi atsākt sportot un skriet pēc mazuļa piedzimšanas? Un ja ir bijis ķeizargrieziens? Kad un kā šī nodarbe palīdz un kad tā var ievērojami kaitēt? Vai zīdainītim garšos skrējējas piens? Vai skriešana palīdzēs mazināt svaru un vēderu? Skriešana ar ratiem – labi izskatās, bet, vai par tās drošību gan mazuļa, gan mammas veselības saudzēšanai ir kas nopietni jāņem vērā? Ar ko konsultēties, kam lūgt padomu par sportu gaidību laikā un bērniņam piedzimstot?Par to šajā Lieldienu sarunā ar Lauru Krastiņu ORTO Klīnikas fizioterapeiti

Pasaules Veselības organizācija ir nobažījusies par lielo globālo neārstēto diabēta gadījumu skaita pieaugumu. Vai tā ir problēma arī Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociētā profesore Ilze Konrāde, RSU docents Iekšķīgo slimību katedrā, P.Stradiņs klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs Kārlis Trušinskis un Latvijas Diabēta asociācijas vadītāja Gunta Freimane. "Visiem gribas tabletes, kas ir ļoti efektīvas, bet pārējo dzīvot savai baudai. Bet fiziskās aktivitātes un labs miegs ir ļoti nozīmīgs," atgādina Ilze Konrāde. "Lai mēs šobrīd būtu veseli, tas ir sportiņš, veselīgs miegs un mazāk psihosociāla stresa." Slimība cilvēkiem liek pārskatīt prioritātes, tomēr tikai apmēram 20 % cilvēku spēj izmainīt dzīvesveidu. "3-4 reizes nedēļā stunda ātras pastaigas ir labs aerobais treniņš. Fantastisks rezultāts. Apmēram par 45% var darba spējas mitohondrijos uzlabot," turpina Ilze Konrāde. Kārlis Trušinskis norāda, ka ir jādomā, kā veselīgo dzīvesveidu padarīt mērķētāku un pieejamāku, "kā trāpīt par cilvēkiem". Vajag pabakstīt, vai atgādināt, lai ieradumus uzturētu. Tad ir arī rezultāti. "Lai arī e-veselībai ir ne pārāk laba skaņa, to arī nozīmētu, ka varat saņemt kādu atgādinājumu, balstoties uz savu profilu, riska faktoru kopumu, vecumu, vadoties no tā, kāds ir holesterīns, asinsspiediens. Tam noteikti ir nākotne, līdzīgi kā par daudzām lietām atnāk atgādinājums," bilst Kārlis Trušinskis. Ilze Konrāde vērtē, ka daudz vairāk ir vajadzīgas sociālās reklāmas. Gunta Freimane min, ka svarīgi arī vērtēt, kādas sporta būves nepieciešamas un līdz ar to, kādas atlaides piemērot par to celšanu. Kā labo piemēru viņa min Somiju, kur izpētīts, ka nav vērts celt slidotavas, jo cilvēki ar locītavu slimībām nevar tās izmantot, bet ir vērts ūdens atrakciju centrus kopā ar baseiniem, ko cilvēki daudz aktīvāk izmanto.

Nesen radīts injicējams biomateriāls, kas ļaus sadziedēt sirds bojātos audus no iekšpuses. Kā zāļu piegādei, brūču dzīšanai un citām terapijām palīdz dažādi biomateriāli un kur tos ikdienā lietot varētu asinsvadu ķirurģijā? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem katru gadu visā pasaulē no sirds un asinsvadu slimībām mirst 17,9 miljoni cilvēku, un tas ir visizplatītākais nāves cēlonis. Diemžēl tā tas ir arī Latvijā, arī mēs visvairāk cilvēku - aptuveni 15 tūkstošus ik gadu - zaudējam sirds un asinsvadu slimību dēļ. Kā būtu, ja saslimšanas varētu risināt nevis ar ķirurģisku iejaukšanos, bet ar injicējamiem biomateriāliem, kas organismā dotos uz konkrētu mērķi, risinātu tur radušos veselības problēmu, un pacients tiktu glābts? Šādi soļi pasaulē jau pamazām tiek sperti, ar biomateriāliem pētnieki strādā arī Latvijā, tāpēc gribētos cerēt, ka tā patiesi ir nākotnes medicīna. Revolucionārs biomateriāls, kas dziedē audus no iekšpuses. Tā varētu raksturot Kalifornijas Universitātes Sandjego, ASV pētnieku izstrādātu biomateriālu, ko var injicēt intravenozi un kas samazina iekaisumu audos un veicina šūnu un audu atjaunošanos. Materiāls jau testēts un atzīts par efektīvu grauzēju un citu dzīvnieku modeļos, un, iespējams, tuvākajā nākotnē tas būtu glābiņš daudzu sirds un asinsvadu slimību gadījumā, ar kurām cilvēki sirgst ne vien ASV, bet arī Latvijā. Ko tad īsti nozīmē radīt šādu biomateriālu, kāpēc tas būtu iedarbīgāks nekā citas ārstniecības metodes un ko biomateriālu izstrādē esam paveikuši pašu mājās, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē biomateriālu pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra vadošā pētniece Arita Dubņika un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš.

Dzirde, trokšņi, mūzika, muzikāls talants - šie ir daži no atslēgas vārdiem, ar kuriem varam raksturot mūsu šīs dienas raidījumu, ko veltām skaņu pasaulei. Kāpēc vienam lācis uzkāpis uz auss, bet cits spēj orķestrī izšķirt atsevišķu instrumentu skaņas? Kāpēc mūzikas instrumentu spēle vai dziedāšana vienam sagādā mocības, bet citam ir talants? Kas atšķir izziņas procesus smadzenēs muzikālam ģēnijam un vienkāršam karaokes dziedātājam? Iepazīstam mūzikas uztveres neparastākos procesus un mēģinām izprast mūzikas ģēniju smadzenes. Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Valdis Bernhofs. Skaņu pasaule un medicīna. Kas ierosina trokšņus ausīs jeb tinītu? Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem ar tinītu sirgst aptuveni 10 procenti cilvēku, un 0,5 procentiem no sirdzējiem šie trokšņi ir traucējoši. Daudzi tinīta pacienti ir mūziķi, un britu supergrupas „Coldplay” solists Kriss Mārtins ir publiski atzinis, ka cieš no šīs kaites. Kas ierosina tinītu, kā tas izpaužas un kas visvairāk cieš no tā, par tosaruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Otorinolaringoloģijas katedras vadītāju, ārsti-otorinolaringoloģi, kā arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas nodaļas vadītāju Guntu Sumeragu. Kaites nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda "tinnire", kas nozīme tiknšķēt, skanēt, zvanīt. Tieši par šādām sajūtām, kas rodas galvā, sūdzas tinīta pacienti. Viena konkrēta iemesla šiem trokšņiem ausīs nav, un  tāpat nav arī  kāda konkrēta medikamenta, kas izārstē no tinīta. Bieži vien šis troksnis nav īsts, tās ir sajūtas, ko rada mūsu smadzenes, tā skaidrojot tinīta izpausmes, skaidro Gunta Sumeraga.

28. jūliju Pasaules veselības organizācija noteikusi par Pasaules hepatīta dienu. Katru gadu šai dienai ir savs sauklis, un šogad tas ir: “Es nevaru gaidīt!” Es nevaru gaidīt, kad mani inficēs kāds, kurš nav testēts. Es nevaru gaidīt, kad man draudēs aknu ciroze vai aknu vēzis. Es nevaru gaidīt, es pārbaudos uz C hepatītu. Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija plāno īstenot informatīvo kampaņu “Pārbaudies uz C hepatītu!”, kuras gaitā aktīvāk uzsvērs plašākas testēšanas nepieciešamību Latvijā, kas ietver gan aktīvāku sabiedrības informēšanu, gan normatīvu pilnveidošanu. Ar dažādu mediju starpniecību un sociālajos tīklos vadošie infektologi un hepatologi, kā arī citi speciālisti aktīvāk informēs sabiedrību par prioritātēm, kas sekmētu, ka arī Latvija izpilda Pasaules Veselības organizācijas nosprausto mērķi – līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai. Par to runājam arī raidījumā Kā labāk dzīvot, kad studijā ir ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Latvijas Infektoloģijas centrs" hepatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes docente Agita Jēruma, kā arī Baltijas HIV asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Upmace. "Protams, par aknām ir jārūpējas. C hepatīts ir jāakcentē, jo tā ir izplatīta slimība - pēc 2008. gada pētījuma datiem, Latvijā varētu būt inficēti 1.7% iedzīvotāju, apmēram 40 000 cilvēku,” stāsta Agita Jēruma. “Tā kā hepatīts ir infekcijas slimība, inficētais ar asinīm vai seksuālu kontaktu ceļā diemžēl to var nodot tālāk arī citiem cilvēkiem. Ilgstoši neatpazīta, slimība var lēni attīstīties un izraisīt jau neatgriezeniskas izmaiņas aknās." Labā lieta ir fakts, ka slimība ļoti labi padodas ārstēšanai, gan ar noteikumu, ka ārstēšana sākta laikus. Iespējams, C hepatīts esot arī pirmā hroniskā infekcijas slimība, ko iespējams pilnībā izārstēt. "Gan pasaulē, gan pie mums lielākā daļa cilvēku par savu inficēšanos ar hepatītu nezina," stāsta Jēruma. "Ir uzskats, ka apmēram 80% nemaz nenojauš, ka ir inficēti. Skaidrojums tam varētu būt tāds, ka aknu slimības cilvēkus sākotnējos posmos netraucē – aknas nesāp, tās nerada nekādus būtiskus veselības traucējumus. Visbiežāk inficētajiem nekādu sūdzību nav vai arī tās tiek izskaidrotas ar ko citu. Piemēram, cilvēks var būt noguris vai nomākts. Viņš to saista ar pārstrādāšanos darbā vai neveiksmēm personīgajā dzīvē, nemaz neaizdomājoties par aknām." Redzama šī problēma diemžēl kļūst tad, kad slimība jau ir progresējusi, ir izveidojusies aknu ciroze un sāk parādīties dažādi nopietni aknu darbības traucējumi. Tāpēc ārste uzsver savlaicīgas testēšanās nozīmi, nosakot C hepatīta antivielas. Vēlreiz pievēršoties hepatīta izplatības apjomiem Latvijā, Jēruma uzsver, ka sadarbībā ar Veselības ministriju būtu vajadzīgs iniciēt jaunu pētījumu, lai iegūtu datus par saslimstību ne tikai riska grupās, bet vispārējā populācijā, sadarbībā ar ģimenes ārstiem skatīties, kāda ir aktuālā situācija, līdzšinējie dati ir visai novecojuši. Tam piekrīt arī ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, uzsverot, ka ģimenes ārsta galvenais uzdevums attiecībā uz hepatītu ir agrīna diagnostika. Viņš arī dalās savā pieredzē, atzīstot, ka darbs ambulatori un stacionārā bieži vien esot pilnībā dažādas pasaules: “Pacienti pie mums nāk ar dažādām vajadzībām, dažādām problēmām, infektologa un ģimenes ārsta skatījums mēdz atšķirties un arī iespējas ir dažādas," norāda Dzalbs: "Attiecībā uz C hepatītu, īstenībā mēs visi esam riska grupā. Katram no mums ir bijušas dažādas medicīniskas manipulācijas, katram no mums varētu saskatīt arī kādus riska uzvedības momentus, tāpēc es aicinātu katru cilvēku pārrunāt ar savu ģimenes ārstu iespējas nodot analīzes uz C hepatītu. Vismaz reizi mūžā tas būtu jāizdara." Lai laikus diagnosticētu C hepatītu, liela nozīme ir arī HIV profilakses punktiem, to savukārt uzsver Inga Upmace. Šie centri strādā ērtā laikā, tos var apmeklēt cilvēki arī pēc darba laika beigām, tāpat šajos punktos cilvēkiem speciālisti var veltīt vairāk laika, ko ģimenes ārsti savas aizņemtības dēļ bieži nevar nodrošināt. Testēšanas nišā HIV profilakses punktiem ir laba vieta, norāda Upmace, piemēram, pērn veikti vairāk nekā četri tūkstoši testu uz C hepatītu, kas Latvijas mērogiem ir diezgan liels apjoms.    

  * Jaundibināto uzņēmumu skaits lēnām pieaug un cilvēki sper pirmos soļus biznesā * Dzelzceļa projektā "Rail Baltica" drīz sāksies būvdarbi līdzās autoostai, tāpēc tur jārēķinās ar izmaiņām * Dānija ar karakuģi un iznīcinātājiem stiprinās Baltijas drošību * Pasaules Veselības organizācija brīdina, ka ar omikronu inficēsies vairāk nekā puse eiropiešu

* Aizvadīta īpaši sniegota diena; galvaspilsētā izsludināts sarkanais brīdinājums * Par piektdaļu dārgāks papīrs rada spriedzi gan tipogrāfijām, gan preses un grāmatu izdevējiem * Covid slogs mazinājies, bet mediķu piesardzība un gatavība ir ļoti augsta * Pasaules Veselības organizācija mudina gatavoties iespējamiem jauniem ar omikronu saistītiem uzliesmojumiem

Raidījumā Zināmais nezināmajā bieži runājam par piesārņojumu dažādos aspektos. Taču ir kāds piesārņojuma veids, kas saskarsmē rada ļoti postošas sekas cilvēkiem un dzīvajai dabai. Tas ir radioaktīvais piesārņojums. Zinātnieki Latvijā strādā pie veida, kā šo piesārņojumu efektīvāk likvidēt un kā no tā pasargāt cilvēkus. Radioaktīvos atkritumus varētu uzglabāt efektīvāk, otrreizēji lietojot cigarešu izsmēķos izmantotos filtrus. Kā tas notiktu un kā šobrīd uzglabā cilvēkam un dabai tik bīstamos atkritumus, skaidro Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docents, Ķīmiskās fizikas institūta vadošais eksperts Ingars Reinholds. "Ideja ir samērā netradicionāla. Lai radioaktīvo ūdeni saistītu, kas parasti tiek sacementēts un glabāts radioaktīvo atkritumu glabātavās, viens no variantiem, kā mēs varam samazināt šo atkritumu daudzumu, ir sakoncentrējot. Lai mēs varētu sakoncentrēt, ir nepieciešams kāds sorbents," par pētījumu stāsta Ingars Reinholds. "Ideja par cigarešu filtriem radās ilgā priekšizpētes gaitā sadarbībā ar dažādām organizācijām, strādājot pie pētījumiem saistībā ar cigarešu filtriem. Tie satur celulozes acetātu un viens izsmēķis, nonākot ūdens vidē, faktiski rada piesārņojumu 7,5 litriem ūdens." Priekšizpētes projektā zinātnieki pētīja mikroplastmasas veidošanos un uzkrāšanos, kurā secināja, ka atkritumos pēc tam, kad veidojās sadalīšanās produkti šķidrā formā, netika atklāts celulozes acetāts. Ņemot vērā, ka cigarešu filtri ir tik lielā daudzumā atkritumos, tālāk no tā attīstījās ideja un tika izstrādāta tehnoloģija, kā cigarešu filtrus var noārdīt. Kas ikdienā bojā mūsu plaušu veselību? Vēl pirms Covid-19 pandēmijas aktuāli bija vides faktori, kas bojā cilvēka plaušu veselību. Tie nekur arī nepazudīs, kad pandēmija būs beigusies. Apzinoties, ka šie faktori sagrauj cilvēka plaušas un mazina to spēju pretoties vīrusa infekcijām, ir svarīgi atgādināt par vides ietekmi uz cilvēka veselību. Gaisa piesārņojums ir starp TOP 6 biežākajiem slepkavām pasaulē – par šādu statistiku ikdienā droši vien ne katrs no mums būs aizdomājies, bet sarunā ar Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadītāju, profesoru Ivaru Vanadziņu tas iezīmējas kā būtisks atskaites punkts. Piemēram, ir zināms, ka Dienvidaustrumāzijā cilvēki vidēji dzīvo par 30-36 mēnešiem mazāk tieši sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas pieņemto iedalījumu varam runāt par infekcioziem un neinfekcioziem plaušu piesārņotājiem. To, kas ir infekciozie, mēs skaidri pieredzam jau gandrīz divu gadu garumā – tas ir koronavīruss, tās var būt arī baktērijas un jau sen zināmā saslimšana ar tuberkulozi. Savukārt neinfekciozie ietver ķīmiskos piesārņotājus un starojumus – gan dabīgos, gan jonizējošos, bet par tiem mēs Latvijā varam īpaši nesatraukties. Līdz ar to mēs nonākam pie ķīmiskajiem piesārņotājiem, par ko arī pie mums būtu daudz vairāk jārunā un jāsatraucas, un par to plašāk stāsta Ivars Vanadziņš. Gan transports, gan apkure ir būtisks avots putekļiem – cietajām daļiņām. Kvēpi jeb sīkās sodrēju daļiņas atrodamas izplūdes gāzēs. Tāpat ikdienā droši vien reti būsim aizdomājušies, kur paliek riepas pēc, piemēram, divām sezonām? Bet, ja mēs ar plaukstu pasmeltu sauju gaisa, tad plaukstā nonāktu cietās daļiņas arī no nobrauktajām riepām. Apkurē cietās daļiņas ir dūmi, un mājokļos skursteņiem speciālu filtru nav. Tas, kas tiek sadedzināts nepareizā temperatūrā, nonāk ārvidē. Cietās daļiņas veidojas arī no izsmēķiem. Tāpat no visiem trim pieminētajiem - transporta, apkures, izsmēķiem – nāk kancerogēni savienojumi, taču ne visi cilvēki ar tiem saskarsies, piemēram, būšanai smēķētāju vai nesmēķētāju vidē būs svarīga loma. Saskaņā ar Eiropas ekspertu uzskatiem gaisa kvalitātes dēļ gadā tiek zaudēti 1700 cilvēku priekšlaicīgi, un tas pat ir vairāk nekā bojāgājušo skaits uz ceļa 2020. gadā. Pašlaik pasaules uzmanība pievērsta ANO Klimata konferencei Glāzgovā, Skotijā, un, no vienas puses, Latvija nav tāds industriālais reģions kā Ķīna, Polija vai Itālijas ziemeļu daļa, turklāt gaisa kvalitāte ārpus galvaspilsētas daudzviet Latvijā ir laba, bet, no otras puses, kā redzams, arī mums dati ne visā spēlē par labu. Kā sarunā norāda Ivars Vanadziņš, tad veca ķeblīša sadedzināšana laukos būtiski kaut ko uzreiz nemainīs, taču summāri mēs esam daļa no pasaules, un galu galā arī ķeblītis kaut ko ietekmēs. Profesoram tālāk vaicāju, kuri piesārņotāji tad visvairāk grauj mūsu plaušu veselību. Visļaunākās ir kancerogēnās vielas, otra lieta – putekļi.

*Atbalstu "lokdauna" ietekmētajiem uzņēmumiem plāno sākt izmaksāt no decembra *Valsts policija gatava stingrām un biežām kontrolēm; sevišķi bargi būs pret mediķu darba traucētājiem *Ģimenes ārstiem būs pienākums apzvanīt seniorus, lai pārrunātu nepieciešamību vakcinēties * Pandēmija var turpināties krietnu laiku nākamajā gadā, tā brīdina Pasaules Veselības organizācija

Pat neskatoties uz ļoti pārliecinošiem datiem, ka vakcinācija pret Covid-19 paglābj cilvēkus no smagas slimības gaitas, vakcinācijas aptvere Latvijā ir ļoti maza. Kamēr vieni negrib vakcinēties, citi jau sāk revakcināciju. Raidījumā Kā labāk dzīvot par šībrīža situāciju ar vakcināciju un revakcināciju pret Covid-19 iztaujājam Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Ģimenes vakcinācijas centra vadītāju profesori Daci Zavadsku. Neskatoties uz to, ka aktualitāte ir saslimšana ar Covid-19, tuvojas arī gripas laiks Pagājušajā sezonā veiksmīgi izdevās no gripas izvairīties, visdrīzāk, diezgan strikto ierobežojumu dēļ. "Gripa visticamāk atnāks, diez vai mēs aiziesim uz pilnīgu "lokdaunu". Un kāda tā būs, to nezina neviens. Pēc analīzes, kā varētu būt, pēc tā, ko mēs zinām, Pasaules Veselības organizācija visu laiku to monitorē un daudz analizē, viņa varētu būt bišķiņ niknāka nekā bija līdz šim," norāda Dace Zavadska. "Viens ir tas, ka daudziem cilvēkiem no iepriekšējām sezonām vēl vairāk vājinājusies tā atmiņa par to, kas ir gripa, un sabiedrība kopumā būs uzņēmīgāka, gan arī šādi gripas vīrusu ilgi ierobežojot, viņš var tā pamainīties, ka var nākt kaut kāds tāds nopietnāks celms un pazust tie, kas bija līdz šim mums pierastie. Tāpēc šobrīd neviens nav tāds Austrumu gudrais vai trīs gudrie vai kristāla bumba, kas varētu pateikt, kāda viņa būs, bet viņa varētu būt nejauka," turpina Dace Zavadska. Turklāt ir iespēja saslimt gan ar Covid, gan gripu. Šie vīrusi viens otru neizslēdz. "Vakcinācija pret gripu ir aktuāla, bet nevajag steigties. Bieži vien tas arī ir tāds aplams aicinājums sākt tagad jau vakcinēties. Nevajag. Oktobris ir ātrākais, kad mēs sākam vakcinēties, jo gripas vakcīnas diemžēl ir sezonālas, mums nav izdevies izveidot universālu gripas vakcīnu. Tieši šī iemesla dēļ viņas uzbūve ir tāda, ka aizsardzību veido uz sešiem mēnešiem, ne ilgāk. Un senioriem vispār pat ne vairāk kā uz četriem mēnešiem. Sezona mums parasti sākas ne ātrāk kā decembrī un dažreiz pat ievelkas līdz maijam," skaidro Dace Zavadska. "Oktobra beigas, novembris ir tas īstais laiks, kad vakcinēties pret gripu. Bet ir bērni, kam ir vajadzīgas divas devas, tie, kas vispār pirmo reizi dzīvē uzsāka līdz 9 gadu vecumam, ja nav iepriekš slimojuši, viņiem divas devas nepieciešamas ar četru nedēļu intervālu."

Valsts policija aizturējusi vairākas personas, kas apmaiņā pret kukuli – 200 līdz 400 eiro – imitēja Covid-19 vakcinācijas faktu un aizpildīja datus, kas viņu klientiem nodrošināja Covid-19 sertifikāta saņemšanu. Viens Latvijas Romas katoļu baznīcas garīdznieks par aktīvu vēršanos pret vakcināciju atstādināts no savu pienākumu pildīšanas. Ķīna piektdien noraidījusi Pasaules Veselības organizācijas jeb PVO aicinājumus atsākt izmeklēšanu par Covid-19 izcelsmi – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.  

Latvijas Izglītības vadītāju asociācija (LIVA) konceptuāli atbalsta likuma grozījumus, kuros paredzēta skolu darbinieku obligāta vakcinācija pret Covid-19. Gijēna-Barē sindroms tiks norādīts kā "Johnson&Johnson" jeb "Janssen" vakcīnas pret Covid-19 ļoti reta blakusparādība. Pandēmijas ietekme uz garīgo veselību būs "ilgtermiņā un tālejoša", ceturtdien brīdināja Pasaules Veselības organizācija – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.

Pasaules Veselības organizācijas priekšlikumu veikt izpēti Ķīnas laboratorijās, lai noskaidrotu Covid-19 izcelsmi, Pekina ir nosaukusi par necieņas un augstprātības izrādīšanu pret zinātni. Latvijā savukārt, saņemot vienu jebkura ražotāja vakcīnas devu, Covid-19 pārslimojušie var iegūt vakcinācijas sertifikātu. Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā varēs iekļūt gan vakcinētie un Covid-19 pārslimojušie, gan ar negatīviem testiem – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.  

Šobrīd pūļa finansēšanas kampaņā tiek vākti līdzekļi grāmatas "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas” izdošanai. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, rokrakstā piepildītās 62 klades aptver gandrīz visu 20. gadsimtu, drīzumā iznāks to pirmais sējums, kas aptvers 1927. līdz 1949. gadu. Šo dienasgrāmatu var lasīt gan kā personības augšanas stāstu mūža garumā, gan lielu vēstures notikumu aculiecinieka vēstījumu. Unikālu to padara padomjlaikā krimināli sodāmās, tāpēc citu acīm slēptās un noklusētās homoseksuāļu subkultūras apraksti. Dienasgrāmatas izdošanu organizē biedrība "Ascendum" kopā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", un, lai arī līdzekļi joprojām tiek vākti, paralēli notiek darbs pie grāmatas izdošanas, un jau šobrīd ir zināms, ka grāmata iznāks augustā, praida laikā. Jā, šo dienasgrāmatu publiskošana ir daļa arī no politiskas cīņas. Kaspars Aleksandrs Irbe dzimis 1906. gadā, viņa senākās atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, kad kopā ar vecākiem viņš bija devies paskatīties, kā armija stratēģiskos manevros Dubultos nodedzina strīpu jūrmalnieku koka ēku, to iedzīvotāji, vēl nesen tuvi kaimiņi, tagad pako mantas, dodoties bēgļu gaitās. Tobrīd Irbem ir tikai desmit gadi. Šajās kladēs ir Latvijas valsts dibināšana, vācu, padomju okupācijas periods. Izvešanas nakts, kurā Irbem brīnumaini izdodas paglābties. Viss padomjlaiks, un atkal - Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Politikā Kaspars Aleksandrs Irbe pārlieku nav jaucies, taču lasījis avīzi “Cīņa”, komentējot izlasīto savās dienasgrāmatās. Arī strādājot kā tiesu izpildītājs redzējis padomjlaika sadzīves skarbo pusi. Raidījumā Augstāk par zemi kopā ar vēstures doktori, topošās grāmatas ievada un komentāru autori Inetu Lipši mēģinām rast argumentus arī,- kāpēc cilvēka seksualitāte 20. gadsimtā kļuvusi par būtisku filozofijas, vēstures pētījumu tēmu, kādu postu tās aptveršanā nodarījis padomjlaika noklusējums. Kā viss sākās? Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks ir vēsturnieks Ainars Radovics. Inetas Lipšas rokās tās nonāca pēc kādas publikācijas sociālajos tīklos. Kaspars Aleksandrs Irbe dienasgrāmatās, mērķtiecīgi rakstījis kā padomjlaika dzīves noklusētās puses liecību. Viņš apmeklējis arī homoseksuāļu tiesas prāvas. Dienasgrāmatas ir teju vienīgā liecība, jo arhīvu materiālos neatrast ne sēdes gaitu, ne skatītāju aprakstu, labākajā gadījumā glabāts tiek spriedums. Kaspars Aleksandra Irbes laikabiedri ir Anšlavs Eglītis, Melānija Vanaga, viņu dzīvesstāsti pārstāv veselu paaudzi – tie ir izdzīvotāju stāsti, visu padomjlaiku izdzēsti no oficiālās vēstures. Tāpat kā līdz šim tas bija ar Kaspara Aleksandra Irbes dzīvi. Viņš pārstāv palicējus. Tos, kuri pamanījās, dzīvojot Padomijā, bet radīt ap sevi pirmskara Latviju. Šajās dienasgrāmatās rodamas gan autodidakta recenzijas par pagājušā gada 60. – 80. gadu operas izrādēm. Visu izrāžu izrāde Irbem ir Vāgnera “Valkīra”, to viņš noskatījies piecpadsmit reižu. Irbe ir Smiļģa fans, iet arī uz Dailes teātri. Jūsmo par Aspazijas “Vaideloti”. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš, dzīvojot Padomijā, novijis sev ligzdiņu pavisam nepadomiskā realitātē. Kaspars Aleksandrs Irbe mūžu nodzīvo Dubultos, viņa ģimenei pieder neliela mājiņa, kurā visos laikos vasarās istabas tiek izdotas atpūtniekiem, kas nodrošina finansiālu neatkarību jebkuros laikos. Taču arī maizes darbs paplašina viņa redzes loku, padomjlaikā nodrošina saskarsmi ar reālo dzīvi. Šo dienasgrāmatu var lasīt arī kā pieaugšanas stāstu, personības sevis meklējumus. Irbes dienasgrāmata ir vērtība arī tāpēc, ka 60 gados mēs varam izsekot viena cilvēka pasaules uztveres maiņai. Arī literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš Irbes arhīvā atradis ko sev noderīgu. Ja par šo dienasgrāmatu lielāko vērtību tomēr uzskatām liecības par homoseksuāļa dzīvi laikos, kad homoseksualitāte bija krimināli sodāma. Ir kāds jautājums, kas neliek mieru. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatās ir gadījuma seksa apraksti. Krūmiņos, publiskās vietās, parkos, tualetēs. Vai bailes tikt atklātam traucēja dibināt cilvēcīgākas attiecības, vai tā bija paša dienasgrāmatas rakstītāja izvēle? Kad 2018. gadā iznāca vēsturnieka Ainara Radovica  “Dubultu vēsture”, jūsmoju par šo pētījumu, meklēju iespēju nopirkt, bet necerēju, ka man izdosies grāmatas jau otrā izdevuma eksemplāru saņemt no autora paša rokām. Izrādās, neviens cits kā “Dubultu vēstures” autors Ainars Radovics ir arī Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks. “Villa Irbe” Dubultos, joprojām darbojas kā pansija, patīkami bija redzēt ar kādu rūpību un gaumi tagadējie saimnieki viesiem domātajās istabās uzbūruši Jūrmalas koka māju seno šarmu. Kaspara Aleksandra Irbes atmiņas ir arī liecība par pagājušā gadsimta otrajā pusē ārkārtīgi apmeklētās kūrortpilsētas atpūtnieku dzīvi. Sajūtas to lasot patiešām ir duālas. Kaspara Aleksandra Irbes valoda ir izglītota cilvēka valoda. Novērojumi, paša piedzīvojumi pierakstīti lakoniski, dokumentējot. Un tomēr no šī apraksta mēs nepārprotami saprotam, ka Irbe ir bijis viens no tiem it kā neredzamajiem cilvēkiem, kas romantiskas vakara pastaigas vai publisko pludmaļu apmeklējumu var padarīt derdzīgu. Lūriķis. Krūmu pārītis. Tai pat laikā viņa nodomi no šo laiku skatu punkta būtu vērtējami kā progresīvi. Viņš iet pret straumi – izpēta paša pieredzē, vērojumā un pierakstot savu un citu seksualitāti. Latvijas teritorijā homoseksualitāte ar dažādu likumu spēku tikusi sodīta jau kopš 19. gadsimta, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. 1918. gada 18. novembrī nodibinātā Latvijas Republika šai jomā pārņēma cariskās Krievijas likumu praksi, kas paredzēja sodu ar ieslodzījumu cietumā uz laiku ne mazāku par trim mēnešiem. Inetas Lipšas grāmatā “ LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados” varam izsekot, ka 1961. gadā pieņemtajā Padomju Latvijas kriminālkodeksā sods bija paredzēts uz laiku no 3 līdz 5 gadiem. Tikai 1992. gadā Pasaules Veselības organizācija homoseksuālismu izņēma no garīgo slimību saraksta. 1992. gada 1. martā, jau neatkarīgajā Latvijā likums, kas noteica, ka homoseksualitāte ir sodāma, tika atcelts. Kaspars Aleksandrs Irbe izmantoja savu izglītību, valodu zināšanas, materiālās iespējas, lai ne vairāk kā nodzīvotu jēdzīgu dzīvi. Lai būtu ko atcerēties. Lai pierakstītu.

*Grūti prognozēt, ar ko beigsies domstarpības valdībā pēc ekonomikas ministra politiskās piederības rokādes * Vismaz 11 cilvēki, tai skaitā bērni, nogalināti apšaudē skolā Kazaņas pilsētā Krievijā * Indijas Covid-19 variants šķietami ir lipīgāks, Pasaules Veselības organizācija to klasificē kā satraukumu raisošu * Daugavas stadiona ledus halle joprojām nav pabeigta; rīkotāji ķeras pie rezerves plāna

Latvijas veselības nozares iestādes, tostarp visas trīs universitātes slimnīcas, sestdien atklātā vēstulē valdībai un Saeimai uzsver, ka šobrīd pie nepārprotamas situācijas pasliktināšanās nav pieļaujama drošības pasākumu mazināšana. Aizvadītajā diennaktī Indijā reģistrēts jauns ar Covid-19 saistīto nāves gadījumu skaita rekords. Pasaules Veselības organizācija atzinusi Ķīnas ražotāja "Sinopharm" izstrādāto Covid-19 vakcīnu kā piemērotu ārkārtas apstākļos – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.  

Pasaules Veselības organizācija vēsta, ka sevi par jaunieti var uzskatīt ikviens vecumā no 18 līdz 65 gadiem. Tad seko vidusvecums un tikai tad vecums. Kas tad īsti ir vecums, kā tas izpaužās un vai teicienam “vecums nenāk viens” ir pamatojums, ar ko atšķirās fiziskais un garīgais vecums, par to šodienas DIENA PĒC | VESELĪBA saruna ar profesoru, geriatru Jāni Zaļkalnu.Support the show (http://www.dienapec.lv)

Baltkrievijā tiesā žurnālistus un opozicionārus, tikmēr Lukašenko tiekas ar Putinu Sočos. Politiskā krīze Gruzijā. Arvien skaļāk aicina Rietumus dalīties ar vakcīnām pret Covid-19. Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska. Turīgie vakcinējas pirmie No līdz šim pieejamajām Covid-19 vakcīnu piegādēm 75% nonākuši desmit pasaules valstīs, kamēr 130 valstis nav saņēmušas vēl nevienu vakcīnas dozu. Tā 17. februārī notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes tiešsaistes sanāksmē paziņoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerrešs. Ģenerālsekretārs nenosauca konkrēto desmit valstu sarakstu, taču ir skaidrs, ka tās pieder pie pasaules turīgākajām un ekonomiski jaudīgākajām valstīm. Vispārējā statistika pagājušās nedēļas beigās liecināja, ka rekords vakcinācijas tempu ziņā pieder Apvienotajiem Arābu emirātiem, kur vakcinēti jau apmēram 75% iedzīvotāju, seko Izraēla ar vairāk nekā 50%, Apvienotā Karaliste ar nepilniem 25% un Savienotās Valstis ar apmēram 16% vakcinēto iedzīvotāju. Pārējās pasaules valstīs, t.sk. Eiropas Savienībā, vakcinēto iedzīvotāju skaits nekur vēl nepārsniedz 10%. Šai neviendabīgajai ainai, protams, ir ne tikai sociālekonomiski iemesli, tomēr tā liek runāt par kārtējo globālās nevienlīdzības apliecinājumu, kad pandēmijas briesmu situācijā labākas izredzes savu iedzīvotāju pasargāšanai ir bagātākajām valstīm. „Šai kritiskajā brīdī vienlīdzība vakcīnu pieejamībā ir lielākais morālais pārbaudījums globālajai kopienai,” izteicās Gutjerrešs. Vienlīdzīgākas vakcīnu globālās sadales mehānisms būtu jāīsteno globālajai vakcīnu pieejamības iniciatīvai COVAX, kuru kopīgi izveidojušas Pasaules Veselības organizācija un globālā Vakcīnu alianse Gavi, taču pagaidām tās pūliņi bijuši acīmredzami nepietiekami, un Gutjerrešs aicinājis divdesmit pasaules attīstītākās valstis veidot šim mērķim īpašu rīcības komandu. Francijas prezidents Emanuels Makrons aicinājis Eiropas valstis un ASV novirzīt 5% vakcīnu piegāžu t.s. attīstības valstīm. Intervijā izdevumam The Economist Makrons nepārprotami uzsvēra jautājuma ģeopolitisko aspektu, respektīvi – Ķīnas un Krievijas īstenoto t.s. „vakcīnas diplomātiju”, izmantojot šajās valstīs izstrādāto vakcīnu piegādes Āfrikai, Latīņamerikai un citiem pasaules reģioniem kā globālās ietekmes instrumentu. Gruzija iekšpolitiskā spriedzē Otrdienas rītā Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika vērienīga policijas akcija, specvienībai ar pacēlāja palīdzību caur jumta lūkām iekļūstot partijas Vienotā nacionālā kustība birojā un arestējot tās līderi Niku Meliju. Pie tam kārtības sargi ar asaru gāzes palīdzību izklīdināja kustības atbalstītājus, kuri mēģināja aizkavēt šo arestu. Vienotā nacionālā kustība ir galvenais Gruzijas opozīcijas spēks, un tās līderis 2019. gadā tika apsūdzēts nekārtību organizēšanā pēc tam, kad pūlis mēģināja ielauzties Gruzijas parlamenta ēkā. Daudzu gruzīnu sašutumu toreiz bija izraisījusi Krievijas domes pārstāvja, komunista Sergeja Gavrilova vizīte Tbilisi, cita starpā uzrunājot Starpparlamentārās pareizticības asamblejas tikšanās dalībniekus no Gruzijas parlamenta priekšsēdētāja vietas. Melia tika atbrīvots pret drošības naudu, taču nesen tās apmērs tika palielināts, un šo lielāko summu maksāt viņš atteicās. Tiesas pielemto arestu uz vairākām dienām aizkavēja līdzšinējā Gruzijas premjerministra Georgija Gaharijas demisija 18. februārī. Tās iemesls bija tieši iespējamais opozīcijas līdera arests, kas var izraisīt jaunu spriedzes eskalācijas loku valdošās partijas „Gruzijas sapnis” un opozīcijas starpā. Savukārt jaunais premjers Iraklijs Garibašvili, kurš stājās amatā pirmdien, apņēmīgi īstenoja tiesas lēmumu. Ieilgušas iekšpolitiskas krīzes situācijā Gruzija dzīvo jau kopš parlamenta vēlēšanām, kuru divas kārtas notika pagājušā gada oktobrī un novembrī. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem vēlēšanās uzvarēja arī līdz tam valdošā partija „Gruzijas sapnis”, iegūstot 90 no 150 deputātu vietām. Taču opozīcijas partijas, vairums no kurām pirms vēlēšanām apvienojās sarakstā „Vienotībā ir spēks”, vaino valdošo partiju vēlēšanu viltojumos un boikotē parlamenta darbu. Līdz ar to, kā savā komentārā izsakās raidsabiedrība BBC, Gruzija šobrīd faktiski ir vienpartijas valsts. Novērotāji no EDSO pēc vēlēšanām izteikušies, ka tajās bijis vērojams spiediens uz vēlētājiem un administratīvā resursa izmantošana valdošās partijas labā, taču šie pārkāpumi neesot tik plaši, lai atzītu vēlēšanas par nebrīvām vai negodīgām. Lukašenko darbina „krimināllietu konveijeru” Ar brutālu spēku un vajāšanām prezidenta Aleksandra Lukašenko režīmam pēdējos mēnešos izdevies pieslāpēt protestu kustību Baltkrievijā, tomēr ne pilnīgi to likvidēt. Kā situāciju pēc mazskaitlīgiem protestiem pagājušo svētdien raksturoja „Radio Brīvība”, jaunākus ļaudis no ielām izdevies aizbiedēt, un tagad protestējot pamatā pensionāri, kuri savulaik tika uzskatīti par drošāko Lukašenko varas balstu. Pagājušonedēļ visā valstī notika kratīšanu vilnis, izmeklētājiem ierodoties preses izdevumu un cilvēktiesību aizstāvības organizāciju birojos, kā arī atsevišķu žurnālistu, cilvēktiesību un neatkarīgo arodbiedrību aktīvistu dzīvesvietās. Plašāki aresti gan vēl nav notikuši. Tikām notiek līdzšinējos protestos aizturēto tiesāšana. Kā izsakās neatkarīgā telekanāla Belsat direktors Aleksejs Dzikavinskis, tas ir īsts krimināllietu konveijers – šobrīd valstī notiek apmēram tūkstotis šādu procesu. Vienā no tiem divām Belsat žurnālistēm piespriesti divi gadi cietumā par tiešsaistes reportāžu no režīma atbalstītāju nogalinātā Romāna Bondarenko piemiņas akcijas. Žurnālistes, kuru darbības visnotaļ atbilst viņu profesionālajam statusam, notiesātas „sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu masu pasākumu organizēšanā”. Šāda apsūdzība šobrīd Baltkrievijā ir standarts piesauktajā „krimināllietu konveijerā”, un vispār vēršanās pret preses pārstāvjiem kļuvusi par spilgtu Lukašenko režīma represiju iezīmi, un organizācijas „Reportieri bez robežām” vērtējumā Baltkrievija ir šobrīd žurnālistu darbam visbīstamākā valsts Eiropā. Tikām pirmdien Krievijas un Baltkrievijas vadoņi Putins un Lukašenko sastapās Melnās jūras kūrortpilsētā Soči, pusotru stundu apspriedās, pēc kam kopīgi slēpoja un braukāja ar sniega motocikliem. Oficiāli abu tikšanās saturs bija saistīts ar sadarbību pandēmijas apkarošanas un ekonomisko sakaru aktivizēšanas jomā, taču tiek spekulēts par to, ka Baltkrievijas autokrāts varētu būt lūdzis vēl kādu aizdevumu no lielās kaimiņvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš

Džo Baidena inaugurācija ASV. Igaunijas valdības maiņa. Aleksejs Navaļnijs atgriezies Krievijā, kur tūlīt arī tika arestēts. Aktualitātes komentēLatvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Artjoms Konohovs. Ierakstā uzklausām Tartu Universitātes pasniedzēju Vello Petais. Vašingtonas politika maina kursu 20. janvārī, kā ierasts, iespaidīgā ceremonijā Vašingtonas Kapitolija ārtelpā amata zvērestu nodeva 46. Savienoto Valstu prezidents Džozefs Baidens un viceprezidente Kamala Harisa, pirmā sieviete, kā arī pirmā afrikāņu un indiešu izcelsmes persona, kas ieņem šo otro nozīmīgāko posteni amerikāņu varas hierarhijā. Līdz ar to ir noslēdzies ilgais un nepieredzēti dramatiskais prezidenta vēlēšanu process, kurā no Baltā nama šķīrās Republikāņu partija prezidenta Donalda Trampa personā. Tramps kļuva par pirmo amatu atstājošo prezidentu vairāk nekā 150 gadu laikā, kurš nepiedalījās sava pēcnācēja inaugurācijas ceremonijā, kurā vēlēšanās zaudējušo pusi pārstāvēja iepriekšējais viceprezidents Maiks Penss. Pārstāvēja, jāteic, godam – tāpat kā nelaimīgajā jaunievēlētā prezidenta amatā apstiprināšanas dienā 6. janvārī. Jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas runas vadmotīvs, kā pēdējā laikā ierasts, bija nepieciešamā nācijas vienotība pašreizējā sarežģītajā situācijā. Savā pirmajā darbdienā Baltā nama Ovālajā kabinetā Džo Baidens gan neiepriecināja tos, kuri, iespējams, sagaidīja vairāk iecietības pret viņa priekšgājēja politisko mantojumu. Prezidents parakstīja veselu virkni izpildrīkojumu, kas nozīmīgi maina viņa priekšgājēja politisko kursu. Cita starpā, tiek atjaunota Savienoto Valstu dalība Parīzes klimata nolīgumā un pilnvērtīga darbība Pasaules Veselības organizācijā, prezidenta Obamas laikā ieviestā liberālā politika pret nelegālajiem imigrantiem no Meksikas, kas ieceļošana brīdī bijuši nepilngadīgi, atcelti prezidenta Trampa noteiktie ierobežojumi ieceļošanai no vairākām valstīm ar islāmticīgo iedzīvotāju vairākumu. Nozīmīgi pasākumi tiek ieviesti kornavīrusa pandēmijas un tās seku apkarošanā, sākot ar prasību obligāti valkāt sejas masku visās valsts iestādēs, beidzot ar moratorija pagarināšanu izglītības kredītu atmaksām un personu izlikšanai no dzīvokļiem parādu dēļ. Kā ļauj spriest jaunievēlētā prezidenta un viņa komandas dalībnieku pēdējā laika izteikumi, šis ir tikai sākums nozīmīgam Vašingtonas politikas pavērsienam. Izaicinājums Kremļa saimniekam Nepiepildot cerības, kuras, visticamāk, loloja Kremļa saimnieks Vladimirs Putins, proti, ka redzamākais viņa režīma kritiķis Aleksejs Navaļnijs Krievijā , pēc tam, kad pagājušā gada augustā knapi izdzīvoja saindēšanu ar ķīmisko ieroci Novičok un tika steidzami nogādāts reanimācijai Berlīnē, Krievijā tuvākajā laikā vairs neatgriezīs. Taču iecirtīgais opozicionārs tomēr nolēma mest izaicinājumu vadonim un pagājušo svētdien,17.janvārī, sēdās lidmašīnā uz Maskavu. J au pirms viņa izlidošanas Krievijas tiesu varas pārstāvji paziņoja, ka Navaļnijam tiek izvirzīta apsūdzība par nosacīta soda izciešanas noteikumu pārkāpumu. Proti, guļot reanimācijā un atlabstot Berlīnes klīnikā, Navaļnijs, protams, nevarēja ierasties regulārai reģistrācijai attiecīgajā Maskavas policijas iecirknī, kas viņam jāveic kā notiesātajam iepriekšējos gados organizētā tiesas procesā. Pirms ielidošana Navaļnija lidmašīna tika novirzīta uz citu lidostu, kur ielidojušais opozicionārs tika arestēts. Tiesas sēdē, kas pirmdien notika policijas iecirknī, Navaļnijam tika piespriests 30 dienu arests, kura laikā tiks izskatīta apsūdzība. Var piebilst, ka Maskavā Kremļa kritiķis nav atgriezies tukšām rokām. Pirms pāris dienām tīmeklī tika publiskots un jau desmitiem miljonu skatījumu savācis Navaļnija un viņa komandas jaunākais veikums: vairāk nekā pusstundu gara dokumentālā filma –par grandiozu un līdz bezgaumībai greznu pils kompleksu, kas uzcelts Vladimira Putina iepriecinājumam Melnās jūras piekrastes kūrortpilsētas Gelendžikas apkaimē. Līdzekļi šai būvei, kā aprāda filmas autori, nāk no Kremļa saimnieka favorītiem, kuri tos ieguvuši, pateicoties „trekniem” amatiem valsts pārvaldē un valsts uzņēmumos, kā arī dāsniem valsts pasūtījumiem. Politiskās pārmaiņas Igaunijā Par iespējamu iepriekšējās Igaunijas valdošās koalīcijas izjukšanu runāja jau teju kopš tās izveides 2019. gada pirmajā pusē. Pārāk politiski neloģiska šķita koalīcija starp premjera Jiri Ratasa Centra partiju, kura, cita starpā, ir galvenā Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju interešu paudēja, nacionālistisko Tēvzemes savienību un labējiem populistiem Konservatīvo tautas partiju jeb “EKRE”. Pie tam ārpus spēles tādējādi tika atstāta vēlēšanās uzvarējusī Reformu partija, kas ir Centra partijai ideoloģiski daudz tuvāka. Galvassāpes premjeram Ratasam pastāvīgi sagādāja “EKRE” līderu tēva un dēla Marta Helmes un Mārtina Helmes radikālie un netaktiskie izteikumi, kas savu reizi bija veltīti arī ārvalstu līderiem. Pēc kārtējās nepiedienīgās izrunāšanās, šajā gadījumā par tobrīd nule ievēlēto Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, Martam Helmem nācās atstāt iekšlietu ministra amatu. Tomēr liktenīgas Jiri Ratasa valdībai izrādījās ne idejiskās vai politiskās nesaskaņas, bet gan korupcijas skandāls, kurā ierauta viņa partija. Kā atklājies, dāsnu atbalstu no valdības kredītaģentūras pērnajā vasarā saņēmis nekustamo īpašumu attīstības lielprojekts “Porto Franco”, kura īpašnieki savulaik dāsni ziedojuši Centra partijai. Izmeklēšanas gaitā Centra partijas pārstāve, finanšu ministres padomniece Kersti Krahta apsūdzēta ietekmes tirgošanā un līdzdalībā naudas atmazgāšanā; apsūdzības celtas vēl vairākām valsts amatpersonām. Tas izraisīja premjera Jiri Ratasa un viņa valdības demisiju 14. janvārī. Jau tajā pašā dienā Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida uzticēja nākamās valdības sastādīšanu Reformu partijas līderei Kajai Kallasai. Sarunas starp Reformu partiju un Centra partiju sākās teju nekavējoties, un abu šo partiju koalīcijas izveides perspektīvas tiek vērtētas visai cerīgi. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Kādu taktiku Latvija izvēlējusies cīņā ar Covid-19 - testēšanā un ārstēšanā un kāda taktika tiks izvēlēta, kad būs pieejama vakcīna, Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītājs Dr. Uldis Mitenbergs un Daugavpils slimnīcas valdes priekšsēdētājs, Grigorijs Semjonovs. Sazināmies ar Cīrihes universitātes klīnikas rezidenti vispārējās iekšķīgajās slimībās Aneti Ahero, arodslimību ārsti Lilitu Sukuri Portugālē un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārstu internistu Kārli Rāceni.  

Kādu taktiku Latvija izvēlējusies cīņā ar Covid-19 - testēšanā un ārstēšanā un kāda taktika tiks izvēlēta, kad būs pieejama vakcīna, Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītājs Dr. Uldis Mitenbergs un Daugavpils slimnīcas valdes priekšsēdētājs, Grigorijs Semjonovs. Sazināmies ar Cīrihes universitātes klīnikas rezidenti vispārējās iekšķīgajās slimībās Aneti Ahero, arodslimību ārsti Lilitu Sukuri Portugālē un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ārstu internistu Kārli Rāceni.  

Sazināmies ar latviešiem dažādas Eiropas valstīs: Ievu Rimdžus Itālijā, Lilitu Sukuri Portugālē, Alīnu Āboliņu Vācijā, Līvu Bogdanovu Beļģijā, Aleksi Babuškinu Ukrainā, Ilzi Bērziņu Spānijā, Asnāti Sīmani Francijā un Daci Vinkleri Zviedrija. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dinamika teju identiski atkārto t.s. spāņu gripas situāciju pirms simtgades. Toreizējā globālā sērga izcēlās Amerikas Savienotajās Valstīs 1918. gada martā un aprīļa sākumā sasniedza Eiropu, kur strauji izplatījās līdz jūnija beigām, tad noplaka, lai atgrieztos augusta otrajā pusē ar krietni lielāku saslimšanas un arī nāves gadījumu skaitu. Arī pašreizējās pandēmijas otrais vilnis, kas pārņēmis Eiropu kopš augusta nogales, teju visās valstīs nesis jaunus ikdienas saslimšanas gadījumu skaita rekordus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem vairākās Rietumeiropas valstīs – Lielbritānijā, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē – dienā atklāto inficēšanās gadījumu skaits vairākas reizes pārsniedz martā un aprīlī fiksēto, savukārt daudzviet Eiropas austrumdaļā – Čehijā, Slovākijā, Polijā, Ukrainā, Bulgārijā un citur – šie rādītāji ir pat desmit un vairāk reižu lielāki. Īpašs gadījums ir Krievija, kopējā skaita ziņā ceturtā visvairāk inficētā valsts pasaulē, kur arī vasarā saslimstības rādītāji saglabājās samērā augsti, kā arī Rietumbalkānu valstis, kuras piedzīvoja papildu infekcijas vilni arī jūlijā un augusta sākumā. Pozitīva tendence ir tā, ka nāves gadījumu skaits Rietumeiropā joprojām ir daudz mazāks, salīdzinot ar dramatiskajiem skaitļiem gada pirmajā pusē. Pandēmijas otrais vilnis daudzviet licis atjaunot striktus ierobežojumus. Berlīnē pirmoreiz 70 gadu laikā noteikta komandanta stunda, liekot visiem izklaides un ēdināšanas uzņēmumiem pārtraukt darbu līdz vienpadsmitiem vakarā. Francijā augstākais drošības līmenis noteikts Parīzē, Lionā, Marseļā un vairākās citās pilsētās un teritorijās, liekot pārtraukt bāru darbību. Trīs līmeņu drošības pasākumu sistēma ieviesta Anglijā, un augstākais līmenis šobrīd noteikts Mančestrā, Liverpūlē un vairākos citos rajonos Anglijas rietumos un centrālajā daļā. Tāpat papildu drošības pasākumi ieviesti Londonā, Ņukāslā, Lesterā, kā arī Skotijas dienvidu rajonos, tostarp Glāzgovā un Edinburgā, kā arī daudzviet Velsā. Ārkārtas stāvoklis ar plašiem ierobežojumiem kopš 5. oktobra noteikts Čehijā, jauni ierobežojumi ieviesti Polijā un Slovākijā. Nenoliedzami, šiem ierobežojumiem būs tālāks negatīvs iespaids uz Eiropas Savienības ekonomiku. Kā intervijā franču izdevumam Le Monde atzinusi Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīna Lagarda, šī situācija padara nedrošākas savienības ekonomikas attīstības perspektīvas un vairo bažas, ka Eiropai varētu, viņas vārdiem runājot, „pietrūkt spara”. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Baltkrievijā aizvadītajā nedēļā risinājušies dažādi notikum: Aleksandrs Lukašenko sestdien, 10.oktobrī, negaidīti ieradās cietumā, lai tiktos ar opozīcijas pārstāvjiem. Pēc tam gan sekoja vardarbīga protestu izdzenāšana un brīdinājumi turpmāk likt lietā pat kaujas ieročus. Bet opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska izteikusi Lukašenko ultimātu, pēc kura sola vēl plašāku nepakļaušanos. Briselē ir atsākušās sarunas starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību par tālāko sadarbību pēc "Brexit" pagaidu līguma  beigām. Kaut arī jaunu ziņu šobrīd nav, ir neoficiāli mājieni, ka piekāpšanās varētu notikt. Izskatās, ka britu premjera sacītais, ka vienošanās ir jāpanāk līdz 15.oktobrim, vai tādas nebūs, nav akmenī iecirsts solījums. Bet Eiropa, šķiet, krietni vairāk raizējas par pieaugošo Covid izplatību. Kaut arī politiķi bija apņēmušies striktus karantīnas pasākumus, kādi bija pavasarī, neieviest, izskatās, ka realitāte šo apņemšanos ir sašķobījusi. Eiropas valstis pieņem arvien pamanāmākus ierobežojumus. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Artūrs Bikovs un Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austers. Breksita sarunas: laiks iet, pretrunas paliek Šodiena, 15. oktobris, ir datums, kuru britu premjerministrs Boriss Džonsons iezīmējis kā to, kad būtu jānoslēdzas sarunām par Eiropas Savienības un Lielbritānijas tirdznieciskajām attiecībām pēc izstāšanās. Tikām sarunu procesu joprojām bremzē aspekti, kuros neviena no pusēm nav gatava izšķirošajam kompromisam. Galvenie pretstāves punkti šobrīd ir divi: valsts subsīdiju noteikumi un zvejas tiesības. Eiropas Savienība sagaida, ka Lielbritānija pieskaņos privātuzņēmumu atbalsta normas vispārējiem savienības standartiem, tā novēršot negodīgu konkurenci, ko briti uztver kā suverenitātes ierobežojumu. Kas attiecas uz zvejas tiesībām, Lielbritānija nav gatava savienības uzstādījumam „brīva pieeja mūsu tirgum pret tiesībām brīvi zvejot jūsu ūdeņos”. Pēdējās nedēļas laikā Eiropas Savienības galvenais sarunvedis Mišels Barnjē intensīvi mēģinājis pārliecināt vairāku dalībvalstu nozares ministrus zvejas tiesību ziņā būt piekāpīgākiem, taču līdz galam tas nav izdevies. Sarunas ar Lielbritāniju, līdztekus Covid-19 pandēmijai, ir galvenā tēma Eiropas Savienības līderu samitā, kas šodien un rīt notiek Briselē. Samita priekšvakarā no augsta ranga savienības politiķu puses izskanējuši apliecinājumi par pozīcijas vienotību un brīdinājumi britu pusei nemēģināt šķelt šo vienotību, runājot atsevišķi ar dažām bloka dalībvalstīm. Vācijas Eiropas lietu ministrs Mihaels Rots uzsvēris, ka izstāšanās vienošanās un, jo sevišķi, Īrijas-Ziemeļīrijas protokola ieviešana ir savienības nozīmīgākā prioritāte, un atkārtojis vispārzināmo atziņu, ka Lielbritānijai izstāšanās bez vienošanās būs daudz sāpīgāka nekā Eiropas Savienībai. Baltkrievija: šokējošas sarunas, ierastā brutalitāte Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko gājiens, 10. oktobrī tiekoties ar apcietinājumā turētajiem opozīcijas līderiem Baltkrievijas VDK izmeklēšanas izolatorā, bija teju šokējošs pārsteigums praktiski visiem. Apmēram četras stundas ilgās sarunas saturs netiek izpausts; atklātībā ļauts parādīties vien fotoattēliem un īsam, grūti saklausāmam līdera monologa fragmentam, kurā tiek piesaukta konstitūcijas reforma, kuru nevarot „uzrakstīt uz ielas”. Viens no konkrētajiem tikšanās rezultātiem izrādījusies atļauja opozicionāram Sergejam Tihanovskim sazvanīties ar sievu Svetlanu, pašreizējo Baltkrievijas opozīcijas redzamāko figūru, kura uzturas Lietuvā. Publiskotajā sarunas ieraksta fragmentā Tihanovskis izsaka aicinājumu būt „skarbākiem” attiecībā pret Lukašenko režīmu. Tikām kādu laiku nepiedzīvotu skarbumu no varas iestāžu puses no izbauda protestētāji Minskas ielās. Svētdien, kad protesta gājienos Minskā vien piedalījās ne mazāk kā 100 000 cilvēku, pret viņiem atkal tika laistas darbā gumijas lodes, apdullinošās granātas, steki un ūdensmetēji ar iekrāsotu ūdeni. Tika aizturēti daudzi žurnālisti. Nākamajā dienā, kad Minskas ielās izgāja t.s. „senioru marša” dalībnieki – vecāka gadagājuma protestētāji –, Baltkrievijas Kriminālpolicijas priekšnieks Genādijs Kazakevičs, uzstājoties televīzijā, cita starpā paziņoja, ka varas pārstāvji vajadzības gadījumā gatavi izmantot arī letālus ieročus. Viņš izteicās, ka protestu apjoms noplokot, taču tie kļūstot organizētāki un radikālāki; ielās darbojoties „kaujinieki, anarhisti un futbola fani”. Tiek ziņots, ka pēdējās dienās dažviet Minskā uz ielu braucamās daļas tiešām aizdedzināti riepu krāvumi. Otrdien Svetlana Tihanovska nāca klajā ar opozīcijas Koordinācijas padomes ultimātu diktatoram. Ja līdz 25. oktobrim Lukašenko nepaziņos par atkāpšanos, netiks uzsākta politieslodzīto atbrīvošana un pārtraukta vardarbība pret protestētājiem, valstī tikšot uzsākts vispārējs streiks un ceļu bloķēšana. Par šo draudu īstenojamību gan pagaidām grūti spriest. Covid-19 vilnis veļas pār Eiropu Pēc zināma atslābuma vasarā, rudeni Eiropā sagaidām ar jaunu Covid-19 izplatības vilni. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet mūsu platuma grādos sasniegti jauni dienā atklāto infekciju rekordi. Vācijas un arī citu valstu veselības eksperti norāda, ka pie infekciju uzliesmojuma vainojami cilvēki, kas neievēro distanci un nemazgā rokas. Līdz ar jauno infekcijas izplatības vilni, nāk arī jauni ierobežojumi. Vakar Portugāle uz 15 dienām izsludinājusi ārkārtējo situāciju valstī ar pulcēšanas ierobežojumiem, obligātu masku nēsāšanu kā arī mobilās lietotnes „Stayaway Covid” lietošanu atrodoties ārpus mājām. Francijā no sestdienas stāsies spēkā jauns ārkārtējais stāvoklis, kā arī tiek izsludināta komandantstundu no deviņiem vakarā līdz sešiem rītā Parīzē un vēl astoņās Francijas pilsētās. Čehija paziņojusi, ka ņemot vērā rekordaugstos rādītājus un to, ka valstī inficēto skaits oktobra laikā ir dubultojies, Prāgā būvēs lauka slimnīcas ar 500 gultas vietām. Arī Polijā domā par lauka slimnīcām, kā arī strādā pie ātrākām medicīnas māsu apmācībām. Spānija uz 15 dienām ir slēgusi bārus un restorānus Katalonijas reģionā. Arī Vācijā stājas spēkā jauni pulcēšanās ierobežojumi, kā arī reģionos, kur inficēto skaits pārsniedz 35 uz 100 000 iedzīvotājiem, obligātas būs maskas visās vietās, kur nav iespējams ievērot distanci. Ziemeļīrijā uz četrām nedēļām slēgti krogi un restorāni, kā arī uz divām nedēļām slēgtas skolas. Stingi ierobežojumi ir spēkā arī vairākos Anglijas un Velsas reģionos. Tikmēr Pasaules Veselības organizācija ir paziņojusi, ka par spīti milzīgajam spiedienam izstrādāt vakcīnu ātri un lielā daudzumā, jauniešiem jārēķinās, ka viņi varētu tās nesaņemt līdz pat 2022.gadam, jo priekšroka jādod mediķiem un vairāk apdraudētajām sabiedrības grupām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šobrīd Eiropā nedēļas laikā ar jauno koronavīrusu inficējas vairāk cilvēku nekā pandēmijas pirmajā uzliesmojumā martā, šodien paziņojusi Pasaules Veselības organizācija. Tikmēr Latvijā saslimstība vēl aizvien ir salīdzinoši zema. Vai Latvijai vēl tuvojas otrais Covid-19 vilnis? Raidījumā “Šodienas jautājums” par aktuālo saistībā ar jaunā koronavīrusa izplatību diskutē Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs Jurijs Perevoščikovs un RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis.

Baltkrievijā varas iestādes sāk rīkoties asāk, protestos aiztur vairs ne tikai vīriešus, bet arī sievietes, tomēr visi centieni iebiedēt ļaudis līdz šim cietuši neveiksmi. Vislielāko rezonansi izraisījis mēģinājums izraidīt no valsts vienu redzamākajiem protestu līderiem - Mariju Koļesņikovu. Viņas līdzgaitnieki, nokļuvuši Ukrainā, pastāstīja, ka Koļesņokova īstajā brīdī uz robežas saplēsusi savu pasi un tā palikusi Baltkrievijā. Viss notikušais ir vesela spiegu romāna vērts. Pievēršamies arī Taivānai. Tur pieaug spriedze ar lielo kaimiņu Ķīnu. Notikumi šajā Āzijas daļā liek veidot paralēles arī ar notikumiem Eiropā. Notikumus pasaulē vērtē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Analizējot aktualitātes Baltkrievijā, pa tālruni uzklausām žurnālisti Mariju Sadovsku-Komlaču. Protesti Baltkrievijā. 5. nedēļa Šī ir piektā masu protestu nedēļa Baltkrievijā, turpinoties sabiedrības pretstāvei ar neleģitīmo prezidentu Aleksandru Lukašenko un viņa režīmu. 6. septembrī galvaspilsētā Minskā un vairākās citās pilsētās notika nu jau ierastie masu mītiņi un protesta gājieni; Minskā protestētāju skaits sasniedza 200 000, kas atbilst apmēram 10% pilsētas iedzīvotāju. Varas struktūras pretdarbojās, bloķējot lielākos pilsētas laukumus ar nožogojumiem un policijas autotehniku, kā arī cenšoties aizkavēt mazāku protestētāju kolonu izkļūšanu no dzīvojamajiem rajoniem. Uz laiku tika bloķēti vairākas tīmekļa lapas, slēgtas vairākas metro stacijas. Neskatoties uz to, protestētājiem tomēr izdevās sapulcēties pilsētas centrā. Pēc apmēram pusotras stundas policija uzsāka mītiņa izklīdināšanu, arestējot tos, kuri pretojās, pie tam vīrieši tika arī piekauti. Baltkrievijas Iekšlietu ministrija atzinusi, ka svētdien visā valstī aizturēti 633 cilvēki, no kuriem 363 paturēti apcietinājumā, un pret viņiem uzsākta tiesvedība. Šonedēļ režīms vērsās pret tiem opozīcijas Koordinācijas padomes locekļiem, kuri līdz šim joprojām bija brīvībā un nebija pametuši valsti. 7. septembrī Minskā nenosakāmas piederības maskoti ļaudis nolaupīja Mariju Koļesņikovu, prezidenta kandidāta Viktora Babariko pārstāvi un spilgtāko figūru Koordinācijas padomē. Vakar kļuva zināms, ka varas pārstāvji mēģinājuši piespiest Koļesņikovu pamest valsti, taču viņa pretojusies, arī saplēšot savu pasi. Šobrīd opozīcijas līdere atrodas apcietinājumā Minskā, un viņai izvirzīta kriminālapsūdzība par aicināšanu uz varas gāšanu. Tāpat vakar tika arestēti atlikušie Koordinācijas padomes locekļi – juristi Maksims Znaks un Iļja Saļejs. Ķīna pret Taivānu – iebiedēšanas taktika 9.septembrī Taivānas Aizsardzības ministrija ziņoja par Ķīnas Tautas Republikas kara aviācijas vienības ielaušanos Taivānas gaisa telpā virs Dienvidķīnas jūras. Tas ir tikai kārtējais incidents vairāku mēnešu ilgajā militāro muskuļu demonstrēšanas kampaņā, kuru Pekinas režīms īsteno pret Taivānu – de facto neatkarīgu valsti, kuru kontinentālā Ķīna uzskata par savu sastāvdaļu. Jau kopš maija Taivānas šaurumā, kas šķir salu valsti no kontinentālās Ķīnas, un ūdeņos uz dienvidiem no Taivānas notiek pastāvīgas Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas jūras un gaisa spēku mācības, Ķīnas lidaparātiem regulāri ielaužoties Taivānas gaisa telpā. Tāpat konstatēti regulāri kiberuzbrukumi Taivānas tīmekļa resursiem. Šādi Ķīna reaģē uz pēdējā laikā aktivizēto diplomātisko aktivitāti Taivānas un ASV, kā arī vairāku citu valstu starpā, kā arī Taivānas līderu solidaritātes paušanai ar Honkongas protestu kustību. Tāpat Pekinu saniknojuši vairāku valstu izteiktie ierosinājumi ļaut Taivānai pievienoties Pasaules Veselības organizācijai. Augusta pirmajā pusē Taivānu apmeklēja Savienoto Valstu veselības ministrs Alekss Maikls Azars, un tā ir pirmā tik augsta ranga amerikāņu valstsvīra vizīte Taivānā vairāku desmitgažu laikā. Vēl viena Rietumu demokrātija, kura pēdējā laikā atļāvusies mest līdzīgu izaicinājumu Pekinai, ir Čehija. 30. augustā piecu dienu vizītē Taivānā ieradās plaša čehu delegācija ar Čehijas Republikas Senāta prezidentu Milošu Vīstrčilu priekšgalā. 1. septembrī, uzrunājot Taivānas parlamentu, Vīstrčils noslēdza savu uzstāšanos ar frāzi „Es esmu taivānietis!”, pārfrazējot hrestomātisko „Es esmu berlīnietis!” – Savienoto Valstu prezidenta Džona Kenedija izteikumu pie toreizējā Berlīnes mūra 1963. gadā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.   Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas. Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.”   Infodēmija Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izmantojuši sociālos tīklus negodīgi, veidojot sev neīstu sekotāju grupas vai izplatot manipulētu mediju informāciju, lai gūtu vēlētāju atbalstu. Spilgts piemērs šajā ziņā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņa, un nekas neliecina, ka pašreizējā varētu būt citāda. Pie tam, kā šai sakarā raksta Gunickis, dezinformācijas mērķis nav vis pakļaut informācijas telpu, bet to „izšķīdināt”, respektīvi, padarīt nepārskatāmu un grūti sistematizējamu, liedzot ikdienas uztvērējam iespēju spriest par informācijas drošticamību un viedokļu pamatotību. Autors citē bēdīgi slaveno bijušā Donalda Trampa vecākā stratēģa Stīva Banona recepti, kā tikt galā ar presi: „Appludiniet teritoriju ar kakām!”   Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

"Daži dzīvnieki ir nesaprašanā, kāpēc vienu dienu cilvēki bija un nākamā pazuda, daži ar to ir samierinājušes," tā ikdienu Rīgas Zooloģiskā dārzā raksturo tā pārstāvis Māris Lielkalns. Rīgas Zooloģiskais dārzs ir viena no tām iestādēm, kas, iestājoties pandēmijas noteiktajam ārkārtas stāvoklim, ir slēgta apmeklētājiem uz laiku. Tiesa, par dzīvniekiem tāpat ir jāturpina rūpēties, tāpēc daudzi darbinieki arvien ir uz vietas. Lielkalns min, ja ņem vērā, ka dzīvnieki uz apmeklētāju skatās kā televizorā, tagad tas ir izslēgts. Pārējais viņu ikdienā nemainās. Pavasara rosība dzīvniekiem zoodārzā ir nemainīga. Lielkalns min, ka pāviem ir "ziedēšanas laiks" - izplēsta aste un lielās savā starpā. Arī Japānas dzērvēm ir dziesmu un deju laiks, ko īsu brīdi var dzirdēt arī sarunas laikā. klinšu ibisiem ir izšķīlies mazulis. Jau februāra beigās mazulis piedzima takiniem. Arī huzārpērtiķiem ir piedzimuši mazuļi un jau sāk darīt blēņas. "Kad beigsies visa jezga, būs atkal jāsāk pierast pie apmeklētājiem," tā par dzīvniekiem norāda Lielkalns. Atkarībā no drošības pasākumiem, kas būs jāievēro pēc ārkārtas situācijas, iespējams, apmeklētāji varēs aplūkot daļu dzīvnieku, tos, kas atrodas ārā. Notikumiem Rīgas Zooloģiskajā dārzā, var sekot arī tā "Facebook" kontā. Mājdzīvnieki un Covid-19 Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija informē, ka Covid-19 var inficēt kaķu dzimtas dzīvniekus un mājas seskus, bet suņi ir mazāk uzņēmīgi. Ir dzirdēts par atsevišķiem  gadījumiem pasaulē, kad  dzīvnieki ir inficējušies  no cilvēka ar šo vīrusu, bet pagaidām nav konkrētu pierādījumu, ka mēs varam aplipināt savu suni vai kaķi. Kādi piesardzības pasākumi ir jāievēro mājdzīvnieku saimniekiem un kā rit ikdiena veterinārajā klīnikā? Atsaucoties uz Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas un Pasaules Veselības organizācijas publicēto informāciju, vīrusa Covid-19 pārnese galvenokārt notiek no cilvēka uz cilvēku. Šobrīd trūkst zinātnisku pierādījumu tam, ka mājdzīvnieki varētu inficēt cilvēkus. Bet kā ir ar cilvēku, vai viņš var inficēt savu suni vai kaķi? Vai, piemēram, govis aplokā un vistas fermā savā saimniecībā? Aprīļa sākumā plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija par to, ka Ņujorkas zoodārzā Bronksā tīģeris ir saslimis ar šo vīrusu, un dzīvnieks, visticamāk, ir inficējies no sava kopēja, kurš bijis inficēts ar Covid-19, bet bez jebkādiem simptomiem. Ir vēl pāris citi gadījumi, kad kādam mājdzīvniekam ir konstatēts Covid-19, ar kuru tas inficējies no sava saimnieka, bet šobrīd gan Latvijā, gan arī citviet pasaulē nav pamata masveidā veikt šī vīrusa testus mājdzīvniekiem. Vairāk stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors Aivars Bērziņš. Vairākos informācijas avotos teikts, ka kaķi var inficēties ar koronavīrusu un nodot to citiem kaķiem, savukārt suņi, kā arī vistas, pīles un cūkas pret šo vīrusu nav uzņēmīgi. Taču pagaidām zinātniekiem nav skaidrības, vai kaķi to var nodot cilvēkiem. Cits pētījums rāda, ka suņi ir uzņēmīgi pret infekcijām, taču tie ir mazāk ietekmēti nekā seski vai kaķi. Aivars Bērziņš uzsver, ka šis vīruss visā pasaulē ir kas jauns un negaidīts un pagaidām nav pietiekamu pētījumu par to, kā un cik lielā mēra šis vīruss ietekmē dzīvniekus. Runa ir par dažiem līdz šim veiktiem pētījumiem laboratoriskos apstākļos. Bet skatot, kā ārkārtas situācijas laikā norit darbs veterinārajā klīnikā, Latvijas Radio devās uz Čiekurkalna veterināro ambulanci, kur uzgaidāmajā telpā sēdēja viena suņa saimniece, bet ārpusē, ievērojot 2 metru distanci, stāvēja divi kaķu īpašnieki. Vienā atsevišķa kabinetā veterinārste konsultēja kucēna īpašniekus, bet otrā veterinārārsts Artis Krūmiņš šuva brūci kādam kaķiem. Pēc šīs operācijas Artis Krūmiņš īsā sarunā stāsta, kā mainījies darba ritms ambulancē.

Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Kas ir diktatūra? Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas gatavība identificēties ar šo varu vai vismaz pasīvi piekrist esošajam stāvoklim. Teju allaž diktatūrai piemīt vadonības fenomens – viena, varu personificējoša un ap sevi koncentrējoša indivīda atrašanās valsts priekšgalā. Daudzi 20. gs. autori piemēro diktatūras apzīmējumu visiem visjaunāko laiku nedemokrātiskajiem režīmiem, ar joprojām pastāvošajām absolūtajām monarhijām sākot, ar pagājušā gadsimta totalitārajām sistēmām beidzot. Tā traktēts, diktatūras jēdziens lielā mērā pārklājas ar autoritāras varas jēdzienu, tomēr tādi pagājušā gadsimta otrās puses autori kā politologs Huans Hozē Lincs un filozofe Hanna Ārente uzsver totalitāros režīmus kā īpašu un ekstrēmu diktatūras paveidu. Jau mūsu gadsimtā šo ievirzi turpina amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa, totalitārismu izdalot kā atsevišķu fenomenu, kas nebūtu klasificējams kā diktatūra. Eiropā par diktatūru „ziedu laikiem” uzskatāms periods starp abiem pasaules kariem, kad, pēc daudzu monarhiju sabrukuma vai novājināšanās, nācijas mūsu pasaules daļā meklēja jaunus politiskās eksistences modeļus. Bijušajā Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara izskaņā varu sagrābušais boļševiku režīms sevi definēja kā proletariāta diktatūru, respektīvi, revolūcijā uzvarējušās strādnieku šķiras varu pār pārējo sabiedrību tās pārveides nolūkā. Boļševiku izveidotā padomju valsts kļuva par pirmo totalitāro režīmu, kas tiecās pilnīgi kontrolēt ne vien sabiedrības politisko, bet arī sociālekonomisko un kulturālo eksistenci. Kā otrs spilgts totalitārisma modelis minams salīdzinoši daudz īsāku laiku pastāvējušais vācu nacisms, savukārt Fašistu partijas vara, kas 1925. gadā izveidojās Itālijā, kļuva par iedvesmas avotu daudziem starpkaru Eiropas nedemokrātiskajiem režīmiem, t.sk. Ulmaņa autoritārismam Latvijā. 20. gs. pēdējās desmitgades kļuva par Eiropas nedemokrātisko režīmu norieta laiku, tomēr tikai daļā no posttotalitārās telpas iesakņojās pilnvērtīgas demokrātijas. Daudzviet nostiprinājās diezgan klasiskas vienpersonas diktatūras, savukārt citur politikas prakse liek runāt par jaunu fenomenu, kas angliski tiek dēvēts par competitive authoritarianism – konkurences autoritārismu. Tās ir sistēmas, kurās demokrātiskās institūcijas turpina pastāvēt, taču varas elite ar dažādām manipulācijām tās tiecas degradēt līdz politiskas butaforijas līmenim. Prezidents Tramps pret Pasaules Veselības organizāciju Kopējais Pasaules Veselības organizācijas divgadu budžets 2018./2019. gadā nedaudz pārsniedza 4 miljardus 200 miljonus dolāru, un to veido kā pasaules valdību, tā dažādu privātu labdarības organizāciju un starptautisku struktūru, kā, piemēram, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas iemaksas. Savienoto Valstu valdība ir lielākais šī budžeta donors, kura pienesums pagājušogad pārsniedza 400 miljonus. Tādējādi prezidenta Donalda Trampa otrdienas paziņojums par finansējuma apturēšanu šai organizācijai, draud tai ar diezgan sajūtamu finanšu robu. Finansējums apturēts uz laiku, kamēr tiks izvērtēta organizācijas darbība – tās varētu būt 60 līdz 90 dienas. Tramps pārmet organizācijai nepietiekoši operatīvu darbību šī gada sākumā, savlaicīgi nekonstatējot koronavīrusa epidēmiju Ķīnā un nebrīdinot par to citas pasaules valstis. Prezidents savā mutiskajā paziņojumā to nodēvējis par „briesmīgu traģisku kļūdu”, izmatot arī frāzi: „Man ir izjūta, ka viņi skaidri zināja, kas notiek.” Trampa rīcību kā bīstamu raksturojis Bils Geitss, kura dibinātais labdarības fonds ir otrs lielākais Pasaules Veselības organizācijas finansētājs; par rīcību „ļoti nelaikā” to nodēvējis ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. Prezidenta uzbrukumi Pasaules Veselības organizācijai, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā aģentūra, pamanāmi rezonē ar pārmetumiem, kurus pēdējā mēneša laikā saņēmis viņš pats sakarā ar Vašingtonas administrācijas sākotnējo reakciju uz pandēmijas izplatīšanos Amerikā. Šobrīd ASV ir infekcijas vissmagāk skartā valsts ar vairāk nekā 640 000 inficēšanās un vairāk nekā 28 000 nāves gadījumu. Tikām vēl viens spilgts prezidenta solis ir viņa paraksta likšana uz pabalsta čekiem, kurus Savienoto Valstu Valsts kase nosūta krīzes dēļ trūkumā nonākušajām amerikāņu ģimenēm. Šāda prakse tikusi īstenota arī agrāk, taču šī ir pirmā reize vēsturē, kad čekus rotās valsts galvas paraksts. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

"Prognozes ir svarīgas, vai vīruss cirkulēs un mēs pamazām slimosim, vai būsim tik daudzi kontaktējuši ar šo vīrusu, ka barjera būs tik stipra, ka būs tikai atsevišķi gadījumi. Bažas ir par to, vai šādas pandēmijas neatkārtosies, ja specifiskā imunitāte būs vāja," raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna. Viņa skaidro, ka pēc pandēmijas būtu vēlams pārbaudīt ikvienu par antivielu klātesamību organismā. "Tas ir Pasaules Veselības organizācijas ieteikums un sapnis. Ir ārkārtīgi svarīgi, jo no tā ir atkarīgs, vai vīruss turpinās brīvi cirkulēt, vai tam būs milzīgi ierobežojumi un barjeras. Iespēju robežās valstis - atkarībā no turības un rocības - to izdarīs," uzskata Vīksna. Vīksna pagaidām ir piesardzīga teikt, ka Latvijā esam jau vīrusu uzveikuši, lai arī pēdējās dienās apstiprināti tikai daži saslimšanas gadījumi ar Covid-19. "Ārsti nekad nesaka kategoriski. Varbūt tāpēc, ka esam māņticīgi. Lieldienas un svētki ierobežo cilvēku aktivitāti arī griezties pie ārsta, mums vēl ir jāpagaida šī nedēļa, tad jau redzēsim. Patīkami, ka saslimstība nav gājusi uz augšu “sveces veidā”, kas mums liktu domāt, ka mums parādījušies jauni nosacīti perēkļi, ka cilvēki nepareizi un neadekvāti uzvedušies," komentē Vīksna. Vīksna ir gandarīta, ka šobrīd Latvijā labi izdodas slāpēt vīrusa izplatību.  

"Parastie līdzekļi, ar kuriem esam pieraduši darboties, kas normālos apstākļos strādā ļoti labi, šobrīd nederēs," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst ķīmiķe un vides zinātņu doktore Jana Simanovska. Simanovska norāda, ka ikdienā pati ir atturīga pret dezinfekcijas līdzekļu lietošanu, bet šobrīd ir ārkārtas situācija. Šobrīd nederēs tie tīrīšanas līdzekļi, kas nav paredzēti kā dezinfekcijas līdzekļi. Uz dezinfekcijas līdzekļa jābūt uzrakstītam, ka tas ir dezinfekcijas līdzeklis. Ir arī svarīgi, pret ko šis līdzeklis ir paredzēts. "Ja mēs gribam  kaut ko iznīcināt, ir svarīgi izvēlēties pareizo līdzekli. Citādi būs maldīga sajūta, ka esam kaut ko darījuši, bet īstenībā aizsardzības nekādas," norāda Simanovska. Skaidrojot, kādus līdzekļus izvēlēties, Simanovska atzīst, ka ir veikalā redzējusi līdzekli "pret pandēmiju", bet tā sastāvā nebija norādītas vielas, ko šobrīd iesaka Pasaules Veselības organizācija. "Tāpēc ieteiktu cilvēkiem atcerēties, ka būtiskas ir divas lietas, no kurām vienai ir jābūt līdzekļa sastāvā. Vienā gadījumā tas ir spirts - etanols vai izopropanols un tam jābūt vismaz 70%," skaidro Simanovska. "Ja gribam vīrusu iznīcināt, ir nepieciešams pietiekami stiprs līdzeklis. Šis ir iemesls, kāpēc pašiem nevajag šķaidīt stipro alkoholu." "Otra iespēja ir līdzeklis, kas satur nātrija hipohlorītu, kam jābūt vismaz 0,1%, tad tas arī strādā" turpina Simanovska. Var arī ūdeņraža pārskābi izmantot, tā gan nav Slimību profilakses un kontroles centra ieteikto līdzekļu klāstā, bet to iesaka citi uzticami avoti. Tai jābūt vismaz 0,5%. Dezinfekcijas līdzekļus lieto uz nedzīvām virsmām. Antiseptiķus izmanto dzīviem audiem, arī mūsu ādai. "Nevajag roku ādu mocīt ar dezinfekcijas līdzekļiem, rezultātā āda iekaisīs un būs vēl uzņēmīgāka pret apkārtējām infekcijām," atzīst Simanovska. Rokām parastās ziepes un ūdens ir pietiekami labs līdzeklis un daudz saudzīgāks.

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Katram ceturtajam planētas iedzīvotājam ir vai varētu būt konstatēta vājredzība. Par to liecina Pasaules Veselības organizācijas apkopotie dati. Kā rūpēties par acu veselību, lai neveidotos vājredzība, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro oftalmoloģe, „AIWA CLINIC” oftalmoloģijas nodaļas vadītāja Dace Lietuviete un optometriste-vājredzības speciāliste Evita Kassaliete. Par vājredzību var runāt situācijā, kad redzes pasliktināšanās ir tik pamatīga, ka ne ar briļļu, ne kontaktlēcu palīdzību vairs nevar izlasīt avīzes tekstu. Tas ir signāls, ka esam nonākuši vājredzības līmenī, kad jāmeklē specifiska palīdzība. Statistika liecina, ka ar vājredzību sirgst apmēram ceturtdaļa pasaules iedzīvotāju. Latvijā maz tiek oficiāli reģistrēti vājredzīgi cilvēki. "Vājredzība savā ziņā ir sociāla problēma, jo prasa naudas ieguldījumus atrisināšanai. Daļēji arī nevērība pret savu veselība, cilvēki neizprot, cik regulāri vajadzētu aiziet pie acu ārsta, izmērīt acu spiedienu," norāda speciālistes. Regulāri, reizi gadā, cilvēkiem acu ārstu vajadzētu apmeklēt, sasniedzot 40 gadu vecumu. Vecāku atbildība ir veikt ne tikai obligātās veselības pārbaudes bērniem, bet arī aizvest pie acu ārsta, ja ir palielināta slodze. Vecāku atbildība ir nodarbināt bērnus tā, lai pēc iespējas retāk būt jānēsā brilles. Vienīgais, kas no tā mūsdienās var pasargāt, ir fiziskas aktivitātes ārā. Tāpat vecākiem būtu jāiemāca bērnus rūpēties par savu veselību.

Gada pirmajā sestdienā Tērbatas ielā tika slēgta automašīnu satiksme, un tuvākajā laikā reizi mēnesī par gājēju ielām pārvērtīsies arī vairākas citas Rīgas centra ielas. Kā veidot zaļu, pilsētniekiem draudzīgu un drošu vidi? Par dizainu pilsētai raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutē Rīgas centra ielu mobilitātes eksperimenta līdziniciatori: nevalstiskās organizācijas “Rīgas Centra attīstības biedrība” pārstāvis un arhitekts Jānis Aufmanis, kā arī uzņēma "IE.LA Inženieri" līdzdibinātājs un ceļu inženieris Rihards Ieviņš. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka gaisa piesārņojums pilsētās ir veicinājis aptuveni 3,7 miljonus pāragras nāves gadījumu. Tikai 20% pasaules pilsētu iedzīvotāju dzīvo vidē, kas atbilst Pasaules Veselības organizācijas noteiktajiem gaisa kvalitātes standartiem. Pilsētu piesārņojuma līmenis dažādās pasaules vietās šos standartus pārsniedz 4 līdz pat 15 reizes. Nozīmīga loma urbānā piesārņojuma radīšanā ir autotransportam. Vidēji pasaulē auto izplūdes gāzes rada 30% no pilsētu piesārņojuma, Eiropā – līdz pat 50%. Dažādās vietās cīņa par kvalitatīvu pilsētvidi notiek dažādi: Oslo, Brisele un vairākas citas pilsētas ierobežo automašīnu kustību pilsētas centrā, Parīze eksperimentē ar centra ielu slēgšanu auotransportam nedēļas nogalēs. Amsterdama nospraudusi mērķi līdz 2030. gadam nodrošināt, ka iegādei ir pieejami tikai elektroauto vai auto ar hibrīdzinēju. Helsinku pārvalde apņēmusies līdz 2050. gadam pilsētas sabiedriskā transporta sistēmu padarīt tik teicamu, ka tai būtu dabiski jāizskauž iedzīvotāju vēlme pārvietoties ar privāto autotransportu. Arī Rīgas plānošanas dokumenti paredz, ka prioritāte pilsētā būtu atvēlama mazāk aizsargātiem satiksmes dalībniekiem. Saskaņā ar “Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam” Rīgas vēsturisko centru nākotnē ir nepieciešams atslogot no kravas automašīnām un vieglo automašīnu tranzīta plūsmas. Tas gan palīdzētu saudzēt Rīgas vēsturisko centru kā UNESCO Pasaules mantojuma vietu, gan sniegtu priekšrocības gājējiem, radot zaļāku, klusāku un tīrāku vidi Rīgas centrā, kas veicinātu iedzīvotāji vēlmi atgriezties uz dzīvi Rīgas centrā. Lai arī Rīgas pārvaldes vārdi ne vienmēr ir saskanējuši ar darbiem, šogad pilsētā ir vērojams būtisks un iepriecinošs progress. Gada pirmajā sestdienā Tērbatas ielā tika slēgta automašīnu satiksme un iela tika atvēlēta gājējiem un velobraucējiem, kā arī dažādām uzņēmējdarbību veicinošām iecerēm. Tērbatas ielas slēgšana ir sākums plašākam eksperimentam – tuvākajā laikā reizi mēnesī par gājēju ielām pārvērtīsies arī vairākas citas Rīgas centra ielas. Vairāk un plašāk šeit!

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, attīstītajās pasaules valstīs neauglība skar vienu pāri no četriem. Pēdējos 30 gados reproduktoloģijas joma pasaulē ļoti strauji attīstās un neauglības problēmas var atrisināt, bet joprojām pacienti pievērš pārāk maz uzmanības slimību profilaksei. Raidījumā Kā labāk dzīvot par neauglības cēloņiem un iespējām ārstēt neauglību, arī izmantojot Valsts izstrādāto atbalsta programmu neauglības ārstēšanai, stāsta Latvijas Lauku Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Ģimenes medicīnas katedras lektore, Pasaules veselības organizācijas eksperte reproduktoloģijas jautājumos Līga Kozlovska un Veselības centru apvienības galvenā ginekoloģe, RSU pasniedzēja Karlīne Elksne. Par neauglību runā, ja pāris, brīvi dzīvojot dzimumdzīvi bez izsargāšanās, nevar tikt pie bērniņa gada laikā. Ir neētiski teikt, ka tā ir sievietes vai vīrieša problēma, tā ir pāra problēma. 10 – 15% pāru skar neauglība. Turklāt pāru, kurus skar neauglība, kļūst vairāk un iemeslu tam ir daudz un dažādi. Viena svarīga lieta – cilvēki noveco, arvien vecāki cilvēki izvēlas kļūt par vecākiem. Pāriem, kurus skar neauglība, ap 50% veselības problēmas ir vīrietim, 50% - sievietēm. Ir arī daudz gadījumu, kad abiem ir jārisina veselības problēmas. Veselības problēmas var būt saistītas ar fiziskām (somatiskām) slimībām, ar hormonu izmaiņām, arī garīgās veselības problēmām. Iemeslu, kas var izraisīt neauglību, ir daudz. Ir daudz datu un pierādījumu, ka sievietes olšūna ir visspēcīgākā un veselākā līdz 35 gadu vecumam. Vīrieša “drošais reproduktīvais vecums” ir līdz 45 gadiem.

Pasaules Veselības Organizācijas Eiropas reģionālais birojs un Rīgas Stradiņa universitāte kopā ar Ziemeļvalstu Ministru padomi no 27. februāra līdz 1. martam organizē darba semināru "Ceļā uz veselīgu un ilgtspējīgu pārtikas sistēmu izveidi Baltijas valstīs" ar mērķi pārrunāt situāciju uztura jautājumos un PVO rekomendāciju īstenošanu Latvijā un citās Baltijas jūras reģiona valstīs. Uzturs ir viens no mūsu dzīves fundamentālākajiem pamatnosacījumiem. Tas, ko mēs ēdam, raksturo gan mūsu veselības stāvokli, gan pašsajūtu, kā arī dzīvildzi un pat sociālo statusu, un gadsimtu, kurā dzīvojam. Aizvien vairāk pasaulē sāk runāt par radikālām uztura principu izmaiņām, lai vienlaikus veicinātu veselību, pārtikas pieejamību un mazinātu slodzi dabai, ko rada mūsu apetīte. Lai arī mūsu ikdienas ēšanas paradumiem ir spēcīgas tradīcijas un nereti izmaiņas ēdienkartē uztveram kā sāpīgas un neērtas, arī latviešu virtuve mainīsies, mainoties laikam, klimatam, pārtikas ieguves metodēm un attieksmei pret pašu ēdienu. Zinātnieki radījuši ēdienkarti, kas ļautu ievērojami atvieglot pielāgošanos mainīgajam klimatam un vienlaikus nodrošinātu ar pietiekamu uzturu 10 miljardus cilvēku. Kāda varētu būt nākotnes ēdienkarte, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro medicīnas doktore, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Laila Meija, biologs, biedrības "Zaļā brīvība" pārtikas atkritumu mazināšanas projekta “Ar cieņu par pārtiku” projekta asistents Valters Kinna, kā arī šīs pašas biedrības brīvprātīgā Zane Gailīte. Zane ir studējusi vides inženierzinātnes vides un dabas aizsardzību un piedalījusies dažādos ar pārtikas atkritumiem saistītos projektos Francijā.

Šīsdienas raidījuma temats varētu neinteresēt apmēram 20 % klausītāju, jo apmēram tik daudz Latvijas iedzīvotāju uzturā nekādā veidā nelieto cukuru. Bet cukuru nereti dēvē par „balto nāvi”, bet kā ir ar cukura aizvietotājiem un citiem saldinātājiem? Kāda ir to ietekme uz cilvēka organismu un kā atturēties no cukura uzņemšanas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Uztura speciāliste, Veselības centrs 4 pārstāve Guna Rijkure. Cukuru mīlam pārāk daudz. Pasaules Veselības organizācija iesaka cilvēkiem samazināt to pievienoto cukuru (visu cukuru, izņemot cukuru, kas dabiskā veidā atrodams augļos, dārzeņos un pienā) ikdienas lietošanā līdz mazāk nekā 5% no kopējā enerģijas daudzuma jeb uzņemt ne vairāk par 5-6 tējkarotēm dienā. Runājot par cukura aizstājējiem, jebkura cita saldviela jālieto saprātīgi. Galvenā recepte, lai nelietotu daudz cukura, – sekot līdzi tam, ko ēd ikdienā, ja ēdienkarte ir sabalansēta, tur ir graudaugi, dārzeņi, liess gaļas gabals, zivs olas, pākšaugi, tad saldumam vietas atliks maz. Brūnais cukurs ir nedaudz labāks par balto, bet kaloriju ziņā tas pats vien ir. Medus ir mūsu superēdiens, bet ne viss, kas ir veselīgs ir mazkaloriju. Arī medu nevar patērēt kilogramiem katru dienu. Medu vajag pēc iespējas mazāk karsēt. Stēvija ir 400 reizes saldāka par beramo cukuru, viens no dabiskākajiem saldinātājiem, kas iegūts no īsta auga. Bet daudziem nepatīk stēvijas piegarša. Arī saldumiem, kam pievienota stēvija, garša atšķiras. Aspartāms (E951) ir izplatīts cukura aizvietotājs , tas ir 180 reizes saldāks par parasto cukuru, bet organismā labi pazīstams, jo to veido divas aminoskābes, kas ir organismā neaizvietojams un dabiskā veidā atrodamas arī gaļā, graudaugos un piena produktos.

Piektā daļa mirstības un saslimstības gadījumu pasaulē ir saistīti ar vides problēmām. Tāpat ikvienu skar un arī veselības sarežģījumus daudziem var radīt klimata pārmaiņu radītās problēmas. Ir tīri vides piesārņojumu izraisītas veselības problēmas, ir globālo pārmaiņu radītas problēmas. Vairāk nekā vides putekļu piesārņojums, veselības problēmas var radīt putekļu piesārņojums mājās. Ēst gatavošana, smēķēšana un gaisa atsvaidzinātāju lietošana – būtiski ietekmē veselību, saasina esošās slimības, norāda raidījuma Zināmais nezināmajā viesi. Nav lielākās laimes, kā būt veselam. Taču ne vienmēr mūsu veselības stāvoklis ir atkarīgs no iedzimtības, uztura, dzīvesveida, un ne vienmēr to varam ietekmēt pašu spēkiem. Dažkārt kļūstam par upuriem vides apstākļiem, piemēram, gaisa piesārņojumam, vai neapzināti atrodamies tuvumā bīstamām vielām, kas var atstāt ietekmi uz mūsu veselību. Vides piesārņojums var būt veicinātājs vairāk nekā simt dažādām saslimšanām un Pasaules veselības dati norāda, ka ar vides apstākļiem saistītas slimības ir viens no četriem biežāk sastopamajiem nāves iemesliem pasaulē. Kuras ir izplatītākās slimības un kas ir šo slimību veicinātāji? Skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un RSU Darba drošības un vides veselības institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas vadošā pētniece Žanna Martinsone. Pētījumi par depresijas izpaltību Depresija ir viena no biežākajām psihiskajām saslimšanām Eiropā. Pasaules Veselības organizācija prognozē, ka 2020. gadā tā būs otrā biežākā slimība invaliditātē pavadīto gadu dēļ visā pasaulē, turklāt depresija ir galvenais pašnāvību cēlonis. Psihiatre, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētāja Jeļena Vrubļevska  nupat aizstāvēja savu promocijas darbu par depresija izplatību Latvijā. Viņa skaidro, kas tik atklāts, strādājot pie šī pētījuma un atgādina, kāpēc šī slimība ir tik nopietna un aktuāla mūsdienās.  

Jaunākajā 7 dienas Eiropā analizēsim situāciju par Ebola vīrusa iekļūšanu "Eiropas cietoksnī". Kādi ir Eiropas Savienības, Pasaules veselības organizācijas un vietējo iestāžu plānotie pasākumi un gatavības pakāpe šī un citu epidēmiju izplatības ierobežošanai. Viesis studijā: Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, infektologs Jurijs Perevoščikovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu ziņas par to, ka "Islāma valsts" pietuvojās Turcijai, savukārt jaunais NATO ģenerālsekretārs vizītē Polijā, solījis Turciju aizsargāt. Vēsts arī par to, kā Putina līdzgaitnieki sākuši savstarpēju karu par ietekmi. Savukārt Valdis Dombrovskis saņēmis pozitīvu balsojumu Eiropas Komisijas viceprezidenta amatam. Ebola vīruss: ES un pasaules reakcija Kādā no savām uzstāšanās reizēm Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebola vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems. Lai gan komisārs paudis pārliecību, ka ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pagājušā nedēļā tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā jau pirmais upuris. Mediji ziņoja, ka Spānijas slimnīcā, kurā miruši divi Āfrikā ar Ebola vīrusi inficējušies cilvēki, ar nāvējošo vīrusu saslimusi medmāsa. Tāpat Spānijas tiesa izdevusi rīkojumu iemidzināt ar Ebola vīrusu inficētas medmāsas suni, jo pastāv iespēja, ka dzīvnieki var pārnēsāt šo nāvējošo slimību. Eiropā visvairāk apdraudēti ir tie cilvēki, kuri aprūpē Ebola vīrusa pacientus, kā arī aprūpētāju tuvinieki. Lai gan tiek norādīts, ka šādi gadījumi būs, vienlaikus tiek atgādināts, ka Rietumeiropa ir visspēcīgāk aprīkotā pasaules daļa, lai spētu cīnīties ar vīrusa tālāku izplatību. Vēl septembra sākumā diskusijā ar Eiropas Parlamenta Vides un sabiedrības veselības komitejas deputātiem Tonio Borgs sacīja, ka Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai palīdzēt: „Eiropas Savienībai ir „morāls pienākums” palīdzēt valstīm, kuras skāris Ebola uzliesmojums. Jo aktīvāk mēs centīsimies to apturēt, jo lielākas būs izredzes, ka slimība nesasniegs Eiropu. Risks, ka slimība varētu izplatīties Eiropā, saglabājas zems”. Diskusijas dalībnieki piekrita, ka jāsniedz lielāks atbalsts epidēmijas skartajām valstīm, taču bažījās par budžeta ierobežojumiem. Par to, ka nepieciešams palīdzēt vīrusa skartajām valstīm Āfrikā norādīja arī EP deputāts Pīters Līse, jo „pretējā gadījumā mūs sagaida nopietna katastrofa”. Šādu virzienu atbalstīja arī citi diskusijas dalībnieki, taču tika jautāts, kā ES atradīs nepieciešamo finansējumu. Uz šīm bažām veselības komisārs Borgs atbildēja, ka Eiropas Komisija ir paredzējusi palielināt finansējumu, novirzot humānajai palīdzībai daļu no attīstības fonda līdzekļiem. Kopš 2014. gada marta cīņai ar epidēmiju Eiropas Savienība ir piešķīrusi 11,9 miljonus eiro. Diskusijā tika arī akcentēts, ka nepieciešams finansēt pētījumus bez komerciāla izdevīguma. Pašlaik Oksfordas universitātē strādā pie vakcīnas pret vīrusu. Deputāte Katrīna Bērdere norādīja, ka „tikai pateicoties ES finansējumam bija iespējams veikt šos pētījumus”. Kopīgā paziņojumā  Eiropas attīstības komisārs Andris Piebalgs norādīja, ka ir apspriests, kā koordinēt turpmākos pasākumus, lai veiktu epidēmijas apkarošanu Eiropas mērogā. „Esam galvojuši par 150 miljonu eiro, lai sniegtu tūlītēju un ilgtermiņa palīdzību. Un tā ir mana spēcīga cerība un ticība, ka mēs šodien varam vienoties par vairākiem konkrētiem priekšlikumiem, piemēram, transporta, lauku slimnīcām, ārstiem un medicīnas iekārtām. To darot, mēs speram soli tuvāk, lai apkarotu šo briesmīgo epidēmiju, ” skaidroja Andris Piebalgs. Ziņu aģentūra „Reuters” vēstīja, ka Pasaules Veselības organizācijas reģionālā direktore Zuzana Džeikaba intervijā norādījusi, ka paredzams aizvien lielāks ar Ebola vīrusu saslimušo skaits, slimībai nenovēršami izplatoties Eiropā, jo notiek ļoti intensīva cilvēku pārvietošanās no Eiropas uz vīrusa skartajām valstīm un pretējā virzienā. Vienlaikus Džeikaba norādīja ka šī pasaules daļa ir labi sagatavota slimības kontrolei. Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne atzīst, ka būtiski ir jāpalielina starptautiskā palīdzība vīrusa skartajās valstīs. Lielu uzmanību Ebola vīrusa apkarošanai pievērš pētnieki visā pasaulē.  Profesors Pīters Piots, beļģu mikrobiologs, augstu stāvošs Pasaules Veselības organizācijas padomnieks intervijā izdevumam  „Spiegel” stāstīja par Ebola vīrusa niansēm un vērtēja situāciju Āfrikā un pasaulē. „1976. gadā es atklāju Ebola vīrusu, tagad es baidos par neiedomājamu traģēdiju. Šogad jūnijā es sapratu, ka šis uzliesmojums ir citāds, ka iepriekš, tad es sāku pamatīgi raizēties,” atzīst Pīters Piots un par epidēmijas tālāko izplatību bilst „ka mums tagad nav citas izvēles, kā izmēģināt visu, tiešām visu. Tas ir labi, ka ASV un dažas citas valstis beidzot sāk palīdzēt. Bet Vācijai un arī Beļģijai, piemēram, ir jādara daudz vairāk. Un lai būtu skaidrs, mums visiem: tā vairs nav tikai epidēmija. Tas ir humānā katastrofa. Mums nav vienkārši nepieciešams tikai aprūpes personāls, bet arī loģistikas eksperti, kravas automašīnas, apvidus auto un pārtikas produkti. Šāda epidēmija var destabilizēt veselus reģionus. Es varu tikai cerēt, ka mēs spēsim to kontrolētu. Es tiešām nekad nebiju domāji, ka varētu būt tik slikti”. Savukārt raidsabiedrības BBC raidījumā Piots prognozēja, ka ārpus Āfrikas vīruss tik strauji tomēr un cerams neizplatīsies. Slimību profilakses un kontroles centra infekciju riska analīzes departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs komentē, ja gadījumā, piemēram, Stradiņu slimnīcā ienāktu kāds cilvēks, kurš teiktu “esmu bijis Libērijā un es patlaban jūtos nevesels", medicīnas personāls zinās, kā rīkoties.  "Jau epidēmijas pašā sākumā tika sagatavotas vadlīnijas, kuras periodiski aktualizē: ko darīt ārstiem, medmāsām, slimnīcām, ģimenes ārstiem un tas ir izsūtītas jau augustā," norāda Perevoščikovs. Ķopumā viņiem ir zināms, ja ir aizdomas par šo slimību, vajag izmantot individuālus aizsardzības tērpus, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un šis cilvēks ar aizdomām par Ebola vīrusa slimību jāpārved uz specializēto slimnīcu - Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes Slimnīcu, kur stacionārā infektoloģijas centrā ir speciālā nodaļa aprīkota tā, lai sniegtu palīdzību pacientiem ar īpaši bīstamām slimībām, ieskaitot Ebola vīrusa slimību." Joņeva grāmata – paaudzes kliedziens Pagājušā nedēļā Frankfurtes grāmatu gadatirgū Eiropas Savienības Literatūras balvu saņēmis Jānis Joņevs par grāmatu Jelgava 94. Notikumu komentē komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns. „Notikums ir fantastisks. Latviešu autors, turklāt par ļoti mūsdienīgu tēmu, ir novērtēts. Tā ir grāmata par konkrētu paaudzi. Man gribētos nebaidīties un vilkt paralēles, ka šī grāmata tāpat kā slavenais dzejolis, Alana Ginsberga poēma, tāda bitņiku himna „Kliedziens” ir paaudzes kliedziens. Arī Joņeva grāmata ir paaudzes kliedziens. Lai arī post factum – tajā ziņā, ka paaudze jau ir izaugusi no tā vecuma, par kuru viņš raksta un atskatās retrospektīvi, bet tā joprojām ir kliedziens „ar pēcgaršu”, ar sekām. Sekas izrādās uzrunā ne tikai Latviju un Latvijas auditoriju. Un acīmredzot 90. gados sociālā un kulturālā ziņā dzimusī paaudze, un tās „kliedziens” šeit uz vietas un varbūt postsociālistiskajā telpā, bet acīmredzot tur ir pieturas un pieskares punkti, kas uzrunā krietni lielāku lasītāju grupu. Protams, tur būs izaicinājums, kad tā tiks tulkota, jo tur ir ļoti daudz specifisku, ar Latviju saistītu lietu, ar Jelgavu saistītu lietu, bet esmu pārliecināts, ja grāmatu veiksmīgi pārtulko, un, ja autors pats piekrīt nedaudz koriģēt kaut kādas lietas, tad Jelgavu var radīt kā ļoti jaudīgu metaforu deviņdesmitajiem gadiem. Kā viņš pats ir teicis – 90. gadi tagad ir ļoti pieprasīta lieta. Deviņdesmitie gadi ir modē."

Ar 2015. gada janvāri latviešiem būs iespēja Eiropai un pasaule atgādināt un apliecināt, ka Latvijas nav nekāda pelēka pierobežas zona vai lielās kaimiņvalsts guberņa, bet moderna un attīstīta un eiropeiska valsts. Ko Latvijas prezidentūra ES padomē nozīmē, kas no tā mainīsies un kādu atbildību tā uzliek mums un mūsu tikko ievēlētajam parlamentam. Analizējam arī to, cik un kā pēcvēlēšanu posmā jaunās Saeimas un valdības sastāvs varētu ietekmēt prezidentūras politisko kursu vai prioritātes. Viesi studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs  un  LU profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa. Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī Prezidentūra Eiropas Savienības (ES) padomē ir labi sagatavots un atbildīgs posms katras valsts ikdienā. Rotācijas kārtībā, katra ES dalībvalsts uz sešiem mēnešiem iegūst tiesības vadīt prezidentūru, kas nozīmē iespēju ietekmēt ES dienaskārtību un organizēt vairākus tūkstošus ļoti svarīgu un atbildīgu tikšanos. Mēdz minēt, ka prezidentūra ES padomē rada arī labu ietekmi uz valsts ekonomiku, jo pusgada laikā valstī apmeklē ap 25 tūkstošiem viesu, kas labprāt atgriežas arī pēc prezidentūras beigām. Vispirms par politisko. ES padome ir svarīgs instruments, kas lemj par visa bloka valstu interesēm. Padomē tiek spriests par dažādiem tiesību aktiem vai budžeta jautājumiem, kas skar jebkuru darbības jomu. Tā var būt lauksaimniecība, transports, ekonomika vai arī izglītība. Prezidentūra nozīmē, ka vismaz trīs dalībvalstis 18 mēnešus strādā kopā, lai pāreja starp dažādām prezidentūrām būtu veikla un efektīva. Latvijas prezidentūra seko Itālijai, kamēr Luksemburga sekos Latvijai. Šīs grupas galvenais mērķis ir nodarbinātība un ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Bet atsevišķi katra valsts pievērš uzmanību arī sev svarīgām jomām. Itālijai tā ir migrācija, kamēr Latvija izvēlējusies konkurētspējas sekmēšanu, digitālā potenciāla izmantošanu un ES lomas stiprināšanu visā pasaulē. "Protams mērķi ir ļoti vispārīgi definēti, jo daudz plašāk mērķus atspoguļos prezidentūras programmā, pie kuras šobrīd tiek strādāts un kura dienasgaismu ieraudzīs gada nogalē. Visu laiku darbs pie dažādiem jautājumiem notiek Eiropas Savienībā, tāpat arī turpinās procesi pasaulē, un tie vēl ietekmēs jautājumus ar kuriem tieši strādās Latvijas prezidentūra. Tāpēc virzieni ir nosprausti, bet konkrēti instrumenti un rīki būs zināmi tikai gada beigās, norāda Latvijas prezidentūras ES padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere. To, ka nav vērts sasolīt daudz pirms savas prezidentūras intervijā Latvijas Radio ziņu dienestam atzina arī Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nerijus Aleksiejūns. Lietuvas prezidentūras pašā sākumā attīstījās Snoudena spiegošanas skandāls un nevienu vairs neinteresēja, ko Lietuva vēlas sasniegt savas prezidentūras pusgada laikā. Visus interesēja, kāda būs ES nostāja un Lietuvai, kā prezidējošajai valstij, tas bija jāskaidro. Kādi tad ir Eiropas Savienības padomes prezidentūras mērķi un būtība? „Viens no prezidentūras galvenajiem uzdevumiem ir virzīt ES darbu un būt par godīgo sarunu vedēju starp dažādām pusēm. Protams, tas ir atkarīgs no katra profesionalitātes un meistarības, kā šo aspektu mēs mākam realizēt un ietērpt tajā visā kaut ko no tā, ko paši gribam realizēt. Bet protams, primāri galvenais ir būt par godīgu sarunu vedēju un panākt visām valstīm un visai Eiropai nepieciešamos lēmumus, lai turpinātos Eiropas attīstība,” bilst Pommere. Pašu spējas un profesionalitāte, iespējams, ir galvenais apstāklis, ja meklējam izdevīgumu no vairāku desmitu miljonu eiro tēriņiem kopējās Eiropas mērķu vārdā. Viens no ieguvumiem ir ļoti lielā pieredze, ko iegūst prezidentūrā strādājošie. Pusgada laikā var iemācīties daudz, lai vēlāk veikli pārstāvētu valsts intereses jau citu prezidentūru laikā. Nerijus Aleksiejūns arī uzsver, nevajag kautrēties, mazām valstīm ir vieglāk pārsteigt ar savām prasmēm. Lietuvas prezidentūra tiek uzskatīta par diezgan labi aizvadītu. Lai arī Lietuvas mediji nedaudz gaudās, ka sākotnēji mērķi netika sasniegti, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzsver, prezidentūras ietekmi var izjust jau pirms pašas prezidentūras. „Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī. Jau pēdējā gada laikā visu Eiropas valstu interese par Latvijas prioritātēm ir krietni lielākā un ieklausīšanās Latvijas lēmumu pieņēmējos un ierēdņos ir krietni lielāka, jo tuvojas prezidentūra. Tās efekts ir krietni ilgāks nekā tikai seši mēneši. Kad es runāju ar kolēģiem Briselē, daudz uzmanīgāk klausās, jo tikko kā dzird, ka kāds temats Latvijai ir svarīgs, tam jau ir cita nozīme,” atzīst Andris Gobiņš. Bieži vien, īpaši pēc krīzes, pieņemts skaitīt izdevīgumu tikai un vienīgi naudā. Sarunā ar Latvijas prezidentūras sekretariātu, Eiropas ideju kustību pārstāvjiem un arī interesējoties par citu valstu pieredzi, krietni svarīgāka tomēr ir izcelta iegūtā pieredze. Andris Gobiņš to sauc pat par pieaugšanas stāvokli, kad kļūstam nobriedušāki, zinošāki un atbildīgāki. Pasaules sabiedrību satrauc Ebola vīrusa izplatība Āfrika no Latvijas ir tālu, un pat, ja Ebola vīruss līdz šejienei nokļūtu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas visticamāk neizdzīvotu. Tomēr pasaulē šis letālais vīruss arvien turpina izplatīties. „Situācija attiecībā uz Ebola vīrusu joprojām ir ļoti nopietna, un tai ir pievērsta ļoti nopietna un plaša sabiedrības uzmanība. Pasaules politiķi un sabiedrība ir satraukusies. Inficēto skaits jau ir pārsniedzis 7000 cilvēku, bet mirušo skaits – vairāk nekā 3000,” skaidro Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne. „Šo epidēmiju bīstamāku dara tas, ka tā izvēršas ļoti plaši pilsētās. Ja agrāk mēs redzējām atsevišķus gadījumus lauku reģionos un ar tiem bija vieglāk cīnīties. Tagad tas ir lielo pilsētu fenomens. Tās ir 8-10 Rietumāfrikas reģiona valstis, kur ir gan izplatība, gan robežvalstis, gan atsevišķi gadījumi. Tie ir apmēram 20 miljonu iedzīvotāju,  viņu blīvums, darbība un kustība, ir intensīva. Robežas starp šīm valstīm ir visai nosacītas, tādēļ ir milzīgie riski, ka tik daudzus mēnešus pēc epidēmijas uzliesmojuma joprojām runājam par jaunajiem gadījumiem, kurus nav iespējams atrast un atbilstoši rūpēties par tiem. Būtiski arī, ka šī statistika ir visai nosacīta, eksperti lēš, ka patiesais inficēto un mirušo skaits varētu būt lielāks nekā mēs zinām. Situācija ir ļoti nopietna. Tas ko PVO ģenerāldirektore daktere Margarita Čana ir vairākkārt uzsvērusi sarunās ar politiķiem un pasaules līderiem, ka nav runa par parastu slimības uzliesmojumu, un šeit nav runa par sabiedrības veselības krīzi, te ir runa par globālu krīzi. Par humanitāru, sociālu, politisku un ekonomisku krīzi ne tikai skartajās valstīs, tas iet ārpus skarto valstu robežām. Eiropas Savienība arī ir aktīvu iesaistās – ar cilvēku resursu, laboratoriju, epidemologu, loģistikas, komunikatoru u.c. virkne palīdzību. Pasaules sabiedrība ir aptvērusi un sapratusi, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas apdraud ne tikai Āfrikas reģionu, bet apdraud mūsu visu drošību."