Podcasts about salaspils

Cik vidusskolu pastāvēšana Latvijā ir ekonomiski pamatota, kādus taustāmus ieguvumus tuvākajos gados Austrumu pierobežai sniegs vērienīgā valsts atbalsta programma, vai savu darbību attaisno novados izveidotās iedzīvotāju konsultatīvās padomes? Būtiskus jautājumus par dzīvi ārpus Rīgas raidierakstā "Latvijas Avīzes" žurnālisti Māra Libeka, Artis Drēziņš un Guntis Ščerbinskis apspriež ar VARAM ministri Ingu Bērziņu, biedrības “Latvijas Lauku forums” izpilddirektori Anitu Seļicku un ekonomģeogrāfu, Salaspils novada domes deputātu Jāni Turlo.Diskusija noslēdz “Latvijas Avīzes” un žurnāla “Mājas Viesis” žurnālistu veidoto analītisko ciklu “Apdzīvota vieta”. Visas publikācijas lasāmas šeit: https://lasi.lv/projekti/apdzivota-vietaRaidierakstu veidoja Guntis Ščerbinskis. Izmantots dziesmas “Uz laukiem prom” fragments Valmieras teātra aktieru izpildījumā (albums “Populārākās latviešu teātra dziesmas”, izdevējs “Microphone Records”).Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ieraksta saturu atbild “Latvijas Avīze”.

Mākslas vēsturniece, publiciste, "Piebalgas kultūrtelpas biedrības" vadītāja Elvita Ruka turpina stāstus par aizraujošām piebaldzēnu dzīves epizodēm. Tās tiek smeltas brāļu Kārļa (1904–1990) un Voldemāra (1912–2004) Ruku atmiņās, kas glabājas Jaunpiebalgas novadpētniecības muzejā Darbība notiek īsi pēc Pirmā pasaules kara Ruku dzimtā. Lūk, kā mazais brālis Voldemārs jeb Ruku Valdis apraksta lielā brāļa atgriešanos lauku sētā… "Kārļa pirmā aizraušanās jeb iziešana tautā plašākas publikas priekšā bija atturības propaganda. Viņš lasīja priekšlasījumus, dibināja skolās cerību pulciņus. Kad lektors jau bija iededzies citos pasākumos, vēl ilgi "Vecseviķu" istabaugšā glabājās uzskatāmības līdzekļi: mākslīgās sirdis, aknas un nieres. Alus dzērāja sirds bija pietūkusi, veidota divas reizes lielāka par normālo, bet šņabotājiem tā bija maza, sažuvusi, sačervelējusies." Kārlis bija pametis mācības lauksaimniecības skolā un ar plašu žestu piemājas tīrumā ierīkoja stādu audzētavu jeb kokskolu, ābeļu sēklaudžu atlasē nodarbinot arī mazāko brāli. Kārlim plāni bija kā Napoleonam un viņš bija sacerējies saimniecību pārveidot par īstu paradīzes dārzu. Tam bija vajadzīgi lieli līdzekļi. Tēvs pret aizņemšanos no bankas bija kategoriski pret, un Kārlis lepni devās pasaulē. Pabeidza lopkopības pārrauga kursus un braukāja pa Vidzemes sētām pienu svērdams, mērīdams un analizēdams. Braucienos līdzi bija gluži vai burvju mākslinieka kaste ar dažādiem instrumentiem. Voldemāram īpaši patika piena tauku procentu noteicējs, kas rūca kā aeroplāns. Kad to sāka darbināt, drebēja grīda un logi. Drīz vien Kārlis bija kļuvis par Madonas rajona lopu pārraudzības instruktoru, ar visu enerģiju cīnoties vispirms par Latvijas raibaļām un tad par brūnaļām. Šajā propagandas darbā viņam dzima gaiša doma – sekmīgai tirdzniecībai nepieciešams izdot sugas lopu biļetenu, kur drukātos gan sugas lopu pircēji, gan pārdevēji. Savu ideju Kārlis gribēja realizēt tikai savā vārdā, taču viņam vēl nebija 25 gadi un viņš nevarēja būt izdevuma galvenais redaktors. Kārlis ar visu dedzību un padevību metās pie tēva, arī Kārļa. "Tajā laikā politiskiem izdevumiem, it sevišķi sarkanajiem "strādnieku – zemnieku", galvenie redaktori ar nodomu bija izraudzīti tādi, kas par labu samaksu labprātīgi atsēdēja piespriestos soda mēnešus par savu pretinieku nepatiesu apvainošanu un pastāvošās iekārtas graušanu. Izdevuma vadošās personas darbu turpināja, sameklējot jaunus atsēdētājus. Tēvs, visu to labi pārzinādams, nebija pierunājams. Kad Kārlis svēti nosolījās, ka šajā biļetenā nebūs neviena vārda no politikas, tikai govslopu pirkšana, pārdošana un ciltsraksti, tēvs beidzot piekrita. Biļetenu drukāja, tā atbildīgais redaktors bija Kārlis Ruks, un neviens jau nezināja, ka juniors." Drīz vien jaunais censonis pārdeva sev atdalīto zemi, iegūto naudu ieguldīja spiestuves labiekārtošanā un Madonā atvēra izdevniecību "Provinces prese" Tajā iespiestas 14 rajona avīzītes, sarīkojumu programmas, dziesmu lapiņas, uzsaukumi un pat grāmatas. Šajā laikā arī mazais brālis ģimnāzists iesaistīts darbā, par ko uzrakstījis savu pirmo literāro darbu "Sludinājuma vācēja piedzīvojumi". Darbībai paplašinoties, Kārlis spiestuvi pārcēla uz Pļaviņām Daugavas krastā, vīnrūpnieka Upīša mājās. Blakus spiestuvei pagrabos gatavojās vīns pāri cilvēka augumam lielos traukos, bet nerimtīgā Kārļa darbīgais gars jau meklēja jaunus apvāršņus. Turpmākie brīvvalsts gadi viņu aiztriec uz Rīgu. Kārlis (un viņa pēdās Voldemārs) kļūst par dievturi, iesaistās politikā, audzē un tirgo redīsus, tad uzsāk dāliju selekcionēšanu un drīz vien "Mājas viesis" par viņu raksta tā: "Pašlaik lielākais dāliju šķirņu skaits esot dārzkopim K. Rukam, kurš paraugdārzos iestādījis ap 2000 stādu no 540 šķirnēm." Kārlis ir pret "sarkano mēri", taču kara laikā nokļūst gan Centrālcietumā, gan Salaspils nāves nometnē. Kā dzīves paradokss ir 1949. gads, kad Kārli viņa Aspazijas bulvāra dzīvoklī pamodina brutāli kareivji un ielādē vagonā uz Austrumiem. No šī notikuma viņš maz atceras, jo kādreizējais atturības sludinātājs esot bijis stipri piedzēries. Uz Sibīriju viņš izsūtīts brāļa Voldemāra vietā, kurš kā "Piebalgas budzis" bija paspējis sentēvu mājas pamest. Kad Kārlis no Jakutijas raksta, ka "pārtikas iegādei būtu vajadzīga bise", Voldemārs pa detaļām izjauc 12. kalibra divstobreni un pa porcijām aizsūta. Pēc brāļa atgriešanās abu avantūrisms izpaužas selekcijā un paraugdārzos, kā arī fotografējot Latvijas kultūras mantojumu. Par spīti 20. gadsimta spaidiem, abi brāļi saglabā Piebalgas zemnieku sīkstumu, optimismu un avantūras garu, to visu vēl cītīgi aprakstot – šķiet, ka mūzām piebaldzēni patīk. "Visā savā nodzīvotā dzīvē brālis bija kā kūsājošs, enerģijas pilns, pastāvīgi putojošs vīna trauks. Viņa dotības un aicinājums bija vadīt, iet pa priekšu, būt pirmajam. Runāt, dominēt, likt pakļauties savai domai un uzskatiem," Voldemārs formulē Kārļa Ruka dzīves kopsaucēju.

Ziedošie zobeni rudenī. Šo Dainas Kudiņas mīklu un citas klausītāju atsūtītās rudenīgās mīklas Greizajos ratos min Bahšteinu ģimene no Salaspils: mamma Signe, tētis Raivis un bērni: Roze (11 gadi), Raivo (9 gadi) un Rota (6 gadi). Rudens mīklas uzdod: Miķelis Sīpols, Ulla Kļaviņa, Mudīte Reinholde, Laima Buķe, Rasa Sofija Grimma, Artjoms Popovs, Šarlote Šmite, Jukka Emīls Hiršs, Kate Andersone, Edijs Matroničevs, Uldis Stupelis, Ausma Balode, Daina Kudiņa, Biruta Pāvilsone, Vineta Saulite, Eduards Geža, Marija Šmite un Haralds Pauniņš.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

Par izstādes "1944 - kara lauzums Latvijas pilsētainavā" vēsturiskām atsaucēm un mūsdienu kontekstu, parādot, kā karš mainījis un ietekmējis pilsētu arhitektūru un veidolu Kultūras rondo pārrunājam ar izstādes projekta koordinatori, muzeoloģi, domnīcas "Creative Museum" vadītāju Inetu Zelču Sīmansoni un vēsturnieku, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Uldi Neiburgu. Vai 80 gadi ir daudz vai maz, lai atcerētos postu, kuru līdzi sev nes kara šausmas? Kā mēs šodien varam uztvert un raudzīties uz savām pilsētām, piemēram, Jelgavu, kuru okupācijas spēki 1944.gadā nobombardēja līdz pamatiem. Un kādas mācības varam gūt, turot sevi nomodā, kamēr tepat blakus Krievija turpina karu Ukrainā? No 8. līdz 17. maijam Rīgā, Brīvības laukumā, būs apskatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstādes atklāšanas pasākums notiks trešdien, 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, plkst. 9.00. Brīvdabas izstādē vizuāli saistošā veidā izstāstīts 1944. gada aprīlī-oktobrī padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas-PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas nopostīšanas stāsts, parādot, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Vienlaikus izstāde, it īpaši pašreizējās Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā, atgādina par kara postošo ietekmi uz visām sabiedrības dzīves jomām, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes autori ir vēsturnieki: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore ir muzeoloģe, domnīcas "Creative Museum" vadītāja Ineta Zelča Sīmansone. Izstādes atklāšanā piedalīsies Rīgas domes priekšsēdētājs Vilnis Ķirsis, LU rektors Gundars Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs un Rīgas domes deputāte Rita Eva Našeniece. Pēc svinīgās atklāšanas plānota īsa ekskursija izstādes līdzautoru Jāņa Tomaševska un Valda Kuzmina vadībā.  Izstādes eksponēšanas grafiks:    Rīga: 8.05.–17.05. (Brīvības laukums); Rēzekne: 18.05.–9.06. (pilskalna teritorija Dārzu ielā); Gulbene: 10.06.–30.06. (pilsētas centrs); Salaspils: 1.07.–21.07. (Salaspils memoriāls);  Jelgava: 22.07.–18.08. (Hercoga Jēkaba laukums);  Bauska: 19.08.–15.09. (Rātslaukums);  Valmiera: 16.09.–6.10. (pilsētas centrs);  Rīga: 7.10.–27.10. (Latviešu strēlnieku laukums). Izstāde veidota LU Latvijas vēstures institūtā īstenotā Valsts pētījumu programmas projekta "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" ietvaros, sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju.  

“Basketstudijā 2+1” viesojās cilvēks “trīs vienā” – Salaspils sporta skolas jauniešu treneris, Ramirent Nacionālās līgas vicečempionvienības galvenais treneris un Latvijas sieviešu basketbola čempionvienības “TTT-Rīga” galvenā trenera asistents Valdis Razumovskis. Runājām par:  Salaspils 2005. gadā dzimušo puišu komandas attīstību un izredzēm LJBL U19 grupas finālturnīrā; Optimālo veidu jauno basketbolistu slodžu sabalansēšanā; ⁠Covid-19 pārbaudījumu pozitīvo ietekmi; ⁠basketbola popularitāti un pārpildītajām treniņgrupām; Salaspils sporta skolas ērti pieejamo vietu un kvalitatīvo piedāvājumu; ⁠Salaspils komandas lēcienu no 2. vietas Reģionālajā līgā uz 2. vietu Ramirent NBL; ⁠pieredzējušo spēlētāju ieguldījumu un komandas ķīmiju; ⁠līdz šim labāko Salaspils basketbolistu un izcilam spēlētājam nepieciešamām īpašībām; Mārtiņa Gulbja faktoru; kā apvienot darbu ar vīriešu un sieviešu komandām; ⁠Salaspils basketbola piramīdas nākotnes izaicinājumiem un plāniem 50 minūtes par aktualitātēm jaunajā basketbola centrā Salaspilī!

Aprīlī, Latvijas Nacionālās kultūras centra rīkoti, izskanēs trīs kokļu mūzikas koncerti “Pavasara vakarā” - 13. aprīlī kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”, 14. aprīlī Mežaparka Lielās estrādes “Kokaru zālē” un 19. aprīlī Valmieras Kultūras centrā. Katram koncertam būs īpaši gatavota programma, bet kopīgais koncertcikla mērķis ir atskatīties uz aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem un iezīmēt pirmos soļus kokļu mūzikas repertuāra plānošanā nākamajiem Svētkiem.  Sestdien kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” muzicēs 20 koklētāju ansambļi no Aizkraukles, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Mārupes novada ar 130 dalībniekiem. Koncertam ar atslēgas vārdu "Brīvība" mākslinieciskā vadītāja un diriģente ir Valda Bagāta. Sarunā uzzinām, ar ko izskaidrojama lielā koklētāju aktivitāte šajā pavasarī, kāda ir programmas ideja. Valda atsaucas uz kokļu mūzikas zelta pērlēm, ieskicē mācīšanās gaitu, zemūdens akmeņus un dod padomu, kā netērēt lieki laiku. Noslēgumā - arī izskan lepnums par saviem audzēkņiem un stāsts par sadarbību ar komponistiem, kas sagādā lielu prieku.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova  Vai zini, kāpēc Ukrainas galvaspilsētas nosaukumam latviski jābūt "Kijiva", ja ukrainiski ir gan "мій Київ", gan "Києве мій"? Ukrainas galvaspilsētu, kas šogad svinēs 1542. gadskārtu, ukraiņu valodā sauc "Київ", un leģenda vēsta, ka šis nosaukums radies no tās leģendārā dibinātāja, cilts vadoņa Kija vārda: teiksmainie Kijs kopā ar brāļiem un māsu dzīvojuši Dņipras krasta kalnos un augstajā labajā krastā uzcēluši pilsētu, kuru nosauca Kija vārdā par "Київ" [городъ] – Kija, teiksim, "pils". Līdzīgi tapuši nosaukumi Jēkabpils, Daugavpils, Salaspils utt., taču nomenklatūras vārda šajā nosaukumā, kā diezgan daudzos no cilvēka vārda veidotos apdzīvotu vietu nosaukumos, šeit nav. Pilsētu nosaukumā palīdz "iedomāt iekšā" citas pilsētas – Ļvivas – nosaukums: Rusu zemes karalis (kopš 1253. gada) Danilo savu pilsētu nosauca par godu dēlam Levam, un senos dokumentos lasām, piemēram, "городъ Льва, Львигород" (Leva pilsēta), "на городъ на Львовъ" – "uz Leva pilsētu" (1283. gadā), "городъ Львовъ" (1684. g.) u. c., kā arī nosaukuma tulkojumi latīņu valodā "Leopolis", vācu "Lemberg", kas nāk no "Leonburg". Līdzīgi – no cilvēka vārda un uzvārda – radies nosaukums Ivanofrankivska – par godu dzejniekam Ivanam Franko, un no uzvārda vien – Doneckas pirmais nosaukums Juzivka – par godu velsiešu rūpniekam Džonam Hjūzam. Tomēr kādēļ tad ir Ļviva, ja reiz senos tekstos rakstīts "городъ Львовъ", un kādēļ Kijiva, ja reiz, kā dziesmā dzied, ir "Києве мій"? Te mums ir darīšana patskaņu miju. Patskaņu mija latvietim nav nekāds debesu brīnums, tā sastopama arī valodā: "ī" kļūst par "ie" (likt – lieku), "e" – par "ē" vai "ā" (plest – plēšu, plātu), "u" – par "ū" un "au" vai "o" (kust – kūst – kausēt). Ukraiņu valodai raksturīgākā patskaņu mija notiek, patskaņiem "o" un "e" noteiktās pozīcijās pārtopot par "i". Pirmām kārtām šī mija sastopama slēgtās zilbēs (slēgta zilbe ir tāda, kas beidzas ar līdzskani; atvērta – beidzas ar patskani), piemēram, kaķis: "кіт" – "кота" vai kaķēns – "кошеня", sāls: "сіль" – "солі", akmens: "камінь" – "каменя". Vai mēs zinām, kad šī patskaņu mija ukraiņu valodā izveidojusies? Un cik tālu pagātnē jāatskatās? Senajā Kijivā runāja īpatnējā koinē: tas bija mikslis no visa iespējamā, ieskaitot grieķu un senskandināvu valodas, – viss, kas bija dabūjams, lai saprastos pilsētā, kurā notika rosīga tirgošanās. Kijivas valsts perifērijā savukārt cilvēki runāja dažādos dialektos; tie bija savstarpēji saprotami.  Senie teksti – tie, kuri ir līdz mums nonākuši – gan nepavisam nav ukraiņu, pat ne senukraiņu valodā. Tie ir izglītotās elites valodā – valodā, kas tika lietota baznīcā, kā arī valodā, kurā tika rakstītas diplomātiskas vienošanās, darījumu dokumenti u. tml. oficiāli teksti, proti, mēs zinām, kādu valodu cilvēki lietoja oficiālā saziņā cits ar citu un kādā valodā viņi runāja ar Dievu; tajā mazmazdrusciņ, laika gaitā arvien vairāk, iekļuva arī runātā valoda. Par dzīvo valodu agrīnajā viduslaiku Ukrainas vēstures posmā – t.i., par dialektiem, profesionālajiem žargoniem, lamuvārdiem, slengu – mēs zinām no nedaudziem artefaktiem, piemēram, no grafiti Kijivas Sofijas katedrālē; no tiem var secināt, ka tā bija pavisam citāda valoda, un, salīdzinot šos grafiti – senākie ir no 11. gs. paša sākuma –, redzams, ka to iezīmes sakrīt ar mūsdienu ukraiņu valodas iezīmēm, proti, 11. gadsimtā pavisam noteikti jau var runāt par seno ukraiņu valodu. Visbiežāk tur ieskrāpētas lūgšanas: "Господи, помози рабу Божому!" ("Ak, Kungs, palīdzi Dieva kalpam!"), arī "О горе тобі Андрониче ох тобі небоже" ("Ak, posts tev, Andronik, ak, tev, nabags!") Ja pirmajā piemērā redzam ukraiņu valodai raksturīgo "o" vārda "Бог" atvasinājumā, tad otrajā redzams joprojām lietotais vokatīvs, kā arī personu vietniekvārda forma "тобі". Otrs un, iespējams, nozīmīgākais avots, kas ļauj iegūt ziņas par seno runāto valodu, ir pārrakstītāju kļūdas: kopējot baznīcslāvu valodā vai seno rusu oficiālās saziņas valodā rakstītus tekstus, pārrakstītājs neuzmanības pēc ieraksta skaņu, kuru viņš šajā vārdā ikdienā dzird, un neviļus pielāgo vārdu savai izrunai. Teiksim, t. s. Reimsas evaņģēliju, kuru, kā uzskata, uz Parīzi aizvedusi nākamā Francijas karaliene Kijivas Anna, kņaza Jaroslava meita (dzīvojusi apt. 1032-1075), pārrakstītājs, visticamāk, kopējis no glagoliskajā rakstībā tapuša teksta, un tajā, piemēram, rakstīts "отроча же ростяше" ("bērnu audzināja"), kurpretī visos citos tālaika tekstos, no kuriem viņš būtu varējis pārrakstīt, bija rakstīts "растяше". Viņš uzrakstīja tā, kā dzirdēja, un tāpat ukraiņi saka joprojām – "ростити". Senākā rakstītā liecība, ka tur, kur būtu bijis jābūt "o", ukraiņi izrunājuši "i", ir no 1460. gada: ukraiņu rakstītājs uzrakstījis "Jablincza" tur, kur nepārprotami būtu jābūt "o"; senākie teksti par "i" izrunāšanu "e" vietā ("шистьдєсѧтъ", "шисть") ir no 14. gs. otrās puses. Ņemot vērā, ka rakstos pārmaiņas parādās ar nokavēšanos, var pieņemt, ka skaņa "e" kļuvusi par "i" ne vēlāk par 13. gs. otro pusi – 14. gs. sākumu. Izcilais valodnieks Jurijs Ševeļovs uzskata, ka jau pieminēto karaļu Danilo (1201 – 1264 ) un Leva (1228 – c. 1301) valodā – Halīcijas-Podiļļas dialektā – "o" un "e" slēgtās zilbēs jau bija kļuvuši par "i", proti, viņi, jājot karā, jau teikuši "війна", ne vairs "война". Citur šī pāreja notika vēlāk, un vēl vēlāk tā atspoguļojās rakstos: pat 15. gs. beigās sastopama rakstība "Києв", taču  ir diezgan droši noprotams, ka izrunu tā vairs neatspoguļo. Arī turpmākajos gadsimtos rakstība ir dažāda, jo ukraiņu valodā nav vienotas pareizrakstības sistēmas. Kad 19. gs. tāda tiek izveidota, par normu kļūst princips "Київ" – nominatīvā un akuzatīvā (jo otrā zilbe ir slēgta), "Ки́єва", "Ки́єву", "Ки́євом", "на/у Ки́єві", "по Ки́єву", "Ки́єве!" pārējos locījumos. Latviešu valodā vārdus atveidojam, vadoties pēc nominatīva – nosaucošā locījuma. Tad nu ir skaidrs, ka kijivietis, sacīdams "мій Київ", savu pilsētu nosauc – "mana Kijiva". Taču pavisam citādas jūtas viņš pauž, kad viņa – vai viņas – sirds dzied: "Як тебе не любити / Києве мій" ("Kā tevi nemīlēt / mana Kijiva!" Starp citu, Kijivas iedzīvotāji ukrainiski ir "кияни" ("киянин", "киянка").

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Jāatzīstas, ka drošu ziņu par to nav nevienam, arī man. Bet dalīšos ar versijām un izteikšu dažus minējumus no savas puses. Pirmais apraksts par akmens galvu atrodams Tērbatas vācbaltu iknedēļas laikrakstā "Das Inland" (burtiskā tulkojumā – "Iekšzeme") 1852. gadā, nr. 40. Sadaļā "Dienas hronika" tiek ziņots, ka akmens galva, apaugusi ar biezu sūnu kārtu, atrasta 1851. gada rudenī kādā tīrumā, netālu no Salaspils, kas toreiz saukta par Kirkholmu (Kirchholm). Akmens galva bija gandrīz metru (93 cm) augsta, un kā vēlāk tika pārsvērts – ap 780 kg smaga. Akmeņkalis Pauls Ādolfs Hāke (Haache, 1817-1867), kā vēstīja "Das Inland", to nopircis no vietējā zemnieka ar nolūku izmantot kā pamatni kapa piemineklim. Nokaļot nost akmens augšdaļu un attīrot pārējo daļu, viņš ieraudzījis, ka tā ir mākslīgi veidota akmens galva ar izteiksmīgiem vaibstiem, iekaltām acīm, uzacīm, degunu, muti ar uz leju pavērstiem lūpu kaktiņiem. 1852. gadā akmeņkalis tēlu uzdāvinājis muzejam, kas 1890. gadā tapa par Doma muzeju. Pēc 1876. gada nesaprotamā kārtā akmens galva pazuda no redzes loka. Tikai pēc piecdesmit gadiem žurnālā "Latvijas Saule" (1926. gada 37./38. nr.) parādījās fotoattēls ar piezīmi, ka galva, iespējams, aprakta Doma pagalmā laika posmā no 1891. līdz 1894. gadam, kad tur notikuši labiekārtošanas darbi. Izteikts minējums, ka galva, iespējams, uzlūkota par pagānisku un tāpēc traucējošu tēlu. Pagāja vēl vairāki gadu desmiti, līdz 2000. gada rudenī arheologi akmens galvu atrada ieraktu Rīgas Doma dārzā. 2004. gadā Rīgā Līvu laukumā tika uzstādīta mākslinieka Ģirta Burvja izveidota apjomos palielināta akmens galvas kopija granītā. Oriģināls atrodas Doma baznīcas Krusta ejā, ja nav mistiski pazudis, kā mēdzis to jau vairākkārt darīt. Galva saukta gan par Ako, gan lībieša galvu. Tāpēc nav nejauša tās atrašanās vieta Līvu laukumā, kas savu nosaukumu ieguva 2000. gadā (iepriekš tas bija Filharmonijas skvērs). Šaubos, vai pat antropoloģe Rita Grāvere akmens galvas vaibstos varēs saskatīt ko īpatnēji somugrisku. Sejas vaibsti iezīmēti shematiski. Tā kā lūpu kaktiņi vērsti uz leju, tā drīzāk ir galva ar skumju, sērojošu izteiksmi. Par labu versijai, ka galva tomēr ir lībiešu elktēls, liecina tas, ka tā atrasta Vidzemes lībiešu sensenis apdzīvotā teritorijā. Tas viens. Otrs – tā varētu būt atsauce uz Indriķa hronikā aprakstīto Salas lībiešu pretstāvi krustnešiem 1206. gadā: "Līdz ar citiem [Ako] tika nogalināts un viņa galva ar uzvaras vēsti nosūtīta bīskapam." (Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993, 89) Liekas briesmīgi, bet nedaudz pirms tam tajā pašā hronikā aprakstīts, kā Salas lībieši sagrāba priesteri Johannesu, "nocirta viņam galvu un pārējo miesu sadalīja locekli pa loceklim." (turpat, 87.lpp.). Te piezīmēšu, ka galvu senākos laikos uzlūkoja par ķermeņa daļu, kurā, kā ticēja, iemiesota cilvēka dvēsele un dzīvības spēks. Galvas nociršana pretiniekam nozīmēja ne tikai viņa fizisku, bet arī garīgu iznīcināšanu. Cienījamam pretiniekam galvu nocirta ar zobenu, mazcienījamam – ar cirvi. Ilgu laiku uzvaras zīme karā vai kaujā bija pretinieka vadoņa galva pie uzvarētāju vadoņa kājām. Tā ir medaļas jeb galvas simbolikas viena puse. Ja pieņemam, ka Salaspils akmens galva simboliski attēlo Ako nocirsto galvu, tad pārņem vairāk nekā dīvaina sajūta. Ko mēs ar šo pieminam? Lībiešu sakāvi un viņu vadoņa nocirsto galvu? Vienlaikus nav gadījies sastapt liecības, ka nogalināto pretinieku galvas speciāli tiktu iemūžinātas akmens tēlos. Otra versija par akmens galvas izcelšanos saistīta ar sentimentālisma un romantisma modi Eiropā 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. Tas bija senatnes kulta laiks, kad katra augstdzimušā īpašumā par goda lietu tika uzskatīts atrast senas pilsdrupas, bet ja tādu nebija, uzbūvēt mākslīgas. Atvest no Ēģiptes, Grieķijas vai citurienes senlaiku skulptūras vai uzdot tēlniekiem tādas viltot. Bija iecienīta aizraušanās ar folkloru, mitoloģiju, pagānisma laiku izpēti. Te labi iederējās arī akmens galva kā pagānu laiku relikts. Eiropas tautu pasakās sastopami motīvi, ar kuriem saskaņā galva kalpo par maģisku aizsargu pret ļauniem spēkiem. Pareģošanā (piemēram, Senajā Grieķijā) izmantoja t.s. runājošās galvas, kurām prasīja atbildes. Pastāv iespēja, ka akmens galva izgatavota 18. gadsimtā, kad bija mode uz īstiem vai viltotiem pagāniskajiem elktēliem. Tā, piemēram, Madonas novada Liezērē sastopams rūnakmens viltojums, Āsterē, kas atrodas Limbažu novada Viļķenes pagastā – obelisks ar hieroglifiem, kas, domājams, uzstādīts 19. gadsimtā. Mode mainās, bet kaut kādas zīmes no iepriekšējo laikmetu aizraušanās ar to vai citu paliek. Akmens galva Līvu laukumā nav tā priecīgākā zīme no aizgājušajiem laikiem, bet liek atcerēties, ka katrai tautai – lībiešiem, latviešiem – jārūpējas par savām galvām un jātur piemiņā sava vēsture.

Šorīt "Atsperes" uzmanības centrā ir saksofons un saksofonmūzika, jo "Klasikas" ciemiņš ir saksofonists un komponists Aigars Raumanis. Raidījumā - sarunas, mūzika un iešūpošanās vasarīgai sestdienai... Liene Jakovļeva: Aigar, tu sevi sauc par komponistu, vai arī tā kautrīgi – par  mūzikas radītāju? Jo kompozīciju tavā krājumā ir daudz. Aigars Raumanis: Skaļi par komponistu sevi nesaucu, jo tur tomēr vajadzīga arī nopietna izglītība. Bet mūziku rakstu bieži un savā mājaslapā gan esmu ielicis, ka esmu saksofonists un komponists. Tā ka varētu arī teikt, ka sevi tomēr saucu par komponistu. Tuvākajā laikā pieliksi skaistu punktu studijām Mūzikas akadēmijā, lai gan to tu esi jau izdarījis, nospēlējot koncertu... Jā, koncerteksāmens ir izskanējis, novērtēts ar izcilu atzīmi.  Un kā eksāmena žūrija novērtēja tavu pētījumu "Saksofonmūzika Latvijā: komponistu un atskaņotājmākslinieku sadarbība skaņdarbu tapšanas procesā". Arī izcili? Jā! Aizstāvēšanā visa komisija bija tiešām sajūsmā un arī rosināja attīstīt šo pētījumu tālāk, varbūt doties doktorantūras virzienā. Droši vien veiksmes iemesls ir tas, ka man pašam tas ļoti interesē – nebija tā, ka darbs tapa pēdējā nedēļā un es to "izspiedu" no nekurienes. Visus skaņdarbus saksofonam esmu vācis visu studiju laiku, sākot jau no mūzikas vidusskolas, un tas viss rezultējās skaistā katalogā, kurā apkopota visa mūzika. Protams, ir arī pētnieciskā sadaļa, ne tikai sistemātiskā, un tur pa pāriem saliku latviešu saksofonistus un komponistus, un skatījos, kā viņu sadarbība ir realizējusies skaņdarbos. Arī tavu pētījumu var apskatīt tavā mājaslapā. Uzmetu aci skaitļiem, un visvairāk ir tieši ansambļi ar saksofoniem. Saksofonu kvartetam – 38 skaņdarbi. Droši vien mums jāpiemin Artis Sīmanis un pateicība viņam, ka šis skaitlis ir tik liels. Jā, lielākā daļa darbu rakstīta tieši Rīgas saksofonu kvartetam un vēl diviem kvartetiem. Diezgan daudz kas rakstīts saksofonu kvartetam, kurā spēlēju es pats – tas ir "Atomos". Vienu laiku ar jaundarbiem darbojās arī saksofonu kvartets N[EX]T, arī tam bija pieci, seši jaundarbi. Vajadzība pēc mūzikas vienmēr bijusi aktuāla, tāpec komponisti uzrunāti. Ir arī darbi saksofonu kvartetam plus vēl dažādiem instrumentiem: 25 darbi ir vērā ņemams skaitlis, zinot, ka saksofona vēsture Latvijā nav pārāk gara.  Jā, noteikti, un par tiem saksofonu kvartetiem un kādu draugu – ir tā, ka vienmēr gribas ar kādu sadarboties. Piesaistīt gan dziedātājus, gan sitaminstrumentālistus, akordeonistus. Un vēl pozitīvā ziņa ir tāda, ka nav tā, ka visu esmu apkopojis un vairs nekas netop. Katru mēnesi ir gandrīz kāds jauns jaundarbs! Līdz ar to man vajadzētu aktīvāk strādāt un papildināt sarakstu, lai cilvēki redz. Tas, ka šo sarakstu veidoju angliski, ir ar domu, ka šī mūzika varētu skanēt arī ārzemēs, jo liela daļa no šīs mūzikas ir tiešām laba – nav tā, ka vienreiz nospēlē un aizmirst. Tavs kvartets tagad ir "Atomos", bet tavējais ir arī Rīgas saksofonu kvartets. Daudziem bija pārsteigums, kad Artis Sīmanis pirms gada paziņoja, ka viņš liek punktu darbībai šajā ansamblī. Vai tu kādā brīdī juti, ka tu varētu būt viņa pēctecis? Man nebija ne mazākās nojausmas, ka viņi varētu aicināt mani! Jo man tiešām bija sajūta, ka viņi vēl varētu kopā spēlēt. Bet es tiešām ļoti cienu Arti Sīmani par to, ka viņš negaida, ka viņu izstums no kvarteta tādēļ, ka viņš vairs nevar paspēlēt, bet brīdī, kad kvartets nosvinēja jubileju – turklāt labi un ļoti kvalitatīvi nosvinēja – viņš aizgāja ar augsti paceltu galvu...  Aiziet īstajā laikā ir liela māksla, bet Artis jau nekur nav aizgājis, tāpat turpina spēlēt! Bet tavs otrs saksofonu kvartets ir "Atomos". Jūs neradāt viens otram konkurenci Latvijas ne pārāk lielajā mūzikas pasaulē? Manuprāt, nē, jo nav jau tādas nepieciešamības pēc saksofonu kvartetiem, ja mēs tā pilnīgi godīgi runājam. Jo saksofons nav vijole, kuru mums vajag katrā orķestrī. Un nav arī repertuāra, kas būtu obligāti jāspēlē. Līdz ar to katrs kvartets rada savus projektus, tiem ir auditorija, ir festivāli, notikumi, un tas tikai papildina Latvijas mūzikas dzīvi. Ar "Atomos" tev priekšā pamatīgs darbs... Jā, jāatrod laiks, lai ierakstītu mūsu pirmo albumu ar stundu mūzikas. To mums atbalsta Latvijas Komponistu savienība, izdosim nacionālajā skaņu ierakstu kompānijā "Skani". Tur būs latviešu mūzika – būs gan Madara Pētersone, gan Platons Buravickis, gan Oskars Herliņš – skaņdarbi, kas rakstīti tieši mums. Saksofons laikam gan ir tas instruments, kuram, izņemot orķestri "Rīga", pastāvīga vieta orķestru štata sarakstos īsti "nedraud". Bet tas, manuprāt, visu padara tikai interesantāku – ka priekšplānā ir mūzika, nevis instruments. Ka būtiskāki ir interesanti projekti un tas, kādi skaņdarbi tiek spēlēti, nevis tas, ka spēlējam tieši saksofonu. Tas rada kaut kādu kustību un neapnīk. Ar kādiem skaņdarbiem tu sāki darboties kompozīcijas jomā?  Ja ieskatāmies pavisam tālā pagātnē, kompozīciju sāku mācīties otrajā klasē Salaspils mūzikas skolā. Tur bija tāda iespēja, lai gan kompozīcijas priekšmets mūzikas skolās ir reta parādība. Mācījos pie tagad jau zināmas komponistes Agnetas Volkovas: viņa man mācīja gan klasisko improvizāciju, gan arī kompozīciju, un pats, pats pirmais mans skaņdarbs bija klavierēm. Bet pirmais, kas publiski izskanējis, ir kokļu mūzika – tā mani ievilka.  Bet saksofonam tu raksti tad, kad jūti, ka nevari nerakstīt, vai arī tad, kad jūti, ka trūkst jaunu darbu? Es diezgan reti rakstu saksofonam – ja nu tomēr, tad pārsvarā sev un saviem sastāviem. Arī šobrīd tieši sāku noapaļot skaņdarbu "Metamorfoze" saksofonu kvartetam "Atomos". Drīz vajadzētu būt pirmatskaņojumam. Finansiāli tā tapšanu atbalsta "AKKA / LAA", kas rosina rakstīt jaunu mūziku. Vai šobrīd vēl aizvien ir tā, ka kādam jāpierāda, ka saksofonam ir vieta akadēmiskajā mūzikā? Noteikti daudziem, virspusēji raugoties, saksofons vairāk asociējas ar džezu. Nezinu, vai jāpierāda, bet noteikti jāparāda. Jāatgādina. Daudzas lietas man šķiet pašsaprotamas – piemēram, saksofons un ērģeles: tā man liekas tik parasta un tradicionāla kombinācija! Bet tad, kad ar ērģelnieku Aigaru Reini aizbraucam kaut kur nospēlēt koncertu, cilvēki ir vienkārši sajūsmā un saka, ka pirmoreiz ko tādu dzirdot un nekad nav varējuši to iedomāties. Un tad es saprotu, ka droši vien tas vienkārši ir vairāk jārāda, nevis jāpierāda. Vairāk klausieties audioierakstā!

Stāsta Valmieras muzeja vēsturniece Ingrīda Zīriņa  1920. gada jūlijs. Valmierā izveidota jauna mācību iestāde – Valmieras Valsts vidusskola, apvienojot Valmieras reālskolu un Valmieras sieviešu ģimnāziju. Mūsu stāsta varonis, vidzemnieks Jānis Jansons, kuram tolaik vien 30 (dzimis netālu no Valmieras, 1890.  gada 26. februārī Vaidavas pagasta Druļos) kļūs par Valmieras Valsts vidusskolas direktoru. Ne vienmēr dzīves lutināts, tieši pretēji, - viņam nācies pārvarēt daudz grūtību, lai sasniegtu savu mērķi. Līdzīgi kā citiem studentiem iesaukšanas vecumā, arī viņam bija jāpamet iesāktās studijas Tērbatas universitātes Fizikas un matemātikas nodaļā. Krievijas armijas virspavēlniecība jaunekli nosūta uz Odesas karaskolu, kuru viņš pabeidza 1916. gada decembrī. Pēc kara skolas Jansonu nosūtīja uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, kurā viņš nodienēja līdz 1918. gada janvārim. Jānis Jansons nelokāmi ticēja Latvijas neatkarības idejai un 1919. gada 7. janvārī brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā. Brīvības cīņu laikā piedalījās kaujās Kurzemes pusē un Rīgas atbrīvošanā. 1919. gada 22. martā pie Kalnciema Bataru mājām negaidītā sadursmē ar lieliniekiem Jānis Jansons pa atklātu lauku uzbruka ienaidniekam, iegūstot kā trofeju ienaidnieka ložmetēju. Kaujas laikā tiek smagi ievainots, bet kaujas lauku neatstāj un turpina cīņu.  1919. gada 22. decembrī Jansonu no armijas atvaļināja. Par varonību kaujas laukā apbalvots ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni. Pēc Brīvības cīņām, Jānis Jansons atgriezās dzimtajā pusē un sāka darbu Valmieras reālskolā kā matemātikas skolotājs. Būdams vidusskolas direktors – viņš turpina mācīt matemātiku. Skolā pēc viņa iniciatīvas 1921. gada 1. martā nodibināta jauniešu organizāciju "Latvijas Vanagi", kuras galvenais uzdevums kļūt par paraugu jauniešu militārajai, fiziskajai un garīgajai izaugsmei un motivēt šos jauniešus stāties vēlāk jau aizsargos. Diemžēl organizācijas darbību valsts finansiāli neatbalstīja un tas izvērtās par Jāņa Jansona nesavtīgu personīgo ieguldījumu. Lielākais palīgs bija skolas militārās apmācības skolotājs Kārlis Ābele. 1922. gada 4. oktobrī J. Jansons nodibināja arī Vanagu korpusu un līdz 1934. gadam viņā pilda Pirmā Valmieras vanagu pulka komandiera pienākumus. Organizācija izdeva ilustrēto mēnešrakstu „Vanags”. Patriotiskās audzināšanas un nacionālisma gars skolā valdīja visu laiku, kamēr J. Jansons bija skolas direktors. Latvijas valdība Jansonu apbalvoja ar V un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un Vanagu Nopelnu zīmes augstāko pakāpi. 1925. gada augustā Valmieras vidusskolai piešķīra Valsts ģimnāzijas nosaukumu. Neskatoties uz faktu, ka Jānis Jansons ar izcilību pildīja direktora pienākumus un jauno vanadzēnu skaits ik gadus pieauga, 1927. gadā viņu atbrīvo no ieņemamā amata. Viņš Valmieras ģimnāzijā turpināja strādāt par matemātikas skolotāju. Dzīve atkal apmet kūleni 1933. gadā, jo viņu ieceļ par Pļaviņu ģimnāzijas direktoru. Tur viņš nostrādās vien trīs gadus, jo 1936. gadā norīkots pildīt direktora pienākumus Cēsu ģimnāzijā. Otrā pasaules kara laikā Jānis Jansons palika Latvijā, vācu okupācijas iestādes viņu apcietināja un ievietoja Salaspils koncentrācijas nometnē. Apsūdzības pamatojums – pāraudzināšanas nolūkos.... Līdz pēdējam elpas vilcienam paliekot uzticīgs Latvijai un brīvības idejām, viņš mira svešumā – tālu no dzimtenes – 1945. gadā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Piemiņas plāksne Jānim Jansonam uzstādīta dzimtas kapos Rubenē. "Stāvēt stipri par Latviju!”- devīze „Latvijas Vanagu” karogā. Tā savu mūžu nodzīvoja arī skolotājs un Latvijas patriots Jānis Jansons. Pieminēsim!  

Salaspils Vissvētākās Jaunavas Marijas - Rožukroņa Karalienes Romas katoļu draudzes (baznīcas) koris “OREMUS”. - Kori pārstāvēs: Vita Timermane (kora diriģente); Ilze Logina (koriste - alts); Gita Kalniņa (koriste- alts); Laine Rekele (koriste- soprāns); Dzintra Romanovska (koriste- alts); Svetlana Dedele (koriste- alts) Muzikālais kalpojums Salaspilis draudzē. Kora "OREMUS" vēsture un patreizējās aktivitātes. Kora dalībnieku dzīves stāsti. Jaunu dalībnieku iesaistes iespējas.

Nacionālajai kino balvas “Lielais Kristaps” programmu šovakar, 23. februārī, atklāj divu dokumentālo filmu pirmizrādes: Andreja Verhoustinska dokumentālā filma “Nr. 105555” un Kristīnes Briedes filma “Svārstības”. Kultūras rondo tiekamies ar abu filmu autoriem. “Nr. 105555” Aktiera lasītais ieslodzītā Nr.105555 dienasgrāmatas teksts par piedzīvoto Salaspils nometnē 1944. gadā tiek ilustrēts ar dokumentālu memoriāla vērojumu mūsdienās, kur bērni un pieaugušie nāk grupās un individuāli, ieinteresēti skatās vai garlaikoti laiskojas, emocionāli reaģē vai vienaldzīgi distancējas, ēd un dzer, spēlē bumbu vai ieurbjas telefonos un atslēdzas no ārējās pasaules. Filma nominēta kategorijā "Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma". “Svārstības” Latvija ir teju vienīgā valsts pasaulē, kuras oficiālā luteriskā baznīca ir aizliegusi sieviešu ordināciju, lai gan pirms tam divdesmit gadu garumā sievietes veiksmīgi kalpoja par mācītājām. Kamēr daļa garīdznieču, nespējot ar to samierināties, emigrē, lai veidotu pilnvērtīgu dzīvi citviet pasaulē, citas ieņem otršķirīgus amatus Latvijas baznīcas hierarhijā, strādājot par sludinātājām un mācītāja pienākumu izpildītājām. Tomēr vairākas sievietes teoloģes vairs nav ar mieru stāvēt malā un samierināties ar viņām piešķirto otršķirīgo lomu. Ar pārliecību, kas mijas ar šaubām, ar paklausību, kas mudina uz sacelšanos, Rudīte, Dace un Agrita bruģē ceļu uz nākotni, kurā vieta pie altāra paredzēta arī sievietēm. Filma nominēta kategorijās "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma", "Labākais dokumentālās filmas režisors", "Labākais dokumentālās filmas operators," "Labākais komponists".

Iznācis Martas Šustes pētījums “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” par trīspadsmit Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā, no kurām viena darbojās arī Rīgā. Februāra sākumā "Zuzeum" gaidāma arī plaša Kuzņecovu porcelāna izstāde. Šobrīd interneta vietnēs, kurās tiek tirgotas senas mantas,  esmu pamanījusi lielu interesi par porcelānu, jo īpaši tādu, kas saistās ar atmiņām. Kuzņecova, Jessena, arī daudz nesenākie Rīgas porcelāna fabrikas ražojumi tiek pārdoti par, kā man šķiet, nesamērīgām naudām. Taču tīri cilvēcīgi rodu tam izskaidrojumu. Porcelāna šķīvis ar zaķīti var atsaukt atmiņā bērnības cīņas ar mannā putru, servīze – viesošanos pie vecmāmiņas. Porcelāns ir trausls, tas skaisti noveco, un satraucoša ir arī apziņa, ka sasisti šie trauki tieši tādi paši kā agrāk vairs nebūs atgūstami. Arī  šai Andra Keiša, Jēkaba Nīmaņa 2009. gadā iedziedātajā dziesmā pieminētajam Kuzņecova porcelānam ir sava noskaņa – tas saistās ar mājīgumu, ko īpaši saglabātu. Marta Šuste pētījumu grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” sāk tieši ar šādu atskārtu. No vienas puses – Kuzņecova porcelāns patiešām ir Latvijas porcelāns, tādā nozīmē, ka viņi bija  pirmie, kas Latvijas teritorijā sāka ražot porcelānu: Kuzņecovu fabrika Rīgas pievārtē, toreizējā Dreilingbušā, tika nodibināta 1841. gadā un darbojās līdz pat Otrajam pasaules karam. Taču ir arī apsvērumi, kas šo priekšstatu par Kuzņecovu porcelānu kā specifiski Latvijas sagrauj. Kuzņecovu fabrika Rīgā bija tikai viena no 13 Kuzņecovu dzimtai piederošajām fabrikām Krievijas impērijā. Grāmatā  “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” Marta Šuste aprakstījusi visas Kuzņecovu fabrikas filiāles, un arī Zuzānu kolekcijā ir priekšmeti no visām fabrikām. Mūsu saruna notiek Zuzānu kolekcijas krātuvē, tomēr pirms doties pie stikla vitrīnām, lūdzu Martu Šusti izstāstīt – kā var aizrauties ar porcelānu? Marta Šuste teica, ka porcelāns tie ir stāsti. Grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zūzānu kolekcija” ir gan stāsti par uz traukiem izvēlētajiem zīmējumiem, kas reaģēja uz sabiedrībā aktuālo. Ir stāsti par trauku pielietojumu, to dāvināšanas tradīcijām. Mani, piemēram, aizrāva stāsts par Kuzņecovu Volhovas fabrikā ražotajām vārda jeb eņģeļa dienas īpašajām tasēm Krievijā. Šis ir stāsts arī par Kuzņecovu dzimtu, par dzīvi vēstures juku laikos, kas aizsākās jau I Pasaules kara laikā, taču sevišķi sāpīgs trieciens bija 1917. gada revolūcija Krievijā. Padomju vara atņēma Kuzņecoviem visus īpašumu, izņemot Rīgas fabriku, kas pēc Latvijas valsts nodibināšanas tagad atradās ārpus Krievijas jurisdikcijas. Kas notika nacionalizētajās Kuzņecovu rūpnīcās? Arī šo stāstu var izstāstīt caur Zuzānu kolekcijas priekšmetiem. Starpkaru periodā Kuzņecova porcelāns piedalījās prestižās izstādēs – 1935. gadā Pasaules izstādē Briselē, 1937. gada Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē Parīzē, kur medaļas saņēma nupat uzskaitītie mākslinieki. Taču Romāna Sutas rīkotajiem porcelāna apgleznošanas kursiem, kuros piedalījās arī liels skaits mākslinieču sieviešu, bija vēl kādas tālejošas sekas. Lietišķā māksla bija joma, kurā sievietēm bija lielākas iespējas sekmīgi izpausties kā māksliniecēm, pat ja viņu vārdi netika mākslas vēsturē ierakstīti zelta burtiem. Šos vārdus un dzīvesstāstus atgādināt 2020. gada rudenī bija uzņēmušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie arhīvi: mākslinieču stāsti” veidotāji. Viens no ārkārtīgi interesantiem stāstiem bija par Kuzņecova un Jessena, vēlāk – Rīgas Porcelāna fabrikas mākslinieci Olgu Neimani Kataņevu, kura cita starpā bija aktīva Rēriha biedrības dalībniece, kara laikā glābusi ebrejus, pabijusi gan Salaspils nometnē, gan Vorkutā. Olgas Neimanes Kataņevas dzīvesstāsts ieskicē arī, ka starpkaru periodā izskoloto porcelāna apgleznotāju prasmes un zināšanas atrada turpinājumu, strādājot arī citās fabrikās.  Savā pētījumā Marta Šuste pēc 1940. gada pavelk it kā svītru zem Kuzņecovu porcelāna vēstures, viņa raksta arī, ka Kuzņecovu porcelāna masas pareizās proporcijas bija Matveja Kuzņecova noslēpums, kas zuda līdz ar Kuzņecovu ģimenes klātbūtni šai uzņēmumā. 1941. gada 14. jūnijs, sāpju diena daudziem latviešiem, šai dienā uz Sibīriju tika deportēti arī deviņi Kuzņecovu ģimenes locekļi, arī fabrikas līdzīpašnieks Mārtiņš Kalniņš ar ģimeni.  Vēl divi Centrālcietumā tika nošauti gadu iepriekš, vāciešiem tuvojoties Rīgai. Matveja Kuzņecova mazdēls Matvejs arī pēc fabrikas nacionalizācijas turpināja tajā strādāt, līdz padomju varai ievajadzējās grēkāzi – kāds it kā esot rādījis no fabrikas zīmes vācu aviācijai. Dzīvi palikušie vai represijas pārcietušie ģimenes locekļi atgriezās tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos, šobrīd dzīvo gan Rīgā, gan Krievijā, gan Amerikas Savienotajās valstīs un Austrālijā. Uzturot sakarus ar Rīgas Porcelāna muzeju, turpina godāt un kopt savas dzimtas vēsturi. Skarbie un traģiskie stāsti ir tik asā kontrastā ar to, kas Kuzņecova porcelāns mums ir šodien. Arī ar tapušā pētījuma “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija” kvalitatīvās fotogrāfijās uzburto grezna vai kičīga porcelāna pasauli. Februāra sākumā gaidāma plaša Kuzņecova porcelāna izstāde mākslas centrā „Zuzeum”,  un paši centra darbinieki gaidāmo izstādi sauc par Kuzņecovu projekta trešo kārtu. Otrā kārta tad nu būtu nesen iznākusī grāmata. Bet aizsākums bija izstāde Durbes pilī. Mākslas centrā „Zuzeum” gaidāmajā izstādē būs tikai Zuzānu kolekcijas priekšmeti, taču daļa tiks pārstāvēta attēlu veidā, līdzīgi kā tas ir grāmatā. Sarunas noslēgumā uzdevu Martai Šustei šo jautājumu – kāpēc Kuzņecova porcelāna izpētē notiek koncentrēšanās tieši uz Zuzānu kolekciju? Jo izcili paraugi ir arī citos muzejos – kā grāmatā aprakstītā, piemēram, 1936. gadā Kuzņecova fabrikā pasūtītā 240 priekšmetu servīze, ko Rīgas pilsētas dome pasniedza kā dāvinājumu Latvijas armijas ģenerālim Jānim Balodim. Servīzes lielākā daļa glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Rīgā ir arī Porcelāna muzejs. Marta Šuste palīdz šo sarakstu turpināt – arī Jūgendstila muzejs savācis izcilu Kuzņecova porcelāna kolekciju. Taču visos minētajos muzejos tie lielākoties esot dāvinājumi, reizēm arī vērtīgi un interesanti, taču ne mērķtiecīgi vākti priekšmeti. Ja patiešām vēlamies izzināt visu Kuzņecovu porcelāna fabrikas filiāļu vēsturi, Zuzānu kolekcija  ir šāds mērķtiecīgi veidots krājums. Tagad iepazīstams grāmatā “Kuzņecova porcelāns. Zuzānu kolekcija”, kā izstādē “Porcelāna dzīres – ielūdz Kuzņecovi”, kas mākslas centrā „Zuzeum” būs apskatāma no 10. februāra līdz pat augusta sākumam.

Zinātne ir bijusi pārmaiņu virzītājspēks visos laikos. Dzelzs priekškara aizsegā Padomju Savienībā norisinājās daudz slepenu darbību, par kurām arī mūsdienās zinām maz. Spiegošana bija viens no veidiem, kā režīms varēja būt lietas kursā par rietumos notiekošo.  Aplūkojam specifisku lappusi PSRS vēsturē - zinātniskā un tehnoloģiskā spiegošana. Vai zinātne nepazina robežas arī tolaik un kādi slepeni izlūkošanas braucieni uz rietumiem notika tolaik? Kādas tehnoloģijas, preparātus un zināšanas padomju zinātnieki atveda atpakaļ? Stāsta ķīmiķis, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte. Padomju režīma represijas pret zinātniekiem Latvijai nonākot padomju varas gūstā 1940. gadā, sākās plašas represijas pret inteliģenci, un tās vidū bez šaubām bija zinātnieki. Ja vien zinātnieki nebija kreisi noskaņoti, tiem klājās grūti. Sarunā ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieci Dainu Bleieri aplūkojam dažādos okupācijas periodus Latvijā un kā tie uz ceļiem nospieda zinātnes pārstāvjus. Sākam ar pirmo padomju okupācijas periodu.  Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā attiecībā pret zinātniekiem atkal pastāvēja princips, ka cilvēkus represēja viņu politiskās vai sabiedriskās darbības dēļ, un rases dēļ - ebrejus. Daudzi zinātnieki nonāca apcietinājumā, Salaspils koncentrācijas nometnē vai krita karā. Otrā pasaules kara beigās un pēc kara visā Padomju Savienībā, arī Latvijā, bija vērojams zināma liberālisma jeb ideoloģiska atslābuma periods, kad attieksme pret inteliģenci šķietami kļuva pielaidīgāka, ļaujot runāt un darīt vairāk. Latvijā tāda attieksme bija ļoti aktuāla, jo trūka mācībspēku, kas pasniegtu augstskolās. Taču šis tā saucamais liberālisms bija ļoti relatīvs, drīz vien situācija mainījās, un varas groži Padomju Savienībā tika pievilkti ciešāk, arī attieksmē pret zinātniekiem. Laika posmā no 1949. līdz 1952. gadam zem sitiena nonāca nu jau arī bijušie sociāldemokrāti un citi zinātnieki, kuri bija spējuši kaut kā noturēties akadēmiskās pozīcijās, bet kurus apsūdzēja iepriekšējos grēkos - par darbību neatkarīgās Latvijas laikā vai vācu okupācijas laikā. Piemēram, matemātiķim Kārlim Zaltam tieši saistībā ar aktīvo publicistiku 20.-30. gados par etnogrāfiju un folkloru vēlāk neļāva darboties Latvijas Zinātņu akadēmijā. Juristu Pēteri Mucenieku 1944. gada novembrī apstiprināja par Lauksaimniecības akadēmijas katedras vadītāju, bet dažus mēnešus vēlāk apcietināja un izsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu par to, ka vācu okupācijas laikā viņš bija darbojies zemes pašpārvaldē. Un vēl - Daina Bleiere sarunas iesākumā teica, ka pirmās padomju okupācijas laikā no zinātnieku aprindām ar varu izteiktāk sadarbojās lauksaimnieki un biologi. Pēc Otrā pasaules kara tieši viņi piedzīvoja represijas, un saistībā ar Trofima Lisenko mācības ieviešanu sākās vajāšanas pret ģenētiķiem.

Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas apmeklētāji jau labu laiku redz būvdarbus "Rail Baltica" projekta ietvaros, notiek būvdarbi arī pie lidostas "Rīga", parakstīts līgums par Salaspils kravu termināļa projektēšanu. Kā norisinās vērienīgā dzelzceļa projekta "Rail Baltica" realizācija un vai karš Ukrainā never ieviest tajā savas korekcijas? Krustpunktā izvaicājam AS "RB Rail" izpilddirektoru un valdes priekšsēdētāju Agni Driksnu. Jautājumus kopā ar raidījuma vadītāju uzdod Latvijas Televīzijas žurnālists Dāvids Freidenfelds un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Jānis Kincis.

Raidījumā Piespēle šonedēļ saruna par riteņbraukšanas situāciju Latvijā. Jau vairākus gadus pasaules augstākās raudzes sacensībās piedalās un nereti arī izceļas Toms Skujiņš, Krists Neilands un Emīls Liepiņš, bet vai šiem vīriem ir sekotāji. To pārrunājam ar Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretāru Tomu Marksu. Sarunā arī par federācijas finansiālo situāciju, kas pagaidām neļauj valasts izlasi aizvest uz pasaules čempionātu Austrālijā septembra otrajā pusē. Nedēļas notikumu topā: Goldensteitas “Warriors” - Nacionālās basketbola asociācijas 2022. gada čempioni! Latvijas futbola izlasei četras uzvaras četrās Nāciju līgas spēlēs D grupā, pirmā vieta un astoņu nezaudēto spēļu sērija (garākā pēc neatkarības atjaunošanas); Latvijas basketbola izlase gatavojas pārbaudes mačiem pret Lietuvu un Pasaules kausa spēlēm pret Serbiju un Slovākiju; Ukrainas čempione basketbolā spēlēs Latvijas-Igaunijas līgā; 19. jūnijā sākas Baltijas čempionāts šosejas riteņbraukšanā; Pasaules čempionātā pludmales volejbolā - meitenes 9. vietā, vīri - 17. vietā. Rubrikā “Kas lācītim vēderā?” izzinām to, kā līdz  slavenās un spēcīgās šosejas riteņbraukšanas komandas “Astana” attīstības vienībai nokļuva Matīss Kaļveršs no Salaspils. Izrādās, ka viņš agrāk trenējās BMX riteņbraukšanā.

Asketic co Founder Miķelis Baštiks talking with Head of “Virši” Marketing Mārtiņš Eihmanis about rebranding and facelift as a system. How the key values of a brand are practically expressed in the daily decisions of a company.M: When did you realize that you have to go into marketing?I was arranging shirts at a skate shop, when my future boss asked me whether I would like to try. My sister went to an interview. She told them it wasn't for her, but that her brother is a fine guy and could try it out. As an assistant, you just go and do everything.M: Was it a conscious goal that you want to try to work with clients at an agency?Yes, definitely, because when you've been working with agencies for so long, you want to finally see the business result, the client's reaction, data analysis. Seeing the client side of things would be interesting. I had a cool experience with American Express brand for 2.5 years, when I had to work both with the New York and London office. I had to coordinate the local materials.M: Did you move on to “Virši” straight afterwards?No, there was “Trasta komercbanka” for 1.5 years, where I managed marketing structure.  Then I worked on Erasmus credit brand at a finance company. Had a super great experience, super strong team, super experience with media buying and media planning. Then came “Virši”. I knew of “Virši”, but I hadn't noticed them. It was interesting.M: I remember a conversation with Edgars Pētersons, when they started working with “Virši”. They made a radio ad, which developed into what we see now. Where you already involved back then?No, I wasn't. I joined them on December 1 of 2017. WKND has worked with “Virši” from the very beginning, and it was their initiative. According to the legend, “Virši” was looking for an agency that could create a radio ad for Russian-speaking audience in Riga, which still is a challenge for “Virši” and many other brands. WKND has continued their work from that day onwards.M: Those were the first ads that allowed me to understand the positioning. I heard it's for the doers, the power filling stations, a person who does and who doesn't… Those were the first campaigns when I noticed, oh, they have an idea how “Virši” as a brand wants to distinguish themselves from others, and then I tried to figure out who did that. There aren't that many brands in Latvia, where you can feel the snowball effect instead of a few one-time improvements here and there. Was it a conscious decision or did one thing lead to another? You've been a brand for 27 years, which means these changes happened during the last 5-7 years. What was the catalyst?There are several considerations. The business side is quite important, the entry into the greater Riga area with the big stations, for example, in Salaspils, Marupe, which shows the brand to a wider audience. That's one catalyst. Secondly, there are coffee products. “Virši” was the first one to introduce regularly delivered, fresh, locally roasted coffee. Coffee machine maintenance is another important aspect that people started to talk about. Thirdly, it's the business side of things, sorting out the cash flow.M: It's a big investment to renovate all stations. Not all of them, but many have the new wood-panel look. All new stations reflect the brand-identity.That was a separate task for us, when I began to work in “Virši”. The situation was still very mixed. We still gad the previous logo from the end of 90s, maybe you remember – “Virši” with a crown and an “A” at the end. That was one of the first tasks when I joined the team. Another big business-related catalyst at the shareholder level of “Virši” was the decision that they need a fresher look, because the previous one was outdated. This is how we arrived at rebranding or refreshing. It often might seem as an artistic process – I don't like this, so let's make something else. When it comes to this specific project, I could talk for 2 hours about how incredibly technical it is. When you understand what you need, what isn't working, that the logo is quite horizontal and it can't be lit up, it's not visible from the roadside, you realize you need more noticeable price signs for all stations and strategically placed roof edges, so that people even start noticing you. You know very well how this will later be distributed to all other channels, but this is the first step. The work you usually do with fonts and logo versions, colours and paletts. Then you switch to the practical side of how much it will cost. You have a network of more than 50 stations, you have new price signs, old price signs, medium price signs, roof edges. You have to compile it all, calculate the costs and implement it. And that's excluding the cost of clothes, merch and everything else.M: It's an often over-looked position. The creative concept is one thing, but the implementation is actually the deal-breaker. You have to understand how soon you can do it, in one year, two years. The really sad if you create a great concept, but it gets stuck at 10%. The fact that “Virši” knew that they have to do it played a big part. It wasn't clear how to do it and which direction to take, how much it would cost. There were a lot of uncertainties.  It took long hours of work, more than 10 meetings, also with shareholders, presentation of sketches. Another interesting stage is how you present it to the employees. Since “Virši” has been in operation for 27 years, many employees have been at the company for a long time, and then one day you announce that you're taking away the letter “A”. Why? “Virši-A” is the company I've been working at since I was young. Oh, we don't think it sounds nice. It doesn't work that way. Internally we called it the refreshment project of the brand's visual identity, which it actually was. The colours remain the same, the name is the same, the company is the same, we simply take a critical look at what we need in order to have a successful image in the market and what we don't need.M: Was it an intuitive process from the internal management's side or was there a clear brand strategy and positon?There were no guidelines or reference points that we have to be more “hipster” or “young”, according to which we create our visual identity. Our position was that we are a local company. We couldn't suddenly be mistaken for another company. We had to be “Virši”, but in a new shape.M: Do you consider those the brand values that have been clearly communicated? A local company, the idea of power and taking action. Do the persons see themselves as the doers and it's not just a superficial marketing campaign? What sustains the brand loyalty?One of the drives definitely is the fact that it's a local company and that we have a clearly defined brand platform among other brands, we're a power filling station for doers. It has turned out quite strong and stable, which allows it to develop further in several attempts. People see it and identify with it. They sympathize with it. This period starting from 2015 represents our success story. But amount of work invested is immense. The company culture is quite dynamic, we work a lot. We are doers. When someone joins the team, I tell them that it's not just a poster or a video you saw – it's our culture. M: It's great that you can feel the brand values and that it's not just something on the website. You live by them. You said you don't have many interviews, but in one you said that brand is experience. Not a poster or a campaign, but all these points of contact. I think it's a good way to view a brand. Tell me what you mean by this.The experience in “Virši” has been very good in the sense that the brand is not a logo. There are many points of contact. You drive a car, you hear the radio, you hear the tone of voice, you hear the humour. This humour can be youthful or serious, there can be just a touch of humour. And you see this logo on the roadside. Can you see it from technical viewpoint? Interior is very important, the lighting, the aroma, the air quality. Only with time you realize that these three things are quite meaningful. Then there are products, product quality and reputation, again the coffee, packaging, message on a napkin. Making people smile. The employees are on the front line and are part of the brand, and it's difficult to maintain, since they work under pressure and do a wide variety of things. These are the various aspects. Then you have to choose a brand ambassador, but who should it be? Is he local, is he a doer, is he the head of a large family, is he always funny? Yes, he is. All checks out. It's Intars Busulis. There are many points of contact, and if you succeed… I'm not saying we designed it that way and then implemented. No, the brand-building process is fluid. Step by step, you just keep your balance. I have to say big thanks to “Virši” for managing to stick with one strategic agency WKND and also to WNKD for creating a very clear concept. I we have to do something for the long-term, let's say packaging design or something else, then we always involve an agency that does a strategic assessment of the concept and the platform.M: I think that one of the hardest things is to sum up all these points of contact in one message, but it has the potential of great yield. The way you described it, starting from the highway, the audio ad, up to what's written on a napkin, the air quality and the packaging. It all creates the brand. How to align all these many factors into a correct brand personality? It involves management, marketing, the internal clarity. Is it made possible by having clear owners who still take care of the company, instead of a big corporation, where everyone focuses on their own goal? Can you even create a good brand without a clear owner?I believe that, maybe not without an owner, but when it comes to a strong, international brand, the owner can't be present everywhere. At some point at the agency we dealt with these brand guidelines, when you receive the guideline of an international brand and you have to work in compliance with them. The same goes for franchises. We create franchise provisions regarding your appearance. When you drive in, you don't know it's SIA “Mārtiņš Eihmanis”, but it looks like “Virši”.M: Do you have guidelines? To what extent do you apply them? Does it help you on a day-to-day basis?It's different for us, we're not an international company, therefore practically in all areas related to “Virši” I or someone from the marketing team has to be informed about what it is, what it will look like, and has to provide approval. We have guidelines, but they are general, and I don't think one should follow these graphic guidelines too closely. Of course, you have the logo, the protected areas, the colours and all the basics, but for anything else – the position of hats, the fuel tanks – it all has to be considered along the way. You can't do that if you're part of four, five, ten markets, then these guidelines have to be stricter.M: An interesting challenge could be how to carry over the “local doer” values to other places, where it's no longer local. How can this strong local brand handle export?That's a good question, which I can't answer right away, but we have dealt with it partially. We have a business in Russia that provides fuel to freight companies. We have partners outside of Latvia, in the Baltics and Russia. We have to communicate with them. When we internally defined our company values, e-check for companies, we did it thoroughly at the level of each station. Teams came together and wrote down what they think are the values of “Virši”, we funnelled them until we reached the result. One of the values we found is that our power is in our roots. We worded it this way so that it wouldn't specify our local or Latvian roots and it could also be appreciated by Russians, Belarussians, and Ukrainians, as well as Lithuanians and Estonians. For them too, their power is in their roots, which allows them to identify with it. Our hypothesis, if we would reach outwards, is that you could carry over such value. The second value of “Virši” - enthusiasm is our fuel. You can translate it, and we have already. The third value is people for people. They are universal, and you can carry them over in a way.M: Did all 50-60 stations really participate in the establishment of brand values?Yes.  Registration took place in groups, because if you're a small structural unit with two-three people it's hard to come up with ideas, so we grouped two, three structural units together. We have quarterly management meetings, where all teams get together in a large room, all values have been gathered, but they fight over them once again. We have a very lively environment, anybody can stand up and loudly declare that something doesn't make sense and that they disagree.M: You're the Head of Marketing Department, you talk and think a lot about brands, but those actually are two different parts. In branding you have to think long-term, but marketing means more tactical things. How do you separate them? The quick marketing decisions and the long-term brand progression.I can put ads under the word “quick” right away. We don't have a separate advertisement sub-division, like there is at LMT, because their structure is so huge. Regarding branding decisions, it would be silly to call it foresight, but some sort of foresight is present always, because you can never be absolutely sure that this decision will bring us this and that business result. It's a trial-and-fail approach. You're aware that the things you implement within this project will be present in the long-term, for example, the interior or the packaging. I could show you two mood boards for packaging. It's like the layers of paint that peel off over time. You can see that this year there was this packaging, then there was this, and they are all somehow present at the station, when you come in. And then one year, you clear it all out and replace with fresh ones. What you see on the coffee package I brought, the same thing is on the cup, on hot dog and burger packaging. It even shows up in outdoor ads. The same goes for the interior, when we looked at it with H2E Design Studio, we saw that various elements have been gathered over time, but then we cleared it out, and, once we built or renovated a station, we implemented the clean, thought-out design. H2E took notice of “Virši” values, graphic guidelines and chose materials, coordinated them. These are the long-term decisions, and you try to link them with the values.M: What do you think the marketing and branding is moving towards in the next two, three, five years?Even small, local brands are becoming increasingly thought-out and stable with more legs. I can't fully agree to this, but brands are sometimes likened to religion, which provides the function and need of religion in people's lives, when the huge modern brands, which are quite multi-layered, rich and with a distinctive value definition, sort of replace these functions. I don't want to say it's really so, but for people who need something to stand for or stand against, if he supports meat or the animals, then it's easier to make a decision. He will buy those sneakers, hat or product. Brands become much more integrated in the cultural space. In some cases you're provided with a cultural construct.M: When you read about brands, historically our local villages determined our whole cultural space – how you dress, what you eat, who you fight against, what songs you sing – it was all determined by the local cultural space. The place where you were born and grew up, it became your identity. Now we live in a cosmopolitan age of the Internet, where the identities are so mixed together. You might be born in Tukums, Africa or India, but you may like a brand with such-and-such values. Brands are becoming the creators of personal identity constructs just as much as politics, music, and religion. You attach these things and create your identity. They are easier to assume than religion, which is too fundamental. You can take like fifteen, twenty brands, switch them out if you don't like them, thus creating your cultural space. You identify yourself with these ten, twenty, thirty brands. The fact that you apply these values very clearly, it attracts the person who is searching for a brand that can give him something. If I take “Virši”, you know I'm a doer, I stand for those who appreciate their roots. I look at three others and they don't speak to me. The price, the convenience, the location are okay, but there's no clear brand promise that I can attach. I think that “Virši” have succeeded in this aspect, which is a big plus that I like a lot. You said you worked at a skate shop while you studied. I think that the skating culture has historically been very rich with various interesting brands. Now working in a big company, taking into account your experience, what do you think makes brand interesting and juicy for anybody? And when does it become just a big, boring corporation?Anything that is individual and different is interesting. The same applies to models in show-windows. They're always a bit peculiar. If you make it too common so that it check all the boxes, it will be completely amorphous. The same goes for brands. That's why the skating brands are so interesting. They can be complete punks, they don't care. They create a start-up, 300 boards with their own designs and go bankrupt. It's rock 'n' roll, let's do it. That's why they're so alive and real.M: You might think that skating brands are small and that's why they can afford to act this way. But then look at Elon Musk, he's also a punk. You can make even a large company very interesting, but need a personality that can carry it. So it doesn't become lukewarm, as you said.Elon Musk is like Tony Stark. We're now watching Iron Man home with the kids. We watched the second part. There's this charm, Tony Stark is like a rock star, performing in front of a large audience. The same goes for Elon Musk. He's so stable and prosperous that he makes his own rules, he can afford to object to certain states and jurisdictions.M: The new independent skating brands can afford the same thing. If the big companies can and the small companies can, are the average ones those that can't?It's caution and business decisions based on numbers. Try and find a chief brand officer who convinces all business people that you have to do something crazy just so you can stay on the top of mind of your audience.M: What brands do you find interesting?I won't be able to name brands and explain why. I will say that right now I'm mostly attracted by quality. I assess brands based on communication and product quality. Which brands do I like? I like the brand “Intars Busulis”. Not because he represents “Virši”, but because he's great at consistently doing what he does. Well, we know Intars Busulis is a brand. He expresses himself in various directions, he never forgets rock ‘n' roll. I really like the brand “Puiku alfabēts” by my wife. It's not just a book, it's a brand. When she started drawing and writing the stories, back before the book was published, she was involving the audience, asked feedback on stories, published illustrations and colouring pages. Namely, she was growing a bigger and bigger audience.M: Work with the audience. That's actually really great, if you can start with building an audience and then create a product, and not the other way around.Yes, but now it's sort of a trend.M: It's simply the way you should do it. First the audience, then the product.Then comes a moment, when you have to decide what's next. There are people who gather an audience by building or renovating a house in Tuscany. There's one such Instagram account, Latvians in Tuscany renovating an old house. Following them is like an adventure, you're participating. But what happens when the renovations are complete? The same goes for “Puiku alfabēts”. It's published, it's done, so what's next?M: That's a cool problem to have. Thanks for coming.Thanks for the invitation.Mārtiņš Eihmanishttps://www.linkedin.com/in/martinseihmanis/?originalSubdomain=lvhttps://www.virsi.lv/lvSubscribe to Asketic Podcast on:Spotify:https://open.spotify.com/show/73QSMYK46NHoHCytJYYmPZ?si=Mw4ZLISUSoueh9Es1pCLUgApple Podcast:https://podcasts.apple.com/lv/podcast/asketic-podcast/id1496922775YouTube:https://www.youtube.com/channel/UCQdekksSROS4PCxRV7aqT3QGoogle Podcasts:https://podcasts.google.com/feed/aHR0cHM6Ly9mZWVkcy50cmFuc2lzdG9yLmZtL2Fza2V0aWMtcG9kY2FzdA--Asketic design & branding:Instagram: https://www.instagram.com/asketicstudio/LinkedIn: https://www.linkedin.com/company/asketic/WWW: http://asketic.com/

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Valdis Valters uz sarunu aicinājis Latvijas futbola visszini- Edmundu Novicki! Piektdien ar spēli starp FK ''Liepāja'' un Salaspils ''Super Nova'' vienībām sāksies 31. Latvijas futbola virslīgas sezona!

00:00 Šī gada moto, tendences un atceltā prezentācija 13:25 RFS - līderi prom, Dubras ierašanās un jauns laukums 26:20 "Valmiera" FC - Tamaza meklējumi un čempionu cienīga sastāva noturība 38:05 FK "Liepāja" - gandrīz bez pārbaudes spēlēm, taču ar pēdējo gadu zvaigznēm 49:22 "Riga" FC - Finka atmosfēra, gudrs futbols un absolūts favorītes statuss 1:05:30 FK "Spartaks" - labums Latvijas futbolam un zemas ekspektācijas 1:15:45 BFC "Daugavpils" - skarbi apstākļi, traumas un jaunie līderi 1:22:38 FK "Metta" - Muritala negūst vārtus, bet Puzirevskis gan! 1:32:14 FK "Auda" - vairs bez noslēpumiem un ar spēcīgu aizsardzību 1:41:28 FK "Tukums 2000"/"Telms" - savējie ar rūdījumi, saikne ar Liepāju un mājas faktors 1:50:29 SK "Super Nova" (Salaspils) - īstā debija, kodols no neseniem dublieriem un pazudušais treneris 2:02:01 Tiekamies stadionos un TV4 tiešraidēs!

Šodien, 23. februārī, sākas "Lielais Kristaps". Kultūras rondo studijā tiekamies ar režisoru Andreju Verhoustinski. Ar viņu sarunājamies gan par topošajiem darbiem, divām jaunām dokumentālām filmas, gan par "Lielajam Kristapam" nominēto darbu "Delle" par mākslinieci Birutu Delli. Darbs pie filmas "Delle" ir pabeigts. Andrejs Verhoustinskis sarunā atklāj, ka šobrīd strādā pie diviem jauniem darbiem. "Patlaban veidoju filmu ar darba nosaukumu "Nr. 105555", kas būs par Salaspils koncentrācijas nometni. Filmā skanēs aktiera Kaspara Znotiņa lasīti Arkusa Gunāra Reningera dienasgrāmatas teksti. Viņš bija Salaspils koncentrācijas nometnes ieslodzītais 1944. gadā," atklāj Andrejs Verhoustinskis. "Attēlu rindā būs tas, kas notiek patlaban šajā memoriālā." Viņš stāsta, ka bijis patīkami pārsteigts, ka memoriālu apmeklē daudz cilvēku. Jā, reakcija ir dažāda. "Man liekas, šis salikums - Reningera dienasgrāmatas, kurās viņš stāsta par savām gaitām šajā nometnē, viņš stāsta bez patosa, ļoti vienkārši un precīzi. Un tad esam mēs, kas iet uz šo vietu. Tur veidojas gan paralēles, gan ļoti kontrastējošas lietas," uzskata Andrejs Verhoustinskis. Otra filma, kas top, ir Latvijas Televīzijā. Tā ir dokumentālā filma ar darba nosaukumu "Paula ceļš", kas ir par jaunu, skaistu, veiksmīgu sievieti, kura uzzina savu diagnozi - vēzis. "Kas notiek cilvēkā šajā brīdī, kam viņš iet cauri, kā mainās viņa dzīve un kā mainās arī pats cilvēks, viņš piedzīvo gan fiziskas, gan garīgas pārvērtības, kuras izraisījusi smaga slimība," atklāj Andrejs Verhoustinskis. "Paula Tīsenhofa, nonākot šādās  dzīves krustcelēs, meklē savu tālāko ceļu un pieredzi un viņa to arī pārvērš mākslas projektā."  Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps” norisināsies no 23. līdz 27. februārim, un tās programma skatāma klātienē - festivāla mājās-kinoteātrī “Splendid Palace”, kur notiks arī diskusija “Latvijas kino. Jaunie laiki” un varēs aplūkot Mūža balvas ieguvējai, kostīmu māksliniecei Ievai Kundziņai veltītu izstādi. Tiešsaistē www.filmas.lv būs skatāma retrospekcijas filmu programma un studentu filmu konkurss. Svinīgo balvu pasniegšanas ceremoniju no “Hanzas perona” tiešraidē pārraidīs “LSM” un “LTV”.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šodien pr. Ilmārs Tolstovs mūs iepazīstina ar tematu, kuru ceļā uz Aglonu pārdomāja Salaspils un Rīgas Kristus Karaļa draudžu grupa. Svētceļnieki iedziļinājās pirmajās divās Pentateuha grāmatās. Pentateuhs ir pirmās piecas Bībeles grāmatas, kuras pazīstam kā Mozus grāmatas. Pirmās divas tiek sauktas par Radīšanas un Izceļošanas grāmatām. Vai svētceļnieki izlasīja šīs grāmatas, par to uzzināsi šajā raidījumā. Raidījumu vada: Pr. Pēteris Skudra Vairāk informācijas par šo un citiem raidījumiem, kā arī aktuālo informāciju rml.lv

Šodien pr. Ilmārs Tolstovs mūs iepazīstina ar tematu, kuru ceļā uz Aglonu pārdomāja Salaspils un Rīgas Kristus Karaļa draudžu grupa. Svētceļnieki iedziļinājās pirmajās divās Pentateuha grāmatās. Pentateuhs ir pirmās piecas Bībeles grāmatas, kuras pazīstam kā Mozus grāmatas. Pirmās divas tiek sauktas par Radīšanas un Izceļošanas grāmatām. Vai svētceļnieki izlasīja šīs grāmatas, par to uzzināsi šajā raidījumā. Raidījumu vada: Pr. Pēteris Skudra Vairāk informācijas par šo un citiem raidījumiem, kā arī aktuālo informāciju www.rml.lv

Ir pagājušas divas nedēļas kopš sākusies pieteikumu pieņemšana "Altum" jaunajā atbalsta programmā privātmāju energoefektivitātes paaugstināšanai. Interese esot liela, bet jārēķinās, ka programmai ir savas nianses. Par tām arī vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar nosacījumiem iepazīstina “Altum” Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece. Atbalsts tiks sniegts garantiju, tehniskās palīdzības un grantu veidā, uz kuriem var pieteikties gan atsevišķi, gan kopā. “Altum” atbalstu var izmantot tikai tādiem pasākumiem, kas rezultēsies energoefektivitātes ietaupījumā. "Pirmais solis ir mājas īpašniekam ir pieteikt māju privātmāju energoefektivitātes programmai. “Altum” izskata pieteikumu un dod slēdzienu, vai iesniegums atbilst programmas kritērijiem. Tālāk privātmājās īpašnieks sazinās ar pakalpojuma sniedzējiem, energokonsultantiem, kas sniedz mājas novērtējumu un uzsāk darbu pie tehniskās dokumentācijas sagatavošanas, kas nepieciešama, lai renovāciju veiktu," norāda Ieva Vērzemniece. Garantija paredzēta, ja nepieciešams papildu nodrošinājums bankas aizdevumam, un tā var būt 30 % no aizdevuma summas, bet nepārsniedzot 20 000 eiro. Uz atbalstu garantijas veidā var pretendēt jebkura fiziska persona, kuras īpašumā ir ekspluatācijā nodota privātmāja, kurā netiek veikta saimnieciskā darbība, un kura atbilst viena dzīvokļa mājas klasei saskaņā ar būvju klasifikāciju. Programma paredz arī grantu līdz 5000 eiro, kas ir vienreizējs maksājums par privātmājas energoefektivitātes klases paaugstināšanu un siltumenerģijas patēriņa samazināšanu par 20 %. Atbalstu līdz 1000 eiro apmērā var saņemt arī par tehnisko palīdzību privātmājas energoefektivitātes pasākumu tehniskās dokumentācijas izstrādei. Grants un tehniskā palīdzība ir pieejama iedzīvotajiem, kuru apgādībā un kopā dzīvo vismaz trīs vai vairāk bērnu vai divi bērni un tiek gaidīts trešais, vai, ja privātmāja atrodas ārpus Rīgas un Jūrmalas un tām pieguļošo novadu administratīvās teritorijas – Mārupes, Olaines, Ķekavas, Salaspils, Ropažu un Ādažu. Vēl jāņem vērā, ka ēkā, kurā vēlas veikt siltināšanu, nedrīkst būt reģistrēta saimnieciskā darbība un tai jābūt viendzīvokļa privātmājai. “Altum” grants un tehniskā palīdzība tiks izmaksāti pēc projekta realizēšanas un visu remontdarbu veikšanas, iegūstot pagaidu energosertifikātu, kas apliecina kritēriju izpildi. Programmā būs iespējams izmantot arī garantiju bankas aizdevumam. Piedāvājumu vērtē ekobūvnieks Harijs Tučs. “Civinity Latvia” renovācijas projektu vadītāja Evita Krūze skaidro, kā veicas ar daudzdzīvokļu ēku siltināšanu.

Priekšvēlēšanu debašu ciklā pienākusi Salaspils novada kārta. Salaspils novads darbu pēc teritoriālās reformas sāks savās esošajās robežās. Strauji augošajā Salaspilī un tās novadā ar vairāk nekā 24 000 iedzīvotājiem būs jāievēl 15 deputāti. Par šīm vietām cīnās 114 deputāti. Salaspils saistās ar memoriālu, botānisko dārzu un saukta arī par galvaspilsētas guļamrajonu. Rīgas tuvums tiek uzskatīts gan par Salaspils plusu, gan par mīnusu.

Piektdienas Kultūras rondo filmu izlase aicina aizdomāties par cilvēka dzīves laicīgumu un tā ir režisora un operatora Andreja Verhoustinska izvēle. Režisors, operators un Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas docents Andrejs Verhosutinskis šobrīd ir noslēguma posmā pilnmetrāžas dokumentālajai filmai par gleznotāju Birutu Delli un viņas audzēkņiem neformālajā mākslas studijā “Zemūdene”. Filmēšanas posms prasījis divus gadus, un savu diktātu radošajā procesā likumsakarīgi devusi Covid-19 pandēmija, tāpat arī darbs ar studentiem Nacionālajā filmu skolā. Paralēli minētajam projektam noris darbs pie īsmetrāžas dokumentalās filmas, kuras centrā būs Salaspils memoriāls un tā apmeklētāji. Visbeidzot, Andrejs ir operators Anda Miziša topošajai filmai par Konstantīnu Raudivi, un arī šī dokumentālā iecere vēl prasīs savu darba ieguldījumu. Taču nu – pie kino ieteikumiem. Kā pirmo Andrejs Verhoustinskis iesaka noskatīties gan Eiropas, gan ASV Kinoakadēmijas balvas saņēmušo dāņu pazīstamākā režisora Toma Vinterberga traģikomēdiju “Vēl pa mēriņam”. Tā stāsta par četriem pusmūža draugiem, kuri nolemj padarīt savu dzīvi krāšņāku ar alkohola palīdzību – sākot jau no paša rīta. No šī stāsta pārceļamies uz dokumentālo kino, proti, režisora Abbas Kiorostami 1990. gadā uzņemto filmu “Close-Up” / “Palielinājums”, kura stāsta par sinefilu Hoseinu Sabdžianu, kurš nolemj izlikties par irāņu kinorežisoru Mokhmenu Mahmalbasi. Kā trešo “Dīvāna kinozāles” ieteikumu Andrejs Verhoustinkis min arābu izcelsmes zviedru režisora Malika Bendželoulas dokumentālo filmu “Searching for Sugarman” jeb “Meklējot Šugarmenu”, kura stāsta par Detroitas dziesminieka Siksto Rodrigeza mīklaino nozušanu no mūzikas skatuves pagājušā gadsimta 70. gadu nogalē un drīz vien nejaušības dēļ sekojošo viņa mūzikas nokļūšanu slavas virsotnē. Visas Andreja Verhoustinska ieteiktās filmas iespējams noskatīties "Amazon Prime Video" platformā.

Kur pazuduši visi prusaki? Tādu jautājumu ik pa laikam varam manīt sociālajos tīklos. Šķiet, ka bērnībā tie bija ierasti sabiedrotie jo īpaši daudzdzīvokļu māju virtuvē, vai studentu kopmītnēs. Taču tagad tos redzam mazāk. Kāpēc? Cik dažādi ir prusaki un kāda ir to nozīme dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns un Rīgas Zooloģiskā dārza izglītības speciālists Ingmārs Līdaka. "Esam iemācījušies dzīvot tīrīgāk un prusaki kļuvuši retāki, arī mājas tiek remontētas un renovētas un tas ietekmē prusaku iespēju apdzīvot mūsu dzīves vidi," atzīst Uģis Piterāns. Viņa personīgā pieredze rāda, ka tepat netālu viņi ir. Bija satikšanās īres dzīvoklī, turklāt prusaki var ierasties ciemos no kaimiņu dzīvokļa, kā tas arī bieži notiek. "Neteiktu, ka ir pazuduši, bet novērojami retāk," vērtē Uģis Piterāns. Ingmārs Līdaka uzskata, ka pēdējos 20 gados virtuves higiēnas ķīmiskie līdzekļi ir pietiekami jaudīgi, lai pat prusakam tie būtu nepatīkami. Mājokļos visbiežāk var sastapt virtuves prusaku, retāk var sastapt melno prusaku, kas ir līdz 3 cm liels. Melno prusaku vairāk var sastapt pagrabos. Portālā dabasdati.lv fiksēti vairāk nekāmiljons novērojumu Jau vairāk nekā miljons novērojumu ir fiksēti portālā dabasdati.lv. Par kādām dzīvnieku un augu sugām ziņo iedzīvotāji un ko noderīgu šajā informācijā atrod speciālisti un dabas draugi 2011. gada 23. marts. Vieta: Rīga, Salaspils iela, novērotais objekts - virtuves prusaks, tā statuss – uzturas lokāli, piezīmes - kādreiz pilns dzīvoklis. Un pievienots attēls, kur no dēļu šķirbas kaunīgi galvu pieliecis kāds ūsainu kukaini. Raidījuma otrās daļas sarunas iespaidā intereses pēc pameklēju, vai arī portālā dabasdati.lv ir kas rodams par šiem insektiem. Izrādās – ir, bet minētajā interneta vietnē ir vēl daudz citas informācijas par visai savdabīgiem novērojumiem, piemēram par blaktīm vai gļotsēnēm. Tomēr visbagātīgākie ziņojumi ir par putniem. Šo portālu 2008. gadā izveidoja Latvijas Dabas fonda un Latvijas Ornitoloģijas biedrības pārstāvji un no tā laika dabasdati.lv ir ziņots par vairāk nekā septiņiem tūkstošiem sugu. Šī gada 31. janvārī portālā tika miljonais dabas novērojums. Normunds Zeidaks šajā datumā ierakstīja par mazo svilpi, ko pērnajā vasarā bija dzirdējis Talsu novadā. Un par godu šādam nozīmīgam skaitlim, neliels pārskats par dabas datos rodamo informāciju un datu sniedzējiem. Stāsta portāla koordinatore Ilze Priedniece. Par putniem runājot, visvairāk ziņojumu ir par žubītēm. 26702 reizes cilvēki ir dalījušies ar ierakstiem dabasdati.lv par šiem nelielajiem, pie mums plaši izplatītajiem dziedātājputniem. Interesanta ir bijusi akcija šajā portālā par mazajiem mušķērājiem. Kā nosaukums liecina – ļoti neliela auguma putniņiem ar īlenam līdzīgu knābīti un pieaugušus tēviņus par atpazīt pēc sarkanbrūnas pakakles. Šo putnu ir grūti ieraudzīt un bieži vien tikai balss to nodod. Pirms pāris gadiem kāds čehu ornitologs apkopoja šo putnu dziesmu atšķirības dažādas Eiropas vietās un tad, pateicoties aktīviem ziņotājiem un arī balsu ierakstiem, Latvijas karte saistībā ar mazo mušķērāju novērojumiem, bija visai bagātīgi aizpildīta.

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, aizdevusi puisēnu, kura kaislīgā interese par tēju parādījusies jau pusaudža gados, mācīties amatu. Aleksandrs Mjačko-Megrins apceļojis daudzas eksotiskas valstis, piegādājis tējas cienītāju nācijai uz Maskavu izcilākās tējas šķirnes. Līdz Rīgā saticis savu bērnības draudzeni, mūža mīlestību Elizabeti Labutinu, aizvedis viņu līdzi uz Indiju. Olga Neimane-Kateņeva nodzīvoja gandrīz līdz simts gadu vecumam, 2001. gadā viņa aizgāja mūžībā. Viņas stāstu 1990.gadā filmējis režisors Ansis Epners, Atmodas gados atjaunotās Latvijas Rēriha biedrības aktīvs biedrs. Četru gadu vecumā Olga ar māti atgriežas Rīgā, Olga kļūs par aktrisi, spēlēs izrādēs Krievu Drāmas teātrī, tagadējā Rīgas Krievu teātrī, pēc vīra lūguma skatuvi vēlāk pametīs. Taču aktrises stāju, plašos žestus, labskanīgo valodu pat 82 gadu vecumā var samanīt filmētajā materiālā. Izstādi “Atceros, tātad esmu”, gribas saukt drīzāk par pētījumu. Pat tad, kad izstāžu zālē tā vēl bija pieejama, vizuāli tverami artefakti, mākslinieku jaundarbi tajā bija labi ja puse no aptveramās informācijas. Otra puse bija klausāmi un lasāmimateriāli, izstādes tapšanā iesaistīta tika spēcīga pētnieku komanda. Olgas Neimanes-Kateņevas biogrāfiju pētīja Elīna Dzelzskalēja. Andra Silapētere, izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: Mākslinieču arhīvi” kuratore, uzrunāta intervijai, atraksta “man Olgas Neimanes-Kateņevas stāsts izstādei bija svarīgs, ne tikai tāpēc, ka viņas dzīve ir neatkārtojama un fascinējoša. Bet tieši tāpēc, ka viņas personība, māksla un vērtības dzīvē atspoguļo ļoti būtiskus mūsu vēstures punktus, kas vistiešāk skar kultūru mijiedarbību, migrāciju un koloniālisma aspektus. Viņai vienmēr bija svarīga līdztiesība, līdzjūtība, izpratne un pietāte. Viss tas, par ko mūsu "brūkošajā" pasaulē šobrīd runājam.” Andra Silapētere arī bija tā, kas pieņēma lēmumu, ka izstādē būs arī šis dzīvesstāsts, un kā impulss tam kalpoja Žaņa Lipkes memoriāla ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Tas ir stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu kā ebreju glābēju, kas parādās arī ebreju meitene Geņa Knoha, kas vēlāk pieņēma Karolīnas Teicas vārdu, atmiņās. Karolīnas Teicas liecība izgaismo Olgas Kateņevas-Neimanes dzīvi, šai stāstā parādās, ka Olgas vīrs mīlējis iedzert. Tāpēc četrus gadus, slēpjot nelielā koka mājiņā mājiņā Vizvalža ielā ebreju meiteni, visi dzīvojuši kā uz pulvera mucas, bailēs, ka viņš varētu izpļāpāties. Uz nepatikšanām uzprasās arī pats Vladimirs Mjačko, uzšuvis uz drēbēm dzelteno ebreju zvaigzni, viņš lavās iekšā ebreju geto, lai aiznestu Geņas mātei un māsai vēstules. Geņa paliek dzīva, Olgu Neimani-Kateņevu vācieši notiesā uz gadu Salaspils nometnē. Mani vienmēr ir fascinējušas tādu cilvēku biogrāfijas, kurus nevar pārmācīt: par pārliecības cietumnieku Olga Neimane Katņeva kļūst arī padomjlaikā. Olgai Neimanei Kateņevai nav mākslinieces diploma, taču pagājušā gadsimta sākumā, jo īpaši jaunas dāmas, tika iedrošinātas nodarboties ar rokdarbiem, mākslu. Un Olga mācījās labās skolās. Par viņas mākslinieces talantiem stāsta viena no izstādes “Atceros, tātad esmu”pētniecēm, Rīgas Porcelāna muzeja Galveno krājuma glabātāja Iliāna Veinberga. Olga Neimane-Kateņeva ir strādājusi Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur sākotnēji pārzīmējusi mākslinieku Sigismunda Vidberga, Romāna Sutas zīmējumus. Bet īsi pirms izsūtījuma, 1944. gadā, sākusi veidot pati savus zīmējumus. Vai tā bija ierasta prakse tolaik, pa par dizaineru varēja kļūt arī cilvēks bez diploma? Olgas Neimanes-Kateņeva 1934. gadā sāka strādāt Kuzņecova fabrikā, 1941. gadā pāriet uz Jesena, vēlāko Rīgas Porcelāna fabriku, kur nostrādā līdz 1947. gadam. Iliāna Veinberga tieši 40.gadus sauc par porcelāna fabrikas zelta laiku. Iliāna Veinberga norāda, ka Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokraksts ir vairāk tāds, raksturīgs austrumos dzīvojošām tautām, bet tā ir liela bagātība Latvijā. Ar vārdiem, kā Iliāna Veinberga raksturo Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokrakstu, gribētos raksturot viņas dzīvi kopumā. Tajā ir kaut kas no pasakas. Tā ir vijusies cauri mums atpazīstamiem vēstures notikumiem, taču tie nav viņas dzīvi salauzuši.

Salaspils 1. vidusskolas vēstures skolotāja Annija Bergmane šajā rudenī pārsteidza un sajūsmināja ar metodisko materiālu izveidi raidījumam Atslēgas. Parunājām par to, arī par Apgrieztās klases metodi un YouTube kanālu Vēsturnīca.Annija ir aizrautīga, darba spara un iedvesmas pilna skolotāja. Saruna ar viņu noteikti cels spārnos.Annijas veidotie materiāli https://www.atslegas.tv/YouTube kanāls Vēsturnīca https://www.youtube.com/channel/UCrXDtDDHYAKg8s6u8wp_BEA/videos?view=0&sort=da&flow=gridAtbalsti podkāsta tapšanu! Dodies uz https://www.patreon.com/Piedzivot

Par gana lielo Latvijas diasporu Lielbritānijā politiķi un citi lēmumu pieņēmēji pēdējo  gadu laikā runā daudz. Tās aktivitātāšu atbalstam varam atrast arī dažādas valsts budžeta programmas un netrūkst arī vismaz formālu valsts un dažu pašvaldību aicinājumu atgriezties. Savukārt, pēdējās Saeimas vēlēšanās Latvijas diaspora Lielbritānijā kļuva par nopietnu priekšvēlēšanu cīņu lauku arī Latvijas politiķiem. Taču, cik daudz mēs no tiesas zinām par tur - Lielbritānijā, dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju pielāgošanās praksēm? Cik aktuāla ir aizbraukušo nacionālā identitāte? Atbildes uz šiem jautājumiem meklējis arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, kurš raksta grāmatu par Latvijas iedzīvotājiem Lielbritānijā. Pētnieks atklāj, ka manuskripts taps līdz gada beigām, viņš vēlas, lai pētījums būtu interesants plašākai auditorijai. "Lielbritānija ir lielākā no Latvijas izbraukušo cilvēku mītnes zeme pēdējo 15 gadu laikā. Pēc piesardzīgiem datiem tur dzīvo 110 tūkstoši no Latvijas aizbraukušo," atklāj Kaprāns. Viņš arī norāda, ka Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas migrantu kopums ir ļoti daudzveidīgs. "Izteikts Latvijas sabiedrības mikromodelis, tur ir zināma sabiedrības elite, arī kultūras elite, ir arī cilvēki ar dažādu izglītību, darba pieredzi. Viņi lielā mērā reprezentē Latvijas sabiedrību," uzskata Kaprāns. Kaprāns atzīst, ka pašlaik viņa pētnieciskās intereses ir saistītas ar cilvēkiem, kas strādā mazkvalificētu vai vidēji kvalificētu darbu. Lībieši Latvijā Ik pa laikam pavīd informācija par pēdējo mūžībā aizgājušo lībieti. Tas it kā liecinātu, ka šī senā tauta un tās valoda vairs Latvijā nav sastopama. Bet lībieši tomēr ir, strādā un par katru cenu cīnās par savas kultūras un valodas saglabāšanu, kā arī iespēju saņemt valstisku atbalstu. Par lībiešiem Latvijā un to kultūras un valodas saglabāšanas izaicinājumiem stāsta Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits un Salaspils kora "Lōja" diriģents Ģirts Gailītis. Ar putnu modināšanas dziesmu, sveicienu klausītājiem lībiešu valodā, kā arī daudziem pārsteidzošiem faktiem aizrit saruna kopā ar Valtu Ernštreitu un Ģirtu Gailīti. Vairākos brīžos it kā caur joku atklājas arī grūtības, kas pavada lībiešus viņu kultūras stiprināšanā. Turklāt jāatceras, ka runājam nevis par vienu no vairākām minoritātēm, bet Latvijas pirmiedzīvotājiem, kuriem tomēr brīnumainā kārtā izdevies piemānīt vēstures gaitu un, spītējot visam, saglabāt savu eksistenci.

Valsts himnu mēs dzirdam un dziedam neskaitāmas reizes mūžā. 11.novembrī svinēsim Lāčplēša dienu un 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienu. Skanēs mūsu himna, kas ir dziedāta lūgšana "Dievs, svētī Latviju!". Ko varam saukt par svētību, kā izpaužas svētība tautas dzīvē un vai esam svētīta tauta, par to saruna raidījumā Pāri mums pašiem. Raidījuma viesi: Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš un Salaspils un Baldones katoļu draudžu prāvests Ilmārs Tolstovs.

Hill of crosses, Rundales Palace, and Salaspils monument, and finally Riga! Quite a road trip and absolutely full of surprises :D

Radoši izdzīvots Pasaules latviešu jaunatnes seminārs 2x2 un izdziedāti un izdancoti XV latviešu dziesmu un deju svētki - par šīs vasaras latvietības laiku Kanādā saruna raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Kas ir modernie latvieši, kuri no visas pasaules sabrauc vienuviet un rada svētkus, kāda ir šo svētku loma ārlatviešu dzīvē un kā šīs kopā sanākšanas tradīcijas uzturēt dzīvas arī turpmāk? Raidījuma viesi: Pasaules brīvo latviešu apvienības  priekšsēde Kristīne Saulīte, Latviešu dziesmu un deju svētku  fonda valdes priekšsēža vietniece Iveta Grava, Kanādas 2x2 semināra vadītājs, svētku dalībnieks Jānis Lazovskis, Kanādas 2x2 semināra projekta vadītāja, svētku dalībniece Agita Berga un Salaspils jauktā kora “Lōja”, kurš piedalījās svētkos Kanādā, diriģents Ģirts Gailītis. Sazināmies arī ar XV latviešu dziesmu svētku un deju svētki Kanādā Rīcības komitejas pārstāvi Lauru Adlers. XV dziesmu un deju svētki Kanādā noritēja Latvijas simtgades zīmē ar saukli: "Viena dziesma, viena deja... viena tauta!". Svētki notika no 4. līdz 7. jūlijam Toronto. Pasaules latviešu jaunatnes seminārs 2x2 Kanādā norisinājās tieši pirms dziesmu un deju svētkiem, no 26. jūnija līdz 3.jūlijam. Tā laikā arī izveidojās deju kopa, kas piedalījas deju svētkos. Nākamais Pasaules latviešu jaunatnes seminārs 2x2 norisinās Latgalē. Nometne darbu sāk šodien, 26.jūlijā, un notiks līdz 2.augustam.  

Arī šogad visi Rīgas apkārtnes iedzīvotāji un viesi ir aicināti piedalīties velo-foto orientēšanās akcijā. Akcija norisināsies otro reizi. Tā notiks no maija līdz septembrim astoņos Rīgas apkārtnes novados – Mārupē, Ķekavā, Salaspilī, Baldonē, Ikšķilē, Ogrē, Ropažos un Stopiņos. Par akciju interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Salaspils novada domes Attīstības daļas tūrisma organizatore Ieva Tumana,  Mārupes novada domes tūrisma organizatore Elīna Brigmane un aktīvā tūrisma portāla „Pargajieni.lv” vadītājs, idejas autors un gids Carnikavas novadā Jānis Zariņš. Pasākuma mērķis ir piedāvāt iespēju dalībniekiem aizraujošā veidā apskatīt interesantus dabas, aktīvās atpūtas, kultūrvēstures un citus objektus minēto novadu teritorijās, popularizēt velo braukšanu kā aktīvu brīvā laika pavadīšanas iespēju un aicināt novadu iedzīvotājus un viesus labi pavadīt laiku gan ģimenes, gan draugu lokā. Šogad akcija sauksies “Apceļo Kaimiņus” un norisināsies 8 posmos: 11. maijs – pirmais posms, Ķekavas novads. 9. jūnijs – otrais posms, Ikšķiles novads. 6. jūlijs – trešais posms, Ogres novads. 20. jūlijs – ceturtais posms, Ropažu novads. 3. augusts – piektais posms, Baldones novads. 17. augusts – sestais posms, Stopiņu novads. 7. septembris – septītais posms, Salaspils novads. 21. septembris – noslēdzošais astotais posms, Mārupes novads. Vidēji katra posma distance plānota 50 km. Piedalīties var ikdiens, veidojot 2-5cilvēku komandu, kas kopā meklēs norādītos kontrolpunktus. Pieteikties akcijas pirmajam posmām var jau no 15.aprīļa.

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules karš – darbošanās latviešu bēgļu atbalsta organizācijās. Tālāk ceļš jau gluži loģiski veda uz politisko darbību – iesaistīšanos Latviešu Zemnieku savienības un Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. Kā padomes Ārlietu nodaļas pārstāvis Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, kur viņa misija vainagojās ar Latvijas de facto neatkarības atzīšanu no Lielbritānijas puses 1918. gada 11. novembrī. Meierovics palika ārzemēs līdz 1919. gada jūlijam kā Latvijas pārstāvis Lielbritānijā un Francijā, vēlāk – kā delegācijas vadītājs Parīzes miera konferencē. Pēc atgriešanās viņš vairākkārt ieņēma ārlietu ministra amatu, divreiz bija Latvijas ministru prezidents. Meierovicam bija izšķiroši nopelni jaunās valsts ārlietu dienesta izveidē, Neatkarības kara laikā nodrošinot Latvijai Polijas militāro atbalstu, noslēdzot mierlīgumus ar Padomju Krieviju un Vāciju, panākot Latvijas ātru atzīšanu de jure. Dedzīgi kalpodams savai jaunajai valstij, Meierovics tomēr allaž skatīja Latvijas ārpolitiku plašākā reģionālā kontekstā. Viņa ideālais sapnis bija Baltijas valstu savienība, kam būtu daudz lielāks ārpolitiskais svars nekā trim atsevišķajam valstīm. Izcilā valsts darbinieka mūžs aprāvās pēkšņi, 1925. gada vasarā zaudējot dzīvību automašīnas avārijā. Ludvigs Sēja Ludviga Sējas pirmais solis pretī diplomāta karjerai laikam gan tika sperts jau 1905. gadā, kad viņš, kā daudzi piektgadnieki, devās trimdā un apmetās Francijā, te mācīdamies franču valodu un literatūru. Pirmo diplomāta uzdevumu no jaunās Latvijas valsts Sēja saņēma 1921. gadā, dodoties uz Latvijas misiju Vašingtonā. Sekoja darbs Lielbritānijā un Lietuvā; bijis arī ārlietu ministrs. Neskatoties uz Sējas simpātijām pret sociāldemokrātiju, 1934. gada septembrī, pēc Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšanās, Sēja ticis iecelts par Latvijas sūtni Lietuvā. Par viņa autoritāti tā laika Kauņas diplomātiskajā korpusā liecina ievēlēšana par tā dekānu. Latvijā atgriezies 1940. gadā, strādājis universitātē, nacistiskās okupācijas laikā iesaistījies Latvijas Centrālās padomes darbībā, par ko apcietināts un ieslodzīts vispirms Salaspils, pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnēs. Pēc atbrīvošanas mēģinājis nokļūt Rietumos, taču padomju drošības iestāžu arestēts, un no 1946. līdz 1954. gadam bijis ieslodzīts padomju Valsts Drošības ministrijas cietumos un GULAG nometnēs. Pēc atbrīvošanas atgriezies Latvijā, kur miris 1962. gadā. Kārlis Zariņš Kā daudzi jauni latviešu censoņi, arī Kārlis Zariņš, tobrīd 20 gadus vecs, 1899. gadā devās veidot savu karjeru uz toreizējās Krievijas impērijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. Strādāja par daiļdārznieku, tad par biržas notāra palīgu, paralēli cītīgi apgūdams komerczinības un svešvalodas. Darbojās Pēterburgas latviešu organizācijās, vēlāk iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes un Tautas padomes darbībā. Savu pirmo diplomāta uzdevumu saņēmis jau 1919. gadā, dodoties uz Dāniju; piedalījies Latvijas delegācijas darbā Parīzes miera konferencē un citās diplomātiskajās misijās. No 1921. līdz 1930. gadam bijis ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā un Skandināvijas valstīs. No 1931. gada decembra līdz 1933. gada martam bijis ārlietu ministrs Ādolfa Bļodnieka kabinetā, visu šo laiku pildot arī ārkārtējā sūtņa pienākumus Igaunijā. 1933. gada jūlijā Kārlis Zariņš saņēma savu, kā vēlāk izrādījās, pēdējo norīkojumu: ārkārtējā sūtņa amatam Lielbritānijā. Šeit viņš sagaidīja 1940. gada okupāciju un, saskaņā ar 1940. gada 17. maija pilnvarojuma vēstuli, kļuva par pēdējās Latvijas suverēnās valdības pārstāvi. Līdz mūža beigām 1963. gadā Kārlis Zariņš vadīja de jure neatkarīgās Latvijas diplomātisko un konsulāro dienestu. Anatols Dinbergs Darbu diplomātiskajā dienestā Anatols Dinbergs, tobrīd Rīgas Franču institūta students, uzsāka kā ārštata lietvedis Latvijas ģenerālkonsulātā Lodzā, Polijā. 1937. gadā, pēc vairāku gadu darba Ārlietu ministrijā un tieslietu studiju pabeigšanas Latvijas Universitātē, norīkots darbā Latvijas konsulātā Ņujorkā. Visu savu turpmāko dzīvi viņš veltīja darbam de jure suverēnās Latvijas diplomātiskajā dienestā. 1970. gadā viņš kļuva par sūtniecības ASV vadītāju, nomainot šajā amatā Arnoldu Spekki. Šai paša gadā Dinbergs aizstāvēja politoloģijas doktora disertāciju Džordžtaunas universitātē ar tēmu „Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā”. Kopš 1971. gada oktobra viņš bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs. Anatolam Dinbergam bija lemts sagaidīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un mūža nogalē vadīt Latvijas Republikas vēstniecību ASV un pirmo Latvijas pārstāvniecību ANO. Jānis Peters Izdevumā „100 Latvijas personību” par Jāni Peteru teikts: Uz tautas brīvības altāra nolicis savu dzejnieka talantu, Jānis Peters no tautas mīlēta literāta kļuva par tautas atmodas tribūnu, politisku darbinieku, diplomātu. […] 1991. gadā Jānis Peters no PSRS parlamenta tribīnes iesniedza pieprasījumu PSRS prezidentam atzīt Latvijas valsti. Viņš bija Latvijas Republikas valdības pastāvīgais pārstāvis Maskavā, bet vēlāk Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (no 1992. līdz 1997. gadam). Jānis Peters bija Latvijas valsts delegācijas loceklis [..] sarunām par armijas izvešanu no Latvijas teritorijas un citiem jautājumiem. [..] Jāņa Petera darbs diplomātijas laukā atzīts par izcilu, un nevienam citam Latvijas diplomātam nav bijusi iespēja tik ietekmīgi aizstāvēt Latvijas intereses lielajā kaimiņvalstī. Sandra Kalniete Gluži tāpat kā Jānis Peters, arī Sandra Kalniete pieder pie tās Latvijas inteliģences grupas, kuru Trešā atmoda „rekrutēja” valsts pārstāvēšanai starptautiskajā arēnā. 1990. gadā viņa, tobrīd mākslas zinātniece un Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece, kļuva par Ārlietu ministrijas Protokola vadītāju. Sekoja darbs vēstniecībā Apvienotajā Karalistē; 1993. gadā – pirmais nozīmīgais diplomātiskais amats: Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. No 1997. līdz 2002. gadam Sandra Kalniete bija Latvijas vēstniece Francijā, bet 2002. gada novembrī kļuva par ārlietu ministri Einara Repšes valdībā. Tas bija Latvijas ārpolitikai ļoti svarīga laiks – finiša taisne pirms pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO. Tā bija arī Kalnietes atgriešanos no diplomātiskā dienesta aktīvajā politikā. Kopš 2009. gada Sandra Kalniete ir Latvijas deputāte Eiropas Parlamentā. Spilgtu pienesumu Latvijas atpazīstamībai pasaulē viņa devusi arī kā literāte: Sandras Kalnietes darbs „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas.

Statistiskie tautieši ir 100 unikāli stāsti par "cilvēku parasto", kurš atrasts pēc dzīves vietas, vecuma, dzimuma, tautības un citām pazīmēm, kuras raksturo spilgto un dažādo Latvijas sabiedrību. Visus Latvijas Radio Ziņu dienesta intervētos cilvēkus meklē projekta lapā tautiesi.lsm.lv

„Ir jāatskaņo Latvijas himna un jāsaka uzruna tautai, lai cilvēki nākt glābt radio!” - ar šādiem vārdiem 1941. gada 1. jūlijā inženieris Alberts Jekste telefona sarunā uzrunāja savu draugu latviešu kino un teātra režisoru Voldemāru Pūci. Kas skanēja uzrunā un kā tas beidzās Voldemāram Pūcem, par to Reiz radio… stāstīs viņa dēls aktieris Kaspars Pūce. Raidījums Reiz radio... viesojas pie aktiera Kaspara Pūces, klausāmies viņa lasītajā no 1949. gada nopratināšanas protokola. Dzirdēto tekstu tajā laikā čekistiem ir teicis radio tehniskās nodaļas inženieris Valfrīds Breikšs. Protokolā minētais Voldemārs Pūce par šo izgājienu tajā pašā 1949. gadā par „par Dzimtenes nodevību" tika notiesāts un izsūtīts uz Vorkutu ieslodzījumā stingrā režīma nometnē. To, ka tēvam ir bijusi saistība ar radio un viņš radioēkā cietis negadījumā, iekrītot lifta šahtā, to Pūču ģimenē zināja, bet kā un kāpēc tas noticis, par to padomju gados netika runāts. Voldemārs Pūce 1981. gadā aizgāja mūžībā un stāstu par radio liftu aiznesa sev līdz. Tikai tad, ka sabruka PSRS un bija pieejami Drošības komitejas dokumenti, Kaspars tos izpētīja un rūpīgi visu pierakstīja trijās biezās kladēs. Tur arī atklājās tēva krimināllieta - sadarbība ar vācu okupantiem un pretpadomju aģitācija. Un tagad arī radioklausītājiem piedāvājam atmiņas par 1941. gada 1.jūliju, laiku, kad tikko ir notikušas deportācijas 14. jūnijā, tikko Rīgu ir atstājis krievu karaspēks un latvieši gaida Hitlera armiju kā atbrīvotājus no padomju okupantu jūga. Inženieris Alberts Jekste zvana savam draugam kino režisoram un tolaik arī latvju drāmas ansambļa vadītājam Voldemāram Pūcem un aicina glābt radio, un rakstīt uzrunu klausītājiem. Alberta Jekstes runa Rīgas radiofonā 1941. gada 1. jūlijā „Latvji, Sarkanā armija no mūsu galvaspilsētas šodien padzīta. To varēja veikt tikai pilnīgi un ar vismodernāko kara tehniku apbruņotā, uzvarām vainagotā Vācijas armija. Latvieši, esiet tagad vienoti visi kā viens vīrs, sagaidiet vācu karavīrus tagad ar pateicības gavilēm un sniedziet palīdzīgu roku, kur vien un kā vien varēdami. Postu, ko nesis karš, salabosim, bet neesam neviens spējīgs vairs atdot dzīvību tiem labākajiem latvju dēliem un meitām, kuri tika čekas kamerās, Rīgā, Stabu ielā 12 nobendēti un centrālapkures krāsnīs sadedzināti. Laipni lūdzam ikvienu glābt no uguns posta, kas glābjams, jo tas nāks tikai mums pašiem par labu. Pilsoņi, kas vēlas ņemt dalību kārtības uzturēšanā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, tiek lūgti sapulcēties pie Pasta ēkas centrā, jo katrs ir saimnieks savā zemē! Pulcēsimies zem Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga! Lai dzīvo Hitlers un viņa neuzvaramā armija! Virsnieki, instruktori, kareivji, kas vēl dzīvi, vecie partizāni un 19-ā gada kara dalībnieki, nākat pie mums, mēs jūs gaidām palīgā katrā laikā un vietā.” Pēc uzrunas uzrakstīšanas Voldmārs Pūce, izejot radio gaitenī piektajā stāvā un kāpjot liftā,iekrīt lifta šahtā. Sarkanā krusta slimnīcā viņam uzstāda diagnozi - augšdelma lūzums, smagi mugurkaula lūzumi, muguras skriemeļu un muguras smadzeņu bojājumi. Nekustīgs guļot gultā, viņš dzird ārstu sakām, ka ar tādiem ievainojumiem cilvēki vairs nepieceļoties. Kaspars Pūce atminas, tad tēvā šis spriedums iesvēlis spītu, viņš atcerējies sava skolotāja - skatuves mākslas pedagoga, aktiera un režisora Mihaila Čehova mācīto par impulsu sūtīšanu savam ķermenim un pareizu elpošanu, un rezultātā pēc aptuveni diviem mēnešiem Voldemārs Pūce pats savām kājām iznācis no slimnīcas. Kā zināms, pēc tam sekoja izsūtījums uz Sibīriju, bet arī tas nesalauza sīksto vīru, kuru zinām kā 1940. gadā uzņemtās filmas „Kaugurieši” un 1968. gadā uzņemtās filmas „Mērnieku laiki” režisoru. Savukārt Alberts Jekste par savu patriotismu Latvijas radiofonā nopelna vienu gadu Salaspils koncentrācijas nometnē. Talantīgais inženieris, starp citu, aktrises Antas Klints pusbrālis, savulaik strādājis VEF rūpnīcā, tur bijis projektēšanas nodaļas biroja vadītājs, vēlāk viņš izveido pirmo profesionālās skaņu studiju Latvijā un darbojas uzņēmumā „Rīgas filma”, ieskaņojot gan dokumentālās, gan pirmās spēlfimas, jau minētos "Kauguriešus" un arī Viļa Lapenieka režijā uzņemto „Zvejnieka dēlu”. 1941. gada jūlijā Albertam Jekstem uztic vadīt Latvijas radiofonu, ko viņš arī īsu brīdi veic, līdz visā valstī un, protams, arī radio nostiprinās vācu vara un Jeksti iesloga koncentrācijas nometnē. Pēc Otrā pasaules kara viņš aizbēg uz Vāciju, tur Minhenē atjauno akciju sabiedrību „Rīgas filma”. Vēlāk Jekste pārceļas uz Kanādu, kur piecdesmito gadu beigās nodibina uzņēmumu "Atlantic Films", kas ne vien veiksmīgi izveido 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā. 

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.