Podcasts about sirm

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

Vairs palikuši vien trīs Latvijas sportistu starti 2024. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē – pludmales volejbolā, modernajā pieccīņā un svarcelšanā. Diemžēl noslēgušās šīs sacensības ir Latvijas šķēpmetējiem un vieglatlētiem kopumā. Šodien, 7. augustā, priekšsacīkstēs startēja Latvijas šķēpmetējas Līna Muze-Sirmā un Anete Sietiņa. Līdzīgi kā vakar vīriešu konkurencē, arī abas dāmas nespēja pārvarēt olimpisko spēļu priekšsacīkšu kārtu. Summā Sietiņa ar 60,47 metriem ierindojās 15. vietā, bet Mūze-Sirmā ar 60,3 metriem ieņēma 17. pozīciju. Vēl šovakar visa uzmanība pludmales volejbola laukumam Eifeļa torņa pakājē – tur mūsu duets Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova aizvadīs ceturtdaļfināla cīņu. Tajā pretī stāsies ļoti spēcīgs pāris – brazīlietes Ana Patrīsija un Duda. Viņas ir 2022. gada pasaules čempiones un pērnā gada pasaules vicečempiones, viņas ir pasaules ranga līderes un galvenās favorītes uz zeltu arī Parīzē.  Vairāk par mūsu meiteņu līdz šim iespēto un gaidāmo dueli pret brazīlietēm lūkoja skaidrot Inita Kresa Katkovska.  Rīt, 8. augustā, startēs mūsu modernās pieccīņas meistars Pāvels Švecovs, viss sāksies ar paukošanas sacensībām, tāpat rīt startēs svarcēlājs Ritvars Suharevs svara kategorijā līdz 73kg.  Šodien no Parīzes atlidoja mūsu komanda, kas pirmdienas vakarā palika ceturtie 3x3 basketbolā. Par to, ka 4. vietas ieguvējiem tiek organizēta oficiāla sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, tika sacelta vētra sociālo mediju lietotāju vidū, bet paši basketbolisti, protams, novērtēja līdzjutēju atbalstu. Vēl šodien Cēsīs dzimušais handbolists Raivis Uščins Vācijas izlases sastāvā bija spilgtākais varonis ceturdaļfināla cīņā pret trīskārtējo olimpisko čempioni, kā arī šī gada Eiropas čempioni Franciju. Viņš neticamā situācijā ar gūtiem vārtiem pēdējā sekundē izrāva pagarinājumu un 4 sekundes pirms spēles beigām ar vārtiem ieveda Vāciju pusfinālā.

Latvijai diemžēl līdz pirmajai medaļai olimpiskajās spēlēs Parīzē vēl jāgaida, jo mūsu 3x3 basketbolisti pirmdienas, 5. augusta, vakarā par spīti prognozēm un cerībām, tomēr nespēja to izcīnīt. Vispirms zaudējums pusfinālā Francijai (14:21), tad arī cīņā par bronzas medaļu Latvijas izlase piekāpās kaimiņiem lietuviešiem (18:21). Pirmdienas vakars 3x3 basketbola laukumā sākās ne visai gaišos toņos - pusfināla cīņā mūsu puiši netika galā ar mājiniekiem francūžiem. Jāteic pat vēl vairāk - mums uzbrukumā spēle neveidojās tik plūstoši, cik visā līdzšinējā turnīrā, metieni no perimetra nekrita tik labi, kā visa līdzšinējā turnīra gaitā, un Francijas basketbolistiem savukārt uzbrukumā izdevās teju viss, viņi prata apspēlēt gan ciešu Latvijas aizsardzību, gan lieliski izmantoja pāris kļūdas aizsardzībā, ko pieļāvām. Kārlis Lasmanis guva lielāko daļu no mūsu punktiem, bet citi palīgi punktu pienešanā neatradās.  Sākām olimpiskās spēles 3x3 basketbolā ar spēli pret Lietuvu un noslēdzām, jo arī lietuvieši savā pusfinālā zaudēja, viņi piekāpās Nīderlandei. Arī otro reizi tiekoties savā starpā, cīņa sākās sīvi. Ja līdz pēdējai dienai LV meta ar teicamu precizitāti no distances, tad izšķirošajos mačos tieši pretiniekiem stāvēja klāt veiksme tālmetienos. Spēle turpinājās punkts punktā. Lietuva pabeidza spēli no soda metienu līnijas - 18:21.  Basketbola literatūrā ir teiciens, ka vienā turnīrā divreiz tiekoties ar vienu un to pašu komandu, otro reizi izcīnīt panākumu ir ārkārtīgi grūti. Un vēl - ka, lai uzvarētu turnīru, pirms tam ir vismaz kāda spēle jāzaudē. Šoreiz diemžēl šie abi novērojumi īstenojās.  Klāt visās spēlēs bija arī Latvijas basketbola superfans Andris, kurš atpazīstams ar savu unikālo galvas rotu - cepuri, kas izveidota no basketbola bumbas un groza stīpas. Tāpat klāt izšķirošajā spēlē bija arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Par 3x3 basketbola olimpiskajiem čempioniem kļuva Nīderlande, kas finālā trakā spēlē  pagarinājumā salauza mājnieku francūžu sirdis.  Vakar bez basketbolistiem dalību spēlēs noslēdza arī mūsu jātnieks Kristaps Neretnieks, kurš ar savu zirgu Palladium konkūrā par trīs šķēršļu nogāšanu ieguva 12 soda punktus un tika pie 56. vietas. Savukārt kārstlēkšanas finālā iekļuvušais Valters Kreišs palika 12. vietā, tiekot pāri 5,5 metru augstumā noliktajai latiņai. Visi trīs mēģinājumi pārvarēt 20 cm augstāk nolikto mērķi bija nesekmīgi. Šodien, 6. augustā, skrējēja Gunta Vaičule Parīzes olimpiskajās spēlēs startēja 400 metru gandarījuma distancē, taču mazliet pietrūka, lai viņa kvalificētos pusfinālam. Olimpisko spēļu debitantam šķēpmetējam Patrikam Gailuma ieskaitīts viens mēģinājums no trim, un viņš sacensības neturpina. Sacensības neturpinās arī šķēpmetējs Gatis Čakšs. Rīt šķēpmešanas kvalifikācijas sacensībās piedalīsies Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņā, vakarā ceturtdaļfināla spēlē pludmales volejbolistēm.

Latvijas 3x3 basketbola izlase ar uzvaru pār Serbiju piektdienas, 2. augusta, vakarā nodrošināja uzvaru pamatturnīrā.  Kārtslēcējs Valters Kreišs iekļūst finālā. 3x3 basketbola izlasei gan vēl viena spēle palikusi svētdien pret poļiem, taču tā vairs nevar mainīt vietu turnīra tabulā - mūsējie ir un paliks pirmie. Tas nozīmē, ka pusfinālā būs jācīnās ar 4. un 5. vietas dueļa uzvarētājiem. Kas tie būs, vēl pāragri teikt. Privilēģiju bz lieka stresa gatavoties pusfinālam Latvijas izlase nodrošināja ar uzvarām par francūžiem un serbiem. Serbija ir titulētākā 3x3 pasaules komanda, taču vakardienas mačā viņi spēlēja vāji, un uz to, ka pretinieki nebija atpazīstami pēc mača norādīja arī mūsu spēlētāji, taču Miezis un Lasmanis atzina, ka motivācijas šādām spēlēm tik un tā nekad netrūkst.  Savukārt Latvijas izlases treneris Raimonds Feldmanis, kurš saņēmis daudz uzslavu no spēlētājiem pēcspēļu komentāros, piedāvāja savu versiju par to, kā izdevies sasniegt perfektu uzvaru un zaudējumu bilanci līdzšinējās sešās spēlēs.  Šodien, 3. augustā, debiju olimpiskajās spēlēs piedzīvoja Valters Kreišs, kurš kārstlēkšanas kvalifikācijā pārvarēja 5 m un 70 cm, un ar to pietika, lai iekļūtu finālā, kas notiks pirmdien. Pēc sacensībām Valters pat īsti nespēja aptvert to, kas noticis, ka viņš iekļuvis finālā jeb starp pasaules šī brīža labākajiem 12 kārtslēcējiem.  Lai gan Valtera paša rekords ir 5m un 72cm, viņš atzina, ka ierasti treniņos lec pat zemāk un īpaši augstākus rezultātus pat treniņapstākļos nesasniedz, savukārt sacensībās klāt nāk adrenalīns, kas palīdz sasniegt augstvērtīgākus rezultātus.  Diemžēl finālā neiekļuva Latvijas garo distanču skrējēja Agate Caune, kas savā olimpiskajā debijā 5000 metru priekšskrējienu veica 15 minūtēs un 38,19 sekundēs, un tas ļāva viņai divu priekšskrējienu summā ieņemt 33. pozīciju. Finālā neiekļuva arī trīssoļlēcēja Rūta Kate Lasmane. Viņai sacensības pēc trim lēcieniem noslēdzās ar 22. vietu debijas olimpiskajās spēlēs un palikšanu bez dalības finālā. Piedāvājam visu trīs mūsu gados ļoti jauno sportistu atziņas par to, ko devusi dalība šajās spēlēs.   Šodien Olimpiskā studija vairāk vieglatlētikas zīmē, tāpēc vēl kāda brīnišķīga saruna par vieglatlētiku. Brīvvalsts laikā Latvijai ir divas sudraba godalgas olimpisko spēļu šķēpmešanā, bet padomju okupācijas gados Latvijas šķēpmetējiem izdevās tikt arī pie zelta godalgām. 1956. gadā to paveica Inese Jaunzeme, kuras meita Andru jau uzklausījām vienā no pirmajiem raidījumiem. Arī Elvīrai Ozoliņai padevies olimpiskā zelta metiens. Vīru konkurencē Jānis Lūsis ticis pie visa kaluma medaļām 60. un 70. gados, bet pēdējais, kurš tika pie zelta no mūsu šķēpmetējiem, ir Dainis Kūla, kuram tas padevās 1980. gada olimpiskajās spēlēs. Ar viņu sazvanījās Inita Kresa Katkovska.  Arī šajās spēlēs piedalīsies Latvijas šķēpmetēji, otrdien kvalifikācija Gatim Čakšam un Patrikam Gailumam, bet trešdien dāmu kvalifikācijā startēs Līna Mūze-Sirmā un Anete Sietiņa. Jau savu trešo olimpisko spēļu dalībnieks Toms Skujiņš šodien piedalās šosejas riteņbraukšanas sacensībās, kuras vēl risinās raidījuma skanēšanas laikā. Rīt savukārt gaidāms grupas brauciens dāmām, un tajā startēs Itālijā dzimusī Latvijas pilsone un mūsu delegācijas pārstāvē Anastasija Karbonari.  Šodien vēl priekšā pēdējā grupas spēle mūsu pludmales volejbolistēm Tīnai Graudiņai un Anastasijai Samoilovai. Viņām jāspēlē pret Kanādas duetu Melisu Humanu-Paredesu un Brendiju Vilkersoni. Abas komandas līdz šim izcīnījušas pa vienai uzvarai un piedzīvojušas pa vienam zaudējumam. Kamēr Latvija vēl gaida pirmo godalgu, Baltija to jau izcīnījusi. Tas izdevies lietuviešiem – airēšanas sacensībās par bronzas ieguvēju sieviešu vieniniekos kļuva 28 gadus vecā lietuviete Viktorija Senkute.

Laikā pirms Lieldienām piedāvāt klausītājiem apcerīgi skaistu mūziku sola Valsts Akadēmiskais koris (VAK) „Latvija”, kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un solisti. Rīgas Sv.Pētera baznīcā 28.martā izskanēs koncerts. Programmā Gabriela Forē Rekviēms, Arvo Perta „Stabat Mater” un Gijas Kančelli pēdējais skaņdarbs. Par koncertu stāsta diriģents Māris Sirmais. Koncertam Zaļajā Ceturtdienā izvēlēti darbi, kurā katrs klausītājs neatkarīgi no muzikālā prasīguma līmeņa var kaut ko atrast sev, pārliecināts Māris Sirmais. Franču romantiķa Gabriela Forē Rekviēma lasījumā Māra Sirmā vadītais koris „Latvija” sabalsosies ar kamerorķestri „Sinfonietta Rīga” un ērģelnieku Aigaru Reini, kā arī Latvijas Nacionālās operas solistu, basbaritonu Rihardu Mačanovski un soprānu Natāliju Behmu, kas dzimusi un studējusi Kijivā, bet patlaban dzīvo Rīgā. Otrs darbs, kas skanēs koncertā Zaļajā Ceturtdienā, ir gruzīnu komponista Gijas Kančeli pēdējais sacerētais opuss, tā nosaukums latviski skan „Gaistošā pasaule”. Gija Kančeli Mārim Sirmajam bija tuvs draugs un īpašs cilvēks. Trešais skaņdarbs, kas izskanēs Zaļajā Ceturtdienā, būs igauņu komponista Arvo Perta pirms turpat četrdesmit gadiem komponētais mātes sāpju caurstrāvotais opuss „Stabat Mater”.

Visas Aijas Jurjānes gleznas ir dokumentālas, visu mūžu glezniecības virstēma māksliniecei bijusi viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. To bagātīgi atklāj plaša mākslinieces gleznu un zīmējumu izstāde „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”, kas no 2.marta skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4.stāva un Kupola zālē. Izstādes iekārtošanas brīdī ar Aijas Jurjānes meitām Ievu Jurjāni un Kristīni Jurjāni, arī ar izstādes koncepcijas autori Rasu Jansoni tikās Laima Slava. Izstādes scenogrāfijas autore Ieva Jurjāne, Aijas Jurjānes meita, skaidro, kā ekspozīcijā sadalītas karalienes virtuves, pavisam tās ir septiņas. Un katrā viens centrālais darbs, to akcentē novietojums zālē, arī krāsains grīdas segums, kas skatu aizved līdz galvenajam darbam.  Izcelt virtuvi veidotājiem bijis apzināts lēmums, atzīst izstādes kuratore un  koncepcijas autore Rasa Jansone. Ekspozīciju veido dažādi notikumi un nianses karalienes dzīvē, viņas  virtuvē valda intensīva gara dzīve. Aijai Jurjānei ir akvarelis „Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru”, kurā  iegleznots Karavadžo darbs  „Madonna ar bērnu”, par atsaucēm uz citiem autoriem  turpinājumā koši stāsti. Tā kā Aija Jurjāne bija skolotāja, jautāju, vai izstādē  kaut kas no viņas pedagoģes virtuves.  Protams ir, un mēs dodamies uz Kupola zāli, ekspozīcijā  tā ir „mācekles telpa”. Nelieli sirds kambari telpas vidū, bet četros stūros svarīgi Aijas Jurjānes darbi, kam līdzās reprodukcija no cita autora  gleznas, ko ietvērusi savā darbā. Rasa Jansone mani pieved pie gleznas „Sirmā mācekle”. Ekspozīcijā arī Niklāva Strunkes grafikas darbs „Pjēro ziemā”, un tā interpretācija Aijas Jurjānes gleznā „Namsaimnieces vīzijas svētku rīta agrumā”, kurā Aijas  pašportrets pie Berģu mājas sienas, izliekot karogu, bet otrā gleznas pusē citēts Strunkes darbs. Ievai par to ir stāsts. Aijas meitai Kristīnei Jurjānei  ļoti mīļa ir skiču telpa, ekspozīcijā  tās ir vairākas un sadalītas pa tēmām. Tāpat kā citus gadus, arī šajā izsludinās Aijas Jurjānes stipendiju, atgādina Kristīne un papildina Ieva. Aijas Jurjānes stipendijas pasniegšana šogad būs īpaša, jo notiks starp mākslinieces  darbiem izstādē „Aija Jurjāne. Karalienes virtuves”. Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde apmeklētājiem atvērta  no 2.marta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva un Kupola zālē.

Viena no Latvijas labākajām šķēpmetējām Līna Mūze-Sirmā intervijā raidījumā "Piespēle" stāsta, ka pēc neveiksmīgā starta Tokijas olimpiskajās spēlēs bijusi depresijā, bet ar to palīdzēja tikt galā psiholoģe. Tagad sportistes rezultāti nostabilizējušies, turklāt viņa šovasar pirmā no latviešiem izpildīja olimpisko normatīvu. Līna neslēpj, ka vēlas izcīnīt olimpisko medaļu.

Raidījumā Piespēle saruna par sporta karalieni vieglatlētiku. Studijā viesojas pašmāju labākā šķēpmetēja Līna Mūze-Sirmā, kura stāsta par gatavošanos olimpiskajai sezonai, kā arī ikdienas treniņu aizkulisēm. Nedēļas topā: Latvija, visticamāk, uzņems olimpisko kvalifikāciju basketbolā; Raimonds Vējonis vēl četrus gadus vadīs Latvijas Basketbola savienību; Kristaps Porzinģis turpina “lidot” Nacionālajā basketbola asociācijā - viņa pārstāvētā Bostonas “Celtics” ir visas līgas līdere; Zviedrijas un Latvijas Olimpisko komiteju pārstāvji aizvada tikšanos ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) Nākotnes olimpisko spēļu komisiju; savus komentārus sniedz arī premjerministre Evika Siliņa no “Jaunās Vienotības”; Izvarošanas skandāls vietējā pludmales volejbolā - nesertificētam trenerim par audzēknes izvarošanu draud mūža ieslodzījums; Rubrikā “Vēstures stūrītis” kolēģis Reinis Grundspeņķis apkopoja nesen aizsaulē aizsauktās izcilās šķēpmešanas treneres Valentīnas Eidukas spilgtākos profesionālos mirkļus.

Pēc tam, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu, sabiedrībā krietni pieauga interese par pievienošanos Zemessardzei. Taču vēl pirms kara sākuma zemessargu rindām pievienojās jaunā sportiste un skolotāja Signe Sirmā. Saruna ar Signi Sirmo par izaicinājumiem, kopības un patriotisma sajūtu esot Zemessardzes rindās. Ir forši, ka ir dota tāda iespēja, ka tu vari trenēties, mācīties, jo, ja būs kaut kāda situācija un būs jāiet aizsargāt sava valsts, tad labāk iet sagatavotam nevis, ka tu nezini, kas jādara tādos brīžos… Ar Signi Sirmo tiekamies Zemessardzes 52. Kaujas atbalsta bataljonā Jelgavā, kur Signe dienē jau divus gadus. Signei ir 23 gadi, bet jau 14 gados jauniete iestājās Jaunsardzē savā dzimtajā pusē Gulbenē, kas vēlāk kalpojis par pamatu lēmumam stāties arī Zemessardzē. Tieši tāpēc, ka man ļoti patika sevi izaicināt un pārbaudīt savus limitus. Tas mani mudināja turpināt no Jaunsardzes un pāriet uz Zemessardzi. Tāpat iemaņas, kuras mēs gūstam, piemēram, kā izdzīvot zem klajas debess un līdz pat neatliekamās palīdzības sniegšanai, ja tas ir nepieciešams. Spilgtākais palicis atmiņa, ka aukstumā zem klajas debess tev ir jāvelk nost tie zābaki un jāmazgā kājas ar ledus aukstu ūdeni. Tas ir nopietns pārbaudījums, bet visā, ko tu dari, ir rezultāts un katrā uzdevumā tieši tas motivē. Arī karš Ukrainā pakāpeniski nostiprinājis Signes sajūtu par Zemessardzes apmācībām. Viņa atzīst, ka dienēšana nav tikai personiski izaicinājumi un pieredze, bet iegūta arī izteikta kopienas sajūta ar citiem biedriem šajā bataljonā. Kad izgāju pamata apmācību, es sapratu, ka tie ir tie cilvēki, kuriem es pat varētu uzticēt savu dzīvību. Tad, kad tu dodies mācībās un jūs kopā pildāt uzdevumu un visi dara tik, cik viņi var izdarīt. Tāpat to kopības sajūtu dod tas, ka nav starpības vai tev ir 18 vai 40 gadi, cilvēki spēj atrast kopīgu valodu un tikt galā ar visiem uzdevumiem. Signe ir sporta skolotāja skolā, kuru pati ir absolvējusi - Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā. Šim darbam iedvesmu devusi viņas mamma, kas arī ir skolotāja. Signe jau agrā vecumā zināja kādā profesijā grib iesaistīties un šobrīd labprāt veic savu ieguldījumu arī jaunajā paaudzē.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uz sarunām par plašas jaunās valdības koalīcijas izveides iespējām kopā aicinājis piecas partijas - Jauno Vienotību, Zaļo un zemnieku savienību, Apvienoto sarakstu, Nacionālo apvienību un Progresīvos. Pedagogu konferencē Ķīpsalā akcentē pāreju uz mācībām latviešu valodā. Lemberga faktors – koalīcijas līgumā varētu aizliegt Saeimā neievēlētu personu ietekmi. Doma laukumā tiek atklāts jaunais Valsts asinsdonoru centra elektroautobuss. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Māra Sprindžuka ierosinājuma sasaukta Rēzeknes domes ārkārtas sēde, kurā deputāti ziņos par rīcību finanšu situācijas atrisināšanai. Latvijas šķēpmetēja Līna Mūze-Sirmā pasaules čempionātā vieglatlētikā Budapeštā uzvarēja savā kvalifikācijas grupā un iekļuva finālsacensībās.

12. augustā Alsungas pils pagalmā notiks klasiskās mūzikas brīvdabas koncerts “Suitu kods mūzikā”. Koncerta mākslinieciskā vadītāja, diriģenta Māra Sirmā aicināti tajā vienkopus pulcēsies mūziķi, kuru saknes vai dzīve un talanta attīstība ir cieši saistīta ar suitu novadu – mūziķi, dziedātāji Juris Vizbulis, Anta Jankovska un Ance Krauze, akordeoniste un dūdiniece Anta Puķīte, ģitāras virtuozs Miks Akots, vijolniece Elza Siliņa, kā arī komponists Raimonds Tiguls. Visu bagātinās Kurzemes un visas Latvijas profesionālās mūzikas lepnums – Liepājas simfoniskais orķestris un koris “Sirmā Kamērs”. Par klasiskās mūzikas brīvdabas koncerta “Suitu kods mūzikā” saturu un dalībniekiem Kultūras rondo studijā stāsta koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais, dziedātāja Anta Jankovska un producente Kristīne Zvirbule. Latvijas kultūrkartē suitu novads iezīmējas ar spilgtām vēsturiskajām tradīcijām, taču ne mazāk interesanti ir parādīt, ka suitu novads izauklē un mākslinieciski rosina arī spēcīgus profesionālos mūziķus. Koncerta apmeklētājiem būs iespēja baudīt Latvijā un pasaulē pazīstamas un iemīļotas melodijas, kā arī iepazīties ar mazāk pazīstamiem Kurzemi apdziedošiem latviešu komponistu radītiem opusiem sirdij patīkamā un profesionāli augstvērtīgā izpildījumā. Koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais  ap sevi pulcējis varenu komandu –  komponistu Raimondu Tigulu, Liepājas Simfonisko orķestri un solistus – suitu novadā dzimušos, augušos, profesionālos mūziķus ar īpaši viņu balss tembram veidotiem un aranžētiem darbiem – Antu Jankovsku (soprāns), Juri Vizbuli (tenors), Miku Akotu (ģitāra), Anci Krauzi (vokāls), Antu Puķīti (akordeons), Elzu Siliņu (vijole). Koncertu kuplinās arī Suitu sievas un Suitu vīri, kopa Suitu dūdenieki un īpaši koncertam izveidots koris – “Sirmā Kamērs”. “Apvienojot simfonisko orķestri un Latvijas profesionālos mūziķus, kurus saista suitu saknes, tapis spēcīgs apliecinājums Kurzemes identitātes un kultūras sejai. Kurzeme, jūra, suitu un apkārtējo novadu ļaudis – tā visa ir Latvija un veidojot koncertprogrammu ap mūsdienu latviešu profesionālajiem mūziķiem ar suitu saknēm, ir iespēja ieraudzīt suitu kultūrtelpas krāsu visas valsts kultūras audeklā. Suits nav sinonīms pagātnei, būt par suitu ir dzīvas identitātes jautājums Latvijas kultūras bagātība.” Uz koncertu “Suitu kods mūzikā” aicina producente Kristīne Zvirbule. “Suitu kods mūzikā”  skatītājus priecēs ar  fragmentiem no Dž. Verdi, pasaulē, iespējams, populārākās operas “Traviata”, Astora Pijacollas darbiem, daļām no R. Tigula oratorijas “Jūras grāmata”, fragmentiem no Riharda Dubras operas “Suitu sāga,” kā arī Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa, Kārļa Lāča un Raimonda Paula skaņdarbiem.

Divi garīgās mūzikas dižgari – Arvo Perts un Džons Taveners un Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā aicina uz lūgšanām piepildītu koncertu Rīgas Domā, piektdien, 19. maijā pulksten 19. Par šo koncertu un vasaras koncertiem Rīgas Domā stāsta ērģelnieks Aigars Reinis. Neizsmeļami skaista mūzika un izteiksmes vienkāršība, kora daudzveidīgi krāšņais skanējums un Rīgas Doma unikālā akustika. Tas viss savīsies kopā ar Ērika Kiršfelda spēlēto čellu un Aigara Reiņa pārvaldītajām ērģelēm. Arvo Perta Rīta "Zvaigzne" (Morning star) un "Svētīgs" (Beatitudes), Džona Tavenera "Svētie" (Svyati) un šodien aktuālā "Pasaule liesmās" (The world is burning) Latvijā tomēr nemaz tik bieži neizskan. Savukārt Džona Tavenera "Mandēlion" (1982) ērģelēm solo izskanēs pirmoreiz. Šai mūzikā Dž. Taveners raugās ikonā "ne rokām darinātai", kas pauž uzskatu, ka pirmā ikona radusies Jēzus Kristus līķautā – tēls mainās un deformējas līdz noslēgumā tas zūd un tiek pasludināta Kristus augšāmcelšanās. Savukārt Arvo Perta ērģeļu mesas prologā A. Perts liek deformēt pat pašu ērģeļu skanējumu…

Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 97. koncertsezonā gaidāmajiem notikumiem stāsta orķestra direktore Indra Lūkina. Šī sezona klausītājiem sola tikšanos vijolnieku Gidonu Krēmeru, pianistu Andreju Osokinu, ērģelnieci Ivetu Apkalnu, soprānu Karenu Vūru, diriģentiem Vasiliju Sinaiski, Žanu Klodu Kazadesī, Ģintaru Rinkeviču u. c. Sezonu LNSO atklās 30. septembrī plkst. 19 Lielajā ģildē, kad pie diriģenta pults atgriezīsies Kristīna Poska ar solistiem – igauņu vijolnieku Robertu Traksmanu un Amsterdamas Concertgebouw orķestra altu grupas koncertmeistari Santu Vižini. "Sākot orķestra 97. sezonu, mums ir gan labas, gan ne tik labas ziņas – Lielajā ģildē, šobrīd vienīgajā akadēmiskās mūzikas koncertzālē Rīgā, renovācijas darbi pagaidām tomēr nesāksies, kā tas iepriekš tika plānots. Labā ziņa ir daudz svarīgāka – LNSO sāk sezonu ar jaunu māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu; viņa vārds jums droši vien jau palicis prātā – tas ir 22 gadus jaunais somu talants Tarmo Peltokoski. Arī sliktajā ziņā var saskatīt ko labu – lai vai kā, bet Rīgas publikai būs iespēja klausīties daudzus mūsu koncertus ar izciliem māksliniekiem tepat, galvaspilsētā. Un arī reģionu klausītājiem nav pamata bēdāties – vairāki no plānotajiem koncertiem notiks tieši reģionālajās koncertzālēs. Par to, cik svarīga loma orķestra radošajā dzīvē ir galvenajam diriģentam, būtu lieki runāt. Esam patiesi laimīgi par  satikšanos ar Tarmo Peltokoski un aicinām klausītājus doties 2022./23.gada sezonas kopīgajā muzikālajā ceļojumā!" skaidro LNSO direktore Indra Lūkina. Sestdien, 8. oktobrī, LNSO ceļi vedīs uz Rēzekni, kur plkst. 18 Latgales vēstniecībā Gors koncertā "ORGANismi 2022. Iveta Apkalna, LNSO un VAK Latvija" diriģentu Gunta Kuzmas un Māra Sirmā lasījumā varēs dzirdēt Aleksandra Gilmāna, Pētera Vaska, Ārona Koplenda un Filipa Glāsa mūziku. Sestdien, 22. oktobrī, plkst. 18 koncertzālē Cēsis koncertā Gidons Krēmers un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā uz skatuves kopā ar LNSO kāps vijolnieks Gidons Krēmers, kura atskaņojumā skanēs Sofijas Gubaiduļinas 1980. gadā komponētais, Krēmeram veltītais koncerts vijolei un orķestrim Offertorium. Tāpat klausītāji varēs baudīt Johannesa Brāmsa Ceturto simfoniju. Īpašu programmu LNSO iecerējis arī ar savu jauno māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. Pirmais koncerts, kurā diriģents uzņemsies orķestra vadību, norisināsies sestdien, 19. novembrī, koncertzālē "Cēsis". Programmā iekļauts Krista Auznieka skaņdarbs Grace, Žana Sibēliusa Piektā simfonija un Ralfa Vona-Viljamsa Piektā simfonija. Otrreiz Tarmo Peltokoski vadībā orķestris uzstāsies sestdien, 10. decembrī, Rīgas Domā. Koncertā "LNSO un Tarmo Peltokoski. Vasks un Vona-Viljamsa Jūras simfonija" mūziķiem pievienosies somu soprāns Silja Ālto un  baritons Rihards Millers. Programmā - arī Pētera Vaska Musica serena.

Ar pirmatskaņojumiem 25. Starptautiskajā  Garīgās mūzikas festivālā sevi piesaka arī jaunie komponisti. Kultūras rondo studijā viesojas komponisti Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns, kuru skaņdarbus interpretēs Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā. Daudzpusīgais mūziķis Jēkabs Bernāts pašlaik studē kordiriģēšanu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) un savu talantu apliecinājis arī kompozīcijā un dziedāšanā. Viņa skaņdarba "Creation of the World: Ovid's Four Winds" pamatā ir grieķu mīts par pasaules un cilvēka radīšanu, iedalot četrus vējus katrā debespusē.  Lauma Kazaka studējusi kompozīciju pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda un pašlaik turpina studijas JVLMA doktorantūrā. Viņa regulāri uzstājas dažādos dzejas un mūzikas projektos, kā arī ir līdzveidotāja Solfeg.io – starptautiski atzītai mūzikas mācību lietotnei bērniem un jauniešiem. Laumas jaundarbs "Unde bella" ar Bībeles tekstiem šodienas acīm reflektē par kara tematiku, uzdodot jautājumus, kā rast iekšējo spēku, lai ticību labajam pārvērstu reālā rīcībā.  Savukārt Raivis Misjuns maģistra grādu kompozīcijā ieguvis Amsterdamas konservatorijā, bet kontrabasa spēli studējis Londonas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā un Parīzes Konservatorijā. Kopš 2017. gada vairākas sezonas viņš bija Džona Eliota Gārdinera (John Eliot Gardiner) vadītā orķestra "Orchestre Révolutionnaire et Romantique" dalībnieks, bet pašlaik regulāri koncertē baroka ansambļa "Concerto Köln" sastāvā.  Raivja jaundarbs "La Noche Oscura" ar Svētā Jāņa no Krusta noslēpumaino dzeju vēsta par ceļu no tumsības uz sevis apzināšanos, svētceļniekam pietuvojoties tuvāk Dievam un cauri dūmakai saskatot zvaigznes.   25. Starptautiskais Garīgās mūzikas festivāls ilgs līdz 8.septembrim.

18. augustā Rīgas Domā 25. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla koncertā "Pirmatskaņojumi" izskanēs jaundarbi, kurus pēc Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā aicinājuma radījuši pieci autori. Ja Riharda Dubras un Jēkaba Jančevska ciešā sadarbība ar kori "Latvija" jau labi zināma, tad Lauma Kazaka, Jēkabs Bernāts un Raivis Misjuns savas kompozīcijas korim "Latvija" radījuši pirmoreiz. Lai iepazītu šo trijotni tuvāk, Latvijas Radio 3 "Klasika" aicinājusi viņus uz sarunu. Koncertā, kuru tiešraidīs LR3 "Klasika", piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", diriģents Māris Sirmais, Edgars Ošleja (basbaritons), Vestards Šimkus (klavieres), Aigars Reinis (ērģeles), Oskars Petrauskis (soprāna saksofons), Ēriks Kiršfelds un Māra Botmane (čells), Edgars Saksons un Valters Līcis (sitaminstrumenti), Viktors Stankevičs (kontrabass) Sigurds Lallo (basklarnete) un Pēteris Trasuns (alts). Programmā: Rihards Dubra - Tēvreize  Raivis Misjuns - La Noche Oscura Jēkabs Jančevskis - Sleep  Jēkabs Jančevskis - "Tā ir mana dvēsele"  Lauma Kazaka - Unde Bella? ("No kurienes kari?") Jēkabs Bernāts - Creation Of The World: Ovid's Four Winds  *** Ilze Medne: Jaundarbu koncertam Māris Sirmais un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" šogad sadarbībai izvēlējušies piecus komponistus. Rihardu Dubru un Jēkabu Jančevski klausītāji jau pazīst, viņu vārdi lielajam vairumam ir jau ļoti labi zināmi. Bet trīs jaunie komponisti pelnījuši platformu, lai iepazīstinātu ar sevi un saviem jaundarbiem. Laikam sāksim alfabēta kārtībā. Jēkab, saki, kas ir tas, kas klausītājiem par tevi būtu jāzina? Jēkabs Bernāts: Skaņdarbs, ko esmu uzrakstījis, ir ar 2000 gadu senu tekstu, kura autors ir romiešu dzejas zelta laikmeta pārstāvis Ovīdijs. Darbs ir par pasaules radīšanu, par četru vēju iedalīšanu katru savā debespusē, bet ne tikai – darbs vēsta arī par to, kā rodas debesis, bet vēlāk – cilvēks, un kāds ir cilvēka virziens Visumā un dzīvē. Ļoti plaša un nozīmīga tēma. Bet saki, kāds bijis tavs virziens dzīvē un izglītībā līdz šim? Kas ir zīmīgākais, kas tevi raksturotu? Jēkabs Bernāts: Nāku no instrumentālistu vides, kas savā ziņā dzirdams arī manā mūzikā. Un instrumentālā pieredze, manuprāt, ir kaut kas unikāls, kas ļoti bieži kormūzikas autoriem izpaliek. Pamatskolā spēlēju vijoli, pirms tam – klavieres, bet vidusskolā – kontrabasu.  Instrumentālā vide atver citu domāšanas veidu, kā rakstīt mūziku. Jā, diemžēlmana mūzika ir instrumentāla un patiesībā diezgan grūti [izdziedama], ko apzinos tikai tagad, kad notiek skaņdarba mēģinājumi: saprotu, ka mājās pie datora vai klavierēm šķiet diezgan vienkārši nodungot melodijas, ko esmu uzrakstījis, bet tad, kad tās jānodzied piecdesmit cilvēku korim, saprotu, ka tas nav tik viegli... Šobrīd tu studē kompozīciju? Jēkabs Bernāts: Šobrīd Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie asociētā profesora Andra Veismaņa. Kompozīciju mācījos pamatskolā pie profesora Andra Vecumnieka, paralēli instrumentu spēlei. Un pirms tam pamācījos nedaudz arī pie Jutas Bērziņas. Lauma, vai jūsu ceļš arī nāk no instrumentālistu vides? Lauma Kazaka: Patiesībā jā! Tas viss sākās bērnu mūzikas skolā, kur sākumā spēlēju klavieres, bet mani ļoti uzrunāja ģitāra. Sāku muzicēt, spēlējot dažādās grupās, dažādu žanru mūzikas ansambļos – bija gan populārā mūzika, gan mazliet akadēmiskāka. Spēlēju gan ģitāru un basģitāru, gan perkusijas, arī dziedāju. Bet šobrīd esmu absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu, un turpinu studijas doktorantūrā. Mani vienmēr ļoti uzrunājusi un iedvesmojusi kora un vokālā mūzika. Tā pilnīgi noteikti ir viena no manām dzīves atslēgām, kas mani iedvesmo un uzrunā. Un arī kompozīciju man paveicies studēt pie Selgas Mences un Ērika Ešenvalda.  Kuri zina, kas ir laba kormūzika un paši tādu ir radījuši! Varētu domāt, ka no jums visiem trim sanāktu labs instrumentāls ansamblis, jo arī Raivis Misjuns ne tikai komponē, bet arī spēlē dažādus instrumentus.  Raivis Misjuns: Pašlaik esmu nonācis balansā starp divām profesijām, kas ir kompozīcija un profesionāla kontrabasa spēle. Specializējos tieši baroka un perioda mūzikas atskaņojumā. Bet man prieks, ka varu piedalīties Latvijas kompozīcijas vidē! Šī ir brīnišķīgā iespēja – rakstīt Valsts akadēmiskajam korim... Šis man būs arī pirmais lielais kora darbs, tā ka ļoti labi saprotu Jēkabu, kurš saka, ka mājās viss skan brīnišķīgi, bet tad nāk dzīvā pieredze, kurā iemācies ļoti daudz ko...  Bet jums pašiem ir arī praktiska pieredze un zināšana, kas ir koris… Lauma Kazaka: Jā, esmu dziedājusi korī un arī piedalījusies Dziesmu svētkos. Jēkabs Bernāts: Esmu profesionāls dziedātājs jau divarpus gadus Rīgas kamerkorī "Ave Sol", un, starp citu, šajā koncertā dziedāšu piecu cilvēku ansamblītī Riharda Dubras skaņdarbā.  Raivis Misjuns: Reizēm piemirstu, bet īstenībā ar mūziku sāku nodarboties divpadsmit gadu vecumā, dziedot Rīgas Imantas vidusskolas zēnu korī, jo mācījos mūzikas klasē. Dziedāšana bija pamatā. Piecdesmit un vairāk cilvēku koris nav tikai tehniska lieta. Jāsaprot, kas ir šī cilvēku kopuma spēks un enerģētika, jāsaprot, kā apvienot dziedātājus, lai viņi notic tam, kas rakstīts, un dara to labāko. Kā tas ir – rakstīt korim un jo īpaši tādam kā Valsts akadēmiskais koris "Latvija"? Lauma Kazaka: Pilnīgi piekrītu par kora īpašo sajūtu: to mēs arī ļoti labi varējām redzēt gan šodienas, gan vakardienas mēģinājumā – ka koris ir liels, skaists mūzikas instruments, ko ļoti prasmīgi, ārkārtīgi aizrautīgi, ar milzīgu kaislību uz kvalitāti diriģē Māris Sirmais. Ļoti izbaudu mēģinājumus un to dinamiku, un jūtu, ka man tā būs vēl viena akadēmija, vēl viena noderīga skola, kā rakstīt korim arī turpmāk. Jēkabs Bernāts: Man vienmēr gribas rakstīt instrumentāli... Tu, Ilze, saki – koris ir piecdesmit un vairāk balsu instruments... Rakstot savu darbu, vairāk iedziļinājos katrā individuālajā balsī, un savā ziņā tā ir tāda teksta aleatorika, kas dziedātājiem dod brīvību finālā dziedāt tādu tekstu, kādu viņi vēlas, koncentrējoties vairāk uz to, kādu "garšvielu" viņi kā profesionāli dziedātāji paši var pievienot šī skaņdarba receptei. Protams, Latvijā reti kuram no dziedāšanas sanācis izbēgt – vai tā būtu Dziesmu svētku kustība vai kas tamlīdzīgs, taču Valsts akadēmiskā kora priekšā tā sajūta ir pilnīgi cita. Šajā ziņā varu piekrist, ka "Latvija" ir instruments. Dziesmu svētkos sanāk visi kori kopā, dzied, mācās dziesmas, bet Valsts akadēmiskais koris... Jā, protams, korim ir ārkārtīgi daudz koncertu un nevar mūsu jaundarbus mācīties visu vasaru, kā mums varbūt pašiem gribētos. Bet pat ja mēs zinām, ka tie bijuši tikai pāris mēģinājumi, mēs visi ļoti labi jūtam, ka koris ir kā viens instruments – visi dziedātāji ir uz viena viļņa šīs mūzikas atskaņošanā. Raivi, vai komponistam tas nav liels risks – iedomāties, ka koris var visu? Sak', tagad gan tad es rakstīšu visu iespējamo... Vai tomēr visu laiku nav zemapziņā jāatceras, ka tā ir cilvēka balss, ka tur ir elpa, ka apakšā ir dzīvība, un galu galā arī kora dziedātāji ir pudu pudiem sāls apēduši, atskaņojot simtiem jaundarbu un viņu vērtējums arī ir no svara? Kā tas ir komponistam – sabalansēt savu vēlmi parādīt, ko es varu, ar to, lai tas patiešām būtu ērti izdziedams un dziedātājiem būtu viegli? Raivis Misjuns: Tie bija pamatnorādījumi, kad rakstīju korim – [ka koris ir] dzīvs organisms, dzīva balss, elpa, visi strādā kopā, spēcīga enerģija. Tie bija pamata parametri. Protams, balsu amplitūda, diapazons un viss pārējais. Bet es tomēr arī ļāvu sev teikt – raksti, kā vēlies, raksti, ko gribi. Protams, ievērojot Valsts akadēmiskā kora repertuāru, tā lielo, kuplo, skaisto skaņu, kas tam raksturīga, dziedot lielās un mazās formas garīgo mūziku. Tā ka koncentrējos tieši uz to – kā izpētīt amplitūdu, sadalot arī kori vairākās divīzijās un nepieķerties tikai četrām balsīm, cerot, ka tas arī tā ieskanēsies viņu balsīs. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Par iespaidiem no Valsts akadēmiskā kora “Latvija” koncertiem Spānijā (Santsebastjanā un Mungijā) un gaidāmo 18.novembra svētku programmu “Lielajā dzintarā” Kultūras rondo pārrunājam ar kora māksliniecisko vadītāju un diriģentu Māri Sirmo. Stāstot par koncertiem Spānijā, Māris Sirmais atzīst, ka tā bija brīnišķīga izraušanās tajā pašā laikā ar pamatīgiem apgrūtinājumiem. "Slodze bija liela, bet lielākais gandarījums bija, ka vari atkal tikties ar klausītājiem, ka ir nebeidzamas emocijas un ovācijas pēc skaņdarbiem," gandarīts Māris Sirmais. "Apgrūtinājums mūsu pieredzē bija dziedāt ar maskām," atklāj Māris Sirmais. Vienīgi solisti un diriģents drīkstēja būt bez maskām. Koris  bijis speciāli pasūtījis maskas, kas domātas dziedāšanai. Lai arī sūtījumu saņēmuši laicīgi un pārbaudījuši maskas, īstās ugunskristības bijušas koncertā Tolosā. "Tas bija nopietns pārbaudījums dziedātājiem to izturēt, kaut vai skābekļa apmaiņa ir bremzēta," skaidro Māris Sirmais. Jau pēc pirmā koncerta sapratuši, ka tas ir fiziski grūti, tāpēc maskām veikti "uzlabojumi". Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" diriģenta Māra Sirmā virsvadībā top svinīgs Latvijas 103. jubilejas koncerts, kurā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna, sitaminstrumentālists Rihards Fedotovs, obojists Pēteris Endzelis, komponists un pianists Raimonds Tiguls, koris "Latvija" un koncertzāles mājinieki – Liepājas Simfoniskais orķestris. Šogad jau par tradīciju kļuvušās valsts svētku koncerta programmas mākslinieciskā vadība nodota latviešu koru kultūras virzītāja, diriģenta Māra Sirmā rokās, kurš ar sev raksturīgo monumentālo vērienu radījis daudzpusīgu koncerta programmu divās daļās. Koncertu vadīs muzikologs Edgars Raginskis. Svētku priekšvakarā – trešdien, 17. novembrī, pulksten 19.00 – klausītājus plānots uzņemt  koncertā klātienē, bet 18. novembrī pulksten 17.00 vakarā svinīgo programmu varēs atkārtoti piedzīvot Latvijas Reģionālās televīzijas kanālā "ReTV", kā arī koncertzāles "Facebook" un "Youtube" kontos no jebkuras vietas pasaulē. Koncerts klātienē notiks tikai gadījumā, ja klātienes koncerti apmeklētājiem būs pieejami. Koncerts notiks, ievērojot aktuālos pasākumu apmeklēšanas un epidemioloģiskās drošības nosacījumus un būs pieejams ierobežotam cilvēku skaitam.

Turpinot tradīciju Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla ietvaros pasūtināt un atskaņot latviešu komponistu jaundarbus, Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2. septembrī skanēs Annas Ķirses jaundarba Carmen Sibyllae ("Sibillas dziesma") pasaules pirmatskaņojums, kas komponēts, iedvesmojoties no romiešu dzejnieka Vergilija "Bukolikas" ceturtās eklogas. Ar komponisti tiekamies "Neatliekamajā sarunā" - uzzinām par "Sibillas dziesmas" saturu, muzikālo noskaņu un sadzirdam arī pašas autores nelielu dziedājumu. Interviju pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!  Līdzās Anna Ķirses opusam 2. septembra koncertā, ko tiešraidē piedāvās "Klasika", skanēs arī darbi, kas rakstīti korim a cappella – Irīnas Mihailovskas "Triptihs" un Raimonda Tigula "Es Tevi lūdzu, Dievs" ar Jura Rubeņa vārdiem. Godinot komponista Pētera Butāna piemiņu un pildot viņa lūgumu, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un Sinfonietta Rīga diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos opusu jauktajam korim un orķestrim Gloria.    

"Klasikā" tiekamies ar Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla un Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo. Šogad festivāla vadmotīvs ir miers, tādēļ atklāšanas koncertā 19. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā klausītāji tiks iepazīstināti ar poļu minimālista un laikmetīgās mūzikas komponista Vojceha Kilara mesu Missa pro pace ("Mesa par mieru"). Tā pirmatskaņota 2001. gadā kā pasūtījuma darbs, kas veltīts Varšavas Nacionālās Filharmonijas orķestra simtgades jubilejai. “Mesa par mieru” atskaņojumā piedalīsies Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Liepājas Simfoniskais orķestris, solisti Viktorija Pakalniece (soprāns), Sniedze Kaņepe (mecosoprāns), Rafals Bartminskis (tenors, Polija) un Rihards Mačanovskis (bass). Pie diriģenta pults stāsies festivāla mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Sadarbībā ar Dienvidkurzemes festivālu "Rimbenieks" šo programmu atkārtoti varēs dzirdēt arī Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē 20. augustā plkst. 20.00. 19. augustā izskanēs koncerts "Hanzas laikmeta mūzika no Francijas". Koncerts vienlaikus būs izstādes HANSEartWORKS atklāšana. Tas iecerēts atbilstoši izstādes uzstādījumam - meklēt pagātnes Hanzas vērtību iemiesošanos nākotnē un tiek veidots kā senās mūzikas un elektroniskās mūzikas sintēzes un saspēles kopprojekts. Koncertā piedalīsies Gertruda Jerjomenko (klavesīns), Ansis Bētiņš (tenors), Žanna Marija Leljevra (soprāns, Francija), Agnese Kanniņa (vijole) un DJ Monsta. 26. augustā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā ar solokoncertu klausītājus priecēs viens no izcilākajiem Igaunijas mūzikas ansambļiem pasaulē - Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Koncertā skanēs pasaulē atzītākā igauņu komponista Arvo Perta An den Wassern zu Babel ("Pie Bābeles ūdeņiem"), viens no viņa pazīstamākajiem darbiem Deer's Cry ("Brieža brēciens") un Latvijas pirmatskaņojumu piedzīvos skaņdarbs jauktajam korim a cappella O Holy Father Nicholas ("Ak, svētais tēvs Nikolaj"). Koncerta izskaņā dzirdēsim franču komponista Morisa Duruflē rekviēmu. Pie dirģenta pults: kora dibinātājs un goda diriģents Tenu Kaljuste. Jau trešo gadu pēc kārtas, atbalstot Latvijas jaunos talantus un veicinot viņu izaugsmi, festivāla organizatori uz sadarbību aicinās Rīgas Doma kora skolas gospeļkori diriģentes Unas Stades vadībā. Šogad koris veidos muzikālu uzvedumu, kas izskanēs Rīgas Sv. Pētera baznīcā 28. augustā plkst. 19.00. Turpinot tradīciju festivāla ietvaros pasūtināt un atskaņot latviešu komponistu jaundarbus, Rīgas Sv. Pētera baznīcā 2. septembrī skanēs Annas Ķirses jaundarba Carmen Sibyllae ("Kūmu Sibilla") pirmatskaņojums, kas komponēts, iedvesmojoties no romiešu dzejnieka Vergilija "Bukolikas" ceturtās eklogas. Koncertā skanēs arī darbi, kas rakstīt korim a cappella – Irīnas Mihailovskas "Triptihs" un Raimonda Tigula "Es Tevi lūdzu, Dievs" ar Jura Rubeņa vārdiem. Godinot komponista Pētera Butāna piemiņu un pildot viņa lūgumu, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un Sinfonietta Rīga diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņos opusu jauktajam korim un orķestrim Gloria. Noslēguma koncerts ir veltījums 11. septembra traģiskajiem notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kas notika pirms divdesmit gadiem. Koncertā skanēs Džona Adamsa darbs On The Transmigration of Souls ("Dvēseļu pārceļošana"), kas tika pirmatskaņots gadu pēc terorakta Ņujorkā un ir veltīts aizgājušo piemiņai, kā arī viņa vērienīgais opuss Harmonium. Koncertā kopā ar Valsts Akadēmisko kori "Latvija" piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults - Māris Sirmais. Festivāla noslēguma koncerts izskanēs Rīgas Domā plkst.19.00. Anna Veismane: Ir augusts, un klausītāji jau ielāgojuši, ka šajā laikā koris "Latvija" aicina uz garīgu piedzīvojumu, garīgu pārdzīvojumu. Šogad festivālā ir gan latviešu mūziķi, gan ārzemju viesi. Vai vari ieskicēt, kāds šogad izskatās šis festivāls? Māris Sirmais: Mēs visi ļoti gribam cerēt, ka šis būs pandēmijas laika pēdējais Garīgās mūzikas festivāls, jo kopumā visa programma, tāpat kā viss process, kādu šajā pasaulē izdzīvo katrs cilvēks, ir ietekmēts un iespaidots no visdažādākajiem aspektiem. No vienas puses esmu priecīgs, ka pagājušogad festivāls bija salīdzinoši mierīgs, bet ļoti stabils – ar visu pandēmijas fonu. Šogad ir līdzīgi. Mēs joprojām nezinām, kā sagaidīsim augusta otro pusi un septembri. Bet festivāla ritējums šobrīd ir diezgan intensīvs, daudziem koncertiem un izaicinājumiem pilns. Vienmēr esam centušies saglabāt pamattradīcijas, kas festivālam bijušas raksturīgas jau no tā dibināšanas laika. Allaž esam ievērojuši savus uzstādītos noteikumus – ka festivālā mums noteikti ir viens darbs, kur dodam iespēju izpausties latviešu komponistiem. Mums pat bijušas dažas nobīdes – jau pērn bija viesi, komponisti ārpus Latvijas. Aizpagājušajā gadā tas bija Vītauts Miškinis. Šoreiz, 2. septembra koncertā, būs četri autori, turklāt koncerts notiks kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga. “Mūsu sadarbība festivālā nav nemaz bijusi tik bieža, taču tā bija ļoti kvēla vēlme mums visiem – festivāla laikā rast iespēju sastrādāties ar šo brīnišķīgo kamerorķestri. Izskanēs divu komponistu lieldarbi, kurus atskaņosim kopā ar Sinfonietta Rīga. Pirmkārt, tas būs lieldarbs, kuru ļoti rūpīgi un pamatīgi izstrādājusi jaunā, talantīgā komponiste Anna Ķirse - "Sibillas dziesma". Un ļoti neparasts gadījums ir ar Pēteri Butānu, kurš jau devies mūžībā. Pēc viņa aiziešanas viņa dzīvesbiedre atnesa mums darbu, ko savā laikā Pēteris Butāns viņš bija viņai iedevis kā vienu daļu no kāda lielāka opusa. Nevienam nav skaidrs, kas ir šis opuss, un viņš nav atstājis arī nekādus materiālus. Šīs daļas nosaukums ir Gloria, un mēs to uztveram kā patstāvīgu skaņdarbu. Kad šīs notis saņēmu no kora “Latvija” direktora Māra Ošleja, kuram šo partitūru bija nodevusi Pētera Butāna dzīvesbiedre, man likās – šis varētu būt viens no Pētera beidzamajiem darbiem. Bet izrādās, ka šādi viņš rakstījis pirms tā Pētera Butāna, kādu mēs viņu pazīstam! Tas bijis kāds viņa jaunības dienu darbs. Un šo vienu daļu Pēteris pats atradis un iedevis sievai, lai viņa nodotu korim "Latvija". Tā ka šis ir ļoti interesants stāsts. Ļoti neparasts. Man pašam bija ļoti liels pārsteigums, atverot šo partitūru un pirmo reizi korim sākot dziedāt – cik neparasta ir Pētera Butāna vēlme tajā konkrētajā laikā rakstīt tieši šādi! Un tad vēl ir divi autori, kas mums pašiem jau ir ļoti iecienīti un iemīļoti – tā ir mūsu pašu Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāja Irīna Mihailovska, kura nu jau arī guvusi starptautiskus panākumus kā komponiste – šoreiz skanēs viņas "Triptihs". Un tad vēl Raimonda Tigula un Jura Rubeņa darbs "Es tevi lūdzu, Dievs". Tāds ir mūsu jaundarbu koncerts. Ja runājam par klasiskām vērtībām, pie kurām esam centušies pieturēties, šajā gadījumā mums ir viesi – Igaunijas Filharmonijas kamerkoris. Pie kamerkora galvenā mākslinieciskā vadītāja amata atgriezies izcilais igauņu diriģents Tenu Kaljuste, kas man tiešām bija jaunums, jo pēdējā laikā ar viņu nebijām sazinājušies. Tas tāds interesants aplis – ka Tenu atkal atgriezies pie sava kamerkora. Viņu sniegumā skanēs Duruflē Rekviēms, kas tiks atskaņots kopā ar ērģelēm. Mums savukārt būs esela programma ar Arvo Perta mūziku. Bet, kas attiecas uz festivāla atklāšanu un koncertu, kas izskanēs arī Liepājā... Interesanti, ka mums pirmais koncerts būs tieši Rīgā. Jo parasti mums tā secība vienmēr bijusi pretēja. Šoreiz festivāls sāksies 19. augustā Svētā Pētera baznīcā un 20. augustā šis koncerts skanēs Svētā Jāzepa katedrālē Liepājā, kur esam izveidojuši programmu, kas principā veltīta poļu minimālistam Kilaram... Plašāk - ierakstā.

Quem é mais veloz: a fofoca ou a Covid-19? Este podcast responderá para você esta intrigante pergunta. Analisando modelos matemáticos de transmissão de informação e modelos Epidemiológicos SIRM, este áudio vai mostrar uma forma divertida de compreender melhor este grave problema de Saúde Pública, sem esquecer da Matemática envolvida. Siga nosso canal no Youtube e também no Instagram @matematizoom para, além de ouvir, se divertir com explicações mais detalhadas envolvendo a Matemática de uma maneira leve e divertida!

Hoe ziet de toekomst van ouderenhuisvesting eruit en welke rol hebben gemeenten hierbij? Wouter Geerlings gaat in gesprek met Max van Son, adviseur bij Finance Ideas en Roderik Ponds, adviseur bij SiRM. Max en Roderik praten ons bij over de verschillende knelpunten aan de vraag- en aanbodkant zoals het tekort aan geschikte ouderenwoningen en de verhuisbereidheid. Daarnaast bespreken ze hoe zorginstellingen, woningcorporaties en gemeenten dit probleem samen kunnen oplossen.

Šķiet, ka ar Mārtiņa Sirmā vārdu ir jāiepazīstina vien retais. Mārtiņš ir viens no populārākajiem latviešu pavāriem, līdzīpašnieks 3 pavāru restorānam “Tam labam būs augt” un Japānas kontinentālās virtuves bistro “Ramen Rīga”. Savulaik vadījis arī televīzijas raidījumus “Sirmā ēdienkarte” un aizraujošo garšas ceļojumu raidījumu “Sirmais. Kulta ēdieni”. Kad Mārtiņam bija jāizdara izvēle, ko mācīties, viņš katru vakaru vecākiem prezentēja kādu no profesijām, tai skaitā, pavāra. Šodien Mārtiņš par savu izvēlēto ceļu saka: ”Tā ir diagnoze!”. Mēs runājām par to, kas mainījies virtuves aizkulisēs, kas notiek Mārtiņa restorāna virtuvē un kādos brīžos var zvanīt Mārtiņam pēc padoma, vai palīdzības, ko viņš neatteiks.

Jauniešu koris “Kamēr…” 2020. gadā svin 30 gadu jubileju. Tās ietvaros norisināsies vairāki muzikāli notikumi, kuros koris klausītājiem atklās savas darbības dažādās šķautnes. Norišu ciklu 12. septembrī Rīgas Domā atklās vokāli simfoniskās mūzikas koncerts “Lux aeterna”, kurā koris muzicēs kopā ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”.  Tajā skanēs komponistu Pētera Butāna un Riharda Dubras skaņdarbi, kā arī Jēkaba Jančevska jaundarbs “Kā dziesmu teicot” ar Knuta Skujenieka vārdiem, kas ir veltījums korim jubilejā un šai vakarā piedzīvos savu pasaules pirmatskaņojumu diriģenta Aivja Gretera vadībā. "Arvien vairāk patīk iet uz instrumentālo lauciņu un rakstīt kamerorķestriem, bet šeit apvienojas koris un orķestris, tā ir patīkama vide, kur strādāt," par jauno darbu raidījumā Kultūras Rondo stāsta komponists Jēkabs Jančevskis. Komponists atzīst, ka rakstot bijusi liela brīvība. "Darbs tapis tādā nedaudz laika apstāšanās sajūtā. Domāju, ka to darba malējās daļās var labi nolasīt. Šis man saistībā ar apstākļu maiņu un jaunām vēsmām dzīvē nāca viegli, jo vienmēr diezgan mokos kā komponists (..) Jutos ļoti ērti rakstot šo darbu. Tā ir mana fantāzija, skatījums uz visu apkārt esošo, kas izriet no Skujenieka apbrīnojamām dzejas rindām," skaidro Jēkabs Jančevskis. Jančevskis atklāj, ka pirms rakstīt, nav gribējis zināt dzejnieka viedokli, lai saglabātu savu individuālo redzējumu par dzejoli, bet vēl nesen ar viņu sazinājies un jautājis, kāda ir paša Knuta Skujenieka doma, uz ko dzejnieks atbildējis: "Izlasi vēlreiz dzejoli un ar to viss būs pateikts." "Tā arī ir, es neko vairāk par to vienkārši nevaru pastāstīt. Dzejolis tik ļoti uzrunāja ar to, ka ir vispārīgs, bet arī ļoti skaistas konkrētas lietas. Tā arī radās tā mūzika," atzīst Jēkabs Jančevskis. Kora "Kamēr..." diriģents Aivis Greters stāsta, ka viņš savā ziņa turpina "Kamēr..." iepriekšējo vadītāju Māra Sirmā un Jāņa Liepiņa aizsākto, uzrunāt latviešu komponistus jaundarbiem, un Jēkabs Jančevskis ir pirmais, ko viņš uzrunājis, kā šī kora vadītājs. "Ar Jēkabu man ir labas attiecības, esam pazīstami no studiju laikiem, esam labi druagi arī ikdienā. īpaši tagad sastrādājoties ar viņu profesionāli, redzot viņa darba stilu un niansēto un rūpīgo pieeju darbam, apbrīnoju un cienu viņu par šīs kompozīcijas tapšanu un palīdzību darbā kopā ar kori," atklāj Aivis Greters. "Sirsnīgi ir sanācis, ka "Kamēr..." dzied daudzi ģimenes locekļi un šobrīd ansambļus veidos māsu dueti un viņām pievienosies kāds puisis no kora. Ansambļi, kas būs izvietoti Doma baznīcā būs Otaņķu, Liepiņu un Matveju māsu dueti, kas ir viena mājsaimniecība, drīkst būt viena otrai blakus. Bet svarīgākais man ir tas, ka iegūst papildus dziļumu," par darbu turpina Aivis Greters. Savukārt divos koncertos Latvijas Universitātes Lielajā aulā 30. un 31. oktobrī izskanēs a cappella kormūzikas programma “Viļņu atspulgi”. Koncerta pirmajā daļā klausītāji varēs baudīt meditatīvu, dabas tēliem bagātu Baltijas jūras reģiona laikmetīgās kormūzikas programmu, tai skaitā vairākus Latvijas pirmatskaņojumus. Savukārt otrajā daļā skanēs kora pastāvēšanas vēsturē nozīmīgi skaņdarbi, kurus korim savulaik veltījuši tādi Latvijas komponisti kā Pēteris Vasks, Selga Mence, Ēriks Ešenvalds un Raimonds Pauls. Mūzikas vēstījumu iedzīvinās koncerta režisore Laura Groza sadarbībā ar mākslinieku -8.  

Tiekamies ar diriģentu Māri Sirmo, kura saknes meklējamas Latgalē. Lai arī Māris dzimis Rīgā, latgaliski runā kopš bērnības, un valodu nav aizmirsis arī šodien. Sarunā par Māra Sirmā saikni ar Latgali un mūziku. Viņš arī atzīst, ka Latgales koriem esot savs īpašs skanējums. Vēl sarunā M. Sirmais atklāj, kuras dziesmas asociējas ar Latgali, un vai nākotnē ir doma dzīvot un strādāt Latgalē. Dodamies pa latgaliešu grāmatu izdevēja Vladislava Luoča dzīves pēdām un pētām viņa atstāto mantojumu. Tieši pateicoties V. Luocim pēckara gados trimdā tika saglabāts latgaliski rakstītais vārds. 27. aprīlī Rēzeknē atklās viņam veltītu pieminekli. Grāmatizdevēja dzīves stāstu atklāj žurnāliste Laura Ieviņa.  

In this podcast, Lisa Henderson and giora.tamir return to talk about new features for Security Operations in the Helsinki release. This episode covers: - New features - Threat intelligence - Vulnerability response - Security incident response For more information on Security Operations, see: Product Documentation: Security Operations Knowledge 16: Keynote Day 3  ServiceNow Community: Security Operations Your feedback helps us better serve you! Did you find this podcast helpful? Leave us a comment to tell us why or why not.

Join host Kim Hahn as she talks with Geoffrey Sher, MD – SIRM Las Vegas about the procedure and it’s benefits. Plus, find out how SIRM is working to expand cryobanking to include eggs.

Drew Tortoriello, MD, of the SIRM, New York, addresses this issue with host Kim Hahn, as they discuss the effects of ovarian aging on women trying to conceive.

Magnetite is a widespread accessory mineral in rocks and soils. As was first shown by Lowenstam (1962), magnetite frequently forms also by biochemical processes, with varying degrees of control of the organisms over the mineralization process. Lowenstam distinguishes between biologically induced (BIM) and biologically controlled mineralization(BCM). The former refers to processes with no biological control, and the later to processes with strict metabolic and genetic control. In this thesis, two examples of biogenic magnetite with eminently different magnetic properties are studied. One is magnetite as found in so-called magnetotactic bacteria; the second example is magnetite as identi¯ed in tissue of pigeon's heads. In the first part of this work, the results of a series of rock magnetic measurements on concentrated samples of pure magnetotactic bacteria will be presented. These bacteria offer a unique opportunity to study the process of biologically controlled mineralization, since these organisms synthesize intracellular particles of magnetite or greigite arranged in chains, that give the bacterium the characteristic property of a swimming compass needle. The magnetic crystals, so-called magnetosomes, are magnetically speaking stable single-domain particles, characterized by a size such that the particles have minimum induced magnetization and maximum permanent magnetic moment (i.e. particle size between 30 and 130 nm). The bacteria studied here have been harvested in sediments from lake Chiemsee. They were extracted from the sediments and concentrated to an extent that enabled a detailed characterization by macroscopic magnetic measurements. The so-called Bacteriodrome was used to concentrate samples of approximately 10E7 cells. Different magnetic criteria, aiming to specifically identify bacterial magnetite in sediments, have been tested, including: (1) acquisition and demagnetization of isothermal remanent magnetization (IRM); (2) acquisition of anhysteretic remanent magnetization and (3) thermal dependence of low temperature saturation IRM, after cooling in zero field (ZFC) or in a 2.5 T field (FC) from 300 to 5 K. The best method turns out to be the so-called delta-delta test (dFC/dZFC), first proposed by Moskowitz et al. (1993), and based on the low temperature variation of the SIRM, measured both in a strong field (FC) and in zero field (ZFC). At the Verwey transition (ca. 120 K) the d-value for each curve is determined and the d-ratio (dFC/dZFC) calculated. Values exceeding 2, are indicators for the presence of chains of stable single-domain particles, which form only under strict biological control. However, it is shown that the suitability of rock magnetic techniques to detect and characterize biogenic magnetite in bulk, natural samples such as lake sediments is still limited, due to diagenetic processes and the occurrence of other non-biogenic magnetic minerals, which blur the distinct magnetic properties of the former. The only certain proof for bacterial magnetite is the optical identification -although time consuming and tedious- by Transmission Electron Microscopy. The magnetite inclusions found in pigeon tissue are very different in their magnetic properties with respect to bacterial magnetite. With their small grain size (between 2 and 10 nm), these particles fall within the superparamagnetic size range and are characterized by a large induced magnetization and no permanent magnetic moment. The pigeon magnetite is concentrated in spherical clusters of approximately 1-3 micrometers in diameter. The response of these clusters to magnetic fields has been simulated by spherules of ferrofluid. Depending on their geometrical arrangement these spherules show peculiar magnetic properties. Based on these properties, three models have been developed experimentally and theoretically with respect to a possible application as biological sensory elements. The magnetic properties of the sensory models are tested in the light of behavioral experiments conducted in the past on homing pigeons and migratory birds. In these experiments, the birds were exposed to defined magnetic fields to specifically affect a magnetite-based magnetoreceptor. As will be seen, most of the responses of the birds observed in the behavioral experiments can be explained by simulating the effects of these magnetic treatment on ferrofluid spherules.