Podcasts about preses

Preses konferencē par Žaka Ofenbaha operas "Hofmaņa stāsti" jauniestudējumu, kas pirmizrādi piedzīvos 26. septembrī, piedalās Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš, franču diriģents Frederiks Šaslēns, režisors Aiks Karapetjans, itāļu tenors, titullomas izpildītājs Džordžo Berrudži un jaunā soliste Annija Kristiāna Ādamsone, kas dzied Olimpijas lomu. Sarunas raisās par uzveduma ieceri, Ofenbaha operas nepabeigto partitūru, kurai arvien top jaunas versijas, kā arī par solistu izjūtām.

Raidījums Grāmatai pa pēdām iesoļo 20.gadsimtā un pievēršas latviešu grāmatniecības un preses attīstībai jaunāko laiku vēsturē. Sezonas pirmajā raidījumā pētām, kā rakstīto vārdu latviešu valodā ietekmēja 1905.gada revolūcijas nestās pārmaiņas un laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Šajā raidījumā trīs erudītu stāstnieku vadībā vērsim durvis uz 20.gadsimta sākumu, kura nestās pārmaiņas gan ļāva dzimt daudz kam jaunam, gan daudz ko sagrāva. Bet tieši šis ārkārtīgi sarežģītais laiks lika pamatu vēlākajam latviešu grāmatniecības zelta laikmetam. Tāpēc šoreiz mūsu uzmanības centrā nebūs viena konkrēta grāmata, bet laikmetu maiņa un latviski rakstītā vārda grāmatās un presē ceļš cauri 1905.gada revolūcijai līdz Pirmajam pasaules karam. Bet izdevējdarbībai kara laikā veltīsim nākamo raidījumu. Stāsta vēsturnieki Vita Zelče un Mārtiņš Mintaurs un grāmatzinātnieks Viesturs Zanders.

Des d’avui i fins diumenge les Preses acull la 42a edició del Festival Ésdansa. En parlem amb Núria Feixas, directora del festival

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Que les propostes que veuen de la tradici

Parlem amb Júlia Plana, nova presidenta de la comissió de festes de les Preses

Šodien Dzintaru koncertzālē Jūrmalā notika preses konference, kurā klātesošie Latvijas mediju pārstāvji tika informēti par koncertzāles vasaras sezonas notikumiem. Preses konferencē piedalījās Jūrmalas domes priekšsēdētāja Rita Sproģe (ZZS), Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis, Jūrmalas festivāla goda mākslinieks Aleksandrs Antoņenko, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, horeogrāfs Aivars Leimanis, vijolniece Kristīne Balanas, Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vanags, dziedātāji Etīna Emīlija Saulīte un Intars Busulis, kā arī citi mākslinieki, kuri uzstāsies Dzintaru koncertzāles rīkotajos vasaras koncertos. Preses konferencē piedalījās arī "Art Forte" valdes locekle Jūlija Ločmele un "Art Management Group" producents Sandis Mohovikovs. Reportāžu no preses konferences piedāvā Rūta Paula.

30. janvārī tika apstiprināta Liepājas teātra jaunā valde: par Liepājas teātra valdes locekli mākslinieciskajā jomā iecelts režisors Valters Sīlis, bet par valdes locekli administratīvajā un saimnieciskajā jomā iepriekšējā Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze. Kultūras rondo preses konference ar Liepājas teātra jauno māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

17. janvārī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notika tikšanās ar medijiem, kurā LNB pārstāvji iepazīstināja ar 2023. gadā paveikto un bibliotēkas 2024. gada plāniem. Fokusā: Notikumu cikls “Latviešu grāmatai 500”, sabiedrības iesaistes kustība “Restarts lasīšanai”, “Digitālā bibliotēkas” aktualitātes, LNB arhitekta Gunāra Birkerta simtgades svinības, LNB jaunās stratēģijas virzieni, kā arī 2024. gada plānotās izstādes un pasākumi, t. sk. LNB ēkas Mūkusalas ielā desmitgades atzīmēšana. Preses konferencē piedalījās LNB Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa, LNB Attīstības departamenta direktore Katrīna Kukaine, LNB Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere, LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova un LNB padomnieks arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos Jānis Dripe.  

Stāsta vēsturniece, grāmatu "Skaists bij' tas laiks" un "Kā var aizmirst" autore Anita Bormane Dzīvo ātri, baudi un priecājies, nekam pārāk nepieķeries, jo it visam ātri var pienākt gals – šīs izjūtas bija labi pazīstamas daudziem pasaules kara postu, nāvi un iznīcību piedzīvojušajiem. 20. gadsimta 20. gados vecie kārtu un dzimumu kanoni zaudēja nozīmi. Karā savu morālo un nereti arī fizisko spēku apliecinājušās sievietes drosmīgi grieza īsus matus, krāsoja spilgtas lūpas un acis, greznākajās dinejās viņas varēja sastapt, arī tērpušās 30. gadu sākuma modernākajā "sieviešu uzvalkā" – smokingā ar kravati. Sievietes pašas kļuva par naudas pelnītājām, un daudzos gadījumos – arī ģimenes galvenajām apgādniecēm. "Mūsu laikos laimīgas laulības sastopamas ļoti reti, jo cilvēki dodas laulībā visdažādāko motīvu dēļ, kas reti sakrīt ar to, kas būtu vajadzīgs laimīgai laulības dzīvei. Vairums jaunavu precas, lai sagādātu sev bezrūpīgu un bezbēdīgu dzīvi. Vīrieši parasti dodas laulībā tā sauktās mīlas dēļ un bieži arī – kā jaunavas – aprēķina dēļ. Lai nu kā – nelaimīgas laulības ir parasta, lai gan ļoti bēdīga parādība," 1926. gada 20. augustā rakstīja izdevums "Sieviete". Preses izdevumi analizēja pretējā dzimuma iekarošanas taktiku un apdraudējumus laulībai, neskopojās ar visdažādākajiem novērojumiem un padomiem.  "Modernai sievietei ir divi bērni, zēns un meitene. Abi vēl mazi. Vīrs strādā bankā, arī viņa pati strādā līdzīgu darbu – teiksim, turpat ir rēķinvede," tā jaunā laika parādību 1931. gada 24. janvārī izdevumā "Modernā Sieviete" raksturo Paula Jansons. Viņa arī turpina: "Viņa strādā kopā ar vīriešiem, kas ir vecāki par viņu  un kuriem daudz vecākas sievas nekā viņa. Tad nu kādu dienu modernās sievietes skaistums, viņas krāsotās lūpas, kas zied un smaržo kā mākslīgās zīda papīra magones, savaldzina bankas direktoru." Ja kādu nosauca par "modernu sievieti", tas parasti nebija uzskatāms par komplimentu. Jo Latvijas sabiedrība, kuras lielākā daļa (vismaz 60%) dzīvoja un strādāja laukos, savā būtībā bija un palika dziļi patriarhāla, un apzīmējums "modernā sieviete" asociējās ar jaunlaikiem raksturīgo pagrimumu un tikumu zudumu. Tomēr viens no pirmajiem darbiem, ko karstos strīdos paveica jaunās valsts likumdevēji, bija būtiskas izmaiņas Laulības likumā, ieviešot civillaulību iespēju – turpmāk pašām galvenajām saitēm varēja vienoties ne vien baznīcā garīdznieka klātbūtnē, bet arī civilaktu reģistrācijas nodaļā. Savukārt lai izšķirtos, pietika tikai pierādīt, ka laulātie trīs gadus dzīvo šķirti. Vēlāk tas Latviju padarīja par vienu no šajā ziņā progresīvākajām valstīm, par "precēšanās un šķiršanās Meku", kur laulības slēdza un šķīra arī daudzi ārzemnieki. 1938. gadā skandālu Rīgā raisīja itāļu grāfa Emanuela Kastelbarko prāva, kurš bija izmantojis Latvijas liberālo šķiršanās likumu, lai tiktu vaļā no pirmās sievas un apprecētos ar savu kaislību – slavenā diriģenta Arturo Toskanīni (1867-1957) meitu Valiju. Pirmajai sievai tomēr izdevās pierādīt, ka abi nav dzīvojuši šķirti trīs gadus, un tā nu grāfs izrādījās par divsievi un beigās pēc vairākām prāvām bija spiests šķirties no savas jaunās mīlas.  1921. gadā pieņemtais likums tika vērtēts dažādi. Aspazija no Satversmes sapulces tribīnes pauda: "Liels solis progresa ceļā, lēciens pāri veciem laikiem." Pretējās domās bija latgaliešu pārstāvis Francis Trasuns uzsverot, ka "šis likums vajadzīgs tiem, kas Dievam netic, baznīcā neiet un bērnus grib audzināt nevis kristīgās ticības garā, bet pēc savas ētikas". 1925. gada 1. maijā žurnālā "Sieviete" pārdomas par laulības krīzes cēloņiem pauda Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes dekāns Voldemārs Maldonis: "Tagad mēs redzam, ka ne tikai vīri vien, bet arī daudzas sievas laužas ārā no ģimenes apkampieniem. Krogi, viesnīcas, restorāni mudž vien. Tur domā prieku atrast mūsu ģimenes "galvas" un "sirdis", dzerdami, smēķēdami, tērzēdami. Jau restaurācijās un biedrību zālēs dzer kristības, kāzas un bēres. Ģimenes telpas par klusu nervozajam "kultūras cilvēkam". Bet mēs lai neaizmirstam – laime mīl klusumu." 1921. gada 25. aprīlī vien Rīgas apgabaltiesas 1. Civilnodaļā aiz slēgtām durvīm tika iztiesātas 39 laulību šķiršanas lietas, tāpat arī Liepājā un citur ārpus Rīgas. Bet 1935. gada 31. janvārī laikraksts "Rīts" vēsta – katrs piektais cilvēks Latvijā vienkārši neprecas. Par vecpuišu nodokli, kas parādītos kā īpaša progresīva likme ienākumu, mantojuma u.c. nodokļiem, sāka spriest jau 20. gadsimta 20. gadu vidū, bet jo sevišķi šis jautājums aktivizējās saimnieciskās krīzes laikā, kad neprecētie dabūja ciest no lielākiem algas atvilkumiem: vecpuiši un vecmeitas, arī šķirteņi un bezbērnu pāri, kas nedeva ieguldījumu tautas "dzīvā spēka" vairošanā, kļuva par iedzīvotāju kategorijām, kam pienācās valstij vairāk dot un mazāk ņemt...

Fem tertúlia de la Unió Esportiva Olot i destaquem les victòries del Bosc de Tosca i el Sant Privat en el derbi contra les Preses. També fem secció de tennis taula i d'hoquei patins

Aquest agost arriba, un any m

Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā 23. jūlijā plkst. 17 notiks franču opermūzikas koncerts "Lui et Elle ENCORE – franču operas zelta periods", kurā piedalīsies Anta Jankovska (soprāns), Irma Pavāre (mecosoprāns), Artjoms Safronovs (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Edgars Ošleja (bass), Ilona Meija (flauta), Pēteris Eduards Kalniņš (klarnete), Liene Neija-Kalniņa un Konstantīns Paturskis (vijole), Ivars Bezprozvanovs (čells), Helēna Laukmane (klavieres). Koncertu vadīs Liene Jakovļeva. Šī koncerta rīkotāji - klasiskās mūzikas ģilde Euterpe - 2021. gada 1. augustā LU Botāniskā dārza flokšu pļavā īstenoja pirmo franču opermūzikas koncertu Lui & Elle. Nu tapis turpinājums ar jaunu programmu, kurai aranžijas veidojusi komponiste Marina Vidmonte. Par franču mūzikas un Botāniskā dārza saderību, Latvijā mazatskaņotiem darbiem, pianista būšanu diriģenta lomā un komponista ego nolikšanu malā, cita skaņraža darbam pieskaroties, - sarunā ar pianisti Helēnu Laukmani, komponisti Marinu Vidmonti un dziedātāju Antu Jankovsku, kura atzīst, ka "franču mūzika ir ļoti intīma un ļoti smalka, un ir jāmāk un jāprot tai pieiet no pareizās puses". Helēna Laukmane: Ļoti interesanti, ka ansamblī spēlē cilvēki, ar kuriem esmu pazīstami ļoti ilgi - kopš saviem tīņa gadiem, un tāpat arī tādi, ar kuriem iepazinos burtiski pirms pāris dienām. Bet sajūta ir, ka esam satikušies tie, kuri saprot viens otru muzikāli. Nav rīvēšanās un domstarpību par kopējo elpu. Izklausās pēc dvēseles projekta. Helēna Laukmane: Protams, tā noteikti ir. Speciāli šim koncertam ir darinājuši itāļu komponists Enriko Dzullino un Marina Vidmonte. Kādas aranžijas veidojāt? Marina Vidmonte: Tās ir franču operas. Visvairāk esmu strādājusi pie Žila Masnē operas „Taīda”, Žorža Bizē „Karmenas” un Šarla Guno „Fausta”. Tās ir pamatvērtības, kuras esmu atklājusi priekš sevis. Varu piekrist, ka šis ir dvēseles projekts. Šajās operās un ārijās, kuras darināju, mani saistīja tieši intimitāte, kodols. Tas liekas šaurs, bet spēj izaugt līdz grandiziotātei – tas ārkārtīgi pārsteidz. Tie milzīgie kontrasti, kas nāk no mazas sēkliņas un ar instrumentācijas palīdzību izaug līdz kaut kam tik varenam un dvēseli saviļņojošam. Priekš manis tas ir milzīgs atklājums. Sākumā likās, ka arī milzīgs izaicinājums, kad man lūdza pārlikt orķestra lielās partitūras uz tik mazu sastāvu. Izaicinājums ir tajā, ka lielajā partitūrā ir vairāk, nekā tu vari atļauties. Mans pirmais uzdevums bija saglabāt to autentiskumu, ko autors ir iecerējis, un tieši tādā veidā, kāds tas ir. Un nodot klausītājam tās emocijas, ko autors pirmsākumā ir ielicis. Preses relīzē teikts, ka tās būs franču operas zelta laikmeta ārijas. Tās būs cilvēkiem jau zināmās vai tomēr pārsteigsiet ar kādu noslēpumu? AJ: Tas ir periods, kurā savus ģeniālos darbus rakstīja Masnē, Guno, Bizē, Sensānss. Ir daži darbi, kuri bieži tiek atskaņoti un visiem ir zināmi, bet mums būs „gan, gan”. Mums vairāk patīk iepazīt jaunas lietas, un klausītājam vienmēr vajadzīgs dot kaut ko no tā, ko viņš jau zina, un kaut ko no jaunā. Būs arī dažas pērles, kuras tiešām jāzina, jāklausās un jāiepazīst, piemēram, „Taīda”, tāpat arī rets un nedzirdēts duets no Tomā „Minjonas” basam un mecosoprānam ļoti interesantā salikumā. Tāpat arī absolūti nedzirdēta ārija no Bizē operas „Džamile”, kuru neviens, manuprāt, nezina, bet tā ir ļoti skaista. Vēl arī Guno „Safo”. Būs no visa mazdrusciņ. HL: Un katrs instrumentālists būs arī kā solists – vijole, flauta, klarnete, čells. Katrs atskaņos arī kādu solo.

Valsts prezidenta vēlēšanas noslēgušās. Par Latvijas Valsts prezidentu ievēlēts Edgars Rinkēvičs. Pieslēdzamies arī Saeimai, kur notiek jaunievēlētā Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmā preses konference. Notiekošo komentē eksperti, sazināmies ar korespondentiem Saeimā, uzklausām klausītāju domas. Studijā Rīgas Stradiņas universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle. Saeimā uzklausām Uldi Pīlēnu, Apvienotā saraksta kandidātu.  

Debat entre els candidats a l'alcaldia de les Preses. Albert Danés, de Junts, i Carlos Ibáñez de '+ A Prop Les Preses'

Izskan noslēdzošais raidījums ciklā "Avīžnieku tauta", kurā gada laikā atskatījāmies uz latviešu drukātās preses 200 pastāvēšanas gadiem. Šajā raidījumā vispirms pieskaramies dažiem momentiem šajā attīstības ceļā, fragmentos no dažiem cikla raidījumiem. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes stāsts par latviešu drukātās preses pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā. Citāda aina, kā latviešu nācijas, tā preses izplatības ziņā vērojama jau 19. gadsimta otrajā pusē. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs. Ainārs Dimants stāsta arī par latviešu preses attīstību 20. gadsimta 20. - 30. gados. Preses nebrīvības laiks, kas iestājās līdz ar autoritāro apvērsumu 1934. gadā vēl daudz skarbāk turpinājās totalitāro okupācijas režīmu periodā, kas noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Par šo laiku stāsta kādreizējais laikraksta "Atmoda" krievu versijas galvenais redaktors filologs Aleksejs Grigorjevs. Jaunā tūkstošgade, digitalizācijas un globālā tīmekļa laikmets nesis latviešu drukātajai presei jaunu realitāti un izaicinājumus. Par drukātās preses šodienu saruna ar laikraksta "Latvijas Avīzes" galveno redaktori Lindu Rasu. "Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Linda Rasa vērtē, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses.  "Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un pieradums pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports - esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," atzīst Linda Rasa. Pateicoties interneta pieejamībai, daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, Linda Rasa piekrīt uzskatam, ka būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko nes sabiedrībai. "Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī (..) Tīmeklis ir radījis daudziem sajūtu, ka visu var saņemt pa velti. Agrāk daudz nosedza portālos reklāma, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," analizē Linda Rasa. Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, atzīst Linda Rasa. No otras puses, ātrums, steiga, sacensība par to, kurš būs pirmais, liek ciest kvalitātei.  "Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedot satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu, var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari. Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," vērtē Linda Rasa.   

Ens visita Salvi Plaja, guanyador dels proc

Kasparam un Tomam jaunākajā "FaceOff" epizodē bija divi galvenie sarunu temati. Latvijas basketbola izlase kvalificējusies Pasaules kausam, tāpēc radies jautājums, vai vajadzētu naturalizēt saspēles vadītāju? Rūdolfs Balcers mainījis komandu un pārcēlies uz Tampabejas "Lightning", atkal raisot jautājumus par viņa turpmāko karjeru NHL

Ekonomikas krīze krasi palielinājusi jauniešu bezdarba līmeni un tādējādi samazināja darba tirgū iesaistīto jauniešu skaitu. Šodienas epizodē runāsim par šo aktualitāti Eiropā, apskatīsimies kāda ir situācija un pieredzes Latvijā kā arī apiznāsim, kas ir potenciālie risinājumi, pirkārt, lai aktualizētu šo tēmu kā arī mazinātu šo, ne tikai ekonomisko zuadējumu, bet arī individuālu krīzi, kurā jaunietis nonāk brīdī, kad pabiedzis skolu nezina, ko tālāk dzīvē darīt, vai studējot nevar izvēlēties kur iziet savu kursa praksi. Paldies Centrālās statistikas pārvaldes iniciatīvai runāt par šo tēmu.Tāpēc šodien uz sarunu esmu aicinājusi Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas datu apkopošanas un analīzes daļas eksperti Santu Zaļkalni, Swedbank karjeras centra vadītāju Lauru Sticeri un Printful Personāla piesaistes un atlases komandas vadītāju Agati Hroloviču.Klausies epizodi un uzzini:- Kas ir darbaspēka apsekojums un kādu statistiku tas vāc un, ko šie rādītāji ietekmē?- Kāda ir tādu organizāciju kā Swedbank un Printful pieredze strādājot ar jauniešiem, piedāvājot prakses vietas un darbu?- Kā veidot komunikāciju ar jauniešu segmentu un mērķēt darba sludinājumus?- Kāpēc jaunieši piesakās un oganizācijas pamet?Pateicoties Centrālās statistikas pārvaldes iniciatīvai uzzinājām plašāk par darbaspēka apsekojumu. Tā dati ar ekonomiskās aktivitātes (nodarbinātības un bezdarba) statistikas rādītājiem ir pieejami https://stat.gov.lv/lv. Vairāk par CSP datiem un publikācijām meklē:Twitter.com/CSP_LatvijaFacebook.com/csplatvijaInstagram.com/csp_latvijaJaunākie 2022. gada 3. ceturkšņa darbaspēka apsekojuma rezultāti:3. ceturksnī Latvijā bija nodarbināti 64,6 % iedzīvotāju3. ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā bija 6,9 %Preses ziņojumi tiek publicēti oficiālās statistikas portālā sadaļā Nodarbinātība un Bezdarbs.

Latvijas ticis pasaules kausā un paceļas jautājums – vai mums vajag naturalizēt kādu saspēles vadītāju? Kā arī Rūdolfs Balcers ir ticis Tampa Bay Lightning, vai NHL sapnis izsapņots?

Pagājušā 90. gadi bija jau atkal jauns spilgts pārmaiņu laiks Latvijas drukāto mediju videi. Šajā  laikā no preses skatuves nozuda vai teju līdz nepazīšanai transformējās lielais vairums preses izdevumu, kuri bija iznākuši periodā pirms neatkarības atgūšanas. Tapa jauni izdevumi, kuri lielākoties pastāv joprojām un veido mūsdienu Latvijas lasāmās preses ainavu. Par 90. gadiem - šiem dinamiskajiem gadiem, pieskaroties arī tālākajai procesu attīstībai jau mūsu gadsimtā, saruna ar mediju vēsturnieku, profesori Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Aināru Dimantu. "Pirmais, protams, rodas jauni izdevumu, kas nāk vietā," atzīst Ainārs Dimants, norādot, ka jaunie izdevumi radās jau atklātuma jeb "glasnostj" laikā, kas sākās 1986. gadā. Parādās laikraksts, kas ir izdzīvojis līdz pat mūsdienām, toreiz tā bija "Lauku Avīze", tagad "Latvijas Avīze". Avīze tapa Breša zemnieku reformas ietvarā. Šis izdevums kļuva ļoti populārs, jo talantīgs bija tā redaktors Voldemārs Krustiņš, kura vadīties izdevumi - žurnāls "Lauku Dzīve" un vēl pirms tam laikraksts "Padomju Jaunatne" arī bija ļoti populāri. "Līdzīgi kā, ja skatāmies uz pirmo neatkarības laiku, tad no laika pirms neatkarības palika viens galvenais laikraksts "Jaunākās Ziņas", šeit būtībā, kas palika, vienīgais, kas izdzīvoja tiešām ilgstoši, tā ir tagadējā  Latvijas Avīze"," norāda Ainārs Dimants. Kā otru 90.gadus raksturojošu faktoru Ainārs Dimants min Preses nama ieņemšanu, kas saistās arī tehnikas izvākšanu, jaunu telpu meklējumiem izdevumiem. Un tas novedis pie trešā faktora, ko var saukt spontāno privatizāciju. "Kur vispār notika vispirms Latvijā de facto privatizācija? Presē tas bija ļoti uzskatāmi: pēkšņi šīs redakcijas faktiski kļuva par šo izdevumu īpašniecēm. Tie, kas reāli tajā laikā tur strādāja, tie arī privatizēja, vēlāk arī oficiāli, bet no sākuma de  facto. Nebija nekāda privatizācijas konkursa, kur varētu kādi citi pieteikties. Sava loģika tur, protams, bija, jo tiem cilvēkiem bija savas zināšanas, bet trūkst kapitāla. Protams, arī zināšanas bija ierobežotas, ja mēs runājam par mediju tirgu, mārketingu un tamlīdzīgi," skaidro Ainārs Dimants. Kas ir būtiskais mantojums, ko pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi ir atstājuši Latvijas presei? "Galvenais mantojums ir mācības, mācības, ka tiešām nevajag identificēties ar politiķiem, vajag ieturēt kritisku distanci. Tas bija process, kas sākās jau zināmā mērā ar "Dienu", tika gūti arī ne tikai puni, bet viņu tiešām sagrāva. Bet velti uz tām drupām izveidojās žurnāls "Ir". Tagad tās mācības ir gūtas. Domāju, tas ir galvenais, ka ir iedibināta tomēr neatkarīgas preses tradīcija. Labi, mums bija vajadzīgi 30 gadi tam," vērtē Ainārs Dimants.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Lai arī kopumā valdības līmenī mākslas reprezentācijai allaž bijis atvēlēts labvēlības statuss, katrā atsevišķā gadījumā izstādes nozīmība jāpierāda no jauna - tas attiecināms ne tikai uz latviešu mākslas izstādēm Eiropas pilsētās, bet arī uz Latvijas dalību pasaules mēroga pasākumos. Pasaules izstādi Briselē 1935. gadā organizēja Beļģijas valdība. 14 valstu pārstāvniecībā aptuveni 400 mākslinieku 800 darbu ekspozīcijā Latvija piedalījās ar 21 mākslinieka 39 darbiem. Pasākuma sagatavošanai iesākumā nebija atbalsta valdībā. Neraugoties uz pirmajiem valdības noraidījumiem, Finanšu ministrija tomēr atrada iespēju atbalstīt mākslas skati; darbu sarakstus uzdeva sakārtot Burkardam Dzenim. Latviešu ekspozīcijas iekārtošanu paviljonā Briselē uzņēmās Jānis Tīdemanis, viņš veidoja arī paviljona sienas gleznojumus ar burukuģiem pie Daugavas krastiem Rīgā. Presē lasāmi Ugas Skulmes emocionālie komentāri par notikumu: "Tur bija arī modernās mākslas nodaļa, kurā pēc izstādes reglamenta uzņēma "pirmklasīgus radošā gara iezīmētus darbus" (..) Jau izstādes atklāšanas dienā beļģu lietpratēji izteicās, ka Leo Svempa "Puķu" dēļ viņiem esot jāapskauž latviešu nodaļa. (..) Latviešu moderno mākslu atzina par vienu no spožākām pasaulē." Leo Svempa "Puķes" iegādājās Briseles Karaliskais mākslas muzejs, darbs atrodams arī muzeja glezniecības kolekcijas jaunākajā katalogā. 20. gadsimta 20. gadu nogalē Latvijas mākslā iestrāvoja beļģu ietekme, kas pieņēmās spēkā 30. gados, izraisot "beļģu modi" vietējā glezniecībā. Beļģu iespaidu izplatību veicināja 1927. gada rudenī Rīgā sarīkotā Beļģijas mākslas skate, kam 1932. gadā sekoja latviešu diplomāta Jāņa Lazdiņa un Beļģijas ārzemju izstāžu ģenerālkomisāra Pola Lambota rosinātais beļģu mākslas kolekcijas dāvinājums Latvijas valstij. Beļģijas mākslas izstāde Rīgā (1927) Rietumeiropas valstu vidū Latvijai veiksmīgi īstenojās sadarbība ar Beļģiju. 1927. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika beļģu mākslinieku darbu izstāde. Beļģijas puse izstādes organizāciju uzticēja Ģedertam Eliasam, par to liecina sarakste starp Beļģijas starptautisko izstāžu organizētāju Polu Lambotu un Ģedertu Eliasu, precizējot izstādes finanšu jautājumus, t. sk. par darbu transportēšanu un kopējo norises gaitu.   Izstāde guva neviltotu atsaucību gan profesionāļu lokā, gan vietējā publikā. Diplomātisko attiecību rezultātā Valsts mākslas muzejs ieguva dāvinājumu, kas vērtējams plašāk par viena muzeja ieguvumu. 1932. gadā, pateicoties Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā (arī Luksemburgā) Jāņa Lazdiņa sadarbībai ar Polu Lambotu un Beļģijas Augstākā valsts dekoratīvo mākslu institūta Briselē sekretāru, daudzu mākslas sadarbības notikumu ierosinātāju Sanderu Pjeronu, Valsts mākslas muzejs saņēma beļģu mākslinieku darbu kolekciju – kopumā 51 darbu.  Ekspozīciju ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša un viņa kundzes piedalīšanos atklāja 1932. gada 15. novembrī, savukārt papildinātu beļģu mākslas otro ekspozīciju – Latvijas Valsts mākslas muzeja 15 gadu jubilejā 1935. gada 15. martā. Par abu pušu – beļģu un latviešu – ieinteresēto attieksmi liecina ne tikai intensīvā sarakste un finansiālo problēmu veiksmīgs risinājums darbu nogādāšanai Latvijā, bet arī fakts, ka kolekciju pakāpeniski līdz pat 20. gs. 40. gadu sākumam papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājums.  Ārzemju partneru labdarība apliecināja arī faktu, ka nozīmīgi notikumi, t. sk. arī starptautiskā līmenī, nav atkarīgi tikai no tieša valsts finansējuma, bet tos ietekmē aktīvas kultūras dzīves personības. Latvijas Ārlietu ministrija pārraudzīja esošo diplomātisko sadarbību. Tās Preses nodaļas vadītājs Alfreds Bīlmanis, ar kura ierosmi savulaik tika veikta plaša kultūras propaganda ārvalstīs, arī šajā starpvalstu kultūras dialogā piedāvāja savu ierosinājumu: "Lai varētu jo labāki izteikt Beļģijas māksliniekiem pateicību par viņu vērtīgo dāvinājumu, pēc manām domām, būtu visai vēlams sastādīt un nosūtīt uz Beļģiju līdzīgu latviešu mākslas kolekciju ievietošanai Briseles mākslas muzejā." Lai arī atbildes žests no Latvijas puses nesekoja, dāvinājuma saņemšana tomēr apliecināja, cik liela nozīme ir savstarpējiem sakariem, kuros īpaša nozīme bija sūtņa Jāņa Lazdiņa  ieinteresētībai, ministriju ierēdņu un izstāžu organizatoru aktīvai rīcībai, kā arī pašu mākslinieku vēlmei piedalīties kultūras apmaiņas procesos. Starp citu, Jānis Lazdiņš (Lazdiņš Mārtiņš Jānis (Žanis) Kristians, 1875-1953) bija saistīts arī ar mūzikas pasauli. Studēja Pēterburgas konservatorijā (1892-1898), papildinājās Parīzē, bija Krievijas impērijas galma orķestra pirmais vijolnieks (1902—1917). Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada novembrī bija Latvijas pagaidu valdības finansu ministra sekretārs. No 1919. gada jūlija —  Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ierēdnis, no 1920. gada ārlietu ministra Z. A. Meierovica kabineta šefs. Jānis Lazdiņš ir piedalījies arī Latvijas konservatorijas izveidošanā, divus gadus vadījis vijoles klasi un un bija pirmais vijolnieks konservatorijas stīgu kvartetā. No 1924. gada jūlija — ģenerālkonsuls, no 1927. gada — chargé d'affaires, no 1929. gada — Latvijas sūtnis Beļģijā un Luksemburgā.  Reprezentēja Latvijas valsti un tās mākslu Beļģijā, rīkoja lekcijas un konferences, latviešu mākslas izstādes, koncertus, baleta uzvedumus u.c. Kā Beļģijas Karalistes dāvinājums Latvijas Ārzemju mākslas muzejā glabājas 20. gadsimta sākuma beļģu mākslas kolekcija.  1938. gadā atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā.  Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Senžilā (Saint-Gilles) pie Briseles. 1948. gada 23. decembrī viņam piešķīra Beļģijas pavalstniecību. Stāstu par Beļģijas mākslinieku dāvanu izstādes formātā sagatavoja LNMM un parādīja  muzejā "Rīgas birža" 2013. gadā. Savukārt ievadot Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē, 2014. gada 19. novembrī Ljēžā, Beļģijā, tika atklātas izstāde "Iespaidi un paralēles. Beļģu un latviešu glezniecība no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. 20. gadsimta pirmā puse", kurā, pievēršot uzmanību beļģu un latviešu mākslas sakariem, bija pārstāvēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Valonijas muzeju krājumi. Izstādē — Izidora Opsomera, Albēra Savērisa, Valēriusa de Sādelēra, Albēra Servāsa, Filibēra Koksa, Luija Biserē un citu ievērojamu beļģu autoru gleznas pirmoreiz bija eksponētas vēl nebijušā salikumā – kopā ar latviešu mākslinieku Jāņa Tīdemaņa, Kārļa Padega, Ģederta Eliasa, Jāņa Liepiņa, Leo Svempa, Eduarda Kalniņa, Valda Kalnrozes un citu meistaru darbiem. Variējot Rīgā parādīto beļģu un latviešu glezniecības izlasi, Ljēžā tai pievienojās arī Ljēžas Mākslas muzeja kolekcijas darbi, kurus radījuši Luijs Biserē, Izidors Opsomers, Konstānss Permēke, Valēriuss de Sādelērs, Albērs Servāss, Gistavs de Smets, Rodolfs Strēbels, Tafs Valē un citi mākslinieki.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Romana Sutas gleznotais Alfreda Bīlmaņa portrets padomju laikā tika slēpts no sabiedrības, jo tā fonā bija uzgleznots Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs. Glezna bija ļoti sliktā stāvoklī un glabāta slēptā vietā, tāpēc bija jāveic pamatīgi restaurācijas darbi. Minēto gleznu LNMM ieguva līdz ar mantojumā iegūtajiem abu mākslinieku darbiem un personisko arhīvu. Muzeju izveidoja pēc mākslinieku meitas Tatjanas Sutas iniciatīvas, un publikai to atvēra 2008. gadā. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja filiāle Rīgā, Elizabetes ielā 57a. Alfreds Bīlmanis (1887-1948) bija ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs. Beidzis Maskavas universitātes Vēstures nodaļu, Viļņas universitātē ieguvis doktora grādu Dr.phil. Bīlmanis piedalījās 1. pasaules karā, pēc tā beigām strādāja par pasniedzēju Rovnā (toreiz Polijā). 1920. gadā atgriežoties Latvijā, sākas ražīgākais A. Bīlmaņa darbības posms – darbs Ārlietu ministrijā: sākumā strādājis kā ministrijas Preses nodaļas sekretārs, bet pēcāk – kā šīs nodaļas vadītājs līdz pat 1932. gadam. Valsts propagandas darbā – informācijas izplatīšanā ārzemēs – iesaistījās sabiedriskie darbinieki, literāti, zinātnieki, mākslinieki, politiķi, tautsaimnieki, žurnālisti un diplomāti, sākumā sūtot ziņas un nepieciešamos aprakstus informācijas birojiem, preses centriem un ārzemju pārstāvniecībām. Pēc tam šīs liecības atbalsojās Rietumeiropas valstu politiskajos viedokļos. Latviešu mākslas skaidrošanas un interpretēšanas laukā atzīmējams Romana Sutas Ārlietu ministrijai sagatavotais apcerējums "Latviešu mākslas sešdesmit gadi" (60 Jahre Lettischer Kunst). Sutas sarakste ar Latvijas Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni atspoguļo darba tapšanu, arī reprodukciju izvēli izdevumam.  Ar ministrijas Preses nodaļas vadītāja, daudzu Latvijai veltītu darbu autora Alfreda Bīlmaņa atbalstu apcerējums iznāca vācu valodā, to izdeva 1923. gadā Leipcigā. Savukārt mākslas vēsturnieka Jāņa Dombrovska īsais pārskats par latviešu mākslas vēsturi tapa franču valodā, tulkojumu veica ministrijas Preses nodaļa (1924). Šie izdevumi Rietumeiropā paplašināja izpratni par latvisko identitāti un Latvijas kultūras attīstību. Kopš 1932. gada Alfreds Bīlmanis aktīvi strādāja diplomātiskajā dienestā. Viņš pārstāvēja Latviju visupirms PSRS (1932-1935). Rietumeiropā bija valdības prioritāte, savukārt dialogs ar PSRS – aktīvu kultūras dzīves organizētāju sadarbības rezultāts. 1934. gadā latviešu māksla, jau pārstāvot neatkarīgu valsti, tika parādīta Padomju Savienībā – Maskavā un Ļeņingradā. Izstādi organizēja Latvijas Kultūras tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām, tās iniciators bija daudzu kultūras notikumu ierosinātājs bijušais Ārlietu ministrijas Preses dienesta vadītājs, Latvijas sūtnis PSRS Alfreds Bīlmanis. No 1935. gada viņš turpināja diplomātisko misiju ASV, tur uzturoties līdz pat savai nāvei 1948. gadā.

Aquest darrer mes de la temporada us plantegem les millors propostes d'arrel per a aquest estiu. Del cap de setmana de l'acordi

Aquest darrer mes de la temporada us plantegem les millors propostes d'arrel per a aquest estiu. Del cap de setmana de l'acordi

Turpinām vēstījumu par Latvijas preses vēsture un šoreiz par presi starpkaru periodā. Stāsta profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Ainārs Dimants.  Runājot par starpkaru periodu, tas ir Latvijas preses sazaļošanas laiks jaunā kvalitātē, kad preses izdevumu ir ļoti daudz: savi preses izdevumi ir daudzām organizācijām, protams, politiskajām partijām. Tad ir neatkarīgā prese. Populārais priekšstats ir, ka ir Benjamiņu impērija un pārējie. Ainārs Dimants norāda, ka trīs lieli notikumi - reformācija, kas izplatīja latviešu valodu, dzimtbūšanas atcelšana, kas radīja latviešiem nepieciešamību pēc preses, un Latvijas valsts dibināšana - ir priekšvēsture preses attīstībai 20. - 40. gados.  "Pirmo reizi Latvija ir valsts un, protams, arī presei ir jauni uzdevumi - skatīties uz Latviju kā uz valsti, gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, starptautiskā politikā. Tas ir ārējais ietvars," skaidro Ainārs Dimants.  "Ja mēs skatāmies iekšējo attīstību, tad jāuzsver "Jaunākās Ziņas", jo tas ir vienīgais laikraksts, kas ir pārmantots no pirmskara laika. Kas sekmīgi pārdzīvo, jo neevakuējas atšķirībā no citiem lielajiem laikrakstiem, uzkrāj kapitālu izdevējs šeit - izdod arī laikrakstu krievu valodā un piedalās arī vienīgās latviešu avīzes izdošanā vācu okupācijas laikā kopā ar Fridrihu Veinbergu," turpina Ainārs Dimants. Viņš vērtē, ka preses vēsturi šajā laikā var skatīt kā "Jaunāko Ziņu" konkurentu vēsturi, jo "Jaunākām Ziņām"  ir tik liela tirāža, kas ir lielāka nekā visām pārējām dienas avīzēm kopā.  Līdz 1934. gada 15. maijam aktīvi darbojas arī partiju prese.  "Būtībā ir jānodala šie divi periodi - līdz 15. maijam un pēc. Es teiktu, Latvijas preses zelta laikmets, es pat lietotu šādu apzīmējumu, tas ir līdz 15. maijam, tad ir arī preses brīvība, ir liberāls Preses likums. Katrā ziņā pēc 15. maija sarūk arī izdevumu skaits, protams, likvidētas partijas, likvidēta preses brīvība, faktiski visa prese ir unificēta," norāda Ainārs Dimants.  

Hem fet un tomb per Catalunya. Anem fins al delta de l'Ebre, on l'

20. gadsimta sākums ir lielu satricinājumu laiks, gan Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa Latvija, gan pašā Latvijā. 1905. gada revolūcija - tas ir laiks, kad notiek zināma pārkārtošanās latviešu preses ainavā: beidz pastāvēt tāds izdevums, kā "Baltijas Vēstnesis", toties parādās jauns laikraksts, kas gan pastāv samērā neilgu laiku, "Dzimtenes Vēstnesis". Taču tas ir kādu laiku lielākais dienas laikraksts. Mazliet vēlāk parādās laikraksts "Jaunākās Ziņas", kuram bija ilga un slavena vēsture nākamajās desmitgadēs. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

LTV raidījuma “Kultūrdeva” vadītāja Henrieta Verhoustinska raidieraksta “Kultūrdeva” jau 20. laidienā uz sarunu aicinājusi režisoru, žurnālistu, kinopoducentu, studijas "Mistrus Media" vadītāju Gintu Grūbi, kuram studijā uz plaukta pēdējo dienu laikā ierindojušās divas balvas – "Kilograms kultūras" un "Lielais Kristaps". Abas par filmu “Emīlija. Preses karaliene”. Saruna notiek arī par filmu un Ginta producenta, arī žurnālista darbu, tomēr lielākā tās daļa sākumā aizrit par to, ko karš Ukrainā nozīmē šeit, kāda ir kultūras cilvēku atbildība šajā situācijā, ko Grūbe domā par "Prāta vētras" un Intara Busuļa pēdējo dienu paziņojumiem un kā šinīs dienās sadzīvot ar savu normalitāti.

Turpinām vēstījumu par latviešu drukātās preses vēsturi. Otrā saruna veltīta latviešu preses attīstībai 19. gadsimta vidū, latviešu nacionāli politiskās preses aizsākumiem, kas saistās ar laikrakstu "Mājas Viesis" un "Pēterburgas Avīzes" iznākšanu. Stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis. Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, ietekmē pozitīvi arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā. Kāda ir tā avīžniecības aina pirms brīža, kad parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā, tā ir avīze "Mājas Viesis". "Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturo Vita Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas." "Tieši piecdesmitajos gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva, pateicoties preses izdevumiem, tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpina Vita Zelče. "Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, diezgan varbūt zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā." "Mājas viesis" sāka iznāk 1856. gadā un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze. Vita Zelče skaidro, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. "Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau 30. - 50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," skaidro Vita Zelče.  Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, pieņemsim, latīņu valodā, vai Latvijas kontekstā tā būtu vācu valoda, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par tādu super preci kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga. Sākotnēji "Mājas viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, tātad jauni ļaudis ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte.  Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet, un tie, kas paliek ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. "Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji iziet cauri Valdemāra plāns kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami. "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Voldemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu - vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksts cenzoram un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam," norāda Vita Zelče. Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau pavisam citi cilvēki ar to nodarbojas, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi", "Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr tās iznāk, ir brīvs, drosmīgs ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām. Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.  

Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un  Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības,"  teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV  prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Latviešu žurnālisti šodien var svinēt, jo pirms 200 gadiem iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā. 1822. gadā 5. janvārī sāka iznākt “Latviešu Avīzes” (Latweeschu Awises). Par latviešu valodā iznākošo mediju nepārtrauktību divsimt gadu garumā un kultūras notikumu klātbūtni tajos Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesori Vitu Zelči. “200 gadi latviešu avīžniecībai ir lieli svētki,” atzīst Vita Zelče, bet skaidrības labad viņa precizē, ka 5. janvāris ir simboliska diena, jo 1822. gadā spēkā vēl bija vecā stila kalendārs, tas nozīmē, ka būtu jāpieskata vēl 12 dienas, lai īstajā dienā atzīmētu divsimtgadi. “Bet, manuprāt, 5. janvāris, gada pirmā nedēļa, labāk saistās ar jubileju, jo preses izdevumi savu darbību, kas ir ļoti regulāra, sāka gadā sākumā. Latvijas vēsturē, ne tikai mediju vēsturē, 5. janvāris – pirmais regulārais laikraksts latviešu valodā ir ļoti nozīmīgs datums,” vērtē Vita Zelče. Laikraksts ar nosaukumu “Latviešu Avīzes”, kas tika tiražēts no sākuma dažos simtos, vēlāk – daudzos tūkstošos eksemplāru un regulāri lietots publiskajā telpā vairākus gadu desmitus, sekmēja vārda latvieši nostabilizēšanos tā laika sociālajā leksikā. Kārlis Fridrihs Vatsons izvēlējās nosaukumu “Latviešu Avīzes” un to augstu novērtējā Kārlis Skalbe. Viņš „Mazajās piezīmēs”, rakstot par Latvijas valsts nozīmi, viņš uzsvēra, ka „ pašā Vatsona darbā bija jau mūsu nākotnes atminējums. Viņš sauca mūsu tautu vārdā. Šos šķirti dzīvojošos dažādu kungu ļaudis, kuriem, kāds kungs bija, tāds liktenis, viņš ar savu lapiņu aicinājis kopīgām uz bēdām un priekiem.”  

Ja entrem a les últimes setmanes de temporada regular d'aquesta superigualada NFL. Aquesta setmana amb dos convidats especials en aquesta època de festes que ens parlen tant dels seus equips com de tot el batibull muntat a les dues conferències per entrar a les últimes places de Play-offs!

2022. gada janvārī svinēsim latviešu preses 200 gadu jubileju. 1822. gada 5. janvārī sāka iznākt "Latviešu Avīzes", to izdevējs solīja: "Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas (..). Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam." Laiki gāja un mainījās, varas un partijas mainījās, tehnoloģijas un lasīšanas paradumi mainījās, un tas, kas vakar vēl šķita pašsaprotami - rīta avīze pie kafijas, tagad ir tikai nostalģisks sentiments. Dažas subjektīvas lappuses nesenajā preses vēsturē ieskicējam kopā ar žurnālistiem Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. "Laika Grāmata" klajā laidusi Egona Strautiņa "Kantoris 72/89" un Voldemāra Hermaņa grāmatu "Mana skiču klade". Sarunas 2. daļa. Latvijas preses vēsture: Sarunas ar Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. 1. daļa Raidījumu atbalsta:

2022. gada janvārī svinēsim latviešu preses 200 gadu jubileju. 1822. gada 5. janvārī sāka iznākt "Latviešu Avīzes", to izdevējs solīja: "Mēs gribam latviešu zināšanas vairot, dažas ziņas no klātenes un tālenes atvezdami, dažu labu padomu dodami, dažas gudrības izpaudēdami, ir brīžam pasmiedamies, ko labu mācīt un tā, cik spēdami, piepalīdzēdami pie arāju ļaužu prāta cilāšanas un labklāšanas (..). Latviešu tautu un latviešu valodu no sirds mīļojam." Laiki gāja un mainījās, varas un partijas mainījās, tehnoloģijas un lasīšanas paradumi mainījās, un tas, kas vakar vēl šķita pašsaprotami - rīta avīze pie kafijas, tagad ir tikai nostalģisks sentiments. Dažas subjektīvas lappuses nesenajā preses vēsturē ieskicējam kopā ar žurnālistiem Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. "Laika Grāmata" klajā laidusi Egona Strautiņa "Kantoris 72/89" un Voldemāra Hermaņa grāmatu "Mana skiču klade". Sarunas 1. daļa. Latvijas preses vēsture: Sarunas ar Egonu Strautiņu un Voldemāru Hermani. 2. daļa Raidījumu atbalsta:

#65 – podkāsta "Kino Kults" regulārais raidījums ir atpakaļ pēc nelielas, taču neierasti ieilgušas pauzes. Taču laiku velti netērējām, tamdēļ šonedēļ podkāstā tiekam galā ar diviem lieliem blokiem – ziņu bloku (jo pa trim nedēļām bija sakrājies visnotaļ daudz kas, ko ir vērts pieminēt un apspriest). Kā arī pastāstām, ko tad pa šīm trim nedēļām noskatījāmies – īsā atbilde, protams, ir ļoti daudz ko. Šo to pat pataupām citai reizei, jo jau šajā podkāstā sanāk ļoti daudz rekomendāciju, ko noskatīties (un ko skipot). Šajā raidījumā: Kristofers Nolans pārvācas un daudz, daudz citu jaunumu (00:02:55); Ko "Kino Kulta" komanda ir noskatījusies ("Scenes From a Marriage", "Chilling Adventures of Sabrina", "The Green Knight", "Texas Chainsaw Massacre", "Malignant", "Cop Shop", "Emīlija. Preses karaliene", "Free Guy", "Mare of Easttown", "Sex Education" – 00:59:38). Montāža – Toms Cielēns.

El festival

Zaļa varde ar rozā lietussargu baksta rozā vardi ar zaļu lietussargu – tas ir interešu konflikts un arī vāks grāmatai – „Ivars Poikāns. Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999. – 2003”. Neparasta grāmata, kurā iekļauti mākslinieka Ivara Poikāna zīmējumi, kas tika veidoti Latvijas preses izdevumiem kā ilustrācijas žurnālistu slejām par politiskām un sociālām aktualitātēm. Kultūras rondo saruna ar mākslas zinātnieci un izdevuma sastādītāju Diānu Barčevsku un žurnālistu Māri Zanderu, kura teksts arī lasāms izdevumā, un, protams, ar pašu mākslinieku Ivaru Poikānu. "Doma par izdevumu radās pēc Ivara Poikāna veidoto ilustrāciju izstādes izdevumiem “Neatkarīgā rīta avīze” un ”Domas”, kas notika 2018. gadā Mūkusalas Mākslas salonā. Aplūkojot darbus kļuva skaidrs, ka Ivars Poikāns, ilustrējot 20 gadus senus notikumus, ir veicis sava veida hronista darbu, jo attēli ataino nozīmīgus politiska rakstura notikumus, kuru sekas sabiedrība “bauda” vēl joprojām," stāsta grāmatas sastādītāja mākslas zinātniece Diāna Barčevska. Grāmatā iekļauti vairāk nekā 80 Poikāna zīmējumi, kuru nosaukumi ir gana daiļrunīgi. Minot dažus no tiem: “Iepirkuma krustojums”, “Vispārējā vienotība”, “Šķēles lidojums”, “Pienaglis”, “Miers un Bērziņš”, “Nukleārā vecene” u. c. Zīmējumos aptverto laika periodu no politisko un sociālo notikumu skata punkta grāmatā komentē žurnālists Māris Zanders. Grāmatu Ivars Poikāns "Nekas nemainās. Politiskās dzīves hronika 1999–2003" izdevis apgāds "Neputns".

El coneixement de les herbes remeieres sempre ha estat cosa de dones. En la hist

Hans Petter Graver - forskeren og kunnskapsformidleren Pastor Torp møter igjen Professor dr. juris Hans Petter Graver til samtale. I mars 2020 skjedde det på Det Norske Videnskaps-Akademi, der Graver er Preses, men nå møtes de til to samtaler på Det juridiske fakultet ved Universitetet i Oslo, der Graver har arbeidet siden 1993. Nå vil Jan-Aage vite om Gravers oppgave som forsker og kunnskapsformider, og som førte til at professoren i 2020 fikk den prestisjetunge Akademikerprisen. Hans Petter Graver resonnerer høyt om sin begeistring for forskningens resultater til gode for samfunnet, og han snakker om forholdet mellom ulike disipliner innen forskningen. Men Graver snakker også om sin vurdering av koronapandemien, og særskilt om urovekkende utviklingstrekk med negative konsekvenser for menneskerettighetene.

Des de divendres es torna a administrar el vaccí d’AstraZeneca. Diversos estats han decidit tornar sobre llur decisió de suspendre aquest vaccí pels suposats efectes secundaris que podia provocar. Dijous passat l’Agència Europea dels medicaments va assegurar que el vaccí d’AstraZeneca no és responsable de cap augment de casos de trombosi. És una opinió que comparteix el Doctor Joan Pau Ortiz, president de la confederació de metges de l’estat francès.

Notikumi ap nenoindēto Krievijas opozicionāru Alekseju Navaļniju šajās dienās turpinājuši eskalēties: Krievija klaji demonstrējusi savu tiesisko nihilismu un varas pārspēku, ieslogot viņu cietuma, bet valsts iedzīvotāji nav gatavi tam iebilst, vismaz ne masveidā. Arī Rietumu reakcija ir tāda, kā ir. Par ko tas liecina un kāda perspektīvu zīmē? Nedaudz uzmanības veltām arī politiskajā spēlēm Briselē, tur neveiksmīgās vakcinācijas programmas dēļ ir izvērsies skandāls, un kā vainīgais tiek deleģēts Latvijas izvirzītais pārstāvis Valdis Dombrovskis. Cik daudz vērības tam jāpievērš un ka tiek veidota politiskā virtuve Briselē? Bet Mjanmā naktī uz 1. februāri ir noticis militārs apvērsums.  Notikumus ārvalstīs analizē Latvijas - Mjanmas draudzības biedrības valdes priekšsēdētājs Ģirts Kaivēns, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Mjanma. Ģenerāļi atkal valdīs Mjanma, līdz 1989. gadam dēvēta par Birmu, savu neatkarību no britu koloniālās virskundzības ieguva 1948. gadā. Valsts jau kopš pastāvēšanas pirmajiem gadiem saskārās ar iekšēju nestabilitāti, kuras iemesls bija lielais skaits etnisko un reliģisko minoritāšu, kā arī radikāli kreiso spēku – komunistu – mēģinājumi sagrābt varu. Demokrātiskā sistēma tā arī nespēja nostiprināties, un 1962. gada apvērsumā pie varas nāca ģenerāļa Ne Vina vadītā hunta, kas izveidoja toreizējā Birmā sociālistiskas orientācijas valsti ar padomju stila plānveida ekonomiku un vienpartijas politisko sistēmu. Militāristu īstenotais sociālisma eksperiments, kas turpinājās 26 gadus, padarīja Birmu par vienu no trūcīgākajām valstīm Āzijā. 1988. gadā izcēlās plaši nemieri, kas tika nežēlīgi apspiesti, nogalinot vairākus tūkstošus režīma pretinieku, taču ģenerāli Ne Vinu nomainīja cita militāristu grupa, kas 1990. gadā organizēja valstī samērā brīvas vēlēšanas. Pretēji militāristu cerētajam, vēlēšanās uzvaru guva nevis viņu balstītā Nacionālās vienotības partija, bet gan Nacionālā līga demokrātijai, kuru vadīja cilvēktiesību cīnītāju Auna Sana Su Či. Militāristi atteicās atzīt vēlēšanu rezultātus, Su Či tika ieslodzīta mājas arestā, un vēl 22 gadus valsti turpināja pārvaldīt vīri uzplečos. 2003. gadā huntas vadība izsludināja pakāpenisku liberalizācijas programmu ar mērķi veidot, kā tas tika definēts, „disciplinētu demokrātiju”. 2008. gadā tika pieņemta jauna konstitūcija, kura saglabā nozīmīgu armijas ietekmi valsts dzīvē, t.sk. tiesības iecelt ceturto daļu no parlamenta deputātiem. 2015. gadā notika brīvas vēlēšanas, kurās pārliecinošu uzvaru atkal guva Nacionālā līga demokrātijai, un tās līdere Su Či 2016. gadā kļuva par jaunizveidotās civilās valdības vadītāju un ārlietu ministri. Viņas valdībai bija nozīmīgi panākumi, atgriežot Mjanmu starptautiskā apritē, taču iekšpolitiski valsti turpina satricināt etniski konflikti. Militāristu un paramilitāro grupu uzbrukumi rohindžu minoritātei valsts ziemeļrietumos tiek raksturoti kā genocīds. Arī parlamenta vēlēšanās pagājušā gada 8. novembrī Nacionālā līga demokrātijai ieguva stabilu vairākumu parlamentā. Jau tūlīt pēc vēlēšanām no militārajām aprindām izskanēja apgalvojumi, ka vēlēšanu rezultāti esot viltoti, un solījumi rīkoties. Šie solījumi materializējās pirmdien, kad armijas operācijā tika arestēta Auna Sana Su Či, valsts prezidents Vins Mjins un vairāki citi Nacionālās līgas demokrātijai līderi, savukārt nepilni četri simti partijas deputātu ieslodzīti mājas arestā. Varu valstī pārņēma Nacionālā Aizsardzības un drošības padome ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, kas nākamajā dienā izveidoja savu valdību – Valsts Administratīvo padomi. Noteikts ārkārtas stāvoklis uz gadu, solot nākotnē sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Mjanmā notikušo apvērsumu jau nosodījušas Savienotās Valstis, Lielbritānija, Eiropas Savienība un Apvienoto Nāciju organizācija. Kremlis turpina piegriezt skrūves Otrdien, 2. februārī, tiesas priekšā Maskavā stājās šobrīd redzamākais Vladimira Putina režīma opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Izdzīvojis noindēšanas mēģinājumā pagājušā gada augustā un vairākus mēnešus ārstējies Vācijā, Navaļnijs 17. janvārī atgriezās Maskavā un tika tūdaļ arestēts. 2014. gadā iztiesātā prāvā, kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi par politiski motivētu, aktīvajam Kremļa kritiķim tika piespriests trīs ar pusi gadus ilgs nosacīts cietumsods. Soda izciešanas kārtība paredz regulāru reģistrēšanos policijā, kuru Navaļnijs, protams, nevarēja veikt, atrodoties klīnikā Berlīnē, sākotnēji – komas stāvoklī. Tagad Krievijas tiesu vara apsūdzēja viņu nosacītā soda izciešanas noteikumu pārkāpšanā, un otrdienas sēdē tiesnese Natālija Repņikova lēma, ka apsūdzētajam piespriežami divi gadi un astoņi mēneši reāla cietumsoda. Kā savā runā tiesas zālē norādīja Aleksejs Navaļnijs, šī ir prezidenta Putina atriebība par izdzīvošanu slepkavības mēģinājumā un jaunām atklāsmēm par koruptīvajām shēmām, kuru rezultātā tapusi Putina pils – grandiozs un grezns rezidences komplekss pie Melnās jūras. Kā izteicās notiesātais, prezidents Putins vēsturē palikšot ar pavārdu Vladimirs Apakšbikšu Indētājs, ciktāl pērngada atentāts tika īstenots, domājams, indi ievietojot Navaļnija apakšbiksēs. Pēc sprieduma pasludināšanas Maskavas un Sanktpēterburgas ielās devās vairāki tūkstoši protestētāju, sastopoties jau ar ierasto policijas brutalitāti. Apmēram pusotrs tūkstotis protestētāju tika aizturēti. Protesti pret Alekseja Navaļnija tiesāšanu un varas korumpētību notika arī divas iepriekšējās nedēļas nogales. Acīmredzami absurdo spriedumu Navaļnijam nosodījušas Eiropas Savienības, Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Japānas un vairāku citu valstu valdības, piesaucot jaunu sankciju iespēju. Viens no iespējamiem sankciju variantiem varētu būt pilnīga atteikšanās no gāzesvada “Nord Stream” otrās kārtas iedarbināšanas. Jau šobrīd šis projekts ir pakļauts Savienoto Valstu sankcijām un praktiski iesaldēts, taču savu akceptu tam joprojām nav atsaukusi Vācijas valdība, un Krievijas valsts gāzes ieguves koncerns "Gazprom", lielākais projekta investors, joprojām cer to pabeigt un paplašināt Krievijas gāzes eksportu uz Vāciju. Covid + Brexit dubultefekts Pagājušajā piektdienā, 29. janvārī, Eiropas Komisija izsludināja savu kontroles mehānismu Covid-19 vakcīnu eksportam ārpus savienības, kas tapies pēc tam, kad viens no potenciālajiem piegādātājiem – kompānija “AstraZeneca” – paziņoja, ka spēs nodrošināt tikai apmēram trešdaļu no februārī plānotajām piegādēm. Kontroles mehānismam jāveicina vakcīnu pieejamība Eiropas Savienībā, cerot īstenot agrāk deklarētos vakcinācijas plānus. Tomēr jau dažas stundas pēc izsludināšanas plānu nācās koriģēt daļā, kas paredzēja kravu kontroles ieviešanu uz robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju, tādējādi veidojot šeit daļēji slēgtu robežu. Kā zināms, šīs robežas jautājums bija visgrūtāk risinātais sarunās par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību pēc Breksita, un vakcīnu eksporta kontroles plāna publiskošanai sekoja tūlītēji asi protesti no Lielbritānijas, Īrijas un Ziemeļīrijas autonomijas valdību puses. Notika zināms vainīgā meklēšanas process, kurā Eiropas Komisijas preses sekretārs Ēriks Mamers kā galveno atbildīgo piesauca komisijas izpildviceprezidentu un šobrīd arī tirdzniecības komisāra pienākumu pildītāju Valdi Dombrovski. Preses virsrakstos parādījās apgalvojumi, ka Dombrovski šai kļūmē vainojot arī komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai, ko apliecināja pati prezidente, tiekoties ar Eiroparlamenta politisko grupu deputātiem un uzņemoties pilnu atbildību, ciktāl izsludinātais plāns tapis visu komisijas dienestu sadarbībā. Kļūmīgā epizode līdz ar to šķiet izsmelta, taču aktuālas paliek daudz nozīmīgākās bažas par Eiropas Savienības institūciju darbības efektivitāti un sistemātiskumu, īstenojot vakcinācijas programmu.    

Raidījumā Piespēle skaidrojam jaunumus pirms pasaules hokeja čempionāta rīkotājpilsētas paziņošanas un mēģinām saprast, vai un kāda drukātā sporta prese Latvijā ir vajadzīga. Sakarā ar notikumiem Baltkrievijā un valstij atņemtajām tiesībām rīkot šī gada pasaules čempionātu hokejā, starptautiskā federācija pēdējos mēnešos izvairījusies no galīgā lēmuma pasludināšanas. Kas tad uzņems baltkrievu vietā meistarsacīkstes? Bijušas vairākas spekulācijas par šo tematu, ieskaitot arī baumas, ka Rīgai varētu pat atņemt solīto posma rīkošanu, ja Bratislava uzņemtos pati sarīkot visu čempionātu, nelūdzot finansiālu palīdzību no IIHF. Vai varētu būt tā, kar līguma laušana Latvijai ir finansiāli izdevīgākā, nekā rīkošana bez skatītājiem? Kā pasaulē labākie hokeja fani gaida sacīkstes , ko varēs vērot tikai pie TV ekrāniem? Raidījuma otrajā daļā par šonedēļ sociālajos tīklos plaši apspriesto tematu - būt vai nebūt žurnālam “Sports” turpmāk Latvijā un kādā formātā? Šis jautājums aktualizējies pēc Saeimas sporta apakškomisijas vadītāja Riekstiņa kritikas žurnālā. Nejaušība vai atriebība, ka līdz šim no valsts sporta budžeta dotētais žurnāls kļuvis pārāk dārgs. Balvas par Muža ieguldījumu sportā ieguvējs Imants Ziediņš no Talsiem atceras laiku, kad kā mazs zēns skrējis uz kiosku pēc "sportiņa". Kāds ieguvums laukos no drukàtās preses stāsta sporta skolotāju pārstāvis no Grundzāles pamatskolas Māris Stabiņš. Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta vadītājs Edgars Severs stāsta par imesliem kādēļ šogad tieši tagad valsts budžeta dotācija žurnàlam škiet pārāk liela. Topošo treneru un skolotāju viedokli izsaka Sporta akadēmijas rektors Juris Grants. Šonedēļ publiskajā telpā parādījās informācija par to, ka ikmēneša žurnalam "Sports" varētu tikt iesaldēti valsts budžeta līdzekļi jeb līdz šim regulāri piešķirtā dotācija. Piespēles turpinājumā klausāmies ilggadējo "Sporta" redaktoru Daini Cauni. Viedokli par to, kādā veidā uzņem jeb uztver sporta informāciju, izsaka aktīvajā sportā esoša, sieviešu nacionālajai basketbola asiciācijai par piederīgu atzītā Kitija Laksa.

bersastra itu adalah berbagi manfaat bagi sesama

Com cada dimarts, Gustavo Turon ens ha obert la porta del Rebost i, avui, hem tingut un programa intens i complet. A la primera part, hem entrevistat a Francesc Pintado, president de l'Associació d'Empresaris d'Hostaleria de la província de Tarragona, amb qui hem fet una valoració de l'estat del sector i hem conegut com s'organitza l'AEHT i quines activitats du a terme sota la seva presidència. Tot seguit, a la segona part del Rebost, hem parlat amb empresaris de la restauració de les nostres terres. En companyia d'Albert Guzman, Margaret Morelló, Joana Merchán, Arantxa Codorniu i Joan Pons, els quals han aportat el punt de vista del seu negoci o de l'associació que representen, hem abordat les reivindicacions i discrepàncies amb la llei, en les que tothom ha coincidit, com també han coincidit amb les ganes de tornar a treballar que té tot el sector.

Ar bagātu un ietilpīgu vizuālās mākslas un mūzikas programmu, ko ikviens aicināts izbaudīt nevis virtuāli, bet klātienē, jaunnedēļ sevi piesaka Mākslas festivāls "Cēsis - 2020". Par festivāla atklāšanas muzikāli performatīvo piedzīvojumu "Kamēr… peld", par vizuālās mākslas objektiem, kas radīti, iedvesmojoties no festivāla vadmotīva "Skaņa, ko dzirdam, telpa, ko redzam", par "Mēmo melnbalto un Šostakoviču", teātra skati un Silvijai Radzobei veltīto basketbola spēli ar Latvijas garāko aktieru piedalīšanos stāstām piektdienas "Neatliekamajā sarunā". Sarunas dalībnieki – Cēsu mākslas festivāla direktors Juris Žagars, mūzikas programmas veidotāja Indra Lūkina, vizuālās mākslas sadaļas veidotājas Daiga Rudzāte un Žanete Skarule, diriģents Aivis Greters un mākslinieks Pēteris Līdaka.

IKAJs ukentlige radioprogram som sendes på Radio 3,16

Vai zini, ar ko atšķiras jaunuzņēmums no jauna uzņēmuma? Šajā raidījumā ar žurnālisti Andu Aseri, ko pamatoti mēdz dēvēt par “Latvijas startup mediju krustmāti”, ne tikai radām atbildi uz šo jautājumu, bet arī runājām par žurnālistiku, jaunuzņēmumiem un to leksiku, labiem un sliktiem preses relīžu piemēriem, kā arī par divām Andas sirdslietām – kafiju un stāvēšanu uz galvas. Anda Asere ir “Dienas Bizness” žurnāliste, kurā strādā kopš 2007. gada. Anda raksta galvenokārt par mazo uzņēmējdarbību, kā arī seko līdzi aktualitātēm jaunuzņēmumu jeb startup jomā. Ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnē ar specializāciju žurnālistikā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://www.db.lv/ – “Dienas Bizness” tīmekļa vietne https://bit.ly/2WroJk9 – raksts “Kā runāt ar medijiem? Vienkāršas atbildes uz vienkāršiem jautājumiem” https://bit.ly/3c8cQpF – papildu informācija par hakatonu https://tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://instagram.com/pieturzimes – “Pieturzīmju” Instagram profils Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:30] Kā Anda jūtas, esot intervējamās statusā? [02:50] Vai Anda jau vidusskolā zināja to, ka mācīsies žurnālistiku? [04:25] Kā Anda nonāca “Dienas Biznesā”? [05:15] Kad Anda sāka rakstīt par mazo uzņēmējdarbību un jaunuzņēmumiem? [06:20] Ar ko atšķiras jaunuzņēmums no jauna uzņēmuma? [08:50] Uzņēmējdarbības leksika un tās atbilsmes latviešu valodā: hakatons, mītaps un ekosistēma. [13:23] Kas ir “sēklas kapitāls”? [14:30] Investīciju raunds un tā tulkojums. [15:13] Kur Anda meklē terminu atbilsmes latviešu valodā? [16:55] Saziņa ar jaunuzņēmumiem un to leksika: labie piemēri. [19:35] Cik jaunuzņēmumu vadītājus Anda ir intervējusi? [21:06] Prasme izteikties skaidri un lifta runa (elevator pitch). [24:05] Nepatīkamas situācijas intervijās un interviju etiķete. [26:26] Valodas reģistri un to izvēle. [27:55] Kāds ir žurnālista “izdzīvošanas komplekts”? [29:28] Kā mainījies Andas ikdienas darbs ārkārtējās situācijas laikā? [34:12] Vai preses relīzes joprojām ir aktuālas? [36:33] Kāda ir iedarbīga preses relīze? [40:35] Kā izvest žurnālistu no pacietības: ko vajadzētu un nevajadzētu darīt. [50:00] Uzņēmumu publicitāte Latvijā. [51:25] Lielo burtu lietojums nosaukumos. [53:20] Labie preses relīžu piemēri. [55:40] Andas aizraušanās un hobiji: kafija un stāvēšana uz galvas. [58:40] Neparastākā vieta, kur Anda ir stāvējusi uz galvas. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Sjakkstjernen Magnus Carlsen inngår omstridt sponsoravtale med utenlandsk bettingsskap - Frp håper dagens avtale fører til et endelig farvel med norsk spillmonopol.? Den norske kirke får stadig kjeft for å være for politiske, hva har den nye preses Olav Fykse Tveit tenkt å gjøre med det??? På tide å ta et oppgjør med begrepet velferdsprofitører, mener Høyres Torbjørn Røe Isaksen - og møter Rødt, som bruker begrepet så ofte de kan, til debatt? ?Er Nord-Norge de brutte løfters landsdel? Det mener Arbeiderpartipolitiker Ingalill Olsen fra Finnmark, men hun får ikke støtte fra regjeringspartiet Høyres stortingsrepresentant fra samme fylke.? ?Vi skal også se på de svake tallene for varehandelen i desember, og snakke om hva det forteller om norsk økonomi og snakke om Lærere ved Indremisjonens nye folkehøyskole på Sunnmøre får ikke leve i homofilt parforhold eller ha barn utenfor ekteskapet.

Šodien, 7. janvārī, preses konferencē paziņoti "Lielās mūzikas balvas 2019" nominanti septiņās kategorijās. Par mūža ieguldījumu godinās komponistus Maiju Einfeldi un Paulu Dambi. "Lielās mūzikas balvas 2019" pasniegšanas ceremonija notiks 25. februārī pulksten 19.00 Latvijas Nacionālajā operā. Tiešraidē ceremoniju piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika" un sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, bet vēlāk to varēs vērot arī Latvijas Televīzijā. "Neatliekamajā sarunā" - Marutas Rubezes reportāža no preses konferences! Gada uzvedums Fransisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisors Vensāns Busārs (rīkotājs – Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB)) Leonarda Bernsteina mūzikls “Vestsaidas stāsts” Cēsu pils parka estrādē, diriģents Andris Poga, režisors Viesturs Kairišs (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls) Imanta Kalniņa opera “Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā, diriģents Mārtiņš Ozoliņš, režisore Laura Groza-Ķibere (rīkotājs – LNOB) Gada jaunais mākslinieks Pianists Edgars Cīrulis Dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine Saksofonists Aigars Raumanis Gada koncerts Koncerts “Dialogs ar Mocartu” 18. janvārī Lielajā ģildē – soliste Irina Zaharenkova, Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” un diriģents Olari Eltss (rīkotājs – “Latvijas Koncerti”) Ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncerts 27. jūlijā Ventspils koncertzālē “Latvija” (rīkotājs – “Kurzemes filharmonija”) Klavieru kvarteta “Quadra” koncerts “Ķeniņš un Quadra” 30. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā (rīkotājs – Jaunās mūzikas festivāls “Arēna”) Balva par izcilu interpretāciju Dziedātājs Raimonds Bramanis – Tota loma Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā Diriģents Ainārs Rubiķis – Artura Onegēra Trešās simfonijas (“Liturģiskās”) atskaņojums 15. martā Lielajā ģildē (kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri) Pianists Vestards Šimkus un diriģents Atvars Lakstīgala – Sergeja Rahmaņinova Trešā klavierkoncerta atskaņojums 4. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” (kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri) Balva par izcilu sniegumu gada garumā Čelliste Gunta Ābele Dziedātājs Rinalds Kandalincevs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Balva par izcilu darbu ansamblī Čellists Ivars Bezprozvanovs Ērģelnieks Aigars Reinis Pianists Mārtiņš Zilberts Gada jaundarbs Andris Dzenītis – “Leaves leaving Leipzig” vijolei un stīginstrumentu orķestrim, pirmatskaņojums 7. septembrī Dzintaru koncertzālē – Gidons Krēmers, “Kremerata Baltica” un diriģents Fuads Ibrahimovs Santa Ratniece – “Pļavas”, pirmatskaņojums 18. novembrī VEF Kultūras pilī - orķestris “Rīga” un diriģents Valdis Butāns Gundega Šmite – “Rītausmas dieve Ēosa”, pirmatskaņojums 20. septembrī Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga LMB 2019 nominantus paziņoja klātesošie žūrijas locekļi: žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists, JVLMA asociētais profesors Andris Vecumnieks; diriģents, mūzikas pedagogs Jānis Erenštreits; muzikoloģe Ināra Jakubone; muzikoloģe, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Muzikoloģijas katedras vadītāja Ieva Rozenbaha; muzikoloģe, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle; muzikoloģe, izdevniecības “Musica Baltica” direktore – Solvita Sējāne; muzikologs, žurnālists, publicists Armands Znotiņš.

Preses i den norske kirke gjester «Steincast» i Pinsen, kirkens fødselsdag. Biskop Helga Haugland Byfugllien støtter ideen om å reformere abortlovens § 2C. Men hun beklager all den skam kirken gjennom mange år påførte ugifte mødre i Norge. Og ikke alle Bibelens dogmer står for tidens tann, medgir lederen for Den norske kirke. Produsert av Perplex.no

Šonedēļ atkal bijis daudz interesantu ziņu. Aleksandra Brandava aizturēšana: viņš ilgāku laiku sēdējis uz vairākiem krēsliem, tagad ar slimības lapu noķerts Rīgas lidostā. Rīgas Domē valda neslēpts apjukums. Preses cilvēki vairs neceļ klausuli vai ir atvaļinājumā. Bet Saskaņas cilvēki izvairās runāt ar žurnālistiem. Tikmēr cita savulaik Ēģiptē aizturēta Rīgas darbone Ārija Stabiņa tikusi brīvībā. Tieslietu ministrs paziņojis, ka tiesā notikusi aplama esošo likumu interpretācija. Par to visu runājam raidījumā „Krustpunktā”, un studijā ir vairāki žurnālisti: no Latvijas TV Rudīte Spakovska, laikraksta "Diena" žurnālists Atis Rozentāls, no laikraksta "Latvijas Avīze" Māris Antonevičs un no Latvijas Radio Ziņu dienesta - Madara Fridrihsone, kā arī raidījuma vadītājs Aidis Tomsons.

Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Tas, ko mēs iegādājamies veikalā, kādus pakalpojumus lietojam, kam krājam naudu un pat esam gatavi aizņemties, un tas, kam vairs savus līdzekļus neatvēlam – visi šie paradumi ir strauji mainījušies pēdējās desmitgadēs un pētnieki uzskata – mainīsies arī nākotnē. Viens no šo pārmaiņu virzītājspēkiem ir inovācijas – jauninājumi, kas apkalpos tās mūsu dzīves vajadzības, kuras nebija aktuālas vakar, bet būs aktuālas rīt. Latvijas Universitātes zinātnieki vairāku gadu garumā padziļināti pētījuši inovācijas mūsdienu ekonomikā ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā. Pētnieki ir atklājuši sešas inovāciju tendences, kas aizvien būtiskāk ietekmē patērētāju izvēli ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Āzijas tirgus attīstība, inovācijas veselības un vides jomā, uz emocionālo pieredzi balstīti pakalpojumi preču vietā – šīs un citas tendences aizvien vairāk sevi piesaka globālajā tirgū. Raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes pētniece Līga Brasliņa un Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore Anda Batraga. Latvieši projektējusi vēja tuneli filmai “Neiespējamā misija: Sekas” “Viss jau ir vienkārši - ar motora radīto vēja jaudu cilvēks tiek pacelts gaisā,” stāsta “Aerodium” inženieris Kristians Rimkus, kurš kopā ar domubiedru komandu projektēja pasaulē lielāko vēja tuneli filmas “Neiespējamā misija: Sekas” vajadzībām. Šo latviešu veikumu par labu atzinis arī amerikāņu aktieris Toms Krūzs. Preses materiālos var lasīt, ka Holivudas kinozvaigzne Toms Krūzs esot priecājies kā mazs bērns, kad izmēģinājis lidojumu latviešu kompānijas „Aerodium” konstruētajā un būvētajā vēja tunelī, kas bija speciāli gatavots filmas vajadzībām. Par vēja tuneļu projektēšanu stāsta Kristians Rimkus. No Ikara vaska spārniem sengrieķu mitoloģijā, no gaisa baloniem, planieriem un brāļu Raitu pirmajai motorizētajai lidmašīnai ir daudz laika pagājis, bet vēlme cilvēkam pašam pacelties gaisā nav mazinājusies. Tāpēc mūsdienās jau visai ierasta izklaide ir lidošana vēja tunelī, kas pie mums, Latvijā, saistās ar jau minēto kompāniju „Aerodium”. Uzņēmums darbojas kopš 2005. gada un pasaules kontekstā šīs kompānijas vārds izskanēja 2006. gadā, kad Turīnā Ziemas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā „Aerodium” puiši veica lidojumu vēja tunelī.

Salome Zurabišvili 28. oktobrī uzvarējusi Gruzijas prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, Salome Zurabišvili pēc inaugurācijas ceremonijas pagājušo svētdien kļuva par pirmo sievieti šīs Aizkaukāza valsts galvas statusā. 66 gadus vecās gruzīnu izcelsmes franču diplomātes ceļu pretī augstajam amatam noteikušas ne vien pašas izvēles, bet arī viņas dzimtas vēsture. Zurabišvili dzimusi Parīzē, kurp pēc 1921. gada padomju iebrukuma neatkarīgajā Gruzijā bija emigrējušas viņas vecāku ģimenes. Salomes Zurabišvili vecvectēvs no tēva puses Niko Nikoladze bija ievērojams darbinieks 19. gs. gruzīnu liberālās inteliģences kustībā, kam ir zināma līdzība ar latviešu jaunstrāvniekiem, savukārt viņas mātes senčos ir pirmais 1918. gadā neatkarību pasludinājušās Gruzijas premjerministrs Nojs Ramišvili. Ieguvusi izglītību prestižajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā, Zurabišvili kļuva par Francijas ārlietu dienesta darbinieci. 2003. gadā viņa tika iecelta par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2004. gadā pieņēma prezidenta Mihaila Sākašvili piedāvājumu kļūt par viņa valdības ārlietu ministri. Šajā amatā Zurabišvili sevišķi daudz paveica, mobilizējot bijušo padomju bloka valstu, tai skaitā Baltijas, atbalstu Gruzijas centieniem tuvināties Eiropas Savienībai un NATO. Kad 2005. gadā pēc konfrontācijas ar daļu parlamentāriešu Zurabišvili nācās atstāt ministres amatu, viņa nolēma neatgrieties Francijas diplomātiskajā dienestā, bet gan uzsākt patstāvīgu politisko karjeru. Nozīmīgākus panākumus politiķe gan guva tikai pēc piesliešanās partiju apvienībai „Gruzīnu sapnis – demokrātiska Gruzija”, kura kopš 2012. gada vēlēšanām ir valdošais politiskais spēks. Prezidenta vēlēšanās Zurabišvili startēja kā neatkarīgā kandidāte, taču ar plašu „Gruzīnu sapņa” atbalstu. Partiju vada miljardieris Bidzina Ivanišvili, kurš savu kapitālu ieguvis Krievijā, tāpēc „Gruzīnu sapnis” reizumis tiek uzlūkots kā prokrievisks spēks. Arī prezidenta vēlēšanu kampaņā Zurabišvili retorika Krievijas un tās atbalstīto Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistu sakarā bija atturīgāka nekā viņas galvenajam konkurentam Griglam Vašadzem. Tomēr jau pirmajās intervijās pēc ievēlēšanas prezidente Zurabišvili raksturojusi Krieviju kā neprognozējamu agresoru, ar kuru normāls dialogs šobrīd nav iespējams. Kā norāda analītiķi, pēc Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā citāda pozīcija jebkuram prominentam gruzīnu politiķim praktiski arī nav domājama. ES – Japānas līgums 12. decembrī Eiropas Parlaments ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprināja brīvās tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Japānu, pie tam pieņemot rezolūciju, kas mudina abas puses maksimāli izmantot šī nolīguma potenciālu. Par līdzīgu rezolūciju savulaik, apstiprinot brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Kanādu, vienoties neizdevās. Šī vienošanās ir ne vien lielākā Eiropas Savienības vēsturē, bet arī lielākā šāda vienošanās šībrīža starptautiskajā tirdzniecībā. Eiropas Savienības un Japānas summārais tirgus potenciāls aptver 630 miljonus patērētāju, veidojot apmēram 30% globālā kopprodukta un apmēram 40% pasaules tirdzniecības apgrozījuma. Preses konferencē Strasbūrā pēc izšķirošā balsojuma Eiropas Komisijas tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma kā nozīmīgākos ražojumus, kuriem ar šo vienošanos pavērts ceļš uz Japānas tirgu, piesauca vīnu, koksnes izstrādājumus, kosmētiku, apģērbus, liellopu gaļu, kā arī iespēju Eiropas uzņēmumiem piedalīties Japānas municipalitāšu publiskajos iepirkumu konkursos. Savukārt Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas priekšsēdis Bernts Lange nodēvēja šo vienošanos par „drošu kuģi, ar kuru mēs varam zēģelēt šodienas starptautiskās tirdzniecības vētrainajos ūdeņos”. Eiropas Savienības budžets Pagājušonedēļ aizvadītajā plenārsesijā Strasbūrā Eiropas Parlaments apstiprināja nākamā gada savienības budžetu. Tas tiek dēvēts par attīstības budžetu, jo, salīdzinot ar Eiropas Komisijas piedāvājumu, parlamentārieši panākuši lielāku finansējumu izglītībai, jaunatnes nodarbinātības veicināšnai, pētniecībai un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Turpinājumā Eiropas Parlamenta deputātes, Budžeta komisijas locekles Ineses Vaideres redzējums. Notikumus studijā komentēs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.  

Tenk å ha sitt eget lille bispedømme - det har preses Helga Haugland Byfuglien. Vi tok en prat med henne om det å være leder for biskopene, og hvordan det er å være kirkens ansikt utad og lede minnegudstjenesten etter 22. juli.

Šajā podkāsta Sauna "Kas Karsts?!" speciālizlaidumā Rihards un Eduards apsprieda Jūlija putuplasta dzintaru, veselīgo svīšanu, Preses nama jauno viesnīcu un maksātnespējas administratoru sāgu.

Tornem el 2 d'octubre! Abans, deixeu que us expliquem unes quantes coses i escolteu les pífies passades.

 "Sardanista" com a etiqueta excloent. Cultura popular com a

 "Sardanista" com a etiqueta excloent. Cultura popular com a

Grans notícies! Preses falses! Acomiadaments molt relatius! Per descarregar el nostre quadern de vacances, visiteu http://bericidsulfuric.com/quadern I per escoltar-nos durant l'estiu, sintonitzeu Catalunya Ràdio a partir del 18 de Juliol! "Interferències", d'una a dues del migdia.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire. ANO 70. gadskārta Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas. Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt. „ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda. Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks: „Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks. Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru. Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar. Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot. Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt. „Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste. Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī  Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" pievēršamies aktualitātēm: Ukrainas prokrieviskie kaujinieki sākuši apšaudīt Melnās jūras ostas pilsētu Mariupoli. Vai konfliktā ar Kijevu šim mērķim ir tikai simboliska, vai arī stratēģiska nozīme? Viesi studijā: Vidzemes augstskolas lektors, ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Abi eksperti atzīst, ka notikumu Maruipolē aizvadītās nedēļas nogalē ir nepieteikta Krievijas Federācijas kara darbība Ukrainā. Par to liecina, ka tur vairs nav tikai atsevišķi brīvprātīgie, "tur uzdarbojas organizētās karaspēka vienības", uzskata Jānis Kapustāns. "Pieņemu, ka tās ir īpašu uzdevumu vienības, ko varējām redzēt Doņeckas lidostas ieņemšanā, grūti iedomāties, ka tie bija vienkārši brīvprātīgie, kas gāja uzbrukumā un ļoti precīzi, mērķtiecīgi sabombardēja lidostas jumtu," analizē Kapustāns. Otrs, kas norāda, ka šis ir organizētas vienības - šiem separātistiem jeb teroristiem ir ļoti moderni ieroči, kādu Ukrainas armijai, iespējams, nemaz nav. Kamēr NATO joprojām nav pieņēmusi vienotu lēmumu par palīdzību Ukrainai cīņā ar prokrieviskajiem separātistiem, Latvija palīdz apmācīt ukraiņu virsniekus, kuri uz apmācībām ierodas Latvija, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Raidījumā arī saruna ar Latvijas ukraiņu savienības valdes locekli Olgu Bergu, vērtējot, kāda palīdzība visvairāk nepieciešama Ukrainas cilvēkiem. Mariupoles apšaude bijis tikai terorakts vai tomēr Krievijas gatavota plašāka ofensīva? Galvenais neatbildētais jautājums uz šo brīdi ir, vai Mariopoles apšaudīšana ar mīnmetējiem bija tikai atsevišķs terorakts vai arī Krievija gatavojas jaunai, plaša mēroga ofensīvai.  Lai gan liela daļa ārvalstu notikumu vērotāju prognozē, ka ar uzbrukumu Mariopolei Krievija gatavojas izveidot "koridoru" starp Krievijas anektēto Krimu un Doņecku, analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināts, ka vairāki šādam ofensīvam nepieciešamie indikatori pagaidām trūkst. No vienas puses "Statfor" pētnieki atzīst, ka "Grad" reaktīvo mīnmetāju izmantošana norāda, ka uzbrukums bija rūpīgi plānots un tam bija valstiska mēroga atbalsts.  Uz to norāda arī NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, kurš skaidro, ka pēdējo dienu laikā Krievijas karaspēks ir devies palīgā prokrieviskajiem kaujieniekiem. Gan NATO, gan arī analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināti, ka tik nopietnas bruņutehnikas ievešana norāda uz gatavošanos plašākam uzbrukumam. Taču par to, ka tas nozīmē ilgi aprunātā starpsavienojuma izveidi, ekspertu domas dalās. Vārdā neatklāti avoti no prokrievisko kaujinieku rindām britu laikrakstam "The Guardian" iepriekš bija vēstījuši, ka viņi nemēģinātu ieņemt tik lielu pilsētu kā Mariopoli, jo tas nozīmētu tik plašas kaujas pilsētas centrā, ka Mariopole tiktu pilnībā iznīcināta un ietu bojā simtiem cilvēku. Arī pašpasludinātās tā dēvētās Doņeckas tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko preses konferencē, kurā viņš uzņēmās vainu par uzbrukumu, piebilda, ka pašā pilsētā iebrukt nav plānots. "Mēs esam pieņēmuši lēmumu negaidīt, līdz Ukrainas armija sāk ofensīvu, mēs vienkārši neļausim viņiem noformēties, Mēs turpināsim uzbrukt līdz sasniegsim Doņeckas robežu. Dārgie mediji – es jau esmu teicis -ja es redzēšu draudus Doņeckas zemei no jebkura apdzīvota punkta, es šos draudus iznicināšu, bet ja draudi nebūs, tad mēs runāsim citu valodu," norāda Zaharčenko. Arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes preses pārstāvis Andrijs Lisenko uzsver, ka uzbrukums Mariopolei vēl nenozīmē jauna ofensīva sākumu. Preses konferencē nedēļas nogalē pulkvedis uzsvēra, ka nemiernieki apšaudīja Ukrainas pozīcijas, lai paplašinātu savu teritoriju un pielāgotu robežlīnijas savām vajadzībām. Nekādas pazīmes par plašāku uzbrukumu Mariopolei pagaidām neesot. Analīzes un prognožu centrs «Statfor" uzsver, ka Krievija loģistikas ziņā vēl nav gatava jaunam, plaša mēroga ofensīvam. Lai izveidotu "koridoru" starp Krimu un Doņecku, Krimas infrastruktūrā būtu nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, taču kopš aneksijas,  Krievija pussalu ir atstājusi relatīvi neskartu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par vienu no Prezidentūras izvirzītajām prioritātēm: Eiropas vietas un lomas stiprināšanu pasaulē, kā arī par to kāda šobrīd īsti ir Latvijas vieta Eiropā un pasaulē. Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš. Jaunajā rubrikā piedāvāsim dažādus viedokļus par Eiropas vārda brīvības sadursmi ar teroristiski noskaņotiem pretiniekiem. Imigrācijas politika, islāma vaina un agresīva islāma kariķēšana Uzbrukums franču satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai ne tikai satricinājis sabiedrību un mudinājis solidarizēties atbalsta akcījā 'es esmu čārlijs', bet arī aizsācis plašas debates par Francijas imigrācijas politikas fiasko, islāma vainu un to, cik pieņemama ir agresīva islāma kariķēšana, kas dažkārt robežojas ar ksenofobiju un rasismu. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62240" layoutid="0" layout="" static=""} Politikas analītiķis Žeroms Sent-Marī britu laikrakstam „The Guardian” prognozēja, ka Francijā, kur jau līdz šim bija negatīva attieksme pret islāmu un ir vāja valdība, apšaude kļūs par pagrieziena punktu un tai būs ļoti nopietnas un ilgstošas sekas Francijas politiskajā dzīvē. Eksperts lēš, ka visdrīzāk lielākie cietēji būs vienkāršie musulmaņi. Imigrantu kopienas jau līdz šim Eiropā tika uzlīkotas ar lielām aizdomām. Īpaši Francijā un Vācijā. Francijā dzīvo vislielākais musulmaņu skaits visā Eiropā - pieci miljoni, bet Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu jeb pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Šāvēji turklāt nebija iebraucēji, bet gan imigranti trešajā paaudzē. Daudziem tas licis secināt, ka Francijas piekoptā integrācijas politika ir izgāzusies. Musulmaņu organizācijas Francijā un citviet Eiropā ir paudušas viennozīmīgu nosodījumu notikušajam, skaidrojot, ka starp islāmu un terorismu nav liekama vienlīdzības zīme. Tikai neliels musulmaņu skaits apšaudē vaino islāmu. Lielākā daļa uzskata, ka vardarbības iemesls ir aizvainojums un arābu tautu apspiešana, nevis teoloģija. Stīvens Fišs, politologs no Kalifornijas universitātes Bērklijā, savā grāmatā “Vai musulmaņi ir atšķirīgi” ir izpētījis saikni starp islāmu un vardarbību un secina, ka valstīs, kur musulmaņi veido lielāko iedzīvotāju daļu, slepkavību skaits ir daudzkārt zemāks. Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Rads al Huseins, kurš pats ir musulmanis, skaidro, ka islāms nav vainojams notikušajā. „Mums šobrīd visiem ir nepieciešams nomierināties, mums nevajag atmaksāt ar to pašu. Ne islāms, ne arī Eiropas multikulturālisms ir vainojams asiņainajos uzbrukumos, kā daži labējā spārna politiķi ir sākuši apgalvot,” norāda Zeids Rads al Huseins. ANO komisāra aicinājums dzirdīgas ausis Francijas sabiedrībā pagaidām liekas gan nav atradis. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka pie visa ir vainojama tieši islāma reliģija, tādēļ aicina ierobežot imigrāciju. Kareivīgā Francijas „Nacionālās frontes” partijas līdere Marina Le Pena ir gājusi vēl tālāk un ierosinājusi sarīkot referendumu par nāves soda atjaunošanu, kā arī Šengena zonas atcelšanu. Pret imigrācijas noskaņotās partijas visā Eiropā tagad veikli izmanto Parīzes apšaudes kā pierādījumu, ka viņu bažas un brīdinājumi par Eiropas islamizāciju bijuši patiesi. Prezidentūra ES padomē: Latvijas loma globālās spēlēs „Junkers, apskāvis Straujumu, ieved Latviju ES prezidentūrā” pagājušā nedēļā vēstīja laikraksts „Diena”, jo vienā no oficiālo pasākumu fotogrāfijām tieši šāds mirklis fiksēts. Žestu kultūras pētniekiem šeit būtu savs skaidrojums, bet acumirkļa vērtējums liek domāt, ka tas ir saudzīgs, bet stingrs „mājiens” – „jums būs jātiek galā ar daudziem izaicinājumiem”. 8. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu,  Latvijas valdību un Eiropas komisāriem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apsprieda prezidentūras prioritātes. Līdz ar „darba uzdevumu listes” oficiālo sakārtošanu turpmākiem sešiem mēnešiem, rodas nepieciešamība saprast šī perioda Latvijas lomu pasaulē, jo viena no Latvijas prezidentūras izvirzītajām prioritātēm ir Eiropas lomas stiprināšana pasaulē. Latvija ir Eiropa, mēs esam Eiropa – kas mums būs jādara, lai veicinātu ES un Latvijas globālā spēlētāja lomas attīstību? {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62334" layoutid="0" layout="" static=""} Preses konferencē EK priekšsēdātājs Junkers uzsvēra mazo valstu spēju koncentrēties uz svarīgajiem jautājumiem, līdz ar to norādot, ka tās nereti ir spējīgākas prezidentūras īstenošanā kā lielās valstis: „Pēc pieredzes varu teikt, ka mazo valstu prezidentūras bieži vien ir krietni veiksmīgākas nekā lielajām valstīm,” atzina Junkers. Neprognozējami „spēles noteikumi” būs uzdevuma, censties nokārtot „domstarpības” starp ES un Krieviju. No Latvijas tiek gaidīta vidutāja loma šo attiecību noregulēšanā. „Attiecībās ar Krieviju jāievēro dažādas stratēģijas - sankcijas un atvērtus komunikāciju kanālus, lai varētu baudīt sankciju augļus, un Latvija var nodrošināt sabalansētu pieeju šajā jautājumā, ” diskusijā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni. Mogerīni akcentēja arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmo vizīšu mērķi un uzdevumus. Rinkēvičs savas vizītes uz Kijevu un Maskavu pats nedaudz jokojot nodēvējis par „izlūkmisiju”, lai ziņotu, kā „varētu virzīties tālāk gan kopīgas Eiropas Savienības stratēģijas izstrādē attiecībā pret Krieviju, arī par jautājumiem, ko ES varētu virzīt tālāk uz priekšu politiska dialoga veidā”. Augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos pauda pārliecību, ka Latvijas prezidentūra ES var palīdzēt stiprināt ES vienotību un Rinkēviča redzējumu vērtēja atzinīgi. Arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks akcentēja Latvijas nozīmi ES attiecību ar Krieviju noregulēšanā, īpaši uzsverot, ka ES īstenos mierīgu līdzāspastāvēšanas politiku – tā nebūs vērsta „pret Krieviju”. Viņš arī atzina, ka Latvijai šāds politikas virziens maksās augstāku cenu nekā daudzām citām ES valstīm, taču pašreiz nav citas iespējas. Tāpat Tusks vērtēja Latviju kā labu piemēru tam, kā veiksmīgi izkļūt no krīzes un kā pieņemt drosmīgus lēmumus par strukturālām reformām, lai atjaunotu ekonomisko stabilitāti. „Es esmu pārliecināts, ka prezidentūra Laimdotas Straujumas vadībā būs aktīva, efektīva un produktīva,” Latviju uzteica Tusks. Pagaidām jaunais Latvijas statuss ES mērogā vairāk akcentēts ir tieši ārpolitiskā līmenī, bet ko par to domā cilvēki Latvijā? Vai viņi jūtas kā īpaša ES sastāvdaļa, vai prezidentūrai būs kāda loma arī ikviena ikdienas dzīvē turpmāko pusgadu un ilgāk, to rādīs laiks un notikumi, un katra paša pārdomas un secinājumi. Analītiķi atzīst, ka par prezidentūras sākumu grūti sniegt vērtējumu, jo pirmās dienas noritēja svinīgā gaisotnē, visiem iesaistītajiem iepazīstot prezidentūras īstenošanas komandu, politiķus un ierēdņus. Svarīgs aspekts ir arī, ka Latvijas prezidentūru ES Padomē atklāšanas pasākumu dienaskārtību ietekmēja terora akts Parīzē.  Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Vai Parīzes terorakts izrādīsies mūsu prezidentūras noteicošais notikums? Latvijas lomu pasaules ģeopolitikā var tikai prognozēt, ņemot vērā mūsu valsts pirmās prezidentūras ES Padomē uzdevumus un izaicinājumus. Rezultātus varēsim sākt analizēt jau visai drīz, pirmos  – pēc Rinkēviča kunga vizītēm pie mūsu austrumu kaimiņiem.