Podcasts about ozola

Stāsta koku vilnas meistars Ritvars Točs. No ozola agrāk daudz darināja audumu. Tas bija pats siltākais materiāls, kas ne tikai pasargāja no sala, bet arī ārstēja. Mūsu tauta savu viscēlāko koku – ozolu –, izmantoja jau sirmā senatnē, kad pārsvarā paši dzīvoja ozolainēs, un tas viss izlasāms dainās. No ozola vilnas taisīja kroņus un meiteņu zīļu vainagus, brunčus, segas un zirga deķus, filčus, cimdus un cepures. Ozola vilna ļoti silda. Tāpat kā citi koki, ozols pārsvarā rūgst divus gadus. Pēc tam, kad divus gadus koks izrūdzis, ievāc šķiedru. To izmazgā, izsukā un iegūst skaistu vilnu. Ir arī baltozols un tā šķiedra ir baltāka. No baltozola taisīja siltus zirga deķus. Baltozols ir, ja celms ir jau nolauzts un salnas apēd mizu. Zem tās pēc tam parādās balta šķiedra. Smiltenes pusē ir daina: „ Baltozola sagšu audu, kalniņā sēdēdama.”. Vissmalkāko ozola vilnu var iegūt no pirksta resnuma zariņiem. No tādas tika taisīti krekli. „Es noaudu skaistu kreklu, no ozolu pazarēm”. Tik tēlaini dainās pateikts, ka cilvēki pat prāto, kā var no ozola zariem uztaisīt kreklu? Kārtainos vainagus taisīja no ozola vilnas. Visskaistākie bija zīļu vainagi, kurus meitas darināja tikai vienai dienai – savām kāzām. Kārtām sapina ozola dzīparu un pašās beigās liepas diegā savēra ozola zīles. Zīle simbolizē auglību un pārticību. Zīļu vainagus agrāk nodeva mantojumā un tie varēja būt milzīgi. Ar ozola vainagu nekad nesvīdīs galva, būsi pasargāts no saules, vēja un aukstuma. Ozola vilnu bieži izmantoja arī cimdiem un cepurēm. Dienas laikā var uztaisīt vienu cimdu. To pina kārtām. Sāka no dūres uz leju, bet pēc tam otru kārtu jau uz augšu. Pats pēdējais bija īkšķis. Kad cimdiņš bija nopīts, to noņēma, kārtīgi izklapēja un aukstā ziemā varēja vilkt. Arī siltākās villaines un deķus taisīja tieši no ozola. Ozols tevi pabaroja, apģērba un izārstēja. Jauni vai veci vilka ozola vilnas kreklus un cimdus, sedzās ar ozola vilnas segām. „Izšūpoju bāleliņu ozoliņa zariņā, man apsedza vedekliņa ozolzara villainīti.” Dainā skaidri un gaiši pateikts, ka no ozola zaru vilnas taisīja villaines. Var taisīt pat ozola vilnas stīgas. Arī dainās minēts, ka dieviņš spēlēja uz ozola stīgām. Un tiešām, ozola stīgas ir ļoti skanīgas. Arī tās, līdzīgi kā liepas stīgas, var izmantot koklēm un cimbalām. Stīgas taisa tikai no jēlā ozola, kas norūdzis pusceļā. Šāda šķiedra ir kā zirga astri – stipra un izturīga kā makšķeraukla. Ar tādu diegu var gan šūt, gan to izmantot koklēm. No zīlēm var uztaisīt arī padsmit ēdienus – var cept maizīti, plāceņus, dažāda veida cepumus un kafiju. Arī kvasu un alu agrāk darīja no zīlēm. Bada gados zīļu miltus izmantoja jebkuram ēdienam kā saistvielu. No zīļu masas var pagatavot pat šokolādi un veselīgus saldos sieriņus. Tie atgādina kakao masu. Vēsā vietā šos sieriņus var uzglabāt ļoti ilgi. Arī zīļu cepumi glabājas gadiem ilgi un ar tiem nekas nenotiek. No zīlēm var pagatavot pat ļoti garšīgas piparkūkas. Es pats sienu zīļu sieru. Gan audumu, gan ēdienu – to visu mūsu senčiem nodrošināja ozols.

Stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja, vadošā pētniece Aija Taimiņa. Siļķes, šaujampulveris, medus, skābēti kāposti, vīns, alus, eļļa, labība, tauki, ogles, degvīns un viskijs, un apelsīni, un grāmatas… Vai varat atminēt, kas vieno visu  uzskaitīto (un vēl arī nepieminēto)? Ja tirgus precei ilgi jāglabājas un jādodas tālā ceļā, bez piemērota un droša iepakojuma neiztikt. Ozola muca gadsimtiem ilgi ir kalpojusi kravu transportam – pa ūdensceļiem pārvietojās mucām piekrautas liellaivas un kuģi, pa zemesceļiem preci mucās veda smago ormaņu pajūgi. Muca ir sen zināms, standartizēts svara un tilpuma mērs, tās lielumu un formu noteica uzglabājamā produkta veids. Dažādas mucas apraksta seni vēstures avoti. Mucā varēja pārlaist naktis, pat dzīvot, kā vēsta leģenda par antīko grieķu filosofu kiniķi Diogenu un imperatoru Aleksandru Lielo. Tiesa, Diogēna muca (dolia), visdrīzāk, bija darināta no māla. Jūlijs Cēzars licis ar katapultām mest degošas mucas aplenktajās pilsētas, lai izraisītu ugunsgrēkus, savukārt Marseļas aizstāvji laiduši virsū degošas mucas aplencējiem. Alpos, gallu ciemos redzētās triju veidu koka dēlīšu mucas pirmais aprakstījis romiešu dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais. Viduslaikos mucenieku amata meistari prata izgatavot dažāda veida mucas lielā skaitā, turklāt katru mucu meistars marķēja ar savu zīmi, tā garantējot sava darba kvalitāti. Rīgā mucu meistaru pienākumus un mucinieku amata jeb kompānijas (cumpanye van deme bodekwerke) kārtību jau kopš 1375. gada noteica šrāga (der bodeker schra). Rīgas meistariem bija jāprot izgatavot triju lielumu mucas. Mucu izmantošana grāmatu, pergamenta rokrakstu un dokumentu ruļļu transportam ir mazāk zināms, mūsdienās pat mulsinošs grāmattirdzniecības vēstures jautājums. Līdz ar grāmatu iespiešanas sākotni (Mainca, 1450) Eiropā spēji palielinājās iespiesto grāmatu kopskaits, tika dibinātas jaunas tipogrāfijas un atvērti jauni grāmatu veikali un  izdevniecību pārstāvniecības. Pirmajos 50 grāmatiespiešanas gados Eiropā tika  izveidotas 282 tipogrāfijas, kurās iespieda aptuveni 29 000 izdevumus, katru no tiem iespieda daudzos (100–300) eksemplāros. Eiropu pārpludināja aptuveni pusmiljons  (550 000) iespiestu grāmatu; tās pirka un pārdeva, grāmatu tirdzniecības apgrozījums pieauga daudzkārt. Grāmatas tirgoja veikalos, grāmatsietuvēs un pilsētu gadatirgos. Frankfurtes grāmatu gadatirgus (Buchmesse) ir visvecākais un slavenākais grāmatu gadatirgus jau 500 gadus. Dažāda lieluma, bieži samērā smagu grāmatu pārvietošana bija visai nopietns jautājums. Grāmatu papīrs vai pergaments ceļojuma laikā nedrīkstēja ciest – aizvākota, noblīvēta muca labi sargāja no mitruma un cita veida bojājumiem.   Ar grāmatu pārdošanu un transportēšanu no un uz gadatirgiem nodarbojās īpaši specializējušies pārvadātāji–grāmatu tirgotāji jeb ceļojošie grāmatu vedēji (Buchführer). No drukas kungiem (proti, tipogrāfiem) saņemtās grāmatas varēja pārvietot saiņos (Ballen), kastēs un mucās, iepakoto preci nodeva pārvadātāju (smago ormaņu vai kuģinieku) rīcībā, turklāt pēc saņemšanas iztukšotā grāmatu muca bija jāatgriež tirgotājam. Grāmatu tirgotāji redzami vien pāris 16. un 17. gs. attēlos. Zīmējums Nirnbergas amatnieku brālības piemiņas grāmatā (att.) rāda vietējo grāmatu vedēju Hansu Kepneru (Keppner, +1543), kas septiņus gadus darbojies amatā. Kepners liek vidēja lieluma grāmatas visai augstā, stīpotā mucā. Cits attēls liecina, ka grāmatu muca varēja būt zema un plata. Tādu mucu grāmatu tirgotāju veikala noliktavā 1698. gadā redzējis vācu gravieris Kristofs Veigels (Weigel), kurš attēloto ainu pavadījis ar pamācošu, pārdomu pilnu dzejolīti: "Grāmatu tirgotājs ved jums gudrības dārgumus, atrodiet  vietu labām grāmatām. Kas gan še ir cilvēka miesa? / Ceļinieka manta zūdīga, visos laikos, / blīvi apdrukāts papīrs, / grāmata, rūpestos iesieta; ar to tirgojas nāve un laiks, / līdz beidzot mūžība izpako." Abi attēli liecina, ka mucās blīvi pakotas jau iesietas grāmatas. Nirnbergas grāmatu vedējs kārto mucā atbilstoši vācu renesanses gaumei iesietas grāmatas ar melnu un sarkanu ādu pārvilktos koka vākos ar slēdžiem un apkalumiem. Tomēr jāzina, ka grāmatu vedēji un tirgotāji parasti transportēja neiesietas grāmatas, pircējs pats pēc savas gaumes un rocības pasūtīja un apmaksāja iesiešanu. Tāpēc mūsu bibliotēku krājumos atrodamas daudzas 15.–16. gs. Venēcijā vai Nirnbergā drukātas grāmatas, kuru iesējumi visdrīzāk darināti Rīgā. Tas arī saprotams, jo smagie koka vāki grāmatu mucas svaru stipri palielināja, bet muitas un tirgus nodevas bija atkarīgas no preces svara. Nav šaubu, ka ārzemju grāmatu tirgotāji 15.–17. gs. pārdeva savu preci Rīgas gadatirgos, bet Rīgas pirmais grāmatiespiedējs Nikolauss Mollīns 1599. gadā veda savus izdevumus uz Frankfurtes gadatirgu. Lai gan droši tas nav zināms, var pieņemt, ka pa laikam šīs grāmatas tika pārvietotas mucās. Laba, liela muca ir visādi noderīga. Muca glābj nelaikā pārsteigtus mīlniekus: Džovanni Bokačo “Dekamerona” (1348) 7. dienas novele stāsta, kā liela muca ļāva izmanīgai neapolietei apmānīt savu vīru un ļauties mīlas priekiem ar mīļāko. Mucā var paslēpties kopā ar savu “klarineti”, lai noklausītos citu runas. Uz mucas var pakāpties, lai dziedātu vakara dziesmu iemīļotajai, kā to gribēja  precēties kārais Dundurnieks Ādolfa Alunāna dziesmu spēlē “Mucenieks un muceniece” (1872). Un tā vien šķiet, ka asprātīgais latviešu teātra tēvs Alunāns vēlējies parādīt, ka viņam viduslaiku erotiskais stāsts par mucu ir zināms. No amatniekiem visiem ir Tas jautrāks mucenieks, Pie darba citi sten un pūš, Bet mūsu darbs ir prieks.                 (Ādolfs Alunāns. Mucenieks un muceniece)

Pirms nepilniem diviem gadiem Latvijā tika uzsāka pirmā bioreģiona izveide. Kāds sabiedrībai labums no šāda reģiona izveides, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro biedrība "Greenfest" valdes locekle Lāsma Ozola, Cēsu rajona lauku partnerības projektu koordinatore Anda Briede un Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede. "Bioreģiona ideja aizsākās 2018. gadā, kad domubiedru grupa sanāca kopā un sāka rīkot festivālu "Greenfest". Tas bija festivāls, kas bija domāts, lai aicinātu līdzīgi domājošos un veicinātu vides apziņu, veicinātu zaļo dzīvesveidu. Festivāla laikā mums radās ideja, ka mums ir jādara kaut kas vairāk, nekā mēs darām šobrīd," skaidro Lāsma Ozola. Ideja ir par zemes resursu aizsardzību Gaujas Nacionālā parka teritorijā, domājot par veselīgu dzīvesveidu, par veselīgu pārtiku, par bioloģisko pārtiku. Guna Kalniņa-Priede norāda, ka galvenais vārds ir sadarbība, "sadarbība jebkurā līmenī ar vēlmi dzīvot tīrā vidē, domāt par nākotni, par bērniem, likt uzsvaru uz to. Mēs mācāmies daudz pat no bērniem, mūsu paaudzi un vēl vecāka paaudze, kā dzīvo dabai blakus, nedarīt tai pāri un būt līdzsvarā ar to. Un tā ir ļoti lieliska platforma".  Bioreģiona izveidē ir iesaistītas trīs pašvaldības - Cēsu novads, Siguldas novads un Valmieras novads, visi, kas ir Gaujas nacionālajā parkā.  2023. gadā tika parakstīts labas gribas memorands, kurā pirmais rīcības virziens ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un veicināt veselīgu pārtiku, bioloģisko pārtiku skolās. Līdz ar to tiek domāts, lai iepirktu bioloģisko pārtiku no vietējiem zemniekiem. "Jo kā gan mēs veicināsim to tīro vidi, ja mums nebūs saimniecības, kas saimnieko bioloģiski, tātad bez pesticīdiem un minerālmēsliem, un mēs neēdīsim šo tīro pārtiku. Mēs darām ļoti daudz naudas, miljonus pārtikai tieši caur skolām, bērnudārziem, un būtu prātīgi šo naudu atdod bioloģiskajai lauksaimniecībai un vietējiem zemniekiem," norāda Guna Kalniņa-Priede. 

Bieži raidījumā Kā labāk dzīvot tiek pieminēts veselīga uzturs, jeb veselīga pārtika. Kas ir veselīga pārtika? Un - vai veselīga pārtika vienmēr ir arī droša pārtika? Analizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes prodekāne, docente, pētniece Liene Ozola un Valsts zinātniskā institūta BIOR uztura speciāliste/ eksperte Inese Siksna. Ierakstā uzklausām Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas padomes locekli Gustavu Norkārklu. Viņš ir arī daudznozaru bioloģiskās zemnieku saimniecības "Salenieki" īpašnieks. Tāpēc vaicājam, vai bioloģiskā pārtika ir veselīga un droša?

“Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā” – par „Wolt” un „Bolt” piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģisko analīzi trīs gadu garumā izvaicājam pētnieku komandu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc? Kutūras rondo sarunājas Maija Spuriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece un projekta vadītāja, Iveta Ķešāne, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošā pētniece, Sabīne Ozola, Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrantūras studente, kura projektā iesaistījās studējot Kultūras akadēmijā, un režisore Krista Burāne, kuru uzrunāja pētnieki, lai veikums nepaliek tikai akadēmiskā līmeni, bet ir arī „tulkots” ir mākslas valodā. 17. decembrī plkst. 15 Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā (Tabakas fabrikas kvartāls, Miera iela 58a) norisināsies Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieku īstenotā fundamentālā un lietišķā pētījuma “Digitālajās platformās nodarbināto autonomijas izpratnes un prakse: Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzes kultūrsocioloģiska analīze” noslēguma pasākums – simpozijs “Cilvēks aiz kastes pētniecībā un mākslā”. Simpozija pirmajā daļā “Pētniecība” projekta pētnieku komanda – Maija Spuriņa, Iveta Ķešāne un Sabīne Ozola – iepazīstina ar pētījumā izmantotajām metodēm, savāktajiem datiem, sniegs vispārēju pārskatu par akadēmiskajiem rezultātiem un ieskicēs ar šo darbu saistīto problemātiku. Nozīmīga pētījuma daļa veltīta pētniecībā balstītai mākslai: simpozija otrajā daļā “Māksla” dramaturģe Krista Burāne piedāvās ieskatu topošajā izrādē “Piegāde tieši laikā”, un režisors Dans Silovs pastāstīs par dokumentālās filmas “Neredzamie cilvēki” tapšanu, piedāvājot simpozija apmeklētājiem noskatīties filmas fragmentu. Par kurjera darbu -Wolt un Bolt piegādes darbinieku pieredzi un saskarsmes kultūru ar apkārtējiem.  Kā mūsu sociālā realitāte – līdzcilvēki, kas mūs apkalpo ne tikai ar aplikāciju starpniecību, bet arī reālā fiziskā saskarsmē, var būt pārtulkota arī mākslas valodā? Kas ir „kiberproletariāts” un „aizvainojums”, kas akumulējas darot savu darbu un kāpēc?

Kad uzzināju, ka Linda Apse ir uzrakstījusi grāmatu par šaha lielmeistari Danu Reiznieci - Ozolu, nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu pie grāmatas, lai to izlasītu, un kad varēšu runāt ar Danu. Mani fascinē cilvēki ar jaudīgu stratēģisko domāšanu, apbrīnojamu izturību un augstu meistarību jomā, kas viņus interesē.Grāmatā par Danu mani aizrāva stāsts, kā viņa, paralēli savam ikdienas darbam, šahā uzvarēja tā laika pasaules čempioni šahā. Sarunā ar Danu gribēju no viņas dzirdēt iespējami daudz - kā viņa domā, kā trenējās, ko no šaha ir pārnesusi uz savu darba dzīvi un politiķes karjeru, kas no viņas pieredzes un zināšanām var noderēt citiem, pat ja šahs nebūtu mūsu ikdiena.Danas meistarību un darba spējas atzinīgi novērtē arī šaha spēles augstākajās aprindās. Noķert viņu uz sarunu nav vienkārši - Dana bieži ir ceļā, jo sacensības, kurās viņa ir iesaistīta, notiek visā pasaulē. Arī uz šo sarunu viņa ieradās pa tiešo no lidostas. Dana ir Starptautiskās Šaha federācijas (FIDE) rīkotājdirektore un tur pilda arī valdes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus.Vairāk informācijas sarunas lapā.KĀ TAPA ŠĪ EPIZODE:1) To ierakstījām ar atbalstu no Pasiekstes Vējdzirnavām, kurās ir iedvesmojošs stāsts par cilvēka jaudu, kas pozitīvi aplipina arī dzirnavu viesus – mani tai skaitā. Dzirnavu krogā var garšīgi paēst, bet namiņos nakšņot mājīgā atmosfērā. Dodies uz Pasiekstes vējdzirnavām, ja gribi atpūsties, svinēt un iedvesmoties!2) Epizodi mēs ierakstījām mūzikas grupas Instrumenti studijā. Īpašs paldies Jānim Šipkēvicam, kurš ne tikai rada un spēlē unikālu mūziku, kuru vari dzirdēt koncertos, bet ik pa laikam arī sūta interesantu vēstuli par dzīvi. Arī tu vari to saņemt, ja pieteiksies Jānim viņa saitē.3) Epizodi samontējām ar atbalstu no dalībniekiem mūsu jaunākajā programmā „Jaudīga Partnerība“. Šo programmu Laura un Mišels izveidoja, lai Cilvēkjaudas faniem būtu vēl foršākas attiecības ar mīļoto cilvēku un lai partneri ir spēcīgāka komanda, kurā katrs gan sasniedz savus mērķus, gan arī ikdienā gūst vairāk prieka.Ja šīs tēmas ir aktuālas arī tev, tad šomēness piedalies programmā Jaudīga partnerība. Tā tu izdarīsi divas labas lietas vienlaicīgi – tu gan parūpēsies par savu attiecību kvalitāti, gan arī palīdzēsi mums turpināt Cilvēkjaudas podkāstu.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:44 Kam radās ideja rakstīt autobiogrāfisku grāmatu par Danu Reiznieci-Ozolu4:11 Kā pieredze politikā palīdz pildīt Starptautiskās Šaha Federācijas (FIDE) valdes priekšsēdētāja vietnieces pienākumus8:03 Kādēļ šaha spēlēšanu Dana šobrīd ir nolikusi otrajā plānā9:28 Kurš ir labākais vecums, lai sāktu trenēties spēlēt šahu11:58 Pats grūtākais lēmums Danas dzīvē14:40 Iemesli, kādēļ sievietes šahu spēlē vājāk kā vīrieši20:57 Kādas grāmatas Dana ieteiktu izlasīt katram28:39 “Man ir ļoti paveicies, ka esmu piedzimusi Latvijā”30:47 Grūtās un vieglās lietas, dienot Zemessardzē34:31 Kā laba fiziskā forma ietekmē šaha spēles meistarību42:38 Netīrie paņēmieni šaha pasaulē, un kā noteikt, ka cilvēks krāpjas51:39 Par ko cīnās sportisti “lielajā šahā”55:37 Kādi pienākumi ir šaha tiesnesim59:28 Kuras spējas, kas tika izkoptas spēlējot šahu, palīdzēja Danai politiķes karjerā1:08:50 Kādēļ ir tik svarīgi mācīties zaudēt1:10:13 Kādas dzīvei noderīgas īpašības ieslodzītajiem palīdz

Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz sekojam līdzi grāmatizdevēja Jāņa Rozes dzīvesstāstam. Viņš bijis augstsirdīgs cilvēks, kura mūžs noslēdzās traģiski. Runājam par to, kāda bija Jāņa Rozes darbība pirms grāmatu izdošanas, kādu autoru un kādu žanru darbi bija viņa apgāda paspārnē un cik liela nozīme bija grāmatu mākslinieciskajam noformējumam. Noteikti daudzi būs viesojušies “Jāņa Rozes” grāmatu veikalos, meklējot pēc konkrētas lasāmvielas, vienkārši ko pārlapojot un apskatot, kas nesen izdots, vai iegādājoties ikdienā nepieciešamās rakstāmlietas. Šoreiz raidījumā dosimies pa pēdām grāmatizdevējam Jānim Rozem. Pārliecināsimies, cik daudzpusīgs bijis šis grāmatizdevējs un kopīgi godināsim zīmolu “Jānis Roze” tā 110. gadadienā. Atsaukt atmiņā dažus no Jāņa Rozes dzīves notikumiem sarunā palīdz uzņēmuma SIA “Jānis Roze” valdes priekšsēdētājs un arī Jāņa Rozes mazdēls Ainārs Roze, šī paša uzņēmuma izpilddirektore Ināra Beļinkaja un izdevniecības “Jānis Roze” vadītāja Renāte Punka. Runājot par šī raidījumu cikla personībām, allaž šķiet interesanti saprast, kādi apstākļi un notikumi sekmē to, ka viens cilvēks pievēršas kādai nodarbei un velta tai savu mūžu. Jānis Roze ir dzimis 1878. gadā Vecpiebalgas pagastā, mācījies pie brāļiem Kaudzītēm, strādājis sava radinieka - grāmatu tirgotāja un izdevēja Jāņa Ozola - spiestuvē, tēlojis teātrī. Vai tas ir nozīmīgs atspēriena punkts grāmatizdevēja darbam nākotnē? Plašāk par projektu šeit:

Ir svētdiena, 4. augusts, un šodien klusāka diena mūsu sportistiem olimpiskajās spēlēs Parīzē - starts tikai riteņbraukšanā Anastasijai Karbonari un pēdējā 3x3 basketbola pamatturnīra spēle. Toties vakar veiksmīgi startēja riteņbraucējs Toms Skujiņš grupas braucienā izcīnīja piekto vietu. Savukārt Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova vakar aizvadīja pēdējo grupas spēli pludmales volejbolā, pārspējot kanādietes Brendiju Vilkersoni un Melisu Humanu-Paredesu. Toma Skujiņa izcīnītā 5. vieta ir līdz šim augstākais sasniegums, kāds Latvijai šajās Parīzes spēlēs bijia. Piektā vieta ir arī otrais visu laiku labākais Latvijas panākums šosejas riteņbraukšanā olimpiskajās spēlēs aiz Daiņa Ozola izcīnītās bronzas 1992. gadā Barselonas spēlēs. Pēc finiša Toms atzina, ka ir maza sāpīte par to, ka neizdevās tikt pie medaļas.  Skujiņš ir viens no pieredzējušākajiem Latvijas olimpiešiem, šīs viņam bija jau trešās spēles pēc kārtas. Bet 33 gadus vecais Toms izklausījās apņēmības pilns turpināt līdz pat nākamajām spēlēm pēc četriem gadiem Losandželosā, un izteica cerību, ka tad viņš nebūs viens riteņbraucējs no Latvijas riteņbraucējiem, jo komandā cīnīties vienmēr ir vieglāk.  Savukārt Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova vakar aizvadīja pēdējo grupas spēli pludmales volejbolā, pārspējot kanādietes Brendiju Vilkersoni un Melisu Humanu-Paredesu ar rezultātu 21:14 un 22:20. Tas nozīmē, ka mūsu dāmas ar 2. vietu grupā iekļuva astodaļfinālā un tajā mērosies spēkiem ar vācietēm Svenju Milleri/Sinju Tilmani. Pašas sportistes pēc spēles norādīja, ka šis mačs bijis lielisks veids, lai iesildītos pirms izšķirošajiem mačiem. Mūsu volejbolistu sniegumu līdz šim olimpiskajās spēlēs vērtē, sporta portāla „Sportacentrs.com” galvenais redaktors Jānis Celmiņš. 3x3 basketbolistiem šovakar pulksten 19 pēdējā pamatturnīra spēle pret Poliju. Šī vakara pretinieku izlasi trenē Mihals Hlebovickis, kurš savulaik aizvadījis vairākas sezonas Latvijas klubu basketbolā, kļuvis par Latvijas čempionu un arī runā latviešu valodā. Viņa sieva ir ilggadēja Latvijas izlases basketboliste Ilze Ose-Hlebovicka, profesionāla basketbolista karjeru izvēlējies arī viņa dēlu Oskars Hlebovickis, kurš 2018. gadā pārpildītā „Arēnā Rīga” spēlēja Latvijas junioru izlases sastāvā Eiropas U18 čempionāta finālā. 

„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas  arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko  papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.

Kā programmas “Latvijas skolas soma” saturā nodrošināt līdzsvaru starp tradicionālās un laikmetīgās kultūras piedāvājumu? Kādu kultūrprojektu papildinājumu ir guvusi programma „LatvijassSkolas soma” un ko tas prasa kā no skolotājiem tā skolu jaunatnes, Kultūras rondo vērtē Aija Tūna, programmas "Latvijas skolas soma" nodaļas vadītāja, Sabīne Ozola, programmas eksperte administratīvajos jautājumos un zinātniskā asistente, kā arī mākslas zinātniece Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības un mākslas mediācijas programmu kuratore. Projekts "Latvijas skolas soma" darbojas jau piecus gadus un ir veikts apjomīgs pētījums par darbu pirmajā piecgadē.  "Pirmais lielais secinājums ir tas, ka mūsu trakā ideja - no viena liela simtgades svētku pasākuma, kas veltīts bērniem un jauniešiem, izveidot kaut ko visaptverošu, regulāru un paliekošu, tas mums ir izdevies," atzīst Aija Tūna. "Programma sākās Latvijas valsts simtgades ietvaros, un tas no sākuma bija kā ideja un iniciatīva. Tad mums bija pilotprojekti, un tad mēs 2018. gada rudenī sākām programmu. U mūsu ambīcija - lai katrs skolēns semestra laikā pieredze vismaz vienu kultūras norisi, ir par 98-99% īstenojusies." Skolas somas satura izmantošana mācību procesā ir ne tikai katra skolotāja, bet visa skolas kolektīva kopīga pieredze. Lai gūtu priekšstatu, kā “Skolas somas” programmu savā darbā izmanto skolotāji, sazinājāmies ar Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas direktora vietnieci audzināšanas jomā Mairu Vimbu un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju, Izglītības attīstības centra projektu koordinatori un pasniedzēju Ingūnu Irbīti. Ingūna šobrīd vada nodarbības “Latvijas skolas soma” programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss    

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Satversmes Sapulce jau 1920. gada septembrī bija apstiprinājusi Lāčplēša Kara ordeņa statūtus un tā paša gada 11. novembrī jau tika pasniegti pirmie ordeņi, tomēr Latvija saskārās ar diplomātiskām grūtībām ordeņu apmaiņas jautājumā: kad Latvijas apsardzības ministram Kārlim Ulmanim, ģenerālim Balodim, pulkvežiem Krišjānim Berķim un Ludvigam Bolšteinam tika pasniegts Francijas Goda leģiona ordenis, Latvijai nebija ar ko atbildēt. Ne visos gadījumos ārvalstu amatpersonām varēja piešķirt Lāčplēša Kara ordeni – daudzas ārvalstu amatpersonas bija sekmējušas Latvijas valsts dibināšanu un starptautisko de iure atzīšanu politiski, nevis kaujas laukā, tādēļ Latvijai bija pienācis laiks domāt par civilā apbalvojuma dibināšanu. 1921. gada 18. martā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis iesniedza Satversmes Sapulcei pirmā civilā apbalvojuma – Ozola vainaga ordeņa – statūtu projektu. Ordeņa statūtus veidoja 15 panti. Statūti noteica, ka "ordenis dibināts par piemiņu Latvijas valsts pasludināšanai 1918. gada 18. novembrī", un paredzēja, ka "ar Ozola vainaga ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem valsts labā, vai tas būtu valsts pārvaldes, aizsardzības, saimnieciskās dzīves vai mākslas laukā". Ordeņa kavalieru skaits nebija ierobežots un apbalvojumu bija paredzēts piešķirt "valsts darbiniekiem, karavīriem un privātpersonām, neskatoties uz ieņemamo stāvokli un dzimumu, bet ņemot vērā tikai nopelnus valsts labā", kā arī ārvalstniekiem. Ozola vainaga ordenim bija paredzētas trīs šķiras un apbalvošana būtu jāsāk ar ordeņa zemāko šķiru, līdzīgi kā Lāčplēša Kara ordenim. Ordeņa augstāku šķiru personai par jauniem nopelniem varētu piešķirt ne ātrāk kā pēc trim gadiem. Priekšlikumus par apbalvošanu Ministru kabinetam varētu iesniegt Ministru prezidents un ministri. Bija arī paredzēts, ka ordeni piešķir Valsts prezidents uz Ministru kabineta lēmuma pamata, un lēmums par apbalvošanu būtu pieņemams vismaz ar 2/8 klātesošo kabineta locekļu balsu vairākumu. Ordeņa zīme bija iecerēta kā "balts emaljas krusts ar zelta malām, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zelta loks un ap pēdējo zaļš ozola vainags". Ordeņa zvaigzne bija iecerēta kā "sudraba dubultzvaigzne, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zaļš ozola vainags". Ordeņa lente bija paredzēta valsts karoga krāsās un krāsu proporcijās. Satversmes Sapulcē, skatot Ozola vainaga ordeņa statūtus, sociāldemokrātu pārstāvis Bruno Kalniņš norādīja, ka Kara lietu komisijā šis likumprojekts pieņemts tikai ar vienas balss pārsvaru un komisijas mazākums likumprojektu nav atbalstījis, pirmkārt, formālu iemeslu dēļ – jautājumu, vai Latvijā būs vai nebūs ordeņi, izšķiršot Latvijas Satversme, pie kuras jau strādā Satversmes komisija. Pieņemot likumu par Ozola vainaga ordeņa nodibināšanu, Satversmes Sapulce aizsteigtos priekšā valsts pamatlikumam un rezultātā Latvijas Republikas Satversmi nāktos pieskaņot ordeņu likumiem, kas nav pieļaujams. Tāpat Kalniņš uzsvēra, ka Satversmes komisijas vairākums vispār iebilst pret civilo ordeņu dibināšanu Latvijā. Kā otru iemeslu Ozola vainaga ordeņa neatbalstīšanai komisijā Kalniņš minēja faktu, ka iepriekš visi Lāčplēša Kara ordeņa aizstāvji esot teikuši, ka Lāčplēša Kara ordenis būšot vienīgais ordenis Latvijā un ka civilo ordeņu Latvijā nebūšot – būtu ļoti dīvaini, ja tie paši cilvēki tagad balsotu par pretējo. Tāpat Kalniņš izteica bažas, ka civilā ordeņa nodibināšana būtu cariskās Krievijas vai citu monarhiju tradīciju pārņemšana Latvijā, no kā Satversmes Sapulce tik ļoti centusies izvairīties, pieņemot lēmumus arī citās jomās. Kalniņš pieminēja, ka vienā no Kara lietu komisijas sēdēm bija ieradies arī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un norādījis uz vairākiem diplomātiskiem argumentiem par labu Ozola vainaga ordeņa pieņemšanai, minot, ka daudzās citās valstīs civilie ordeņi pastāv. Meierovics aicinājis sekot šim piemēram, jo esot nepieciešams izrādīt pateicību augstām ārvalstu amatpersonām un Ozola vainaga ordenis būtu tam piemērotākais veids. Kalniņš norādīja: "Es neesmu diplomāts un nekādus diplomātiskus noslēpumus pie šīs lietas neatzīstu. Es saku, ka šāda rakstura arguments ir pats vājākais. (..) Latvijas valdībai ir daudz un dažādas iespējas šinī ziņā reaģēt uz atsevišķu personu nopelniem. Priekš tam nav vajadzīgs jauns civilais ordenis." Rezultātā Satversmes Sapulces locekļi noraidīja valdības izstrādāto likumprojektu un jautājums tika slēgts. Taču Meierovics, kurš laiku no 1918. gada rudens līdz 1919. gada jūlijam bija pavadījis Londonā un Parīzē, dibinot pirmos diplomātiskos kontaktus, zināja par apbalvojumu nozīmi diplomātisko attiecību veidošanā. Būdams vēl ārlietu ministra amatā, Meierovics par civilā ordeņa nepieciešamību bija vairākkārt runājis ar Satversmes Sapulces prezidentu Jāni Čaksti. To apliecina Čakstes 1921. gada 13. septembra vēstule Meierovicam, kurā viņš tikai trīs mēnešus pēc Ozola vainaga ordeņa statūtu noraidīšanas Satversmes Sapulcē Meierovicam raksta, ka Lāčplēša Kara ordeņa domē ir pārrunāts jautājumu par civilā apbalvojuma dibināšanas iespējām un dome esot nonākusi pie secinājuma, ka karavīru civilo nopelnu godināšanai un ārvalstnieku apbalvošanai būtu jādibina atsevišķs ordenis. Šī Jāņa Čakstes vēstule bija pagrieziena punkts civilā apbalvojuma lietā. Lai izstrādātu pirmā civilā ordeņa statūtus, Ārlietu ministrija lūdza Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārvalstīs atsūtīt informāciju par savā mītnes zemē esošajiem apbalvojumiem – to aprakstu, statūtus un nēsāšanas kārtību. Par pamatu Triju Zvaigžņu ordeņa statūtiem tika ņemti 1919. gadā apstiprinātie Somijas Baltās Rozes ordeņa statūti, savukārt vizuāli Triju Zvaigžņu ordenis līdzinājās Beļģijas Leopolda ordenim un Francijas Goda Leģiona ordenim. Triju Zvaigžņu ordeņa idejas autors bija pats Meierovics. Arhīvu materiālos nav izdevies atrast nepārprotamu norādi uz Triju Zvaigžņu ordeņa statūtu autoru, taču, iespējams, vienu statūtu projektu izstrādāja pats Meierovics, bet otru viņa uzdevumā – Meierovica kabineta vadītājs Jānis Lazdiņš. Ņemot vērā Lazdiņa amatu un diplomātiskā protokola tradīciju pārzināšanu, kā arī abu ciešo sadarbību, iespējams, ka Meierovics tieši Lazdiņam bija uzticējis izstrādāt ordeņa statūtu projektu. Triju Zvaigžņu ordeņa zīmes un zvaigznes zīmējumus veidoja tēlnieks Gustavs Šķilters. Saeima Triju Zvaigžņu ordeņa statūtus apstiprināja 1924. gadā un pirmie Triju Zvaigžņu ordeņi tika pasniegt Igaunijas valsts vizītes laikā Rīgā 1925. gada 9. maijā.  

Kas ir krāsaini rudens plušķāži? Šo Lāsmas Ozolas un klausītāju atsūtītās rudens mīklas Greizajos ratos min "Tautas dziesmu meitenes" no Latviešu folkloras krātuves, Latviešu tautas dziesmu 12.sējuma "Kāzas" sastādītājas, Beatrise Reidzāne, Una Smilgaine un Ginta Pērle Sīle. Rudens mīklas sagudrojuši: Maija Pudiste, Leo Lasmanis, Gundega Sirvide, Klāvs Valdovskis, Lāsma Ozola, Hugo Leontjevs, Gunars Gūža, Jēkabs Nīmanis, Gunārs Geduševs, Mare Gineiša, Gustavs Krūmiņš, Agate Mieme, Ramona Mediņa, Haralds Pauniņš, Andris Balodis, Kristaps Auzenbergs, Ināra Antiņa un Elizabete Celmiņa.

Anšlava Eglīša ekspozīcijas vadītāja Inciemā Sintija Kostjukoviča ar Radio mazās lasītavas palīdzību saka paldies tam labvēlim, kurš anonīmi atsūtīja divas kastes ar Anšlava Eglīša grāmatām no Amerikas. Savukārt Gundars Āboliņš, kurš visu vasaru filmējies Viktora Eglīša lomā seriālā "Pansija pilī", tagad lasa priekšā gan no "Pansijas pilī", gan no romāna "Ilze", kas tieši Anšlava Eglīša dzimšanas dienā - 14.oktobrī, tiks atvērts Inciemā. Skolotāja Māra Ozola atceras, kā sākusies viņas interese par Anšlavu Eglīti un kā 4 gadu vecumā Dobelē vectēvs viņu ņēmis līdzi parunāties ar Hildu Vīku (Anšlava pamāti, Viktora Eglīša otro sievu), kaut gan diezin vai toreiz kāds viņai īsti ko stāstījis par Hildu Vīku. Ja jau Radio mazā lasītava ir atceļojusi uz Inciemu, vietu, kur 1922.gadā rakstniekam un mākslas teorētiķim Viktoram Eglītim piešķir lauku īpašumu, bet viņa dēls Anšlavs to padara slavenu ar romānu "Pansija pilī", tad Gundars Āboliņš lasa arī Viktora Eglīša dzeju.   Raidījumu atbalsta:  

Asketic podkāsta epizode ar Asketic līdzdibinātāju Miķeli Baštiku un Rīgas galveno pilsētas dizaineri Evelīnu Ozolu par to, ko dizains nozīmē pilsētvidē un kā tas ietekmē mūsu ikdienu.

Nav mūzika, bet dzied un stāsta. Nav dūre, bet sit un glāsta. Šo Zanes Daudziņas un citas Greizo ratu šī gada skanīgākās mīklas mins Rīgas Latviešu biedrības jauktā kora dalībnieki Ārijs Šķepasts, Sandra Freiberga, Vineta Sondore, Solvita Mežote, Ingūna Matheusa, Guntis Meiers un Ivars Mailītis. Par skanīgākās mīklas autoriem 2023.gadā izvirzīti: Justīne Šablovska, Madara Sirvide, Anda Svarāne, Zoja Heimrāte, Biruta Pāvilsone, Zane Daudziņa, Einards Brencis, Gints Ozoliņš, Kornēlija Šlāpina, Inta Aizkalniete, Evelīna Ābolina, Lāsma Ozola, Matīss Jākobsons, Baiba un Lauma Dreimanes.

Šņukurs gūstā. Šo Līgas Narkevičas un pārējās šī gada īsākās mīklas Greizajos ratos min Jaunā Rīgas teātra aktrises Marta Lovisa Jančevska, Agate Krista un Lolita Stūrmane. Īsākās mīklas uzdod Lāsma Ozola, Dace Terzena, Mōna Rozdenbauma, Sanita Toča, Evelīna Āboliņa, Elīna Bernava, Mudīte Reinsone, Inta Aizkalniete, Paula Karlīna Piekusa, Dārta Moroza, Iveta Sēruma, Kārlis Narkēvičs, Jānis Eduards Medenis, Ieva Vaivode, Sandris Grasis, Nora un Antra Uzticas.

Latvijas radošo industriju komunikācijas platforma fold.lv šogad svin savu desmito dzimšanas dienu. Kā raksta FOLD redakcija: "Jau veselu desmitgadi FOLD vēsta par radošo industriju aktualitātēm Latvijā un izceļ labāko dizainā, arhitektūrā, modē, reklāmā un citās nozarēs." Mēs sveicam kolēģus svētkos un priecājamies atskatīties gan uz aizvadito desmitgadi Latvijas dizainā gan, to, kādu refleksiju par industriju mums ir piedāvājusi FOLD platforma. Studijā FOLD direktore Evelīna Ozola.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

"Plūstoši" – starptautiski atzītā dizainera Germana Ermiča pirmā personālizstāde Latvijā, kuru atklās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kultūras rondo par savu nozīmīgāko darbu izvēli, radošo procesu, kurā apvienoti dizaina un mākslas paņēmieni, saruna ar Germanu Ermiču un kuratori Evelīnu Ozolu. No 13. aprīļa līdz 28. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10) būs skatāma starptautiski atzītā latviešu dizainera Germana Ermiča pirmā personālizstāde Latvijā “Plūstoši”. "Mans darbs bieži ir starp skulptūru un dizainu, bet darbi nav īsti praktiski ikdienas objekti, drīzāk tās ir skulptūras, kas dizaina funkcijām. Piemēram, krēsls, galds, ko var lietot. Vai spogulis, kurā var skatīties, bet tas kopīgais iespaids ir, ka tā ir drīzāk skulptūra," atklāj Germans Ermičs. ""Troņa krēsls", kas būs skatāms izstādē, tā ir ideja par krēslu, bet tas nav ikdienas objekts, ko kāds gribētu lietot, drīzāk estētisks, konceptuāls objekts." "Visbiežāk mēs iedomājamies par krāsu kā noslēdzošo posmu, mums gatava forma, gatavs darbs, kaut kas ir uztaisīts, mēs izvēlamies krāsu. Es gribēju sākt darbu tieši no krāsas, skatīties, kā krāsa var definēt objektu. Iztēloties krāsu kā fizisku materiālu. Tas ir konceptuāls piegājiens," stāsta Germans Ermičs. "Es izvēlējos strādāt ar stiklu, tas ir pateicīgs medijs darbam ar krāsu, izmantojot caurspīdīgumu. Var izmantot spoguli, var izmatot matētu. Tas man palīdz strādāt ar krāsu un gaismu. Tā ir drīzāk fantāzija, kā es iztēlojos krāsu." Izstāde apkopo Germana Ermiča nozīmīgāko veikumu kopš viņa studijas dibināšanas 2014. gadā, atklājot dizainera radošo procesu un filozofiju. Savā praksē apvienojot dizaina un mākslas paņēmienus, Germans Ermičs rada spilgtus darbus, kurus pazīst un augstu vērtē visā pasaulē. Viņa pieeju raksturo pakāpeniska, neatlaidīga tuvošanās galarezultātam, tiecoties piešķirt apveidu nemateriālām parādībām, meklējot jaunus tehnoloģiskus paņēmienus un eksperimentējot ar krāsām un materiāliem. Būtiska autora rokraksta iezīme ir glezniecisks darbs ar krāsu stiklā – viņa mēbeļu caurspīdīgās virsmas piesātina plūstošas toņu pārejas. Taču krāsa Germana Ermiča darbos nav tikai estētiska piedeva – mākslinieks to izmanto formas veidošanai. Germans Ermičs dzimis 1985. gadā Rīgā. Dizaina un mākslas pamatus apguvis Dānijā, vēlāk studējis Eindhovenas Dizaina akadēmijā Nīderlandē. Kopā ar domubiedriem Rīgā 2007. gadā nodibinājis kultūras, mūzikas un modes žurnālu “Veto”. Germans Ermičs izveidojis drukātā izdevuma dizaina koncepciju un turpinājis “Veto” māksliniecisko vadību līdz pat 2018. gadam. Uzsācis karjeru kā grafikas dizainers, studiju laikā Germans Ermičs pakāpeniski pievēršas trīsdimensionālu objektu veidošanai. Tad sākas Germana aizraušanās ar krāsām un to iespējām ietekmēt objektu formu, apkārtējo telpu un skatītāju uztveri. Eindhovenas Dizaina akadēmiju Germans Ermičs pabeidz 2011. gadā ar diplomdarbu “Izometriskie spoguļi”, kurā liek lietā savu interesi par optiskām ilūzijām. Diplomdarbu publicē starptautiskais dizaina žurnāls “Frame”, un absolventu izstādē viņu uzrunā ietekmīgā Milānas galeriste Rosana Orlandi (Rossana Orlandi), ar kuru dizainers sadarbojas joprojām.

Raidījumā bieži esam runājuši par to, ko cilvēkam un dabai sniedz daudzveidība, taču ne reti neatbildēts paliek jautājums, vai bioloģiskā daudzveidība un veselīgas ekosistēmas dabā ir savienojamas ar cilvēka saimniekošanu un peļņu. Kā maza saliņa starp urbāno vidi un industriāli iekoptām lauku teritorijām – tie ir bioreģioni. Teritorijas, kurās robežas nosaka nevis administratīvais iedalījums, bet bioloģiski daudzveidīga ekosistēma. Kā darbojas šādi bioreģioni pasaulē un vai mums tādi ir arī Latvijā*, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes pētnieks Elgars Felcis un biedrības "Green fest" pārstāve Lāsma Ozola. Slīteres dabas parka un Šlīteres bākas vēsture Šlīteres bāka, ko varam meklēt Slīteres nacionālajā parkā senāk palīdzējusi ne tikai kuģotājiem. Pēdējos gados bākā izveidotas dabu izzinošas ekspozīcijas, bet šis gads ir īpašs gan pašai bākai, no jauna verot vaļā durvis pēc rekonstrukcijas, gan visam Slīteres nacionālajam parkam. Sagaidot Slīteres Nacionālā parka simtgadi, Dabas aizsardzības pārvaldes uzdevumā remontdarbi tiek veikti parka vienā no simboliem – Šlīteres bākā. Centieni bāku uzlabot, notiek laiku pa laikam, un šobrīd darbi turpinās, lai pavasarī bāka atkal priecētu apmeklētājus. Tāpēc šis būtu īstais brīdis, lai ielūkotos gan bākas, gan nacionālā parka vēsturē, un to šoreiz palīdzēs atklāt Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts Vilnis Skuja. Pirms plašāk runājam par bāku, uz brīdi pakavēsimies pie cita jautājuma - kāpēc lietojam gan vārdu “Šlīteres”, ja runājam par bāku, gan “Slīteres” attiecībā uz nacionālo parku? Par atšķirībām šajos vārdos stāsta Vilnis Skuja. Vēsturiskā Šlīteres bāka savulaik bijusi viena no augstākajām ugunīm Baltijas jūras piekrastē, un atrašanās Zilo kalnu kraujā noteikusi vēl vienu īpatnību – neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu no jūras. Mūsdienās Šlīteres bākā iespējams organizēt arī seansus filmām par dabu, un, kad remontdarbi noslēgsies, bākā iecerētas vairākas īslaicīgas ekspozīcijas gan par nacionālā parka meža iemītniekiem, gan nacionālā parka izveides vēsturi. Izremontētās Šlīteres bākas atkalatvēršanas brīdim jāseko līdzi Dabas aizsardzības pārvaldes tīmekļa vietnē. Tad vienlaikus ar bāku būs skatāmas skaistās dabas takas bākas tuvumā, bet no pašas bākas augstumiem varēs pavērties uz nacionālā parka mežu masīvu, uz piecus kilometrus attālo Baltijas jūru un ieraudzīt Miķeļtorņa, Ovīšu, Kolkas un pat Sāmsalā esošās Sirves raga bāku, kā arī Irbenes radiolokatora šķīvi. -- * Latvijas Zinātnes padomes projektā „Gatavi pārmaiņām? Kopīgo dabas resursu ilgtspējīga pārvaldība" gūtās atziņas. 

Jau divus gadus diasporas teātra spēlētāji apvienojušies Pasaules Latviešu amatieru teātru apvienībā - tās biedri viņnedēļ tikās kopsapulcē, lai atskatītos uz paveikto pirmajos darbības gados. Tāpēc raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts diskutējam par to, kāda ieskicējas teātru apvienības PLATS turpmākā darbība. Zinot, ka 2022. gada nogalē no apvienības izstājās pieci teātri,  skaidrojam, cik stabila ir teātru apvienība PLATS, interesējamies arī par kvalitāti diasporas amatieru teātros un  arī par to, kā piesaistīt gados jaunos diasporas pārstāvjus teātra spēlēšanai. Diskutē: Atis Rozentāls, teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists, Sandra Bondarevska, PLATS valdes priekšsēde no Īrijas, Māra Lewis, Sanfrancisko Jaunā teātra (ASV) režisore un producente, Jānis Kārkliņš, Austrālijas latviešu teātra pārstāvis no Melburnas, Ingmārs Čaklais, Birmingemas Mazā teātra (Lielbritānija) mākslinieciskais vadītājs, un Liāra Ozola, Bergenas (Norvēģija) latviešu amatierteātra „LATIBergen” vadītāja.

Iepazīsimies ar muzikālā kalpojuma dalībniekiem, vadītājiem Siguldas draudzē. Uzzināsim par kora dzīvi, par to, kā katrs ir sadzirdējis Dieva aicinājumu un rosināsim klausītājus ieklausīties sevī un sadzirdēt aicinājumu.

Krustpunktā VIP intervija: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja Alda Ozola. Viņu iztaujājam kopā ar "TVNET" žurnālisti Lauru Ozoliņu un "'Delfi Bizness" galveno redaktori Aiju Krūtaini.

Krustpunktā VIP intervija: Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētāja Alda Ozola. Viņu iztaujājam kopā ar "TVNET" žurnālisti Lauru Ozoliņu un "'Delfi Bizness" galveno redaktori Aiju Krūtaini.

Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” ar koncertu “Spēlē šādu vakariņu” un sadziedāšanos Dainu kalnā vakar atklāts Turaidā. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” Rīgas dienā: gan koncertos Vērmanes dārzā un laukumā pie Brīvības pieminekļa; gan dzīvās kultūras mantojuma darbnīcās Rīgas kanāla malā. Notikumiem līdzi seko arī Kultūras rondo tiešraidē no laukuma pie Brīvības pieminekļa. Kā nepazaudēt tradicionālo vidi un saglabāt atšķirīgo novados; kādas vērtības ir svarīgas un kā mūsdienās mainās uzvedības modeļi tradicionālajā folklorā? Pie Kultūras rondo mikrofona aicinām gan dzīvā kultūras mantojuma darbnīcas amatmeistarus no Rucavas, gan etnogrāfisko ansambļu un kopu pārstāvjus. Ir sācies koncerts “Mēs māsiņas nebijām, mums dziedāt savedās”, un uz skatuves muzicē folkloras kopa “Dūdalnieki” no Lielbritānijas. Bet uz skatuves pie Brīvības pieminekļa šogad pieci karogi, nevis trīs, kā ieraksts līdz šim. Uz skatuves ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un lībiešu karogs. Bet ap skatuvi ir zaļi aizsargtīkli ar saulespuķēm. Mēs esam drošībā! Par Rīgas dienas norisēm stāsta Dina Liepa, koncerta “Mēs māsiņas nebijām, mums dziedāt savedās” režisore un folkloras kopas „ Kokle” vadītāja. Par tradīciju saglabāšanu Rucavā un par dižošanos Rīgā Rucavas darbnīcā stāsta Sandra Aigara, biedrības “Rucavas tradīciju klubs” vadītāja, un Māra, Dace un Inga Tapiņas, kuras dzīvo Rīgā, bet kopj Rucavas tradīcijas. Vieni no svētku dalībniekiem ir Ropažu novada bērnu un jauniešu folkloras kopa “Oglīte”. Pirmo gadu to vada Elīza Skreba, kura ar kopu saistīta jau no trīs gadu vecuma. Uz skatuves šodien kāps septiņi “Oglītes” dalībnieki, arī Līva Ozola un Līva Krīgere. Festivālā piedalās arī Igaunijas latviešu folkloras kopa "Rēvele", kas uzskatāma par vienu no  “Skandinieku” tradīciju turpinātājiem. Kas ir šī tradīcija, kuru kopjat arī Igaunijā, stāsta kopas vadītāja Laura Šmideberga un Zane Danosa, folkloras skolotāja bērnu kultūras skolā “Bergausis” Norvēģijā, kur turpina rēveliešu tradīciju. Sarunā iesaistās arī citi kopas dalībnieki. No Latvijas visvairāk pārstāvētas ir Latgales kopas. Tiekamies ar Preiļu kopas "Rūtoj" dalībnieci Evitu Salenieci un vadītāju Ilzi Valaini. Koncertu pie Brīvības pieminekļa šodien atklāja Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki”. Pēc uzstāšanās sarunājamies ar kopas vadītāju Raimondu Dāli un dalībniekiem.   Ģimenes folkloras kopa "Berendejka" ir dibināta 1994. gadā un kopj senas krievu tradīcijas un ieražas. Par darbošanos stāsta Mariana Jode un viņas meita Violeta Nikolajenko. No šīs kopas izaugusi jauniešu folkloras grupa “DAR”. Pie Kultūras rondo mikrofona arī sievu kopas “Vilcenes” dalībnieces un tās vadītāja Ieva Kušķe. Noslēgumā par festivāla norisēm gan šodien Rīgā, gan divās turpmākās dienās atgādina Nacionālā kultūras centra eksperte Gita Lancere.

Silvija is a mover and a shaker in her home country of Latvia! Join her conversation with Andres as we round out our month of Europeans and some awesome stories of selling in Alaska. Enjoy! Merch HERE: INFO FOR BIZZLER HERE

20. jūnijā  Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Vidzemes sētā Kultūras centra "Berģi" jauktais koris "Pa SAULEI" aicina pievienoties kopīgai Saulgriežu svinēšanai, kurā izskanēs arī Jāņa Lūsēna cikls “Līgo dziesmas”. Koncertā būs klāt arī pats komponists, mūziķi Evija Mundeciema, Harijs Gūtmanis, Aivars Gudrais, Modris Laizāns, kā arī kapela "Brička". Šis koncerts ar moto "Vasaras PaSaulgrieži" ir pirmais no astoņiem koncertu ciklā PASAULGRIEŽI. Katras daļas pamatā ir saules gada rits jeb saules kalendārs, kur katrā no gadskārtu svinamajiem laikiem caur folkloras simboliem tiks izdziedātas svētkiem raksturīgās melodijas un tradīcijas. Inta Zēgnere par gaidāmo notikumu izvaicā kora vadītāju, diriģenti Martu Ozolu, kura atzīst: “Vasaras saulgrieži ir laiks, kad visvieglāk būt sasaistē ar dabu un tāpēc ar šo koncertu vēlamies atgādināt par tik dažādajām katras ģimenes tradīcijām, saulgriežu un Līgo svētku būtību un no sirds izbaudīt kopā būšanu”.

Asketic co-Founder Miķelis Baštiks talking with Inese Ozola from "Amoralle" and "Amoralle Level Up" about how to build and work with the audience and how to create new ways of building business by listening to your audience.M: Speaking of fundamental values, which we discussed while creating the website. You have identified them, but how do they impact the practical side of things? Secondly, we once touched upon this in our Instagram conversation, how you didn't create Level Up out of thin air, but instead created something for your existing audience or community that's completely different from your core business, which is to sew clothing. When you had SockBox, you probably never imagined you would have digital products, masterclasses, but when you understand your person, you can make anything for them, gather help for Ukraine, film videos and sew clothing. Those are different activities, but they are for the same person. I find it very interesting – building around the audience, because 9 out of 10 times it's the other way around. Someone decides to make or sell something and then looks for people who need it. You're the rare case, where you already had an audience and then you keep expanding it.I: If someone first decides to become a fashion designer, and there are a lot of people who feel such drive in them, and then this person very purposefully works toward what they believe in, then eventually they will find their audience. In these cases, the authenticity of such people is always totally clear, you know they are looking straight ahead towards their goal, it's their opinion. You may like it, so you follow that, or you may not like it – so you don't. The downside is that this usually is a very firm, inflexible, very straight path. While the other story, which is my story, is a relationship with the brand or with your dream.M: The difference is that in the first case the brand is created around the personality, but in the second case – around the audience. Seth Godin, a grand-master of marketing, has compared business creation to a dance – you called it a relationship – where you constantly do your best to not step on each other's foot and understand where you are going next, and that's the other path.I: I actually think that today's brands are about this relationship.M: As much as I was able to witness your team in action, it felt very good, and also, I could sense a system underneath. There was no bureaucracy, which was nice to observe. Have you intentionally applied that or is there a structure, the invisible carcass?I: You can't teach that, you can create that, it's a living organism, and it works because everyone is in their place. One of our unwritten rules is that every person who exits our premises, whether it's a cooperation partner, client or delivery person, has to feel happier than when they entered. To sell something at the store is not as important as making the lady happy as she leaves.M: That's one of the cornerstones of the brand, and then you seek how you can achieve that with music, interior design, relationships, specific staff dress code. And these are the small points of contact, which together create the sense of the brand or associations with Amoralle.I: Of course, I'm glad to hear praise, thank you for that, but I find critique to be of the highest value. That allows me to analyse the situation, and any critique is always followed by a small adjustment to the system going forward. For example, an individual order – a lady wants to make a dress. We have agreed on the design, the price, but something goes wrong, there's a lack of satisfaction. I dissect this whole situation, and going forward we introduce a payment of deposit with the order. If we don't pay the first instalment or pay before the service, then we don't feel involved in the process. Whereas, after we pay the first instalment we feel as a partner in the process towards the common goal. Also, a clear understanding of what each element costs and why. We get this question quite often. Why does this silk peignoir costs 1000 euros?M: How do you explain this value in practice? Do you explain during the meeting, is it explained on video or at the website? In your experience, what is the best way to convey the value of this end-product or piece of art?I: To date, a detailed video story has worked the best, where you see the beginning, the fabric being sewn by people and then the product, which is now on the catwalk at a fashion show. Then an unwritten rule is to have a sample, namely, the bicycle has been invented and you need to see what are the people, who already have reached the destination of our path, doing now.M: Okay, in every aspect of your operation?I: Yes, name it, in every aspect there's a sample, because when you see it visually, you understand what resonates with you and what is it you would like to change to convey the message to your clients. The sample has allowed me to save a lot of money and time. I've learned it over time in cases of failure, and by analysing them I realise that from now on we shall implement a sample. Failures are the ones that help you take bigger steps toward your goal; they help you save money and time in the future.M: How do you find the balance between being present with your team, doing all these things that you mentioned, and stepping away from all that quite a lot, letting the team work remotely or independently?I: I'm present as much as I can, I trust my colleagues and that's the only way I want to work. I pay a lot of attention to having the strongest, sharpest, most powerful and efficient colleagues on the team.M: How does it work in practice with there being multiple locations? Are you some days in one place and some days in other? Or do you all meet up or have a conference call or you work individually? How does that happen in reality?I: I spend a certain time in each place, but I do spend more time where the toughest stage is being tackled. For example, during the creation of Level Up, I spent more time at Level Up.M: How did you realise that during the Covid pandemic you could create a new business branch, which is Amoralle Level Up and has no direct relation to clothing, but is more like a community for women who relate to this brand, but you offer completely different products, namely, online masterclasses, digital products, various events on your premises?I: In this field of information and specialists, to be able to select the best, the most powerful ones and to transfer this knowledge to your clients, to be together with them and together realise how we as a brand can help them. And we can help, because we are the ones who created this femininity brand cult in Latvia. If you had to name a Latvian femininity brand, you would definitely mention Amoralle. That's what we created, this story of lace, the victory walks of lace. We have been the pioneers. It makes us responsible to these women to give them what they need today. And one day, if I as the director or we as the brand feel that they need a new direction, I will follow it.M: What you did in respect of Ukraine, when you momentarily, in a few days' time created a new centre, where you could bring the necessary things and supplies to help, it was not just an Instagram post of support, but a practical platform, which allowed the people who relate to your brand to get involved and help out.I: This story has more to it. When the war in Ukraine began, when Russia invaded Ukraine, we were having the pre-launch campaign for our new collection, we had planned to start selling the new collection. We had invested money in the collection and the marketing campaign, ads etc. At that moment it was clear to us that our women, the ones who love the brand Amoralle – none of them would want such dress, nobody would want to see it. That's not possible. We stopped everything instantly, and together with them we dived into helping as one big team.M: Once my friend told me that he had went into this shop on Brivibas Street called SockBox to buy socks for his girlfriend and that's the first time I heard of it. Later you became what you are now. How did it even begin? How did you get the idea to create something like this?I: I created the shop after my son had just been born, it was opened when he turned 9 months old. I basically created it at home with the computer, while feeding the baby. The initial idea was to offer socks from various manufacturers to women and men. Less than a year later I was working at the shop daily. I was the cleaner, the accountant, the director, I was everything. While working there every day, I realised that no one is producing the things that women would like to buy. I even went to China to see if somebody there produces what I think they would want to buy. Then my mom mentioned that we could sew it ourselves. She knows how to sew, but she had just joined sewing courses to improve her skills. I said “okay” and so we bought a sewing machine and hired Natālija who still works with us.M: The rebranding stage when SockBox became Amoralle. Why did that happen and how do you feel about that now?I: I wanted to create a fashion sock brand. In order to have a fashion sock brand you have to participate in a fashion show. When I got the permission to join a fashion show, only then I realised that you can't send a naked model with only socks on. That's how the first bodies were created. To create a “wow” moment for the final look, we made a flowy cape. That's how we started producing silk peignoirs. I can clearly remember the first client who bought a silk peignoir for 700 euros in the small SockBox shop. I almost fainted from happiness. That inspired me more and more. It still was called SockBox, we made silk peignoirs, sold them. We were contacted by a gentleman of Arab descent, who wanted us to open a shop in the Middle East. And we needed a name. At that time, we were already selling in the Middle East, and my clients were saying that it's pretty hard to make a connection between the name SockBox and silk peignoirs with this branding. When thinking about export, I realised that it's a problem and that we need a rebranding, and I made this decision, since the brand was still small enough to make a quick rebranding without much hassle.M: Does this name resonate with people in Saudi Arabia? People there are even more traditional than here.I: People are very traditional, you can't show any photo with a body. You can only show the clothes with no body. There are certain market conditions. But the risqué, sensual clothing itself, they like it very much. It's not much spoken about, and it must be marketed in other visual ways.M: There can be no photos of people?I: No, you can't show such clothing on people in Saudi Arabia. When a woman goes shopping in this kind of shop, there have to be at least two shop-assistants present in the room; you can't be alone. The woman doesn't speak, she indicates with her eyes what she has chosen, and she never pays for it. She makes a choice and then her husband, brother or father comes in to pay.M: In one of our conversations you mentioned that the brand essence is “beautiful at home”.I: Yes.M: I really liked what you said. It provided even more clarity about what this brand is and who it's meant for, as well as the situation and context this product is to be used in.I: The sense of self, relationship with yourself begins at home. It mostly happens when no one is around, during your “me time”. The dialogue with yourself. Clothing is a source of inspiration for me. I put on beautiful loungewear when no one is around and that's when magic happens. That's the beginning in my experience. In the shop, also in exhibitions in Paris or New York, I often hear “I don't have a home that's adequate for wearing this kind of clothing”. I think it's an open discussion. What comes first? Beautiful clothes and then a beautiful home? Or a beautiful home first and then beautiful clothing? I will tell you how it happened. We have these silk slips. They're like dresses and look amazing when combined with your beloved one's suit jacket. I once went out like that, and he said “You wore that at home. Isn't it a nightdress?”. I replied “Yes, but it's very comfortable and looks really great”. It also makes you feel a bit mysterious. You feel very free, you do what makes you comfortable. That's a brand value. Value of a women's brand. We only have female employees, by the way. And I want them to do things only in a way that's comfortable for them. When a woman is inspired, everything happens swiftly. You must have noticed it in your wife too. She sometimes ticks off every task swiftly and easily. But sometimes things are dragging.M: Yeah.I: If we talk about the Amoralle story of 14 years, I vividly remember one turning point. I was traveling back from exhibition in New York. We did very well and I was thinking about what to do next. There's this book “The ONE Thing”. It talks about how important it is in business and in life to choose one thing and focus on it. Then your day will consist of anything that moves you closer to this one thing. There's this whole method for finding this one thing. I tried to apply it to Amoralle, and I realised that we were thinking about wholesale trade at that time, we were thinking about the development of local market, also we were considering expansion of production. We were spending our time focusing on various things. After I completed all of the tasks, I concluded that there is one essential thing, which still remains my one thing, which I do in order to expand the brand. And that's online. It's very essential, valuable and necessary for any business to understand internally that the tomorrow is only online. In the online realm you converse with your client in a completely different way. If you want to develop your business online, you have to think completely differently.M: Just like with the brand essence you mentioned, “beautiful at home”. It's one essence that is difficult to catch, but when you find it, it helps arrange everything else around it. The same goes for online. You're doing specific physical things, which is your shop in Riga, but it has to serve for this one thing.I: Nowadays physical shopping is on the downturn, but it still is necessary. We want this experience of being present, we want to feel the authenticity. But I believe that the whole tomorrow will be online. And being online, letters play an enormous role. The proportion. You see the message differently, if the letter is too large or too small, or written differently.M: That's the digital interior design.

Rīgas pilsētas Arhitekta dienestam pievienojusies galvenā ainavu arhitekte Indra Purs un galvenā dizainere Evelīna Ozola. Kultūras rondo saruna ar Evelīnu Ozolu. Arhitekte Indra Purs ir valdes priekšsēdētāja Latvijas Ainavu arhitektu asociācijā un valdes locekle biedrībā "Urban Insitute", pedagoģe Ogres tehnikumā, Jaunā Eiropas "Bauhaus" darba grupas vadītāja organizācijā Eiropas reģiona Starptautiskajā Ainavu arhitektu federācijā, Kultūras ministrijas Nacionālās arhitektūras padomes locekle un Ekonomikas ministrijas Būvniecības padomes locekle. Viņa piedalījusies vairākos starptautiskos un nacionālos projektos un pētījumos, kā arī veidojusi vairākas zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas. Savukārt Evelīna Ozola ieguvusi arhitekta un urbānista izglītību, uzkrājusi darba pieredzi arhitektu birojos Rīgā un Roterdamā, veidojusi pētījumus un publikācijas par pilsētvidi un dizainu un bijusi pasniedzēja augstskolās Latvijā un Zviedrijā. Kuratoru komandā viņa pārstāvējusi Latviju Venēcijas Arhitektūras biennālē un izveidojusi radošo industriju interneta platformu "fold.lv". Evelīna Ozola ir Latvijas Dizaina padomes priekšsēdētāja, Latvijas Dizaina centra valdes locekle, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fonda padomes locekle.  

Pēc varas maiņas Rīgā pilsētas dienestos ir notikušas strukturālas pārmaiņas. Bijušais Rīgas pilsētas arhitekta birojs ir kļuvis par Rīgas pilsētas arhitekta dienestu, ieguvis papildus funkcijas un jaunus amatus. Jau pāris mēnešus mums ir Rīgas pilsētas galvenā dizainere – Evelīna Ozola. Varam lepoties, jo šāds amats ir jaunums ne tikai Latvijā, bet ne tik sen kā parādījies pasaules pilsētu pārvaldē. Kādas ir pilsētas dizainera kompetences un pilnvaras? Kā pilsētā salāgot dažādu sabiedrības grupu pretējās intereses? Evelīna Ozola stāsta gan par to, gan atzīst, ka identitāte veidojama ne tikai pilsētai kopumā, bet arī katrai apkaimei, sava – klusajam centram, sava – Āgenskalnam.

Ciemos "RVS/LU" komandas spēlētāja Lāsma Ozola

Stāsta LU Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa Latvija ir viena no vietvārdiem bagātākajām valstīm. Vismaz 50 vietvārdi jeb vietu nosaukumi sastopami katrā kvadrātkilometrā. Agrāk katrai sētai bija aptuveni 100 vai 150 vietvārdu, ko ļaudis lietoja ikdienā, lai organizētu savu apkārtējo pasauli. Un ne agrāk, ne tagad latvietim nav nekādu grūtību radīt jaunu vietvārdu jebkurā vietā. Un tas ir tāpēc, ka tam, varbūt pašam pat īsti to nenojaušot, ir zināmas gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem senas vietvārdu darināšanas formulas. Tādu ir ne vairāk kā desmit. Šoreiz pastāstīšu par četrām, kas veidojušas lielāko daļu Latvijas vietvārdu. Pirmā formula ir lietišķi, precīzi un reizē krāšņi izcelt pašu galveno un redzamāko lietu tai mazajā telpā, kurai nepieciešams vārds. Varbūt kādam gribētos domāt, ka nosaukumiem vajadzētu veidoties no tēlainiem, skaistiem un abstraktiem vārdiem, taču latvietis ar vietas nosaukumu ļoti praktiski norāda, kas tur aug, dzīvo vai ir sastopams. Tā dīķi, pie kura aug skaists ozols, latvietis nekā citādi, visticamāk, nenosauks kā par Ozola dīķi. Silu, kur gājējam reiz garām pazibējuši brieži, droši vien dēvēs par Briežu silu. Pļavu, kuras vienā stūrī var atrast skaistas silpurenes, varbūt sauks par Silpureņu pļavu. Bet par lauku, kurā nabaga arājs nevar ne vagu izdzīt, iespējams, teiks, ka tas ir Akmeņlauks. Otrā formula ļauj vietvārdā norādīt piederību – to, kas ir objekta saimnieks, kas tajā darbojas vai to apsaimnieko. Tā attālu pļavu, kuru pļauj Jānis un kurai nekādu acīmredzamu pazīmi nevar pa gabalu noteikt, noteikti sauks par Jāņa pļavu, Mežu, kas pieder Jēkabam, droši vien dēvēs par Jēkaba mežu. Galvenais varonis, kas minēts šīs formulas vietvārdā, var nemaz nebūt cilvēks. Tas var būt arī kādas apdzīvotas vietas nosaukums. Īpaši Kurzemē raksturīgi vietvārdi, kas darināti pēc tuvējo māju nosaukuma. Tā, piemēram, Čubulīšu mājām var būt gan Čubulīšu pļavas, gan Čubulīšu tīrumi, gan Čubulīšu meži, Čubulīšu ceļš, Čubulīšu akmens, Čubu;līšu dīķis un pat Čubulīšu peļķe. Trešā formula ļauj vietu nodēvēt pēc tās izskata. Taču arī te neatradīsim izskaistinātus nosaukumus. Ja latvietis grib norādīt uz ģeogrāfiskā objekta izskatu, tas parasti iztiek ar vārdiem „liels”, „mazs”, „garš”, „dziļš”, „augsts” un tamlīdzīgi. Vai izlīdzas ar kādu metaforisku jeb uz ārējās līdzības pamata darinātu nosaukumu. Tā Latvijā joprojām ir daudz Abras leju, Bļodas kalnu, Pļavas kāju, Purva astu, Āža muguru un Poda leju. Ķermeņa daļu un sadzīves priekšmetu nosaukumi tiek izmantoti bez mazākās aizķeršanās. Un jebkurš, izdzirdot šos vārdus, uzreiz bez skaidrošanas var iedomāties tā izskatu. Un pēdējo minēšu paņēmienu vietu nosaukt pēc kāda notikuma jeb notikumvārdi. Notikumvārdi bieži vien nerodas sadzīves telpas organizēšanas nolūkā – tie parasti tiek darināti, lai turētu atmiņā vai godinātu kādu notikumu. Tiesa gan, reti kādi miermīlīgi atgadījumi tiek nosaukumā ierakstīti. Parasti latvietis brīdina par kādu nelaimīgu atgadījumu, piemēram, kur zvēri mājlopus plosījuši, kur zemniekiem sodi izpildīti vai kur spoki un ērmi rādījušies. Tādas ir, piemēram, lielākoties Vilku pļavas, Karātavu kalni, Spoku birzis. Šajos vietvārdos der ieklausīties. Tie ir kā nerakstītas brīdinājumzīmes un kā liela stāsta mazi virsrakstiņi, kuros var klausīties un klausīties bez gala. Ir vēl dažas vietvārdu darināšanas formulas, bet tās nudien tiek reti izmantotas. Visbiežāk vietvārdos atradīsim šīs, kas, kā Jānis Endzelīns teicis, veido mūsu zemes arhīvu, kas stāsta par aizgājušiem laikiem. Šādi vietvārdi ir Latvijai raksturīgi un Latvijā iederīgi. Un tieši šādi vietvārdi mūsu zemes un valodas ainavu dara tik skaistu un saprotamu.

Kas ir tad, kad skursteņslauķis iekrīt sniegā? Šo Gundegas Cielavas un citas auksta laika mīklas min tautas daiļamata meistare, puzuru darinātāja Ausma Spalviņa ar domu biedrenēm Lolitu Muižnieci, Evelīnu Bučeli un Janu Bahmani Jelgavā. Auksta laika mīklas uzdod: Aido Medenis, Lāsma Ozola, Silvija Brice, Kornēlija Šlāpina, Gundega Cielava, Raimonda Vazdika, Guntis Priekulus, Ieva Vaivode, Adrianas Grieziņa, Ilma Ozoliņa, Mārīte Kabaka, ome Monika, Katrīna Kūlaine un Lilita Jansone.

Šo raidījumu Kultūras rondo veltām rakstniekam, dramaturgam, gleznotājam, žurnālistam, makšķerniekam, vieglatlētam, riteņbraucējas, tuberkolozes slimniekam, augstrāptīgam dendijam un kautrīgam zēnam – Anšlavam Eglītim. Iemesls šim veltījumam ir jauna interaktīva ekspozīcija “anšlavs eglītis. jaunais cilvēks”, kura izveidota Inciema tornī.  Uzklausām cilvēkus, kuri Anšlava Eglīša piemiņai un viņa literatūrai veltījuši un velta lielu daļu savas dzīves. Cilvēkus, pateicoties kuru iniciatīvai tapusi ekspozīcija, un cilvēkus, kuru ikdiena turpmāk būs saistīta ar to, lai ikvienu interesentu iepazīstinātu ar Anšlavu Eglīti. Parastā ziemas dienā dodamies neparastā ceļojumā uz Inciemu.  Par Anšlava Eglīša saistību ar Inciemu stāsta latviešu valodas skolotāja, grāmatas "Anšlava Eglīša meklējumos" autore Māra Ozola. Ekspozīciju "anšlavs eglītis. jaunais cilvēks" izrāda Siguldas novada Anšlava Eglīša ekspozīcijas projekta vadītāja Ieva Ābele. Pirms kāda laiciņa Siguldā tikāmies ar Siguldas novada domes pārstāvi Linardu Kumski, kurš jūsmīgi stāstīja par ekspozīcijas ieceri. Tagad Varam viņam jautāt, vai no sākotnējās ieceres līdz realizācijai, kas ir mainījies.  Runājot par Siguldas novadu, atgriežamies Siguldas pilī, kur viesojāmies rudenī, un kur pirmo reizi izdzirdējām, ka Siguldas novads plāno kļūt par UNESCO radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētu. Sarunājamies ar Siguldas novada kultūras centra literatūras projektu vadītāju Daci Kreceri-Vuli, vaicājot, cik nozīmīga lielo plānu sasniegšanā ir jaunā ekspozīcija Inciemā. Raidījuma ievadā skan Anšlava Eglīša romāna "Pansija pilī" fragmenti aktiera Ulda Dumpja lasījumā. Šajā darbā autors apraksta, iespējams, savas visspilgtākās un sirdij tuvākas atmiņas par Latviju. 

Ir jomas, kur pandēmija atstājusi mazāk būtiski ietekmi, lai gan droši vien jau ka tā ir skārusi ikvienu. Bet dažām nozarēm tā ir nesusi negaidīti daudz izaicinājumu. Pirmajā vietā, protams, ir medicīna. Bet otrajā laikam ir jāmin skolas un izglītība: ilgstošās mājsēdes, centieni savienot klātienes izglītības procesu ar brīžiem, kad ir skola un tad atkal nonākšana karantīnā; vakcinācija, testēšana, šo procesu pavadošā spriedze, visbeidzot arī tagad akūts pedagogu trūkums, izdegšana. Kā skolotāji un skolu vadītāji tiek ar visiem šiem izaicinājumiem galā? Krustpunktā Lielā intervija arNeatkarīgās izglītības biedrības vadītāju, privātās vidusskolas un bērnudārzu "Patnis" valdes priekšsēdētāju Zani Ozoli.

Ir jomas, kur pandēmija atstājusi mazāk būtiski ietekmi, lai gan droši vien jau ka tā ir skārusi ikvienu. Bet dažām nozarēm tā ir nesusi negaidīti daudz izaicinājumu. Pirmajā vietā, protams, ir medicīna. Bet otrajā laikam ir jāmin skolas un izglītība: ilgstošās mājsēdes, centieni savienot klātienes izglītības procesu ar brīžiem, kad ir skola un tad atkal nonākšana karantīnā; vakcinācija, testēšana, šo procesu pavadošā spriedze, visbeidzot arī tagad akūts pedagogu trūkums, izdegšana. Kā skolotāji un skolu vadītāji tiek ar visiem šiem izaicinājumiem galā? Krustpunktā Lielā intervija arNeatkarīgās izglītības biedrības vadītāju, privātās vidusskolas un bērnudārzu "Patnis" valdes priekšsēdētāju Zani Ozoli.

Svētku raidījumā Greizie rati ģimeņu izgudrotās mīklas min burvju mākslinieku Pecolli ģimene: mamma Dace, tētis Enrico ar dēlu - jauno burvju mākslinieku - Danti. Viesi min Normunda Rutuļa, Ilonas Ločmeles, Krišjāņa Jančevica, Elzas Gudermanes, Ītana Pletsa, Leldes Austras Apines, Keitas Jirgensones, Lienes Šmukstes, Rūdolfa Ozola, Diānas Dzelmes, Māras Kalmukas un Andra Rupā sagudrotās mīklas.

Lai vairotu zināšanas par augu aizsardzību un augu aizsardzības līdzekļu pamatotu un atbildīgu lietošanu, kā arī skaidrotu integrētās saimniekošanas metodes, Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) maijā uzsāka informatīvo kampaņu „Misija Agronoms”. Vai kampaņas nospraustie mērķi ir sasniegti, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande skaidro, ka kampaņas laikā vēlējušies uzrunāt gan lauksaimniekus, gan sabiedrību par to, ka augu aizsardzības līdzekļi jālieto pārdomāti un pēc iespējas mazāk. Latvijas lauku konsultāciju centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola skaidro, ka jādara viss iespējamais, lai samazinātu augu aizsardzības līdzekļu lietojumu. Turklāt gan augu aizsardzības līdzekļi un arī minerālmēsli ir dārgi un to cenas strauji pieaug. Augļkopis Māris Šņickovskis uzskata, ka nav iespējams bez augu aizsardzības līdzekļiem izaudzēt tādus augļus, lai konkurētu tirgū. Arī Latvijā 10-12 reizes jāsmidzina ābeles, lai novērstu kraupja veidošanos augļiem un āboli būtu skaisti un pircējiem pievilcīgi. "Ķelmēnu" saimnieks Juris Paulovičs atzīst, ka ar bioloģisko lauksaimniecību ražas ir mazākas. Viņš izvēlas audzēt kultūras, kuras mazāk slimo un pirms sēšanas sēklas apstrādā ar bio preparātiem. Slimības apdraud augus mazāk.

Ilgus gadus amerikas latviešu sabiedrība bija cieši saistīta ar prāvestu Albertu Ozolu, viņš kalpoja latviešu sabiedrībai. Šoreiz raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts saruna ar prāvesta dēluKnutu, vedeklu Baibu un mazbērniem galvenokārt par dzimtas stiprumu, latviešu spītu un ikdienas gaitām, dzīvojot tālu prom no Latvijas un nesot tālāk Ozolu dzimtas vārdu. Ozolu dzimta nāk no Valmieras, tur dzimis Alberts Ozols, kuru 1940. gadā Rīgas sv. Pētera baznīcā ordinēja par mācītāju un kurš trīs gadus vēlāk salaulājās ar Elzu Gāriju Lūsi, kura viņam 1944. gada vasarā dāvāja dēlu Knutu. Drīz pēc tam ģimenei bija Latvija jāatstāj un jādodas svešumā. Savas dzīves lielāko daļu prāvests Ozols kalpojis Ņujorkas draudzē. Bet Baiba un Knuts iepazinās Vašingtonā, strādādami “Amerikas Balss” latviešu valodas raidījumu nodaļā. Viņiem ir trīs bērni - Silvija, Elga un Alberts. Sarunā piedalās Knuts Ozols, Baiba Ozola un viņu meitas Silvija un Elga.  

Raidījumā Piespēle šoreiz uzzināsim, kā jaunai tenisa sezonai gatavojies viens no talantīgākajiem jaunajiem Latvijas tenisistiem Kārlis Ozoliņš. Viņš tagad ikdienā trenējas kopā ar pašmāju pirmo raketi Ernestu Gulbi austrieša Gintera Bresnika vadībā, bet joprojām Kārļa trenera pienākumus Latvijā pilda Jānis Viņķis. Viņš tad arī pastāstīs par Ozoliņa progresu starpsezonā, nākotnes plāniem un tuvākās nākotnes attīstības perspektīvu. Šonedēļ par lēmumu nolikt Saeimas deputāta mandātu paziņoja Dana Reizniece-Ozola no „Zaļo un zemnieku savienības”. Viņa pieņēmusi piedāvājumu kļūt par Starptautiskās šaha federācijas augstu amatpersonu. Nesen par Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas prezidentu ievēlēja Einaru Fogeli, bet Reizniece-Ozola ir otra latviete, kas īsā laikā tikusi pie augsta amata kādā starptautiskā sporta organizācijā. Sarunā ar šaha lielmeistari gan par šo sporta veidu, viņas plāniem jaunajā darba vietā un arī mehānisko dopingu šahā, kas tiešsaistes turnīros kļūst par arvien lielāku problēmu. Savukārt Daugavas stadiona valdes loceklis Daniēls Nātriņš raidījumā stāsta, cik tālu tikts ar plānoto multifunkcionālās halles celtniecību pie stadiona, kā arī plāniem mainīt skrejceļa segumu un uzlabot futbola laukumu.

SpaceWatch.Global is pleased to present the 18th episode in our podcast series The Space Cafe Podcast: Dana Reizniece-Ozola, minister, satellite pioneer and chess grandmaster. The power of small nations.Episode 018 features special guest Dana Reizniece-Ozola.Dana Reizniece-Ozola is a unique personality. Not only did she hold the post of Latvian Minister of Economy and Finance, she also helped launch the first Latvian satellite into orbit, thus elevating her native country to the rank of a space nation. By the way, she also holds the rank of a chess grandmaster. More than one reason for the Space Cafe Podcast to take a closer look at her story.The Space Cafe Podcast brings our signature brand of engaging and relevant content from across the global space economy to you via an exciting new format. Together with award winning Executive Producer, Markus Mooslechner (Terra Mater Factual Studios), our fortnightly podcast features highly interesting guests.Each episode includes a review of  important topics, as well as guest appearances and deep commentary from expert panelists from across the space sector.○      Host: Markus Mooslechner:    Markus on LinkedIn ○      Guest: Dana Reizniece-Ozola Dana on LinkedinYou can find us on Spotify and Apple Podcast!Please visit us at SpaceWatch.Global, subscribe to our newsletters. Follow us on LinkedIn and Twitter!

Dana Reizniece-Ozola is a unique personality. Not only did she hold the post of Latvian Minister of Economy and Finance, she also helped launch the first Latvian satellite into orbit, thus elevating her native country to the rank of a space nation. By the way, she also holds the rank of a chess grandmaster. More than one reason for the Space Cafe Podcast to take a closer look at her story.Host: Markus Mooslechner: Markus on LinkedInGuest: Dana Reizniece-Ozola: Dana on LinkedinPublisher: Torsten Kriening: https://www.linkedin.com/in/torsten-kriening-68456/ See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Jau trešo nedēļu mākslas centrā “Zuzeum” skatāma brīvdabas ekspozīcija – ziemas skatlogi ar stikla, porcelāna un tēlniecības darbiem. Svētku skatlogus iekārtojušas māksliniece Darja Meļņikova un arhitekte Evelīna Ozola. Savukārt jaunākajā skatlogā reti rādīti un jauniegūti mazās formas tēlniecības darbi, par kuriem zina stāstīt mākslas zinātniece Arta Vārpa. Lāčplēša iela ir skaļa un tikai iegriežoties mākslas centra “Zuzeum” skulptūru dārzā ielas trokšņi tiek nedaudz slāpēti. Skan Ziemassvētku melodijas un skulptūru dārza oranžajā Siltumnīcā atvērti vairāki skatlogi, kuros ir ko pētīt. Jau atklāti trīs ziemas skatlogi, pa vienam pirms katras Adventes svētdienas. Kultūras Rondo mākslas centru apmeklēja dienā, kad tikko iekārtots trešais skatlogs, un tajā redzamas divas skulptūras. Zuzānu kolekcijas grafikas un tēlniecības kolekcijas kuratore Arta Vārpa uzsver, ka trešais skatlogs krasi atšķiras no pirmajiem diviem, kur skatāmi lietišķi dekoratīvās mākslas priekšmeti krāšņā Ziemassvētku atmosfērā. Skatlogā blakus Alberta Terpilovska veidotajai skulptūrai „Raimonda Paula portrets ar akordeonu” cita mākslinieka Leonīda Sokova darbs „Lācītis Ķepainītis”, materiāls, kādā skulptūra tapusi – ir krāsots koks. Abu darbu radīšanas laiks ir 1978.gads. Trešā skatloga iekārtošana ir Evelīnas Ozolas kopdarbs ar “Zuzeum” komandu. Aplūkosim arī pārējos divus skatlogus. Pirmajā skatlogā redzams krāšņs svētku galds ar stikla, kristālstikla un citiem gaismās zaigojošiem traukiem, šo instalāciju veidojusi māksliniece Darja Meļņikova, savukārt skatlogu ar sapņu pili un ziemas sporta porcelāna figūriņām iedzīvinājusi arhitekte Evelīna Ozola. Mākslas centram “Zuzeum” ir sava krāsa un atmosfēra, kas arī jāņem vērā, veidojot brīvdabas ekspozīciju. Evelīna Ozola atklāj, ka, iekārtojot skatlogu, īstenojusi savu sapņu projektu. Skatlogu princips ir aizraujošs vērotājiem, turklāt kolekcijas priekšmeti, kas mākslas centra izstāžu zālēs kādu laiku nav rādīti, tagad atmirdz jaunā gaismā. Kā noskaidroju mākslas centrā, ceturtā skatloga nebūs, sākumā vispār bija plānoti divi, taču pēc apmeklētāju pieprasījuma sarūpējuši trešo. Pagaidām ziemas skatlogi un Skulptūru dārzs apskatāmi “Zuzeum” darba laikā. Brīvdabas ekspozīcija skatlogos apskatāma "Zuzeum" skulptūru dārzā līdz 28.februārim mākslas centra darba laikā.

Vita Ozola ir Pārventas bibliotēkas vecākā bibliotekāra un īsta grāmatamīle. Par sevi Vita saka, ka viņa ir “pa skolām skrejoša bibliotekārīte”. Viņai ir svarīga sadarbība ar pedagogiem, šogad tā rezultējusies ar panākumiem Nacionālajās skaļās lasīšanas sacensībās. Ar Vitu mēģinājām atrisināt mūžam neatrisināmo jautājumu. Kā veicināt jauniešu lasītmīlestību? Vai mums ir kāds risinājums? Noklausies!

Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti datori, kuros vajadzības gadījumā varēja atrast jebkādas skaņas failu, lai uzburtu fantāziju pasauli lieliem un maziem klausītājiem, radio skaņu režisori lika lietā izdomu un gluži kā īstā teātrī veidoja dekorācijas, lai aktieri ieraksta laikā iejustos radioteātra vidē, un arī klausītāji to dzirdot. Tāpat kā komponisti rada mākslu no notīm, tā skaņu ierakstu režisori no skaņām uzbur ainavu. Šoreiz atcerēsimies, kā senāk tika rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā, kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu - par to stāsta skaņu režisori Ungars Savickis un Maigonis Ozols, bet skaņu inženieri Aivars Štengelis un Jānis Finkenfūss stāsta, kā, translējot ierakstu, mušas uz mikrofona un vējš var apdraudēt šo procesu. Savulaik, spārdot metāla kasti, kas senāk ir kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar efektīgām lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalss efektu tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Pirms pāris gadiem, kad Radioteātra studijā vēl nebija veikts remonts un mūžībā vēl nebija devies komponists un ilggadīgais Radioteātra skaņu režisors Ungars Savickis, viņš izrādīja ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, grīdu, kur zem mīkstā seguma slēpās gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts un vēl neskaitāmi rekvizīti, ar kuriem tika radīti skaņu efekti. Kāpjamies atpakaļ uz tiem laikiem, kad studijā tika lieta pieminētā asfalta grīda, izrādās, šīs idejas vaininieks bija toreizējais skaņu režisors Maigonis Ozols. Vēl viens izcils skaņradis, kurš nu jau ir aizsaulē pie saviem kolēģiem Ungara Savicka un Venta Sēļa. Maigonis Ozols, savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Fragments no 2015. gada ierakstītās intervijas, kad sirmajam kungam jau ritēja 88. gadskārta. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Sarunā ar Maigoni Ozolu piedalījās arī viņa dzīvesbiedre Valentīna, kura palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Radiofona dibinātājs inženieris Jānis Linteris vēlāk savās atmiņās raksta, ka par šo pieslēgumu radiofons samaksāja 500 latu un līdz ar to krājumi no iekasētas abonēšanas maksas bija izbeigušies. Tāda lieta, kā radio pārvadājamā ierakstu studija parādījās 1936. gadā. Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas tekstu un skaņas ierakstīja vaska platēs. Šādu ierakstu varēja tūlīt atskaņot. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10 -12 reizes, līdz tā nodila. No tiem laikiem līdz mūsdienām tehnikas attīstībā ir noticis milzu lēciens, nu skaņa tiek raidīta pa gaisu caur satelītu, taču vēl aizvien translācijas brigādes darbs ir atkarīgs no dabas – no laika apstākļiem un no kustoņiem. Skaņu inženieris Aivars Štengelis Radio strādā ilgus gadus, un viņš ir sēdējis translācijas busā pie skaņu pults, kad vēl te nebija kā šodien izvietoti monitori un datori. Kopā ar Aivaru Štengeli otrā busiņā strādā viņa pārinieks Jānis Finkenfūss, viņš ir satelītbusa saimnieks, sēž pie nelielas pults, priekšā mirgo skaņu līmeņa monitori un datora ekrāns ar skaņu spektra līkni. Runājot par tehnisko attīstību, satelīta uztvērēji radio rīcībā ir aptuveni 20 gadus, taču, piemēram, pagājušā gadsimta 50. gados tehniskais aprīkojums šādiem ierakstiem bija visai pieticīgs. Radio 75.jubilejas grāmatā var lasīt skaņu inženiera Ulda Mazvērsīša atmiņās, ka tolaik translācijas notikušas visai bieži, gan no Rīgas teātriem, gan operas, gan Filharmonijas un ir bijušas reizes, kad nepieciešamo translācijas aparatūru autotransporta deficīta dēļ uz tuvējiem teātrim vai Filharmoniju ziemas laikā pārveda ar ragaviņām. Lēti un droši!

Anna Karolīna Ozola  (no 1:30) un Vineta ar smaidu atceras savas pirmā darba pieredzes veikalos.  Jauna cilvēka pirmie soļi lielajā dzīvē dažreiz izklausās pēc anekdotēm.Lāsma Caune HR no "Silvanols" stāsta (no 27. min.) par to kādu attieksmi uzņēmums gaida no kandidāta darba intervijā, kā kandidāti tiek vērtēti un salīdzināti.Par podkāstu Facebook https://www.facebook.com/podkasts.pirmsdarbaInstagram https://www.instagram.com/pirmsdarba/Reklāma podkāstā – Juris Garjāns /producents/Tālr. 29600765   juris@darbs.work

Kā gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu vērtē muzejnieki un kā reforma varētu ietekmēt muzeju darbību reģionos, Kultūras Rondo studijā situāciju izvērtējam kopā ar Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietnieci Dainu Ratnieci un Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu. Pa tālruni sazināmies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orise” vadītāju Līvu Gruduli un Viesītes muzeja "Sēlija" vadītāju Andu Slogu. "Ir ļoti daudz neskaidrību," sarunā atzīst Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde. Šim viedoklim piekrīt arī citu muzeju pārstāvji. Viesītes muzeja "Sēlija” vadītāja Anda Sloga stāsta, ka nākotne varētu būt atkarīga no tā, kur turpmāk būs Sēlijas novada centrs – Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Viesītes muzejam pozitīvāks risinājumus būtu, ka centrs būs Aizkrauklē. "Svarīgi ir saprast, kas vispār notiek un kur mēs paliekam.Uztrauc, ka nezinām pilnīgi neko, kāds ir plāns. Esam dzirdējuši daudz baumas un dažādas spekulācijas par to, ka varētu mūs pievienot Cēsīm un attiecīgi Cēsu muzejam, vai vēl kaut kam. Realitāte ir tāda, ka dzīvojam neziņā, vai mūs reorganizēs kā apvienību, vai saglabāsies kā apvienība un kas notiks tālāk," situāciju raksturo Piebalgas muzeju apvienības "Orise" vadītāja Līva Grudule. Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas pārziņā ir septiņi muzeji. "Mums ir pieredze, kā darbojas reforma, jo iepriekšējā reforma Tukuma muzeju saimi paplašināja ar Džūkstes pasaku muzeju. Gan no apmeklētāju vērtējuma, gan profesionālā skatījumā tas devis izaugsmes iespējas muzejam," norāda Agrita Ozola. Ozola norāda, ka administratīvais slogs un pārvaldības nasta muzeju darbā pieaug un mazai institūcijai tas prasa daudz un lielākā institūcijā to ir iespējams modernāk un racionālāk risināt. "Skatoties, kā tas varētu būt nākotnē, bažījamies, vai spējam savu saimi paplašināt bez pietiekamiem resursiem," uzskata Ozola. Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietniece Daina Ratniece skaidro, ka visi akreditētie muzeji ir ministrijas pārraudzībā. "Reforma nedrīkstētu ietekmēt muzeju funkcijas, tām jāpaliek tādā pašā līmeni, vai, protams, mēs gaidām, ka darbs uzlabosies," atzīst Daina Ratniece.

Trešdienas - lietišķās komunikācijas dienas. Gaisā jau vairākus gadus virmo domas un runas par to, cik stipra vai vāja ir Latvijas galveno mediju apraide austrumu pierobežā. Kāpēc cilvēki lūkojās skatīties tos kanālus, kam ir stiprāks pārraides signāls (Krievijas un Baltkrievijas radio un TV) un vai šos paradumus ir iespējams mainīt tagad, kad Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) ir realizējis savu divu mastu projektu Latgalē? Vai nav jau par vēlu? Tāpat - no LVRTC valdes locekļa Ģirta Ozola uzzināsiet, kas jādara X stundā, lai saņemtu oficiālo informāciju no valsts vadītājiem. Komentārus, jautājumus un ierosinājumus, kā ierasts, adresējiet e-pastam - pasts@dienapec.lv. #Sadarbiba #LVRTCSupport the show (http://www.dienapec.lv)

Viktorija ir Montesori pedagoģijas entuziaste, bloga un Instagram profila espats.lv autore un piecu bērnu mamma. Sarunā Viktorija atklāj to, kā un kāpēc pievērsusies tieši Montesori pedagoģijai, kā arī lauž vairākus par šo pedagoģijas virzienu iesakņojušos mītus.Viktorijas blogs http://espats.lv/

Trešā ''IZRĀVIENS'' podkāsta epizode ir klāt! Šodien pie manis viesojās Marta Ozola. Marta ir regbija entuziaste, Latvijas regbija izlašu spēlētāja, regbija kluba ''Livonia'' bijusī menedžere un super pozitīva personība. Runājām par studēšanu Anglijas universitātē, Latvijas Regbija Federācijas Darbu, regbija attīstību Latvijā, viņas pašas pārstāvētā regbija kluba ''Livonia'' vadības maiņu un daudz ko citu.

Par sievietes spēku un kā to atrast, pieredzes stāstā dalījās zīmola Amoralle dibinātāja Inese Ozola. Runājot par to, kur meklējams sievišķais spēks, viņa norādīja uz spēju iet, darīt, nebaidīties būt drosmīgai un nekad neapstāties. “Kad man ir slikti, es uzvelku augstpapēžu kurpes un uzkrāsoju sarkanas lūpas”– ar savu spēka forumu, kā vienmēr izskatīties starojoši, dalījās Inese. Spēka formulu Amoralle radītāja turpina arī papildināt, uzskatot, ka tās veidošanā milzīga nozīme ir arī nemitīgajām dzīves mācībām un pieredzēm. Šeit tika minēti piedzīvotie izaicinājumi, kas saistās ar Amoralle tapšanu un attīstību. Tie viņai iemācīja nepadoties un radīja sajūtu, ka patiess dzīves aicinājums ļauj izdarīt arī neiespējamo. Šobrīd Ineses ikdienā aizrautību un degsmi sagādā darbs un bērni, savukārt iedvesmu dod vējā plīvojošs zīds.

Katru gadu apģērbu ražošana ir iemesls tam, ka atmosfēra tiek piesārņota ar vairāk kā vienu miljardu tonnu oglekļa dioksīda. Tas ir apjoms, kas ir lielāks par avio un jūras satiksmes kopējo radīto piesārņojumu. Pilsētas šobrīd aizņem tikai 3% zemeslodes teritorijas, bet tajās dzīvo vairāk kā puse planētas iedzīvotāju, un tās veido 70% no kopējā pasaules piesārņojuma. Šonedēļ raidījumā "Kāpēc dizains?" runājam par ilgtspējību. Kvalitāti, kurai ir jābūt ikkatrā risinājumā, neatkarīgi no tā, vai runa ir par karoti, kleitu vai pilsētu. Analizējam modes industrijas iespējas kļūt videi draudzīgākai un diskutējam par to, kā ilgtspējīga pilsētplānošana var ietekmēt mūsu dzīvi. Raidījumā piedalās apģērbu dizainere Indra Komarova, pilsētplānotāja Evelīna Ozola un arhitekts Toms Kokins.   

Iespējams, nepaies pat 10 gadi un Eiropas Savienībā jebkāda veida pesticīdi būs aizliegti. Izklausās neticami, bet lēni un ļoti nelabprāt uz to virzāmies. Vai Eiropā pesticīdu lietošana samazinās, vai nākotnē vispār būtu iespējams iztikt bez pesticīdiem? Kādas ir alternatīvas un kā Latvija šajā jomā izskatās uz Eiropas fona, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē Latvijas lauku konsultācijas centra Augkopības nodaļas projektu vadītāja Lāsma Ozola, vides zinātņu doktore Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks atvērtās saimniecības “Zadiņi” pārstāvis Elgars Felcis. Ierakstā uzklausām Ulrihu Feitu (Ulrich Veith), Malsas pašvaldības birģermeistaru. Tā ir pilsēta Itālijā, kura aizliegusi savā pilsētā izmantot pesticīdus. Latvijā pesticīdus lietojam mazāk nekā citur Eiropā, taču Latvija ir apsteigusi šajā ziņā Igauniju un Lietuvu. “Iemesli, kāpēc cilvēki lieto pesticīdus, ir atšķirīgi, viens iemesls – jāierobežo kaitēkļi, bet, vai izmantos arī citas metodes, tas atkarīgs arī no kopējās valsts politikas,” uzskata Jana Simanovska. “Ja paliekam arvien specializētāki un tikai skatāmies uz efektivitātes paaugstināšanu, tikai to vien darīsim, kā lietosim pesticīdus, ja skatīsimies uz daudznozaru saimniecībām, tad ir mazākas iespējas zemniekam kaut ko zaudēt,” vērtē Lāsma Ozola. “Ļoti maz gan Eiropā, gan Latvijā domājam par augsnes auglību. Augsnes ir noplicinātas, ja to necels ar bioloģiskām un agroekoloģiskajām metodēm, nenovēršami virzīsimies uz minerālmēslu un pesticīdu lietošanu, jo citādi nevarēs,” turpina Lāsma Ozola. Domājot par to, kā pabarot cilvēkus un tajā pašā laikā mazināt pesticīdu lietojumu pārtikas saražošanai, Jana Simanovska atzīst, ka nevajag atteikties no gaļas visiem, sākums samazinājumam būtu neēst gaļu katru dienu. Lāsma Ozola uzskat, ka ar gudru ganīšanu Latvijas pļavās var audzēt liellopus, bet liellopu gaļu cilvēki maz patērē. Runājot par cūkgaļas patēriņu, Jana Simanovska skaidro, ka, piemēram, Austrijā skolas to gandrīz vairs neiepērk, visvairāk cūkgaļas aiziet uz veco ļaužu pansionātiem. “Cilvēkiem laukos dzīvot kļūst neveselīgāk, jo tur dabū ne tikai piesārņojumu caur pārtiku, bet arī caur ūdeņiem. Cilvēkiem ir jākļūst aktīvākiem,” vērtē Lāsma Ozola. Konvencionālās lauksaimniecības pārstāvji bieži arī skatās uz bioloģiskām metodēm, ja vien tas nav saistīts ar pārāk lielām izmaksām. Lielajiem ražotājiem ir vieglāk mainīties, grūtāk - mazākiem. Lēnām notiek maiņa, arī Zemkopības ministrija redz, ka bioloģiskajam produktam ir neierobežota iespējas tirgū Eiropā, bet konvencionālajiem produktiem ir grūti ieiet tirgū.  

Iepriekš esam stāstījuši par izstādi “Baltijas ozoli” mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Pagājušajā nedēļā iznācis apjomīgs katalogs, kurā izpētāmi 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecības paraugi, kuri tapināti uz Baltijā – tātad, arī Latvijā - augušo ozolu koksnes plāksnēm. Lai atzīmētu kataloga iznākšanu, tika rīkota zinātniskā ekspedīcija uz Talsu pauguraines ozolu audzēm mežzinātnes institūta „Silava” mežzinātnieku pārraudzībā.

Dzejniekam Jānim Baltvilkam šodien būtu 75. Kā ik gadus viņa dzimšanas dienā notiek starptautiskie bērnu literatūras lasījumi un tiek pasniegtas Baltvilka balvas bērnu literatūrā. Lasījumi jau ir sākušies Botāniskajā dārzā. Latvijas Radio tos fiksē. Plašāk par balvai nominētajiem darbiem un apbalvošanas ceremoniju stāsta Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes pārstāve un balvas organizatore Silvija Tretjakova. Lasījumos "Uzplaukst grāmatu puķes" skan fragmenti no Agneses Vanagas grāmatas "Plastmasas huligāni" turpinājuma, kā arī Evijas Gulbes lasījums no grāmatas "Koko un Riko - skolas zvaigznes". Savukārt Juris Zvirgzdiņš lasīs "Rijīgā čūska un gudrā pele", Indra Brūvere lasīs savu dzeju un atdzejojumus, bet Māris Rungulis iepazīstinās ar stāstu notikumiem bibliotēkā. Lasījumos piedalīsies starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas 2019. gada laureāte - tulkotāja Dace Meiere, kura iepazīstinās ar savu jaunāko darbu no Italo Kalvīno romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" Žūrija šogad ir lēmusi, ka Baltvilka balvas starptautiskā laureāte ir itāļu rakstniece Andžela Naneti. Viņas grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu koks" Latvijas bērni var iepazīt, pateicoties tulkotājai Dacei Meierei. Pārējie laureāti tiks atklāti šodien svinīgā sarīkojuma laikā, svinot Baltvilka dzimšanas dienu. Uz Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā pretendē Inese Paklone par dzejoļu krājumu  "Es picas brālēnu cepu" (Pētergailis, 2019), Anna Strautniece par grāmatu  "Kaķi, kamoli un sapņi" (Alis, 2018), Aivars Kļavis par triloģijas “Ceļš uz nezināmo zemi” (Zvaigzne ABC, 2018) grāmatām “Melnais akmens”,  "Bēgšana no čūsku valstības" un "Asinis uz dzintara", Lilija Berzinska par grāmatu "Skelets skapī" (Dienas Grāmata, 2018), Juris Zvirgzdiņš par grāmatu "Zvaigžņu tramvajs" (Pētergailis, 2018). Uz Jāņa Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē Gundega Muzikante par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Zvaigžņu tramvajs" (Pētergailis, 2018), Rūta Briede par ilustrācijām Sergeja Timofejeva grāmatai "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi" (Liels un mazs, 2018), Vivianna Maria Stanislavska par ilustrācijām Ievas Samauskas grāmatai "Vecis iet pa dārzu, pankūkas bārdā", Latvijas Mediji, 2018) un Ineses Paklones grāmatai "Es picas brālēnu cepu" (Pētergailis, 2019), Anita Paegle par ilustrācijām grāmatai "Rožu spoks" (Liels un mazs, 2018), Anete Melece par ilustrācijām savai grāmatai “Kiosks” (Liels un mazs, 2019) un Laura Gundara grāmatai “Vaļa balss” (Liels un mazs, 2018), Juris Petraškevičs par ilustrācijām savai grāmatai “Ērika un bailes” (Liels un mazs, 2018).   Pretendenti AS “Latvijas Valsts meži” balvai “Jaunaudze” par debiju bērnu literatūrā un grāmatu mākslā ir  Sergejs Timofejevs ar grāmatu "Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi" (Liels un mazs, 2018), Juris Petraškevičs par tekstu grāmatai “Ērika un bailes” (Liels un mazs, 2018), Ilmārs Ziemanis par grāmatu “Peļķīte” (Zvaigzne ABC, 2018), Līva Ozola par grāmatu “Eju meklēt!” (Liels un mazs, 2019).

Caur shady bāriem, kinomuzeju, Ozola videoklipiem, svētceļojumu, kaķiem un viņu pilsonisko izglītošanu.   Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu! Piesakies jaunumiem, seko mums Facebook:  spied like un šēro.  Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify,  YouTube un Delfi.  Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi. Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of DiscoveryChad Crouch, Wilsons SnipeDoctor Turtle, You Um I'll AhKomiku, Disco CatRoccoW, MusicisexpressionofartthroughthemediumofsoundRoccoW, Nontinde Vendor Theme17, Action Fight Foto: Marta Herca          

Šodien raidījumā Krustpunktā turpinām Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu iztaujāšanu, uz studiju aicinām kandidātus, kas partiju sarakstos startē ar pirmo numuru, arī aicināšana notiek tajā secībā, kāds kārtas numurs ir katram sarakstam. Šodien iztaujājam Latvijas Zemnieku savienības saraksta līderi Danu Reiznieci Ozolu.

"Karsts Karsts" ir atpakaļ, bet nesauciet to par atgriešanos! Bijām ciemos pie Ozola, lai parunātu par mūziku, biznesu, dzelteno presi, par kādu albumu, kurš savu dienas gaismu nav ieraudzījis un daudz ko citu. 

Gatavojoties Latvijas simtgades svētkiem, muzikālā apvienība Teksasys Latgalīši ("Teksasas Latgalieši") un mūziķe Aija Nagle-Īzāka ASV ierakstījuši albumu Dvieselis steigys ("Dvēseles stīgas"). Tajā apkopotas labi zināmas latgaliešu un latviešu melodijas jaunā muzikālā interpretācijā. Sagaidot Latvijas simtgadi, albums šonedēļ un nākamnedēļ tiks prezentēts tautiešiem Rēzeknē, Daugavpilī un Rīgā. Lai uzzinātu ko plašāk par šo aizraujošo projektu, ar Aiju Nagli-Īzāku tiekamies "Klasikas" studijā. Dzimusi Kārsavā, mācījusies Dārziņskolā un absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, pēcāk viņa aizprecējusies uz Ameriku, kur dzīvo jau 25 gadus. *** Ideja par šāda albuma veidošanu radās Amerikas latgaliešiem Teksasas štatā – mūziķei, vijolniecei Aijai Naglei-Īzākai un Latvjas Republikas Goda konsulam Pēterim Aloizam Ragaušam. Apvienojot profesionālu mūziķu komandu, tika radīta apvienība Teksasys Latgalīši, kas kopīgiem spēkiem īstenoja Aijas un Pētera Aloiza sen loloto sapni par īpašu mūzikas izlasi, kurā jaunā interpretācijā pasniegtas tautā tik iemīļotas latgaliešu un latviešu dziesmas. Viņu mērķis bija parādīt tautiešiem Latvijā un ASV, cik daudzveidīga ir mūsu tautas mūzika un cik dažādi interpretējamas pazīstamas melodijas. Albumā Dvieselis steigys klausāmas gan tautasdziesmas, gan pazīstamu Latgales mūziķu – Kristapa Rasima, Jura Ostrovska, Artūra Uškāna, Arņa Slobožaņina, Guntras Kuzminas-Juknas, kā arī citu izpildītāju un autoru dziesmas jaunā aranžijā. Albuma Dvieselis steigys ieceres autors un mecenāts Pēteris Aloizs Ragaušs dzimis latgaliešu ģimenē ASV. Viņš ir uzņēmējs un Latvijas Republikas Goda konsuls Teksasā. Plašākai publikai Latvijā Pēteris Aloizs Ragaušs kļuva pazīstams pateicoties režisora Jāņa Ozoliņa-Ozola filmai "Likteņzeme", kurā atspoguļots latgaliešu rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Andrīva Jūrdža dzimtas stāsts un viņa pēcteču Pētera Aloiza un Helēnas Ragaušu pirmā tikšanās ar tuviniekiem, kuri Otrā pasaules kara laikā nokļuva Sibīrijā. *** Albuma Dvieselis steigys ieskandināšanas koncertos stīgu kvartetā kopā ar JVLMA studentēm un koklētāju Guntu Ločmeli, bet citviet kopā ar latgaliešu mūziķiem vai kā viesmāksliniece Aija Nagle-Īzāka piedalīsies piecos koncertos: 16.XI pl.19 Rēzeknes Kultūras namā 17.XI pl.18 Viļakas Kultūras namā 18.XI pl.15 Kārsavas Kultūras namā 19.XI pl.20 Daugavpilī, viesnīcas Latgola restorānā Plaza 20.XI pl.19 "Kino mājā" Rīgā, Mēness ielā 4

Krustpunktā šodien amatpersonu diena. Studijā - pašreizējā finanšu ministre Dana Reizniece Ozola. Mēs pirmsvēlēšanu laikā amatpersonu sadaļu bijām atcēluši, lai saglabātu, cik iespējams, politisku neitralitāti. Taču finanses ir aktuāls jautājums. Jo tūlīt jau jātop nākamā gada budžeta projektam, kuru gan apstiprinās jaunā valdība un Saeima. Tomēr sagatavo to pašreizējais Ministru Kabinets. Pirmajā pusstundā Danu Reiznieci-Ozolu kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu iztaujā Inese Helmane no Latvijas Vēstneša un Madara Fridrihsone no Latvijas Radio ziņu dienesta. Savukārt pēc tam jautā klausītāji.

“„Zvejnieka dēlu” rakstījām jūras malā. Skaņas, kur Garozas lomas tēlotājs aktieris Kārlis Sebris brauc motorlaivā un sauc uz zvejniekiem ar visu jūru un vēju, ir dabiskas,” tā darbu pie šī radioiestudējuma atceras skaņu režisors Maigonis Ozols. Kā tika “rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā”, kur radiotelpās atrodas “asfalts” un kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu, par to runāsim šajā raidījumā, lūkojot skaņu ierakstīšanas mākslu Radio. Amata noslēpumus atsklāj skaņu režisori Ungars Savickis, Maigonis Ozols un Maigoņa dzīvesbiedre Valentīna Ozola. Uzņēmums, kurā redzami A. Migla, R. Ādmīdiņš V. Līne, E. Radziņa, V. Artmane, M. Pūris un M Ozols, tapis 1993. gadā režisores Noras Vētras-Muižnieces darba "Māsas" radioiestudējuma veidošanas laikā. Skaņu meistara Maigoņa Ozola meistarstiķi Savulaik, spārdot metāla kasti, kas iepriekš kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalsi, tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras. Radioteātra studijā ilggadīgais skaņu režisors Ungars Savickis skatam atklāj ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, neskaitāmiem rekvizītiem, ar ko radīt skaņu efektus, un grīdu, kur zem mīkstā seguma ir paslēpts gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts. Izrādās, šīs idejas vaininieks bija kādreizējais Latvijas Radio skaņu režisors Maigonis Ozols. Savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu. Radio viesojas pie sirmā kunga viņa mājās Slokā. Lai arī Maigonim Ozolam rit 88 gads, viņš ir sprigans un tikpat smaidīgs un omulīgs kādu viņu atminas bijušie kolēģi. Radio Maigonis Ozols sāka strādāt 1959. gadā. Tolaik viņam aiz muguras bija mūzikas skolas izglītība un jaunais Ozols spēlējis trompeti Auto darbinieku kluba ansamblī, līdz paziņa viņam piedāvājis aizvietot Radio skaņu režisoru, kuram sākās obligātais dienests armijas rindās. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās. Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot. Dažs apgalvo, ka cilvēki ar karotīti kuļ glāzē ūdeni, lai rastos satrakotas jūras viļņu šļaksti, taču īstenībā viss ir daudz vienkāršāk un tomēr komplicētāk – radio trokšņu-tēka ir ļoti bagāta. Skaņu režisors stundām, dienām, pat nedēļām ilgi nostrādājas, lai ierakstītu lentē īstu troksni, kas vienlaikus derētu arī radiopārraidēm.” Šo rakstu no 1971. gada ir saglabājusi Maigoņa Ozola dzīvesbiedre Valentīna, kura ir Maigoņa labais gariņš, asistente un sekretāre vienā personā. Arī tagad viņa palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem. Vaicāts par sirdij tuvāko darbu, Maigonis Ozols min raidlugu „Velnakaula dvīņi”, kas veidota pēc rakstnieka Egona Līva romāna. Te atkal citāts no minētās intervijas “Rīgas Balsī”: „…visgrūtākais skaņu režisora darbā ir lielie radio uzvedumi, kur darbība norisinās dabā. Man ilgi paliks prātā raidluga „Velnakaula dvīņi”, kur ļoti plaši tika izmantota daba: jūra, mežs. Darbs bija grūts, taču interesants. Pēc ieraksta ar prieku uzzinājām, ka šis uzvedums ir guvis ļoti augstu novērtējumu Latvijas radio dienā Maskavā.” Vēl, runājot par pagājuša gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jāpiemin Rūdolfa Blaumaņa “Velniņu” iestudējums Osvalda Krēsliņa režijā. Tā ir pirmā radio stereoluga. Tikām Maigoņa dzīvesbiedre ir atcerējusies vēl citas ierakstu vietas: piemēram, 1984. gadā „Uršulīti” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba motīviem ierakstīja toreizējā partija līdera Vosa medību saimniecībā.