Podcasts about grudule

Kāda ir personības muzeju loma un sūtība? Vai nepieciešams pārskatīt to darbību un kā ienākt Latvijā jauniem muzejiem? Par muzeju nozari pārmaiņu procesā Kultūras rondo izvaicājam nozares ekspertus. Studijā Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde, Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore, izstāžu kuratore, arī Starptautiskās muzeju padomes Latvijā valdespārstāve Katrīna Kūkoja un Memoriālo muzeju apvienības direktores vietniece Sanita Kosoviča un Cēsu novada pašvaldības iestādes "Cēsu muzejs" struktūrvienība Piebalgas muzeju apvienības Orisāre vadītāja Līva Grudule, kuras pārziņā ir Antona Austriņa "Kaikaši", Emīla Dārziņa "Jāņaskola", Kārļa Skalbes ‘'Saulrieti”un  Brāļu kaudzīšu "Kalna Kaibēni". Turpinām arī interesēties par jauno atbalsta sistēmu privātajiem muzejiem. Godīgāka sistēma vai „bada spēles”?  Tik dažādi vērtējumi izskan par jauno valsts atbalsta sistēmu privātajiem akreditētajiem muzejiem. Pērnā gada nogalē īsā laikā tika mainīti spēles noteikumi četriem privātmuzejiem, kas līdz šim bija saņēmuši garantētu valsts atbalstu: tiem kopā ar pārējiem nozares spēlētājiem no šī gada ir jāsacenšas vienotā Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Par gaidāmajām pārmaiņām diskutējām arī Kultūras rondo, tagad atskatāmies, kā tad noslēdzās pirmais konkurss un kādi ir secinājumi. Latvijā ir apmēram divi simti privātu muzeju un kolekciju, bet tikai desmit no tiem izvēlējušies un spējuši iegūt akreditāciju – būtībā kvalitātes sertifikātu, kas apliecina, ka konkrētā institūcija labi pilda visas muzeja funkcijas: veido krājumu, pēta to un izglīto sabiedrību. Akreditācija arī nozīmē, ka muzeja krājums kļūst par daļu no nacionālā muzeju krājuma. Četri akreditētie privātie muzeji – Latvijas Mākslinieku savienības muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs – daudzus gadus saņēma stabilu atbalstu no valsts un bija raduši ap to plānot savu budžetu. Piemēram, pērn Kultūras ministrijas budžetā četriem privātajiem muzejiem atvēlēja mazliet virs 240 tūkstošiem eiro. Pērnā gada nogalē kārtību tika nolemts mainīt, novirzot visus privātos akreditētos muzejus uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un par attiecīgu summu palielinot konkrētās mērķprogrammas finansējumu, bet ar būtisku atšķirību: tagad uz šo summu konkursa kārtībā vienādi varēja pretendēt visi akreditētie privātie muzeji.  Pieteikumus vērtēja Kultūras mantojuma nozares ekspertu komisija, ko vadīja Una Sedleniece – ilggadēja muzeju nozares darbiniece, pašlaik Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā.

No pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas 1525.gadā līdz grāmatas nozīmei latviskās identitātes saglabāšanai trimdā - esam pietuvojušies latviešu grāmatas piecsimtgadei. Raidījumu ciklu noslēdzam ar svarīgiem secinājumiem, citējam zīmīgus tekstus un aizlāpam arī dažus „caurumus”, kam raidījumos esam paslīdējuši garām. Trijos gados esam mērojuši garu un interesantu ceļu grāmatniecības, valodas un literatūras vēsturē līdz pat izdevējdarbībai, bibliotēku un kultūras vērtību krātuvēm trimdā pēc Otrā pasaules kara. Raidījuma viesi pārstāv trīs nozares – grāmatniecību, literatūrzinātni un valodniecību. Sarunājas ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, grāmatniecības vēsturniece, Latvijas Universitātes bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule un arī valodnieks, Latvijas Universitātes un Stokholmas universitātes profesors Pēteris Vanags.   Plašāk par projektu šeit:

Pirms 87 gadiem notika pirmais Piebalgas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projekts profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā. Šovasar atkal Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāji piedalījās Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā. Uz noslēguma pasākumu Piebalgā devās arī Kultūras rondo. Piebalgai 2024. gads ir bijis varens – ar Piebalgas astoņsimtgades svinībām, Piebalgas žurmes meklējumiem un piebaldzēnu mērīšanu. Kas tik te nemērās – Jaunpiebalga ar Vecpiebalgu, zemes mērītas un cepuru augstums. Un paši arī mērīti. Vecpiebalgas kultūras namā 14. decembra vakars bija veltīts Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektam Piebalgā. Datu vākšana bija noslēgusies, zinātnieki stāstīja gan par vēsturiskajiem datiem, gan mūsdienu datiem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes pētniekiem profesora Jāņa Vētras vadībā klāt bija arī idejas autors Rauls Vēliņš. „Vecpiebalgas vīru kora dalībniek noķēruši vienu, kas izliekas par piebaldzēnu. Penderu juris un Doblēnu Spricis viltvārdi pieķēra tāpēc, ka tam bija par pirksta tiesu īsāka cepure. Ķeizardārzs, 15 minūtes pirms lielkoncerta.” Tā raksta un zīmē Vilis Daudziņš grāmatā „Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs”. Sabraukuši dejotāji, mērītāji, nomērītie un varbūt ir arī pa kādam neticīgajam, kurš tik tagad iedomā – vajadzēja tak' man arī piedalīties (bet viņi nav īpaši saskaitīti). Cik sarežģīti kādreiz un tagad ir veikt antropoloģisku lauka pētījumu, nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un datu drošību, to arī jautājam. Kāpēc vienkāršais zīmulis reiz bijis tas drošākais "datu nesējs"? Cik augstai tad īsti jābūt piebaldzēna cepurei, arī to jautājam piebaldzēniem.  Bet ir laiks sākt – no lielas nopietnības līdz lielai smiešanai.  Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lāsma Asare, kuras izpētes augsne ir profesora Jēkaba Prīmaņa mērījumi Piebalgā 1936./37. gadā, ir gandrīz piebaldzēniete. Viņa stāsta par savu saistību ar piebalfu, zinātniskajām interesēm un iepazīstina ar vēsturiskajiem datiem. Un nav ko brīnīties, ka Vecpiebalgas kultūras namā kāds sāk taustīt savas ausu ļipiņas vai deguna līniju, kā arī nopēta kaimiņu, vai tik tas ir īsts piebaldzēns? Bet āri visam piebaldzēnus raksturo tieksme pēc izglītības un izglītošanās, kā tolaik, tā tagad.  Antropoloģiskās izpētes datu, kas vākti vasarā, apstrāde turpināsies vēl vairākos projektos. Vēl dažas atbildes uz mūsdienu jautājumiem - par to kaulēšanos, sēņošanu, patikšanu būt tur, kur pulcējas daudz cilvēku, vēl var diskutēt, bet izglītība ir neapstrīdama. Profesors Jānis Vētra iepazīstina ar atbildēm, ko snieguši mūsdienu piebaldzēni. Jautājam arī trim piebaldzietēm, vai viņas piekrīt tiem datiem par kaulēšanos un pulcēšanos. Stāsta Dace Bišere-Valdemiere, Līva Grudule un Egita Zariņa.  Pētījumā Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā kopā iesaistījās 690 dalībnieki, vecumā no 1,5 līdz 99 gadiem. Visiem dalībniekiem veikta plaša izmeklējumu un aptaujas datu vākšanas programma, ietverot 3D ķermeņa skenēšanu, ķermeņa svara un asinsspiediena mērījumus, plaušu vitālās kapacitātes noteikšanu, digitālo fotogrāfiju uzņemšanu, kā arī aptaujas anketu aizpildīšanu, tostarp jautājumus par dalībnieku veselības stāvokli un saikni ar Piebalgas reģionu. Pēc izvēles pilngadīgiem dalībniekiem tika piedāvāta arī asins paraugu nodošana, lai piedalītos bioloģisko paraugu kolekcijā, kas ļaus veikt turpmākos ģenētiskos pētījumus, piemēram, analizējot garšas receptoru genotipus un uztura paradumus. Datu apkopošana varētu prasīt vairākus gadus, taču Anatomijas muzejā glabātie Prīmaņa veiktie dati 30. gados ļauj ieraudzīt toreizējo piebaldzēnu. Par to stāsta Lāsma Asare. Pēc veiksmīgās pieredzes Piebalgā Rīgas Stradiņa universitāte plāno projekta turpinājumu, paplašinot antropoloģiskās izpētes apjomu uz citiem Latvijas reģioniem, kas 20.gadsimta 30. gados jau tika iekļauti līdzīgās ekspedīcijās. Šī datu bāze, kas nesen digitalizēta, būs vērtīgs resurss RSU pētniekiem un ļaus analizēt iedzīvotāju antropoloģiskās īpatnības Zemgalē, Vidzemes jūrmalā un Kurzemē, tādējādi veicinot plašāku Latvijas iedzīvotāju antropoloģisko portretu veidošanu.  -- Raidījumā arī iekļauts fragments no kolēģa Eduarda Liniņa raidījumā par Piebalgu kā kultūrvēsturisku teritoriju ar divām savu īpatnību apzinošajām daļām – Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu. 

Sarunas ar Jāni Streiču Lietuvas mājā par Smiļģi, Mozi Mendelsonu, gleznošanu, kokgriezumiem un dzīvi kopumā. Katras vasaras neatņemama sastāvdaļa ir Jāņa Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā nofilmējās arī jaunais aktieris Gundars Āboliņš. Šajā vasarā Latvijas Televīzija iepriecināja arī ar Sreiča filmu „Teātris”. Bet kā klājas pašam režisoram, kurš kopā ar sievu Vidu aizbrauca uz Lietuvu, lai palīdzētu meitai un znotam, kuri strādā Kauņas muzikālajā teātrī, bet kovidpandēmija visu noliku uz pauzes, un Streiči palika dzīvot Lietuvā. „Vakariņu sarunas” ar izcilu stāstnieku kinorežisoru Jāni Streiču Lietuvā, kur viņš pastāvīgi dzīvo kopā ar sievu Vidu skaistā lauku īpašumā pie ezera, Polijas un Baltkrievijas pierobežā. Glezno, nodarbojas ar kokgriezumiem, lasa, bauda klusumu un mieru. Žurnālisti ar viņu parasti sazinās zoom, bet mēs bijām ciemos, braucot no Vācijas, no Polijas puses. Šī nav tradicionāla intervija ar jautājumiem un atbildēm, ir ieslēgts diktofons uz vakariņu galda, smiekli un arī mūsu stāsti par brāļu Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem, par Vācijā pieredzēto, par to, kāds būs Smiļģa kabinets Lāčplēša ielas namā. Un Jānis Streičs spēj no viena aizraujoša stāsta pārlēkt uz citu, pārsteigt ar dziļām zināšanām un spilgtām atmiņām. Viņa sieva Vida gan reizēm teic, ka tā nu gan nebija, ka tā ir tīrā literatūra, bet tomēr mēs uzzinām arī viņu iepazīšanās stāstu un kāda loma tajā bija filmai „Mans draugs nenopietns cilvēks”. Bet tikmēr Jānis Streičs jau būs izstāstījis par Mozi Mendelsonu, Rodi- Ēbelingu, baronu Rautenfeldu un Emīliju Plāterīti. „Vakariņu sarunās” piedalījās aktieris Gundars Āboliņš, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, Radio mazās lasītavas producente Agita Bērziņa un žurnāliste Ingvilda Strautmane. Un tā, mēs, mazliet maldījušies pa pierobežu un saņēmuši brīdinājumus to nekavējoties pamest, esam Veisiejā, pie Vidas un Jāņa Streiču galda Un Jānis Striečs mūs arī mazliet izglīto, kam esam braukuši garām.   Paldies par viesmīlību Jānim Streičam un viņa sievai Vidai. Paldies par „Vakariņu sarunām”, kuras gribētos turpināt.

Freiburga ir vieta, kur pēc Otrā pasaules kara dzīvoja latviešu kara invalīdi. Īpašumu Birkenhofā nosauca par Bērzaini, un tagad tā ir latviešu valodas un kultūras saliņa Vācijā. Pie Bērzaines kamīna Gundars Āboliņš lasa Ingunas Baueres pēdējo grāmatu „Daiļā Marija”, bet Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule stāsta par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem uz Vāciju 19. gadsimta beigās.   Raidījumu atbalsta:

Par Radio mazās lasītavas ceļojumu Vācijā, dodoties arī pa brāļu Kaudzīšu ceļojumu aprakstu pēdām, un gaidāmo Vecpiebalgas konferenci jūlija beigās Kultūras rondo izvaicājam ceļojuma dalībniekus – Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli un aktieri Gundaru Āboliņu. Divi Piebalgas skolotāji – Matīss un Reinis – bija lieli ceļotāji. Viņi ne tikai vasarās ceļoja, bet arī ceļojumus aprakstīja un tos publicēja presē. Tāpēc ar Radio mazo lasītavu ceļojot pie latviešiem Vācijā, mēs ņēmām līdzi arī Brāļu Kaudzīšu ceļojumu piezīmes. Un šodien pēc brauciena Piebalga – Rīga – Berlīne – Minstere – Freiburga – Lietuva – Rīga – Piebalga atkal no Piebalgas uz Rīgu ir braukusi Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule, saziņā ar mums – aktieris Gundars Āboliņš. Vēl noskaidrosim, kas ir „žurme” un kā atklāt Piebalgas fenomenu. "Piebalgas žurme" - šāds nosaukums dots arī kultūrvēsturiskai konferencei, kas norisināsies 26. jūlijā Vecpiebalgas kultūras namā. Žurme ir Piebalgas izloksnes vārds, ko mūsdienās lieto vien retais. Īsi skaidrojot vārda nozīmi, tā ir vienkārša - enerģija, mundrums. Taču konferences kontekstā tas ir viens no t.s. “Piebalgas brīnuma” noslēpumu stūrakmeņiem. Ar konferences programmu var iepazīsties internetā.

Sazināmies ar mūsu kolēģi Ingvildu Strautmani, kura devusies uz Minsteres latviešu centru, svinot Latvijas Radio 1 raidījuma "Radio mazās lasītavas" desmitgadi. Kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu un Vecpiebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli no 25. jūnija līdz 3. jūlijam "Mazā lasītava" devusies pie klausītājiem Vācijā. Mūsu pirmā pieturvieta bija Berlīnē, kur tapa raidījums par Valentīnu Freimani – nule kā iznākusi viņas grāmata “Antigones likums”, kas ir turpinājums pirmajai biogrāfiskajai grāmatai „Ardievu, Atlantīda!”. Tālāk esam devušies uz Minsteri, kur 28.jūnijā plkst.18 tiksimies ar diasporas lasītājiem un klausītājiem. Saruna būs par pirmajiem ceļojumu aprakstniekiem brāļiem Kaudzītēm, pārrunāsim Anšava Eglīša daiļradi, lasīsim nesen kā izdoto grāmatu “Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes”. Pēc tam mūsu ceļš vedīs uz Vācijas dienvidiem, kur 30. jūnija pievakarē plkst.15 visus interesentus gaidīsim Latviešu kultūras centrā Bērzainē, Freiburgā. Ar Bērzaines saimniekiem jau tikāmies izglābto grāmatu bibliotēkā Springšļu dzirnavās, kur lasījām arī fragmentus no Zentas Mauriņas darbiem, bet nu sarunu par izcilo domātāju, rakstnieci un tulkotāju turpināsim, jo viņas dzīvesvieta bija turpat netālu esošajā Badkrocingenā, tāpat lasīsim nesen aizsaulē aizgājušās Ingunas Baueres  grāmatu “Daiļā Marija”, kas ir triju 18. gadsimta "kurzemnieku romānu” cikla noslēdzošais darbs, kā arī turpināsim stāstus par brāļiem Kaudzītēm, kas bija lieli ceļotāji un iesāka latviešu literatūrā jaunu žanru – ceļojumu aprakstu. Līva Grudule šobrīd pēta un apkopo abu brāļu Eiropas piezīmes. “Radio mazā lasītava ceļo” izbraukuma raidījumu ieraksti Latvijas Radio 1 ēterā būs klausāmi 7., 14. un 21. jūlijā. 

Turpinot sekot latviešu romāna pirmsākumiem, šoreiz pētām brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” nozīmi latviskās grāmatniecības attīstībā. Izzinām, kādas Eiropas literatūras ietekmes tajā samanāmas un kāpēc to nevar uzskatīt tikai par reālistisku laikmeta atspoguļojumu; kāpēc izdevēji sākotnēji bija skeptiski par „Mērnieku laiku” spēju iekarot lasītāju sirdis un kāpēc daļā latviešu sabiedrības to uzņēma ar sašutumu. Meklējam arī atbildes uz to, kāpēc tieši „Mērnieku laiki” laika gaitā kļuvuši par kanonisku latviešu literatūras darbu un kā ietekmējuši tālāko oriģinālprozas attīstību. Un mazliet pieskaramies arī savulaik daudz apspriestajam jautājumam par to, vai brāļi Kaudzītes patiešām ir īstie „Mērnieku laiku” autori. Raidījuma viesi – literatūrzinātniece, Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Māra Grudule un vēsturnieks, LU profesors Kaspars Kļaviņš.  Ja vēlaties „Mērnieku laikus” šodien pārlasīt pastaigu laikā vai pie auto stūres un dzirdēt Kaudzīšu krāšņās valodas spēles, tādu iespēju dod gan Latvijas Radio mājaslapā atrodamais „Mērnieku laiku" simtgadē 1979. gadā veidotais radioteātra iestudējums, gan pavisam nesen, pandēmijas laikā, aktiera Kaspara Znotiņa ielasītā audiogrāmata.   Plašāk par projektu šeit:

Raidījumā dosimies pa pēdām lībiešu literatūrai, runāsim par lībiešu valodā tulkotā Mateja evaņģēlija nozīmi un pārlaposim lībiešu autoru Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sacerēto dzejas krājumu "Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas". Ar sveicienu arī lībiešu valodā šo raidījumu ciklā “Grāmatai pa pēdām” veltīsim lībiešu literatūrai. Lībiešu grāmatniecība vairāku gadsimtu garumā ir gājusi paralēlu ceļu latviešu literatūrai, šie ceļi ir krustojušies, un, protams, arī vēstures tumšās lappuses ir atstājušas ietekmi kā latviešu, tā lībiešu kultūrā. Lībiešu mantojumu, kā arī literatūru mūsdienās raidījumā atklās Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu rakstu valodas pētnieks, dzejnieks Valts Ernštreits un literatūrzinātniece Māra Grudule. Rakstītais un drukātais vārds ir bijis nozīmīgs lībiešu valodas saglabāšanā pēdējos 80-100 gados, un tas ir ļāvis uzturēt lībiešu kopienu, kas ikdienā ir izkliedēta. Turklāt, neskatoties uz pavisam nelielo lībiešu valodas pratēju skaitu, kā arī virtuālu platformu trūkumu pašas kopienas pārstāvjiem, drukātā vārda attīstība arī šobrīd ir ļoti spēcīga. Tā norāda Valts Ernštreits.  19. gadsimtā veiktā Mateja evaņģēlija tulkojums lībiešu valodā līdz lasītājiem nenonāca, jo nesen bija noslēgušies 1859. gada notikumi, kurus dēvē par Lībiešu dumpi. Kā skaidro Valts Ernštreits, tad dumpis saistīts ar faktu, ka kādu laiku pēc dzimtbūšanas atcelšanas tika noteiktas ļoti augstas nomas maksas, pret ko lībieši protestēja. Dumpis beidzies neveiksmīgi, jo 19. gadsimta vidū bijis apmēram 2500 lībiešu - spēks, kas nav varējis stāties pretim Krievijas impērijai. Tādējādi 19. gadsimta vidū skaidri iezīmējusies lībiešu piespiedu asimilācija - aktīvākie dumpja dalībnieki pārvietoti uz iekšzemi prom no Lībiešu krasta, bet Lībiešu krastā iecelti latviešu valodā runājoši cilvēki no iekšzemes. Lībiešu krastā lībiešu īpatsvars un lībiešu valodas runātāju skaits samazinājies, un šie notikumi skāruši arī mūsu sarunas laikā pieminēto teicēju, tulkotāju Niku Polmani. Viņam nācās doties prom no Lībiešu krasta, viņš apmeties Novgorodā, kur turpinājis tālāk darboties. Vēl jau nāks Pirmais un Otrais pasaules karš, kad lībieši būs spiesti pamest Lībiešu krastu, un padomju okupācija, kas lībiešus izkliedēs pilnībā. Bet tagad atgriezīsimies atpakaļ 19. gadsimtā, lai saprastu, kas tad notika ar iztulkotā Mateja evaņģēlija divām grāmatām. Tātad lībiešu dumpja dēļ grāmatas nevarēja izdot. Ferdinands Johans Vīdemanis atrada risinājumu. Runājot par Mateja evaņģēlija tulkojumu, līdzās teicējam Nikam Polmanim minams arī Jānis Princis - teicējs, viens no pirmajiem zināmajiem lībiešu valodas kopējiem un attīstītājiem, kurš vēlas parādīt, ka lībiešu valoda ir tieši tāda pati kultūras valoda kā jebkura cita valoda Eiropā. Viņš ir pirmais, kurš lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, kā arī sastādījis lībiešu-latviešu vārdnīcu. Bet interesanti, ka Jānis Princis ir lībietis, kurš atstājis mantojumu arī latviešu literārajā valodā. Jāpiebilst, ka te īpaši runājam par Jāni Princi Vecāko, jo Prinči ir vairāki.  Papētīsim tuvāk, par ko stāsta 1845. gadā latviešu literārajā valodā izdotais krājums “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas”. Stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, kurai līdzi paņemti šī krājuma dažādu laiku izdevumi. Lūgšanas kā prozas teksti un dziesmas dvēseles ielīksmošanai. Māra Grudule piebilst, ka temati par zvejniecību un jūrniecību latviešu garīgo dziesmu vēsturē parādās jau agrāk - 17. un 18. gadsimta mijā. Princis Vecākais to vēlāk vienkārši turpina un liek pamatu pirmajam krājumam, kas veltīts tieši Kurzemes zvejniekiem.  Protams, ir vēl virkne lībiešu dzejnieku, literātu un kultūras darbinieku. Ievērojams 19./20. gadsimta literāts bijis Kārlis Stalte - dzejnieks, laikraksta "Līvli" redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas vārdu autors, lībiešu ābeces sastādītājs, tulkojis garīgos tekstus. No 19. gadsimta līdz mūsdienām dzeju rakstījuši aptuveni 40 dzejnieki, mazāk rakstīta proza. Bet kāpēc lībiešu vidū ir tik daudz dzejnieku, skaidro Valts Ernštreits.  Plašāk par projektu šeit:

Raidījums Grāmatai pa pēdām ielūkojas Baznīcas dziesmu grāmatu revolūcijā 19. gadsimta sākumā. Kāpēc daļa mācītāju vēlējās izskaust tēlaini emocionālos dziesmu tekstus, kā zemnieki protestēja un kā šis racionālisma vilnis ietekmēja latviešu valodu un literatūru. Mārtiņa Lutera pazīstamākais korālis „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” 19.gadsimta sākumā baznīcēnu mutēs ir jau teju trīssimt gadus. Tik pierastas un pazīstamas ir šīs gadsimtu gaitā krātās un apgūtās Baznīcas dziesmas, ka no vāciskās Eiropas nākošais racionālisma vilnis ar mēģinājumiem reformēt dziesmu grāmatas saskaras ar milzīgu pretestību. Šodien dosimies pa pēdām racionālistu dziesmu grāmatām un to atstātajiem nospiedumiem latviešu valodā un literatūrā. Ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieku Tāli Pumpuriņu esam apsēdušies pie 1809.gadā izdotās racionālistu dziesmu grāmatas Vidzemei. Trīs gadus iepriekš līdzīga jauna grāmata izdota Kurzemē. Jau no satura rādītāja redzams, ka morāle te dominē pār reliģiju. Un tā ir fundamentāla pārmaiņa no dziesmu grāmatām, kas baznīcēniem bija pazīstamas kopš luterisma izplatības pirmsākumiem. Jaunās vēsmas, ko dedzīgi atbalstīja arī daļa mācītāju Latvijas teritorijā, jaunajās dziesmu grāmatās ienāca gan saturā, gan noformējumā. Trāpīgu piemēru, kā 17.gadsimta vācu izcelsmes latviešu dzejnieka un valodnieka Kristofa Fīrekera garīgo dzeju jaunajā racionālistu dziesmu grāmatas versijā pārveidojis Jaunais Stenders, min literatūrzinātniece Māra Grudule. 19.gadsimta sākums ir nozīmīgu pārmaiņu laiks Baltijā. Tuvojas dzimtbūšanas atcelšana, turpinās apgaismības laikmeta centieni izglītot vietējos zemniekus. Tēlainie teksti tiek ravēti ārā no dziesmu grāmatām, aizstājot tos ar tiešākiem un lietišķākiem. Bet jāņem vērā, ka dziesmu grāmatas tobrīd ir izplatītākā literatūra latviešu zemnieku vidū. Stāsta Māra Grudule, un viņu papildina arī muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa: Ne viens vien baznīcēns dziesmu grāmatu zina no galvas. Tāpēc gan Kurzemē, gan Vidzemē racionālistu centienus to modernizēt gluži vienkārši nepieņem. Zemnieki dievkalpojumos atsakās dziedāt jaunās dziesmas. Dziesmu grāmatās tradicionāli drukāja tikai tekstus, melodijas baznīcēniem bija jāzina pašiem vai jāvelk līdzi priekšdziedātājiem. Piemēram, pie Bormaņu Annas “Mātes dziesmas” 1809.gada racionālistu dziesmu grāmatā Vidzemei norādīts, ka tā dziedama “Dievs labi dar', ko darīdams” meldiņā. Protestantisko dziesmu grāmatu melodiju izpētei pirmā Latvijā pievērsusies muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Bet radošais gars nesnauž: jau 18.gadsimtā dziesmu skaits no grāmatas uz grāmatu strauji pieaug. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš atsaucas uz ilggadēja Valmieras mācītāja un literāta Jāņa Neilanda pētījumu par dziesmu grāmatām 20.gadsimta sākumā. Viņš rakstījis: ja iepriekšējās, ortodoksālās, dziesmu grāmatas ar dažādiem labojumiem tika sastādītas apmēram divu gadsimtu laikā, tad racionālistu grāmatās 20 gados parādījušās ap tūkstoš jaunu dziesmu. Taču pretestība pret jaunajām dziesmu grāmatām bija tik liela, ka dažos gadu desmitos, līdzīgi kā Vācijā, mācītājiem nācās lielā mērā atgriezties pie vecā parauga izdevumiem. Un iebilda ne jau baznīcēni vien. Literatūrzinātniece Māra Grudule zina stāstīt, ka arī luterāņu mācītāju vidū racionālistiem nebija viennozīmīgs atbalsts. Bet caur šo dziesmu grāmatu revolūcijas mēģinājumu ne tikai latviešu valoda iegūst jaunu kvalitāti. Dziesmu grāmatas ļauj arī ieskatīties latviešu dzejas un muzikālās kompozīcijas vēsturē, saka pētnieces Māra Grudule un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Noslēgumā – vēl kāds no šodienas skatpunkta visai uzjautrinošs piemērs, cik ietekmīgs un vienojošs var būt dziesmu grāmatu spēks. 18.gadsimtā dziesmu grāmatās ienāca tādas arī šodien visiem zināmas Ziemassvētku dziesmas kā “Klusa nakts, svēta nakts”  un “Ak, tu priecīga”.   Plašāk par projektu šeit:

Latviešu literārā (draugu) biedrība – vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija 19.gadsimta pirmajā pusē. Raidījumā Grāmatai pa pēdām skaidrojam, kādus vācu autorus tulkoja un kādas asas diskusijas biedru vidū dažkārt virmoja. Skanēs arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Šoreiz mūsu uzmanības lokā Latviešu literārā biedrība, saukta arī par Latviešu draugu biedrību – 19.gadsimta pirmajā pusē vācbaltiešu mācītāju dibināta sabiedriska organizācija ar nolūku kopt un pētīt latviešu valodu, vēlāk arī folkloru un kultūru. Gūsit atbildi uz jautājumu, vai latviešu valoda ir spējīga un gatava augstajai vācu literatūrai, kā piemēram, Gētes un Šillera  tulkojumiem. Literatūrzinātnieki Māra Grudule un Pauls Daija palīdz iepazīt biedrības dibinātājus, darbības virzienus, skan arī tulkojumu un atdzejojumu paraugi. Ir zināms Latviešu literārās biedrības dibināšanas gads – 1824. Pauls Daija rosina sākt ar vēsturisko kontekstu, atgādinot par dzimtbūšanas atcelšanu 1817. un 1819.gadā Kurzemē un Vidzemē. Laikmets līdz ar Nikolaja I nākšanu pie varas nav biedrībām labvēlīgs, pat atturības biedrības mēģina dažādi ierobežot, tā Latviešu literārā biedrība pa īstam sāk darboties trīs gadus vēlāk, 1827.gadā. Viens no biedrības dibinātājiem bija mācītājs un literāts Jākobs Florentīns Lundbergs, Kārlis Hūgenbergers arī aktīvi darbojās biedrībā un 50.gados bija tās priekšsēdētājs. Māra Grudule īpašu uzmanību pievērsusi savos nesenajos pētījumos tēmai, ka ne jau visām latviešu grāmatām apgaismības laikmetā adresāti bija tikai latvieši. Arī Baltijas vācieši diezgan labprāt lasīja grāmatas latviski. Šajā laikā parādās Gētes un Šillera tulkojumi un tiek domāts par valodas pilnveidošanu. No vienas puses būtiski ir valodnieciski pētījumi, no otras puses – praktiskais darbs ar valodu. Vai latviešu valodā iespējams pateikt to pašu ko vācu valodā? Laikmets, 19.gs. pirmā puse, ir interesants savā daudzveidībā, norāda Māra Grudule, un vācvalodīgās Eiropas literāro lauku tulkotājiem iespēja piedāvāt citā valodā, proti, latviešu, un viņi tulko visu, kas pašiem tīkams. Vēlākā laikā latviešu un vāciešu vēsturiskās attiecības samezglojās un saasinājās, un veda citos virzienos, līdz ar to esam aizmirsuši 19.gadsimta pirmo pusi, kas ir pavisam cits laikmets latviešu un vāciešu attiecībās. Un to atgādināja Latviešu literārās biedrības darbība. Plašāk par projektu:

Neredzīgais Indriķis – pirmais latviešu valodā izdotās dzejoļu grāmatas autors. Skaidrojam, kā Indriķis nonāk līdz dzejošanai, kādas bijušas ietekmes un kāpēc Indriķa dziesmas jālasa skaļi. Dosimies arī uz Apriķiem, kur dzimis un dziesmas sacerējis dzejnieks. Raidījumu sākam ar Apriķu muzeja vadītājas Ainas Cērmanes ceļavārdiem raidījuma tēmai – Neredzīgais  Indriķis  un latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākums. Apriķu novada muzejā sirsnīgā gaisotnē viegli raisās stāsti par Neredzīgo Indriķi, par dzimtas pētījumiem un piemiņas glabāšanu. Apriķu novada muzejā  ir vairākas telpas, kurās dažādos apsektos pieskarties Neredzīgā Indriķa mūžam – seni izdevumi, avīžu izgriezumi, skolēnu zinātniskie darbi, dzimtas pētījumi un radoši uzdevumi. Ar Apriķu mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda gādību četrpadsmit Indriķa dziesmas pierakstītas un 1806.gadā izdotas grāmatā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”. Ar literatūrzinātnieci, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesori Māru Gruduli sazināsimies attālināti, viņa pašlaik Vācijā, skaidrojam, kas raksturīgs  Indriķa dzejai. Neredzīgais Indriķis ir viens no latviešu laicīgās dzejas agrīnajiem pārstāvjiem. Raidījumos jau esam stāstījuši par dzejniekiem  no latviešu vidus, un literatūrzinātniece Māra Grudule atgādina, ka  laicīgā dzeja sasistās ar Gothardu Frīdrihu Stenderu un viņa ziņģēm, Ķikuļa Jēkabs un Juris Natanaēls Ramanis turpina reliģiskās dzejas tradīciju, tad Indriķis savā dzejā vairāk pieskaras ikdienai, sadzīvei, arī valsts jautājumiem, rakstot veltījuma dzeju, mazāk  viņa dzejā  reliģisko motīvu. Zināms, ka Indriķis zaudējis redzi baku sērgā piecu gadu vecumā. Būdams  gaiša un apdāvināta rakstura, no Apriķu ķestera (priekšdziedātāja) Vāveru Andža dzirdēdams sava laika dzeju, galvenokārt baznīcas dziesmas un Stendera ziņģes, sācis sacerēt pats. Indriķa pirmais publicētais dzejolis „Rīta dziesma” iespiests Kurzemes kalendārā „Veca un jauna laika grāmata uz to 1807.gadu” un dzejoļu krājums „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” datēts ar 1806.gadu. Tātad vienlaikus. Pētniecībā interesants ir konteksts, un Māra Grudule min faktu, proti, Apriķu mācītājs Elferfelds divus gadus pirms Indriķa dzejas grāmatas, ir papildinājis latviešu laicīgās literatūras klāstu ar interesantu izdevumu, kurā pamācības, kā kulturāli pavadīt brīvo laiku. Kāda ir Indriķa dzeja? Literatūrzinātniece Māra Grudule norāda, ka Indriķa dzejā jaušama personīgo motīvu atklāsme. Ja, piemēram, Stendera mīlestības ziņģēs, tās ir tulkotas no vācu valodas un tie ir konkrēti latviešu zemnieku tēli, kuru mīlestību viņš atveido, tad citādi  tas ir Indriķa dzejā. Dažādos izdevumos un enciklopēdijās, meklējot ziņas par Indriķa dzīvi, tās rodamas pie burta „N” – Neredzīgais Indriķis, it kā neredzīgums būtu viņa uzvārds. Mārai Grudulei patiktu Elkuleju Indriķis. Tikai vēlākos laikos  dzimtai dots uzvārds Hartmanis. Apriķu muzejā pie sienas Hartmaņu – Neredzīgā Indriķa dzimtas koks ar daudzām ozola lapām. Lasot Indriķa dzejas, jādomā līdzi, taču skaidrs ir viens, saule spīd arī viņam, un ir prieki, ko arī neredzīgs cilvēks var just.   Mārai Grudulei īpaši tuvas tās Indriķa dziesmas, kur ieskanas  personiskais pārdzīvojums. Vēl Māra Grudule  min, cik nopietni Indriķis pārdomājis dzejas melodisko pusi, jo valstiski svarīgākiem pantiem ir garīgo dziesmu melodijas, sadzīviskām dziesmām – Stendera ziņģu, savukārt ļoti personiskām – mīlestības dziesmām – savas meldijas. Neredzīgā Indriķa atdusas  vieta Ģibortu kapsētā ir labi iekopta, taču Māru Gruduli neliek mierā doma, ka vajadzētu atjaunot Rīgā Strazdumuižā kādreiz (1991) izveidoto pieminekli Neredzīgajam Indriķim – divi šūnakmens stabi un vidū bijis Indriķa profils, to veidojis tēlnieks Āris Smildzers. Vēlāk piemineklis nopostīts, jautājums, kāpēc to nevar atjaunot? Plašāk par projektu:

Publicists un izdevējs Garlībs Merķelis – viens no modernās žurnālistikas pamatlicējiem, ražīgs un ass publicistikā, nesaudzīgs literatūrkritikā. Izveido pirmo frontes laikrakstu. Mazāk zināmās Merķeļa dzīves un darbības lappuses šķirstām raidījumā Grāmatai pa pēdām. Merķeļa darbībau žurnālistikā palīdz izzināt, arī parādot kādas mazāk zināmaas privātās dzīves līnijas, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, literatūrzinātniece Māra Grudule un vēstures doktors Jānis Šiliņš. No 1796. Līdz 1806.gadam Garlībs Merķelis uzturējās Vācijā. Veimārā iepazinies ar ievērojamiem vācu vēlās apgaismības laika literātiem, arī ar Johanu Gotfrīdu Herderu, kļūst par žurnālistu Veimāras laikrakstā „Der deutsche Merkur”. Pēc dažiem gadiem pārceļas uz Berlīni , kur nodarbojas ar publicistiku un izdevējdarbību. Viņš darbojies redakcijās, izdevis vairākus literārus laikrakstus. Par Merķeļa darbošanos žurnālistikā stāsta Māra Grudule. Aija Taimiņa min 19.gadsimta beigu vācu publicista Jūlija Ekarta izteikumu, ka Merķelis viens spēj sarakstīt tik daudz, ka ar to var apgādāt veselu preses koncernu. Viņš raksta daudz ko, raksta uzsaukumus, polemistiskus rakstus, literatūrkritikas. Literatūrkritika kā kaujas lauks. Ne velti Merķelis ticis dažādi apsaukāts. Visdzēlīgākos nopēlumus izpelnījies viņa raksturs, izturēšanās un rakstniecības maniere, daži piemēri: latviešu Horācijs, literārs spoks, rets meteors, mopsis Garlībs Smerdelis, doktors Žults kungs, sivēns, pusliterāts, blakts. Vēl atsevišķa tēma ir Merķelis un anti Napoleona koalīcija ir atsevišķa tēma. Merķelis dedzīgi iestājās pret Napoleona agresiju Eiropā un Vācijā, tāpēc 1806.gadā, kad Napoleona armija ieņēma Prūsiju un tuvojās Berlīnei, Merķelim steigā jāpamet Berlīne, lai atgrieztos Rīgā. Turpmākajos gados  Merķelis izdeva Baltijas provinču laikrakstu „Ostseeprovinzenblatt”, ko vēlāk pārdēvēja par „Provinzialblatt fur Kur-, Liv- und Estland”. Bet dzīves nogali Merķelis vadīja ģimenes lokā Depkina muižā Katlakalna draudzes novadā pie Rīgas. 2019.gada rudenī Rīgā tika svinēta Baltijas apgaismotāja Garlība Merķeļa 250.jubileja, tās ietvaros notika starptautiska zinātniska  konference,  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika sarīkota oriģinālmateriālu izstāde, bet nedaudz vēlāk iznāca izstādes katalogs, kas sniedz vērtīgu informāciju par Merķeļa dzīvi. Merķelis apbedīts Katlakalna draudzes kapos, kur Rīgas Latviešu biedrība Merķeļa simtgadē uzstādīja kapa pieminekli.  Iepriekšējā raidījumā izzinājām Merķeļa darbu "Latvieši". Vairāk par projektu šeit:

Vācbaltiešu literāts, publicists un izdevējs Garlībs Merķelis un viņa nozīmīgākais  darbs – publicistiskais traktāts „Latvieši”. Par tā tulkojumu un izdevumiem latviski, arī par to, kā mūsdienu skatuves mākslinieki interpretē slavenāko Merķeļa darbu, raidījumā Grāmatai pa pēdām. „Merķeli var pētīt un pētīt”, „zināmais un nezināmais Merķelis” – šie ir tikai daži izteikumi, ko dzirdu no pētniekiem par Garlību Helvigu Merķeli, vācbaltiešu literātu, publicistu un literatūrkritiķi. Apgaismības ideju pārstāvis, kurš ar saviem publicistiskajiem darbiem aicināja atcelt dzimtbūšanu Baltijā un sekmēja latviešu nacionālās atmodas kustības ideju.   Uzklausot literatūras, kultūrvēstures un vēstures pētniekus, atklājas ļoti darbīga, aizrautīga, tai pat laikā savrupa un arī pretrunīga personība. No daudzajiem kontekstiem, kuros iedziļināties Garlība Merķeļa personībā, šo raidījumu veltām viņa nozīmīgākajam darbam – publicistiskajam traktātam „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”. Garlība Merķeļa publicistiskajā traktātā „Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” palīdz iedziļināties pētnieki Aija Taimiņa, Māra Grudule un  Jānis Šiliņš, kā arī režisors Toms Treinis. Vidzemes lauku mācītāja dēls Garlībs Helvigs Merķelis ir devis nepārvērtējamu ieguldījumu latviešu kultūras, pašapzināšanās un izpratnes procesos, kaut pats ne vārda nav uzrakstījis latviski. Strādājot par mājskolotāju pie Liepupes draudzes mācītāja, tad Nītaures draudzes Annas muižā top Merķeļa pirmie literārie sacerējumi – dzejas un tulkojumi. Annas muižā viņš strādā pie grāmatas „Latvieši”. Pēc manuskripta pabeigšanas dodas uz Leipcigu, kur 1796.gadā darbs tika izdots. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiekos ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli, pētniece Merķeļa devumu labprāt skata plašā kultūrvēstures kontekstā, viņasprāt, par maz tiek runāts  par diviem citiem Merķeļa darbiem  „Vidzemes senatne” un  „Vanems Imanta. Latviešu teika”, tomēr šoreiz rosinu domas  pie darba „Latvieši”. Latvijas Universitātes Akadēmiskās  bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa strādāja pie Garlība Merķeļa 250. jubilejas izstādes „Sapere aude! – Uzdrīksties zināt! – Garlībs Helvigs Merķelis 250”, bija viena no izstādes kuratorēm un sastādīja arī saturā bagāto izstādes katalogu. Pētot un izzinot Garlību Merķeli  pavadīti četri gadi. Ne tik sen, 2019.gadā,  Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Toms Treinis iestudēja komēdiju „Latvieši”. Dramaturģe Justīne Kļava , iedvesmojoties no Merķeļa, vēsta apraksts teātra mājaslapā.  Tiekos ar režisoru, lai noskaidrotu mūsdienu cilvēku skatījumu uz 18.gadsimta nogali. Uzzinu, togad teātra Jaunajā zālē četri režisori veidoja četras izrādes, viena balstīta – mūzikā, viena – kustībā, tad bija vizuālā teātra izrāde, bet Toms veidoja  teksta teātri. Starp citu, Nacionālā teātra izrāde „Latvieši” ir nofilmēta un joprojām var iegādāties un skatīties izrādes ierakstu. Ja Latvijas sabiedrība Garlību Merķeli galvenokārt zina pēc viņa  jaunības darba  „Latvieši”, tad vācu literārā sabiedrība pazīst kā publicistu un kritiķi. Cik nežēlīgs un ass Merķelis bijis savos spriedumos, par cik dažādām tēmām rakstījis, to skaidrosim raidījumā  pēc nedēļas. Starp citu, Merķelis  izveidojis  pirmo frontes laikrakstu, arī par to nākamajā reizē. Vairāk par projektu šeit:

Neiztrūkstoša telpa katrā sevi cienošā muižā visos laikos ir bijusi bibliotēka. Telpa, kas nav meklējama zemnieku būdiņās un kura ir teju kā simbols muižniecības centieniem "vingrināties inteliģencē". Ko lasīja, ko kolekcionēja, kā glabāja un kā ceļoja grāmatas muižās? Nesen klajā nākusi vēsturnieces Kristīnes Zaļumas monogrāfija “Vidzemes muižas un to bibliotēkas”, kurā apkopota plaša informācija par šo bibliotēku lomu Latvijas kultūras attīstībā trīs gadsimtu garumā un raksturotas bibliotēku veidošanās tradīcijas Eiropā. Ko tad Vidzemes muižnieki lasīja un kā grāmatas nonāca muižu bibliotēku plauktos, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj monogrāfijas autore, vēsturniece, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadītāja Kristīne Zaļuma. Bērniem domātās grāmatas senākos laikos Vai pirmā grāmata latviešu bērniem bija Vecā Stendera “Bildu ābice”, vai tomēr kāds cits iespiests literārs darbs? Kādus stāstus un pasakas, domātas mazajiem lasītājiem, izdeva 19. gadsimta otrajā pusē, par to stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Atsevišķa literatūras nozare, kas ir domāta tieši bērniem izveidojās ļoti vēlu.  Rietumeiropā tas bija 18. gadsimta pirmajā pusē, un pie mums tas bija dažas desmitgades vēlāk saistībā ar Vecā Stendera  izdevumiem, norāda Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Grudule. Protams, gan tolaik, gan līdz mūsu dienām skolās lasītprasmes apguvei, fantāzijas rosināšanai un domu lidojumam allaž ir bijušas tautas pasakas, dziesmas, mīklas un sakāmvārdi, bet šoreiz paskatīsim, kā ir attīstījusies bērniem domātā drukātā literatūra. 

Veram durvis uz Apgaismības laikmeta "smagsvara" Gotharda Fridriha Stendera bagātīgo mantojumu. Pievēršamies Vecā Stendera devumam latviešu literatūrā un valodniecībā. Šonedēļ par Stendera dzeju un ziņģēm, "Augstas gudrības grāmatu" un "Bildu ābici", pasakām un stāstiem. Šonedēļ iesāksim stāstu par vienu no ietekmīgākajām Apgaismības laikmeta personībām latviešu kultūrā: Gothardu Frīdrihu Stenderu. To pašu Veco Stenderu, kurš uz savas kapa plāksnes lika iegravēt parakstu “Latvis”. Nācis no Kurzemes vācu izcelsmes mācītāju dzimtas 15 paaudzēs, Vecais Stenders bija ne vien baznīckungs, bet arī rakstnieks un valodnieks ar lielu interesi par latviešu valodu un dedzīgu misijas apziņu – izglītot latviešu zemniekus. Viņa daudzpusīgo devumu atklāsim divu raidījumu sērijā. Šonedēļ – par Stenderu kā latviešu laicīgās daiļliteratūras pamatlicēju. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā tikšanās un saruna ar trim erudītiem pētniekiem: literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Paulu Daiju un folkloras pētnieku Gunti Pakalnu. Stendera grāmatas mūsu priekšā tiek izpakotas katra no savas baltas kartona kastītes. Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule daudz pētījusi latviešu senāko laiku literatūru un pēc Stendera 300-gades 2014.gadā sastādījusi kolektīvo monogrāfiju "Gothards Frīdrihs Stenders un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā". "Es domāju, ka šī monogrāfija arī ir atbilde, kāpēc par Stenderu ir vajadzīgi divi raidījumi! Stenders ir ļoti daudzpusīgs, noteikti būtu gana daudz tēmu arī trešajam raidījumam, jo viņš rakstīja ne tikai latviski, bet arī citās valodās," vērtē Māra Grudule. "Viņa vāciski rakstītais arī ir ļoti interesants un dažā ziņā novatorisks tā laika Eiropas tehniskās apgaismības kontekstā. Piemēram, ja runājam par viņa aprakstu par veļasmašīnu. Bet latviešu literatūrā viņam ir īpaša loma, jo viņu uzskata par laicīgās literatūras aizsācēju. Viņš ir pirmais, kurš devis latviešiem pasakas un stāstus vai precīzāk – fabulas dzejā un prozā; pirmo populārzinātnisko grāmatu, ko mēdz dēvēt arī par “zemnieku enciklopēdiju”, proti – “Augstas gudrības grāmatu”; ilustrētu ābeci un, protams, virkni ziņģu, ar laicīgajām dziesmām papildinot latviešu zemnieku repertuāru. Ir vēl daudz kas jauns un interesants. Viņš aicina baudīt grāmatu ne tikai kā kristīgās pasaules daļu, bet arī grāmatu kā informācijas avotu un izklaidi." Stenderu dzimta Kurzemē ieceļoja jau 16. gadsimtā, un Gothards Frīdrihs Stenders latviešu valodu un zemniekus pazina jau no bērnības. Kā vairums Baltijas vācu jaunekļu, viņš vēlāk devās studēt uz Vāciju, vēlāk jau kā četrdesmitgadnieks piecus gadus dzīvoja Vācijā, Dānijā un Krievijā. Iespējams, tieši šo gadu pieredze vēlāk rosināja Stenderu paplašināt savu apgaismības misiju arī caur literatūru. Par to, cik apbrīnojami Stenders izjutis latviešu valodu, savulaik intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” kolēģei Intai Pīrāgai jūsmoja arī diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Par godu Stendera 300 gadu jubilejai viņš ar kori un orķestri atskaņoja vācu baroka komponista Kārļa Heinriha Grauna oratorijas “Jēzus nāve” fragmentus ar Vecā Stendera atdzejojumu latviešu valodā. Gotharda Frīdriha Stendera atdzejojumu un oriģināldzejas krājumu ar zinātniskiem komentāriem 2000.gadu sākumā izdeva apgāds “Zvaigzne ABC”, un tajā redzamais dzejnieku saraksts, kuru darbus Stenders tulkoja latviski, vēlreiz apliecina viņa augstos standartus dzejas atlasē, saka Pauls Daija. Un būtiski, ka Stendera darbs latviešu literatūrā guva lielu popularitāti jau viņa paša dzīves laikā. Lasītāju netrūka, jo, kā stāsta Pauls Daija, Stendera dzīves nogalē 18.gadsimta beigās Vidzemē lasīt prata jau divas trešdaļas iedzīvotāju un Kurzemē – viena trešdaļa, kas tolaik bija augstākie rādītāji visā Krievijas impērijā. Līdzās ziņģēm Gothards Frīdrihs Stenders šodienas lasītājam vislabāk pazīstams ar savu paša ilustrēto “Bildu ābici”, kas ļoti atšķīrās no agrākām lasīt mācības metodēm ar apgaismībai raksturīgo uzskatu, ka skolai ir jāsagādā prieks un mācībām ir jābūt tuvākām bērna uztverei. Līdzīgi ir arī ar Stendera slavenāko darbu – “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”, ko vēsturnieks Gvido Straube reiz trāpīgi salīdzināja ar 20.gadsimtā populāro grāmatu sēriju angļu valodā “For Dummies” jeb “iesācējiem”. Stenders prata runāt ar lasītāju vienkārši un aizrautīgi, vienlaikus izglītojot par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju un pat astronomiju. Bet ar to viņa devums nebeidzas: Vecais Stenders ir uzskatāms arī pirmās pasaku grāmatas autoru latviešu literatūrā. Vairāk par projektu:    

Vācbaltu dzejniece un publiciste Elīza fon der Reke, viņas sacerēti garīgi dzejoļi, ceļojumu apraksti, memuāri un ziņojums par krāpnieku Kaliostro ir liecība neparastai Apgaismības laika sievietei. Dosimies arī uz Jelgavu, jo Elīza nāk no Mēdemu dzimtas. Šoreiz mūs interesē tieši Elīza, Elīza  fon der Reke, dzimusi fon Mēdema – Kurzemes un Zemgales hercogistes baltiešu aristokrāte, dzejniece un literāte, neparasta persona savam laikam. Jelgavas pilsētas bibliotēkas  novadpētniece Andra Poota rādīs vietas Jelgavā un tās apkārtnē, kas saistītas ar Mēdemu dzimtu un Elīzu. Ceļā dosimies nedaudz vēlāk, vispirms iepazīsimies ar Reki un viņas literāro darbību, pārlaposim nelielu dzejas grāmatu „Elīzes divpadsmit svētas dziesmas latviešu valodā pārtulkotas no tā veca mācītāja Stendera”,  izdotas Jelgavā 1789. gadā. Taču ne tikai garīgas vārsmas mūs interesē, aizraujoša lasāmviela ir arī viņas memuāri un ceļojuma apraksti. Raidījumā tiksimies ar literatūras un vēstures pētniekiem, kas atklājuši un turpina atklāt daudz interesanta par Elīzu fon der Reki.  Šīs dienas stāsts jūs noteikti rosinās sameklēt viņas memuārus vai izlasīt Ingūnas Baueres vēsturisko romānu „Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā”. Elīzas fon der Rekes radioportretu palīdz veidot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, Jelgavas novadpētniece Andra Poota un vēstures zinātņu doktors Edgars Ceske. Edgars Ceske iztulkojis Elizas fon der Rekes memuārus „Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas” un, kā viņš saka, „nolicis uz plaukta”, līdz 2004.gadā, kad Rekei tuvojās 250 gadu jubileja, memuāri tika izdoti latviešu valodā Harro von Hiršheida apgādā. Viņas īstais vārds ir Šarlote Konstance Elizabete, Elīza ir vēlākais literārais pseidonīms. Edgars Ceske virtuozi izvadās pa biogrāfijas līkločiem. No Rekes memuāriem un arī no vēstulēm var uzzināt par viņas laulību un to, kāpēc viņa uzdrošinājās šķirties. Elīza bija viena no pirmajām sievietēm, kura drosmīgi lauza savas kārtas tradīcijas, ne tikai aiziedama un izšķirdamās no vīra, bet arī vēlāk nesaistīdamās laulības saitēm un kļūdama par nosacīti brīvu, tas ir, emancipētu sievieti. Dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā glabājas gan Stendera tulkotas Elīzems divpadsmit svētas dziesmas, gan dziesmu grāmata, kas saistījusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores Māras Grudules uzmanību. Elīza fon der Reke rakstījusi arī veltījuma un mīlestības dzeju, to virstēma – garīgais pārdzīvojums. Vēlāk seko ceļojuma apraksti un memuāri. Tā ka „literārais mazumiņš interesants”, secina Māra Grudule. Bet Edgars Ceske izceļ Elīzas jūtīgumu. Esmu Jelgavas pilsētas bibliotēkā, novadpētniece Andra Poota uz galda nolikusi trīs izdevumus, kas saistīti ar Reki, un viens no tiem ir Vācijā izdots tumšos cietos vākos Kaliostro atmaskojošais darbs „Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaliostro uzturēšanos Kurzemē”. Tā kā sastapšanās ar Kaliostro notikusi Jelgavā, interesējos sīkāk,  kā  Elīza nonāca saskarē ar bēdīgi slaveno mistiķi. Krievijas ķeizariene Katrīna II vairākās vēstulēs Rekei  izteica savu personīgo atzinību un pateicību par „Apgaismības rakstniecību”, ielūdza  apmeklēt Pēterburgu, un piešķīra Falcgrāves muižu. Andra Poota visu savu mūžu dzīvo blakus vietai, kur atradusies muiža. Laiks apskatīt solītās vietas Jelgavā. Dodamies gar Driksas malu, kādreiz te bijusi Upes iela, un uz tās atradušies pilsētas lepnākie nami, tai skaitā Mēdemu nams, kurā uzturējusies arī Elīza. Nobraucam garām Mēdema villai. Tad izbraucam no pilsētas un dodamies uz Glūdas pagastu, kur Falcgrāves muižas atrašanās vieta, te maz kas saglabājies, tomēr, kā saka Andra – ieelposim gaisu. Ja no muižām un senās Jelgavas maz kas saglabājies, tad Elīzas fon der Rekes literārais veikums ir lasāms un pētāms, ar saviem secinājumiem dalās Edgars Ceske un  Māra Grudule. Māra Grudule paņēmusi līdzi 2018.gada  izdevumu ar Rekes portretu uz vāka, lai parādītu, ka Elīza fon der Reke joprojām ir pētnieku uzmanības centrā. Vācijā izdotajā rakstu krājumā pētnieki, tai skaitā igauņu, skata viņas dzīvi un darbību no dažādiem aspektiem – par femīno, par reliģisko un garīgo dzīvi, par ieguldījumu diplomātijā, atsevišķa nodaļa par Elīzu mūzikā un mākslā. Viņa, starp citu, ir daudz portretēta jau no jaunības, varam izsekot, kā sieviete 18.gadismtā tiek rādīta pamazām novecojot.    Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šajā raidījumā dosimies pa pēdām kādai īpašai grāmatai, kas latviešu valodā dienasgaismu ieraudzīja pirms trīssimt vienpadsmit gadiem – 1711. gadā. Tā ir pirmā grāmata, kas domāta tieši latviešu sievietēm – vācu dzejnieka un izdevēja Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota”, ko latviskojis Smiltenes mācītājs un trīspadsmit bērnu tēvs, baltvācietis Svante Gustavs Dīcs. “Garīgu pērļu rotu” virpināsim kopā ar literatūrzinātnieci un latviešu literatūras senākā posma pētnieci Māru Gruduli. Sievietēm pievērsto uzmanību apgaismības literatūrā palīdzēs ieraudzīt literatūrzinātnieks Pauls Daija, bet sieviešu lomu radošajos procesos 18.gadsimtā Latvijas teritorijā ieskicēs diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Johana Kundīzija “Garīga pērļu rota” vācu valodā iznāk 1667. gadā un, kā zina teikt literatūrzinātniece Māra Grudule, ir populārs un tipisks 17. gs. celsmes literatūras paraugs. Kas ir “celsmes literatūra”, par to pēc maza brīža. Bet jau pats grāmatas nosaukums liecina, ka mērķauditorija ir tieši sievietes. “Virsraksts arī pasvītro, ka tā ir garīga pērļu rota. Pērles – jā, bet pirmā greznumlieta, kas sievieti rotā, ir viņas čaklums, tikums, godaprāts. Tās tad arī ir tās vērtības, ko grāmatas autors ir gribējis uzsvērt. Teksti aicina uz garīgu pilnveidi, un garīgā pērļu rota ir sievietes vērtības rādītājs,” atzīst Māra Grudule. “Grāmata ir tulkota no vācu valodas, sastādītājs un redaktors ir Johans Kundīzijs, kurš ir salicis kopā tekstus no dažādiem izdevumiem. Tas tolaik bija ļoti raksturīgi šāda veida izdevumiem. Šī ir viena no tai laikā ļoti populārā žanra, tā saucamās celsmes literatūras grāmatām, kas ir adresēta galvenokārt sievietēm. Tā ietver lūgšanas, dziesmas, arī praktiskus padomus sievietes dzīves gaitas papildināšanai ar dažādām garīgām pārdomām. Celsmes literatūra domāta individuālām garīgām refleksijām mājās: vienatnē, draudzeņu lokā. Tā domāta lasīšanai un varbūt arī dziedāšanai, kad dzīvē ir kādas problēmas, izšķiršanās vai lieli notikumi – kāzas, bērniņa dzimšanas, varbūt ir kādas nesaskaņas ģimenē, kur vajadzīgs garīgs mierinājums, arī slimības un visbeidzot – arī nāves tuvums. Grāmata palīdz iziet visu sievietes mūža ceļu.” Tātad, mūsdienu valodā runājot – garīgās izaugsmes, padomu un pašpalīdzības literatūras žanrs, kas popularitāti nav zaudējis arī šodien. Interesanti, ka 17. gadsimtā šāda celsmes literatūra veido apmēram pusi no visiem teoloģiska satura rakstiem un aptuveni ceturto daļu no grāmatu kopējā tirgus. Sievietēm domātā celsmes literatūra 17. un 18.gadsimtā mērķtiecīgi uzsver patriarhālo ģimenes modeli, vedinot meitenes saglabāt tikumību līdz kāzām, pēc tam būt labām sievām un mātēm, pakļauties vīra varai un ievērojot kristīgu dzīvesveidu mūža garumā. Lūk, neliels fragments no Johana Kundīzija grāmatas “Garīga pērļu rota” mācītāja Svantes Gustava Dīca 1711. gada latviskojumā. Tas būs no ceturtās nodaļas jeb pērļu virknes, kas veltīta precībām, laulības dzīvei, bērna radīšanai no ieņemšanas brīža līdz dzemdībām un zīdīšanai, kā arī atraitnībai: šajā nodaļā padomu ir visvairāk. Fragmentos raidījumā skan18. gadsimta sākuma latviešu valoda baltvācu mācītāja Svantes Gustava Dīca atveidojumā.  Tādi vārdi kā “munsturēt”, ko šodien zinām kā “nopētīt”, “ciesnējs”, ko pazīstam kā “skops”, vai “mādīt”, kas nozīmē “apgādāt” vai “piegādāt”, tobrīd ir ikdienā lietoti un visiem saprotami. Kaut arī 1711. gadā, kad latviski iznāk “Garīga pērļu rota”, ir pagājuši jau gandrīz 200 gadu kopš pirmās latviski izdotās grāmatas, latviešu rakstu valodā joprojām jūtama spēcīga vācu valodas ietekme. Un arī Dīcs tulkojot iekļaujas šai tradīcijā, stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Un vēl mācītājam Svantem Gustavam Dīcam bija trīspadsmit bērnu, no kuriem pieaugušu vecumu sasniedza vien daži. Māra Grudule pieļauj, ka paša mācītāja piedzīvotās ciešanas, līdzcietība un izpratne pret sievas pārdzīvojumiem varēja būt viens no pamudinājumiem iztulkot latviešu valodā sievietēm domāto lūgšanu, padomu un dziesmu grāmatu “Garīga pērļu rota”. Cik plašs tolaik bija lasītāju loks latviski tulkotajai “Garīgai pērļu rotai” un kas to lasīja, var tikai minēt. Literatūrzinātniece Māra Grudule pieļauj, ka lasītāju vidū varēja būt ne tikai latviešu zemnieces, bet arī latviski runājošā Baltijas vācu jaunatne, kuras vidū vēlāk lielu popularitāti iemantoja Stendera “Augstas gudrības grāmata”. Bet vai “Garīga pērļu rota” kā pirmā latviešu sievietēm domātā grāmata uzskatāma par izņēmumu savā laikmetā, vai arī sievietes pamazām kļūst par nozīmīgu mērķauditoriju? Par to šajā raidījumā izjautāju literatūrzinātnieku un apgaismības laikmeta Baltijas literārās kultūras pētnieku Paulu Daiju. Apgaismības laika literatūra arī turpmākajās desmitgadēs lielā mērā turpina Johana Kundīzija “Garīgas pērļu rotas” patriarhālo garu, akcentējot sievietes lomu sabiedrībā lielākoties kā labai sievai un mātei. Parādās arī pirmie pašu sieviešu sacerēti teksti. Hernhūtiete Bormaņu Anna kā latviešu autore arī 19.gadsimta sākumā ir retums, bet Paula Daijas pieminētā Kurzemes baltvācu dzejniece Elīza fon der Reke nāk no augstākās sabiedrības, kur sievietēm arī 18. gadsimtā ir lielāka ietekme radošajos procesos. Un te raidījuma noslēgumā vārds senās mūzikas pētniekam Mārim Kupčam. Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 dodamies uz Smilteni un sekojam vācu tautības valodnieka, tulkotāja un mācītāja Jakoba Langes gaitām. Viņš latviešu kultūras vēsturē zināms kā pirmā periodiskā izdevuma "Latviešu Ārste" radītājs. Jakobs Lange latviešu kultūras vēsturē svarīga persona, jo ir pirmā periodiskā izdevuma "Latviešu Ārste" radītājs, viņš arī izstrādājis plašāko 18.gadsimta latviešu – vācu, vācu – latviešu vārdnīcu. Ar to vien būtu gana, lai raidījumā Grāmatai pa pēdām pievērstu sev uzmanību, taču viņa veikums plašāks. Par vācu tautības mācītāju un valodnieku Jakobu Langi, kurš teicami apguvis latviešu valodu, tad arī būs šīs dienas stāsts. Kopā ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieci Gintu Pērli-Sīli dodamies uz Smilteni, jo svarīgi Langes dzīves gadi saistīti tieši ar Vidzemi, ar Ēveles un Smiltenes draudzēm. Aplūkojam Jakobam Langem veltītu izstādi Smiltenes novada muzejā, ko komentē muzeja vadītāja Ieva Miķe un izglītojošā darba vadītāja Vita Blate, iegriežamies arī Smiltenes Evaņģēliski luteriskajā  baznīcā, ko laipni izrāda mācītājs Reinis Kulbergs. Savukārt literatūrzinātniece Māra Grudule sniedz ieskatu Langes privātajā bibliotēkā, izceļ viņa vārdnīcas nozīmi un arī kādu rakstura īpašību.   Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit:

Šoreiz raidījuma tēma ir aļķīmija – vājība, no kuras brīvi nav pat slaveni vīri. Grāmata kā galvenais izziņas resurss uz savām lappusēm ir nesusi arī šīs zinātnes pārspriedumus, to sarunu gaitā uzsvēra Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule. Savukārt atsaucoties uz mūsu kultūras vēstures – nebaidīsimies šī vārda, gigantu – Gothardu Frīdrihu Stenderu: „Aļķīmija īstiem adeptiem dod dziļākas un plašākas zināšanas par dabas procesiem, pasaules uzbūvi un cilvēka vietu tajā.” Iedzīvošanās labturībā ar zelta starpniecību, protams, nav izslēdzama, tomēr tā ir tikai viena, ļoti sazarota fenomena atvase. Lūkosim izprast tās savdabību, kas sniedzas pāri mūsu ētera mērogam, bet varbūt tieši tādēļ būs kā mudinājums iepazīt alķīmiju kā progresīvās domas līdzgaitnieci, neskatoties uz tās sakņojumiem mītiskajā pasaules uztverē. Latvijas Universitātes profesors, Korejas studiju centra direktors Kaspars Kļaviņš. Sakritības labad, tieši viņa klātbūtne šodienas sarunā īpaši aktuāla, proti, to balsta pētījums par zinātņu vēsturi mūsu reģionā, kuru veic projekts „Riga Literata”. Paplašinot: Rīgas humānistu neolatīniskais mantojums, Eiropas „Respublica Literaria” (tulkojot, tālsatiksmes intelektuālā kopiena) ietvarā, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesora Ojāra Lāma vadībā. Ar projektu „Riga Literata” raidījumā esam jūs iepazīstinājuši epizodē, kuras tēma bija Salomona Frenceļa apcere „Par patieso labietību un zinību cieņu”. Tiktāl par pagātni, bet nu tieksimies pēc šodienas izpratnes par alķīmijas nozīmi tās pamatsūtībā. Stāsta Kaspars Kļaviņš, iesākot savu redzējumu no kristietības vēstures ieloka. Citu izpratnes vektoru alķīmijas fenomena sakarā iezīmē Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa. Kaspars Kļaviņš, turpinot zinātnisko ieskatu pingpongu, savā stāstījumā piemin franciskāņu mūku, teologu, filozofu sholastiķi un dabaszinātnieku Rodžeru Bēkonu. Savos darbos Bēkons izteica virkni tā laika, proti,  12. gadsimta zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgi drosmīgus minējumus; proponēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, viņš ticēja maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Deduktīvā – proti, uz loģisku un secīgu spriedumu balstītas izpratnes strukturēšana un matemātiskās domāšanas akcentēšana ļāva viņam kļūt par paraugu visas Eiropas zinātniskajai domai. Aļķīmiķu plašo darbības lauku iezīmē Aija Taimiņa. Kaspars Kļaviņš savukārt stāstījumā par alķīmijas idejām jau iezīmē Gotharda Frīdriha Stendera vārdu, pie kura vēl pievērsīsimies sadaļā „Svarīgā Grāmatzīme”. Heinrihs Kundrāts. Augsti izglītots un daudzpusīgs pētnieks un dabaszinātnieks, dzimis un darbojies Vācijā, bet uzturējis ciešas saiknes ar Anglijas alķīmijas censoņiem. Viņa apjomīgais izdevums „Mūžīgās gudrības amfiteātris” ir aplūkojams Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļā, un tieši ar šo grāmatu iepazīstina Aija Taimiņa. Noslēgumā iepazīstinām ar Gotharda Frīdriha Stendera 1794. gadā tapušo manuskriptu, kurš atrodas Tartu Universitātes bibliotēkā un kura izpēti, gatavojot arī sekojošu jaunizdevumu, veikusi Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, literatūrvēsturniece Māra Grudule. Vai patiešām zeltam ir tik liela ietekme uz cilvēku prātiem? Iespējams, to mums atklās jaunievēlētie tautas priekšstāvji, kurus mums jāizvēl 1. oktobrī. Bet varbūt labāk ir gremdēties mūsu vēsturē, lai gūtu tur stiprinājumu šodienas gaitās. Tādēļ nākamnedēļ pievērsīsimies latviešu mācītāja Jāņa Reitera iezīmīgumam grāmatniecības ziņā.

Pirms trim gadiem rudenī Rīgā tika svinēta Baltijas apgaismotāja Garlība Merķeļa 250. jubileja. Tās ietvaros LNB notika starptautiska zinātniska konference un oriģinālmateriālu izstādes "Sapere aude! – Uzdrīksties zināt! – Garlībs Helvigs Merķelis 250" atklāšana. Apgaismotāja mantojums nu guvis vēl plašāku ievērību: klajā nācis Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātnisko rakstu 8. sējums "Garlībs Merķelis: cilvēks, domātājs, mīts". Kopā ar šo izdevumu nācis klajā katalogs "Garlībs Merķelis: Rokraksti. Seniespiedumi. Grafikas darbi". Baltijas vācu rakstnieks, publicists un literatūrkritiķis Garlībs Helvigs Merķelis šīs zemes slāņus min no 1769. līdz 1850.gadam. Literāro darbību Merķelis uzsāk, strādājot par mājskolotāju Liepupē, ar veltījuma dzejoli baronam Johanam Gustavam fon Aderkasam 1792. gadā, pasakoties par atbalstu un iespēju izmantot viņa bibliotēku. Latviešu kultūras vēsturē Merķelis ir ievērojams ar 1797. gadā pabeigto publicistisko sacerējumu "Latvieši, sevišķi vidzemnieki, filozofiskā gadu simteņa beigās", sentimentāli romantisko teiku "Vanems Imanta" un romantizēto skatījumu uz latviešu vēsturi darbā "Vidzemes senatne". Visiem trim iepriekšminētajiem darbiem ir būtiska nozīme latviešu atmodas laikmetā 19. gadsimta otrajā pusē - latviešu tautas vēstures konstrukcijā, priekšstatu veidošanā par savu pagātni līdz Krusta kariem 13. gadsimtā, kā arī latviešu mitoloģiskā panteona izstrādē. Zīmīgi, ka Andrejs Pumpurs  eposā "Lāčplēsis" 6. dziedājuma sākumu - „Jāņu svinības Zilajā kalnā” veido pēc Merķeļa darba "Vanems Imanta" parauga. Šo pašu Merķeļa darbu Ādolfs Alunāns liek savas romantiskās lugas dzejā "Mūsu senči" pamatā, kura, starp citu, gandrīz kļūst par latviešu pirmās nacionālās operas libreta pamatu. Lai gan Merķeli latvieši tradicionāli saista ar apgaismības laikmetu, viņa dzīves gājums iestiepās līdz 19. gadsimta vidum. Krievijas impērijas vēsturē ļoti nozīmīgi ir Merķeļa publicistiskie sacerējumi pret Napoleona karaspēka iebrukumu Krievijā 1812. gadā, savukārt vācu literatūras vēsturē - nelāgu slavu ieguvusī Merķeļa literatūrkritiskā darbība, peļot vētras un dziņu laikmeta - savu kolēģu un laikabiedru - novatoros sacerējumus. Merķeļa jubilejas konferences priekšlasījumos balstītais Zinātnisko rakstu krājums un katalogs veido divus savstarpēji papildinošus sējumus, kas sniedz plašu un vispusīgu ieskatu apgaismības laikmetā Baltijā, kā arī dažādos, pat negaidītos rakursos atklāj vienu no diskutablākajām personībām Eiropas un Baltijas kultūrtelpā. Taču tagad pētnieku secinājumi un stāstījumi. Runā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa un literatūrvēsturniece, Latvijas Unviersitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule.

Georgs Elgers - garīdznieks, mūziķis un dzejas plūsmu pārzinātājs ir viens no ticības spēka enerģiskākajiem adeptiem Livonijā. Viņa sagatavotā katoļu dziesmu grāmata ir pirmais šāds izdevums latviešu valodā. Vienīgais eksemplārs, kurš ir saglabājies, atrodas Viļņas Universitātes Reto grāmatu krājumā, un tieši uz turieni dosimies šīs epizodes nolūkos.   Viļņas Universitāte ir dibināta 1579. gadā, tātad, talkā ņemot raupjus skaitīkļus, varam secināt, ka pēc 42 gadiem, iznākot Georga Elgera sastādītajai katoļu dziesmu grāmatai latviešu valodā, tā nokļūst arī Universitātes bibliotēkas fondā.  Šī konkrētā, vienīgā izdevuma likteņceļš ir visai līkumots, un to paskaidro Viļņas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļas vecākā bibliotekāre Aušra Rinkūnaite. Viļņas Universitātes bibliotēkas traģiskākais stāsts ir saistāms ar Krievijas caristes represijām, kuras norisinājās pret vairākām vietvaldībām, tostarp arī pret Viļņu poļu-krievu kara laikā, kuru mēdz dēvēt arī par Novembra sacelšanos. Šī bruņotā konflikta laikā, kurš norisinājās no 1830. līdz 1831. gadam, bibliotēka tika slēgta, taču tas netraucēja Krievijas karaspēkam to izformēt. 60 tūkstošu dažādu reto izdevumu tika izkaisīti pa dažādām izglītības iestādēm visā plašajā Krievijas impērijā. No tām varam izcelt, piemēram, Harkivu, Kijivu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Tobrīd Viļņas Universitātes bibliotēkas rīcībā paliek vien daži simti grāmatu. Tikai 20. gadsimta vidū bibliotēkas jaunieceltais vadītājs Ļevs Vladimirovs nolēma, ka šis zudušais fonds bibliotēkā ir jāatgriež atpakaļ. Triju gadu laikā, no 1956. līdz 1959. gadam viņam izdevās atgūt ap 18 tūkstošiem grāmatu. Georga Elgera sastādītā katoļu dziesmu grāmata ir viena no tām. Tātad, šīs grāmatas vēsture sākas Braunsbergā, mūsdienu izpratnē – Braņevo, Polijā. Paskatoties uz šī, vienīgā eksistējošā, izdevuma titullapu, redzami inskripcijas jeb ierakstus. Tie veikti ar tinti un spalvu un apliecina, ka šī grāmata pieder Viļņas universitātes jezuītu akadēmijai, un šie ieraksti aptver divus gadsimtus – 17. un 18. Novembra sacelšanās laikā 1830. gadā Elgera dziesmu grāmata kopā ar vairākām citām tika aizvesta uz Sanktpēterburgu. Kā redzams pašā izdevumā, šeit ir arī zīmogs, kurš pastāsta, uz kurieni tieši: „Romas katoļu Teoloģijas akadēmija”. 1926. gadā šo grāmatu iekļāva PSRS Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, turpat Pēterburgā, arī par šo epizodi mums stāsta zīmogs; un tikai piecdesmito gadu nogalē, kā stāstīju iepriekš, Viļņas Universitātes direktors Ļevs Vladimirovs šo – kopā ar citiem izdevumiem – atgrieza atpakaļ savās mājās. Par Georga Elgera izcelsmi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas un izdevniecības „Musica Baltica” kopizdevumā „Elgera dziesmas 1621”, vēstī literatūrzinātniece un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Grāmata, kurā iekļauti faksimila materiāli, dziemu tekstu atšķetinājumi un arī mūzikas tvarts, kuru ieskaņojusi apvienība „Fabella Ensemble” tika izdots pērn, godinot šīs katoļu dziesmu grāmatas izdošanas četrsimtgadi. Filoloģe Ernesta Kazakinaite savas studiju gaitas Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē uzsāka 2008. gadā un nu, jau pēc doktora disertācijas par Ernsta Glika Bībeles tulkojuma īpatnībām aizstāvēšanas, jau pati ir docētāja un šīs augstskolas Baltistikas katedras līdzstrādniece. Arī viņai Georga Elgera vārds nebūt nav svešs. Kā norāda Māra Grudule, seno latviešu katoļu dziesmu studijas ir aizraujošas. Tās gan prasa pacietību – nākas pārvarēt rakstu valodas nekonsekvences, turklāt Rīgas lejasvācu tradīciju, kuru pieredzam gotiskajā rakstā, papildina arī daži poļu valodas burti. Acij pierodot, prātam paveras negaidīti poētiska literārā pasaule. Dziesmu ritmu nostiprina piedziedājumi, atkārtojumi un skaņu spēles. Elgera sastādītajā krājumā 12 dziesmās izmantots Svētā Ambrozija radītais pants – četras dzejas rindas ar astoņām zilbēm katrā un ar atskaņām.    Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoram un senās mūzikas pētniekam Guntaram Prānim piedāvājam pārspriest, vai Georgs Elgers būtu nosaucams par „cilvēku – orķestri”, ņemot vērā viņa dažādās garīgā un sabiedriskā darba šķautnes. Tāpat vēlos gūt – vēlams, apstiprinājumu, - ka garīdznieku daudzveidīgie talanti tolaik nebija reta, bet vienojoša parādība. Elgera gadījumā – jezuītu ordeņa darbības kontekstā.   Šāds bija stāsts par pirmo katoļu dziesmu grāmatu latviešu valodā. Nākamajā grāmatas izsekošanas reizē pievērsīsimies 16. gs. Livonijas dzejniekiem humānistiem: Augustīnam Eicēdijam un Bazilijam Plīnijam. 

23. aprīlī Ērmaņu muižā koncertsezonas atklāšanā uzstāsies mūzikas projekts Magnetic Bach: Aija Veismane-Garkeviča (balss), Ilze Grudule (Šveice; baroka čells), Vinsents Flikigers (Vincent Flückiger, Šveice – sempli, elektronika) un Žoslens Rafanels (Joslyn Raphanel, Šveice) – elektronika, skaņa.  Bilaterālā mūzikas projekta koncertprogrammā Unexpected skanēs senā un mūsdienu mūzika, gan klasiskā ietērpā, gan elekrtoakustisku improvizāciju formā. Par šoprojektu "Klasikai" plašāk stāsta čelliste Ilze Grudule. Koncerta programmā iekļauts komponistes Annas Veismanes cikls balsij un čellam ar Emīlijas Dikinsones (1830-1886) dzeju. Šīs 19.gadsimta Amerikā dzimušās dzejnieces darbi bija netipiski savam laikam ar savu jutekliskumu, netradicionālām formām un perspektīvu. Viņas dzeja ir pilna alegorijas un tēlainu dabas skatu, arī skumju. Tāpat programmā ir Uģa Prauliņa jaundarbs Dialogue. Quasi Sturm & Drang improvisation baroka čellam solo, kas īpaši rakstīts Ilzei Grudulei un impulsu radis Rīgas baroka laika komponista Johana Gotfrīda Mīteļa ekstavagantajā mūzikā. Kā kontrapunkts šim opusam izskan daļas no Johana Sebastiāna Baha Svītām čellam solo. Programmā mūzikas kompozīcijas mijas ar elektroakustiskajām improvizācijām. "Šajā koncertprogrammā dominējošās vienkāršās, skaidrās līnijas un horiontālie skaņu laukumi mūzikas elementus apvieno vienā veselā. Projekts Magnetic Bach ir piedzīvojums ausij. Koncerttelpas akustika un klasiskā mūzika kopā ar elektronisko, daudzviet improvizētu mūziku magnētiski apvienojas, kas iespējama vien nekonvencionālā koncertizpildījumā," koncerta publicitātes materiālos uzsvērusi projekta dalībniece, čelliste Ilze Grudule. Magnetic Bach ir mūzikas projekts starp Latviju un Šveici, kurā satiekas mūzikas partitūra un improvizācija, senais un jaunais, balss, baroka cells, sempli un sintezatori. Sākotnējā projektā Magnetic Bach apvienojās Šveicē dzīvojoši mūziķi – čelliste Ilze Grudule un semplu mākslinieks Vincents Flikigers (Vincent Flückiger) un moogsintezatora un elektronikas mākslinieks Freds Šapuī (Fred Chappuis). Sapludinot kopā un nostatot blakām seno un elektronisko mūziku, tapušas jau vairākas programmas – 2014.gadā tika radīts muzikālais pastičo "Māja Mītelim" par Rīgas baroka laika komponista Johana Gotfrīda Mīteļa dzīvi, 2016.gadā - Re: Frics, svinot Ženēvas komponista un vijoles virtuoza Gaspara Frica 300 gadu jubileju (abi skanējuši Latvijā), un 2018. gadā Lucernas operteātrī iestudētais Flow My Tears – Das letzte Fest ("Līstiet, manas asaras – pēdējās dzīres"), kurā skanēja angļu renesanses skaņraža Džona Daulanda mūzika mūsdienīgā ietvarā. 2020. gadā plānotā koncerta Lūznavas muižā vietā tiešsaistes koncertu veidolā Rīgā un Bāzelē piedzīvoja trijotnes Magnetic Bach programma Waves. Tā tika veidota ar un ap Johana Sebastiāna Baha Svītām čellam solo. Projektā vēlāk tika iesaistīti arī videomākslinieki šveicietis Lionel Wirz un francūzis Mön Bourdeau, kā rezultātā radās trīs video.

Dzejnieks, amatnieks, dramaturgs un mūziķis Burkards Valdiss Livonijas galvaspilsētā Rīgā ieradās 1522. gadā, kur darbojās kā Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes sūtnis pie Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa V. 1524. gadā Svētbilžu grautiņu laikā viņu apcietināja sakarā ar apvainojumiem pretdarbībā reformācijai. Cietumā viņš atteicās no katoļticības un pārgāja luterticībā. Pēc atbrīvošanas Valdiss izstājās no franciskāņu ordeņa, apprecējās un pelnīja iztiku kā Rīgas alvaslējējs, dodamies ceļojumos uz Antverpeni un Lisabonu. 1527. gadā Rīgā uzveda Valdisa muzikālo meteņu spēli "Parabola par Pazudušo dēlu". Šis darbs arīdzan šodienas epizodes centrā, un to iepazīstam, dodoties uz Bauskas pili. Reformācijas ietekme uz Vācijas literatūru bija ievērojama, un to vispirmām kārtām veicināja pats Mārtiņš Luters. Ja viņa, proti, protestantiskā garā ieturētās Bībeles variācija neuzrunāja tik lielas masas, kā sākotnēji bija iecerēts, Lutera personīgie izteikumi pamazām iepludinājās tautas valodas lietojumā – Lutera atklātā, spēcīgā izteiksme atstāja ietekmi tuvu un tālu. Kā nekā, viņš iniciēja šobrīd teju leģendāro vācu polemisko žurnālistiku, kura viņa darbības laikā bija adresēta tieši vernakulārajām, proti, tā dēvētajām ‘zemju izloksnēm'. Kā norāda Korkas un Bāzeles universitātes ģermānistikas doktore Helēna Vatanabe O'Kellija – būtībā, nebija neviena žanra, kurā Luters nebūtu orientējies un to pārvaldījis: epistulas jeb ar būtisku saturisko uzsvaru rakstītas vēstules; sprediķi; akadēmiski raksti; dzeja; tulkojumi; pamfleti un baznīcas dziesmas. Reformācijas stilistikā un ideoloģiskā balss rosināja arī franciskāņu mūku, dzejnieku, tulkotāju, skaņradi, alvaslējēju un dramaturgu Burkardu Valdisu lejasvācu valodā sacerēt „Parabolu par pazudušo dēlu”, kurš dramatiskā intensitātē atainoja Lūkas evaņģēlija stāstu, lai izceltu vēstījumu par luteriskās ticības doktrīnas pamatojumu, kurā priesterība ir ticīgo kopības – nevis īpaši izvēlētu garīdznieku ekskluzivitāte. Šī luga jeb „meteņu spēle” tika iestudēta 1527. gada 13. februārī pie Svētā Pētera baznīcas RĪga. „Līdzības par pazudušo dēlu” vienīgais zināmais oriģināleksemplārs atrodas Volfenbitelē, Vācijā. Valodnieka un ģermānista Alberta Hēfera 1850. Ggadā publicētajā sastādījumā „Lejasvācu valodas un literatūras pieminekļi” iekļauts tā pārpublicējums, savukārt 2010. gadā Valža Bisenieka tulkojumā to izdevis apgāds „Musica Baltica”. Meteņu spēle saturēja pavisam astoņas muzikālas epizodes – pāris nebēdnīgu dziesmiņu un sešus garīgus vēstījumus, no kuriem trīs ir paša Valdisa un trīs – mācītāja un pedagoga Andersa Knopkena. Kā to secina Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule, tieši ar Knopkena atbalstu, kas tobrīd kalpoja Sv.Pētera baznīcā, luga pie baznīcas tika izrādīta, un tajā piedalījušies baznīcas vācu draudzes jaunākās paaudzes locekļi. Burkarda Valdisa nozīmīgumu mūsu kultūras vēsturē sākam risināt ar Bauskas pils muzeja galveno krājuma glabātāju Jāni Grūbi un senās mūzikas pētnieku, mūziķi un Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas rektoru Guntaru Prāni. „Parabola par zudušo dēlu” 2010. gadā izdota latviski. Muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa uzsver antīkās dramaturģijas principu ietekmi uz „Parabolas” struktūru, tāpat kā to iepriekš iezīmēja Guntars Prānis. Ar pievēršanos Bībeles sižetam tā uzrāda līdzības ar viduslaiku mistēriju un liturģiskās drāmas. Savukārt drastiskās, sulīgās sadzīves ainiņas, ieaužoties lugā, atdzīvina tās darbību, šajā pieejā saskaņojoties ar tirgus un baznīcu laukumos populāro Fastnachtspiel jeb ‘Karnevāla spēli'. Tajā pašā laikā „Pazudušajā dēlā” var atskārst arī moralitē žanram raksturīgo simboliku un alegorismu. Par „moralitē” dēvē didaktisku, alegorisku drāmu, kura savu popularitātes vilni sasniedz 15. un 16. gadsimta Rietumeiropā – tajā galvenie varoņi bija simboliski un savā starpā cīnījās par cilvēka dvēseli. Valdisa meteņu spēle sasaucas arī ar vācu reformācijas laika farsiem, kuros darbojušies kariķēti baznīcas kalpi. Kā vērtē Ilze Šarkovska-Liepiņa, „Pazudušais dēls” ir „savveida aģitācijas ludziņa, kuras mērķis bija atainot jaunās ticības pārākumu pār veco. Un izdarīt to pievilcīgā, tautai saprotamā veidā. Tas Valdisam padevies tik labi, ka luga Rīgā izrādīta vairakkārt, turklāt esot ieguvusi zināmu popularitāti arī Vācijā. „Svarīgo grāmatzīmi” šodien ievietos Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Māra Grudule, kura, šīsdienas tēmas sakritības labad, šobrīd viesdocē Vācijā.

Jau 11. septembrī gaidomys pošvaļdeibu vieliešonys Rēzeknis nūvodā i Varakļuonu nūvodā. Tai kai Satversmis tīsa atzyna Varakļuonu nūvoda davīnuošonu Rēzeknis nūvodam par naatbylstūšu Satversmei, vieliešonys itymūs nūvodūs junī tyka atcaltys i nūteik viņ niu. Itūšaļt Varakļuonu nūvods byus mozuokais nūvods vaļstī i saglobuos īprīškejūs rūbežus, bet Rēzeknis nūvods apvīnuos bejušū Rēzeknis nūvoda i Viļānu nūvoda teritoreju. Pošu reizi kai Rēzeknis, tai Varakļuonu nūvodūs struodoj pagaidu administraceja, bet piec 11. septembra vieliešonu dorbu aizsuoks ari jaunīvālātī deputati.   Raidejumā pīduovojam prīškvieliešonu diskusejis ar obeju nūvodu pošvaļdeibu vieliešonom īsnāgtūs sarokstu liderim voi puorstuovim. Piec pošvaļdeibu vieliešonu Varakļuonu nūvoda dūmē tiks īvālāti 15 deputati. Itūšaļt iz itom vītom kandidej 64 pretendenti nu četru sarokstu, kū prīškvieliešonu diskusejā puorstuov: Janīna Grudule, "LATVIJAS ZEMNIEKU SAVIENĪBA"; Māris Višķers, Politiskā partija "Latvijas Reģionu Apvienība", Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK"; Māris Justs, "Latvijas attīstībai"; Austris Kokars, APVIENĪBA IEDZĪVOTĀJI. Vysu diskuseju verīs ite:     Piec pošvaļdeibu vieliešonu Rēzeknis nūvoda dūmē tiks īvālāti 19 deputati. Iz itūs vītu kandidej 162 pretendenti nu ostoņu sarokstu, kū prīškvieliešonu diskusejā puorstuov: Ērika Teirumnieka, Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK", politiskā partija "Latvijas Reģionu Apvienība"; Guntis Rasims, Jaunā konservatīvā partija; Monvīds Švarcs, Jaunā VIENOTĪBA, "Kustība "Par!", LATGALES PARTIJA; Daiga Ceipiniece, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija; Guntis Trupavnieks, "Latvijas attīstībai"; Jekaterina Ivanova, sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa"; Kaspars Melnis, Zaļo un Zemnieku savienība. Vysu diskuseju verīs ite:    

Pandēmijas laiks ir veicinājis arī dažādus interesantus pētījumus, piemēram, Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule ir pievērusies Reiņa un Matīsa Kaudzīšu Eiropas ceļojumiem un to aprakstiem, kas vienkopus pagaidām nav izdoti. Kad pagājušajā nedēļā „Radio mazā lasītava” ceļoja uz brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju „Kalna Kaibēni”, kur kādreiz atradās pagastskola (Matīss Kaudzīte tur bija skolotājs, Reinis – skolotāja palīgs), kur uzrakstīti „Mērnieku laiki”, bet pats muzejs 2029. gadā svinēs savu simtgadi, mums gan par brāļu Kaudzīšu Eiropas plašuma skatījumu, gan muzeja sargātājiem laika gaitā stāstīja Aivars Ošiņš un Līva Grudule.

3. oktobrī svinama Eduarda Veidenbauma dzimšanas diena, šogad jau 153. dzimšanas diena. Taču piemiņas sarīkojums dzejnieka memoriālajā muzejā "Kalāčos", Priekuļu novada Liepas pagastā, tiek rīkots šodien, 4.oktobrī, un tajā arī rakstu krājuma "...kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts... EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija" atvēršanas svētki. Krājumā publicēti 2017. gadā Rīgā un Tartu notikušās konferences materiāli. Eduards Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. Taču patiesi apbrīnojama ir viņa spēja nelikt mūs mierā nu jau vairāk nekā gadsimtu. Veidenbaums jau līdz šim, mainoties paaudzēm un laikmetiem, ticis atklāts vairākkārtīgi, tēmas, kas aktualizējušās pēdējo gadu desmitu laikā, iezīmējas arī pēdējā laika vērienīgākā Eduardam Veidenbaumam veltītā notikuma, viņa simtpiecdesmitgades konferences referātos, un attiecīgi – nupat iznākušajā rakstu krājumā. Par Veidenbaumu stāsta – viena no krājuma sakārtotājām, literatūrzinātniece Māra Grudule, viņa šobrīd arī strādā pie monogrāfijas par Eduardu Veidenbaumu. Un viena no referātu autorēm – muzikoloģe Ligita Ašme, viņa pētījusi kā Eduarda Veidenbauma dzeja turpinājusi savu dzīvi mūzikā. Laiku pa laikam Latvijas kultūrtelpa piedzīvo pa kādai Eduarda Veidenbauma reinkarnācijai. 1987. gadā, kad iznāca Jura Kulakova “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, pats komponists, veidenbaumiskās brillītēs ar naģeni galvā un gatavību spriest par mūžīgām lietām, likās kā dzīvs pierādījums, ka Veidenbaums ir nemirstīgs. Taču kopš 2009. gada šo vietu ar pārliecību ieņem atraktīvais igauņu dzejnieks Contra, viņš Veidenbaumu atdzejo, skandē, izdzied, un arī tas vēl nav viss – viņš vairākkārtīgi nogājis kājām Veidenbauma ceļu no Tērbatas līdz pat “Kalāčiem”. Fragments no sarunas, kas notika 2014. gadā, kad Contra bija iztulkojis visus Veidenbauma zināmos dzejoļus, un tie iznāca igauniski iznāca krājumā, kura nosaukumu burtiski varētu tulkot kā ”Nelasiet mani”. Viena no tēmām Eduarda Veidenbauma pētniecībā, kas šobrīd atkal aktualizēta: studentu dzīve Tērbatā 19. gadsimta beigās, atzīst Māra Grudule. No mazliet negaidīta skatu punkta par to krājumā, rakstā “Nokļūšana Tērbatā. Ceļa semantēma laika aspektā” raksta folkloras pētniece Janīna Kursīte. Kā dažādos laikos, izvēloties lētāko tvaikoni, pavēlu uzbūvēto dzelzceļu vai pasta karieti, studenti varēja nokļūt Tērbatā? Iespējams, ka Krišjānis Barons kļuva par mūsu Dainu tēvu, izvēloties iet kājām, piecas nedēļas ilgajā ceļā no Dundagas līdz Tērbatai? Dzīšanās, skriešana, mērķtiecīga pārvietošanās pa apli vai tālē, ir arī Eduarda Veidenbauma dzejā. Vēsturnieks Jānis Šiliņš krājumā izpētījis Pīpkalonijas, kurai piederīgs bija arī Veidenbaums, pastāvēšanu pirmās latviešu intelektuāļi paaudzes kontekstā. Arī trīs jaunās paaudzes latviešu filozofus – Andreju Balodi, Aināru Kamoliņu, Andri Hiršu, katru savu pētniecisko interešu dēļ, interesē idejas, kas valdīja studentu un pasniedzēju vidū 19. gadsimta Tērbatā. Doties uz Tērbatu, tostarp Veidenbaumam pa pēdām, bija daļa no pētniecības procesa. 2017. gada rudenī, kad tapa intervija ar trīs pētniekiem, viņi pārsteidza ar Rīgā un vēlāk Daugavpilī izrādītu uzvedumu, vēsturisko fantāziju „Mehāniskais Veidenbaums”. Tā tapusi, reflektējot par vienu no nedaudzajiem Veidenbauma publicistikas darbiem, „Apcerējumi iz mekānikas”, un arī rakstu krājumā ir viņu atradumi šī raksta sakarā - “Mekāniskā Veidenbauma perspektīvas”. Darbs „Apcerējumi iz mekānikas” ir vienīgais Eduarda Veidenbauma sacerējums, par ko viņš atzinību saņem savas dzīves laikā. Veidenbaums to pabeidz 1891. gada rudenī, iesniedz vērtēšanai Maskavas latviešu godalgu komisijā, viņam tiek piešķirta prēmija 50 rubļu apmērā. Šī ziņa Eduardu Veidenbaumu sasniedz 1892. gada maija sākumā, kad Tērbatas students jau guļ nāves gultā. Un par to ir vērts aizdomāties, šobrīd mēs Veidenbaumu pazīstam vispirmām kārtām kā dzejnieku. Taču viņa paša dzīves laikā netika izdots neviens viņa dzejolis, tikai četrus gadus pēc viņa nāves iznāk Edvarda Treimaņa Zvārguļa sastādīts Veidenbauma pirmais dzejoļu krājums. Kā šie dzejoļi varēja nonākt līdz mūsdienām? 2018. gada martā uz kādreizējo Tērbatu, tagadējo Tartu, aizceļo Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāde „Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks”, kas gadu vēlāk no Igaunijas aizceļoja arī uz “Kalāčiem”. Toms Treibergs reportāžā no izstādes atklāšanas Tartu iztaujā izstādes koncepcijas autoru Marianu Rižiju. Abi apstājušies pie būtiska eksponāta, klades – tādās Veidenbauma studiju biedri savulaik pārrakstīja viņa dzeju. Radio arhīvos glabājas kāds pagājušā gadsimta 60. gados tapis Eduardam Veidenbaumam veltīts raidījums. Un arī tā ir pašpietiekami interesanta pētījumu tēma, kā ap Eduarda Veidenbauma piemiņu veidojušās leģendas, ko katrs laikmets no viņa dzejas cerējis sagaidīt. Kāda loma Veidenbauma rokrakstos glabātās dzejas izplatībā, popularizēšanā bijusi kopdziedāšanas tradīcijai, par to krājumā atrodams muzikoloģes Ligitas Ašmes pētījumā. Šo trīs gadu laikā, kas pagājuši starp Eduarda Veidenbauma 150. dzimšanas dienas konferenci un rakstu krājuma iznākšanu, Veidenbauma atklāšanā noticis vēl kāds ievērības cienīgs notikums. Un tā ir mūzikas namā Daile spēlētā Viļa Daudziņa, Mārtiņa Meiera un Jēkaba Nīmaņa izrāde “ Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi”. Arī šo, no vienas puses – dzejas izrādi, tomēr gribētos saukt par Viļa Daudziņa pētījumu. Laikmeta, kurā dzīvoja brāļi Veidenbaumi, pētījumu, taču, kas svarīgāk, šī izrāde Eduardu Veidenbaumu atgriež atpakaļ kontekstā. Arī Eduarda brālis Kārlis bija dzejnieks. Taču pienākums pārņemt mājas, nepieciešamība sūtīt naudu uz Tērbatu izpostīja viņa un kaimiņa, arī dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa ieceri, mest pie malas zemniecisko dzīvesveidu, un kopīgi uzbūvēt mājas sapņiem, dzejai un draugiem. No “Kalāčiem” desmit kilometru attālumā esošās “Leukādijas” Treimanis-Zvārgulis uzbūvē viens. Vienlaikus kļūst par Eduarda Veidenbauma darbu izdevēju.  

Zinātnieki no Latvijas Minsterē pēta un digitalizē Latviešu kopības Vācijā Minsteres arhīvu; Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina dāvināt nozīmīgus latviešu trimdas organizāciju notikumu ierakstus; Amerikas Latviešu apvienība mudina apzināt un “savest savas mājas kārtībā”. Par to, kā noris trimdas arhīvu pētniecība un saglabāšana, raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts saruna ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālās lasītavas galvenā bibliogrāfe Maiju Zvejnieci un Amerikas latviešu kultūrvēsturiskā mantojuma biedrības pārstāvi Dairu Rutu Morusi studijā. Attālināti sarunai pievienojas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošās pētnieces Māra Grudule un Eva Eglāja-Kristsone.  

„Katram latvietim kaut reizi mūžā ir jāatbrauc uz Kārļa Skalbes „Saulrietiem” Piebalgā”,  tā, mūs sagaidot, saka Piebalgas  muzeju apvienības „Orisāre” vadītāja Līva Grudule. „Radio mazā lasītava” turpina ceļot, un šovasar esam pie Skalbes, kopā ar aktieri Gundaru Āboliņu;  arī rakstniece Inguna Bauere un viņas grāmatas „ Lizete, dzejniekam lemtā” un „Mazā klusā sirds”. Par Skalbes „Saulrietiem” stāsta Līva Grudule.

Kādēļ 1621. gadā izdotā Georga Elgera dziesmu grāmata iedvesmo pētniekus pievērsties šiem sendziedājumiem, Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli un sazināsimies ar senās mūzikas pētnieku Guntaru Prāni, lai vairāk uzzinātu par dziesmu krājumam veltīto koncertu. "1621. gads ir poļu laiks mūsdienu Latvijā. Tātad visa Latvijas teritorija pieder Polijai, un tas ir laiks pēc reformācijas uzvaras Rīgā, bet tajā pašā laikā arī kontrreformācijas laiks. Kopā ar poļiem Rīgā ierodas arī jezuīti un pievērš katoliskajai baznīcai arī vietējos reformātus, arī šīs dziesmu grāmatas sastādītāju Georgu Elgeru," vēsturē ielūkojas Māra Grudule. "Un es domāju, ka ļoti liela nozīme ir tam, ka jezuīti novērtēja to, kas notiek Rīgā reformācijas rezultātā. Draudzēs, kurās ārkārtīgi daudz dzied luterāņu dziesmas, Lutera dziesmas, protestantu dziesmas un tas ļoti arī piesaista vietējo ļaužu uzmanību." "Šo momentu - aktivizēt dziedāšanu un caur dziesmu pievērst kristīgajai ticībai, katoļu ticībai - ņem vērā arī jezuīti. 1621. gadā arī nāk klajā katoļu dziesmu grāmata, kuru jezuīti tālāk izmanto darbībai laukos un darbībai ar latviešiem," turpina Grudule. Grudule skaidro, ka latvieši ar kristīgo ticību, it sevišķi pilsētās, bija jau labi pazīstami un jau pirms reformācijas un jau viduslaikos bijis noteikts dziesmu korpuss, kas jau cirkulē latviešu vidū latviešu valodā. "Ir, protams, dziesmas, kuras jezuīti pietulko klāt, ir dziesmas, kuras jezuītiem un luterāņiem ir kopēja. Un šī dziesma grāmata ir gan tulkoto dziesmu krājums, gan arī, iespējams, jau tautās senāk dzirdēto dziedāto dziesmu krājums. Arī tulkojot, protams, jezuītu domā par to, lai šie teksti būtu latviešiem tuvāki.  Domājams, tā ir tā laika latviešu valoda rakstu formā šoreiz. Un, protams, arī ar piedziedājumiem, kas ir pazīstami latviešiem no tautasdziesmām, un tas ir ārkārtīgi interesanti, ka šajā dziesmu grāmatā ir dažas dziesmas ar piedziedājumiem "līgo, līgo" un "žū-žū"," atklāj Grudule. Viņa norāda, ka tas nav nekas neparasts, arī citām tautām ir līdzīgas dziesmas. Tā rīkojas misionāri, viņi izmanto tautā pazīstamus elementus, veidojot un tulkotos dziesmas kristīgā garā. Pirms pāris gadiem sadarbībā ar poļu zinātniekiem ir izdots Elgera dziesmu grāmatas faksimils Polijā, kurā arī izvērsts ievads par pašu dziesmu autoru un dziesmām. Kopīgais darbs atklājis, ka neparastā kārtā latviešu teksti ir reizēm krāšņāki, nekā oriģināls. "Un latviešu atdzejotāji, mēs īsti nezinām gan viņu vārdus, konkrēti kurai dziesmai, kurš atdzejotājs, pat ir likuši klāt pantus, un tie panti ir tēlaini izvērsti, arī domājot par to, kas dziedās, kam dziedās un ko jutīs dziedātājas, ļoti iespējams, un kādu ainu viņš fantāzijā savā acu priekšā uzburs," vērtē Māra Grudule. Grāmata ir īpaši saistošo tiem, kas pēta attiecīgo laiku - 17. gadsimta kultūru. Koncerts “Elgera dziesmas” skanēs Rīgas Domā 26.jūnijā plkst. 19. Koncerta programmas pamatā ir unikāls un līdz šim auditorijai nepazīstams Latvijas mūzikas vēstures materiāls – dziedājumi no 1621. gadā iespiestās Georga Elgera dziesmugrāmatas “Geistliche Catholische Gesänge”. Tā izceļama kā pirmais nozīmīgais katoliskais melodiju krājums, kurā atrodami gregoriski psalmdziedājumi, senbaznīcas himnas un litānijas, domājams, paša Georga Elgera tulkotas un adaptētas. Grāmatā sastopamas un koncertā būs dzirdamas arī paša garīdznieka sacerētas dziesmas, kurās ievērota toniskā vārsmošanas sistēma, lietotas atskaņas un pat atsevišķi latviešu folkloras stilistikas paņēmieni. Koncertā piedalīsies Agnese Pauniņa (soprāns), Rūdolfs Bērtiņš (tenors), Ieva Nīmane (blokflauta, dūdas), Ilze Reine (ērģeļpozitīvs) un Guntars Prānis (rata lira, bass).

Kā gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu vērtē muzejnieki un kā reforma varētu ietekmēt muzeju darbību reģionos, Kultūras Rondo studijā situāciju izvērtējam kopā ar Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietnieci Dainu Ratnieci un Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu. Pa tālruni sazināmies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orise” vadītāju Līvu Gruduli un Viesītes muzeja "Sēlija" vadītāju Andu Slogu. "Ir ļoti daudz neskaidrību," sarunā atzīst Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde. Šim viedoklim piekrīt arī citu muzeju pārstāvji. Viesītes muzeja "Sēlija” vadītāja Anda Sloga stāsta, ka nākotne varētu būt atkarīga no tā, kur turpmāk būs Sēlijas novada centrs – Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Viesītes muzejam pozitīvāks risinājumus būtu, ka centrs būs Aizkrauklē. "Svarīgi ir saprast, kas vispār notiek un kur mēs paliekam.Uztrauc, ka nezinām pilnīgi neko, kāds ir plāns. Esam dzirdējuši daudz baumas un dažādas spekulācijas par to, ka varētu mūs pievienot Cēsīm un attiecīgi Cēsu muzejam, vai vēl kaut kam. Realitāte ir tāda, ka dzīvojam neziņā, vai mūs reorganizēs kā apvienību, vai saglabāsies kā apvienība un kas notiks tālāk," situāciju raksturo Piebalgas muzeju apvienības "Orise" vadītāja Līva Grudule. Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas pārziņā ir septiņi muzeji. "Mums ir pieredze, kā darbojas reforma, jo iepriekšējā reforma Tukuma muzeju saimi paplašināja ar Džūkstes pasaku muzeju. Gan no apmeklētāju vērtējuma, gan profesionālā skatījumā tas devis izaugsmes iespējas muzejam," norāda Agrita Ozola. Ozola norāda, ka administratīvais slogs un pārvaldības nasta muzeju darbā pieaug un mazai institūcijai tas prasa daudz un lielākā institūcijā to ir iespējams modernāk un racionālāk risināt. "Skatoties, kā tas varētu būt nākotnē, bažījamies, vai spējam savu saimi paplašināt bez pietiekamiem resursiem," uzskata Ozola. Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietniece Daina Ratniece skaidro, ka visi akreditētie muzeji ir ministrijas pārraudzībā. "Reforma nedrīkstētu ietekmēt muzeju funkcijas, tām jāpaliek tādā pašā līmeni, vai, protams, mēs gaidām, ka darbs uzlabosies," atzīst Daina Ratniece.

Brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs „Kalna Kaibēni” svin 90 gadu jubileju, arī spēlējot „Mērnieku laikus”. Kultūras Rondo tiekamies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orisāre” vadītāju Līvu Gruduli. “Runājot par latvieti, var teikt, ka mūsos visos mazliet ir "Kalna Kaibēni"," atzīst Līva Grudule. "Mēs visi mazliet nākam no Piebalgas, ar to pašapziņu un identitāti, ko tur varam meklēt." Ar dārza svētkiem, kas veltīti brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja “Kalna Kaibēni” 90.jubilejai, 5.jūlijā sāksies svētki “Vecpiebalga atver durvis”. Vecpiebalga ciemos aicina jau astoto reizi. Gaidot šos dārza svētkus, savā jubilejas gadā pošas arī muzejs ar vairākiem jaunumiem. Grudule atklāj, ka šogad maina muzeja galvenajām ēkām jumtu.  "Memoriālās ēkas jumts jau ir nomainīts, mainīs arī klētiņai jumtu. Vasaras laikā mēs uzbūvēsim jaunu skatu platformu, kas ir neatņemama sastāvdaļa no Reiņa un Matīsa Kaudzīšu laikiem," skaidro Grudule. Desmit gadus šī platforma nebija, tagad rasta iespēja to atjaunot. Svētkos "Vecpiebalga atver durvis", kas norisināsies visu jūliju nedēļas nogalēs, būs iespēja noskatīties arī "Mērnieku laiku" iestudējumu. "Ideja par to, ka piebaldzēniem vajadzētu iestudēt "Mērnieku laikus" jau vairākus gadus klejojusi, šogad cītīgi kultūras un muzeju cilvēki pie tā strādājām. Šobrīd varu teikt, ka pēc 27 gadu pārtraukuma, kad notika pēdējās "Mērnieku laiku" izrādes Alauksta estrādē, ko toreiz spēlēja Nacionālais teātris, šogad atkal 20. jūlijā Alauksta estrādē būs "Mērnieku laiki"," atklāj Grudule. Iestudējumi veido vecpiebaldzēni kopā ar draugiem, no romāna izveidots dramatizējums ar atsevišķiem akcentiem, bet būs gan Ķenča lūgšana, gan Pietuka Krustiņa augstā dziesma un goda mielasts. Dramatizējumā saglabāta Kaudzīšu laiku valoda, kas varētu iepriecināt literatūras gardēžus, bet izaicinājums aktieriem, lai arī viņi ir piebaldzēni.

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Viņi ir mūsu kaimiņi, radinieki, skolotāji – tā vai citādi esam raduši domāt par vācbaltiešiem, kuri meklē savas dzimtas saknes, vietas un cilvēkus Latvijā. Mēs šoreiz meklējam tikai vienas dzimtas – fon Hiršheidu – saknes un pēctečus, bet visvairāk – grāmatizdevēja Harro fon Hiršheida atstāto kultūrmantojumu baltiešu grāmatniecībā.  Raidījuma Dzimtas saknes ģeogrāfija šoreiz – Aizpute, Rīga, Lineburga. Šo raidījumu Dzimtas saknes bija ļoti sarežģīti veidot, bija sajūta, ka pavelc vienu diedziņu un tur jau ris vaļa vesels kamols. Ļoti emocionāls, vēsturiski piesātināts un ļoti sarežģīts. Šoreiz mēģinām izstāstīt stāstu par vienu vācbaltiešu dzimtu. Sākām interesēties un tas izrādījās bezgala aizraujoši. Tāpēc ir daudz emociju, daudz skaistu stāstu šajā reizē. Iesākumā jurista un politologa Egila Levita teiktais. Viņš jau daudzus gadus sadarbojas ar izdevumu “Baltische Briefe”. “Šajā kopienā svarīgā ir vispārējā publiskā kopiena, ja tā var teikt, kur visi piedalās, bet tas ir tikai vācbaltiešiem, ne vāciešiem, ne igauņiem, ne latviešiem, tās ir ilgstošas lielģimeņu kopienas. Ģimenes rīko savus kongresus. Lielģimenēs ir vairāki simti locekļu, kuri nepazīst cits citu tik labi. Tiek rīkoti kongresi, kur ir referāti par tādu un tād senci, kurš bijis no 1638. līdz 1648.gadam zviedru karaļa galmā landmaršals. Tad ir balle ar polonēzi. Tā cilvēki uztur kontaktus, tā dzimtas kopiena tiek uzturēta tādā veidā,” skaidro Egils Levits. “Tas veicina arī interesi par to, kas notiek šodien Igaunijā un Latvijā.  Bieži tiek rīkotas ekskursijas uz senču pilīm vai pilsdrupām.” “Vācbaltu izpratnē Baltija ir viena. Viņi domā par Baltijas telpu pirms 1918. gada, kad izveidojās Igaunija un Latvija,” turpina Levits. “Ģimenes ir saradojušās visā šajā telpā un būtībā tas dalījums ir tīri vēsturiski reģionāls un tā ir vācbaltu dižciltīgo kopiena, kas iedalās četrās bruņniecībās – Kurzemes, Vidzemes jeb Livonijas, Livonija vecajā izpratnē, kur ietilpst mūsdienu Vidzeme un Dienvidigaunija, Igaunijas bruņniecība, kas ir mūsdienās Ziemeļigaunija, un Sāmsalas bruņniecība.” “No latviešu viedokļa attieksme pret vācbaltiešiem ir ambivalenta un tādai tai ir jābūt. Protams, 13. gadsimtā, kad Latvijas un Igaunijas telpas tika iekarotas un kristianizētas, tas no vienas puses nozīmēja ilgstošo latviešu un igauņu noslīdēšanu zemākajās kārtās viduslaiku, renesanses un apgaismības laikmeta sabiedriski politiskajā struktūrā. Latviešiem ir arī jāapzinās, ka tas nav viennozīmīgi. No otras puses varam teikt, kā latvieši tādi, kādi esam šodien 2018. gadā, lielā mērā piederīgi Rietumu vai Eiropas kultūras telpai ir tikai tādēļ, ka toreiz tikām iekaroti un pakļauti un iekļauti kristīgajā Eiropas kultūrā. Ja tas tā nebūtu, ar lielu varbūtību mēs nonāktu Krievijas telpā. jo Krievijas kņazistes spiedās iekšā no austrumiem jau toreiz.Tas, ka piederam pie Rietumeiropas, zināmā mērā ir pateicoties šai vācbaltu virskārtai, kas atnāca 13. gadsimtā ar uguni un zobenu, un arī ar grāmatu,” analizē Levits. Decembrī Rīgā uz biedrības „Domus Rigensis” pasākumu bija ieradusies Harro fon Hiršheida radiniece Monika fon Hiršheida. Viņa iepazīstina ar dzimtas senāko vēsturi. “Tas viss pieder pie dzimtas vēstures. Fon Hiršheidu dzimta nāk no frankiem, tur bija arī vieta ar nosaukumu „Hiršheid”. Un tad 17. gadsimtā viņi cauri Zviedrijai ieceļoja Livonijā. Viens no viņiem bija Cēsu (Vendenes) birģermeistars. Hiršheidu dzimtā ir daudz ārstu un juristu,” stāsta Monika fon Hiršheida. Par atgriešanos Latvijā viņa saka, ka sākumā tā bijusi pilnīgi nogrieztu sakņu atkal meklēšana no jauna. Tas bija gan interesanti, gan ļoti emocionāli. “Un tad, gan Harro gadījumā, gan arī manā gadījumā – mēs iesaistījāmies Latvijas dzīvē. Harro ar savu grāmatizdevniecību, es - ar „Domus Rigensis”. Tā mēs nonācām mūsdienu Latvijā, iepazīstot jaunus cilvēkus. Tā kaut kas no vēstures pārtapa tagadnē,” atzīst Monika fon Hiršheida. “Harro, piemēram, vēl atcerējās mācītājmāju Aizputē, kur viņš bija uzaudzis, skolu, kurā bija mācījies. Viņš pazina vēl dažus cilvēkus. Viņš atrada arī savus latviešu radus, viņa vecvecmāmiņa, kura bija Hiršheida, bija palikusi Latvijā. Viņam nevajadzēja tik ļoti meklēt, jo viņš jau zināja un atcerējās vietas un cilvēkus. Es savukārt Latvijā pirmoreiz biju 1984. gadā kopā ar vīru un māti.” Pētot fon Hiršheidu dzimtu un tās likteni Latvijā, mūsu ceļš ved uz Aizputi – vietu, kur aizritējusi Harro un viņa brāļa Arnolda bērnība un skolas gadi, vieta, kur viņu tēvs Valters Gustavs Roberts fon Hiršheids bija Aizputes evaņģēliski luteriskās draudzes vācu mācītājs. Taču Aizputē un tās apkārtnē dzīvojuši daudz vācbaltieši. “Baltvācieši Aizputē bija tautas inteliģences daļa, tie bija tirgotāji, ārsti, juristi, tas bija pēdējai vācbaltiešu mācītājs Valters fon Hiršheids. Vācu draudze darbojās kopā ar latviešu draudzi Sv. Jāņa baznīcā, kas Liepājas ielā. Tur arī strādāja Valters fon Hiršheids līdz savai aizbraukšanai uz Vāciju,” stāsta Aizputes novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga. Aizputē līdz Otrajam pasaules karam bijusi gan ievērojama vācbaltiešu, gan arī ebreju kopiena un savstarpējās attiecības visām trim kopienām bijušas ļoti draudzīgas. Visi dzīvoja viens otram līdzās un Otrā pasaules kara ieviestās pārmaiņas daudziem latviešiem nesa lielus pārdzīvojumus. Iepazīšanās ar vācbaltiešiem 1991.gadā , arī ar Harro fon Hiršheidu, kaut kādā ziņā ietekmēja aizputnieces Mirdzas Birznieces dzīvi. Bijusī skolotāja un folkloriste arī savā ļoti cienījamā vecumā vecumā, viņai 92 gadi, ir aizrautīga novadpētniece un viņas izveidotā biogrāfiskā vārdnīca „Ar Aizputi un novadu saistītie” palīdz labāk saprast un izsekot Hiršheidu dzimtas pārstāvju dzīvēm. “Viņi atbrauca ne tikai uz savu bērnības un jaunības zemi, bet viņi atbrauca ar nolūku, lai šai vietai kaut kā palīdzētu. Viņi piedāvāja savu palīdzību dažādās jomās. Vadīja viņus visus Harro, viņš bija noorganizējis šo grupu. Viņš teica, ka ir grāmatizdevējs un ir ar mieru izdot grāmatu par Aizputi, ja ir kāds kas to uzraksta. Un tagad viņi visi skatās uz mani kā uz tādu, kas varētu uzrakstīt. Līdz tam nevienu grāmatu nebiju tādā virzienā rakstījusi, bet neērti atteikt. Tā tapa grāmata "Ceļvedis par Aizputi",” stāsta Mirdza Birzniece. Mirdza Birzniece ne tikai stāsta par pazīšanos ar brāļiem Harro un Arnoldu Hiršheidiem, bet stāstījumu papildina ar fotogrāfijām, vēstulēm, grāmatām un avīžu rakstiem, kas apstiprina viņas sacīto. Abiem brāļiem interesējis viss, kas saistīts ar Aizputi. "Viņš bija absolūts literatūras un grāmatniecības entuziasts. Viņš dzīvoja tikai grāmatai, un nevis jebkurai grāmatai, bet tieši Baltijas un baltiešu grāmatai. Viņš pēc kara Vācija nodibināja savu izdevniecību, kur izdeva baltiešu grāmatas vācu valodā un tur bija pieslēgts klāt liels antikvariāts. Tagad izdevniecības darbu turpina viņa dēls, kurš arī ir baltiešu grāmatniecības entuziasts. Ja meklējam vēsturiskus izdevumus, jāskatās Harro fon Hiršheida katalogā," atklāj Egils Levits. "Grāmatu draugiem šī izdevniecība un antikvariāts ir neizsmeļams krājums." Tāpat arī pētniekiem. Literatūrzinātniece Māra Grudule uz sarunu bija ieradusies ar lielu mugursomu, kurā bija saliktas dažādas Harro fon Hiršheida izdotās grāmatas, tomēr tās vienoja tuvināšanās saikne starp latviešiem un vāciešiem.

Turpinot ieskatu aizgājušo gadsimtu Latvijas izcilu personību dzīves gaitā, raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij esam nokļuvuši jau līdz 18. gadsimta otrajai pusei. Šodienas raidījumā stāsts par Ķikuļu Jēkabu, amatnieku, aktīvu hernhūtieti un pirmo latviešu laicīgo dzejnieku. Pirmais, kura rakstītie teksti ir arī saglabājušies. Stāsta literatūrvēsturniece Māra Grudule un vēsturnieks Gundars Ceipe. Ķikuļu Jēkabs dzīvojis no 1740. līdz apmēram 1777. gadam, jo precīzs viņa nāves datums nav zināms. Viņš aiziet no dzīves spēka gados, lai arī tā laika cilvēka vidējais dzīves ilgums ir nedaudz vairāk nekā 40 gadi. Ievērojot to, ka viņa dzīve rit salīdzinoši labklājīgi, viņa mūžs varēja būt arī krietni ilgāks. Diemžēl laikmeta situācija un viņa paša izvēles ir tādas, ka Ķikuļu Jēkaba mūžs apraujas brieduma vecumā.  

Ernsts Gliks – bībeles tulkotājs latviski, viens no agrīnajiem latviešu valodas veidotājiem, attīstītājiem un viena no iezīmīgākajām personībām latviešu un Latvijas 17. gs. beigu un 18. gs. sākuma vēsturē. Par Ernstu Gliku raidījumā Septiņi gadsimti līdz valstij stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule. Lasot Glika biogrāfiju, var sastapt faktu, kas varētu būt tipisks Latvijas kultūrainai 16. un 17. gadsimtā. Viņš nav vietējās izcelsmes, dzimis Vācijā, pārcēlies uz šejieni, veidojot karjeru. Pēc izglītības teologs un Latviju viņš dodas veikt mācītāja pienākumus.