POPULARITY
Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Sarunas par uguns pārtraukšanu Ukrainā nevedas. Aktualitātes analizē politologs Arturs Bikovs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sede vacante Lieldienu svētdienā pāvests Francisks uzrunāja tūkstošus, kas bija pulcējušies Svētā Pētera laukumā Vatikānā. Varēja cerēt, ka pontifiks, kurš ziemas beigās vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, cīnoties ar abpusēju pneimoniju un elpceļu infekciju, ir atlabis. Tomēr jau nākamajā rītā, 21. aprīlī, pasauli aplidoja ziņa, ka savā astoņdesmit devītajā mūža gadā katoļu baznīcas galva devies mūžībā. Vēsturē viņš paliks kā pirmais pāvests, kurš dzimis Amerikā un Dienvidu puslodē, pirmais pēc teju trīspadsmit gadsimtu pārtraukuma, kurš nav dzimis Eiropā, kā arī pirmais, kurš piederējis Romā ne pārāk ieredzētajam Jezuītu ordenim. Nācis pasaulē kā itāliešu imigrantu atvase Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā, Horhe Mario Bergolio vidusskolā ieguva ķīmijas tehnologa specialitāti, bet deviņpadsmit gadu vecumā, sajutis sevī priestera aicinājumu, iestājās jezuītu koledžā un trīs gadus vēlāk arī ordenī. Ar darbību ordeņa struktūrās, tālāko izglītošanos un pedagoga darbu ordeņa pārraudzītajās mācību iestādēs saistījās viņa mūža nākamās pāris desmitgades, līdz 1992. gadā viņš tika iecelts par Buenosairesas palīgbīskapu. 1998. gadā, iepriekšējam Buenosairesas arhibīskapam beidzot savas šīs zemes gaitas, Bergolio ieņēma viņa vietu, kurā sabija līdz 2001. gadam, kad toreizējais pāvests Jānis Pāvils II iecēla viņu kardināla kārtā un uzticēja vairāku kongregāciju vadību. Kā vēstījuši avoti Vatikānā, kardināls Bergolio bijis otrs nopietnākais pretendents jau 2005. gada konklāvā, kurš galu galā tomēr izraudzījās par pontifiku Jozefu Aloīzu Racingeru, pāvestu Benediktu XVI. Visbeidzot, kad 2013. gada februārī Benedikts atkāpās no amata, par viņa varas mantinieku kļuva Horhe Bergolio, pieņemdams Fanciska vārdu, tā godinot pieticības, pazemības un visaptverošas mīlestības sludinātāju Svēto Francisku no Asīzes. Arī pats pāvests Francisks sava pontifikāta laikā iemantojis ievērību ar vienkāršību un pieticību ikdienā un ārējās izpausmēs. Viņa nonākšana katoļu baznīcas hierarhijas virsotnē apliecināja pārmaiņas, kuras modernajā pasaulē piedzīvo baznīca, kļūdama globālāka un daudzveidīgāka. Viņš pats centās iet vidusceļu starp tradicionālistisko un reformisko ievirzi. Nu pasaules mediji piesauc tos, kuri varētu stāties viņa vietā, un lēš, vai turpinājums saistīsies ar Franciska iesākto piesardzīgo pārmaiņu attīstību, vai ar pagriezienu atpakaļ konservatīvajā virzienā. Ar pirmo variantu saista pirmām kārtām aizgājušā pāvesta līdzstrādniekus no Vatikāna aprindām – kardinālus Pjetro Parolinu, Mateo Dzupi, Žoze Tolentinu Mendosu, arī Jeruzalemes latīņu patriarhu Pjerbatistu Picabellu, ar otro – gvinejiešu izcelsmes kardinālu Robēru Sarā, bet jo sevišķi Ungārijas primasu, kardinālu Pēteru Erdē. Aizkaitinātie miera baloži 18. aprīlī, runājot ar žurnālistiem pēc sarunām Parīzē, kurās piedalījās Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Ukrainas pārstāvji, ASV valsts sekretārs Marko Rubio paziņoja, ka ja miera sarunu procesā nebūs drīza progresa, amerikāņi ir gatavi atteikties no tālākas līdzdalības. Prezidentam Trampam esot gana daudz rūpju citur pasaulē. Līdzīgā garā tai pašā dienā izteicās arī pats Baltā nama saimnieks. Nekas gan netika teikts par militāro atbalstu Ukrainai, taču daudzi uzskata, ka šāda amerikāņu „atmešanās”, lietojot kāršu spēlmaņu terminoloģiju, pēc noklusējuma nozīmētu arī palīdzības izbeigšanu. Parīzē amerikāņu puse likusi priekšā ukraiņiem savu miera risinājuma ietvaru, kura detaļas gan joprojām paliek publiski nezināmas. Tomēr neoficiāli medijos nonākusī informācija liecina, ka priekšlikumi ietver karadarbības apturēšanu pie esošās frontes līnijas, amerikāņu veto Ukrainas iestājai NATO un Krimas atzīšanu par Krievijas sastāvdaļu. Par pēdējo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka viņa valsts neatzīs Krimu par Krievijai likumīgi piederošu. Šī Ukrainas pozīcija, kas ir pilnīgi pamatota no starptautisko tiesību viedokļa, visdrīzāk ir iemesls, kāpēc ne Marko Rubio, ne prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Krieviju Stīvs Vitkofs neieradīsies uz sarunu raundu, kas šodien, 23. aprīlī, paredzēts Londonā ar Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Ukrainas līdzdalību. Vašingtonu šeit pārstāvēšot prezidenta Trampa sūtnis sarunām ar Ukrainu Keits Kellogs. Kā izdevumam „Financial Times” atzinis kāds anonīms Baltā nama administrācijas pārstāvis, pret Kijivu šobrīd tiek vērsts pamatīgs spiediens, lai tā piekāptos, un Donalds Tramps tad varētu rotāties ar miera nesēja lauriem. Taču amerikāņu aizkaitinājums par miera procesa bremzēšanos, acīmredzot, atstājis zināmu iespaidu arī uz Putinu, kurš nevēlas, lai Tramps pavisam atmestu ar roku savai miera baloža misijai. Ar šādiem apsvērumiem būtu skaidrojama Kremļa Lieldienās izsludinātā trīsdesmit stundu uguns pārtraukšana, kas gan Krievijas izpildījumā nozīmējusi tikai pauzi artilērijas apšaudēs, mazāk kājnieku uzbrukumu, bet joprojām aktīvus lidrobotu triecienus pa ukraiņu pozīcijām. Kā turpinājums ir Krievijas vadoņa Putina šīsnedēļas paziņojums, ka Kremlis būtu gatavs tiešām sarunām ar Ukrainu. Uz to prezidents Zelenskis atbildējis, ka Ukraina ir gatava sarunām jebkurā formātā, bet tikai pēc tam, kad tiks pārtraukta uguns frontē. Sagatavoja Eduards Liniņš.
"Manas vakardienas šodienās" ir Ērika Hānberga, kā viņš pats teic "īsinātie kopotie raksti": Ēriks žurnālistos, Ēriks rakstniekos, Ēriks lauku sētā, Ēriks Latvijas bērzos, Ēriks omulībās un pārsteigumos. Tāda noskaņā arī pie viņa mājās šķiram vaļā jauno grāmatu. Viņš aicina uz tēju pie sevis mājās un jau iztālēm māj no sava loga, lai nepaeju garām. "Uzrunājums laikabiedriem un mēģinājums sarunāties ar nākamām paaudzēm un pastāstīt, kā mēs dzīvojām un kā tas viss bija," par savu grāmatu saka Ēriks Hānbergs. Omulīga saruna ar 91 gadu vērtu vīru. Tieši tā – vērtu nevis vecu, jo tā par sevi saka grāmatas jeb kopotu rakstu vienā sējumā „Manas vakardienas šodienās” autors Ēriks Hānbergs. Kas ir Ēriks Hānbergs - dzejnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists? Arvien katru rītu pulksten 6 Ēriks Hānbergs ieslēdz radio un seko līdzi notikumiem Ukrainā. Grāmatā ir iekļauta fotogrāfija, kurā viņš redzams Krimā. Jautāts, vai kādreiz mums vēl būs iespēja aizbraukt uz brīvu Krimu, viņš atzīst: "Es par to neesmu domājis, es domāju par to ārprātu, kad tas beigsies. Kur nu vēl par to, ka varētu uz Krimu aizdoties. Tu man impulsēji šo sapņojumu, ka tāds varētu notikt." "Katru rītu klausos jaunākās ziņas. Kā tas viss beigsies? Tas manī rada nebeidzamās pārdomās, ka cilvēce paliek aizvien gudrāka un mākslīgais intelekts, un kas viss tik nav, bet paliek joprojām cilvēce tik trula, ka visu kārto tikai savstarpēji nogalinot. Vai nav ārprāts! Kā to izskaidrot?" jautā Ēriks Hānbergs. "Acīmredzot cilvēciski mēs nekļūstam cilvēciskāki. Tiklīdz rodas kāds konflikts - šauj nost. Tā ir tāda pati neizskaudrojamība kā Visuma rašanās. Mēs zinām, ka no nekā nevar rasties nekas, bet tajā pašā laikā ir radies. Tiklīdz es par to vairāk sāku domāt, es saprotu, ka Ēriks jūk prātā un labāk par to es nedomāju." Ilgus gadus Ēriks Hānbergs ir strādājis žurnālistikā. Runājot par mūsdienu žurnālistiku, viņš retoriski jautā, vai var nosaukt kādu mediju, kas nemitīgi vispusīgu lasītājiem sniedz? Bieži vien lasītājs, klausītājs ir nostādīts neveiklā situācijā, ka viņam ir faktoloģiski jāmēģina domāt līdzi, nevis izvērtējoši. "Žurnālistikas vislielākais mīnus, ka bieži vien žurnālisti medijos apgalvo, iekams nav pārbaudīts līdz galam. Mans princips vienmēr ir bijis un arī tagad - vienmēr otro pusi uzklausīt, pretējo pusi uzklausīt, lai varētu patiesi būt neatkarīgs un izvērtēts. Tagad bieži - fakts vēl nav noticis, ir tikai pusiecerējumā, pusdarīts, bet mēs jau paužam. Līdz ar to bieži rodas neprecīza informācija un maldīgums. Tāpēc bieži žurnālistus kritizē gan drukātajā presē, gan elektroniskajā presē, pietrūkst šī abpusējība, izvērtējums un faktu pārbaude pirms drukāšanas," uzskata Ēriks Hānbergs. Ērika Hānberga "Manas vakardienas šodienās" izdevis apgāds "Dienas Grāmata"
Pražští Cocotte Minute, což francouzsky znamená „papiňák“ (nebo prostě obecněji hrnec), jsou jednou z nejvýraznějších domácích tvrdých kytarových kapel, které se na scéně objevily od začátku milénia. Jejich frontmanem je charismatický zpěvák Martin Zeller, který byl jednu dobu také velmi populárním moderátorem hudebních pořadů na několika televizích, včetně ČT. Kapela samotná ve svých začátcích velmi výrazně vycházela z tehdy populárního nu metalu, postupně se však vydala více směrem k tradičnějším rockovým formám. O tom všem, ale i jak přišel ke svému pseudonymu, inspiraci Karlem Krylem nebo o koncertě ve věznici na Borech v dalším On Air hovořil Martin Zeller osobně. Podívejte se na celý rozhovor. ON AIR je talk show hudebního publicisty Pavla Kučery s hudebníky a lidmi z hudební branže. Nový díl je uveřejněn každý týden na YouTube kanálu kytary.cz. Facebook: https://www.facebook.com/onairtalks Přehled starších dílů zde: http://bit.ly/VsechnyOnAirRozhovory Starší díly On Air si můžete poslechnout i ve formě podcastů zde: Spotify http://bit.ly/OnAirRozhovorySpotify Apple Podcasts https://podcasts.apple.com/cz/podcast/on-air #rozhovor #cocotteminute #martinzeller
Slovenski odbojkarji se bodo zvečer za konec rednega dela Lige narodov pomerili s Srbijo. V znova polnih Stožicah bodo potrjevali prvo mesto pred sklepnim turnirjem v Lodžu in mesto nosilca v olimpijskem žrebu. Srbi pa po potrditvi olimpijskega nastopa drevi upajo še na preboj na sklepni turnir Lige narodov. V oddaji tudi: - Izrael in gibanje Hezbolah se pripravljata na vojno na jugu Libanona. - Slovenija na lestvici konkurenčnosti švicarskega inštituta IMD izgubila štiri mesta. - Agencija za okolje bo podatke o naravi v Sloveniji zbrala v Naravoteki.
Papež Martin je bil doma v Umbriji. Rodil se je leta 600. Živel je le 55 let, umrl pa v ujetništvu na Krimu v …
Naš tokratni gost ne potrebuje nobene posebne prestavitve ... Sedem sezon, 114 nastopov, pet lovorik ... En in edini, uno di noi: Zeleni Vidmar!O začetkih pri Slovanu in Krimu, preboju pri Domžalah, sanjskem prestopu v Olimpijo, naslovu po 21 letih, razlogih za odhod in še mnogih drugih stvareh. Dveurna poslastica za navijače Olimpije in druge ljubitelje slovenskega nogometa.
V tem tednu bomo večkrat slišali, da minevata dve leti od začetka vojne med Rusijo in Ukrajino. A ta vojna prav v teh dneh traja že celo desetletje. Takrat so se namreč začele napetosti na Krimu in v vzhodnih ukrajinskih regijah, nato pa so separatiste podprle tudi ruske paravojaške enote, prevzele nadzor nad nekaterimi upravnimi stavbami in tako podžgale konflikt, ki je pred dvema letoma z napadom na večji del Ukrajine dobil le še večje razsežnosti. V tem času sta se močno spremenili tudi obe državi in njuni ljudje. Na precej mučen sprehod po vsakdanu Rusov in Ukrajincev nas bo popeljal Matej Hrastar.
„Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā publikācijā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens, atsaucoties uz aptauju rezultātiem. Tomēr par kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Tikmēr Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Bet nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās samitā Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t. s. globālo dienvidu valstis. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un ārpolitikas eksperts Ojārs Skudra. Ovālais kabinets vai cietuma kamera? „Iespēja, ka Tramps uzvarēs cīņā par vēl vienu termiņu, ir ļoti reāla,” – tā savas 30. jūlija publikācijas virsrakstā apgalvo raidsabiedrības CNN analītiķis Harijs Entens. Apgalvojuma pamatā ir aptauju rezultāti, kuri rāda, ka eksprezidenta reitingi šobrīd ir labāki nekā jebkad pēc 2020. gada vēlēšanām un vieni no labākajiem visā viņa politiskās karjeras vēsturē. Pašreiz Trampu atbalsta vairāk nekā puse no Republikāniskās partijas vēlētājiem, un šis atbalsts ir lielāks nekā visiem citiem potenciālajiem republikāņu kandidātiem kopā. Viņa spēcīgākā konkurenta, Floridas gubernatora Rona Desantisa reitings tikmēr rāda lejupslīdošu tendenci. Šī situācija gan var nešķist īpaši pārsteidzoša, zinot, ka nu jau apmēram deviņus gadus Tramps ir nemainīgi populārākais republikāņu politiķis. Tas, kas daudziem var šķist teju šokējoši, ir, ka šobrīd viņš reitingu ziņā ir praktiski panācis pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Kā zināms, kopš šī gada aprīļa Donalds Tramps ir pirmais prezidents vai eksprezidents Savienoto Valstu vēsturē, kuram uzrādīta krimināla apsūdzība. Un ne viena, bet veselas trīs! Lietā par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu, kas saistīta ar maksāšanu par mutes turēšanu pornoaktrisei Stormijai Denielsai, tiesa sāks skatīt lietu nākamā gada 24. martā. Tiesas procesa sākums lietā par slepenu dokumentu nelikumīgu piesavināšanos paredzēts nākamā gada maijā. Visbeidzot pirms dažām dienām eksprezidentam tika celtas apsūdzības potenciāli visnopietnākajā lietā – par viņa lomu 2021. gada 6. janvāra Vašingtonas nemieros. Donaldu Trampu apsūdz sazvērestībā nolūkā pārkāpt pilsoņu tiesības, sazvērestībā nolūkā krāpt valdību, ļaunprātīgā oficiāla procesa kavēšanā un sazvērestībā nolūkā īstenot šādu kavēšanu. Savienoto Valstu likumi neliedz kriminālnoziegumos apsūdzētai personai kandidēt uz valsts galvas amatu, un neliedz to arī notiesātai personai. Juristiem neesot gan gluži skaidrs, vai Donalds Tramps teorētiski varētu kļūt arī vadīt valsti no cietuma kameras, taču ir skaidrs, ka, tiekot ievēlētam, viņam būtu daudz lielākas izredzes izvairīties kā no tiesāšanas, tā notiesāšanas. Atgriežoties pie prezidenta kandidātu reitingiem, tad aptauju rekordi pārspēti vēl vienā ziņā: vairāk nekā piektā daļa vēlētāju neuzskata par pieņemamu ne vienas, ne otras lielās partijas kandidātu. Līdz šim šis rādītājs nav bijis augstāks par 5%, izņemot 2016. gada vēlēšanas, kurās, kā zināms, Donalds Tramps pārspēja Hilariju Klintoni. Šāds vēlētāju noskaņojums palielina neatkarīgo kandidātu proporcionālo ietekmi, lai gan par šāda kandidāta reālām izredzēm nonākt Baltajā namā vairums politikas ekspertu joprojām ir visai skeptiski. Ukraina dur sāpīgi Ukrainas armijas uzbrukuma operācijām joprojām ir tikai ierobežoti panākumi, smagi laužoties cauri krievu okupantu izveidotajiem mīnu laukiem un tikai dažviet iespiežoties pirmajā aizsardzības līnijā. Kā stāsta, Krievijas vadonis Putins, nesen pārdzīvojis pamatīgu izbīli „Vāgnera grupas” privātmilitāristu dumpja laikā, tagad esot teju vai eiforijā par to, cik sekmīgi izdevies ierakties viņa armijai. Ar šo noskaņojumu izskaidrojama daudz bravūrīgākā poza, kuras nozīmīgākā izpausme ir sadarbības pārtraukšana t.s. Labības vienošanās ietvaros. Tomēr pēdējās nedēļās Ukraina īstenojusi vairākus uzbrukumus, kuri apliecina, ka Kijiva spēj trāpīt agresorvalstij visai jutīgos punktos. Vispirms te jāmin triecieni, kurus Ukraina 6. augustā vērsa pret Čonharas un Heničeskas tiltiem, kuri savieno Krimas pussalu ar Krievijas okupēto Ukrainas dienviddaļu. Spriežot pēc publicētajiem attēliem, tilti vismaz uz laiku padarīti autotransportam neizmantojami. Tā kā t.s. Krimas tilts, kas savieno okupēto pussalu ar Krievijas teritoriju pāri Kerčas šaurumam, tika atkārtoti bojāts jau pagājušā mēneša vidū, satiksme ar Krimu okupantiem kļūst arvien apgrūtinātāka. Otrs Ukrainas bruņoto spēku mērķis pēdējā laikā ir Krievijas kuģi, kuriem uzbrūk, izmantojot bezpilota peldlīdzekļus jeb ūdens dronus. 4. augustā šādā uzbrukumā tika nopietni bojāts Krievijas Melnās jūras flotes desanta kuģis „Oļeņigorskas kalnracis”, savukārt nākamajā dienā – Krievijas tankkuģis. Tomēr visefektīgākais, kaut arī no tīri militārā viedokļa visnenozīmīgākais, bija atkārtots dronu trieciens vienai no augstceltnēm Maskavas Starptautiskajā biznesa centrā, sauktā arī par Moscow-City. Tas ir šajā gadsimtā uzbūvēts debesskrāpju puduris, kura ēkas ir starp augstākajām Eiropā. Pēc visa spriežot, uzbrukumā neviens nav nopietni cietis, taču psiholoģiskais efekts, Maskavas elitārajai publikai sajūtot tiešu apdraudējumu Kremļa izraisītā rezultātā, ir pamatīgs. Krievija paliek aiz durvīm Nedēļas nogalē vairāk nekā 40 valstu pārstāvji pulcējās uz samitu Saūda Arābijas pilsētā Džidā uz sarunām, kuru mērķis ir veidot Ukrainas miera procesu, iesaistot tajā arī t.s. Globālo dienvidu valstis. Ideju par šādu procesu Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis izteica pagājušā gada nogalē, un par pirmo soli tās īstenošanā kļuva plaši nereklamētā tikšanās jūnijā Kopenhāgenā ar 15 valstu pārstāvju piedalīšanos. Džidas konference, tādējādi, vērtējama kā nozīmīga attīstība kaut vai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Nozīmīgs sasniegums ir Ķīnas iesaistīšanās, un par Pekinas īpašā vēstnieka Eirāzijas jautājumos Li Huja klātbūtni pirmām kārtām jāpateicas Saūdu karaļvalsts diplomātijai. Būdama tradicionāla Savienoto Valstu sabiedrotā, Saūda Arābija pēdējā laikā nozīmīgi tuvinājusies Ķīnai, kura, savukārt, palīdzējusi uzlabot Rijādas pagātnē pat atklāti naidīgās attiecības ar Teherānu. ASV delegāciju vadīja prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš pēc sarunām slavēja Ķīnas konstruktīvo pozīciju. Kas zīmīgi, aiz samita durvīm atstāta agresorvalsts Krievija, un Maskava jau nodēvējusi visu procesu par nelaimei lemtu. Arī tādas procesa dalībnieces kā Brazīlija un Meksika paudušas, ka neuzskata par adekvātu procesu, kurā nepiedalās „visas puses”. Tomēr Krievijas piedalīšanās, vismaz šobrīd, droši vien nozīmētu procesa izgāšanu. Viens no nozīmīgākajiem Ukrainas panākumiem Džidā ir visu dalībvalstu vienošanās par Ukrainas teritoriālās nedalāmības principu tās starptautiski atzītajās robežās, un to, kā zināms, Krievija kategoriski noraida. Tāpat šobrīd nav praktiski nekādu cerību, ka Kremli varētu piedabūt vispār runāt par prezidenta Zelenska 10 punktu miera plānu, kas ietver, cita starpā, arī starptautiska tribunāla izveidi kara noziedznieku sodīšanai un uz Krieviju pretlikumīgi izvesto Ukrainas bērnu atgriešanos dzimtenē. Kā vēsta Ukrainas diplomāti, Džidā „Zelenska desmit punkti” bija vienīgais apspriežamais miera priekšlikums. Viedokļu nesakritību tā sakarā gan procesa dalībvalstīm ir ļoti daudz. Sagatavoja Eduards Liniņš Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Večji del države je zvečer prešla močna nevihtna fronta. Sunki vetra, ki so ponekod presegali hitrost 100 kilometrov na uro, so podirali drevesa in odkrivali strehe, brez električne energije je ostalo skupno deset tisoč odjemalcev. V občinah Kostel, Kranjska Gora in Brežice so gasilci evakuirali več kot 250 ljudi, ki so taborili na prostem. Na delu so bili tudi gorski reševalci. Po prvih podatkih je neurje najhuje prizadelo Dolenjsko in Belo krajino, kjer je veliko poškodovanih ostrešij in stavb. Druge teme: - Kriza s kadri v šolstvu: primanjkuje 4 tisoč učiteljev. - Svet RTV naj bi imenoval dva člana uprave. Kdaj bo imelo vodstvo polna pooblastila? - Rusi silovito bombardirali Odeso. V ruski vojaški bazi na Krimu obsežen požar.
V prihodnjih dneh je v Ukrajini pričakovati začetek ukrajinske protiofenzive. Danes so pri mestu Sevastopolj na Krimu eksplodirala skladišča goriva, vendar Ukrajinci odgovornosti za napad niso prevzeli. V Rusiji pa odmeva uro in pol dolg intervju z vodjo paravojaške skupine Wagner Jevgenijem Prigožinom. Druge teme oddaje: - Ekonomist Mrak: Če ni fiskalnih pravil, imajo največ težav majhne države - Naša država nujno potrebuje tuje delavce, tudi pri plačni politiki potreben korak naprej - Precepljenost proti nekaterim boleznim pod pragom, ki še omogoča varnost populacije
Valdības veidošanas sarunas vienubrīd šķita itin raitas, bet šonedēļ tās sāka nopietni buksēt. Šoreiz Apvienotā saraksta pārstāvji nav apmierināti ar "Jaunās Vienotības" sarunu vadīšanas stilu. Vai Krišjāņa Kariņa nākamā valdība beigsies tā arī nesākusies? Ir arī citi iekšpolitiski notikumi, piemēram, Daugavpils mēra izteikumi par Krimu, kas pievērsusi ari drošības iestāžu uzmanību. Un, izrādās, viņš tāds nav vienīgais. Pievēršamies arī Ukrainai, kur Krievijas karaspēks sola aiziet no okupētās Hersonas, bet ukraiņi tomēr ir ļoti bažīgi, kā tas varētu attīstīties. Nedēļas aktualitātes analizē Krustpunktā analizē Latvijas TV žurnāliste Madara Fridrihsone, TV3 žurnālists Ivo Butkevičs un laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde.
Valdības veidošanas sarunas vienubrīd šķita itin raitas, bet šonedēļ tās sāka nopietni buksēt. Šoreiz Apvienotā saraksta pārstāvji nav apmierināti ar "Jaunās Vienotības" sarunu vadīšanas stilu. Vai Krišjāņa Kariņa nākamā valdība beigsies tā arī nesākusies? Ir arī citi iekšpolitiski notikumi, piemēram, Daugavpils mēra izteikumi par Krimu, kas pievērsusi ari drošības iestāžu uzmanību. Un, izrādās, viņš tāds nav vienīgais. Pievēršamies arī Ukrainai, kur Krievijas karaspēks sola aiziet no okupētās Hersonas, bet ukraiņi tomēr ir ļoti bažīgi, kā tas varētu attīstīties. Nedēļas aktualitātes analizē Krustpunktā analizē Latvijas TV žurnāliste Madara Fridrihsone, TV3 žurnālists Ivo Butkevičs un laikrakstu "Brīvā Latvija" un "Laiks" žurnāliste Sallija Benfelde.
Podržite nas preko Patreona i PayPala: Patreon - http://patreon.com/radioaktivni_komarac PayPal - http://paypal.me/radioaktivnikomarac Poslovni žiro račun : 265-6630310000410-75 Radioaktivni Komarac Beograd Stigao sam i do jubilarne 80. epizode podkasta u nizu. Ovo je i najduži podkast do sada. Moji gosti su Nenad Kuzmić Kuzma glavni muzički urednik radija 202 i čovek koga niste videli do sada, ali jeste njegovu kolekciju iza mojih leđa, a to je moj ćale Dragan Uzelac (majica Hendriksa), kolekcionar i zaljubljenik u muziku. Dve žive enciklopedije i pregršt osvrta od početka rokenrola pa do danas. O uređajima, cd-ovima, pločama, o inženjeru jednog benda koji je napravio maketu Pionira i tako stvorio idealan zvuk za razliku od svih ostalih koji su nastupali u Pioniru, bendovi koji zvuče najbolje uživo, najbolji live albumi, najbolja filmska muzika, o Elvisu, Stonsima, Bitlsima, Krimu, Flojdima, Cepelinima, Parplu, Hendriksu, Kleptonu, Grinu-bluz trojcu King, festivalima, našim bendovima. Kuzma je živeo pet godina u Africi, gde je video kako deca i ljudi Masai plemena izvode neverovatno višeglasno pevanje, melodijski tako dobro, da kada bi se od toga napravile pesme bile bi najveći svetski hitovi ikada. Voditelj - Bojan Uzelac (Radioaktivni Komarac) Animacija - Vojin Ubiparip (Duna Solution) https://www.dunasolution.com/ Muzika - Nedeljko Stojković (Mono Putnik) https://cutt.ly/TbH3kor Ton, kamera, montaža- Milica Cvetković
Notikumi Ukrainā ir piedzīvojuši pamatīgu eskalāciju: vispirms Krimas tilta spridzināšana, tam sekoja nežēlīga Krievijas atriebība, bombardējot Ukrainas lielākās pilsētas, arī Kijivu. Karš ieguvis jaunu saasinājumu. Kas notiek gan Ukrainā, gan Krievijā, ko tas nozīmē tālākai kara gaitai un politiskajiem procesiem abās valstīs, analizē bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Krievijas terors Ukrainā 8.oktobra agrā rītā notika sprādziens uz Kerčas tilta, to pamatīgi sabojājot. Tas bija ļoti nepatīkams pārsteigums Kremlim, jo Krimas tilts, kas savieno Krieviju ar pagaidu okupēto Krimas pussalu, ir gan simbolisks savienojums starp Krieviju un Krimu, gan praktiski nozīmīgs militārās apgādes ceļš. Turklāt ļoti apsargāts no Krievijas puses. Kremlī solīja nopietnu izmeklēšanu, bet ukraiņi neslēpa gandarījumu par notikušo. Tiesa, kurš patiešām ir atbildīgs sprādziena sarīkošanā, vēl joprojām nav skaidrs. Tomēr pēc tam pāri visiem pieņēmumiem izskanēja pārliecība, ka Krievija par to atriebsies. Ilgi nebija jāgaida. Svētdien krievi sāka intensīvu apšaudi Zaporižje. Pēc Ukrainas Gaisa spēku sniegtajām ziņām, uz Zaporižjas dzīvojamajām ēkām raidītas apmēram 16 raķetes. Bojā gāja un tika ievainoti desmitiem iedzīvotāju. Bet pirmdienas, 10. oktobra, rīts ar trauksmes sirēnām iesākās teju visā Ukrainā. Krievijas raķešu uzlidojumi un sprādzieni bija dzirdami Kijivā, Žitomirā, Ļvivā, Ternopiļā un citviet. Pavisam 16 apdzīvotās vietās. Šis bija nozīmīgākais un plašākais šāda veida trieciens pret Ukrainu kopš Maskavas uzsāktās invāzijas pirmajām nedēļām. Okupantu triecieni bija vērsti gan pret kritisko infrastruktūru, gan civilajiem objektiem, tostarp bērnu rotaļu laukumu. Uzbrukumos tika nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100 ievainoti. Uz Ukrainas pilsētām krievu karaspēks raidīja vismaz 83 raķetes, no kurām tikai puse tika notriektas. Zināms, ka Ukrainai uzbruka ar augstas precizitātes raķetēm un plaši tika pielietoti Irānas droni – kamikadzes. Moldovas ārlietu ministrs Niku Popesku tviterī paziņoja, ka Krievija vismaz trīs spārnotās raķetes pret Ukrainu izšāvusi no karakuģiem Melnajā jūrā pāri Moldovas gaisa telpai un solīja pieprasīt paskaidrojumus no Krievijas vēstnieka. Savukārt, izdevums “Forbes” aplēsis, ka pirmdienas raķešu triecieni Krievijai izmaksājuši 400 – 700 miljonus dolāru. Tikām Krievijas prezidents Vladimirs Putins pirmdien sasauktajā drošības padomes sēdē pat neslēpa, ka ir veikts trieciens Ukrainas pilsētām un kritiskās infrastruktūras objektiem, un uzsvēra, ka šis Ukrainas pilsētu terors ir saistīts ar Krimas tilta spridzināšanu. Tāpat viņš norādīja, ka Krievijas atbilde uz jebkādiem turpmākiem Ukrainas uzbrukumiem būs smaga, kā arī apsūdzēja Ukrainu trīs uzbrukumos Kurskas atomelektrostacijai, kas atrodas aptuveni 85 kilometrus no Ukrainas robežas, un mēģinājumā uzbrukt gāzesvadam "TurkStream", kas pa Melno jūru savieno Krieviju ar Turciju. Krievu uzsāktā intensīvā Ukrainas apšaude ar raķetēm turpinājās arī otrdien. Lielbritānijas izlūkdienestā pieļauj, ka Krievija šajās pāris dienās būs iztērējusi teju visus savus raķešu krājumus. Pēc šiem uzbrukumiem šobrīd Ukrainā simtiem apdzīvoto vietu nav elektrības un ūdens. Uz Krievijas veiktajiem raķešu un dronu uzbrukumiem reaģēja arī lielvalstis. G7 valstu līderi otrdien sasauca ārkārtas videosanāksmi, lai spriestu, kā rīkoties pēc šiem Krievijas uzlidojumiem. Tajā ar uzrunu piedalījās arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš, vēršoties pie G7 līderiem, aicināja tos palīdzēt Ukrainai gaisa vairoga izveidē, lai pasargātu ukraiņu mierīgos iedzīvotājus no šāda veida Krievijas agresijas. Jāteic, Vācija, kuras vēstniecība pirmdien Kijivā arī cieta no krievu raķešu uzbrukuma, apsolīja Ukrainai piegādāt modernu pretgaisa aizsardzības sistēmu un savu vārdu, kā vēsta vācu mediji, jau ir turējusi. Jau otrdien tā piegādājusi pirmo no četrām "IRIS–T" pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ar pārējām trim sola nekavēties. Arī ASV prezidents Džo Baidens telefonsarunā Zelenskim ir apsolījis turpināt sniegt Ukrainai atbalstu, kas nepieciešams pašaizsardzībai, tostarp modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas. Baltkrievija kā Krievijas militārais partneris Joprojām Krievijas agresijai līdzās tiek piesaukta Baltkrievija. Tās autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko pirmdien paziņoja, ka panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas reģionālā grupējuma izvietošanu, tiesa, nepaskaidrojot, kurp šie karavīri tiks nosūtīti. Viņš paziņoja, ka šī grupējuma veidošana sākās pirms divām dienām, kas sakrīt ar sprādzienu uz Kerčas tilta, kas savieno Krimu ar Krieviju. Zināms, ka Minska krieviem nodod tās noliktavās esošo kara tehniku un munīciju. Ukrainas izlūkdienests vēsta, ka Krievija turpina pārvietot uz Baltkrievijas teritoriju Irānā ražotos bezpilota lidaparātus, bet no Baltkrievijas tiek izvesta kara tehnika un munīcija. Tuvākajā laikā no Baltkrievijas uz Krieviju dosies 13 ešeloni ar kara tehniku un munīciju, kas glabāta Baltkrievijas armijas noliktavās. Tāpat otrdien saņemtas ziņas, ka Baltkrievijā jau ir ievesti vairāk nekā 30 irāņu droni – kamikadzes, ko Krievija plāno izmantot uzbrukumiem pret Ukrainu. Otrdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot G7 dalībniekus, vēstīja, ka Krievija pasūtījusi Irānai līdz pat 2400 šādu dronu. Viņš arī atgādināja, ka Krievija joprojām mēģina tieši iesaistīt Baltkrieviju šajā karā, izspēlējot provokāciju, ka Ukraina it kā gatavo uzbrukumu un aicināja lielvalstis uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas izvietot starptautiskos novērotājus. Sagatavoja Aidis Tomsons Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Iz sveta se vrstijo obsodbe ruskih raketnih napadov na ukrajinska mesta. Obsodbam se je pridružila tudi Slovenija, ki je napade na civiliste označila za vojni zločin. Moskva sporoča: to je povračilo za ukrajinski teroristični napad na Krimu, svetovalec ukrajinskega obrambnega ministra Jurij Sak pa odgovarja, da je zelo cinično, da glavni terorist druge obtožuje terorizma ter da je vsem jasno, da je tu terorist Rusija. Nekateri drugi poudarki oddaje: - Premier Golob: evropski energetski dogovor konec meseca bo prinesel nižje cene energentov. - Opolnoči občutna podražitev bencina, dizla in kurilnega olja. - Zdravstveno ministrstvo želi z akcijskim načrtom urediti področje duševnega zdravja.
Turpinot žurnālista, televīzijas raidījumu autora un vadītāja Mārtiņa Ķibilda ieceri, ko pats bija jau rūpīgi izplānojis, bet piepildīt nepaguva, visu šo gadu norit darbs pie viņa veidotā vērienīgā dokumentālā televīzijas raidījuma "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" satura apkopošanas tāda paša nosaukuma grāmatā. 50 faktoloģiski un sižetiski aizraujošos stāstos, kas ilustrēti ar plašu fotomateriālu klāstu, no neparastiem skatupunktiem populārzinātniskā veidā tiks aplūkoti zīmīgākie Latvijas vēstures atslēgas notikumi no 1918. gada līdz mūsdienām. Tomēr grāmatas tapšanas laikā pasaule ir mainījusies – Krievijas karš Ukrainā mūs piespiedis kļūt par satricinošu atslēgas pagriezienu laikabiedriem, arī 21. gs. liekot pārskatīt jautājumus par valstiskumu, vienotību, brīvību un tās augsto cenu. Tūlītēju atbilžu par to, kā dzīvosim tālāk, nav, bet, iespējams, nākotnes vaduguns jāprot saskatīt pagātnē. M. Ķibilds būtu sacījis: "Kas reiz bijis, nekad nebūs noslēdzies." Grāmata būs latviešu, angļu un krievu valodā, un tās atvēršana plānota novembra sākumā – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB). "Klasikā" oktobra trešdienās – četri Mārtiņa Ķibilda veidotie stāsti par Latvijas vēsturi. Lasa aktrise Guna Zariņa *** Vai zini, kā notika okupantu karaspēka izvākšana no Latvijas? Starpvalstu sarunās Latvija padevās. Saeima ar vienas balss pārākumu bija aizliegusi Latvijas valdības delegācijai runāt par okupācijas armijas statusu, to dēvēja vienkārši par ārvalsts karaspēku. Tādējādi Latvija pati sev atņēma iespēju prasīt kompensāciju par okupācijas laika zaudējumiem. Sarunu mērķis bija viens – dabūt okupantus ārā pēc iespējas ātrāk, lai ko tas maksātu. Līgumu par armijas izvešanu Latvija un Krievija noslēdza teju post factum, kad gandrīz visa armija jau bija prom, 1994. gada 30. aprīlī. Līdz izvešanas beigu termiņam, 31. augustam, atlicis tikai pārkāpt okupanta asti. Sarunas 12 raundos bija ilgušas divus gadus, un tāpat gala vienošanos no Krievijas izspieda nevis Latvija, bet ASV – prezidenta Klintona administrācija darbojoties kā neoficiāls starpnieks. Tā kā līgumus noslēdza pirms pilnīgas bāzu pamešanas, daudzi punkti izklausījās smieklīgi. “Krievijas Federācijas Bruņotie spēki neizmanto dislokācijas vietas komerciāliem mērķiem.” “Jebkādus celtniecības darbus, arī demontāžu, var veikt tikai ar Latvijas Republikas piekrišanu.” “Kustamas mantas iznīcināšana Latvijas Republikas teritorijā nav atļauta.” “Bruņotie spēki nodrošina Latvijas Republikas apkārtējās vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.” Kad piedzēries tēviņš krogā uz salvetes uzšņāpj, ka nekad nav dzēris un nedzers, jūs viņam noticētu? Latvija izlikās, ka tic. Vēl sāpīgāka bija līguma norma par militārajiem pensionāriem. Latvija piekrita atstāt šeit uz dzīvi vairāk nekā 22 000 atvaļināto padomju virsnieku un viņu ģimenes, kopā ap 100 000 personu. Vēlāk atklājās, ka vēl vairāki tūkstoši krāpnieku te palikuši ar viltotiem dokumentiem. Vārds “pensionāri” izklausās pūkaini nevainīgs, kaut patiesībā no padomju armijas varēja atvaļināties jau 40 gadu vecumā. Krievijas prasība atstāt Latvijā militāros pensionārus bija kategoriska. Labdarība pret tautiešiem? Jaunā Krievijas ārpolitikas koncepcija paredzēja, cik vien iespējams, paturēt krievvalodīgos iedzīvotājus bijušajās padomju republikās jeb tā sauktajās tuvajās ārzemēs, jo tur “viņiem jākalpo par atbilstošu iedarbības sviru ilgstošai perspektīvai”. Politikas vērotāji atzīst, ka tieši šī Krievijas politikas svira Ukrainai atņēma Krimu. Līgums piesmēja Latviju, jo lielāko daļu atbildības par okupācijas seku likvidēšanu uzvēla nevis okupantam, bet pašam nabaga okupētajam. Joprojām, desmitiem gadu pēc armijas aiziešanas, pašvaldības, “Latvijas valsts meži” un privātie tērē miljonus, lai tiktu no šīs cūcības vaļā – demontē, šķūrē, rekultivē... Tie visi ir Latvijas zaudējumi. Taisnīgs līgums liktu ciemiņam aiz sevis sakopt pašam. Taču nekāds, pat visskrupulozākais līgums nespētu izdzēst to, kā okupācija izvarojusi mūsu sabiedrību. Gaiziņa netapušās raķešu bāzes armijnieku mikrorajonu Mārcienā vietējie vēl tagad mīlīgi sauc par gorodok – pilsētiņu. Puse pilsētiņas ir tukši grausti, pašvaldība nejaudā tos nojaukt. Otra puse sāk pārvērsties par sociālo izgāztuvi, uz šejieni pārvieto “nelabvēlīgos”. Vai šāds gorodok mazajai Mārcienai ir labāks par padomju laiku? Šķiet, mums visiem galvā ir tāds gorodok – postpadomju cilvēka mentalitātes pretīgais kakts, un pagātnes smaka no tā saindē pārējo.
Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Lielākoties pasaules uzmanība šonedēļ pievērsta Krievijas izraisītajai drošības krīzei. Raidījumā vairāk uzmanības veltām diplomātiskajiem pūliņiem, kādus atsevišķas rietumvalstis izmanto, lai novērstu iespējamo uzbrukumu Ukrainai un mazinātu spriedzi. Īpaši aktīvs bijis Francijas prezidents Makrons, kurš viesojies gan Maskavā, gan Kijevā, cenšoties uzņemties starpnieka lomu. Arī Vācijas kanclers Olafs Šolcs nākamā nedēļā grasās doties gan uz Krieviju, gan Ukrainu, bet pirms tam viņš šonedēļ devā uz Vašingtonu, lai iespēju robežās saskaņot nostāju ar ASV prezidentu. Vācija ir izpelnījusies visasāko kritiku par savu piesardzīgo retoriku attiecībā pret Maskavu. Pasaules līderu tikšanās vērtē politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra, politologs Kārlis Daukšts, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes docents Māris Andžāns un Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Francijas prezidenta vizīte pie Putina Ja līdz šim Krievijas izraisītajā spriedzē galvenā uzmanība bija pievērsta ASV prezidenta Džo Baidena sarunām ar Vladimiru Putinu, tad pēdējās dienās skatus uz sevi pavērsis Francijas prezidents. Emanuels Makrons nolēmis izmantot iespēju kļūt par vidutāju un samierinātāju, kas atnesīs Eiropai mieru. Viņa paziņojumi pirms tikšanās ar Krievijas vadītāju, ka viņš apturēs tālāku situācijas eskalāciju, izklausījās ļoti ambiciozi. Tikšanās ar Putinu ilga vairāk nekā piecas stundas. Pēc tam Francijas līderis atkārtoja, ka viņu saruna tiešām esot novērsusi krīzes tālāku padziļināšanos. Tomēr ko īsti abas puses spējušas sarunāt, to rādīs laiks. Vien dažas stundas pēc tikšanās Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apgalvoja, ka Krievijas līderis neesot savam franču kolēģim devis nekādus solījumus atturēties no militāriem manevriem Ukrainas robežu tuvumā. Preses konferencē pēc sarunām Emanuēls Makrons atkārtoja iepriekš teikto, ka, koncentrējot karaspēku pie Ukrainas robežas, Krievija patiesībā cenšas izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību, un Ukraina nav šīs konfrontācijas mērķis. Tieši tāpēc Francijas prezidents esot pārliecināts, ka krīzi iespējams atrisināt, sarunājoties un meklējot savstarpējos saskarsmes punktus. Savukārt Krievijas prezidents atkārtoja, ka viņa mērķis ir neļaut Ukrainai iestāties NATO. Ja tas notiks, sākšoties karš, jo Ukraina gribēšot atgūt Krimu, un tad jau militāra pretstāve starp Franciju un Krieviju būšot neizbēgama. Turklāt Krievija ir kodollielvalsts – uzsvēra Putins. Makrons tiekas ar Zelenski Tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodomiru Zelenski Francijas līderim bija divreiz īsāka nekā saruna ar Putinu. Tā ilga vairāk nekā divas stundas. Tiesa, pats fakts, ka Makrons ir devies uz Kijevu, daudziem šķita pieminēšanas vērts, jo Francijas līderi nebija viesojušies Ukrainā gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Ziņas par šīs tikšanās saturisko ieguvumu gan ir samērā skopas. Saruna esot bijusi par nepieciešamību panākt mieru un īstenot savulaik noslēgto Minskas vienošanos. Francijas prezidents uzskata, ka viņa mērķis ir nosēdināt Ukrainas un Krievijas vadību pie viena galda, un šobrīd viņš redzot konkrētus risinājumus, kā līdzšinējo spriedzi samazināt. Arī Ukrainas prezidents pēc tikšanās ar Francijas kolēģi preses konferencē pauda cerību tikties ar Krievijas, Francijas un Vācijas līderiem četrpusējās sarunās, lai risinātu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā. Par Makrona vizītes rezultātiem Maskavā Ukrainas līderis gan bija skeptisks. "Es patiesībā vārdiem neticu. Es uzskatu, ka ikviens politiķis var būt atklāts, veicot konkrētas darbības," teica Zelenskis. Šolcs tiekas ar Baidenu Vācijas neskaidrā politika Ukrainas sakarā ir pamanīta gan starptautiski, gan pašmājās. 8. februārī publiskotie divu aptauju rezultāti rāda, ka vācieši nav apmierināti ar jaunās valdības darbu. Runājot par Ukrainas krīzi, vien 23% aptaujāto vāciešu izteikušies pozitīvi par valsts īstenoto ārpolitiku, kamēr 67% ar to nav apmierināti. Pat sociāldemokrātu vidū valdības politiku Ukrainas jautājumā atbalstījusi tikai puse, kamēr otra puse atzinusi, ka tā nav pareiza. Abas aptaujas rāda, ka krītas kanclera Šolca reitings. Viņa veikumu pozitīvi vērtē vien vidēji katrs ceturtais vācietis, bet lielākā daļa aptaujāto pauž vilšanos. Tikmēr pats kanclers pirmdien, 7. februārī, devās uz Vašingtonu, lai saskaņotu savu nostāju ar ASV prezidentu Džo Baidenu. Kaut arī pēc tikšanās kopējā preses konferencē abi līderi apgalvoja, ka iespējamā Krievijas uzbrukuma gadījumā Rietumvalstis būs vienotas, žurnālisti nevarēja nepamanīt atšķirīgo retoriku jautājumā par „Nord Stream 2”. ASV prezidents sacīja, ka Krievijas agresijas gadījumā „Nord Stream 2” beigtu pastāvēt. Tikmēr Vācijas kanclers nebija gatavs ko tādu sacīt. Pat uz atkārtotu jautājumu viņš izvairījās atbildē pieminēt cauruļvadu, vien izsakot diplomātiskas frāzes, ka Rietumvalstis būs vienotas savā stingrajā nostājā. Starptautiskajā presē nerimst spekulācijas par Vācijas atkarību no Krievijas gāzes, minot, ka tieši tas liek vāciešiem būt tik atturīgiem savos izteikumos. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Pieaugot spriedzei pie Ukrainas robežas, atkal uzjundījušas runas par nepieciešamību atjaunot atjaunot obligāto militāro dienestu Latvijā. Iepriekš jautājums tika aktualizēts jau 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu. Tad pieauga iedzīvotāju interese par mūsu bruņotajiem spēkiem un iespēju stāties Zemessardzē. Toreiz Aizsardzības ministrija bija pret obligātā dienesta atjaunošanu. Šobrīd runas ir skaļākas, arī ministrs ir daudz pielaidīgāks. Tomēr jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā sākotnēji varētu šķist. Kādi ir argumenti par un pret, lai par to runātu, vai ir iespējams arī kāds kompromiss, Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti: Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Rancāns (JKP), pie frakcijām nepiederoša deputāte Inguna Rībena, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Raimonds Bergmanis (ZZS) un Nacionālās drošības komisijas deputāte Inese Voika (A/Par).
Učenci se bodo v novem šolskem letu izobraževali v šolskih prostorih in se ne bodo vrnili za računalniške zaslone, so vnovič zatrdili pristojni. Za to bo treba dosledno upoštevati izpolnjevanje pogojev PCT, kar pa po besedah državnega sekretarja na šolskem ministrstvu Damirja Orehovca še ni povsem dorečeno. V Radijskem dnevniku tudi: - Talibani nasprotujejo podaljšanju roka za evakuacijo državljanov zahodnih držav iz Afganistana - V Kijevu na mednarodni konferenci o Krimu podpora ozemeljski celovitosti Ukrajine - Slovenska karitas začela dobrodelno akcijo Za srce Afrike
Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."
Spriedze Ukrainā palielinās, tiek ziņots par Krievijas karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Par to un citiem jautājumiem Krustpunktā izvaicājam aizsardzības ministru Arti Pabriku. Kopā ar raidījuma vadītājus ministram jautājumus uzdod portāla "Delfi" redaktors Kārlis Arājs un žurnāla "Dienas Bizness" galvenais redaktors Romāns Meļņiks. "Situācija Ukrainā – tas ir ļoti nopietni," atzīst Artis Pabriks. Viņš informē, ka tieši dienā, kad norit intervija ir paredzēta arī NATO sēde aizsardzības un ārlietu ministristiem. Oficiālajā darba kārtībā gan nav iekļauts jautājums par situāciju Ukrainā, be Pabriks vērtē, ka tas tiks apsriests. "Tā karaspēka koncentrācija, kas Krimā un ap Krimu, gan Donbasa reģionā un Krievijas pusē pie Donbasa, ir salīdzināmas ar nopietnas ofensīvas sākumu. Tas spēks jau pietiek kaut kam. Lai arī Ukraina vairs nav tā, kas 2014. gadā, bet spēka koncentrācija ir liela," analizē Pabriks. "Mēs zinām arī no vakardienas (13.aprīlis) paziņojuma no Vašingtonas, ka prezidents Baidens ir gatavs runāt gan ar prezidentu Putinu, gan ar Ķīnas vadību. Mēs zinām arī to, ka šī Krievijas karaspēka koncentrācija paralēli sakrīt un ir norunāta ar Ķīnas aktivitātēm Klusā okeāna piekrastē," skaidro Pabriks. Ministrs arī vērtē, ka tuvākajā laikā nav gaidāmas militārās aktivitātes plašā mērogā. "Es negribētu izslēgt tādu spekulāciju, ka Putins vēlas ar šo ne tikai pārbaudīt Vašingtonas jauno prezidentu un Rietumu vienotību, arī runājot par Amerikas un Eiropas sadarbību, bet arī mēģināt no viņiem kaut ko papildus izspiest ar kara draudiem," uzskata Pabriks. "Negribētu redzēt nākošo Čemberlenu Rietumu pusē, jo zinām, ka sarunas Minskas formātā ir bezjēdzīgas un nesekmīgas lielā mērā un tas piedāvājums, ko Rietumi grib Ukrainai piedāvāt un arī Krievija grib piedāvāt, ir Donbasa tā saucamo sacelšanas dalībnieku iefiltrēšana Kijevas parlamentā. Tas nav Ukrainas interesēs."
Atentātu pret Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju Tomskā īstenoja slepena Federālā drošības dienesta (FDD) vienība, kas darbojusies FDD Kriminālistikas institūta aizsegā. Tas secināts izmeklēšanā, ko kopīgi veikuši starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas projekts "Bellingcat" un Krievijas tīmekļa medijs "The Insider" sadarbībā ar ASV televīzijas kanālu CNN un vācu žurnālu "Der Spiegel". Elektoru kolēģija apstiprina Baidena uzvaru vēlēšanās. Ukraina centieni uzturēt Krimas okupācijas jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā. notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds un Eiropas Politikas analīzes centra pētnieks Mārtiņš Hiršs. Uzplečotie indētāji identificēti 14.decembrī tika publiskoti fakti par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu šī gada 20. augustā, kurus kopīgā izmeklēšanā ieguvusi Lielbritānijā bāzētā izmeklējošās žurnālistikas grupa “Bellingcat”, amerikāņu telekanāls CNN, vācu izdevums “Der Spiegel” un Krievijas tīmekļa resurss “The Insider”. Iegūstot un sastatot datus par vairāku Krievijas Federālā drošības dienesta FSB darbinieku pārvietošanās maršrutiem un telefona saziņu pēdējo gadu laikā, žurnālisti secinājuši, ka īpaša drošībnieku indētāju grupa jau vairākus gadus izsekojusi Navaļniju un viņa komandas dalībniekus un, iespējams, mēnesi pirms Navaļnija saindēšanas īstenojusi līdzīgu uzbrukumu viņa sievai Jūlijai, kas gan beidzies ar samērā vieglu saindēšanos. Tā kā krievu drošībnieki agrākajos gados nav pievērsuši īpašu uzmanību konspirācijai, ir izdevies identificēt vairākus indētāju grupas dalībniekus, tai skaitā operācijas vadītāju Oļegu Tajakinu un viņa tiešo priekšnieku, FSB pulkvedi Staņislavu Makšakovu. Kas attiecas uz pēdējo, tad viņš, būdams organiskās sintēzes speciālists, savulaik strādājis Krievijas militārā resora institūtā, kas izstrādājis bēdīgi slaveno indi “Novičok”, ar kuru tika saindēts kā Navaļnijs, tā bijušais Krievijas izlūkdienesta virsnieks un dubultaģents Sergejs Skripaļs un viņa meita Jūlija. Grupā ietilpst vēl vairāki mediķi un ķīmiķi. Pēc tam, kad Navaļnijs tika nogādāts ārstēšanai Vācijā, kur uzturas joprojām, tika nepārprotami konstatēts, ka viņš saindēts ar kādu no “Novičok” paveidiem. Tā kā tas uzskatāms par ķīmisko ieroču lietošanas faktu, Eiropas Padome noteica sankcijas pret vairākām augsta ranga Krievijas amatpersonām, t.sk. Federālā drošības dienesta šefu Aleksandru Bortņikovu, Prezidenta administrācijas Iekšpolitikas pārvaldes vadītāju Andreju Jarinu, prezidenta pilnvaroto pārstāvi Sibīrijas Federālajā apgabalā Sergeju Meņailo u.c. „Krimas platforma” – Ukrainas diplomātiskā ofensīva 20. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu par jauna diplomātiskā formāta – „Krimas platformas” iedibināšanu. Mērķis ir koordinēt starptautiskos centienus Krimas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai un Krievijas nelikumīgi anektētās pussalas deokupācijai. Vienkāršāk sakot – neļaut Krimas problēmu nobīdīt starptautiskās politikas dibenplānā. Mēnešos pirms tam Ukrainas ārlietu dienests veica nozīmīgu sagatavošanās darbu, un savu pozitīvo interesi par projektu jau paudušas Eiropas Savienība, Lielbritānija, Kanāda, Turcija un Amerikas Savienotās Valstis. Īpaša interese šai kontekstā ir par Turciju, kura pēdējā laikā arvien pamanāmāk tiecas spēlēt reģionālas lielvalsts lomu Melnās jūras baseinā, un kurai ar Krimu ir ciešas vēsturiskas saites. Formāta galīgais sastāvs noskaidrosies nākamā gada maijā, kad Kijevā plānots tā pirmais samits. Kā izteikusies atbildīgā par formāta realizāciju, Ukrainas ārlietu ministra vietniece Emine Džaparova, piedalīties noteikti tiks aicināta arī Krievija, kaut uz tās dalību, vismaz tuvākajā laikā, nenākas cerēt. Šobrīd no oficiālā Kremļa, tā kontrolētajiem medijiem un anektētās Krimas vietvalžiem izskan vienīgi sarkastiski un piedraudoši izteikumi. Kijevas iniciatīva tiek saukta par absurdu un murgainu, taču šo izteikumu intensitāte liek spriest, ka Krievijai „Krimas platforma” nākotnē var sagādāt galvassāpes. Ilgo vēlēšanu noslēgums Pirmdien, 14. decembrī, Savienoto Valstu Elektoru kolēģijas locekļi, pulcējušies savu pavalstu likumdošanas institūcijās, nodeva balsis par jaunievēlēto prezidentu. Nekādu pārsteigumu nebija – elektoru balsojums precīzi atspoguļoja vēlēšanu rezultātus attiecīgajos štatos, Džo Baidenam saņemot 306 kolēģijas balsis pret līdzšinējā prezidenta Donalda Trampa 232. Līdz ar to Džo Baidens ir uzskatāms par nu jau oficiāli ievēlētu Amerikas Savienoto Valstu 46. prezidentu. Neīstenojās prezidenta Trampa atbalstītāju daudzskaitlīgie mēģinājumi tiesas ceļā panākt vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu atsevišķos štatos, savukārt vietumis panāktā balsu pārskaitīšana nemainīja iznākumu. Arī pēdējā laikā nereti piesauktā iespēja, ka dažu Republikāņu partijas kontrolēto štatu likumdevēji varētu izvirzīt alternatīvus elektorus, tā iedzenot vēlēšanu procesu politiski tiesiskā strupceļā, izrādījušās vien spekulācijas. Arī Trampa atbalstītāju protesti elektoru balsojuma dienā bija samērā pieticīgi un mierīgi, nekur netraucējot balsojuma gaitu. Nopietnākie ekscesi notika Vašingtonā 12. decembrī, kad sadursmēs starp Trampu atbalstošajiem neofašistiem un viņu pretiniekiem no kustības ANTIFA tika sadurti četri cilvēki. Tomēr kopumā pirmo reizi, domājams, vairāk nekā simt gados pēcvēlēšanu process pasaules ietekmīgākajā demokrātijā izrādījies dramatiskāks nekā priekšvēlēšanu cīņa un licis daudziem paust bažas par amerikāņu demokrātijas situāciju. Savā runā pēc elektoru balsojuma jaunievēlētais prezidents Baidens, aicinot uz pretstāves izbeigšanu, tomēr diezgan skarbi kritizēja prezidenta Trampa un Republikāņu partijas uzvedību, mēģinot ar prasību Savienoto Valstu Augstākajā tiesā atcelt vēlēšanu rezultātus vairākos štatos. Jaunievēlētais prezidents to nodēvēja par necieņu pret tautas gribu, likuma varu un Konstitūciju. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga, LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā uz vienu iedzīvotāju Ķīna joprojām ir tikai pasaules valstu reitinga septītajā desmitniekā. Straujā ekonomikas izaugsme nav nesusi kādas izmaiņas valsts politiskajā sistēmā – Ķīna joprojām ir represīva, totalitāra sabiedrība, un pēdējā desmitgade šai ziņā drīzāk iezīmējusi represiju pieauguma un varas koncentrācijas tendences. Globālā finanšu krīze un tās sekas Globālā finanšu krīze, kas satricināja pasaules ekonomiku 2008. gadā, tiek uzskatīta par smagāko kopš t.s. Lielās depresijas pagājušā gadsimta 30. gados. Finanšu institūciju zaudējumi vien bija vairāk nekā divi triljoni dolāru, kamēr ekonomikas lejupslīde, respektīvi, iztrūkušais pieaugums tiek lēsts uz apmēram 10 triljoniem. 2009. gads kļuva par pirmo vēsturē fiksēto, kad planētas ekonomikas kopapjoms piedzīvoja reālu sarukumu. Krīzes sekas ekonomiski attīstītajās valstīs joprojām nav pilnībā likvidētas: parādu apjoms pret ekonomikas kopapjomu pārsniedz pirmskrīzes līmeni, bezdarba rādītāji vairākās valstīs, sevišķi Dienvideiropā, ir augstāki nekā 2007. gadā. Ekonomiski attīstītāko valstu valdības reaģējušas uz krīzi, ieviešot daudz striktākus starptautiskus un nacionāla līmeņa finanšu sfēras kontroles instrumentus, nozīmīgus taupības pasākumus un strukturālas reformas. Tas atstāj neizbēgamu ietekmi uz sociālo situāciju, radot sociālās nevienlīdzības pieaugumu, kā rezultāts, savukārt, ir uzticības sarukums politiskajai varai, radikālu un populistisku tendenču pieaugums sabiedrībā. Tikām krīzes joprojām iedragāto pasaules ekonomiku sagaida jauni izaicinājumi: vides problēmu saasinājums, sabiedrības novecošanās ekonomiski attīstītajās valstīs, tradicionālās ražošanas struktūras radikālas izmaiņas informācijas tehnoloģiju attīstības rezultātā. „Arābu pavasaris” un tā turpinājums Plaša nemieru un protestu kustība, kas aizsākās ar revolūciju Tunisijā 2010. gada decembrī un strauji pārņēma daudzas islāma pasaules valstis, ieguva „Arābu pavasara” nosaukumu. Sabiedrības neapmierinātības iemesls bija demokrātijas trūkums un korupcija uz sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās fona. Jauna iezīme bija sociālo tīklu ietekme, ātri izplatot informāciju no valsts uz valsti un iedvesmojot arvien jaunus protestus. Tādās valstīs kā Sīrija, Lībija, Irāka un Jemena konflikts starp varu un daļu sabiedrības pārauga pilsoņu karos, kuros cīnījās ne vien līdzšinējās elites atbalstītāji un demokrātiski tendētie režīmu pretinieki, bet arī reliģiskas un etniskas grupas ar dažādiem mērķiem un ievirzēm, tai skaitā radikāli islāmiski, teroristiski grupējumi. Sākotnējā Brīvās pasaules jūsma par „Arābu pavasari” kā demokratizējošu un pretkorupcijas kustību ātri noplaka. Sevišķi ilglaicīgs un asiņains pilsoņkarš ar plašu ārvalstu intervenci uzliesmoja Sīrijā. Tas turpinās joprojām, lai arī šobrīd šķiet visai ticami, ka prezidenta Bašara Asada režīms tajā ir uzvarējis. Tiek lēsts, ka konflikts prasījis ne mazāk kā 370 000 dzīvību, tai skaitā nogalināti vairāk nekā 115 000 civiliedzīvotāju. Apmēram 13 miljoni jeb vairāk nekā 61 % valsts iedzīvotāju bijuši spiesti pamest savas dzīvesvietas, tai skaitā vairāk nekā 5 miljoni pametuši valsti. Krievija – iekšējās represivitātes un ārējās agresijas pieaugums 2012. gadā, pēc četru gadu pauzes, savā amatā atgriezās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Atgriešanos iezīmēja plaši sabiedrības protesti pret pārkāpumiem un manipulācijām vēlēšanu procesā, pret arvien lielāko varas koncentrāciju Putina, viņa līdzgaitnieku loka un varas partijas „Vienotā Krievija” rokās. Tomēr Krievijas sabiedrības lielākā daļa acīmredzami atbalstīja autoritāri tendēto līderi, saskatot viņā stabilitātes un valsts varenības atjaunošanas garantu. Gluži ekstātisku līmeni šis atbalsts sasniedza 2014. gadā, kad Krievija, nevēloties pieļaut Ukrainas tuvināšanos Eiropas Savienībai, uzsāka pret kaimiņvalsti agresiju, anektējot Krimu un izraisot bruņotu konfliktu Donbasā. Motīvi par „ceļos nospiestās” Krievijas piecelšanos un gatavību konfrontēt ar Rietumiem uzrāva prezidenta Putina reitingus teju līdz 80 % robežai. Krievija patiešām pēdējos gados vairākkārt izaicinājusi Rietumus, gan ar atentātiem pret emigrējušiem režīma nedraugiem Eiropā, gan demokrātijas procesu ietekmēšanu. Krievijas propagandas kanāli regulāri izplata nepatiesu, apmelojošu un provokatīvu informāciju. Tajā pašā laikā iekšēji Putina režīms kļuvis arvien represīvāks, skarbi vēršoties pret teju ikvienu pretestības izpausmi. Eiropas Savienība – tendences, problēmas, perspektīvas Pirmā desmitgade jaunajā gadu tūkstotī bija Eiropas Savienības nepieredzētas izaugsmes laiks. 2004. gadā savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis – lielākoties bijušās Padomju Savienības satelītvalstis un padomju republikas. 2007. gadā noslēgtais Lisabonas līgums konsolidēja savienības organizatorisko struktūru, padarot to līdzīgāku federālas valsts varas mehānismam. Tobrīd tika izteiktas versijas par tālāku politisko integrāciju, kā arī jaunu dalībvalstu – bijušo Dienvidslāvijas republiku, Ukrainas, varbūt arī Turcijas – drīzu uzņemšanu. Taču pēdējā desmitgade likusi Eiropas valstu kopībai saskarties ar problēmām, kuras krietni iedragājušas priekšstatu par mūžīgās augšanas un paplašināšanās iespējām. Daļa Eiropas, sevišķi tās dienvidi, joprojām dzīvo globālās finanšu krīzes ēnā. Situācijas destabilizēšanās Tuvajos Austrumos un Lībijā izraisīja nekontrolētu migrācijas plūsmu – 2015. gada migrantu krīzi. Šie procesi veicināja tradicionālo politisko spēku ietekmes mazināšanos, radikālisma un populisma pieaugumu. Visspilgtāk šo spēku uzvaras gājiens iezīmējies Polijā un Itālijā, kā arī Ungārijā, kur vara jau ieguvusi autoritāra režīma iezīmes. Tomēr vissmagākais trieciens Eiropas Savienībai bija Lielbritānijas vēlētāju lēmums par izstāšanos jeb Breksitu, kas pēc pāris mokošiem gadiem tuvojas īstenojumam. Vienoto Eiropu pamet viena no ietekmīgākajām dalībvalstīm, un tas daudziem zīmē savienības nākotni arvien drūmākos toņos.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Latvijas Universitātes asociētais profesors Daunis Auers. Ukrainas ārkārtas vēlēšanu rezultāti 21. jūlijā notikušās Ukrainas parlamenta – Augstākās Radas – ārkārtas vēlēšanas paliks šīs valsts vēsturē gan ar rekordzemu vēlētāju aktivitāti, sasniedzot vien nepilnus 50%, gan ar to, ka pirmo reizi kāds politiskais spēks ieguvis parlamentā absolūtu balsu vairākumu, kas tam dod iespēju izveidot vienpartijas valdību. Nesen ievēlētā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izveidotā partija „Tautas kalps”, kuras nosaukums vēl pirms pusotra gada lielum lielajam vairākumam vēlētāju asociējās vienīgi ar populāru seriālu, kuru rādīja oligarham Ihoram Kolomoiskim piederošajā telekanālā „1+1”, ieguvusi vairāk nekā 43% balsu partiju sarakstu konkurencē. Vēlēšanu rezultāti vienmandātu apgabalos, kur tiek ievēlēta puse no 450 Augstākās Radas deputātiem, vēl tiek precizēti, taču jau tagad ir skaidrs, ka „Tautas kalpa” pārstāvju sniegums arī tajos ir pārsteidzoši labs. Tiek spekulēts pat par iespēju, ka partija iegūs parlamentā konstitucionālo vairākumu, kas tai ļaus bez citu spēku atbalsta veikt likumdošanas izmaiņas. Šis „Tautas kalpa” triumfs ir turpinājums partijas līdera prezidenta vēlēšanu kampaņai, un tā rezultātā tikuši marginalizēti visi līdz šim Ukrainas politiskajā spektrā dominējošie spēki. Kāds ir šo visaptverošo pārmaiņu iemesls? Ieklausīsimies Ukrainas politisko procesu vērotāju viedokļos. Vispirms – bijušais kara fotogrāfs un arī Latvijā pazīstams rakstnieks Sergejs Loiko: Viņiem solīja izbeigt karu. Karš iesaldētā veidā turpinās. Ko iesākt ar okupētajām teritorijām – neviens nezina. Porošenko piedāvāja ļaudīm tomosa – Ukrainas pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās – ideju. Bet kas gan ir baznīca mūsdienu pareizticīgajā pasaulē? Tā ir vectētiņu un vecmāmiņu pasaule, kas aiziet pagātnē. Nevienu šai valstī baznīcas neatkarības ideja neiedvesmoja. Jā, Porošenko panāca bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību. Bet kas gan iz bezvīzu režīms trūkumā nonākušiem ļaudīm? Nekādu īpašu kara varoņdarbu nebija, ja neskaita Doņeckas lidostas aizstāvēšanu. Tā gan arī beidzās ar sakāvi, taču apvienoja nāciju un deva signālu Kremlim, ka, ja tas turpinās virzīties dziļāk Ukrainas teritorijā, tad tālāk katrā kilometrā to gaidīs zaudējumi, kurus tas nevar atļauties. Militārā ziņā Ukrainas armiju var attīstīt, cik tīk, to var padarīt par labāko armiju Eiropā, taču tikai ar jauna Krievijas uzbrukuma perspektīvu. Ukrainas armija nekad nespēs uzvarēt Krieviju un militārā ceļā atgūt savas austrumu teritorijas, vēl jo vairāk Krimu. Un Porošenko militārie sasniegumi uz joprojām ritošā ierakumu kara fona, kas turpina laupīt cilvēku dzīvības, arī neiedvesmo iedzīvotājus. Porošenko un viņa cilvēki kādā brīdī zaudēja izjūtu par patiesībā notiekošo. Līdz pat pēdējam brīdim viņi turpināja uzskatīt, ka karš ir galvenais, kas Ukrainā notiek. Ka viņi aizstāv Ukrainu pret Krieviju. Taču karš šodien ukraiņiem ir galvenais tikai tajā ziņā, ka viņi vēlas kādu, kurš šo karu izbeigs. Tā arī bija viena no galvenajām pagājušajās vēlēšanās izspēlētajām kārtīm. Zeļenskis apsolīja, ka viņš izbeigs karu. Plašākā politisko procesu kontekstā notikušo redz politiskais analītiķis Volodimirs Fesenko: Zeļenska fenomens kļuva iespējams ne tikai pateicoties Porošenko. Jā, vilšanās Porošenko un politiķos, kuri nāca pie varas 2014. gadā, ir. Tai bija sava loma Zeļenska uzvarā. Taču galvenais iemesls – absolūtais vēlētāju vairākums, kuri balsoja par Zeļenski, bija vīlušies ne tikai Porošenko, bet arī tajos, kuri bija pie varas Janukoviča laikā. Pirmoreiz mūsu politiskajā vēsturē vilšanās ir skārusi abas politiskās nometnes – nosacīti sakot, gan to, kas balstās uz krievvalodīgajiem reģioniem, gan to, kas balstās uz ukraiņvalodīgajiem reģioniem. Kā lika vilties Porošenko? Galvenais iemesls ir ar sociālajām problēmām saistītā vilšanās. Pēc sociologu datiem, tā saistīta ar tarifiem, taču, ja runājam plašāk, ļaudis ir kļuvuši trūcīgāki. Tas ir noticis objektīvu iemeslu dēļ – pirmkārt konfliktsituācijas ar Krieviju un kara rezultātā. Grivna zaudēja vērtību, samazinājās reālās algas un pensijas, bet uz šī fona strauji pieauga gāzes cena un komunālo pakalpojumu tarifi. Tas kļuva par šoka triecienu gan vairuma vēlētāju maciņiem, gan viņu emocijām. Bija arī citi iemesli – sevišķi Maidana piekritējiem. Porošenko neattaisnoja viņu cerības. Viņš taču solīja dzīvot pa jaunam, bet – kas izrādījās? Fasādi pamainīja, nedaudz modernizēja, bet viss cits palika iepriekšējais. Viņš lietoja vecās prakses, ielaidās dažādos nepieņemamos kompromisos, amatos palika daudzi vecie tiesneši, daudzi ierēdņi, neskatoties uz lustrāciju. Un vēl viens konkrēts iemesls – Porošenko taču ir liela mēroga uzņēmējs, viens no oligarhiem. Tas, ka viņš nešķīrās no paša biznesa, kļuva par vēl vienu aizkaitinājuma iemeslu. Mēs – plašas vēlētāju masas – kļuvām nabadzīgāki, bet viņš joprojām ir bagāts! Visi ukraiņu politisko procesu vērtētāji ir vienisprātis, ka pret Porošenko tikusi vērsta masīva negāciju uzkurināšanas kampaņa gan Krievijas, gan citiem oligarhiem piederošajos Ukrainas medijos. Tomēr jāsecina, ka Zelenska un viņa partijas uzvaras gājienā izpaužas Ukrainas sabiedrības akūtā vēlme pēc pārmaiņām. Var pat teikt, ka pēdējo mēnešu notikumi – tas ir Maidans vēlēšanu iecirkņos. Tomēr šo pārmaiņu sekas Ukrainai var būt pat ļoti bīstamas. Kā vēlamo reformu procesu, sociālos uzlabojumus, galu galā elementāru valsts struktūras ikdienas funkcionēšanu spēs vadīt spēks, kurā ir milzums politikas jaunpienācēju bez pieredzes? Vai šī procesa vadība nenonāks dažu „pelēko kardinālu”, pirmām kārtām jau eksprezidenta Porošenko pretinieka Ihora Kolomoiska rokās? Vai tas neizraisīs jaunu sabiedrības sašutuma vilni, kas nesīs Ukrainai jaunus satricinājumus? Un – galvenais – kā to savā labā izmantos Kremlis? Ka izmantos – arī par to ir vienisprātis visi, kas kaut ko saprot no pašreizējās situācijas Ukrainā. Boriss Džonsons - jaunais Lielbritānijas premjers Vakar Lielbritānijas premjera krēslā vietu ieņēma Boriss Džonsons. Savā pirmajā uzrunā Džonsons solīja Lielbritānijas izstāšanos no ES 31. oktobrī, turklāt ar jaunu vienošanos. Viņš uzsvēra, ka ir pārliecināts - 99 dienu laikā to ir iespējams panākt. Ja tas neizdosies, Lielbritānija ES pametīs bez vienošanās. ES breksita sarunvedējs Mišels Barnjē gan BBC norādījis, ka ekspremjeres Terēzas Mejas panāktā vienošanās ir vienīgais veids, kā Lielbritānijai sakārtotā veidā izstāties no bloka. Savu breksita stratēģiju Džonsons šodien prezentēs britu parlamentam, to gaida arī Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Tāpat Džonsons savā uzrunā solīja atrisināt problēmas veselības aprūpes, izglītibas, sociālās aizsardzības un citās nozarēs. Ministru kabinetu pametuši vai arī atlaisti vairāk nekā puse ministru. Viņu vietā Džonsons virzījis breksita atbalstītājus. Jaunais britu premjers jau izpelnījies kritiku, jo par savu padomnieki izvēlējies breksita kampaņas vadītāju Dominiku Kamingsu. Lai gan breksits ir Džonsona galvenais darbs, ar kuru viņš cer ieiet vēsturē, tomēr viens no pirmajiem darbiem uz jaunā premjera galda ir Irānā aizturētais britu tankkuģis. Jāpiebilst, ka Džonsonu apsveicis arī Irānas ārlietu ministrs Mohammads Džavads Zarifs, sakot, ka Irāna nevēlas konfrontāciju. Bet mums ir 1500 jūdzes Persijas līča piekrastes. Tie ir mūsu ūdeņi, un mēs tos aizsargāsim, tvītoja Zarifs.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta. "Fidesz" darbības pārtraukšana Eiropas Tautas partijas frakcijā Vadzis ir lūzis. Vakar labēji centriskās Eiropas Tautas partijas asambleja ar iznīcinošu balsu vairākumu 190 pret 3 nobalsoja par Ungārijas labēji populistiskās partijas "Fidesz" darbības apturēšanu šajā lielākajā no Eiroparlamenta frakcijām. Nu jau kopš vairākiem gadiem autoritatīvā līdera Viktora Orbana vadītā "Fidesz" ir kļuvusi par savas frakcijas „melno avi”. Kopš 2010. gada tā ir valdošā un dominējošā partija Ungārijā, un savas varas laikā būtiski mazinājusi tiesu sistēmas neatkarību, ierobežojusi preses brīvību un nevalstisko organizāciju darbību valstī. Savā retorikā partija pastāvīgi izmanto ksenofobiskus un eiroskeptiskus momentus; par īstu bubuli tai kļuvis Ungārijā dzimušais ebreju izcelsmes finansists un filantrops Džordžs Soross. Šīs politikas dēļ pagājušā gada septembrī Eiroparlaments nobalsoja par sankciju procedūras ierosināšanu pret Ungāriju, tomēr vakardienas balsojums ir pirmais konkrētais solis pret Viktoru Orbanu un viņa partiju. Mērs bija pilns, kad pagājušajā mēnesī Ungārijas valdība izvērsa t.s. „informatīvo kampaņu”, kurā kā Ungāriju apdraudošās migrācijas politikas īstenotāju līdzās Sorosam pozicionēja arī Eiropas Komisijas prezidentu, Eiropas Tautas partijas pārstāvi Žanu Klodu Junkeru. Sekoja 13 partiju pieprasījums izslēgt "Fidesz" no frakcijas. Orbans vēl pielēja eļļu ugunij, intervijā vācu izdevumam "Die Welt" nodēvēdams savus kritiķus par noderīgiem idiotiem. Tomēr vakardienas balsojums nosaka nevis galīgu izslēgšanu, bet gan darbības apturēšanu frakcijā ar pārbaudes termiņu. Un kamēr Eiropas Tautas partijas frakcijā šāds iznākums tiek raksturots kā frakcijas vienotības un izšķirīgas rīcības apliecinājumu, daži tās politiskie konkurenti to jau nodēvējuši par politisku triku nolūkā nezaudēt vienu no lielākajām frakcijas partijām pirms maijā gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām. Prezidenta Nazarbajeva atkāpšanās Nursultāns Nazarbajevs stājās pie Kazahstānas valsts stūres 1989. gadā kā toreizējās Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Nākamajā gadā toreizējā Kazahstānas PSR Augstākā Padome ievēlēja viņu par pirmo republikas prezidentu, bet 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, viņu šai amatā ievēlēja jau vistautas vēlēšanās ar 98,7% balsu. Kopš tā laika Nursultāns Nazarbajevs bijis nemainīgs Kazahstānas līderis, ar līdzīgiem procentuālajiem rezultātiem uzvarot visās prezidenta vēlēšanās. 2010. gadā tika izdarīti konstitūcijas grozījumi, Kazahstānas pamatlikumā nosakot Nazarbajevam Kazahstānas Republikas Pirmā Prezidenta – Nācijas Līdera statusu. Ievērojot teju 30 gadus ilgo varas periodu, daudziem kā Kazahstānā, tā ārpus tās bija pārsteigums vadoņa 19. marta paziņojums par atkāpšanos no prezidenta amata, gan saglabājot tikpat nemainīgi valdošās partijas „Nur Otan” – „Tēvijas gaisma” – priekšsēdētāja un Valsts Drošības padomes vadītāja amatu. Saskaņā ar konstitūciju - prezidenta pilnvaras pārņēmis līdzšinējais parlamenta augšpalātas priekšsēdētājs Kasims Žomrats Tokajevs. Neilgi pēc stāšanās amatā viņš iniciēja konstitūcijas labojumu, ar kuru valsts galvaspilsēta Astana tiktu pārdēvēta par Nursultānu. Krimas aneksijas piektā gadadiena 18. marts Krievijas Federācijā ir atzīmējams datums – „Krievijas un Krimas atkalapvienošanās diena”. Krievijas prettiesiski anektētajā Krimas pussalā tā pie tam ir arī izejamā diena. Šogad svinēts tika ar īpašu vērienu, ciktāl pieci gadi pagājuši kopš notikumiem, kuri vēl dažas nedēļas pirms tiem šķita neiedomājami lielum lielajam vairumam ļaužu Ukrainā, Eiropā un citur pasaulē, domājams arī Krievijā un pašā Krimā. Proti: 2014. gada februāra nogalē strauji un praktiski bez cīņas okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, Krievija to pasludināja par savu teritoriju. Tā bija Kremļa atmaksa Ukrainas tautai par nevēlēšanos turpmāk paciest korumpēto, nekompetento un ārpolitiski nekonsekvento prezidenta Viktora Janukoviča varu. Kā vēlāk atzina Krievijas prezidents Vladimirs Putins, ar ideju anektēt Krimu viņš nāca klajā slepenā Krievijas drošības dienestu vadītāju sanāksmē jau dienu pēc tam, kad Eiromaidana nosaukumu ieguvušie masu protesti piespieda Janukoviču un viņa ministrus bēgt no Kijevas. Par okupācijas galveno atbalsta punktu kļuva Krievijas Kara flotes bāze Sevastopolē. No šejienes krievu speciālo uzdevumu vienību kareivji bez atpazīšanas zīmēm, iesaukti par „mazajiem zaļajiem cilvēciņiem”, strauji izvērsās pussalas teritorijā, bloķēja Ukrainas bruņoto spēku objektus, pārņēma komunikācijas un ieņēma valdības ēkas. Vietumis viņiem pievienojās arī vietējie un no Krievijas ieradušies brīvprātīgie okupācijas atbalstītāji. Ukrainas bruņotie spēki, pārsteigti pilnīgi nesagatavoti, neizrādīja praktiski nekādu organizētu pretestību. 27. februārī Krimas Autonomās republikas Augstākā Padome, pulcējusies „zaļo cilvēciņu” ieņemtajā autonomijas parlamenta ēkā Simferopolē, ievēlēja jaunu autonomijas vadību, kas deklarēja, ka neatzīst Kijevā izveidoto pagaidu valdību. 11. martā Augstākā Padome, kā arī autonomijā neietilpstošās Sevastopoles Pilsētas padome, pasludināja neatkarību no Ukrainas. Paralēli tika organizēts referendums, vairākkārt saīsinot tā sagatavošanas termiņu un minot jautājumus, līdz 2014. gada 16. martā Krimas iedzīvotājiem tika piedāvāts izšķirties - vai nu par pussalas pāriešanu Krievijas sastāvā, vai arī par atgriešanos pie konstitūcijas, kas Ukrainā bija spēkā līdz 1998. gadam. Jautājums par palikšanu Ukrainas sastāvā, ievērojot tās pastāvošo pamatlikumu, netika izvirzīts. Pēc Krievijas publiskotajiem datiem dalība sasniegusi 89,5% un apmēram 96% nobalsojuši par pievienošanos Krievijai. Visu vaiņagoja attiecīga līguma parakstīšana Maskavā 18. martā, kas arī kļuvusi par ik gadu atzīmējamu mūsu kaimiņvalstī aiz Zilupes. Lieki piebilst, ka tam visam nebija nekā kopīga nedz ar Ukrainas likumdošanu, nedz starptautiskajām tiesībām un Krievijas starpvalstu saistībām. Turpinot izvērst militāri politisko avantūru pret mazāko kaimiņvalsti, nākamajos mēnešos Krievija uzsāka agresiju arī Ukrainas austrumos, taču vīlās savās cerībās arī šeit īstenot Krimai līdzīgu aneksijas scenāriju.
Tokratna gostja podcast oddaje Golavt je svojo nogometno pot pričela pri moškem nogometnem klubu Dob. Sledila je selitev k ženski ekipi Senožeti, kjer je dočakala krst v članskem nogometu. Preizkusila se je tudi na tujem in sicer v sosednji avstriji pri Feldkirchnu in Carinthiansu. Po dveh zaporednih naslovih z Olimpijo je v letošnjem poletju se preselila k Krimu. Gre za nekdanjo članico slovenske izbrane vrste.Glasba/Music: Rockin' Riff - Nicolai Heidlas
Slovenija velja za zibelko krasoslovne znanosti v širšem pomenu besede. Kako tudi ne, saj imamo skupaj približno 11 500 jam. Čeprav niso vse krasotice, pa je prav vsaka na svoj način posebna. Za vasjo Gornji Ig, ob poti proti Krimu, je Velika Pasica, dolga le 125 metrov. Ljudje so zahajali vanjo že sredi 19. stoletja. O tem pričajo od bakel ožgane stene, podpisi obiskovalcev in odbiti kapniki. A ne glede na to je jama z biološkega stališča izjemno bogata in posebnost v svetovnem merilu. Ne samo da je bil v njej najden drugi jamski hrošč na svetu, do zdaj je bilo ob pomoči primerkov iz jame opisanih 12 novih jamskih vrst. To pomeni, da je bila odkrita ena vrsta na vsakih 10 metrov rovov – glede tega je jama zagotovo prva na svetu. Po številu jamskih vrst je uvrščena na 9. mesto na svetovni lestvici. Precej zaslug za to ima tudi prof. dr. Anton Brancelj, raziskovalec na nacionalnem inštitutu za biologijo v Ljubljani in predavatelj na univerzi v Novi Gorici. Nekaj let je raziskoval drobne rakce, ki živijo v jamskem stropu. Življenje teh in preostalih jamskih prebivalcev je opisal tudi v knjigi Jama Velika Pasica – zgodovina, okolje in življenje v njej.
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" pievēršamies aktualitātēm: Ukrainas prokrieviskie kaujinieki sākuši apšaudīt Melnās jūras ostas pilsētu Mariupoli. Vai konfliktā ar Kijevu šim mērķim ir tikai simboliska, vai arī stratēģiska nozīme? Viesi studijā: Vidzemes augstskolas lektors, ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Abi eksperti atzīst, ka notikumu Maruipolē aizvadītās nedēļas nogalē ir nepieteikta Krievijas Federācijas kara darbība Ukrainā. Par to liecina, ka tur vairs nav tikai atsevišķi brīvprātīgie, "tur uzdarbojas organizētās karaspēka vienības", uzskata Jānis Kapustāns. "Pieņemu, ka tās ir īpašu uzdevumu vienības, ko varējām redzēt Doņeckas lidostas ieņemšanā, grūti iedomāties, ka tie bija vienkārši brīvprātīgie, kas gāja uzbrukumā un ļoti precīzi, mērķtiecīgi sabombardēja lidostas jumtu," analizē Kapustāns. Otrs, kas norāda, ka šis ir organizētas vienības - šiem separātistiem jeb teroristiem ir ļoti moderni ieroči, kādu Ukrainas armijai, iespējams, nemaz nav. Kamēr NATO joprojām nav pieņēmusi vienotu lēmumu par palīdzību Ukrainai cīņā ar prokrieviskajiem separātistiem, Latvija palīdz apmācīt ukraiņu virsniekus, kuri uz apmācībām ierodas Latvija, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Raidījumā arī saruna ar Latvijas ukraiņu savienības valdes locekli Olgu Bergu, vērtējot, kāda palīdzība visvairāk nepieciešama Ukrainas cilvēkiem. Mariupoles apšaude bijis tikai terorakts vai tomēr Krievijas gatavota plašāka ofensīva? Galvenais neatbildētais jautājums uz šo brīdi ir, vai Mariopoles apšaudīšana ar mīnmetējiem bija tikai atsevišķs terorakts vai arī Krievija gatavojas jaunai, plaša mēroga ofensīvai. Lai gan liela daļa ārvalstu notikumu vērotāju prognozē, ka ar uzbrukumu Mariopolei Krievija gatavojas izveidot "koridoru" starp Krievijas anektēto Krimu un Doņecku, analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināts, ka vairāki šādam ofensīvam nepieciešamie indikatori pagaidām trūkst. No vienas puses "Statfor" pētnieki atzīst, ka "Grad" reaktīvo mīnmetāju izmantošana norāda, ka uzbrukums bija rūpīgi plānots un tam bija valstiska mēroga atbalsts. Uz to norāda arī NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, kurš skaidro, ka pēdējo dienu laikā Krievijas karaspēks ir devies palīgā prokrieviskajiem kaujieniekiem. Gan NATO, gan arī analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināti, ka tik nopietnas bruņutehnikas ievešana norāda uz gatavošanos plašākam uzbrukumam. Taču par to, ka tas nozīmē ilgi aprunātā starpsavienojuma izveidi, ekspertu domas dalās. Vārdā neatklāti avoti no prokrievisko kaujinieku rindām britu laikrakstam "The Guardian" iepriekš bija vēstījuši, ka viņi nemēģinātu ieņemt tik lielu pilsētu kā Mariopoli, jo tas nozīmētu tik plašas kaujas pilsētas centrā, ka Mariopole tiktu pilnībā iznīcināta un ietu bojā simtiem cilvēku. Arī pašpasludinātās tā dēvētās Doņeckas tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko preses konferencē, kurā viņš uzņēmās vainu par uzbrukumu, piebilda, ka pašā pilsētā iebrukt nav plānots. "Mēs esam pieņēmuši lēmumu negaidīt, līdz Ukrainas armija sāk ofensīvu, mēs vienkārši neļausim viņiem noformēties, Mēs turpināsim uzbrukt līdz sasniegsim Doņeckas robežu. Dārgie mediji – es jau esmu teicis -ja es redzēšu draudus Doņeckas zemei no jebkura apdzīvota punkta, es šos draudus iznicināšu, bet ja draudi nebūs, tad mēs runāsim citu valodu," norāda Zaharčenko. Arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes preses pārstāvis Andrijs Lisenko uzsver, ka uzbrukums Mariopolei vēl nenozīmē jauna ofensīva sākumu. Preses konferencē nedēļas nogalē pulkvedis uzsvēra, ka nemiernieki apšaudīja Ukrainas pozīcijas, lai paplašinātu savu teritoriju un pielāgotu robežlīnijas savām vajadzībām. Nekādas pazīmes par plašāku uzbrukumu Mariopolei pagaidām neesot. Analīzes un prognožu centrs «Statfor" uzsver, ka Krievija loģistikas ziņā vēl nav gatava jaunam, plaša mēroga ofensīvam. Lai izveidotu "koridoru" starp Krimu un Doņecku, Krimas infrastruktūrā būtu nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, taču kopš aneksijas, Krievija pussalu ir atstājusi relatīvi neskartu.