Podcasts about starptautiskais

Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS šogad norisinās jau 29. reizi un, kā ierasts, piedāvās skatītājiem oriģinālas, inovatīvas, izaicinošas, kā arī sociāli aktīvas īsfilmas un vidēja garuma filmas. 2ANNAS eksistē kontekstā, kurā īsfilmas formāts ir nevis tikai pakāpiens uz pirmo pilnmetrāžas darbu, bet gan apzināta, konsekventa izvēle, kuras rezultāts ir augstvērtīgs mākslas fakts. Tāpat festivāls pazīstams ar trakām ballītēm neierastās vietās, brīvu atmosfēru un radošām izpausmēm ne tikai kino formā. 2ANNAS ik gadus piedāvā četras konkursa programmas: Starptautisko īsfilmu konkursu, Baltijas īsfilmu konkursu, Starptautisko vidēja garuma filmu konkursu, kā arī konkursu bērniem un jauniešiem paredzētām filmām. 2024.gadā festivāls norisināsies gan klātienē, gan arī tiešsaistē. Ar festivāla programmas direktori Laimu Graždanoviču un Industrijas dienu vadītāju Diānu Tropi runājam par īsfilmu žanra specifiskaajām iezīmēm, īsfilmu pieejamību, Industrijas programmas notikumiem, iziešanu ārpus kino teātra, kā arī bērnu un jauniešu programmu.

No 1. līdz 8. martam norisināsies piektais Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest/Riga, kas piedāvā ne tikai augstvērtīgu kino, bet arī vietu sarunām, diskusijām un radošai sadarbībai starp skatītājiem un nozares profesionāļiem. Galvenās festivāla norises ir divas konkursa programmas, kas visas ir pirmizrādes Latvijā. Konkurss Baltic Focus tiek demonstrētas Baltijas jūras reģiona valstu spilgtākās filmas. Labākajai filmai tiek piešķirta galvenā balva "HERCS", kas veltīta izcilajam Latvijas dokumentālistam Hercam Frankam. ArtdocFest Open – Konkurss, kas paplašina ģeogrāfisko spektru, fokusējoties uz filmām no Austrumeiropas un Eirāzijas valstīm. Šis konkurss ir atvērts arī filmām no jebkuras pasaules vietas, ja tās risina mūsu reģionam aktuālas problēmas un vērtības. Abas konkursa programmas filmas vērtē divas starptautiskas žūrijas. Festivālā tiek piedāvātas tematiskas programmas, piemēram, ArtDoc & ProArt, kas veltītas mākslai, vai programmas, kas pievēršas nozīmīgiem globāliem notikumiem, kā, piemēram, Krievijas iebrukuma Ukrainā atspoguļojums. Kopš 2024. gada festivāls piedāvā arī Kino nakti, kur skatītājiem tiek piedāvāta iespēja vienā naktī noskatīties īpaši atlasītas filmas. Plašāk par festivāla programmu - "Artdocfest/Riga" producente Vaiva Bauze: Mūsu festivāls ar apzinātu atbildību turpina izrādīt filmas, kas ne tikai dokumentē notikumus, bet arī paplašina sabiedrības izpratni par demokrātiju un tās trauslumu. Demokrātija nevar pastāvēt bez brīvas informācijas aprites, bez iespējas uzdot neērtus jautājumus un runāt par to, kas tiek noklusēts. Tāpēc festivāls mērķtiecīgi pievēršas tām pasaules vietām, kur demokrātija tiek ierobežota vai vispār nepastāv, kur autoritārie režīmi mēģina kontrolēt sabiedrības domas, un kur kino kļūst par vienu no pēdējiem brīvas izteiksmes bastioniem. Šajā festivālā mēs neklusēsim par kara sekām, lai kur tās izpaustos. Karš vienmēr izposta dzīvības, ģimenes un nākotnes iespējas, un tā upuri bieži vien ir tie, kas paši šo karu nav gribējuši – cilvēki, kas vēlas dzīvot, mīlēt, audzināt bērnus, ceļot un priecāties. Mūsu uzdevums ir neļaut šiem stāstiem pazust, neļaut tām balsīm apklust. Dokumentālais kino dod iespēju runāt par sarežģītiem jautājumiem bez aizspriedumiem, un festivālu atbildība ir ne tikai atspoguļot realitāti, bet arī veidot platformu diskusijām, kas stiprina demokrātisko sabiedrību. Valstīm, kas apgalvo, ka demokrātija ir viņu pamatvērtība, ir jāatbalsta šādi festivāli, jo tie veicina kritisko domāšanu, vārda brīvību un sabiedrības izglītošanu. Šis festivāls ir ierocis pret klusumu, un tā misija ir atklāt patiesību pat tur, kur tā tiek slēpta. Skatītājiem tiek dota iespēja piedzīvot un saprast pasauli reālās dzīves liecībās, lai veidotu empātiskāku, informētāku un atbildīgāku sabiedrību."

26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Kara ekonomika Krievijā. Aktualitātes analizē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska. Sazināmies ar Latvijas Bankas Ģenerālsekretariāta vadītāju, ekonomistu Andri Strazdu. Krievijas ekonomikas spožums un posts Apmēram gadu pēc Krievijas plaša mēroga agresijas sākuma parādījās viedokļi par to, ka Kremlim izdevies visai labi tikt galā ar Rietumu sankciju negatīvajiem efektiem un izveidot kara ekonomikas modeli, kas nodrošinājis nozīmīgāku izaugsmi kā teju jebkurai attīstītajai valstij. Pagājušajā gadā tās iekšzemes kopprodukta pieaugums bija 4%, kamēr Savienotajām Valstīm – 2,7%, bet Eiropas Savienībai vidēji – 0,7%. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins turpina plātīties ar savas valsts spožo ekonomikas modeli, kuram nekādas Rietumu sankcijas neko nevarot padarīt. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk parādās brīdinoši viedokļi, un ne viens vien analītiķis un medijs Krievijas sakarā lieto metaforu – „steroīdus salietojies maratonists”. Proti, šī brīža uzrāviens nebūt negarantē kaut cik nozīmīgu ilgtspēju. Aģentūra „Reuters” pagājušonedēļ publicētā materiālā uzskaita, tāsprāt, nozīmīgākos riskus, ar kuriem šogad varētu būt jāsastopas Krievijas tautsaimniecībai. Pirmkārt, tā ir inflācija, kura pagājušajā gadā sasniegusi 9,5% atzīmi. Šo rādītāju dzen augšup dāsnie tēriņi militārajam sektoram un drošības struktūrām, kā arī vispārējais algu kāpums, ko izraisa darbaroku deficīts. Kā allaž, cenu kāpums grauj sociāli mazāk aizsargāto sabiedrības grupu dzīves līmeni. Otrs faktors ir kredītprocentu likmes. Ceļot likmes, Krievijas Centrālā banka mēģina bremzēt inflāciju un pērngad oktobrī noteica 21% likmi. Attiecīgās kredītresursu cenas, kas ir ap 30%, padara tos praktiski nepieejamus daudzām tautsaimniecības nozarēm; problēmas neizjūt vienīgi valsts subsīdijām piepumpētā militārā ražošana. Trešais riska moments ir ekonomikas strauja sabremzēšanās. Valdība paredz šogad lēnāku kāpumu, pamatīgi sakarsētajai ekonomikai atdziestot līdz 2,5% pieauguma rādītājam, tomēr Starptautiskais valūtas fonds lēš daudz pieticīgākus 1,4%. Krievijā varot iestāties stagflācija – izaugsmes apsīkums kombinācijā ar joprojām augstu inflāciju. Papildu ekonomiku bremzējošs apstāklis ir jau pieminētais darbaspēka, sevišķi kvalificēta darbaspēka trūkums. Kā ceturtais aspekts tiek minēts valsts budžeta deficīts. Karš ir dārgs prieks, un pagājušajos trīs gados Kremlis vairakkārt ir izņēmis pamatīgas summas no Krievijas Nacionālās labklājības fonda, nozīmīgākās finanšu rezerves. Rezultātā fonda apjoms sarucis vairākkārt, un ar tajā atlikušo 31 miljardu dolāru var nepietikt, ja tēriņi paliks līdzšinējie. Tad neatliks nekas cits kā palielināt nodokļus. Visbeidzot, piektais – nu jau vairākus mēnešus lejup slīdošais rubļa kurss. Kaut īstermiņā tas palīdz mīkstināt budžeta deficīta problēmu, vidējā termiņā ārzemju preču sadārdzināšanās ir vēl viens inflācijas veicinātājs. Brīvība klusēt 26. janvārī Baltkrievijas pašpasludinātais valsts galva Aleksandrs Lukašenko, kurš tur savu nāciju dzelžainā varas tvērienā kopš 1994. gada, pieskaitīja savam varas ciklam vēl piecus gadus. Tika pasludināts, ka iecirkņos esot ieradušies gandrīz 86% vēlētāju, un vairāk nekā 87% no viņiem nobalsojuši par ūsaino vadoni. Par to, cik šai bildītei sakara ar patieso dzīves ainu Baltkrievijā, kas pirms pieciem gadiem mēģināja izrauties no diktatora dzelžainā tvēriena, stāsta Rīgā trimdā dzīvojošā baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska: „Patiesībā izjūta ir dīvaina, jo tu saproti, ka tev pat netika dota iespēja izteikt savu viedokli. Visiem, kuri tā vai cita iemesla pēc atradās ārzemēs, tika liegta iespēja balsot. Šoreiz ārzemēs nebija neviena vēlēšanu iecirkņa. Skaidrs, ka tie, kas bija valstī, visiem spēkiem centās nepiedalīties šajā šovā. Ir savākts milzīgs daudzums informācijas, kas liecina, ka daudzi iecirkņi bija vienkārši tukši. Balsoja tie, kuri ir pilnībā atkarīgi no režīma, un tie, kas režīmu atbalsta, jo par to saņem naudu – spēka struktūras, valsts institūciju darbinieki. Oficiāli strādājošu neatkarīgu žurnālistu Baltkrievijā vairs nav. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sniedz informāciju mūsu neatkarīgajiem medijiem, kuri bijuši spiesti pamest valsti. Šīs informācijas vākšana, protams, notiek katru dienu. Piemēram, „Telegram” platformā var droši nodot ziņas. Tā nu mēs uzzinām uzticamu informāciju no neatkarīgiem Baltkrievijas medijiem. Bet ar ģimeni, ar draugiem es, sazinoties, cenšos par politiku nerunāt, lai viņiem nesagādātu nepatikšanas. Pēc pēdējiem datiem krimināllietas ir ierosinātas pret apmēram 300 žurnālistiem. 300 krimināli vajātu žurnālistu tādā nelielā valstī! Savulaik baltkrievu bija aptuveni 9 miljoni, saskaņā ar dažiem avotiem tagad valsti ir pametuši no 600 tūkstošiem līdz miljonam cilvēku. Medicīnā ir ļoti daudz problēmu, jo cilvēku ir palicis maz, un daudzi turpina aizbraukt. Tagad mēģina piesaistīt augstskolu absolventus darbavietai gandrīz uz 10 gadiem, liekot aizbraukšanas gadījumā maksāt milzīgas summas. Bet tas nelīdz – cilvēki vienalga aizbrauc. Drīz tur paliks tikai vecīši, militārpersonas un miliči, bet tie jau nevarēs ne ārstēt, ne mācīt. Institūtos ir ļoti daudz vakanču, jo veselas katedras ir atlaistas vai aizgājušas no darba. Piemēram, Polockas universitātē tika atlaisti ļoti daudzi, jo viņi publiski uzstājās pret vardarbību. Tagad tie cilvēki – kurš Varšavā, kurš Parīzē – dara savu darbu un, skaidrs, ka sāk visu no nulles. Vesela liela katedra tika vienkārši nogriezta ar sakni, taču režīmam ir uzspļaut. Viņi nedomā par rītdienu. Viņi grib izdzīvot šodien. Politisko ieslodzīto un no represijām cietušo cilvēku skaits ir vienkārši šokējošs. Mums ir cilvēktiesību biedrība “Vesna” („Pavasaris”), kuras vadītājs, Nobela Miera prēmijas laureāts Aless Beļeckis sēž Lukašenko cietumā. Par viņu jau sen nav ziņu. Bet biedrība cenšas strādāt, cik var, un pēc pēdējiem tās apkopotajiem datiem 136 tūkstošus baltkrievu ir tieši skārušas represijas dažādu krimināllietu, administratīvo lietu, īslaicīga ieslodzījuma veidā. Visa represiju mašīna darbojas gandrīz piecus gadus. Bet es zinu, ka cilvēki nav padevušies, nav sākuši domāt citādāk, nav šī visa rezultātā iemīlējuši Lukašenko režīmu. Viņi to kā nevarēja ciest, tā necieš joprojām, taču tagad viņi nevar izteikties. Un viņi dod priekšroku klusēšana, jo klusēšana – tā ir tava brīvība, kādā mērā tā vispār ir iespējama šobrīd Baltkrievijā.” Donalds met ēnu 27. janvārī Eiropadome lēma vēl uz pusgadu pagarināt agresorvalstij Krievijai noteiktās sankcijas. Daudz netrūka, ka lēmums netiktu pieņemts, par ko, kā allaž, gādāja Ungārijas premjers Viktors Orbans. Kā atklāti paziņoja ungāru līderis, kurš labprāt izrādās gan ar Putina, gan Trampa draudzību, viņš paskatīšoties, ko Krievijas agresijas sakarā pasākšot Baltā nama saimnieks, varbūt ka pēc tam sankcijas nemaz vairs nevajadzēšot. Vēl viena Ungārijas prasība bija – lai Ukraina atjauno Krievijas gāzes tranzītu cauri savai teritorijai, ko prezidents Volodimirs Zelenskis noraidīja kā neiespējamu, gan piebilstot, ka pa attiecīgo cauruļvadu varētu piegādāt citu, teiksim – Azerbaidžānas gāzi, ja no tā nepelnīs Krievija. Ungārijas varasvīra kārtējie manevri radīja nepārprotamu nervozitāti Briselē, jo ar vienu veto pietiktu, lai sagāztu trīs gados un piecpadsmit paketēs centīgi būvēto sankciju konstrukciju. Kad nu Tramps ir paziņojis, ka „draugs Vladimirs”, ja daudz spītēsies miera sarunu sakarā, var dabūt no Vašingtonas sankcijas pie jau esošajām, arī Orbana nostāja izrādījusies gana elastīga. Tikām nedienās savu silto attiecību dēļ ar agresorvalsts diktatoru iekūlies vēl viens lētās krievu gāzes kārotājs no Centrāleiropas – Slovākijas premjerministrs Roberts Fico. Pēc tam, kad Ziemassvētku priekšvakarā Fico negaidīti ieradās vizītē Maskavā, kur draudzīgi rokojās ar Kremļa saimnieku, Slovākijas pilsētu ielās izgāja tūkstoši protestētāju, kuriem viņu valsts neformālā Krievijas satelīta statuss nav pieņemams. Kopš tā laika demonstrācijas turpinās, tās ir mierīgas un tikai pieauga mērogos pēc tam, kad premjerministrs Fico paziņoja, ka protesti tiekot organizēti un koordinēti no ārzemēm nolūkā gāzt likumīgo Slovākijas valdību. 24. janvārī galvaspilsētas Bratislavas ielās izgāja 60 000, savukārt otras lielākā pilsētas Košices ielās – 15 000 protestētāju. Paralēli Fico kabinets zaudējis nelielo vairākumu Slovākijas parlamentā. Izveidojot koalīciju 2023. gada oktobrī no divām kreisi populistiskām partijām „Virziens – sociāldemokrātija” un „Balss – Sociāldemokrātija” un nacionālradikāļiem Slovāku Nacionālās partijas – tai Nacionālajā sapulcē bija minimāls vienas balss pārsvars. Tagad nu četri no agrākajiem koalīcijas deputātiem paziņojuši, ka turpmāk balsošanā nepiedalīsies. Netiek izslēgts neuzticības balsojums esošajai valdībai, kas var novest pie ārkārtas vēlēšanām. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apvienoto Nāciju Organizācija 2025. gadu pasludinājusi par Starptautisko Kvantu zinātnes un tehnoloģiju gadu. Ne reizi vien dzirdēts, ka kvantu tehnoloģijas radīs tādu apvērsumu, kāds nav piedzīvots kopš industriālās revolūcijas laikiem. Kā kvantu atklājumi mainīs mūsu dzīvi tuvākajās desmitgadēs? Kā soli pa solim esam nonākuši pie tām zināšanām, kādas mums ir par kvantu mehāniku un kvantu fiziku šodien, un kāds tad izskatās kvantu dators? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro fiziķis, Latvijas Universitātes tenūrprofesors Vjačeslavs Kaščejevs un un matemātiķis, datorzinātnieks Latvijas Universitātes profesors Andris Ambainis. Interesants atklājums matemātikā - parādījusies jauna figūra Formas, kuras  sen jau eksistē dabā, ir piesaistījušas matemātiķu interesi tādā veidā, ka vienu šādu formu, ievietojot to ģeometrisko figūru grupā, zinātnieki pagājušajā gadā tai devuši jaunu nosaukumu – mīkstā jeb noapaļotā šūna. Kāda tā izskatās un  kāpēc kādu dabā sen esošu formu eksakto zinātņu pārstāvji sāka daudzināt tikai tagad. Par to stāsta matemātiķis un datu zinātnieks Jānis Lazovskis. Ja ir viegli saprast, kāds izskatās kubs, trijstūris, aplis vai rombs, tad kāda  forma ir mīkstajai jeb noapaļotai šūnai – figūrai, par kuru apraksti parādījās 2024. gadā, kad matemātiķu grupa no Ungārijas, sadarbojoties ar Kalifornijas mākslas institūta  arhitektiem, paziņoja par šo figūru. Vienkārši sakot, tas ir kā ķieģelis ar noapaļotiem stūriem, taču figūrai ir vairākas formas. Dabā šo mīksto šūnu var ļoti labi redzēt čiekura zvīņās,  gareniskā sīpola šķērsgriezumā vai graudu formā. Matemātiķi ir arī atklājuši, ka ar šādām it kā neregulārām figūrām, var pilnībā noklāt laukumu. Tālāk matemātiķi pēta, cik lielā mērā var ņemt kādu mīkstās šūnas figūru un to stiept un liekt, lai iegūtu pēc iespējas lielāku izklātu laukumu, jeb mozaīkas režģi. Lai arī tikai nesen šāda figūra tika pie sava nosaukuma, tas nenozīmē, ka ārpus dabas formām cilvēki to nav izmantojuši. Mīkstās šūnas var sastapt austrumu tautu ornamentos, matemātiķi kā šīs figūras paraugu min irākiešu izcelsmes Lielbritānijas arhitektes Zahas Hadidas projektētās ēkas. Šīs arhitektes, kuru dēvē par līkņu karalieni, kontā ir Londonas akvacentrs ar formu kā zirga sedliem vai Riversaidas muzejs Glāzgovā, kura centrālā fasāde atgādina temperatūras līkni vai kardiogrammas pierakstu.   Raidījums skan Zvaigznes dienā, svētki nosvinēti un beidzot dienas kļūst garākas. Par cik minūtēm diena kļūst garāka, vaicājam Astronomijas biedrības pārstāvim Mārtiņam Gillam.

Stāsta Rotko muzeja vadītājs Daugavpilī Māris Čačka Pirms gada pasaule svinēja Marka Rotko 120. dzimšanas dienu. Ir pagājis zināms laiks, taču mākslinieka jubilejas gada atceres programma joprojām virmo to cilvēku prātos, kuriem izdevās piedzīvot kādu no pasākumiem. Neraugoties uz 50 gadiem, kas aizritējuši pēc mākslinieka nāves, Rotko joprojām ir aktuāls, joprojām atrodas pasaules mākslas virsotnē caur saviem darbiem, vērienīgām retrospekcijām un citu radošu personību jaundarbiem teātrī un mūzikā, kas top, balstoties uz mākslinieka daiļradi, viņa atziņām un nepārvērtējamo sniegumu vizuālajā mākslā, it sevišķi krāsu laukumu glezniecībā. Mākslinieka jubilejas gadā Eiropā bija eksponēta līdz šim lielākā Rotko retrospekcija ar 115 darbiem no vairākām publiskām un privātām kolekcijām. Šī apjomīgā retrospekcija notika Parīzē, Luī Vitona fonda izstāžu telpās, kļūstot par pasaulē vērienīgāko mākslinieka radošā mantojuma parādi kopš 1999. gadā sarīkotās izstādes Parīzes modernās mākslas muzejā. Luī Vitona fonda ēkā eksponētajā Rotko jubilejas izstādē viņa daiļrade tika atrādīta hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot visai mākslinieka karjerai no viņa pirmajām figurālajām gleznām līdz abstrakcijai, kuru ar Rotko radošo ģēniju saistām visvairāk. Kāpēc Rotko arvien ir aktuāls? Mākslinieks vienmēr ir domājis soli uz priekšu par saviem mākslas darbiem, un pat nauda nav bijusi noteicošā viņa lēmumos. Piemēram, 1958. gadā Rotko tika uzaicināts veidot sienu gleznojumu sēriju restorānam Four Seasons (Četri gadalaiki) Filipa Džonsona un Ludviga Mīsa van der Rohes projektētajā Sīgrema ēkā Ņujorkā. Tomēr galu galā pabeigtos darbus Rotko nolēma nepiegādāt, atdeva atpakaļ saņemto avansu un paturēja visu sēriju sev. Vienpadsmit gadus vēlāk, 1969. gadā, deviņas no šīm gleznām, kuras no iepriekšējām atšķir to dziļi sarkanās nokrāsas, mākslinieks uzdāvināja Teita galerijai Londonā, kas izveidoja māksliniekam īpaši veltītu telpu. Līdz šim minētie darbi ne reizes netika atstājuši Londonu. Tomēr, tuvojoties pagājušā gada izstādei Parīzē, tika pieņemts lēmums darbus tomēr izvest un izņēmuma kārtā eksponēt ārpus pastāvīgās mājvietas. Uz jubilejas izstādes apmeklētājiem šis risinājums atstāja fantastisku iespaidu, neviļus pārceļot skatītāju citā realitātē un uzburot unikālu sajūtu, kuru līdz šim bija iespējams izbaudīt identiskā scenogrāfiskā izkārtojumā Teita galerijā. Tiesa gan, šobrīd minētie mākslas darbi pēc Parīzes izstādes jau ir pārcēlušies atpakaļ uz savu vēsturisko mājvietu – Tate Britain galeriju. Parīzes izstādē līdzkuratora darbu veica mākslinieka dēls Kristofers Rotko. Ar Kristoferu Rotko, tāpat kā ar mākslinieka meitu Keitu Rotko-Prīzelu, Rotko muzejam gadu gaitā ir izveidojusies cieša un nozīmīga sadarbība. Tās rezultātā Rotko 120. jubilejas gadā arī Rotko muzejs mainīja savā Rotko zālē aplūkojamos oriģinālus, jau ceturto reizi kopš muzeja atvēršanas piedāvājot skatītājiem līdz šim neredzētu Rotko darbu izlasi. Zīmīgi, ka Rotko aktualitāti paspilgtina gan viņu apvijošā noslēpumainība, gan citu mākslinieku vēlme līdzināties Rotko, viņu kopējot, gan arī sabiedrības bagātāko slāņu interese iegūt savā īpašumā Rotko darbus, izsolēs šķiroties no daudziem desmitiem miljonu eiro. 2014. gada maijā pasauli pāršalca ziņa par it kā Rotko oriģināliem, kurus kāds mākslas zinātnieks noteicis kā īstus. Sešus gadus pirms sensacionālās ziņas, 2008. gadā, kāds advokātu birojs pie Cīrihes ezera bija noslēdzis pirkuma līgumu par amerikāņu mākslinieka Marka Rotko gleznas iegādi. Mākslas darbs ar nosaukumu "Orange, Red, and Blue" tika pārdots par 7,2 miljoniem ASV dolāru (jeb 6,4 miljoniem Šveices franku) kazino magnātam Frenkam Fertitam. Tomēr tas izrādījās viltojums. Darījumu organizēja bijušais Bāzeles Beyeler fonda kurators Olivers Viks. Būdams plaši atzīts Rotko eksperts, Viks apstiprināja gleznas autentiskumu. Un saņēma 450 000 ASV dolāru komisijas maksu no pārdošanas darījuma. Tālāk sekoja tiesu darbi. Šis fakts nav palicis nepamanīts arī mākslas aprindās. Pirms pāris gadiem mūsu pašu Dailes teātrī poļu režisors Lukašs Tvarkovskis ar panākumiem iestudēja dramaturģes Ankas Herbutas lugu "Rohtko". Izrāde plūkusi laurus kā pašmāju, tā ārvalstu teātros. Būtisku darbu Rotko stāsta veidošanā ir veicis Māra Briežkalna kvinteta uzvedums "Rothko in Jazz". Nozīmīga vērtība ir arī koncertzālē "Lielais dzintars" tikko izskanējušajam koncertam, kurā amerikāņu komponista Mortona Feldmana skaņdarbs "Rotko kapela" skanēja Latvijas Radio kora izpildījumā. Rotko aktualitāti ir apliecinājis arī pērnā gada nogalē rīkotais Vašingtonas Nacionālas galerijas izstādes projekts "Rotko uz papīra". Šogad tas kā ceļojošs projekts pirmo reizi eksponēts Eiropā, Oslo Nacionālajā galerijā. Un vēl, un vēl un vēl joprojām Rotko ir un paliek Rotko. Par viņu turpina runāt, bet viņa darbi turpina aizkustināt un iedvesmot miljoniem cilvēku visā pasaulē. Rotko muzejā tikko noslēdzies nu jau 20. Starptautiskais glezniecības simpozijs "Mark Rothko". Šis gluži svaigais stāsts par Rotko ir dzimis Daugavpilī deviņu mākslinieku radošajā veikumā, kas aplūkojams Rotko muzejā līdz 2024. gada 17. novembrim. Vēl var paspēt!

9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "ORGANismi" vēl visu šo nedēļu turpinās Latgales vēstniecībā "Gors", aicinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību un ļaujot ielūkoties arī pašu mākslinieku dzīves aizkulisēs. Festivāla moto “DOT un DOTIES”, vēstī par dziļi personiskām mākslinieku sajūtām un dzīvi ārpus skatuves spozmes: par laiku ceļā; došanu un piedošanu. Latgales vēstniecībā "Gors" 18. oktobrī gaidāms vēl viens jaundarba pirmatskaņojums, kas tapis 9. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "ORGANismi" ietvaros – koncertizrāde ģimenēm “Kaimiņi”. Savukārt aizvadītajā sestdienā piedzīvojām koncertuzvedumu “DOT un DOTIES”, kura veidotāji visi ir spilgtas personības – pasaulslavenā ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Šis koncertuzvedums bija ļaušana skatītājām pienākt māksliniekam pavisam tuvu klāt un ieskatīties daudzās dziļi personiskās šķautnēs, tostarp caur ērģelnieces Ivetas Apkalnas dienasgrāmatas tekstiem.

Šīs nedēļas lielais notikums ir Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Tas norisināsies no 17. līdz27. oktobrim. Uzzināsim, kādus maršrutus festivālā piedāvā sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, ko par grāmatas „Paradžanovs. Pasaules. Scenāriji un vēstules no zonas” veidotāji stāsta par Sergeja Paradžanova filmu ietekmi un filmu „Granāta krāsā”, kuru uz lielā ekrāna demonstrēs Rundālē. Studijā Riga IFF mākslinieciskā direktore Sonora Broka un kinozinātniece, kuratore Dārta Ceriņa. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" kultūras nodaļas redaktori Lailu Burāni.

Jau šajā nedēļas nogalē notiks 13. Rīgas Starptautiskais jauno pianistu konkurss, kas tradicionāli ir atvērts dalībai visu tautību jaunajiem pianistiem vecumā no 5 līdz 23 gadiem (dzim. pēc 13.10.2000.) klavieru solo un četrrocīga ansambļa kategorijās. Konkurss notiks Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē klātienē vai attālināti ar video ierakstu. Abas iespējas ir līdzvērtīgas un dalībniekiem konkursa žūrijas kritēriji nemainīgi.  Klasikas studijā kopā ar pianisti Artu Arnicāni pārrunājam konkursa vēsturi, tendences un šā gada aktualitātes, dalību klātienē un attālināti, bet visupirms jautājums, vai Artai nav bailes no skaitļa 13 (konkurss notiek 13. reizi). Un izrādās, 13 ir viņas laimīgais skaitlis! Vaicājam arī par to, kurā vecuma grupā ir lielāka konkurence, lūdzam iepazīstināt ar žūriju un taujājam par programmu, ko visi pieci žūrijā iesaistītajiem spēlēs 11. oktobrī Dubultu koncertzālē. Arta Arnicāne atklāj arī savus vasaras notikumus, stāsta par koncertiem Latīņamerikā, kur skanējuši komponista Jāņa Mediņa darbi, par ierakstiem Latvijas Radio 1. studijā, spēlējot Jāņa Mediņa Dainu programmas un viņas pedagoģisko pieredzi un novērojumus, strādājot Cīrihē.

10. oktobrī tiks atklāts jau 9. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, turpinot iepazīt ērģeļu kā koncertinstrumenta bagātību, dažādību un iespējas. Ar koncertprogrammu “Jazz. Spors. Bach.” festivālu sāks ārvalstu viesi no Grācas un Štutgartes, savukārt sestdien, 12. oktobrī, Latgales vēstniecībā GORS gaidāma pirmizrāde koncertuzvedumam “DOT un DOTIES”, kas būs festivāla “ORGANismi” kulminācija. Koncertuzveduma veidotāji visi ir spilgtas personības – ērģelniece Iveta Apkalna, Latvijas Nacionālā baleta soliste Jūlija Brauere, režisore Inese Mičule un scenogrāfs Reinis Dzudzilo. Klasikas studijā tiekamies ar Ivetu Apkalnu un Reini Dzudzilo. Sarunā par ērģeļu dvēseli, kas satiksies ar citu mākslas veidu dvēselēm, par sapņiem un bailēm, par dienasgrāmatas rakstīšanu un krāsām, personīgiem stāstiem, liktenīgām tikšanās reizēm un laimīgo skaitli – septiņi.    

No 26. septembra līdz 6. oktobrim Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās Latvijas pilsētās norisinās 27. Starptautiskais īsfilmu festivāls MANHATTAN SHORT. Šajā festivālā skatītāji visā pasaulē kļūst par kinokritiķiem, balsojot par vienu no 10 labākajām īsfilmām. Festivāla norises vietas vairāk nekā 500 pilsētās, kas vienlaikus apvieno vairāk nekā 100 000 skatītāju, lai vērtētu  īsfilmas no dažādām valstīm, tostarp Lielbritānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Itālijas, Francijas un ASV. Rīgā festivāls norisinās kinoteātros “Splendid Palace” un “KSuns”4. oktobrī un 5. oktobrī, ar diviem seansiem katru dienu, kā arī 6. oktobrī, kad notiks četri seansi visas dienas garumā. Pirms “Manhattan Short” filmu programmas skatītājiem tiks demonstrēta festivāla “Baltic filmtales” festivāla uzvarētāja filma - Laura Bogdanoviča īsfilma “Skursteņslauķis”. Tā ir vienatnē Daugavpilī tapusi filma, kuras radošo komandu veido viens cilvēks. Kino režisors, scenārists un producents Staņislavs Tokalovs pie festivāla rīkošanas ticis, pateicoties telefona zvanam uz ASV. Sarunā uzzinām vairāk arī par filmu atlases principiem un to, vai Latvija kaut reizi iekļuvusi izvēlēto desmit filmu vidū, bet skatītāji, kas kaut reizi apmeklējuši festivālu, kļūst par tā ikgadējiem apmeklētājiem.

Stāsta izdevniecības “Liels un mazs” izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Par latviešu mākslinieku starptautiskajiem panākumiem liecina gan ārzemēs izdoto latviešu bērnu grāmatu skaita pieaugums, gan līdzdalība visprestižākajās ilustrāciju izstādēs, arī profesionāļu atzinība un balvas.  Pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē kāda bilžu grāmatu autore par lielo ieguldījumu Latvijas starptautiskā prestiža kaldināšanā tika pagodināta ar Kultūras ministrijas apbalvojumu – Izcilības balvu. To 2021. gadā saņēma Anete Melece, bet gadu vēlāk arī bērnu grāmatu izdevniecība “Liels un mazs” par sava darba starptautiskajiem panākumiem un saņemto titulu labākais bērnu grāmatu izdevējs Eiropā 2022. gadā. Jaunākās paaudzes ilustratori radoši iekļāvušies aktuālajā interesē par bilžu grāmatām.  Bilžu grāmata, kuras satura – idejas, stāsta, ļoti daudzos gadījumos arī lasāmā teksta – autors ir pats mākslinieks, pasaulē svin savu uzvaras gājienu.  Turklāt bilžu grāmata nebūt nav vienmēr tikai grāmata bērniem – tā var būt arī grāmata visiem vecumiem, grāmata pieaugušajiem un vizuālā māksla “kā tāda”. Vairums latviešu bilžu grāmatu tomēr vairāk adresētas gados jaunākajiem lasītājiem.  Jau 2015.gadā ar savu bilžu grāmatu “Nenotikušais atklājums” veiksmīgi ārpus Latvijas robežām izgāja Mārtiņš Zutis. Viņa varonis, dabas pētnieks Kārlis Darviņš mēģina izsekot kāda nezināma radījuma pēdas sniegā un izdarīt atklājumu, bet pēdu skaits arvien pieaug un liek domāt par bīstamu desmitkājainu citplanētieti vai pieciem bandītiem. Pētnieks nolemj labāk bēgt, bet bilžu grāmatas lasītājam nu jau 8 dažādās valstīs pašam tiek viss patiesības noskaidrošanas prieks. Spānijā grāmata tulkota un izdota arī basku, galīsiešu un katalāņu valodās.  Šo grāmatu izdeva “Liels un mazs”, bet šobrīd dažādās valstīs izdotas jau deviņas izdevniecības  bilžu grāmatas, kā arī daļa no sērijas “Bikibuks” mazajām dzejas bilžu grāmatiņām.  Tulkojuma skaita ziņā rekordiste ir Anetes Meleces bilžu grāmata “Kiosks”. Darbs pie “Kioska” aizsākās ar animācijas filmu, kas arī guvusi plašu starptautisku atzinību.  Vēlāk māksliniece īsfilmas stāstam atrada jaunu izteiksmi citā medijā – grāmatā. Anete vēsta par Olgu, kuras kiosks ir mazs, jauks pasaules centrs sava rajona iedzīvotājiem, bet vienlaikus arī vieta, kurā Olgas dzīve ir pamatīgi iesprūdusi. Olga drosmīgi īstenoja savu sapni, dodoties pasaulē ar visu kiosku, bet Anetes grāmata turpina apceļot pasauli un ir izdota jau 23 valodās, turklāt vietām kļuvusi tik populāra, ka saniegusi jau vairāk kā 20000 eksemplāru lielu tirāžu.  Zviedri “Kiosku” atzina par gada labāko tulkoto bērnu grāmatu un piešķīra tai Pītera Pena balvu, līdzīgas atzinības Anete saņēma arī Venecuēlā un Itālijā. “Kioska” pārtapšana leļļu teātra izrādēs Latvijā un Šveicē, operas izrādē Vācijā un kustību teātra izrādē Čehijā deva Olgai vēl lielāku brīvību, lai arī viņa bija un palika turpat – savā kioskā. Nu jau trīspadsmit valodās iznākusi arī otra Anetes Meleces bilžu grāmata – ‘'Pazudušais miedziņš”.  Viņas ilustrācijas ir bijušas kā vējš burās, lai pasaulē dotos arī Jura Kronberga dzejoļu krājumi, Laura Gundara stāsti par vectēvu Vali un mazmeitu Spindzeli, un Mairas Dobeles stāsts “Nepareizas dzīves skola”, kura ilustrācijām tika Tallinas ilustrāciju triennāles balva.  Bratislavas pilī Donavas krastā vairāk nekā trīs tūkstošu mākslinieku konkurencē, kuri pārstāv gandrīz piecdesmit valstis, latvieši nesen noplūkuši divus Bratislavas ilustrāciju biennāles Zelta ābolus. Jānis Blanks to ieguva 2019. gadā – par Artura Gobas dzejoļa "Zemes vēzis" ilustrācijām Bikibuka sērijā, bet Anete Bajāre-Babčuka 2023. gadā par ilustrācijām Ineses Zanderes grāmatai “Divas Almas”. Bērnu grāmatu Meka, kurā visa pasaule ierauga nozares izcilības, ir Boloņas Starptautiskais bērnu grāmatu tirgus. Tā rīkotajā vispasaules ilustrāciju izstādē līdz šim ir izdevies iekļūt tikai divām latviešu māksliniecēm: Anetei Melecei un Elīnai Brasliņai.  Pirmā Latvijā izdotā grāmata, kas stājās uz augstā “Bologna Ragazzi Award” laureātu pjedestāla, bija mākslinieces Evijas Pintānes ilustrētā Luīzes Pastores grāmata “Laimes bērni”. Tas ir brīvs fantāzijas lidojums pār leģendārā ceļotāja Aleksandra Laimes dzīvi Venecuēlas džungļos, kuros nezināmas pasaules atklāj arī viņa bērni. Žūrija grāmatu atzina par īpaši novatorisku un piešķīra tai titulu “New Horizons” jeb “Jaunie apvāršņi”. Grafiķe un scenogrāfe Evija Pintāne ir arī ceļotāja, kas zīmē savu ceļojumu piezīmes. Tādas piedzīvotā skices atrodamas arī “Laimes bērnos” līdzās dažādu artefaktu un dabas objektu attēliem, detalizētām reālistiskām ilustrācijām un ainavu fiksējumiem. Grāmatas dizainera Arta Brieža iedvesmai bija noderējušas arī senas kartes. Šogad Boloņā “Opera Prima” jeb labākās debijas balvu guvušo Aleksandras Rundes bilžu grāmatu māksliniece pati raksturo kā rokasgrāmatu, ko darīt, ja esi kails pilsētā. Tieši tā šī grāmata saucas. Aleksandras grāmata atbilst teiktajam, ka bilžu grāmata nepavisam nav adresējama tikai maziem bērniem. Kā intervijā saka autore, “ideja vairāk ir par kauna pārvarēšanu un pašcieņas saglabāšanu. Par to, kā pārvarēt slēptās bailes un aizspriedumus, kā paskatīties uz sevi un dzīvi caur humora prizmu.”  Boloņas ikgadējā 100 skaistāko grāmatu izstādē “BRAW Amazing bookshelf” pabijušas Anetes Meleces “Pazudušais miedziņš”, Rebekas Lukošus “Nepaklausīgais vectēvs”, Elīnas Brasliņas ilustrētā Signes Viškas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kā arī dzejas krājums pusaudžiem “Netikumīgie”. Šī gada simtniekā Latviju pārstāvēja divas asprātībā un fantāzijā burtiski dzirksteļojošas grāmatas – Māra Runguļa sastādītā un Reiņa Pētersona ilustrētā skaitāmpantu izlase “En den dīno šoko loko tīno” un Svena Neilanda bilžu grāmata “Kas zoodārzā notiek naktī” – Egīla Zirņa dzejolis par zvēru trakulīgo pārģērbšanos.   Starptautiski pamanītas un tulkotas tiek arī citu Latvijas mākslinieku ilustrētas grāmatas, piemēram, grāmatas ar Lotes Vilmas Vītiņas, Līvas Ozolas un Annas Vaivares ilustrācijām.  Ja  ir vēlēšanās iepazīt bērnu grāmatu veiksmes stāstus pasaulē, var ielūkoties arī IBBY Goda sarakstos un Starptautiskās Minhenes bērnu un jaunatnes bibliotēkas veidotajos ikgadējos katalogos “White Ravens” – pilnīgi noteikti visur atradīsiet latviešu grāmatu autorus! 

No 20. līdz 22. septembrim Rēzeknē norisinās 13. Starptautiskais teātra festivāls „Soli pa solim”. Tas ir Rēzeknes Tautas teātra rīkots festivāls, kur katru otro gadu pulcējas amatierteātri un skatītāji no visas Latvijas un ārzemēm, lai vairāku dienu garumā izdzīvotu traģēdijas, komēdijas, drāmas un pat pantonīmu. Šogad teātra festivāls notiek brāļu Varslavānu zīmē, kuri deva lielu ieguldījumu teātra attīstībai Rēzeknē. Antons Varslavāns 1940. un 1950. gados bija Latgales teātra aktieris un režisors, savukārt Francisks Varslavāns bijis gleznotājs un teātra dekorators.

Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras vadītājs Jānis Baltiņš Svinības 5. oktobrī ir iecerētas ar skaistu koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur diriģēs gan esošie mācībspēki un docētāji, gan arī tie kordiriģenti, kas savā darbības periodā bijuši saistīti gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, gan ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Kora diriģēšanas katedra tika dibināta 1944. gada nogalē. Iniciators un pirmais nopietnais profesionālis, komponists un pedagogs, šīs katedras izveidotājs bija Jēkabs Mediņš. Viņš teicis tādus vārdus: "Students nav trauks, kas jāpiepilda līdz malām, bet lāpa, kas jāaizdedzina". 1944. gada nogalē tika veikti priekšdarbi Kora diriģēšanas katedras izveidē konservatorijā, bet 1945. gada 1. jūnijā Latvijas Valsts konservatorijā nolēma nokomplektēt Kora diriģēšanas fakultāti. Jāzeps Vītols uzskatīja, ka kori jāmāk vadīt katram mūziķim un katram skolotājam. Latvijas brīvvalsts laikā kordiriģenti bija mācījušies Pēterburgā, apguvuši pašus diriģēšanas pamatus, arī komponisti diriģēja. Pēckara situācijā bija izretinātas mūziķu rindas, un straujā kvantitatīvā izaugsme pašdarbības koru attīstībā lika nonākt pie atziņas, ka augstskolā ir vajadzīga īpaša, kordiriģentus izglītojoša nodaļa. Personības, kuras noteikušas šīs nodaļas virzību un attīstību, bija rektori, kas vienlaikus bija arī kordiriģenti: Jānis Ozoliņš, pēc tam Imants Kokars – ilglaicīgi rektori, kas ļoti lielu vērību pievērsa tieši kora diriģēšanas apmācībai. Tas arī cēla šīs profesijas prestižu, jo Latvijas Valsts konservatorija bija nesaraujami saistīta ar mācībspēku dalību Dziesmu svētkos – tie bija Dziesmu svētku virsdiriģenti. Pirmais kordiriģentu izlaidums bija 1949. gadā, un kopš tā laika katedru absolvējuši ap 700 kordiriģentu, bet izdoti gandrīz 800 diplomi saistībā ar kora diriģēšanu, jo no 1973. līdz 1993. gadam studenti mācījās tālāk padziļināti kora diriģēšanu asistentūrā, bet kopš 1994. gada nodibināta maģistrantūra. Asistentūru beiguši 23 topošie mākslinieki, maģistrantūru līdz šim pavasarim – 61. Ar prieku varu atzīmēt, ka iepriekšējā studiju gadā mums jau ir pirmais profesionālās doktorantūras absolvents, un tas ir Kaspars Ādamsons. Par tradīciju kļuvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kora diriģēšanas katedras organizētais Jāzepa Vītola Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss, notikuši jau seši. Lai varētu veiksmīgi noritēt studiju process, ir jābūt kādam, kas to vada, tāpēc augstskolās ir tāds amats kā katedras vadītājs. Katedras vadītāji šo 80 gadu laikā kopumā bijuši trīspadsmit. Ilggadējā kora diriģēšanas katedras vadītāja un profesore Ludmila Pismennaja trīs reizes bijusi šajā amatā, bet asociētais emeritus profesors Juris Kļaviņš – divas reizes. Tagad man ir tas gods kopš 2017. gada 1. septembra vadīt Kora diriģēšanas katedru un koordinēt, saistīt, iedvesmot – veikt šo skaisto darba misiju, kas ir kordiriģents. Mūsu katedra un tās docētāji ir tie cilvēki, kuri turēja, tur un turēs, veidos Dziesmu svētku procesu, nodrošinot nepārtrauktību un saikni. Tā ir ļoti nozīmīga garamanta, kuru nekad nedrīkstam pazaudēt.

Ziemeļlatgalē – to starp Balvu novada Upītē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa Kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Festivālā “Ļipa Kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”.

Pagājušajā nedēļā Balvu novada Upītē un vēl vairākās vietās Ziemeļlatgalē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Šogad festivālā “Ļipa kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”. Ar neiztrūkstošo rotaļdanci „Lipa kust” aizvadīts jau ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Lipa kust”. Nedēļas garumā Baltinavā, Balvos, Viļakā un Upītē festivāla dalībnieki klausījās stāstus, vēstīja par savas valsts tradīcijām, pat piedalījās stipro skrējienā, bet visu vairāk – muzicēja un dejoja. Festivāls aizsākās 2017. gadā. Jau pirms tam folkloras kopa „Upīte” regulāri paši brauca uz dažādiem festivāliem ārzemēs, līdz izdomāja, ka arī savās mājās grib sarīkot starptautisku festivālu, kurā apvienotu labākās idejas no citos festivālos aizgūtā, kā arī ciemiņiem parādītu Ziemeļlatgali un tās tradīcijas. Skanīgs festivāla nosaukums ilgi nav bijis jāmeklē – stāsta festivāla idejas autors un galvenais organizators, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns. „Lipa kust” notiek reizi divos gados, un rīkotājiem vienmēr bijis svarīgi uzaicināt citos festivālos iepazītus ārvalstu muzikantus.

Jau septīto gadu Daugavpils cietoksnī notika Starptautiskais vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls „Dinaburga 1812”, dodot iespēju izbaudīt 19. gadsimta sākuma atmosfēru, apskatīt cietokšņa garnizona un Francijas Lielās armijas nometnes. Festivāla centrālais notikums bija 1812. gada jūlijā notikušās cīņas atveidojums, kurā Dinaburgas cietokšņa garnizons drosmīgi stājās pretī Napoleona armijai un atvairīja tās uzbrukumu. Dalībnieki demonstrēja savu militāro stāju, vēsturiskos tērpus un ieroču mulāžas, piedaloties svinīgā parādē un cietokšņa aizstāvēšanas kaujas rekonstrukcijā.

Tektoniskās svārstības Lietuvas teātros, secina teātra kritiķi, apmeklējot festivālu „TheAtrium”. Starptautiskais teātra festivāls Klaipēdā piedāvā plašu Lietuvas teātra skati, programmā iekļaujot gan pārbaudītas vērtības, gan dodot vārdu jaunajiem. Šogad īpaši interesanta festivāla starptautiskā programma. Starptautiskais teātra festivāls „TheAtrium” Klaipēdā vēl turpinās, ir noslēgusies Lietuvas teātra skate, bet starptautiskā programma ilgs līdz 13.jūnijam. Lietuvas teātra skate šogad piecās dienās piedāvāja noskatīties 10 izrādes. Skati atklāja režisora Dmitrija Krimova jaunākais  iestudējums Klaipēdas drāmas teātrī „Rekviēms”.

Ieinteresētus un jaunai pieredzei atvērtus skatītājus šonedēļ gaida starptautiskais performances mākslas festivāls “Starptelpa”. Jau sesto gadu tas mērķtiecīgi stiprina Latvijā maz zināmo performances mākslas tradīciju, ļaujot plašāk iepazīt šo daudzviet pasaulē izplatīto mākslas veidu, kas no skatītāja prasa aktīvu dalību un gatavību arī izaicinošām sajūtām. Festivāls piedāvās ne vien starptautisku mākslinieku performances, bet arī akadēmiskus lasījumus un kuratoru pieredzes apmaiņu. Atklājot festivālu ar folkloras pētnieku, mākslas zinātnieku un performances meistaru zinātniskajiem lasījumiem par raganu arhetipiem mākslā un kultūrā, „Starptelpas” veidotāji dod iespēju arī pašiem dalībniekiem satikties, dalīties praksē un pieredzē un smelties jaunas idejas, ne vien tās nodot skatītājiem. Šī gada performances mākslas festivāla tēmas vadmotīvs ir „Rītdienas dumpinieki”, ar ko saistīta arī zinātnisko priekšlasījumu tēmas izvēle, stāsta festivāla direktore, mākslas zinātniece Laine Kristberga. Otrs festivāla akadēmiskais pieturpunkts būs diskusija par transgresīvo mākslu jeb mākslu, kas pārkāpj robežas, tai skaitā – ķermeniskās. Būs arī pasākums kuratoriem, kuri rīko „gaistošas” mākslas pasākumus. Kā to komercializēt? Festivālā piedalīsies mākslinieki gan no dažādām Eiropas valstīm, gan ASV un Kanādas. Festivāla kulminācija risināsies Rīgas cirkā 31. maijā un 1. jūnijā, paverot plašas iespējas visdažādākajiem mākslinieciskajiem risinājumiem – gan vērienīgiem notikumiem arēnā, gan personīgai klātbūtnei ar mākslinieku viens-pret-viens performancēs. Tāpat mākslinieki veidos saspēli ar cirka nama vēsturi un tā simbolisko nozīmi.

Klaipēdā sācies starptautiskais teātra festivāls „The Atrium”, kura atklāšanas izrāde vakar, 15. maijā, bija Dmitrija Krimova „Pirmizrāde! Rekviēms”. Par klātbūtnes sajūtu Klaipēdas festivālā stāsta Laima Slava.

No 5. līdz 11. aprīlim norisināsies 28. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Šogad festivāla galvenā tēma ir "Prāts", aplūkojot cilvēka prāta nebeidzamo konfliktu ar sevi, spējas un radošo potenciālu. Kultūras rondo par plašo festivāla programmu izvaicājam Programmas direktori Laimu Graždanoviču un Vidējā garuma filmu programmu kuratori Daci Čauri un Sofiju Annu Kozlovu, žurnāla “Tvērums” redaktori un īsfilmu programmu līdzautori. Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas" savu pastāvēšanas gadu gaitā atspoguļo neatkarīgās Latvijas un īsmetrāžas kino vēsturi un piedāvā jaunāko īsmetrāžas kino piedāvājumu no vairāk nekā 90 valstīm. Īpaši atlasītā konkursa programmā skatītāji varēs iepazīt aktuālo pasaules un Baltijas valstu kino. Festivāla veidotāji vēlas izglītot un iedvesmot cilvēkus būt klātesošiem kino pasaulē, jo tā ir kontrastaina un tai nav noteiktu robežu. Tāpat ik gadu festivāla programmā īpaša vieta atvēlēta kino industrijas pārstāvjiem. Ik gadu īsfilmu konkursā tiek iesniegti aptuveni 2000 filmu pieteikumi, no kuriem konkursa skatēs tiek demonstrētas aptuveni 60 filmas.

Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu studijā pārrunāsim ar Liepājas Simfoniska orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu un jauno vijolnieci Luetu Žagari. No 9. līdz 23. martam koncertzālē "Lielais dzintars" norisināsies 32. Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls ar izcilu pašmāju mākslinieku un arī starptautisku zvaigžņu uzstāšanos, informēja festivāla rīkotāji.  Šogad festivāla dalībnieku vidū klausītāji redzēs kanādiešu pianistu Luī Lortī, vācu vijolnieci Katrīnu ten Hāgenu un franču obojisti Selīni Muanē, somu diriģentu Juhu Kangasu, Valsts akadēmisko kori "Latvija" un starptautiski atzītus operdziedātājus, pianisti Aurēliju Šimkus, džeza mūziķi Džonu Ruoko un citus skatuves māksliniekus. Šī gada Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla programmā iekļauti pieci koncerti – klausītājiem būs iespēja dzirdēt Friderika Šopēna, Volfganga Amadeja Mocarta un Pētera Vaska radītu simfonisko mūziku. Koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša kamerzālē gaidāms kamerdžeza un arī klaviermūzikas solo vakars, savukārt festivāla noslēgumā skanēs itāļu opermūzikas ģēnija Džuzepes Verdi monumentālais garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs "Rekviēms". Festivāla atklāšanā 9. martā pulksten 18 ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz skatuves kāps kanādiešu pianists Luī Lortī, lai kopīgi atskaņotu Friderika Šopēna Pirmo klavierkoncertu. Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Luī Lortī veidojis savu karjeru kā viens no daudzpusīgākajiem pianistiem pasaulē.

Kā veiksmīgāk orientēties "Artdocfest/Riga" starptautiskā dokumentālo filmu festivāla programmās un kā savu filmu „Kaprači” veidojis režisors Ivars Zviedris – Kultūras rondo studijā pārrunāsim ar festivāla producenti Vaivu Bauzi un režisoru Ivaru Zviedri.   No 1. līdz 8. martam Rīgā notiks 4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls “Artdocfest/Riga”, kura divās konkursa programmās – “Baltic Focus” un “Artdocfest Open” – būs iespēja noskatīties vairāk nekā 30 intriģējošas dokumentālās filmas. Skatītājus gaidīs arī vairāki īpašie seansi un trīs tematiskās programmas – “ArtDoc & ProArt”, “Ukraina pāri visam” un “Miers kara laikā”. Režisora Ivara Zviedra "Kaprači" ir filma par gan fiziski, gan mentāli smagā darba veicējiem – kapu racējiem. Viņi veic savu darbu, stāvot pār cilvēkiem, kad tie grimst sērās, un ir pēdējās rokas, kas pieskaras kapa dvielim, apglabājot mirušo pusotru metru zem zemes. Līdzīgi citām senām profesijām – kaprači savas zināšanas un prasmes ir mantojuši vairākās paaudzēs. Nav runa tikai par bedru rakšanu, bet arī Latvijas bagāto kapu kultūru, kurā visam ir sava kārtība. Latvijas kapsētās tiekas dažādu gadsimtu tradīcijas, un tās jāpārzina katram kapracim, lai arī turpmāk saņemtu atzinības zīmogu par kapu rakšanas darbu. Pieredzējušākie ir ieguvuši jau 5000 šādu zīmogu, kas atbilst vienas Latvijas pilsētas iedzīvotāju skaitam. Filmas pirmizrāde 5. martā pulksten 20.30 kinoteātrī "Splendid Palace". Festivālu 1. martā atklās ar vēl vienas latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi. Filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" ir režisores Antras Cilinskas un Annas Vidulejas darba auglis, strādājot Jura Podnieka studijā. "Artdocfest/Riga" filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī "Splendid Palace", kā arī mākslas centrā "Zuzeum".

4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga", kas norisināsies no 1. līdz 8. martam, Krievijas iebrukuma otrajā gadadienā izsaka savu atbalstu Ukrainai, pieminot un godinot tās upurus un nešaubīgi ticot kopīgiem spēkiem gūtai uzvarai. Sadarbībā ar biedrību "Tavi draugi" pirms un pēc festivāla filmu seansiem būs iespēja ziedot Ukrainas armijai un civiliedzīvotājiem. Klasikas studijā ar festivāla producenti Vaivu Bauzi izrunājam festivāla ceļošanu no Maskavas uz Latviju, par to, cik dažāds spēj būt dokumentālais kino, kā arī tēmas, par kurām būs runa šā gada festivāla filmu izlasē. “Artdocfest/Riga” filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī “Splendid Palace”, kā arī mākslas centrā “Zuzeum”.  Bet 7. martā tiks paziņoti laureāti abām konkursa programmām: “Baltic Focus” un “Artdocfest Open”.  

No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas. Festivāls jau otro gadu pulcē māksliniekus, kuru darbi iedzīvojas pilsētvidē. Kultūras rondo studijā festivāla kuratore Marta Kontiņa, apvienību "Orbīta", kas radīs instalāciju “Parādības blakus”, pārstāv Artūrs Punte, bet par papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās stāsta jauno mediju māksliniece Līga Vēliņa. Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem "Mutek", kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina  (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitātes pieredzēs, kas dod iespēju tos pieredzēt mākslas baudītājiem visā pasaulē un parāda mūsdienu tehnoloģiju piedāvāto mākslas formu daudzveidību un iespējas. Jauno mediju mākslinieki Līga Spunde, Līga Vēliņa, Alvis Misjuns un Lauris Taube festivālā piedalīsies ar papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās, kuri tematiski pievēršas gan Valmieras pilsētvides izziņai, gan kultūrvēstures aspektiem. Tie ir mākslas darbi publiskā telpā, kas ar digitālo tehnoloģiju palīdzību veido saspēli ar apkārt esošo un ļauj ieraudzīt pilsētu pavisam citā gaismā.  Apvienība "Orbīta" (Semjons Haņins, Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs) īpaši festivālam radījusi dialoģisko gaismas instalāciju pilsētvidē "Parādības blakus", kas būs multimediāls priekšmetu priekšnesums, ko izspēlē divi nepareizi novietoti automobiļi, kas savstarpēji sarunājas. Savukārt multimediju mākslinieka Mārtiņa Dāboliņa un komponista Džeikina Pusona (Jachin Pousson) veidotā instalācija ar performances elementiem "Teleempātija" ļaus ielūkoties reālā laika smadzeņu procesos. Mākslinieki trīs dienu garumā – no 29. februāra līdz 2. martam – Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas bijušajā peldbaseinā sevi pakļaus 27 dažādām pieredzēm ar mērķi noskaidrot, vai emocijas, ko mēs izrādām ar sejas ekspresijām, ir tādas pašas, kā mēs jūtamies iekšēji. Skatītāji varēs vērot performances un projekcijas ar abu mākslinieku smadzeņu darbību reāllaikā. Šogad festivālā veidota arī īpaša mākslas un izglītības programma jauniešiem, kuras ietvaros radīti pieci jaundarbi, kas multimediju valodā runā par aktuālām tēmām – dabas aizsardzību, ķermeņa brīvību, paaudžu konfliktiem u.c.

No 4. novembra līdz 2. decembrim Rīgā notiek jau 23. starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls, šogad piedāvājot piecus koncertus ar māksliniekiem no Francijas, Itālijas, Somijas un Latvijas. Ar festivāla programmu iepazīstina Kristiāna Vaickovska. Em. Dārziņa Mūzikas skolas zālē festivālu ieskandināja koncerts «Vārds jaunajiem», bet 12. novembrī Mazajā ģildē viesosies baroka mūzikas ansamblis «Masques» no Francijas. 15. novembrī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē koncertprogrammā «Per Brahe's Travels» ("Pēra Brahes ceļojumi") muzicēs somu mākslinieki Mats Lillhannuss (Mats Lillhannus, tenors) un Miko Ikeheimo (Mikko Ikäheimo, lauta). Pērs Brahe (Per Brahe, 1602–1680) bija nozīmīga vēsturiska personība ne tikai kā Zviedrijas ģenerāļgubernators, bet arī kā dziesminieks. Brahe bija lautists, kurš savos ceļojumos bija savācis un apkopojis krājumā tā laika aktuālākos skaņdarbus lautai no Itālijas, Vācijas, Francijas un Anglijas. 22. novembrī plkst.19.00 Mazajā ģildē solo un duetā - pianisti Daumants Liepiņš un Aurēlija Šimkus, bet 2. decembrī festivāla noslēguma koncertā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uztāsies itāļu flautists Massimo Merčelli un klavesīniste Aina Kalnciema. Brīnisķīgajam duetam vakara gaitā piepulcēsies arī Ainārs Paukšēns ar baroka čellu.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir noslēdzies. Pilnmetrāžas konkursā uzvarēja un festivāla galveno balvu – "Zelta gaili" – saņēma somu režisores Tias Kouvo filma "Ģimenes laiks". Īpašu ekspertu atzinību izpelnījās igauņu režisores Annas Hints dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Par aizvadīto festivālu sarunājamies ar portāla "LSM.lv" autori Aigu Leitholdi un mākslinieku Pēteri Vīksnu.  Ierakstā uzklausām kino kritiķi Elīnu Reiteri un festivāla starptautiskās žūrijas locekli, producentu Jāni Kalēju.

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk? Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem. Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa. „Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.” Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā. Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā. Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino. Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”. Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.

Kultūras rondo ceļvedi starptautiskajam kino festivālam Rīga IFF veidojam kopā ar festivāla radošo direktori Sonoru Broku un kino kritiķi Dārtu Ceriņu. Desmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) norisināsies no 12. līdz 22. oktobrim. Atklāšanas vakaram izraudzīta filma "Neredzamā cīņa" – "igauņu atturībā un bezkaunīgā drosmē uzlādētu kungfu komēdija". "Filmu par homo soveticus sašķelto esību un popkultūras spēju izglābt nebrīva cilvēka dvēseli režisējis godalgotais un izteiksmē allaž mainīgais igauņu režisors Rainers Sarnets," norāda festivāla rīkotāji. Jau ierasti festivāls tiek atklāts ar kādu Latvijā veidotu filmu, tomēr pirmo reizi Riga IFF pastāvēšanā šāds gods atvēlēts žanra kino. Šī gada atklāšanai izraudzītā darba veidošanā piedalījusies Latvijas studija "White Picture" (kopražojums ar Igaunijas, Grieķijas un Somijas studijām), savukārt lielākā daļa tās uzņemšanas notikusi Latvijas pilsētās – Rīgā, Liepājā un Straupē –, kā arī aktieru ansamblī sastopami vairāki vietējo aktieru vārdi.

Starptautiskais glezniecības simpozijs “Marks Rotko 2023” Daugavpilī. Mūsu kolēģe Silvija Smagare tikusies ar mākslinieku Kevorku Džordžu Kasabjanu, kurš nāk no Sīrijas un atklāj savu ceļu pie Rotko. Bet Ritums Ivanovs radījis Rotko portretu. 25. septembrī, apritēja 120 gadi, kopš Daugavpilī, toreizējā Dvinskā, pasaulē nāca Markus Rotkovičs, ko labāk pazīstam kā pasaules slaveno mākslinieku – abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācēju – Marku Rotko. Par godu mākslinieka dzimšanas dienai 2005. gada Daugavpilī aizsākās mākslas plenēri, kas nu jau pārauguši par starptautisku glezniecības simpoziju, pulcējot gleznotājus un Rotko daiļrades cienītājus  no visas pasaules. Šogad glezniecības simpozijs notiek jau 19. reizi,  un tajā starptautiskas žūrijas izraudzīti piedalās deviņi mākslinieki no ASV, Itālijas, Austrālijas, Armēnijas, Polijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas. Divu nedēļu garumā mākslinieki dzīvo ārpus ierastās vides: mijiedarbojas, iedvesmojas un rada unikālus darbus, kurus jau rītdien  nodos  skatītāju vērtējumam kopīgā Markam Rotko veltītā Starptautiskā glezniecības izstādē. Daļa no šiem darbiem vēlāk nonāks Marka Rotko muzejā Daugavpilī. 15.septembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kas ar oktobri kļūs par Rotko muzeju, sākās pēc skaita jau 19. Starptautiskais Markam Rotko veltītais glezniecības simpozijs. Tas tradicionāli piesaistīts Marka  Rotko dzimšanas dienai, stāsta Rotko centra pārstāve Zane Melāne. Šogad glezniecības simpozijā piedalās deviņi mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri uz divām nedēļām apmetušies Marka Rotko mākslas centrā, lai te radītu savus mākslas darbus, stāsta šī simpozija kurators Aivars Baranovskis. Māksliniekus uz simpozijiem vienmēr izraugās starptautiska žūrija. Atlases žūrija šoreiz izvēlējusies deviņus māksliniekus: Sjū Baieri (Sue Beyer), Austrālija; Kevorku Džordžu Kasabjanu (Kevork George Kassabian), Armēnija; Rūtu Filo (Ruth Philo), Lielbritānija; Zbigņevu Oļšinu (Zbigniew Olszyna), Polija; Annu Tarantino (Ann Tarantino), ASV/Itālija; Ritumu Ivanovu (Latvija); Kristu Autio (Beļģija); Agatu Borovu (Agata Borowa), Polija; Ingunu Liepu (Latvija). Armēniju šajā simpozijā pārstāv Kevorks Džordžs Kasabjans,  mākslinieks ar neparastu un pat sarežģītu dzīves gājumu, kuram aiz muguras ir jau vairāk nekā 80 dzīves gadi. No Rotko gūtās atziņas, un iedvesmojoties no viņa darbiem, Kevorkam Džordžam Kasabjanam arī top vairāki darbi šajā simpozijā Daugavpilī. Būšana citā vidē šis simpozijs ir arī māksliniekiem, kas pārstāv Latviju un arī Daugavpili. Daugavpilietei Ingunai Liepai top lielformāta darbi, par ko māksliniece ir ārkārtīgi priecīga, tā ir iespēja izpausties tehnikā, kāda  viņai ir tuva. Ritums Ivanovs ir no Cēsīm, arī viņam šis plenērs ir iespēja radīt mākslas darbus citā vidē, viens no darbiem būs Rotko abstrakts portrets, atklāj mākslinieks. Katra mākslinieka īpašo rokrakstu, mākslas sajūtu un izpausmes veidu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā varēs aplūkot jau sakot no 30. septembra. Daļa simpozijā radīto darbu paliks Rotko muzeja kolekcijā un  papildinās tā glezniecības krājumu.

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

19. Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” ir veltīts viesmīlībai un kolektīvai rīcībai — darbam, ko varam paveikt tikai kopā ar pārējiem. Mēs atgriežamies pie pazīstamā, novērtējam esošās attiecības un skatāmies, ko varētu dot ilgāku saistību uzņemšanās. Festivālā šogad piedalās daudzi jau iemīļoti mākslinieki, bet vienlaikus vēlamies veidot arī jaunas sadarbības un iepazīstināt skatītājus ar jaunākajiem Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem. Šogad programmā iespaidīgi jaunumi no pašmāju māksliniekiem un apvienībām, kā Kvadrifrons, Krista Burāne un Jēkabs Nīmanis, kā arī Laukku. Apmeklētājus pārsteigs arī Lielbritānijas un Vācijas leģendas Gob Squad, Kims Nobls un daudzi citi. Festivāla ietvaros tiks atklāts projekts “Rīgas grāmata”, būs arī citi pārsteigumi. Kā norāda festivāla rīkotāji, šobrīd vēl vairāk nekā jebkad iepriekš laikmetīgā skatuves māksla spēj paplašināt, aizraut un iekvēlināt mūsu kopīgo iztēli. Mēs varam to izmantot, lai veidotu vienlīdzīgāku sabiedrību — tādu, kas ļauj iemīlēt un pieņemt visdažādākos cilvēces aspektus, kas ļauj nodoties priekam, tomēr neaizmirstot par sarežģītiem, kopīgi risināmiem jautājumiem. Mēs nevaram paredzēt nākotni, taču varam visi kopā doties tai pretī.

No 25. līdz 30. jūlijam Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un klubā "Biedrība" jau trešo gadu pēc kārtas norisināsies Eiropā lielākais ceļojošais džeza festivāls "Voicingers on Tour", aicinot ikvienu džeza mūzikas, improvizācijas un kultūras dzīves baudītāju uz ikvakara koncertiem. Festivāls "Voicingers" ir Eiropas džeza mūzikas izpildītāju, improvizācijas mākslas lietpratēju un pedagogu veidots meistarklašu festivāls. Līdz šim starptautiskais meistarklašu festivāls organizēts tādās valstīs kā Anglijā, Slovākijā, Ungārijā, Ukrainā, Čehijā, Francijā, Dienvidkorejā, Ķīnā, Vjetnamā un jau trešo reizi arī Latvijā. Par festivāla galvenajiem notikumiem un koncertiem runājam ar festivāla koordinatori Latvijā - džeza dziedātāju Santu Šilleri. Šīs vasaras festivāla programmas klāsts būs dinamisks un dažādu džeza mākslinieku piepildīts. Koncerti piecu dienu garumā norisināsies klubā "Biedrība", kuros varēs dzirdēt starptautiskus džeza māksliniekus – pianistu no Azerbaidžānas Elchin Shirinov, džeza vokālistus Coco Zhao no Ķīnas un Grzegorz Karnas no Polijas, kā arī Dānijas džeza skatuves jauno talantu, saksofonistu Asger Uttrup Nissen. Kopā ar viņiem uzstāsies latviešu džeza pianists Toms Mikāls, bundzinieks Pēteris Žīle un kontrabasists Yuriy Natsvlishvili no Ukrainas. Festivāla ideja radās 2007. gadā Silēzijas reģiona Polijas pilsētā Žory. Gadu vēlāk, pasaulei atrodoties smagā ekonomiskā krīzē, festivāls sevi pieteica kā Starptautiskais džeza vokālistu konkurss. Šis šķietami nebūtiskais fakts iezīmēja festivāla garu kā organizatoriskā, tā mākslinieciskā ziņā.  Saskaroties ar daudziem izaicinājumiem, festivāls spēja saskatīt tos kā iedvesmas avotus, nevis šķēršļus un kļuvuši par pamatu visām festivāla aktivitātēm. Tieši pateicoties grūtībām, nevis par spīti tām, festivāls ir spējis augt un paplašināties.  Festivāla koncerti un meistarklases sasniegušas auditoriju 10 valstīs Eiropā un Āzijā. Festivāls kalpo mūzikai, tās cienītājiem un pašiem mūziķiem, audzinot viņos apziņu, ka izsalkums pēc dzīvas mijiedarbības var tikt apmierināts, cilvēkiem pulcējoties ap mūziku kā vienu no senākajiem kopības sajūtas rašanās veidiem. Tas ir nenovērtējams process, kas prasa rūpes. Profesionālajā ziņā  festivāla vīzija ir apvienot pieredzējušus un atzinību guvušus māksliniekus ar tiem, kuru radošais ceļš ir tikai sācies. Garīgajā ziņā Voicingers darbojas to cilvēku labā, kuri dzīvi uztver kā mākslas veidu, kuriem radoša pieeja visam, ko dara, ir neaizstājams nosacījums, lai justos apmierināti šajā noslēpumu pilnajā dzīves ceļā.

12. jūlijā sācies un līdz 8. augustam turpināsies 36. Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls "Rīgas Doms 2023", kura koncertu programmās skan mūzika no pirmatskaņojumiem līdz klasikai, tiek atzīmēta izcilā vācu komponista Makša Rēgera 150 gadu jubileja un izskan latviešu mūzikā samērā reti piedzīvota satikšanās – orķestris un ērģeles. Festivāla gaitā būs baudāmas arī smilšu skulptūras ukraiņu mākslinieces Tatjanas Gavriļenko izpildījumā, kas apvienosies ar Larisas Carjkovas uzburtajām ukraiņu ainavām ērģeļmūzikā (23. jūlijā), būs dzirdams arī Rīgas Saksofonu kvartets (30. jūlijā) un sitaminstrumentu ansamblis "Riga Percussion" (6. augustā).   Festivālā kopumā piedalās 11 izcili latviešu un ārzemju ērģelnieki. Interesanti, ka festivālam, kas šogad notiek jau 36. reizi, pārrāvuma šo gadu laikā nav bijis. "Pat pandēmija nespēja ietekmēt šī festivāla norisi! Tas notiek ļoti aktīvi, kā allaž, ar ļoti daudzveidīgām, dažādām programmām gandrīz vai mēneša garumā, un par to tiešām ir liels prieks. Nenoliegsim arī, ka Rīgas Domā var ienākt atveldzēties ne tikai mūzikas skaņās, bet arī karsto laikapstākļu dēļ," uzsver ērģelnieks, Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis, kura pārziņā festivāla rīkošana ir kopš 2019. gada. "Bet nav jau tā, ka atnāk Aigars Reinis un vienā vakarā izdomā pilnu programmu," pasmaida ērģelnieks. "Programma top ciešā sadarbībā ar māksliniekiem, un tā tas bijis vienmēr. Mākslinieku individuālais redzējums festivāla programmā ienes interesantus virzienus, dažādību, un mans uzdevums ir visu salikt pa plauktiņiem un interesantākos projektus virzīt priekšplānā, pamanīt aktualitātes. Festivāla tapšana ir kopdarbs, veidojot tā programmu." Detalizētu stāstu gan par jau notikušajiem, gan gaidāmajiem festivāla koncertiem klausieties audioierakstā!

29. jūnijā Dzintaru koncertzālē risināsies jau otrais Starptautiskais jauno operdziedātāju Galā koncerts International Opera Stars. Pie simfoniskā orķestra diriģenta pults stāsies Mārtiņš Ozoliņš, ar kuru plašākā sarunā tiekamies "Klasikas" studijā. Pirmais koncerts Latvijā notika 2017. gada augustā Latvijas Nacionālajā operā - tajā piedalījās desmit solisti. Šoreiz uz Dzintaru koncertzāles skatuves kāps septiņi jaunie solisti, kuri ir Lihtenšteinas labdarības fonda SIAA foundation stipendiāti: Romanas Kudriašovas (baritons, Lietuva), Inma Hidalgo (soprāns, Spānija), David Jagodic (tenors, Slovēnija), Cassandra Wyss (soprāns, Lihtenšteina), Sreten Manojlovic (basbaritons, Serbija), Valerio Borgioni (tenors, Itālija) un Eglė Wyss (Sidlauskaite) (mecosoprāns, Lietuva). Viņi priecēs klausītājus ar populāru opermūziku - lappusēm no V. А. Mocarta, V. Bellīni, Dž. Rosīni, Ž. Bizē, G. Doniceti un Dž. Pučīni operām, kā arī J. Štrausa operetēm. Labdarības fonda nosaukums Sic itur ad astra (SIAA) foundation ("Tā mēs ejam uz zvaigznēm") perfekti atbilst tā misijai – virzīt un popularizēt jaunos operdziedātājus, nodrošinot visa veida atbalstu profesionālajā muzikālajā attīstībā. Jaunajiem operdziedātājiem, kuri ir pārliecinoši un apņēmīgi noskaņoti virzīties pa operas karjeras kāpnēm, labdarības fonds SIAA foundation palīdz organizēt koncertus ar pasaulslavenu diriģentu un simfonisko orķestru piedalīšanos populārākajās koncertzālēs visā pasaulē. Tā, piemēram, stipendiātu koncerti un uzstāšanās notikušas Milānas Lielajā Verdi zālē (2022), Waidhofen an der Thaya Stadtsaal Austrijā (2021) un Malagas Teatro Cervantes (2022). 2022. gadā, Korejā, Seongnamas mākslas centrā notika stipendiātu galā koncerts diriģenta Daniela Agimana vadībā. Daudzi labdarības fonda stipendiāti arī šodien turpina priecēt skatītājus, uzstājoties uz pasaules vadošajām operas skatuvēm. Piemēram, mecosoprāns Egle Wyss pagājušajā gadā izpildīja Venus lomu Riharda Vāgnera operā "Tanheizers" Tokijas Jaunajā Nacionālajā teātrī. Jaunie mākslinieki ir interesanti, daudzsološi un vienlaikus arī lieliski profesionāļi, kuri sniedz koncertus slavenākajos operteātros visā pasaulē. Koncerta dalībnieku vidū ir tādu pazīstamu konkursu kā Plasido Domingo Operalia un BBC Kārdifas dziedoņu konkursa laureāti. Galā koncerta mākslinieki pārstāv dažādus Eiropas operteātrus.

Aizvadītās nedēļās nogalē atklāta vērienīga 7.Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedru mākslas triennāle ar vadmotīvu „Quo vadis”? Starptautiskais kultūras notikums pulcē māksliniekus no visas pasaules, un var redzēt dažādās tehnikās tapušus darbus. Plašā ekspozīcija skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža” un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kā atzīst žūrijas pārstāvji, - tā ir īsti laikmetīga izstāde, kurā  svarīgas tēmas un eksistenciālie jautājumi. Triennāli papildina bagātīga pavadošā programmā ar izstādēm Rundāles pils muzejā, Mencendorfa namā un mākslas stacijā „Dubulti”.  „Quo vadis” („Kurp ejam?”) ir 7. Rīgas Starptautiskās  tekstilmākslas un šķiedru mākslas  triennāles vadmotīvs, ko piedāvājusi projekta vadītāja Velta Raudzepa. Triennālē piedalās 79 mākslinieki no 30 valstīm, viņu darbi izraudzīti starptautiskas žūrijas atlases procesā, žūrijā piedalījās trīs Latvijas un trīs ārvalstu eksperti, arī Velta Raudzepa.  Viņa ir arī ekspozīcijas kuratore Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā,  un  atzīst,  ka triennāli organizējot nekas nav vienkārši. Mākslas muzejā „Rīgas Birža” eksponēto darbu tematiskie virzieni ir četri  – ilgas pēc mājām, kas saistās ar bēgļu tēmu;  miers ir īss mirklis – kara tēma; realitātes slazdā – atskats par pandēmijas laiku,  klusās liecības – katra iekšējā sajūta. Izstādes kuratore Rīgas Biržā Vita Birzaka norāda, ka tēmas savā starpā mijiedarbojas un papildina viena otru.  Tomēr ekspozīcijai „Rīgas Biržā” ir izveidojusies centrālā ass. Ekspozīcijas scenogrāfijas autors  ir Reinis Suhanovs, grafisko dizainu veidojis Juris Petraškevičs un Kristīne Jansone. Vienojošais elements ir gan etiķetes pie autoru darbiem, gan tēmu uzraksti. Tā kā klāt daudzi darbu autori, aprunājos ar mākslinieci no Austrijas Elki Krismeri. Viņas darba nosaukums „..tu vari plānot, bet dzīve dara savu..” Darbs ir caurspīdīgs un gaisīgs, izmantotais materiāls – alumīnija tīkls, kokvilnas diegs, locījums, izšuvums. Zilās izšūtās līnijas simbolizē mūsu plānus, mūsu ceļus, bet alumīnija locījumi – dzīvi un to, kā mūsu plāni un ceļi ir mainījušies. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ekspozīcijas telpā akcentētas tādas tēmas,  kā klimats un ekoloģija, radošie meklējumi mākslā un sievietes telpa. Nīderlandes māksliniece Marielle van den Berga  darbu „filcēšana uz akmeņiem” radījusi būdama Islandē, kopā ar tekstiliju skatāma  arī videofilma. Māksliniece no Somijas Minnamarina Tammi radījusi darbu, kurā izmantotais materiāls avīze, darbs radīts autortehnikā. Kā uzsver māksliniece, cilvēks atsvešinās no reālās vides, līdzsvars starp cilvēku un dabu ir sašūpojies. Arī ekoloģijas tēmai veltīts mākslinieces Emmas Sofijas darbs, viņa  otro reizi piedalās triennālē – šoreiz ar tekstiliju ciklu 2050, šis ir viņas maģistra darbs glezniecībā, lūk, kā glezniecība iekļaujas tekstilijā: Velta Raudzepa izceļ Latvijas mākslinieku augsto profesionalitāti, kad apbrīnoju Ievas Krūmiņas autortehnikā radīto darbu ciklu „Miers ir īss mirklis nebeidzami ilgos karos” Klajā laists triennālei veltīts katalogs, tajā apkopoti visu izstādes dalībnieku un viesmākslinieku darbi. Starptautiskās žūrijas vadītāja Beatrise Sterka, publiciste un „Textile-forum-blog” autore izstādes apskates laikā norādīja, lai arī darbi skar jūtīgas un smagas mūsu sabiedrības un cilvēces tēmas, neviens no tiem nav klaji depresīvs, bet gan vieš cerību, rosina pozitīvas idejas. Mākslai un īpaši tekstilmākslai ir dziedējoša nozīme, - tā secina Beatrise Sterka. Ekspozīcijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 17.septembrim. Piebilde, Nacionālais Mākslas muzejs piedāvā apvienoto biļeti – ar vienu biļeti iespēja apskatīt abas izstāžu telpas.

Trešais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga" norisināsies no ceturtdienas, 2. marta, līdz 9. martam. Četrās dažādās programmās būs skatāmas gandrīz 50 dokumentālās filmas. Festivāls piedāvā divas konkursa programmas – "Baltic Focus" un "Artdocfest Open", kā arī divas ārpuskonkursa programmas – "War Before War" un "ArtDoc&ProArt". Par festivāla norisi Kultūras rondo stāsta festivāla producente un programmas “Baltijas fokuss” kuratore Vaiva Bauze un simpozija kuratore Rita Ruduša. Programmā "Baltic Focus" skatītājiem ir iespēja iepazīties ar dokumentālo kino, kas tapis Baltijas jūras reģiona valstīs, – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Festivāla "Artdocfest/Riga" konkursa "Baltic Focus" žūriju šogad pārstāv poļu dokumentālā kino režisors, operators un producents Pāvels Lozinskis, Ukrainas Kinoakadēmijas līdzdibinātāja un Eiropas Kinoakadēmijas locekle Jūlija Sinkeviča, dokumentālā kino un dokumentālās animācijas režisore Ilze Burkovska-Jakobsena. Konkursa programma "Artdocfest Open" piedāvās 17 dokumentālā kino darbus, kas pārstāvēs autorus no vairākiem pasaules reģioniem. Šajā programmā redzamajās filmās iezīmējas tendences, kas pašlaik aktuālas dokumentālajā kino pasaulē. Konkursa "Artdocfest Open" žūriju pārstāv starptautiski atzītā lietuviešu teātra un kino aktrise Ingeborga Dapkunaite, žurnāla "Rīgas Laiks" vadītājs un režisors Uldis Tīrons un rakstnieks, žurnālists Dmitrijs Gluhovskis. Programma "War Before War" veltīta dokumentālajām filmām un dokumentālistiem, kuri Ukrainas kara sākumu redzēja pirms 2022. gada 24. februāra. Šie dokumentālo filmu stāsti iepazīstinās ar pasauli un cilvēkiem, kuri vienmēr bijuši klātesoši, bet nav tikuši pienācīgi sadzirdēti. Starp šīs programmas filmām būs iespējams noskatīties vairākas starptautiski atzītu kino veidotāju filmas. Programma "ArtDoc&ProArt" izcels festivāla nosaukumā minēto vārdu "Art" jeb "Māksla".

Noslēdzies Rīgas Starptautiskā kino festivāls, kuram Kultūras rondo sekojām līdzi visu pagājušo nedēļu. Šodien viedokļi par festivāla filmām un to nozīmi. Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad norisinās no 13. līdz 23. oktobrim klātienē Rīgā un tiešsaistē visā Latvijas teritorijā, apbalvošanas ceremonijā ir paziņojis savus laureātus. Šogad par starptautiskās žūrijas novērtējumu un festivāla godalgām darbi sacentās sešos konkursos, tostarp arī par nomināciju Eiropas Kinoakadēmijas balvai "Eiropas īsfilma 2023", Eiropas Bērnu filmu asociācijas (ECFA) balvu, kas garantē nomināciju ECFA gada labākās Eiropas bērnu filmas titulam, kā arī LTV bērnu žūrijas balvu. Par Riga IFF Pilnmetrāžas konkursa uzvarētāju kļuvusi islandieša Hlinura Palmasona filma "Dievzeme", kuru žūrijas locekļi izceļ kā "daudzslāņainu kinematogrāfisku pieredzi, kas nemitīgi attīstās un veido saspēli ar skatītāju gaidām". Uzvarētājs saņems naudas balvu 4000 eiro vērtībā, kā arī festivāla balvu – bronzas gaili. Īpašu atzinību žūrija izteikusi arī festivālā nacionālo pirmizrādi piedzīvojušajai Signes Baumanes animācijas filmai "Mans laulību projekts", kuru eksperti raksturojuši kā "radošu detaļu, patiesuma un pašironijas pilnu kinodarbu".

Rīgas Starptautiskais kino festivāls sadarbībā ar Kijivas Kritiķu nedēļu festivāla programmā iekļāva diskusiju sēriju ar starptautisku ekspertu dalību. Galvenais uzsvars: koloniālisma iezīmes Austrumeiropas kultūrai veltītajos medijos un festivālu struktūrās.  Par koloniālismu kino telpā un tam veltītajos medijos tiek runāts arvien biežāk, īpaši šogad saasinoties Krievijas militārajai agresijai Ukrainā un pamazām izgaismojot ne tikai ukraiņu kultūras kolonizēšanas, bet arī Austrumeiropas kultūras telpas sasaisti ar Krievijas Federāciju, iepriekš – Padomju Savienību. Tas liek domāt par neērtiem, bet kino nozarei būtiskiem jautājumiem.

Kā izvēlēties un orientēties Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Rīga IFF) filmu programmās? Varbūt noder Dārtas Ceriņas, Ulda Cekula un Žuljena Nuhuma Kulibali ieteikumi? Rīgas Starptautiskais kino festivāls, kas šogad norisināsies no 13. līdz 23. oktobrim, programmā klātienē un tiešsaistē, 12 sadaļās un 6 konkursos tiks izrādītas vairāk nekā 100 filmas no vietējā, Eiropas un pasaules kinematogrāfa. No 13. septembra festivāla mājaslapā publiskota pilna festivāla programma. Tāpat festivāls piedāvās Latvijā jaunus filmu skatīšanās formātus un vides uzlabojumus cilvēkiem ar dažāda veida invaliditātēm un funkcionāliem apgrūtinājumiem.

Dodamies uz otro mazāko valsti pasaulē aiz Vatikāna, bet tajā pašā laikā uz vienu no bagātākajām valstīm - Monako jeb oficiāli Monako Firstisti. Monako tiešām ir viena no atpazīstamākajām valstīm pasaulē, un, neskatoties uz to, ka tā ir visai maza, tā ir spējusi radīt sev reputāciju un kļūt ne tikai par vienu no ikoniskākajām Francijas Rivjēras pilsētām, bet arī par atzītu valsti visā pasaulē. Daudziem šī valsts varētu būt zināma ar tās slaveno kazino – Montekarlo, vai arī rīkoto Monako Grand Prix, kas ir viens no galvenajiem pasākumiem, ko valsts rīko katru gadu. Bet Džeimsa Bonda fani uzreiz šo valsti atpazīs, ka nekā veselas trīs viņa filmas ir uzņemtas Montekarlo kazino. Kas ir interesanti, Monako ir ne tikai otra mazākā valsts pasaulē, tā ir tikai divus kvadrātkilometrus liela, bet tā ir arī viena no visblīvāk apdzīvotākajām valstīm pasaulē. Valstī ir 39 tūkstoši iedzīvotāju. Piemēram, salīdzinot ar Latviju, Monako iedzīvotāji ir saspiesti teritorijā, kas pielīdzināmi Skanstes vai Vecāķu izmēram. Un šis skaitlis patiesībā ir vēl lielāks, jo valsts iedzīvotāju skaits palielinās vairāk nekā divas reizes, jo katru dienu no Francijas un Itālijas ierodas vairāk nekā 50 tūkstošu strādnieku. Kā valsts nodrošina savu augsto ekonomiku, kāda ir kazino loma un kā Monako risina pārapdzīvotību mazās teritorijas dēļ? Runājot par Monako, vajadzētu sākt ar tās ekonomiku, kas ir ne tikai valsts neatņemama sastāvdaļa, bet arī Monako vizītkarte, aicinot turīgākos un bagātākos ārzemniekus izbaudīt dzīvi paradīzes valstī. Tomēr paradīzes valsts tā nebija vienmēr. Vēl 19. gadsimta sākumā Monako valsti veidoja aptuveni viens tūkstotis zemnieku. Tad Monako bija lieli nodokļi, un, saskaroties ar iespējamu sacelšanos vai bankrotu, valstij bija nepieciešams ātrs risinājums.  Par atbildi kļuva kazino. Tā laika valsts vadītāji Čārlzs III un viņa māte princese Karolīna pārliecināja kazino magnātu, franču uzņēmēju Fransuā Blānu pārcelt savu slaveno „Bad Homburg kazino” uz Monako. Tādējādi, Monako ekonomika ievērojami pieauga. Papildus tam, 19. gadsimta beigās tika atvērts dzelzceļa savienojums ar Franciju, kas atviegloja tūristu apmeklējumu. Ilgus gadus Monako ekonomika bija gandrīz tikai atkarīga no viena ienākuma avota – kazino. Un tikai ar Monako Princi Rainieru III valsts ekonomika sāka mainīties. Viņš diversificēja savus ieņēmumus, lai padarītu valsti mazāk atkarīgu no kazino. Tagad kazino veido tikai piecus procentus no Monako kopējiem ieņēmumiem. Vairāk par to, kā Monako kļuva par kazino lielvalsti un kā kazino mūsdienās ietekmē Monako ekonomiku, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes “Starptautiskais bizness un ilgtspējīga ekonomika” studiju programmas direktors un katedras vadītājs Romāns Putāns.

No 17. līdz 21. augustam Rīgā norisināsies otrais Starptautiskais koru konkurss “RĪGA DZIED'' un “Imanta Kokara kora balvas” izcīņa. Pasākumā piedalīsies kori no Bulgārijas, Igaunijas, Fēru salām, Lielbritānijas, Īrijas un Latvijas, kuru pārstāves pieci koru kolektīvi, kas spēkiem mērosies ar deviņiem ārvalstu koriem. Plašāk - sarunā ar  šī notikuma māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu: “Dažādu valstu dziedātāju atkalredzēšanās otrajā “RĪGA DZIED” konkursā apliecina neizsīkstošo vēlmi būt kopā dziesmā un dziedot apliecināt humānas vērtības un sapratni par to, cik svarīgs ir miers visā pasaulē.” Norišu programma ir apskatāma te un "Singinriga" sociālajos tīklos. 2019. gadā pirmoreiz izskanēja šis starptautiskais konkurss un pirmoreiz tika pasniegta Imanta Kokara balva. Vai pandēmija ietekmēja otrā konkursa norises laiku? Jā, šī ir pirmā iespēja pēc pandēmijas kaut darīt starptautiskā mērogā un aicināt korus uz Rīgu, uz Latviju. Bija paredzēts 2021. gadā, bet diemžēl tad nevarējām to īstenot un tagad atsākšanās ir ļoti būtiska, lai šī tradīcija nepazustu. Mums visiem jāsaprot, ka katra tradīcija jāuztur, jo pati tā nedzīvos. Imanta Kokara vārds man ir ļoti  tuvs un mīļš un cenšos visur, kur iespējams, atgādināt par viņu pasaulei. Vai vari  atsaukt atmiņā konkursa iesākumu 2019. gadā, kam toreiz radās šī ideja? Pasaules koru olimpiāde Rīgā bija Imanta Kokara sapnis, kuru viņam pašam diemžēl neizdevās pieredzēt. Man viņš uzticēja oficiāli aizstāt viņu Pasaules koru padomē un Interkultur organizācijā, kura rīko šīs koru olimpiādes. Tad es mērķtiecīgi rīkojos, lai tomēr Rīga piedzīvotu šo notikumu 2014. gadā, kas izvērtās par līdz šim pasaules koru olimpiāžu vēsturē vislielāko sacensību ar turpat 27 000 dalībniekiem un 480 koriem. Nākošā bija Eiropas koru olimpiāde 2017. gadā, kas nesa atkal jaunus izaicinājumus. Tad sapratu,  ka vajadzētu to karogu pasaules koru konkursu kartē ielikt uz visiem laikiem un gāju runāt ar Interkultur prezidentu Ginteru Tīču un jautāju, vai ir iespējams Rīgā rīkot reizi divos gados koru konkursu ar zīmi „Rīga”, kas  tagad daudziem kordziedātājiem visā pasaulē ir  ļoti pazīstama. Tad radās doma, ka mēs tādējādi  varētu arī Imanta Kokara vārdu iemūžināt.  Tas nu ir izdevies, un Imanta Kokara balva jau otro reizi tiks pasniegta šajā konkursā. Un jāsaka, ka Imants Kokars visur bijis klāt, lai šīs lietas notiek.

No 7.līdz 12.augustam Ikšķilē norisināsies 4. Starptautiskais Operetes festivāls, piedāvājot programmu ar dažādiem muzikālā teātra žanriem dažādām muzikālajām gaumēm un pieredzēm. Šogad īpašie viesi būs Kijivas Nacionālā Akadēmiskā operetes teātra (Ukraina) vadošie solisti, kuri kopā ar Latvijas dziedoņiem piedalīsies Galā koncertā. Savukārt «Valšu vakarā» Johanna Štrausa valšus un polkas atskaņos Operetes teātra simfoniskais orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā. Festivālu 7.augustā Ikšķiles ev. Lut. baznīcā atklās Latvijas jauno talantu - Rūtas Martinovas (soprāns), Patrīcijas Kozlovskas (soprāns), Dāvida Loka (tenors), Marisa Lakstīgalas (balss), Henrija Kozlovska (klarnete) - koncerts, bet 10. augustā Ikšķiles Tautas namā norisināsies pasākums «Muzikāla saruna pie kafijas tases», kurā piedalīsies Kijivas akadēmiskā Valsts operetes teātra soliste Mariana Bodnar (soprāns), viņas kolēģi un Agija Ozoliņa-Kozlovska. 11. augustā Ikšķiles centra laukumā bērni un viņu vecāki tiek aicināti uz «Supervaroņu 360° 3D ceļojums bērniem» - aizraujoši izzinošu 360° 3D virtuālās realitātes ceļojumu ar aktivitātēm, radošajām darbnīcām un citiem pārsteigumiem. Diriģentu Atvaru Lakstīgalu un Operetes teātra valdes priekšsēdētāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku izvaicā Liene Jakovļeva. Vasara ir festivālu laiks, un daži festivāli jau var svinēt diezgan kārtīgu un pamatīgu vēsturi. Jums ceturtais stāv priekšā - nav gluži pats sākums, bet tomēr - vai jau jūtaties iegājuši Latvijas un arī starptautiskajā apritē un savu vietu apzināties?   AOK: Gribētos teikt, ka jā. Tāds ir lielais mērķis – Ikšķiles un, nu jau jāsaka, lielā Ogres novada starptautiskā publicitāte ar šo festivālu. Četru festivālu laikā pie mums ir viesojušies mākslinieki no 13 valstīm. Un šis gads būs īpaši zīmīgs ar to, ka tam pāri muzikālā ziņā plīvos Ukrainas karogs. AOK: Situācija ir tāda, kāda tā ir – mēs no tās nevaram aizbēgt, ir jāapzinās realitāte. Šobrīd viss ir citādi nekā agrāk. Ukrainas karogs plīvos arī tamdēļ, ka mums ir jauns partneris – Kijivas Nacionālais akadēmiskais operetes teātris, kurš pēc savas būtības, satura un repertuāra ir stipri līdzīgs tam, kādu mēs ar kolēģiem attīstības virzienā redzam mūsu teātri – tur ir gan operete, gan opera, gan mūzikli, gan ļoti, ļoti daudz kas. Atvar, tavā ziņā ir lielais galā koncerts 12. augustā. Kas šoreiz būs citādāk, atšķirīgāk, īpašāk? AL: No jaunākajiem darbiem, ko atskaņosim, varētu pieminēt Lehāra „Džuditu” – mēs visi zinām vienu Džuditas dziesmu, bet tā ir vesela, ļoti skaista operete, kura Latvijā nekad nav iestudēta, un nu klausītājiem būs iespēja to iepazīt. Koncertā būs gan superpopulāri operešu hiti, gan arī mazāk zināmi, kuri, es domāju, ar laiku iekaros klausītāju simpātijas un tiks atskaņoti vēl un vēl. Līdzās jau neiztrūkstošiem solistiem klāt nāks arī jaunie. Pārskatot visu festivāla programmu, šķiet, ka „jaunais”, „jaunība” un „nākotne” arī ir daži no atslēgas vārdiem. AOK: Šis festivāls no iepriekšējiem trim nedaudz atšķiras ar to, ka šajā vairāk tiek dots vārds jaunajiem. Mēs skatāmies uz priekšu, skatāmies uz attīstību, ceram uz nākotni – protams, ka nākotni iznesīs jaunā paaudze, kas šodien mācās. Tāds būs 7. augusta ieskaņas koncerts Ikšķiles ev. Lut. baznīcā, kur uzstāsies jaunie, vecākajai dziedātājai ir 20 gadu. Tie būs studenti – viņos ir nākotne. Atvar, kā mūzika, operete un vispār kultūra dzīvo Ikšķilē? Ikšķile, Ogre – turpat kaimiņos vien esat. Tas ir tavs lauks, un tie ir tevis jau iepazītie skatītāji, klausītāji, kuri ir savā ziņā jau izaudzināti. AL: Jā, noteikti. Es teiktu, ka mūzika, operete un viss, kas ap to apkārt, Ogrē un Ikšķilē tiešām jūtas ļoti labi. Te ir viena no skaistākajām estrādēm, tā arī šobrīd Ogres novadā ir viena no ietilpīgākajām kultūrtelpām. Nākotnē ir ļoti lieli plāni – diemžēl šovasar nepaspējām, bet arī Ikšķilē pašvaldība ir iecerējusi izveidot jumtu klausītājiem, kas, manuprāt, padarīs šo vietu vēl pievilcīgāku, un nākotnē varēs veidot vēl vērienīgākus pasākumus. Ceram kādreiz arī veidot pilnu izrādes iestudējumu, kas būtu ārā. Tas, manuprāt, varētu būt ļoti skaisti. Pieminēšanas vērts noteikti ir arī valšu vakars. AL: Godīgi sakot, kad vēl pirms pandēmijas bija trešais festivāls, es biju nedaudz skeptisks pret valšu vakaru. Man likās – kā tas būs, mēs tagad stundu spēlēsim valšus, vai tiešām tur kāds dejos? Man par pārsteigumu, kad mēs sākām atskaņot Štrausa valsi "Pie skaistās, zilās Donavas", deju placis bija pilns. Cilvēki labprāt izbauda šo Vīnes balles atmosfēru. Tas ir iedvesmojoši gan man, gan mūziķiem, kam pēc nebūt ne vieglā galā koncerta vēl stundu jāspēlē valšus. Kā apgāzt skeptiskos apgalvojumus un mazliet augstprātīgo skatījumu uz to, ka „operete jau nav nekas nopietns, tā profesionālajā mūzikā neiekļaujas”? Neslēpsim, nenoliegsim, tā mēdz teikt. AL: Kādai daļai tā šķiet, jā, bet es domāju, ka jebkuram profesionālim, saskaroties vai iedziļinoties operetes žanrā, domas uzreiz mainītos. Tas savā būtībā ir ļoti nopietns un ļoti vajadzīgs žanrs, un es domāju, ka skepsei tur nav vietas. Manuprāt, tas ir kauns mūsu kultūras dzīvei, ka mums nav patstāvīga muzikālā operetes teātra. Es uzskatu, ka ir jābūt telpai, kurā klausītāji regulāri var nākt klausīties operetes, mūziklus un dažādas muzikālas izrādes, jo tas žanriski ir tikpat svarīgi kā klausīties simfonisko mūziku, opermūziku vai apmeklēt dramatiskā teātra izrādi. Tā arī esam nonākuši pie allaž neiztrūkstošā jautājuma – festivāls vasarā, brīvā dabā, tas ir skaisti un bez jumta var arī iztikt, bet patiesībā tāda īsta jumta virs galvas jums nemaz nav. Kāda šobrīd ir situācija, kas ir mainījies? AL: Es esmu patriotisks ogrēnietis un visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojis Ogrē, lai gan esmu mācījies un strādājis arī daudzviet citur gan Latvijā, gan pasaulē. Šobrīd mēs raugāmies ļoti pozitīvi – domāju, ka jebkurš, kurš pēdējo gadu laikā ir apmeklējis Ogres novadu, redz, cik tas strauji attīstās. Ir piešķirts finansējums arī metu konkursam, kāds tad izskatīsies Ogres muzikālais teātris, līdz ar to attīstība notiek. Protams, politiskā situācija un karš pasaulē mazliet attīstību bremzē, bet es ļoti optimistiski skatos uz to, ka Ogre varētu būt īstā vieta, kur operetes teātris varētu rast savu mājvietu. Tad arī Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolventiem nebūtu jābrauc uz ārzemēm, lai dziedātu mūziklos, bet tas būtu regulāri iespējams arī tepat, Latvijā. Rīgas prioritāte, par ko es stāvēšu un kritīšu, cik vien varēšu, noteikti ir nacionālā koncertzāle, un paralēli šim projektam varētu tapt arī Ogres muzikālais teātris. Man liekas, tas būtu skaisti.  

Šoreiz raidījumā pievēršamies aktualitātēm Āzijas valstīs. Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Tikmēr pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus. Tikmēr pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Un vēl par notiekošo arī Eiropas pusē - finiša taisnē nonākusi britu premjerministra amata kandidātu izvēle. Šī nedēļa sākās ar ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka publiskajām debatēm. Ārvalstu aktualitātes raidījumā Divas puslodes pārrunās: laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, kā arī Latvijas Universitātes asociētais profesors, doktora studiju programmas "Sociālās zinātnes" direktors Daunis Auers. Šrilanka un Mjanma – divi Dienvidāzijas politikas modeļi Pirms pāris nedēļām plaši protesti Šrilankā piespieda līdzšinējo prezidentu Gotabaju Radžapakšu atkāpties no amata un bēgt no valsts. Šobrīd bijušais valsts galva uzturas Singapūrā, un Dienvidāfrikā bāzētā cilvēktiesību aizsardzība organizācija „Starptautiskais patiesības un taisnīguma projekts” iesniegusi turienes varas iestādēm oficiālu pieprasījumu viņa arestam un potenciālai tiesāšanai. Bijušo prezidentu apsūdz nopietnos kara noziegumos, kurus viņš īstenojis 2009. gadā, kad bija Šrilankas aizsardzības ministrs un armija viņa vadībā likvidēja tamilu minoritātes bruņoto pretošanos valsts ziemeļdaļā. Tikām pašā Šrilankā parlaments ievēlējis jaunu prezidentu – agrāko premjerministru Ranilu Vikramasinghi. 73 gadus vecais jurists Vikramasinghe ir viens no prominentākajiem Šrilankas politiķiem ar apmēram 40 gadu ilgu pieredzi, valsts vecākā ietekmīgā politiskā spēka – Apvienotās nacionālās partijas – līderis. Tomēr opozīcija un liela daļa protestētāju uzskata viņu par Radžapakšu klanam pietuvinātu personu. Šī gada maijā, kad valstī vērsās plašumā protesti, toreizējais prezidents Radžapakša iecēla Vikramasinghi par premjerministru, savukārt nesenās protestu kulminācijas laikā protestētāji cita starpā pielaida uguni arī Vikramasinghes privātmājai. Jaunievēlētais prezidents jau paziņojis, ka nepieļaus pretlikumības, un tas rada bažas, ka protestus varētu apspiest ar militāru spēku. Protams, ļoti nozīmīga šai situācijā būs jaunieceltā prezidenta spēja mazināt Šrilankā valdošo ekonomisko krīzi, kā arī viņa gatavība izsludināt pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Savukārt no vēl vienas Indijas okeāna reģiona valsts Mjanmas šonedēļ pienākusi ziņa, ka tur pie varas esošā militārā hunta sodījusi ar nāvi četrus opozīcijas aktīvistus, starp kuriem ir ilggadējais disidents un rakstnieks Kjavs Mins Ju un parlamenta deputāts Pjo Zeja To. Militāristi sagrāba varu Mjanmā pagājušā gada februārī, izveidojot huntas valdību un ar militāru spēku apspiežot masu protestus. Pēc cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” aplēsēm militāristu akcijās kopš apvērsuma nogalināti apmēram 1700 cilvēki, apmēram 13 000 arestēti. Karadarbība etnisko minoritāšu rajonos izraisījusi vairāk nekā pusmiljona cilvēku došanos bēgļu gaitās. Tomēr militāristu vara ne tuvu nav ieguvusi kontroli visā valsts teritorijā, un šobrīd tai pretojas vairāk nekā desmit dažādu bruņotu opozīcijas organizāciju. Huntas padzītā parlamenta deputātu grupa izveidojusi trimdas valdību. Līdz šim rietumvalstis bijušas diezgan atturīgas, nosakot sankcijas pret Mjanmas huntu, ciktāl tās līderi deklarējuši vēlmi noregulēt situāciju mierīga dialoga ceļā. Spriežot pēc pēdējiem Vašingtonas u.c. demokrātisko valstu paziņojamiem, pēc nesenajiem nāvessodiem šī politika varētu mainīties. Ar raķetēm apzīmogota vienošanās Pagājušajā piektdienā ilgs un sarežģīts sarunu process Stambulā noslēdzās ar vienošanos, kurai jānodrošina labības eksports no Ukrainas ostām, tādējādi mazinot pārtikas krīzes draudus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Sarunu process nenotika tieši starp Ukrainu un agresorvalsti Krieviju, bet gan ar Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas starpniecību, tāpat arī panāktās vienošanās ir slēgtas ar šiem starpniekiem. Kopš Krievijas izvērstā uzbrukuma Ukrainai šī gada februārī jebkāda civilo kuģu kustība Ukrainas teritoriālajos ūdeņos Melnajā jūrā nav bijusi iespējama. Vairākas Ukrainas ostas kritušas Krievijas rokās vai atrodas tiešā sauszemes karadarbības zonas tuvumā, savukārt lielāko labības eksporta centru Odesu un citas mazākas ostas tās tuvumā bloķē Krievijas jūras spēki. Ukrainas puse, savukārt, mīnējusi pieeju šīm ostām. Panāktā vienošanās nosaka kārtību, kādā turpmāk īstenojama civilo transportkuģu kustība karadarbības zonā. To koordinēs Stambulā izvietots īpašs centrs, kurā darbosies Krievijas, Ukrainas, Turcijas un Apvienoto Nāciju organizācijas pārstāvji. Viens no šī centra uzdevumiem būs arī nodrošināt, lai ar tirdzniecības kuģiem Ukrainas ostās netiktu nogādāti ieroči u.c. kara materiāli. Plaša ostu akvatorijas atmīnēšana nenotiks, Ukrainas puse organizēs civilo kuģu kustību pa īpašiem drošiem koridoriem. Kā kompensāciju par piekrišanu nolīgumam Krievijas puse saņēmusi garantijas, ka tiks atceltas sankcijas tās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Nepagāja gan ne diena pēc Stambulas vienošanos parakstīšanas, kad Krievijas bruņoto spēku rīcība lika šaubīties par agresorvalsts gatavību patiešām pildīt nolīgto. Uz Odesas ostu tika izšautas četras „Kaļibr” tipa spārnotās raķetes, no kurām divas sasniedza mērķi, nodarot zināmus postījumus ostas infrastruktūrai. Sākotnēji Krievijas puse noliedza savu atbildību, bet vēlāk atzina, ka raķešu trieciens tiešām noticis, un apgalvoja, ka tā mērķis bijis Ukrainas jūras spēku kuģis. Ukrainas puse jau raksturojusi Krievijas raķešu triecienu kā spļāvienu sejā Stambulas līguma parakstītājiem – ANO ģenerālsekretāram Guterrešam un Turcijas prezidentam Erdoganam. Savu nosodījumu un šaubas par Krievijas gatavību pildīt vienošanos par labības eksportu jau paudis arī ģenerālsekretārs Guterrešs, kā arī Savienoto Valstu, Eiropas Savienības u. c. valstu pārstāvji. Britu premjerministra amata kandidāti finiša taisnē Šī nedēļa sākās ar britu premjerministra amata kandidātu – ārlietu ministres Lizas Trasas un demisionējušā finanšu ministra Riši Sunaka – publiskajām debatēm. Pirmdien abi sastapās nacionālās raidsabiedrības BBC 1. telekanāla tiešraidē, savukārt 26. jūlijā notikušo tiešraidi, kuru organizēja izdevums “The Sun” un telekanāls “TalkTV”, nācās pārtraukt, jo moderatore, “TalkTV” politikas sadaļas redaktore Keita Makkenna tiešajā ēterā paģība. Kā ziņo, viņa gan ātri atguvusies un viņas pašsajūta bijusi normāla, tomēr telekanāls nolēmis tiešraidi neturpināt. Šīm debatēm jāveido viedoklis apmēram 160 tūkstošiem Konservatīvās partijas biedru, kuri augusta nogalē balsos par nākamo partijas līderi, respektīvi – premjerministru. Kas attiecas uz līdzšinējiem rezultātiem, pēc vairuma mediju un aptaujāto skatītāju viedokļa, Liza Trasa ir pārliecinošāka par savu sāncensi. Pretēji agrākajiem spriedumiem, viņa spēj savaldīgi reaģēt uz oponenta nereti uzbrūkošo un izkāpināto manieri. Asāko domstarpību centrā ir jautājums par nodokļu likumdošanu, respektīvi – valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru pacelšanu Sunaks īstenojis, būdams finanšu ministrs. Trasa pauž viedokli, ka šāds solis ir pārāk apgrūtinošs vidusmēra britiem, kuri jau tā cieš no pārtikas cenu kāpuma. Sunaks argumentē, ka vaļība budžeta jautājumos nozīmēšot valsts finanšu saistību pieaugumu, tā pārliekot slogu uz nākotnes nodokļu maksātāju pleciem. Kas attiecas uz ārpolitikas jautājumiem, abu kandidātu pozīcijas ir diezgan tuvas, liecinot par konsekventu un pēctecīgu britu konservatīvo politiku. Tomēr Lizas Trasas pozīcija šķiet striktāk un nepārprotamāk definēta. Vienīgais aspekts, kurā aptaujātie Riši Sunaku vērtējuši nedaudz augstāk nekā viņa konkurenti, ir ārējais izskats. Debatēs gan līdz šim vēl maz skartās tādas sāpīgas tēmas kā Nacionālā veselības dienesta stāvoklis vai noziedzības līmenis valstī. Informāciju sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Izvaicājam Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureātu – igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu par viņa grāmatu „Ir mēness zelta kuģis”. 24. jūlijā bērnu un jauniešu literatūras svētki Jāņa Baltvilka balvas zīmē. Pl. 11:00 Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi “Ar bitēm… un kaķiem”, kam pl. 14:00 seko J.Baltvilka piemiņas brīdis Pirmajos Meža kapos. Bet jau vakarpusē Botāniskajā dārzā notiek balvas pasniegšanas ceremonija. Gatavojoties šim notikumam, noslēdzām sarunu sēriju ar autoriem un ilustratoriem, kuru devums šā gada bērnu un jauniešu literatūras laukā vērtējams īpaši augstu.  

Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” ar koncertu “Spēlē šādu vakariņu” un sadziedāšanos Dainu kalnā vakar atklāts Turaidā. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica” Rīgas dienā: gan koncertos Vērmanes dārzā un laukumā pie Brīvības pieminekļa; gan dzīvās kultūras mantojuma darbnīcās Rīgas kanāla malā. Notikumiem līdzi seko arī Kultūras rondo tiešraidē no laukuma pie Brīvības pieminekļa. Kā nepazaudēt tradicionālo vidi un saglabāt atšķirīgo novados; kādas vērtības ir svarīgas un kā mūsdienās mainās uzvedības modeļi tradicionālajā folklorā? Pie Kultūras rondo mikrofona aicinām gan dzīvā kultūras mantojuma darbnīcas amatmeistarus no Rucavas, gan etnogrāfisko ansambļu un kopu pārstāvjus. Ir sācies koncerts “Mēs māsiņas nebijām, mums dziedāt savedās”, un uz skatuves muzicē folkloras kopa “Dūdalnieki” no Lielbritānijas. Bet uz skatuves pie Brīvības pieminekļa šogad pieci karogi, nevis trīs, kā ieraksts līdz šim. Uz skatuves ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un lībiešu karogs. Bet ap skatuvi ir zaļi aizsargtīkli ar saulespuķēm. Mēs esam drošībā! Par Rīgas dienas norisēm stāsta Dina Liepa, koncerta “Mēs māsiņas nebijām, mums dziedāt savedās” režisore un folkloras kopas „ Kokle” vadītāja. Par tradīciju saglabāšanu Rucavā un par dižošanos Rīgā Rucavas darbnīcā stāsta Sandra Aigara, biedrības “Rucavas tradīciju klubs” vadītāja, un Māra, Dace un Inga Tapiņas, kuras dzīvo Rīgā, bet kopj Rucavas tradīcijas. Vieni no svētku dalībniekiem ir Ropažu novada bērnu un jauniešu folkloras kopa “Oglīte”. Pirmo gadu to vada Elīza Skreba, kura ar kopu saistīta jau no trīs gadu vecuma. Uz skatuves šodien kāps septiņi “Oglītes” dalībnieki, arī Līva Ozola un Līva Krīgere. Festivālā piedalās arī Igaunijas latviešu folkloras kopa "Rēvele", kas uzskatāma par vienu no  “Skandinieku” tradīciju turpinātājiem. Kas ir šī tradīcija, kuru kopjat arī Igaunijā, stāsta kopas vadītāja Laura Šmideberga un Zane Danosa, folkloras skolotāja bērnu kultūras skolā “Bergausis” Norvēģijā, kur turpina rēveliešu tradīciju. Sarunā iesaistās arī citi kopas dalībnieki. No Latvijas visvairāk pārstāvētas ir Latgales kopas. Tiekamies ar Preiļu kopas "Rūtoj" dalībnieci Evitu Salenieci un vadītāju Ilzi Valaini. Koncertu pie Brīvības pieminekļa šodien atklāja Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki”. Pēc uzstāšanās sarunājamies ar kopas vadītāju Raimondu Dāli un dalībniekiem.   Ģimenes folkloras kopa "Berendejka" ir dibināta 1994. gadā un kopj senas krievu tradīcijas un ieražas. Par darbošanos stāsta Mariana Jode un viņas meita Violeta Nikolajenko. No šīs kopas izaugusi jauniešu folkloras grupa “DAR”. Pie Kultūras rondo mikrofona arī sievu kopas “Vilcenes” dalībnieces un tās vadītāja Ieva Kušķe. Noslēgumā par festivāla norisēm gan šodien Rīgā, gan divās turpmākās dienās atgādina Nacionālā kultūras centra eksperte Gita Lancere.

“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas  Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.

Jūlijs Latvijā ir kļuvis par senās mūzikas mēnesi. Rīgā un Rundālē notiek senās mūzikas festivāls, Bauskā – festivāls "Vivat Curlandia!". Kultūras rondo saruna ar diriģentu Māri Kupču un mūziķēm Lauru Šarovu un Montu Martinsoni. Rundāles pils muzejs 2. jūlijā aicina kopīgi svinēt 14. Rundāles pils Dārza svētkus, kas tiks veltīti tēmai – vēsturiskā dārza rekonstrukcija. Svētku noslēgumā pulksten 22 operetes uzvedums - Johans Ādams Hillers "Mīla uz laukiem". Savukārt Starptautiskais senās mūzikas festivāls norisināsies Rīgā un Rundālē no 6. līdz 9. jūlijam. Festivāls piedāvā iespēju iejusties viduslaiku, renesanses un baroka laikmetā. Bet senās mūzikas un mākslas festivāls "Vivat Curlandia!" gaidāms 9. un 10. jūlijā Bauskā. Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau septīto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VII Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu “Vivat Curlandia!”.  

Laikā, kad Latvijā un daudzviet citur Eiropā atzīmē vasaras saulgriežus, Eiropas Savienības līderi pulcējas uz samitu, kas īpaši nozīmīgs Ukrainai, Moldovai un arī Gruzijai. Tieši šajās dienās spriedīs par iespējamo Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu šīm valstīm. Paralēli šiem notikumiem šonedēļ Rīgā notika arī tā sauktais "Trīs jūru iniciatīvas" samits, kurā papildus ekonomiskās un politiskās sadarbības jautājumiem sprieda arī par Ukrainas tuvināšanu šim projektam. Tikmēr Ukrainas konflikta dēļ saasinājušās ne tikai Krievijas attiecības ar Lietuvu, kas ierobežo kravu tranzītu uz Kaļiņingradas apgabalu, bet arī ar Maskavas tradicionālo sabiedroto - Kazahstānu.  Turpinām runāt arī par Francijas parlamenta vēlēšanām, kuru noslēgumā viens no lielākajiem zaudētājiem ir izrādījies valsts prezidents Emanuels Makrons. Viņa vadītā partija ir zaudējusi vairākumu parlamentā un tagad ir izvēles priekšā - vai nu veidot mazākuma valdību vai mēģināt panākt koalīciju ar kādu no opozīcijas spēkiem. Neviens gan pēc šādas sadarbības īpaši nealkst. Eksperti prognozē, ka Makronu gaida arvien pieaugoši protesti arī sabiedrībā un netiek izslēgta iespēja, ka nākamā gadā varētu sarīkot ārkārtas vēlēšanās. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis. „Politiskās paralīzes” iespējamība Francijā Svētdien, 19. Jūnijā, notikušo Francijas Nacionālās Asamblejas vēlēšanu otrā kārta nesa sarūgtinošus jaunumus prezidentam Emanuelam Makronam un viņa vadītajai centriskajai partijai „Uz priekšu, Republika!”. Lai arī pēc vēlēšanām frakcija „Kopā”, kuras kodols ir valdošā partija, joprojām ir lielākā, tā ir zaudējusi gandrīz trešdaļu vietu un līdzšinējo parlamentāro vairākumu. Tā nu Makrons, kurš pirms pāris mēnešiem kļuva par pirmo Francijas prezidentu 20 gados, kurš ticis pārvēlēts uz otro termiņu, tagad ir pirmais prezidents 30 gados, kura partijai nav vairākuma parlamentā. Tomēr viņam diezgan noteikti nedraud vairāku kādreizējo Piektās republikas prezidentu liktenis vadīt valsti ar politiski pretējas ievirzes valdību, jo pārējās jaunā parlamenta frakcijas ir tik politiski pretišķīgas, ka koalīcijas izveidošana to starpā ir praktiski neiedomājama. Tādējādi Makronam ir divi rīcības varianti: vienoties par koalīciju ar kādu no līdzšinējās opozīcijas spēkiem vai sastādīt mazākuma valdību, kurai nāktos vienoties ar opozīciju nozīmīgāko lēmumu pieņemšanai. Visnotaļ pieņemams koalīcijas partneris būtu labēji centriskā Republikāņu partija, kam ar prezidenta partiju ir tuvas politiskās platformas. Pirmdien republikāņu līderis Kristiāns Žakobs gan paziņoja, ka viņa partija palikšot opozīcijā, taču pēc sarunām Elizejas pilī no republikāņu aprindām pienākuši signāli, ka partija sliecas pieņemt koalīcijas piedāvājumu. Tāpat uz sarunām Makrons aicinājis arī franču sociālistu līderi Olivjē Foru un komunistu līderi Fabjenu Ruselu. Abi pieder pie kreiso partiju bloka, kas ieguvis otru lielāko mandātu skaitu parlamentā. Bet, kas zīmīgi, uz sarunām nav aicināts kreisā bloka lielākā spēka – kreisi populistiskās partijas „Nelokāmā Francija” līderis Žans Liks Melanšons. Pavisam malā no valdības veidošanas procesa paliek lielākais šo vēlēšanu ieguvējs – labēji radikālā Nacionālā apvienība. Marinas Lepenas partija, kurai līdz šim parlamentā bija vien astoņas vietas, šo skaitu tagad palielinājusi vairāk nekā desmitkārt, līdz ar to iegūstot gluži citas iespējas ietekmēt politiskos procesus. Tagad labējiem radikāļiem ir tiesības rosināt neuzticības balsojumus valdībai un likumprojektu izvērtēšanu konstitucionālajās tiesās, viņu pārstāvji var nonākt parlamenta komisiju vadībā un, protams, daudz biežāk uzstāties debatēs. Notikumu karuselis Ukrainā un ap to 20. jūnijā videouzrunā Ukrainas sabiedrībai prezidents Volodimirs Zelenskis pauda, ka šī nedēļa paliks vēsturē kā valstij izšķiroša. Galvenais motīvs šādam izteikumam bija lēmums par Eiropas Savienības kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, par ko šonedēļ jālemj Eiropas Savienības samitā. Viss liecina, ka lēmums varētu būt pozitīvs. Jau pagājušajā nedēļā ar ieteikumu piešķirt kandidātvalsts statusu Ukrainai un arī Moldovai nāca klajā Eiropas Komisija tās prezidentes Urzulas fon der Leienas personā. Tāpat nepārprotamu atbalstu tam pauda trīs lielāko kontinentālās Eiropas ekonomiku vadītāji, kad pagājušajā nedēļā viesojās Kijivā. Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Itālijas premjerministrs Mario Dragi un Vācijas kanclers Olafs Šolcs, kā arī Rumānijas prezidents Klauss Johannis ieradās Ukrainā, kā ierasts, iepriekš neizziņotā vizītē. Nenākas šaubīties, ka Rietumeiropas trijotnes sarunās ar prezidentu Zelenski tika cilāts jautājums par iespējamu kompromisu ar Kremļa režīmu. Atliek vien minēt, cik nopietns bija spiediens, nolūkā panākt Ukrainas piekāpšanos, tomēr rezultāts ir acīmredzams – Kijiva paliek stingra savās principiālajās nostādnēs par valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, kam atbalstu pauda arī augstie viesi. Dienu vēlāk Kijivu apmeklēja arī britu premjerministrs Boriss Džonsons, atvedot līdzi priekšlikumu par lielāka skaita ukraiņu karavīru apmācīšanu Lielbritānijā. Diezgan nozīmīga Ukrainai ir arī piesaiste t.s. „Trīs jūru iniciatīvai” – plašai loģistikas, sakaru un tehnoloģiju attīstības projektam, kurā piedalās 12 Eiropas Savienības dalībvalstis reģionā starp Baltijas, Melno un Adrijas jūru. Iniciatīvas kārtējā samitā, 20. un 21. jūnijā notika Rīgā, tika pieņemts lēmums par partnerību ar Ukrainu. Tikām nepatīkamus pārdzīvojumus pagājušās dienas nesušas Krievijas līderim Vladimiram Putinam un viņa režīmam. Vispirms jau Lietuva darīja zināmu, ka no 18. jūnija cauri tās teritorijai uz Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu pa dzelzceļu vairs nevarēs nogādāt Eiropas Savienības sankcijām pakļautas kravas – ogles, metālus, celtniecības materiālus un augsto tehnoloģiju izstrādājumus. Kaļiņingradas apgabala gubernators Antons Aļihanovs izteicies, ka šie ierobežojumi attiecoties uz apmēram pusi no apgabalā ievestajām kravām. Kremļa pārstāvji jau nākuši klajā ar sašutuma pilniem vērtējumiem un draudīgiem izteikumiem par to, ka Krievija rīkosies savu nacionālo interešu aizstāvībai un ciest nākšoties Lietuvas iedzīvotājiem. Tāpat pagājušonedēļ notika Sanktpēterburgas Starptautiskais ekonomikas forums, kurā piedalījās arī Vladimirs Putins un Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs. Abu līderu kopīgajā diskusijā prezidents Tokajevs paziņoja, ka Kazahstāna negrasās atzīt t.s. Doneckas un Luhanskas tautas republiku – faktiski Krievijas radītu un uzturētu Austrumukrainas separātistu teritoriju – valstisko suverenitāti. Tāpat Kazahstānas līderis atteicās pieņemt viņam piešķirto Krievijas valsts apbalvojumu – Aleksandra Ņevska ordeni. Pāris dienas vēlāk Krievija paziņoja, ka pagaidām tiek pārtraukts Kazahstānas naftas tranzīts caur Krieviju, savukārt Kazahstānas teritorijā aizkavēti 1700 vagoni ar Krievijas akmeņoglēm. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šonedēļ no 15. līdz 19. jūnijam Rīgā notiks ceturtais starptautiskais performances mākslas festivāls "Starptelpa", kura tēma šogad ir "citādība". Kā sabiedrībā tiek konstruēti priekšstati par citādo, atšķirīgo un kas veido pamatu citāda definēšanai – tas ir tematiskais loks, kuru  interpretēs Starptautiskais performances mākslas festivāls "Starptelpa". Saruna par festivāla saturu un performances mākslas attīstību Latvijā. Stāsta performances mākslas festivāla organizatore Laine Kristberga, viena no Performances mākslas centra dibinātājām Laura Feldberga un Elza Zīverte, kuras performace "Vācēja" būs redzama festivālā. Festivāls "Starptelpa" notiks no 15. līdz 19. jūnijam, tāpat kā iepriekšējos gados savā norisē ietverot gan meistarklases, gan akadēmisko dimensiju, gan ārzemju un vietējo mākslinieku performances. Pirmo reizi pastāvēšanas vēsturē festivāla "Starptelpa" norises vieta būs Latvijas Mākslas akadēmija. Festivālā piedalīsies ārvalstu mākslinieki no Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Nīderlandes, Vācijas, Lietuvas, Serbijas, Meksikas un Itālijas. Savukārt Latviju tajā pārstāvēs gan vietējie mākslinieki, piemēram, Anna Maskava, Arvis Kantiševs, Laura Šterna, gan Latvijas Mākslas akadēmijas performances mākslas studenti un Latvijas performances mākslas centra performances kursa absolventi.

No 31. maija līdz 2. jūnijam jau 68. reizi norisinājās Starptautiskais komponistu konkurss Rostrum, ko rīko Starptautiskā Mūzikas padome (International Music Council) un UNESCO. Otro reizi tā pastāvēšanas laikā konkurss norisinājās Alesandro Skarlati Mūzikas konservatorijā Palermo, Itālijā, Ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo atbalstu Latvijas Radio pārstāvēja un žūrijas darbā piedalījās Anna Veismane, konkursā piedāvājot Kristapa Pētersona skaņdarbu balsij solo "Smilgas" (Ieva Parša) un Jāņa Petraškeviča Kamersimfoniju 34 instrumentiem un solo perkusijām Echoing Distances (Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē). Konkursā tika iesūtīti 60 darbi, kurus 23 dažādu valstu raidstaciju pārstāvji no četriem kontinentiem noklausījās trīs dienu laikā. Augstāko novērtējumu vispārējā kategorijā saņēma norvēģu komponistes Kristīnes Hjegešenas (Kristine Tjøgersen, 1982) darbs orķestrim un elektronikai Between Trees (2021), bet jauno komponistu kategorijā līdz 30 gadu vecumam uzvarēja poļu komponiste Monika Špirka (Monika Szpyrka, 1993) ar opusu akordeonam un orķestrim Parts among Parts (2021). Par konkursa rezultātiem telefonintervijā no Palermo stāsta Anna Veismane.  

No 12. līdz 15. maijam Jelgavā notiks pirmais Starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", kas pulcēs vienkopus starptautiski pazīstamus dzejniekus no desmit pasaules valstīm, visiem interesentiem piedāvājot apmeklēt pasaulē atzītu dzejnieku lasījumus, piedalīties diskusijās un gūt Latvijā vēl nebijušu dzejas izziņas pieredzi. Par dzejas izziņas iespējām Kultūras rondo stāsta festivāla direktore, dzejniece Madara Gruntmane-Dujana un dzejniece un rakstniece Inga Gaile.  

Šodien, 7. aprīlī, sākas kinoteātra "Kino Bize" organizētais Pasaules filmu festivāls, savukārt rīt, 8. aprīlī, jau 26. reizi savus skatītājus gaidīs Starptautiskais īsfilmu festivāls "2ANNAS". Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls "2ANNAS" 2022. gadā norisināsies jau 26. reizi un kā ierasts piedāvā skatītājiem oriģinālas, inovatīvas, izaicinošas, kā arī sociāli aktīvas īsfilmas un vidēja garuma filmas. "2ANNAS" eksistē kontekstā, kurā īsfilmas formāts ir ne vien pakāpiens uz pirmo pilnmetrāžas darbu, bet arī apzināta, konsekventa izvēle, kuras rezultāts ir augstvērtīgs mākslas fakts. Tāpat festivāls pazīstams ar trakām ballītēm neierastās vietās, brīvu atmosfēru un radošām izpausmēm ne tikai kino formā. "2ANNAS" ik gadu piedāvā četras konkursa programmas: Starptautisko īsfilmu konkursu, Baltijas īsfilmu konkursu, Starptautisko vidēja garuma īsfilmu konkursu, kā arī konkursu bērniem un jauniešiem paredzētām filmām.  Pateicoties pasaulē valdošajai Covid-19 pandēmijai, 2022.gadā festivāls norisināsies gan klātienē, gan arī tiešsaistē. Kam jāpievērš uzmanība festivāla daudzveidīgajā programmā, stāsta tā kuratore Laima Graždanoviča. Rīgas Pasaules filmu festivāla 2022 programma pievērsīsies dokumentālā kino dziednieciskajam spēkam. Festivāla komanda atlasījusi stāstus par individuālu un kolektīvu dziedniecību pēc notikumiem, kuru rezultātā tiek sarautas saites ar citiem. Festivāla komanda vēlas dalīties ar skatītājiem atklājumos, kas iegūti šī gada programmā atlasītajās filmās, uzsverot, ka dziedniecība norisinās no situācijas uz situāciju ar saistītajiem pārbaudījumiem, kuros kamera var būt vērtīgs pavadonis. Turpina festivāla  programmas direktors Māris Probmbergs.

13. starptautiskais džeza izpildītāju konkurss “Riga Jazz Stage 2022” un “Klavierstāstu sērija” Hanzas Peronā un džeza trio darbība – pieturas punkti Kultūras rondo sarunā ar džeza pianistu Kristapu Vanadziņu.        Kultūrvietā "Hanzas perons" 31. martā sāksies jauna koncertu sērija nelielam klausītāju lokam – klavierstāsti. Koncertos un sarunās piedalīsies dažādi pazīstami mūziķi. Klavierstāstu programmu 31. martā atklās pianists Kristaps Vanadziņš ar solo programmu "Portreti". Koncertā klausītāji varēs izbaudīt dziļi personīgi radītās kompozīcijas un skices, kur Kristaps cenšas atklāt un uzzīmēt sevi un savu portretu. Koncertsēriju 12. aprīlī turpinās dziedātājs Daumants Kalniņš, 21. aprīlī mūziķis un komponists Juris Kaukulis, 23. aprīlī repa mūzikas pārstāve un dziedātāja Zelma Jēgere, 26. aprīlī dziedātājs, dziesmu autors un mūzikas grupas "Ewert and The Two Dragons" solists Everts Sundja (Ewert Sundja) no Igaunijas, kā arī 10. maijā pianists un instrumentālās grupas "Dagamba" dalībnieks Dainis Tenis. Koncertos būs klausāmas jaunas kompozīcijas, kas tapušas pandēmijas laikā, kā arī klausītāju iemīļota mūzika jaunās skaņās. Starptautiskais džeza mākslinieku konkurss “Riga Jazz Stage” notiks no 7. līdz 9. aprīlim “Splendid Palace” kinoteātrī Rīgā. “Riga Jazz Stage 2022” norisināsies 13. reizi un pulcēs jaunos džeza māksliniekus no 13 valstīm. Rīgā ieradīsies arī prominenta starptautiskā žūrija, padarot “Riga Jazz Stage” par džeza svētkiem, kas atzīmēti šā žanra pasaules kartē. 

No 4. līdz 12. martam norisināsies jau 30. Liepājas simfoniskā orķestra rīkotais Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, kas šogad pavasara mūzikas svētkos piecos koncertos pulcēs dažādu žanru izcilus mūziķus. Gaidāmi arī pirmatskaņojumi: Andra Dzenīša Simfonijai un Artura Maskata Trīskāršajam koncertam  "Bērnības baznīcu vitrāžas un vasaras taureņi". Kultūras rondo Arturs Maskats stāsta par koncertu “Bērnības taureņu dejas” un Andris Dzenītis par savu Otro simfoniju “Silts vējš”. Artura Maskata darba pirmatskaņojums būs festivāla atklāšanas koncertā 4. martā. Skaņdarbs tapis pēc Liepājas Simfoniskā orķestra un solistu Ditas Krenbergas, Ivetas Apkalnas un Reiņa Zariņa ierosmes. Visi minētie mākslinieki darbu atskaņos diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Andra Dzenīša jaundarbs skanēs koncertā 5. martā, to atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā. Zīmīgi, ka abas komponista simfonijas piedzīvo pirmatskaņojumu tieši Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” – autora pirmā simfonija ”…mīlestība ir stiprāka. SINFONIA” tika pirmatskaņota 2018. gadā Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas interpretācijā. Darbu pie Otrās simfonijas komponists aizsācis gadā, kad kļuvis par Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendiātu. Strādājis pie tās, domājot par nezināmu nākotni, bet tad saņēmis Andra Pogas aicinājumu kļūt par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo komponistu. “Simfoniju tad arī veltīju šiem maniem draugiem mūzikā,” komentē Andris Dzenītis. Par pārējiem šī gada festivāla koncertiem stāsta Liepājas simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis.

No  3. līdz 8. martam Rīgā notiks Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest/Riga". 5. martā festivāla konkursa “Baltijas fokuss” programmā notiks jaunās ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas 2020. gada filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrāde. Filmas nosaukumā minēts “lietus”, taču stāsts ir par karu. Tās galvenais varonis Andrejs Suleimans dzimis kurda un ukrainietes ģimenē, bērnībā bija spiests pamest vienu savu dzimteni kara dēļ, pāris gadus vēlāk karadarbība aizsākās arī Ukrainā. Karš noteicis Andreja dzīvi, un savdabīgā veidā pārtapis par viņa profesijā, viņš strādā Sarkanajā Krustā, palīdz iedzīvotājiem kara skartajos reģionos. Raidījumā telefonsaruna ar filmas režisori Alīnu Gorlovu. Filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Ukrainas, Vācijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses filmas tapšanā iesaistījušies "Avantis" producente Ilona Bičevska, filmas mūziku komponējis Goran Gora. Ar viņiem saruna Radio studijā. Alīna Gorlova stāsta par Andreju Suleimanu, kurā apvienojušās divu atšķirīgu kultūru – Sīrijas kurdu, ukraiņu asinis, taču abas šīs zemes šobrīd apvieno kara pieredze. Filmā mēs iepazīstam Andreja tēvu, kurš kā fizioterapeits palīdz atlabt sakropļotiem jauniem vīriešiem. Nekas netiek paskaidrots, bet filmas kopējā noskaņa mudina saprast, ka smagās traumas gūtas tieši kara laukā. Paralēli tiek rādīti kadri no militārām parādēm, tanku rūpnīcas. Andreja Suleimana brālis ieprecējies Vācijā. Filmā ir kadri arī no kurdu kopienas dzīves Berlīnē, kur arī maršē, taču pavisam citādi nekā Ukrainā, Berlīnē šai laikā notiek praids. Filmas notikumi aizved arī uz Sīriju. Turp filmēt režisore Andrejam līdzi esot brauksi viena pati. Vecvecāki iekrampējas, cik jaušams, sen nesatiktajā mazdēlā, negrib ne brīdi laist viņu vaļā. Ir neiespējami nejust līdzi skaistajam, mīlestības pilnajam kurdu pārim, kuru bērni, mazbērni izklīduši pasaulē. Un arī tāds ir karš. Plānots, ka ukraiņu režisore Alīna Gorlova  5. martā, filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrādē būs klātesoša Rīgā. Tiesa, notikumi Ukrainā šobrīd attīstās ne dienām, bet stundām. Iepriekšējā dienā mums bija norunāta telefonintervija, brīdi pirms sarunas atnāk zīmīte, ka force major, saruna nevarēs notikt. Intervijas laikā producente Ilona Bičevska tomēr sazvana Alīnu, viņa piekrīt īsai sarunai. Arī sarunu ar Kijevā mītošo režisori mēs sākam nevis par filmu, bet gan par šobrīd notiekošo.

16. februāra vakarā ar svinīgo balvu pasniegšanas ceremoniju noslēdzās Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls. Galveno balvu iegūst Karlas Simonas filma "Alcarras". Žūriju vadīja indiešu izcelsmes amerikāņu režisors M. Naits Šjāmalāns, un par “Zelta” un “Sudraba lāčiem” galvenajā konkursā cīnījās 18 filmas no 15 valstīm. Latvijas animācijas filma “Čuči čuči” piedalījās īsfilmu konkursā sadaļā “Generation K plus”, tomēr balvu neieguva. Par iespaidiem un redzēto starptautiskajā kinofestivālā Berlīnē, kur jau sadalīti Berlināles “lāči”, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar kino kritiķi Dairu Āboliņu, sazināmies ar producenti Alisi Ģelzi un režisori Lailu Pakalniņu. "Festivāla sajūta bija, bet savādāka. Pietrūka komunikācijas profesionāļu vidē. Komunikācija ir festivālu daļa, kamēr tas nav atgriezies, festivāli pa īstam nav atgriezušies," vērtē Daira Āboliņa. Balles izpalika, tā vietā bija testi un kodi, tā Berlīnes Starptautiskais kinofestivāla gaisotni raksturo Daira Āboliņa. Neskatoties uz to, galvenais secinājums - kino ir un būs. Lielas ekrāns nav aizvietojams ne ar ko. Režisori dara to, kas viņiem jādara, viņi domā, kā pateikt, cik apjukuši, brīžiem izmisuši, tomēr mazliet cerīgi mēs visi jūtamies.  

No 13. līdz 15. oktobrim norisinājās 13. Starptautiskais baltistu kongress "Baltu valodas laikā un telpā". Baltistu kongresu tradīcija aizsākās 1965. gadā Viļņā. Rīgā kongresi notikuši 1980., 1995., 2000. un 2010. gadā. Kādas tendences valodas attīstībā eksperti pārrunāja aizvadītajā kongresā, Kultūras rondo atklāj valodnieces - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore Sanda Rapa. Andra Kalnača skaidro, ka kongress notiek reizi piecos gados, un, iespējams, tas savulaik bija latviešu un lietuviešu valodnieku uz āru nepausts solidaritātes pasākums padomju laikā. Sandra Rapa vērtē norāda, ka šogad kongresā bija 140 referātu. Tēmu loks ar katru kongresu kļūst arvien plašāks parasti ir divas lielas  tēmas: baltu valodu etnoģenēzes pētniecība un mūsdienu baltu valodu stāvokļa pētniecība. Šogad pievienojās aktuāla tēma, kā baltu valodas dzīvo digitālajā pasaulē.   "Baltu valodām jāienāk digitālajā pasaulē, lai jebkurš var sarunāties datorā arī mūsu valodās. Pagaidām ir tā, ka pretī bieži ir angļu valoda. Vajag vairāk latviešu vārdus un latviešu stāstus radīt. Šajā aspektā baltistu darbs ir nozīmīgs," atzīst Sanda Rapa.  

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir sācies, tāpēc jaunākā epizode veltīta mūsu favorītiem un personīgajiem skatāmsarakstiem. Visam noslēgumā – rotaļīgas likmes par balvas saņēmēju. Laiks izcilam kino!

No 14. līdz 24. oktobrim notiks Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Tā sauklis šogad ir “There is always time.” jeb “Laiks ir vienmēr”. Kultūras rondo uzklausām Starptautiskā kino festivāla Riga IFF radošās komandas ieteikumus, kā labāk orientēties filmu programmās un veidot katram pašam savu izlasi; kā arī skaidrojam, kādas filmas varēsim skatīties tiešsaistē. Kā festivāls šogad noritēs un kādi ir galvenie programmas akcenti skaidro Rīgas Starptautiskais kinofestivāla vadītāja Liene Treimane, festivāla radošā direktore Sonora Broka un Bērnu programmas un paplašinātās realitātes foruma kuratore Kristīne Simsone. "Festivāls notiks, ierobežojumi, kas stājušies spēkā no 11. oktobra, neizslēdz festivāla norisi ne klātienē, ne tiešsaistē," norāda Liene Treimane. Kā precīzi tas notiks, drīzumā tiks izziņots. Treimane norāda, ka ārkārtējās situācijas regulējums kultūras norišu rīkotājus nostādījis neapskaužamā situācijā.   "Izskatās, ka būs jāierobežo festivāla klātienes seansi vismaz uz pusi. Turklāt noteikts laika ierobežojums festivāla norisei jeb kultūras pasākumu norisei, kas mūsu gadījumā nozīmē lielus zaudējumus festivāla budžetā," turpina Treimane. Festivāla rīkotāji ir uzrunājuši kultūras ministru, ministru prezidentu un Valsts kanceleju ar lūgumu piemērot festivālam un līdzīgiem kultūras pasākumiem, kas jau ir izziņoti un uz kuriem jau var iegādāties biļetes, pārrejas periodu divas nedēļas. "Festivāls jau gatavots norisei "zaļajā režīmā", ja vēl jāpastiprina distance un jāsamazina cilvēku skaits zālē un vēl ir laika ierobežojums, var nākties būtisku daļu seansu pārcelt uz citu laiku, kas nozīmē arī cilvēkresursu un finanšu resursu izniekojumu," vērtē Treimane. "Svarīgi, lai valdība ieklausītos. Respektējam valdības lēmumus, jo apzināmies, ka stingrāki ierobežojumi šobrīd ir nepieciešami, bet ļoti lūdzam saprast arī mūs un izstrādāt atbilstošus atbalsta mehānismus." Ar festivāla plašo piedāvājumu var iepazīsties arī internetā.  

  ANO starptautiskais klimata pārmaiņu jaunākais ziņojums nav iepriecinošs nevienam, kuram rūp vide un cilvēka dzīve uz šīs planētas. Teju 4000 lapu garais ziņojums detalizēti skaidro aktuālās klimata izmaiņas, kā arī paredz tuvāko nākotni. ANO runasvīri to nodēvējuši par "sarkano kodu cilvēcei", cerībā, ka nākamais klimata samits nāks ar labākiem lēmumiem klimata jomā. Raidījumā Zināmais nezināmajā ziņojumu vērtē Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesore un pētniece Agrita Briede un šīs fakultātes pētnieks un biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga. Cilvēki arvien skeptiski par savu ietekmi uz klimata pārmaiņām Plūdi Vācijā, karstuma rekordi ASV, nokrišņu rekordi Lielbritānijā, neskaitāmi ziņojumi par klimata pārmaiņām, dokumentālās filmas, klimata konferences - sarakstu varētu turpināt vēl, un tas viss atgādinātu, ka klimata pārmaiņas ir reālas. Un tomēr ir daudz cilvēku, kuri joprojām apgalvos, ka tas ir izdomājums vai ka šādu apgalvojumu pamatā ir kādas intereses. Kāpēc cilvēki noliedz klimata pārmaiņas, lai gan pētījumi cits pēc cita nešaubīgi pierāda, ka tās patiešām notiek, skaidro Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Klimata pārmaiņu kontekstā manāma arī cīņa ekspertu starpā vai, pareizāk sakot, viena eksperta argumenti tiek pretnostatīti cita eksperta argumentiem, līdz ar to dažādas sabiedrības grupas var nosliekties par labu noteiktu ekspertu uzskatiem. Katra no šīm grupām centīsies pierādīt, ka tieši šis konkrētais eksperts pauž patiesību, bet pārējie - ne. Šajā saistībā Jānis Buholcs min, ka arī mediju vidē ne vienmēr katram apgalvojumam jāpiemeklē pretējs viedoklis, jo tieši tas veicina šādu ekspertu viedokļu dažādību, taču ir jautājumi, kuros nav dažādības. Klimata zinātne ir skaidra, tā sniedz informāciju, ka situācija nav iepriecinoša. Tādējādi alternatīvu jeb pretēju viedokļu ekspertu uzrunāšana sabiedrību nevis padara informētāku, bet apmulsušāku, jo no jauna tikusi sēta dezinformācija. Turklāt šādi it kā eksperti mēdz būt saistīti ar institūcijām, kas pašas sevi nosaukušas par pētnieciskām institūcijām, taču patiesībā gūst labumu no ieinteresētajām pusēm un pasūtītājiem. Sarunas noslēgumā Jānis Buholcs uzsver, ka klimata pārmaiņas ir joma, kurā komunikācija tikai ar faktiem nepalīdzēs. Jāsaprot, kāpēc skeptiķi šādi domā, kas ir bažu pamats klimata pārmaiņu noliegšanai, un tad attiecīgi var domāt, kā šīs bažas un nedrošības mazināt. Un šeit kāds tests jautājums, ko iespējams uzdot noliedzējiem.

Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Rīga!” norisināsies trīs dienas no 23. līdz 25. augustam Zeļļu ielas 25 dārzā. Šī gada festivāls ir viens no Rīgas vasaras kultūras programmas notikumiem, kas veltīts Baltijas mākslinieku daiļradei un jaunradei. Parālēli izrādēm darbosies izglītības programma bērniem “Rotaļlaukums”, kas noris sadarbībā ar Rīgas cirka skolu. Raidījumā būs iespējams dzirdēt sarunu ar festivāla vadītāju Mārtiņu Ķiberu.

Atzīmējot Francijas valsts nacionālos svētkus – Bastīlijas ieņemšanas dienu 14.jūlijā visā pasaulē notiek “Starptautiskais franču kino festivāls”, kura ietvaros vairāk nekā 30 valstīs tiek izrādītas jaunākās Francijā veidotās filmas. Festivāla mērķis ir svinēt kino atgriešanos uz lielajiem ekrāniem, kas šogad simboliski sakrīt ar Kannu kinofestivāla laiku. Arī Latvija piedalās šajā festivālā ar divu jaunu Francijā veidotu filmu pirmizrādēm, kuras tiks izrādītas kinoteātrī “Splendid Palace” 14. un 15. jūlijā. Ar filmu programmu iepazīstina “Best Film” projektu vadītāja Māra Cēbere.

14. jūlijā atklājot 34. Starptautisko Ērģeļmūzikas festivālu “Rīgas Doms 2021”, Rīgā muzicēs Amsterdamas “Concertgebow” titulārais ērģelnieks Leo Van Duselārs. Festivāla laikā gaidāmi 11 koncerti. Par festivālu stāsta Rīgas Doma mūzikas direktors, katedrāles ērģelnieks Aigars Reinis.

6. jūlijā pēc pandēmijas gada pārtraukuma klātienē atklāts Starptautiskais Kannu kinofestivāls ar franču režisora Leo Karaksa jaunāko muzikālo filmu “Annette” ar Marionu Kotiljāru centrā. Kā savā Facebook profilā ieraksta kinokritiķe Daira Āboliņa: „Ne tikai melni tauriņi, bet arī melnas maskas”. Nacionālā kino centra vadītājas Ditas Rietumas neliels ieskats konkursa filmu klāstā un par to, kāda kāda festivālā ir Latvijas un Baltijas kopējā līdzdalība. Latvija šogad aktīvi piedalās dažādos kino industrijas notikumos, programmās un filmu tirgū.

30. jūnijā startē Starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls "Rīgas ritmi 2021" un atklāšanas dienā kopā ar domubiedriem kultūrtelpas "M/Darbnīca" āra terasē kopā ar domubiedriem muzicēs arī saksofonists Toms Rudzinskis. Par gaidāmajiem koncertiem un sadarbību ar Vācijas izdevniecību Double Moon Records, kurā 2021. gada rudenī klajā nāks mūsdienu džeza bigbenda albumu Space Big Band, Tomu izvaicā Zigfrīds Muktupāvels.  

Starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls "Rīgas ritmi 2021" norisināsies četras dienas un vairākās galvaspilsētas vietās vienlaikus, startējot jau 30. jūnijā. Uz sarunu aicinām festivāla mākslinicisko vadītāju Māri Briežkalnu un izdevniecības Jersika Records dibinātāju Mareku Ameriku, jo 2. jūlijā festivālā startēs arī Latvijas džeza mūzikas izdevniecības Jersika Records piedāvātā Jersika Records Stage mākslas centrā "Noass" uz AB dambja. Liene Jakovļeva: Latvijā atsācies koncertu un pat festivālu laiks, un šajā nedēļā vairāku festivālu virpulī karsts, sprigans, atraktīvs un piesātināts būs arī festivāls "Rīgas ritmi 2021". Māri, ar ko šis festivāls būs īpašs? Varbūt ar to vien, ka tas vispār notiks? Māris Briežkalns: Jā, arī ar to, ka tas vispār notiks... Turklāt festivāls sagatavots rekordīsā laikā, jo vēl pirms pāris nedēļām informācija mainījās no viena grāvja otrā, bet mēs cerējām... Arī pagājušogad festivālu tomēr noturējām – spēlēja latviešu mūziķi un bija daudz koncertu. Arī šogad festivāls notiks, un tas [jau atkal] būs starptautisks – būs mūziķi no Lietuvas, Amerikas, Spānijas un citām valstīm. Protams, rīkotājiem tas ir smags darbs un nervu pārbaude, bet svētki būs! Un būs gan tradīcijas, gan jaunumi. Vai žanriskais apzīmējums "improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls" jums vienmēr bijis līdzās? Šoreiz šis salikums mazliet pārsteidz. Māris Briežkalns: Jā, "globālā mūzika" ir jauns termins mūzikas industrijā. Šie trīs vārdi mums visu laiku ir bijuši, tikai globālās mūzikas vietā mums allaž bijusi world music. Pasaules mūzikas žanrs šobrīd kļuvis par globālu. Tas nozīmē, ka spektrs paplašinās? Māris Briežkalns: Jā, spektrs paplašinās, un tas ir arī jaunais trends, ko mēs ātri pārņēmām. Jo festivālā "Rīgas ritmi" pasaules mūzikas īpatsvars ir diezgan liels. Pasaules mūzikas jēdziens, iespējams, ir šaurāks nekā globālā mūzika. Viena no mūsu festivāla zvaigznēm, grupa Bokante, tieši rāda šo globālās mūzikas spektru un žanru – mūziķi šeit ir gan no Japānas, gan Francijas, Lielbritānijas, Amerikas un Gvadelupes un Zviedrijas. Tāpēc arī mums ir šie trīs vārdi - impro, jazz un global. Savukārt tas cipariņš "21", kas šogad klāt jūsu festivālam, arī ir ļoti, ļoti iespaidīgs. Māris Briežkalns: Ņemot vērā arī iepriekšējos festivālus, ko līdz Rīgas ritmiem esam sarīkojuši, faktiski jau 26 vasaru mums nav bijis... Katru vasaru ir šis pārdzīvojums. Jau otro gadu esam dabūjuši arī Eiropas Festivālu asociācijas balvu. Tā ka turpinām. Festivāla programmu meklējiet šeit! Šobrīd vaicāšu Marekam Amerikam: Jersika Records šajā festivālā pirmoreiz nāk klajā ar savu skatuvi... Mareks Ameriks: Jā, tas ir saviļņojoši, patīkami, ka tik ātri izdevniecībai radusies iespēja šādi eksponēties. Paldies Mārim Briežkalnam! 2019. gada festivālā "Jersikai" pirmo reizi bijai neliels, omulīgs stendiņš Kongresu namā. Šogad mums jau ir skatuve "Noasā" – veselas divas dienas ar māksliniekiem, kuri saistīti ar šo leiblu un tā atmosfēru. Tā ka šie ir svētki arī mums – maziņš festivāls festivālā. 2. un 3. jūlijs. Cik daudz vietas uz peldošās skatuves ir mūziķiem, un cik daudz – vakcinētajiem skatītājiem un klausītājiem? Mareks Ameriks: Kuģis ir diezgan liels, tā ir barža. Jūs pat nemanīsiet, ka uzkāpjat uz klāja. Tā ir diezgan plaša angārveida telpa, kurā būs skatuve, darbosies bārs, terase, zaļumi. Ja arī uznāktu neliels lietus, koncerti notiks iekštelpās. Kādi mākslinieki pārstāvēs jūsu izdevniecību? Būs ne tikai mūzika, arī kino. Mareks Ameriks: Jā, jo arī mēs cenšamies savas aktivitātes izpaust video valodā, kas šodien ir trends - visu atspoguļot arī video valodā. Tapušas jau nelielas dokumentālas īsfilmas, būs arī pirmizrāde zinātniskās fantastikas mākslas īsfilmai, ko uzņēmis franču režisors Teo Ponsē, iespaidojoties no Auziņa, Arutjunjana un Čudara mini albuma The Maze – klausoties šo mazo platīti, konkrēti B pusi, viņam radās iedvesma. "Ieva un Labirints", tā saucas šī 10 minūšu garā filma.

No 28. aprīļa līdz 3. maijam notiks Starptautiskais dokumentālā kino festivāls " Artdocfest/Riga". Pirmo reizi starptautiskais dokumentālo filmu festivāls “Artdocfest” notika Maskavā 2007. gadā. Īsā laika posmā tas kļuva par vienu no prestižākajiem festivāliem Krievijā un par lielāko dokumentālo filmu festivālu bijušo PSRS valstu teritorijā. 2014. gadā, kad festivāla prezidents, režisors Vitālijs Manskis pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, “Artdocfest” tika aicināts pievienoties nelielajai Latvijas kinofestivālu saimei, kas togad bija apvienojusies zem Rīgas Starptautiskā kino festivāla zīmola, un veidot festivāla dokumentālā kino programmu. Šogad festivāls norisinās gan Krievijā, gan Latvijā. Kopš 2018. gada “Artdocfest” Rīgā organizē starptautisku konkursu, kura ietvaros notikušas Latvijas - reizēm arī pasaules - pirmizrādes 21 filmai no vairāk nekā 10 pasaules valstīm. Pērn festivāla rīkotājiem kļuva skaidrs, ka festivāla mērogs ir būtiski pāraudzis līdzšinējās darbības apjomu, tāpēc tika uzsākta neatkarīga, īpaši dokumentālajam kino veltīta festivāla “Artdocfest/Riga” izveide. Tā ietvaros tiek rīkota jauna starptautiska konkursa programma “Baltijas fokuss”, akcentējot Baltijas valstu dokumentālistu veikumu. Programmā iekļautas kopskaitā 10 filmas, kuras vieno dažādu vēstures pagrieziena punktu un kolīziju iespaidoti cilvēkstāsti. Turpina “Baltijas fokusa” programmas kuratore Kristīne Briede. “Baltijas fokusa” programmas skatītāju vietu kvotas ir aizpildītas jau festivāla sākumā, taču tas nenozīmē, ka filmas pie skatītājiem nenonāks. Atkarībā no producentu kompāniju līgumslēgšanas aktivitātes ar festivālu, tās viena pēc otras parādīsies platformā artdoc.media. Un, kā jau minēja Kristīne Briede, pēc epidemioloģiskā luksofora zaļās gaismas iedegšanās – arī kinoteātrī “Splendid Palace”. Tikām vietnē artdoc.media iespējams skatīties plašu klāstu no līdzšinējo festivāla darbības gadu filmām, noteikts skaits arī bez maksas. Turpinājumā – pāris vārdi ar festivāla prezidentu, režisoru un nu jau arī ASV Kinoakadēmijas locekli Vitāliju Manski. Festivāls "Artdocfest" Sanktpēterburgā ar pilsētas domes lēmumu tika slēgts, taču, vienojoties ar autortiesību īpašniekiem, dažas filmas festivāla dienās Krievijas Federācijas teritorijā būs iespējams demonstrēt. Ko nozīmē organizēt festivālu, saskaroties ar šādiem apgrūtinājumiem? Festivāla “Artdocfest” iepriekšējo gadu filmas iespējams skatīties platformā artdoc.media. Vēl jāpiebilst, ka festivāla ietvaros norisināsies arī simpozijs, kurā tiks risinātas sekojošas tēmas: “Dokumentālista misija pasaulē bez barikādēm jeb ko šodien būtu filmējis Juris Podnieks?”, pēdējo piecu gadu sasniegtais Latvijas dokumentālajā kino “Dokumentālistu pēcpusdienas snauda”, ka arī filozofa Ulda Tīrona saruna ar filmas “Gunda” režisoru Viktoru Kosakovski. Visas norises tiks dokumentētas un pēc festivāla beigām būs izvietotas tīmeklī – par to ziņosim turpmāk.

Vēl līdz svētdienai kinoteātrī “Splendid Palace” un tiešsaistē norisinās Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Šodien noslēdzam ciklu “Festivāla pieturpunkti” ar ieskatīšanos festivāla programmā “Atrasts Berlinālē”, kurā iekļautas filmas no jaunākās leģendārā kinofestivāla izlases. Programmu “Atrasts  Berlinālē” iespējams novērtēt 24. un 25. oktobrī, arī festivāla tīmekļa vietnē online.rigaiff.lv. Programmas līdzkuratore Dārta Ceriņa iepazīstinās ar Jannas di Vonderas atmiņu simfoniju “Mūžīgi Valhenzē”, Kristiana Švohova pēckara drāmu “Vācu valodas stunda” un Berlināles galvenās konkursa programmas uzmanības magnētu, Burhana Kurbani urbāno tēlojumu “Berlīne, Aleksandra laukums”. Savas filmas iesaka Juta Jākobsone un Linda Karlsone.

Arhitektūra un kino rada gaisotni, kas iespaido cilvēka dzīves telpas uztveri, tāpēc vērojama arvien pieaugoša skatītāju, režisoru un producentu interese par videi un arhitektu personībām veltītām filmām. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls programmā "Architects Cut" (jeb "Arhitekta griezums") iekļauti trīs kinostāsti par pārmaiņām cilvēkos, pilsētā un dabā.  Iepriekšējos divus festivāla laidienus programmu “Architects Cut” kūrējusi arhitekte un publiciste Ieva Zībārte, nu šis uzdevums uzticēts sociālantropologam un pilsētplānotājam Viesturam Celmiņam, Hārvarda universitātes doktorantam. Pirms aplūkot programmā iekļautās filmas, vispirms Viesturam jautāju, vai dokumentālais kino arī pašam pētniekam ir bijis kā atbalsta instruments viņa akadēmiskajā darbā? Programmas “Architects Cut” atklāšanas filma: islandiešu komponista Jouhana Jouhansona debijas darbs kinorežijā – filma “Pirmie un pēdējie cilvēki”. Tā ir poētiska alegorija par atmiņas, ideālu un utopijas bojāejas jēdzieniem, kuru papildina rakstnieka un filozofa Olafa Steipldona 1930. gadā sarakstītā zinātniskās fantastikas romāna lasījumi aktrises Tildas Svintones sniegumā. Programmas atklāšanas seanss 18.oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pulksten 19. Kanādiešu autora Žozefa Hillela dokumentālo filmu “Pilsētu sapņotājas” skatītajiem gan tiešsaistē saitē online.rigaiff.lv, gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs iespēja redzēt pirmdienas, 19. oktobra vakarā. Tā būs iepazīšanās ar četrām iedvesmojošām pilsētvides arhitektēm. Somu režisors Jonass Salo savā filmā “Tas nav klusums” aicina paviesoties Svalbāras arhipelāga spokainajā pilsētiņā ar simbolisko nosaukumu “Piramīda”, kas savulaik bija ogļrūpniecības centrs, bet tagad kalpo kā eksotisks tūrisma galamērķis ceļotājiem-gardēžiem. Svalbāra ir Norvēģijas teritorija ar speciālu statusu, un attālinātais ceļojums tās nošķirtībā būs iespējams svētdienas vakarā, saitē online.rigaiff.lv. No kopējā festivāla filmu klāsta filmas, ko noskatīties, iesaka Paula Bērziņa un Ieva Augstkalna, kuras veido aplādi “Mans draugs – kinocilvēks”. Viņas izvēles Pellas Kogermanes un Hugo Lijas filmu “Aniara". Tās seanss –  22. oktobrī pulksten 19 vakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tiešsaistē online.rigaiff.lv. Kā arī Burhana Kurbani filmu “Berlīne, Aleksandra laukums”. Šīs filmas seansi kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē nākamās 22. un 25. oktobrī, tāpat arī tiešsaistē online.rigaiff.lv. Bet Kultūras Rondo izvēlē šovakar, 16.oktobrī, ir krievu režisora Iļjas Hržanovska filma "Nataša" no kino monumentālprojekta "DAU", kas veltīts Nobela prēmijas laureātam Ļevam Landauam un kurš pēta totalitārā režīma atstātās mentalitātes paliekas mūsdienu cilvēkā. 

Čehoslovākijas jaunais vilnis un Milošs Formans; arhitektūra un kino – tās ir tikai divas no desmit tematiskajām programmām, kuras šoruden piedāvā Rīgas Starptautiskais kino festivāls (RIGA IFF) ar devīzi “Apzinot nezināmo”. Kā orientēties plašajā festivāla programmā un izvēlēties savu filmu klāstu, Kultūras Rondo atklāj festivāla mākslinieciskā direktore Sonora Broka un īsfilmu programmu kuratore Anna Zača. Rīgas Starptautiskais kino festivāls sāksies 15. oktobrī. 11 dienās festivāla rīkotāji piedāvā noskatīeies 129 filmas desmit programmās. "Mums šogad būs tā saucamais hibrīdfestivāls jeb festivāls, kurš notiek gan kinoteātrī, gan tiešsaistē. Mēs esam parūpējušies par to, lai tas būtu maksimāli ērti. Atliek tikai ieiet festivāla mājas lapā, izvēlēties filmu un pie filmas jau ir norādītas abas biļetes, gan biļete uz kinozāli, gan biļete uz virtuālo kinozāli,"skaidro Sonora Broka. "Tad tālāk ir arī norādes, kā nokļūt šajā virtuālajā seansā, kurš, kas ir jāatceras, notiks tajā pašā laikā, kad seanss kino zālē, jo tas tomēr ir festivāla kino seanss. Virtuālajā kinozālē varēs noskatīties lielāko daļu festivāla filmu. Ir atsevišķas filmas, kurām nav atļaujas izrādīt ārpus kinozāles, kā arī pilnmetrāžas konkursa programma būs skatāma tikai kinoteātrī. "Ļoti ceram, ka  kino apmeklējums būs iespējams nākamnedēļ un aiznākamnedēļ," bilst Sonora Broka. "Festivāla atklāšana būs kino koncerts, kura ietvaros mēs izrādīsim senāko Latvijas teritorijā tapušo spēlfilmu. Tā ir 1913. gada filma "Kur patiesība", kurā mēs redzam arī tālaika Rīgu. Arī šī filma ir uzņemta Ventspilī. Šo filmu apskaņos kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē mūziķi Jēkabs Nīmanis un Artūrs Liepiņš, kuri radījuši tieši šai filmai īpašu skaņdarbu," turpina Sonora Broka. Biļetes uz festivāla atklāšanas seansu klātienē vairs nav pieejamas, bet šo filmu varēs noskatīties visā pasaule bez maksas portālā lsm.lv. Ar plašo filmu piedāvājumu var iepazīsties festivāla mājaslapā.  

Sestā starptautiskā festivāla "Čello Cēsis" atklāšana jau 18.septembrī. Bet sestdien, 19.septembrī, Galā koncertā Riharda Štrausa simfonisko poēmu “Dons Kihots” interpretēs vācu jaunās paaudzes čellists Maksimilians Hornungs un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā. Itāļu komponista Otorīno Respigi Adagio skanēs Kristīnes Blaumanes sniegumā. Kultūras Rondo sazinās ar Kristīni Blaumani. Mūziķe atklāj, ka uzstāšanās festivālā Cēsīs viņai būs pirmā uzstāšanās telpās kopš 11. marta, jo viņas patstāvīgajā mājvietā - Lielbritānijā - Covid ierobežojumu dēļ koncerti telpās arvien nav atļauti. Vienīgā reize, kad uzstājusies publikas priekšā, bijusi festivālā augustā brīvdabā. Kristīne Blaumane min, ka sākotnēji bijusi iecere par kāda darba pirmatskaņojumu, tā kā tas nevar notikt, festivāla rīkotāji aicinājuši pašu mūziķi izvēlēties skaņdarbu, ko atskaņos. Mūziķe ieteikusi Respigi Adagio spēlēs tikai otro reizi savā mūžā. Iepriekšējā reize bijusi pirms 19 gadiem. Skatījums uz šo mūziku noteikti ir mainījies, jo viņa atzīst, ka ir kļuvusi par kaislīgu italofīli šo gadu laikā.

Turpinās Starptautiskais festivāls „Dzejas dienas”, kura šīgada devīze skan „Dzeja dziedē”. Šogad festivāla „Dzejas dienas” dalībnieki vēl izteiktāk veidojuši saskari ar citām mākslas formām, lasījumus papildinot ar scenogrāfiskiem un mūzikas risinājumiem. Piedāvājam ieskatu festivāla atklāšanas vakarā, kurš 4.septembrī norisinājās uz radošā debarkadera „Noass”. Festivāla atklāšanas vakars norisinājās, bezmaz, tumsā. Gaismas ķermeņi pieticīgi – masīva svece, telpiska savijumu figūra, ar gaismas diodēm, un vēl – diskrēti izgaismots otrā debarkadera stāva logs. Vakaru klusināti iesāka dzejniece Agnese Krivade. Izmantojot sveci un lasāmpulti, Anna Auziņa radīja dievnama atmosfēru, vēl vairāk to paspilgtinot ar katoļu litānijas dziedājumu mūsdienīgā pārlikumā. Fragments no viņas dzejoļa. Melanholisko noskaņu ar izmeklētu ironiju nomainīja Ivars Šteinbergs, apdzīvojot zāles centrā izvietoto gaismas ķermeni. Pieprasot galvenokārt uz grīdas sēdošos klausītājus pacelt galvas augstāk, no otrā stāva izgaismotā loga savu dzeju skandēja Pēteris Draguns, dramatisko efektu panākot ar gaismas un sava puskailā torsa saspēli. Festivāla atklāšanas vakaru noslēdza poētiskā repa apvienība “Alejas” ar dzejnieku Kirilu Ēci priekšgalā, kuri uzstājās otrpus peldošajai galerijai “Noass”, atrodoties uz pietauvota plosta Daugavas atzara viducī.

4.septembrī ar moto "Būt drošībā ir bīstami" tiks atklāts 11. laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit. Šogad festivāla kuratore Katja Krupeņņikova aicinājusi māksliniekus aplūkot drošības jēdzienu no dumpinieciska skatu punkta.Vai iespējams mainīt pieņēmumus par drošības jēdzienu? Kas ir drošības pamatā? Kāpēc drošība reizēm ir bīstama? Festivāla laikā apmeklētāji aicināti uz publiskās programmas "Kommunalka-Community" pasākumiem, kas norisinās gan festivāla telpās, gan ārpus tām kā raidījumu cikls Radio Naba. Starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit ir viens no vērienīgākajiem ikgadējiem laikmetīgās mākslas notikumiem Baltijā kopš 2009. gada.  Studijā viesosies Laikmetīgā mākslas centra kuratore Inga Lāce un māksliniece Evita Goze.

Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo novus" šogad norisināsies no 28. augusta līdz 10. septembrim. Tā būs 15 izrāžu un performatīvu izstāžu programma, kas notiks Rīgas un Cēsu publiskajā iekštelpā un ārtelpā, kā arī vairākās privātās telpās. Kā laika gaitā mainījies Starptautiskais jaunā teātra festivāls "Homo novus" un kādēļ šogad programmas centrā ir izvēlēti laiks, telpa un kopradīšana kā laikmetīgā teātra pamatprincipi, Kultūras Rondo pārrunājam ar festivāla māksliniecisko vadītāju, Jaunā teātra institūta direktori Gundegu Laiviņu. ""Homo novus" šogad paliek 25 gadi, un, protams, ka mēs bijām izveidojuši diezgan lielu programmu, kas viss bija jāatceļ un jāpārskata. Divu mēnešu laikā jārada no jauna, un tā atziņa ir, ka patiesībā ļoti ātrā tempā var izdarīt diezgan lielas lietas," atzīst Gundega Laiviņa. "Mēs faktiski sākām veidot programmu tādiem apstākļiem, kādi bija ārkārtas situācijas laikā, kad tuvāk par diviem metriem drīkst atrasties tikai divi cilvēki. Un protams, ka tagad tās slūžas drusku palaistas vaļīgāk, bet tik un tā liela daļa izrāžu ir divu cilvēku tikšanās," par festivāla programmas izveides principiem stāsta Gundega Laiviņa. Jubilejas festivāla programma pilnībā atcelta, saprotot, ka starptautiskā ceļošana ir ļoti mainīgs un neskaidrs process un nevar būvēt festivālu, kas ir atkarīgs no ceļošanas iespējām.  "Tāpat toreiz, aprīlī, maijā, kad mums bija jāpieņem šie lēmumi, sapratām, ka mēs pārāk maz zinām par pulcēšanās iespējām rudenī. Līdz ar to mēs nolēmām sākt visu no nulles. Un sākt no nulles ne tikai tādā tehniskā ziņā, kā festivālam noritēt pulcēšanās ierobežojumu apstākļos, bet arī konceptuālā ziņā, jo bija skaidrs, ka notiek kaut kādas milzīgas pārbīdes pasaules kārtībā un tajā, kā mēs, kā sabiedrība, dzīvojam, kā mēs, kā indivīdi komunicējam un esam kopā ne tikai savā starpā, bet arī ar dažādiem dabas elementiem, šai gadījumā mazo vīrusu. Un likās, ka arī par to ir būtiski runāt, par to vienkārši jārunā, un šai ziņā "Homo novus" un festivāla formāts vispār ir ļoti pateicīgs, jo var diezgan ātri reaģēt uz šādām izmaiņām," skaidro Gundega Laiviņa. Festivāla programmu veido starptautisku mākslinieku kopradīti darbi, latviešu mākslinieku jaundarbi, kā arī izrādes, kas tapušas ciešā sadarbībā ar dažādiem cilvēkiem, kopienām, skatītājiem, pilsētvidi un to apdzīvojošiem elementiem. Programma pieejama internetā. Festivāla norises rīkotāji aicina apmeklēt bez maksas. Vienīgi vairākiem apmeklējumiem ir iepriekš jāreģistrējas, tas saistīts ar dažu izrāžu struktūru, kā arī Covid-19 situāciju. "Festivāls ir bez maksas. Iemesli tam ir divi. Mēs iebilstam vai reaģējam uz mākslas satura arvien lielāko ekskluzivitāti, kad pasākumos ir maz vietas un dārgas biļetes, faktiski mēs atgriežamies pie tā, ka māksla ir pieejama cilvēkiem, kuriem ir līdzekļi un kuri var atļauties šo ekskluzīvo iespēju. Mēs negribētu, lai tā notiek," skaidro Gundega Laiviņa. "Otrs iemesls - mēs tik dziļi ieteicamies pilsētā, veidojam visu kopā ar iedzīvotājiem, mēs visi esam līdzradītāji, līdz ar to kādam prasīt par to maksāt būtu negodīgi." Ieskatam arī stāsts par trīs festivāla darbu tapšanu.  

Bērnībā vispirms viņš pateicis tenisam nē. Tomēr nu jau 30 gadi veltīti šim sporta veidam. Pirms 14 gadiem Vimbldonas turnīra viņš bija līnijtiesnesis, jau 17 gadus ir starptautiskais arbitrs, sudraba nozīmītes īpašnieks. Piespēle iepazīstam Latvijas tenisa savienības jauno ģenerālsekretāru Konstantīnu Zasjadko. Raidījumā arī bijušais hokeja izlases vārtsargs Sergejs Naumovs, pērnā gada Gagarina kausa ieguvējs, tagad Maskavas CSKA hokeja kluba treneris.

Atgādinām pāris aktuālas un svarīgas sarunas, kas izskanēja raidījumā Kultūras Rondo šajā nedēļa. Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Vides Deja” jau desmito gadu pēc kārtas pulcē māksliniekus un dejas interesentus, saskatot vidē dejas partneri un dabisko scenogrāfiju. Šogad festivāla moto: ”Nākotnei un ekoloģijai” un tas no 3.augusta norisinās Līgatnē. Tuvības formas ar materiālu, dabu un telpu - tā mākslinieki paši raksturo to, kas risinās izstādē „Savvaļa”. Izstāde „Savvaļa” ir mākslinieka Andra Eglīša un viņa domubiedru kopīgi veidota izstāde dabā. Plašā dabas teritorijā starp Dūķiem un Jaundrustiem izstāde jau kādu laiku skatāma, no 1.augusta tai pievienojušies jauni mākslas darbi. Brīvdabas izrādes, virtuālās izrādes un meklējumi tikties ar skatītāju klātienē raksturo šo laiku teātros. Laiks, kas izmainījis kā skatītāju, tā pašus teātrus. Par aizvadīto teātra sezonu diskutē teātra zinātniece Edīte Tišheizere, "Spēlmaņu nakts" žūrijas pārstāve Andra Rutkēviča un kultūras žurnālists Atis Rozentāls.

Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Vides Deja” jau desmito gadu pēc kārtas pulcē māksliniekus un dejas interesentus, saskatot vidē dejas partneri un dabisko scenogrāfiju. Šogad festivāla moto: ”Nākotnei un ekoloģijai” un tas no 3.augusta norisinās Līgatnē. Par festivāla norisēm stāsta tā idejas autore un mākslinieciskā vadītāja Lilija Lipora un filozofe Elīna Apsīte. Lilija Lipora atklāj, ka šobrīd, festivāla pirmajā dienā, mākslinieki ir izvēlējušies vietas, lielākoties tas ir ārtelpās, kur iestudēs savus darbus. Viņa arī atzīst, ka šajā situācijā, kāda ir pasaulē, ir liels izaicinājums uzaicināt māksliniekus no ārvalstīm un sarīkot starptautisku festivālu.Mākslinieki laicīgi ierodas Latvijā, nepieciešamības gadījumā veic arī Covid testus, lai varētu piedalīties festivālā. Tā kā festivāls lielākoties notiek ārtelpās, tā rīkotāji lēma, ka festivāls šogad notiks. Plašāku informāciju par festivālu var meklēt internetā. Elīna Apsīte iepazīstina ar iestudējumu "Brīvības bioloģija. Zuša stāsts", kas jau tapis agrāk, neatkarīgi no festivāla. Iestudējuma doma bija runāt ar laikmetīgās dejas elemnetu palīdzību, ar audiovizuālās mākslas klātbūtni runāt runāt par dabu un dabisko mūsos, cik ļoti esam saistīti. Caur zivs stāstu, caur zuša stāstu, par kuru runā ar Pasaules dabas fonds, grib runāt par cilvēku atbildību dabas priekšā.

Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” un tā mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Māris Sirmais klausītāju vērtējumam nodevis Jēkaba Jančevska un Ineses Zanderes jaundarba “Koki” videoklipu, tādejādi arī ieskandinot 2020. gada koncertsezonas turpinājumu. Ar videoklipa “Koki” prezentāciju Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” atsāk 2020. gada sezonu. 31. jūlijā notiks Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “Rīgas Doms 2020: Garīgās Paralēles / Anglija”, kur kopā ar ērģelnieku Aigaru Reini un instrumentālistiem koris izpildīs angļu komponistu darbus. Arī šogad VAK “Latvija” un diriģents Māris Sirmais turpina tradīciju – 23. Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu, kas klausītājus Rīgā priecēs no 18. augusta līdz 5. septembrim.  Par Valsts akadēmiskais kora “Latvija” sezonas iecerēm Kultūras Rondo saruna ar kora galveno diriģentu Māri Sirmo un kora direktoru Māri Ošleju. Māris Sirmais atklāj, ka tapis ne tikai Jēkaba Jančevska un Ineses Zanderes jaundarba video, bet drīzumā gaidāms arī Raimonda Tigula un Noras Ikstenas darba video. Skaņu materiāls jau ierakstīts. Šobrīd koris strādā mazās grupās. „Tas dubulto manu slodzi, bet dziedātājiem atvieglo dzīvi, jo nav tik intensīva slodze balsij ikdienas ritumā, bet atdeve un koncentrēšanās, kas ir mēģinājumā, ir ar citu procentuālu piedevu,” vērtē Māris Sirmais. Viņš arī uzskata, ”ja gribi kā dārgakmeni pulēt kolektīvu, īpaši, ja runājam par lielu kolektīvu, kvalitāte kopīgi aug brīdi, kad notiek kamermuzicēšana”. „Ja lielam kolektīvam, kā mums, uzdevums ir kalpot lielas muzikālas formas apjomiem, kur vajadzīgs liels sastāvs, šis laiks un šāds stils – muzicēt dubultkvartetos, vai kā šobrīd, kad esam 23-24 cilvēki mēģinājumā, tas ļoti mobilizē katru. Man kā diriģentam ir patīkami strādāt, jo tu jūti to atdevi, spriedzi labā nozīmē no katra cilvēka, vai tas attiecas uz muzikālu sniegumu, vokālu sniegumu, saturisku vai māksliniecisku sniegumu,” atzīst Māris Sirmais.

Starptautiskais improvizācijas, džeza un pasaules mūzikas festivāls “Rīgas ritmi 2020” savu 20 gadu jubileju šogad atzīmēs gan jūlija sākumā, gan gada nogalē.  No 2. līdz 4. jūlijam festivālā uzstāsies talantīgākie latviešu džeza mākslinieki, bet gada nogalē notiks ārzemju zvaigžņu lielkoncerti. Ar šī gada festivāla norisēm iepazīstina džeza festivāla "Rīgas ritmi" māksliniecisko direktors Māris Briežkalns.    

7. martā "Lielajā dzintarā" ar Ērika Ešenvalda saksofonkoncerta "Arktikas vīzijas: Jūra" pasaules pirmatskaņojumu sākās Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls. Bet 8. martā atvēršanas svētkus piedzīvoja orķestra ieskaņotais jaunais albums ar mūziku, ko radījušas tikai un vienīgi sievietes. Par Starptautisko zvaigžņu festivālu un jauno albumu “Vēja mirdzums”, kurā skan piecu latviešu komponistu mūzika, Kultūras Rondo studijā iztaujājam Liepājas simfoniskā orķestra vadītāju Uldi Lipski.  

Ar tradicionālo atklāšanas koncertu Rīgas dzelzceļa stacijā jubilejas piruetes iegriež 25. starptautiskais Baltijas baleta festivāls. Par tā programmu un viesiem – saruna ar festivāla direktori Litu Beiris.  

Starptautiskais pūšaminstrumentu spēles jauno izpildītāju konkurss “Wind Stars 2020” Mārupes mūzikas un mākslas skolā sapulcējis kopumā ap 700 dalībnieku, tādējādi iesākot jaunu mūzikas skolu savstarpējās sadarbības ciklu. Gan koka, gan metāla pūšaminstrumentu spēles māku demonstrēja – un turpina to darīt arī šodien, 28.februārī, – jaunie mūziķi no Baltijas valstīm, Polijas, Ukrainas un Krievijas. Pirmais starptautiskais pūšaminstrumentu konkurss „Wind Stars 2020” Mārupes mūzikas un mākslas skolu pārvērtis par skudru pūzni – iezīmīgi, ka šīs skudras ir tērptas uzvalkos un kleitās, un katrai rokā savs instruments, sākot no flautas, turpinot ar saksofonu, klarneti, noslēdzot ar tubu un pat eifoniju. Un tie vēl nebūt nav visi instrumenti, kuri vēl šodien un rīt pieskandinās mūzikas skolas Mazo un lielo zāli. Par festivāla ieceri stāsta Mārupes mūzikas un mākslas skolas direktore Dace Štrodaha un viņas vietnieks audzināšanas darbā, festivāla organizators Spodris Kačāns.

Ar 2020 gadu 1. aprīli Latvijā recepšu zāļu apritē notiks būtiskas izmaiņas. Ārsti, izrakstot receptes, tajās rakstīs attiecīgo zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu. Jau šobrīd skaidrs, ka vismaz sākumā, gan ārsti, kas izrakstīs receptes, gan viņu pacienti un arī farmaceiti, saskarsies ar zināmām problēmām. Par gaidāmajām pārmaiņām un kādus sarežģījumus tās var radīt, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Latvijas Universitātes farmakoloģijas docente, farmaceite Zane Dzirkale un Valsts zāļu valsts aģentūras direktora vietnieks Jānis Zvejnieks. Zālēm ir ražotāja nosaukums un nepatentētais nosaukums, respektīvi, aptiekā var būt pieejamas dažādu ražotāju vienas zāles. Tā rezultātā cenas vienām zālēm atšķiras. Mērķis ir gan ārstniecības personām izrakstīt, gan pacientiem izvēlēties lētāko versiju. No 1.aprīļa norma attiecas uz kompensējamiem medikamentiem. Ja zālēm nav alternatīvu, nekas nemainīsies. Farmaceitus uztrauc, kā pacienti uztvers un izpratīs kārtības maiņu, saredz problēmas komunikācijā ar pacientu nākotnē, jo bieži cilvēkiem, kas ilgi lieto vienas zāles, ir izveidojusies zināmā mērā līdzestība vizuāli – šī ir mana kastīte, šīs ir manas tabletes ar strīpiņu pa vidu, kas palīdz. Starptautiskais nepatentētais nosaukums jeb aktīvā viela uz zāļu iepakojuma ir norādīta ar mazākiem burtiem nekā zāļu nosaukums 30% gadījumu ārstiem būs iespēja izvēlēties konkrētu medikamentu no analogiem, pierakstot receptē skaidrojumu – kāpēc. Gaidāmo pārmaiņu sakarā farmaceitus arī uztrauc, kā darbosies ārsta saruna ar pacientu un farmaceitam būs jāpieņem lēmums, rēķinoties ar ārsta interesēm, gan pacienta interesēm. Tas būs atkarīgs no zāļu pieejamības un jautājums, kā uz to reaģēs zāļu ražotāji. Farmaceiti varbūt aptiekā varēs neturēt sešus dažādus viena veida medikamentus, bet pietiks ar trim, taču kā būs ar pieejamību. Jau šobrīd ir problēmas, ja ir dažādi zāļu piegādes traucējumi. Klausītājus, kas iesaistās sarunā, uztrauc jau minētais, ka būs grūtāk iegādāties medikamentu, kas ilgāku laiku lietots un palīdzējis. Speciālisti piekrīt, ka iedarbību ietekmē arī pārējās vielas, kas pievienotas.

Turpinot Baltijas valstu vairāk nekā gadsimtu ilgās kora dziedāšanas un kordiriģēšanas skolas tradīcijas, no 22. līdz 26. oktobrim Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Kordiriģēšanas katedra organizē Jāzepa Vītola 6. starptautisko kordiriģentu konkursu. Par konkurus Kultūras Rondo stāsta žūrijas pārstāvji - diriģenti Aira Birziņa un Ainārs Rubiķis. Konkursā piedalīsies 18 dalībnieki, kuri pārstāv 15 valstis. Konkursa mērķi ir popularizēt latviešu kordziedāšanas kultūru pasaulē, stiprināt Latvijas un Eiropas kordiriģēšanas tradīciju pēctecību, kā arī turpināt jau pagājušā gadsimta 70. gados aizsākto Baltijas valstu kordiriģentu konkursu norisi. Konkurss norisināsies trīs kārtās. Konkursa norisē ietvertas dažādas kordiriģenta profesijas šķautnes – diriģēšana pie klavierēm, darbs ar kori, koncertizpildījums, kas tiks vērtētas to visu summējot. Jauno kordiriģentu veikumu vērtēs starptautiska žūrija: Norvēģijas Mūzikas akadēmijas profesore un Oslo Katedrāles mūzikas direktore Vivianne Sīdnēse (Norvēģija), JVLMA rektors profesors Guntars Prānis, Tbilisi Valsts konservatorijas asociētā profesore, Gruzijas Kora biedrības prezidente Liāna Čonišvili (Gruzija) un Zviedrijas Radio kora kormeistars, "Jeune Chœur de Paris" galvenais diriģents un Parīzes Reģionālās konservatorijas pedagogs Marks Korovičs (Francija), kā arī konkursa mākslinieciskā vadītāja, JVLMA kordiriģēšanas profesore, Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa. Žūrijas darbu vadīs kādreizējais šī konkursa laureāts, tagad pasaulē pazīstamais latviešu diriģents, Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis.

Starptautisko kinofestivālu Rīga IFF gaidot, ik trešdienu ielūkosimies kādā no festivāla programmām - šodien kārta animācijai. Iepazīstina festivāla Riga IFF programmas “Short Riga” kuratore Anna Zača un animācijas filmu režisori Lizete Upīte un Kārlis Vītols. "Šogad animācija ir iedzīvojusies festivāla programmā un netiek atsevišķi izcelta," stāsta Anna Zača. "Vienīgi mums ir "Home Made Animated" programma, kas ir par godu animācijai." Zača bilst, ka šogad animācijas filmu īpatsvars festivālā ir apmierinošs, viņa priecātos redzēt vairāk ārvalstu filmas. Iespējams, tās būs Riga IFF programmā nākamajā gadā. Režisores Lizetes Upītes filma “Rīgas ceriņi” ir iekļauta Riga IFF "Short Riga" starptautiskā konkursa programmā, savukārt Kārļa Vītola animācijas īsfilma "Beigas" iekļauta programmā "Home Made Animated". 6. Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 17. līdz 27. oktobrim, piedāvājot noskatīties 148 filmas 11 dienās un 11 tematiskās sadaļās un konkursu skatēs.  

Klāt Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls „ORGANismi”, kas jau ceturto reizi apliecinās ērģeļu kā koncertinstrumenta dažādību un iespējas. No 10. līdz 13. oktobrim Latgales vēstniecībā "Gors" notiks ceturtais Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”, kura mākslinieciskā vadītāja ir pasaulē pazīstamā mūziķe, ērģelniece Iveta Apkalna. Šī gada festivālā skanēs koncertprogrammas, kuras festivālam gatavo pati Apkalna, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Shipsea un vācu džeza ērģelniece Barbara Denerleina. Džezs un ērģeles, ērģeļu simfonija, improvizācija un īpaši festivālam radīta programma „Origin”, kurā saspēlēsies Shipsea (Jānis Šipkēvics) un šī festivāla mākslinieciskā vadītāja Iveta Apkalna. Abi mūziķi viesojas Kultūras Rondo  un iepazīstina ar savu ieceri un festivālu kopumā. Iveta Apkalna stāsta, ka, spēlējoties ar skaitļiem, arī izvēlētas festivāla tēmas, šogad ceturtajā festivālā tā ir stabilitāte. "Pamatlietas man ir ļoti svarīgas un jebkurā gadījumā, atskaņojot mūziku, skatoties, kādā mākslas darbā, mums ir jājūt iemesls, un arī varbūt tāda motivācija, kāpēc mākslinieks mums to ir stādījis priekšā un ko viņš mums ar to gribu teikt. Un es ceru, ka šinī festivālā cilvēki jutīs skaitli četri caur visiem koncertiem," bilst Apkalna. Trešais šī gada festivāla koncerts būs "Origin", kas skanēs 12.oktobrī. Tajā kopā muzicēs Iveta Apkalna un Shipsea, kā arī Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas koris.  Jānis Šipkēvičs atzīst, ka tas bijis saviļņojošs mirklis, kad viņš aicināts iesaistīties un rakstīt skaņdarbu festivālam. Viņu uzrunājusi koncertzāles "Gors" mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine. "Viņa teica, ka katru reizi programmā ir kāds koncerts, kas mazliet provocē nākotni un komunicē ar to auditorijas daļu, kas formulē savu izpratni par to, kas ir mūzika un ko ar mūziku pateikt," atklāj Šipkēvics. "Jaunās paaudzes klausītāji ir būtiska šī koncerta būtiska auditorijas daļa." "Man ļoti patīk, kur esam satikušies," par mūziku stāsta Šipkēvics. "Satiekamies mūzikā, kas ir tīra, gaiša un lakoniska. Pārstāvēti Arvo Perts, Filips Glāss, J.S. Bahs, Gabriels Forē. Plašs spektrs, bet vienojoša līnija ir gaismas stariņš, kas visam vijas cauri. Ļoti gaidu šo koncertu un šķiet, kaut kad tiku gaidījis šo satikšanos." Iveta Apkalna cer, ka izdosies šo koncertu atskaņot ne tikai divos koncertos Rēzeknē, bet arī izdosies aizvest uz citām Latvijas koncertzālēm. Tāpat viņa ir gandarīta, ka šis ir koncerts, kurš uzrunās to paaudzi, kas sēž Instagram un tviterī un kas arī interesējas par Grētu Tunbergu. Cilvēki, kas patiesībā vairāk rūpējas par ekoloģiju, klimatu, kā mēs, pieaugušie un vecāki. "Tāpēc šis koncerts un šī tīrā, tāda caurspīdīgā un ļoti trauslā programmu, es gribētu teikt, ir domāta vairāk viņiem," atzīst Apkalna. Festivāla atklāšanas koncertā 10.oktobrī muzicēs ērģelniece no Vācijas Barbara Denerleina koncertā "Ērģeles džezā". 11.oktobrī gaidāms koncerts "Ērģeļu simfonija", bet 13.oktobrī muzikālā darbnīca mazajiem klausītājiem kopā ar Vari Klausītāju un Ivetu Apkalnu.

6. Rīgas Starptautisko kino festivālu (RIGA IFF) 17. oktobrī atklās ar latviešu jaunā animācijas talanta Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas filmu “Projām”. Kopš 2014.gada Rīgas Starptautiskais kino festivāls Rīga IFF iepazīstina skatītājus ar aktuālajām norisēm gan Baltijas jūras reģiona valstīs, gan citviet pasaulē. Šī gada festivāls turpinās veicināt Latvijas iekļaušanos Eiropas kino apritē. RIGA IFF 2019 programma ir gatava: 148 filmas 11 dienās, 11 tematiskās sadaļās un konkursu skatēs – tā skaitļos izskatās sestais Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Lai filmu izvēli padarītu vieglāku un personiskāku, kuratori izveidojuši padomus, ko var atrast pie vairuma no filmām. Tā ir iespēja paraudzīties uz konkrēto filmu kuratoru acīm. Kultūras Rondo par festivāla programmu stāsta tā radošā direktore Sonora Broka, festivāla direktore Liene Treimane un kuratores Kristīne Simsone un Anna Zača. Sonora Broka vērtē, ka katrā no Riga IFF norises dienām var noskatīties piecas pilnmetrāžas filmas. Līdz ar to 11 dienās, no 17. līdz 27.oktobrim, iespējams noskatīties 55 filmas. Īsfilmu programmas kuratore Anna Zača ir pieticīgāka, viņa uzskata, ka dienā pietiktu ar četriem īsfilmu seansiem. Festivālā gaidāmas arī vairākas nacionālās pirmizrādes. Tā būs atklāšanas filma - Ginta Zilbaloža "Projām", nacionālo pirmizrādi piedzīvos arī Lailas Pakalniņas dokumentālā filma "Karote", kas iekļauta festivāla pilnmetrāžas filmu konkursa skatē. Vēl festivālā dienās gaidāmas nacionālās pirmizrādes Latvijas autoru filmām "Geparda dzimšana", "Suņi nevalkā bikses", "Koris. Diriģents. Kamēr...", "Izmisums". "Short Riga" īsfilmu konkursā, kurā iekļauta 31 īsfilma no 19 valstīm, nacionālo pirmizrādi piedzīvos sešas filmiņas, ko veidojuši Žanete Skarule, Tīna Zariņa, Lizete Upīte, Nils Skapāns, Anna Zača, Linda Stūre un Kerija Arne. Šogad arī paplašinās festivāla norišu vietu klāsts. Filmas varēs skatīties ne tikai kinoteātros "Splendid Palace", "K.Suns" un "Kkino Bize” bet arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur izrādīs festivāla arhitektūras filmu programmu. Savukārt fon Stricka villā būs Baltijas mūzikas video konkursa seanss. Tam sekos mūzikas ballīte.

Ar bagātīgu mākslas ražu sākusies jaunā rudens un tradicionāli arī Marka Rotko dzimšanas dienas izstāžu sezona Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šoreiz 116. mākslinieka dzimšanas diena ir oda glezniecībai ar sešiem izstāžu projektiem, tostarp bagātīgu tieši Latvijas mākslinieku pienesumu. Līdztekus ar jauno izstāžu sezonu šajā centrā Daugavpilī startējis arī Markam Rotko veltītais nu jau 15. Starptautiskais glezniecības simpozijs, kas pulcējis 10 māksliniekus no astoņām pasaules valstīm. Rudens ziedu un lapu krāsainība daudzo apmeklētāju rokās, un tā īpašā sajūta, kas, šķiet valda tikai Marka Rotko dzimšanas dienas priekšnojautās, Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī liek nojaust, ka durvis atkal ver tradicionālā māksliniekam veltītā rudens izstāžu sezona, un Daugavpilī tas ir gaidīts pasākums. Tik pat krāsaini kā paša mākslinieka Marka Rotko daiļrade ir jaunās rudens izstāžu sezonas darbi, kas tiek aplūkojami Rotko mākslas centrā, ieskicē centra direktora vietnieks un izstāžu kurators Māris Čačka. "Tā tiešām ir krāsaina izstāžu sezona, un tā šoreiz ir veltīta glezniecībai. No sešiem pieci izstāžu projekti tieši iezīmējas visdažādākajās krāsu paletēs, kā katrs gleznotājs, vai tas ir mūsu izcilais Latgales glezniecības vecmeistars Osvalds Zvejsalnieks vai mūsu izcilā ekspresionisma meistare un abstraktā ekspresionisma pamatlicēja savā ziņā Latvijā- Anita Meldere, vai arī Vācijas spilgtais krāsu kolorīts, kas ienāk mākslinieces Erdmutes Blahas personālizstādē. Šī patiešām ir spilgta glezniecības parāde," stāsta Māris Čačka. Lai arī kopumā šis gads Marka Rotko mākslas centrā bijis daudzveidīgs, krāsām un izteiksmes veidiem bagāts, šī rudens krāsu palete neatstāj vienaldzīgu nevienu.

Jau ceturto reizi Rīgā notiek starptautiskais grafikas festivāls „Printmaking In”. Šoreiz tas pavirzījies no pilsētas centra uz Āgenskalna apkaimi, kur  četrās kultūras vietās iekārtotas grafikas darbu izstādes. Grafikas festivāls “Printmaking IN” ir starptautisks festivāla zīmols, kas radies Igaunijā, Pērnavā, 1998. gadā. Arī šogad tūlīt pēc izstāžu atklāšanas Rīgā, mākslinieki devās uz Pērnavu, kur turpinājās festivāla norise. Atklāšanas performancē, aiz dūmusveču radītās baltās dūmakas tai izklīstot, parādās trīs  igauņu mākslinieki ar lietussargiem, jo atklāšanas diena ir viena no lietainākajām – un lietus ir kā papildus efekts šai performancei. Festivāla kuratore Ieva Nagliņā kopā ar igauņu kolēģi atklāj festivālu un arī izstādi „Nomales intimitāte” Kalnciema kvartāla galerijā. Izstādē skatāmi latviešu, igauņu un lietuviešu mākslinieku grafikas darbi. „Latvijā tēma ir „Nomales intimitāte” un igauņi mazliet paturpināja un viņu tēma ir „Galējais skaistums”. Tāpēc igauņu mākslas izstāde ir ar šo nosaukumu. Viņi ir festivāla dibinātāji un mēs esam kā tāda franšīze Rīgā, mēs to turpinām,” atzīst Ieva Nagliņa. „Šī igauņu grupa lauž visus stereotipus par igauņiem, jo viņi ir ekspresīvākie igauņi, kādus pazīstu, tāpēc mēs viņus aicinām. Viņi ir grafiķi un performanču mākslinieki.” Izstādes apskatāmas gan Kalnciema kvartāla galerijā, gan Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, gan citviet Āgenskalnā. „Tas likās atbilstošākais tēmai, tā, protams, nav nomale, bet šīs vietas un rajons ievieš nelielu intimitāti, kas ļauj izcelt grafikas kā tehnikas intimitāti jūtīgumu, arī performanci, kas ir klātesoša forma. Mākslas veids, kas tev rada neērtību, jo esi tur blakus, esi nepastarpināti saistīts ar šo cilvēku kā vērotājs un mākslinieks,” uzskata Nagliņa.

Ar līksmu iepazīšanās tūri Vecrīgā 9. jūlija pievakarē tiks ieskandināts IX Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Līdz 14. jūlijam festivāla koncertos Rīgā, Kuldīgā, Siguldā un Liepājā uzstāsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indijas, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Polijas, Serbijas, Ukrainas un Latvijas. Gaidot Starptautisko tautas deju festivālu „Sudmaliņas”, tiekamies ar „Sudmaliņu” projekta vadītāju Guntu Skuju, atklāšanas koncerta māksliniecisko vadītāju Dagmāru Bārbali un koncertu režisoru Jāni Siliņu. Festivāla mērķis ir pulcēt kopā Latvijas un dažādu pasaules valstu dejotājus, kas radoši pēta, iepazīst un pārmanto tautas dejas tradīcijas. Par “Sudmaliņu” programmas centrālo tematisko asi izraudzīts skaitlis “deviņi”, kas latviešu tautai vienmēr bijis maģisks.  Otrdien, 9. jūlijā, plkst. 20 festivāla "Sudmaliņas" dalībnieki ieskandinās svētkus Rīgā – Doma laukumā un Brīvības laukumā – iepazīšanās tūrē "Labāk deviņi draugi...". Katra deju grupa uzstāsies ar nelielu priekšnesumu abās norises vietās. Trešdien, 10. jūlijā, plkst. 20 Dzegužkalna estrādē, Rīgā notiks “Sudmaliņu” atklāšanas koncerts “Aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem”. Ceturtdien, 11. jūlijā, plkst. 17 VEF Kultūras pilī, Rīgā norisināsies konkurss “Deviņvīru spēks”. Ar diviem savas tautas horeogrāfiskajā un muzikālajā mantojumā balstītiem priekšnesumiem tajā piedalīsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Latvijas, Polijas, Serbijas un Ukrainas. Piektdiena, 12. jūlijs, sāksies ar “Sudmaliņu” tradicionālajiem labdarības koncertiem Rīgas Sociālās aprūpes centrā “Mežciems”, rezidencē “Dzintara melodija”, Rīgā un Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Jūrmalā. Plkst. 18 Vērmanes dārza estrādē notiks koncerts "Trejdeviņas saules lēca”, kurā ansambļi izdejos īpaši “Sudmaliņām” sagatavotās deju programmas. Sestdien, 13. jūlijā, “Sudmaliņu” spārni griezīsies vienlaikus Kuldīgā un Siguldā. Plkst. 17.30 uz Kuldīgas senā ķieģeļu velvju tilta notiks akcija “Visi dejo “Sudmaliņas””, bet plkst. 18 Kuldīgas pilsētas dārzā — koncerts “Dejot pa deviņi mēmi”. Siguldas pusē “Sudmaliņas” tiks ieskandinātas jau plkst. 12 ar koncertiem Allažos un Morē. Svētki turpināsies Siguldas pilsdrupu estrādē ar novadu dienas koncertu plkst. 18. Svētdien, 14. jūlijā, festivāla izskaņā ceļi vedīs uz Liepāju. Plkst. 18.30 dejotāji dosies Svētku gājienā pa Kūrmājas prospektu līdz laukumam blakus koncertzālei “Lielais Dzintars”, kur plkst. 19 notiks noslēguma koncerts “Noslēpties aiz deviņām atslēgām”.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāstām par Eirogrupas panākto vienošanos saistībā ar Grieķijas parādu restrukturizēšanu. Savukārt studijā saruna par latviešiem Kannās, kino tendencēm Eiropā un par to cik šobrīd kino māksla atspoguļo realitāti. Viešņas: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Vēl raidījumā skaidrosim, kā protestus Francijā izmanto Kremļa propagandas kanāli. Kā arī pievērsīsimies “Google sāgai” - Francijā finanšu policija slēdz Google biroju, lai meklētu pierādījumus par nodokļu nemaksāšanu. Grieķijas parāds. Jāmeklē jauni ekonomiskie risinājumi Uz Eiropas notikumu kartes atkal parādījušās ziņas par Grieķijas ekonomiku. Kamēr Grieķiju pārpludināja bēgļi, ekonomika ir cīnījusies par kaut nelielu izaugsmi un nekas diži mainījies nav. Starptautiskais valūtas fonds jau ilgstoši brīdina, ka Grieķija nespēj izpildīt prasības parāda atdošanai. Valsts ekonomika vienkārši neuzrāda nevienu pazīmi, ka parāda iekasēšana būtu iespējama. „Grieķijai trūkst pagrieziena punkta, kas sāktu vest uz izaugsmi,” tā Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos. „Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima. Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša. Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz, vērtē Agapitos. Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Savienības dalībvalstīm un bloka institūcijām. ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos. Grieķijas parāds tikai turpina augt un līdz 2060. gadam var sasniegt pat 250% no iekšzemes kopprodukta, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd. Tātad, ideja nosist pussprāgušu zirgu ar vāli, nav loģiska. Tā praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs no kā parādu iekasēt. To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām. Šobrīd panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018. gadu. Karnīte uzsver, ka globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī. Gluži kā 1929. gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz, tātad ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām. Nav tālu jāmeklē problēmcēloņi – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijai agri vai vēlu būs jāsniedz solidāra palīdzības roka. Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām. Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā. Savukārt vielu pārdomām par grieķu ballīti rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir septītajā vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad, Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā ballītē, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Vācija tiek ar savām saistībām galā, bet Francija jau pāris gadus balansē uz naža asmens.    

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā šoreiz vērtējam FIFA ģeopolitiskās spēles. Spriedīsim, cik reāli, ka Krievijai varētu atņemt tiesības rīkot nākamo Pasaules kausu futbolā 2018. gadā un kā uz pēdējā laika korupcijas skandāliem starptautiskajā organizācijā skatās Eiropas un Latvijas futbola aprindas. Viesi studijā: sporta žurnālists un futbola komentētājs Ilvars Koscinkēvičs un telefonsarunā - Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis. Aizmirstiet sportu, tā ir ģeopolitiska cīņa! „Mēs runājam par skaistāko un kaislīgāko sporta veidu pasaulē,” Djego Maradona sacīja nesen ekskluzīvā intervijā raidkompānijai CNN. Bijušais Argentīnas futbola kapteinis, kurš tālajā 1986. gadā izcili, bet arī skandalozi pateicoties savai „Dieva rokai”, vadīja savu komandu Pasaules kausa izcīņas finālspēlēs Meksikā, līdz ar kārtējo FIFA skandālu pēdējos mēnešos bija uzsācis pārsteidzošu uzbrukumu Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas prezidentam Zepam Blateram, jo tāpat kā daudzi citi patiesi futbola sabiedrības entuziasti uzskatīja, ka šim vīram FIFA vadības stūre ir jāpamet. Vēl aprīļa sākumā Blaters atklāja, ka vēlētos īstenot jaunus pasākumus, lai mazinātu Eiropas ietekmi futbolā. Tāpat viņš bija izteicies, ka Āfrikas un Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību valstu zonas komandām vajadzētu piešķirt vairāk vietas Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā. Tikmēr šveicieša oponenti pauda bažas, ka sacensības par vietu dalīšanu nākamā Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā ietekmēs balsošanu par FIFA prezidenta amatu. Tā arī notika. Un jau jūnija sākumā mediju ziņās varējām lasīt, ka Blateru ievēlēja asociācijas prezidenta amatā uz piekto termiņu, taču jau pēc dažām dienām viņš atkāpās no amata, kurā bija pavadījis 17 gadus. Gandarījumu par to medijiem pauda gan Anglijas Futbola asociācijas vadītājs Gregs Daiks, arī UEFA prezidents Mišels Platinī, gan vēl viens prezidenta amata kandidāts Luišs Figu. Taču skuma, piemēram, Zambijas Futbola asociācijas vadītājs Kaluša Bvalja. Bet futbola leģenda Maradona savās pārdomās bija ļoti emocionāls un daudzu iespējams noklusētās domas, pateica skaļi. „Zepa Blatera vadībā – FIFA ir kauna traips un radījis sāpīgu apmulsumu mums visiem tiem, kam futbols ir svēts. Es tikai lūdzu Dievu, un savu mammu, kas ir debesīs, kaut man būt iespēja dabūt laukā šo vīrieti no FIFA un dot cilvēkiem to, ko viņi ir pelnījuši. Es gribu pārskatāmību. FIFA darbojas kā mafija. Es gribu, lai beidzot tiek pielikts punkts korumpētiem līgumiem FIFA. Ja tāda ir starptautiskā futbola seja, tad mēs esam ļoti sliktā situācijā,”  tā Maradona. FIFA „seja” patlaban patiesi ir visai greiza un nepatīkama. Analītiķi norāda, ka futbola milzīgā popularitāte - ne kā brīnišķīgam un kaislīgam sporta veidam, bet kā gigantiskai mašīnai, kur sports ir bizness un varas telpa, jau labu laiku nākusi par sliktu organizācijai un pašam sporta veidam. Te loma milzīgiem ienākumiem no spēļu un čempionātu TV translāciju tiesībām un sponsora līgumiem. Protams, tiek akcentēts, ka daudz naudas arī ieguldīts futbola attīstībā nabadzīgākajās valstīs, tostarp Latvijā. Taču nu atklātībā nāk notikumi, kas savulaik iecerēti kā „atmazgājošie”, piemēram, Kaimanu salās pirms septiņiem gadiem piešķīra divus miljonus, lai uzbūvētu divus labus futbola laukumus. Tie vēl nav pabeigti. Kas notiek ar naudu? Raugi, tiek spriests, ka lielākie kukuļi apgrozās TV tiesību un reklāmas tiesību tirgošanā. Kukuļošanas shēmas, kurās figurē summas, kas mērāmas simtos miljonu. Pie lietas ir ķērusies ASV prokuratūra. No tās publiskotās informācijas izriet, ka viens no FIFA pārstāvjiem - Čaks Bleizers ir atzinies, ka šīs organizācijas amatpersonas ir pieņēmušas kukuļus. Nauda FIFA jau labu laiku ir svarīgāka par principiem. Rubrikā „Viedokļi”: Grieķijas finanšu problēmas, vai Cipram un Grieķijas valdībai Eiropas Savienībā un starptautisko aizdevēju vidū vispār ir palicis kāds labvēlis? Labāku atbildi uz jautājumu, kas notiek Grieķijā, iespējams, var iegūt iztēlojoties sevi Grieķijas premjera Alekša Cipra vietā. Viņš vada partiju – „Syriza”, kas apvieno vairākas dažādi noskaņotas un ļoti ekstrēmistiskas kustības, sākot no neomarksistiem un beidzot ar feministiem. Vienīgais, kas tiem ir kopīgs - šīs partijas iestājas pret kapitālismu un pārvaldību. Rodžers Koens no „New York Times” skaidro, ka šiem ministriem nav nekādas pieredzes administratīvajos jautājumos, taču viņu diplomātiskā pieredze ir vēl mazāka. Tādēļ pat ja gribētu, šādi ministri nevarētu saprast tādu gadiem izkoptu institūciju, kādas ir Eiropas centrālā banka un Starptautiskais valūtas fonds politiku un viņiem neatliek nekas cits, kā vien savstarpēji ķīvēties. Problēmu pastiprina arī fakts, ka „Syriza” priekšvēlēšanu laikā solīja visu visiem. Savas valsts iedzīvotājiem Ciprs un viņa partija solīja pielikt punktu taupības politikai, taču „Syriza” nevarēja tikt ievēlēta sakot, ka tas notiks izsludinot maksātnespēju un pametot eiro zonu, jo lielākā daļa grieķu nevēlas atgriezties pie drahmas. Turklāt saskaņā ar mēneša sākumā publicēto sabiedriskās domas aptauju - 74 procenti to nevēlas vēl joprojām. Tādēļ priekšvēlēšanu laikā solīto „Syriza” var izpildīt tikai, ja starptautiskie aizdevēji kapitulētu, ja viņi piekristu pielikt punktu aizdevuma nosacījumiem, bet aizdevumu vienlaikus tomēr turpinātu dot. Taču Eiropā tas nav pieņemami. Grieķija ir atlikusi kārtējo procentu maksājumu Starptautiskajam valūtas fondam un vienojusies, ka atmaksās naudu visu vienā maksājumā, nevis pa daļām, kā bija runāts iepriekš. Jaunais gala termiņš ir 30. jūnijs. Tas nozīmē, ka Ciprs uz abām pusēm rauties vairs ilgi nevarēs. Viņam būs jāpanāk vienošanās ar kreditoriem. Taču arī tad iznākums var nebūt viennozīmīgs – ja vienošanās tiek panākta, tas var sašķelt „Syrizu” un būs jāizsludina jaunas vēlēšanas. Ja vienošanās ar aizdevējiem netiks noslēgta, tas varētu nozīmēt Grieķijas maksātnespējas izsludināšanu un kaunpilnu Cipra padzīšanu no amata.