Podcasts about dagm

Turpinot nesenās Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas iedvesmoto kino stāstu sēriju, šodien saruna ar Polijā dzīvojošo zviedru režisoru Magnusu van Hornu (Magnus von Horn), kura filma „Meitene ar adatu”, līdzīgi kā „Straume”, nupat iekļuva „Oskara” pretendentu īsajā sarakstā un arī ir nominēta „Zelta globusam”. „Meitene ar adatu” tiek dēvēta par psiholoģisku šausmu filmu, jo tā balstīta patiesā stāstā par Dagmāru Overbiju – sērijveida zīdaiņu slepkavu Dānijā 20.gadsimta sākumā. Tomēr tā nav biogrāfiska filma, bet gan šī drausmīgā stāsta iespaidots kino darbs, kas uzdod jautājumus par laikmetu, sabiedrību un cilvēcību.  Vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu ceremonijas kļuva zināms, ka balvu par labāko oriģinālmūziku kādai Eiropas filmai šogad saņems „Meitenes ar adatu” mūzikas autore Frederike Hofmeiere (Frederikke Hoffmeier). Nozares profesionāļi bija novērtējuši režisora Magnusa van Horna ieceri pretnostatīt gadsimtu seno filmas vidi ar elektronisko mūziku. Režisors stāsta, ka ambientu elektronisko mūziku bija klausījies visā scenārija tapšanas laikā, bet pēc filmas galvenās aktrises Vikas Karmenas Sonnes ieteikuma filmas skaņu celiņam uzrunāja dāņu mūziķi Hofmeieri ar skatuves vārdu „Puce Mary”.  Filmu rosinājuši patiesi notikumi, ko Dānijā ar šausmām atceras vēl šodien – 1921. gadā uz nāvi tika notiesāta zīdaiņu sērijveida slepkava Dagmāra Overbija. Filmas producenti to piedāvāja ekranizēt nevis kādam dāņu režisoram, bet gan Polijā dzīvojošajam zviedram Magnusam van Hornam. Viņaprāt, stāsts par Dagmāru Overbiju daudz ko pasaka par sabiedrību un laiku, kurā tas notika. Un viņš ar satraukumu saskatījis tajā arī zināmas līdzības ar mūsdienām. Rakstot scenāriju, filmas veidotāji atklāja grotesku faktu, ka Dagmārai Overbijai vienubrīd piederēja saldumu veikals. No tā izauga filmas dramaturģiskā struktūra, veidojot stāstu kā tumšu pasaku: te ir gan ragana saldumu bodītē, gan gļēvs princis, gan kropls, bet cēls un uzticīgs nabags. Filma „Meitene ar adatu” pašlaik noslēdz festivālu sezonu un tikai janvārī tiks pirmizrādīta kinoteātros Dānijā un Polijā, kur filma tapusi. Latvijas kinoteātros tā varētu nonākt februāra beigās.

Viņi nupat pievienojušies vecuma grupai „65+”, bet pensijā doties pavisam noteikti negrasās! Savu jubileju Rīgas Tehniskās universitātes tautas deju ansamblis „Vektors” svinēs pavisam jauneklīgā garā – ar veseliem diviem liela mēroga koncertiem Ķīpsalas izstāžu hallē. Vienā no tiem izdejojot savu zelta fondu, bet otrā piedāvājot pirmoreiz tieši „Vektoram” veidotu deju uzvedumu ar kolektīva vadītājas Dagmāras Bārbales horeogrāfiju un Mārtiņa Miļevska mūziku. „Vektora” mājās Rīgas Tehniskajā universitātē lielos kublos plaukst bērzi, un visa mēģinājumu zāle smaržo pēc pavasara. Tieši pavasarim veltīts kolektīva vēsturē pirmais tieši „Vektoram” veidotais deju uzvedums “Aiz ko garš pavasar's?”, kas uz skatuves pulcēs 120 dejotāju un vairāk nekā 20 mūziķu. Deju soļus radījusi „Vektora” vadītāja Dagmāra Bārbale. Ideja par jaunu koncertprogrammu „Vektora” jubilejai radusies Covid laikā, kad tapa Bārbales izlolotā un pandēmijas ierobežojumu iedvesmotā multimediālā dejas izrāde „Latvju zīmēs rotāties”. Viss sācies ar „Vektora” dejotājas Laumas Libertes mudinājumu pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda konkursā. Vērienīgais uzvedums „Aiz ko garš pavasar's?” ir tikai puse no „Vektora” jubilejas svinībām. Apliecinot dejotāju neizsmeļamos enerģijas resursus, dienu vēlāk turpat Ķīpsalas hallē tiks izdejotas kolektīva zelta fonda dejas. „Vektora” pirmsākumi meklējami 1958.gadā, kad ajaunotajā Rīgas Politehniskajā institūtā tapa pašdarbības kolektīvi. 55 gadus „Vektora” mākslinieciskais vadītājs bija Uldis Šteins. 2015.gadā viņš kolektīvu uzticēja Dagmārai Bārbalei, bet palika tuvu „Vektoram” līdz pat aiziešanai mūžībā pērn pavasarī. Kolektīva jubilejas priekšvakarā jautāju ilggadējai dejotājai Laumai Libertei un Dagmārai Bārbalei par viņu sajūtu – kas ir „Vektora” pamatakmeņi un nākotnes sajūta.

„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij' kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Kultūrā iedibinātā prakse kādam novēlēt "Daudz laimes dzimšanas dienā!" meklējama senos laikos. Arī apsveikuma veids ir attīstījies no dažādu kultūras un vēstures tradīciju sintēzes. Senatnē Austrumu imperatori bija uzsākuši tradīciju rīkot svētkus dzimšanas dienās. Hērodots (5. gadsimts p.m.ē.) rakstīja, ka cilvēki Senajā Persijā svin savu dzimšanas dienu, ja tur nav citu svētku dienu. Atcerēsimies, ka Senajā Grieķijā pazina ciklisko laiku: vienu Olimpisko gadu veidoja četri astronomiskie gadi. Savukārt lineāro laika skaitīšanu pazina romieši, ko pēc savas tradīcijas vēlāk turpināja kristīgā baznīca un gada ritmu veidoja baznīcas svētki. Kristīgajā kultūrā, kuras aizsākuma gadsimtos dominēja askēze, svinības uzlūkoja kā lieku greznību. Aleksandrijas Origens (apm. 185–253) aicināja kristiešus atturēties no dzimšanas dienu svinēšanas, jo tā esot pagānu paraža. Viduslaiku Eiropā tika atzīmētas karaļu dzimšanas dienas, tās svinēja pilīs ar mielastu. Ierindas cilvēku dzimšanas datumus priesteri sāka pierakstīt samērā vēlu. Pēc reformācijas cilvēku uzskaite tika regulēta baznīcas grāmatās ar dzimšanas un miršanas atzīmi, bet pat tajās datumi dažkārt ir izdzisuši. Tomēr ir dažas norādes, ka, iespējams, kāda veida dziesmas tika dziedātas agrīnā vēsturē. Bet nav bijis pietiekami daudz pētījumu, lai apstiprinātu šo jautājumu. Jāpiemin, ka pat mūsdienu sabiedrībā dažas reliģiskās grupas nesvin dzimšanas dienas, izņemot varbūt reliģiskās grupas dibinātāju.   Vēl šodien Tuvo Austrumu kultūrā sakarā ar bērna piedzimšanu tiek nokauts mājdzīvnieks, kā to nosaka reliģiskie priekšraksti – ka piedzimšana ir svētku brīdis ģimenē un tas ir jāsvin ar mielastu. Tuvāk pie mūsdienu prakses Daudzās senajās kultūrās, tostarp grieķu un romiešu, dzimšanas dienas tika uzskatītas par galvenajiem notikumiem, ar dāvanām un laba vēlējumiem. Laika gaitā attīstījās arī apsveikuma formas un novēlējumi gaviļniekam dzimšanas dienā. 19. gadsimtā modernās sabiedrības veidošanās laikmetā vēlējums "Laimīgu dzimšanas dienu!" ieguva popularitāti un izplatījās izglītotās sabiedrības vidē. Frāzes "laimīgs" un "dzimšanas diena" jau tika regulāri lietotas, lai sazinātos par prieku un pieminētu cilvēka dzimšanas gadadienu. Šo frāžu apvienošana frāzē "Sveicu dzimšanas dienā!" kļuva par īsu un vispāratzītu veidu, kā novēlēt kādam daudz laimes dzimšanas dienā un izbaudīt šo īpašo dienu. Vairumā gadījumu, ja kādam dzimšanas dienā nepasaka "Sveicu dzimšanas dienā!", tas būtiski cilvēka dzīvi it kā neietekmē. Tomēr dzimšanas dienas atpazīšana un laba vēlēšana tiek uzskatīta par pieklājīgu un jēgpilnu žestu. Novēlot kādam "Laimīgu dzimšanas dienu!", jūs izsakāt atzinību par viņu īpašo dienu un simboliski pievienojaties viņa patīkamajam notikumam. Cieņa pret cilvēku viņa dzimšanas dienā var uzlabot sakarus un veicināt veselīgu sociālo klimatu. Liela daļa cilvēku, kas nodarbojas ar sociālajiem medijiem, ir radījuši jaunu veidu  šāda veida apsveikumiem – respektīvi, "Daudz laimes dzimšanas dienā!" kļuvis par "Laimīgu dzimšanas dienu!", nereti lietojot angļu valodā pieņemto vēlējumu, kas kļuvis internacionāls: "Happy Birthday!" Analizējot šo sveicienu, mēs iegūstam ainu – cilvēkam ir viena piedzimšanas diena un daudzas jo daudzas dzimšanas dienas kā ikgadēja reference uz šo vienu pašu svarīgāko. Un tagad par slaveno dziesmu Dziesmas "Daudz laimes dzimšanas dienā!" pirmsākumi meklējami 1893. gadā, kad Mildreda Hila, bērnudārza audzinātāja Luisvilā, Kentuki štatā, izveidoja tradīciju bērniem ar dziesmu sveicināt dzimšanas dienā gaviļnieku. Saglabājies stāsts, ka dziesma radās spontāni, ieliekot jaunu sveiciena tekstu sen zināmās dziesmas "Labrīt tev!" melodijā. Melodija ar tekstu dziesmai "Happy Birthday to You" pirmo reizi drukātā veidā parādījās 1912. gadā. Nevienā no dziesmu "Daudz laimes dzimšanas dienā!" dziesmu vārdiem nebija iekļauti titri vai autortiesību paziņojumi, līdz uzņēmums "Summy Company" reģistrēja autortiesības 1935. gadā. 1988. gadā "Warner/Chappell Music" par 25 miljoniem ASV dolāru iegādājās kompāniju, kurai piederēja autortiesības, un dziesmas "Happy Birthday" vērtība tiek lēsta 5 miljonu ASV dolāru apmērā. Tās autortiesību termiņš beigsies 2030. gadā. Tāpēc dziesmas neatļauta publiska atskaņošana ir nelikumīga, ja vien netiek maksāta autoratlīdzība…   2010. gada februārī autoratlīdzība par vienu lietošanu (piemēram, filmās un citos pelnošos projektos) bija 700 ASV dolāru. Ir uzskats, ka tā ir visvairāk pelnošā dziesma vēsturē. Interesanti, ka Eiropas Savienībā dziesmas autortiesības beidzās 2017. gada 1. janvārī. Laimes vēlējums latviski Nupat atzīmējot Raimonda Paula dzimšanas dienu, sociālajos medijos bija arī latviskais variants apsveikumam. Jo latviešu sabiedrībā ir tāda kā goda lieta ne tikai uzdziedāt internacionālo "Happy Birthday to You", bet vienmēr sākt ar latvisko laimes vēlējuma dziesmu ar trim pantiem "Daudz baltu dieniņu!", kuru sacerējis komponists Jēkabs Graubiņš 1935. gada 30. decembrī. Paldies viņam par latvisko versiju dzimšanas dienas bērniem!  

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Dagmāra Beitnere-Le Galla Francijā pieņemts uzskatīt, ka kultūra sākas ar ēdienu, respektīvi, galda kultūru. Tās vēsture ir interesanta, jo Francijas virtuves un galda kultūras vēsture sākas ar Gijomu Torelu (Guillaume Tirel, 1310-1395), kurš bija pazīstams ar iesauku "Taiva" (Taillevent) – viņš bija karaļa Kārļa V (Charles V) šefpavārs. Viņa vadībā tika veidota un pārveidota franču virtuve, jo tajā integrēja dārzeņus, jaunas ēdamvielas un garšvielas, ko ceļotāji atveda no Austrumiem. Savā grāmatā "Le Viandier" viņš piedāvā jaunu gatavošanas mākslu – mājputnu un zivju ēdienu bagātināšanu ar mērcēm, kuru pamatā ir safrāns, ingvers, pipari vai kanēlis. Šī grāmata padarīja viņu par pirmo kulinārijas rakstnieku. Tomēr būtisku pavērsienu, iespējams, pat revolūciju radīja karaļa Henrija II laulības ar Katrīnu de Mediči (Catherine de Medici, 1519-1589) 1533. gadā. Ierodoties Francijā, jaunās karalienes bagāžā bija jaunums – divzobu dakšiņas, dažādi fajansa trauki un Murano stikls – glāžu kolekcija. No Itālijas ieradās daudz izsmalcinātu lietu, recepšu un galda tradīciju, kuras Francijā ieguva jaunu izsmalcinātības pakāpi.  Katrīnas de Mediči valdīšanas laikā karaļnama svētki iegūst rafinētību un kļūst par Francijas kulinārijas mākslas un galma dzīves pārākuma zīmolu. Vēsturnieki atceras, ka jaunā karaliene ieradās nedaudz māņticīga, jo atveda līdzi savas zemes receptes un pavārus, taču šis apstāklis deva vēl vienu impulsu slavenajai "franču gastronomijas revolūcijai", kura bija jau aizsākusies un tagad ieguva jaunu spēku. Vienā no pirmajiem kāzu mielastiem, kuri notika [sakarā ar] Katrīnas de Mediči ierašanos Francijas pilsētā Marseļā, ar lielu pompu, klātesot pāvestam, tika pasniegts slavenais šerbets "Tutti Frutti". Šī apbrīnojamā deserta autors bija Rudžeri (Ruggeri) – kāds  mājputnu tirgotājs un pavārs, kurš bija uzvarējis kulinārijas pasākumā Florencē. Laikā, kad Francijas karaļi deva priekšroku ēst ar trim pirkstiem, tos vēlāk noslaukot mitrā dvielī, divzaru dakšiņa bija kļuvusi par Venēcijā un Florencē atzītu galda piederumu. Katrīna de Mediči atveda arī galda servēšanai gan māla plāksnes (kā šķīvjus), gan Murāno salas glāzes, kas pilnībā aizstāja metāla krūzes, sudraba vai alvas kausus. Kultūras eksperti norāda, ka itāļu Renesanses galda kultūras simbols kļuva glāze, kuras stumbrā ir apaļa pumpa.  Francijas vēsturē nebaidās atzīt, ka Katrīna de Mediči, iespējams, ir slavenākā Francijas karaliene, kura no Florences atveda izcilākos itāļu pavārus, no kuriem vēlāk galda izsmalcinātību mācījās franču zemnieces. Pēdējās, balstoties priekšgājēju pieredzē un praksē, izstrādāja klasiskos ēdienus, kuri kulminācijas punktu sasniedza izcilās Antonīnas Karmē (Antonina Karme, 1784-1833) personā. Tādējādi francūži, būdami tikai skolēni kulinārijas mākslā, gala rezultātā pārspēja savus skolotājus un slaveno karalieni. Par atzītu franču dzīves mākslas veidotāju tiek uzskatīts Fransuā Vatels (François Vatel, 1631-1671), kuram piederēja vīna darītava: laikabiedru acīs viņš bijis pavāru ģēnijs. Ar viņa vārdu saistīta arī franču gastronomijas dzimšana. Vatels bija greznu svētku organizators Saules karaļa galmā. Viņa slava un autoritāte bija tik plaši atzīta un cienīta, ka vienā liktenīgā brīdī, baidoties, ka varētu neiespēt uzklāt galdu 3000 personām, kas tika uzaicinātas uz viesībām par godu karalim, viņš izdarīja pašnāvību. Viņa skumjais stāsts ir minēts ir De Sevinjē kundzes vēstulēs meitai (teksts ir Francijas skolu obligātā literatūra), gan arī mūsdienu filmas versijā ar Žerardu Depardjē Gérard Depardieu) un Umu Tūrmani (Uma Thurman) galvenajās lomās. Gardēžu literatūra 16. gadsimtā, attīstoties grāmatu drukāšanai, ēdienu gatavošanas pasaule turpina attīstīties: no Gūtenberga grāmatu izdošanas brīža radās iespēja izplatīt receptes plašākā mērogā. Līdz no aprakstiem par ēšanu un ēdienu rodas gardēžu literatūra. Jaunā kvalitātē ēdiena izpratnes un galda kultūras simbiozi apraksta Žans Antelms Brijā-Savarēns (Brillat-Savarin, 1755-1826) savā darbā "Garšas fizioloģija" (Physiologie du gout, ou, Méditations de gastronomie transcendante, 1826). Viņš ir pirmais, kurš uzsver saikni starp gastronomiju, fiziku, ķīmiju un politisko ekonomiku. Viņa vārdā ir nosaukts viens no izcilākajiem Savojas sieriem, tā godinot cilvēku, kurš Jaunajos laikos teorētiski un vēsturiski nostiprina Francijas ēšanas kultūras meditatīvo raksturu. Viņa laikabiedrs Provansas pavārs Šarls Durans (Charles Durand, 1766-1854) publicē grāmatu "Le Cuisinier Durand", kas izstrādā reģionālās virtuves jēdzienu. Francijas virtuves mākslu var uzlūkot kā vienu no šis valsts integritātes platformām. Ēdienkarte Francijā lieliski parāda, ka francūži ne tikai ēd, bet ēdot apēd, t.i., simboliski ieņem sevī dažādu Francijas novadu ēdienus, iemācās reģionu atšķirības kā daļu no nacionālās identitātes. Katrs reģions radīja savas ēdienu receptes, sieru pagatavošanas veidus un vīnu dažādību, tāpēc ēdot var iepazīties ar Francijas reģionu un novadu kulinārijas dažādību un ēdienu recepšu rašanās vēsturi. Nacionālās piederības procesam caur ēdienu pievienojās arī rakstnieks Aleksandrs Dimā (Alexandre Dumas, 1802-1870), kurš bija pavārs-amatieris. Savas pēdējos dzīves gadus viņš veltīja "Virtuves lielajās vārdnīcas" (Grand Dictionnaire de cuisine) uzrakstīšanai, kurā ir ēdienu sastāvdaļu glosārijs ar vairāk nekā 3000 receptēm! 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas  kultūru – tas tika pasniegts kā neparastas arhitektūras struktūras. Vēl viena dīvainība  bija viņa uzvārds – "careme" franču valodā nozīmē gavēnis. Viņu min nupat Rīgā izrādītajā filmā "Dzīves garšas", kura atgādina par franču kultūrā iedibināto tik īpašo attieksmi pret ēdienu. Pirmie gastronomiskie restorāni  Restorāna nosaukums radās no parodijas – no izkārtnes līdzās restaurācijas darbnīcai. Restaurēt var ne tikai mēbeles, bet arī skatu uz dzīvi pēc labām pusdienām. Revolūcijas laikā tie pavāri, kuri kļuva par bezdarbniekiem, jo viņu saimnieki -aristokrāti izceļoja no valsts, atvēra pirmos restorānus. Savukārt to izplatība un attīstība noveda pie jaunas korporācijas – radās gastronomiskā kritika. 19. gs sākumā vēl viens no gastronomijas līderiem bija Antonīns Karems (Antonin Carême, 1784-1833), dēvēts arī par sava laika pavāru karali. Viņš atvēra smalku restorānu un ieguva slavu ar ēdiena pasniegšanas mākslu. Viņu laikabiedrs bija arī dekoratīvās virtuves apustulis Žils Goffē (Jules Gouffé, 1807-1877), kurš bija imperatora Napoleons III pavārs, viņa ēdiena gatavošanas māksla un atstātā  "pavārgrāmata" lielā mērā iedvesmoja virtuves virtuozus vēl 20. gadsimtā. Franču virtuves slavas izplatībai pasaulē jāpateicas ir Ogistam Eskofjē (Auguste Escoffier, 1846-1935), kurš daudzus gadus dzīvoja ārpus Francijas un vadīja daudzus lielus uzņēmumus, sākot no Montekarlo, Lucernas, Londonas, Parīzes līdz Ņujorkai. Viņš modernizēja un kodificēja Antonīna Karēma izsmalcināto virtuvi un izstrādāja brigāžu koncepciju, racionalizējot virtuves uzdevumu sadalījumu pavāru starpā. Viņa "Kulinārijas ceļvedis" satur vairāk nekā 500 receptes un apraksta mūsdienu virtuves tehniskos pamatus. Sava loma bija arī Prosperam Montanjē (Prosper Montagné, 1865-1948), kurš bija šefpavārs un sarakstīja pirmo Gastronomijas Vārdnīcu (Larousse Gastronomique). Franču gastronomijas  moderno vēsturi vainago 1945. gadā izveidotā Gastronomu akadēmija un īpašs izdevums – žurnālu "Cuisine et Vins de France" (Francijas virtuve un vīni). Attīstoties automašīnām un tūrismam, 20. gadsimta sākumā daudzi restorāni tiecās iznākt no anonimitātes un centās piesaistīt pieaugošo klientu skaitu. Pirmais "Michelin" gardēžu ceļvedis tika izveidots jau 1900. gadā. Starpkaru periodā virtuves mākslas virzītāji kļuva tādas personības pavārmākslā kā Fernands Puā (Fernand Point), kurš iedvesmoja šodien tādu zināmu pasaules slavu ieguvušu pavāru kā Polu Bokuzu (Paul Bocuse). Veidojās izcilu pavāru veidoti restorāni netālu no slavenā nacionālā autoceļa (Route National 7), tie kļuva par svarīgiem pieturas punktiem epikūrisma cienītājiem, tie bija ceļotāji ar autoritāti politikā, mākslas un literārās sabiedrībās – Monako princis Renjē, Orsons Vells, Edīte Piafa, Čārlijs Čaplins, Garijs Kūpers, Salvadors Dalī, Rita Heivorde, Bernards Bufē u.c. Svarīgi atcerēties arī pavāri Eiženiju Brazīru (Eugeni Brazieru, 1895-1977),  kuru Pols Bokuzs dēvēja par "La Mère", jo viņa bija pirmā sieviete, kas ieguva trīs Michelin virtuves mākslas novērtējuma zvaigznes. Nav iespējams minēt visus lielos mūsdienu pavārus, kuri ir mācījušies, strādājuši, pārveidojuši un popularizējuši Francijas virtuves un galda kultūru.

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, Dr. Dagmāra Beitnere-Le Galla Jau krietnu laiku emocijas tiek uzlūkotas kā absolūti esenciālas zināšanas socioloģijā, jo neviena darbība sabiedrībā nav izprotama bez emociju klātbūtnes. Jau pati sabiedrība ir emociju mijiedarbībā esoša sistēma, līdzīgi kā cilvēka dzīve nav iedomājama bez emocijām. Viens no emociju nozīmes pētniekiem Džeks Barblets (Barbalet, 2002) jautā, kāpēc emociju izpratne ir tik pārpildīta ar nozīmēm, visbiežāk pazeminošām (arī pejoratīvām un devalvējošām). Sak, tās ir tikai jūsu emocijas, ar to dodot saprast, ka ir kaut kas pārāks un svarīgāks, ka cilvēkam jāstāv pāri savām emocijām un jārīkojas saskaņā ar prāta racionāliem lēmumiem. Ir pat pieņemts, ka cilvēks kontrolē emocijas un impulsus, tādējādi demonstrējot paškontroli un noteiktu vērtību aizsardzību. Taču šāda lietu kārtība faktiski ignorē faktu, ka visas cilvēka darbības, lai sasniegtu savus mērķus, un dziļākajā nozīmē arī pats prāts, ir emociju vadītas. Katra cilvēka racionālā darbība ir balstīta emocijās – ticībā, ka problēmas risinājums izdosies un nepieciešamībā pēc pārliecības sevī. Jo arī prāts apstiprina emociju klātbūtni, jo bez tām nebūtu arī prāta – ar mierīguma, drošības, pārliecības sajūtu. Bez atbilstošām emocijām, kas pamato un atbalsta saprātu, saprāts pārvēršas savā opozīcijā (Barbalet, 2002). Emocijas ir sava veida valoda, kas ne vienmēr formulēta vārdos, bet patiesībā ir mūsu būtības izteicēja. Visas mūsu fiziskās darbības ir mūsu domu izpausmes, jūtas attēlojas mūsu uzvedībā. Mēs iemācāmies izteikt savas emocijas ar to valodu un tādā formā, kuras ģimene, kultūra un sabiedrība mums ir iemācījusi. Cilvēks piedzimst saviem vecākiem un iemanto pirmo pašizpratni ģimenē. Un vienlaikus cilvēks piedzimst arī savā kultūrā. Mācās sevi identificēt un saprast no citiem un caur citiem cilvēkiem – vispirms tie ir vecāki, tad bērnu dārzs, skolas, studiju biedri. Mācoties emocionālās reakcijas, mēs pamazām ieraugām emociju izpaušanas veidus, saskaņojam tās ar savu temperamentu. Cilvēks visu dzīvi ir ceļā pie pašizpratnes, ko veido visa sociālā vide – pēc ģimenes tie ir vienaudži,  draugi, literatūra, kinofilmas utt. Viss kultūras arsenāls ir stāsti, jo kultūra pati ir stāstu stāstīšana (McCloskey, 1994). Mēs dzīvojam to kultūras stāstu veidoti, kurus esam internalizējuši sevī – gan pašizpratnē, gan arī rīcībā. Mūsdienu virtuālā vide piedāvā milzīgu apjomu informācijas, ar kuru iepazīties, identificēties un izlemt, kurai piederēt. Socioloģijā jau vairāk nekā simt gadu ir atzīta ideja, ka mēs sevi nemaz bez šī iegūtā kultūras mantojuma – apkārtnes, ģimenes, draugiem, biedriem un viņu stāstiem un rīcības – nemaz nemācētu sevi saprast un arī izstāstīt. Sociologs Pjērs Burdjē  (Bourdieu, 1986) dzimtas pieredzi dēvē par sociālo kapitālu, kuru cilvēks apgūst, klausoties dzimtas locekļu dzīvesstāstus, līdz tie integrējas viņa pašizpratnē, pie kāda stāsta viņš pieder. Teiksim, vecāku izglītība, profesionālie sasniegumi, veiksmīga uzņēmējdarbība vai varonīga rīcība pagātnē ir sociālais kapitāls, kurš virza un iedvesmo nākamās paaudzes. Noklusējuma zonas ģimenes vai dzimtas stāstos atstāj neizprastas pieredzes epizodes, kuras reizēm liek nākamajām paaudzēm ar tām saskarties un meklēt risinājumu. Zigmunda Freida hrestomātiskais izteikums, ka mēs visi nākam no savas bērnības, pasaka, cik svarīgi pētīt un saprast vidi, kurā piedzimām un kas ar mums noticis bērnībā. Cilvēka dzīvē nereti pienāk brīdis, kad rodas eksistenciāla vēlme, saprast, kāpēc ar mani dzīvē notiek tā, kā notiek, ko daru nepareizi. Tas ir brīdis apstāties un pētīt savu bērnību, savus vecākus, viņu pieredzi, arī dzimtas pieredzi. Strādājot ar dzīvesstāstiem, esmu piedzīvojusi brīžus, kad cilvēki stāsta par savu dzīvi, līdz paši atklāj, ka viņu dzīve atkārto kaut ko no vecāku vai dzimtas locekļu likteņiem un piedzīvotā. Būt emocionālā kontaktā ar ģimenes un dzimtas vēsturi nozīmē saprast, ka esam daļa no sistēmas, kurā ir ģimene un arī dzimta, tās pieredze, veselības indikācijas un nereti arī kopīga likteņa pavedieni. Paplašinot šo domu, ir svarīgi būt emocionālā kontaktā ar kultūru, kurā piedzimstam, apgūstam un saprotam redzamos un neredzamos emocionālos kodus. Apgūstot dzimto valodu, uzvedības iemaņas, vienlaikus iemācāmies kultūrā pieņemtās reakcijas un attieksmes, ko socioloģijā sauc par mentalitāti. Pirmā ir valoda, ar kuru mācāmies saprast sevi un pasauli ar tajā iekodētām emocionālām attieksmēm (piemēram, neskaitāmie latviešu valodā lietotie deminutīvi). Tautas dziesmu tēlainība un tautas pasaku morāle ir daļa no dzirdētā  bērnībā, tā kļūst par daļu no mūsu emocionālā kodola, pat ja reizēm to neatpazīstam vai arī noliedzam. Mūsdienu pieredze atvērtajā pasaulē ar mobilitātes dinamiku, iekļaušanos citu valstu, valodas un kultūras vidē saskaras ar diskomfortu, jo nespēj iejusties. Vieni jūtas piederīgi kultūrai, kurā piedzimuši. Turpat līdzās ir otri, kuri labi iekļaujas jaunajā dzīves vietā un jūtas emocionāli piederīgi.  Tātad kultūras teksti – sākot ar šūpuļdziesmām līdz obligātās literatūras apguvei skolā – vieniem veido cilvēka emocionālu pieķeršanos, otriem tas šķiet mazāk svarīgs. Socioloģijā to apraksta sociālā rakstura teorija. Emocijas un veselība Emocijas dzīvo sociālās attiecībās, bet kāda daļa no sociālām attiecībām ir emocijas. Džeks Barblets tāpēc lieto jēdzienu "emocionālais klimats" – lielās un mazās sociālās grupās, un retāk vispārinot –  sabiedrībā. Sabiedrības emocionālais klimats krasāk iezīmējas robežsituācijās, kāda šobrīd ir Covid-19 izplatība ar iegūto apzīmējumu "pandēmija". Moderno laiku vēsturē tā ir pirmā lielākā globālā krīze. Atmiņas par gripas epidēmiju pēc Pirmā pasaules kara ir kļuvušas sporādiskas, un tikai medijos publicētie raksti un fotogrāfijas atgādina, ka sejas maskas lietotas arī toreiz (Estes, 2021). Emocionālais klimats nenozīmē, ka katra persona piedzīvo tās pašas emocijas, kādas ir citiem. Emocionālais klimats ir grupu fenomens un dažādi cilvēki var būt atšķirīgās emociju pieredzēs. Mūsdienu sociālo tīklu burbuļi personas ievelk vienā vai otrā noskaņojumu grupā un turpina sniega bumbas efekta veidā veidot dažādas kolektīvās emocijas. Latviešu sabiedrībā pēc viena novērotāja pieredzes ir izteikta dominance lejup krītošām emociju izpausmēm. Pasivitāte un bezspēcība mijas ar kauna un pazemojuma jūtām. Vēsturiskā identitāte un no tās iegūtā pašizpratne ir veidojusies daudzu sarežģītu notikumu iespaidā, pie kuriem pieskaitāma ir arī valsts neatkarības zaudēšana. Tā radīja neskaitāmas emocionālas traumas – zaudētā valsts neatkarība, deportācijas un civiliedzīvotāju mobilizācija pretējās karojošās armijās polarizēja sabiedrību uz daudziem gadu desmitiem arī pēc kara beigām. Katrai sabiedrībai ir svarīgi attīstīt kopības izjūtas (community feeling), jo tās var radīt enerģiju, kas centrē un saliedē sabiedrību, vai arī var tikt vērsta pret valsts iekārtu (Scheler, 1992). "Modernā nacionālā valstī politiskās emocijas, tie ir arī vēstures stāsti, jo savienoti ar indivīdu pašapziņu, tie veido grupu pašapziņu un identitāti. Pilsoņi definē savas attieksmes pret valsti, tāpat kā pilsoņiem ir tiesības nepārtraukti raidīt emociju izpausmes un definēt piederību valstij, kā arī noteikt valsts politiskās robežas, jo pilsonība ir kaut kas vairāk kā tikai juridiskas attiecības." (Berezin, 1999). Emociju nozīme ir lielāka, nekā to ikdienā [tām] piešķiram. Ar tām nereti sacenšamies, kurš vairāk pārdzīvojis, cietis vai laimīgs bijis. Emocijas veido cilvēku un vienlaikus virza vai arī nobloķē dabisku dzīves ritumu. Ne tikai indivīdu dzīvē, bet lielākām sociālām grupām, kuras veido daļu no sabiedrības. Socioloģijas klasisko teoriju pārstāvji Ogists Konts, Emīls Dirkems, Georgs Zimmels, Maks Vēbers ir piešķīruši nozīmi emociju studijām. Sākot ar socioloģijas dibinātāju, kurš apzinājās jaunā laikmeta iestāšanos ar racionalitātes izvirzīšanu prioritātē – ka emociju nozīme ir sabiedrības katra indivīda pašizpratnes veidošanā. Būt saskaņā ar sevi, sociālo vidi un arī lielo politiku, kura, lai arī to mēģina ignorēt, ir klātesoša katra indivīda dzīvē. Emocijas ir līdzīgas varai, tās ir katra cilvēka dzīvē, un to savstarpējās attiecības ir gan indivīda, gan sabiedrības atbildība. Sistēmiska pieeja pētniecībā ir svarīga ne tikai sociālajās zinātnēs, bet jo īpaši psiholoģijā, jo katra indivīda problēmas ir dziļāk integrētas un izriet no sistēmiskām sociālo attiecību kopuma.

Kultūras rondo saruna par deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" ar Deju svētku virsvadītāju, tautas deju ansambļa "Vektors" vadītāju Dagmāru Bārbali, horeogrāfu Ilmāru Dreļu, "Mūžīgais dzinējs" projektu vadītāju Marutu Alpu un TDA "Vektors" dejotājiem Ievu un Didzi Lūkiniem. Arī raidījumu iesākam ar dejām - spēlē un dejo "Dandari". Un pirms stāstīt par gaidāmo lieluzvedumu, raidījuma viesi dalās iespaidos par aizvadīto deju koncertu „Balts”, kura virsvadītāja bija Dagmāra Bārbale. Bet deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs" iecerēts kā veltījums izziņas kārei un mūžīgās izaugsmes meklējumiem, dejās un stāstos atainojot dažādu laiku Latvijas apceļotāju pieredzēto, sajusto un secināto. Lieluzveduma repertuārā iekļautas 33 dejas, no tām trīspadsmit godalgotas jaunrades dejas un septiņas dejas no Latvijas skatuviskās dejas Zelta fonda.

Marss necaurspīdīgā spuldzītē. Šo Ievas Vaivodes un pārējās šī gada asprātīgākās mīklas minēs TDA "Vektors" dejotāji Elīza Kaupe, Lauma Treimane, Rūdis Šķupelis, Aksels Jaunzemis un kolektīva vadītāja Dagmāra Bārbale. Asprātīgākās mīklas uzdod: Gunārs Geduševs, Klāvs Valdovskis, Anda Svarāne, Gatis Nierliņš, Daina Kudiņa, Viesturs Radvids, Artūrs Gailis, Ēriks Romanovskis, Jānis Eduards Medenis, Ieva Vaivode, Sandris Grasis, Ilga Prenclava, Raimonds Briedis, Kārlis un Augusts Narkēviči. Dagmāra Bārbale viesojās arī raidījumā Monopols.  

"Lībiešu [kultūr]telpa" Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Par  lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāstiem, kas apkopoti grāmatā, Kultūras rondo sarunā  ar autorēm. Ventspils lībiešu apvienība "Rānda" un LU Lībiešu Institūta atbalsta biedrība laidušas klajā grāmatu "Lībiešu [kultūr]telpa", kurā intervijās un fotogrāfijās portretēti lībiešu dzīvā mantojuma glabātāji. Grāmatas izdevēji paziņojumā medijiem skaidroja: "Lībiešu kultūrtelpa (Līvõd īlma) ir lībiešu dzīvā mantojuma kopums, kas ietver lībiešu valodu, tradīcijas, saimniekošanas ieražas, kā arī moderno kultūru. 2018. gada novembrī kā viena no Latvijas vērtībām tā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Taču kas gan uztur dzīvas sarakstā minētās vērtības? Tās aktīvas un dzīvotspējīgas uztur virkne cilvēku, kuri saistīti ar šo kultūrtelpu. Viņi arī ir šīs grāmatas varoņi." Grāmatā lasāmas divdesmit Zanes Ernštreites veidotās sarunas ar Edromu Veldi, Ausmu Ernestovsku, Ēriku Kāpbergu vecāko, Jēkabu Raipuli, Dagmāru Ziemeli, Ilmāru Geigi, Māru Zirnīti, Ingrīdu Šneideri, Mārīti Zandbergu, Baibu Šuvcāni, māsām Maiju Norenbergu un Ainu Emuli, Helmī Stalti, Ievu Ernštreiti, Zoju Sīli, Baibu Dambergu, Rasmu Noriņu, Ģirtu Gailīti, Māru Vīgerti, Julgī Stalti un Valtu Ernštreitu – cilvēkiem ar lībiešu saknēm un lībisko apziņu, kā arī tiem, kuri aktīvi, ilggadīgi un nepārtraukti ir darbojušies un darbojas lībiešu labā. Katram no viņiem veltīti divi Agneses Zeltiņas fotogrāfiju atvērumi. Gan grāmatā iekļautie, gan arī sarunās pieminētie Lībiešu kultūrtelpas cilvēki ir vērtība ne tikai pašai lībiešu kopienai, bet ir pamanīti un novērtēti arī Latvijas sabiedrībā un valstī – viņi ir saņēmuši valsts apbalvojumus, atzinības rakstus un citus pagodinājumus. Šo cilvēku paveikto ir novērtējuši viņu pašu novadi un pašvaldības, kā arī lībiešu radu tautas – igauņi un somi. Sarunas papildina komentāri un paskaidrojumi par norisēm, notikumiem un institūcijām, kas saistītas ar lībiešiem, kā arī apjomīgs personu rādītājs.

Plata Þáttarins er plata The Stranglers, Raven, frá 1979, en trommuleikari sveitarinnar, Jet Black er látinn. Vinur þáttarins er ennþá í sumarfríi en óskalagasíminn opnar kl. 20.00 - 5687123. The Raven er fjórða hljóðversplata The Stranglers, kom út 15. September 1979. Hún náði hæst í 4. Sæti breska vinsældalistans og var á listanum í 8 vikur. Jet Black trommari The Stranglers er látinn, 84 ára að aldri. Hann var elstur í hljómsveitinni. Spilaði síðast með Stranglers 2015 en hætti endanlega að spila 2018. Hann hét Brian John Duffy en tók síðar upp nafnið Jet Black og hann var einn af stofnmeðlimum Stranglers. Það eru tvö ár frá því að hljómborðsleikari sveitarinnar, Dave Greenfield lést, 71 árs að aldri. Hljómsveitin var stofnuð árið 1974 í Guildford á Englandi og hét upphaflega Guildford Stranglers. Fyrsta plata sveitarinnar kom út árið 1977 og heitir Rattus Norvegicus. Á henni er meðal annars lagið Peaches sem sló í gegn. Árið 1978 kom sveitin fyrst til Íslands. Þá höfðu þeir þegar gefið út tvær breiðskífur og sú þriðja væntanleg. Það voru mikil tíðindi fyrir íslenska pönkaðdáendur að fá svo vinsæla erlenda pönksveit til landsins. Margir forsprakkar íslensku pönksenunnar hafa nefnt tónleika The Stranglers á Íslandi sem fyrstu tónleikana sem þeir fóru á. Næstu tónleikar The Stranglers á Íslandi voru í Íþróttahúsinu í Kópavogi árið 2004 og Fræbblarnir hituðu upp. The Stranglers komu svo til Íslands í þriðja sinn árið 2007 og héldu þá tónleika á skemmtistaðnum NASA. Sólstafir - Dagmál Alice Cooper - Im eighteen Metallica - Lux Æterna AC/DC - Mistress for christmas The Doors - Light my fire Guns?n Roses - Mr. Brownstone SÍMATÍMI Tappi Tíkarrass - Spak Dimma - Ljósbrá (óskalag) Skid Row - 18 and life (óskalag) Ramones - My back pages Bad Religion - Hark the herald Blondie - Hanging on the telephone (óskalag) Patti Smith - Because the night (Nasa 2005) (óskalag) The Doors - Riders on the storm (óskalag) JAKOB SMÁRI UM STRANGLERS The Stranglers - Nuclear device (The wizard of Aus) Jet Black Joe - Fuzz SÍMATÍMI II The Kinks - Father christmas Pat Benatar - Promises in the dark (óskalag) Spiritbox - Yellow jacket (óskalag) Rage Against the Machine - Guerilla radio Pantera - Cowboys from hell (óskalag) Judas Priest - Living after midnight The Stranglers - Nice?n sleazy The Stranglers - Dutchess Queen - Thank God it?s christmas Sigur Rós - Ný batterí

„Tad jau Rīga mazliet pieder arī man, vai? Tas viss mazliet pieder arī tev, un, kamēr tu to visu mīlēsi, tas arī paliks tavs”. Tie ir pēdējie teikumi grāmatā „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Turpinot atjaunot saikni ar Baltijas vāciešu kultūru, profesors Ojārs Spārītis šoreiz stāsta par Gizelas Natālijas Grādneres grāmatu „Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti”. Autore kopumā ir uzrakstījusi piecas grāmatas, kurām visām ir autobiogrāfisks un dzimtas vēsturē sakņots saturs. Laikmetu un situācijas viņa raksturo ar īpašu humoru un izcilām novērošanas spējām. Grāmatai dots apakšvirsraksts „Humora pilns skatījums uz 20. gadsimta sākuma sadzīvi”. Ja atceraties, tad iepriekš Ojārs Spārītis iepazīstināja ar Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu. No vācu valodas Gizelas Natālijas Grādneres  „Tantes ar klikšķiem” tulkojusi Inguna Motte, izdevusi „Jumava”. Raidījumu atbalsta

Janvāra beigas pirmizrādi uz kinoteātru ekrāniem piedzīvos multimediālā dejas izrāde "Latviju zīmēs rotāties", kurā piedalās vairāk nekā 600 latviešu skatuviskās dejas dejotāji no septiņpadsmit Latvijas A grupas ansambļiem. Raidījumā būs dzirdama intervija ar idejas autori un horeogrāfi Dagmāru Bārbali. Filmas/izrādes veidotāji pauž, ka šīs būs īpašs un ilgi gaidīts notikums latviešu skatuviskās dejas vēsturē, jo ierastā stadiona vai skatuves formāta vietā zīmes kārtosies digitālā vidē, saplūstot simtiem dejotāju ar tradīciju, animācijām un montāžas iespējām. Multimediālas dejas izrādes filmēšana ilgusi vairāk nekā trīs mēnešus, tajā piedalījušies ap 600 latviešu skatuviskās dejas dejotāji no septiņpadsmit Latvijas A grupu ansambļiem, Saulkrastu koris "Anima", bungu un dūdu mūzikas grupa "Auļi", mūziķi Otto Trapāns, Undīne Balode, Jānis Kalniņš un Latvīte Cirse. Filmēšanas procesā iegūti 30 000 video faili jeb 196 stundu garš materiāls, lai taptu aptuveni stundu ilga multimediāla dejas izrāde. Projektu īsteno mākslinieciskā darba grupa – idejas autore un horeogrāfe inscenētāja Dagmāra Bārbale, režisors Reinis Suhanovs, komponists Mārtiņš Miļevskis, vokālo aranžējumu autore Laura Leontjeva, video režisors Reinis Blūms un skaņu režisors Kaspars Bārbals.  Raidījumu vada: Anete Enikova

"Amatiermākslas kolektīvi ļoti ilgu laiku nevarēja strādāt [klātienē] pat nelielās grupās. [..] Tad vienā brīdī es sapratu, ka šis veids, kādā mēs strādājam kvadrātiņos, ekrāniņos, ir izmantojams arī mākslas darba veidošanā," par multimediālās dejas izrādes "Latvju zīmēs rotāties" tapšanas impulsu LTV raidījumā "Kultūrdeva" stāsta horeogrāfe Dagmāra Bārbale. Viņas teikto papildina režisors Reinis Suhanovs: "Es salīdzinājumam saku, ka Lielvārdes jostā viens redz Lielvārdes jostu, un Dagmāra ierauga to, ka katrā zīmē dzīvo cilvēks, dzīvība."

Arī rokdarbi ir tradīcija, bez kuras tauta nevar dzīvot – tā uzskata Tautas lietišķās mākslas meistare Dagmāra Prīberga. „Baltais rokdarbu ceļš” ir meistares Dagmāras Prībergas jubilejas izstāde, to iespēja skatīt arī virtuāli. Ilgus gadus meistare vadījusi tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele”, bet 2021.gadā vadīšanu pārņēmusi Dagmāras meita Gita Prīberga. Dagmārai Prībergai rokdarbi ir neatņemama dzīves daļa jau vairāk nekā 40 gadus, un tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele” viņa vadījusi no 1989.gada. Izstādē „Baltais rokdarbu ceļš” apskatāma tikai neliela daļa no paveiktā, toties tas ir ieskats daudzajos rokdarbu veidos. Kad gribu zināt, ar ko Dagmāra īpaši lepojas, viņa vedina nevis pie kāda rokdarba, bet pie stenda, kurā liels attēls no Dziesmusvētku izstādes ar šūpulīti vidū. Pakavējamies arī pie lielformāta fotogrāfijas no Virtuālā tautastērpu gājiena, kur abas - Dagmāra un Gita - saposušās skaistos tautastērpos pie jūras, jo ir jūrmalnieces. Savukārt izstādē abas rokdarbnieces rāda nevis tautas apģērbu, bet mūsdienu apģērba rotājumus visdažādākajās tehnikās. Kad izstāde apskatīta un ieskats gūts, gribas noskaidrot, no kurienes Dagmārai Prībergai tāds ķēriens un interese par rokdarbiem. Savukārt Gitai Prībergai jautāju, kā pārmantojas mammas zināšanas un prasmes, kā tas notiek? Gita neslēpj, ka skolas vecumā izvairījusies no rokdarbiem, redzot, cik tas grūti. Ir divas Dagmāras Prībergas grāmatas „Senās mežģīnes Latvijā” un  „Mežģīņu mantojums Latvijā”, kurā arī mežģīņu darināšanas tehnoloģijas. Ar Dagmāru Prībergu interesanti runāt par tērpu un rokdarbu vēsturi, arī par mežģīnēm latviešu tautastērpos. Gita Prīberga darbojas arī Eiropas mākslas un amatniecības federācijā, un problēmas ar smalko rokdarbu veicējiem esot visās valstīs. Jūrmalā, Aspazijas mājā, divas reizes nedēļā Dagmāra Prīberga vada kursus rokdarbniecēm, un man iespēja viņas satikt un uzdot jautājumu, kā veicas un vai nav par grūtu? Stāsta rokdarbu kursu dalībnieces Ausma, Vizma, Inga, Ieva un Ilze.

Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis sarunā akcentē iespējami pilnīgas kultūrtelpas apzināšanos Eiropas kontekstā. Viņš ir sastādītājs „Latvijas kultūras vēsturei”, kurai gaidāms izdevums arī vācu valodā. Baltijas vāciešu skatījumā svarīga ir „Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata”, kas jau piedzīvojusi vācu izdevumu, un top arī tulkojums kādai interesantai grāmatai no vācu valodas. Savukārt šovasar Ojārs Spārītis veidojis dokumentālu ciklu televīzijā par sakrālo mantojumu.

Birna og Saga spjalla við DJ Dóru Júlíu um hvaða breytingar hún hefur upplifað á líkama og sál í gegnum seinasta árið. Við ræðum sexy playlista, sambönd, jákvæðni og margt fleira. Hún er á instagram @dorajulia, fylgstu með henni á útvarpinu á K100 og Dagmál hjá MBL. Til að skoða vöruúrvalið bendum við á heimasíðuna okkar losti.is

Sveicot visus Dejas balvas ieguvējus, īpaši izceļam laureātus kategorijā Laikmetīgās dejas iestudējums un Baleta mākslinieka sniegums. Sazināmies ar baletdejotāju Anniju Kopštāli, kura apbalvojumu ieguva par Odetas-Odīlijas lomas izpildījumu baletā "Gulbju ezers", un iestudējuma "Otrā pusē"horeogrāfi Elīnu Gaitjukēviču. Dejas balvas ceremonijā Dailes teātrī un tiešraidē vakar vakarā pasniegtas balvas par 2019.–2020. gada izcilākajiem sasniegumiem dejas nozarē. Baleta kategorijās laurus plūca baleta viencēlienu vakars “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas”, horeogrāfe Elza Leimane, baletdejotāja Annija Kopštāle un baletdejotājs Kristaps Jaunžeikars. Laikmetīgajā dejā apbalvoti iestudējums “Otrā pusē”, notikums “Un pēkšņi gulbji!”, mākslinieku apvienība ''IevaKrish'' un dejotāja Olga Žitluhina. Kategorijā “Skatuviskās tautas dejas iestudējums vai notikums” balvu saņēma iestudējums “Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim”. Par labāko iestudējumu bērniem un jauniešiem atzīts iestudējums “PusOtrs”. Balvu “Pārsteigums dejas mākslā” žūrija piešķīra Daugavpils deju grupai “Factory Kingz”. Balvu par ieguldījumu dejas mākslā saņēma horeogrāfs, pedagogs Jānis Ērglis. Godināti Mūža balvas ieguvēji – Ingrīda Edīte Saulīte un Haralds Ritenbergs. Portāla LSM.lv skatītāju balvas saņēma izrāde “Stāsts par Klāru un Riekstkodi” un video darbs “Saules zīmē rotāties”. Specbalvas “Dancepunkc" saņēma baletdejotāja Jūlija Brauere, laikmetīgās dejas māksliniece Kristīne Brīniņa, skatuviskās tautas dejas horeogrāfe Dagmāra Bārbale un hiphopa dejas pārstāve Anastasija Jasvina. Dejas balvas ceremoniju režisors Valters Sīlis ar radošo komandu veidoja tā, lai ar īpaši veidotu nominēto darbu videoskiču palīdzību būtu iespēja gūt ieskatu aizvadīto divu gadu spilgtākajos dejas nozares notikumos.

Turpinot par Dejas balvu, šodien iepazīstinām ar kategoriju „Skatuviskās tautas dejas iestudējums vai notikums”, kā arī plašāk par kategoriju, kas ir šīs Dejas balvas jaunums, proti, „Dejas iestudējumi bērniem un jauniešiem”. Skaidrojam, kāpēc tā ir tik svarīga. Deju ansambļa „Daiļrade” horeogrāfiskais latviešu skatuviskās dejas vedību uzvedums „Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim”, horeogrāfi Lilija Lipora un Ilmārs Dreļs, pirmo reizi tika rādīts Siguldas pilsdrupu estrādē 2019.gada jūlijā Starptautiskā tautas deju festivālā „Sudmaliņas” un nu nominēts Dejas balvai. Kāda situācija tautas dejā, cik plašs piedāvājums skatuviskajā tautas dejā, skaidroju, zvanot Dejas balvas žūrijas pārstāvei, Skatuviskās tautas dejas ekspertei Guntai Skujai. No niecīgā piedāvājuma Dejas balvai izraudzīti trīs iestudējumi vai notikumi. Jau minētais uzvedums „Dzersim kāzas trīs dieniņas. Dziedāsim. Dancosim”, sajūtu kastīte „Līgo gadalaiki”, producents un idejas autors Jānis Purviņš, un „Saules zīmē rotāties”, producente, horeogrāfe un dejotāja Dagmāra Bārbale. Par nomināciju „Dejas iestudējums bērniem un jauniešiem” gandarīta arī Dejas žūrijas priekšsēdētāja un Rīgas Baleta skolas vadītāja Agnese Andersone. Šajā nominācijā izvirzīti pieci darbi. „Kad zeme zūd zem kājām” (Veizāna deju skola), „PusOtrs” Valmieras Vasaras teātra festivāls, Kristīne Kutuzova un 2K Publishing, „Stāsts par Klāru un Riekstkodi” producents “Dance Academy “ un „Tuvumā”, deju grupa „Buras” un Edīte Ābeltiņa.

Vidēji turīgas Rīgas vāciešu ģimenes atvase – Dagmāra Kopštāla – laika posmā no 1917. līdz 1923. gadam rakstījusi dienasgrāmatu, protams, vācu valodā. Viņa fiksējusi notikumus no sava – pusaugu meitenes – skatu punkta. Vēsturisko notikumu karkasam šie pieraksti piešķir emocionālu dzīvīgumu. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis stāsta gan par to, kā viņa rokās nonāca šī dienasgrāmata, gan – par ko tā likusi domāt. „Dagmāras Kopštālas dienasgrāmatu” lasa Ojārs Spārītis un Gundars Āboliņš.   Raidījumu atbalsta:

Jaunrades deju konkurss - vai tas ir atskaites punkts, lai iezīmētu situāciju latviešu skatuviskās dejas kopainā un pamanītu jaunus autorus un arī trūkumus? Ko mēs saprotam ar vārdu jaunrade un ko neparastu skatuves dejā šajā gadā no jaundarbiem varam izcelt, Kultūras Rondo vērtē horeogrāfe, Valsts izglītības satura centra deju nozares padomes vadītāja Zanda Mūrniece, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa, kura darbojās žūrijā, deju kopas „Zalktis” repetitore Rūta Lauce un horeogrāfs, tautas deju ansambļa "Teiksma" vadītājs Jānis Ērglis. XXII Jaunrades deju konkursa fināls notika 25. janvārī Ogres novada Kultūras centrā. Finālā 19 horeogrāfi skatītāju un žūrijas vērtējumam nodeva 41 deju, kuru izdejoja 26 kolektīvi. Visvairāk apbalvojumu – par 3 dejām saņēma Jānis Ērglis. Konkursa pirmā kārta norisinājās 2019. gada nogalē Mālpilī un Slampē, tajā žūrija izvērtēja 84 jaunas dejas, ko radījuši 37 autori. Finālam tika izvirzītas 42 dejas. Konkursā horeogrāfi piedāvā jaunas dejas divās kategorijās – latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares un latviešu skatuviskās dejas, kas veidotas izmantojot folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tās elementus. Jaunradītās dejas konkursā rāda pašu horeogrāfu izvēlēti kolektīvi. Kategorijā “Latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares” 2. vietu ieguva Ilmāra Dreļa deja “Balabaska”, 1. un 3. vietu žūrija izlēma nepiešķirt. Kategorijā “Latviešu skatuviskā deja” (veidotas izmantojot latviešu folkloras horeogrāfisko un muzikālo materiālu vai tā elementus) 3. vietu ieguva Dagmāra Bārbale par divām dejām - “Tautiņas aizveda vērpājiņu”, “Uz Kurzemi” un Jānis Ērglis par deju “Visi ceļi guņiem pilni”. 2. vieta piešķirta Ilmāram Dreļam par deju “Aulejas klezmers”, Jānim Purviņam par deju “ Es saviju vainadziņu” un Taigai Ludboržai par deju “Aiz vīriņa laba dzīve”. 1. vietu ieguva Agris Daņiļēvičs par deju “Neviens mīļi tā nebrauca” un Jānis Ērglis par dejām  “Buobu dancis” un “Uz Daugavas es dzīvoju”. Skatītāju simpātiju balvu ieguva Reinis Rešetins ar deju "Zem tupeles nedzīvoš". Pilns konkursa laureātu saraksts atrodams Latvijas Nacionālā kultūras centra mājaslapā.

Dagm's an old friend and co-worker. Back then he was lifeguarding and running track at school, and I was fresh out of college and lifeguarding waiting to find a real job. One day, Dagm came up to me and said something I'll never forget. Listen as we discuss Dagm's time away from home, what it felt like to come back, the passion that drives him, and the lessons learned along the way. MusicPuar - Petal

Ar līksmu iepazīšanās tūri Vecrīgā 9. jūlija pievakarē tiks ieskandināts IX Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Līdz 14. jūlijam festivāla koncertos Rīgā, Kuldīgā, Siguldā un Liepājā uzstāsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indijas, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Polijas, Serbijas, Ukrainas un Latvijas. Gaidot Starptautisko tautas deju festivālu „Sudmaliņas”, tiekamies ar „Sudmaliņu” projekta vadītāju Guntu Skuju, atklāšanas koncerta māksliniecisko vadītāju Dagmāru Bārbali un koncertu režisoru Jāni Siliņu. Festivāla mērķis ir pulcēt kopā Latvijas un dažādu pasaules valstu dejotājus, kas radoši pēta, iepazīst un pārmanto tautas dejas tradīcijas. Par “Sudmaliņu” programmas centrālo tematisko asi izraudzīts skaitlis “deviņi”, kas latviešu tautai vienmēr bijis maģisks.  Otrdien, 9. jūlijā, plkst. 20 festivāla "Sudmaliņas" dalībnieki ieskandinās svētkus Rīgā – Doma laukumā un Brīvības laukumā – iepazīšanās tūrē "Labāk deviņi draugi...". Katra deju grupa uzstāsies ar nelielu priekšnesumu abās norises vietās. Trešdien, 10. jūlijā, plkst. 20 Dzegužkalna estrādē, Rīgā notiks “Sudmaliņu” atklāšanas koncerts “Aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem”. Ceturtdien, 11. jūlijā, plkst. 17 VEF Kultūras pilī, Rīgā norisināsies konkurss “Deviņvīru spēks”. Ar diviem savas tautas horeogrāfiskajā un muzikālajā mantojumā balstītiem priekšnesumiem tajā piedalīsies tautas deju grupas no Bulgārijas, Čīles, Indonēzijas, Igaunijas, Kipras, Krievijas, Latvijas, Polijas, Serbijas un Ukrainas. Piektdiena, 12. jūlijs, sāksies ar “Sudmaliņu” tradicionālajiem labdarības koncertiem Rīgas Sociālās aprūpes centrā “Mežciems”, rezidencē “Dzintara melodija”, Rīgā un Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”, Jūrmalā. Plkst. 18 Vērmanes dārza estrādē notiks koncerts "Trejdeviņas saules lēca”, kurā ansambļi izdejos īpaši “Sudmaliņām” sagatavotās deju programmas. Sestdien, 13. jūlijā, “Sudmaliņu” spārni griezīsies vienlaikus Kuldīgā un Siguldā. Plkst. 17.30 uz Kuldīgas senā ķieģeļu velvju tilta notiks akcija “Visi dejo “Sudmaliņas””, bet plkst. 18 Kuldīgas pilsētas dārzā — koncerts “Dejot pa deviņi mēmi”. Siguldas pusē “Sudmaliņas” tiks ieskandinātas jau plkst. 12 ar koncertiem Allažos un Morē. Svētki turpināsies Siguldas pilsdrupu estrādē ar novadu dienas koncertu plkst. 18. Svētdien, 14. jūlijā, festivāla izskaņā ceļi vedīs uz Liepāju. Plkst. 18.30 dejotāji dosies Svētku gājienā pa Kūrmājas prospektu līdz laukumam blakus koncertzālei “Lielais Dzintars”, kur plkst. 19 notiks noslēguma koncerts “Noslēpties aiz deviņām atslēgām”.

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""} Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore. Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm.  Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs. “Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis. “Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""} Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs. Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim? “Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām, Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.” “Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele. Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega. “Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele. “Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.” Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki. Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957). {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums. “Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele. Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu. “Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča. “Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs. Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja. Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.” Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī. “Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.” “1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece. 1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās. “Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece. “Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Vilis Ķimelis Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba. “Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina. “Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot. Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino. Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu. Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.”  Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.

Rubrikā «Cilvēks ziņu virsrakstos» šajā rītā iziesim mazliet ārpus rāmjiem, jo stāsts nebūs par kādu konkrētu cilvēku, bet gan veselu pilsētu – Jūrmalu – un to, kā aizvadāmo gadu šajā pilsētā vērtē tās iedzīvotājs. Runājot par Jūrmalu, pirmās asociācijas bieži vien sākas ar burtu k – kūrortpilsēta, kāpas un koki, korupcija, krievi, kultūra... Visas šīs lietas vieno un tieši ietekmē Jūrmalas vietējā vara. Tādēļ par varas darbiem un attiecībām ar iedzīvotājiem Latvijas Radio devās uz Jūrmalu aprunāties ar kultūras socioloģi Dagmāru Beitneri. Viņa ir jūrmalniece apaļus 30 gadus, un aizvadītajā vasarā kādā personiskā lietā pati izjutusi varas attieksmi.

Cik latviski mēs esam grāmatās? Lūk, jautājums, uz kuru atbildi rodam, pētot Dagmāras Prībergas grāmatu "Mežģīņu mantojums Latvijā. Senās mežģīnes. Praktiskā grāmata", kas ļauj kaut nedaudz apjaust, cik bagāts ir mūsu nemateriālais kultūras mantojums. Savukārt kulinārā mantojuma bagātību līdztekus Latvijas dārzu skaistumam un latviešu dzimtas stāstu dažādībai atklāj "Lauku avīzes" izdotās grāmatas.

Patriotu nedēļa - laiks no Lāčplēša dienas līdz 18. novembrim, Valsts dzimšanas dienai. Šajā nedēļa patriotiski noskaņoti cilvēki pie sava apģērba piesprauž sarkanbaltsarkanu lentīti, notiek dažādi pasākumi, kas mudina šos svētkus svinēt un atcerēties. Atcerēties un godināt aicina arī dažādu pasākumu rīkotāji. Patriotisma "anatomija" - vai patriotisms ir lojalitāte vai mīlestība pret savu valsti, vai tas ir kas vērtīgs pats par sevi, nevis tāpēc, ka tas nodrošina valsts pastāvēšanu? Lāčplēša dienā Ģimenes studijā saruna par patriotismu - spriedīsim, kā bērnos un jauniešos veidot piederības un atbildības izjūtu, arī lepnumu par savu zemi, senčiem, suverēnu valsti un cilvēkiem, kas to izveidojuši. Un kā vispār laikā gaitā mainījusies mūsu pašu izpratne par patriotismu. Diskutē kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, pedagogs, vēsturnieks Andris Tomašūns un Raunas vidusskolas vēstures un kulturoloģijas skolotājs Edgars Plētiens.