Podcasts about atskatoties

Aizvadītajā nedēļas nogalē Latvijā piedzīvojām itin bargas salnas. Nekas neparasts Latvijas pavasarim, bet ik gadu sāpīgi tiem, kas kaut ko audzē - vai tie būtu piemājas dārziņi vai plaši lauki, bet ir kultūras, kas cieš. Klimata pārmaiņas situāciju diemžēl ir padarījušas riskantāku. No vienas puses tas varētu šķist pretrunīgi - ja kopumā kļūst siltāks, kāpēc salnas varētu kļūt bīstamākas? Un nav pat runa par klimata pārmaiņu radītām straujākām laika svārstībām. Tādas pavasaros mums bijušas vienmēr. Taču tagad, ja uznāk siltums martā un aprīļa pirmajā pusē, tas ir krietni siltāks, nekā agrāk. Un pēdējos gados ir jau vairākkārt sasniegti iepriekš nepiedzīvoti siltuma viļņi tik agri pavasarī. Tas liek augiem pāragri attīstīties. Un ja viengadīgos augus mēs vēl varam paši kontrolēt - kad sēt, kad stādīt, tad ogulājus un augļukokus mēs nepierunāsim mazliet pagaidīt. Ja ir silts, tie sāk ziedēt, bet salnas, pat sasilstošā klimatā, tik drīz nepazudīs. Jau vēsturiski aukstuma viļņi aprīļa beigās un maijā ir bijuši ar temperatūru krietni zem nulles, bet tad bija mazāk kam nosalt. Tagad salnas un aukstuma viļņi lielākoties pat ir vājāki, bet zem nulles temperatūra noslīd, taču sazaļojis un saziedējis ir daudz vairāk. Aukstums mūs sasniedz no Skandināvijas un Arktikas. Kamēr Skandināvijā ir plaši sniega lauki un Arktikā gaiss vēl nav sasilis, tikmēr jekurš divu trīs dienu ziemeļu vēja plūsmas periods vēso gaisu atnes līdz mums. Un ir ārkātīgi reti tādi pavasari, kad atmosfēras cirkulācija sakritību un nejaušību dēļ mūsu reģionā neieslēdz šo ziemeļu vēju režīmu. Pēdējā izteiktā reize bija 2018. gadā, kad maija sākumā kā sāka valdīt dienvidu gaisa masas, tā visu mēnesi turpināja, un kad pēc tam sāka ieplūst gaisa masas no Skandināvijas, tās vairs nebija tik aukstas, lai radītu salnas. Tiesa, ziemeļos tagad gaiss kopumā sasilst gana ātri, jo dienas Arktikā jau ir daudz garākas, nekā pie mums, un daļā Arktikas jau ir sākusies polārā diena, kad saule nenoriet nemaz un lai arī vājāk, nekā pie mums, bet silda visu diennakti. -- Atskatoties uz aprīli kopumā, var teikt, ka tas nav palicis kaunā uz citu gadu aprīļu fona, jo šomēnes bija gan sniegs, gan vasarīgs siltums un spēcīgi pērkona negaisi, kam atkal sekoja aukstums, salnas un aizvadītajās brīvdienās arī dažviet snidzis.

Stāsta flautiste Liene Denisjuka-Straupe Pētniecības procesā esmu nonākusi pie atziņas, ka tas var būt jebkurš cilvēks, kas ir gatavs iekļaut savā radošajā darbībā hepeninga vai kolāžas elementu un īstenot dadaismam raksturīgo izaicinošu paradoksalitāti un nesistēmiskumu sava mākslinieciskā naratīva veidošanā. Dadaistam nav jāpieder vienam noteiktam stilam. Dadaists var būt kā hameleons, kas vienu brīdi ir radoša personība, citu brīdi –ugunsdzēsējs vai caurumu lāpītājs jebkurā dzīves situācijā. Dadaisti nenodala dzīvi no mākslas un atrodas nemitīgā notikumu plūsmā, kuru viņi nespēj uztvert nopietni, vienlaikus aktualizējot nopietnu jautājumu klātesamību. Jebkam piemīt potenciāls kļūt par hepeningu un tas ir katra mākslinieka paša ziņā, kādas kolāžas viņš veido un ko tieši viņš ar to vēlas pateikt. Citējot Juri Ābolu: "Cilvēka desmittūkstošgadīgo kultūrvēsturisko pieredzi apcerēt ir grūti. Toties skaisti. Skaistuma, savukārt, es nealkstu. Tādēļ nerakstu īpaši daudz... [...] Dada ir viss! Viss ir Dada! – tā savos manifestos 1916. gadā sludināja dadaisma klasiķi: Hilzenbeks, Šviters, Arps un citi... Esmu vienisprātis ar viņiem – dadaistisks piesitiens mūsdienu bezgaljautrajās kolīzijās spējīgs kādam nest pat prāta atskurbumu jeb arī ienest vispārējā haosā zināmu kārtību. Dzīve neaprobežojas vien tikai ar lēkāšanu, baumu laišanu un naudas skaitīšanu. Nemēģinu savas estētiskās problēmas sarežģīt jeb izdaiļot. Vērību piegriežu nevis tehnoloģijām vai fantāzijām, bet gan cilvēkam, kā arī semantikai – programmētāju cietajam riekstam, – jo arī no viņu, tāpat kā dadaistu tekstiem, lielas jēgas nav tā kā tā. Visu pārējo priekšā man pasaka mana paša zemapziņa un estētiskā iedrīkstēšanās: iepazīstot tās reālijas, kuras cilvēki iznieko, – abu šo manu daiļrades elementu nedrīkstētu būt par daudz." 1978. gadā tapa, iespējams, pirmais dadaistiskais darbs, kad Ābolam bija jābeidz Latvijas Valsts konservatorijas pirmais kurss un, lūk, citāts no autora teiktā Dāvim Eņģelim Latvijas Radio 3 "Klasika" rīkotajā komponista autorkoncertā "Tīrs Ābols" 2020. gada 12. oktobrī Latvijas Radio 1.studijā: "Pirmā kursa eksāmenā biju uztaisījis tādu gabalu, kas saucās "Tutaj" (poliski tas nozīmē – šeit). Sižets bija tāds, ka četri kungi sarunājas katrs savā valodā pilnīgi nesaprotamās intonācijās, kamēr sāk grābt viens otru pie rīkles, un tad arī viens tiek nožmiegts. Diezgan naturālas, neintonētas skaņas, un kā zeltaina stīga visam cauri iet motīvs – tutaj, tutaj, tutaj… Nu un beigās, pie tā nogalētā pēdējā dvesiena, vēl reverberācija uz pēdējā akorda. Visi mēmi. Kapa klusums. Apspriede. Vēlāk man stāstīja, ka Skulte esot rādījis baigi skābu ģīmi, un Ivanovam deguns divreiz garāks izstiepies. Galu galā dabūju savu godīgi nopelnīto trijnieku pēc piecu ballu sistēmas. Gandrīz jau izlidināja, bet es turpināju savus eksperimentus." Atskatoties uz vēsturiski oriģinālākajiem hepeningiem, būtu pieminami vismaz pāris Ervina Šūlhofa darbi. Kā pirmo vēlos izcelt viņa 1919. gadā sacerēto Vācu simfoniju (Symphonia Germanica), kur burtiski tiek izkliegts Vācijas himnas melodijas fragments ar vārdiem: "Deutschland über alles!" Kompozīcijas fonētiku veido balss disonanses un bruitiski trokšņi. Simfonijas tapšanas laikā Šūlhofs bija uzrakstījis arī šādu komentāru: "Absolūtā māksla ir revolucionāra, tā pieprasa attīstību, noved pie apvērsuma un paver jaunus ceļus. Īpaši tas attiecas uz mūziku, jo šis mākslas veids ir visdzīvākais, kas visdziļāk atspoguļo izbēgšanu no imperiālistiskās tonalitātes, ekstātiski uzsākot ceļu pretī labām pārmaiņām." Savukārt otrs ļoti neparasts ir Šūlhofa Klaviercikls "Fünf Pittoresken". Laikā gaitā tas ieguva atpazīstamību ar nosaukumu "In Futurum", kas sakrīt ar 3. daļas virsrakstu. Tā ir precīzi izrakstīta mūzika, kas ir izpildāma klusumā. Tādējādi 1952. gadā amerikāņu komponista Džona Keidža "4'33" nebūt nav pirmais šāda veida skaņdarbs mūzikas vēsturē. Taisnības labad jāpiebilst, ka arī Šūlhofa "In Futurum" nebija pirmais klusuma skaņdarbs. Senākā zināmā nedzirdamās mūzikas kompozīcija ir "Sēru maršs izcila, nedzirdīga vīra bērēm" (fr. "Marche Funèbre composée pour les Funérailles d'un grand homme sourd"), kas tika radīta 1884. gadā un tās autors ir franču žurnālists Alfonss Alē (Alphonse Allais, 1854–1905). Viņš ir devis ļoti skaidru interpretācijas norādi deviņām tukšām taktīm ar apzīmējumu lento rigolando (tulk. no franču valodas "rigoler" nozīmē gūt prieku), turklāt 1897. gadā Alē papildināja savu opusu, pievienodams vēl 15 klusuma taktis.

"Klasikā" ciemos īpaši viesi: komponists Pēteris Vasks un diriģents Sigvards Kļava, un intervijas epicentrā ir Latvijas Radio kora koncerts "Pēteris Vasks, Knuts Skujenieks | Pasaules pirmatskaņojums", kas 22. martā pulksten 19 izskanēs Latvijas universitātes Lielajā aulā. Pēteris Vasks, iekšēja pasūtījuma vadīts, radījis kora dziesmu ciklu ar sev tuvā dzejnieka Knuta Skujenieka vārsmām, kā mūsdienu dainām, to dzīvesgudrība stāv pāri laikiem. Komponists tekstus tiecies pārlikt skaņās ar maigumu, sirsnību un mīlestību, izjūtot pietāti pret lielo dzejnieku. Rūta Paula: Jūs esat duets, kas satiekas uz kārtējo sadarbību jauna opusa iestudējumā. Droši vien jums abiem tā jau atkal ir patīkama tikšanās? Pēteris Vasks: Nekas man nevar būt patīkamāks kā satikšanās ar Sigvardu un Latvijas Radio kori! Esmu diezgan daudz braukājis apkārt pa pasauli un klausījies, kā citi kori dzied manus skaņdarbus. Ir bijuši daži šausmīgi piedzīvojumi, citi – tā pa vidam, bet svētki vienmēr ir šeit, tepat, pie mums. Kāda šoreiz bija secība: komponists meklēja kori, vai arī koris vērsās pie komponista? Sigvards Kļava: Šoreiz iniciatīva un iekšējā nepieciešamība nāca no Pētera. Par lielo  jaudu, kas šādās it kā mazās formās lika ietilpināt ārkārtīgi jaudīgas, šodien svarīgas dzejas rindas un arī ļoti svarīgu skaņurakstu pats Pēteris izstāstīs labāk, bet mana privilēģija un laime ir tāda, ka mēs ar Pēteri satiekamies, sazvanāmies un esam kopā arī ārpus radošajiem darbiem: tas noteikti palīdz sajust un izprast ne tikai otru cilvēku, bet arī viņa radīto vēstījumu. Esmu neizsakāmi pateicīgs, ka varu būt tādā kompānijā... Iekšējā pasūtījuma vadīts – šie ir interesanti un svarīgi vārdi, kurus tu, Pēter, šo kordziesmu sakarā esi paudis jau iepriekšējās sarunās. Pēteris Vasks: Jau pirms pāris gadiem uzrakstīju vairākus opusus, ko varētu nosaukt par tādu kā atskatīšanos uz to, kas ir piedzīvots – piemēram, tāds ir Sestais stīgu kvartets. Un tad es tā nodomāju: cik vēl Dievs ļaus nodzīvot, rakstīšu mūsu brīnišķīgajam Radio korim. Knuts Skujenieks ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem; jau ilgu – vismīļākais. Viņam ir seši brīnišķīgi dzejas sējumi, kurus pārlasu un laiku pa laikam atrodu kādu dzejoli, kuru uzdrošinos pārlikt skaņās, pārāk netraucējot dzejnieka domai – lai viņa ģeniālos tekstus varētu saprast. Jo parasti – sevišķi mūsdienu mūzikā – tekstu jau nekad nesaprot, kad dzied... Tāpēc es ļoti lūdzu un arī ceru, ka sestdienas koncertprogrammās būs nodrukāti šie sevišķi izcilie teksti, lai būtu iespēja tos vēlreiz pārlasīt. Kas zina, kad kāds pēdējo reizi tos lasījis… Lūdzu, lasiet Skujenieka dzeju, lasiet un nedusmojieties, ja esmu mēģinājis tos pārlikt skaņās, jo sirds deg un gribas. Atskatoties pagātnē, diezgan daudz Skujenieka tekstu esmu pārlicis skaņās. Tagad arī: radās viens, otrs, trešais – domāju, ko nu es ar katru dziesmu atsevišķi mēģināšu uzbāzties, bet, tā kā sanācis jau pusducis, iedomājos, ka tas būtu varen skaisti, ja tās varētu šādā veidā nodziedāt. Kaut kā šķiet, ka kordziesmu ciklus šobrīd kaut kā neraksta. Ir gan vokālie cikli, kuros balss dzied, bet korim nav. Šīs dziesmas var dziedāt arī atsevišķi – ja kāda nepatīk, var nedziedāt, tās ir pilnīgi brīvas un neatkarīgas, bet kopā saliku, manuprāt, tādā secībā, kādā tās varētu skanēt. Un ar milzu nepacietību gaidu pirmo mēģinājumu! Un tad sestdien, kā tagad smalki saka – pasaules pirmatskaņojums Latvijas Universitātes Lielajā aulā – cik skaisti tur skan kori! Būs milzu notikums. Vismaz komponistam…  Kas ir tas, kas tevi Knuta Skujenieka dzejā visvairāk uzrunā? Kādēļ tu atkal un atkal atgriezies pie tās? Pirmā asociācija – viņa dzeja ir kā tautasdziesma; tā ir tik tīra, skaidra, katrā vārdā ir vesela dvēseles bagātība, ko viņš dāvina. Viņš ir vienīgais mūsu dzejnieks, kas GULAGĀ nodzīvojis septiņus gadus un atteicās parakstīt dokumentu, ka viņš lūdz padomju valstij piedošanu par to, ka bijis "slikts puisis", lai viņu ātrāk palaistu mājās. Viņš teica: es nezinu, ko esmu izdarījis un kāpēc man būtu jālūdz padomju valstij, lai mani laiž ātrāk uz mājām. Viņš nosēdēja tos septiņus gadus no sākuma līdz beigām. Tie viņam bija ārkārtīgi radoši gadi! Varbūt, ja viņu nebūtu skāris šis padomju impērijas lāsts, viņš varbūt būtu pavisam savādāks, pavisam cits dzejnieks. Jo viņš arī pats stāstīja: lai izdzīvotu, bija nepieciešama ļoti intensīva, bagāta gara pasaule, tev bija jābūt garīgi bagātam. Reizi mēnesī varēja uz māju sūtīt vēstules – tur nebija ierobežojumu. Un tad nu viņš šajās vēstulēs sarakstīja dzejoļus un sūtīja savai sieviņai, lai tos saglābj. Tā radās absolūti meistardarbi. Viņš ir tik tīrs – tāds dvēseles garīgais spēks; viņā ir neaprakstāma mīlestība uz savu zemi, tautu… Es tik ļoti rezonēju uz viņu. Viņš ir pārlaicīgs. Par viņa dzeju mēs sakām – tā ir ļoti aktuāla. Bet gadi iet, un redzam, ka viņš trāpījis desmitniekā – vai tas bijis pirms desmit, piecpadsmit vai divdesmit, trīsdesmit gadiem. Milzīgs garīga spēka, mīlestības avots nāk no katras viņa rindas. Pazemīgi mēģināju savu mīlestību, cieņu un apbrīnu ielikt savās kora dziesmās. No iepriekšējā devuma ar Knuta Skujenieka dzeju mēs laikam vislabāk zinām Pētera "Klusās dziesmas". Tajās ir tik daudz skumju, apceres un vēl daudz kā cita. Sigvard, ko tu un koris esat šoreiz saņēmuši? Kāds ir jaunais cikls? Sigvards Kļava: Pirmā sajūta bija, ka mūzika kļuvusi personiskāka un aicina tās lielās, ļoti būtiskās lietas traktēt vienkārši. Pierādījums tam, ka visas lielās lietas patiesībā ir ļoti vienkāršas, un mūsu uzdevums – to pārdzīvojumu, ciešanas un brīžam arī prieku – pārvērst par apskaidrības zīmi. Un dzīvot šajā pasaulē vienkāršā apskaidrībā. Teorētiski to saprast ir viegli, bet nemaz ne tik viegli – dzīvot ar šādu vienkāršu attiecību skatu. Daudz vieglāk ir raudāt, plēst, grauzt un sist. Tas uzdevums – tikt tam pāri un bieži vien arī piedot – ikdienā nemaz nav tik vienkāršs.  Pēteris saka – dziesmas var dziedāt arī atsevišķi, cikls nav obligāts. Tomēr iekšējā dramaturģija un kopums ir tāds, ka es noteikti to redzu kā ciklu: redzu visas daļas kopā esam, kā jau vairāku daļu cikliskos skaņdarbos. Liels spēks ir attiecībās starp vienu afektu un otru, starp vienu muzikālu dimensiju un citu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja dziesmas tiktu atskaņotas atsevišķi, tās iegūtu pilnīgi citus vaibstus gan koncerta kontekstā, gan, iespējams, arī šodienas kontekstā – tās ar visu savu vienkāršību parādītos ļoti dažādas. Vēl sarunā – arī par dažādām interpretācijas lietām, mecenātismu un Pētera Vaska ceļojumu uz Vāciju.  Šajā vakarā līdzās visu gaidītajam Pētera Vaska dziesmu cikla pirmatskaņojumam programmas centrālās ass lomu ieņems Fransisa Pulenka kantātes "Figure Humaine" atskaņojums – mūzikas kliedziens par brīvību. Opuss ir radīts Otrā pasaules kara laikā, tobrīd nacistiskās Vācijas okupētajā Francijā. Šis divpadsmitbalsīgajam dubultkorim rakstītais meistardarbs ir ne tikai tehniski sarežģīts un vokāli izaicinošs, bet arī emocionāli piesātināts vēstījums par apspiestību, pretošanos un neuzvaramo cilvēka garu. Par darba tapšanas vēsturi pats Pulenks izteicis dažādus atšķirīgus variantus, taču skaidrs, ka darbā izmantotā dzeja ir cieši saistīta ar Francijas pretošanās kustību un Pulenks to komponējis dziļā slepenībā, apzinoties, ka šāda mākslinieciskā izpausme varētu tikt uzskatīta par bīstamu. Kompozīcijā dzirdama ne tikai iedvesma no franču vokālās polifonijas tradīcijas, bet arī drosmīgas harmoniskās pārejas un intensīvi kontrasti starp klusumu un grandiozu skaņu uzplūdiem. Noslēdzošais skaņdarbs "Liberté" (Brīvība) kļuva par īpaši nozīmīgu simbolu – teksts tika uzdrukāts uz skrejlapām, kuras sabiedrotie izkaisīja pāri Francijai, iedvesmojot pretošanās kustību un sniedzot cerību okupētās valsts iedzīvotājiem. Pēc kara "Figure Humaine" kļuva par vienu no visspēcīgākajiem mūzikā ietvertajiem veltījumiem brīvībai un cilvēka cieņai. Kantāte tiek uzskatīta par vienu no sarežģītākajiem kormūzikas darbiem, kas prasa ne tikai tehnisku meistarību, bet arī dziļu emocionālu izpratni no izpildītājiem. Koncertā kantāte skanēs kā spēcīgs atgādinājums par mākslas spēku pretošanās un cerību laikā, apvienojot Pulenka ģeniālo muzikālo valodu ar šī darba tekstu autora Eliāra neizmērojamo ticību cilvēka garam. Savukārt Makss Rēgers, viens no izcilākajiem vācu vēlīnā romantisma pārstāvjiem un polifonijas meistariem, savā kormūzikas daiļradē iedvesmojies no Johana Sebastiāna Baha un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas, apvienojot baznīcas tradīcijas ar emocionālu izteiksmību un poētismu, arīdzan pievēršoties vācu dzejnieku romantiķu vārsmām par cilvēka dzīvi, dabu un transcendenci.

Jaukt robežas starp arhitektūru, dizainu un notikumu interesē studijas „Ēter” arhitektus. Atskatoties uz savas darbības sešiem gadiem, Rīgā galerijā „Asni” trīs dienas risināsies arhitektūras studijas „Ēter” izstāde „Pop up NAIL SALON”. Plašākās telpās šopavasar ekspozīcija rādīta Vīnē. Ar „Ēter” arhitektiem Dagniju Smilgu un Niklāvu Paegli izstādes iekārtošanas brīdī tikās Laima Slava.

2024. gada 24. februārī apritēs jau divi gadi kopš Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā. Atskatoties uz diviem kara gadiem, Latvijas Televīzijas ēterā būs skatāma diskusija "Karš Ukrainā. Divi gadi. Kā uzvarēt Krieviju?". Par secinājumiem, paveikto un to, kā uzvarēt Krieviju, kolēģe Anete Bērtule sarunāsies ar:

Aizvadītajā gadā ChatGPT sašūpoja pat tās sabiedrības grupas, kurām ikdienā nav saskares ar mākslīgā intelekta rīkiem. Sākot ar skolēnu domrakstiem, beidzot ar autortiesībām - ChatGPT tiešām lika lauzīt galvas par tā pielietojumu. Taču ne tikai satura ģenerēšana ar mākslīgā intelekta palīdzību bija spilgts notikums. Kiberdrošība, virtuālā realitāte, inovācijas zaļajā enerģijā un medicīnas tehnoloģijas - arī šīs jomas virzījās uz priekšu 2023. gadā. Par aizvadīto gadu tehnoloģijās un ko sagaidīt no 2024.gada, raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar biedrības “Riga TechGirls” vadītāju Annu Andersoni un raidījuma Digitālās brokastis veidotāju un tehnoloģiju apskatnieku Arti Ozoliņu. Aizvadītā gada spilgtākie notikumi kvantu mehānikā „Mēs esam nodemonstrējuši pašu mazāko iespējamo tranzistoru, kur viena elektrona klātbūtne nosaka pa kuru ceļu aizies otrs elektrons,” stāsta Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes profesors, fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs, runājot par sasniegumiem kvantu fizikā pagājušā gadā. Kā šis tranzistors darbojas un cik tāls ceļš ejams līdz kvantu datoram? Atskatoties uz pagājušā gada veikumu kvantu fizikas jomā, Vjačeslavs Kaščejevs stāsta par kvantu tehnoloģijām, kas tiek  lietotas visprecīzākajai mērīšanai. Latvijas zinātnieki pagājušā gadā ir praktiski izpētījuši, kā šādi mērījumi darbojas un to lietderība var tikt izmantota ne tikai teorētiskajās zinātnēs, bet arī praksē militāros konfliktos, piemēram, Ukrainas karā. Vēl jačeslavs Kaščejevs skaidro, kāpēc tik sarežģīti ir sagaidīt visdrošāko un precīzāko datoru darbībā, proti, kvantu datoru. Iedomāsimies, ka divi cilvēki dzīvo katrs savā ezera krastā un viens vēlas nodot ziņu otram: viņš iemet ezerā akmeni un tā radītā viļņošanās sasniedz otru krastu, tādejādi tas otrs cilvēks, tā teikt, nolasa šo viļņoto ziņu. Kvantu fizikā ir uzdevums, kā nodrošināt bezvēja un beztrokšņa apstākļos šo viļņošanos un tā, lai šo komunikāciju neviens cits nevar noklausīties. To garantē kvantu mehānikas likumi, tā iesākot stāstu par minēto kvantu superdatoru, stāsta profesors Vjačeslavs Kaščejevs.    

Stāsta Rundāles pils direktore Laura Lūse 29. jūnijā apmeklētājiem tika atvērta Karalisko kolekciju galerija Madridē, kurā skatāmi pēdējo piecu gadsimtu laikā Spānijas karaļnama uzkrātie mākslas darbi. Spānijā karaliskās mākslas kolekcijas un arhitektūra kopš otrās republikas laika (1931) ir valsts īpašums, un par tā saglabāšanu rūpējas Patrimonio National, ko latviski varētu dēvēt par Nacionālā mantojuma biroju. Mākslas kolekcijas veido gandrīz 170 000 mākslas darbu, kurus Spānijas karaļi pasūtīja izcilākajiem sava laika Eiropas māksliniekiem, lai caur mākslu un kolekciju spožumu demonstrētu varu, sociālo statusu un dinastijas bagātības. Lielākā veiksme ir tā, ka šīs mākslas vērtības ir saglabājušās Spānijā, bet tikai maza daļa bija pieejama publiskai apskatei. Ideja par Karaliskās mākslas galerijas nepieciešamību Spānijā pastāvēja jau kopš 1930. gadiem, bet tās īstenošanai traucēja gan pilsoņu karš, gan tā radītās ekonomiskās sekas. Tāpēc līdz brīdim, kad 1997. gadā plašāk nezināmajā Spānijas dienvidu pilsētiņā Bilbao tika atvērta Gugenheima muzeja filiāle, kas radīja to, ko mēs šobrīd dēvējam par Bilbao efektu, priekšlikums par Nacionālā mantojuma vērtību izrādīšanu valdībā pat netika nopietni apspriests. Redzot to, kā kvalitatīva modernā arhitektūra kopā ar vērtīgu kultūras saturu spēj rosināt sabiedrības interesi un pat masu tūrisma pieplūdumu, 1998. gadā tika pieņemts lēmums par Karalisko kolekciju galerijas būvi. Tai bija jābūt jaunai, mūsdienīgai ēkai pašā Madrides sirdī līdzās karaļa pilij. Vienlaikus tai vajadzēja iekļauties vēsturiskajā apbūvē un nodrošināt ilgtspējības arhitektūras prasības ēkas uzturēšanā. Spānijas karaļa pils ir uzbūvēta pakalnā un atrodas vissenāk apdzīvotajā vietā, tāpēc likumsakarīgi, ka būvniecības gaitā tika atklātas mauru pilsētas apbūves struktūras, kas datējamas ar 9. gadsimtu. Galerijas arhitekti Emilio Tunjons (Emilio Tuñón) un Luiss Moreno Mansija (Luis Moreno Mansilla) atsegto vēsturiskā pilsētas mūra daļu un ēku aprises, veiksmīgi integrējuši jaunās galerijas struktūrā, tā, lai tās varētu redzēt apmeklētāji. Astoņus stāvus augstā ēka piekļaujas pakalnam un pateicoties akmens bloku dalījumam un fasādē uzsvērtajai vertikalitātei, tā gandrīz nolasās kā klints struktūra un vienlaikus arī piedāvā līdz šim nebijušu skatu perspektīvu uz "Casa de Campo" parku. Ēkas būvniecībā ir izmantots tas pats granīts no kā arhitekts Frančesko Sabatini (Francesco Sabatini, 1721–1797) 18. gadsimtā būvēja blakus esošo karaļa pili. Granīts, kombinācijā ar betonu un ozolkoka būvdetaļām ir pamatmateriāli, kas izmantoti galerijas būvniecībā. Tā ir moderna ēka ar plašām, labi izgaismotām telpām, pārdomātiem vides pieejamības risinājumiem un pats galvenais – ļoti vērtīgām mākslas kolekcijām. Galerijas būvniecība ilga 25 gadus un izmaksāja 172 miljonus eiro. Trastamāra, Habsburgu un Burbonu karaļu dinastiju uzkrātās mākslas bagātības ietver skulptūras, mēbeles, gleznas, gobelēnus un dažādus dekoratīvās mākslas objektus, kas nākuši no 19 pilīm un klostera kompleksiem. 650 mākslas darbi ir izvietoti divos galerijas stāvos, ievērojot hronoloģijas principu. Tur skatāmas ievērojamāko spāņu mākslinieku Djego Velaskesa un Francisko Goijas gleznas. Tāpat arī manierisma perioda mākslinieka El Greko darbs, kas gleznots pēc karaļa Filipa II (1556–1598) pasūtījuma un tika izbrāķēts. Kolekcijā ir arī itāļu baroka gleznotāja Karavadžo darbs "Salome ar Jāņa Kristītāja galvu" un Servantesa grāmatas "Dons Kihots" pirmizdevums. Jau pieminētais Spānijas karalis Filipa II bija īpaši iecienījis itāļu un flāmu māsklu, un ir pazīstams kā galvenais flāmu gleznotāja Hieronīma Bosa darbu kolekcionārs. Bosa gleznas var redzēt gan Eskorijala, gan Prado muzejos, bet Karaliskajā galerijā ir iespēja redzēt arī pēc Bosa gleznām "Siena drudzis" un "Pasaulīgo prieku dārzs" austus lielformāta gobelēnus. Zinot to, cik sarežģīta, laikietilpīga un dārga bija gobelēnu aušana 16. gadsimtā, karaļa pasūtījums Briseles-Brabanta manufaktūrā apliecina viņa patieso aizrautību ar Bosa apokaliptisko stilu. Daži mākslas darbi publiskai apskatei ir izlikti pirmo reizi. Starp tādiem jāizceļ pirmās Spānijas galma tēlnieces Luisas Roldanas (Luisa Roldan) koka skulptūra "Ercenģeļa Mihaela cīņa ar velnu" (1692). 17. gadsimtā sieviešu parakstīti darbi bija retums. Pat tad, ja sieviete radīja mākslas darbus, darbnīca un meistara tituls piederēju vīrietim – visbiežāk tēvam vai vīram, un sieviešu darbs palika anonīms. Kopš galerijas atvēršanas dienā to apmeklē vidēji 3000 cilvēku. Un, ja vēl tikai plānojat jaunā gada ceļojumus, tad droši varat iekļaut Karalisko kolekciju galeriju Madridē savu vēlmju sarakstā. Tas ir vēl viens veiksmīgs piemērs mākslas un kultūras spējai piesaistīt cilvēkus. Atskatoties spāņu pieredzē un vēlmē parādīt publiski neredzamo mantojuma daļu plašākai sabiedrībai, saskatu līdzības ar Laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā. Arī tas pārstāv šobrīd sabiedrībai neredzamu, bet mūsu kultūrai nozīmīgu mākslas daļu. Ceru, ka mums no idejas līdz muzeja būvniecības sākumam nevajadzēs gaidīt gandrīz 80 gadus.

Atskatoties uz šīs vasaras lielāko notikumu, vēl vairāki jaunieši dalās ar piedzīvoto. Ikviens stāsts ir citādāks un aizkustina sirdi. Par piedzīvoto stāsta arī pr.Arnis Maziļevskis, kas pavadījis jauniešus ceļā. Arī jauniešu darba koordinatore Anda Aleksandrova, kas pamanījusi, ka šis ceļojums kardināli uzlabojis viņas attiecības ar Dievu.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par ārvalstu investīcijām pagājušajā gadā – kā Latvijai veicies ar to piesaisti pērngad un ielūkojamies arī kooperatīvu nākotnes plānos. Par to, kā Latvijai veicies ar ārvalstu investoru piesaisti, stāsta Latvijas investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Kaspars Rožkalns un „Lursoft” valdes locekle Daiga Kiopa. Vai kopā, pat vētrainos laikos, izdzīvot ir vieglāk? Atbilde ir - jā, ja jautājumu uzdod runājot par kooperatīviem. Atskatoties uz aizvadīto gadu, noderējusi tieši kooperatīvu spēja stabilizēt cenas, saka Linda Uzkalne, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas izpilddirektore.

Šogad 9. maiju noteicām par Ukrainas upuru piemiņas dienu. Policijai vairākus mēnešus īpaši gatavojoties iespējamajām provokācijām, 9. maijs pagāja bez plašiem nemieriem. Tomēr dienu vēlāk, parkā Pārdaugavā pulcējās vairāki simti cilvēku, kas slavināja padomju armiju un Krieviju. Notikušais prasīja iekšlietu ministres Marijas Golubevas no „Attīstībai/Par!” demisiju. Atskatoties uz notikušo, viņa saka: „Tajā brīdī man bija rūgtums, īpaši pret premjeru.” Jau pavasara sākumā medijos parādījās ziņas par iespējamajiem rīcības scenārijiem 9. maijam, ko gadus iepriekš Uzvaras parkā pavadīja, skandējot Krievijas propagandas saukļus. Dienai, ko šogad noteicām par Ukrainas upuru piemiņas dienu, gatavojās iekšlietu dienesti. Pārdaugavā pie pieminekļa, kas jau ir kritis, diena aizritēja bez plašām provokācijām. Taču tad uzausa jauna diena, kas sašūpoja valdību – amatu zaudēja divi ministri. Kopš nemieriem 10. maijā pagājis aptuveni pusgads. Bijusī iekšlietu ministre Marija Golubeva, kuras politiskais spēks – partiju apvienība „Attīstībai/Par!” – šogad neiekļuva parlamentā, teic, ka ir pagājis gana daudz laika, lai par šiem notikumiem tik bieži vairs nedomātu. Golubeva skaidro, ka 9. maijam policija bija gatava. Bijusī ministre stāsta, ka kopš kara Ukrainā, policija visu laiku bija modra dažādām provokācijām. Taču novēloti reaģēja 10.maijā. Golubeva neuzskata, ka par notikumiem viņai bija jāuzņemas atbildība. Nacionālā apvienība prasīja Golubevas demisiju. Partijas valde pauda, ka pretējā gadījumā neredz iespēju turpināt darbu šajā valdībā un lems par savu ministru atsaukšanu. Premjerministrs Krišjānis Kariņš no „Jaunās Vienotības” skaidroja, ka koalīcijas stabilitātes vārdā amatu jāatstāj arī Nacionālās apvienības ekonomikas ministrs Jānim Vitenbergam. Bijusī ministre norāda, ka situācijas galvenais ieguvējs bija pats Kariņš.

Web rīts ar Helmutu - ar smaidu, atskatoties uz savām kļūdām

Bostonā aizvadītas starptautiskas mūziķu meistardarbnīcas “Zīda ceļš” (Silkroad Ensemble's Global Musician Workshop). Tajās piedalījās 60 dalībnieku no 24 valstīm, un viņu vidū bija arī latviešu mūziķis un komponists Kārlis Auzāns. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo studijā, lai izvaicātu gan par pieredzēto šajās meistardarbnīcās, gan citiem viņa radošās darbības nākotnes plāniem. Atskatoties vēsturē, ansambli “Silkroad Ensemble” Amerikā savulaik nodibināja amerikāņu čellists Jo-Jo Ma. Viņa galvenā ideja bija apvienot visdažādākos, viskrāsainākos mūziķus no dažādām Amerikas diasporām, sākot no indiešiem, japāņiem, ķīniešiem, ebrejiem, un kopā ne tikai spēlēt indiešu mūziku vai japāņu mūziku, bet radīt jaunu pasaules skanējumu. Ansambļa mūziķi ir izveidojuši arī šādu meistardarbnīcu, kas notika Bostonā un kurā konkursa kārtībā piedalījās arī Kārlis Auzāns, pārstāvot ne vien Latviju, bet arī visu Baltiju. “Tā bija privilēģija atrasties un būt kopā ar jaudīgākajiem pasaules mūziķiem, dalīties pieredzē un tajā, ko mēs katrs darām,” stāsta Auzāns. “Krāsu palete tur bija ārkārtīgi liela, sākot ar Āfrikas mūziku, beidzot ar mongoļu, īru, amerikāņu, ebreju un japāņu mūziku.” Ansamblis "Silkroad Ensemble" darbojas jau vairāk nekā desmit gadus un ir vairākkārtējs “Grammy” balvas ieguvējs.

Atskatoties uz tiko aizvadīto īpašo Lieldienu piemiņas laiku, pārdomāsim par to ,ko Jēzus Kristus jau ir paveicis. Vai mana identitāte ir Kristū Jēzū? Dieva Vārds saka: " kam nav Kristus Gara tas Viņam nepieder". Būsim kopā pārdomās.

Vakar, 11. februārī, noslēdzās vīriešu skeletona sacensības. Martins Dukurs izcīnīja 7. vietu, kamēr viņa brālis Tomass pēdējā braucienā atkāpās uz 9. pozīciju. Šodien svarīgākais starts - slēpotājām 4x5 km stafete, kurā startēs sportistes Kitija Auziņa, Patrīcija Eduka, Samanta Krampe, Baiba Bendika.  Vīriešu skeletona sacensībās Latvijas pārstāvji medaļas neizcīnīja. Par čempionu kļuva vācietis Kristofers Groters. Šīs bija abiem brāļiem – Martinam un Tomasam Dukuriem – p ēdējās olimpiskās spēles. Uzklausām sportistus pēc sacensībām. Uzklausām arī Mihailu Arhiopovu, kurš rūpējās par skeletonistu fizisko sagatavotību, kā palīdzēja skeletonistiem, lai viņi atrastu pareizās atslēgas vietas trasē, lai analizētu, kā labāk izbraukt. Viņš stāsta, ka turpinās darbu ar kamaniņbraucējiem. Šodien svarīgākais starts – slēpotājām 4x5 km stafete, kurā startēs sportistes Kitija Auziņa, Patrīcija Eduka, Samanta Krampe, Baiba Bendika. Kādas varētu izvērsties gaidāmas sacensības, vērtē komentētājs Ivars Bācis. Bet bobslejistiem noslēdzas treniņbraucieni, tāpēc sazināmies ar Tāli Eipuru Pekinā. Endija Tērauda startēs skeletonā - šodien 3. un 4. brauciens. Pēc pirmajiem diviem braucieniem viņa ir 20. vietā, ja šo pozīciju saglabās arī pēc trešā brauciena, tad tiks pielaista pie ceturtā. Atskatoties uz vakardienu: biatloniste Baiba Bendika 7,5 km sprinta distancē ieņēma 50. vietu; šortrekists Roberts Krūzbergs 500 metru distancē savā priekšsacīkšu slidojumā ieguva 3.vietu un kvalificējās sacensību ceturtdaļfinālam, kas notiks 13. februārī; distanču slēpotāji Raimo Vīgants un Roberts Slotiņš 15 km klasiskajā distancē attiecīgi ieņēma 62. un 75. vietu. Abi pēc sacensībām bija ļoti noguruši un atzina, ka trase bijusi smaga. Par sacensībām stāsta Roberts Slotiņš; vēl vakar norisinājās hokeja spēle Latvija - Somija. Tā noslēdzās ar zaudējumu 1:3. Spēli vērtē vārtsargs Jānis Kalniņš.

Dodamies uz kādu valsti, kas ir zināma kā pirmrindniece politikā un ekonomikā Dienvidamerikā. Tā ir Urugvajas Austrumu Republika, vai kā tā tiek bieži vien dēvēta arī vienkārši Urugvaja. Jāpiemin, ka paši Urugvajas iedzīvotāji vienmēr atgādina, ka tie pārstāv Urugvaju un lūdz nejaukt valsti ar Paragvaju. Par 3,4 miljons iedzīvotāju lielās valsts nosaukumu runājot, var likties, ka tam ir vairāk asociāciju ar Āzijas valsti nevis Latīņameriku, vārda “Austrumi” lietojuma dēļ. Tam gan ir diezgan vienkāršs skaidrojums, kas saistīts ar valsts vēsturisko izcelsmi. Respektīvi, kad tika atklāta Urugvaja, tā tika nosaukta pēc tās ģeogrāfiskās atrašanās vietas – uz austrumiem no Urugvajas upes. Piemēram, Spānijas koloniālajos laikos un kādu laiku pēc tam Urugvaju un dažas kaimiņu teritorijas sauca par Banda Oriental - "Urugvajas upes austrumu krasts" vai "Austrumu province". Šī ģeogrāfiskā, kā arī vēsturiskā iemesla dēļ urugvajiešus bieži vien sauc par austrumniekiem. Savukārt pats vārds "Urugvaja" nāk no guarāņu valodas un tam ir vairākas interpretācijas, tostarp "putnu upe" vai "gliemezis, ko sauc par uruguá". Vienu no populārākajām valsts nosaukuma interpretācijām ierosināja slavenais urugvajiešu dzejnieks Huans Zorila de Sanmartins - "krāsotu putnu upe". Jāsaka, ka šī interpretācija joprojām nozīmīga valstī. Pirmrindniece ekonomikā starp citu Urugvaja nebija vienmēr. 19. gadsimtā Urugvajas ekonomiku stipri skara tieši tādas pašas problēmas, kas pastāvēja citās Latīņamerikas valstīs, piemēram,  pastāvīga nestabilitāte, ārvalstu kapitālisma kontrole pār svarīgām ekonomikas nozarēm, augsts analfabētisma līmenis un pilsoņu kari. Un vēl koloniālajos laikos par valsts ģeogrāfiski stratēģisko pozīciju cīnījās briti, portugāļi un spāņi. Starp citu tas ir iemesls, kādēļ 1828. gadā, kad Urugvaja ieguva savu neatkarību, parakstītais līgums padarīja Urugvaju par buferzonas valsti starp koloniālajām interesēm. Urugvajas ekonomika piedzīvoja lielu lejupslīdi 1999.–2002. gadā, ko galvenokārt izraisīja tās lielo kaimiņvalstu, Argentīnas un Brazīlijas, ekonomisko problēmu papildu ietekme. Piemēram, 2001.–2002. gadā Argentīnas pilsoņi masveidā izņēma Urugvajas bankās noguldītos dolārus pēc tam, kad banku noguldījumi Argentīnā tika iesaldēti, kas izraisīja Urugvajas peso kritumu, izraisot 2002. gada Urugvajas banku krīzi. Te jāmin, ka banku pakalpojumi ir viena no tradicionālajām un spēcīgākajām pakalpojumu eksporta nozarēm Urugvajā. Vēl Urugvajas ekonomiku raksturo uz eksportu orientēta lauksaimniecības nozare un labi izglītots darbaspēks, kā arī augsts sociālo izdevumu līmenis. Mūsdienās Urugvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir aptuveni 20 tūkstoši eiro, kas ir salīdzinājuma ar Latvijas 28 tūkstošiem ir 1,4 reizes mazāks, tomēr tas vēl aizvien otrais lielākais Latīņamerikā. Par Urugvajas vērtībām un to izpratni stāsta valsts prezidents Luiss Lakalje Po. Rezumējot var teikt, ka Urugvajai piestāv tās izvēlētā devīze “Brīvību vai nāvi”. Atskatoties valsts vēsturē un pieņemtajos lēmumos var redzēt, ka valsts ir izvēlējusies saglabāt savas vērtības un demokrātiju, tas skaidro arī valsts vieglāku attieksmi pret daudziem citviet pasaulē ļoti pretrunīgiem un polarizējošiem jautājumiem.

Ir pienācis 2021.gada noslēdzošais raidījums. Liekas, gads sāka tādu lēnņu gaitu. Janvārī, šķita, ka viss notiek negribīgi un nesteidzīgi, bet tagad gads jau ir paskrējis. Diemžēl kopumā šis ir bijis smags gads, un to varēja arī just raidījumos šī gada laikā, uzklausot cilvēku komentārus. Lai arī gājis smagāk, ir bijuši arī vairāki priecīgi brīži. Atskatoties uz aizvadīto gadu gribam svinēt, dāvāt prieku sev un klausītājiem, arī šoreiz uzklausot raidījuma Kā labāk dzīvot ekspertus.

Pēc vairāk nekā divus gadus ilgušām apspriedēm, pašvaldību ministrijas, vietvaru, Saeimas un arī Satversmes tiesas iesaistīšanās šogad spēkā stājās administratīvi teritoriālā reforma. To īstenojot, vairumu pašvaldību apvienoja lielākos novados. Šādu pēc līdzīgiem parametriem virzītu pieeju asi kritizējis arī viens no vairākiem ilggadējiem pašvaldību vadītājem, kuri kopš vasaras darbu pašvaldību sektorā neturpina, – bijušais Pāvilostas novada mērs Uldis Kristapsons.  Skaļi pieteiktā, asi diskutētā un šogad ieviestā administratīvi teritoriālā reforma lika daudzu mazo novadu pārstāvjiem aizstāvēt savas iespējas lielāku pašvaldību ietvarā. Vienlaikus pēc ilgu gadu rosīšanās darbu pašvaldībā neturpināja vairāki vadītāji. Viņu vidū arī Pāvilostas novada mērs Uldis Kristapsons. Atskatoties uz izdarīto pašvaldībā, kauna neesot, bet ir lietas, par ko ir žēl. „Tie 20 gadi tiešām paskrējuši vēja spārniem. Atceros – kā jauns puika 28 gadu vecumā ar vājprātīgu entuziasmu un trakumu ķēros klāt, un es tiešām esmu lepns par padarīto Pāvilostā un Pāvilostas novadā,” stāsta Kristapsons. Par darbu 20 gadu laikā viņš piemin tikai dažus, bet vērienīgākos projektus – Pāvilostā izbūvēto promenādi, molu pagarināšanu, ūdens saimniecību, atjaunoto Vērgales muižas kompleksu, senlietu krātuvi „Jūras māja” Ziemupē. Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā iebildis, ka vairs nevarēja startēt no vietējo vēlētāju apvienības rindām un tāpēc nav bijis pierunājams startēt kādas partijas kandidātu sarakstā uz vietu apvienotajā Dienvidkurzemes novadā. Sarunas laikā skaidri jaušams, ka Kristapsons bijis novadu reformas kursa pretinieks jau kopš tās pieteikšanas 2019. gada aprīlī. Pēc spraigām debatēm novadu reforma noveda līdz 43 vietvarām. Pāvilostas novadu iekļāva prāvajā Dienvidkurzemes novadā. Tā domē 19 deputātu vidū nav neviena Pāvilostas pārstāvja. Kristapsons secina: tā jau varēja paredzēt un diemžēl Pāvilostas novada iedzīvotāji būšot zaudētāji. Piemēram, esot dzirdēts, ka nākamgad vairs nebūšot brīvpusdienu visiem skolēniem līdz 9. klasei, ko Pāvilostas novadā varēja nodrošināt, bet apvienotajā Dienvidkurzemes novadā ne. Nepieciešamību pārstrukturēt pašvaldību darbu Kristapsons nenoliedz, taču ačgārna bijusi finansiāli pašpietiekamas vietvaras apvienošana ar septiņām citām.

Raidījuma Pievienotā vērtība speciālizlaidums un arī šīs sezonas noslēdzošais raidījums. Skaidrojam, kuram no mums ir labāk veicies biržā mūsu akciju tirgus eksperimentā un kādas kopumā ir tendences Baltijas akciju tirgū. Raidījuma vadītāju pirmos soļus biržā pieskatīja un analizē ieguldījumu eksperts Kaspars Peisenieks. Pagājušā gada novembrī nolēmām veikt nelielu eksperimentu - uzsākt savus praktiskos soļus Baltijas akciju tirgū. Ar salīdzinoši pieticīgu budžetu - katram 300 eiro starta kapitāls, no pašu maka nācis, ar sabiedrisko mediju naudu neriskējām. Sākām veidot savus akciju portfeļus pēc katra saprašanas - vienīgi uzreiz sadalījām ietekmes sfēras - abi drīkstam ieguldīt Latvijas uzņēmumos, bet Igaunija ekskluzīvi Jānim, attiecīgi Lietuva - Rudītei.  Un vēl eksperts Kaspars, pirmo reizi apskatot mūsu portfeļus, profesionāli priecājās, bija eleganti redzamas iesācēju tipiskākās kļūdas, piemēram, gan Jānis, gan Rudīte bija nopirkuši tādu uzņēmumu akcijas, kuri tūlīt pametīs biržu un Rudītes gadījumā zaudējumi jau startā bija neizbēgami. Par laimi visai niecīgi! Jānis bija sapircis kaut ko - pats nezin' ko. Jā, sākotnēji tās proporcijas un riska sadalījums nebija diez ko veselīgs, bet abi savus portfeļus pēc veselīgās kritikas pielabojām. Bet pirms mēs tiekam līdz rezultātiem, un kurš tad no mums ir izrādījies veiksmīgāks vai prasmīgāks - jāsaprot vide, kurā darbojāmies. No Kaspara Peisenieka Baltijas akciju tirgus sezonas raksturojuma noprotams, ka esam ielekuši un mācījušies peldēt visai neprognozējamos, bet vienlaikus labvēlīgas straumes ūdeņos. Un tas redzams arī mūsu abu akciju portfeļos. Piebildīšu, ka mēs saviem ieguldījumiem izvēlējāmies banku, kura vienīgā Latvijā piedāvāja Baltijas biržas akcijas tirgot un turēt bez komisijas maksām. Par to mums nebija jāsatraucas, bet pirms veikt ieguldījumus šos aspektus noteikti vajag noskaidrot. Bet kā tad mums gāja? Jāņa portfelis bija veidots vairāk ar domu par tām nozarēm, kuras atkopjoties pēc pandēmijas varētu piedzīvot izaugsmi, savukārt Rudītes doma bija - ieguldīt tajos biznesos, kuri pat ierobežojumu laikā tāpat būs gana pieprasīti. Atskatoties uz sezonu, ja Jānim portfelis bija tāda savā ziņā komfortabla kuģošana, skatoties, kā lēnām viss aug un attīstās, tad Rudītei gāja kā pa celmiem - tad straujš izrāviens, tad kritums, tad mīņāšanās uz vietas un burtiski pēdējās divās nedēļās atkal straujš lēciens. Apkopojot kopējo bilanci, jāteic, sanāk burtiski fotofinišs.  Un kā bieži naudas lietās uzvarētāju nosakot, viss atkarīgs no tā, kā rēķina - ja skatāmies pēc tā, kura akciju vērtība ir augusi straujāk, tad burtiski pēdējā nedēļā Rudītei izdevās Jāni apsteigt. Jāņa kopējā nopirkto akciju vērtība ir 426,82 centi, kas ir 42,59% pieaugums, bet Rudītei ir gandrīz par 8 eiro vairāk - 433,72 centi jeb 43,66% plusā. Tik ir viena nianse, Jānim klāt nāk arī vēl nopelnītās dividendes un pāris nekur neieguldīti eiro.  Galu galā ar kopējo portfeļa vērtību 440,44 eiro pret 434,49 eiro par pirmās sezonas uzvarētāju ir tas gods sveikt Jāni! Finansiāli veiksmīgu jums vasaru un tiksimies jau nākamajā sezonā tuvāk septembrim.  

Viņš bija atjaunotās Latvijas valdības pirmais valdības vadītājs. Runāsim gan par notikumiem pirms vairāk nekā 30 gadiem, gan par šodienu - pandēmijas izraisītajiem politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem. Krustpunktā Lielā intervija ar ekspremjeru Ivaru Godmani.

Viņš bija atjaunotās Latvijas valdības pirmais valdības vadītājs. Runāsim gan par notikumiem pirms vairāk nekā 30 gadiem, gan par šodienu - pandēmijas izraisītajiem politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem. Krustpunktā Lielā intervija ar ekspremjeru Ivaru Godmani.

Atskatoties uz aizvadīto gadu Latvijas literatūrā, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktora studiju programmas direktore Vita Zelče iezīmē cerību, ka pandēmijas laiks kalpos par iedvesmu jauniem prozas darbiem, kuros risināt pārdomas par dažādajiem izaicinājumiem, ar kuriem mums nākas saskarties gan profesionālajās gaitās, gan privātajās attiecībās. Savus vērtējumus par rakstītā vārda sasniegto 2020.gadā pievienos literatūras kritiķis Arnis Koroševskis un Jelgavas bibliotēkas Lasītāju kluba dalībniece Baiba Kokina.

Atskatoties uz pagājušo nedēļu - Kaspars Krūmiņš Viesis: Kaspars Krūmiņš, datorserviss Aikotech, Mančestera, Lielbritānija Sākums: 21:00 Rīga / 19:00 Londona-Dublin #ibf #ibflv #piektdiena

18. februārī aizvadītā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) nozīmīgākā apbalvojuma – JVLMA un SIA “Latvijas Mobilais Telefons” /LMT/ Gada balvas – virtuālā pasniegšanas ceremonija. Apbalvojumu saņēmuši trīs JVLMA mācībspēki – asociētā profesore, flautiste Ilona Meija, profesore, muzikoloģe Lolita Fūrmane un lektore, koncertmeistare Ilze Dzērve, un trīs JVLMA studējošie – komponists Edgars Mākens, vijolnieks Andrejs Jegorovs un diriģents Aivis Greters. Kultūras Rondo sazinās ar Ilonu Meiju un Edgaru Mākenu. Ilona Meija atzīst, ka ziņa par balvu bija liels pārsteigums un izjūtas ir lieliskas, bet balvu saņemt attālināti mūziķei patīk, jo viņai ne pārāk patiktu būt zālē ar publiku, kur jādomā runa. Atskatoties uz paveikto, Ilona Meija atzīst, ka darījusi visu godīgi un no sirds un tas arī ir visa noslēpums. Edgars Mākens apbalvojumu saņēma, atrodoties Narvā, kur piedalās izrādes “Divas garāžas” tapšanā. Viņš ir priecīgs, ka pirms četriem gadiem saņēmies iestāties Mūzikas akadēmijā un mācības ir daudz devušas. Bet vienlaikus saņemt balvu esot nedaudz mulsinoši, jo tā domāta jaunajam mūziķim. Bet tā kā profesūra nereti dēvējusi par jauno cilvēku, tad var arī saņemt balvu. Stāstot par radošām iecerēm, Edgars Mākens atklāj, ka šobrīd ir sagatavošanas posms pirmajai kameroperai, kuru, cerams, pirmizrādīs rudenī Ģertrūdes ielas teātrī.  

Valdis Valters aicinājis uz sarunu Latvijas basketbola līgu direktoru Kasparu Janičenoku. Atskatoties uz leģendārā Tonija Pārkera karjeru vīri ieskicī kas no paveiktā bijis smags darbs un ko paveicis ''Dieva pirksts''. Izcīnot četrus NBA tirulus, Eiropas zeltu, NBA finālu MVP un vēl ļoti daudz titulu parādot piemēru jaunajiem spēlētājiem kādai ir jaizskatās profesionāla sportista karjerai.

Dzīvi pagājušā gadsimta 60. - 80. gados Rīgā un dažādās Latvijas mazpilsētās savās melnbaltajās fotogrāfijās fiksējusi māksliniece Māra Brašmane. Par Rīgas mīlestību, darbu Rundāles pils muzejā un cilvēku Latvijas lauku reģionos Kultūras Rondo pārrunājam ar fotogrāfi Māru Brašmani, kuras personālizstāde “Atskatoties” būs aplūkojama Fotogrāfijas muzejā no 17. decembra. Izstāde „Atskatoties” Fotogrāfijas muzejā ļauj iztēloties vai atcerēties Rīgu, kāda tā bija tad, kad trolejbuss brauca līdz Brīvības piemineklim un tur griezās apkārt. Kāda tā bija tad, kad āra kafejnīcā „Putnu dārzs” sēdēja Maija Tabaka un Imants Kalniņš. Kādas bija rindas pie kvasa mucām un pienu pārdeva stikla pudelē, kas bija sakrautas metāla kastēs. Izstāde „Atskatoties” ļauj ieraudzīt Rundāles pili laikā, kad to restaurēja. Un kādi cilvēki, suņi, kaķi un zirgi sastapti Latvijas laukos un mazpilsētās. Māra Brašmane sarunā atklāj, ka veidot izstādi viņu uzaicinājusi Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva. “Sāku purināt arhīvu, kas tur ir. Šis tas atradās,” bilst Māra Brašmane. Izstāde “Atskatoties” ir gluži kā personīgo atmiņu albums, kura tapšanu motivējis konstantais laika ritums, pārmaiņas un liktenīga aizraušanās ar fotogrāfijas mākslu. Māras Brašmanes fotogrāfijas netapa citu acīm, bet kalpoja kā izziņas līdzeklis, lai atklātu sevi, savus sapņus, intereses un arī iemācītos tuvoties cilvēkiem, vienlaikus dokumentējot pasauli sev apkārt un izmaiņas tajā. Izstādē redzamajos darbos atklājas autores mīlestība pret dzīvi un cilvēku, interese par laiku, mirkļa burvību, jaunību, darbu, atpūtu, priekiem, rūpēm un iztikšanu. "Fotografēju visu, kas vien notika. Man tas bija ļoti svarīgi, bet par nākotni, par to, ka tas būs mans lielais nākotnes arhīvs, domu nebija. Kaut vai tāpēc, ka laiks tāds, politiskā nostāja, uzsvars bija pilnīgi cits. Nevarēja brīvi izpausties. Mēs varējām brīvi izpausties savā starpā, vai nu ģimenē vai draugu pulkā," laiku raksturo Māra Brašmane. Arī fotoklubā, kurā darbojās, fotogrāfijas, kas bija svarīgi pašai, nerādīja. To arī nevērtēja. Šobrīd fotogrāfe vairs tik rūpīgi nedokumentē pilsētu, nefotografē arī bērnus "Principā jau vienmēr cilvēkam patīk, padomju laikā nebija nevienam problēmas iepozēt, tas bija prieks. Viņš ierauga fotoaparātu un es parādīšu, kāds es, ko varu. Tas bija prieks visiem - viņiem un man. (..) Tagad ir sarežģīti, man ir jāsameklē, kur ir mamma, jālūdz atļauja, tad vai tas moments tur vēl ir, nezinu. Roka neceļas. Jā, es bildēju savus radu bērnus, iznāk dažreiz labi foto. Bet es to gandrīz nedaru," atzīst Māra Brāsmane. "Arī pilsētā cilvēki liela daļa tā paskatās, ko viņa tur fotografē, kas tur tāds ir. Tāds aizdomīgums. Protams, mani interesē, kā pilsēta mainās, pa laikam arī kaut ko piefiksēju, bet tas vairs nav tā."

Atskatoties uz jaunatnes raidījumiem pirms vairākām desmitgadēm - runājam par raidījumiem „Dzirkstele” un „Būsim pazīstami”. Pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē viens no populārākajiem raidījumiem bija jaunatnei domātais „Dzirkstele." Atmetot nost tā laika ideoloģisko uzslāņojumu, savās domās un attieksmē dzirkstelieši bija labdabīga huligānisma, aizrautības un degsmes pilni. Savukārt 80. gadu sākumā Radio „piedzima" vēl viens jauniešu iecienīts raidījums „Būsim pazīstami - tā vadītājs Arvīds Mūrnieks pēc rietumu mūzikas izslāpušo jaunatni iepazīstināja ar tā laika ārzemju popa un roka grupām, kuru ieraksti tolaik nebija brīvi pieejami.

Mēdz teiks – mans nams ir mana pils. Uzbūvēt var teju vai visu, tomēr jebkuras ēkas tehnisko stāvokli ir jāuzrauga un jābūt pieejamai pārskatāmai informācijai gan par būvniecības, gan ekspluatācijas procesu. Kā plānots digitalizēt ēku tehnisko uzraudzību, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Būvniecības valsts kontroles biroja direktore Svetlana Mjakuškina un Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centra vadītāja Elīna Rožulapa. No 2020. gada 1. janvāra Latvijā notiks būvniecības procesa digitalizācija. Latvija ir viena no līderēm Eiropas Savienībā, kas šādu sistēmu ieviesusi. Svetlana Mjakuškina skaidro, ka tas atvieglos ieceres saskaņošanu – no idejas līdz būvdarbiem viss process notiks sistēmā. Nākamais posms ir būvniecība, būs iespēja aizpildīt būvdarbu žurnālu elektroniski, pieņemšanas nodošanas aktus veikt elektroniski sistēma. Tāpat varēs arī ēku uzraudzīt ekspluatācijas laikā. Mjakuškina atzīst, ka ar digitalizāciju varēs samazināt administratīvo slogu un patērēto papīru daudzumu. Ja šobrīd plāno saskaņot kādu projektu, ir nepieciešama apjomīga dokumentu kaudze, kas jāpiegādā katrai no pusēm. Ieviešot digitalizāciju to varēs veikt paralēli, būs iespēja sekot līdzi procesam. Būtiski – caurspīdīgums. Visi gribētu zināt, kādā stadijā ir kāds projekts, saprast, ka lēmumus pieņem cilvēki, kam to ir tiesības pieņemt. Atskatoties varēs secināt, kurš un kad kādu lēmu ir pieņēmis. Sistēmā strādājot, ikvienam jāreģistrējas, līdz ar to būs zināma persona, kas kurā mirklī kādas darbības veikusi ar projektu. Elīna Rožulapa izsaka cerību, ka līdz ar digitalizāciju būs daudz grūtāk viltot projektus. Tas būs ieguvums.

Par savu brīvību un tiesībām ir jābūt pastāvīgi modram, citādi tās viegli var atņemt ļaudis ar pavisam citām interesēm – tā intervijā Latvijas Radio atzīst sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Latvijas valstiskuma 101. gadadienā viņa aicināja atcerēties brīvības vērtību un novērtēt mūsu senču ilgi lolotās cerības par savu valsti un iespēju nostāties kā līdzvērtīgiem blakus citām tautām. „Valsts mums ir tikai viena. Un par spīti visām domstarpībām, pirmajā vietā jāliek Latvijas valsts intereses,” – tā, sagaidot Latvijas simtu pirmo dzimšanas dienu, atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. Atskatoties uz savu leģendāro runu, kurā savulaik aicināja visus kopā teikt: „Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!”, eksprezidente šodien secina: Latvijas iedzīvotāji šajos gados ir kļuvuši pašapzinīgāki. Un aicina atcerēties: brīvībai vajadzīga pastāvīga modrība.

Tikko Reikjavikā norisinājās starptautiskais teātra festivāls “Laipa 2019”, kas ir vienīgais amatierteātru darbam veltītais pasākums Eiropā. Atskatoties uz šo notikumu, saruna raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Kā diasporas teātru trupas iekļaujas amatieru teātru kultūrā un kā kopj sadarbību ar Latviju, kāda ir iespēja pulcēties dažādos salidojumos un kāda ir repertuāra izvēle, diskutē laikraksta “Diena” kultūras žurnālists, Spēlmaņu nakts žūrijas pārstāvis Atis Rozentāls, Latvijas Nacionālā kultūras centra Sabiedrības līdzdalības projektu koordinatore Aiga Vasiļevska un amatierteātra režisore no Birzgales Rita Reinsone. Sazināmies arī ar Gitu Robaldi, Bredfordas teātra režisori un festivāla “Laipa” idejas autori. Iespaidos par festivālu dalās Birmingemas Mazā teātra direktore Dace Čaklā.

Par aizvadītā gada aktualitātēm tādās jomās kā astronomija un fizika, kā arī vides pētījumos esam stāstījuši iepriekšējos raidījumos, taču ne mazāk aizraujoši ir palūkoties, kādi jauni tehnoloģiju sasniegumi pasauli pārsteiguši 2018. gadā. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts apkopojis ievērojamākos tehnoloģiju sasniegumus aizvadītajā gadā un to vidū ir gan ierīces, kas ļaus sazināties ar citā valodā runājošiem bez valodas zināšanām, gan mākslīgais intelekts, kuram piemīt iztēle, gan jaunievedumi viedajās pilsētās un daudz kas cits. Šos un citus gada nozīmīgākos veikumus tehnoloģiju jomā vērtē Valsts akciju sabiedrības "Elektroniskie sakari" projektu vadītājs Neils Kalniņš un tehnoloģiju un IT eksperts Reinis Zitmanis. "Mūsuprāt, pats galvenais nozīmīgākais attīstības process, kas ir noticis pagājušajā gadā, ka mašīnu savstarpējā saziņa reālajā laikā mobilajā tīklā tuvāk kā nekad agrāk. Esam tuvu tam mirklim, kad mašīnas savstarpēji varēs sazināties tikpat ātri un efektīvi kā cilvēki," norāda Neils Kalniņš. 5G tehnoloģiju attīstības bums un viss ar to saistītais ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem, par kuru runājuši mediji, industrija, patērētāji un tehnoloģiju ražotāji Skatoties uz tehnoloģijām kopumā, labā ziņa Latvijas uzņēmumiem un jaunuzņēmumiem, kā arī tiem, kas domā par jaunām biznesa attīstības tendencēm, jau kuro gadu runājam par biotehnoloģijām. Tā ir informācija, komunikāciju tehnoloģijas, enerģētika un vide, domājot ne tikai par dabas vidi, bet arī pilsētvidi, kurā dzīvojam. "5G tehnoloģiju ieviešanas vilnis dos lielu ieguldījumu pilsētvides attīstībā, sakārtošanā un ērtākas un drošākās vides izveidei nākotnē, gan būs izmaksās efektīvāka," atzīst Neils Kalniņš. Reinis Zitmanis īpaši izceļ citas divas lietas – sapratni par “blokķēdi” un tās tehnoloģiju, kas nodrošina datu izsekojamību un arī argumentētās realitātes un viltus ziņu uzplaukumu, kur redzam, ka citiem cilvēkiem montē virsu citu cilvēku sejas un nevari pateikt, cik tas ir patiesi vai nē. "Cilvēki aizvadītajā gadā nedaudz pamodās un saprata, ka viss nav tik skaisti kā gribētos. Cilvēki, man ir tāda cerība, saprata, ka ir jāsargā pašiem savi dati, ka internets nav tikai tā, ka viss ir forši," bilst Reinis Zitmanis. Nobela prēmija medicīnā Atskatoties uz pērnā gada notikumiem medicīnas zinātnē, ir jāmin 2018. gada Nobela prēmijas laureāti medicīnā - ASV zinātnieks Džeimss Elisons un japāņu imunologs Tasuku Hondzjo, kuri šo balvu ieguva par pētījumiem vēža ārstēšanā. Abu minēto imunologu pētījumi sākās jau pirms vairāk nekā divdesmit gadiem un zāļu radīšanas procesā tika ieguldīti 15 gadi. Runa ir par medikamentu, kas aktivē tās šūnas, kuras savukārt iznīcina vēža šūnas. Bet par to, kā tas darbojas un kā cilvēka organismā notiek šūnu, tā teikt, kaujas, blēdīšanās un informācijas padeve, skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskā direktore un vadošā pētniece Aija Linē. Viņa stāstu sāk par Džeimsa P. Elisona izpētīto olbaltumvielu, kas darbojas kā “imūnsistēmas bremze". Imunologs izpētīja, kā šis bremzes apturēt, lai labās šūnas uzbruktu tām sliktajām, tām audzēja šūnām. Savukārt Tasuku Hondzjo izpētīja citu olbaltumvielu vai proteīnu, kas palīdzēja radīt zāles cīņā pret ādas un plaušu vēzi.

Krustpunktā studijā tiesībsargs Juris Jansons. Kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu viņu izjautā arī žurnālisti: Romāns Meļņiks no laikraksta "Diena" un Latvijas Radio 4 producente Viktorija Terentjeva. Klausītāju jautājumi raidījuma otrajā daļā. Atskatoties uz aizejošo gadu, Juris Jansons norāda, ka ir vairākas būtiskas lietas, ko iniciējis Tiesībsarga birojs un kas arī radījušas satricinājumu. Runa ir par normālo pagarināto darba laiku mediķiem

Viens no negaidītākajiem un postošākajiem notikumiem Latgalē bija šī gada rudenī reģionu skārušās lietavas. Nerimstošais lietus dzina izmisumā lauksaimniekus, jo bojā gāja ne tikai nenokultā labība, bet arī jau iesētie ziemāji. Uz šīs postažas fona sociālos tīklus uzspridzināja par Latgales Švarcnegeru nodēvētā jaunā zemnieka Laura Ļubkas peldējums applūdušajā kviešu laukā. Atskatoties uz aizvadītajiem mēnešiem, Lauris Latvijas Radio stāsta gan par negaidīto slavu, gan par lietavu radītajām sekām, gan gūto mācību.  

Aktierim ir jājūt mikrofons un ar tā starpniecību jāprot nospēlēt mīlu vai naidu, vai citas jūtas… Īso vēstures kursu par Radioteātra sākumu pagājušā gadsimta 20. gados līdz mūsdienām palīdzēs apjaust divi Radioteātra režisori - Andrejs Migla un Irēna Cērmane. Kā šim specifiskajam žanram izvēlēties aktierus, kurš bija pirmais “radio seriāls” un kā imitēt gurkstošu sniegu studijā, par to runāsim šajā raidījumā. Bijušais Latvijas Radioteātra galvenais režisors Andrejs Migla uzsver, ka pats pirmais radioteātris ir dzimis kopā ar radio, proti, ar operas „M-me Buterfly”  translāciju 1925. gada 1. novembrī. Starp sendienu ierakstiem Radio fonotēkā ir arī tāds unikāls ieraksts, ko no 2. Pasaules kara laikā no sabombardētās radioēkas iznesa latviešu filmu un teātra režisors un aktieris Vilis Segliņš - tā ir plate, kurā Eduards Smiļģis ir ierunājis Raiņa dzeju. Kara laikā Radioteātra darbība apsīka, mijoties divām varām - padomju un hitleriskās Vācijas - , ēterā skanēja  cenzēti vai propagandas garā ieturēti lasījumi, reizumis patriotiska dzeja un dziedājumi, kas uzturēja dzīvu latvju tautas garu. Tūlīt pēc kara tika nodibināts literāri dramatisko raidījumu  aktieru ansamblis, kuru vadīja galvenais  režisors Voldemārs Feldmanis. Atskatoties uz pagājuša gadsimta 60. gadiem Radioteātra darbībā, jāmin 1963. gads, kad skanēja Voldemāra Sauleskalna raidluga „Māras Silenieces dienasgrāmata”- seriāls, kura dēļ lauku ļaudis pakārtoja savus darbus, lai tikai varētu dzirdēt par jauno zootehniķi Māru, kuras lomu ierunāja aktrise Antra Liedskalniņa. Radioteātra milzīgo valdzinājumu atceras mākslas zinātniece Gundega Cēbere, kura bērnībā pat sakāvusies ar savu brāli tolaik kaislīgu radioamatieri, kurš mājās ir uzkonstruējis savu pirmo radioaparātu.  Savukārt Irēna Cērmane ir radioiestudējumu „Mazā raganiņa”, „Dženitors”, „Svētezers”, „Billes skaistā jaunība”,„Garkājtētiņš”,„Ziemassvētku noslēpums” un vēl daudzu citu režisore. Irēna Cērmane šobrīd arī lasa lekciju kursu par Radioteātra darbību Kultūras akadēmijas studentiem, kurā iepazīstina arī ar skaņu efektu  imitāciju. Par režisores vārdu patiesumu par ziemīgas noskaņas radīšanu var ikviens pārliecināties savā virtuvē: atrodiet plauktā kartupeļu miltus un pagurkstiniet tos rokā - tas skan ziemīgi!

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam. Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi. Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.   Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība. Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka. Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai. „Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs. Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā. Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai. „Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola. Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī. „Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda. Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi. Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā. Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā. Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.

Šonedēļ raidījumā runāsim par to, kā ES un ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju ietekmēs dažādus ekonomikas sektorus Latvijā? Kādi gaidāmi Krievijas pretsoļi. Vai sankcijas, šķiet, pieliek punktu, vai tās ir tikai sākums ieilgušā konflikta eskalācijai? Atskatoties uz notikumiem pagājušonedēļ, uzmanības centrā - ekonomisko sankciju noteikšana pret Krieviju, Kamerons britu sociālos pabalstus ES viesstrādniekiem maksās tikai 3 mēnešus iepriekšējo 6 vietā, Izraēla Gazā pārkāpj starptautiskos likumdošanu, apšaudot ANO bēģļu patversmi.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā dzirdēsiet par to, ka Eiropas Parlaments balsojumā beidzot atbalstīta Eiropas banku savienības izveidošana. Savienības mērķis ir gādāt, lai neatkārtojas krīzē piedzīvotais, kad pārgalvīgu banku darījumu dēļ, tās nākas glābt par nodokļu maksātāju naudu. Raidījuma viesis finanšu ministrs Andris Vilks intervijā runās par ES fondiem un ES budžetu, mūsu nākotnes ekonomisko izaugsmi un nodrošināšanos pret iespējamām nākotnes krīzēm, vai kā to sauc ekonomiskajā žargonā: „nākamais plānošanas periods”, bijusī "konverģences", tagad „Stabilitātes programma” un „Eiropas stabilitātes mehānisms”. Atskatoties uz aizgājušo nedēļu, piedāvāsim ieskatu šādos notikumos – Ukrainas austrumi ieslīgst haosā, Baidena vizīte Ukrainā, „pretterorisma likuma pakete”, NATO karaspēks Latvijā un citi.