Podcasts about borisa

Piše Marija Švajncer, bereta Eva Longyka Marušič in Igor Velše. Odlika esejev Borisa Šinigoja v knjigi Novemu Orfeju naproti je avtorjevo veliko poznavanje filozofije in teologije, občudovanja vredna sta poliglotstvo in bogastvo virov. Poglavitna naravnanost knjige, ki jo avtor sam predstavlja kot esejistično potovanje, pa so iskrena vernost, predanost Bogu in spodbujanje bralk in bralcev, da bi s srcem začutili moč duhovnosti in prihod Novega Orfeja – Kristusa. Avtor pravi: »V tem duhu želijo pričujoči eseji pričevati zanj, ki se ne razodeva le na skrivnem v utišanju srca kot odločilna Beseda človeškega življenja, temveč tudi sredi sveta v na novo prebujenem duhovnem posluhu kot Novi Orfej, rečeno s Klementom Aleksandrijskim, ki z novo pesmijo spodbudi odrešilna spreobrnjenja številnih duš ter na novo preobrazi in medsebojno uglasi prvine celotnega kozmosa.« Šinigoj v treh esejističnih sklopih po poteh filozofije, filokalije in filharmonije, se pravi dejavne ljubezni do Modrosti, Lepote in Ubranosti, kaže pot k poslednji Resnici in odrešilni Ljubezni v padlem svetu, ki po njegovem mnenju čedalje bolj tone v zlo. »Ljubezen, ki nas z blagim spevom Novega Orfeja nepreslišno kliče k spreobrnjenju, da iz pobeljenih grobov vstanemo v novo Življenje onkraj smrti.« Sleherno avtorjevo miselno iskanje, pa naj se vrača v antiko ali se srečuje s sodobno filozofijo, poezijo in glasbo, se izteče v bližino Božjega obličja; ali bolje, Šinigoj ni iskalec, temveč je svoj smisel že našel, saj je Bog tako ob njem kot v njem. Bog kot Ljubezen, tako občuti, ničesar ne vsiljuje, ampak zgolj neizmerno potrpežljivo ljubi človeka in stvarstvo. Šinigoj samega sebe uvršča med današnje filozofe, čeprav v njegovem prizadevanju prevladuje teološka misel. Najtežji vprašanji zanj sta skrivno sobivanje in medsebojni odnos Božje Previdnosti ter človekove svobodne presoje in izbire. V svojo duhovno držo vključuje molitev in slavljenje. Prihod Novega Orfeja bi se moral uresničiti kot novo rojstvo krščanskega humanizma. Današnji svet Šinigoj vidi kot kibernetsko združevanje organskih in biomehatroničnih prvin, v tem dogajanju pa pogreša vzgojo duha. Čas je po njegovem mnenju duhovno izpodjeden, pri pojmovanju pravičnosti in morale prevladuje zgolj juridično pojmovanje. Vpraša se, kako sredi zapeljivih napevov koristoljubja in uspavajočega ponavljanja sloganov pridobitništva prebuditi usnuli um sodobnega človeka, in ponudi odgovor, da bi morali obnoviti duhovno vzgojo in oblikovati novega človeka z zgledovanjem po rešilnem in nesmrtnem Kristusovem evangeljskem liku. Boris Šinigoj piše tudi o odgovornosti do drugih ljudi, sočutju, smrti, grehu, odrešitvi in vstajenju. Pri tem se navezuje na Boetija, Platona, Aristotela, Kierkegaarda, Lévinasa, Wittgensteina in številne druge filozofe, pozornost namenja slovenskim avtorjem, med njimi prezgodaj umrlemu Miklavžu Ocepku, izhaja pa tudi iz prevajalskih, miselnih in uredniških opusov Primoža Reparja in Gorazda Kocijančiča. Kot mnogim drugim se tudi njemu zdijo zavezujoča duhovna spoznanja Dostojevskega iz romana Bratje Karamazovi. Ozre se po Bibliji, saj so v njej, kot je zapisal Lévinas, zbrane vse temeljne stvari, ki so morale biti izrečene, zato da bi človeško življenje imelo smisel. Biblijske osebnosti odstirajo transcendenco. Religioznim vidikom je podrejena tudi glasba. Slišati jo je kot premagovanje časa in oglašanje večnosti. Šinigoj omeni zaprtje družbe in onemogočanje javne glasbene dejavnosti v koronskem času. Slovenska filharmonija je tedaj pripravila nastop manjše glasbene zasedbe. Izvajalci, tako instrumentalisti kot pevci, so si morali nadeti črne maske in biti primerno oddaljeni drug od drugega. »Petje z udušljivimi maskami na ustih je nedvomno podvig brez primere v vsej zgodovini glasbe.« In še: »Kako naj polni duševne bolesti z masko na ustih še pojemo psalme, ne da bi udušili glasbeno Muzo, ki nas osvobaja predsmrtnega strahu?« Šinigojevi eseji v knjigi Novemu Orfeju naproti so napisani v privzdignjenem slogu, izbranih in poetičnih besedah, mnogo pojmov pisec zapisuje z veliko začetnico in tako poudarja njihov pomen. Kljub osebnemu odnosu do verskih vprašanj je večina esejev napisana na visoki teoretični ravni, poznavalsko in poglobljeno, ter opremljena tudi z znanstvenim aparatom, zato bi jih bilo mogoče v marsičem imeti za znanstvene razprave. Zlasti srečavanje z afganistansko glasbo, proučevanje njenega razvoja in vplivov nanjo je vsebinsko pomembno, inovativno in objektivno. V teh zvokih se razodeva posebna lepota. Pisec spremne besede Alen Širca ima besedila Borisa Šinigoja za nekakšen anarhokrščanski manifest za avtentično krščansko premišljevanje filozofije, duhovnosti, poezije in predvsem glasbe. Šinigoj je tudi izvrsten glasbenik in odličen izvajalec na historičnih strunskih glasbilih.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Vai zini, ko uzskata par Ukrainas mūzikas modernisma tēvu? Šis vīrs ir Boriss Ļatošinskis, un viņa dzīves gadi ir 1894 un 1968. "Klasikas" raidījumu sērijā “Ukrainas pasakalja” dziedātāja un muzikoloģe Oksana Nikitjuka teica — pāreja uz modernismu sākās ar Ļatošinska mūziku. Boriss Ļatošinskis pasniedza Kijivas konservatorijā, un vairums mūsdienu ukraiņu komponistu ir Ļatošinska skolnieki. Saistībā ar šo būtisks jautājums ir par Kijivas konservatorijas nosaukumu. Patlaban šī mūzikas augstskola nes Pjotra Čaikovska vārdu, un, kaut arī bijuši mēģinājumi pierādīt, ka Čaikovskis būtu ukraiņu izcelsmes mākslinieks, mums nepārprotami zināms, ka viņš ukraiņu ideju necik augstu nevērtēja. Oksana stāstīja, ka daļa docētāju un studentu ir kategoriski pret to, ka Čaikovska vārds tiek paturēts: viņi nav pret Čaikovska mūziku, bet pret to, ka Ukrainas nacionālajai mūzikas augstskolai ir Čaikovska vārds. Diemžēl konservatorijas vadībai un daļai docētāju ir pretējs viedoklis: viņi apgalvo, ka Čaikovskis ir ukraiņu komponists, viņi uzģērbj Čaikovskim višivanku — jā, foajē ir liels Čaikovska portrets višivankā, fonā kaut kādas lauku mājas, ukraiņu ciems. Tas izskatās smieklīgi, jo Čaikovska mūzikā nav nekā būtiski ukrainiska, ja neskaita Pirmā klavierkoncerta finālu ar tautasdziesmu Выйди, выйди, labi, varbūt vēl kaut ko aiz ausīm pievilktu. Jā, Čaikovska vecvectēvam bija uzvārds Čaika, tas ir kozaku uzvārds, bet šis sencis pats atteicās no sava uzvārda un pārtapa par Čaikovski, tādējādi atsakoties no ukrainiskā. Tāpēc Čaikovska ukrainizēšana patlaban izskatās pēc politiskām konvulsijām. Bet atgriežamies pie Borisa Ļatošinska. Un, kamēr gaidām, kad viņa vārds tiks piešķirts Kijivas konservatorijai, atsauksimies uz Jevhenu Gromovu, kurš vietnē https://kyivdaily.com.ua 2020. gadā salīdzināja Ļatošinski ar kinorežisoru Aleksandru Dovženko. Paralēles? Sabiedriskais nozīmīgums, daiļrades traģiskais starojums, ietekme uz nākošo paaudžu ukraiņu mūziķiem un kinodarbiniekiem. Ļatošinskis un Dovženko ir vienaudži un līdzīgu likteņu īpašnieki, saka Gromovs. Viņiem izdevās pārraut dzelzs priekškara pastiprināto nacionālās profesionālās kultūras provinciālo noslēgtību. Viņi abi eksponējās kā ukraiņu laikmetīgās kultūras dižākie pārstāvji, kas Ukrainu iznesa starptautiskā līmenī. Uz abiem attiecās represijas, apsūdzības formālismā, buržuāziskajā nacionālismā un dekadencē. Tas notika gan no Kijivas, gan no Maskavas puses. Abiem bija ordeņi un prēmijas, abi tika sisti un pērti. Boriss Ļatošinskis darbojās teju visos žanros: rakstīja intīmas romances, instrumentālo kamermūziku, a cappella korus, komponēja piecas simfonijas, simfoniskās poēmas, svītas, uvertīras, balādes un operas. Viņš bija plaša apvāršņa cilvēks, aizrāvies ar Listu, Vāgneru, Skrjabinu (to var labi dzirdēt viņa agrīnākos darbos), aizrautīgi lasījis Heini, Šelliju, Vaildu, Māterlinku, Verlēnu, Baļmontu, soli pa solim nonācis pie Šēnberga un Berga — tā Ļatošinskis pēc būtības kļuva par Eiropas kultūras pārstāvi, un, kaut arī mūsdienu ausīm viņa modernisma asni liekas tādi kā aizlaicīgi, viņa mūzika nenoliedzami pelnījusi pulka lielāku ievērību, un to noteikti apliecinās viņa audzēkņi. Leonīds Grabovskis, Vitālijs Godzjackis, Osvalds Balakausks, Jevhens Stankovičs, Valentīns Silvestrovs un no citas saules arī Vladimirs Zagorcevs. Un pašā noslēgumā anekdots. Borisa Ļatošinska laikabiedra Viktora Kosenko atraitne Angelīna Kosenko stāsta, ka abi komponisti bijuši gan dažādu ceļu gājēji, tomēr labi kolēģi, un viņu strīdi bijuši labdabīgi. Boriss Ļatošinskis mēdzis jautāt, kad tad Kosenko sākšot rakstīt nemelodisku mūziku, uz ko Kosenko atbildējis — tad, kad jūs, Boris Nikolajevič, sāksiet rakstīt melodisku.

Piše Nada Breznik, bere Eva Longyka Marušič. V romanu September se Ana Schnabl loteva zahtevne in na žalost aktualne, vendar odrinjene, pogosto celo zanikane problematike družinskega nasilja in posledic, ki ga to pušča na žrtvah in pričah, večinoma ženskah in otrocih. Da je ta problematika še kako aktualna, je nedavno pokazala razstava šolskih omaric v Ljubljani pred parlamentom, omaric, v katerih so se skrivale avtentične izpovedi otrok in mladostnikov o nasilju v njihovih družinah in stiskah, ki jih doživljajo. Ana Schnabl se je teme lotila neprizanesljivo, pretresljivo, tenkočutno. Postavila jo je v širok romaneskni okvir in s pomočjo protagonistov in različnih jezikovnih pristopov pokazala na nekatere vzroke in posledice prikrivane, a zato nič manj krute agresije v družini. Osvetlila je tudi različne reakcije nanjo, še posebej, ko resnica prebije zidove hiš, stanovanj in molka. Glavna oseba romana je bistra in občutljiva deklica Evelin, ki skozi pripoved pred očmi bralcev odrašča in odraste, relativno nepoškodovana, v mlado in uspešno žensko, pisateljico, sposobno krmariti skozi življenje na razumskem in ustvarjalnem, ne pa tudi na čustvenem nivoju. Skozi stiske in probleme odraščanja se je ob neodločni materi dolgo prebijala večinoma sama, tudi s pomočjo izmišljij in sanjarjenjem. Nasilni oče, alkoholik, večkratni poraženec življenja, slabič, kot se navadno izkaže, se ni izživljal le nad materjo, temveč se je, čeprav samo enkrat, lotil tudi hčere. Kljub materini in hčerini veliki želji po pobegu, kljub kratkotrajnim izletom v svobodo, se ločitev nikoli ne uresniči v celoti, kot da bi v tako zastrupljeni družine delovala neka temna sila privlačnosti. Sčasoma jo je presekala Evelin, ki se je pri petnajstih vsaj simbolno preselila na svoje. Že kot deklica je veliko razmišljala o vzrokih in izbruhih nasilja med vrstniki, o vzorcih in danostih za takšno obliko vedenja, o vsem, kar doma sliši, a ne razume, o vsem, kar se dogaja okoli nje. Zdravilno je bilo zanjo prijateljevanje z neobremenjeno in vedro prijateljico Uno. Pisanje dnevnika in pozneje psihoterapevtska pomoč sta jo reševala iz čustvenega kaosa, zaradi katerega je stradala svoje telo. Še najbolj ji je bil v pomoč njej angel varuh, njen drugi jaz, njena tolažnica in zaupnica, pronicljiva in sočutna, vedno na distanci, a vendar tako blizu. Čeprav so ji težke izkušnje po eni strani pomagale zoreti, pa je niso mogle ustrezno opremiti za ljubeč, zaupljiv partnerski odnos, za razmerje, v katerem bi se počutila varno in sprejeto. Borisa, svojo dolgoletno ljubezen, s katerim je zaživela v skupnem stanovanju, odžene z žalitvami. Globoko v sebi si želi, da bi se vrnil in jo kaznoval z udarcem. Družinski pečat, ki ga ni mogoče sneti. Na vprašanje, kje je dom, odrasla Evelin odgovarja, dom je tam, kjer je bolečina. Borisova toplina je zgolj anomalija. Ana Schnabl je problematiko nasilja in travm v romanu September sijajno obdelala iz več zornih kotov, vključujoč terapevtske intervjuje, mladostniški žargon, digitalna sporočila. Jezikovne nianse obvlada do podrobnosti, čeprav se zdi, da krši pravopisna pravila. Jecljajoč govor, nedokončani, prekinjeni stavki so umeščeni natanko tja, kjer morajo biti. Z opisi, dialogi in notranjimi monologi nam približa svoje protagoniste v skoraj popolni fizični in psihični podobi, napetosti pred izbruhi pretepanja so tako nazorne, da stopnjujejo tudi bralčevo nelagodje in stisko. Materina starajoča se podoba proti koncu romana, njeno hlastajoče lovljenje zadnjih smislov življenja, je preslikana resničnost številnih žensk v zadnjem življenjskem obdobju, skozi povečavo, ki v ničemer ne izkrivlja realnosti, ne glede na življenje, ki so ga živele. Vez med očetom in hčerjo, ki bi jo Evelin silno rada „pregriznila, pretrgala, presekala, prestrigla – da bi oče v tistem delu, ki boli, padel stran,“ je neuresničljiva, spozna Evelin, „saj bi oče le še globlje padel vanjo.“

5. kolo hokejovej Tipos extraligy nebude iba o športovom zápolení. Bude tiež o odkaze, ktorý dnes so sebou nesie nezisková organizácia Dobré Srdce Borisa Sádeckého. Pri tejto príležitosti boli našimi hosťami v podcaste Borisov otec František Sádecký a Peter Božík, vyškolený záchranár. Hokejportal Podcast nájdete na väčšine podcastových služieb vrátane Spotify, Apple podcast, Soundcloud alebo Podbean. Prajeme vám príjemné počúvanie.

Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, kas ir fuetē (fouetté)? Un – galvenais – no kurienes tas nāk? Sāksim ar vispārzināmo. Tas ir primbalerīnu solopartijas kulminējošais elements – efektīgu 32 apgriezienu sērija par 360 grādiem uz balstkājas puantes, ar brīvās kājas vēzieniem uzturot kustību. Tas ir paradoksāli – šī kulminācija ir universāla praktiski visos klasiskajos baletos (mūzika, protams, atšķiras): priekos un bēdās, triumfā un traģēdijā… Te tad arī jau sākas mistika – kā, kādā veidā balerīna izpauž savu personību, kā realizējas viņas unikalitāte? Tas tiešām nav īsti izskaidrojams! Mēs taču zinām, ka mākslasdarba teksts (literārais pamats, nošu partitūra, horeogrāfija, filmas scenārijs, fotosesija) pieļauj bezgaldaudzas individuālās versijas, un tieši šis individuālais, neatdarināmais personiskais risinājums ir pati galvenā konkrētā mākslasdarba vērtība. Bet fuetē gadījumā teksts ir gluži universāls, vispārzināms un vispārpieejams [(ja tāds – pieejams – tas katrā gadījumā ir)]. Katrā ziņā te stājas spēkā neverbālas komunikācijas spēks, mākslinieka – ikviena mākslinieka – spēja vai nespēja suģestēt auditoriju, iedvest tai savu vēstījumu ar hipnotisku spēku, kas visbiežāk ir neapzināts: nav ne formulējams, ne izmērams, ne prognozējams. Tieši tajā jau arī meklējama šī elementa pievilcība (protams, apzinoties arī katru atšķirīgo muzikālo pamatu). Baleta vēstures pētnieki pievērsuši šim fenomenam pastiprinātu uzmanību. Viņi atraduši, ka pirmie labi dokumentētie, sabiedrības apziņā fiksētie paraugi ir tieši saistīti ar itāļu balerīnas Pjerīnas Leņjāni  (Pierina Legnani, 1863–1930) darbību Sanktpēterburgā, Marijas teātrī (1893–1901). Atbilstoši tradīcijām un muzikālo skatuves darbu traktējumam tolaik (un nereti arī mūsdienās) autorība attiecināta uz horeogrāfiju, tikai labākajā gadījumā pieminot arī komponistu un mūziku. Tad lūk, Pētera Čaikovska "Gulbju ezerā" (1895. gada jauktā redakcija) Leņjāni visus pārsteigusi un sajūsminājusi ar Odetas-Odīlijas dubultpartiju un grandiozo 32 fuetē versiju Odīlijas lomā 3. cēlienā. Taču mūsu uzmanībai nozīmīgi ir jau divi iepriekšējie iestudējumi. Tie ir Borisa fon Fītinghofa-Šēla balets "Pelnrušķīte" (Cendrillion, 1893) un vēl agrāk – viņa balets "Harlēmas tulpe" (La tulipe de Haarlem, 1887), kur citstarp fuetē veica itāļu baletsoliste Emma Desone (Emma Dessone). Taču viņas (un vēl citu balerīnu) sniegums nesniedza 32 figūru komplektu un nebija arī tik nozīmīgs baleta kopējā situācijā.  Krievvalodīgā "Vikipēdija" sniedz Барон Борис Александрович Фитингоф-Шель (1829, Моршанск – 1901, Санкт-Петербург). Plašākais, detalizētākais ir frančvalodīgajā "Vikipēdijā" sniegtais apraksts, tur arī skaņdarbu saraksts izvērstāks un sakārtotāks (tas ir apjomīgs un daudzveidīgs!). Pietiekoši plašs teksts arī ukraiņu versijā, tostarp ar jaunākajām publikācijām – viņa paša (šis Fītinghofs bija nozīmīgā laikraksta Moskovskije vedomosti (1756–1917) regulārs autors) un par viņu. Moršanska ir pilsēta Tambovas guberņā, Borisa Fītingofa (otrās) sievas dzimtenē. Taču skaidrs, ka viņam bija daudz plašāki apgriezieni – gan Marijas teātrī, gan Pēterburgas un Maskavas aprindās; viņš bija sastopams arī Maskavas konservatorijas studentu vidū, bija mācījies pie Ādolfa Henzelta, ticies ar Mihailu Gļinku, Aleksandru Dargomižski, Hektoru / Ektoru Berliozu un citiem mūziķiem. Opera "Mazepa" 1859. gadā pirmizrādīta Sanktpēterburgas Lielajā (Akmens) teātrī, vēlāk uzvesta arī Maskavas Lielajā teātrī un Kijivā – droša liecība, ka tas nebija diletantisks sacerējums. Boriss Fītinghofs-Šēls Latvijas kultūrvēsturē varbūt arī nav atstājis nozīmīgākas pēdas, taču jau ar savām asinssaitēm šajā vēsturē ierakstīts neapstrīdami un arī ar savām kultūras aktivitātēm. Un fuetē pirmveids viņa baletos arī ir tur klāt.   

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Tento denný podcast, vytváraný s pomocou umelej inteligencie, ponúka unikátny a efektívny spôsob, ako sa dozvedieť o najzaujímavejších udalostiach a článkoch dňa. Umelej inteligencii sa darí analyzovať obrovské množstvo informácií z rôznych zdrojov, aby vybrala tie najrelevantnejšie a najpútavejšie obsahy pre širokú škálu poslucháčov. Každá epizóda je navrhnutá tak, aby poskytla hlboký ponor do vybraných tém, od politiky cez vedecké objavy, až po kultúrne udalosti, a to všetko podané informatívne, prístupne a bez emócií. Podcast je ideálnym spoločníkom pre zaneprázdnených ľudí, ktorí hľadajú pohodlný spôsob, aby zostali informovaní o svetovom dianí bez nutnosti tráviť hodiny čítaním rôznych zdrojov, čím poskytuje efektívny a príjemný spôsob, ako prijímať správy. Témy: Bývalého námestníka SIS Borisa Beňu mali zadržať muži zákona v Kongu. Slovenska polícia to neeviduje: https://www.startitup.sk/byvaleho-namestnika-sis-borisa-benu-mali-zadrzat-muzi-zakona-v-kongu-slovenska-policia-to-neeviduje/   Slovensko potrápia intenzívne mrazy a sneženie. Tieto kraje zasiahne studený arktický vietor (PREDPOVEĎ): https://www.startitup.sk/slovensko-potrapia-intenzivne-mrazy-a-snezenie-tieto-kraje-zasiahne-studeny-arkticky-vietor-predpoved/   Poslanci definitívne schválili 13. dôchodky. Seniori si pred Vianocami prilepšia, dávky sa zvýšia: https://www.startitup.sk/poslanci-definitivne-schvalili-13-dochodky-seniori-si-pred-vianocami-prilepsia-davky-sa-zvysia/   Tretí najväčší fastfood sveta plánuje prísť na Slovensko. Preslávili ho pikantné sendviče: https://www.startitup.sk/treti-najvacsi-fastfood-sveta-planuje-prist-na-slovensko-preslavili-ho-pikantne-sendvice/   Za obľúbené nealkoholické nápoje si priplatíš až o 35 percent. Ministerstvo zavádza novú daň: https://www.startitup.sk/za-oblubene-nealkoholicke-napoje-si-priplatis-az-o-35-percent-ministerstvo-zavadza-novu-dan/   Tisíce Slovákov dostanú od štátu 200 eur. Ministerstvo školstva pripravilo nový zákon: https://www.startitup.sk/tisice-slovakov-dostanu-od-statu-200-eur-ministerstvo-skolstva-pripravilo-novy-zakon/   EXKLUZÍVNE: Čitatelia upozornili na poburujúci bilbord ĽSNS. Stojí vedľa troch škôl, vedenie chce zakročiť: https://www.startitup.sk/exkluzivne-citatelia-upozornili-na-poburujuci-bilbord-lsns-stoji-vedla-troch-skol-vedenie-chce-zakrocit/   Fatálne pochybenia v prípade mafiánskej vraždy: Odsúdení sú po 12 rokoch na slobode, všetko je inak: https://www.startitup.sk/fatalne-pochybenia-v-pripade-mafianskej-vrazdy-odsudeni-su-po-12-rokoch-na-slobode-vsetko-je-inak/   V slovenskom meste prvýkrát zachytili invázneho ázijského komára. Je veľkým prenášačom vírusov: https://www.startitup.sk/v-slovenskom-meste-prvykrat-zachytili-invazneho-azijskeho-komara-je-velkym-prenasacom-virusov/   Tím Slovákov na MS doplnia hviezdy z NHL. Dlhoročná opora bude reprezentácii chýbať (PREHĽAD): https://www.startitup.sk/tim-slovakov-na-ms-doplnia-hviezdy-z-nhl-dlhorocna-opora-bude-reprezentacii-chybat-prehlad/

Boris Holečko a.k.a. Slepačí bujón je známym videotvorcom a našim dlhoročným klientom. Dnes nám porozpráva o tom, že nie vždy je to len o tom, že zmeníme životný štýl a už sa netreba o nič starať, ale povieme si o tom, ako aj on bol raz hore a raz dole na svojej fitness ceste. Dozviete sa, čo ho baví a čo okrem cvičenia vo fitku robí. Tipy na Instagram profily, ktoré Boris sleduje: moveu drjamesdinic Ak sa vám náš podcast páči, dajte nám prosím hodnotenie na akejkoľvek platforme, kde počúvate podcasty. Ďakujeme ❤️ Kto sme? FitNation je fitness centrum, kde sa trénuje výhradne pod odborným dohľadom osobných trénerov, ktorí sa vám venujú na 100%. Profesionálnou starostlivosťou a individuálnym prístupom zlepšujeme životný štandard všetkých, ktorí sa rozhodli byť FIT. Sme komunita osobných trénerov, ktorí vám pomôžu dosiahnuť vytúžené výsledky a splniť všetky vaše ciele a to efektívne a vo výbornej atmosfére. Pridajte sa k nám už dnes. Ako to u nás funguje? 1. Kontaktujte nás (Tomášikova 26, Bratislava, 821 01,

V novej časti sme vyspovedali reprezentanta Slovenska a momentálne hráča Levických Patriotov Borisa Bojanovského. Boris nám povedal o svojich začiatkoch a mládežických rokoch v Malackách.5 tréningov za deň a minimum spánku aj takéto dni zvykli byť v španielskej akadémii, z ktorej sa následne presunul na Floridu, kde pôsobil 4 sezóny na college. Akí boli Terence Mann, Malik Beasley či Montrezl Harrel? Čo rozhodlo pre návrat do európy? Čo ak by sa v poľskom Wroclaveku nezranil? Ako hodnotí striebro s Komárnom? Pridá v tejto sezóne svoj 4tý titul s Levicami? Kde uvidíme Borisa v nasledujúcej sezóne? To všetko sa dozvieš v novej časti backstagebasket! --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/druhalajna/message

Londonas izdevniecība Scala Arts & Heritage Publishers Ltd sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Borisa un Ināras Teterevu fondu sērijā "Direktora izvēle" laidusi klajā grāmatu, veltītu Mākslas muzeja "Rīgas birža" krājuma meistardarbiem. Par to plašāk runājam ar izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd projekta "Direktora izvēle" vadītāju Neilu Titmanu (Neil Titman) un Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci. Grāmatu sērija "Direktora izvēle" (Director's Choice) ir Eiropas un Āzijas mākslas institūciju aprindās augsti vērtētās izdevniecības Scala Arts & Heritage Publishers Ltd (Lielbritānija) starptautiskais projekts, kas iepazīstina ar lielāko pasaules mākslas muzeju kolekcijām. Līdz šim publicētas jau aptuveni 60 grāmatas, pārstāvot tādus muzejus kā Londonas Nacionālā galerija, Dānijas Nacionālā galerija, Jaunā un Vecā Pinakotēka Minhenē, Albertīna Vīnē, Mauritshuis Hāgā, Polijas Nacionālais muzejs Varšavā, Frika kolekcija Ņujorkā, Gugenheima muzejs Bilbao, Āzijas civilizāciju muzejs Singapūrā un daudzi citi. Katras grāmatas saturs ietver konkrēta muzeja un tā kolekciju raksturojumu, īsu autora biogrāfiju un apmēram 30 mākslas priekšmetu aprakstus. Iestāžu direktori un vadītāji paši izvēlas tos eksponātus, kas, viņuprāt, ieņem īpašu vietu muzeja krājumā. Viņi dalās ar savām zināšanām, emocijām un stāstiem, kas uzkrāti īsākā vai ilgākā pētniecības periodā. Valoda ir viegla, taču teksta apjoms ir stingri noteikts, aicinot rakstītāju pateikt būtiskāko koncentrēti un reizē saistoši. Latvijā šādu grāmatu radīt bija uzaicināta Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece, kura atlasījusi 30 izcilus darbus no glezniecības, tēlniecības un sudraba kolekcijām, stāstot par Nīderlandes un Itālijas 16.–17. gadsimta, Francijas, Austrijas, Baltijas un Vācijas 19. gadsimta glezniecību, Itālijas 19. gadsimta tēlniecību, kā arī Eiropā slavenās 20. gadsimta sākuma Meisenes manufaktūras porcelānu. Mākslas muzejs "Rīgas birža" kļuvis par pirmo Baltijā, kas piedalās Scala grāmatu sērijā "Direktora izvēle".

V teh dneh je minilo 80 let od montiranega revolucionarnega Kočevskega procesa, ki je po kapitulaciji Italije v prvih dneh oktobra 1943 pokazal obračun z idejnimi nasprotniki komunističnega gibanja. V oddaji Moja zgodba smo govorili o enem izmed izmed obsojenih, to je bil Boris Kovač, član kraljeve vojske v domovini, ki je bil s sodbo Vrhovnega sodišča aprila 2022 uradno oproščen obsodbe veleizdaje. O tem je njegov brat Milan Zdravko Kovač pred nekaj tedni izdal tudi knjigo, ki je izšla pri založbi Družina. Avtor v oddaji izraža tudi žalost zaradi slovenskega razkola in poudarja pomen sprave za blagostanje v naši državi.

Gostja tokratnega nočnega programa bo mlada, perspektivna igralka, diplomantka Gledališkega inštituta Borisa Šukina pri Teatru Vahtangova v Moskvi. Kaj jo je vodilo tja, zakaj, kaj načrtuje zdaj ob vrnitvi v rodno Slovenijo, o materinstvu in večnacionalnem partnerstvu, o njenih dozdajšnjih predstavah in projektih, v katerih je sodelovala, o pred kratkim ustanovljenem Društvu Slovensko narodno gledališče Kranj, v katerem ima kar pomembno vlogo – a ne le kot igralka - bo v nočnem klepetu z Lucijo razkrivala Uršula Vratuša Globočnik.

Doplnené o informácie o rokovaniach premiéra Ódora 21.15: 1. Nespútanosť predsedu parlamentu má svoje následky. 2. Ódor v stredu predstaví reakciu na migrantov, rokoval s Pellegrinim. 3. Kandidát SaS sa dal nachytať, Blaha nemá ruský pas.

Dan pred 26. avgustom, dnevom rojstva Borisa Pahorja, so v ljubljanski knjigarni Konzorcij pospremili s predstavitvijo prevoda njegove avtobiografske knjige z naslovom Nikogaršnji sin, ki jo je pravzaprav v sodelovanju z lani maja umrlim pisateljem iz Trsta v italijanskem jeziku napisala Cristina Battocletti, novinarka in pisateljica. Z njo smo se pogovarjali. V Svetu kulture še o sodobnem plesu – med drugim kako izstopiti iz običajnih konceptov sodobnega plesa? Tudi ta razmislek je izziv Platforme sodobnega plesa, 17. mednarodnega festivala v Mariboru. Letos kliče nazaj k naravi, naravi, ki je tudi umetniški vir. Se znamo zares vračati k prvinskemu in ali ta pojem sploh prav razumemo? Pa še o novih zaposlitvah, ki jih je Ministrstvo za kulturo zagotovilo za oba baletna ansambla za obdobje dveh let in napovedalo dolgoročno rešitev sistemskega problema zaposlovanja, ki v slovenskem baletu traja že 30 let.

Celé PREMIUM VIDEO nájdeš tu

Defendamos nuestro sector primario. Los agricultores canarios grandes sufridores de políticas y normativas realizadas bien desde el desconocimiento del sector, bien desde la intención de destruirlo. Invitados: Jacobo Cruz pequeño agricultor; Asensio Hernández director comercial de Canarias de Explosivos; Antonio López de Asocan, representando al sector de flores y plantas en Asaga; Francisco Echandy de Borisa, representando al sector de frutas y hortalizas en Asaga.

Daudzi uzņēmumi labprāt ziedotu un piedalītos dažādu problēmu risināšanā, taču viņi nezina, kā to pareizi darīt. Ja viņus atbalstītu, ziedojumu apjoms varētu divkāršoties. Krustpunktā runājam par filantropiju Latvijā. Diskutē Latvijas darba devēju konfederācijas padomes loceklis Uldis Biķis, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane, Saeimas budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja biedrs Artūrs Butāns un Sabiedrības integrācijas fonda Pilsoniskās sabiedrības atbalsta departamenta direktors Reinis Lasmanis. Ja ielūkojamies Latvijas vēsturē, jāatzīst, ka daudzas lietas, kuras šodien novērtējam, mums ir pieejamas pateicoties augstsirdīgiem un devīgiem cilvēkiem. Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Universitāte, vispār augstākā izglītība Latvijā veidojās, pateicoties lielā mērā ziedojumiem un filantropijai. Turīgi cilvēki palīdzēja latviešu jauniešiem iegūt izglītību un šādā veidā arī būvēt latvisko un Latviju. Rīgas Latviešu biedrības nams, jaunlatviešu kustība, dziesmu svētki, Augusts Dombrovskis, Ziemeļblāzma, parki Rīgas centra - tā varētu skaitīt ilgi.  Protams, padomju laiks visu mainīja, bet, atgūstot neatkarību, Latvijā atkal parādījās pirmie mecenāti. Var minēt Borisa un Ināras Teterevu fondu, Vītolu fondu, ziedotāji, kaut vai iesaistoties ziedot.lv, esam gandrīz mēs visi. Ir tapis pētījums, kas liecina Latvijā interese par filantropiju kļūst arvien lielāka un potenciāls ir. Tikai ir šķēršļi, kas to bremzē. Ja tos noņemtu, mēs būtu gatavi ieguldīt divtik.

„Keď chcú byť rozhodcovia súčasťou hry, tak musia byť aj súčasťou kritiky.“ Hit Pietronira na Paločka si môžeš pozrieť tu  https://www.youtube.com/watch?v=g5s3ZZDZkto  a na víťazstvo Borisa v Let´s Dance si môžeš staviť (18+) tu  https://www.ifortuna.sk/novinky/tanecna-sou-lets-dance-2023  „Ja nie som žiadny Sagvan Tofi!“ NEXT? PREŽIJÚ LEN POTKANY A KOMÁRE  https://open.spotify.com/episode/0ItUiOuT9AXSH0ti12QerQ  Partner epizódy:  https://volvo.topautobratislava.sk/  Produkcia by @zapoofficial  https://www.zabavavpodcastoch.sk/zapo-tour/  EV 129/23/EPP

MUDr. Boris Bajer, PhD. je lekár, fyziológ, výživový špecialista, autor kníh a zakladateľ Centra výživy. Poradil už viac ako 2200 klientom s nastavením stravovacích plánov a tréningových režimov, odtrénoval viac ako 8000 tréningov a vykonal analýzu zloženia tela vyše 7000 krát.V dnešnej 209. epizóde Podnicastu sa dozviete:Prečo je o Borisa taký záujem v médiách?Čo pre neho znamená biznis? Na čo sa zameriava pri marketingu?Ako vníma vlastnú skúsenosť s obezitou?Ktoré faktory najviac ovplyvňujú chudnutie?Ako vyzerá zdravá rovnováha?Aké sú ďalšie plány s Centrom výživy?Tip pre vás:Boris je autorom dvoch kníh - Medicína výživy a Medicína výživy 2, ktoré môžete objednať online na MartinusOkrem Spotify si môžete všetky naše epizódy vypočuť aj na podnicast.com alebo na Apple Podcasts a Google Podcasts.Dvojtýždenný (ne)biznisový newsletter SEDMIČKA, v ktorom sa dozviete zaujímavé tipy a triky, môžete začať odoberať na podnicast.com/sedmicka.Ak nám chcete dať spätnú väzbu, máte nápad na zlepšenie alebo by ste v Podnicaste chceli počuť niečo konkrétne, napíšte nám na peter@podnicast.com. Ďakujeme, že ste s nami a počúvate Podnicast s Petrom Chodelkom.

Jauns gads nāk ar jaunām sarunām, un mākslinieks Kaspars Zariņš iepazīstina ar divām jaunām gleznotājām Sandru Strēli un Kristīni Kutepovu, kurām svarīga ir ainava. Par ikdienu sērijās jeb stāstu starp gleznojumiem, ar ko var spēlēties, runā Sandra Strēle, bet par dārza tēmu, kas tiek miksēta ar abstraktu vidi, stāsta Kristīne Kutepova. Kāpēc eļļas krāsas ir par lēnu, bet ūdens bāzes krāsas pašā laikā? Kā var sajust gleznas gatavību un ko viņas domā par provinciālismu un provokāciju mākslā? Atbildes uz šiem un vēl citiem jautājumiem ļauj ielūkoties mākslinieka radošajā procesā. Gleznotāja Sandra Strēle (1991) ieguvusi  bakalaura (2014) un maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2016), apmaiņas programmā studējusi glezniecību arī Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā. Saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju mākslā 2012. gadā, Brederlo von Sengbusch mākslas prēmiju 2014. gadā, SEB stipendiju glezniecībā 2016. gadā, Baltijas Jaunā gleznotāja balvu 2019. gadā, Barselonas Starptautiskās laikmetīgās mākslas meses balvu katergorijā "Labākais mākslinieks" 2022. gadā un šobrīd jau otro reizi ir prestižā Kanādas mākslas fonda The Elizabeth Greenshields Foundation  stipendiāte. Personālajās, grupu izstādēs un rezidencēs Latvijā, Itālijā, Baltkrievijā, Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Indijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā un vēl citviet piedalās kopš 2012. gada. Kristīne Kutepova (1982) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuālās mākslas nodaļas glezniecības bakalaura (2017) un maģistra (2019) studiju programmu. Saņēmusi LMA balvu konkursā "SEB stipendija glezniecībā" 2017. gadā un mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā 2015. gadā. Kopš 2014. gada piedalījusies dažādās grupu izstādēs, tostarp starptautiskos projektos Itālijā un Vācijā.  2020. gadā notikusi viņas pirmā vērienīgā personālizstāde Rīgas mākslas telpā.  

Až Slovan mu otvoril dvere do reprezentácie. „S trénermi si zo zásady vykám.“ Samo Takáč túži po ďalšom titule  https://www.eliteprospects.com/player/34758/samuel-takac  Borisa a Brambora ti prináša KAUFLAND  https://www.kaufland.sk/kaufland-card.html  Produkcia by ZAPO  https://www.zabavavpodcastoch.sk/tour-2022/ 

Znanstvenoraziskovalni projekt Književna republika Borisa Pahorja, ki poteka pod okriljem Inštituta za kulturno zgodovino pri ZRC SAZU, ima ambiciozno nalogo: preučiti vprašanje konstrukcije avtobiografskega jaza ob upoštevanju celotnega opusa tržaškega pisatelja. Opus vključuje celotno Pahorjevo zapuščino; njen najbolj osupljiv sklop pa je verjetno pisemska korespondenca, v kateri je po skromni oceni več kot 5000 pisem. Projekt predstavljata dr. Urška Perenič in ddr. Igor Grdina. Foto: BoBo

Skrivnosti preteklosti ga vznemirjajo že od malih nog. Raziskovanje mnogoterih plasti zgodovine Slovanov skozi različne vede ga spremlja vso znanstveno kariero. Arheolog, zgodovinar, etnolog in trikratni doktor znanosti, znanstveni svetnik na Inštitutu za arheologijo ZRC SAZU, zadnja leta preučuje kulturni genom Slovencev. Ena od tem, ki ga zaposluje v zadnjem času, je tudi staroverstvo, predkrščansko verovanje, ki naj bi organizirano obstajalo še v 20. stoletju. O tem prinašata vrsto pričevanj knjigi Borisa Čoka in Pavla Medveščka. Za strokovno javnost so bila ta odkritja velik izziv. Letos je izšel tematski zbornik – Staroverstvo v Sloveniji med religijo in znanostjo, posvečen prav tem vprašanjem. Andrej Pleterski pa je zgodovino slovenstva širši javnosti približal v knjigi Kdo smo, Ilustrirana zgodovina slovenstva. Izšla je pred dvema letoma. V njej so poleg besedila, ki razgrinja razvoj naroda in jezika ter opozarja na tisočletne korenine slovenstva, tudi ilustracije Janje Rihter, ki z duhovitimi in aktualnimi prebliski bralca spodbujajo k lastnemu premisleku. Z Andrejem Pleterskim se pogovarja Nada Vodušek.

Avtro recenzije: Iztok Ilich Bere Renato Horvat Vprašanje staroverstva na Slovenskem se je v zadnjih desetih letih – po knjigah Borisa Čoka V siju mesečine in Pavla Medveščka Iz nevidne strani neba in po veliki razstavi v Goriškem muzeju ter vrsti polemik – večkrat znašlo v ospredju pozornosti strokovne in širše javnosti. Zbornik Staroverstvo v Sloveniji med religijo in znanostjo že v naslovu nakazuje, da nesoglasja še zdaleč niso razčiščena. Niti na najosnovnejši ravni ne: ali gre za soočanje z ostanki skrivnega verovanja na zahodnem robu slovenskega ozemlja, ali za sicer zanimive ugotovitve, ki pa zahtevajo še temeljito znanstveno preučevanje, ali morda le za konstrukt, utemeljen na nepreverjenih ali celo potvorjenih in izmišljenih pričevanjih in dokazih. Med etnologi, antropologi, arheologi in raziskovalci z drugih področij humanistično-družboslovnih ved, ki so tem vprašanjem namenili pozornost, sta se izoblikovali dve struji: ena verjame v verodostojnost gradiva in želi ovrednotiti znanje in prakse starovercev, druga pa bolj razmišlja o diskurzih, skupnosti in identiteti, ki jih poraja – po njihovem mnenju – neverodostojno gradivo. Tem dilemam je bil v zadnjih dveh letih namenjen ciljnoraziskovalni projekt Popis, analiza in ovrednotenje primarnih in sekundarnih virov slovenskih raziskovalcev o »posoškem staroverstvu«. V marsičem nasprotujoči si izsledki sodelujočih so zdaj zbrani v knjigi, ki sta jo uredili Saša Babič in Mateja Belak. Namen avtorjev Katje Hrobat Virloget, Matjaža Bizjaka, Cirile Toplak, Lenarta Škofa, Miha Miheliča in Andreja Pleterskega ni bil potrditev ali vnaprejšnje zanikanje pristnosti virov, zgodb, znanj in svetišč, marveč njihovo kritično ovrednotenje in umestitev v zgodovinski, prostorski in družbeni kontekst. Poleg tega so, kot pripominjata urednici, iskali potencial, ki ga tako gradivo ima, in prek pozitivne naklonjenosti nizali spoznanja in predvidevanja o veri v naravo in njeno moč. Da ne bi ostalo le pri njihovih znanstvenih sodbah in dvomih, so v dodatku prepustili prostor tudi za objavo gradiva, v katerem Rudi Čop in Franc Šturm poskušata na podlagi meritev aplikativno dokazati znanje staroverske družbe in s tem eksplicitno izkazati popolno prepričanost v t. i. staroverski sistem. Do verodostojnosti Medveščkovih virov zadržana etnologinja Katja Hrobat Virloget polemizira s posameznimi raziskovalci z obeh strani. Poudarja, da je vsakršno etnografsko gradivo treba jemati s kritično distanco, in ugotavlja, da je prav razdeljenost med etnologi, ki širši javnosti ne ponujajo sprejemljivih napotkov za sprejemanje gradiva o starovercih, pripeljala do laičnih raziskovanj in s tem tudi stranpoti. Med drugim navaja vrsto analogij med Medveščkovimi zapisi o starovercih in tradicijskimi verovanji – zlasti o čaščenju babe, arhaičnega mitskega bitja – na katera je tudi sama naletela na Krasu in drugod. Zgodovinar Matjaž Bizjak dodaja oris poselitvene zgodovine srednjega Posočja, poglavitnega območja raziskovanja staroverstva na Slovenskem. Politologinja Cirila Toplak, ki zaupa verodostojnosti Medveščkovih navedb, pa se nato posebej opredeljuje do besednih zvez »posoško staroverstvo« oziroma »zahodnoslovensko naravoverstvo«. Filozof Lenart Škof v eseju Elementi slovenske prvotne religije primerja Medveščkovo poročilo in interpretacijo staroverstva v knjigi Iz nevidne strani neba s sodobnimi teorijami domorodnih religij. Specifično versko okolje slovenske avtohtone religije – ki ga v zgodovinski povesti Umirajoči bog Triglav po svoje upodablja tudi France Bevk – pa nato predstavi kot elementarno religijo in teologijo narave. Arheolog Miha Mihelič se v nadaljevanju posveča verovanju v boga Belina, sorodnega Belenu iz keltskega panteona, in v magično zdravilno moč ključa sv. Belina. V njem vidi srednjeveško-novoveško spajanje krščanskih in staroverskih, iz prazgodovine izvirajočih elementov, ki so bili vsaj v začetku 20. stoletja še živi v ustnem izročilu zahodne Slovenije. Največ prostora – z uvodnim zapisom Kratko o knjigi in s sklepno razpravo Verovanje host v sklopu staroverstva na Slovenskem in verovanja starih Slovanov – je pripadlo arheologu, etnologu in zgodovinarju Andreju Pleterskemu, avtorju spremne študije v Medveščkovi ključni knjigi iz leta 2015. Tukaj dopolnjuje nekatere takratne ugotovitve. Znova opozarja na pogosto protislovne izjave Medveščkovih sogovornikov in med drugim posebej pojasnjuje pomen host, političnih skupnosti s svojim družbenim redom, ki vključuje izvajanje avtoritete hostarjev, tudi s prisilo, kot vzpostavljanje in vzdrževanje sodelovanja navznoter in neodvisnosti navzven. Opozarja tudi na pomen tročanov, najpogosteje s kamni vzpostavljenih trikotnikov svetih mest, katerih učinka staroverci niso znali pojasniti, so ga pa poznali. Tako postane jasno, še piše Pleterski, zakaj so ljudje tako vztrajno spravljali v obup tiste krščanske duhovnike, ki niso mogli razumeti, kaj ljudem sveta mesta pomenijo, in so bili prepričani, da gre za nagajanje hudiča. »Če razumemo staroverstvo,« sklene, »razumemo čas in način življenja, v katerem sta bili religija in znanost še eno in isto.«

Liz Truss, dotychczasowa szefowa resortu spraw zagranicznych Wielkiej Brytanii, przybywa na Downing Street 10, po brutalnej walce o posadę premiera ze swoim partyjnym kolegą, z którym politycznie prawie się nie różni, ale o którym w pewnym momencie kampanii jej ludzie powiedzieli, że "miota się we wszystkie strony jak zraniony szczur" oraz "agresywne epatuje męskością i wydziera się, jak na przerwie w szkole". Michał Broniatowski i Adam Jasser rozmawiają w podcaście "O świecie w Onecie" o brytyjskich wyborach nowego premiera, jako kolejnym pokazie populistycznego rozbudzania emocji, nawet kosztem przyszłości kraju, po to, tylko by zdobyć władzę.

26. septembra 2022 bi 109. rojstni dan slavil zamejski pisatelj Boris Pahor. Ob tem smo nekaj mescev po njegovi smrti pripravili pogovor z literarno zgodovinarko, univerzitetno profesorico dr. Urško Perenič. Pogovoru o pokojnem pisatelju, njegovem pomenu in nekaterih projektih, ki se bodo še zgodili jeseni, pa v oddaji Od slike do besede.

Chęć startu w wyborach na stanowisko przewodniczącego Partii Konserwatywnej, których wygranie wiąże się z objęciem funkcji premiera Wielkiej Brytanii, zgłosiło aż 11 osób. By szybko skrócić listę kandydatów, kierownictwo partii radykalnie zaostrzyło zasady wyboru następcy Johnsona. Po ostatnim głosowaniu nadzieję na objęcie stanowiska premiera zachowały cztery osoby: Kemi Badenoch, Penny Mordaunt, Liz Truss i Rishi Sunak. Ten ostatni jest zdecydowanym faworytem w wyścigu o fotel premiera. O trwających na Wyspach wyborach Łukasz Grzymisławski z "Gazety Wyborczej" rozmawia ze Stanisławem Skarżyńskim, korespondentem "Wyborczej" w Londynie. Więcej podcastów na https://wyborcza.pl/podcast. Piszcie do nas w każdej sprawie na listy@wyborcza.pl.

Jau no 10. aprīļa visu Latviju pārskan vokālās kamermūzikas koncertsērija "Angiol di Pace" ("Miera eņģelis"), kurā piedalās ukraiņu mecosoprāns, Kijivas filharmonijas soliste Anna Labuta, baritons Nauris Indzeris un pianiste Helēna Laukmane, kura šajos koncertos spēlē arī ērģeles. Drīzumā gaidāmi sērijas pēdējie koncerti. Par to, kā Anna Labuta kopā ar savu meitiņu nokļuvusi Latvijā, kā radusies ideja par šo koncertsēriju un kāpēc dziedātājai drīz jādodas atpakaļ uz Kijivu, intervijā "Klasikai" stāsta pati Anna Labuta un Helēna Laukmane. Koncertprogrammā "Miera eņģelis" iekļauta mūzika, kurā apvienojas garīgums, mierinājums, cilvēkmīlestība un cerība. 22. jūlijā koncerts izskanēs Lielvārdē, 24. jūlijā Rīgā, 31. jūlijā Krustpilī, 3. augustā Limbažos, 5. augustā Siguldā un 6. augustā Cēsīs.  "Bet pats pirmais koncerts izskanēja Ropažu baznīcā 10. aprīlī. Anna bija tikko atbraukusi un mēs tikko bijām iepazinušās – paldies Ropažu draudzes mācītājam Krišjānim, kurš piedāvāja mums šo iespēju – sniegt koncertu baznīcā," stāsta Helēna Laukmane. "Pēc tam mums vēl bijuši koncerti Jēkabpilī, Sātu baznīcā, Baltezerā, Ogrē, Ikšķilē, Viļakā, Gulbenē, Valmierā. Pēdējais plānots 6. augustā Cēsīs, bet 10. augustā Anna plāno atgriezties Kijivā. Arī darba dēļ – un tas ir ļoti komplicēts jautājums. (..) Nauris Indzeris ir mūsu spēcīgais plecs, kurš, starp citu, tieši šobrīd, intervijas laikā, Doma laukumā spēlējas ar Annas mazo meitiņu." Par to, ka Anna Labuta ieradusies Latvijā, Helēnai Laukmanei paziņojusi viņas māsa Ūna: "Māsa stāstīja, ka Anna atbraukusi uz Latviju un meklē domubiedrus, jo bija šeit gatava uz jebkādu darbu. Ar Nauri aizbraucām pie Annas, satikāmies, iepazināmies un uzreiz radās ideja par šo koncertprogrammu – bez lielām ambīcijām. Tāpēc arī publicitāte līdz šim nav bijusi tik liela. Bet tagad paldies Antai Jankovskai par milzīgu aktivitāti publicitātes sakarā! Pirmie koncerti vairāk bija tādi, lai novērstu domas, bet tai pašā  laikā būtu kopā ar Ukrainu šajā situācijā." Pianiste arī stāsta, ka šī ir ļoti klasiska vokālā programma: skan Bahs, Hendelis, Skarlati, Pērsels, koncerta noslēgumā – ukraiņu dziesmas, kuras Anna Labuta dzied duetā ar Nauri Indzeri. Lūgta iepazīstināt ar sevi, Anna Labuta stāsta, ka ir no Kijivas un savulaik absolvējusi Kijivas Nacionālās kultūras un mākslas universitātes kordiriģēšanas katedru un P. Čaikovska Nacionālās mūzikas akadēmijas solo dziedāšanas katedru. Jau studiju gados bijusi solistu ansambļa "Pektorāle" dalībniece. Pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas 2002. gadā kļuvusi par Ukrainas Nacionālās ērģeļu un kamermūzikas zāles Borisa Ļatošinska klasiskās mūzikas ansambļa solisti. Viņas repertuārā ir arī opermūzika, kamermūzika un tautas mūzika. Vaicāta, kāds bijis viņas ceļš uz Latviju un kā viņas abas ar meitiņu šeit jūtas, dziedātāja uzsver, ka Latvijā nav ieradusies pēc savas vēlēšanās: tas, protams, ir noticis kara dēļ. "Ir grūti aprakstīt sajūtas, kādas raisījās tad, kad notika Krievijas pirmie uzbrukumi Kijivai," emocijas neslēpj dziedātāja. "Šis bija ātrs lēmums – doties uz Latviju. Saņēmu ziņu no manas senās paziņas, kura dzīvo Rīgā, no Rudītes Grigorjevas, kura piedāvāja savu palīdzību, ja nu es gadījumā kopā ar savu ģimeni vēlētos doties uz Latviju." Latvijā dziedātāja ieradusies kopā ar savu mazo meitiņu un iespēju robežās turpina radošo darbību, piedaloties dažādos kultūras pasākumos, koncertos un labdarības akcijās, kas veltīti Ukrainas tautai. Viņa piedalījās un uzstājās Likteņdārza Saulespuķu alejas veidošanas maratonā, kā arī izpildīja mecosoprāna solo Dž. B. Pergolēzi kantātē "Stabat Mater" Daugavpilī un Rīgā. Sarunu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!

Pół setki członków administracji rządowej musiało zrezygnować, zanim ich szef uznał, że to on powinien odejść. Mowa oczywiście o Borisie Johnsonie, który podał się w ubiegłym tygodniu do dymisji. Dlaczego teraz? Kto go zastąpi? Posłuchaj w "Powiększeniu"!

Pół setki członków administracji rządowej musiało zrezygnować, zanim ich szef uznał, że to on powinien odejść. Mowa oczywiście o Borisie Johnsonie, który podał się w ubiegłym tygodniu do dymisji. Dlaczego teraz? Kto go zastąpi? Posłuchaj w "Powiększeniu"!

To koniec gabinetu Borisa Johnsona. Premier Wielkiej Brytanii podał się do dymisji. Zrezygnował zarówno z funkcji premiera, jak i z funkcji lidera Partii Konserwatywnej, choć zapowiedział, że pozostanie na stanowisku do czasu wyboru następcy. W tle tej decyzji są fala rezygnacji ze stanowisk rządowych i nadużycia seksualne jednego z przedstawicieli Torysów. Witold Jurasz, jeszcze przed oficjalnym ogłoszeniem dymisji Borisa Johnsona, ocenia jego osobę jako polityka i jego karierę jako premiera Wielkiej Brytanii. “To człowiek, który ma głębokie przekonanie, że mu wszystko wolno” - mówi o Johnsonie dziennikarz Onetu i przyznaje, że w jego opinii Johnsona w polityce być nie powinno. Co decyzja premiera Wielkiej Brytanii wszystko oznacza dla sytuacji międzynarodowej w obliczu inwazji Rosji na Ukrainę? O tym m.in. w “Raporcie międzynarodowym”. Witold Jurasz porusza ponadto wątek trwających w amerykańskim Kongresie przesłuchań po szturmie na Kapitol z 6 stycznia 2021 roku. Mówi też o bieżącej sytuacji w Ukrainie i skutkach ubocznych przedłużającego się konfliktu. 

En este episodio te traemos una charla distendida y muy tranquila sobre el Zen con dos invitados de lujo: Esther Verona y Germán Jurado. Compartimos contigo la práctica del Zen de una manera sencilla y accesible, hablando desde nuestra experiencia y práctica diaria. Además te animamos a que te unas a nosotros en el retiro de Agosto en Borisa, el centro de retiros de la escuela Bori Zen Centre, el la Alta Garrotxa (Catalunya). Tienes las notas del podcast y más info del retiro en este link: https://bit.ly/3OmFENS

Teden se je začel z novico o smrti pisatelja Borisa Pahorja, osrednji kulturni dogodek tedna pa je sicer začetek Borštnikovega srečanja. Narodna galerija vabi na razstavo kiparja Ivana Štreklja, v galeriji Slo Art razstavlja Tina Dobrajc, v Slovenskem etnografskem muzeju pa so odprli stalno postavitev Plečnikove Lectarije. Slovensko konservatorsko društvo je podelilo Steletovo nagrado in priznanji. In seveda: dobili smo novo ministrico za kulturo.

Umrl je pisatelj in akademik Boris Pahor. Eden od najpomembnejših in najbolj prevajanih slovenskih avtorjev je vse življenje opozarjal na nevarnosti totalitarnih režimov, katerih žrtev je bil tudi sam. Smrt tržaškega pisatelja odmeva tako v njegovem domačem mestu v zalivu kot daleč po Evropi, kjer je kot pričevalec ohranjal zavedanje na grozote 20. stoletja. V Radijskem dnevniku tudi o tem: - Kandidata za ministra Tatjana Bobnar o načetem ugledu policije, Marjan Šarec kritičen do nakupa oklepnikov boxer - Madžarski premier Orban zavrnil trditve, da je Unija dosegla dogovor glede embarga na rusko nafto - Igorju Bavčarju odobrili predčasni pogojni odpust.

“Teātris.zip” – jau desmit gadus Latvijas Televīzijas skatītajiem sniedz iespēju vērot jaunus Latvijas teātru iestudējumus. Par savu pieredzi, par teātru un iestudējumu izvēli un sarunās ar skatuves māksliniekiem  fiksēto, par īpašo izrāžu izlasi, kā arī sadarbību ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Kultūras rondo izvaicājam projekta producenti Ilzi Šadursku un žurnālistu Ojāru Rubeni, kurš ir arī Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs. "Ir ierakstītas 173 dažādu teātru izrādes. Parādītās no jaunākām 163 izrādes, bet kopā projektā kopā 231 izrāde parādīta, arī izrādes bērniem. Diezgan daudz desmit gados," vērtē Ilze Šadurska. Interesanti, ka pat vairāk skatīts ir raidījums, ko vada Ojārs Rubenis, sarunas par izrādēm, nekā pašas izrādes. Arī visi raidījumi ir saglabāti.  Teātra.zip arhīvā var arī noskatīties vairākas agrākos gados ierakstītas izrādes. Gandrīz visas izrādes, par kurām veido sarunas, Ojārs Rubenis ir redzējis teātrī. "Ir kādas izrādes, kuras neesmu redzējis, tad es lūdzu Ilzei vai režisorei, lai man atsūta izrādes ierakstu. Nevienu "zipu" es neesmu taisījis, ja es to izrādi neesmu redzējis," atkāj Ojārs Rubenis. "Laikam  vienu reizi, kad es godīgi atzinos, teicu - šo izrādi es nebiju redzējis. Es nemāku vispār strādāt, ja neesmu izrādi redzējis. Man tas liekas neprofesionāli runāt par to... izrādi neesmu redzējis, bet dažus vārdus teikšu. Man tas liekas neprofesionāli un to es nevaru atļauties." Sestdien, 21. maijā, projektā "Teātris.zip" varēs noskatīties Jaunā Rīgas teātra iestudējumu "Dieviņš pillā". Pirms izrādes saruna ar aktrisi Gunu Zariņu.

Od hlasovania o Ficovi je v koalícii opäť poriadne dusno. Koalícia sa stále nedohodla na pomoci ľuďom so zdražovaním. Prerušené je aj rokovanie parlamentu a lídri si vymieňajú cez médiá ostré odkazy. Ako to dopadne? Kedy a ktorí ľudia sa konečne dočkajú nejakej pomoci od štátu, v momente, keď zdražovanie láme dvadsať ročné rekordy? Dokážu sa vôbec vládne strany dohodnúť? Ako dopadne dôchodková reforma či nájomné byty? A ako to dopadne s ruskou ropou a plynom? Braňo Závodský sa rozprával s predsedom Národnej rady SR a hnutia Sme Rodina Borisom Kollárom.

Literarne, gledališke, glasbene in filmske ocene.S humorjem podšita žanrska zmesKarel Čapek si je v svoji zgodbi Morilski napad za osrednji lik izbral politika, Darko Sinko pa je v ospredje postavil povsem običajnega moškega srednjih let srednjega razreda, slehernika, čigar življenje poteka po ustaljenih, skrajno nevznemirljivih tirnicah. Ime mu je Boris in živi v ličnih terasastih blokih v Kosezah skupaj z ženo Alenko, njun sin, kot izvemo pozneje, pa je družinsko gnezdece že zapustil in si ustvaril svoje. Boris se zdi tako zelo zaverovan v predvidljivost vsakdana, da bi ga v življenju stežka kaj presenetilo. Potem pa, nekega večera, skozi okno kabineta, v katerem zvečer ob hrvaških šlagerjih in kozarcu vina prebira knjigo, švigneta dva strela. Ko na vratih pozvoni policija z resnobnim detektivom Andrejem na čelu, se znajdemo v resni preiskavi – če kdo, je prav omenjeni detektiv tisti, ki bi menda znal ugotoviti, kdo in zakaj je streljal na Borisa, ali kot ta pozneje reče ženi: »Še sreča, da se človek lahko zanese na policijo.« Najprej se še zdi, da se bo filmska pripoved usmerila v klasično razpletanje uganke, saj se Boris, kot mu zatrdi detektiv, ne zdi ravno tip človeka, ki bi ga kdo želel ustreliti, vendar se kmalu pokaže, da bo prava kriminalka potekala predvsem na psihološki ravni. Pa da ne bo pomote – v mislih nimamo psihološkega trilerja, temveč nekakšno mešanico kriminalke z eksistencialno dramo; recimo ji kar eksistencialna kriminalka. Sinko se namreč nameni raziskati, kaj se zgodi človeku, v katerega se, čeprav je kar se da običajen človek, ki pove, da ga imajo ljudje kar radi, zaseje dvom o njegovih odnosih in o tem, ali se ni morda res komu s čim tako zameril, da bi mu stregel po življenju. Sprva mora detektiv Borisa celo prepričevati o tem, da si tudi nekonflikten in prijazen človek lahko nevede nakoplje sovražnika, a ravno ko protagonist povsem ponotranji razpoko, ki je zazevala v njegovem popredalčkanem svetu, se uradna preiskava zaradi pomanjkanja dokazov, motiva, prič in še česa preprosto konča. A ne za Borisa, ki se zdaj ne more več sprijazniti s sklepom, da je morda šlo zgolj za naključje. V nadaljevanju pripovedi tako spremljamo junaka, ki se vedno bolj pogreznjen v dvome glede vsega, predvsem pa vseh, ob iskanju potencialnega sovražnika zave, da nič ni samoumevno, ter tako brez še do pred kratkim oprijemljivih koordinat povsem izgubi tudi tisto, kar se mu je zdelo lastno samemu sebi. Sinko se na ravni režije ne prepusti razpoloženju eksistencialne drame, temveč se ves čas, tako na ravni domiselnih dialogov kot v ponavljajoči se dinamiki zapletanja in razpletanja scenarija, z vzročnostmi, ki bi jih bili morda vajeni ob taki temi, poigrava. Resneje ko protagonisti izrekajo nekatere fraze, absurdneje namreč izzvenijo. Skupaj z izvrstno igro prav vseh glavnih igralcev: Radoša Bolčine kot Borisa, Mirel Knez v vlogi žene in Dejana Spasića kot detektiva, pa je Inventura film, ki je v svoji komičnosti izjemno svež. Čeprav je v ospredju ves čas razrvan posameznik in se Sinko eksplicitno ne obrega ob širše družbene teme, je njegov prvenec brez dvoma tudi subtilno piker portret mehurčka srednjega razreda in ujetosti v polikane, a mlačne odnose, v katerih se navidezne urejenosti življenja zaradi predanosti coni udobja praviloma ne prevprašuje.

Novi berlinski elektro glazbeni projekt glazbenika Borisa Žujka koji se zove KAJBO u pohodu je na Berlin. U Bosni i Hercegovini su muzičari već počeli reagirati na opće izbore koji bi se trebali održati na jesen. Što misli i stvara glazbenik i aktivista Nermin Čengić? I kako zvuči nova pjesma sarajevskog biznis pank benda, Moca i Biznismeni? Von Nenad Kreizer.

„Paldies Tev, Ādolf Hitler, ka padarīji mani par to, kas es esmu, par visām auglīgajām stundām, ko pavadīju tavā plaukstā, par visām nenovērtējamām mācībām, ko es esmu apguvis, pateicoties tavai gudrībai, par visiem traģiskajiem brīžiem, kad karājos starp dzīvību un nāvi.” Šie mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes vārdi lasāmi uz grāmatas „Boriss Lurje. Rīgā” vāka. Ar mākslinieka un  rakstnieka Borisa Lurjes vārdu pirmoreiz iepazināmies 2019. gadā, kad mākslas muzejā Rīgas Birža notika Lurjes un „No art” izstāde no Ņujorkas. Ebreju mākslinieks, pārdzīvojot ieslodzījumu geto, Rumbulā zaudējot māti, māsu un jaunības mīlestību, Rīgā atgriežas tikai 1975. gadā kā tūrists. Un tad viņš arī sāk rakstīt. Izdevums „Boriss Lurje. Rīgā” tapis, Žaņa Lipkes memoriālam sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu. Ņujorka, Ļeņingrada, Rīga – tās ir trīs pieturvietas mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes atmiņās, kuras Gundars Āboliņš lasa Radio mazajā lasītavā.   Raidījumu atbalsta:

Sadarbojoties mākslinieka Borisa Lurjes mākslas fonda izdevniecībai „No!Art Publishing” un Žaņa Lipkes memoriālam, klajā laists Borisa Lurjes atmiņu un pārspriedumu izdevums Ievas Lešinskas tulkojumā. Mākslinieks un domātājs Boriss Lurje dzimis Ļeņingradā,1924. gadā, taču viņa ģimene pārceļas dzīvot uz Rīgu, kur Lurjes jaunības dienu gājumu pārrauj nacistiskās Vācijas okupācija – Rīgas geto, un pēc tam arī pavadītais laiks veselās četrās koncentrācijas nometnēs. Laimīgu sakritību labad mākslinieks izdzīvo, un viņa pieredze nu ir iepazīstama ar grāmatas starpniecību. Kamertoni mākslinieka un domātāja Borisa Lurjes saitēm ar Latviju iedod Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone. Saišu ar Latviju un Rīgu Lurjem ir pietiekami daudz, piemēram, viņa brālēns ir Marģers Vestermanis, Latvijas ebreju vēsturnieks, muzeja "Ebreji Latvijā" dibinātājs un bijušais direktors,  Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Ar Borisa Lurjes kā mākslinieka devumu bija iespējams iepazīties pagājušā gada vasarā, Latvijas Radio arhīvā tīmeklī varat atrast sarunu ar izstādes kuratoru Raivi Sīmansonu. Jau tobrīd bija zināms, ka tiks izdots Lurjes literāro pārdomu un dzīves norišu fiksāciju izdevums grāmatas formātā. Borisa Lurjes atmiņu apkopojumu sastādījusi ukraiņu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina. Borisa Lurjes atstātā vārdiskā mantojuma novērtēšanu vispirms aicinu veikt vēsturnieku, muzeja „Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski. Savos novērojumos par Borisa Lurjes atmiņu pierakstiem dalās Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.

1. Jediný politik, ktorý má gule. 2. Neskrátiť platnosť covid pasu pre prekonaných bola chyba. 3. Ficov syn už má kde bývať.

"Sam sem velikokrat padel na zelo trda tla, a se mi je vedno zdelo vredno, da sem imel morda vsaj za trenutek lep razgled." Večmedijski umetnik Boris Beja je ime dobil po stricu, maminem bratu, ki je umrl v francoskih Alpah, še preden se je sam rodil. In ravno ta dediščina, v katero je bil Beja – s poimenovanjem po prezgodaj umrlem stricu – rojen, ga je temeljno zaznamovala tudi v umetniški praksi. Discipliniranost in sistematičnost njegovega strica, orodnega telovadca, ki je svetlo prihodnost v gimnastiki zamenjal za svojo največjo strast – alpinizem, enači s svojim umetniškim delovanjem. Kot pravi kuratorka razstave Tia Čiček, je urjenje specifične umetniške geste in senzibilnosti ter kiparskih in risarskih tehnik, pa tudi prebiranje teoretskih besedil, za Bejo nujen del vsakdanjika. Ta razmislek pa v galerijskem prostoru upredmeti prek ready-made procesa, ko materializirane stične točke nečaka in strica razvija v osebno-izpovedno umetniško gesto. Ob prenovi šolske telovadnice v Zagorju ob Savi je prevzel stari parket – torej tla, po katerih sta hodila oba Borisa – in nekaj telovadnega orodja, ki so tako postali osnovni gradnik razstave Za Borisa. Postavitev, ki na vstopni in izstopni točki tematizira smrt s kolažem iz fotografij Beje med samoočiščevalnim ritualnim restavriranjem družinskega nagrobnika in svojega (stričevega) imena, je izhajajoč iz umetnikove osebne družinske zgodovine napolnjena z več sugestijami obiskovalcu razstave, naj se tudi on retrospektivno zazre v lastno življenje in razmisli o nadaljnjih smereh postopanja po njem. [foto: Boris Beja, Razstava "Za Borisa", Galerija Škuc, Ljubljana 2022, (c) Boris Beja]

Divadlo GUnaGU, podobne ako mnohé ďalšie, otvára. Pravidlá sú chaotické, program sa tvorí ťažko a diváci musia mať tri očkovacie dávky. „Hlavne, že sme vylyžovaní," hovorí režisér a spoluzakladateľ divadla, Viliam Klimáček v rozhovore v štúdiu TRENDU. Rozprávali sme sa aj o tom, prečo si kultúra a politika na Slovensku dlhodobo nerozumejú, a aj o tom, či sú obmedzenia zo strany vlády pre malé divadlá rovnako devastačné, ako pre tie veľké.

Jeden fandí Penguins, druhý Lakers. „My sme v zákulisí strašné svine.“ Silvestrovský špeciál s Teodorom a Tomášom. NEXT? JOE TRENDY A JEHO NBA SHOW  https://open.spotify.com/episode/4zO9DUe57UsoO5MyvtHiGP  Borisa a Brambora produkuje ZAPO  https://www.zabavavpodcastoch.sk/ 

Na Radiu Koper bomo v oddaji Primorski kraji in ljudje obudili spomin na življenje in delo Simona Gregorčiča na Vipavskem. Prejšnji mesec je minilo 177. let od njegovega rojstva, prihodnjo sredo pa bo minilo 115. let od njegove smrti. Nataša Uršič je v Brjah nad Branikom, kjer je živela njegova sestra Katarina, obiskala prapranečaka Borisa Čebrona, v Solkanu pa prapranečakinjo Janjo Bužinel. Najprej pa se je odpravila na Gradišče nad Prvačino, kjer ji je domačinka Melanija Kerševan povedala, da je Simon Gregorčič tam nekaj časa živel »le« kot kmet in poet.

Sme v kritickom bode, keď sa začínajú posúvať „tektonické dosky“ aktuálneho politického usporiadania? Tektonický pohyb sa navonok prejaví zemetrasením. Nenaznačujú ho najnovšie vyjadrenia lídrov o tom, že táto koalícia by mohla ísť ďalej aj bez Kollárovho zoskupenia Sme rodina? Téma pre Radoslava Štefančíka, politológa z bratislavskej Ekonomickej univerzity.   „Netreba zabúdať, že táto vláda má vo svojom vnútri viacero konfliktných línií“, tvrdí Štefančík. Prvou je konflikt Matovič – Sulík. Podľa politológ je skôr osobným, nie hodnotovým, no „nezmizne len tak mihnutím prútika“.   Ďalším je nezanedbateľný konflikt na pôdoryse strany Za ľudí.   Tretím je podľa politológa prístup poslankyne Anny Záborskej a jej cyklické legislatívne aktivity, ktoré koalíciu rozdeľujú (interrupcie a etické otázky).   Konflikt medzi Igorom Matovičom a Borisom Kollárom nie je síce osobný, ide však o konflikt programový. Ak si táto koalícia dala do vienka prívlastkok „protikorupčná“ a „protimafiánska“, Boris Kollár je v súčasnosti podľa Radoslava Štefančíka hlavná prekážka napĺňania tohto programu.   „Vláda s toľkými konfliktmi sa musí rozsypať“, tvrdí politológ. „Boris Kollár nahlodáva protimafiánsky ráz Igora Matoviča“, dodáva.   Čo krajinu čaká v týchto dňoch, aké možné scenáre? Odpovie Radoslav Štefančík.   Moderuje Jaroslav Barborák.

Sme v kritickom bode, keď sa začínajú posúvať „tektonické dosky“ aktuálneho politického usporiadania? Tektonický pohyb sa navonok prejaví zemetrasením. Nenaznačujú ho najnovšie vyjadrenia lídrov o tom, že táto koalícia by mohla ísť ďalej aj bez Kollárovho zoskupenia Sme rodina? Téma pre Radoslava Štefančíka, politológa z bratislavskej Ekonomickej univerzity.   „Netreba zabúdať, že táto vláda má vo svojom vnútri viacero konfliktných línií“, tvrdí Štefančík. Prvou je konflikt Matovič – Sulík. Podľa politológ je skôr osobným, nie hodnotovým, no „nezmizne len tak mihnutím prútika“.   Ďalším je nezanedbateľný konflikt na pôdoryse strany Za ľudí.   Tretím je podľa politológa prístup poslankyne Anny Záborskej a jej cyklické legislatívne aktivity, ktoré koalíciu rozdeľujú (interrupcie a etické otázky).   Konflikt medzi Igorom Matovičom a Borisom Kollárom nie je síce osobný, ide však o konflikt programový. Ak si táto koalícia dala do vienka prívlastkok „protikorupčná“ a „protimafiánska“, Boris Kollár je v súčasnosti podľa Radoslava Štefančíka hlavná prekážka napĺňania tohto programu.   „Vláda s toľkými konfliktmi sa musí rozsypať“, tvrdí politológ. „Boris Kollár nahlodáva protimafiánsky ráz Igora Matoviča“, dodáva.   Čo krajinu čaká v týchto dňoch, aké možné scenáre? Odpovie Radoslav Štefančík.   Moderuje Jaroslav Barborák.

Književniku Borisu Pahorju se poklanjajo številni, a prav posebna darila so zanj tista v obliki črk na papirju. Že v torek so v prostorih tržaškega Narodnega doma predstavili zbornik Boris Pahor. Pisatelj brez meja. Eseji, intervjuji in pričevanja, v katerem tako italijanski kot slovenski pisci razgrnejo različne poglede na njegovo delo. Včeraj pa so v prostorih Slovenske akademije znanosti in umetnosti v Ljubljani Pahorju posvetili še predstavitev nove monografije Ogenj, ki je zajel Evropo o zgodovini osrednje slovenske ustanove v Trstu – Narodnega doma in njegovem požigu, ki so ga fašisti izvedli 13. julija 1920. Zadnji še živeči pričevalec tega je prav Boris Pahor, ki se mu bomo danes posvetili. V Svetu kulture pa tudi o nocojšnji premieri baleta Dunajski večer, s katero bo novo sezono odprl baletni ansambel SNG Opera in balet Ljubljana. Tokrat pa se občinstvu ne bodo predstavili na domačem temveč na odru Gallusove dvorane Cankarjevega doma. In še o festivalu improvizirane glasbe Alpenglow: v Ljubljani v Galeriji Škuc, Klubu Gromka in nato še jutri v Klubu Cankarjevega doma bodo v različnih zasedbah zaigrali glasbeniki iz Slovenije in Avstrije. Foto: EPA

"...ebrejs, krievs, audzis Latvijā, revolucionārs amerikāņu mākslinieks, attālināts Izraēlas patriots – cionists, ar asiņojošu sirdi, jo manas mājas ir tālajā Rumbulā..." Šādi par sevi vēstī mākslinieks Boriss Lurje, kura spilgto izteiksmību glezniecībā un objektu apdarē esam varējuši novērtēt pirms diviem gadiem – gan mākslas muzejā "Rīgas Birža", gan Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Šobrīd apjomīga Borisa Lurjes ekspozīcija izstādē “Boriss Lurje. Rīgā” ir iepazīstama Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. Saturisko pamatu izstādei Žaņa Lipkes memoriālā veido Jūlijas Kisinas (Julia Kissina) sastādītā Lurjes atmiņu grāmata "Boris Lurie In Riga. A Memoir", kas drīzumā iznāks arī latviešu valodā Ievas Lešinskas tulkojumā. Autobiogrāfiskais teksts izstādē skaidro mākslu. Īpaši Lurjes agrīnos darbus no t.s. “Personīgo zīmējumu” (Private drawings) cikla, kas tapuši uzreiz pēc kara un ilustrē tajā piedzīvoto. Savietojot Borisa Lurjse memuārus ar mākslas darbiem, atklājas to nepastarpinātā nozīme. Ekspozīcija “Boriss Lurje Rīgā” ir ļoti plašs un padziļināts skatījums gan uz paša gleznotāja privāto pieredzi un traģēdiju Otrā pasaules kara laikā Rīgā – viņa māte, viena no māsām un jaunības mīlestība tiek nošautas Rumbulas mežā. Lurje pirmoreiz atgriežas Latvijā 1975. gadā un veic savu individuālo Sāpju ceļu, apsekojot nacisma režīma upuru piemiņas vietas. Saistoša ir mākslinieka radošā ģeneaoloģija, sākot ar grafikas darbiem un glezniecību, kuros atainota uz ceļiem nospiestās ebreju kopienas ikdiena un arī metaforiski, nosacīti tēlojumi. Nākamais lielais posms Borisa Lurjes stilistikā ir viņa posms Amerikas Savienotajās valstīs, kur viņš strādā ar pašattīstītu “NO art” idejisko virzienu, kurā tiek noliegti estētiski piepacelti, uz peļņu orientēti mākslas ražojumi. Lurjes rokrastā būtisku lomu ieņem asamblāžas, kolāžas un emigrantam piederīgu objektu metamorfozes. Izstādes kurators Raivis Sīmansons uzsver ļoti būtisku tematisko kodolu, kurš balsta gan mākslas paraugu, grāmatu un dokumentu sakārtojumu un izvēli to eksponēšanai. Tā ir Rīgas karte, kurā Boriss Lurje ir veicis atzīmes, balstoties savu atmiņu emocionālajā dažādībā. Nacistu drošības dienesta darba nometne “Lenta” bija tekstilfabrika Pārdaugavā, iepretim Vecrīgā, tajā pār 500 ieslodzītajiem, Lurjes vārdiem, “valdīja Dievs, unteršurmfīrers Šervics”. Interesanti, ka gan viņš, gan arī viņa adjutants, nometnes direktors grāfs Borisovs bija ebreji. Šervica nozīmi Lurje seniora un juniora dzīvēs skaidro Raivis Sīmansons. Ar mākslnieka atmiņām par pavadīto, dramatisko kara laiku Rīgā, kuras sastādījusi krievu māksliniece un rakstniece Jūlija Kisina, ar Borisa Lurjes mākslas fonda palīdzību drīzumā būs iespējams iepazīties arī latviešu lasītajiem. Borisa Lurjes nonākšana sabiedroto pusē notikusi, pateicoties laimīgai nejaušībai. Taču visu atlikušo mūžu – mākslinieks no dzīves šķīrās 2008. gadā – viņu vajāja ne tikai kara vispārcilvēciskā trauma, bet it īpaši un skaudri, holokausta atstātā stigma un vēl arvien grūti aptveramais pazemojums un vardarbība gan pret ebrejiem, gan jelkuru, kurš nacisma dūrei šķita sadragājams kā kaitinoša muša. Pēc ierašanās ASV Lurje ļoti centās kļūt par “normālu amerikāni”, atsvabinoties no sava “ebrejiskuma”, taču viņam tas nekādi neizdevās. Atrodoties mākslas ekspozīcijas, sacīsim, dramatiskākajā un ekpresīvākiem darbiem piepildītajā telpā, stāsta Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

"Those who honor their family and the nation have the back of God's Angel in heaven itself,"these are the words which Boris Gaspar left to his children in the beautifully illustrated family book.Yesterday we lit a candle to commemorate his eternal life! And when we say that a person does not die until the memories of him fade, then let us remember this exceptional man and artist. Zuzana Kovačičová met him in November 2014. - “Kto si svoj rod ctí a národ váži, toho anjel Boží v samom nebi stráži”,to sú slová, ktoré svojim deťom zanechal v krásne ilustrovanej rodinnej knihe Slovák, Boris Gašpar. Včera sme si zapálili sviečku na pamiatku jeho odchodu do večnosti! A keď sa hovorí, že človek nezomrie, kým spomienky na neho nevyblednú, tak si na tohoto výnimočného človeka a umelca zaspomínajme aj my. Zuzana Kovačičová sa s ním stretla v novembri 2014.

Sezonas noslēdzošo raidījumu vada Kaspars Zariņš - mākslinieks un pedagogs ar 30 gadu stāžu, kurš kopā ar viesiem Lauru Veļu un Miķeli Fišeru runā par mākslinieka radošo kodu. Kā rodas idejas? Kas nepieciešams darbam? Vai mūsdienās mākslai ir jēga un ko tā dod sabiedrībai? Arī par mākslas attīstību un dievišķo pieskārienu raidījumā. Laura Veļa (1983) strādā ar plašu materiālu klāstu - visbiežākais izteiksmes veids ir glezniecība, ir veidojusi arī instalācijas, video mākslu, animācijas un performances. 2017. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un ieguvusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju maģistrantūras studijām. Kopš 2014. gada piedalījusies vairākās kopizstādēs Latvijā, Lietuvā un Vācijā, sarīkojusi 3 personālizstādes. Ieguvusi  Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu glezniecībā 2020 Miķelis Fišers (1970) ir viena no šodienas Latvijas aktuālās mākslas ainas spilgtākajām un neordinārākajām personībām. Darbības jomas: glezniecība, instalācijas, vides objekti, video, scenogrāfija. Sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes ( kopš 1994. gada), darbi publiskajās kolekcijās Latvijā un Somijā. “Purvīša balvas 2015” laureāts, pārstāvējis Latviju 57. Venēcijas mākslas biennālē ar ekspozīciju “Kas slikts var notikt?” (2017). 2019. gada septembrī veidojis scenogrāfiju Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” jauniestudējumam.

1. Mafia aktivovala svojho človeka v koalícii. 2. Kam sa stratil bojovník s korupciou. 3. Remišová si poštvala skoro celú stranu.

Hosťom rozhovoru sú Nina Hajdu a Tomáš Malárik, slovenskí podnikatelia, ktorí spoločne založili rehabilatčnú kliniku Fyzio Klinik. Nina sa stará o biznisovú časť a Tomáš je garantom liečebnej časti. Začínali, keď mal 22 rokov. Odvážny plán rozbehli bez akejkoľvek stratégie, chceli zmeniť prístup k pacientovi a dodať výsledky. S úsmevom spomínajú, že najprv len 12 hodín denne čakali na klientov. „Prvý deň nikto neprišiel, ale čakali sme od 8:00 do 20:00,“ hovorí s úsmevom Nina. Dnes majú viac ako 10 -tisíc spokojných klientov a venujú sa širokej palete porúch pohybového aparátu. Po kontroverznej autonehode sa u nich lieči aj politik Boris Kollár. Na celebritách si ale marketing robiť nechcú. Vravia, že je zvláštne fotiť sa s niekým, komu ešte ani nepomohli. Aké boli ich najväčší výzvy, kedy prišiel zlom a čo sa u nich osvedčilo ako účinný nástroj na získavanie nových klientov? Veľký dôraz v podnikaní kladú na profesionálny rast zamestnancov. Sami vravia, že im o peniaze nejde a takmer celý zisk reinvestujú do školení a certifikátov. Sám Tomáš Malárik ich má viac ako 60 a už ich ani nevystavuje. Čo pokladajú v zdravotníckom biznise za najdôležitejšie a prečo je verejné zdravotníctvo na takej zlej úrovni? Dá sa to zmeniť? To všetko a oveľa viac tu prináša relácia Podcast s Romčom. Príjemné Počúvanie

1. Gröhling nemal svoj plán komu ukázať. 2. Zjazd Borisa Kollára je strmší ako Donovaly. 3. Generálny prokurátor sa možno zrodí v pondelok večer.

Dnes sme si do štúdia pozvali nášho kamaráta, dlhoročného klienta, talentovaného kameramana a tvorcu videí Borisa Holečka, ktorého môžete poznať z Instagramu, kde ho nájdete pod prezývkou Slepačí bujón. Budeme sa rozprávať o jeho kariére, cvičení a na záver sme si pre vás pripravili aj súťaž, takže určite počúvajte až do konca. FitNation môžete sledovať: Instagram @fitnation.sk Facebook @fitnation.sk Borisa nájdete na Instagrame ako @slepacibujon Objednaj si svoj prvý tréning zdarma: www.fitnation.sk

Lietuviešu rakstnieces Kristīnas Sabaļauskaites nesen iznākušais romāns “Pētera imperatore” no jauna uzjundījis minējumus un strīdus par Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas dzīvi. Vai Marta bija latviete? Vai viņa prata lasīt un rakstīt? Kas viņā bija tik īpašs? Gluži neticamais Martas Skavronskas, vēlāk – cara Pētera I sievas un Krievijas imperatores Katrīnas I dzīvesstāsts, neliek mieru vēsturniekiem, un vienkārši – interesentiem, nu jau gadsimtiem. Tā bija sensācija 18. gadsimta Eiropā, Voltērs, tiesa, jau pēc viņas nāves, aprakstīdams Martas dzīvi, nosauc to par Pelnrušķītes augšupejas stāstu. Interesi par Martu uzjundī nupat latviski iznākušais lietuviešu bestselleru autores Kristīnas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”. Tajā rakstniece Martas izcilību saista ar viņas lietuvisko izcelsmi, pie kam piederību lietuviešu bajāru kārtai. Protams, mēs, Martu Skavronsku, kā Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitu, uzskatām par savējo, jo īpaši trimdas sabiedrība. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs pagājušā gadsimta vidū attīstīja hipotēzi, ka Martas tēvs varētu būt bijis latvietis, zviedru Vidzemes karavīrs Stepiņš Krauklis. Igaunijas Nacionālās operas valsts simtgades plānos ir Tomasa Edura balets, kas pavisam drīz apgalvos, ka Krievijas Katrīna nāk no igauņiem. Raidījumā Augstāk par zemi uzmeklējam Latvijā nopietnus pētniekus, kas iedziļinājušies Martas Skavronskas dzīvesstāstā. Stāsta ar atsaucēm pamatota, sākotnēji žurnālā “Karogs”, šobrīd internetā pārpublicētā raksta “Ķeizariene Katrīna I jeb Kādu senu laikmetu un neparastu stāstu atceroties” autors, vēsturnieks Aldis Upmalis. Un teātra zinātniece Guna Zeltiņa, kura par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I ir uzrakstījusi lugu. Fragmentus no Kristīnes Sabaļauskaites grāmatas “Pētera imperatore”, Gundars Āboliņš lasa raidījumā “Radio mazā lasītava”. Skandāls izceļas, kad Marta Skavronska, kalpojot Gliku ģimenē, ir gaidībās. Dauts vaino Gliku ģimenes vīriešus – Ernstu Gliku vai viņa vecāko dēlu Kristiānu. Gliks savukārt, netikumībā apsūdz savu priekšnieku, kuram jau iepriekš bijusi sieviešu mīlētāja slava. Apsteidzot notikumus, kad Marta Skavronska kļūst par Katrīnu I, viņas radi – divi brāļi un divas māsas, balstoties uz Bestuževa ziņojumi, tiek uzmeklēti, nosūtīti uz Pēterburgu, izdevīgi apprecināti. Tas, kas pārsteidz, ja reiz patiesība ir noskaidrota, atzīta un nostiprināta, kamdēļ vēl joprojām paralēli pastāv arī citas Martas Skavronskas izcelsmes versijas? Ka patiesībā viņa dzimusi Rengā Igaunijā, un Martas tēvs bijis zviedru armijas pulkvežleitnants grāfs Rozens? Vai – Marta bijusi Vidzemes barona Alvendēla ārlaulības meita? Vai, jau pieminētā, Krievijas galma popularizētā versija, par izcelšanos no lietuviešu Skavronsku dižciltīgās dzimtas? Tikai pirms gada iznāca Ingas Žoludes un Tīta Aleksejeva grāmata “Livonijas debesis” - igauņu un latviešu rakstnieka versija par Martas Skavronskas dzīvi. Arī tās lasījumus varat meklēt “Radio mazās lasītavas” arhīvā. Ingas Žoludes stāsta centrā ir Martas attiecības ar rakstīto vārdu, rakstniece respektē vēsturnieku vairākuma versiju, ka Marta rakstīto vārdu tomēr nav pratusi, taču mūsdienu cilvēkam varbūt grūti šo niansi aptvert – tas neliedzis attīstīt skaistuma izjūtu, arī lasītnepratējs varētu būt spējīgs novērtēt Dieva vārda valodas skaistumu, uzklausot tapušo Bībeles tulkojumu Gliku mājās vai baznīcas dievkalpojumos. Pie Glikiem Alūksnē, toreizējā Marienburgā, Marta dzīvo līdz 15 gadu vecumam, 1702. gadā tiek izdota par sievu zviedru dragūnam Johanam Krūzem. Laulība ilgst nedēļu, tā kā ir sācies Lielais Ziemeļu karš, Krūzes pulks dodas uz Rīgu, pazūd bez vēsts. Marta atgriežas pie Glikiem. Šai pašā 1702. gadā Marienburgas cietoksni aplenc krievu karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā. Par krievu karagūstekni kļūst arī Marienburgas prāvests, Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks ar ģimeni, kurš, starp citu, jau Alūksnes periodā esot ar kāda krievu mūka palīdzību uzsācis Bībeles tulkošanu no baznīcslāvu valodas krieviski. Iedomāsimies situāciju: pie karavadoņa Šeremetjeva tiek vesti gūstekņi, viņam dienā jāpieņem neskaitāmi lēmumi. Kas Martā bija tāds, kas lika viņu pamanīt pūlī? Alekseja Meņšikova attieksme pret Martu tiek raksturota kā apsēstība. Pēterim I visu mūžu ir bijušas mīļākās, kas lika viņam tieši Martu padarīt par savu sievu un līdzvaldītāju? Es domāju, ap to galvu ir lauzījuši itin visi, kas iepazinuši šo dzīvesstāstu. Kas Martā bija īpašs? Kristinas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore” stāsta par pēdējo dienu Krievijas impērijas ķeizarienes Katrīnas I dzīvē. Pirms stāties Dieva priekšā, viņa sev uzdod jautājumu – kas īsti viņa ir? Bārene Marta Skavronska? Piederīga savu aizbildņu – Veselovsku vai Gliku ģimenēm? Zviedru dragūna sieva? Kristīta pareizticībā kā Katrīna Mihailova, proti – bezvārda Katrīna, jo “Mihailovs” bija segvārds, ko pats Pēteris I pieņēma, kad ceļoja inkognito? Par Krievijas impērijas ķeizarieni Katrīna I kļuva 1725. gadā, kad ar vēl viena neskaidras izcelsmes karavadoņa, kņaza Meņšikova atbalstu guva virsroku pučā, kas izcēlās pēc Pētera I nāves. Iecerēts, ka nākamgad režisore Dita Balčus iestudēs Gunas Zeltiņas sarakstītu lugu, tās pirmizrāde plānota Alūksnē, netālu no vēsturiskajām vietām, kur norisinājušies Martas Skavronskas dzīves notikumi. Taču tālāk paredzēts, ka izrāde varētu ceļot pa Latvijas atjaunotajām pilīm un muižām.  

Kotleba sa bol testovať na koronavírus, Annu Záborskú naštval prenos OTO, Boris Kollár to zase dal na tradičnú rodinu a slovenský šport už začína byť väčší bizár ako slovenská politika.

Boris Kollár má novú kauzu. Po článkoch Aktualít jeho príjmy začala vyšetrovať polícia. Kollár nechce vysvetliť milióny eur. V kauze figuruje aj meno človeka podozrivého z prania špinavých peňazí, aj právnik, ktorý je na fotkách s Borisa Kollára s mafiánmi. Viac povie náš investigatívec Martin Turček. Súkromné laboratórium otestovalo 10 tisíc Slovákov na protilátky proti koronavírusu. Z výsledkov vyplýva, že koronu malo asi 1 percento Slovákov – no takmer polovica z nakazených o tom ani netušila, nebola na PCR teste a nemala žiadne príznaky – a vírus zrejme nevedomky prenášali na iných. Budete počuť šéfa laboratórií Petra Lednického. Dozviete sa aj, či bude druhá vlna dlhšia a oveľa horšia ako tá prvá. Máme čakať, že korona udrie naplno až v zime? Moderuje Peter Hanák.

Boris Kollár má novú kauzu. Po článkoch Aktualít jeho príjmy začala vyšetrovať polícia. Kollár nechce vysvetliť milióny eur. V kauze figuruje aj meno človeka podozrivého z prania špinavých peňazí, aj právnik, ktorý je na fotkách s Borisa Kollára s mafiánmi. Viac povie náš investigatívec Martin Turček. Súkromné laboratórium otestovalo 10 tisíc Slovákov na protilátky proti koronavírusu. Z výsledkov vyplýva, že koronu malo asi 1 percento Slovákov – no takmer polovica z nakazených o tom ani netušila, nebola na PCR teste a nemala žiadne príznaky – a vírus zrejme nevedomky prenášali na iných. Budete počuť šéfa laboratórií Petra Lednického. Dozviete sa aj, či bude druhá vlna dlhšia a oveľa horšia ako tá prvá. Máme čakať, že korona udrie naplno až v zime? Moderuje Peter Hanák.

Laco Smatana je slovenský golfový "veľvyslanec" v Škótsku, kolíske golfu. Keď sa povie St. Andrews, to je proste Laci. Ale za všetkým hľadaj ženu. "Ona chcela, aby ma to prestalo baviť, ja som chcel, aby ju to začalo baviť." A Lacove príhody s Košičanmi... (40:49) "Slováci aj v Škótsku nájdu bar, ktorý je otvorený do rána." Sme aj na Instagrame  https://www.instagram.com/parpodpar/?hl=sk    Produkcia: @zapoofficial   ZAPO odporúča Danielu Hantuchovú u Borisa a Brambora  https://open.spotify.com/episode/6fd45UIfQlmUnJ1aJ71U9A   

Ty vole, ako je možné, že Mogiľnyj nie je v Sieni slávy?! Marián Hossa a Jerome Iginla sú noví halloffamers, tak sme čekli, kto všetko tam nie je...a mal by byť. Btw, Pawlova Švédka fotku s Iginlom nakoniec fakt poslala! https://www.instagram.com/trajachlapinapive/?hl=cs  K*urevsky vymakaná produkcia Bastardov ide na triko ZAPO - zábava v podcastoch  https://www.instagram.com/zapoofficial/?hl=cs   Chalani zo ZAPO produkujú aj Borisa a Brambora  https://open.spotify.com/episode/21bgO3tQLfcg4Mwf9EE456   

Boris: "My nenahrávame, dávno sme to vypli, kľudne sa otvor..." Brambor: "...aspoň na dva prsty" (38:48) Ikona. Legenda. Prezident. Neznámy dôchodca: "Pán Šatan, nedalo sa nejakého Slováka dať do tej reprezentácie?" S Mirom Šatanom o päťmiliónovom koláči, čiernych dušiach a Rišovi (bez Riša). Borisa a Brambora si môžeš kúpiť tu www.allforfan.com/sk/suveniry/boris-a-brambor  a chlapíka so stehnom na ruke ako Boris nájdeš tu https://open.spotify.com/episode/0bpMTdxMJPfFfWsstcG9Fk  Produkcia: ZAPO - zábava v podcastoch  https://www.instagram.com/zapoofficial/  artwork: https://www.instagram.com/illbara/   

Hostka: Darina Malová (politologička Filozofickej fakulty Univerzity Komenského) Kauza „ukradnutej“ diplomovky predsedu parlamentu Borisa Kollára trvá už vyše týždňa. Dnes sám aktér vyhlásil, že sa nenechá vydierať a nemá problém odstúpiť zo svojej funkcie. O stave aj budúcnosti súčasnej koalície na čele s Igorom Matovičom budeme diskutovať s politologičkou FF UK. Moderuje: Štefánia Kačalková. Diskusiu K veci pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Hostia: Ľubomír Petrák (SMER-SD) a Ondrej Dostál (poslanecký klub SaS, predseda OKS) Kauza plagiátu predsedu parlamentu Borisa Kollára zamestnáva politikov aj médiá. Z koalície sa najrazantnejšie ozýva strana Za ľudí. Ak to Boris Kollár nevysvetlí, strana bude trvať na vyvodení zodpovednosti. SaS a OĽaNO sú opatrnejšie. Premiér Igor Matovič hovorí, že prioritou je udržať koalíciu. Zatiaľ však veľmi nepočuť ani opozíciu. Mal by teda predseda parlamentu odstúpiť? Príde z opozície návrh na odvolanie? A ako vyriešiť plagiáty systémovo, keď v minulosti neprešli návrhy na odoberanie titulov? Moderuje: Juraj Jedinák. Diskusiu Z prvej ruky pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1. Témy sa dotýkajú najmä oblastí ako sú politika, ekonómia, legislatíva, občianske právo, NRSR - parlament, vláda SR, či európske inštitúcie.

1. Kollár aj Krištúfková boli prichytení priamo pri čine, na ťahu je Matovič. 2. Dozvedeli sme sa zatiaľ najhoršiu vec o slovenskej prokuratúre. 3. Ministerstvo financií spresnilo čierny odhad pádu ekonomiky.

Med možmi in ženami, ki na Zahodu danes držijo vajeti državnih oblasti v rokah, menda ni prav veliko kandidatov za svetništvo. Saj za tega ali onega med njimi glasujemo na volitvah, morda koga celo spoštujemo, da pa bi v njih videli skorajšnje svetnike oziroma svetnice, ne, to se ne zdi nič kaj verjetno. Pred tisočletjem pa je bilo vse drugače: med zgodnjim 10. in zgodnjim 12. stoletjem se je namreč na vzhodnem oziroma severnem obrobju tedanje Evrope – v slovanskem in nordijskem okolju torej – pojavilo več vladarjev oziroma članov vladarskih dinastij, okrog katerih se je – razmeroma hitro po njihovih smrtih – razvil kult svetniškega čaščenja. Kar te vladarske svetnike povezuje, je dejstvo, da so bili vsi po vrsti žrtve atentatov, se pravi politično motiviranih umorov v kontekstu boja za moč znotraj obstoječih oblastnih elit. Kako je politična nestabilnost v takrat komajda pokristjanjenih deželah, kjer tudi fevdalizem še ni pognal prav globokih korenin, porodila čaščenje prav posebnega, vladarskega tipa svetnika-mučenca? Zakaj je ta praksa pomagala stabilizirati te dežele in jih trdneje vpeti v evropsko okolje? Kako se ti vladarski svetniki ločijo od francoskega kralja Ludvika IX., novgorodskega princa Aleksandra Nevskega, madžarskega kralja Štefana I. in drugih srednjeveških vladarjev, ki so tudi dosegli svetništvo? Odgovore na ta in druga sorodna vprašanja smo iskali v tokratnih Glasovih svetov, ko smo pred mikrofonom gostili teologa in zgodovinarja, predavatelja na Fakulteti za pravo in poslovne vede pri Katoliškem inštitutu ter na Teološki fakulteti Univerze v Ljubljani, dr. Simona Malmenvalla, ki prav ta čas vodi podoktorski temeljni raziskovalni projekt z naslovom Vladarski svetniki (mučenci) na obrobju srednjeveške Evrope: Kijevska Rusija, Norveška, Duklja, ki ga financira Agencija Republike Slovenije za raziskovalno dejavnost. Oddajo je pripravil Goran Dekleva. foto: ikona iz 14. stol., ki prikazuje sv. Borisa in sv. Gleba, detajl (Wikipedia ; javna last)

Exkluzívne rozhovory s hráčmi a šéfom Pro-Hokeja. Čo okrem koronavírusu bolo v skutočnosti za okamžitým zrušením sezóny? Prečo cítia hráči veľkú krivdu? A kto vlastne rozhodol o majstrovi? Rišo Lintner, Braňo Rapáč a Mišo Sersen v novej epizóde Borisa a Brambora.MIRO ŠATAN o pohári  https://sport.aktuality.sk/c/440303/miroslav-satan-bol-proti-udeleniu-titulu-jeho-slova-sa-nezhoduju-s-richardom-lintnerom/   JÁN SÝKORA o práci na stavbe  https://sport.aktuality.sk/c/440344/video-uspesny-slovensky-hokejista-musi-makat-na-stavbe-aby-po-ukoncenej-sezone-uzivil-rodinu/   PRODUKCIA PODCAST: ZAPO - zábava v podcastoch https://www.instagram.com/zapoofficial/   Artwork: https://www.instagram.com/illbara/  ZAPO ti odporúča podcast Nehanební hokejoví bastardi  https://open.spotify.com/show/1Xawfd4dnYsXQXolEG7DuB

Veronika Folentová sa nechala otestovať v drive in zariadení Alpha medical a Tomáš Vasiľko vysvetľuje, čo prinútilo Britániu zmeniť prístup k pandémii.

Čo ten Jarda Jágr? (55:24) Ako komentátorku ju v telke sleduje viac divákov ako Borisa. V golfe je lepšia ako Brambor. Boris: "Fakt ti vadí, keď ťa volám Danka?" Brambor: Šak kľud, čo si tu nadržaný?" Daniela: "Tak si to môžete premenovať na Brambor a Sloník..."   https://www.instagram.com/danielahantuchovaofficial/?hl=sk   PRODUKCIA PODCASTU: ZAPO - zábava v podcastoch  https://www.instagram.com/zapoofficial/   Artwork: https://www.instagram.com/illbara/   ZAPO ti odprúča podcast Nehanební hokejoví bastardi https://open.spotify.com/show/1Xawfd4dnYsXQXolEG7DuB 

Predstavitev in pogovor z avtorjem knjige Tako mislim Borisom Pahorjem v Knjigarni Dom knjige v Kopru. Park vojaške zgodovine vabi na predstavitev knjige Jožete Celina z naslovom ŠTEVILKA 66229, ki bo danes v sredo, 5. februarja, ob 18. uri. Skladatelj in kitarist Timotej Kosovinc prireja zimski koncert 7. februarja ob 19.30 v Rdeči dvorani ljubljanskega Magistrata. Priložnostna razstava rokopisov, tiskanih in prevodnih izdaj Zdravljice bo v soboto, 8. februarja, v Veliki čitalnici NUKa.

Boris Bramborovi: "I gave up...na mesiac, na dva som to jednoducho vzdal." Brambor Borisovi: Normálne som sa rozplakal jak malé decko...aj Ivane som hovoril, že sa na to vyseriem." Nevysral. A o tri mesiace dvíhal nad hlavu Stanley Cup. A keby bolo málo Brambora, môžete ho tento týždeň počuť aj v inom podcaste: https://open.spotify.com/show/66OGJspUj1ieAVy21dCFuh    No a keby sa vám žiadalo viac Borisa, tak tu je najnovší rozhovor (aj o podcaste): https://dennikn.sk/1672035/valabik-napisal-knihu-komentuje-v-rtvs-a-nahrava-podcast-s-gaborikom-nie-som-celebrita/   Borisov Instagram - ťuk sem https://www.instagram.com/borisvalabik/?hl=sk   Bramborov - klik sem https://www.instagram.com/mgaborik12/?hl=sk

Rozhovor s Mariánom Gáboríkom - polovicou podcastového dua Boris a Brambor... https://open.spotify.com/show/2drJFEJ7xCiza8OggNdybo Diplomacia išla bokom. Kto bol najväčší ch*j, s ktorým sa stretol v NHL na ľade alebo v šatni? Keď mu nadával, nadával mu aj v slovenčine? A to najdôležitejšie na koniec - píše Majo Gáborík Ježiskovi?

Žuvací tabak - náš zlozvyk. Ale aj o tom, ako Ilja Kovalčuk okradol Borisa a ako Brambor prišiel o zuby. Boris Bramborovi: "Neskutočne ma rozčuľuje táto príhoda!"  PRODUKCIA PODCASTU: ZAPO - zábava v podcastoch  https://www.instagram.com/zapoofficial/   Artwork: https://www.instagram.com/illbara/   ZAPO ti odprúča podcast Nehanební hokejoví bastardi https://open.spotify.com/show/1Xawfd4dnYsXQXolEG7DuB

Kampaň pred parlamentnými voľbami sa začína. Stranám ostávajú už iba týždne, aby zostavili kandidátky. Všetky posuny, kauzy, nové strany či vnútrostranícke spory zachytávajú prieskumy... Celý článok: https://www.expres.sk/196626/zlozenie-novej-vlady-by-podla-aktualnych-preferencii-zaviselo-od-borisa-kollara/

V terminu oddaje Med štirimi stenami se bomo spomnili na gledališko predstavo Zabava za Borisa Prešernovega gledališča Kranj, v katerem naslovno vlogo Borisa igra Simon Šerbinek. Njegova življenjska pot je polna vzponov in padcev. Ob koncu študija na Akademiji za gledališče, radio, film in televizijo je v nesreči izgubil obe nogi pod kolenom. Študij dramske igre je končal. Ker pa je vedel, da zaradi podkolenske amputiranosti ne bo nikoli igralec v popolnem smislu, se je vpisal še na študij slovenščine na Filozofski fakulteti v Mariboru.

Mário Tománek z kapely AYA strávil 1. máj na skúške s kapelou. Na konte majú nový singel Pondelok prespím. Okrem toho sa už tešia na leto a koncerty s tým súvisiace. Čo je ešte v kapele nové? Dozviete sa z rozhovoru Evy Lacovej s Máriom Tománekom.

V Prešernovem gledališču v Kranju je na sporedu predstava Zabava za Borisa, v kateri vlogo Borisa, ki je brez nog, igra Simon Šerbinek. Dramski igralec, ki je med drugim gledališki lektor, je invalid tudi v resničnem življenju, saj je v nesreči izgubil obe nogi pod kolenom. Danes med deseto in enajsto bo Simon Šerbinek gost v oddaji Med štirimi stenami.

Po zatiaľ „najsťahovanejšom“ 4. dieli (oh, sh******itttt - 235:-)))!) prichádza nová nádielka politicastu z redakcie SV v novej silnej zostave Jakubčo (útok), Olšovský (obrana), RomiO (nehrajúci capitán), Gabi Sć (bránkár) a nová posila ZiZu (hudobná výchova) s týmito svetlými bodmi (neboj, Maro, v tradične jaskynnom zvuku:-))): Mistrík ležící, spící, rozpuštěný a vypuštěný; Igor a jeho geopolitické precitnutie (zase raz sme mu na ten „špek“ skočili, kks!!!); postmoderna z úst Roberta Fica, nového bojovníka za rodovú rovnosť; najviac Slovákov v jednom je pán Harabin, výstrely v Moskve 27. 2. 2015 a ako si Hurvínek nepredstavuje „válku“, ale cezhraničnú produkciu. Hudba v podcaste: Roy Orbison – Pretty Woman, Mäk Gälis – Mäk Is Bäk a Altın Gün – Goca Dünya.

Jure Ivanušič, igralec in glasbenik si bo leto 2017 zapomnil po dveh glavnih filmskih vlogah, upodobil je lik pohorskega rokerja Lovra v filmu Borisa Jurjaševiča "Stekle lisice" , v filmu Marka Naberšnika "Slovenija, Avstralija in jutri ves svet" pa igra Borisa, vzdrževalca strojev v eni od mariborskih tovarn. Slednji bo končno prišel v slovenske kinematografe 30.novembra 2017.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš. Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam. Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi. Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.   Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība. Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka. Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai. „Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs. Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā. Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai. „Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola. Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī. „Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda. Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi. Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā. Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā. Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā kopā ar ekspertiem spriežam, vai Borisa Ņemcova slepkavība būs Krievijas opozīcijai un pilsoniskai sabiedrībai impulss, lai saliedētos, vai tomēr turpmākā varas kritikā bailes ņems virsroku un protesta balsis apklusīs. Sarunas gaitā arī analizējam, vai pastāv saliedētība starp Krievijas elites dažādiem grupējumiem, kādu situācijas attīstību globālie spēlētāji un vai diplomātijas spēlītes ap Ukrainas atbalstīšanu ir sākušas? Studijā Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Atis Lejiņš, politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Liepiņš. Rubrika "Viedokļi". Versijas par to, kurš nogalināja Krievijas opozīcijas aktīvistu Borisu Ņemcovu ir dažādas. Vai tā bija pret varu vērsta provokācija, elites centieni apklusināt skaļāku kritikas balsi, vai opozīcijas līderis kļuva par valdošās naidpilnās atmosfēras upuri?