Podcasts about paskat

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas ir nesaraujami saistītas ar kultūru un mākslu. Runa nav par valodu kā lingvistisku fenomenu, bet gan par to, kā valoda funkcionē cilvēku prātā, veido sabiedrību Sestdien, festivāla pirmajā dienā, gaidāmi vairāki priekšlasījumi: valodniece Signe Kazāka iepazīstinās ar savu pētījumu par vienu no apdraudētajām Indonēzijas valodām – Bahasa Melayu Pakning, valodniece Aiga Veckalne stāstīs par iekļaujošu valodu, Dānijas Kultūras institūta reģionālā direktore Lizaveta Dubinka-Hushcha uzstāsies ar priekšlasījumu "No lingvistikas uz fiziku: Kritiskas pārdomas par kultūru un dialogu starptautiskajās attiecībās", savukārt valodniece Anna Fogele no Zviedrijas pievērsīsies emocionāli lādētiem vārdiem. Pirmās dienas programmu papildinās arī sarunas – Santas Remeres vadībā notiks saruna ar festivāla "Homo Novus" grāmatu pārrakstīšanas eksperimenta dalībniekiem, savukārt Dace Strelēvica-Ošiņa vadīs sarunu par valodas lomu 21. gadsimta sabiedrībā. Festivāla pirmo dienu noslēgs "Valodas balvas" pasniegšanas ceremonija un Edgara Cīruļa un trio "Elpo" koncerts, kura laikā pirmo reizi tiks atskaņota "Vārdšķiru svīta". Svētdiena, festivāla otrā diena, veltīta mazāk lietotajām valodām. Norvēģu Rakstu kultūras muzeja vadītājs Ūlavs Ejeheugs-Opsvīks stāstīs par jaunnorvēģu valodas vēsturi un muzeja darbu, Anna Jungnere-Nūrdgrēne sniegs prezentāciju par zviedru valodas statusu Somijā un to, kā divvalodība Somijā izpaužas ikdienas dzīvē, Vineta Vilcāne–Toca runās par latgaliešu valodu latviešu literārās valodas kontekstā un latgaliešu kultūras kustības "Volūda" aktvitātēm, Valts Ernštreits meklēs atbildi uz jautājumu, vai lībiešu valoda atdzimst, Iva Sulevs stāstīs par Dienvidigaunijā lietoto veraviešu valodu, kas ir tuva Igaunijas valsts valodas radiniece, līdzīgi kā latgaliešu valoda Latvijā. Priekšlasījumiem sekos divas diskusijas – profesores Sanitas Martensas vadīta saruna par mazāk lietoto valodu iespējām 21. gadsimtā un "Satori" galvenā redaktora Andreja Vīksnas vadīta diskusija par baltajiem plankumiem latviski tulkotās literatūras laukā. Programmu noslēgs Nobela prēmijas laureāta Juna Foses pirmā latgaliski tulkotā darba "Kaids nūteikti atīs" atvēršana. Arī festivāla otrajā dienā paralēli pamatprogrammai notiks darbnīcas: Valts Ernštreits un LU Lībiešu valodas centrs savā darbnīcā aicinās iepazīt lībiešu valodu, kustības "Volūda" rīkotajā darbnīcā varēs uzzināt 10 idejas, kā labāk rakstīt latgaliski, savukārt programmu noslēgs baltkrievu valodas darbnīca.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis. Bērnība, pasakas, lelles, fantāzija, iztēle. Šo piecdesmit deviņu gadu laikā leļļu filmu studija, vēlāk “Animācijas brigāde”, ir radījusi vairāk nekā 160 filmu. Ja pieskaita mācību un reklāmu filmas, to skaits būtu daudz lielāks. Scenāristi, mākslinieki, režisori – katrs nāk ar savām idejām, fantāzijām, sapņiem, risinājumiem, domu un stila daudzveidību. Kādas lelles tik nav veidotas! – cilvēki, dzīvnieki, kukaiņi, pasaku tēli, fantastiski kosmosa radījumi, spoki…. Ļoti mazas – viena centimetra līdz pāri par metru augumā. Izrādās, lelles spēj dzīvot, priecāties, skumt, spēj darīt visu, uz ko ir spējīga scenāristu un režisoru fantāzija, arī skatītāju iztēle. Lelles dažreiz izrāda savu raksturu un sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi, mainot iepriekš paredzētos spēles noteikumus. Bieži tiek uzdots jautājums: kur un kā rodas šie notikumi? Asprātīgie, absurdie atgadījumi. Atbilde ir vienkārša – jāatver acis un jāpaskatās sev apkārt! Gandrīz  katras filmas pamatā ir reāla dzīves situācija. Daudzi vēl atceras notikumu ar Rīgas centrālo pieminekli – tas bija risks, filma “Piemineklis”. Ar Māri norunājām, ka sēdēsim kopā un brauksim vienā virzienā. Filmu nofilmējām trieciena tempā, 15 dienu laikā. Pirmizrāde bija Islandes filmu festivālā. Filmu uzņēma piesardzīgi, līdz brīdim, kad avīzēs parādījās foto ar īsto gulošo pieminekli Rīgā. Vēl notikumi filmā “Rekets”, – šī parādība bija stipri izplatīta deviņdesmitajos gados. Filma “Rietumu ekspresis”, Māra Putniņa scenāriji bija apveltīti ar nevienam nezināmu, neizskaidrojamu, notikumu paredzēšanu. Daudzi no filmās attēlotajiem notikumiem piepildījās – īsta mistika! Beidza eksistēt Rīgas kinostudija. Pazuda “Banka Baltija”. Strīdi un nebūšanas filmā “Parlaments”… Vienīgā filma par ļoti skarbu tēmu bija filma “Ceļš”, kurā attēlota iznīcība, atomkara sekas, un tomēr vēl paliek cerība par dabas un cilvēka nekontrolētās rīcības atveseļošanos. Leļļu studija no sākta gala centās pārsteigt skatītāju, likt noticēt, ka notiekošais uz ekrāna ir īstenība. Personīgi man patika laiks, kad filmējām uz 35 mm filmas. Katra epizode bija nopietni jāpārdomā, tehniski jāsagatavo, jo pat neliela kļūda varēja iznīcināt ilūziju. Tā spoku filmā “Viesnīca”, spokiem bija jābūt caurspīdīgiem, gaisīgiem, viņiem vajadzēja iet cauri sienām, parādīties un izgaist. Tagad, datora laikmetā, tas viss ir diezgan ātri un samērā viekārši paveicams, toreiz tas prasīja krietni ilgāku laiku. Tā filmas “Viesnīca” finālā ir krāsains salūts, ko filmējām vairākas reizes. Tāpat filmā “Rietumu ekspresis” auto dzenas pakaļ bez vadības palikušajam vilcienam – vienlaicīgi kustējās vilciens, blakus – ceļš ar auto un arī stāsta varoņi. Mūsu leļļu kino filmās piedalās ne tikai lelles, bet arī dzīvi aktieri. Burova “Tīģeris ņau-ņau” rudā kaķa lomā darbojās septiņi rudi astaini aktieri. Filmā “Ragainais māls” galvenajā vecā velna lomā iedzīvojās aktieris Ēvalds Valters. Un kur nu vēl aktieru balsis: Vera Singajevska “Si-si-dra”, Velta Skurstene “Poēm pa kūlšen”, Uldis Dumpis filmā “Vanadziņš”, Jānis Paukštello filmā “Mana paradīze”. Filmu “Lielais Indriķis” ieskaņoja daudzi populāri Rīgas teātru aktieri un aktieru kursa studenti, jo lomu skaits pārsniedza trīsdesmit. Mūsu studijas darba mērķis ir viens – nest skatītājiem prieku, neskatoties, cik jauns vai vecs viņš arī nebūtu. Kaut uz mirkli aizmirsties un noticēt ekrānā redzamajam brīnumam. Paskatīties uz dzīvi un sevi ar smaidu, bet varbūt uz brīdi atgriezties bērnībā.

Kā pasargāt īpašumu un mantu, lai nerastos negaidīti pārpratumi un zaudējumi, kas reizēm mērāmi ne tikai naudā, bet arī ieguldītajā laikā un enerģijā. Apdrošināšanas nianses pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju tiesību uzraudzības departamenta direktors Andis Priedītis. Kam būtu jāpievērš uzmanība, kad cilvēks izvēlas apdrošināšanu? „Pirmais – apskatīties izņēmumus, jo apdrošinātāji saka: mēs apdrošinām pret to, to, to. Bet tur vienmēr ir kāds izņēmums. Un vienmēr ir kaut kādi kaut kādi skaitļi, kuriem jāpievērš uzmanība. Un tie skaitļi ir tas, ar ko apdrošinātāji arī konkurē. Piemēram, kāds vētru definē no 18 kilometriem stundā vai no metriem sekundē, kad apdrošināšana ieslēdzās. Kādam tas skaitlis ir 21 metrs sekundē vēja stiprums. Tās ir atšķirības,” skaidro Jānis Abašins. „Par šiem pašiem nelaimīgajiem plūdiem: kādam apdrošinātājam ir segti tikai plūdi no upes, kāds apdrošinātājs saka, nē, es sedzu arī tos plūdus, kas ir no lietavām. Tā kā šie izņēmumi ir pamatlieta, ar ko vajadzētu sākt. Paskatīties, pret kādiem riskiem es gribu apdrošināties, kādi riski man ir aktuāli.” „Piemēram, ja es dzīvoju privātmājā, varbūt, ka mani neinteresē, teiksim, kaut kāds trubu plīšanas risks, ja man tur kaut kas notiek, tas nodara skādi tikai sev. Daudzdzīvokļu mājā, es teiktu, šī trubu plīšana, ņemot vērā mūsu dzīvojamā fonda stāvokli, gandrīz obligāts risks. Pirmais – paskatāmies, pret kādiem riskiem mums ir vērts apdrošināt īpašumu,” turpina Jānis Abašins. Viņš norāda, ka klasiski ir trīs risku bloki: uguns un dabas stihijas „slapjais bloks” – cauruļu plīšana, ūdeņi, kanalizācija un apkure; trešais bloks ir kriminālais bloks, kas ir attiecīgi zādzības. „Es teiktu, ka vislielākās nelaimes klasiski, protams, ir no uguns. No tā ir jāuzmanās visvairāk. Uguns un daba. No trubām tā skāde parasti nav liela, bet tās ir biežāk, īpaši daudzdzīvokļu namos. Kriminālais, trešais bloks, to paskatāmies, vai mūsu mājās, vismaz no mūsu viedokļa, ir kaut kas zogams,” norāda Jānis Abašins. „Pirmais izvēlamies riskus, otrais, aiz šiem riskiem paskatāmies izņēmumus. Kādi ir šie izņēmumi, lai nebūtu pārpratumu. Un gandrīz pats pēdējais ir, paskatīsimies, protams, arī prēmiju jeb cenu. Bet tas ir pēdējais, nevis tā, ka pirmais paskatāmies cenu un paņemam lētāko.” „Jāsaprot viens - ja OCTA transporta līdzekļiem ir obligātais apdrošināšanas veids, kas ir definēts likuma visā Eiropā, tur apdrošinātāji pārdod visi vienādus pīrādziņus, tad īpašuma apdrošināšana vai nelaimes gadījuma apdrošināšana, vai brīvprātīgā mašīnu KASKO apdrošināšana - tie nav vienādi pīrādziņi. Tie pīrādziņi ar dažādu pildījumu, katram savs. Paskatāmies drusciņ to pildījumu,” skaidro Jānis Abašins. „Tas labums ir, ka katram apdrošinātājam, katram produktam ir šis pamatinformācijas dokuments, kur uz vienas A4 jeb pusotras A4 lapas pamatlietas ir uzrakstīts. Nu izlasām vismaz to, tad jau būs daudz.”

Tällä viikolla tutkituun tietoon ja vankkaan kokemukseen pohjautuvaa keskustelua lihavuudesta, ylipainosta ja näihin vaikuttavista tekijöistä upean vieraan, lääketieteen tohtori Emilia Huvisen kanssa! Hyppää mukaan kuuntelemaan monipuolista, ihmisen kompleksia psykobiologiaa huomioivaa keskustelua tärkeästä aiheesta, ja oivalla mitkä ovat oikeasti tärkeimpiä asioita ottaa huomioon mikäli ylipaino on sinun tai läheisesi haaste.Ylipaino, lihavuus, painonpudotus… Todella latautuneita termejä joihin liittyy erittäin voimakkaita tunteita. Onko ylipaino edes ongelma? Jos on niin miksi, ja milloin? Ja kenen ongelma se on? Onko paino ja sen pudottaminen edes kovin hyvä tavoite? Mistä sitten pitäisi puhua, jos ei painosta, mikäli yksilö kärsii lihavuuden tai ylipainon haitoista? Mitkä ovat tekijöitä joihin yksilö itse voi aidosti vaikuttaa? Entä mihin asioihin yksilö ei voi itse vaikuttaa?Mistä ylipaino sitten aiheutuu? Geenit vai ympäristö vai tahdonvoima? Entä hormonit? Vai suolistobakteerit? Miten uni tähän vaikuttaa? Entä mikä, aika yllättäväkin tekijä, on useasti pysyvän painonhallinnan taustalla?Mitä ylipainolle tai lihavuudelle sitten voisi tehdä, mikäli se on omalla kohdalla merkityksellistä ja tervettä elämää rajoittava haaste?Emilia Huvinen on on erikoistunut naistentauteihin ja synnytyksiin. Hänen tutkimusuraansa on leimannut vahva kiinnostus lihavuuden, diabeteksen ja elintapojen tutkimukseen aina vuodesta 2008 lähtien. Viime vuosina hän on syventynyt erityisesti yhdistämään gynekologista osaamistaan naisen eri elämänvaiheissa ja hormonitoiminnassa tutkimustyöhönsä. Hän kohtaa viikoittain lihavuuteen liittyviä haasteita potilastyössään. Lisäksi Emilia on aktiivisesti mukana sekä kotimaassa että kansainvälisesti lihavuuden tutkimuksen ja hoidon parissa. Hän toimii Suomen lihavuustutkijat ry:n hallituksessa ja osallistuu kansainvälisiin asiantuntijaryhmiin, joissa pyritään määrittelemään lihavuuden hoidossa tärkeitä lopputuloksia ja muuttujia painon ohella. Emilia Huvisen “Paskat geenit; Uusin tieto ylipainon suistä ja sen hoidosta” -kirja ilmestyy tällä viikolla, joka luonnollisesti on keskustelun keskipisteessä.Hyppää mukaan kuuntelemaan tutkittuun tietoon ja laajaan kokemukseen pohjautuvaa keskustelua painon, kehonkoostumuksen ja lihavuuden psykologiasta ja fysiologiasta!Täällä kirja:https://www.minervakustannus.fi/kirjat/kirja.php?kirja=1913Seuraa Emiliaa linkedinissä tai instagramissa @dr.emiliahuvinenJa täällä tämä podissa mainittu timeshifter vuorotyön vuorokausirytmien hallintaan: https://www.timeshifter.com/the-shift-work-app

Nyt pureudutaan meidän ja Instaseuraajiemme paskojen säästövinkkien pariin! Näillä keinoilla saatat säästää joskus rahaa, mutta monesti menetät hermosi tai kaiken aikasi. Seurantaan IG:ssä: ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Raharesepti⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Jenna Mattila⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠ ⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠Sanna Latvala⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠⁠

“No pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: “Viņš patiesi ir pravietis!” Citi teica: “Viņš ir Kristus – Mesija!”.” (Jņ 7,40-41) “Kas man ir Jēzus? Kādu vietu Viņš ieņem manā dzīvē?” Šis ir ļoti personisks jautājums, ko Kristus uzdod arī katram no mums. Viena lieta ir zināt, ka Viņš bija Jēzus no Nācaretes; cita lieta ir ticēt, ka viņš ir “mans Kungs un mans Dievs.” Jēzus ne tikai māca, bet arī glābj. Viņš ne tikai fiziski dziedina, bet arī piedod grēkus. Viņš ne tikai atver aklajiem acis, bet arī garīgi augšāmceļ mirušos. Viņa sludinātais Vārds ne tikai informē, bet arī veido, ne tikai izskaidro, bet arī darbojas. “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Otrais virziens Dieva meklējumu ceļā ir saistīts ar to, ko Jēzus teica grieķiem, kuri gribēja Viņu redzēt. Jēzus uzreiz, nekavējoties izvirza augstas prasības. Viņš saka: kas grib Man sekot, tam tas jādara radikālā veidā. Ja meklēsim kompromisus, tad nekas nesanāks. Tāpat notiek arī mūsu ticības dzīvē. Dievu patiesi atrodam tad, kad pieņemam lēmumu būt ar Viņu gan priekos, gan bēdās. Diemžēl daudzi no mums gadiem ilgi nāk pie grēksūdzes ar vieniem un tiem pašiem grēkiem, un, lai gan mēs sakām, ka gribam atgriezties, tomēr darām ļoti maz, atstājot sev dažus ērtus grēkus. Bet Jēzus skaidri saka: “Ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirs, tas paliks viens.” Ticības dzīvē ir jāmirst grēkam un visām pārējām lietām, kas neatbilst Jēzus mācībai. Nesen kardināls Ranjero Kantalamessa vadīja gavēņa rekolekcijas Romas kūrijas darbiniekiem. Viņš norādīja, ka katram no mums ir kāds grēks, pie kura esam pieķērušies. Un pat tad, ja mēs tajā atzīstamies grēksūdzē, tomēr mūsos nav stingras apņemšanās, lai no tā atteiktos. Biogrāfiskā darbā “Atzīšanās” (Confessiones) svētais Augustīns raksta par savu cīņu, lai atbrīvotos no seksuāla grēka. Viņa dzīvē bija tāds brīdis, kad viņš lūdza Dievu, sakot: “Kungs, dāvā man šķīstību un atturību!” Bet kāda cita balss sacīja: “Bet ne tagad!” Tomēr pienāca brīdis, kad viņš pats sev sacīja: “Kāpēc tikai rīt, kāpēc ne tagad?” Viņš pats sev pateica: “Pietiek”, un tad jutās brīvs. Paskatīsimies uz savu dzīvi un izvērtēsim, vai mēs cīnāmies ar grēku un vai esam pieņēmuši lēmumu ierādīt Dievam pirmo vietu dzīvē? Kad Dievs ir mūsu dzīves centrā, tad viss kļūst iespējams. Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs

#Tuhannes - saagan seitsemännessä osassa nuori Tume ja vanhus Johannes sukeltavat syvälle elämän koukeroihin, arjen sattumuksiin ja kaikkeen siltä väliltä. Tässä jaksossa yappausta ei pysäytä mikään - aamusta iltaan, läpi naurun ja hämmästyksen. Alkaen rennolla introlla ja päivän kuulumisilla, tämä jakso vie kuulijat läpi pr-tapahtumien skenetysten, aikaisen nauhoitusajan mysteerin, Presidentinlinnan remontin kohahduttaviin yksityiskohtiin ja Mika Lintilän WhatsApp-viestien saloihin. Oletko koskaan miettinyt, mikä on paras tapa slidata DM:ään tai että "pitäiskö vielä yks juttu siit syyhyvoiteeesta?" Ei hätää, nämäkin aiheet pääsevät kaksikon syyniin. Sukellamme myös syvälle henkilökohtaisiin tarinoihin, kuten Tumen kohtaamisiin Kuluttajaviraston kanssa, Isac Elliotin viikkorahaan (joka ei mitenkään kyllä ole henkilökohtainen) ja päivän pääaiheeseen, joka on tottakai tutustua paremmin Tumeen ja Johannekseen! Kuulemme tarinoita lapsuuden viikkorahoista, outoja aasinsiltoja kotieläimiin ja Johanneksen Venäjältä tuoduista koirista. Eikä siinä vielä kaikki - tikusta asiaa revitään myös Kallion lukiosta, Johanneksen Teatterikorkeakouluun pyrkimisestä ja pääsemme nauttimaan Tumen extrapitkän monologin hänen 9-kohdan listan siivittämänä. Luvassa on myös "legendaarinen ohjelmaosio" täynnä paskoja julkkisjuoruja ja nopeita kysymyksiä aamurutiineista BIG MAITO CONSPIRACY. Tämä jakso on täynnä yllätyksiä, naurua, ja tietenkin, paljon "yappausta". Liity seuraamme matkalle, joka vie sinut syvemmälle Tumen ja Johanneksen maailmaan kuin koskaan aikaisemmin. Kiinnostaahan se! Vai kiinnostaako? (00:00:00) Intro yap (00:00:58) Johannes kysyy uudestaan kuulumisia (00:01:20) Mitä Johannekselle kuuluu? (00:01:35) Kävimme pr-tapahtumassa skenettämässä (00:02:38) Miksi nauhoitamme jo aamulla? (00:03:41) Presidentinlinnan 55milj. Euron remontti!!! (00:05:01) Mika Lintilän whatsapp-viestit (00:09:14) Parhaat tavat slaidaa DM (00:11:49) Heppamehun paluu (00:13:23) Tume VS Kuluttajavirasto-lore (00:18:13) Isac Elliotin viikkoraha (00:19:29) Päivän aihe: TUTUSTUTAAN! (00:19:45) Oliko meillä viikkorahaa? (00:20:25) Äiti lainasi Johanneksen rahat lomareissua varten (00:22:46) Todella outo aasinsilta kotieläimiin (00:23:05) Johanneksen venäjältä tuodut koirat (00:24:33) Tume ja kilpikonna (00:25:35) Hamsterit ja gerbiilit (00:27:01) Tume ja Kallion lukiossa opiskelu (00:29:19) Johannes ja Kallion lukioon haku (00:30:37) Tume pyytää anteeksi taiteilijoilta (00:31:01) Johannes ja Teatterikorkeakoulu (00:33:14) Takaisin Tumeen ja Kallion lukioon (ja tyttöihin) (00:33:48) Tume ja värikkäät vaatteet vaihtuivat mustaan (00:34:05) Tume ja Kallion lukion proggikset (00:35:02) Tumen ylppärit (00:35:24) Johanneksen ylppärit ja yllättävä bändi (00:37:19) Omilleen muutto (00:37:58) Johannes asui kadun miehen kanssa (00:40:16) Tumen kämppä (00:41:26) Tumen 9 juttua (00:41:42) 1. IBS-boy (00:45:58) 2. JääräPÄÄ (00:46:25) 3. Päähän on tullut osumaa (00:47:06) 4. Personality trait: Kitarisat on leikattu (00:48:46) 5. ja 6. Tume alkoi dokaa vast lukiossa ja oli sinisilmäinen (00:49:16) 7. Tumea ei harrastaminen kiinnostanut (00:50:08) 8. Tume on radikaali ajattelija (00:50:52) 9. Eiku narsisti (00:51:08) Johanneksen vuoro yappaa! (00:51:52) Johannes ja megazone (00:53:09) Johannes on TAPPAJA! (00:53:27) Tume ja real-life megazone (Intti) (00:53:54) Johannes ja huumeet (00:54:53) Johannes ja huumeet ja sikainfluenssa (00:56:17) Tumen kaveri ja huumeet (00:56:45) Johannes ja nuoruus ilman somea (00:58:18) Johannes kaupan kassalla (00:58:38) Johannes pääsi Summeriin (00:59:31) Johannes ja nepotismi-leffarooli (01:00:36) Johannes ja standup (01:01:19) Nopeet kyssärit, aamurutiinit jne. (01:01:58) BIG MAITO CONSPIRACY!! (01:02:58) Fine dining? (01:03:43) Nopeet kyssärit, aamu- vai iltaihminen? (01:04:22) Lisää nopeita kyssäreitä saa laittaa! (01:04:57) Legendaarinen ohjelmaosio: Teetkö säkin näin? (01:07:17) Legendaarinen ohjelmaosio: Paskat julkkisjuorut (01:14:05) Loppuläpät --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/tuhannes/message

Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: “Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?” Un Jēzus tiem sacīja: “Vai kāzu viesi var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kad viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs. Mt 9:14-15 Gavēnis un Līgavainis Šī Jāņa mācekļu saruna ar Jēzu notiek tieši pēc mielasta Mateja namā, kur farizeji uzbrūk Jēzum par to, ka Viņš ēd kopā ar grēciniekiem. Interesanti , ka Jāņa mācekļi novieto sevi vienā līmenī ar farizejiem gavēņa jautājumā: "mēs un farizeji". Abi divi ir Vecās Derības pārstāvji. Atbildot, Jēzus nosauc sevi par Līgavaini un līdz ar to norāda mums uz Jaunas Derības gavēņa izpratni, kas būtiski atšķiras no Vecās Derības likuma burta. Jēzus kā Līgavainis ir viens no iemīļotajiem tēliem gan Baznīcas tēvu, gan visu laiku Mistiķu rakstos. Kristus ir Baznīcas Līgavainis un arī katras dvēseles, ar kuru Viņš ir savienojās Kristības Sakramentā, Līgavainis. Šis tēls ir galvenā atslēga kristīgā gavēņa izpratnei. Pirmkārt, tas ir mīlestības attiecību konteksts. Kristīgā gavēņa būtība nav priekšrakstu izpildīšanā, kā tas ir bijis Vecajā Derībā. Gavēņa motivācija kristietim ir nevis kļūt pilnīgam un nevainojamam likuma priekšā, bet ilgas pēc vienotības ar Līgavaini. Tātad gavēņa centrā ir Kristus Persona un dzīvās attiecības ar Viņu. Laulība ir mīlestības pilna savienošanās, un viss kas traucē šai vienotībai atņem man Līgavaini. Gavēnis nozīmē ieklausīties viens Otrā un darīt to, kas patīk tam, kuru mīlu, kā arī nedarīt to, kas Viņam nepatīk. Otru svarīgu kristīgā gavēņa īpašību atklāj nākamais pants, kas diemžēl nav iekļauts šodienas lasījumā: neviens nešuj jaunu ielāpu uz vecām drēbēm un arī jaunu vīnu nelej vecajos traukos. Jaunās Derības gavēnis nav iedomājams bez Svētā Gara jaunā vīna. Ielietā mūsu sirdīs Svētā Gara mīlestība ir kristīgā gavēņa galvenais dzinējspēks. Apcerot šo fragmentu, apsēdīšos kopā ar Jēzu pie grēcinieku galda un uzdošu sev jautājumu: Kāda ir manu gavēņa apņemšanos motivācija - kļūt pilnīgākam, vai tuvoties Līgavainim? Paskatīšos Jēzum acīs un Viņam jautāšu: Jēzu, kas man traucē mīlēt? Jo skaidrs mērķis ļauj atrast attiecīgus līdzekļus. Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. Un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Kerromme teille upeasta TTK-livestudiosta ja tuomariston tulehtuneista väleistä. Saatte mielipiteemme uuden Sometähtien sinkkuelämää -kausien sinkuista. Temppareissa kukkii erään varatun epävarmuus ja ahdinko, eivätkä sinkkumiehet jätä kylmäksi tälläkään kaudella. Harlinsit avaavat meille seksielämäänsä ja unelmoimme heidän saapumisesta studioon. Selviytyjät aiheuttaa riitatilanteita välillemme.

“Basketstudijā 2+1” viesojās “sudraba komandas” – Latvijas U20 sieviešu izlases galvenais treneris Aigars Nerips. Runājām par: - piesardzību braucot uz čempionātu un dziedošo autobusu mājupceļā; - mērķiem un sapņiem; - kolektīva veidošanu un saliedēšanu; - lomu sadalījumu un līderu nobriešanu; - treneru stafeti; - talantu uzbrukumā un darba spējām aizsardzībā; - startā piedzīvoto zaudēju Beļģijai, kas finišā izkrita no A divīzijas; - nestabilitāti atsevišķās spēlēs un stabilo piecu uzvaru sēriju; - spēlētāju perspektīvām lielajā basketbolā. 59 minūtes par Latvijas U20 izlases sudraba medaļām, bet ne tikai. 

Kelpaako piste? -podcastin 19. jakso perkaa F-liigan karsintoja. Viikon toinen jakso on pyhitetty F-liigakarsinnoille. Jokainen ottelusarja perataan erikseen ja lisäksi otetaan pieni katsaus myös Inssi-Divarin karsintoihin. Kuulijapuhelut F-liigajoukkueisiin, kun Turusta vastaamaan saadaan Antti Hopeanaula ja EräViikingeistä Patrik Laitinen. Kelpaako piste? -podcast on yleisön pyynnöstä alkunsa saanut, Suomen toiseksi korkeinta sarjatasoa Divaria käsittelevä podcast. Vakiojäseninä toimii kolme Divarin pelaajaa, kukin eri joukkueista: Severi Hopsu SC Hawksista, Atte Silvennoinen Kirkkonummi Rangersista sekä Niklas Niemi M-Teamista yhdessä vaihtuvien vieraiden kanssa. Jakson tuotannosta on vastannut kolmikko itse. Löydät jakson myös Itunesista ja Spotifysta.

Ojāra Vācieša jubilejas gadā interesējamies, kā dzejnieka memoriālais muzejs iecerējis uzrunāt savus apmeklētājus? Stāsta Ojāra Vācieša memoriāla muzeja vadītāja Ieva Ķīse un Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā muzeja izglītības programmu kuratore Solvita Lapiņa. "Ceļu uz Ojāra Vācieša 90. gadadienu aizsākām pagājušajā gadā viņa dzimšanas dienā novembrī, kad muzejā bija Ojāra Vācieša portretu izstāde un atmiņām par Ojāra Vācieša dvēselisko tēlu," stāsta Ieva Ķīse. Kā centrālais jubilejas gada projekts ir iecerēta izstāde par Ojāru Vācieti un Raini. Kas abiem kopīgs? "Viņi ir divi lieli dzejnieki, kas nenoliedzami ietekmējuši ne tiaki sava laika literatūru, bet sabiedrisko domu. Rainis ir ietekmējis Vācieti, viņam ir dažādas atmiņas, kā iepazinis Raini un kā tas izmainījis viņu. Vācietis ir Rainim veltījis dzejoli. Paskatīties uz šiem diviem lielajiem cilvēkiem - uz viņi saskares punktiem, paralēlēm, uz viņu pietiekami sarežģīto likteni un arī uz viņu vientulības sajūtu, kas abiem ir ārkārtīgi izteikta," atklāj Solvita Lapiņā. "Tāpēc iecerētās izstādes nosaukums ir "Viens", kas ir tāds kalnākāpēja tēla atveidojums." Izstādi domāts atklāt oktobrī divos muzejos vienlaicīgi - Ojāra Vācieša muzejā un Raiņa un Aspazijas mājā.  

Iesākam 2023. gadu ar blīkšķi un iepriekšējā gada klausītākās epizodes triloģiju. Paskatīsimies, kādas jaunas un dīvainas lietas ir parādījušās SS.lv. Bet pa priekš kāds jauns fakts. Lai labi klausās!

Cityn aamun tiistain läpät! - Paskat säästövinkit - VR:n netti - Lakimiesliitos nimisekoilu - Epäsuositut mielipiteet - Outoja tapoja

Šis ir raidījums par drošību un uzmanību. Proti, par viduslaikos iesākto un līdz pat 19. gadsimtam aktuālo grāmatu iezīmēšanu pret zagļu un citu ēnaini noskaņotu pilsētas iedzīvotāju nolūkiem. Kāpēc gan grāmatu vajadzētu kā speciāli aizsargāt un apzīmogot? Ir zināma ekslibra kultūra, taču tas ir pozitīvas lepošanās simbols. Biedinājuma vārdi grāmatu iekšlapās ir visas Eiropas fenomens, varētu sacīt, aizvēsturiskās signalizācijas variants, kurš apelē gan pie cilvēka sirdsapziņas, gan „Kas nav tavs, to neaiztiec”- tāds varētu būt viskodolīgākais formulējums, ar kuru potenciāli varētu sastapties garnadzis. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa, tā dēvētās, „provinences” jeb specierakstus grāmatu iekšlapās pētī ne pirmo dienu vien. Viņa stāsta par valodu, kādā biedinājuma ieraksti tapuši. “Sākotnēji tā, protams, ir universālā latīņu valoda. Laika gaitā valodas mainās, ieraksti tiek tulkoti un, kas ir pats jaukākais, ļoti bieži vai, drīzāk tagad būtu vērts teikt, visai reti ir atrodami ieraksti, kas ir ritmizēti pantos, ar atskaņām. Un sākotnējie latīņu pantiņi visai vienkāršā, ikdienišķā latīņu valodā kļūst par pantiņiem vācu vai angļu valodā. Tā ir universāla tradīcijā Eiropā, sākot no 13. gadsimta pilnīgi noteikti līdz pat 18. gadsimta beigām. Iezīmēt grāmatas īpašuma piederību, situāciju, kam kas pieder. Šī ir mana grāmata un, ja kāds to atrod, tas tas dod to atpakaļ. Tāds ir īstais vēstījums.” Pretzagļu ierakstu saturs, savukārt, liecina par kādu interesantu parādību, kā savijas piederības ieraksts (tas ir mans un man pieder) ar sargājošo, aizsardzības funkciju, lai grāmatas nenoklīst, nenomaldās dažādās dzīves situācijās. Dažādos Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas materiālos atrodami visai skarbi biedinājuma teksti. Taimiņa stāsta: “Ne tikai sargājoši, bet arī biedējoši ir šie vārdi – skarbi un nežēlīgi – un, ja tu to nozagsi, tad tu būtu zaglis, un tad tevi pakārs un tad tevi uzvilks kāķī aiz kakla, un tad tev kraukļi saknābs. Tiek draudēts šim zaglim, kas iemantos, kas iegūs, kas iekāros svešo grāmatu, ar ļoti nežēlīgu un ļoti apkaunojošu Viduslaiku sodu. Publisku sodu pie kāķa. Un te ir lielais jautājums - vai noziegums pret grāmatu un īpašumtiesībtiesību pārkāpums attiecībā pret grāmatu ir lielais vai mazais pārkāpums? Jāsecina, ka šie vārdi liecina - tas ir lielais pārkāpums, tas ir lielais zaglis, kas ir nozadzis grāmatu ar vērtību." Uģa Sildega lasīta sprediķa ieraksts veikts 2018. gada augustā Augsburgas ticības apliecības Rīgas luterāņu draudzē Anglikāņu baznīcā. Lasījumā pieminēti „divi kalni”, kas ir attiecīgi Gerazima un Ebala kalns, kuri atradās viens otram iepretim ar ieleju vidū. Ebreju tauta tika sadalīta divās nometnēs, katra uz sava kalna. No viena atskanēja svētību vārdi, no otra – lāstu vārdi. Tika uzslieti altāri un pienesti upuri, līdzīgi kā Sīnaja kalnā. Šajā epizodē ebreju tautas derība ar Dievu tiek slēgta vēlreiz, un Mozus jau ir tuvu savai aiziešanas stundai. Ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Gvido Straubi sarunājamies par grāmatas vērtības pārmaiņām laiku lokos. Svarīgi paturēt prātā, ka savulaik grāmata bija ļoti svarīgs informācijas resurss, ņemot vērā to, ka Viduslaikos informācijas aprite tomēr bija lēna un sporādiska. Šobrīd jau grāmatu uzskatām par kaut ko pašsaprotamu. Bet vai tā ir? “Man jau liekas, ka pēdējā laikā grāmata ir nedaudz atguvusi savu vērtību. [..] Šodien tomēr labām grāmatām cenas ir “skaistas”. Bet tā pirmā lieta - grāmata ir vērtība un tajā tiek ielikta diezgan "smuka" nauda. Paskatāmies, kur tad vēsturiski ir lielākie grāmatu krājumi - bagātu cilvēku, varētu teikt, izpriecai, hobijam vai arī [grāmatas] kā investīcijas." Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Komunikācijas darba nodaļas muzejpedagoģe, vēsturniece Irēna Strēle stāsta par likuma bardzību pret tā pārkāpējiem Viduslaiku Rīgā. Sarunājamies pie ekspozīcijas vitrīnas, kurā redzamas paliekas no šīs bardzības. “Ikviens cilvēks, arī kā šodien, mēģina ikvienu likumu apiet ar līkumu, un tas darbojās arī tajos laikos. Bija dažnedažādi sodi, ko noteica gan par zagšanu, gan melošanu – dažnedažādiem noziegumiem bija dažādi sodi. Ja viltojat ļoti daudz naudas, tad jums nocērt galvu, ja mazāk, tad varēja nocirst kreiso roku. Kāpēc tieši kreiso? Jo ar kreiso roku mēs pieturam naudas spiednīti, kurā ir iegravēta monēta viena puse un otra puse. Ja ir nocirsta kreisā roka, tad vairs nevar pieturēt šo spiednīti un nevar naudu viltot. Tāda bija sistēma,” stāsta Irēna Strēle. “Dokumentos ir minēts, ka Rātslaukumā atradās soda stabs, kur sodīja šos cilvēkus, un tas skaitījās tāds kā ātrs un ekskluzīvs veids, ja cilvēkam cirta galvu. Varētu teikt, ka tikai augstdzimušām personām veica šo eksekūciju. Ir pat dokumentos minēts, ka parastos zagļus parasti, ja sodīja ar nāvi, tad tā bija pakāršana. Un, ja šo cilvēku par kādiem nopelniem arī apžēloja, tas gan nenozīmēja, ka viņiem neizpildīs nāves sodu – apžēlošana vienkārši nozīmēja to, ka nevis pakāra, bet nocirta galvu." Kādus biedinājuma vārdus jūs rakstītu savām visvērtīgākajām personiskās bibliotēkas grāmatām, lai kādam neienāktu prātā to piesavināties sev?

Jätä takeaway kahvi ostamatta ja 9 muuta surkeaa säästöneuvoa á la mammat, olkaa hyvät! Köyhät kaalisopan keittoon ja risutalkoisiin. Nyt ei tuhlata, vaan laitetaan kukkaron nyörit kireämmälle ja pestään pyykkiä yösähkön aikaan.

Bailes ir sajūta, ko bieži nākas ikdienā dzirdēt no saviem klientiem, kā arī tas ir viens no virzošajiem spēkiem mūsu rīcībai vai arī neizlēmībai ikdienā. Bailes ir emocija, par ko gribas runāt arī šodienas kontekstā, kad sekojam līdzi kara situācijai tepat, netālu, kaimiņos. Lai arī kādi notikumi ir attīstījušies šobrid pasaulē, pēdējo mēnesi intensīvi, kā arī šos pēdējos divus gadus, kad bijām pandēmijas ielenkti, tagad arī kara un neskaidrības ielenkti mūs pavada sajūtas par kurām šodien vēlos ar jums runāt un tās ir bailes. Kuram gan nav nācies piedzīvot to stindzinošo sajūtu, kad gribas mukt, būt paralizētam vai aiz bailēm uzbrukt, tikt ātri no šīs sajūtas prom? Kādam iespējams ir nācies aiz bailēm saslimt, cits no rīta nevar piecelties un doties uz darbu, atvērt epastu vai saņemties kādai svarīgai sapulcei.Paskatīsimies mazliet tuvāk - kas tad ir bailes, kas ar mums notiek baiļu brīdī, kā bailes saprast un pieņemt?Uz šo sarunu aicināju sev iemīļota podkāsta "Runāt ar Gintu" autori, psiholoģi, psihoterapijas speciālisti un supervaizori ar vairāk kā 25 gadu pieredzi - Gintu Ratnieci. 

Nyt on aika katsoa peiliin! Mitä kauheuksia Riikka ja Katariina ovat tehneet miehille. Kuka on jättänyt miehen ystävänpäivänä ja kuka pussaili exän kaveria? Miksi naisetkaan eivät osaa puhua omista tunteistaan? Jaksossa keskuttelaan myös pettämisestä sekä avoimesta suhteesta. Syyniin pääsevät myös Karita Mattilan erottiinen fantasia twiitti! Onko suomalaiset naiset sittenkin eläimellisiä seksipetoja? Lisäksi ollaan jälleen kadonneen jäljille, sillä nyt hukassa on Chekkonen? Onko Cheek shamaani vai vain espoonlaistunut eläkeläinen?

Nekrietni domājošie sevī sacīja: “Uzbruksim no visām pusēm taisnīgajam, jo viņš mums nav derīgs! Viņš pretojas mūsu darbiem, pārmet mums grēkus pret Likumu un atgādina mums mūsu ieradumu kļūdas. Viņš apgalvo, ka pazīstot Dievu, un sevi sauc par Dieva bērnu! Viņš ir kļuvis par apsūdzību mūsu nodomiem. Mums ir neciešami viņu pat uzlūkot, jo viņa dzīve nelīdzinās citām un atšķirīgi ir viņa ceļi. Viņš mūs uzskata par atkritumiem un atturas no mūsu ceļiem kā no netīrības. Taisnīgo pēdējās lietas viņš teic esam svētīgas un lepojas, ka viņa tēvs esot Dievs. Paskatīsimies, vai viņa vārdi ir patiesi, pārbaudīsim, kas būs, viņam aizejot bojā. Jo, ja viņš patiešām ir Dieva bērns, Dievs viņam palīdzēs un viņu atbrīvos no pretinieku rokām. Papētīsim viņu ar ņirgām un mocībām, lai uzzinātu viņa lēnprātību un pārbaudītu viņa pacietību. Pazudināsim viņu kaunpilnā nāvē, jo saskaņā ar viņa vārdiem viņam nākšot glābiņš!” Tā viņi domāja, bet maldījās, jo viņus darīja aklus pašu ļaunums. Un viņi neizprata Dieva noslēpumus, negaidīja atlīdzību par svētumu un nenovērtēja neaptraipītu dvēseļu godu. /Gudr 2, 1a.12-22/ Kā lai dzīvo saskaņā ar Dieva vārdu? Gudrības grāmatas vārdi vēlreiz apstiprina to pieredzi, kas gūta kopš laika sākuma un turpinās arī šodien: dzīve saskaņā ar patiesību, taisnību, žēlsirdību un mieru negarantē dzīvi mierā, kas ir visu mīlēta un cienīta. Gluži pretēji. Ikdienā šķiet, ka pārsvaru ņem ļaunie, viltīgie, negodīgie, kas tiecas pēc tā, lai mēs nerēķinātos ar vērtībām, kas ļauj nodrošināt taisnīgumu. Dzīvot godīgi, kas ir saskaņā ar Dieva nodomu, ir drosmīga izvēle: vienīgā, kas ļauj mums nodrošināt Dieva klātbūtni un kopā ar viņu būvēt Viņa Valstību. Taču tā ir izvēle, kas var novest līdz nāvei: ļaunums, diktatūra, fanātisms un reliģiskais fundamentālisms mēdz iznīcināt tos, kas mīl taisnīgumu. Pat Jēzus, runājot skaidri, patiesībā varenajos rosina nodomu viņu ieslodzīt un iznīcināt. Varam droši apgalvot, ka Dievs pieļauj Viņu turpināt nogalināt visos laikos. Daudzi Viņu nogalina savā dvēselē. Līdz ar to viņi vēlas Viņu nogalināt arī citu dvēselēs, īpaši to dvēselēs, kas ir vājāki par pašiem. Viņi izmet Kristu no publiskās telpas, kuru viņi vēlētos padarīt par uzvaras vietu tiem, kas ir bezdievīgi un pretojas Dievam. No kurienes šis naids pret Dievu? Daži, bet tikai daži, tā reaģē savas nožēlojamās kalpības ļaunumam pret cilvēkiem dēļ, kas nav īpaši lielāki par sevi. Citi, būdami naidīgi pret Dievu, cenšas apslāpēt sirdsapziņas balsi, kas atgādina par to grēkiem. Vēl citi pauž savu patiesi velnišķo nostāju tā dēļ, ka viņi paši nav Dievs. Un Dievs? Ja viņš tiek nogalināts vairāk nekā vienu reizi, tad tikai tāpēc, ka viņš pats to pieļauj. Atcerēsimies, ka cilvēki daudzkārt gribēja nogalināt Jēzu. Bet viņi to nogalināja tikai tad, kad Dievs tam piekrita. Lielais gavēnis ir laiks, kad mācāmies ļaut Kristum dzīvot, ļaut dzīvībai uzvarēt nāvi. Kā tu tuvojies Dievam? Ar kādiem lēmumiem tu esi vairojis Dieva klātbūtni? Vai esi gatavs Dievā ieguldīt savu cerību?

No 25. janvāra publiskās vietās drīkstēs lietot tikai medicīniskās maskas vai ne zemākas klases kā FFP2 respiratorus bez vārsta, otrdien lēma valdība. Skolēni no 7 līdz 12 gadu vecuma visur varēs turpināt vilkt valsts nodrošinātās auduma maskas. "Maska nav brīnumnūjiņa, tas viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, kas jāveic vienlaicīgi," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Viņš atzīst, ka cilvēki ir noguruši no sasprindzinājuma, ko rada vīrusa klātbūtne. "Es arī neesmu sajūsmā par iespēju staigāt ar respiratoru, bet ir jāsaņemas, jo janvār beigas un februāra sākums neiezīmējas rožains," atzīst Ivars Vanadziņš. Viņš arī norāda, ka maskas ir viens no daudzajiem piesardzības pasākumiem, tapat svarīga ir arī distancēšanās, attālinātais darbs, telpu vēdināšana, tie ir efektīvi pasākumi ne tikai pret Covid-19, bet arī gripu un citiem vīrusiem. Rīgas Tehniskās universitātes profesore Inga Dāboliņa norāda, ka tie pat ir primāri pasākumi, kam jāpievērš uzmanība: ja es varu neiet, neeju. Tad nebūs jādiskutē, cik ērta vai neērta ir kāda maska. Bet izvēloties respiratoru, ir svarīgi saprast, vai tas labi der. "Galvenā nianse ir, vai mums der vai neder tas respirators. Ja tas ir ar CE atzīmi un atbilstošs standartam, primārais, ko varam darīt kā lietotājs, apskatīties, vai der. Tajā brīdī, kad esam gatavi pirkt respiratoru, nenopērkam daudz, bet vairākus un dažādus, lai paskatītos. Respiratori ir dažādas formas, atbilstoši dažādām sejas formām. Paskatāmies, kurš patika labāk un to pērku vairāk, lai lietotu plašāk," skaidro Inga Dāboliņa. "Ir ļoti daudz atsauksmju, ka man ir garāks deguns, man neder, nepiekļāvās vaigiem vai virs deguma izveidojās jumtiņš, tajā brīdī mēs vairs sevi nepasargājam. Tas piegulums, tā piekļāvība ir svarīga." Medicīniskā maska ir vienreiz lietojams izstrādājums. "Respiratora dzīves ilgumu nosaka tas, vai paliek netīrs. Bet pats būtiskākais, to nosaka tas, vai respiratora poras ir pilnas, vai filtrs strādā. Saudzīgi lietojot, pareizi glabājot, nevazājot pa netīrām rokām, noņemot aiz saitītēm, ieliekot papīra vai auduma maisiņā, varētu valkāt vairākas reizes, mierīgi 1-2 dienas," atzīst Ivars Vanadziņš. "Zaļās jostas" pārstāve Laima Kubliņa skaidro, kā pareizi rīkoties ar izlietotajām maskām.  "Lai arī maska ir izgatavota no dažādu slāņu sintētiska materiāla, ko tautā sauc par plastmasu, maskas nav klasificējamas kā pārstrādei vai šķirošanai piemēroti atkritumi. izlietotās sejas maskas  nedrīkst izmest dalītās vākšanas konteinerā, kas paredzēts šķirotajiem atkritumiem.Tās ir sadzīves atkritumu vienības, kas jāizmet parastajā sadzīves atkritumu konteinerā," norāda Laima Kubliņa. "Maska ir viegla un labi lido pa gaisu, tāpēc papilduzdevums ir veikt divas darbības: pirmā, cilpiņas, kas iestrādātas maskā, vajadzētu pārgriezt, jo brīdi, kad maska būs noglabāta poligonā, lai tajās nesapinās putni. Otrs, parūpēties, lai maska tiešām nonāk atkritumu konteinerā, lai neaizlido pa gaisu, kad to nākamā reizē atver vai iztukšo. Mūsu uzdevums rūpēties, lai maskas nogādātu uz atkritumu poligonu droši, lai tās nenonāktu vidē," turpina Laima Kubliņa.

Par Signi Meirāni no storyaboutfood.com uzzināju pirms vairākiem gadiem, kad dažādi klienti, runājot par tiem, kurus pozitīvā nozīmē apskauž, ik pa laikam pieminēja viņas vārdu. Man teica, ka viņa dara tik interesantu darbu. Braukā pa pasauli, garšīgi un skaisti gatavo, izglīto citus ēšanas mākslā, raksta vienu grāmatu pēc otras, turklāt – tik glaunas un garšīgas, veido superīgus raidījumus un rakstus žurnālos, turklāt lieliski izskatās, viņas bildes ir kā saldējums, ko gribas nolaizīt, un vispār – viņa dzīvo pa smuko. Tad svaiņa plauktā pamanīju vienu no Signes izdotajām pavārgrāmatām un viņas žurnālus. Izpētīju. Nu, tiešām, pa smuko. Paskatījos, ko Signe dara sociālajos medijos un ieraudzīju sievieti ar izturību, stipru mugurkaulu, baudāmu gaumi un apbrīnojamu darba kultūru, turklāt – darošu savu darbu divās valodās. Nu patīk man, ka cilvēks iet pāri robežām, kuras citus apstādina. Aicināju viņu uz sarunu par to, ko nozīmē darīt savu aizraušanos un aicinājumu. Ko tas maksā, ko tas dod, ar ko jārēķinās. Manuprāt, tā ir saruna, kas daudziem sava sapņu darba meklētājiem palīdzēs šo to ieraudzīt ar skaidrāku skatu, lai drošāk un pamatīgāk ietu savu ceļu.Sarunā pieminētā informācija ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:8:01 Dārzs kā terapeits un meditācijas vieta17:29 Kam sanāk tērēties visvairāk, lai dzīvotu ar baudu21:04 Kurā brīdī ēdiens kļuva par ienākumu avotu32:25 Dzīves skola veidojot “Četras sezonas”41:56 Par darbu paralēli divās valodās46:58 Kā tapa projekts WEEK.END.EATS, un kādas mācības tas atnesa57:21 Sniegt atbalstu otram – cik viegli vai grūti tas ir1:11:14 Kāds ir grāmatas tapšanas process, un par ko būs Signes Meirānes 13.grāmata1:17:04 Kādas kvalitātes Signe ir spējusi ieaudzināt savās meitās1:27:04 Par cilvēku nepatīkamām piezīmēm internetā1:41:52 Influencera darba aizkulises – ilūzijas pret realitāti2:04:15 Praktiski ieteikumi, kā saņemties darīt

Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis Pieņemas spēkā putnu rudens pārlidojumi. Uz sauszemes un ūdeņiem nav vietu, ko tajā vai citā diennakts laikā nešķērsotu putnu ceļi. Tie ved arī gar cilvēku mītnēm – kā nomaļām viensētām, tā cauri valstu galvaspilsētām. Te nu daudzi no spārnotajiem ceļotājiem diemžēl arī paliek. Pēkšņi un pavisam. It kā nejaušās sadursmēs pret māju logiem. Pret ēku stikla fasādēm. Vai nu nositas uzreiz, vai apdulluši guļ zemē, kamēr tos savāc kaķi vai – retākos gadījumos – gādīgi cilvēki. Taču pat izdzīvojušam un vēlāk atžirgušam putnam tāda galvas trauma var izrādīties liktenīga. Tas notiek tik bieži, ka reti kurš no mums nav saskāries ar kādu līdzīgu gadījumu. Tik bieži, ka problēmas kopējos apmērus ir grūti aptvert pat zinātniekiem. Amerikas Savienotajās Valstīs pētnieki ir novērtējuši, ka tur ik gadu sadursmēs ar ēkām bojā aiziet līdz vienam miljardam putnu. Tātad - līdz trīs reizēm pārsniedzot ASV iedzīvotāju kopējo skaitu. Putnu sadursmes ar stiklu ierindo starp pašiem izplatītākajiem bojāejas iemesliem, ko izraisījuši mākslīgi, cilvēka radīti apstākļi. Līdzās, piemēram, neskaitāmiem miljoniem nabaga putnu, ko nogalina brīvsolī palaisti mājas kaķi. Kāpēc stikls ir tik nāvējošs? Sliktākie ir gadījumi, kad logi kā spogulis atstaro āra ainavu – dārzu, apstādījumus un debesis. Tad putni šo robežu vispār nesaskata un spoguļattēlu uztver kā lidojuma telpas turpinājumu. Līdzīgi var būt ar neaizsegtiem logiem telpu apjomos, kam cauri stikliem pretējā pusē redzams āra vides turpinājums. Tādi logi putnus nāvējoši maldina. Labā ziņa ir tā, ka šos nelāgos riskus var mazināt. Izvēloties jaunus logus, var atteikties no izteikti atspoguļojošiem pārklājumiem. Esošajiem logiem biežāk var aizvilkt aizkarus vai aizvērt žalūzijas. Retāk izmantotām būvēm izcils risinājums ir slēģi logu ārpusē. Arvien biežāku pielietojumu gūst logu uzlīmes ar putnu siluetiem vai cilvēka acij caurspīdīgas ultravioleto gaismu atstarojošas uzlīmes. Vai UV marķieri. Putni redz arī UV spektrā un saskata pat tādus dekorus, kas mums šķiet nemanāmi. Kopumā te var izpausties patiesi radoši. Galvenais ir apzināties riska vietas, īpaši tur, kur jau agrāk manītas putnu sadursmes ar logiem. Paskatīties putna acīm no ārpuses un padomāt, kā šo telpas ilūziju pārveidot sev un lidoņiem pieņemamā veidā. Esmu to mēģinājis mājās pats, un šķiet, ka tas darbojas tīri labi.

Sākot ar telefona aplikāciju, kas brīdina par sastrēgumu ceļā uz darbu, beidzot ar lieliem satelītu attēliem, kas norāda uz plūdiem vai plašiem savvaļas ugunsgrēkiem. Mūsu ikdiena paiet roku rokā ar tehnoloģijām, kas ļauj paskatīties uz Zemi un mūsu vietu tajā no agrāk neiedomājamiem skatu punktiem. Iespēja tik precīzi kartēt un izzināt vietas, kur pat cilvēkam nav iespējas spert savu kāju, ir tikai mūsdienās. Par ģeoinformātiku raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Universitātes (LU)  Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Ģeomorfoloģijas un ģeomātikas katedras vadītājs Aivars Markots un šīs pašas fakultātes doktorants un Lauku atbalsta dienesta ģeogrāfiskās informācijas sistēmas speciālists Harijs Ijabs. Mērniecības un kartēšanas instrumenti pēdējās desmitgadēs ir strauji mainījušies. Mūsdienās visa dzīve speciālistiem šajā jomā notiek daļēji telefonā vai caur datoru. Telpiskos datus palīdz iegūt arī droni. "Ja agrāk iztēlojāmies kartogrāfu kā cilvēku, kas pats staigā gar upēm un zīmē uz papīra un mēra visu, šobrīd esam attīstījušies tik tālu, ka Ģeogrāfiskās informātikas aģentūra izmanto mašīnmācīšanās algoritmus, kas paši atrod vajadzīgās lietas uzņemtajā attēlā un cilvēkam pat vairs nav jāzīmē karte, to uzzīmē dators un cilvēks tikai pielabo, jo ir lietas, ko algoritmi palaiž garām," skaidro Harijs Ijabs. "Varētu teikt, ka manuālais darbs sarūk, bet intelektuālais darbs pieaug šajā jomā." "Ģeoinformātika attīstījās tieši ar vajadzību apstrādāt telpiskos datus, pirmām kārtām, mežsaimniecībā. Tagad izmantojam ģeoinformātiku praktiski visās jomās, arī noziedznieku ķeršanā," bilst Aivars Markots. Pēdējās desmitgades laikā mašīnmācīšanas ir sākusi uzvaras gājienu un tas paver starpdisciplināras iespējas. "Ģeoinformātikas speciālists ir hibrīds, tas ir cilvēks, kurš ir pa pusei dabas bērns, pa pusei tehnikas entuziasts," norāda Harijs Ijabs. Ir jāorientējas dabā un jābūt IT speciālistam, tad cilvēks var sevi saukt par ģeoinformātikas speciālistu. "Datoriķis, ja nepazīst dabu, viņam ir pagrūti saprast to, ko vajadzētu un kādā virzienā grib iet mēs, ģeogrāfi. Ģeogrāfam jāspēj izvirzīt idejas un vajadzības, tad kopā ar datorspeciālistiem. Reizēm arī viens bez otra aiztiek, bet labāks ir komandas darbs," atzīst Aivars Markots. IT speciālists var kļūt par ģeoinformātikas speciālistu, jo puse izglītības jau ir, bet dabas procesi būs jāapgūst, ko no satelītiem saņemtie signāli "Nevar visu iegūt, datoru paliekot zem spilvena, ir daudz jāmācās vienā jomā un otrā, kad saliekam kopā, veidojas jauni produkti, idejas un virzieni, kur izmantot," tā Aivars Markots.

Jaunums no Aspire - Zelos 3 komplekts ar Zelos 3 modu un Nautilus 3 tanku. Nu tad ko... Paskatīsimies,kas tur ir jauns. ;)

“Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām” - grāmatā apkopoti 102 mākslas manifesti, kas tapuši 20. un 21. gadsimtā. Paskatīties uz mākslas attīstību caur Manifestu prizmu un iespējams, sameklēt arī filmu „Manifests”, kurā Keita Blanšeta, iejūtoties atšķirīgos mūsdienu tēlos, lasa slavenu manifesui tekstus – to visu varētu rosināt grāmatas „Manifests” lasīšana. Kā mainījies manifestu saturs un sabiedrības domāšanas formas pēdējos divos gadsimtos, Kultūras rondo pārrunājam ar izlases sastādītāju literatūrzinātnieku un dzejnieku Arti Ostupu un mākslas zinātnieci Stellu Pelši. Iedvesma šādam izdevumam Artim Ostupam radusies, kad apmeklējis Berlīnē izstādi jeb video instalāciju “Manifests”. Tā pamazām radusies ideja veidot grāmatu, ja reiz manifests kā izpausmes forma arī mūsdienās ir interesanta māksliniekiem. Ostups vērtē, ka grāmata varēja būt divas vai trīs reizes biezāka, bet to sastādot, svarīgi bijuši vismaz trīs principi: viens princips atlasīt hrestomātiskus tekstus, kam bijusi plaša ietekme mākslā un kultūrā, tāpat skatījies, lai manifesta teksts pats par sevi būtu kā mākslas darbs. Trešais princips - parādīt saistību starp manifestiem, īpaši tas attiecas uz avangarda manifestiem. Vēl arī svarīgi šķitis, parādīt manifesta attīstību pēckara pasaulē, jo 20. gadsimta otrās puses manifesti atšķiras no 20. gadsimta sākuma manifestiem. Grāmatu ievada virkne vēsturiskajam avangardam – futūrismam, dadaismam, supremātismam, konstruktīvismam un sirreālismam – piederīgu tekstu, kurus var uzskatīt par manifesta kā unikāla literāra žanra sākumu: F. T. Marineti “Futūrisma dibināšana un manifests”, Valentīnas de Senpuānas “Sievietes-futūristes manifests”, Hugo Balla “Manifests dadaistu pirmajam vakaram”, Olgas Rozanovas “Kubisms. Futūrisms. Supremātisms”, Andrē Bretona “Sirreālisma manifests” u. c. Grāmatu “Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām” izdevis apgāds “Neputns”.

Vuoden ensimmäisen Retkiradion aiheena on ”paskat kelit, töissä ja harrastuksissa”. Aiheesta on keskustelemassa kuvaaja/ohjaaja Jesse Jokinen. Ohjelmassa jutellaan talviajan ulkoiluharrastuksista huonoilla ilmoilla ja käydään läpi kelien vaatimukset pukeutumisessa. Retkiradion juontavat tuttuun tyyliin Anikó Lehtinen ja Joppe Ranta.

23. oktobrī izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” Lielajā zālē notiks mākslinieku Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras performance “Pret traģisko sienu / Against the Tragic Wall”, kuras rezultātā taps izstāde ar jaunradītiem mākslas objektiem. Performance “Pret traģisko sienu” un Mārtina Lutera Kinga runa, kas teikta verdzības atcelšanas simtgades gadskārtā 1963.gadā, ir centrālais motīvs gaidāmajā Danielas Vētras un Artūra Virtmaņa izstādē, kura ir iecerēta, kā procesa turpinājums performancei. Ar abiem māksliniekiem saruna Kultūras Rondo. "Daniela met šķēpus, izdejo aso intensīvo deju. Es esmu, kurš raksta tekstu. Es zīmēju tekstu. Teksts tā ikoniskā frāze “I have a dream”. Šis darbs ir kaut kas, kas nepastāv. Mums ir sapnis, ka radīsies darbs. Tā jēdziskā daļa ir pa sapņiem, par cerībām," atklāj Artūrs Virtmanis. "Arī pretstats tam, kas notiek, ja viena cilvēka sapnis varbūt ir otra cilvēka murgs. Kā vari izsvērt tās darbības, pat tās, ko cilvēks veic domājot, ka tas ir kaut kā laba vārdā, nes arī to smago pusi tam visam. Tāpēc spēlējamies ar šo Mārtina Lutera Kinga runu, tajā pašā laikā ar āriju veltītu Lenijai Rīfenštālei. Tur ir divi pretstat, divi sapņi. Katram savs iznākums," papildina Daniela Vētra. Viņa arī min, ka darbs ir viņu abu ar Artūru Virtmani sapnis, vīzija, ka atvieglos cilvēkiem ar to kādu samilzušu sajūtu, bet varbūt tas ir šovbizness. "Šķēpi atstāj rētas, tie ir kā darbība, tie ir sapņi. Ja varētu visu cilvēces vēsturi salikt uz audekla, tas būtu ļoti saplosīts, retains, arī krāšņs, bet plaisu pilns audekls," vērtē Dainēla Vētra. "Mana loma ir būt cilvēku centinam, darbībai. (..) Es esmu darbība, Artūrs ir tas sapnis, viņš ir tas tīrais es ticu, apmāti ticu. Es apmāti daru. Linards Kalniņš, kas dzied, ir kā ziņu komentētājs. Paskatās uz to visu un izsaka viedokli, ar lielu devu ironijas un Bufona estētiku, kas pasmejas par vidi apkārt, ne sevi. Mēs esam diezgan tīra, impulsīva cilvēka daba," turpina Daniēla Vētra. Artūrs Virtmanis norāda, ka viņu performancē interesē trīs elementu klātbūtne: aktīvais fiziskais elements, teksta elements, skaņa un skats no malas. "Tads interesants hibrīds," piebilst Artūrs Virtmanis. Abu pasaules pieredzi un atzinību guvušo mākslinieku performance vēstīs par šķietami pretējiem impulsiem, kas veido radīšanas un destrukcijas ciklus gan indivīda dziļi personīgā, eksistenciālā līmenī, gan ārējās mijiedarbībās ar sabiedrību kopumā. Iedvesmojoties no Mārtina Lutera Kinga leģendārās runas, kas teikta verdzības atcelšanas simtagades gadskārtā 1963. gadā, šīs performances un izstādes centrālais motīvs būs tās citāts “I have a dream”, kas no vizuāli iespaidīga, dinamiska performances procesa pārtaps par grafisku, entropisku instalāciju, kas vēlāk būs vērojama izstādē ar šīs performances norises dokumentāciju. Performanci veidos gan šova un farsa cienīgi elementi ar labu devu ironijas, gan neprognozējama un fiziski smaga repetatīva darbība, kurā dzimuma lomas būs mainītas un objekts ar darbību kļūs par sabiedrības spoguli. Performanci veidos instalāciju mākslinieks Artūrs Virtmanis, Daniela Vētra, mūziķis Linards Kalniņš, kā arī DJ Monsta un Rīgas Doma kora skolas audzēknis Olivers Veldre.

Šī gada Dzejas dienu laikā Liepājā, tika atvērts Lauras Andersones pirmais dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup”. Krājumā – pēdējo desmit gadu laikā tapuši dzejoļi, un stāsts par dzejnieces Lauras Andersones tapšanu, pa daļai ir arī stāsts par Liepājas rosīgo literāro vidi. “meitiņa skatās augšup/ upei ir rāma gultne/ upei ir siltākais sāns/meitiņa skatās augšup/ upē iekritis vārds/ zem akmeņiem palikts klusums.“ Kopš 2011. gada Liepājas Universitātē izveidota maģistra studiju programma “Rakstniecības studijas”, Liepājā ir sava Latvijas Rakstnieku savienības nodaļa, kurzemniekiem ir pašiem sava Raiņa dzimšanas diena – Kurzemes dzejas dienu programma, Kurzemes Prozas lasījumi, sava literārā balva “Krasta ļaudis”. Šķiet, ka vēl pirms pāris gadiem pastāvējusī problēma, ka ārpus Rīgas izdotās grāmatas pārējo Latviju gluži fiziski nesasniedz, paliek ārpus literārām balvām un festivāliem, vismaz Kurzemē, vairs nav problēma. Pirmais, kas atstāj iespaidu, ir tikšanās vieta – Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu un mākslas fakultāte. Arī sestdienā pietiekami rosīga vieta, te ir brīvpieejas datori, plaukti ar lasīšanai paņemamām grāmatām. Paskatīties, kas jauns, ienāk rakstniecības programmu jau beigušais, lepns sava pirmā nesen iznākušā romāna autors Ēriks Vilsons. Linda Zulmane, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas, arī Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, vedina uz mājīgu telpu augšstāvā, kas ir Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas telpa, kur Liepājas rakstošie sanāk kopā, strādā pie projektiem. Lauras Andresones dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup” ir viens no šādiem projektiem. “Meitiņa skatās augšup” ir kopdarbs. Krājuma redaktores Janas Egles, mākslinieks ir dzejnieces dzīvesbiedrs Mārtiņš Andersons, un, protams, Linda Zulmane. Laura Andersone ir beigusi Liepājas Universitāti, apguvusi latviešu valodas un literatūras, kā arī angļu valodas pasniedzēja specialitāti. Mācījusies arī Rakstnieku savienības literārajā akadēmijā, apgūstot dzejas rakstīšanu pie Andra Akmentiņa. Dzejas grāmatas “Meitiņa skatās augšup” redaktore ir dzejniece, dziesminiece, rakstniece Jana Egle. Viņas atbildība bija Lauras Andersones dzejas Visumā atrast tēmu pirmajam dzejoļu krājumam.

Pamēģināsim pārtīt Wismec R80 Mesh coil. Paskatīsimies kas sanāks. ;)

Aiheena muun muassa Sofia Belorf, James Bond laskuvarjohyppykurssilla, Clint Eastwood, Dune, kauppakeskusvartijat, paskat pihalle sähkömyyjistä -tekniikka sekä Timothée Chalamet ostamassa pipoa ja porkkanaa.

Mūzikas namā „Daile” aprīlī gaidāms jaundarbs – aktiera Kaspara Znotiņa un ģitārista Kaspara Zemīša saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai”. Šobrīd piedāvājam jums iespēju attālināti piedalīties tā mēģinājumā. Johans Sebastians Bahs un Uldis Bērziņš, Augustins Barioss un Pēters Brūveris, Eitors Villa Lobušs un Uldis Leinerts. Viens no lielajiem dižajiem komponistu vidū, Latīņamerikas komponistu zelta repertuārs ģitārai un Latvijas dzejnieku 20. gadsimta otrās puses perioda smeldzes un ironijas poēzija – šādu savienojumu ir gatavi piedāvāt aktieris Kaspars Znotiņš un ģitārists Kaspars Zemītis sarunā skaņdarbos un dzejoļos „Motīvs balsij un ģitārai”. "Jau agrāk biju pamanījis, ka Ulda Bērziņa dzejā tiek pieminēts tāds Leinerts. Vairāki dzejoļi ir, kur parādās varonis uzvārdā Leinerts. Bērziņš kaut kad bija teicis, ka tas ir dzejnieks. Paskatījos, kas tas īsti ir par dzejnieku. Pirmkārt, izlasīju viņa dzejoļu krājumu "Gaisma".  Tas tieši trāpīja tai noskaņai, kuru iztēlojos gandrīz kā ideālo dzeju. Tā ir tā netveramā viela, kur nav nekāda sabiedriska vēstījuma. Skaidrs, ka tā sāpe atnāk. Viņa tur ir," stāstu par topošo iestudējumu aizsāk aktieris Kaspars Znotiņš.  Šī ir subjektīva, aktiera veidota dzejoļu izlase.  Kaspars Zemītis izvēlējies Johana Sebastiana Baha, Augustina Bariosa, Eitora Villa Lobuša un savus skaņdarbus izrādei.  "Man šis caurviju motīvs pašam mūzikai droši vien nav. Šeit Znotiņš ļoti veiksmīgi, lasot kopā dzeju, ļāva man izvēlēties kaut ko no tā, ko es jūtu, ko es, skatot cauri izvēlētos dzejoļus, sajutu, ka šeit man ir noteikti jāliek iekšā kaut kāds trakums, šeit ir pēkšņi dzejā ārprātīgs trakums, un es jūtu, ka viena Baha prelūdija to visu noliek pie vietas," mūzikas izvēli raksturo Kaspars Zemītis. "Viņi ir bijuši ļoti dažādi. Par Bahu droši vien lielākā daļa pasaules teiks, ka tas nu gan bija komponists, kas spēja pieskarties dievišķajam vai parādīt savā mūzikā dievišķo. Taču arī visi šie latviešu dzejnieki, kas šeit ir salikti kopā, manuprāt, ir spējuši ieraudzīt un aprakstīt šo dievišķo jeb šo sapni un dievišķo ideālu, neskatoties uz to, kā katram dzīvē ir gājis." bilst Zemītis. "Ceru, ka mums izdosies izstāstīt šo stāstu, ka tev nav obligāti jābūt baltas gaismas apspīdētām, lai sajustu šo dievišķo pieskārienu. To var sajust gan caur mūziku, gan caur dzeju, un to var sajust arī caur to, kā mēs spēlējam, kā mēs lasām, kā mēs dzirdam šo mūziku un dzeju," turpina mūziķis. Saruna skaņdarbos un dzejoļos “Motīvs balsij un ģitārai” mūzikas namā „Daile” – no 9. aprīļa.

Lietuvos valstybės atkūrimo dienos proga, vasario 17 dieną Lietuvos muzikos ir teatro akademijoje pirmą kartą bus teikiama M. K. Čiurlionio stipendija-paskata jauniesiems kūrėjams. LRT KLASIKOS studijoje viešės Stipendijos iniciatorius, M. K. Čiurlionio draugijos pirmininkas Saulius Valius ir LMTA Viešųjų ryšių skyriaus vedėja Beata Baublinskienė, atskleisiantys, kodėl ir kaip buvo sumanyta ši stipendija. Antroje laidos dalyje – nuo Mirellos Freni meilės muzikai – iki meilės tematikos kūrinių skirtingiems instrumentams.Ved. Gerūta Griniūtė.

Kolektīva saliedēšana – tas ir lielisks veids, kā uzlabot savstarpējo komunikāciju, spēcināt motivāciju un produktivitāti, apzināties savas un arī kolēģu stiprās un vājās puses. Par to, kā saliedēt kolektīvu un ko tas dod efektīvam darbam, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Baltijas Psihologu asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis Caics un Rīgas Tehniskās universitātes Humanitārā institūta direktore, psiholoģijas doktore, asociētā profesore Airisa Šteinberga. Jānis Caics norāda, ka, veidojot koleltīvu, daudz ir atkarīgs no vadītāja. „Bieži runā, ka svarīga vadītāja harizma, pietrūkst vadītāju ar harizmu, kas sapulcēs labus cilvēkus, iedvesmos viņus, izvirzīs mērķus un tos sasniegs. Un komanda strādās ne tikai dažus mēnešus, pat vairākus gadu kopā, augs un attīstīsies,” uzskata Jānis Caics. „Vadītājam jāaug kopā ar kolektīvu, ja tas nenotiek grūti ir cilvēkiem un arī pašam vadītajam.” Kolektīva saliedēšanas pasākumi jāorganizē pēc vajadzības un nepieciešamības, ja redz, ka darbs neiet vajadzīgajā virzienā. Jānis Caics skaidro, ka harizmātisks līderis var izmantot dažādus paņēmienus, lai cilvēki pēc iespējas ilgāk arī strādātu kopā. Viņš norāda, ka komandas saliedēšanai labi noder neformāli pasākumi ārpus darba, kur cilvēki daudz citādāk atveras un tas ļauj arī kādos dzīves grūtākos brīžos rast atbalstu kolektīvā. Airisa Šteinberga atzīst, ka personāla atlasē lielu uzsvaru liek uz profesionālajām kompetencēm, bet arvien būtiskākas strādājot kolektīvā, ir arī sociālās un personīgas prasmes. „Kādreiz bija tendence jautāt, vai jums ir ģimene un ģimenes cilvēkus labāk neizvēlēties, uzskatot, ka bērni slimos un citas problēmas, līdz ar to nebūs labi darbinieki. Tas mainās, jo cilvēks, kurš ir rūpējies par bērniem, spēs labāk veikt arī darba pienākumus, viņam ir labākas plānošanas prasmes, spēja izvirzīt uzdevumus un prioritātes, ar lielāku pacietību. Jaunās māmiņas un tēti nav sliktākie darbinieki, varbūt pat labāki,” vērtē Airisa Šteinberga. Viņa arī skaidro, ka neiedomājamies šajā kontekstā, ka attiecību veidošana, bērnu audzināšana prasa attīstīt komunikatīvas kompetences, kas darba vietā tās var gan palīdzēt, gan traucēt labvēlīgas vides izveidei. „Laba darba vide ir tur, kur cilvēki cits citam uzticas un tas notiek trīs līmeņos – vārdi, emocijas un rīcības. Ja sakrīt visi trīs līmeņi, cilvēki jūtas saprasti un viņus saprot. Nelabvēlīgā vide veidojas, ka nesaprot cilvēkus, ka komunikāciju sajauc, vārdus nedzird, sajūt emocijas. Viss kā sniega bumba veļas un neviens vairs nejūtas labi," uzskata Airisa Šteinberga. Airisa Šteinberga rosina padomāt par emocijām un šobrīd, kad mūsu dzīves vide ir droša, nevajadzētu mākslīgi veidot nedrošu vidi, esot dusmīgam, piesieties par niekiem, konkurēt, kur to nevajag, bet darīt kopā. Paskatīties uz pozitīvajām emocijām vairāk, kas arī otram var radīt prieku, nosaukt vārdā to. Tā var arī labvēlīgāku gaisotni radīt darbā. Ja kolektīvā ir pieņemts sveikt kolēģus dzimšanas dienās, Jānis Caics atzīst, ka „ir svarīgi, lai tas būtu cilvēcisks pasākums, nevis ķeksītim, tik sametam naudiņu, iedodam, neskatoties acīs , un nav pozitīvā turpinājuma”.

Tuvojas „Labo darbu nedēļa”, šogad tā norisināsies no 7. līdz 13.oktobrim. Tās laikā sniegt palīdzību līdzcilvēkiem aicināti visi Latvijas iedzīvotāji. Kas ir labie darbi un kā vairot palīdzēšanas kultūru, raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja, kosmētiķe Laura Lāne-Lībiete, kura piedalās akcijā un ar kolēģēm sniedz kosmētikas procedūras īpašo bērnu mammām, un z/s "Dimzēni" saimnieks, vērtībizglītības skolotājs Edgars Svētiņš, kurš saņēmis palīdzību pēc ugunsnelaimes saimniecībā. “Katram ir iekšā vēlme darīt labo darbu, vajag tik parādīt iespēju un nedaudz pamudināt,” vērtē Edgars Svētiņš. “Paskatīties, ko varu dot ar tīru sirdi, ar prieku, nedomājot, ko saņems pretī. Ja sajūt vēlmi palīdzēt, nevajag sevi mierināt, ko nu es, arī mazā lietiņa, ko tu vari dot, ir tas, kas kādam ir nepieciešams tajā brīdī,” uzskata Laura Lāne-Lībiete. "Labie darbi var būt ļoti dažādi, vajag tikai paskatīties apkārt, nepaiet garām tam, kam palīdzība vajadzīga. Varbūt tā ir apkārtnes sakopšana, varbūt doties palīgā sakopt dzīvnieku patversmi, var apciemot seniorus, var doties uz sociālās aprūpes centriem vai bērnu namiem, vai arī vienkārši pateikt labu vārdu kaimiņam," skaidro Ilze Skuja. "Labo darbu nedēļa" ir kā aizsākums labo darbu darīšanai, cilvēks saprot, ka var atlicināt laiku stundu nedēļā vai mēnesī nav grūti. "Labo darbu nedēļas" rīkotāji aicina reģistrēt labos darbu reģistrēt akcijas mājaslapā, tāpat palīdzēsim.lv mājaslapā var iesūtīt lūgumus un norādes, kur vajadzīga palīdzība.

Dažāda lieluma protesta akcijas, iedzīvotāju gatavība mainīt savu dzīvesveidu, uzņēmumu vēlme iedzīvināt dažādas ilgtspējas stratēģijas - šie un vēl daudzi citi piemēri parāda, ka cilvēki apzinās, cik svarīgi ir uzņemties atbildību par vidi un dabu, kuras daļa esam. Taču stāsta par sabiedrības vides apziņas veidošanos vēsture ir pavisam nesena. Raidījuma otrajā daļā runājam par to, kā cilvēku attieksmi pret vidi mainīja iespēja palūkoties uz mūsu planētu no Kosmosa. Taču pirms skaidrot visu laiku ietekmīgākās fotogrāfijas fenomenu - Zemes lēktu virs Mēness, pievēršamies vēl kādai skaistai parādībai, ko vērts tvert fotomirkļos -  skaidrojam, kā dzīt pēdas ziemeļblāzmām. Ar ziemeļblāzmu ir gandrīz tāpat kā ar sēņu ražu rudenī - teju katram sociālo tīklo vietnēs ir vēlme padižoties un salīdzināt, kam iznākušas skaistākas fotogrāfijas. Ziemeļblāzmas gadījumā gan katru gadu atrādīt savu fotoveikumu iespējams nebūs, jo šī dabas parādība tiešā veidā saistīta ar Saules aktivitāti. Ja Saule ir mierīga, tad ziemeļblāzma ir retāka parādība. Kā ziemeļu gaisma debesīs veidojas un kā to labāk nofotografēt, to noskaidroja Mariona Baltkalne, bet Ziemeļblāzmas veidošanās mehānismu skaidroja Latvijas Universitātes Muzeja eksperts un Astronomijas institūta pētnieks Ilgonis Vilks. Savukārt par iespējām iemūžināt šo parādību ar tehniskiem paņēmieniem dalījās dabas fotogrāfs Jānis Šatrovskis. Raidījumā piedalās filozofs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Praktiskās filzofijas katedras docents Artis Svece un Suntažu observatorijas īpašniece un portāla "StarsSpace" redaktore Anna Gintere.

Pētījumu dati rāda, ka no alkohola lietošanas dzīves laikā atturējušies tikai 4-7% Latvijas iedzīvotāju, bet tas nenozīmē, ka visi pamēģinājušie ir kļuvuši alkohola atkarīgi. 20% pieaugušo no tiem, kas ir pamēģinājuši alkoholu, to nelieto, vai to dara ļoti reti. Sieviešu vidū to, kas nelieto, ir  vairāk, nekā starp vīriešiem.Tomēr alkoholiķu mums netrūkst. Kad un kā mēs kļūstam no alkohola atkarīgi, kā to pamanīt un kā rīkoties, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē psihoterapeite Benita Griškeviča, Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Landsmane un stiliste Žanna Dubska. Šobrīd Pasaules veselības organizācijas eksperti izvairās lietot rekomendācijas, cik daudz lietot alkoholu ir droši. Iepriekš visas rekomendācijas izstrādātas, domājot par veselu cilvēku. Taču katrs gadījums ir individuāls, cilvēks, kurš lasa, kurš domā, pats sapratīs, kāda personība viņš ir un kādas ir viņa riska robežas. Var dzert, lai justu prieku, lai kaut ko sāktu just. Var domāt, kas personībā pietrūkst un vielas un procesi var kļūt par aizstājēju trūkstošajam. Tālāk veidojas ieradums, sāc ar kaut ko nedaudz un jo biežāk to dari, jo lielāku devu vēlies lietot, jo iepriekšējā nedod vēlamo labsajūtu. Tā sākas apburtais loks. Ja nepamani, attīstās atkarības pazīmes un pakāpeniski veidojas atkarības. Par alkoholu stāsta, ka tas nav veselīgi, bet Žanna Dubska aicina popularizēt uzskatu, ka nelietot alkoholu ir moderni un stilīgi. Šķiet, ka cilvēkiem doma par alkohola nelietošanu vispār ir biedējoša, bet var taču pamēģināt arī ballītē dzert tikai ūdeni! Paskatīties uz sevi no malas cilvēks var, kamēr nav slims, kad alkohola lietošana ir tik bieža, ka sekas sāk ietekmēt domāšanu, tad vairs nevar.. Nav iespējams likvidēt visas atkarības pazīmes, viena no tām ir tieksme jeb vēlēšanās lietot. Sākotnēji to ir iespējams pārvarēt. Vēlāk cilvēks nespēj pretoties tieksmei un lieto alkoholu. Tā ir galvenā problēma, kas bieži nosaka impulsīvo rīcību un arī to, ka krīti atpakaļ lietošanā.  

Toimittajina Airi Saastamoinen ja Aleksi Pöytäkangas Puheenaiheita: nykyihmisten isot mahat, kyhmykutinan monet hoitokonstit, inhottavat tatuoinnit, turhanpäiväinen koira-ajokortti, näin nielet pillerin, kuka sen paskalain oikein keksi, työmarkkinatuen verotus, neuvoja Kemijokiyhtiön kalaston hoitajille, tunnelmia marjametsästä, ympäristöahdistusta ja kyseenalaista luonnonsuojelua, polemiikkia polttomoottoreista, sinilevistä lannoitetta, tuulipurjeita jäänmurtajiin, savolaiset ja helsinkiläiset, eikö loppujen lopuksi meillä ole asiat aika hyvin.

Time for sex talk! Tällä viikolla mimmit muistelevat huonoja panoja. Millaista on huono seksi? Mitkä ovat turn offeja sängyssä? Missä oudoissa paikoissa ja tilaisuuksissa kettu on käynyt kolossa?

Pahoittelut alatyylistä, mutta tämä asia vaatii kärjistystä! Paskat mittarit, valkopesu, hopealuoti, strategisen ajattelun laiskuus, datan huono arvostus, besservisserit (joita tunnustamme jaksossa itsekin olevamme)…jos haluat kuulla, mitä OIKEASTI ajattelemme, niin tämä on just sulle. Jakso on poikkeuksellisesti tehty autenttisessa ympäristössä eli olutravintolassa.

Keski-ikäiset, ja itse asiassa yhä nuoremmat, voivottelevat usein vuosien karttuessa sitä, että elämän "parhaat vuodet" ovat jo takana päin. Paskat!

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai 2018. gads bijis ļoti, ļoti aizņemts, taču arī panākumiem bagāts. Un darāmā bijis tik daudz... Viņas vaļasprieks un enerģijas uzkrāšanas veids ikdienā ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties. "Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, laikam vairs nav nozīmes," uzskata Inga, kura Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku: "Jo man tik ļoti tā pietrūkst, gribas tik daudz ko paspēt. Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik dauz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun, gan skriešana." Atgādināsim, ka Ingas Tropas izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī Dirty Deal Teatro šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī". "Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus. Man šis vārds gan ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Tas ir vairāku gadu darbības rezultāts, un bija sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei – bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms... Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet īsts galamērķis vēl redzams nav, nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties. Tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi, jāmāk ar cieņu tās pieņemt. Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.” Inga prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli. Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt. Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis. Šis gads ar galvu reibinošajiem panākumiem veidojies daudzu citu gadu darbības rezultātā. Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē Palladium, kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts. Pēc tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas. Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies." Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi “Trīs māsas” atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī." Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad – protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa. Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas. Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst. Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā." Vairāk un plašāk lasi šeit!

Sex, drugs & rock´n´roll – liittyykö yksikään noista sanoista enää artistiuteen? Viimeistään #MeToo -liike muutti artistien suhtautumisen irtoseksiin, vakavan päihdeongelman kanssa on mahdoton vastata yleisön nykyisiin vaatimuksiin ja rock´n´roll on melkeinpä kuollut. Rahan loppuminen musiikkiteollisuudessa on johtanut kovempaan kilpailuun ja se on poistanut rappion ja sekoilun. Pahoinvoinnille ei yksinkertaisesti ole enää tilaa tässä hyvinvointia ihannoivassa ajassa. Oman näkemyksensä aiheeseen antavat 90-luvulla Ibizan suurimmilla klubeilla soittanut DJ-stara Kaj Krister K sekä vampyyrirokkari Jussi 69. Toteutus: Jussi Heikelä, Miika Särmäkari, Jenni Lähteenmäki, Kimmo Saarelainen

Bērnu grāmatu ieteicējs. 32.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki spēlēs Bekijas Danielas "Loģiskās prāta spēles", mācīsies valstu karogus "Karogu uzlīmju grāmatā" un lasīs noslēpumaino Mērijas Poupas Osbornas stāstu "Pirāti saulrietā" no sērijas "Burvju namiņš kokā". Karogu uzlīmes VOLDIS:                      Karogi! Kur tu ņēmi tik daudz karogu, Burtu Princese? ZIRNEKLIS:                 Te jau var apmaldīties! Cik karogu te ir? PRINCESE:                180 dažādu valstu karogu no visas pasaules! Izmantojot šo KAROGU uzlīmju grāmatiņu, ko izdevis apgāds MADRIS, mēs varam iepazīt visu pasaules valstu karogus, to krāsas, zīmējumus un simboliku! VOLDIS:                      „Vai Tu zini, ka pareizo valsts formu var ieraudzīt tikai uz globusa? Uz kartes nav iespējams uzzīmēt valstis precīzi, jo zeme ir apaļa, bet kartes ir plakanas.” PRINCESE:                „Aptuveni 73% zemeslodes klāj ūdens. Apmēram 1/3 Zemes virsmas klāj Klusais okeāns. Pārējā zeme ir sadalīta 7 lielos kontinentos – Āzija, Āfrika, Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Antarktīda, Eiropa un Okeānija.” ZIRNEKLIS:                 Nekad neesmu dzirdējis par tādu kontinentu – Okeānija. PRINCESE:                Okeānija sastāv no ļoti daudzām Klusā okeāna salām. Austrāliju un Jaunzēlandi taču tu zini? ZIRNEKLIS:                 Dzirdētas.. PRINCESE:                Nu, re! Austrālija ir lielākā no Okeānijas salām, tāpēc arī visu kontinentu bieži mēdz saukt vienkārši par Austrāliju. Bet šajā grāmatiņā ir Okeānija.   Karogus lieto, lai sniegtu cilvēkiem informāciju. Katram karogam ir sava vēsture, un vērīgi izpētot tā krāsas, formu un simbolus, var daudz uzzināt par attiecīgo valsti. ZIRNEKLIS:                 Sākam līmēt uzlīmes?   Pirāti saulrietā ZIRNEKLIS:                 Tev jāsāk, Princesīt… nu, atceries… Džeks un Enija…  netālu no viņu mājas ir burvju namiņš kokā, kas abus bērnus mēdz ieraut neticamos piedzīvojumos… Es būšu Džeks, bet tu - Enija, mana māsa… PRINCESE:                Varam sākt! Voldi, lūdzu vēju un lietu… VOLDIS                       Lūdzu! PRINCESE:                “Brrr! – Enija nodrebinājās – šodien te nav diez cik omulīgi.” ZIRNEKLIS:                 „Džeks domāja tāpat. Namiņā bija pārāk auksts un mitrs.” PRINCESE:                „Vai redzi? – Enija norādīja uz atvērtu grāmatu kaktā. – Neatminos, ka šeit kāda grāmata būtu stāvējusi vaļā.” ZIRNEKLIS:                 „- Es arī ne!” PRINCESE:                „Paskat tik… liekas, tā ir brīnišķīga vieta! – viņa parādīja uzšķirto attēlu Džekam. Tājā bija redzama saulaina pludmale. Palmā sēdēja liels, zaļš papagailis. Zilā jūrā peldēja kuģis. Vēja brāzma iesvieda namiņā jaunu lietus šalti. Kaut es būtu tur, nevis šeit!” ZIRNEKLIS:                 „- Jā… bet kur tas ir TUR?”

Den stora summeringen av Masters. Dessutom: Wallén ställer till ballad.