Podcasts about debesu

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis. Debesu grāmata ir neliela apjoma pašdarināta grāmata, burtnīca vai atsevišķa papīra lapa, kuras saturā ir vēstīts par šā teksta dievišķu izcelsmi, t. i. – nonākšanu uz zemes no debesīm. Grāmata latviešu valodā senāk nozīmēja vēstuli, tad precīzāk tās būtu saucamas par debesu vēstulēm. Ir izdalāmi vairāki debesu grāmatu tipi – Miķeļa, Londonas, Ķeizara Kārļa, Grāfa Filipa grāmata u. c., ko nosaka saturs. Šīm grāmatām var būt vairākas daļas – 1) tiek uzskaitītas 42 gada nelaimīgās dienas, kurās neko jaunu nedrīkst uzsākt, piemēram, stādīt, laulāties, jo tad nesekmēsies. Šīs dienas tiek saistītas ar kādiem nelaimīgiem notikumiem, kas minēti Bībelē, tostarp no Jēzus dzīves; 2) tiek izstāstīts kāds no debesu grāmatu tipiem. Piemēram, Miķeļa grāmatā ir vēstīts, ka šī grāmata atrasta Osteinkā Triju ķēniņu dienā un to no debesīm nonesis eņģelis Miķelis, tā esot drukāta 1704. gadā. Citās iesūtītajās buramvārdu grāmatiņās Osteinkas vietā minēta Olterna, Osti klosteris, Osteina, Olšteina u. c. varianti, arī Londonas pilsēta jeb Londone. Tādēļ to nereti sauc arī par Londonas grāmatu. Otrs visai izplatīts tips ir Ķeizara Kārļa grāmata. Tās saturā vēstīts, ka 185. gadā šī grāmata atrasta uz Pestītāja kapa, un, kad ķeizars Kārlis „uzņēmis” franču zemi, to viņam dāvinājuši jeb šķiņķojuši. To ķeizars licis nodrukāt ar zelta burtiem. Šī grāmata pasargā no nāves, ievainojumiem, kā arī turama klāt, lai atvieglotu dzemdības un pasargātu bērnu. Gandrīz visās debesu grāmatās ir teikts, ka jāievēro svētās dienās nestrādāt, bet gan iet baznīcā, nebūt lepniem, dalīties ar nabagiem, nekrāt zeltu un sudrabu. Kas neievēros šos noteikumus, tie nekādu svētību nedabūs, bet tie, kuriem šī grāmata ir mājās, būs pasargāti no pērkona, uguns un ūdens briesmām, kā arī tie, kas to nēsās līdz, būs pasargāti no dažādiem ieročiem un netiks ievainoti. Debesu grāmatas latviešu vidū bija izplatītas jau 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz ar rakstītprasmes apguvi plašākā sabiedrībā buramvārdu grāmatiņas kļuva teju par modes lietu, ļaudis tās pārrakstīja cits no cita. Debesu grāmatu saturā minētie aizrādījumi, paredzamie sodi, kā arī glābšana no dažām briesmām un ieročiem padarīja tās par aizsardzības līdzekli no ugunsgrēka, zibens, ievainojumiem un citām nelaimēm. No Latvijas Kara muzeja krājuma zināms, ka arī Otrajā pasaules karā latviešu karavīriem bijušas līdzi Debesu grāmatas, sauktas arī par „Dieva vārdiem”, taču daļa no tām nākusi no kritušo karavīru personīgajām mantām.

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Mūsdienās par pašsaprotamu ir kļuvis apaļo gadskārtu kults, kas visbiežāk izceļ nozīmīgu personību dzimšanas jubilejas. Taču šoreiz pieskarsimies nevis cilvēku, bet dažu skaņdarbu apaļajām gadskārtām, kas rosina dziļākas pārdomas par radošo mākslinieku darba procesu. Par iedvesmas nozīmi un apstākļu sakritībām, par autobiogrāfisku faktu ietekmi uz mūziku un kompozīcijas dramaturģijas īpatnībām. Faktiski – par radošo psiholoģiju. Šogad jubilāra godā nonāk trīs Gustava Mālera (1860–1911) simfonijas: Otrā pabeigta pirms 130 gadiem (1894), Ceturtā intensīvi rakstīta pirms 125 gadiem (1899), bet Sestā šogad varētu atskatīties uz 120.gadskārtu (1904). Tātad caurmērā ik pēc divarpus gadiem Mālers laidis klajā pa jaunai simfonijai.   Te salīdzinājumam muzikologa Ludviga Kārkliņa vērojums par izcilāko latviešu simfoniķi Jāni Ivanovu (1906–1983), kurš ražīgākajā darbības periodā uz katru simfoniju esot patērējis vidēji vienu gadu un desmit mēnešus. Savukārt neparasti produktīvais soms Leifs Segerstams (1944–2024) mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē ik gadus priecēja klausītājus ar caurmērā 20 jaunām simfonijām, tiesa gan, visnotaļ neklasiskā, parasti aleatorā veidolā. Gustava Mālera Otrā, "Augšāmcelšanās simfonija", ir visilgāk tapusī no komponista darbiem – tā rakstīta veselus sešus gadus, paralēli risinot citus radošos projektus. Tā ir arī pirmā no viņa simfonijām, kurā iesaistās dziedātāju balsis – gluži kā L.van Bēthovena Devītajā, un vēlāk Mālers izmanto šādu efektu itin bieži. Tomēr ceļš līdz optimistiskā, himniski cildenā darba pilnestībai pašam autoram ir bijis garš, līkločains un pat ilgstošas, teju mokošas neskaidrības pilns. Simfonijas ideja par dvēseles nemirstības meklējumiem cieši izriet no Mālera personiskās pieredzes. Uzaudzis daudzbērnu ģimenē kā viens no vecākajiem, viņš sāpīgi pārdzīvoja vairāku brāļu un māsu nāvi bērnībā, vēlāk abu vecāku aiziešanu mūžībā viena gada laikā un jaunākā brāļa Oto, talantīga mūziķa, pašnāvību. Māleraprāt, dzimtās ebreju reliģijas sniegtie pēcnāves dzīves solījumi šķita paskopi, salīdzinājumā ar kristietību, kam jauneklis pārliecināti pievērsās Otrās simfonijas tapšanas laikā. Sākotnēji, drīz pēc Pirmās simfonijas pabeigšanas, Mālers bija radījis jaunu skici – viendaļīgu simfonisku poēmu, ko pats raksturojis kā "Pirmās simfonijas varoņa bēres". Tikai pēc laika šī mūzika kļūst par jaunās, Otrās, simfonijas pirmo daļu, un grandiozā cikla turpmākajā būvē iekļaujas vairāku Mālera dziesmu melodijas. Tomēr fināla vainagojums ilgstoši izpaliek kādas autora īpatnības dēļ – sacerot vērienīgus, filozofiskā vispārinājuma pilnus (un pat pārpilnus) darbus, īpaši to noslēgumdaļas, Māleram vitāli nepieciešams vārdisks satura konkretizējums, teksts, dzeja. Turklāt ne tādēļ, lai to visu vārdu pa vārdam akurāti iekļautu partitūrā izdziedāšanai, bet tikai savas iedvesmas verbālai rosināšanai. Ja šāda teksta nav, tad – radošais strupceļš... Atrisinošais impulss nāk negaidīti. Vecākā kolēģa, diriģenta un pianista Hansa Gvido fon Bīlova (1830–1894) bēru ceremonijā Mālers dzird kādu muzikāli mazpārliecinošu korāli, toties tā teksts viņu aizkustina teju satriecoši. Atradums, 18.gs.vācu dzejnieka Frīdriha Klopštoka (1724–1803) oda "Augšāmcelšanās" (1758) kļūst par atrisinošo vārdu Otrās simfonijas finālā, kur Mālers veikli papildina seno dzeju ar savām panteistiski ievirzītām vārsmām. Pilnīgi pretēja situācija teksta ziņā ir Gustava Mālera Ceturtajai simfonijai. Tās fināls, dziesma "Debesu dzīve" ar vācu tautas dzeju no slavenā krājuma "Zēna brīnumrags" (1808), sacerēta jau pirms pārējo simfonijas daļu tapšanas. Taču interesanti, ka šī dzidrā, tautiska naivisma manierē veidotā dziesma par nabadzīgu ļaužu bērna nonākšanu Paradīzes svētlaimē, sākotnēji bijusi iecerēta kā fināls iepriekšējai, Trešajai simfonijai, ļoti apjomīgam daudzdaļu ciklam, kas filozofiskā augšupejošā hierarhijā atspoguļo dažādas apziņas un dzīvotgribas formas – no primitīvākajām, raupji instinktīvām līdz sarežģītākajām, tīri garīgām. Trešās simfonijas sacerēšanas laikā tās strauji pieaugošo izmēru dēļ Māļers pieņēma lēmumu pabeigt ciklu ar vienu no vidējiem minētās hierarhijas līmeņiem, atstājot "Debesu dzīvi" par pamatu jaunai, nākamajai simfonijai. Gluži kā dārznieks, kurš kādam stādam nogriež galotnīti un veiksmīgi uzpotē to uz cita stumbra. Līdz ar to šīs simfonijas –Trešā un Ceturtā – satura ziņā faktiski veido diptihu, tēlainībā vienotu domu. Diemžēl abu opusu atskaņošanas praksē šāds diptiha modelis praktiski nav izplatīts, atstājot interesantu ideju novārtā. Vērienīgās Trešās un skercozi smalkās, paša Mālera par humoresku dēvētās Ceturtās simfonijas samērojums atsauc atmiņā vēl kādu komponista izteikumu, ko caurvij viņām raksturīgā pašironija: "Kad es rakstu katru kārtējo simfoniju, man sanāk dīvaini izplūdusi pārmērīga garuma kompozīcija. Bet, kad vienreiz gribu radīt maziņu simfonietu, tad sanāk normāla apjoma simfonija." Gustava Mālera Sestā simfonija attiecināma jau uz citu, vidējo daiļrades periodu, kad skaņradis ieguvis noturīgu slavu kā Vīnes Galma operas galvenais diriģents. Šī laikposma mūzikā viņš ir pārvarējis agrāko teksta nepieciešamību un sacer tīri instrumentālas simfonijas, kuru vēstījuma tonis šķiet salīdzinoši subjektīvāks. Sestās simfonijas traģiskais saturs kopumā sabalsojas ar vēlākajiem, mūža nogales darbiem, ilustratīvi tēlains ir Alpu govjuzvanu lietojums, interesantām beletristiskām leģendām apvīti spēcīgie āmura sitieni finālā, taču šoreiz uzmanību saista divu vidējo daļu secība četrdaļu cikla iekšienē. 18. gadsimtā tapušie klasiskās simfonijas uzbūves likumi paredz, ka otrajai ir jābūt lēnajai daļai, bet trešajai – kustīgai un motoriskai, menuetam vai vēlāk skerco. Tomēr virknē izcilu 19. gadsimta darbu, sākot jau ar Bēthovena Devīto simfoniju un turpinot ar romantiķiem, abas vidējās daļas pārliecinoši izskan pretējā sakārtojumā – vispirms skerco, tad lēnā daļa. Mālers, jau komponējot Sesto simfoniju, ir svārstījies attiecībā uz vidējo daļu secību, un šīs šaubas viņu nav atstājušas līdz mūža galam. Sestās simfonijas skerco – ekspansīvi dinamisks, ļauni smīnīgs, tuvs cikla malējo daļu tumšajai spriedzei. Lēnā daļa – kā gaiša ideālistiska atelpa vai dvēseliski spēcinoša atmiņu epizode starp dzīves cīņu teju neuzveicamajām gūzmām. Liktenis bija lēmis autoram diriģēt Sesto simfoniju trīs reizes, ieskaitot pirmatskaņojumu, kā arī iepazīt dažu kolēģu interpretācijas, un, šķiet, pēc katra atskaņojuma mūziķa apziņā uzplaiksnīja vēlme pārkārtot vidusdaļas pretēji tikko dzirdētajam. Liecības par to rodamas komponista atraitnes Almas Māleres (1879–1964) atmiņās un citos avotos. Rezultātā Sestā kļūst par vienīgo Mālera simfoniju ar mūžīgi mobilu formveidi – cik gan zīmīgi tas sasaucas ar mūsdienu postmodernajā mūzikā izplatītajām aleatorajām formām!

Raidījums "Mazie Jēzus draugi" svētku noskaņās 16.11.2024. plkst. 11:00 Tēma: Latvija - mana šīszemes dzimtene un Debesu Valstība - mana debesu dzimtene. Piedalās: Marks, Intars un Augusts. Raidījumu vada: Baiba Vilciņa.

Mākslinieka Ata Jākobsona izpētes centrā ir saskaņas meklēšana ar dabas ritmiem, vides apziņu un savu iekšējo balsi. Kultūras rondo par  izstādi  ”Debesu ķermeņi”, kuru viņš radījis, iedvesmojoties no dabā sastopamo frekvenču viļņu plūsmas novērojumu paraugiem, saruna ar ar Ati Jākobsonu un kuratori Annu Vilīti. Līdz 25. augustam izstāžu zālē "Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa" būs apskatāma Ata Jākobsona personālizstāde "Debess ķermeņi". Brūkot vecajai pasaulei un veļoties nospiedošai satraucošu ziņu lavīnai, daudzi no mums ir attapušies personīga nemiera, izsīkuma un disharmonijas ielenkumā. Mūsu maņas ir pieskaņojušās baiļpilnām tumsas sfērām. Tomēr, kā indivīdiem, mums piemīt spēja izvēlēties tās frekvences, ar kurām sinhronizējamies, tādējādi pievēršoties eksistences cerīgākajām šķautnēm un rotājot savas orbītas ar gaismu un cerību. Smalkā pasaules mikro un makro procesu saspēle atspoguļo fundamentālo saikni starp visām būtnēm. Mūsu iekšējie procesi ietekmē plašākus procesus. Būtiski apzināties, ka mūsu iekšējā disharmonija atbalsojas uz āru, ietekmējot gan kopienas, gan ekoloģisko īstenību. Ar vērīgu introspekciju un apzinātu pievēršanos konkrētajam mirklim varam attīstīt dziļāku saikni paši ar sevi un tiem neredzamajiem spēkiem, kas ietekmē mūsu realitāti. Šī apzinātā klātbūtne ļauj mums sajust esības smalkās nianses un virzīties savā ceļā skaidri un mērķtiecīgi.    Izstādē "Debess ķermeņi"* Atis Jākobsons apskata mūsu attiecības ar pasauli vibrāciju enerģijas līmenī un to novērojamajās izpausmes dabā, pievēršoties to fundamentālajai ietekmei uz cilvēka apziņu.  -- *Izstādes nosaukumu – angliski “Heaven's Bodies” – iedvesmojuši vārdi no Bjorkas dziesmas "Cosmogony" [Kosmogonija]. Šajā dziesmā māksliniece pārstāsta visuma radīšanas stāstus.

Kabatas izmēra pašgatavotas grāmatiņas vai mazas papīra lapiņas, kas varot pasargāt to nēsātāju no ļaunas acs. Debesu grāmatu tradīcija izplatīta daudzviet pasaulē, tās ceļojušas līdzi karavīriem kā amuleti vēl pat 20. gadsimta pasaules karos. Iepazīstam šo folkloras mantojumu kopā ar folkloristu Aigaru Lielbārdi, kura nesen tapušajā monogrāfijā, veltītā buramvārdiem, vieta atvēlēta arī šādiem neparastiem amuletiem. Nepaies ne mirklis, un būsim sasnieguši gada augstāko virsotni - vasaras saulgriežus. Šajā laikā mūsu senči īpaši piedomājuši par māju un lopu aizsardzību pret ļauniem gariem un Jāņos dedzinājuši ugunskurus mošķu aizbiedēšanai, tādā veidā sagaidot saullēktu. Tas viss  vēl priekšā, bet šodien paraudzīsimies uz dažādiem veidiem, kā senāk un joprojām cilvēki stiprinājuši sevi un savus tuvākos. Viena no šādām iespējām vairāku gadsimtu garumā bijusi debesu grāmatas - papīra lapiņas, uz kurām rakstīti gan buramvārdi, gan svēto rakstu vārdi. Kādos gadījumos lietoja debesu grāmatas un kā radies šāds nosaukums? Folklorists Aigars Lielbārdis būs mūsu viesis raidījuma otrajā daļā, tad noskaidrosim tuvāk. Mūsu senču aizsardzība pret dažāda veida ļaunumu Čūsku vārdi, pīlādzis pret lietuvēnu, sudraba lode pret raganām - par darbībām pret reālo un mītisko pasauli latviešu tautas ticējumos un ierašās stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime.  „Velnu ar svina lodi nevarot nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodi.” Tā skan viens no daudzajiem mūsu senču ticējumiem par dažādiem iedarbības līdzekļiem pret nevēlamām būtnēm gan no šīs, gan garu pasaules. Vārdi, priekšmeti vai dažādas darbības – visai plašs arsenāls, kas bija krājumā latviešiem, lai pasargātos no ļauna. Un kopā ar   LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi meklējam skaidrojumu šo vārdu un darbību lietošanai. Sandis Laime uzskata, ka daļa darbību ir visai racionāli pamatotas, piemēram, vampīru aizbaidīšanai ar ķiploku, vai tikšanai vaļā no vadātāja.    

Melnās pirts karstumā vispirms nāk ārā fiziskie netīrumi, pēc tam – emocionālās sāpes un traumas, ko nēsājam sevī. Ar mērķi caur pirts tvaikiem uzrunāt arī kino skatītājus igauņu režisore Anna Hints pirms septiņiem gadiem ķērās pie savas pirmās dokumentālās filmas, kas tagad kļuvusi par vienu no spožākajiem pēdējo gadu notikumiem Baltijas kino. Bet pašai režisorei filma „Melnās pirts māsība” kļuvusi arī par negaidītu dziedināšanas pieredzi. Filma nesen bija nominēta arī LUX Eiropas skatītāju balvai, un Briselē ar Annu Hints tikās Māra Rozenberga. „Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim,” tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta LUX filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. „Aitüma” setu un veru valodā nozīmē „Paldies”, paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi.   Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas „Melnās pirts māsība” beigās: „Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!” – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums.   Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā LUX balvu šogad saņēma vācu filma „Skolotāju istaba”, par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.

Stāsta ērģeļu meistars, Rīgas Doma ērģeļu pārraugs Viesturs Ilsums: Ielūkosimies Eberharda Frīdriha Valkera darbnīcā vēl kādu labu laiku pirms Rīgas Doma ērģeļu būves… [1] Valkers, projektējot ērģeles kādai Frankfurtes baznīcai, vēlējās iekļaut instrumenta reģistru paletē tolaik unikālu reģistru – Subbass 32'. (Iecerētas kā vaļējas koka stabules 32 pēdu jeb gandrīz 10 metru garumā). Pasūtītājs gan bija skeptisks par šāda reģistra labskanību, jo tobrīd vēl nebija zināms neviens gadījums, kad kādam tas būtu izdevies. Valkers tomēr nolēma ar savu labo vārdu riskēt un panāca to, ka Frankfurtes draudze piekrita šo stabuļu rindu iekļaut līgumā. Tomēr, uzsākot ērģeļu būvi, izrādījās, ka teorētiskie aprēķini milzīgo stabuļu izmēriem nedeva cerēto rezultātu. Lielākajām stabulēm bija sadzirdami vienīgi virstoņi, kuri ieskanējās gausi, nesteidzīgi un klusi. Cerētais tā arī nebija sadzirdams. Tā vietā nemuzikāla, draudīga šņākoņa. Valkers jau sajuta sev neraksturīgas šaubas par pārlieku drosmīgo ideju. Pārdomājot neveiksmi, viņš pat apsvēra domu, ka cilvēka dzirde vienkārši nespēj uztvert tik zemas frekvences skaņu. (Šis tonis jau arī nav tālu no cilvēka dzirdes spektra galējās robežas!) Par turpmāko uzzinām Valkera biogrāfa rakstītajā: „Kāds no Valkera darbnīcas mācekļiem, vēlēdamies uzsildīt līmi, piepildīja kamīnu ar sausām ēveļskaidām un aizdedzināja. Pēc mirkļa uguns skurstenī radīja spēcīgu vilkmi, un telpā kļuva dzirdama spēcīga, dunoša zemas frekvences skaņa, kas lika Valkeram pilnā balsī iesaukties: bet tas taču IR mans bass!!! Kad uguns bija apdzisusi, Valkers izmērīja skursteņa šķērsgriezuma laukumu. Viņš saprata, ka nav vis kļūdījies stabuļu šķērsgriezuma aprēķinos, bet gan korpusa sienu biezumā. Nekavējoties tika konstruēta eksperimentāla stabule ar dubultotu sienu biezumu. Rezultāts nelika vilties. Spēcīgi vibrējošais gaisa stabs, atrodot pienācīgu atbalstu biezajās stabuļu sienās, radīja pilnīgu, skaidru un stabilu toni. Skeptiski noskaņotajam pasūtītājam nu varēja teikt: 32 pēdu reģistrs ir gatavs! 50 gadus pēc šī notikuma noslēdzas arī Rīgas Doma ērģeļu būve. Arī šeit pie mums ir iebūvēts tas pats pedāļa reģistrs – Principalbass 32', kas vēlākajos gados jau ir Valkera firmas vizītkarte vairākās lielformāta ērģelēs. Rīgas Doma ērģeļu skanējums nepalika bez atbalss arī preses izdevumos. Zināmu apbrīnu par kompetenci ērģeļu jomā pelna 19. gs. mūzikas žurnālistika. "Rigasche Zeitung" (Nr. 48, 27.02.1884.) relīzē aprakstīti un vārdā saukti vairāki konkrēti reģistri, kuri lietoti Doma ērģelnieka Vilhelma Bergnera (jun.) koncertā, aptuveni mēnesi pēc Doma ērģeļu atklāšanas. Kā ārkārtīgi skaistas balsis raksturotas Vox Angelica jeb Eņģeļu balss un Vox Celeste jeb Debesu balss, kuras skanējušas klusi, maigi un pat trenētai ausij tikko dzirdami. Raksta autors gan šeit velta arī kritiku Bergnera izvēlei, jo esot bijis pārāk maz skanīgu epizožu. Savukārt Leipcigā izdotajā laikrakstā “Neue Zeitschrift für Musik” Lista skolnieks, ērģelnieks Aleksandrs Vilhelms Gotšalks ļoti sīki aprakstījis Rīgas Doma ērģeļu zemāko balsi Principalbass 32'. Pēc viņa aprēķiniem lielākās stabules tilpums ir 2000 litru. Jāpiebilst, ka zemākās stabules šķērsgriezums ir 50 x 60 cm, tā darināta no egles koka un ir gandrīz 10 metrus gara. Tātad tajā var ietilpt neliela izmēra cilvēks. Šie, protams, ir fakti, kuriem noteikti vajadzēja intriģēt 19. gs. lasītāju. Bet tāpat tie varētu būt interesanti arī mūsdienu klausītājam. [1] Johannes Fischer. Das Orgelbauergeschlecht Walcker. (32. lpp.)

Debesu valstība ir pielīdzināma ķēniņam, kas gribēja norēķināties ar saviem kalpiem. Kad viņš iesāka norēķinu, pie viņa tika atvests kāds, kas bija parādā desmit tūkstošus talentu. Tā kā viņam nebija ko samaksāt, kungs pavēlēja viņu pārdot līdz ar sievu un bērniem, un visu, kas viņam piederēja, un samaksāt. (Mt 18, 23-25) Kungs, vai tas ir par mani? Lai atlīdzinātu manu parādu Tev, būtu jāpārdod viss, kas man ir? Bet man nekas nepieder, esmu mūķene. Ja nu vienīgi mana kailā dzīvība.. tomēr pat tā nepieder man, Tu man to tikai aizdevi uz šīs dzīves laiku, lai saņemtu atkal atpakaļ. Ko tas nozīmē? To, ka esmu parādā Tev visu.. Jā, mēs zinām, ka ķēniņš vēlāk atlaiž parādu, jo kalps viņu karsti lūdz. Bet mēs zinām vēl vairāk. Zinām, ka mūsu parāds tiek atlaists, jo Kāds cits to samaksāja. Samaksāja pilnīgi, neatgriezeniski, Viņš to neatsauks nekad. Bet vai es spēšu to pieņemt? Pieņemt, ka Dievs manis dēļ atdeva Savu Dēlu šausmīgām ciešanām un nāvei, jo cilvēki nepieņēma Viņa atnākšanu, Debesu valstības sludināšanu. Pieņemt Viņa dzīves Upuri par maniem grēkiem. Atzīt, ka šis Upuris bija nepieciešams, ka manu grēku parāds citādi nevarētu tikt izdzēsts un man būtu jāmirst bez cerības uz mūžīgo dzīvi. Pieņemt, ka Dieva Mīlestība uz cilvēku tika atlīdzināta ar krusta nāvi. Ja es to pieņemšu, to noteikti sajutīs daudzi – visi, kurus uzskatu par saviem parādniekiem. Vismaz tie, ar kuriem eju kopā. Ja man izdosies ieiet Dieva Sirds “loģikā”, Viņa tēvišķās un mātišķās Sirds kustībā, kas labprātāk cieš pati (cik nu par Dievu var sacīt, ka Viņš cieš), nekā redz savu bērnu ciešam, pat ja pelnīti. Bet vai tad var piedot zīdaiņu sadedzināšanu, rīkļu pārgriešanu nevainīgiem cilvēkiem, sieviešu izvarošanu, svešu teritoriju iekarošanu? Man jau gribētos teikt, ka nevar. Bet Jēzus nāve pie krusta ir atbilde – gan man, gan tev. Atbilde uz visu – atbilde uz manu postu, uz cilvēces pagrimumu, uz mūsu nespēju mīlēt, jo mīlēt nozīmē dot, piedot. Bet ko varu darīt es, ja tā mīlēt vēl nespēju? Es sākšu ar pateicību. Par atlaisto parādu un par katru elpas vilcienu, ko esmu parādā Dievam. Pārdomas sagatavoja m. Estere

Šonedēļ Kaspars Zariņš uz sarunu aicinājis divas gleznotājas ar poētisku ievirzi – Madaru Gulbis, kuras rokrakstu veido abstrakta vizuālā valoda, spēcīgas krāsas, lieli formāti, un Ditu Lūsi, kura mīl gleznot reālas lietas un izvēlas pelēkos toņus plašā diapazonā. Bet viņām abām, kā uzzinām šajā sarunā, arī daudz kopīga. Abas nāk no mākslinieku vides, patīk strādāt dienas gaismā, abas ķeras pie darba tikai tad, ja ieguvušas pārliecību kā vīziju  un ideju realizēs. Raidījumā arī par sava pasaulsredzējuma noturēšanu, Rembrantu un rentgenattēliem, reālo un nosacīto, pirmsgleznošanas rituāliem, instinktu, koncentrēšanos, kopsakarībām un sievietes- mākslinieces pašapziņu. Madaras Gulbis (1969) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994- 1996), Mākslas maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1988-1994), Mākslas bakalaura grāds Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1980-1987) Izstādēs piedalās kopš 1993. gada. Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā  un citās  Latvijas pilsētās, Oslo, Helsinkos, Stokholmā, Hamburgā, Bonnā, Brēmenē, Frankfurtē, Štutgartē, Briselē, Lisabonā, Varšavā, Baku, Tallinā, Viļņā, Kairā, Seulā, Venēcijā. Sarīkotas 26 personālizstādes, no kurām jaunākā „Debesu sajūta” bija skatāma Mākslas telpā Aminori, Rīgā (11.12.23. - 02.02.24.) Ditas Lūses (1972) vizītkarte: Latvijas Mākslas Akadēmija (1994-1996), Mākslas Maģistra grāds Latvijas Mākslas Akadēmija (1990-1994), Mākslas bakalaura grāds ASV Viskonsīnas štata universitāte La Crosse, mākslas koledža (1991-1992) Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola (1982-1989)  Izstādēs piedalās kopš 1998. gada Darbi izstādīti personālizstādēs un grupu izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, Viļņā, Ņujorkā, Londonā, Venēcijā, Kremonā, Ļubļanā, Dubajā, Tokijā. Sarīkota 21 personālizstāde, no kurām jaunākā ir "Zūdošie laiki" Siguldas Devonā (27.01.24-02.03.24)      

Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tika sātana kārdināts; un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju, sludinādams Dieva valstības evaņģēliju. Un Viņš sacīja, ka laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam! Mk 1, 12- 15. Tūdaļ pēc Kristībām Gars “izmeta” Jēzu tuksnesī – tādā veidā var saprast grieķu tekstu. Pēc tā, kad Tēvs pasludināja Jēzu par mīļoto Dēlu, Viņš atradās nevis Debesu valstības paradīzē, bet tuksnesī. Tas, kuram kalpo eņģeļi un mežonīgie zvēri ļauj sevi glāstīt – līdzīgi Ādamam pirmatnējā paradīzē, gandrīz kā Isajas pravietojumā, bet ar vienu būtisku atšķirību - šīs pasaules tuksnesī. Kāpēc? Viņu, Tēva mīļoto Dēlu, Jauno Ādamu Gars “ izmeta” tuksnesī, lai tur meklētu un satiktu no paradīzes " izmestus" Dieva bērnus, kas iedzimtā grēka dēļ klaiņo pa šīs pasaules tuksnesī. Mums katram ir savs tuksnesis. Un katru Ādama bērnu agrāk vai vēlāk Gars izmet tuksnesī. Tas varbūt tādi dzīves brīži, kad liekas - viss ir nomiris. Kad dienas ir pelēkas, kad nav ne pacēluma, ne mierinājuma… Nav nekādu jūtu - ne sāpīgu, ne priecīgu… Liekas ka pati dzīves jēga ir pārvērtusies par bezjēdzīgo tuksnesi. Dažreiz tuksnesis ir smagāks par sāpēm, jo cilvēka dabai riebjas tukšums. Bet izrādās, ka arī šeit Viņš tevi gaida. Arī šeit Viņš ir iegājis un palicis – mūsu pasaules tuksnesī. Latvijas pelēkajā krāsā. Un kad Tu iegremdējies līdz pat savas dvēseles tukšuma dibenam, kur ir vistumšāk un vistukšāk, Tu satiec pēkšņi mīlošās acis: ”Jau sen tevi gaidīju šeit, tavā izkaltušajā dvēseles zemē, lai to pārvērstu par brīnišķīgo paradīzes dārzu, par manām debesīm. Mani neapmierina ne eņģeļu sniegta barība, ne tuksneša zvēru paklausīgi glāsti. Tikai viens man dod mierinājumu - Tava ticības nopūta, kad esam kopā tuksnesī un kad četrdesmit dienas liekas ka ilgst visu mūžu.” Kas ir manas dzīves tuksnesis? Kur manā dvēselē ir neapdzīvotās vietas, kurus nedz pats gribu redzēt, nedz Jēzum tās rādīt? Jēzu, lūdzu Tevi, iemājo manā tuksnesī, piesavini manus mežonīgus zvērus, pārvērt manu tukšumu Tavās Debesīs! Varbūt tieši tas nozīmē atgriezties un ticēt Labai Vēstij? Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.

Olli Jalonens ar kuģi brauc uz Svētās Helēnas salu, lai uzrakstītu kādu romānu, bet uzraksta pavisam ko citu - "Debesu lodi". Par zēnu Angusu, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet Haleja kungs viņam liek skaitīt zvaigznes un putnus. Tad viņš mācās lasīt un uzzina, ka ir vismaz četri lasīšanas veidi. Svētās Helēnas sala ir provinces province, un Angusam nav tēva, bet viņā mīt apbrīnojama vēlme visu izzināt. Olli Jalonena romānu "Debesu lode" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevusi "Valodu māja". Kopā ar autoru Olli Jalonenu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un aktieri Gundaru Āboliņu lasām "Debesu lodi" un piedzīvojam attiecības starp burtiem un cipariem. Tas ir Apgaismības laika sakums. Grāmata gan jālasa ļoti uzmanīgi, jo no tās var izbirt burti. Olli Jalonens un Maima Grīnberga viesojās arī Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Kad Jēzum uzdeva jautājumu, kurš ir lielākais Debesu Valstībā, viņš norādīja uz bērnu. Kā atpazīt bērnu sevī un par viņu parūpēties? Sludina mācītājs Edgars Mažis. 05.11.2023.

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu. Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā. Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos. Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā. Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienās šoreiz stāsts par mazpazīstamu valsti Lesoto jeb oficiāli – Lesoto Karalisti. Valsts ir visnotaļ unikāla. Tā ir ne tikai pilnībā sauszemes ieskauta, bet arī to ieskauj faktiski viena valsts – Dienvidāfrikas Republika. Respektīvi, Lesoto ir anklāvs pa vidu citai valstij. Tādas pasaulē vēl ir tikai Sanmarīno un Vatikāns. Lesoto atrodas Maloti kalnu masīvā, kas to padara vēl unikālu ar to, ka  visi apmēram 2,2 miljoni cilvēku dzīvo vismaz kilometra augstumā virs jūras līmeņa. 19. gadsimtā vietējais karalis izmanījās izveidot neatkarīgu valsti Basutolendu. Tomēr blakus esošo nīderlandiešu koloniālās intereses lika jaunizveidotajai valstij meklēt sabiedrotos un tie tika atrasti Lielbritānijas izskatā. Sākumā kā protektorāts un vēlāk kā kolonija šī teritorija ieguva daudz britu kultūras un politiskās klātbūtnes. Neatkarīga Lesoto Karaliste tika izveidota tikai 1966. gadā. Karalim valstī gan atļāva atgriezties tikai 1990. gadā. Lesoto ir viena no sociālekonomisko un sabiedrības veselības problēmu plosītākajām valstīm pasaulē. Lesoto ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nepilni 2500 eiro. Latvijas rādītājs pēc tiem pašiem pasaules bankas datiem ir vairāk nekā 37 tūkstoši eiro. Vēl vairāk – valstī trīs ceturtdaļas cilvēku atrodas faktiskā nabadzībā vai tuvu tai. Gandrīz pusei cilvēku jāiztiek ar apmēram vienu eiro dienā. Un valsts arī ir starp 20 pasaulē ienākumu ziņā visnevienlīdzīgākajām valstīm. Kalnos atrodamajai “Debesu karalistei”, kā valsti ir iesaukuši, ir būtiskas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas audzēšanu un ražošanu. Un neskatoties uz šo – apmēram divas trešdaļas cilvēku ir nodarbināti tieši lauksaimniecībā. Lauksaimniecības sektoru Lesoto smagi skar gan klimata pārmaiņas, gan arī dabas katastrofas, tostarp spēcīgi lieti. Korupcijas līmeņi, politiskā nestabilitāte un vardarbība kombinācijā ar infrastruktūras izaicinājumiem ir būtiski attīstību kavējošie faktori. Valstī trūkst pamata infrastruktūras, tostarp viens miljons jeb gandrīz puse iedzīvotāju pastāvīgi dzīvo bez elektrības. Tas, ka valstij nav piekļuves jūras ceļiem un tā ir atkarīga daudzos jautājumos no Dienvidāfrikas Republikas, situāciju neuzlabo.

„debesu gruntsūdeņi” – jaunākais Ivetas Šimkus dzejoļu krājums, kuru lasām kopā  ar dzejnieci. Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu. Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā." Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu „debesu gruntsūdeņi” izdevis apgāds „Neputns”.

Piektdien, 21. jūlijā, pulksten 19.00 Piltenes evaņģēliski luteriskājā baznīcā izskanēs VII vēsturisko ērģeļu svētku "Latvija – ērģeļu zeme" koncerts "Debesu harmonijas". Skaniskais notikums, kuru veido ērģelniece Ilona Birģele un ansamblis "Schola Cantorum Vox lubilantis", ir veltījums Piltenes baznīcas ērģelēm – koncertā tiks vākti ziedojumi senā instrumenta atjaunošanai.  "Nupat poļu eksperts Kšištofs Urbanjaks, kurš ir piesaistīts Piltenes ērģeļu restaurācijā, arhīvos ir atradis vairākus dokumentus, kas aizvien vairāk nostiprina mūsu pārliecību, ka šīs ērģeles ir būvējis izcilais Kēnigsbergas ērģeļbūvētājs Johans Jozua Mozengels (Johann Josua Mosengel). Viņš ir ārkārtīgi svarīga figūra ērģeļbūvē. Viņa rokai pieder Kēnigsbergas Doma ērģeles, kuras diemžēl ir izpostītas, un daudzi citi instrumenti. To, kāds ir Kēnigsbergas liktenis, mēs visi labi zinām, un tāpēc viņa instrumenti ir gājuši bojā. Tādā kārtā Piltenes instruments ir vienīgās šī meistara ērģeles, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām," pirms Vēsturisko ērģeļu svētku koncerta Piltenē par izzināto steidz vēstīt ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš.  Vaicāts, ar ko Piltenes ērģelēs atšķiras no citiem instrumentiem, Kalniņš Latvijas Radio raidījumā "Pa ceļam ar "Klasiku"" atbild: "Mēs varam runāt par specifiskām ērģeļu lietām – par dispozīciju, kas ir ļoti tipiski Mozengelam un tam laikam, par to, ka instruments ir radīts tieši korāļu pavadīšanai –, bet interesantākais ir šī instrumenta vēsture. Man ir izdevies arhīvos atrast materiālus, ka Liepājas ērģeļbūvētājs Karls Hermans 19. gadsimta vidū ir piedāvājis Piltenē būvēt jaunas ērģeles ar jaunu dispozīciju, bet laimīgā kārtā šis projekts nav realizēts. [..] Jāpieņem, ka finanšu iemeslu dēļ netika realizēti daudzi iecerētie pārbūves projekti. Tā ir milzīga laime, ka tas nav noticis un  šis instruments ir saglabājies oriģinālā veidā. Protams, ļoti daudzu stabuļu trūkst, ir bijušas kaut kādas pārbūves, bet ne tik daudz, lai nebūtu iespējama stipri vien autentiska rekonstrukcija." Tādu zīmju, kas būtu atstātas uz Piltenes evaņģēliski luteriskās baznīcas instrumenta un vēstītu par tā mūžu, īsti nav. Uz ērģelēm sānu malā ir tikai viens gadskaitļa ieskrāpējums – 1722 –, bet par datējumu to īsti nevar uzskatīt, saka Jānis Kalniņš. Ērģeļbūvētājs cer, ka restaurācijas procesā, kad būs pamatīgāka ērģeļu izjaukšana, to iekšpusē kaut ko izdosies atrast. Kas attiecas uz reģistru nosaukumiem – tie ir saglabājušies no tiem laikiem. "Visa dispozīcija ir oriģināla. Ir oriģinālie reģistru uzraksti, kas rakstīti ar roku," viņš piebilst. Barokālā instrumenta stāvoklis pašreiz esot ļoti bēdīgs. "Ja tā ļoti veikli, veiksmīgi mēģina spēlēt, tad kaut ko var nospēlēt, bet katrā ziņā instrumenta stāvoklis būtu apzīmējams kā – nelietojams instruments," uzsver Kalniņš. "Ērģelēm vislabāk var palīdzēt, savācot nepieciešamo summu. Instrumenta profesionāla restaurācija ir aptuveni 60 000 eiro, kā mēs esam sarēķinājuši. Pirmais darbs ir konservācija: visas detaļas vajag notīrīt, konservēt, stabules ir jāsašķiro. Tad saskaņā ar restaurācijas programmu ir jāveic restaurācijas darbi: jāsaved kārtībā vējlādes, koka stabules, jāizgatavo trūkstošās stabules, un tā solīti pa solītim, līdz instruments atdzimtu savā sākotnējā veidolā."  Piltenes luterāņu baznīcas ērģeles Ilona Birģele ir apraudzījusi vairākkārt, un pēdējā reize bijusi pavisam nesen. Iemēģinot instrumentu, viņa konstatējusi, ka uz tā ir iespējams spēlēt arī skaņdarbus ērģelēm solo. "Ērģelēm šobrīd pieci no deviņiem reģistriem ir skanoši. Protams, ne tuvu tam, kā tiem vajadzētu skanēt, bet es domāju, ka klausītāji to senatnīgo priekštatu noteikti saņems. [..] Uz šīm ērģelēm seno mūziku ir ļoti ērti spēlēt, jo tās ļoti labi pakļaujas artikulācijai; pareizāk sakot – tā senatnīgā skaņā veidojas dabīgi," stāsta Birģele. "Tas ērģelniekiem būtu ļoti liels pluss, ja Latvijā būtu vēl otrs barokāls instruments, uz kura viņi var spēlēt tieši senos skaņdarbus ērģelēm. Mūzikas akadēmijā kā studenti mēs, protams, mācījāmies seno mūziku, bet realitātē to īsto garšu var sajust tikai uz autentiskajiem instrumentiem. Bieži vien man ārzemēs jautā, uz kā tad mēs spēlējam seno mūziku, viņi nevar saprast, ka mēs spēlējam uz romantiskajiem instrumentiem. Protams, uz pneimatiskās traktūras nemaz nav iespējams atspoguļot senās mūzikas skanējumu." Koncertam "Debesu harmonijas" Ilona Birģele ir izraudzījusi dažādu tautību komponistu darbus – skanēs Jana Pītersena Svēlinka, Džirolamo Freskobaldi un Johana Sebastiana Baha mūzika, kā arī nezināmu autoru kompozīcijas no Anglijas un Spānijas. Savukārt vokālais ansamblis "Schola Cantorum Vox lubilantis" un tā vadītāja Laine Tabora atskaņos pārsvarā viduslaiku repertuāru, bet arī dažādus sakrālās mūzikas žanrus. Pirms muzicēšanas ērģeļbūvētājs Jānis Kalniņš teiks ievadvārdus par restaurējamo instrumentu. Ieeja koncertā par ziedojumu Piltenes ērģeļu restaurācijai.  Uz koncertu tiek organizēts autobuss no Rīgas uz Pilteni un atpakaļ. Vairāk informācijas par koncertu "Debesu harmonijas" un citiem vēsturisko ērģeļu svētku "Latvija – ērģeļu zeme" koncertiem var rast notikuma "Facebook" lapā. ***      

Kad raidieraksta tehniķis (es) nevīžo laikus ķerties pie jaunākās raidieraksta sērijas montāžas, klausītāji dabūs klausīties vecas ziņas.Agnese @agnese.izmekle jau izlasījusi sarunā pieminēto Sāras Pīrsas "Kūrortu" un pat Leldes Kovaļovas "Aizdomas", bet Sandra @pielasit_sirdi atminējusi J.P. Delaney mīklu.Un tomēr – klausies arī šo sarunu. Kaut vai tāpēc vien, lai uzzinātu, kas tad īsti ir "semočku trilleris". Seko Agnesei Instagram https://www.instagram.com/agneseizmekle/Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Sarunā pieminētās grāmatas un autori*Spare by prince Harry*Lelde Kovaļova "Aizdomas", "Šoseja"*Alice Feeney*Ashley Audrain*Sāra Pīrsa "Kūrorts", "Sanatorija"*Maks Sēks "Ļaunatmiņa"*Olli Jalonens "Debesu lode"*Metjū Kostello, Nīls Ričards "čeringemas mistērijas"*Playing Nice by J. P. Delaney *Šarija Lapenja "Tepat kaimiņos"*Matiass Edvardsons "Ģimenes traģēdija"*Agustina Basterrika "Izsmalcināta gaļa"*Viktars Marcinovičs "Mova"*Emēlija Šepa "Deviņas dzīvības", "Nāriņas"*Kriss Vitekers "Mēs sākam no beigām"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Džeina Pārkere "Sausums"*Agata Kristi "Nāve mākoņos"

Tas, ka mēs šo pasauli uztveram katrs nedaudz atšķirīgi, ir skaidrs. Lielisks apliecinājums tam ir strīdi un domstarpības, kas cilvēkiem var rasties uz līdzenas vietas par jebko. Taču ir situācijas, kurās prātu sāk jaukt ķermeņa spēja tulkot dažādus ārējos stimulus un te ir runa par ilūzijā. Dzirdes un optiskās ilūzijas nav tikai jauka izklaide, tās var kalpot kā lieliski piemēri uztveres pētījumos. Ko ilūziju uztvere stāsta par mums pašiem un atšķirīgo cilvēku uztverē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs un kognitīvo zinātņu pētnieks Jurģis Šķilters un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. RSU Anatomijas muzejā līdz 29. aprīlim skatāma izstāde „Skata punkti: par ilūzijām, uztveri un to, kādēļ mēs redzam  pasauli atšķirīgi. Izstādē var aplūkot itāļu zinātnieka Baindžo Pinnas (Baingio Pinna) un japāņu zinātnieka Akijoši Kitaokas (Akiyoshi Kitaoka) radītās vizuālās ilūzijas. Izstāde veidota Atvērtās zinātnes mēneša ietvaros un tapusi sadarbībā ar vizuālās uztveres pētnieku prof. Baindžo Pinnu un uztveres un kognitīvo zinātņu pētnieku prof. Jurģi Šķilteru. Baznīcu tēlaino gleznojumu ietekme uz viduslaiku cilvēku Agrīnajā kristietībā sākotnēji bija strīdi par svēto tēlu un simbolu atveidojumu mākslā, līdz beidzot baznīcas tēvi atļāva svēto tēlus attēlot dievnamos. Kā tika parādīts Dievs un Kristus, kāpēc Svētais Pēteris ir attēlots ar atslēgu saišķi un ko simbolizē zivs un balodis, skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Jau mūsu ēras 2. gadsimtā romiešu katakombās atrastie gleznojumi liecināja par  svēto tēlu atveidojumu. Viens no biežāk izmatotajiem attēliem bija gans ar jēru uz pleciem, tā attēlojot Jēzu Kristu kā Labo Ganu, par ko var pārliecināties, lasot Jāņa evaņģēlija 10. nodaļu, kur Kristus saka „ Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Taču agrīno kristiešu vidū sākās nesaskaņas par to, vai vispār vajag pielūgt tēlus, un pēc ilgstošiem strīdiem tika pieļauts svēto attēlojums dievnamos, lai piesaistītu ticību vairāk tautai. Tā skaidrojumā par kristīgiem simboliem un svēto attēlojumiem glezniecībā un tēlniecībā baznīcu interjeros atzīst Latvijas Mākslas  akadēmijas  Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Elita Grosmane. Laikos, kad lielākā daļā ļaužu neprata lasīt un arī attēli nebija pieejami tik lielā klāstā, kā cilvēks, ieejot baznīcā, varēja saprast un iztulkot mākslinieka radītos Bībeles tēlus? Sāksim ar Dievu, kuru dažādos laikos attēloja kā bārdainu vīru, kā Radītāja roku, kā visu redzošu aci. Elita Grosmane smaidot teic, ka reizumis, viņai veicot izpēti Latvijas  baznīcās, nākas saskarties ar pavisam jauniem evaņģēlistu interpretējumiem. Tas attiecas uz koka figūrām, kad vienā vai otrā dievnamā šīs figūras apkopjot, Bībeles tekstu nezinātājs ir sajaucis to atribūtus – Jānis tiek pie lauvas, vai Markam līdzās ir nostatīts vērsis.  Viens no svētajiem tiek attēlots ar atslēgu saišķi – tas ir Svētais Pēteris, par kuru Bībelē Mateja evaņģēlijā varam lasīt, ka Kristus saka Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas.” Ja  svēto tēli ir vieglāk atpazīstami tad, ieejot dievnamā, nereti redzam tādus simbolus, kā balodis, enkurs, kuģis, kauss, zivs. Arī šiem visiem atbildes ir meklējamas Svētajos Rakstos, skaidrojumu sniedz Elita Grosmane.

Randiņš ar Bībeli, e70 Valstības kāzu mielasts “Tēti, tēti, es tikko redzēju kristīgu zirgu.” “Kāpēc tu domā, ka zirgs ir kristīgs?” “Tāpēc, ka tas izskatījās tāds bēdīgs!” Šodien, turpinot Mateja evaņģēlija studijas, redzēsim, ka Debesu valstība ir nevis kā bēres, bet kā kāzas! Mums, kristiešiem, ir pamats cerībai un priekam. Noslēgumā runāsim arī par Svēto Misi kā Jēra kāzu mielastu šeit, virs zemes. Laipni lūgti RAB 70 epizodē “Valstības kāzu mielasts”

Būt vienotiem pašlaik ir svarīgāk kā vēl nekad un to pierāda arī pastāvīgā un palielinātā NATO klātbūtne ne tikai Baltijas valstīs, bet arī debesīs virs Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Neskatoties uz to, ka debesīs virs Baltijas valstīm ir mazāk komerciālo lidmašīnu, nekā tas bija pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā, tomēr Baltijas gaisa patrulēšanas misijā iesaistītajiem darba ir vairāk. Dodamies uz Šauļu militāro bāzi, lai ielūkotos tajā, kā savu ikdienu pavada Lietuvā dislocētie Ungārijas Gaisa spēki.

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Pareizticīgās baznīcas tradīcijā, tātad arī ikonogrāfijā, īpaši tiek godināti dažādu kārtu svētie. Tie ir cilvēki visā pasaules pastāvēšanas vēsturē, sākot jau no Radīšanas līdz pat mūsdienām, kas ir daļa no visas pasaules Pestīšanas vēstures, un tā vai citādi ir saistīti ar Jēzu Kristu, kristīgo mācību un ticību Dievam. Un katram svētajam ir sava ikona. Svētie ikonās tiek attēloti ne savas zemes dzīves izskatā, bet savā debesu godībā, apskaidrotajā veidolā, stājušies Dieva priekšā Debesu valstībā. Zinot Svētos Rakstus, svēto dzīvesstāstus, baznīcas tradīciju pēc ikonogrāfijas, ja pat nav saglabājies ikonas uzraksts, mēs varam kaut ko uzzināt par attēloto svēto. Aina, kādā svētais tiek attēlots, viņa izskats, apģērbs, žesti, atribūti viņa rokās liecina par viņu un dod iespēju atpazīt svēto. Mēs varam atpazīt, piemēram, patriarhu Ābelu. Atšķirībā no citiem sentēviem, viņš tiek attēlots jauns, ar gana zizli, nereti viņam rokās ir jēriņš. Patriarhi jeb sentēvi veido to pēctecību un ciltsrakstus, kurus varam izsekot līdz pat Jēzus Kristus piedzimšanai. Starp praviešiem, kuri Svētā Gara iedvesmoti tautai atklāja Dieva gribu un nodomus, mēs vislabāk zinām un atpazīstam pravieti Eliju viņa aitādas apmetnī. Visbiežāk viņu redzam attēlotu tuksnesī, sēžam pie alas kopā ar kraukli, kurš pienes viņam ēdienu. Vai uzbraucam ugunsratos debesīs. Zinām virkni praviešu, kuri sludināja par gaidāmo Mesijas atnākšanu. Un viņu pravietojumus atpazīstam tekstu tīstokļos vai atribūtos. Kristum tuvākie bija Viņa mācekļi, apustuļi – Dieva Vārda nesēji un sludinātāji. Viņu apģērbs ir tāds pats kā Kristum un rokās vienmēr ir tekstu rullis vai evaņģēlijs, kā zīme, ka viņi, Kristus sūtīti, nes Viņa mācību pa visu pasauli. Pirmo gadsimtu Kristus sekotāji, īpaši kristiešu vajāšanu laikā, ir svētie mocekļi jeb liecinieki. Viņi savu ticību un uzticību Kristum ir apliecinājuši, pārciešot moceklības un nāvi. Viņus atpazīstam pēc krustiem rokās vai sarkanas krāsas apģērbā. Ja svētā ikonai ir pievienotas arī ainas no viņa dzīves, tad tajās redzam visu pārciesto. Tos, kas Kristus dēļ ir nošķīrušies no laicīgās dzīves un veltījuši sevi pilnībā Kristum, dažkārt pat stingrā askēzē, dēvējam par sirdsskaidrajiem. Starp viņiem tuksneša askētus redzam vai nu pavisam kailus, apaugušus ar matiem un spalvām, vai tērpušos raupjos, niecīgos tērpos. Daži savu dzīvi pavadījuši stabu galos. Mūkus atpazīstam pēc viņu apģērba, nereti lūgšanu krellēm rokās vai pie sirds pieliktu roku, kas simbolizē nepārtraukto sirds lūgšanu. Tāds ir Sarovas Serafims. Dažkārt mūkam fonā klosteris, kurā viņš mitis, vai rokās ir klostera modelis, kuru viņš dibinājis. Ir svētie, kas ar visu savu dzīvi ir apliecinājuši Kristu un savu ticību, kalpojot cilvēkiem un baznīcai. Piemēram, nemantkārīgos, kas visbiežāk bija ārsti un dziedinātāji, kuri palīdzēja cilvēkiem, neprasot par to samaksu, tikai viņu ticību Kristum, varam atpazīt pēc zāļu trauciņiem un citiem ārstu instrumentiem viņu rokās. Labticīgos jeb valstu valdītājus, kas veicinājuši ticību Kristum savās tautās, atpazīstam pēc ķēnišķajiem apģērbiem un uzcelto baznīcu modeļiem vai citiem atribūtiem rokās. Svētkalpotājus atpazīstam pēc viņu liturģiskajiem tērpiem. Tāds ir arī Latvijas vienīgais svētais - svētmoceklis, Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis.  Daudzi svētie, jo īpaši jaunmocekļi, vēl tikai gaida uz savu ikonogrāfiju. Un ikonu gleznotāju uzdevums ir ļoti atbildīgi, dziļā ticībā, ciešā sadarbībā ar baznīcu izveidot atbilstošu, ikonogrāfisku, tomēr atpazīstamu svētā tēlu.

Karlosa Ruisa Safona grāmata "Rēgu labirints", kas noslēdz četru romānu sēriju "Vēja ēna", "Debesu gūsteknis" un "Eņģeļa spēle", patiks tiem, kuri bauda 19. gadsimta biezos romānus ar detektīvintrigu un vēsturiskiem noslēpumiem. Romāns ir atzīšanās mīlestībā grāmatu lasīšanai un Barselonai. Tulkotāja no spāņu valodas Dace Meiere atzīst, ka Karlosa Ruisa Safona romāns "Rēgu labirints" esot kā lupatu deķis, un katrs lasītājs var izvēlēties, kurai līnijai vai vīzijai sekot. Karlosa Ruisa Safona romānu "Rēgu labirints" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 iepazīstinām ar Hermani Samsonu – ievērojamu Livonijas garīdznieku. Viņa sprediķu grāmata „Debesu krātuve” un Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas disertācijas ir mūsu pētniecības uzmanības centrā. Spriežam arī, kāpēc kinofilmā „Vella kalpi” Samsons kariķēts. Šodien par kādu izcilu, diemžēl nepelnīti aizmirstu personību, - ievērojamu Livonijas garīdznieku, profesoru, izcilu oratoru – Hermani Samsonu. Viņš arī daudzu grāmatu, publikāciju autors, turklāt  liela daļa no tām glabājas tepat mūsu grāmatu krātuvēs. Kopā ar zinošiem pētniekiem skaidrojam, ko Hermanis Samsons  paveicis. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra galvenā bibliogrāfe Renāte Berga iedziļinājusies posmā, kad Samsons izveido  Rīgas akadēmisko ģimnāziju un īpaši pētījusi ģimnāzijas disertācijas – pasniedzēja un studenta kopdarbus. Savukārt teoloģijas doktors, Lutera akadēmijas lektors un mācītājs Uģis Sildegs atklāj, cik talantīgs orators bijis Samsons un kādi bijuši viņa sprediķi. Ar Renāti Bergu tiekos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, uz galda Renāte sarindojusi vairākus senus grāmatu eksemplārus,  daži no tiem ir sevišķi biezi , citi – kā „Rīgas dziesmu grāmata” – izmērā mazāka, un ir arī pavisam plānas burtnīcas latīņu valodā. Kad esam apskatījušas grāmatas, kuras sarakstījis vai sastādījis Hermanis Samsons, laiks uzzināt ko vairāk par viņu pašu. Hermanis Samsons dzimis Rīgā, 1579.gadā no Holandes ieceļojušas militārpersonas ģimenē.  Tipisks ceļš šādam Rīgas jauneklim bija izglītoties bija Rīgas domskolā. Hermaņa Samsona darbība ir saistāma ar tā sauktajiem zviedru laikiem Rīgā un Zviedrijas loma viņa biogrāfijā ir nozīmīga. Nozīmīgākais amats, ar ko Samsons pazīstams un atstājis ietekmi Rīgas sociokultūras vēsturē – viņš bija pirmais Vidzemes superindendents. Turklāt šogad aprit 400 gadi, kopš  viņa iecelšanas šajā amatā. Teoloģijas doktors Uģis Sildegs palīdz labāk izprast šī amata nozīmīgumu. Humānistiskā un klasiskā izglītība, kādu bija guvis Hermanis Samsons (valodu zināšanas, loģika un retorika, disputu un vārdu cīņas prasme), palīdz viņa tālākajā darbībā, domāšanā, kas ir skaidra un viegli uztverama. Viens no svarīgākajiem Hermaņa Samsona nopelniem ir Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas izveidošana. Ielūkojamies arī Hermaņa Samsona disertācijās. Disertāciju sacerēšanas tradīcija  aizgūta no Rietumeiropas universitātēm un  tika izmantota jau Rīgas Domskolā , tā turpinājās arī Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā. Pateicoties formai un saturiskajam piepildījumam, tie ir aplūkojami kā savdabīgi literāri sacerējumi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Saistībā ar Hermaņa Samsona vārdu jāpiemin arī 1970.gada Aleksandra Leimaņa filma „Vella kalpi”, kurā viens no personāžiem ir Hermanis Samsons, aktiera Kārļa Sebra atveidots, titros minēts – Pētera baznīcas virsmācītājs.

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma Pirmā oficiālā, literārā publikācija Jaunsudrabiņam bija dzejolis "Ziemas nakts", kas tika nodrukāts laikrakstā "Latviešu Avīzes" 1896. gadā. Vēl mācoties Blūma zīmēšanas skolā, Jaunsudrabiņš izmēģināja roku tulkošanā un mēģināja arī pats kaut ko uzrakstīt. "Es biju kaut ko tulkojis no vācu valodas un iesniedzis laikrakstam "Vārds", bet Matīss Siliņš, kurš vadīja literāro daļu, atsūtīja manuskriptu atpakaļ pārrakstīšanai. Tur bija ar sarkanu tinti izlabotas tik daudzas valodas kļūdas, ka man nolaidās rokas. Es tomēr pārrakstīju un pēc iespiešanas saņēmu ap astoņdesmit kapeiku honorāra. Reizē ar to man tika parādīts, ka esmu kā rakstnieks nelietojams.” ("Mana dzīve"). Bet vai tā bija?        1905. gadā iznāk žurnāls "Pret sauli" (redaktors Jānis Akuraters), kurā Jaunsudrabiņš atbild par glezniecības nodaļu. Top raksti par mākslu, apceres par lieliem meistariem, un reizē arī pirmie nopietnākie prozas mēģinājumi - tēlojumi "Debesu vārti", "Annas jurģi" (to novērtē arī Blaumanis un publicē sava laikraksta "Latvija" pielikumā). Tiek izdoti pirmie divi un arī vienīgie numuri. Ar darbošanos žurnālā Jaunsudrabiņš kļūst pazīstams literātu saimē. Kā pats atzīmē -  "žurnāls "Pret sauli" mani padarīja par rakstnieku". Nākošajā gadā dzejoļi un lugas parādās arī "Dzelmē", bet tad top garais stāsts "Vēja ziedi", ko augstu novērtē Blaumanis un publicē laikraksta "Latvija" pielikumos ar turpinājumiem. Tas ir jauns pieteikums literatūrai. Fotogrāfijas tēmai veltītu nodaļu mēnešrakstā "Stari" izveido Mārtiņš Buclers, latviešu profesionālo un amatieru fotogrāfu biedrības priekšnieks. Darbojoties "Staros" kā redaktors, Jaunsudrabiņš tur publicē savus foto mākslas apskatus, arī literāros sacerējumus un tulkojumus (piemēram, Knuta Hamsuna "Pāns"). Kā pats Jaunsudrabiņš uzsvēris, "vispār atzīmējams, ka dienišķu maizi pa lielai daļai esmu nopelnījis ar tulkojumiem, visvairāk manis paša izvēlētiem, bet pie reizes arī ar pasūtinātiem. Turu to par godīgāku pelnīšanas veidu, nekā raudzīt sevi ierautu daudzrakstīšanā. Katram darbam zināmā mērā jānobriest, un, ja to izvelk gaismā bez laika, tad tam ir trūkumi vai liekumi". ("Mana dzīve")   Jaunu pavērsienu dod 1910. gada vasara, ko ģimene pavada Neretas "Kalnamiķelānos". Tajā vasarā tapa ne tikai gleznas, bet arī stāsts "Aija", lielākā daļa no "Baltās grāmatas" simt tēlojumiem un vēl citi darbi. Pārtraukumu rakstīšanai ienes Pirmais pasaules karš, kad dzīve Kaukāzā atkal liek pievērsties glezniecībai.

Jēzus mācekļi strīdas, kurš no viņiem Debesu valstībā būs lielākais. Jēzus atbilde viņus šokē! Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Debesu valstības loģika ir pilna ar paradoksiem. Izrādās, lai atrastu patiesu dzīvi, dzīve vispirms ir jāpazaudē. Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Šodienas Mateja evaņģēlija teksts (Mt 13, 24-43) mums atgādinās dažas ļoti būtiskas patiesības: * Par to, ka Dievs ir pacietīgs ar grēciniekiem * Debesu valstības lietās ir mazam iesākumam var būt liela ietekme. Pētīsim trīs Jēzus līdzības: līdzību par kviešiem un nezāli, par sineprju graudiņu un par raugu. Raidījuma vadītāji: Māris Veliks un Olga Dadeka Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Vai Debesu valstības noslēpumi ir tikai priekš izredzētajiem? Vai Debesu valstības noslēpumi ir pieejami Tev? Par šiem jautājumiem RAB 38. epizodē, kurā runāsim par to, kāpēc Jēzus runā līdzībās. Šodien sāksim studēt Mateja evaņģēlija 13. nodaļu un lasīsim no 1. līdz 23. pantam. Pētīsim arī slaveno līdzību par sējēju. Raidījuma vadītāji: Māris Veliks un Olga Dedeka Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Kādu Debesu valstības noslēpumu Jēzus atklāj par ekzorcismiem Mateja evaņģēlija 12. nodaļā? Kāds ir nosacījums, lai kļūtu par Jēzus brāli vai māsu? Par šiem un citiem jautājumiem Mateja evaņģēlija studijās RAB 37. epizodē. Randiņš ar Bībeli Raidījuma vadītājs: Māris Veliks Vēlies labāk saprast Svētos Rakstus, bet nezini, ar ko sākt? Tavā draudzē nav Bībeles studiju pulciņa, bet Tu vēlētos tādu apmeklēt? Nevari atrast Svēto Rakstu komentārus latviski? Ja tā, tad “Randiņš ar Bībeli” ir Tava skanošā neklātienes Bībeles studiju iespēja – dinamiska, mūsdienīga un aktuāla! Iepazīst dažādas Bībeles grāmatas kopā ar “savedēju” Māri Veliku!

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra Šajā raidījumā pievēršam uzmanību vislielākajam noslēpumam un dāvanai - Svētajai Misei! Svētā Mise ir iespēja būt klātesošiem Kristus upurim uz krusta, iespēja jau baudīt Debesu prieku, kuru gaidām mūžībā, kā arī sastapties ar pašu Jēzu un būt ar Viņu vienotiem. Svētā Mise ir arī vienotības sakraments starp ticīgajiem. Mēģinam ne tikai uzzināt, kas ir Mise, bet arī kā to pilnvērtīgāk izdzīvot, gatavoties tai un gūt augļus, kā arī, ko darīt, ja uz Misi netiekam. Tā ir tava iespēja ēterā satikties ar priesteri un pārrunāt jautājumus, kas skar ticību Dievam un Baznīcai. Cenšamies izprast Dievišķos noslēpumus mūsdienu kontekstā. Ļoti svarīga ir arī Tava iesaistīšanās!

Priestera katehēze Raidījuma vadītājs: Pr. Pēteris Skudra Šajā raidījumā pievēršam uzmanību vislielākajam noslēpumam un dāvanai - Svētajai Misei! Svētā Mise ir iespēja būt klātesošiem Kristus upurim uz krusta, iespēja jau baudīt Debesu prieku, kuru gaidām mūžībā, kā arī sastapties ar pašu Jēzu un būt ar Viņu vienotiem. Svētā Mise ir arī vienotības sakraments starp ticīgajiem. Mēģinam ne tikai uzzināt, kas ir Mise, bet arī kā to pilnvērtīgāk izdzīvot, gatavoties tai un gūt augļus, kā arī, ko darīt, ja uz Misi netiekam. Tā ir tava iespēja ēterā satikties ar priesteri un pārrunāt jautājumus, kas skar ticību Dievam un Baznīcai. Cenšamies izprast Dievišķos noslēpumus mūsdienu kontekstā. Ļoti svarīga ir arī Tava iesaistīšanās!

**Gavēņa 19. diena** *Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā. /Mt 5:17-19/* Ja patiesās iekšējās dziedināšanas pirmais posms ir mūsu pašu vēstures pieņemšana, tas nozīmē, vietas radīšana tam, ko mēs savā dzīvē neesam izvēlējušies, tad mums jāpievieno vēl viena svarīga īpašība: radoša drosme. Tā jo īpaši izpaužas, ja mēs sastopamies ar grūtībām. Ko īsti nozīmē piepildīt? Ko mēs piepildām ikdienā? Mēs piepildam lietas, lai tajās būtu saturs. Jēzus ar vārdiem "piepildīt likumu" mums māca ne tikai zināt baušļus, bet tos piepildīt. Ko nozīmē piepildīt bausli? Bauslis ir kā trauks. Jēzus piepilda baušļu traukus ar mīlestību, pašatdevi, labo gribu, tikumiem, upuriem. Bauslis vairs nav vērsts tikai uz mani, bet gan uz otu personu. Lūgsim Dievam žēlastību iedzīvināt baušļus savā dzīvē ar tuvākmīlestības žestiem. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kā es varu piepildīt baušļus savā ikdienā? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **pr. Ingmārs Zvirgzdiņš**.

**Gavēņa 18. diena** *Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit." /Mt 18:21-35/* ticība, ko Kristus mums mācīja, ir ticība, ko mēs redzam pie sv. Jāzepa, nemeklējot īsākos ceļus, bet skatoties “ar atvērtām acīm” uz to, kas ar viņu notiek, uzņemoties personīgu atbildību par to. Pētera jautājums par piedošanu ir katra jautājums, kurš vēlas uzturēt labas attiecības ar citiem. Cik reizes piedot? Vai 7? Jēzus Pēteri pārsteidz. Jēzus stāsta līdzību par diviem parādniekiem. Piedošana nāk no pieredzes, kad paši esam saņēmuši piedošanu. Apziņa, ka Dievs mums piedod, liek mums būt pateicīgiem un tā iedvesmo piedot citiem. Pirms mēs domājam par piedošanu citiem, atcerēsimies vienmēr to, ka mēs paši esam saņēmuši piedošanu. Tuvosimies Kristum, lai ieraudzītu, cik lielu piedošanu esam saņēmuši. ***Jautājumi pārdomām:*** * Ko Dievs man ir piedevis? Ko man ir grūti piedot citiem? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **Māc. Oļegs Jermolajevs**.

**Gavēņa 9. diena** *Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! - tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! - tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. /Mt 5:20-26/* Caur Jāzepa nemieru atklājas Dieva griba, Viņa vēsture, Viņa plāns. Tādējādi Jāzeps mums māca, ka ticība Dievam ietver arī ticību, ka Viņš var darboties arī caur mūsu bailēm, trauslumu, vājībām. Tas mums arī māca, ka dzīves vētrās mums nav jābaidās atdot Dievam savas laivas stūri. Dažreiz mēs vēlētos, lai viss tiktu kontrolēts, bet Viņam vienmēr ir plašāks skatījums. Kādi skarbi vārdi par dusmošanos! Tā taču nav nogalināšana, tomēr Dievs sargā savu bērnu cieņu no citu dusmām un apvainojumiem. Jēzus savstarpējās attiecības augstā līmenī. Rupji izturēties pret otru, pat ja nepiekrīt otra uzskatiem, tas nav ļauts Dieva bērnam. Neļaujies nekontrolētiem jūtu izvirdumiem. Ar dusmošanos cilvēks sevi norobežo no citiem un arī no Dieva. Gavēnis ir laiks, kad Svētais Gars mums var uzrādīt mūsu robežas un lietas, kas jāmaina. Šodien lūdz Dievam žēlastību pārvērst dusmas mīlestībā un netiesāt nevienu. ***Jautājumi pārdomām:*** * Ko es visvairāk nosodu citos? Kas manī izraisa dusmas? Ar kādām emocijām netieku galā šobrīd? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **Māc. Edgars Godiņš**.

**Gavēņa 5. diena, ** *Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: "Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?" Un viņi atbildēja: "Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem." Viņš uz tiem sacīja: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs." /Mt 16:13-19/* Ļaunais liek mums paskatīties uz savu trauslumu ar negatīvu spriedumu, savukārt Gars to maigi izceļ dienas gaismā. Gavēni varam uzlūkot kā rekolekcijas, kurās piedalāmies kopā ar visu Svēto Dieva Baznīcu. Šodien kopā ar apustuļiem varam pārdomāt jautājumu: kas mums ir Jēzus? Šīs dienas Evaņģēlija fragmentā Pēteris atzīst, ka Jēzus ir Mesija. Šajā epizodē evaņģēlists norāda, ka Pēteris ir Sīmanis. Par spīti savam cilvēciskumam un vājumam, Pēteris spēj paust visas Baznīcas ticību. Tas iedrošina. Tas apliecina, ka neraugoties uz mūsu trauslumu, Dievs dod mums spēku, nepieciešamās žēlastības. Mūsu pienākums ir atsaukties šīm žēlastībām. gavēnis ir laiks atteikties no savu spēju ilūzijām un spēt atpazīt patieso spēka avotu - Dieva žēlastību. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kas man ir Jēzus? Kā es varu sadarboties ar Dieva spēku un žēlastībām? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **Pr. Edgars Cakuls**.

**Pelnu trešdiena** *Atnāca pie Viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai Viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm.Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: ""Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana, - un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. - Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast? Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme."" Un Viņš tos atstāja un aizgāja. Un Viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi. Bet Jēzus uz tiem sacīja: ""Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga.""Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: ""Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls."" Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: ""Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs."" Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. /Mt 6:1-6, 16-21/* Ikviens var atrast sv. Jāzepā, vīrā, kurš iet garām nepamanīts, ikdienas klātbūtnes cilvēkā, diskrētu un apslēptu, aizbildni, palīgu un pavadoni grūtos brīžos. Gavēņa laiks ir atgriešanās laiks. To var salīdzināt ar atgriešanos mājās. Šis tēls mums var palīdzēt labāk saprast gavēņa laika nozīmi. Tas ir laiks, lai atrastu ceļu uz mājām, kas ir Dievs. Meklēt Jēzu. Mēs varam uzdot jautājumu: Jēzu, kur Tu mājo? un Viņš mums abild: nāc un redzi. Meklēsim Jēzu un praktizēsim visus trīs atgriešanās un atjaunotnes darbus: atturibu, lūgšanu un žēlsirdibas darbus. Gavēņa laikā labs palīgs mums var būt sv. Jāeos, kurš darbojas neuzkrītoši, bet izlēmīgi. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kur mājo Jēzus manā dzīvē? Vai es Viņu meklēju ikdienā? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **Pr. Andris Marija Jerumanis**.

The post Kas atver debesu logus? appeared first on Cerība.

Lasījums no Mateja evaģēlija 16. nodaļas Bet, kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, Viņš vaicāja Saviem mācekļiem un sacīja: "Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?" Un viņi atbildēja: "Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem." Viņš uz tiem sacīja: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs."

The post Debesu valstība kā dārgums appeared first on Cerība.

Svētrīts. Studijā Salaspils katatoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs. Lasījums no Mateja evaņģēlija 4.nodaļas Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis apcietināts, viņš atgriezās Galilejā. Viņš atstāja Nacareti un aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulona un Naftaļa robežās, ka piepildītos pravieša Jesajas vārds, kas saka: “Zebulona zeme un Naftaļa zeme, piejūras ceļš, Aizjordāna, citu tautu Galileja, ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi. No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi." Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divi brāļus, Sīmani, sauktu Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš uz tiem saka: "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem." Tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam. Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam. Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 11, 11-15) Tajā laikā Jēzus sacīja ļaudīm: “Patiešām, Es jums saku: starp tiem, kas dzimuši no sievietes, neviens nav lielāks par Jāni Kristītāju. Tomēr pats mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu. Bet no Jāņa Kristītāja dienām līdz šim brīdim Debesu valstība cieš pārspēku, un to sagrābj tie, kas lieto varu. Jo visi pravieši un Likums pravietoja līdz pat Jānim. Un, ja gribat to saprast, viņš ir Elijs, kuram jānāk. Kam ir ausis, tas lai klausās!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Pēteris Skudra. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 7, 21.24-27) Tajā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ne katrs, kas man saka: “Kungs, Kungs!” – ieies Debesu valstībā, bet gan tas, kas pilda mana Tēva gribu, kurš ir Debesīs. Tāpēc ikviens, kas dzird šos manus vārdus un tos pilda, ir pielīdzināms prātīgam vīram, kas uzcēlis savu māju uz klints. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, bet tā nesagruva, jo bija celta uz klints. Un ikviens, kas dzird šos manus vārdus, bet tos nepilda, būs līdzīgs neprātīgam vīram, kas uzcēla savu māju uz smiltīm. Nāca lieti, upju pali un vēja brāzmas un gāzās pār šo māju, un tā sagruva, un tās posts bija liels.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi. Priestera katehēzi sagatavojis pr.Pēteris Skudra. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 8, 5-11) Tajā laikā, kad Jēzus ieradās Kafarnaumā, pie Viņa piegāja simtnieks un Viņu lūdza, sacīdams: “Kungs, mans kalps mājās guļ paralizēts un cieš lielas mokas.” Jēzus viņam sacīja: “Es aiziešu un viņu izdziedināšu.” Bet simtnieks atbildēdams teica: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu priekšniecībai padots cilvēks, un man ir padoti karavīri. Un es saku vienam: “Ej!” – un viņš iet; un otram: “Nāc!” – un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!” – un viņš dara.” To dzirdot, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi, Es jums saku: ne pie viena Izraēlī Es neesmu atradis tādu ticību. Un Es jums saku, ka daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.” Priestera katehēzi sagatavojis pr.Pēteris Skudra. Visi adventa katehēžu ieraksti klausāmi šeit: Advents 2019 Savukārt, šeit atrodams 2019. gada Adventa kalendārs. Teksts sadarbībā ar mieramtuvu.lv. Advents, 2019. gada decembris

Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Jalinskis. Lasījums no Mateja evaņģēlija 11. nodaļas Tanī laikā Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, vai mums citu gaidīt?" Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Aizgājuši, ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: aklie redz, klibie iet, spitālīgi top šķīsti, kurlie dzird, irušie ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas." Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauda? Ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Viņš ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.”

Svētrīts. Studijā arhibīskaps Jānis Vanags. Lasījums no Mateja evaņģēlija 11. nodaļas: Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?" Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Ejiet un sakiet Jānim , ko jūs dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinās." Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? Ko jūs esat izgājuši redzēt, vai kādu cilvēku smalkās drēbēs? Redzi, kas smalkas drēbes valkā, tie dzīvo ķēniņu namos. Ko jūs esat izgājāt redzēt, vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis. Viņš ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu savu sūtni Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu."

Svētrīts. Studijā mācītājs Edgars Godiņš. Lasījums no Mateja evaņģēlija 11. nodaļas Kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divus savus mācekļus un lika Viņam jautāt : "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?" Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Ejiet un sakiet Jānim, ko jūs dzirdat un redzat: aklie redz, kroplie iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, mirušie ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas." Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba? Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos. Ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, pat vairāk nekā pravieti. Viņš ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. - Patiesi, Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.

Svētrīts. Studijā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Lasījums no Mateja evaņģēlija 8. nodaļas Un, kad Jēzus no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt." Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: "Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību." Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas." Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu." Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara." Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana." Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

Svētrīts. Studijā Daugavpils Jēzus sirds draudzes prāvests Andris Ševels. Lasījums no Mateja evaņģēlija 22. nodaļas Līdzība par ķēniņa dēla kāzām. Tajā laikā Jēzus atbildot farizejiem un tautas vecākajiem, atkal runāja līdzībās: "Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt.  Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakiet aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc ejiet uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu."

Svētrīts. Studijā Liepājas baptistu Pāvila draudzes mācītājs Mārtiņš Balodis. Lasījums no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.

Svētrīts. Studijā mācītājs Juris Rubenis. Lasījums no Mateja evaņģēlija 13. nodaļas Jēzus sacīja: Debesu valstība līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons. Lasījums no Mateja evaņģēlija 8. nodaļas. Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās paralizēts un cieš lielas mokas." Un Jēzus tam sacīja: "Es iešu un viņu dziedināšu." Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara." Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi es jums saku: ne pie viena Izraēlā es tādu ticību neesmu atradis. Bet es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā, bet valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu griešana." Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

Svētrīts. Studijā mācītājs Pēteris Eisāns. Lasijums no Mateja evaņģēlija. Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?" Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit."

Svētrīts. Studijā mācītājs Ivars Jēkabsons. Lasījums no Mateja evaņģēlija  20:1-16 “Debesu valstība ir līdzīga nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā. Vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu. Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja. Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu. Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam. Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet viņš atbildēja vienam no tiem:mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie – pēdējie.” *** Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam! Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie. Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā. Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem. *** Šajā līdzībā Jēzus mūsu dzīves aicinājumu attēlo kā aicinājums uz darbu vīna kalnā. Cilvēki sēj un pļauj dažādos dzīves tīrumos, atsaucas dažādiem aicinājumiem un darbiem, bet vai atsaucas Dievam? Vai visu to ieguvumu vidū, ko piedāvā pasaule, cilvēks vēlas tiekties pēc Dieva algas un dievišķā mērķa? Dzīve ir kā dažādu piedāvājumu tirgus. Bet daudzi tajā atrodas dīkā un dažādu iemeslu pēc neatraduši savu vietu. Tā visa vidū ir Jēzus vēsts, Jēzus aicinājums - Vīna kalna piedāvājums. Alga - viens denārijs - visiem, kas atsaucās aicinājumam! Izaicinājums ir šīs līdzības beigās - netaisnības sajūta algas brīdī, proti: tie, kas strādāja mazāk, saņem tik pat, cik tie, kas strādājuši visu dienu. Mēs varam jautāt - vai dzīvē vienmēr saņemam visu, ko esam pelnījuši? Iespējams daudz kur tiešām esam jutušies nenovērtēti, nepietiekoši mīlēti, nesaprasti. Bet ir arī daudz kas mums dzīvē, kur ir kaut kas ticis uzdāvināts pilnīgi nepelnīti un negaidīti - tā tie pēdējie kļūst pirmie, saka Jēzus šajā līdzībā un tie pirmie – pēdējie. Varbūt šī līdzība liek domāt arī par to, ka ir situācijas, kurās tiešām nav svarīgi pārspēt citus, bet galvenais ir, atsaukties un piedalīties. Un galvenais izaicinājums ir pārspēt sevi, savu grēku - savu sakudību un lepnību. Ir sabiedriskie pasākumi, kuros pati piedalīšanās jau ir balva, privilēģija un prieks. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, dažadu brīvprātīgo darbs sociālos projektos vai olimpiskās spēlēs un tml. – tāpat tas ir dažādās kalpošanas baznīcā. Ir kāds stāsts, kas attēlo pirmās minūtes debesīs. Kā būtu tad, kad pienāk laiks saņemt dzīves “algu”? Droši vien mums daudziem ir zināmi stāstiņi vai pat joki par Sv. Pēteri ar debesu valstības atslēgām pie debesu vārtiem mūžībā. Šis ir viens no tiem. *** *** Tur pie jaunās debess un zemes paradīzes vārtiem, kur nebūs vairs vaidu un sāpju un nāves, stāv Pēteris un sagaida tos, kas savas dzīves gaitas nostaigājuši, nostrādājuši un nokalpojuši dodas augšup priecīgā cerībā, ka drīkstēs iemantot debesis. Starp tiem ir arī tie, kas dzīves lielāko laiku "nosituši" un notrallinājuši, bet pēdējā brīdī atgriezušies. Tā nu pienāk kārta kādai kārtējai debesu ceļinieku grupai. Tie dodas augšup pa kāpnēm, vai, varbūt, gaišajā liftā, vai arī eņģeļu pavadībā caur tumšo tuneli pretīm vārdos neizsakāmai Dieva gaismai. Tie kļūst ļoti pārsteigti un priecīgi, ka debesis, Dievs, eņģeļi un Jēzus, kam virs zemes viņi ticēja, izrādās ir īstenība. Nu tie nostājas rindā pie debesu valstības vārtiem. Pēteris laipni uzsmaida un kalpodams paklanās visiem, un atver lielos vārtus. Te pēkšņi visi apstājas. Visiem par pārsteigumu kāds no pēdējiem un visnecienīgākajiem tiek aicināts doties uz priekšu, lai pirmais ieietu debesīs. To redzot, pārējiem iekšā kaut kas sagriežas. – Skaties, kāds uzsauc, viņš arī ir te? Šis cilvēks! Es viņu pazīstu. Tas tur kaimiņš no mūsu pilsētas. Uz dievkalpojumiem nāca reti, tikai pēdējā laikā. – Cik atceros, ar Dievu viņam bija maz sakara. Varbūt pēdējā laikā mazliet, zini, nu arī tad, tas nebija nopietni. – Nekad viņš pareizi neuzvedās. Varu apzvērēt – viņš visu mūžu domāja tikai par sevi. Es noteikti vismaz 12 reizes vairāk esmu citiem palīdzējis, nekā viņš. - Un vispār, viņam bija lielas problēmas ģimenē. Un viņš bieži dzēra un par to, ko viņš dzīvē darījis, ir pat kauns runāt. Redzot, ka šo palaiž pirmo un dzirdot visas apsūdzības, pārējiem pazūd smaids, apdziest svētlaimīgais prieks par ieiešanu debesīs. Dažam gandrīz vai nokrīt svētais nimbs no galvas. Spožums satumst un sāk jau parādīties melnas ēnas, ka pat nodreb paradīzes vārti. Vārti grasās nupat, nupat aizcirsties apgrēcinājušos ceļinieku deguna priekšā.. Jo nepiedošana, dusmas, nosodījums ir tik pat kā slepkavība. Un tā liedz pat pareizajiem un taisnajiem ieiet... Protams, Pēteris, pieredzējušais debesu valstības atslēgu glabātājs tūlīt to pamana un mēģina glābt situāciju. Vai tiešām dažam pat mūžībā var izrādīties liktenis palikt ārpusē savas paštaisnības dēļ? Un ne jau tiem pēdējiem, bet tiem pirmajiem. – Kas tev kaiš mans draugs? Pēteris jautā. Tad Pēterim tiek paskaidrots viss par necienīgo personu, ko visi pazinuši. Bet tā vietā Pēteris sāk sirsnīgi un laipni smieties. Viņš jautā: – Vai tad tu nezināji, ka pēdējie būs pirmie, un tie pirmie būs pēdējie? Kāpēc tu domā ļaunu savā sirdī, mans draugs, vai tiešām tev šķiet, ka Dievs tev tagad nodara pārestību? Vai tad tu nevienojies ar Viņu, ka kopā ar Jēzu tu būsi debesīs? Pieņem to, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam Dievs arī vēlas dot to pašu, ko tev. Vai tad Dievs nedrīkst darīt ar savu valstību, ko vien grib? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka Dievs ir labs?

Studijā mācītājs Juris Rubenis. Lasījums no Lūkas evaņģēlija. 1:46-53 46 Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu, 47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, 48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu, 49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds, 50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas. 51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. 52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. 53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšā. No mācītājiem katrā sprediķī tiek gaidīts kaut kas jauns, bet Jēzus visu savu dzīvi atkārtoja tikai vienu sprediķi, kaut arī atšķirīgos veidos. Viņš runāja par Debesu valstību. Un tam vajadzētu būt mūsu galvenajam tematam vienmēr. Kas ir Debesu valstība? Kā tā izskatās? Jēzus pavisam skaidri saka, ka Dieva valstība ir mūsu vidū, ka tā ir klātesoša tagad un šeit. Cik savādi, ka cilvēki ir iemanījušies to "aizskaidrot" tālu prom nākotnē - kādās citās sfērās pēc šīs zemes dzīves... Iespējams, ka tas ir darīts tāpēc, ka vieglāk bija turēties pie likumiem un praktizēt rituālus tā vietā, lai tagad un šeit sastaptos ar Dievu un ļautu Viņam sevi pārveidot. Patiesas pārvērtības cena ir augsta. Tas nozīmē, ka visas mūsu lojalitātes iepretī varai, panākumiem un kontrolei – tā saucamās "mūsu debesu valstības" jāsamaina ar Jēzus valdīšanu un Dieva valstību. Viss mums svarīgais iepretī Dieva valstībai ir relatīvs.