Podcasts about gustava

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas lielāko daļu veido Latvijas meistaru būvēti instrumenti? Viens no muzeja lepnumiem ir mūzikas instrumentu kolekcija, kurā reģistrētas 360 vienības. Jau kopš muzeja kolekciju pirmsākumiem tajās nonāca atsevišķi mūzikas instrumenti, kuru īpašnieki un lietotāji bija muzeja interešu lokā esošās kultūras personības, piemēram, operdziedātājas Alīdas Vānes mandolīna un pianīns, dzejniekiem Fricim Bārdam, Jānim Akurateram, kordiriģentam Teodoram Reiteram piederējušās vijoles, Eduarda Smiļģa flīģelis un, protams, jāmin īpašais lepnums – Baumaņu Kārļa Pēterburgā iegādātais flīģelis, kurš kļuva par mūsu valsts himnas sacerēšanas instrumentu. Šo personībām piederējušo instrumentu kolekcijas līniju muzejs joprojām turpina, komplektējot instrumentus un dokumentējot to lietotāju attiecību stāstus. Tā, piemēram, pirms gada muzeja kolekcijā kā dāvinājums no pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera rokām nonāca vienkārša rūpnieciski izgatavota bērnu vijole, uz kuras ir daudzu pasaulslavenu mākslinieku, arī paša Gidona Krēmera autogrāfi. Vijoli savam leģendārajam pedagogam Voldemāram Stūrestepam viņa 60 dzīves un 40 darba gadu jubilejā 1969. gadā dāvinājuši viņa audzēkņi Emīla Dārziņa mūzikas skolā. To vidū 20. gs. otrās puses Latvijas vijoļspēles zieds – vijoļvirtuozi Gidons Krēmers, Filips Hiršhorns, izcilā pedagoģe Dace Bērzāja, solisti Rasma Lielmane, Arkādijs Fomins un kamermūzikas izpildītāji Jutis Madrēvičs, Jānis Bulavs. Šodien muzeja kolekcijā ir teju četri simti unikālu instrumentu, no kuriem lielākā daļa ir Latvijas mūzikas instrumentu būvētāju darināti. Uz tiem ir redzamas Latvijas meistaru ražošanas zīmes. Kolekcija vēsta par nacionālajām mūzikas un mākslas tradīcijām, par mūsu bagātajām prasmēm mūzikas instrumentu būvniecībā. Kolekcijas mērķtiecīga veidošana aizsākās pagājušā gadsimta 90.gados, kad muzejā sāka strādāt profesionālais obojists Elmārs Zemovičs, kurš pievērsās Latvijā līdz tam ļoti maz pētītai nozarei – Latvijas mūzikas instrumentu būvniecības vēsturei. Lielu kolekcijas daļu veido stīgu instrumenti – vijoles, alti, kokles, cītaras. No lociņinstrumentiem Mārtiņa Zemīša, Voldemāra Zviedra, Artura Norēna, Kārļa Ieviņa, Nikolaja Dreikas būvētās vijoles atšķiras katra ar savu meistara rokrakstu un stāstu. Unikālas ir mecenāta un kokrūpnieka Augusta Dombrovska būvētās vijoles – daļu no tām meistars nokrāsojis melnas, lai Pirmā pasaules kara gados, kurus meistars pārdzīvoja Pēterburgā, tās neizskatītos marodieriem pievilcīgas. Augusts Dombrovskis savās vijolēs nebaidījās līdzās savam meistara vārdam lieliem burtiem uzrakstīt LATVIS. Muzejs lepojas ar plašu Latvijas izcelsmes pianīnu un tāfelklavieru būvētāju pārstāvniecību. Senākās kolekcijas vērtības ir 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū būvētās tāfelklavieres. Jāatzīmē, ka instrumentu komplektēšana tolaik tika veikta, atrodot un glābjot no bojāejas unikālus Latvijas izcelsmes meistaru darbus.  Ar šo instrumentu medībām saistās ne viens vien detektīvžanra cienīgs stāsts. Tā, piemēram, Johana Ādolfa Melēniusa 19. gadsimta vidū būvētās tāfelklavieres Elmārs Zemovičs atradis guļam kādā pamestā Rīgas centra namā un nekavējoši pieprasījis muzeja direktoram nodrošināt transportu, lai iegūtu muzeja kolekcijā šo unikālo eksemplāru, pirms to kāds izpostījis utilitārākiem mērķiem. Savukārt Gustava Ādolfa Vilhelma Jāna būvētā Rundāles pusē atrastā koncertflīģeļa būvēšanas laiku Elmārs Zemovičs atklājis, pateicoties aiz meistara plāksnītes polsterējumam izmantotajai Rīgas pilsētas (vācu) teātra afišas daļai, kurā pieteikta Ferdinanda Herolda operas “Zampa” izrāde 1834. gada 6. oktobrī, tādējādi secināts, ka flīģelis izgatavots pēc 1834. gada 6. oktobra. Viens no kolekcijas lepnumiem ir pēc ASV iegādāta patenta Latvijas rūpnīcā VEF 1937. gadā būvētas HAMMOND elektroērģeles. Latvijā ir tikai divi skanošā kārtībā esoši šī leģendārā zīmola Latvijas ražojumi. Kolekcijas pūšaminstrumentu grupā ir Latvijā izgatavoti tromboni, eifoniji un trompetes. Arī šajā, tāpat kā citu instrumentu grupās, muzejs turpina sekot mūsdienu instrumentu būves attīstībai Latvijā un tā līdzās Johana Rēdliha darbnīcā pagājušajā gadsimtā izgatavotajiem pūšaminstrumentiem jāmin jaunākais ieguvums – Vaira Nartiša vairāk nekā divus metrus garā un 20 kilogramus smagā subkontrabastrompete.  Viens no kolekcijas senākajiem dārgumiem ir sitaminstrumentu grupā: tie ir nezināma Rīgas meistara 1774. gadā izgatavotie timpāni ar iegravētu veltījuma uzrakstu Sv. Jāņa baznīcai. Instrumentu kolekcijā ir arī atskaņojošas ierīces, piemēram, firmā "Taupība" Rīgā 1930. gados ražotais klausafons, un pavisam inovatīvi instrumenti, kā, piemēram, 1970. gados meistara Milorija Jahimoviča izgatavotais vibrafons, kuram meistars devis Baibafona vārdu. Muzejs turpina darbu pie savas mūzikas instrumentu kolekcijas pilnveidošanas, pētot, digitalizējot, turpinot restaurācijas darbus un papildinot kolekciju ar jauniem ieguvumiem. Mūzika ir viens no pārliecinošākajiem identitātes aspektiem Latvijas nācijas kultūras profilā, bet muzeja veidotā kolekcija ir spēcīgs resurss nacionālā stāsta veidošanai un Latvijas kultūras mantojuma pārstāvniecībai dažādās kopizstādēs Eiropā un pasaulē.

Der deutsche Künstler Kurt Prödel erzählt in seinem eindrücklichen Debüt «Klapper» von den Ängsten Jugendlicher in den Nuller-Jahren. Und die dänische Autorin Christina Hesselholdt widmet ihren Roman «Venezianisches Idyll» einer Mittfünfzigerin, die einen neuen Anfang wagt. Kurt Prödel erzählt in seinem Debütroman vom Erwachsenwerden zweier Jugendlicher mit sprechenden Namen: Klapper und Bär. Klapper ist ein bleicher Nerd, der von seiner Klasse gemobbt wird, Bär ist seine riesinnenhafte neue Mitschülerin, die Klapper als einzige nimmt, wie er ist. Ein Jugendroman, der vom Sound und Gamer-Slang der Nullerjahre geprägt ist, und der gerade wegen seiner scheinbar einfachen Machart beeindruckende Tiefe erreicht, wenn es um die Ängste und Schwierigkeiten geht, die einen im jungen Leben umtreiben. Ein durchwegs gelungener Erstling, findet Simon Leuthold. Eigentlich wollte sich Gustava das Leben nehmen. Aber in Tromsø durchkreuzen ein ausgestopfter Lobby-Eisbär, ein lästiger Husten und ein fiebriges Delirium ihre Selbstmordpläne. Ihr neues Ziel heisst Venedig. Hier soll Gustavas Lebenslust neu erblühen. Währenddessen stösst ihr Bruder Mikael zu Hause auf ihren Abschiedsbrief und reist Gustava hinterher. Auf den hat seine Schwester aber grade gar keine Lust. «Venezianisches Idyll» von Christina Hesselholdt ist wie eine schaukelnde Gondelfahrt, bei der man nie weiss, was hinter der nächsten Brücke auftaucht, sagt Tim Felchlin. Buchhinweise: · Kurt Prödel. Klapper. 256 Seiten. park x ullstein, 2025. · Christina Hesselholdt. Venezianisches Idyll. Aus dem Dänischen von Ursel Allenstein. 192 Seiten. Hanser Berlin, 2025.

Stāsta Rīgas ielu pētnieks Edgars Lecis. Ielas nosaukums saistīts ar nelielo Speķa ielu pie Salu tilta, kas savieno Lastādijas un Mazo Kalna ielu. Kaut arī šī iela pirmoreiz zināma tikai no 1885. gada, kad Avotu iela jau sen bija izveidota, tā nes Speķupes attekas vārdu, kas šajā vietā atdalījās no Daugavas. Speķupe tecēja līdz Kubes kalnam tagadējās Esplanādes rajonā, kur pagriezās un ieguva Rīdziņas nosaukumu. No Rīdziņas upes savukārt radās pašas Rīgas pilsētas nosaukums. Klausītāji paši var izdomāt, kā sauktos Latvijas galvaspilsēta, ja atteka līdz pat ietekai Daugavā turpinātu nest Speķupes vārdu. Pilsētai attīstoties, Speķupe 18./19. gadsimtā pamazām aizsērēja un tika aizbērta. Izmainoties hidroloģiskajam režīmam, aizbērtās Speķupes vietā mūsdienu Avotu un Lāčplēša ielas krustojuma rajonā radās mitrājs un avotu vieta, no kuriem tika ņemts ūdens pilsētas vajadzībām. Kad 1810. gadā pirmoreiz tika pieminēta iela, kas no Lielās Smilšu (tagad Lāčplēša) ielas veda ziemeļaustrumu virzienā, tā tika nosaukta par Avotu ielu un saglabājusi šo nosaukumu nemainīgu visos vēstures posmos. Tiesa, iesākumā tās bija divas ielas – Mazā Avotu iela līdz Ģertrūdes ielai un Lielā Avotu iela – līdz Lienes ielai. Pirmatnējā ielas apbūve kopā ar citām Rīgas priekšpilsētām tika nodedzināta 1812. gadā, kad Rīgai tuvojās Napoleona karaspēks. Iespējams, 19. gadsimta vidū Avotu ielas nosaukums ieguva mazliet ironisku nokrāsu, jo vismaz no 1867. gada ielas galā, tur, kur tagad atrodas Pāvila baznīca, bija vieta, kur tika izgāzti pilsētas tualešu atkritumi. Ņemot vērā to, ka pa Avotu ielu kursēja asenizatoru zirgu rati, iela tolaik nevarēja būt pati prestižākā pilsētā. Tomēr jau divdesmit gadus pēc tam tieši šajā vietā sāka celt Pāvila baznīcu. To iesākumā projektēja Latvijas Universitātes vēsturiskās ēkas arhitekts Gustavs Hilbigs, bet pēc viņa nāves – Gustava dēls Hermanis Hilbigs. Baznīcas altārgleznu 1937. gadā radīja Jānis Roberts Tilbergs, kuram jau pēc četriem gadiem nācās gleznot Josifa Staļina portretu. Vienlaicīgi ar baznīcas celtniecību izveidoja Lauvas (mūsdienu Pērnavas) ielu, bet mazliet vēlāk – Rumpmuižas (mūsdienu Augusta Deglava) ielu un Ērgļu (mūsdienu Jāņa Asara) ielu. 1901. gadā atklāja Rīgas elektriskā tramvaja tīklu un viens no maršrutiem gāja arī pa Avotu ielu ar galapunktu Asara un Tallinas ielas krustojumā. Tā rezultātā 20. gadsimta sākumā ielas apbūve strauji attīstījās, daudzas ēkas tika uzceltas no 1908. gada līdz Pirmajam pasaules karam. Iela saglabājusi savas apbūves raksturu līdz pat mūsdienām un veido Avotu apkaimes centrālo asi.

Questa è la storia di colui che per davvero ha fatto “uno sgarro a qualche industria di caffè”. Signore e signori, Gustavo III di Svezia, l’uomo che ha condotto uno degli esperimenti più inutili di sempre, condannando a morte un prigioniero con tre tazzine di caffè al giorno.See omnystudio.com/listener for privacy information.

Karls Gustavs Jungs uzticēja sekretārei un kolēģei Anielai Jafei būtiskas pārdomas par savu dzīves gājumu un profesionālo veikumu. Atsevišķas daļas sarakstīja arī pats Jungs, un tapa viņa „Autobiogrāfija. Atmiņas. Sapņi. Domas”, kas pirmo reizi izdota arī latviešu valodā. Kultūras rondo saruna par grāmatu ar filozofu, latviešu valodas izdevuma konsultantu Ventu Sīli. Lai arī runājot par šo tekstu lietojam apzīmējumu „memuāri”, šis teksts ir teju pretstats tam, ko izprotam ar memuāru žanru. Kāda ir Junga tekstu un ideju aktualitāte mūsdienās – septiņdesmit gadu pēc grāmatas pirmā izdevuma oriģinālvalodā? Grūti iztēloties labāku ievadu pētnieka iekšējā pasaulē kā stāstījumu par to, kāda subjektīvā pieredze slēpjas aiz viņa idejām un atziņām. Grāmata sniedz ieskatu Junga dzīvē gan tiem, kuri labi pazīst viņa idejas, gan arī tiem, kuri par viņu līdz šim zinājuši samērā maz.  No vācu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds. Izdevusi "Zvaigzne ABC".

Stāsta muzikologs Armands Šuriņš Mūsdienās par pašsaprotamu ir kļuvis apaļo gadskārtu kults, kas visbiežāk izceļ nozīmīgu personību dzimšanas jubilejas. Taču šoreiz pieskarsimies nevis cilvēku, bet dažu skaņdarbu apaļajām gadskārtām, kas rosina dziļākas pārdomas par radošo mākslinieku darba procesu. Par iedvesmas nozīmi un apstākļu sakritībām, par autobiogrāfisku faktu ietekmi uz mūziku un kompozīcijas dramaturģijas īpatnībām. Faktiski – par radošo psiholoģiju. Šogad jubilāra godā nonāk trīs Gustava Mālera (1860–1911) simfonijas: Otrā pabeigta pirms 130 gadiem (1894), Ceturtā intensīvi rakstīta pirms 125 gadiem (1899), bet Sestā šogad varētu atskatīties uz 120.gadskārtu (1904). Tātad caurmērā ik pēc divarpus gadiem Mālers laidis klajā pa jaunai simfonijai.   Te salīdzinājumam muzikologa Ludviga Kārkliņa vērojums par izcilāko latviešu simfoniķi Jāni Ivanovu (1906–1983), kurš ražīgākajā darbības periodā uz katru simfoniju esot patērējis vidēji vienu gadu un desmit mēnešus. Savukārt neparasti produktīvais soms Leifs Segerstams (1944–2024) mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē ik gadus priecēja klausītājus ar caurmērā 20 jaunām simfonijām, tiesa gan, visnotaļ neklasiskā, parasti aleatorā veidolā. Gustava Mālera Otrā, "Augšāmcelšanās simfonija", ir visilgāk tapusī no komponista darbiem – tā rakstīta veselus sešus gadus, paralēli risinot citus radošos projektus. Tā ir arī pirmā no viņa simfonijām, kurā iesaistās dziedātāju balsis – gluži kā L.van Bēthovena Devītajā, un vēlāk Mālers izmanto šādu efektu itin bieži. Tomēr ceļš līdz optimistiskā, himniski cildenā darba pilnestībai pašam autoram ir bijis garš, līkločains un pat ilgstošas, teju mokošas neskaidrības pilns. Simfonijas ideja par dvēseles nemirstības meklējumiem cieši izriet no Mālera personiskās pieredzes. Uzaudzis daudzbērnu ģimenē kā viens no vecākajiem, viņš sāpīgi pārdzīvoja vairāku brāļu un māsu nāvi bērnībā, vēlāk abu vecāku aiziešanu mūžībā viena gada laikā un jaunākā brāļa Oto, talantīga mūziķa, pašnāvību. Māleraprāt, dzimtās ebreju reliģijas sniegtie pēcnāves dzīves solījumi šķita paskopi, salīdzinājumā ar kristietību, kam jauneklis pārliecināti pievērsās Otrās simfonijas tapšanas laikā. Sākotnēji, drīz pēc Pirmās simfonijas pabeigšanas, Mālers bija radījis jaunu skici – viendaļīgu simfonisku poēmu, ko pats raksturojis kā "Pirmās simfonijas varoņa bēres". Tikai pēc laika šī mūzika kļūst par jaunās, Otrās, simfonijas pirmo daļu, un grandiozā cikla turpmākajā būvē iekļaujas vairāku Mālera dziesmu melodijas. Tomēr fināla vainagojums ilgstoši izpaliek kādas autora īpatnības dēļ – sacerot vērienīgus, filozofiskā vispārinājuma pilnus (un pat pārpilnus) darbus, īpaši to noslēgumdaļas, Māleram vitāli nepieciešams vārdisks satura konkretizējums, teksts, dzeja. Turklāt ne tādēļ, lai to visu vārdu pa vārdam akurāti iekļautu partitūrā izdziedāšanai, bet tikai savas iedvesmas verbālai rosināšanai. Ja šāda teksta nav, tad – radošais strupceļš... Atrisinošais impulss nāk negaidīti. Vecākā kolēģa, diriģenta un pianista Hansa Gvido fon Bīlova (1830–1894) bēru ceremonijā Mālers dzird kādu muzikāli mazpārliecinošu korāli, toties tā teksts viņu aizkustina teju satriecoši. Atradums, 18.gs.vācu dzejnieka Frīdriha Klopštoka (1724–1803) oda "Augšāmcelšanās" (1758) kļūst par atrisinošo vārdu Otrās simfonijas finālā, kur Mālers veikli papildina seno dzeju ar savām panteistiski ievirzītām vārsmām. Pilnīgi pretēja situācija teksta ziņā ir Gustava Mālera Ceturtajai simfonijai. Tās fināls, dziesma "Debesu dzīve" ar vācu tautas dzeju no slavenā krājuma "Zēna brīnumrags" (1808), sacerēta jau pirms pārējo simfonijas daļu tapšanas. Taču interesanti, ka šī dzidrā, tautiska naivisma manierē veidotā dziesma par nabadzīgu ļaužu bērna nonākšanu Paradīzes svētlaimē, sākotnēji bijusi iecerēta kā fināls iepriekšējai, Trešajai simfonijai, ļoti apjomīgam daudzdaļu ciklam, kas filozofiskā augšupejošā hierarhijā atspoguļo dažādas apziņas un dzīvotgribas formas – no primitīvākajām, raupji instinktīvām līdz sarežģītākajām, tīri garīgām. Trešās simfonijas sacerēšanas laikā tās strauji pieaugošo izmēru dēļ Māļers pieņēma lēmumu pabeigt ciklu ar vienu no vidējiem minētās hierarhijas līmeņiem, atstājot "Debesu dzīvi" par pamatu jaunai, nākamajai simfonijai. Gluži kā dārznieks, kurš kādam stādam nogriež galotnīti un veiksmīgi uzpotē to uz cita stumbra. Līdz ar to šīs simfonijas –Trešā un Ceturtā – satura ziņā faktiski veido diptihu, tēlainībā vienotu domu. Diemžēl abu opusu atskaņošanas praksē šāds diptiha modelis praktiski nav izplatīts, atstājot interesantu ideju novārtā. Vērienīgās Trešās un skercozi smalkās, paša Mālera par humoresku dēvētās Ceturtās simfonijas samērojums atsauc atmiņā vēl kādu komponista izteikumu, ko caurvij viņām raksturīgā pašironija: "Kad es rakstu katru kārtējo simfoniju, man sanāk dīvaini izplūdusi pārmērīga garuma kompozīcija. Bet, kad vienreiz gribu radīt maziņu simfonietu, tad sanāk normāla apjoma simfonija." Gustava Mālera Sestā simfonija attiecināma jau uz citu, vidējo daiļrades periodu, kad skaņradis ieguvis noturīgu slavu kā Vīnes Galma operas galvenais diriģents. Šī laikposma mūzikā viņš ir pārvarējis agrāko teksta nepieciešamību un sacer tīri instrumentālas simfonijas, kuru vēstījuma tonis šķiet salīdzinoši subjektīvāks. Sestās simfonijas traģiskais saturs kopumā sabalsojas ar vēlākajiem, mūža nogales darbiem, ilustratīvi tēlains ir Alpu govjuzvanu lietojums, interesantām beletristiskām leģendām apvīti spēcīgie āmura sitieni finālā, taču šoreiz uzmanību saista divu vidējo daļu secība četrdaļu cikla iekšienē. 18. gadsimtā tapušie klasiskās simfonijas uzbūves likumi paredz, ka otrajai ir jābūt lēnajai daļai, bet trešajai – kustīgai un motoriskai, menuetam vai vēlāk skerco. Tomēr virknē izcilu 19. gadsimta darbu, sākot jau ar Bēthovena Devīto simfoniju un turpinot ar romantiķiem, abas vidējās daļas pārliecinoši izskan pretējā sakārtojumā – vispirms skerco, tad lēnā daļa. Mālers, jau komponējot Sesto simfoniju, ir svārstījies attiecībā uz vidējo daļu secību, un šīs šaubas viņu nav atstājušas līdz mūža galam. Sestās simfonijas skerco – ekspansīvi dinamisks, ļauni smīnīgs, tuvs cikla malējo daļu tumšajai spriedzei. Lēnā daļa – kā gaiša ideālistiska atelpa vai dvēseliski spēcinoša atmiņu epizode starp dzīves cīņu teju neuzveicamajām gūzmām. Liktenis bija lēmis autoram diriģēt Sesto simfoniju trīs reizes, ieskaitot pirmatskaņojumu, kā arī iepazīt dažu kolēģu interpretācijas, un, šķiet, pēc katra atskaņojuma mūziķa apziņā uzplaiksnīja vēlme pārkārtot vidusdaļas pretēji tikko dzirdētajam. Liecības par to rodamas komponista atraitnes Almas Māleres (1879–1964) atmiņās un citos avotos. Rezultātā Sestā kļūst par vienīgo Mālera simfoniju ar mūžīgi mobilu formveidi – cik gan zīmīgi tas sasaucas ar mūsdienu postmodernajā mūzikā izplatītajām aleatorajām formām!

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Baltā un melnā Spānija 19.–20. gadsimta mijā – par izstādi “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" saruna ar izstādes projekta vadītāju Vitu Birzaku un mākslas zinātnieci Ievu Kalnaču. Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo “balto” Spāniju un ideja par skarbo “melno” Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot “baltās” Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un “melnās” Spānijas intelektualitāti. Izstādi papildina pētījums par triju Latvijas mākslinieku – Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) – saiknēm ar Spānijas māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, tostarp tiem, kuru darbi redzami ekspozīcijā, un viņu ceļojumiem uz Spāniju. Izstāde “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso” mākslas muzejā "Rīgas Birža" būs aplūkojama līdz 15. decembrim.

V pražském Rudolfinu dnes začíná 17. ročník Mezinárodního hudebního festivalu Dvořákova Praha. Na programu slavnostního koncertu je Violoncellový koncert h moll a Novosvětská symfonie Antonína Dvořáka. Bamberské symfoniky bude řídit Jakub Hrůša, jako sólista se představí německý violoncellista Julian Steckel. Více nejen o tomto koncertu nám ve studiu prozradil ředitel festivalu, Jan Simon.Všechny díly podcastu Mozaika můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

V pražském Rudolfinu dnes začíná 17. ročník Mezinárodního hudebního festivalu Dvořákova Praha. Na programu slavnostního koncertu je Violoncellový koncert h moll a Novosvětská symfonie Antonína Dvořáka. Bamberské symfoniky bude řídit Jakub Hrůša, jako sólista se představí německý violoncellista Julian Steckel. Více nejen o tomto koncertu nám ve studiu prozradil ředitel festivalu, Jan Simon.

Podczas kolejnego koncertu na Festiwalu Muzycznym "Chopin i jego Europa" zabrzmią utwory Edwarda Elgara i Gustava Holsta. Wykonawcami dyrygować będzie Antonio Pappano. Dyrygent zdradził w rozmowie z Karolem Furtakiem, dlaczego Koncert skrzypcowy h-moll i Suita symfoniczna "Planety" Gustava Holsta są wyjątkowymi dziełami.

Víkend bude v Hořicích na Jičínsku ve znamení už 61. ročníku populárního závodu silničních motocyklů 300 zatáček Gustava Havla. V Evropě je tento závod ojedinělý, protože přírodních okruhů je už málo a ten hořický navíc v každém kole přivádí jezdce v plné rychlosti až do centra města. I proto jeho trať každoročně lemují desítky tisíc diváků.

Postmodernizm, transmedialność, indywiduacja - wszystkie te trudne słówka określają sens gier Remedy i Sama Lake'a. Wyjaśnijmy je sobie w obszernej analizie Alana Wake'a, a dowiemy się, dlaczego to nie jezioro, tylko ocean.

#diepodcastin bei Reem Alsalem: Isabel Rohner & Regula Stämpfli zu grossen Frauen wie Lida Gustava Heymann, Anne Rabe, Katja Oskamp, Reem Alsalem, Mahlagha Jaberi, Jutta Allmendinger & 621 Tage Geschlechterapartheid in Afghanistan.

Tento týden vyšlo další varování před dopady, které může mít neregulovaný nástup umělé inteligence. Tentokrát ho kromě tisíců AI vědců podepsali i šéfové třech největších AI firem na světě - OpenAI, Google DeepMind a Anthropic. Do Stopáže jsem si pozval Gustava Šíra z ČVUT, aby mi vysvětlil jak k těmto černým scénářům může dojít, a jak jim můžeme předejít.Statement on AI Risk [link]Five human dangers of Artificial Intelligence [link]

Gustavs Auziņš ir U18 Eiropas un U19 pasaules čempions pludmales volejbolā. Parunājām par Gustava dzīves veidu, kā profesionālais sports palīdzējis pašizaugsmē un ko nozīmē domāt par vienu soli. Pieseko Gustavam soc. tīklos: https://www.instagram.com/auzins.g/https://www.instagram.com/auzins.g/ Patīkamu klausīšanos! --- Send in a voice message: https://podcasters.spotify.com/pod/show/mairis-u0160vu012bgers/message

Jubilejní 60. ročník legendárních silničních závodů 300 zatáček Gustava Havla je doslova za dveřmi, a to je tím nejlepším důvodem pozvat ředitele závodu a předsedu AMK Hořice Tomáše Jenčovského. Co všechno uspořádání závodů na přírodním okruhu obnáší, na co se organizační tým musí připravit a co se nesmí podcenit? Na to odpoví další díl seriálu rozhovorů Na tandemu s Vláďou.

...og en udstoppet isbjørn bliver Gustavas vej tilbage til livet. Hun er egentlig taget til Norge for at dø for egen hånd, men sådan går det ikke. Heldigvis! I dagens program taler vært, Nanna Mogensen med forfatter, Christina Hesselholdt om dennes nye roman, 'Til lyden af sin egen tromme', hvori Gustava er én af hovedpersonerne. Samtalen kommer bl.a. til at handle om begær, Joe Biden, Venedig, døden, Thomas Mann og udbrændte kvinder. Vært: Nanna Mogensen.

Artstory prináša minisériu podcastov Ako rozumieť umeleckým dielam. Predstavíme vám v nich mimoriadne umelecké diela, ktoré očarili ľudí po celom svete nielen v dobe svojho vzniku, ale fascinujú nás dodnes. Prečo je tomu tak a aký príbeh sa za každým z nich skrýva? Je obraz Bozk od Gustava Klimta známy najmä pre svoju zlatú farbu či romantický nádych? Súčasťou jeho príbehu je aj jedna žena, mnoho mileniek a zároveň úcta k žene ako matke... Poďte nahliadnuť hlbšie do príbehov známych a slávnych umeleckých diel, spolu s vašou sprievodkyňou a kurátorkou do ucha, Michaelou Šimonovou a návštevníčku virtuálnej galérie Artstory Tatianou Poliakovou.   Link na dielo: https://sk.wikipedia.org/wiki/Bozk_(Klimt)#/media/Súbor:The_Kiss_-_Gustav_Klimt_-_Google_Cultural_Institute.jpg   Sledujte nás aj na našom FB, kde zdieľame novinky a zaujímavosti zo sveta umenia: https://www.facebook.com/ArtStoryPodcast , na našej IG stránke: https://www.instagram.com/artstory_podcast/  a na našom webe: https://artstory.sk/

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Autorin gezögert, nicht nur, weil sich die Oma, die sich in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begeben sich Enkelin und Tochter auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzkiwww.deutschlandfunkkultur.de, Das FeatureDirekter Link zur Audiodatei

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Autorin gezögert, nicht nur, weil sich die Oma, die sich in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begeben sich Enkelin und Tochter auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzkiwww.deutschlandfunkkultur.de, Das FeatureDirekter Link zur Audiodatei

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Autorin gezögert, nicht nur, weil sich die Oma, die sich in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begeben sich Enkelin und Tochter auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzkiwww.deutschlandfunkkultur.de, Das FeatureDirekter Link zur Audiodatei

Podobně jako Wolfgang Amadeus Mozart, byl i Gustav Mahler geniálním hudebníkem už jako malý chlapec. První koncert měl v Jihlavě v deseti letech. Dlouhá léta se přitom o něm u nás moc nevědělo. I sám Gustav Mahler o sobě říkal, že byl Čechem mezi Rakušany, Rakušanem mezi Němci a Židem v celém světě. Jeho Jihlava na něj ale nezapomněla.Všechny díly podcastu Výlety můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Podobně jako Wolfgang Amadeus Mozart, byl i Gustav Mahler geniálním hudebníkem už jako malý chlapec. První koncert měl v Jihlavě v deseti letech. Dlouhá léta se přitom o něm u nás moc nevědělo. I sám Gustav Mahler o sobě říkal, že byl Čechem mezi Rakušany, Rakušanem mezi Němci a Židem v celém světě. Jeho Jihlava na něj ale nezapomněla.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna 1977. gadā izdotajā pavārgrāmatā ar nosaukumu “Pavārgrāmata”  atradu kādu neparastu recepti “Artišoku buljona” pagatavošanai. Tā skan šādi: 1 vidēji liela artišoka galviņa, 1 l ūdens, 2 ķiploka daiviņas, 1 ēd.k. sviesta vai eļļas, sāls, zaļumi. Ūdenī vāra artišoku un ķiploku. Kad artišoks mīksts, nokāš. Buljonam pievieno sviestu, sāli, zaļumus. Pasniedz tasītēs. Buljonā var likt dažādas piedevas. Šodienas lasītājam varētu šķist savādi – kādēļ pēc izvārīšanas artišoku nokāš? Tātad – visdrīzāk izmet, kā savu funkciju izpildījušu. Valstīs, kurās artišokus audzē un patērē, tos visbiežāk gatavo sautējot, nevis novāra, lai izmantotu tikai buljonu. Tieši dārzeņa serde un kauslapas ir visgaršīgākās. Tomēr padomju telpā to varēja nezināt, jo artišoki nebija plaši pieejama prece, tos uz vietas audzēja tikai īpašos apstākļos, piemēram, dārzkopības izmēģinājuma stacijās. Veikalos tos nevarēja nopirkt. Tāpēc jo interesantāka šķiet šādas receptes ievietošana pavārgrāmatas pirmajā lappusē. Turklāt tā ir vienīgā recepte šajā grāmatā, kurā minēti artišoki. Grāmatas autores ir Valentīna Gustava un viņas meita Ilze Jansone, kura vēlāk specializējas savvaļas augu un ārstnieciska uztura popularizēšanā. Grāmatā atsevišķas nodaļas veltītas gan diētiskiem ēdieniem, gan dārzeņu un augļu salātiem, gan arī vitamīniem bagātiem ēdieniem. Uzmanību pievērš dažu izsmalcinātu ēdienu receptes, piemēram: "Foreles, vārītas vīnā", "Pīle kaltētu baraviku mērcē", "Omāru kokteilis", "Pildīta zoss", tomēr aizdomas par to, ka šī varētu būt padomju augstās virtuves pavārgrāmata, novērš saturā dominējošās vienkāršu ēdienu receptes, pat no produktiem, kas reti lietoti uzturā - "Āpša cepetis", "Cukurbietes pie maizes", "Tesmeņa un plaušu sacepums", arī "Viltotie vēžu salāti", kas pagatavoti no karpas, "Viltotās sardīnes" no zandarta, "Viltotie zosu tauki" – no cūku taukiem. Vienkāršo ēdienu pārsvars pārliecina, ka smalkie ēdieni šeit ir tikai izņēmumi. Nodaļā par kaimiņtautu virtuvi minēti ungāru, ukraiņu, rumāņu un gruzīnu ēdieni, bet to noslēdz "Salāti franču gaumē", kuros tomāti, gurķi, olas un siļķe tiek sajaukti ar eļļas un etiķa mērci. Tas demonstrē visai lokālu priekšstatu par franču virtuvi. Turklāt apskatot citas receptes, kurās minētas eksotiskas sastāvdaļas, rodas iespaids, ka tās ir tīri teorētiskas. Piemēram, "Apelsīnu un banānu salāti ar majonēzi" izskatās pēc receptes fantāzijas rosināšanai, jo padomju deficīta apstākļos ar grūtībām dabūtie apelsīni un banāni diez vai tiktu sagriezti salātos. Arī artišoku pavārgrāmatas autores diez vai kādreiz vārījušas, savukārt pirmajā lappusē tas minēts, lai novērstu uzmanību no padomju laikos valdošā trūkuma un ierobežotā produktu sortimenta. Šādas receptes liek domāt, ka deficīts nepastāv un Padomju Savienībā valda viegli pieejama eksotisku produktu daudzveidība. Šajā laikā padomju telpā ir pieejamas tikai uz vietas tapušas pavārgrāmatas par svešzemju virtuvēm. Franču, itāļu, ķīniešu, indiešu un citas eksotiskas kulinārās tradīcijas apraksta  PSRS vai sociālisma valstu autori, bieži izvēloties brīvu interpretāciju. Latviski sarakstītajās pavārgrāmatās ārzemju receptes attēlotas tā, kā tās atbilst vietējo autoru priekšstatam par ārzemju kulināriju. Turklāt informācija par dzīvi kapitālistiskajā pasaulē bija stipri ierobežota, tāpēc faktiski nebija iespējams, ka tīri teorētiskās ārzemju virtuves lasītājs varētu atmaskot. Padomju cilvēki, dzīvojot aiz dzelzs priekškara, apceļoja pasauli ar recepšu starpniecību. Tā kā iespēja izbraukt ārpus PSRS, īpaši tālāk par tuvīnajām sociālisma valstīm, tika dota vien retajam, svešzemnieciski skanošie nosaukumi un neparastās produktu kombinācijas ļāva ceļot, pat neplānojot pagatavot aprakstītos ēdienus. Ja ne autoram, ne lasītājam nebija pārliecinoša, pieredzē balstīta priekšstata par ārzemju virtuvi, var pieņemt, ka receptes pavārgrāmatās tika ievietotas arī bez praktiska nolūka. Tās veidoja ceļvedi fantāzijas pasaulē. Ārzemju virtuves tika radītas tepat, uz vietas – salīmējot no fragmentāriem priekšstatiem, eksotiski skanošiem vārdiem un pieejamiem produktiem pašiem savu itāļu, franču vai ķīniešu virtuvi. Padomju pavārgrāmatas ir valsts ideoloģijas projekts – jāņem vērā, ka tās izdod valsts izdevniecības un uz tām attiecas tādi paši kontroles un ierobežošanas mehānismi, kā uz jebkuru citu iespiestu grāmatu. Tāpēc arī to saturs attēlo nevis padomju sadzīvi, bet gan tādu priekšstatu par padomju sadzīvi, kas iekļaujas ideoloģiskajos rāmjos. Pavārgrāmatu gadījumā viens no šādiem uzstādījumiem ir parādīt dzīvi labāku nekā tā ir. Un labāku, nekā tā ir ārpus Padomju Savienības. Uz to mudina PSRS nemitīgā sāncensība ar kapitālistiskajām zemēm, īpaši ASV, ne tikai militārās bruņošanās vai kosmosa iekarošanas, bet arī dzīves līmeņa ziņā. Tāpēc artišoks padomju pavārgrāmatas nav vienkārši artišoks, bet gan labākas dzīves simbols.

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Anna Marie Goretzki gezögert, nicht nur, weil die, die sich selbst in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begibt sie sich auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzkiwww.deutschlandfunkkultur.de, Das FeatureHören bis: 19. Januar 2038, 04:14Direkter Link zur Audiodatei

Šodienas podkāsta ''IZRĀVIENS'' epizodē Rihards ar Gustavu apskata aizvadītos konferenču pusfinālus un prognozē finālistus. Regulārās sezonas vadošā komanda Fīniksas ''Suns'' ir izkrituši, toties no austrumiem abas top komandas ir tikušas līdz pat finālam. Bukmeikeri vislielākās iespējas uz titula izcīnīšanu dod Goldensteitas ''Warriors'' vienībai, bet kādas ir Riharda un Gustava prognozes noskaties/noklausies podkāstā.

Hoy vamos a hablar de como Gustava llegó al mundo, y de como sus padres revolucionarios terminaron por inventar el femenino de Gustavo, que falta aún como muchos otros nombres en formato femenino. A la vez, podemos decir que faltan nombres también en formato masculino, como por ejemplo "Evangelina", ya que nadie se llama "Evangelino". Por lo menos por ahora. Si querés episodios más largos porque no te alcanza el tiempo para dormirte: patreon.com/podcastparadormirse

Severočeské muzeum v Liberci získalo část pozůstalosti po Gustavu Ginzelovi. Svérázného cestovatele, horolezce a jednoho ze zakladatelů Jizerské padesátky si lidé nejčastěji pamatují jako majitele takzvaného Hnojového domu v osadě Jizerka.Všechny díly podcastu Vybrali jsme pro vás můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Matt is joined by Gustavo Souza to talk all about Apple's "Peek Performance" event, Apple M1 Ultra, The Mac Studio, Studio Display, new iPhone SE, iPad Air with M1 Chip, Apple TV Plus and Baseball, AirPods, and so much more.

Jednou z nejoblíbenějších památek v okolí Paříže je nenápadné panství Caillebotte v obci Yerres. U usedlosti mají park, zeleninovou zahradu, galerii, oranžerii, historické sklepy, ale i třeba kurník. Možná pro svou skromnost, nenápadnost a hlavně klid, který místo nabízí, je tak oblíbené. Spolupracovnice Radiožurnálu ve Francii a milovnice umění Marie Sýkorová se tam ale dozvěděla i něco z dějin malířství.

Izstāde „Man pasaule par šauru šķita…” ir veltīta pirmā latviešu profesionālā tēlnieka Gustava Šķiltera ceļojumiem 20. gadsimta sākumā. Mākslinieka pirmais ceļojums ved uz Parīzi, lai nokļūtu izcilā franču tēlnieka Ogista Rodēna darbnīcā. Izstāde atklāj draudzības un vēl citus tā perioda ceļojumus, rādot, cik daudzpusīgs bijis Gustavs Šķilters. Izstāde visu šo vasaru līdz 29. augustam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālēs.

Ir sācies Jūrmalas festivāls, un tajā dziedās arī Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde. Viņa kopā ar Aleksandru Antoņenko, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu 29. jūlija vakarā Dzintaru koncertzālē izpildīs Gustava Mālera „Dziesmu par zemi”. Sarunā ar "Kultūras rondo" - par ceļu mūzikā un lomām, šīs vasaras koncertiem Latvijā un radošajiem sapņiem. Zanda Švēde ir Frankfurtes operas soliste kopš 2018. gada, pazīstama daudzos ASV opernamos – lomas izpildītas Kanzasā, Sietlā un Pitsburgā, Sanfrancisko, Ziemeļkarolīnas un Palmbīčas, kā arī Aidaho opernamos, Čikāgas Liriskajā operā un Atlantas operā. Līdztekus skatuvisko tēlu interpretācijām Švēde ir arī aktīva koncertžanra māksliniece. Kopā ar Sanfrancisko simfonisko orķestri viņa piedalījusies Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā, bet diriģenta Gustavo Dudamela vadībā izpildījusi mecosoprāna partiju Bernsteina Mesā kopā ar "Losandželosas filharmoniķiem".

Horská pastvina Jizerka je oblíbeným výchozím místem turistů v zimě i v létě. Už méně z nich ale ví, jak staré jsou kořeny této osady nebo co sem původně lidi přivedlo. Bludičky se sem vypravily za příběhem dobrodruha a světoběžníka Gustava Ginzela. Vzpomínky na něj sesbíral Jan Šebelka v knize s názvem Podivín, který okrášlil svět. Z knihy Bludičky vybraly nejpeprnější historky a přidaly něco vlastních zkušeností i pohled dalších dvou spisovatelů.

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Anna Marie Goretzki gezögert, nicht nur, weil die, die sich selbst in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begibt sie sich auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzki www.deutschlandfunk.de, Das Feature Hören bis: 19.01.2038 04:14 Direkter Link zur Audiodatei

Die Oma, die so nicht genannt werden wollte, war Feministin. Immer hatte die Autorin sie dazu befragen wollen. Warum sie für den Feminismus kämpfte und für was genau. Doch zu lang hat Anna Marie Goretzki gezögert, nicht nur, weil die, die sich selbst in Briefen „die Igelin“ nannte, so stachelig sein konnte. Aber jetzt, nach ihrem Tod, begibt sie sich auf Spurensuche. Von Anna Marie Goretzki www.deutschlandfunk.de, Das Feature Hören bis: 19.01.2038 04:14 Direkter Link zur Audiodatei

Po več kot dveh mesecih pouka na daljavo so se otroci s posebnimi potrebami vrnili v šolske klopi, organizirati pouk po tako dolgem času, ob poostrenih varnostnih ukrepih in odsotni številnih učiteljev, pa je gotovo velik zalogaj. O tem, kako je pouk stekel pri njih, smo se pogovarjali s sogovornikoma iz mariborskih ustanov – iz Centra za sluh in govor in z osnovne šole Gustava Šiliha. Ali se bodo prihodnji teden v šole vrnili tudi učenci prve triade, pa smo povprašali državnega sekretarja na pristojnem ministrstvu Damirja Orehovca. Pripravila Nataša Rižnar.

NOTE 1: Time stamps will be off by about 1.5min because of Earcatcher tacked onto the beginning. Here is the link to the document referred to in the Earcatcher in case you wanted to contribute tracks:https://archive.org/details/nerd-noise-radio-best-of-2019-eligible-track-list-simplifiedNOTE 2: As always, I like to preface reruns from episodes 10 and earlier with an apology for the production value of the intro and outro! :-)---------------------------------------------------------------------------Today’s broadcast is Episode 5 for Soundtrack Saturday, March 11th, 2017. Today’s Soundtrack is the Metal Gear 2 Soundtrack on the MSX using the Konami SCC Wavetable Synthesis chip, composed by the Konami Kukeiha Club Tracklist - Track#, Track Name, Timestamp: 01: Intro - 00:00:00 02: Theme of Solid Snake - 00:01:53 03: Zanzibar Breeze - 00:04:53 04: First Instruction - 00:07:48 05: Frequency 140.85 - 00:09:31 06: Level 1 Warning - 00:12:26 07: ! + Level 3 Warning - 00:14:46 08: Inside The Vents - 00:15:51 09: Return to Dust - 00:16:10 10: Killers - 00:18:30 11: Boss Battle - 00:19:08 12: Tears (Gray Fox Conversation) - 00:20:01 13: The Front Line - 00:23:03 14: Chasing the Green Beret - 00:25:20 15: Imminent - 00:25:57 16: Battle Against Time - 00:26:49 17: Advance Immediately - 00:27:57 18: The Mechanic - 00:29:50 19: Shallow - 00:31:57 20: Night Fall (Holly Conversation) - 00:33:42 21: An Advance (Schneider Conversation) - 00:36:39 22: Reprieve of the Doctor - 00:38:08 23: Shock - 00:39:33 24: Gustava's Death - 00:39:45 25: Zanzibarland National Anthem Part 1 - 00:41:50 26: Zanzibarland National Anthem Part 2 - 00:42:04 27: Swing, Swing "A" Jam Blues - 00:42:17 28: Under the Cloud of Darkness - 00:44:19 29: Flight Into Enemy Territory - 00:45:42 30: Infiltration - 00:48:34 31: In Security - 00:50:08 32: Wavelet (Gustava Conversation) - 00:51:14 33: Big Boss - 00:53:36 34: Escape - 00:54:33 35: Spiral - 00:56:02 36: Return - 00:57:52 37: Red Sun - 00:59:38 38: Farewell - 01:01:54 39: Afterimage - 01:05:07 40: Disposable Life - 01:05:13 41: Outro - 01:05:21 Music Block Runtime: 01:03:30, Total Episode Runtime: 01:10:00 Our Intro and Outro Music is Funky Radio - Dreamcast - BB Rights

Cestovatel, vypravěč, lezec český Němec Gustav Ginzel z osady Jizerka zemřel v roce 2008. Před 5 lety vyšla knížka vzpomínek na tuto zajímavou osobnost, která ve svém svérázném domě ochotně přivítala kohokoli.

www.HomePowerClub.comhttps://instagram.com/HomePowerUSA https://twitter.com/HomePowerUSA https://facebook.com/HomePowerUSA/ https://www.patreon.com/HomePowerUSA https://www.pinterest.com/HomePowerUSAProperty Manager, Host & Power Coach, Pamela Gustava, stops by, Vigilantes Radio's "Inside The Biz" Series, to chat with Dini. To find out, set your reminders, it's happening! 07/11/2020 | @1PM CDT | Call in at 701-801-9813 | You can also hop in the mix by visiting www.onlyonemediagroup.com and slapping that "Go Live" button | Please follow our show at www.spreaker.com/onlyonemediagroup & remember sharing is caring! Thanks for your continuous support!If you'd like to book your own interview with Dini, email us vradio@onlyonemediagroup.com Be sure to follow us at www.twitter.com/nolongertheheroBe sure to like our Facebook page over at www.facebook.com/vigilantesradioWe can also host interviews in different countries!©2013-2020 ALL RIGHTS RESERVED - the Only One Media Group [OOMG].

www.HomePowerClub.comhttps://instagram.com/HomePowerUSA https://twitter.com/HomePowerUSA https://facebook.com/HomePowerUSA/ https://www.patreon.com/HomePowerUSA https://www.pinterest.com/HomePowerUSAProperty Manager, Host & Power Coach, Pamela Gustava, stops by, Vigilantes Radio's "Inside The Biz" Series, to chat with Dini. To find out, set your reminders, it's happening! 07/11/2020 | @1PM CDT | Call in at 701-801-9813 | You can also hop in the mix by visiting www.onlyonemediagroup.com and slapping that "Go Live" button | Please follow our show at www.spreaker.com/onlyonemediagroup & remember sharing is caring! Thanks for your continuous support!If you'd like to book your own interview with Dini, email us vradio@onlyonemediagroup.com Be sure to follow us at www.twitter.com/nolongertheheroBe sure to like our Facebook page over at www.facebook.com/vigilantesradioWe can also host interviews in different countries!©2013-2020 ALL RIGHTS RESERVED - the Only One Media Group [OOMG].

Pamela Gustava, of Home Power People, is seeking 100 renters to beta test our 'Reduce My Rent' workshops on July 16th, July 23rd, and July 30th, 2020 - 6pm to 9pm-PST. Be the first to Sign Up Below! Spaces are limited! The Solutions help renters with 'Rent Renegotiation' and viable 'Rent Plans' that landlords want! We go deep in the workshop. This quiz gets you on your Rent Power Track! Register and find out more:    

Dirigent a světový hudební skladatel Gustav Mahler se narodil 7. července roku 1860 v Kalištích poblíž Humpolce.

Dirigent a světový hudební skladatel Gustav Mahler se narodil 7. července roku 1860 v Kalištích poblíž Humpolce.

Wszędzie się całują! Na kubkach, talerzykach, filiżankach i spodkach. Nie ma wątpliwości – Gustav Klimt wziął szturmem zastawy stołowe. Jego obrazy, zwłaszcza „Pocałunek”, są bardzo popularne i często reprodukowane. I tak ma być! Po to artyści malują obrazy, by inni je podziwiali, otaczali się nimi. Jednakże dziś nie sposób patrzeć na tonącą w złocie parę w sposób, w jaki patrzyła na nią wiedeńska elita na początku XX wieku. My zamiast tajemnicy, widzimy te wszystkie talerzyki, filiżanki i spodki. W zalewie kiczu zatraca się prawda o „Pocałunku”. Za inspirację do nagrania tego podcastu dziękuję Karinie van der Tuin, która z tego miejsca serdecznie pozdrawiam. Karina mieszka w Holandii i to ona zasugerowała mi, by opowiedzieć o Gustavie Klimcie i jego twórczości.

Gustava Esther Pavihi is the senior reporter for the Broadcasting Corporation of Niue. Niue is about to head back to the polls this weekend.  The Broadcasting Corporation of Niue is the national news broadcaster.  Last week BCN’s tv and radio studios sustained damage due to a fire and the technical team have been working to restore services in time for the general elections.   Esther gives us a quick update of how they are tracking the campaign trail and coverage of Niue’s elections.

Santiago Amigorena (Buenos Aires, 1962) ha escrito una decena de libros autobiográficos, ha dirigido tres películas y escrito el guion de más de 30. Su último libro ‘Le guétto intérieur’ está teniendo un eco especial. Fue nominado al premio Goncourt, el más importante de la literatura francesa, y va a ser traducido a doce idiomas, entre ellos el español, cuya publicación se espera para mayo (Literatura Random House). En la novela, Amigorena cuenta la historia de su abuelo materno, Vicente Rosenberg, judío polaco, que se instala en Buenos Aires en 1928. En Polonia se quedan la madre de Vicente, Gustava y su hermano que luego quedarán encerrados en el gueto de Varsovia. Como millones de judíos serán asesinados por los nazis durante la segunda guerra mundial. Durante meses, Gustava, que finalmente morirá en el campo de exterminio de Treblinka II, le escribirá cartas a su hijo explicando la situación cada vez más precaria que viven. Ante la incapacidad de poder ayudar a su familia y carcomido por la culpa, Vicente se sumirá por siempre en el silencio, construyendo un muro y encerrándose en su gueto interior. RFI: ¿Cuándo se enteran de que existen estas cartas de Gustava a Vicente y por qué decide escribir su historia? Santiago Amigorena: Las cartas las tenía mi tía en Buenos Aires y mi madre las hizo traducir hace unos cinco años. Las leí en ese momento y enseguida tomó forma la idea de que tenía desde hace mucho tiempo que era hablar sobre el silencio de mi abuelo. Escribí muchos libros que tienen que ver con el silencio y el silencio de mi abuelo es algo que me tendía las manos. RFI: Su abuelo murió cuando usted tenía siete años, apenas lo conoció, ¿cómo consigue recrear sus historia y su personalidad de esos años? SA: Es una novela, hablo de mi abuelo en un momento en que no lo conocí. Lo que yo escribo, cuando es más autobiográfico, más explícito, siempre trato de entender cuál es el eco del pasado en el presente. No es simplemente buscar el pasado y respetarlo totalmente. Entonces, aquí a partir de recuerdos de mi abuelo, recuerdos de mi abuela también, historias que escucho desde siempre, una especie de mitología familiar que hay en todas las familias, todo eso hacía un murmullo y en cierto momento, leyendo las cartas y también un libro de mi primo Martín Caparrós, que escribió sobre este mismo abuelo, pensé que la forma que tenía que tomar la novela eran cuatro años en Buenos Aires entre 1940 y 1944, cuando recibe las cartas y se vuelve muy melancólico y silencioso. RFI: La inquietud mayor de ‘Le guetto intérieur’ es la culpabilidad que siente Vicente Rosenberg por no poder ayudar a sus familiares que están atrapados en el gueto de Varsovia y opta por el silencio. ¿Por qué se calla Vicente? SA: “Me parece que es una reacción que tuvieron muchos sobrevivientes de la Shoah. La particularidad de mi abuelo es que estaba a 12.000 km de distancia de donde ocurría el drama y el silencio en ciertas circunstancias es la única arma que queda. No es una negación de lo que está pasando pero es una expresión de la imposibilidad de hacer cualquier cosa. Mi abuelo, cuando se fue Argentina en 1928, pensaba que si pasaba algo en Europa podría hacer algo para salvar a su familia y lo que pasó es que se dio cuenta demasiado tarde de lo que estaba pasando y en cuanto se dio cuenta era demasiado tarde y no podía salvar más a su madre y a su hermano. RFI: En la novela, Vicente tiene un sueño recurrente en el que se construye un muro a su alrededor y cuando quiere destruirlo se da cuenta de que es su propia piel porque sangra, ese es su gueto interior. SA: Ese es su gueto, es su manera de construir un gueto estando a 12.000 kilómetros de distancia. Es una prolongación del muro del gueto de Varsovia. Eso es una invención. Mi abuelo no me contó ese sueño. RFI: ¿Qué parte de ese silencio y de esa culpabilidad hereda usted de su abuelo? SA: Eso es lo que también está en el inicio del libro. Cómo se puede heredar un silencio, en general lo que se hereda es por una transmisión, por palabras, y yo siempre sentí que de este abuelo lo que había heredado era el silencio y fue esto lo que me hizo escribir cuando empecé a escribir cuando empecé el proyecto autobiográfico de diez libros, fue el silencio y la relación ante el silencio y la escritura, por qué el silencio provoca la escritura y por qué la escritura es una forma de silencio. RFI: ¿Un silencio provocado por una culpabilidad? SA: Cuando uno se mira a sí mismo siempre encuentra culpabilidades. En el libro, en cierto momento, comparo la culpabilidad de mi abuelo con la culpabilidad que pueda haber tenido yo por haber venido a Europa en los años 70 y no haberme quedado en Argentina o en Uruguay, donde vivía en ese momento. Yo tenía entonces 12 años, vine con mis padres, no es mi responsabilidad directamente, no es que huyera de la situación en América del sur en los años 70, pero lo que pasó también es que estaba viviendo en Francia cuando estaba ocurriendo un drama que pasaba en mi país. RFI: Otra de las cuestiones que se plantean en el libro es la de la identidad porque Vicente llega a Buenos Aires en 1928 como polaco, pero enseguida empieza a sentirse argentino y luego judío por el antisemitismo. “¿Qué es lo que hace que nos sintamos una cosa u otra? ¿Y por qué a veces nos sentimos seguros de ser solo una cosa? » escribe en el libro. ¿Le preocupa el tema de la identidad? SA: Sí, me preocupa y me di cuenta escribiéndolo. No era una intención que tenía antes. Pero me di cuenta que incluso ahora con la situación política actual no solo en Francia sino en todas partes, muy seguido se definen identidades y eso impide ser algo que está más vivo que una identidad. Lo que yo siento respecto a mi identidad es que soy un escritor francés, no me gusta cuando me dicen que soy un escritor franco argentino o un escritor argentino afincado en Francia porque mi idioma para escribir, el único, es el francés. Como escritor soy francés, pero si veo un partido de fútbol soy argentino y si estoy con mis hijos soy padre, si estoy con mi mujer, soy amante. Y todas esas cosas, cuando uno trata de definir una sola identidad o si desde fuera nos dan una identidad que nos impide ser todo el resto, es una situación bastante terrible. Lo que hizo el nazismo fue claramente eso, decirles a todos los judíos que solo eran eso, judíos. Pero es algo que sigue pasando hoy en día y que obviamente siento como todo ser humano. RFI: ¿Nunca ha querido escribir en español? ¿No le tienta? SA: Escribí guiones en español, muy de vez en cuando me sale algún poema en español, pero no. Leí mucho más en francés que en español. Llegué a Francia a los 12 años y entonces mis lecturas fueron sobre todo en francés y me parece que la lengua para escribir es la lengua de las lecturas sobre todo. Además en Francia hay algo que no hay en España o en América del sur y es que hay una gran tradición de gente que no es francesa y que escribe en francés. Esto empezó con un escritor polaco, Jan Potocki (1761-1815), hay muchos autores como el rumano Emil Cioran (1911-1995) o el irlandés Samuel Beckett (1906-1989). También me gustó o tratar de formar parte de esta tradición. RFI: En los próximos meses ‘Le guetto intérieur’ se va a publicar en español y el encargado de traducirlo es su primo el escritor y periodista argentino Martín Caparrós, que además también es nieto de Vicente. Es una situación bastante peculiar… SA: Me gustó mucho la idea porque él escribió un libro sobre sus dos abuelos sobre todas sus vidas pero también hablaba de ese momento en el que nuestro abuelo común Vicente Rosenberg recibía las cartas en Buenos Aires. Y apenas leí ese libro, enseguida le dije que algún día iba a escribir un libro sobre este periodo y cuando lo leyó aceptó traducirlo. También se llamará ‘El gueto interior’. Está terminando la traducción ahora, así que si no me traiciona más que eso se llamará así. RFI:¿Qué planes tiene para el 2020? ¿Más guiones, más libros? SA: Los guiones siempre están ahí. Es mi trabajo. Es como ir a la oficina. Y con la escritura de libros, cuando termino un libro, siempre empiezo a escribir el siguiente, antes de que se publique. Apenas le doy un manuscrito a mi editor, ya estoy escribiendo. Así que ya voy por la mitad. RFI: ¿Sigue en la vena autobiográfica o será ficción? SA: Los dos.   #EscalaenParís también está en Facebook. Un programa coordinado por Florencia Valdés y realizado por Souheil Khedir, Mathias Taylor y Vanessa Loiseau.  

13.martā Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris kopā ar RIX klavieru kvartetu diriģenta Andra Pogas vadībā atskaņos Olivjē Greifa „Četrkāršo koncertu “Nāvesdeja” un Gustavs Mālera Piekto simfoniju. Pulksten 18.18 Minsteres zālē sāksies saruna pirms koncerta par Māleru. "“Nāve, kas dejā atceļ tradicionālo sabiedrības šķelšanos,” – tā sava koncerta iedvesmas avotu – nāvesdeju – raksturojis franču komponists Greifs, ar kuru mūs iepazīstinās klavieru kvartets RIX. Pilnā sastāvā viņus nemaz tik bieži pie mums nesastapt, jo mūziķu ikdiena aizrit dažādos Eiropas orķestros.  Daudz biežāk dzirdama Mālera Piektā, bet visi Viskonti un Venēcijas cienītāji apliecinās, ka nekā skaistākā par Adagietto nav un to var klausīties vēl un vēl," tā vēsta koncerta apraksts. Vai Mālera Piektās simfonijas IV daļā, ko mēdz saukt par „Gustava mīlasvēstuli Almai”, ir vairāk mīlestības vai vientulības? Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra blogā jautā Orests Silabriedis, bet Kultūras Rondo studijā mēs viņam vaicājam, kāpēc Mālers viņu kaitina un kāpēc Māleru neatskaņoja padomju laikā. Vēl interesējamies, vai kino režisoru Dāvi Sīmani var saukt par māleristu? Režisors uzskata, ka viņu dēvēt par māleristu ir pārpratums, lai arī viņam ir tuva Mālera mūzika ir tuva. "Pēdējos desmit gadus Māleram bijusi patiešām viena no nozīmīgākajām muzikālajām ietekmēm manā dzīvē, turklāt arī ne tikai ikdienas režīmā, bet arī kino, jo, savu  dokumentālo filmu "Pēdējā tempļa hronikas" es veidoju, ņemot par muzikālo pamatu Mālera Pirmās simfonijas 1.daļu un mazliet arī no 4. daļas," atzīst Dāvis Sīmanis.  

Santiago Amigorena (Buenos Aires, 1962) ha escrito una decena de libros autobiográficos, ha dirigido tres películas y escrito el guion de más de 30. Su último libro ‘Le guétto intérieur’ está teniendo un eco especial. Fue nominado al premio Goncourt, el más importante de la literatura francesa, y va a ser traducido a doce idiomas, entre ellos el español, cuya publicación se espera para mayo (Literatura Random House). En la novela, Amigorena cuenta la historia de su abuelo materno, Vicente Rosenberg, judío polaco, que se instala en Buenos Aires en 1928. En Polonia se quedan la madre de Vicente, Gustava y su hermano que luego quedarán encerrados en el gueto de Varsovia. Como millones de judíos serán asesinados por los nazis durante la segunda guerra mundial. Durante meses, Gustava, que finalmente morirá en el campo de exterminio de Treblinka II, le escribirá cartas a su hijo explicando la situación cada vez más precaria que viven. Ante la incapacidad de poder ayudar a su familia y carcomido por la culpa, Vicente se sumirá por siempre en el silencio, construyendo un muro y encerrándose en su gueto interior. RFI: ¿Cuándo se enteran de que existen estas cartas de Gustava a Vicente y por qué decide escribir su historia? Santiago Amigorena: Las cartas las tenía mi tía en Buenos Aires y mi madre las hizo traducir hace unos cinco años. Las leí en ese momento y enseguida tomó forma la idea de que tenía desde hace mucho tiempo que era hablar sobre el silencio de mi abuelo. Escribí muchos libros que tienen que ver con el silencio y el silencio de mi abuelo es algo que me tendía las manos.   RFI: Su abuelo murió cuando usted tenía siete años, apenas lo conoció, ¿cómo consigue recrear sus historia y su personalidad de esos años? SA: Es una novela, hablo de mi abuelo en un momento en que no lo conocí. Lo que yo escribo, cuando es más autobiográfico, más explícito, siempre trato de entender cuál es el eco del pasado en el presente. No es simplemente buscar el pasado y respetarlo totalmente. Entonces, aquí a partir de recuerdos de mi abuelo, recuerdos de mi abuela también, historias que escucho desde siempre, una especie de mitología familiar que hay en todas las familias, todo eso hacía un murmullo y en cierto momento, leyendo las cartas y también un libro de mi primo Martín Caparrós, que escribió sobre este mismo abuelo, pensé que la forma que tenía que tomar la novela eran cuatro años en Buenos Aires entre 1940 y 1944, cuando recibe las cartas y se vuelve muy melancólico y silencioso.   RFI: La inquietud mayor de ‘Le guetto intérieur’ es la culpabilidad que siente Vicente Rosenberg por no poder ayudar a sus familiares que están atrapados en el gueto de Varsovia y opta por el silencio. ¿Por qué se calla Vicente? SA: “Me parece que es una reacción que tuvieron muchos sobrevivientes de la Shoah. La particularidad de mi abuelo es que estaba a 12.000 km de distancia de donde ocurría el drama y el silencio en ciertas circunstancias es la única arma que queda. No es una negación de lo que está pasando pero es una expresión de la imposibilidad de hacer cualquier cosa. Mi abuelo, cuando se fue Argentina en 1928, pensaba que si pasaba algo en Europa podría hacer algo para salvar a su familia y lo que pasó es que se dio cuenta demasiado tarde de lo que estaba pasando y en cuanto se dio cuenta era demasiado tarde y no podía salvar más a su madre y a su hermano.   RFI: En la novela, Vicente tiene un sueño recurrente en el que se construye un muro a su alrededor y cuando quiere destruirlo se da cuenta de que es su propia piel porque sangra, ese es su gueto interior. SA: Ese es su gueto, es su manera de construir un gueto estando a 12.000 kilómetros de distancia. Es una prolongación del muro del gueto de Varsovia. Eso es una invención. Mi abuelo no me contó ese sueño.   RFI: ¿Qué parte de ese silencio y de esa culpabilidad hereda usted de su abuelo? SA: Eso es lo que también está en el inicio del libro. Cómo se puede heredar un silencio, en general lo que se hereda es por una transmisión, por palabras, y yo siempre sentí que de este abuelo lo que había heredado era el silencio y fue esto lo que me hizo escribir cuando empecé a escribir cuando empecé el proyecto autobiográfico de diez libros, fue el silencio y la relación ante el silencio y la escritura, por qué el silencio provoca la escritura y por qué la escritura es una forma de silencio.   RFI: ¿Un silencio provocado por una culpabilidad? SA: Cuando uno se mira a sí mismo siempre encuentra culpabilidades. En el libro, en cierto momento, comparo la culpabilidad de mi abuelo con la culpabilidad que pueda haber tenido yo por haber venido a Europa en los años 70 y no haberme quedado en Argentina o en Uruguay, donde vivía en ese momento. Yo tenía entonces 12 años, vine con mis padres, no es mi responsabilidad directamente, no es que huyera de la situación en América del sur en los años 70, pero lo que pasó también es que estaba viviendo en Francia cuando estaba ocurriendo un drama que pasaba en mi país.   RFI: Otra de las cuestiones que se plantean en el libro es la de la identidad porque Vicente llega a Buenos Aires en 1928 como polaco, pero enseguida empieza a sentirse argentino y luego judío por el antisemitismo. “¿Qué es lo que hace que nos sintamos una cosa u otra? ¿Y por qué a veces nos sentimos seguros de ser solo una cosa? » escribe en el libro. ¿Le preocupa el tema de la identidad? SA: Sí, me preocupa y me di cuenta escribiéndolo. No era una intención que tenía antes. Pero me di cuenta que incluso ahora con la situación política actual no solo en Francia sino en todas partes, muy seguido se definen identidades y eso impide ser algo que está más vivo que una identidad. Lo que yo siento respecto a mi identidad es que soy un escritor francés, no me gusta cuando me dicen que soy un escritor franco argentino o un escritor argentino afincado en Francia porque mi idioma para escribir, el único, es el francés. Como escritor soy francés, pero si veo un partido de fútbol soy argentino y si estoy con mis hijos soy padre, si estoy con mi mujer, soy amante. Y todas esas cosas, cuando uno trata de definir una sola identidad o si desde fuera nos dan una identidad que nos impide ser todo el resto, es una situación bastante terrible. Lo que hizo el nazismo fue claramente eso, decirles a todos los judíos que solo eran eso, judíos. Pero es algo que sigue pasando hoy en día y que obviamente siento como todo ser humano.   RFI: ¿Nunca ha querido escribir en español? ¿No le tienta? SA: Escribí guiones en español, muy de vez en cuando me sale algún poema en español, pero no. Leí mucho más en francés que en español. Llegué a Francia a los 12 años y entonces mis lecturas fueron sobre todo en francés y me parece que la lengua para escribir es la lengua de las lecturas sobre todo. Además en Francia hay algo que no hay en España o en América del sur y es que hay una gran tradición de gente que no es francesa y que escribe en francés. Esto empezó con un escritor polaco, Jan Potocki (1761-1815), hay muchos autores como el rumano Emil Cioran (1911-1995) o el irlandés Samuel Beckett (1906-1989). También me gustó o tratar de formar parte de esta tradición.   RFI: En los próximos meses ‘Le guetto intérieur’ se va a publicar en español y el encargado de traducirlo es su primo el escritor y periodista argentino Martín Caparrós, que además también es nieto de Vicente. Es una situación bastante peculiar… SA: Me gustó mucho la idea porque él escribió un libro sobre sus dos abuelos sobre todas sus vidas pero también hablaba de ese momento en el que nuestro abuelo común Vicente Rosenberg recibía las cartas en Buenos Aires. Y apenas leí ese libro, enseguida le dije que algún día iba a escribir un libro sobre este periodo y cuando lo leyó aceptó traducirlo. También se llamará ‘El gueto interior’. Está terminando la traducción ahora, así que si no me traiciona más que eso se llamará así.   RFI:¿Qué planes tiene para el 2020? ¿Más guiones, más libros? SA: Los guiones siempre están ahí. Es mi trabajo. Es como ir a la oficina. Y con la escritura de libros, cuando termino un libro, siempre empiezo a escribir el siguiente, antes de que se publique. Apenas le doy un manuscrito a mi editor, ya estoy escribiendo. Así que ya voy por la mitad.   RFI: ¿Sigue en la vena autobiográfica o será ficción? SA: Los dos.     #EscalaenParís también está en Facebook. Un programa coordinado por Florencia Valdés y realizado por Souheil Khedir, Mathias Taylor y Vanessa Loiseau.  

Am 14. Oktober 2019 findet der deutsche Hospiztag statt. Die Ärztin und Familientherapeutin Gustava Everding hat vor 34 Jahren den "Christophorus Hospiz Verein" in München mitbegründet und baute ihn zum größten und mitgliederstärksten Hospizverein Deutschlands aus. Moderation: Ursula Heller

Daniel och Anty gästas av spåkvinnan Gustava som har med sina tarotkort. De blir spådda och vägledda direkt i podden!

Smail och Frida är nyfikna på hur sexåret 2019 kommer att se ut och gästas därför av Gustava som spår i Tarotkort. Smail får veta allt om "svärdkvinnan" kommer kommer in i hans liv och Frida om sin känslomässiga berg och dalbana innan hon får upp ögonen för sin vattenkvinna.

Gustava gästar podden och spår oss, hon berättar vad vi behöver göra för att nå våra karriärsmål som är i sikte!

93!♠️ Liber Resh vel Helios☀️ This is me performing the Solar Adoration to Kephra as I turn to the North in the Midnight Hour of the Sun. ♦️ "Thus shalt thou ever be mindful of the Great Work which thou hast undertaken to perform, and thus shalt thou be strengthened to pursue it unto the attainment of the Stone of the Wise, the Summum Bonum, True Wisdom and Perfect Happiness." ♦️ /// In the background you can hear Efrim Manuel Menuck and Pumajaw

93!♠️ Liber Resh vel Helios☀️ This is me performing the Solar Adorations to Ahathoor and Tum. I also initiate a connection with the Moon Goddess and the conjoined forces of The Sun & The Moon when they both are visible at the same time. I turn to West and look up to the sky and watch The brightly illuminated Full Moon dance in the pink-peach bleeding of The Setting Sun. ♦️ "Thus shalt thou ever be mindful of the Great Work which thou hast undertaken to perform, and thus shalt thou be strengthened to pursue it unto the attainment of the Stone of the Wise, the Summum Bonum, True Wisdom and Perfect Happiness." ♦️ /// In the background you can hear Trance to The Sun and Dead Can Dance

Little Tuk! An odd name, to be sure! However, it was not the little boy's real name. His real name was Carl; but when he was so young that he could not speak plainly, he used to call himself Tuk. It would be hard to say why, for it is not at all like “Carl”; but the name does as well as any, if one only knows it. Little Tuk was left at home to take care of his sister Gustava, who was much younger than himself; and he had also to learn his lesson. Here were two things to be done at the same time, and they did not at all suit each other. The poor boy sat with his sister in his lap, singing to her all the songs he knew, yet giving, now and then, a glance into his geography, which lay open beside him. By to-morrow morning he must know the names of all the towns in Seeland by heart, and be able to tell about them all that could be told. His mother came at last, and took little Gustava in her arms. Tuk ran quickly to the window and read and read till he had almost read his eyes out—for it was growing dark, and his mother could not afford to buy candles.

I serien Norske Skipsforlis snakker vi med etterkommere, vrakdykkere og historikere for å finne ut av hva som skjedde med ti skipsforlis. Ti historier om tragiske skjebner, men også ti historier om Norge som skipsnasjon gjennom tidene. I 1912 forliser seilskipet Gustava i en fryktelig snøstorm utenfor Kragerø. En tragedie for de som mister sine kjære, men også en historie om heltemodig innsats i gull, om skipperen som ble nasjonalhelt.

At the 2017 Creating Change Conference in Philadelphia, the RESIST Podcast interviewed Greta Gustava Martela, the Executive Director and Co-Founder of Trans Lifeline. Trans Lifeline is the only suicide hotline specifically for transgender and gender nonconforming people, staffed BY transgender people. The RESIST Podcast is hosted by @DanielleMuscato and produced by @erothco. Full shownotes can be found at RESISTpodcast.com.

Conheça mais em www.glocal.org.br