POPULARITY
Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados. Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa. Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.
Lai tiktu līdz daudzdzīvokļu mājas renovācijai, ir jāveic gana daudz birokrātisku darbību. Vai papīru kārtošana bremzē finansējuma saņemšanu un darbu uzsākšanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece, SEB bankas Mazo un vidējo uzņēmumu segmenta vadītājs Māris Saulājs un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Jānis Uzulēns vērtē, ka problēmas rada nevis tas, ka ir daudz dokumentu jākārto, lai renovētu māju, bet nezināšana un informācijas trūkums. "Problēmas, man liekas, ir divās lietās, pirmām kārtām ir nezināšana, un tas attiecas nereti kā uz iedzīvotājiem, tā uz pārvaldniekiem. Un nezināšanas rezultātā rodas otra problēma, proti, ka trūkst informācijas," vērtē Jānis Uzulēns. Viņš min, ka daudzi cilvēki neorientējas pieejamajos dokumentos, daudz arī nelasa un tāpēc nav informēti un tam nav sakara ar birokrātiju. "Birokrātija sākas tajā brīdī, kad nezināšanas dēļ ir radīta kaudze problēmu. Piemēram, būvdarbu gaitā konstatē, ka kaut kas ir palaists garām projektēšanas laikā vai būvprojekts ir izstrādāts uz nepietiekamas tehniskās dokumentācijas pamata. Savukārt tehniskā dokumentācija ir izstrādāta tāpēc, ka ir iedots nepareizs darba uzdevums un inženieris nav tālāk par darba uzdevumu, proti, par savu degungalu skatījies. Ir jāatceras, ka mēs runājam par būvniecības procesu, kur gan banka, gan "Altum" tikai iedod resursus," skaidro Jānis Uzulēns. "Tā, man liekas, ir lielāko tiesu nevis birokrātija, bet nezināšanas sekas, mēs kaut ko izdarām nepareizi sākumā, to problēmu mēs pamanām tad, kad ir par vēlu, tad mēs sākam viens uz otru rāties," atzīst Jānis Uzulēns.
Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām. Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks. Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta. Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.
Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.
Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem- smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību. Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.
2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai. Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.
Mohameds Rasulofs ir viens no irāņu kino pasaules šā brīža pazīstamākajiem vārdiem Rietumu kultūrtelpā. Pēdējā desmitgadē viņa filmas godalgotas gan Kannās, gan Berlinālē. Kamēr filmas ceļoja pa pasauli, pašu režisoru nelaida ārā no valsts un mēģināja apklusināt gan ar aizliegumiem veidot kino, gan ar reālu cietumsodu. Pērn maijā Rasulofs aizbēga no Irānas un saņēma politisko patvērumu Vācijā. Iemesls bēgšanai bija viņa jaunākā filma „Seed of the Sacred Fig” jeb „Svētās vīģes sēkla”, par ko dzimtenē Rasulofam draudēja astoņi gadi cietumā. Filma un tās režisors bija starp nominantiem uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Ar irāņu režisoru Mohamedu Rasulofu tiekamies Lucernā, kur pērn decembrī pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Rasulofam intervijas ir visu dienu un telpā esam vairāki žurnālisti, jo interese ir liela: to veicinājusi ne vien viņa jaunākā filma, bet arī režisora dramatiskā bēgšana no Irānas īsi pēc tās pabeigšanas. Rasulofs sasveicinās angliski, tomēr sarunu turpina ar tulka palīdzību dzimtajā persiešu valodā. Režisors atzīst, ka pēdējais pusgads kopš filmas „Seed of the Sacred Fig” iznākšanas viņam bijis tik spraigs, braucot pa festivāliem un sniedzot intervijas, ka vēl nav bijis laika līdz galam aptvert savu trimdinieka statusu. Pēc filmas uzņemšanas Irānu pameta vēl daļa no filmas komandas, bet citi palika. Pirmizrādē Kannās, kur filma saņēma žūrijas balvu, Rasulofs turēja rokās divu galveno aktieru fotogrāfijas. Uz jautājumu, vai Irānā palikušie kolēģi ir drošībā, viņš nevar atbildēt apstiprinoši. Rasulofa filma, kuras angliskais nosaukums ir „Seed of the Sacred Fig”, botāniski akurāti būtu latviskojama kā „Svētā fikusa sēkla”, jo „ficus religiosa” ir konkrēta fikusu suga, un šī auga invazīvā daba ir viena no metaforām, ko Rasulofs lieto filmā. Viņš izteicies, ka agrāk metaforas savos darbos izmantojis daudz vairāk – tai skaitā, lai apietu cenzūru, taču ar laiku no tā noguris un pēdējās filmās daudz vairāk ļāvies reālismam. Filmas „Seed of the Sacred Fig” centrā ir Imans – Irānas revolucionārās tiesas tiesnesis un divu meitu tēvs, un filmas darbība norit laikā, kad pēc jaunās sievietes Masas Amini nāves 2022.gadā Irānu pārņēma plaša protestu kustība „Sieviete, dzīvība, brīvība”. Spriedze paaudžu starpā pieaug arī Imana ģimenē. Jāatgādina, ka Masa Amini nomira policijas iecirknī pēc aresta par „nepareizu galvassegas valkāšanu”. Filmā ir daudz reālu, ar telefoniem uzņemtu protestu video. Tiesa gan, pats Rasulofs šos protestus vēroja no cietuma, kurā bija ieslodzīts par „pret sistēmu vērstu propagandu” savās iepriekšējās filmās. Intervijās Rasulofs stāstījis, ka tieši saruna ar kādu varas pārstāvi cietumā, kurš viņam atzinies, ka nicina savu darbu, kļuva par iedvesmu viņa jaunākajai filmai. Līdzīgi kā iepriekšējās, tā tapa pagrīdē un lielā slepenībā. Režisors zināja, ka par šo darbu viņam draud astoņi gadi cietumā, tāpēc jau bija pieņēmis lēmumu pabeigt to un doties trimdā. Mohameda Rasulofa filma „Seed of the Sacred Fig” ir Vācijas šī gada pieteikums „Oskariem”. Rasulofs intervijās atzinis, ka startēt zem citas valsts karoga raisa viņā pretrunīgas sajūtas, tomēr skaidrs, ka šā brīža Irānas politiskais režīms šādu filmu „Oskariem” nekad nepieteiktu. Paredzams, ka uz Latvijas ekrāniem filma nonāks šā gada martā.
Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu. Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi. Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju. Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums. Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā. Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka. Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas. Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus. Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā. Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā. Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.
24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas. "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek... "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."
Ja gribat apvienot jaunu garšu pieredzi ar iespēju pabūt kādā viesmīlīgā vietā un iepazīt Latviju no jauna, izmantojiet Mājas kafejnīcu dienas. Tās atkal ir klāt un notiek jau ceturto gadu! Un vasara var pārtapt lielā gastronomijas maratonā pa visu Latviju. Raidījumā Kā labāk dzīvot uz Latvijas reģioniem baudīt gardus ēdienus aicina doties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Agita Birziete un Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar Lauru Spunderi, Latgales Mājas kafejnīcu dienu reģionālā koordinatori, un Mairu Ķikuri, mājas kafejnīcas "Mežonīgie Rietumi" saimnieci no Dobeles novada. Ierakstā uzklausām Skujenes saimniekus, kas izvēlējušies šogad piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Pēc trim nedēļām - 3. un 4. augustā - Mājas kafejnīcu dienas notiks Cēsu novada Skujenes pagastā. Tur viesus uzņems četrās lauku saimniecībās. Saimniekiem, kas ikdienā ar cilvēku ēdināšanu nenodarbojas, viesu uzņemšana ir izaicinājums. Izvēloties galamērķi, jāatceras, ka labāk ir iepriekš pieteikties; ņemt līdzi labu garastāvokli; ņemt līdzi skaidru naudu; nedomāt, ka brauc uz restorānu, bet ciemos. Mājas kafejnīcu dienas šogad norisinās katru nedēļas nogali no 29. jūnija līdz 15. septembrim, ikreiz citā novadā, kopumā 40 galamērķos. Šī unikālā akcija ļauj ikvienam uz nedēļas nogali atvērt improvizētu kafejnīcu savā sētā, terasē, verandā, ceļot viesiem galdā ēdienus, kas vislabāk izdodas un garšo pašam. Tieši tāpēc Mājas kafejnīcu dienas ir lielisks iemesls Latvijas apceļošanai. Ar piedāvājumu var iepazīties internetā.
Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa? Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1. pants paredz atbildību par genocīda, nozieguma pret cilvēci un kara nozieguma publisku slavināšanu, noliegšanu vai attaisnošanu. Par to paredzēts sods līdz sešiem gadiem. Vai tas attiecas arī uz šādu noziegumu pielīdzināšanu pavisam cita veida notikumiem, to pašlaik vērtē ģenerālprokuratūra. Iemesls tam ir Saeimas deputātes Viktorijas Plešakānes izteikumi 2. maija Saeimas sēdē, kur viņa apgalvo, ka 1941. un 1949. gada staļiniskajās represijās esot cietuši ievērojami mazāk, nekā pēc neatkarības atgūšanas, kad, citējot Pleškāni, “300 tūkstoši (..) paši deportēja sevi uz citām valstīm”. Kas ir no “Stabilitātei” saraksta ievēlētā, bet nu jau no frakcijas izslēgtā deputāte Pleškāne, kura vairāk pazīstama ar to, ka bijusi iesaistīta dažādos sīkos politiskos skandālos un ļoti satuvinājusies ar Aināra Šlesera vadīto partiju? Ko par viņas izteikumiem saka citi parlamentārieši, eksperti un politiski represētie? Un vai šādus izteikumus vajadzētu laist gar ausīm, uztverot to kā daļu no vārda brīvības? Raidieraksta autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no Saeimas sēdes. Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. Funded by the European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarily reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them. Izmantotā mūzika: Chris Haugen – Island Dream The Whole Other – Valley Of Spies NSRD - Tibetiešu Dziesma
Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.
Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju. Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu. Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama. Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu. Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums. Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju. Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem. Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves. Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji. Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu. Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus. Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā. Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai. Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.
Strādājot kopā ar citiem, mums nākas rēķināties ar to, ka katrs esam atšķirīgi. Kā atrast savstarpējās saderības formulu kolektīva darba darītājiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Klausītāji vēlas zināt, kā tikt galā ar emocijām, jo izaicinājumu tiešām ir daudz, kā saglabāt veselo saprātu? "Emocijas ir jāizreaģē. Klausītājam ir pilnīga taisnība," atzīst Agnese Orupe. "Iemesls, kāpēc arvien vairāk diemžēl cilvēkiem parādās depresīvās iezīmes, viens no komponentiem, kas noteikti nav vienīgais, diemžēl ir šī te frustrācija vai dusmas, kuras ir jāapspiež. Ja visu laiku mēs par kaut ko dusmojamies, un mēs nevaram tur neko izmainīt, tad piekarinās klāt bezcerība un sākas šī nomāktība, kas var aizvest līdz patiešām jau klīniski nozīmīgai depresijai. Tāpēc emocijas ir jāpārstrādā, par viņām ir jāspēj kaut kur runāt. Un es ļoti, ļoti aicinātu katru un ikvienu darbavietu mēģināt mazliet strādāt šīs emocionālās inteliģences virzienā tādā nozīmē, ka neteikt cilvēkiem tad, kad tu nāc uz darbu: Atstāj emocijas, lūdzu, aiz durvīm. Tas būtu apmēram līdzvērtīgi tam, ka teikt: Lūdzu, atstāju asinsspiedienu aiz durvīm. Mēs nevaram atstāt savu limbisko smadzeņu daļu aiz durvīm. Vai vismaz, ja mēs gribam domājošus darbiniekus. Jautājums, kur ar tām emocijām likties? Tas ir ļoti labs jautājums. Skaidrs, ja mums apkārt ir citi cilvēki, tuvi cilvēki, ar kuriem mēs varam runāt. Vēl brīnišķīgāk būtu, ja emocijas, kas rodas darba vidē, varētu arī darba vidē pārrunāt. Ja galīgi nav neviena, ne otra, ne vienmēr paliek terapija."
Bezaršanas tehnoloģijas pielietošana graudkopībā var dot ievērojamu finanšu un laika ekonomiju, kā arī būs krietni videi draudzīgāka par klasisko zemes apstrādes metodi. Tomēr ir daudz skeptiķu, kas uzskata šo pieeju par niekošanos, un ka nekas tur labs sanākt nevar. Var vai nevar, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Lauku konsultāciju centra Inženiertehniskās nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks un Aivars Cimmermanis, kurš jau izmanto bezaršanas metodi savā saimniecībā. Finanšu sektors pamet lauksaimniecību. Iemesls tam ir klimata pārmaiņas un ar to saistītie riski, respektīvi, kapitāls nepazudīs, bet ar lauksaimniecību nodarbosies riska kapitālisti. Tas var radīt problēmas ar visa veida apdrošināšanu, nemaz nerunājot par tādu sīkumu, kā kredītlīnijas. Gan jau kaut kas būs, bet par kādiem procentiem būs runa, bail iedomāties. Badā jau arī nenomirsim, bet cik par pārtiku būs jāmaksā turpmāk, arī bail iedomāties. Tāpēc, lai nākotne nerādītos pārāk tumšos toņos, saruna par bezaršanas tehnoloģiju, kas būtu solis klimata pārmaiņu mazināšanai un, kas zina, arī graudkopības glābšanai Latvijā.
Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Stāsta stikla māksliniece Laura Šmideberga Vēl līdz šim Igaunijā ir saglabājusies tradīcija, ka mazam bērniņam krustvecāki uz kūmībām dāvina stikla krellīšu rotu, kas mūža gaitā tiek papildināta. Tā tiek valkāta cieši ap kaklu un netiek noņemta pat ikdienā. Šādu stikla pērlīšu rotu sauc par kakla krellītēm, un tās senos laikos slēpa pat zem krekla apkakles un nevienam nerādīja, bet bija cieša pārliecība, ka šādas krellītes pasargā no ļauna. Stikla krelles bijušas klātesošas arī latviešu tradīcijās: šādus atradumus varam redzēt Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja fondos, taču Igaunijā šādu atradumu ir daudz, daudz vairāk. Iemesls tam ir tāds, ka Igaunijā šīm krellēm tika piedēvēta īpaša nozīme. Piemēram, arī no topošā līgavaiņa tika sagaidīts, lai viņš savai līgavai dāvinātu kreļļu rotu – reizēm ne tikai no stikla, bet izrotātu arī ar īpašiem sudraba piekariņiem. Igauņu valodā šādām krellēm un rotām ir pat īpaši nosaukumi. Interesanti, ka īpaši maģiskas īpašības tika piedēvētas melnām pērlītēm ar rieviņām – ļaudis uzskatīja, ka tās ir īpaši spējīgas aizsargāt pret ļaunu. Spriežot pēc tā, uz kādiem materiāliem uzvērtas dažas atrastās arheoloģiskās krelles Latvijas teritorijā, arī mēs varam domāt, ka šo rotu valkātājas ticējušas – šīm pērlēm ir kāda maģiska nozīme. Piemēram, atrastas pērles, kas uzvērtas uz smalki sapīta sarkana dzīpara, kas liecina par maģisku izpratni. Pārsvarā pērles tika vērtas uz lina diega, reizēm arī uz dzīvnieku zarnām vai cīpslām. Taču tieši sarkanais dzīpars liecina par to, ka tās valkātāja ticējusi, ka pērles viņu sargās jo īpaši. Interesanti, ka ļoti reti atrastas vairāk nekā četras stikla pērles vīriešu apbedījumos. Stikla pērles visizplatītākās mūsu reģionā bijušas vikingu laikos: tās bijušas kārtīga vikingu tērpa obligāta sastāvdaļa. Ja Latvijas teritorijā līvu sievietēm bija raksturīgas bruņurupuču saktas, kuras savieno garas bronzas ķēžu virtenes, tad Skandināvijas sievietēm – garas stikla kreļļu virtenes. Izskatās, ka tieši sievietes un bērni bijuši tie, kuri valkājuši stikla krelles, bet ir reti izņēmumi, kad stikla kreļļu rotiņas vai, piemēram, pogas no stikla pērlēm atrastas arī vīriešu apbedījumos. Vēl interesanti, ka patiešām lielas un masīvas stikla pērles rotājušas vikingu vīriešu zobenu galus! Tās tieši tā arī sauca – par zobena pērlēm. Savulaik lielas pērles kalpojušas arī kā vērpjamās vārpstiņas atsvars. Ļoti nozīmīga loma stikla pērlēm ir Āfrikas vēsturē: vēl līdz 19. gadsimtam tika izgatavotas īpašas tirdzniecības pērles, kas tika sūtītas uz Āfriku, jo arī tur cilvēki ticēja, ka šīm pērlēm un krellēm piemīt maģiska aizsardzības funkcija, un līdz pat 19. gadsimtam notika tirdzniecība, kurā vietējās ciltis bija gatavas samainīt savus dārgumus pret stikla krellēm. Ļoti interesanta stikla kreļļu vēsture ir Ganā, kur stikla pērles joprojām tiek kausētas no stikla putekļiem – stikla apstrādes atkritumiem, kas tiek sakausēti pērlēs un tad ar īpašām krāsām ar roku apgleznotas, cenšoties atdarināt krāšņās "millefiori" pērles, kādas savulaik Āfrikā ieceļoja no Venēcijas.
Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par valsts un pašvaldību uzņēmumiem kapitāla tirgos un Alūksnes putnu fabrikas sākotnējo publisko piedāvājumu. Par valsts un pašvaldības uzņēmumu ienākšanu biržā runājam jau kopš raidījuma pirmsākumiem, taču viss notiek lēni. Obligācijas, jā, tās izlaiž, piemēram, „Latvenergo” un solījās vēl vairāki. Bet nacionālā aviokompānija „airBaltic” atteikusies no plānotās obligāciju emisijas un kapitāla tirgos naudu neaizņemsies. Iemesls bailes no ilgstoši augstām procentlikmem un arī ģeopolitiskajiem riskiem, kuri ietekmē tirgu. Bet daudziem citiem valstij piederošiem uzņēmumiem straujāk doties uz publisko kapitāla tirgu kavē slavenais vārds privatizācija: kā tad tā, atkal privatizēs valstij piederošo un visiem acu priekšā, 90. gadu mežonīgais kapitālisma sākums Latvijā. Kādēļ šobrīd nevar runāt par privatizāciju, skaidro Daiga Auziņa-Melalksne, bijusī Rīgas biržas vadītāja. Sarunājāmies Baltijas kapitāla tirgus konferences laikā un tur vesela ekspertu diskusija bija veltīts tieši valsts un pašvaldības uzņēmumu ceļam uz biržu. Tās vadītājs, zvērināts advokāts Māris Vainovskis, „Eversheds Sutherland Bitāns” vadošais partneris, savukārt atgādina, sākot kotēt biržā, valstij piederošais nezūd, bet klāt vēl nāk arī lielāka neatkarība no politiķu iegribām. Bet bažās par privatizāciju mēs Latvijā neesam unikāli, arī kaimiņos satraukumi bijuši līdzīgi. Tur šobrīd ir jau pozitīvie piemēri valsts un pašvaldības uzņēmumiem nokļūstot biržā. Igaunijā viens no pēdējiem piemēriem - energouzņēmums „Enefit Green”. Tallinas biržas vadītājs Kārels Ots stāsta - tas viss sācies ar paskaidrojumu uz vienas lapas - trīs iemesliem, kādēļ šiem uzņēmumiem jānonāk publiskajā kapitāla tirgū. Kamēr uz valsts un pašvaldības uzņēmumiem biržā gaidām, šobrīd tur sācies kāds interesants Latvijas pārtikas nozares uzņēmuma sākotnējais akciju piedāvājums. Vēl divas nedēļas investori var parakstīties uz „APF Holdings” akcijām. „APF holdingā” ietilpst olu ražotājs SIA „Alūksnes putnu ferma” un arī jaunputnu audzētājs SIA „Preiļu putni”. „APF grupas” akcijas tiek piedāvātas par 6,81 eiro gabalā un minimālais pirkums – viena akcija. Kāpēc tagad? Jo naudu iedzīvotāju kontos un depozītos ēd inflācija un, iespējams, piedāvājums ieguldīt uzņēmumu akcijās varētu būt pievilcīgs, tā skaidro uzņēmuma dibinātājs, lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs Jurijs Adamovičs, kuru aicinājām uz īsu sarunu.
Vienu no pirmajiem zināmajiem 18.gadsimta latviešu tautības dzejniekiem Juri Natanaēlu Ramani šogad pieminam 280.gadskārtā. Atceres brīdis pie Krimuldas baznīcas un sarunas mācītājmājā, dziesmas un fragmenti no Ramaņa „Krusta skolas grāmatas” raidījumā Grāmatai pa pēdām. Šķiet, šis ir pirmais gadījums, kad raidījumā Grāmatai pa pēdām atgriežamies pie autora, par kuru jau esam stāstījuši. Iemesls svarīgs – vienam no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem Jurim Natanaēlam Ramanim – 280. Pavasarī kopā ar vēstures zinātņu doktoru Edgaru Ceski apskatījām Krimuldas baznīcas apkārtni, vietas, kur noteikti staigājis skolotāja palīgs, vēlāk skolotājs Juris Natanaēls Ramanis. Bet deviņus gadus vēlāk par kādu sīkāk neraksturotu pārkāpumu atlaists no darba. Uzzinājām arī, cik nejauši ap 1979.gadu Edgars Ceske atklājis līdz tam nezināmo autoru un viņa rokraksta grāmatu – „Krusta skolas grāmata”, kurā iekļauti dzejoļi, oriģinālas un tulkotas reliģiskas apceres, arī ilustrācijas. Vasaras izskaņā pētnieks aicināja būt klāt Ramaņa 280. gadskārtai veltītajā piemiņas brīdī pie Krimuldas baznīcas un sarunās Krimuldas mācītājmājā. Raidījumā iespēja būt klātesošiem svarīgā kultūras mantojuma notikumā. Plašāk par projektu:
ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”, Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz kādu īpašu valsti, kas atrodas Dienvidāzijā. Valsts atrodas starp Ķīnu un Indiju, divām pasaulē vecākajām un ievērojamākajām civilizācijām. Dodamies uz Butānu, jeb kā tā ir oficiāli pazīstama Butānas Karalisti. Butānas Karalistes nosaukums nozīmē - Pērkona pūķa zeme un, neskatoties uz to, ka valsts ir maza, tā ir pazīstama ar savām satriecošajām kalnu ainavām, bagātīgo bioloģisko daudzveidību un unikālo kultūras mantojumu. Stāstot, par Butānu, iespējams, ka visinteresantākais fakts, kas to atšķir no citām valstīm pasaulē, ir luksoforu trūkums. To nav pat valsts galvaspilsētā Timpu, kur ir izplatīti satiksmes sastrēgumi. Neskatoties uz luksoforu trūkumu, satiksmes plūsmas organizācija un efektivitāte joprojām pastāv. Iemesls tam ir policistu klātbūtne, kas izvietoti kabīnēs līdzīgās konstrukcijās nozīmīgos krustojumos un vada un pārvalda satiksmi. Timpu notika arī eksperiments ar luksoforiem, tika uzstādīti vairāki luksofori, tomēr to darbība bija ļoti īsa un tie ātri tika noņemti, jo vietējie iedzīvotāji pauda neapmierinātību ar neizskatīgajām instalācijām. Galu galā cilvēku vēlme policistu klātbūtnei guva virsroku. Ja par Butānu kāds ir dzirdējis garāmejot, tad visticamākais, ka par pasaulē slaveno Laimes indeksu. Respektīvi to, ka Butānā oficiāli tiek mērīta nacionālā laime. Butānieši laimi uztver ļoti nopietni un neskatoties uz to, ka Butāna ir viena no vismazāk attīstītajām valstīm Āzijā, valdība joprojām uzskata par prioritāti bruto nacionālo laimi (Gross National Happiness (GNH)), nevis iekšzemes kopproduktu (IKP), jo tā saprot (vai mēģina iestāstīt), ka būt bagātākam, nenozīmē būt laimīgākam. Laimes indeksu ieviesa Džigme Singje Vangčuks, ceturtais Butānas karalis, 1972. gadā, vēloties ilgtspējīgi attīstīt valsts ekonomiku. Atšķirībā no IKP, GNH uzsver, cik svarīgi ir dzīvot harmonijā ar dabu un tradicionālajām vērtībām. Apvienoto Nāciju Organizācija, starp citu, šo ideju ieviesa 2011. gadā, mudinot savas dalībvalstis sekot Butānas piemēram, un nosauca laimi par “cilvēka pamatmērķi”. To, ka ANO šo Laimes indeksu ir pārņēmusi, pieminējām arī raidījumā par Dāniju, kurai ir tendence ieņemt arvien augstākās vietas katru gadu šajā “laimes čempionātā”. Butānā, kurā ir 880 tūkstoši iedzīvotāju, ir interesanta politiskā sistēma. Valsts šobrīd ir konstitucionāla monarhija ar demokrātiski ievēlētu parlamentu. Tomēr līdz pat 2008. gadam Butāna bija absolūta monarhija. Tieši pēdējos piecpadsmit gados politiskajā sistēmā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Pāreju no absolūtas monarhijas uz konstitucionālu ierosināja ceturtais Butānas karalis Džigme Singje Vangčuks. Šis process bija daļa no viņa plašākā redzējuma par valsts modernizāciju un demokrātijas veicināšanu. Karalis uzskatīja, ka Butānas politiskajai sistēmai ir jāattīstās, lai labāk kalpotu tās iedzīvotājiem un risinātu mainīgās pasaules izaicinājumus. Pāreja sākās ar jaunu konstitūciju un 2009. gadā Butānā arī notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas. Butānas iedzīvotāji piedalījās šajā procesā, ievēlot deputātus Nacionālajā asamblejā, kas ir parlamenta apakšpalāta. Vēlēšanas tika uzskatītas par nozīmīgu soli ceļā uz demokrātiskas iekārtas izveidi valstī. Saskaņā ar jauno konstitucionālo sistēmu, karalis joprojām ir valsts vadītājs, taču viņa pilnvaras tagad ir ierobežotas un dalītas ar ievēlēto valdību. Karaļa loma lielākoties ir ceremoniāla, savukārt izpildvara ir piešķirtas premjerministram un Ministru padomei. Parlaments sastāv no Nacionālās asamblejas un Nacionālās padomes, kurām ir svarīga loma likumdošanas procesā. Kopš šīs pārejas Butāna ir panākusi progresu demokrātisko institūciju konsolidācijā. Valstī ir notikušas vairākas vēlēšanas, un ir notikusi mierīga varas nomaiņa. Ievadā jau minējām, ka valsts mēra cilvēka laimi, nevis reālo ekonomiku. Un šī ideoloģiskā pieeja ietekmē ne tikai valdības politiskos lēmumus un politiku, bet arī saimniecību. Un ne vienmēr uz labo pusi. Neskatoties uz to, ka Butānas ekonomika ir vērsta uz labklājību un laimi, valsts balstās uz tradicionālajām nozarēm, kur lauksaimniecībai un hidroenerģijai ir nozīmīga loma un tās sniedz ievērojamu ieguldījumu valsts IKP. Hidroenerģijas projektu attīstība un enerģijas eksports ir kļuvuši par galvenajiem Butānas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēkiem līdzās tūrismam. Tūrisms ir kļuvis par nozīmīgu sektoru, kas izmanto Butānas “senatnīgo” dabu un bagātīgo kultūras mantojumu. Tas veido aptuveni 6% no valsts IKP. Te gan jāsaka, ka valdība regulē tūrisma plūsmas, lai saglabātu ilgtspējīgu praksi un aizsargātu savu kultūras mantojumu. Butāna kopumā var lepoties ar relatīvi spēcīgām valsts finansēm un ekonomisko stabilitāti. Viens no galvenajiem iemesliem šim ir arī valsts konsekventā pieturēšanās stingras fiskālās politikas budžeta veidošanā. Kas īsti ir šis bieži lietotais termins “stingra fiskālā politika”, skaidro Stokholmas ekonomikas skolas Rīgā Ekonomikas nodaļas vadītājs Mortens Hansens. Butānas ekonomika joprojām ir pārsvarā agrāra, ar piesardzīgu pieeju industrializācijai. Respektīvi, valstī nav notikusi strauja industrializācija, jo valsts vēlas saglabāt dabas resursus un kultūras mantojumu. Butānas slavenā pieeja progresa mērīšanai arī atspoguļo tās apņemšanos nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, vides saglabāšanu un iedzīvotāju vispārējo labklājību. Bet laimīgi vai nelaimīgi – to katram pašam spriest, jo Butānas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir apmēram 11 tūkstoši eiro, kas ir trīs reizes mazāk kā Latvijas.
Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu” vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika. Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Kas ir kopienā balstīta māksla? Kā to atšķirt no amatiermākslas un kā apzināt ētiskos aspektus? Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Raidījumā uzzināsiet par fonda "INITIUM", Ruckas mākslas fonda un muzeju projekta "Vairāk gaismas!" radīto projektu pieredzi un pamanītajiem problēmaspektiem. Raidījuma Augstāk par zemi studijā viesojas trīs starpdisciplināru projektu kuratores, kuras sev nesen kā atklājušas vismaz Latvijā vēl samērā jaunu jomu, kurai kā patreiz vienojošais nosaukums izvēlēts jauns jēdziens “kopienā balstīta māksla”. Iemesls sarunai ir pavisam konkrēts, šobrīd Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Cikla pirmajā vebinārā piedalījās fonda "INITIUM" valdes priekšsēdētāja un kultūras producente Ieva Niedra, fonda darbības joma ir teātra māksla. Inga Surgunte ir projekta “Vairāk gaismas!” vadītāja, šai projektā tiek meklēti jauni muzeju pedagoģiskā darba veidi, konkrētāk – Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” projekta ietvaros izveidota jauniešu grupa spriež par jauniešu psihisko veselību. Ruckas mākslas fonda kuratore Līga Lindenbauma ir gan viena no vebināru cikla iniciētājiem, gan mākslas kuratore. Cikla pirmajā lekcijā viņa pastāstīja par pašas kūrētajiem mākslas projektiem. Projekts “Mākslas kūre” notika pirms diviem gadiem Cēsīs, tādejādi tika apkopoti ģeogrāfiski noteiktas kopienas stāsti. Savukārt pirms gada notikušais projekts “Neredzamās dzīves” uzrunāja sadarbībai sociālu kopienu – Cēsīs mītošos vājredzīgos un neredzīgus cilvēkus. Vebināru plānu var izmantot arī kā ceļvedi, uzzinot kādi kopienu mākslas projekti Latvijā jau ir notikuši. 25. aprīlī Anda Lāce iepazīstināja ar "Sansusī" labklājības rezidences veikumu. 2. maijā Laura Stašāne un Krista Burāne stāstīs par sociālu jautājumu risināšanu, izmantojot kopienu mākslu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs vairakkārt izmantojis kopienu zināšanas mākslas darbu radīšanai, 10. maija vebinārā par to stāstīs Māra Žeikare. Jau notikušo vebināru ieraksti atrodami Ruckas mākslas fonda mājas lapā rucka.lv.
Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Kristīne Ilziņas stāstu krājums "Es neliecināšu pret jums". Viena no stāstu vērtībām – precīzas, ar atsaucēm papildinātas liecības par Atmodas gadu notikumiem un personībām. Krājums ir savā ziņā debija, jo Kristīne Ilziņa, agrāk Sadovska, literatūrā sevi pieteikusi ar dzejas krājumu "Jukusī saulespuķe", kas 1997. gadā tika novērtēts arī ar Klāva Elsberga prēmiju. Kopš tā laika vairāk rakstījusi bērniem, tagad ar stāstu krājumu "Es neliecināšu pret jums" aizsākusi rakstīt prozu pieaugušajiem. Iemesls, kāpēc likās, ka jaunais stāstu krājums varētu būt arī labs iegansts interesantai sarunai – stāstos pierakstītas arī manas paaudzes atmiņas. Stāstu sižeti aptver desmitgadi pirms un pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem – te ir gan Atmodas gadu viļņošanās, sociālie konflikti dauddzīvokļu namu pagalmos, dzelzs priekškara krišanas apjukuma atraisīta ticība ekstrasensiem, īpašumu denacionalizācija, kas klases apsmieto puisēnu pēc gadiem uznes sabiedrības hierarhijas augšpusē.
Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Laidi. Tā ir vieta Kuldīgas novadā, par kuras esamību, iespējams, daudzi pat nenojauš. Bet turpmākās minūtes Kultūras rondo veltītas tieši Laidu pagastam. Iemesls - mākslinieces Ievas Epneres izstāde ar tādu pašu nosaukumu "Laidi". Viena galerijas "ISSP" siena balta, pie tās trīs lielformāta fotogrāfijas un paslēpies, malkas krāvums, alerijas loga pusē audekls sarkanos toņos. Taisnstūra telpas gala ekrāns. Uz tā mainās lēni un rāmi kadri kuros redzam skolas kadri. Uz ekrāna notiekošo skatītāji var vērot piesēžot uz skolas krēsliem. Tieši tik askētiski izskatās izstādē “Laidi”. Sarunu ar tās autori Ievu Epneri sāku tieši ar krēsliem. Izstāde “Laidi” atbalsojas 2021. gada rudenī, kad māksliniece Ieva Epnere radošās rezidences ietvaros, lai iepazītu pagasta vēsturi, teikas un gūtu iedvesmu jaunam mākslas darbam nonāca Laidos. Tajā brīdī māksliniecei dzimst ideja sadarbojoties ar Laidu pamatskolas teātra pulciņu un pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu veidot kustību izrāde “Laidu leģendas” Pagājis gads kopš sākās filmēšana, ir tapusi dokumentālā filma, kurā, aptverot visus gadalaikus, savienojas ikdiena ar gatavošanos skolas salidojumam un vienlaikus atvadām. Tas ir emocionāls, ievelkošs, jā arī skaudrs un vienlaikus cilvēciski silts stāsts. Izstāde “Laidi”, kurā nepilnās 40 minūtēs var noskatīties dokumentālo filmu un aplūkot četras lielformāta fotogrāfijas, kas ļoti spēcīgi papildina dzīvo bildi videostāstā, atvērta līdz 16. martam, bet māksliniece Ieva Epnere sola filmu aizvest uz centrālo notikumu vietu Laidiem. Ieva, pētot skolu situāciju kopumā, secinājusi, ka pēdējos 24 gados pamatskolu skaits Latvijā sarucis uz pusi. Bet, runājot par izstādi, māksliniece paldies uzsauc Valdim Celmiņam un filmas komandai, kurā strādāja operatore Baiba Kļava, montāžas režisore Andra Doršs, skaņu režisors Edvards Broders un skaņu operators Arvīds Ceļmalis. Bet mūzika, ko dzirdējāt arī jūs ir komponista Kārļa Auziņa radīta. Izstāde par Laidiem skatāma galerijā "ISSP" līdz 16.martam
Dodamies uz maz apdzīvotu valsti Rietumāfrikā, kas robežojas ar Rietumsahāru ziemeļos, Alžīriju ziemeļaustrumos, Mali austrumos un dienvidos un Senegālu dienvidrietumos. Tai ir arī krasta līnija gar Atlantijas okeānu uz rietumiem. Dodamies uz Mauritāniju, nejaukt ar Maurīciju. Valsts oficiālais nosaukums, starp citu, ir Mauritānijas Islāma Republika. Valsts nosaukums Mauritānija ir cēlies no senās Mauritānijas karalistes, kas pati ir cēlusies no mauriem, berberu valodā runājošiem cilvēkiem Āfrikas ziemeļrietumos. Mūsdienu Mauritānijas galvaspilsētas Nuakšota vārds ir cēlies no berberu vārda “nawakshut”, kas nozīmē “vēju vieta”. Diezgan poētiski, zinot, ka daļu valsts teritorijas klāj tuksnesis. Šis raidījums būs diezgan drūms, jo runājam daudz par verdzību un cilvēktiesību pārkāpumiem, ka arī valsts lielo nabadzību un savādo skaistuma izpratni. Vēsturiski pirms valsts kļuva par Francijas koloniju tieši berberi un bafūri bija vieni no pirmajiem, kas apmetās uz dzīvi tagadējās Mauritānijas teritorijā. Šīs grupas veido aptuveni vienu trešdaļu no Mauritānijas etniskā sastāva. Pārējās Mauritānijas etniskās grupas ir cēlušās no bijušajām paverdzinātajām tautām un Subsahāras etniskajām grupām. Šīs trīs grupas ir organizētas saskaņā ar stingru kastu sistēmu ar dziļām etniskām šķeltnēm. Savukārt, runājot par Mauritāniju un politiku, būtu jāsāk ar to, ka tā ir bijusī Francijas kolonija, un Mauritānija savu neatkarību no Francijas ieguva tikai 1960. gadā. Jaunās Mauritānijas politika aizsākās kā vienas partijas autoritārs režīms, kas kļuva par 49 gadus ilgu diktatūru, kuru raksturoja dažādas kļūdainas vēlēšanas, neveiksmīgi mēģinājumi izveidot demokrātiju un militāri apvērsumi. Līdz pat 2019. gada vēlēšanām valsts nebija piedzīvojusi miermīlīgu varas pāreju. 2019. gadā pie varas nāca Mohameds Oulds Čeihs Ghazuani un viņa inaugurācija iezīmēja pirmo miermīlīgo varas pāreju no viena demokrātiski ievēlēta prezidenta uz citu, nostiprinot valsts demokratizēšanos. Tomēr, neskatoties varbūt uz politisku demokratizēšanos, valstī vēl aizvien pastāv verdzība. Verdzība Mauritānijā ir bijusi izplatīta jau sen. Valstī ekonomiski un politiski dominējošie arābi un amazighi, saukti par bidānu, vēsturiski paverdzināja melnādainos cilvēkus no Ziemeļrietumu Sahāras, bieži saukti arī par melnajiem mauriem. Lielākā daļa agrāk paverdzināto cilvēku un viņu pēcnācēji ir pazīstami kā haratīni un veido atsevišķu etnolingvistisko grupu. Viņi runā hassaniya — vietējā arābu dialektā, kurā runā arī bidāņi, un veido aptuveni 40 procentus no Mauritānijas iedzīvotājiem. Lai arī Francija pasludināja verdzības izbeigšanu Mauritānijā 1905. gadā vēl tās koloniālās okupācijas laikā, tomēr galu galā tā pati atteicās izpildīt šo lēmumu. Iemesls ir tāds, ka Francija vēlējās ievērot vietējās tradīcijas un Mauritānijas sociālo struktūru, vienlaikus aizsargājot koloniālo un vietējo ekonomiku. Pakāpeniski attīstījās divas pozīcijas, pirmā, kurā vergu tirdzniecība tika nošķirta un ko uzskatīja par nelikumīgu, kā to pieprasīja koloniālā lielvara Francija. Un otra – mājas verdzība, ko sankcionēja islāms, un tādējādi tā bija atļauta vai vismaz pieļauta. Tāpēc atcelšanas pilnīgu īstenošanu kavēja Francijas politisko un ekonomisko interešu kombinācija un spiediens no Mauritānijas vergu īpašniekiem, kuru intereses bieži vien krustojās ar koloniālajām interesēm. 1981. gadā Mauritānija padarīja verdzību par nelikumīgu, tā bija pēdējā valsts pasaulē, kas to izdarīja. Tomēr desmitiem tūkstoši cilvēku – galvenokārt no haratiešu vai afromauritāniešu minoritātēm – joprojām dzīvo kā vergu strādnieki, mājkalpotāji vai līgavas bērni. Vietējās tiesību grupas ziņo, ka aptuveni līdz 20 procentu iedzīvotāju ir paverdzināti, un katrs otrais haratietis ir spiests strādāt fermās vai mājās bez brīvības, izglītības vai atalgojuma. Papildus ir izveidojusies arī stingra kastu sistēma, kas pastāv līdz pat mūsdienām, un tumšādainie iedzīvotāji pieder saviem gaišākiem “saimniekiem”. Vergu statuss tiek nodots no mātes bērnam, bet verdzības apkarošanas aktīvistus regulāri aiztur un spīdzina. Vvaldošie arābu-berberi ieņem augstākus amatus valdībā, savukārt tumšādainie haratieši un afromauritānieši ir nepietiekami pārstāvēti vadošos amatos un saskaras ar daudziem šķēršļiem sabiedrībā, sākot ar piekļuvi izglītībai un beidzot ar labi apmaksātu darbu. Haratīni veic daudzus darbus, ko arābu berberi uzskata par netīriem vai pazemojošiem, piemēram, strādājot vietējos tirgos. Vēl viena problēma – valdība regulāri noliedz verdzības esamību Mauritānijā, tā vietā slavējot sevi par šīs prakses izskaušanu. Par Mauritānijas verdzības sistēmas īpatnībām vairāk stāsta Bubakars Oulds Messauds, kurš savulaik dibināja organizāciju „SOS Esclaves Mauritanie” un arī pats nāk no vergu ģimenes.
Stāsta sinoptiķis un metereologs Toms Bricis Latvijā ganrīz katru gadu rodas un paplosās kāds tornado jeb virpuļviesulis. Tas, kas redzams Holivudas filmās vai ziņu kadros no ārzemēm, mēdz notikt arī pie mums. Cilvēki bieži to saista ar klimata pārmaiņām - ka pie mums sāk parādīties stihijas, kādu agrāk nav bijis, bet tā gluži nav tiesa - virpuļviesuļi, tornado, trombi, virpuļstabi Latvijā bijuši jau kopš izseniem laikiem. Protams, ne tik bieži kā Amerikas Savienoto Valstu centrālajā daļā, kas iesaukta par tornado ieleju, bet Eiropas spēcīgo vētru laboratorija (European Severe Storms Laboratory) pirms dažiem gadiem veica vērienīgu pētījumu, apkopojot faktiski visu līdz šim zināmo par virpuļviesuļiem Eiropā kopš 19. gadsimta. Tajā atrodams, ka Latvijā ik vasaru vidēji ir 0,5-1 virpuļviesulis uz 10 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb vienkāršāk sakot - vidēji 3-6 virpuļstabi gadā. Negaisiem bagātākos gados šis skaitlis var būt krietni lielāks. Iemesls, kāpēc tikai retais to ir redzējis, ir gluži vienkāršs - stihiskā parādība ir ļoti īslaicīga un lokāla, bieži skarot vien pārsimt metru vai dažu kilometru šauru joslu, ilgst dažas minūtes un Latvijas ir relatīvi reti apdzīvota - ārpus Pierīgas Latvijā ir 5-15 cilvēki uz kvadrātkilometru. Vēl būtiski, ka Latvijā virpuļviesuļi reti ir tik vizuāli spilgti un redzami no liela attāluma, jo pie mums tomēr apstākļi, lai veidotos šīs stihijas, nav tik labvēlīgi kā citās zemēs un biežāk virpuļviesulis izveidojas negaisa laikā, kad redzamību pasliktina ne tikai stiprs lietus, bet zemi mākoņi, kas aizsedz skatu uz virpuļstabu. Pat ļoti senu avīžu rakstos atrodami tādi stāsti, kas arī mūsdienu informācijas laikmetā pārsteigtu. Lūk, ko laikraksts "Brīvā zeme" 1936. gada 6. jūlija numurā raksta: "Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp pl. 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apmēram 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem, un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas." Sesavas pagastā vietām krusas atsevišķi graudi bijuši pat 100 gramu smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti [beigti] putni. Pavisam sagāzti apmēram 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metru tālu. Padomju gados ziņojumu par dabas stihijām ir krietni mazāk, jo tad šādas, īpaši ne pārāk plaša mēroga stihijas, noklusēja. Dažas spilgtas ziņas gan ir. Izdevums "Ļeņina ceļš" 1985. gada 29. jūnijā raksta par viesuli Durbes pusē, kas postījis ēkas, izsvaidījis bišu stropus un "Ezīšu" mājās pacēlis gaisā traktoru T-16, astoņus metrus to nesis un apsviedis otrādi. "Rīgas Balss" 1980. gada 19. jūlija numurā ziņo par virpuļstabu Līvānos, kas pacēlis gaisā un par 15 metriem pārvietojis pirti, kā arī parāvis gaisā telēnu. Īpaši plaša un postoša stihija 1981. gada 29. maijā plosījās Viļņas tuvumā. Jā, tas nav Latvijā, bet labi parāda, ka Holivudas filmu cienīgi tornado iespējami arī mūsu reģionā. Stihija nodarīja postījumus 48 dzīvojamām mājām un 3 automašīnām, meteorologi toreiz lēsa, ka vēja ātrums virpulī sasniedza 70 metrus sekundē. "Rīgas Balsī" aprakstīts, kā meliorācijas un celtniecības montāžas pārvaldes darbinieks Usavičs, pamanījis tuvojamies melno negaisa mākoni, iekāpis dienesta autobusā, lai to pabrauktu zem nojumes, bet viesuļvētra autobusu kopā ar šoferi pēkšņi kā pūku pacēlusi gaisā un aizsviedusi kādus 300 metrus. Un vēl starpkolhozu lopkopības uzņēmuma traktorista Marijona Griškeviča teiktais: "Es tobrīd braucu ar traktoru T-150, vedu minerālmēslus. Pēkšņi redzu: visapkārt man sāk celties gaisā un virpuļot nezin no kurienes uzradušies papīri, zemes pikas, kūdra, valda neiedomājams troksnis. Redzu: viesulis pēkšņi atrauj no zemes un paceļ gaisā zirgu, kas ganījās pļavā. Skatos un neticu savām acīm - zirgs strauji lido augšup! Dažās sekundēs tas atrodas jau metru 50 līdz 60 augstumā, tad pēkšņi tiek nosviests zemē... Es vēl paspēju iedomāties: esmu samērā drošā vietā, mans 150 zirgaspēku traktors taču sver 8 tonnas, piekabe ar kravu vēl 16 tonnas. Taču jūtu - kāds neredzams spēks cenšas mani atraut no sēdekļa, rausta uz sāniem. Pašķīst kabīnes stikli. Izslēdzis motoru, paspēju cieši ieķerties sēdekļa atzveltnē. To, kas notika pēc tam, vairs neatceros... Slimnīcā uzzināju, ka viesulis mani bija izmetis no kabīnes, bet traktoru apgāzis." Tiesa, ka klimata pārmaiņu dēļ stipri negaisi un arī virpuļviesuļi mūsu reģionā kļūst biežāki un spēcīgāki, taču skaidru datu par to ir maz, jo tikai pēdējā desmitgadē, uzlabojoties tehnoloģijām, ir iespējams fiksēt šos gadījumus. Agrāk laika apstākļus fiksēja tikai tajās vietās, kur bija meteoroloģiskās stacijas un Latvijas vēsturē nav zināms gadījums, kad kāds virpuļstabs būtu trāpījis tieši kādai no tām, tāpēc raugoties tikai meteoroloģisko datu arhīvā, tiešām varētu šķist, ka virpuļviesuļu Latvijā nav bijis. Bet ir. Un būs arī nākotnē.
Lūzums kaulā, kas notiek bez traumas. Iemeslu šai bieži sastopamai problēmai meklēja biomehānikas loģikā – pārlieku liela, ilgstoša slodze, kuru muskulis vairs nespēj turēt, rada sīkas, mikroskopiskas plaisas kaulā. Tomēr pēdējos gados arvien aktuālāki kļūst uztura zinātnieku pētījumi, kas norāda uz tiešu saikni starp to, ko mēs ēdam un stresa lūzumiem.Kā cilvēks izjūt stresa lūzumu? Kas novājina kaulus? Kam kauli ir stiprāki? Balerīnu fenomens. Īsi atgādinām, no kādām trim uztura grupām jāveido ēdienkarte. Atbildām uz jautājumu: kādēļ vērts pēc stresa lūzuma doties uz vizīti pie ārsta-dietologa.Par to visu sarunā ar Baibu Sedliņu ORTO Klīnikas ārsti-dietoloģi, sporta ārsti.
No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.
Pirms gada aizsāktā sadarbība starp kamerorķestra Sinfonietta Rīga mūziķiem un mākslas centru "Zuzeum" turpinās arī šogad - ar trim cikla "Vasaras vakara kamermūzika" koncertiem, kuri notiks 26., 27. un 28. augustā. Par to, kas mūs tajos sagaida un kā māksla sadzīvos ar mūziku, "Klasikā" runājam ar mākslas zinātnieci un šī projekta kuratori Ingu Šteimani, kā arī kamerorķestra Sinfonietta Rīga pārstāvjiem - preses sekretāru Gintu Ozoliņu un obojistu Māri Kuģi. Inta Pīrāga: Gint, vai vari atgādināt, kā radās jūsu sadarbība ar "Zuzeum" un kā sapratāt, ka tieši tur būtu piemērotas telpas, kurās muzicēt? Gints Ozoliņš: Visu jau nevar stāstīt. (smejas) Bet, ja jau otro gadu esam šeit, tas nozīmē, ka sadarbība ir bijusi abpusēji patīkama. Patīkama mūziķiem un patīkama arī klausītājiem? Gints Ozoliņš: Pilnīgi noteikti! Šo ciklu mēs stūrgalvīgi atsakāmies saukt par festivālu. Mēs vispār atsakāmies to kaut kā nosaukt, jo tā koncepts ir absolūta relaksācija, absolūta brīvība mūziķiem. "Vasaras vakara kamermūziku" faktiski aizsākām pirms trim gadiem - pirmais gads bija Dzintaru koncertzālē, un tad mēs nospriedām - nesam tomēr Rīgas vārdu, tāpēc mums vajadzētu pieturēties pie galvaspilsētas, un sadarbība ar "Zuzeum" izveidojās nejauši. Kā pievienoto vērtību nolēmām pacelt vizuālās mākslas karogu un atradām sev brīnišķīgu kompanjoni - mākslas zinātnieci un kuratori Ingu Šteimani, kura it kā vairāk grozās pa Jūrmalu, tomēr mums izdevās viņu pierunāt sadarboties. Starp citu, Inga pati mūzikas vidusskolu beigusi kā pianiste, bet tālāk viņas ceļi gājuši uz vizuālo mākslu. Man, savukārt, kā preses sekretāram ir tieši otrādi - esmu pabeidzis Mākslas akadēmiju, bet pilnīgi nejauši strādāju orķestrī... Ar šo ciklu it kā neko tiešā veidā nevaram panākt: mēs nevaram sakausēt nesakausējumo - ūdeni ar uguni, bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka kultūras norises Rīgā vienmēr notiek atsevišķi viena no otras - ir teātra publika, ir vizuālās mākslas publika, ir koncertu publika. Šis ir mūsu mēģinājums visus savest kopā. Mēs redzam arī, ka publika atšķiras - klausītāji nav tie paši, kas ir orķestra "Sinfonietta Rīga" koncertos. Publika ir ārkārtīgi ieinteresēta un ļoti aizrautīga. Māri, lai arī šajos vakaros valda brīvība, kā tad īsti ir ar tām programmām? Man jau šķiet, ka tās tomēr ir ļoti rūpīgi izmeklētas. Katru vakaru akcents ir uz kaut ko savu. Protams, pārsvarā akcents tiek likts uz mūsdienu mūziku un ne tikai latviešu - arī uz Baltijas un ārzemju laikmetīgo mūziku. Kā tapušas programmas? Māris Kuģis: Šīs programmas kaut kādā ziņā ir tāds perfektais haoss. It sevišķi tas tā bija pirmajā gadā, kad katrs no mums iesūtīja savu ideju, kas, protams, mūs kā mūziķus uzrunāja, jo mēs paši sastādījām savu "ēdienkarti". Bet šogad mums jau ir, teiksim tā, kaut kādas vadlīnijas. Pats uzstāšos trešajā koncertā "Baltijas zvaigzne". Iemesls, kāpēc vairāk ir laikmetīgā mūzika un arī 20. gadsimts - tādēļ, ka gribam eksperimentēt ar sastāviem. Šogad negribēju spēlēt klasiskajā pūtēju kvintetā, kā to darīju pagājušogad. Šoreiz gribēju spēlēt kopā ar kādu stīginstrumentu. Nāca klāt ideja par Baltijas valstu komponistiem. Sazinājos ar vienu savu paziņu no Igaunijas - pianistu Johanu Randveri, un viņš ieteica skaņdarbus un komponistus. Atradu šo fantastisko duetu, kuru atskaņošu kopā ar vijolnieci Agnesi Kanniņu. Jo ejam tālāk mūzikas vēsturē, jo lielāka salikumu dažādība un visādas interesantas lietas. Inga, kā kuratore tu lielākoties esi saistīta ar izstādēm, bet šajā gadījumā mēģināsi publikai "iebarot" to, kā, mūziku klausoties, var skatīties arī uz mākslu. Būs arī tavs komentārs. Inga Šteimane: Kuratora aspekts šajā komentārā ir būtisks. Ar komentāru palīdzību publikai tiek veidots priekšstats par mākslas darbu un mūzikas saistību ar laikmetu, kurā tie tapuši. Man tas šķiet svarīgi. Jo, kā jau Gints minēja, tās darbības notiek diezgan nošķirti. Arī studijās un darbnīcās svētā radīšana notiek atsevišķi un tad nokļūst plašajā kultūras laukā, kur nu var izteikt komentārus. Tāpēc tas ir jādara, jo ne vienmēr to dara. Vizuālo mākslu un mūziku var salīdzināt caur formu, caur abstraktiem formas radīšanas principiem, var norādīt uz tādiem interesantiem paradoksiem - ka vienā laikā dzīvojoši mākslinieki, vērtējot viņus atsevišķi katru savā nozarē, liekas it kā nesalīdzināmi. Piemēram, labs piemērs būtu pirmā vakara komponists Tomass Adess - ar ko viņu salīdzināt Latvijā? Un tad es meklēšu piemērus un mēģināšu publikai radīt asociācijas - ahā, tad tā tas varētu būt! Kuratora darbs ir veidot komentāru, veidot saiknes, iespējamo interpretāciju. Vairāk - ierakstā. Cikla "Vasaras vakara kamermūzika" programma
Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījums veltīts Baltijas jūrai un jauniem atklājumiem par to. Iemesls tam ir apjomīgs pētniecības projekts, kura mērķis ir vairot zināšanas par Baltijas jūru. Vasaras laiks ir īstais brīdis baudīt Baltijas jūras sniegtos labumus, bet kas notiek zem ūdens, kas jauns uzzināts par tiem, kas dzīvo jūrā, kā jūra mainās un kāda ir vides kvalitāte Baltijas jūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktors Juris Aigars. Baltijas jūras ekonomiskā vērtība Ko par Baltijas jūru ir izrēķinājuši vides ekonomikas eksperti un cita svarīga Baltijas jūra ir katram no mums? Kāda ir Baltijas jūras ekonomiskā vērtība un kādi ir centieni to aprēķināt. Uz jautājumu, cik maksā Baltijas jūra, vides ekonomikas pētniece Kristīne Pakalniete atbild, ka jūras vērtība ir nenovērtējama. Kristīne pārstāv pētniecības un konsultāciju uzņēmumu „SIA AKTīVS”, kas nodarbojas ar ūdeņu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības sociālekonomiskajiem jautājumiem un kopš 2017. gada piedalījās projektā “Zināšanu uzlabošana jūras vides stāvokļa jomā.” Šī projekta ietvaros uzņēmums veica pētījumu saistībā ar jūras vides aizsardzības ekonomisko un sociālo analīzi. Un te mums jūra jāiedomājas kā tāds saimniecisks rosīgs uzņēmējs, kurš darbojas vairākās jomās - savāc un pārstrādā atkritumus, nodrošina mūs ar pārtiku, sniedz atpūtu un aktivitātes utt.. Tad arī var aprēķināt, cik, tā teikt, maksā jūra. Par konkrētiem aprēķiniem – izmaksām un ieguvumiem Baltijas jūras darbībā – stāsta Kristīne Pakalniete
Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidamerikas sirdi - Paragvaju, oficiāli Paragvajas Republiku. Jā, par Dienvidamerikas “sirdi” sauc šo valsti, jo tā atrodas Dienvidamerikas viducī un pie Paragvajas upes, kas plūst cauri arī Brazīlijai, Bolīvijai un Argentīnai. Noteikti, ka daudziem varētu būt zināma valsts vēsture: to kolonizēja spāņu konkistadori un vēsturiski Latīņamerikā uzspieda spāņu valodas lietojumu. Tomēr Paragvaja izceļas ar to, ka tā ir viena no nedaudzajiem izņēmumiem Eiropas koloniālo valodu vēsturē. 90% iedzīvotāju turpina runāt pamatiedzīvotāju guarani valodā, savukārt spāņu valoda ir vēlamā valoda oficiālos un biznesa jautājumos. Vēl viena mazāk zināma, bet interesanta valsts pazīme ir tas, ka pēc Pasaules Pozitīvās pieredzes indeksa, kurā tiek norādītas valstis ar labāko novērtējumu visu pasaules valstu skalā, Paragvaja ir ierindojies otrajā vietā aiz Salvadoras, saņemot 80 punktus no 100, tādēļ valsts bieži tiek uzskatīta par laimīgāko vietu pasaulē. Salīdzinājumam Latvija saņēma 21 punktu un atrodas valstu topa lejasdaļā. Paragvaju - valsti ar 7,3 miljoniem iedzīvotāju - raksturo kā “zemi bez ļaunuma”. Tomēr neskatoties uz to, ka Paragvaja pastāvīgi ieņem pasaules laimes topu augšgalu, valsts saskaras ar vissmagākajām korupcijas un tiesiskuma problēmām pasaulē. Mūsdienas tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām Dienvidamerikas valstīm, nabadzīgākas par Paragvaju ir tikai Hondurasa, Gvatemala un Nikaragva. Paragvajas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ir nedaudz vairāk nekā 12 000 eiro uz vienu iedzīvotāju. Salīdzinot ar Latviju, Paragvajas IKP ir apmēram 2,5 reizes mazāks. Tāpat kā kaimiņvalstīs, valstī ir ļoti augsta nevienlīdzība bagātības sadalē. Valsts ekonomika kopumā ir ļoti atkarīga no lauksaimniecības, kas veido 30% no IKP. Vissvarīgākais ir sojas pupu, gaļas, lopbarības, kokvilnas eksports. Starp citu, Paragvaja ir sestais lielākais sojas pupu ražotājs, kas konkurē ar tādiem lielvalstīm kā Indija un Ķīna, vienlaikus atpaliekot no kaimiņvalstīm Argentīnas un Brazīlijas. Pēdējos gados valsts ekonomika ir augusi, palielinoties eksportam, ko izraisa plašāka zemes izmantošana lauksaimniecībai. Un 50 % valsts iedzīvotāju turpina pelnīt iztiku no lauksaimniecības. Valstī vēsturisku iemeslu dēļ ir plaši izplatīta nevienlīdzība zemes īpašumtiesību jautājumā. Tas izraisa iedzīvotāju izceļošanu no laukiem, kā arī masveida bezdarbu. Mazo saimniecību īpašnieku skaits ir samazinājies, savukārt ļoti lielo saimniecību skaits ir dramatiski pieaudzis. Tomēr valsts iespējas palielināt zemes izmantošanu lauksaimniecībai ir ierobežotas, jo to ir nepieciešams līdzsvarot ar lietus mežu aizsardzību. Paragvajā pastāv viens no bioloģiski daudzveidīgākajiem mežiem uz planētas, un līdz 2004. gadam valstī bija otrais lielākais mežu izciršanas ātrums pasaulē. Enerģijas ražošanai un eksportēšanai arī ir liela nozīme Paragvajas ekonomikā, jo tas veido, piemēram, 25 % no Paragvajas eksporta uz Brazīliju. Iemesls šim primāri ir tas, ka valstī atrodas pasaulē lielākā pazemes ūdens krātuve, kā arī lielākais hidroelektrostacijas dambis. Šis aizsprosts nodrošina 10 reizes lielāku elektrības ražošanu nekā Paragvajai nepieciešama. Jāpiezīmē, ka dambis ir Paragvajas un Brazīlijas kopīpašums. Kas ir diezgan loģiski, ja Brazīlija ir lielākais Paragvajas enerģijas eksporta saņēmējs. Vēl viena problēma, kas kavē valsts ekonomiku, ir nelegālās tirdzniecības tradīcijas, ko mēģina apkarot valsts kara flote. Un šis ir īpatnēji – Paragvajai ir lielākā militārā flote pasaulē, ja skaita tikai tās valstis, kuras ir sauszemes ieskautas. Taču kopumā korupcijas un negodīgas tiesu prakses problēmas, kuras atklāja nemitīgā skandālu virkne, ir palēninājušas ārvalstu investīciju pieplūdumu. Vēl viena spilgta Paragvajas ekonomikas problēma ir būtiskais ēnu ekonomikas apmērs. Tas veido gandrīz pusi valsts ekonomikas, ir sestais lielākais pasaulē un absolūtajos ciparos pārsniedz 50 miljardus eiro. Par to, kā darbojās ēnu ekonomika un cik tas ir plaši izplatīts fenomens Paragvajā, ka arī kādas negatīvās ietekmes uz valsti tā rada, jautājām Dr. Arnim Saukam, Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā profesoram un Ilgtspējīga biznesa centra direktoram.
Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu. Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Kādu laiku neesam bijuši Latīņamerikā. Tāpēc šoreiz dodamies uz vienu no pasaules transkontinentālajām valstīm. Dodamies uz valsti, kur ir vienīgā vieta uz planētas, kur saullēktu var redzēt Klusajā okeānā un saulrietu Atlantijas okeānā. Respektīvi, otrādi, nekā šķiet tradicionāli. Un izdarīt to var Baru vulkāna virsotnē. Dodamies uz valsti ar savdabīgu nosaukumu – Panama jeb oficiāli Panamas Republika. Savdabīgu, jo Panama daudziem var asociēties ar panamas cepuri, kas ir tradicionāla Ekvadoras izcelsmes salmu cepure ar malām. Mīts, ka tā ir no Panamas, iespējams, ir saistīts ar faktu, ka tas bija ļoti populāras starp amerikāņiem, kuri zelta drudža laikā šķērsoja zemesšaurumu, lai sasniegtu Kaliforniju. Tā ASV prezidents Teodors Rūzvelts tika nofotografēts ar tādu, kad viņš 1904. gadā apmeklēja Panamas kanāla būvlaukumu. Šobrīd valstī ir nepilni četri miljoni iedzīvotāju, kas ir vairākums spāniski runājoši kristieši. Pēc rasu piederības – divas trešdaļas ir metisi un nedaudz vairāk par 12 % ir Amerikas pamatiedzīvotāji. Starp citu, Panamas pirmie iedzīvotāji datēti apmēram pirms 4 tūkstošus gadu. Stāstot par Panamu un tās pastāvēšanu, gribētos sākt primāri par Amerikas Savienoto Valstu un Panamas Republikas attiecībām, jo tieši tās raksturo Panamu visvairāk. 1903. gada novembrī Panama, ko atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis, pasludināja savu neatkarību no Kolumbijas un noslēdza Heja – Bunavas-Varillas līgumu ar ASV. Līgums piešķīra Amerikas Savienotajām Valstīm brīvas tiesības uz zonu, kas bija aptuveni 16 km plata un 80 km gara. Šajā zonā ASV uzbūvēja kanālu, kas kļuva zināms par Panamas kanālu un bija 83 kilometrus garš. Darbs pie kanāla tika pabeigts 1914. gadā. Īpatnība bija tā, līgumu faktiski noslēdza Filips Bunavs-Varilla (Bunau-Varilla), franču inženieris un lobists, Panamas prezidenta vietā. Iemesls – līgums tika ātri izstrādāts un parakstīts naktī pirms Panamas delegācijas ierašanās Vašingtonā. Un Panamas vadība tika nostādīta fakta priekšā. Interesants fakts par kanāla būvniecību. Laikā, kad ASV senatori vēl nebija izlēmuši, kur būvēt kanālu — Panamā vai Nikaragvā, Filips Bunavs-Varilla, kurš lobēja Panamas kanālu, katram senatoram nosūtīja Nikaragvas pastmarku, kurā bija attēlots viens no daudzajiem Nikaragvas vulkāniem. Tas bija efektīvs triks, kā likt domāt, ka Panamā nav vulkānu un tāpēc tā ir drošāka vieta. Rezultātā ASV senatori piekrita, ka Panama ir labāks risinājums. Viss Panamas kanāls, apgabals, kas atbalsta kanālu, un atlikušās ASV militārās bāzes tika nodotas Panamai 1999. gada beigās. Valstī līdz 2016. gadam tika īstenots vērienīgs paplašināšanas projekts, lai vairāk nekā divas reizes palielinātu kanāla jaudu, nodrošinot vairāk kanāla tranzītu un lielākus kuģus. Tas izmaksāja apmēram 5 miljardus eiro. Šis kanāls tiek reizēm saukts arī par vienu no modernajiem pasaules brīnumiem tā sarežģītības dēļ. Un nedaudz vairāk nekā simts gadu laikā caur kanālu varētu būt izbraucis jau gandrīz miljons kuģu. ASV un Ķīna ir galvenie kanāla lietotāji. ASV un Panamas draudzība nav saistīta tikai ar kanāla izbūvi. 1904. gadā līdz ar neatkarības iegūšanu Panama pieņēma ASV dolāru kā savu nacionālo valūtu. 1906. gadā Panama bija otra valsts pasaulē pēc ASV, kur varēja iegādāties Coca-colu. Un visbeidzot, 1936. gadā ASV piederošajā Panamas kanāla zonā piedzima slavenais un Latvijai vēsturiski tik nozīmīgais ASV senators Džons Makkeins. Viens no vēsturiski savdabīgākajiem Panamas un ASV attiecību posmiem bija 1989. gads, kad ASV iebruka Panamā, ziņojot, ka operācija ir nepieciešama, lai aizsargātu ASV pilsoņu dzīvības Panamā, aizstāvētu demokrātiju un cilvēktiesības, cīnītos pret narkotiku kontrabandu un nodrošinātu Panamas kanāla neitralitāti. Neskatoties uz lielo upuru skaitu – 4000 iedzīvotāju un vairāki simti karavīru abās pusēs, lielākā daļa Panamas iedzīvotāju atbalstīja iejaukšanos. Un tas tādēļ, ka valstī no 1983. gada līdz 1989. gadam pastāvēja Manuela Noriegas militāra diktatūra, kur valsts un viņa personīgo ienākumu pamatā bija no narkotikām un naudas atmazgāšanas gūtie līdzekļi. Turklāt Noriega savas valdīšanas laikā nogalināja un spīdzināja vairāk nekā simts Panamas iedzīvotāju un piespieda vēl vismaz simts disidentus doties trimdā. Noriegu ilgu laiku atbalstīja arī ASV. Jo kopš 1950. gadiem viņš bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem CIP informatoriem. Bet runājot par Panamu, daudziem noteikti nāk arī prātā Panamas dokumenti jeb “Panamas papīri”, kas ir 11,5 miljonu slepenu dokumentu kopums, kas tika nopludināti no Panamas juridiskās firmas „Mossack Fonseca” datu centra. Tādēļ ir laiks parunāt arī par ekonomiku. Lielu daļu Panamas ienākumu un IKP veido ieņēmumi no nodevām par kanāla lietošanu un tūrisms. Bet finanšu pakalpojumu sniegšana un ārzonas jeb „ofšoru” teritorijas statuss valstij ir ilgu laiku ienesis būtiskus līdzekļus. Kas ir „ofšori” un kādēļ tādas valstis kā Panama izvēlas šādu darbības modeli, stāsta Ilze Znotiņa, Latvijas Republikas Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece. Kopumā par Panamas ekonomiku runājot, valsts ir paplašinājusi piekļuvi izglītībai un tīram ūdenim, taču sanitārie apstākļi un elektrības pieejamība joprojām ir slikti. Turklāt etniskie pamatiedzīvotāji veido arvien lielāku Panamas nabadzīgo un galēji nabadzīgo iedzīvotāju daļu. Kopumā Panama ir piemērs tam, kā valsts izmanto savu vietu kā planētas ekonomiskais centrs. Ja ar to, ka loģistikas viduspunkts, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu nepietiek, valsts sliecas meklēt alternatīvas un kļūt par pasaules finanšu viduspunktu. Pat, ja faktiski atbalsta neētiskas un nelegālas darbības tā rezultātā. Sausais atlikums gan ciniski raugoties – valstiskums un neatkarība, kā arī vidēji augsts ekonomikas attīstības līmenis.
Fotogrāfs Jonass, kurš vairs negrib fotografēt sejas, žurnāliste Gerda un Alma – meitene ar rētu. Viņi visi piedalās odisejā pa Eiropu – tas viss romānā „Alma – pasaules mala”. Grāmatas mēdz būt arī iemesls iepazīties, un tā ir šoreiz, kad iepazīstamies ar Baibu Zīli, romāna „Alma – pasaules mala” autori. Baibas izglītības kontā ir Rīgas Franču licejs un 1. ģimnāzija, filozofijas un tiesību zinātņu studijas universitātē, darbs Eiropas Centrālajā bankā. Mēs Baibu sazvanām Fuerteventurā – stipro vēju salā, kur viņa, kā pati saka, pārziemo. Raidījumu atbalsta:
Šo raidījumu Kultūras rondo veltām rakstniekam, dramaturgam, gleznotājam, žurnālistam, makšķerniekam, vieglatlētam, riteņbraucējas, tuberkolozes slimniekam, augstrāptīgam dendijam un kautrīgam zēnam – Anšlavam Eglītim. Iemesls šim veltījumam ir jauna interaktīva ekspozīcija “anšlavs eglītis. jaunais cilvēks”, kura izveidota Inciema tornī. Uzklausām cilvēkus, kuri Anšlava Eglīša piemiņai un viņa literatūrai veltījuši un velta lielu daļu savas dzīves. Cilvēkus, pateicoties kuru iniciatīvai tapusi ekspozīcija, un cilvēkus, kuru ikdiena turpmāk būs saistīta ar to, lai ikvienu interesentu iepazīstinātu ar Anšlavu Eglīti. Parastā ziemas dienā dodamies neparastā ceļojumā uz Inciemu. Par Anšlava Eglīša saistību ar Inciemu stāsta latviešu valodas skolotāja, grāmatas "Anšlava Eglīša meklējumos" autore Māra Ozola. Ekspozīciju "anšlavs eglītis. jaunais cilvēks" izrāda Siguldas novada Anšlava Eglīša ekspozīcijas projekta vadītāja Ieva Ābele. Pirms kāda laiciņa Siguldā tikāmies ar Siguldas novada domes pārstāvi Linardu Kumski, kurš jūsmīgi stāstīja par ekspozīcijas ieceri. Tagad Varam viņam jautāt, vai no sākotnējās ieceres līdz realizācijai, kas ir mainījies. Runājot par Siguldas novadu, atgriežamies Siguldas pilī, kur viesojāmies rudenī, un kur pirmo reizi izdzirdējām, ka Siguldas novads plāno kļūt par UNESCO radošo pilsētu tīkla Literatūras pilsētu. Sarunājamies ar Siguldas novada kultūras centra literatūras projektu vadītāju Daci Kreceri-Vuli, vaicājot, cik nozīmīga lielo plānu sasniegšanā ir jaunā ekspozīcija Inciemā. Raidījuma ievadā skan Anšlava Eglīša romāna "Pansija pilī" fragmenti aktiera Ulda Dumpja lasījumā. Šajā darbā autors apraksta, iespējams, savas visspilgtākās un sirdij tuvākas atmiņas par Latviju.
Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
2021. gada noslēdzošajā raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Āfrikas austrumiem un runājam par Keniju - par Kenijas Republiku, nevis “Dienvidparka” Keniju. Kenija daudzos jautājumos ir tipiska Āfrikas valsts. Tāpat kā pastāv tipiskas Eiropas vai tipiskas Latīņamerikas valsts raksturīgās iezīmes. Un vienlaicīgi tā ir pilnīgi cita valsts ar citu kultūru un skatījumu, ar citām ārvalstu ietekmēm. Lai arī mēs Latvijā hipotētiski varam lepoties ar četriem skaistiem gadalaikiem, Kenijā tie ir divi – lietainā sezona un sausā sezona. Zaļo Keniju mēs bildēs esam redzējuši uzreiz pēc lietus sezonas beigām un dzelteno – pēc sausuma perioda. Un vēl Kenijā no Latvijas atšķirīga ir galdaspēle „Monopols”. Tur tā saucas „Kumiliki” un figūriņas ir taisītas no ziepjakmens, nevis plastmasas. Protams, vietas un īpašumi arī ir pielāgoti Kenijai. Tādēļ arī nevajadzētu brīnīties, ka jāspēlē safari vidū ar degunradžiem. Kenijas sabiedrība, kā gandrīz visās Āfrikas valstīs ir ļoti daudzveidīga. Valodas, tradīcijas, reliģijas ir daudz un dažādas. Piemēram, lielākā etniskā grupa ir kikuju. Bet arī viņi veido apmēram 17% no valsts iedzīvotājiem. Pirmā oficiālā valoda – angļu – atlikums no britu koloniālās varas, no kuras kenijieši atbrīvojās tikai 1963. gadā. Otra oficiālā ir kisvahili valoda. Reliģiski – 85% kenijiešu ir kristiešu konfesijām piederoši. Musulmaņi ir apmēram 11% no Kenijas iedzīvotājiem. Valstī nav piedzīvoti masveidīgi pilsoņu kari un varas nodošana bieži notiek miermīlīgā ceļā. Vienlaicīgi – politiskā vardarbība klasiski klātesoša Kenijā. Tā ir hroniska un ar biežiem saasinājumiem. Politiskais ekstrēmisms, etniskās nesaskaņas, atriebēji un taisnības cīnītāji, noziedzīgas bandas – tās ir tika neliela daļa no Kenijas izaicinājumiem. Nabadzības un nepietiekamo ekonomisko iespēju izraisīta vardarbība, kur nereti paši politiķi uzkūda savus vēlētājus kļūt naidīgiem un agresīviem pret saviem politiskajiem oponentiem, ir plaši izplatīta problēma. Viens no iemesliem, kādēļ fiziskā vardarbība un nogalināšanas ir daļa no Kenijas politiskās kultūras nav tikai valsts nespēja šos jautājumus efektīvi risināt ar policijas palīdzību. Iemesls tam ir arī demogrāfiskā situācija. Proti, lielais skaits jauniešu, kuri nepietiekamas izglītības, jaunības maksimālisma un to enerģijas dēļ tiek manipulēti un mobilizēti noziedzībā. Kenija kopš 20. gadsimta vidus ir piedzīvojusi dramatisku iedzīvotāju skaita pieaugumu. Vecumā līdz 15 gadiem ir gandrīz 40% Kenijas sabiedrības, kamēr vēl papildus 21% ir vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Virs 65 gadiem, neticami, bet ir tikai trīs procenti cilvēku. Jau 1967. gadā Kenija bija pirmā Subsahāras valsts, kurā valsts līmenī tika aizsāktas ģimenes plānošanas programmas, šajā tūkstošgadē šis vairs nav bijis aktuāli. 1990. gados valdības sāka pievērsties HIV apkarošanai un samazināja finansējumu ģimeņu plānošanas projektiem. Prezervatīvu lietošanas izplatīšanās samazināja arī dzimstību uz kādu laiku. Ja 1970. gados vienai sievietei vidēji piedzima astoņi bērni, tad 1990. gados skaitlis jau bija 5 bērni, kamēr pēdējā desmitgadē tie jau ir 3 bērni. Kenija ne tikai ir zaudējusi iedzīvotājus emigrācijas procesos, bet vienlaicīgi tā arī ir bēgļu mērķis. Tur ierodas simtiem tūkstoši bēgļu, sevišķi no vardarbības un valstiski mazspējīgās Somālijas. Un tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka Kenija ir relatīvi mierīgāka un drošāka. Tā ir Austrumāfrikas ekonomikas, finanšu un transporta centrs. Vienlaicīgi valsts cīnās ar ekonomikas kritumu un iedzīvotāji slīgst arvien lielākā nabadzībā. Pie tik liela bērnu un jauniešu skaita ekonomiskā izaugsme ir reāls izaicinājums. Respektīvi – vienkārši nav ne kam radīt darbavietas, ne arī cilvēki būtu kvalificēti strādāt. Rezultātā darbaspēks apmēram 55 miljonu valstī ir tikai ap 20 miljoni. Kenijas IKP šī gada beigās sasniegs 100 miljardus dolāru un IKP izaugsme šogad ir prognozēta aptuveni 5%. Nākamgad to prognozē ap 6%. Tomēr par spīti ekonomiskajai izaugsmei, vairāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju draud bads. Globālajā bada indeksā Kenija ir ierondota 87. vietā no 116 apskatītajām valstīm. Kenijā bada līmenis tiek raksturots kā nopietns, kaut arī rādītāji kopš 2000. gada ir ievērojami uzlabojušies. Kā norāda finansiālo pakalpojumu konsultāciju firmas „Regal Africa” dibinātāja un vadītāja Anna Vambui Gaita, bieži vien valdība izvēlas nepareizās prioritātes.
Stāsts par etniskās kultūras centra “Suiti” izdotajām grāmatām. Jaunākā sērijas “Suitu novada mantojums” grāmata “Suit stāst”, kā arī pagājušajā gadā izdotie jūrkalnieša Jāņa Priedoliņa stāsti, ierunāti audio formātā un pieejami internetā. Kad sniegs un pandēmija traucē ceļot fiziski, atliek ceļot internetā. Etniskās kultūras centra “Suiti” mājas lapa suiti.lv. var aplūkot gan līdzšinējos centra izdevumus, gan - uzzināt par jaunumiem, plānotajām meistarklasēm, gan - un tas sevišķi iepriecina, sērijas “Suitu novada mantojums” jaunākais izdevums - grāmata “Suit stāst”, kā arī pagājušajā gadā izdotie jūrkalnieša Jāņa Priedoliņa stāsti, ierunāti audio formātā un arī pieejami internetā. Pavisam nesen, 18. decembrī, biedrība Etniskās kultūras centrs “Suiti” nosvinēja savu 20. dzimšanas dienu. Biedrības pirmās vadītājas bija arī grāmatas “Suit stāst” sakarā piesaucamās suitu dižsievas – Lidija Jansone un Ilga Leimane, savukārt mana sarunbiedre Dace Martinova biedrību vada kopš 2009. gada. Šajā raidījumā ar Daci Martinovu runājam par etniskās kultūras centra “Suiti” radītajiem izdevumiem. Šobrīd top izdevums cimdu rakstiem, taču jau iepriekš sērijā “Suitu novada mantojums” iznākusi grāmata “Suit' drān's”. “Mēs, suiti paši, vairāk apjautām savas vērtības, pateicoties Janīnai Kursītei, kura daudzkārt veda pie mums studentus, lai rādītu, cik unikāls ir mūsu mantojums. Tad pamazām uzdrošinājāmies veikt lokālus pētījumus. 2012. gadā kopā ar kolēģi Kristīni Vasiļevsku īstenojām lauku pētījumu, apzinājām suitos saglabājušos tautas tērpus un citas tekstilijas, kādas cilvēki vēl glabā savās mājās. Veikt lauku pētījumus nav nemaz tik vienkārši. Tas, ka es esmu vietējiem pazīstama, bija zināma priekšrocība.”, Dace Martinova pastāsta laikrakstam “Kurzemnieks”. Arī šobrīd, sarunājoties zoomā, manai sarunbiedrei fonā virtuāli ir Alsungā jau vēlāk, pēc pirmās “Suitu drānu” grāmatas iznākšanas, izveidotā suitu mantojuma krātuve. Kā suiti aug, kā mainās vietējā sabiedrība, var izsekot arī 2019. gadā biedrības izdotajā Dzintara Lejas fotoalbumā “Suitu zemes ļaudis”, ko Dace Martinova mīļi dēvē par suitu “ģimenes albumu”. Bet manu uzmanību, etniskās kultūras centra “Suiti” mājas lapā pāršķirstot biedrības izdevumus, piesaista “Suitu stila grāmata”. Internets neļauj saprast izdevuma izmērus, tā, izrādās, ir salīdzinoši neliela brošūra, toties vērienīgs ir projekts, kura ietvaros tā tapusi. Iemesls, kāpēc izveidojās suitu atšķirīgā kultūrtelpa meklējams 17. gadsimtā, kad Johans Ulrihs fon Šverins Viļņā apprecējās ar katoļu muižnieku meitu Barbaru Konarsku, un pēc laulības nosacījumiem pārgāja katoļticībā.
Rīgā ir noslēgusies NATO ārlietu ministru sanāksme, kas bija plānota jau sen. Tajā galveno uzmanību iecerēts pievērst jaunās bloka stratēģijas izveidei, taču daudz nācās runāt arī par aktuālo, par Krieviju un tās karaspēka koncentrēšanos pie Ukrainas robežas. Arī par Baltkrievijas izvērsto hibrīd karu. Pārrunājam, ko NATO ārlietu ministri šajā sanāksmē lēma. Uzmanību pievēršam arī Vācijas iekšpolitikai, tur darbs pie jaunās koalīcijas un valdības izveide tuvojas noslēgumam, jau pavisam drīz Angelu Merkeli kanclera amatā paredzēts, ka nomainīs Olafs Šolcs. Interesants ir fakts, ka ārlietu ministra portfelis iecerēts zaļo līderei, kas savā retorikā vismaz pirms vēlēšanām pret Krieviju bijusi skarbāka nekā citi. Ko tad varam sagaidīt no jaunās Vācijas valdības? Nedaudz runājam arī par Zviedriju. Tur nedēļas laikā par premjeri divreiz ievēlēta jaunā sociāldemokrātu līdere Magdalēna Andešsone. Viņa ir pirmā sieviete Zviedrijas premjera amatā, balsojums bija divreiz, jo procesā no koalīcijas izstājās sociāldemokrātu partneri Zaļā partija, un nu Andešsone vada partiju ar ļoti lielu mazākumu parlamentā. Aktualitātes vērtē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Aivars Ozoliņš. NATO pārvērtību noskaņās Ziemeļatlantijas aizsardzības alianses ārlietu ministru samits, kuru Latvija pirmoreiz savā vēsturē uzņēma 30. novembrī un 1. decembrī, pagāja nobriedušu pārmaiņu zīmē. Tā galvenais mērķis bija virzība uz jaunas alianses stratēģijas pieņemšanu, kurai jānotiek NATO galotņu tikšanās laikā Madridē nākamā gada jūnija beigās. Kā 29. novembrī kopīgajā preses konferencē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu norādīja NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs: „Manuprāt, ir acīmredzami, ka pašreizējā Stratēģiskā koncepcija mums ir labi kalpojusi. Taču par to mēs vienojāmies tālajā 2010. gadā NATO samitā Lisabonā, un kopš tā laika pasaule ir patiešām mainījusies. Tāpēc mums ir jāatjaunojas un jāvienojas par jaunu Stratēģisko koncepciju. Jo, piemēram, pašreizējā Stratēģiskajā koncepcijā mēs saucam Krieviju par stratēģisku partneri. Tā tas bija pirms viņi ar bruņotu spēku iebruka Ukrainā un anektēja daļu Ukrainas – Krimu. Mēs ne ar vārdu nepieminam Ķīnu. Tāpat gandrīz nemaz nav pieminēti tādi draudi un izaicinājumi kā hibrīdie, kiberdraudi, kā arī klimata pārmaiņu ietekme uz drošību. Tātad ir acīmredzami, ka šobrīd mēs izstrādājam Stratēģisko koncepciju citai pasaulei nekā tā, kurā mēs vienojāmies par Stratēģisko koncepciju pirms desmit gadiem.” Līdztekus alianses stratēģijas attīstībai kā galvenie aktuālie jautājumi samitā neizbēgami izvirzījās iespējamā Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija un Baltkrievijas režīma organizētā migrācijas krīze pie NATO dalībvalstu robežām. Deklarācijās samita izskaņā tika pausts atbalsts Ukrainai un arī Gruzijai, un brīdinājumi Krievijai atturēties no militārām akcijām pret Ukrainu. Vairakkārt samita gaitā tika uzsvērts, ka arī tā norise Rīgā uzlūkojama kā alianses solidaritātes žests tās ziemeļaustrumu pierobežas dalībniecēm – Polijai un Baltijas valstīm – kuras pēdējā laikā izjūt pastiprinātu apdraudējumu no Krievijas un tās faktiskā satelīta Baltkrievijas puses. „Luksofora koalīcija” Vācijā Pagājušonedēļ galīgo apstiprinājumu guva prognozes, ka nākamā Vācijas valdība iztiks bez līdzšinējā ietekmīgākā politiskā spēka – kristīgajiem demokrātiem. 23. novembrī tika publiskots paziņojums, ka sekmīgi noslēgušās sarunas starp t.s. „luksofora koalīcijas” partijām: sociāldemokrātiem, brīvajiem demokrātiem un zaļajiem. Kā tiek ziņots, sarunu process bijis pamatīgs, valdības programmu izstrādājot 22 darba grupās ar vairāk nekā 300 pārstāvju piedalīšanos. Rezultātā tapis līdzsvarots dokuments, kurā katrs no panteriem ietilpinājis ko sev būtisku. Sociāldemokrātiem ticis minimālās stundas atalgojuma likmes palielinājums apmēram par piektdaļu, zaļajiem – par astoņiem gadiem agrāka atteikšanās no ogļu izmantošanas enerģētikā, ekonomiskā liberālisma piekritējiem brīvajiem demokrātiem – sabalansēts valsts budžets. Ārlietu jomā koalīcijas programma paredz turpmāku konstruktīvu dialogu ar Krieviju, tomēr ievērojot Krievijas agresijai un draudiem pakļauto kaimiņvalstu intereses. Jaunā valdība varētu būt aktīvāka Eiropas integrācijas balstītāja, piemēram, cenšoties panākt vienbalsības principa nomaiņu pret kvalificētā vairākuma principu Eiropadomes balsojumos par bloka kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Budžeta jautājumos, no vienas puses, paredzama lielāka taupība, taču tā neattieksies uz pandēmijas seku pārvarēšanu un ieguldījumiem videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanā. Par jaunās „luksofora koalīcijas” kancleru paredzēts kļūt līdzšinējam finanšu ministram, vācu sociāldemokrātu līderim Olafam Šolcam. Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāja Annalēna Bērboka ieņems ārlietu ministra posteni, otrs zaļo līdzpriekšsēdētājs Roberts Habeks – jaundibināmo „superministriju”, kas pārraudzīs vienlaicīgi ekonomiku un pretdarbību klimata pārmaiņām, savukārt brīvo demokrātu līderim Kristiānam Lindneram ticis finanšu ministra portfelis. Zviedrijas jaunā valdība – vēl „pārliecinošāks” mazākums Šī gada jūnijā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas līderis un premjerministrs kopš 2014. gada Stēfans Levēns paziņoja par savu nodomu atkāpties no partijas un, līdz ar to, arī valdības vadītāja amata. Pēc novembra sākumā notikušā partijas kongresa Levēna vietā stājās finanšu ministre, ekonomiste Magdalēna Andešsone, kura pēc parlamenta balsojuma 24. novembrī kļuva par vēsturē pirmo sievieti Zviedrijas valdības priekšgalā. Tiesa, jau dažas stundas vēlāk viņa demisionēja, ciktāl viņa valdību pameta viens no diviem koalīcijas partneriem – Zviedrijas Zaļā partija. Iemesls bija parlamenta balsojums par budžetu, kura pamatā bija labējās opozīcijas iesniegtais projekts. Zaļajiem nepieņemama bija dalība valdībā, kuras budžeta izstrādē piedalījusies arī galēji labējā Zviedru demokrātu partija. Visbeidzot aizvakar Andešsone vēlreiz tika apstiprināta kā premjerministre, šoreiz vienas partijas – sociāldemokrātu – valdības priekšgalā. Šī ir mazākuma valdība, tāpat kā visi trīs Stēfana Levēna kabineti. Saskaņā ar Zviedrijas konstitucionālo sistēmu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākuma balsojums par, pietiek ar to, ka vairākums no 349 deputātiem nav balsoji pret. Attiecīgi Andešsones kabinets stājās amatā pēc tam, kad par to nobalsoja 100 sociāldemokrātu deputāti un viens neatkarīgais deputāts, kamēr Centra partijas, Zaļās partijas un Kreisās partijas deputāti, kopskaitā 75, atturējās. Daudzi šo Andešsones kabinetu uztver kā pagaidu valdību, ciktāl līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām nākamā gada septembrī atlicis mazāk nekā gads. Kā savas valdības prioritātes jaunā premjerministre definējusi uzlabojumus sociālās nodrošināšanas sistēmā, investīcijas videi draudzīgās tehnoloģijās un vardarbīgu noziegumu apkarošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Latviski iznākusi norvēģu psihoterapeita un publicista Finna Skorderuda darbs "Nemiers", kas ir aizraujošs ceļojumu piezīmju, kultūras pieredzes komentāru, kā arī sarunās ar pacientiem gūto atziņu apvienojums. Grāmata skaidro modernā cilvēka dzīvošanas grūtību cēloņus, taču autors savu pacientu pieredzes ne vienmēr uzlūko kā medicīniski ārstējamas diagnozes, drīzāk kā dzīvošanas prakses, kurās ir sava iekšēja loģika un stratēģija. Grāmata izdota 1998. gadā, jaunu kontekstu tai radījusi nesenā pandēmijas pieredze, kurai pēcvārdā pievēršas psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Iemesls, kāpēc Latvijā varētu būt pazīstams tās autora – norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda vārds, ir mazliet amizants. Arī Latvijā tika rādīta Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Berlīnē par labāko Eiropas filmu atzītais Tomasa Vitenberga darbs "Vēl pa mēriņam". Scenārija idejas pamatā bija nedaudz pārprasts, it kā Finna Skoderuda izteikts apgalvojums, ka cilvēks jau piedzimst ar puspromili asinīs par maz laimīgai dzīvei. Taču šis anekdotei līdzīgais pārpratums, liecina par ko citu – vai Latvijā jūs zināt daudz psihoterapeitu, kuru teicieni folklorizējas? Latvijā mūsdienu folklorai vielu dod vecas filmas, mūsu sabiedrībā citējamas autoritātes mēdz būt pavāri. Finns Skorderuds godam ir iekarojis cieņu Norvēģijā tikt uzklausītam un citētam. Viņam nenoliedzami piemīt rakstnieka talants, kā arī spēja izkāpt ārpus savas profesijas robežām, ārkārtīgi aizraujoši runāt par modernā cilvēka psihes traucējumiem saistībā ar literatūras klasiku, kultūras tradīcijām. Un tagad mums ir iespēja par to pārliecināties, jo “Valodu māja” latviski izdevusi viņa darbu “Nemiers”. Idejas autors ir “Valodu mājas” līdzdibinātājs, izcili latviski runājošais norvēģis Snorre Karkonens Svensons. Grāmata iznākusi Daces Deniņas tulkojumā, un arī viņai es uzdodu šo pašu jautājumu – kura no grāmatas daudzajām tēmām iekaroja viņas interesi? Vēl viena mūsu sarunas tēma – saikne starp psihisku slimību aprakstiem un literatūras klasiku. Pagājušā gadsimta sākumā psihoanalīze atklāja, ka cilvēku ir iespējams izārstēt sarunājoties. Tas ir ne tikai atvieglojums, ko cilvēks izjūt izstāstot, valoda var neapzināti signalizēt par viņa pasaules uztveri, domāšanas kļūdām. Valoda arī rada saikni starp cilvēkiem. Valoda spēj iedvesmot. Šai darbā citēti – Francs Kafka, Tomass Bernhards, Fernands Pesoa, Sūzena Sontāga, pateicoties tulkotājiem, gandrīz visus šos autorus varam lasīt arī latviski. Taču tas ļauj apjaust arī to, cik sarežģīts šai gadījumā ir bijis tulkotājas – Daces Deniņas – darbs. Trešais sarunbiedrs raidījumā gan ir psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Arī viņš, līdzīgi kā Finns Skoderuds ir ne tikai psihoterapeits, bet ir rakstnieks. Raidījuma sākumā sarunu ar viņu mēs sākām tieši ar šo daudzplākšņainību. Katrs valodas vārds ir miljoniem saišu sasaistīts ar miljons citām lietām. Arī lasītāju var vadīt vienlaikus ļoti dažāda motivācija – tā var būt gan profesionāla interese, gan personiska lasītāja aizrautība. Un tieši šī nepieciešamība paturēt prātā visus pieļāvumus, vismaz manā lasītājas pieredzē, arī bija tā, kas sēja patiesu nemieru. Prieks, ka latviski grāmata iznākusi arī vizuāli ārkārtīgi skaista, dizainu veidojusi Ilze Kalnbērziņa-Prā, izmantotas Ernesta Kļaviņa ilustrācijas. It kā noslīdējušie lappušu numuri, votu - reiz izveseļošanās gadījumā pie svētbildēm likto kāju un roku atveidi, kā arī karikatūrām līdzīgi apspēlētās mūsdienu cilvēka dzīves nepieciešamības, noskaņo uz radošumu un atvērtu prātu arī teksta baudīšanā. Protams, iedvesmots dizains prasa finanšu līdzekļus, vēlme izdot grāmatu tādu, kādu pašiem to gribas ieraudzīt, paildzinājusi latviskā varianta tapšanu. Finns Skorderuds raksta, ka reizēm medicīna kalpo kā patvērums cilvēkam, kuram nav izdevies atrast vietu savā kultūrā vai laikmetā. Ejot pie ārsta, tu vari vairāk domāt par sevi, drīksti atzīties, ka tavas sajūtas neatbilst kādiem kopējiem vēstījumiem.
Klajā nācis izdevums „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos”. Izdevums ir vienpadsmitais sējums 2006. gadā sāktajai kultūras mantojuma veltītajai sērijai „Mākslas pieminekļi Latvijā”. Un ar to noslēdzas Latgales kultūrvēsturiskā novada dievnamu apskats. Kārsava, nelielās mazpilsētas centrā akmens mūra sētas ieskautas, blakus viena otrai stāv divas baznīcas. Ar senatnes auru, vecā koka baznīca un jaunā, krietni lielāka - mūra. Vecais dievnams ir 18. gadsimta liecība, savukārt jauno dievnamu sāka celt 1932. gadā un pabeidza 2003. Iemesls, kādēļ bija nepieciešama jauna, lielāka baznīca, bija kuplais draudzes locekļu skaits, proti, 8 tūkstoši, tādēļ visiem nelielajā koka celtnē nepietika vietas. Tagad gan draudzē ir vien nedaudz vairāk par tūkstoti draudzes locekļu, tomēr abi dievnami tiek izmantoti, stāsta priesteris Ringolds Klimons. „Es, kad atnācu, pirms trim gadiem domāju- divas baznīcas uzturēt, viens ir tik liels, otrs tepat blakus daži metri no tā, priekš kam vecais ir nepieciešams? Un tā man ir daži priesteri teikuši. Bet, kad es šeit padzīvoju dažus mēnešus, es sapratu priekš kam vecais ir nepieciešams, pirmkārt, tas ir vēsturisks mantojums, otrkārt, tas ir praktiski, jo ziemā jaunu baznīcu apkurināt tas nav iespējams – viņa ir milzīga, viņa ir liela – tur ielikt apkuri, tas ir ļoti, ļoti dārgi un apkurināt arī ir ļoti, ļoti dārgi, un tāpēc mēs ziemā izmantojam veco baznīcu.” Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu koka baznīca ir viena no 66 sakrālajām vērtībām, kuras iekļautas izdevumā par Ziemeļlatgales sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu. Dodamies uz nelielo koka dievnamu, kas apšūts ar koka dēļiem un nokrāsots dzeltenbrūnā krāsā. Priesteris uzsver dievnama senatnīgo auru, ko pamanījuši un novērtējuši neviens vien apmeklētājs. „Te ir ļoti skaisti, pat tie cilvēki, kuri netic Dievam, viņiem šī ēka ir svarīga. Centrā ir skaists krusts, tur ir votas, tās ir tādas zīmes, kas apkārt krustam saliktas, tās ir zīmes no agrākajiem gadsimtiem: sirsniņas, kājas, simboliski attēlojumi, tie nozīmē, ka cilvēki ir agrāk lūgušies, kad nebija iespēja vērsties pie ārstiem, un viņi nāca uz baznīcu un lūdzās, un tad Dievs veica brīnumus.” Un cilvēki šādi ar votām liecina, ka viņu lūgšanas ir uzklausītas. Apskatot koka baznīcu, priesteris aicina uz blakus esošo jauno dievnamu. Jaunā dievnamā dominē baltā krāsa ar zelta un sarkaniem akcentiem, ir plašums, ienākot ir pavisam citādākas sajūtas nekā koka dievnamā. „Pagaidām zinātnieki to izskaidrojuši nav, bet, protams, kad cilvēks lūdzas, tad viņš ietekmē to, kas atrodas viņam apkārt, un tur ir tūkstošiem cilvēku lūgušies gadsimtiem ilgi, tāpēc tajā vecajā baznīcā ir tāda īpaša, mīlīga aura, bet šeit ir tāda plašāka.” Grāmatā „Sakrālais arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Balvu un Ludzas rajonos” aplūkots mantojums, sākot no 18. līdz 20. gadsimtam, baznīcas, lūgšanu nami, kapelas, sinagogas, mākslas priekšmeti. Par katru sniegtas izsmeļošas vēsturiskās ziņas un detalizēts ēkas un tās iekārtojuma apraksts, izceļot informāciju par galvenajām arhitektūras un mākslas vērtībām. Vairāk stāsta viena no grāmatas autorēm, mākslas zinātņu doktori Rūta Kaminska. „Grāmatā apskatāt vēsturiskos Balvu un Ludzas rajonus, uzsverot Ziemeļlatgali, vai šai pusei ir kādas īpašas iezīmes, kopīgais Balviem un Ludzai, kas nav blakus esošajai Rēzeknei vai aiz Balviem Gulbenei, Alūksnei? Runājot par tādu konfesionālo aspektu, tad šeit mazāk, kā citos Latgales novados, Latgales rajonos parādās vecticībnieku kopienas ar savām ikonu un grāmatu kolekcijām. Šajā pusē vairāk ir pareizticīgo baznīcas. Runājot par pašu arhitektūru, tieši Balvu pusē tāda specifiska iezīme ir saglabājies vairāk mazās kapelas jeb kapličas, šobrīd tās tiek izmantotas kā kapličas gluži funkcionāli tā, kā tās atrodas kapsētās. Savā laikā bieži vien kapličas tika izmantotas kā kapelas, kur noturēt Dieva vārdu, jo draudzes bija lielas, un lai cilvēkiem būtu pieejami šie dievkalpojumi, tika celts lielās draudzes teritorijas nomalēs tādas nelielas koka celtnes, kurām tika dota speciāla atļauja dievkalpojumu noturēšanai. Lūk, īpatnība tāda, ka Ziemeļlatgales pusē ir diezgan daudz šo mazo kapeliņu, un tikai 20. gadsimta starpkaru periodā tika celtas tādas nelielas baznīcas arī veco, lielo draudžu teritorijā, nodalot mazākas draudzes. Ja runājam par to mantojumu kopumā, var teikt, divas vai trīs lietas, kuras ir jāpiemin kā absolūti izcilas, kas ir visā Latvijas mākslas vēstures kontekstā atzīmējamas, pirmais, ir Pasienes dominikāņu baznīcas un klostera ansamblis, no kura diemžēl patlaban ir palikusi tikai baznīca, klosteris ir praktiski drupās. Otrs ir Viļakas katoļu baznīcas ansamblis, celts neogotikas tradīcijās, ļoti meistarīgi atrisināts, parādot autora, inženiera Floriana Viganovska rokrakstu un trešais ir Ludzā pareizticīgo baznīca, kas saistāma ar Pēterburgas arhitektūras tradīcijām, kur ir strādājuši profesionāli arhitekti no Pēterburgas, un risinājums ir ļoti mākslinieciski augstvērtīgs.” Darbs pie izdevuma sākās 2016. gadā, kad dievnami tika apskatīti, fotografēti, pētīti un aprakstīti. Jāteic, grāmatas autorēm katrai bija savi uzdevumi, proti, mākslas zinātniece Anita Bistere aplūkoja pareizticīgo un vecticībnieku dievnamus, savukārt Rūta Kaminska visu pārējo kopienu sakrālās celtnes, turpinājumā saruna ar Anitu Bisteri. „Man šķiet, ja runā par pareizticīgo un vecticībnieku dievnamiem, tad bijušajā Ludzas rajonā ir ļoti jauki, ka tur ir daudz koka pareizticīgo dievnamu, kas visas Latvijas kontekstā ir unikāli, jo tajā pašā Vidzemē - tur ir vairāk mūra dievnamu, tāpat arī pilsētās, bet tieši šajās Latgales lauku teritorijās- tur īpašs ir tas, ka ir šie koka dievnami, un, ja runā par šo Ziemeļlatgales daļu, tur ir divi vecākie koka dievnami, kas ir saglabājušies vēl no 18. gadsimta – tā ir Brodaižu un Lauderu.” Grāmatā iekļautās 66 sakrālās vērtības, kas ieguvušas kultūras pieminekļa statusu vai arī pretendē uz to. Netiek aplūkotas tās, kuras nesen uzceltas no jauna vai ir pilnībā pārbūvētas.
Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas un Kustība. Attēls. Skaņa. pirmā kursa studenti izveidojuši darbnīcu Elizabetes ielas 9 nama pagrabā. Šajās telpās 90. gados atradās kafejnīca un konditoreja “Mazā Luna”. Nākamās divas nedēļas jauno autoru grupa piedāvā savu darbu izstādi "EIX". Telpiskie objekti veido jaunu saturu videi, kas 10 gadus bijusi neapdzīvota. Iemesls, kādēļ Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas un Kustība.Attēls.Skaņa nodaļu studenti var izstādīties kādreizējās kafejnīcas „Mazā Luna” telpās, ir visnotaļ prozaisks: ēka, kuras pagrabā atrodas nupat atklātā izstāžu zāle, pieder topošās mākslinieces Justīnes Emīlijas Briezes vecākiem. Tas liek padomāt par, iespējams, jauna etapa sākumu mūsu laikmetīgajā mākslā, kur izstāžu telpas vairs nav uzturamas par epizodisku dotāciju līdzekļiem, bet kur mākslas izvietošanas platībai fonā ir arī atbildīgs un pretimnākošs īpašnieks. Bet nu – dosimies nedaudz smacīgajās, bet tādēļ – ne mazāk interesantajās galerijas EIX – līkloču kārtās. Pašas jaunās mākslinieces šo nelabprāt sauc par „galeriju”, viņuprāt, daudz pieņemamāks apzīmējums šim Elizabetes ielas 9 kultūrpunktam varētu būt „radošais centrs”. Vizuālās komunikācijas nodaļas studente Franciska Anna Beļāne izmantojusi maiznīcas telpas savam redzējumam – risinot visnotaļ mūžīgo tēmu par to, kas redzams, ieskatoties atslēgas caurumā. Tā vienlaikus ir sižetiski aktīva, bet vizuāli viendabīga aina, un labi, ka tā iekļauta ekspozīcijas sākumposmā, lai, iespējams, tālākajā laikmetīgās mākslas ceļā sakaitinātajam skatītājam pirms tam būtu bijis klusāks pārdomu posms vai nu pašam ar sevi, vai ar savu līdzgājēju. Grieta Vītoliņa bakalaura izglītību ieguvusi Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē, un nu nonākusi Mākslas akadēmijas programmā Kustība. Attēls. Skaņa. Līdzīgi kā Franciska, arī Grieta nav veikusi krasu telpas pārveidojumu, drīzāk sakombibnējusi tajā atrodamos elementus: galdu ar vairākām atvilktnēm, izlietni, kreklu, kurš pakārts tai blakus, bet īstenībā dod mājienu par sevi kā džemperi. Šī būtu lieliska vide, kurā iestudēt kādu Tenesija Viljamsa vai mūsdienu laikmetīgā dramaturga interpretāciju par pagātnes drupām, taču kā savu ieguldījumu kopējā izstādes kompozīcijā vērtē pati Grieta? Vizuālās komunikācijas nodaļas 1. kursa studente Justīne Emīlija Brieze ekspozīcijas apmeklētājus ielūdz mazformāta diskotēkā. Diskobumbas funkcijas pavisam šaurajā istabiņā pilda melna sintētikas blūzīte ar ļoti bagātīgu fliteru dekoru krūšu rajonā. Mūzika neskan, bet to viegli var labot, ja vien izstādes apskates laikā pie rokas ir viedtālrunis ar interneta pieslēgumu. Programmas Kustība. Attēls. Skaņa pirmā kursa studentes Paulas Betijas Antenišķes darbs šķiet vispersoniskāk atklātais viņas kolēģu veikuma kontekstā. Objekts M burta līknē ir lielformāta bize, kurā vienkop sajaukti gan Paulas pašas mati, gan viņas suņa apmatojums. Faktūras nepārprotamība savādā interjera apstākļos rada efekta sajūtu – mēs beidzot ieraugām kaut ko īstu un dzīvu, kaut arī pēc pāris mirkļiem ir saprotams, ka dzīvība šajā mākslas darbā ir ļoti… pievilkta aiz matiem.
Kādam vienmēr salst, bet citam vienmēr ir karsti, neatkarīgi no laika apstākļiem. Cilvēka termoregulācija cenšas uzturēt optimālu temperatūru, lai nodrošinātu dažādus procesus mūsu ķermenī, taču vienlaikus tā ir tik dažāda un apstākļi, kuros mums jāizdzīvo uz šīs planētas, arī ikdienas liek mūsu termoregulācijas sistēmai strādā uz pinu jaudu. Kā norit termoregulācijas procesi cilvēka ķermenī dažādos apstākļos un ārējās vides ietekmē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore maģistra studiju programmas "Sporta zinātne" direktore Līga Plakane. "Mēs sakām, ka cilvēks ir homeoterms dzīvnieks, kas nozīmē, ka mēs cenšamies uzturēt stabilu iekšējās vides temperatūru, tajā pašā laikā mēs esam izcilākie no dzīvniekiem ar to, ka esam endotermi dzīvnieki, ka mēs spējam mainīt efektīvi siltuma produkcijas intensitāti. Tas mūs ievērojami atšķir no citiem dzīvniekiem. Tas nozīmē, ka cilvēks ir veiksmīgākais dabas veidojums adaptācijas ziņā," skaidro Līga Plakane. Aukstasiņu dzīvnieku "garderobe" ziemas apstākļos Cilvēka atbilstoši gadalaiku maiņām, tikvien kā jāparūpējas par garderobes maiņu, lai nenosaltu vai nepārkarstu, bet dzīvās dabas pasaulē ir krietni vairāk aukstasiņu dzīvnieku, kuru ķermeņa temperatūra var būtiski mainīties atkarībā no vides temperatūras. Šiem dzīvniekiem jāmeklē plašākas iespējas, lai izdzīvotu, īpaši ziemas apstākļos. Par aukstasiņu dzīvnieku "garderobi" stāsta zoologs, pētnieks Latvijas Universitātē un Daugavpils Universitātē Andris Čeirāns. Apzīmējumi “siltasiņu” un “aukstasiņu” ir dzīvnieku valsti raksturojošas kategorijas. Runa gan nav par asiņu temperatūru, bet par fizioloģiskiem mehānismiem, lai dzīvnieki regulētu ķermeņa temperatūru. Tomēr būtu pārāk vienkārši, ja visu lielo dzīvnieku sugu daudzveidību satilpinātu tikai divās kategorijās. Viss ir mazliet smalkāk, un ir arī vēl cits iedalījums, kas pārklājas ar iepriekšminētajām grupām. Skaidrību šajā jautājumā ievieš Andris Čeirāns. Iemesls, kāpēc skaidri novelkama robeža starp “siltasiņu” un “aukstasiņu” dzīvniekiem, ir fakts, ka siltasiņu dzīvniekiem šūnu līmenī ir jābūt apsildes mehānismam, Andra Čeirāna minētajai “iekšējai krāsniņai”. Protams, “krāsniņas” var būt atšķirīgas savā efektivitātē, tomēr tas ir priekšnoteikums siltasiņu un aukstasiņu organismu nodalīšanai. Bet te vēlreiz jāatgādina, ka šīs divas kategorijas mijiedarbojas ar dalījumu homotermos un heterotermos organismos, un skaidrības labad varētu teikt, ka vienam organismam mēs varam piedēvēt divas īpašības. Piemēram, cilvēks ir siltasiņu homoterms dzīvnieks, savukārt sikspārņi - siltasiņu heterotermi dzīvnieki, jo sikspārņu ķermeņa temperatūra ziemošanas laikā stipri samazinās, dzīvnieki kļūst miegaini un jutīgi pret dažādiem traucējumiem. Vairumā gadījumu siltasiņu dzīvniekiem ķermeņa temperatūra tomēr ir pastāvīga, bet lielā dažādība ir tieši starp aukstasiņu dzīvniekiem, kuriem novērojamas gan mainīgas, gan pastāvīgas ķermeņa temperatūras.
Līdz šim nav veikti pētījumi par garās orbītas komētām, taču tas ir aizraujošs pētāmais objekts, jo ļautu uzzināt ko jaunu par Visuma rašanos. Eiropas Kosmosa aģentūras misija "Comet Interceptor" radīta ar mērķi šādu komētu "pārķert". Cilvēka prātu jau izsenis ir nodarbinājuši jautājumi par mūsu izcelsmi un mūsdienās, pateicoties tehnoloģijām, esam soli tuvāk atbildēm un viens no piemēriem ir ierīces, kas ļautu notvert tālas komētas. Pētnieki atzīst, ka tās var stāstīt par laikiem, kad Saules sistēma vēl tikai veidojās. Tiekamies ar pētnieku, kurš ir iesaistīts šīs misijas īstenošanā, stāsta Tartu universitātes asociētais profesors Andris Slavinskis. "Unikāli ir tas, ka izstrādājam satelītu un instrumentus, kas pētīs šobrīd nezināmu mērķi. Tā ir unikāla lieta no tehnoloģiju puses. Iemesls, kāpēc to darām, lai mēs pirmo reizi nolidotu garām objektam, kurš nāk Orta mākoņa pirmo reizi," skaidro Andris Slavinskis. "Viss, kas nonāk tuvu Saulei, sāk kust un notiek dažādi termālie procesi, ja objekts nāk pirmo, mēs redzētu virsmu, kāda tā bijusi vairākus miljardus gadu. Tas ir svarīgi un tā ir milzīga motivācija visai komandai pārvarēt izaicinājumus, kas saistīti ar šo." Vēl gan kādi desmit gadi jāgaida līdz pirmajiem rezultātiem, jo pētnieki ir vēl agrīnā misijas "Comet Interceptor" izstrādes fāzē. Zvaigžņu globusa restaurācija Griežot uz riņķi globusu, parasti tajā ieraudzīsim dažādas zemes un okeānus. Bet ir arī zvaigžņu globusi, un tajos var atklāt spožas zvaigznes, Piena Ceļu un citus noslēpumus. Šāds unikāls zvaigžņu globuss glabājas Latvijas Universitātes muzejā, un šobrīd ir uzsākts globusa restaurācijas process. Zvaigžņu globusa vēsturē, saturā un restaurācijas procesā palīdz ielūkoties Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes muzeja eksperts Ilgonis Vilks.
Ar LMT atbalstu piedāvājam īpašu podkāstu sēriju "Kā top kino" – sarunas ar kino nozares profesionāļiem, kas ļauj ielūkoties kino tapšanas aizkulisēs, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru atbildes jau sen gribējāt uzzināt! Šoreiz uz sarunu aicinājām divas režisores – Alisi Zariņu un Martu Elīnu Martinsoni. Iemesls tam, ka vēlējāmies aprunāties ar abām kino veidotājam vienā reizē, protams, ir arī tas, ka Alisi un Martu Elīnu vieno arī kāds kopīgs projekts – pirms diviem gadiem pirmizrādi piedzīvojusī Alises Zariņas režisētā filma "Blakus", kurai Alise un Marta Elīna kopīgiem spēkiem radīja scenāriju. Sarunā dzirdēsiet gan par "Blakus", gan "Tizlenēm" (drīzumā gaidāmo Martas Elīnas režisēto filmu), gan pārdomas par Latvijas kino industriju un to, kur smelties iedvesmu jaunām idejām. Šajā raidījumā: Par kino izglītību (00:02:24); Par karjeras sākumu (00:19:19); Par kino industriju Latvijā (00:39:44); Par "Blakus" tapšanu un debijas filmām (01:18:47); Par iedvesmas avotiem (01:41:03). Montāža – Toms Cielēns. Mūzikas džingls – Diāna Sus.
Vairāk nekā 80 eiroparlamentārieši pieprasījuši Eiropas Savienības (ES) augstākā diplomāta Žuzepa Borela atkāpšanos pēc viņa neveiksmīgās vizītes Maskavā. Apvērsums Mjanmā - valstī tomēr negrib ģenerāļus un plašāks skats uz reģionu. Aktualitātes komentē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Ierakstā uzklausām Eiropas Parlamenta deputātu no Lietuvas Jozu Oleku (Juozas Olekas). Izgāšanās Maskavā Otrdien, 9. februārī, Eiropas Komisijas viceprezidentam un augstajam pārstāvim ārlietu un drošības jautājumos Žuzepam Borelam nācās uzklausīt daudz nepatīkama Eiropas Parlamenta plenārsēžu zālē Briselē. Iemesls ir viņa pēdējā vizīte Maskavā, kura daudzuprāt bija pilnīga izgāšanās un Krievijas uzbrūkošās un netaktiskās diplomātijas triumfs. Jau pirms vizītes izskanēja balsis, ka to vajadzētu atcelt, ciktāl Krievijā nupat piespriests cietumsods noindēšanas mēģinājumā izdzīvojušajam opozīcijas līderim Aleksejam Navaļnijam, kas ir vēl viens Kremļa varas izaicinošs žests demokrātijas un tiesiskuma aizstāvju virzienā. Tomēr Borels izšķīrās braukt, lai, kā pats deklarēja, apliecinātu Eiropas Savienības nostāju un rosinātu Krieviju uz dialogu. Taču Maskavā viņš bija redzams preses konferencē ar kautru smaidu uzklausām Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikumus par Eiropas Savienību kā partneri, uz kuru nevar paļauties, kā arī paslavējis Krievijā izstrādāto vakcīnu „Sputņik”. Vēlāk Borelu gaidīja vēl viens pliķis no Krievijas puses – ziņa, ka Maskava nolēmusi izraidīt pa vienam Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātam, jo viņi it kā piedalījušies mītiņos Alekseja Navaļnija atbalstam. Uz Eiropas Savienības augstā pārstāvja prasību atcelt šādu lēmumu vai vismaz sniegt sīkākus paskaidrojumus Krievijas pārstāvji atbildējuši ar augstprātīgu noraidījumu. Jau pirmdien tapa Eiroparlamenta deputātu vēstule, kuras teksta autors ir Igaunijas deputāts, Eiropas Tautas partijas frakcijas pārstāvis Riho Terrass, un kuru līdz šim parakstījuši vairāk nekā 70 parlamentārieši no Tautas partijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu un „Eiropas atjaunotnes” jeb liberāļu frakcijas. Vēstule norāda uz augstā pārstāvja neprasmi aizstāvēt Eiropas Savienības intereses un vērtības, kas radījusi kaitējumu savienības starptautiskajai reputācijai. Parakstītāji aicina komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu, citējot, „rīkoties gadījumā, ja Borela kungs pats neatstātu savu amatu”. Kā šobrīd paziņojis Eiropas Komisijas publiskais pārstāvis Ēriks Mamers, Borels joprojām bauda pilnīgu prezidentes fon der Leienas atbalstu. Savukārt pats situācijas vaininieks, uzstādamies Eiroparlamentā, no vienas puses aizstāvējās, sakot, ka viņa kritiķiem neesot pieņemams pats Maskavas apmeklējuma fakts, no otras paziņojot, ka esot pārliecinājies par Kremļa nevēlēšanos sadarboties un gatavojot jaunu sankciju priekšlikumus. Mjanma tomēr negrib ģenerāļus Ja pirmajās dienās pēc apvērsuma Mjanmā, kurā varu sagrāba militāra hunta ar ģenerāli Minu Aunu Hlainu priekšgalā, šķita, ka sabiedrība gatava samierināties ar šai valstij jau ierasto ģenerāļu valdīšanu, tad kopš nedēļas nogales Jangonā un citur valstī ielās iziet tūkstošiem protestētāju, paužot huntas varas noliegumu. Kā atzīmē novērotāji, protestētāji pamatā ir jauni ļaudis – paaudze, kura augusi jau salīdzinoši brīvā un pasaulei atvērtā sabiedrībā. Tas atspoguļojas arī protesta formās. Demonstranti daudzviet tērpušies spilgtos, uzmanību piesaistošos apģērbos; viņu plakāti ir angļu valodā, ar globāli uztveramu ironiju un asociācijām. Tā, piemēram, kāda protestētāja pacēlusi plakātu ar uzrakstu: „Mans bijušais nebija labs, bet militāristi ir vēl sliktāki.” Vienā no provinces pilsētām protestā pret diktatūru piedalījušies arī vairāki desmiti policistu. Pagaidām gan nekas neliecina, ka hunta būtu gatava piekāpties šim spiedienam. Pret demonstrantiem raidīti policisti, kuri viņu izklīdināšanai lietojuši ūdensmetējus un gumijas lodes, kā arī, vismaz dažos gadījumos, kaujas munīciju. Rezultātā viena protestētāja nogādāta slimnīcā ar smagu ievainojumu galvā; viņas dzīvībai joprojām draud briesmas. Savienoto Valstu prezidents Džo Baidens vakar paziņoja, ka pret diktatūras pārstāvjiem, viņu ģimenes locekļiem un biznesa interesēm tiks vērstas sankcijas. Dienvidaustrumāzijas tendences Šajā apskatā pievērsīsimies piecām Dienvidaustrumāzijas jeb Indoķīnas pussalas valstīm – Kambodžai, Laosai, Mjanmai, Taizemei un Vjetnamai. Lai arī šo valstu vidū vērojamas nozīmīgas politisko un arī sociālekonomisko modeļu atšķirības, tās visas apliecina, ka demokrātijai nākas grūti iesakņoties šajā pasaules daļā. Periodā pēc koloniālisma ēras beigām kā bijušie franču valdījumi Indoķīnas pussalas austrumdaļā – Vjetnama, Laosa un Kambodža; tā arī bijušais britu īpašums Birma jeb Mjanma piedzīvoja ilgāku vai īsāku sociālisma celtniecības mēģinājuma periodu. Daļā reģiona tas zināmā mērā turpinās, proti, Vjetnama un Laosa joprojām ir pēc kādreizējā padomju un arī Ķīnas Tautas Republikas modeļa būvētas vienpartijas varas sistēmas, kuras oficiāli joprojām uztur spēkā valdošu marksistisko ideoloģiju ar sociālistiskas sabiedrības izveidi kā nākotnes mērķi. Tomēr ikdienas ekonomiskajā realitātē šīs valstis, līdzīgi kā mūsdienu Ķīna, pakļaujas globālajai brīvā tirgus dominantei. Tā Vjetnamas kompartijas un valsts vadītājus žurnāls “The Economist” nodēvējis par „kaismīgi kapitālistiskiem komunistiem”, un ekonomikas teorētiķi atzīst, ka šodienas Vjetnamas ekonomiskais modelis ir tuvāks valstsmonopoliskajam kapitālismam nekā padomju stila sociālismam. Kas attiecas uz Kampučiju, kura arī savulaik apmēram desmitgadi ietilpa Padomju Savienības satelītvalstu skaitā, tā šobrīd nomināli ir konstitucionāla monarhija ar parlamentāri demokrātisku iekārtu, tomēr valsts politikā joprojām dominē kādreizējās Kampučijas Tautas revolucionārās partijas aprindas, un tās līderis Hun Sens ir valdības vadītājs kopš 1985. gada. Par Mjanmas neseno vēsturi un pašreizējo politisko situāciju plašāk runājām jau raidījumā pagājušonedēļ, savukārt Taizeme ir vienīgā valsts reģionā, kam izdevās saglabāt neatkarību koloniālisma periodā, bet aukstā kara laikā allaž ieturēt prorietumniecisku kursu. To gan lielā mērā nodrošināja armijas pastāvīga iejaukšanās politikā ar regulāriem militāriem apvērsumiem, pēdējais no kuriem izbeidza kārtējo nestabilās demokrātijas periodu 2014. gadā. Kopš tā laika Taizemi vada Nacionālā miera un kārtības komiteja ar ģenerāli Prajutu Čanoča priekšgalā. 2019. gada martā gan notika vēlēšanas, taču par to godīgumu ir lielas šaubas, un tās būtībā tikai leģitimēja militārās diktatūras statusu. Arī Taizeme periodiski piedzīvo sabiedrības protestus ar prasībām pēc demokratizācijas; pēdējie tādi notika pagājušā gada jūlijā un augustā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Nosaukums kriptogrāfija aizgūts no sengrieķu valodas, un tā nozīme ir slepena rakstība. Taču mūsdienu kriptogrāfijas jēdziens ir daudz plašāks, tāpat arī praktiskais pielietojums bieži vien arī ir gana ikdienišķs. Raidījumā Zināmais nezināmajā pievēršamies tam, kā mūsdienu kriptogrāfiju ietekmē kvantu datoru attīstība. Skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors Andris Ambainis. Andris Ambainis skaidro, ka kriptogrāfija ir kaut kas, kas mūsu elektroniskajā komunikācijā ir uz katra soļa. "Tas ir tas, ko mēs neredzam, bet jebkurā brīdī ja tīmekļa lapā ievadām savu paroli, mūsu pārlūks iedarbina kriptogrāfiju, lai šī parole tiktu nošifrēta un kāds to pa vidu nepārtvertu. Katrs no mums lieto kriptogrāfiju desmitiem reižu dienā, par to nenojaušot," norāda Andris Ambainis. Runājot par nākotnes attīstību un kvantu datora klātesamība kriptogrāfijā, Ambainis atzīst, ka postkvantu kriptogrāfija ir pēdējos piecos gadus kļuvusi par aktuālu pētniecības tēmu. Lielākais izaicinājums pētniecībā - skaitļošana ar šifrētiem datiem, saglabājot lietotāja privātumu. "Konceptuāli tas ir iespējams, bet problēma ir ātrdarbība, izaicinājums tās ir padarīt pietiekami ātras un tam ir vajadzīgas labākas skaitļošanas metodes esošajiem datoriem. Iespējams kvantu datori varēs palīdzēt," vērtē Andris Ambainis. Morzes koda pielietojums mūsdienās Īsāki un garāki signāli, kas nezinātājam neko neizteiks, bet lietpratējs tajos sadzirdēs kādu būtisku vēstījumu. Tā ir Morzes ābece, kurā burtiem atbilst skaņa. Vēsturiski Morzes kodam bijusi briesmu signālu paziņošanā, un šis kods nav pazudis arī mūsdienās. Ar Morzes ābeces pirmsākumiem iepazīstina valsts akciju sabiedrības “Elektroniskie sakari” vecākais eksperts, radioamatieris Juris Vaļenieks. 19. gadsimtā, kad Semjuels Morze radījis unikālo kodu, aktuāli bijuši arī Eiropas sakari ar Amerikas kontinentu, līdz ar to pāri okeānam veidoti kabeļi un arī tur signālu pārraidīšanai izmantots Morzes kods. Morzi radiosakaros sāka pielietot 20. gadsimta sākumā, īpaši to sāka attīstīt pēc kuģa “Titāniks” katastrofas 1912. gadā, un jūras sakari līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadiem pārsvarā notika Morzes ābecē. Pēc tam attīstījās jūras teletaipu sakari, kas automātiski pierakstīja pa telegrāfu saņemto informāciju uz papīra lentes. Tā tas turpinājās līdz 90.gadu beigām, kad telegrāfs aktualitāti zaudēja un iestājās satelītu un automātisko sakaru laiks. Iemesls, kāpēc jūras sakaros Morzes kodu kļuva grūti izmantot, bija fakts, ka raidīšanas apjomi palielinājās, tādēļ bija nepieciešami labi kvalificēti radisti, kuri mācētu uztvert un raidīt, taču apmācība bija grūta. Lai gan Morzes kodu jūras sakaros šobrīd izmanto mazāk, pilnībā tas aizmirsts nav. Ik pa brīdim to izmanto jūras stacijas, kas raida meteoroloģisko un navigācijas informāciju, tāpat arī gaisa kuģniecībā, lidostās. Un, protams, Morzes koda prasmes cilvēki joprojām apgūst amatiera līmenī. Gan savulaik profesionāļiem, gan šobrīd amatieriem ir nepieciešama gribēšana un regulāras nodarbības, lai Morzes ābeci apgūtu, bet tā patiešām ir iespēja iemācīties vēl vienu valodu, pamatīgi attīstot savus maņu orgānus. Pasaules un Eiropas mēroga sacensībās telegrāfijā, sportistam raidot tekstu, tiesneši uz lapiņas seko līdzi šim tekstam un salīdzina, vai sportista raidītā skaņa atbilst burtiem. Bet noslēgumā - kādi klausītāji nākamajos signālos spēs saskaitīt punktiņus un strīpiņas, bet drīzāk aicinājums izbaudīt melodiju un to, kā dažādās frekvencēs Morzes valodā skan mūsu raidījuma nosaukums - Zināmais nezināmajā.
Krievijā aizvadīti plaši protesti Alekseja Navaļnija atbalstam. Pamatīgu šūpošanos Eiropā radījušas "Pfizer" un "AstraZeneca" vakcīnu piegāžu kavēšanās. Bet Brazīlijā protestētāji pieprasa prezidenta impīčmentu. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš un laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondente Irina Tumakova. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ? Kopš pagājušās nedēļas nogales augušas bažas, ka Eiropas Savienība nevarēs īstenot agrāk deklarēto apņemšanos līdz vasarai vakcinēt pret Covid-19 70% no savienības pieaugušajiem iedzīvotājiem. Iemesls ir divu lielu vakcīnu ražotāju paziņojumi par plānoto piegāžu aizkavēšanos. Vispirms pagājušās nedēļas beigās kompānija “Pfizer” paziņoja, ka turpmākajās nedēļās samazinās piegādes sakarā ar rūpnīcas rekonstrukciju Beļģijā, kas pēc tam ļaušot strauji kāpināt vakcīnu ražošanu. Ar līdzīga satura vēstījumu pirmdien pie savienības amatpersonām vērsās otrs ražotājs – koncerns “AstraZeneca”. Saskaņā ar pašreiz pieejamo informāciju koncerns līdz marta beigām plānoto 80 miljonu dozu vietā varēšot garantēt tikai 31 miljonu. Iemesls esot ražošanas procesa problēmas vienā no divām koncerna rūpnīcām Eiropas Savienībā. Savienības pārstāvji ir sašutuši par to, ka koncerns nav gatavs pārdalīt par labu kontinentam produkciju, kas tiek ražota divās tā rūpnīcās Lielbritānijā. Uz to “AstraZeneca” norāda, ka ar Londonu līgumu par piegādi noslēgusi trīs mēnešus agrāk nekā ar Briseli, ļaujot savlaicīgi sakārtot loģistiku, kamēr Eiropas Savienība pat vēl nav oficiāli sertificējusi “AstraZeneca” izstrādājumu. Tāpat koncerns uzsvēris, ka attiecīgais līgums paredz „pielikt visas domājamās pūles”, nevis absolūtu piegādes garantiju. Šo uzstādījumu noraidījusi Eiropas Savienības veselības un pārtikas drošības komisāre Stella Kirjakida, savukārt Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena norādījusi, ka savienība ieguldījusi miljardus atbalstā vakcīnas izstrādei un ražotājiem tagad jāpilda sava saistību daļa. Itālijas, Polijas un vairāku citu savienības valstu valdību pārstāvji jau izteikušies par iespējamu tiesvedību pret “AstraZeneca”, savukārt Eiropas Komisija izstrādā mehānismu savienībā ražoto Covid-19 vakcīnu eksporta kontrolei. Savu maksimumu spriedze starp Eiropas institūcijām un farmācijas koncernu sasniedza vakar, kad parādījās informācija, ka “AstraZeneca” attiecies piedalīties plānotajā sanāksmē ar Eiropas Savienības pārstāvjiem, tomēr medikamentu ražotājs šīs ziņas steidzās noliegt. Tāpat koncerna un arī Vācijas valdības pārstāvji noraidījuši kā nepatiesu otrdien vācu izdevumos “Handelsblatt” un “Bild” parādījušos informāciju, ka “AstraZeneca” vakcīnām esot vien 8% efektivitāte pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Publikācijas atsaucās uz avotu Vācijas valdošās koalīcijas aprindās, taču, kā komentējusi Vācijas Veselības ministrija, žurnālisti, visdrīzāk, sajaukuši avota sniegtos skaitļus. Ar sniega piku pret caru Protesta akcijās, kas sestdien notika 196 Krievijas pilsētās, pēc vispieticīgākajām aplēsēm piedalījušies 110 000 cilvēku, savukārt akciju iniciators – Korupcijas apkarošanas fonds – lēš šo skaitu uz 250 000 līdz 300 000. Katrā ziņā tie ir plašākie protesti kopš 2017. gada, kad Krievijas pilsoņi izgāja ielās, protestējot pret varas korumpētību un līdzekļu piesavināšanos. Toreiz par konkrēto ieganstu kļuva Korupcijas apkarošanas fonda un tā vadītāja Alekseja Navaļnija veidotā filma „Viņš jums nav nekāds Dimons” – pētījums par toreizēja Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva nelegāli saraustajām bagātībām. Pašreizējie protesti ir kā nākamā sērijai šai sāgā, tikai likmes ir vēl augstākas, sevišķi jau Krievijas valdošā režīma kritiķim Navaļnijam. Kā zināms, 17. janvārī Navaļnijs atgriezās Maskavā, viņš nekavējoties tika arestēts un paturēts apcietinājumā. Krievijas tiesu vara apsūdz opozicionāru nosacītā soda izciešanas noteikumu neievērošanā, kas viņam var draudēt ar reālu vairāku gadu cietumsodu. Tikām tīmeklī tika publiskots Navaļnija un viņa komandas jaunākais darbs – dokumentālā filma „Pils Putinam”. Autori vēsta par pompozu un miljardus dolāru vērtu celtņu kompleksu pie Melnās jūras, kas, saskaņā ar viņu apgalvoto, uzbūvēts Krievijas vadonim par koruptīvās shēmās iegūtu naudu. Tāpēc tūkstoši, kas 23. janvārī izgāja Krievijas pilsētu ielās, skandēja ne vien „Brīvību Navaļnijam!”, bet arī „Putins – zaglis!” Kremļa vara, kā ierasts, raidīja pret protestētājiem policiju lielā skaitā, lai gan šoreiz varas kalpi lietoja tikai stekus un zābakotās kājas. Savukārt protestētāji daudzviet apmētājuši policistus ar sniega pikām, kā arī vienā gadījumā Maskavā spārdījuši Federālā drošības dienesta automašīnu, kuras vadītājs rezultātā guvis acs traumu. Kā liecina līdzšinējā prakse, par šādiem nodarījumiem Krievijā var tikt piespriesti visai bargi cietumsodi. Tiek ziņots, ka kopumā valstī aizturēti nepilni 4000 cilvēku, no tiem apmēram 1500 Maskavā. Pēc protestiem, policija rīkoja kratīšanu Navaļnija dzīvoklī. Navaļnija līdzgaitnieki paziņojuši, ka kratīšana pamatota ar sanitāri- epidemioloģisko normu pārkāpšanu sestdienas protestos. Par minētajiem pārkāpumiem aizturēts Navaļnija brālis un viņa fonda juriste. Opozicionāra līdzgaitnieki aicina cilvēkus uz jaunām protesta akcijām 31.janvārī. Brazīlieši grib impīčmentu prezidentam Bolsunaru Pagājušajā nedēļas nogalē protesta akcijas piedzīvoja arī Brazīlija, kur demonstranti izbrauca ielās savās automašīnās, taurējot un vicinot plakātus „Bolsunaru – lasies!”, „Impīčmentu!” un „Vakcināciju visiem!”. Brazīliešu neapmierinātību izraisījusi prezidenta Žaira Bolsunaru administrācijas darbība pandēmijas situācijā, visai novēloti uzsākot vakcinēšanas programmu un līdz ar decembri pārtraucot finansiālā atbalsta programmu no pandēmijas ekonomiski cietušajiem. Pats prezidents Bolsunaru ilgstoši demonstrēja bravūrīgu attieksmi pret koronavīrusa briesmām, saucot to par „gripiņu”, ironizējot par masku valkāšanu un sociālo distancēšanos, kritizējot pašpārvaldes ieviestos ierobežojumus. Kā liecina aptauju dati, šobrīd tikai apmēram 31% brazīliešu uzskata prezidenta rīcību par labu esam, kamēr 40% vērtē to kā neadekvātu. Šobrīd Brazīlija ar vairāk nekā 215 000 no koronavīrusa infekcijas mirušo ir pandēmijas otra smagāk skartā valsts pasaulē. Sevišķi smaga situācija kopš gada sākuma izveidojusies Manausas pilsētā valsts ziemeļdaļā, kur slimnīcās akūti trūkst skābekļa un gultasvietu intensīvās terapijas palātās. Brazīlijas ģenerālprokurors Augusto Arass lūdzis Augstāko tiesu uzsākt izmeklēšanu pret veselības ministru ģenerāli Eduardo Pazuelu, vainojot viņu bezdarbībā, kas izraisījusi šausminošo situāciju Manausā. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Par veselības aprūpes pieejamību dažādām sabiedrības grupām – HIV pacientiem, bērnu nama audzēkņiem, cietumos pabijušajiem, nelabvēlīgās ģimenēs augušajiem. Vai tikai motivācijas trūkums un slinkums ir iemesls, lai neapmeklētu ārstus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kādi ir iemesli tam, ka cilvēki izvairās apmeklēt ārstus, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docente Anda Ķīvīte-Urtāne, ginekoloģe Karlīna Elksne un biedrības “DIA+LOGS” sociālo un HIV profilakses programmu vadītāja Agita Sēja. Anda Ķīvīte-Urtāne norāda, ka pamatā tam, kāpēc cilvēki nevēršas laicīgi pie ārsta ir bioloģiski faktori, psiholoģiski un arī sociālie. Karlīna Elksne atklāj, ka viņas pacienšu lokā ir meitenes, kas nāk no bērnunamiem, daudzbērnu ģimeņu mammas, arī bērni no daudzbērnu ģimenēm, tāpat pacientes ar dažādām atkarībām un vientuļas pensionāres. Kāpēc ceļš līdz ārsta kabinetam ir novilcināts? Liela daļa šo sieviešu ārstes redzeslokā nonāk pateicoties sociālā dienesta darbam
Šīs dienas raidījuma Zināmais nezināmajā galvenais varonis ir ļoti būtisks cilvēka ķermeņa asinsvards. Proti, miega artērija. Raidījuma otrajā daļā runāsim par to, kā problēmas miega artērijā ietekmē cilvēka kognitīvos procesus, taču pirms tam stāsts par to, kāpēc šis asninsvads tik nozīmīgs un kā par to rūpēties? Miega artērijai ir ļoti būtiska loma mūsu organismā – tā apgādā smadzenes ar asinīm. Iemesli, lai sabojātu miega artēriju, ir tādi paši kā daudzām citām kaitēm - neveselīgs dzīvesveids, stress, un citas hroniskas saslimšanas. "Nosaukums cēlies no grieķu valodas, tulkojumā tas nozīmē - apdullis, aizmidzis, nespējīgs domāt. Iemesls šādam nosaukumam cēlies no tā, ka nospiežot šo artēriju, cilvēks zaudē samaņu un aizmieg. Lēnām tas ir iegājies ne tikai tautas valodā, bet arī medicīniskajā apritē," tā Dainis Krieviņš. Kāpēc miega artērija gadiem ejot nosprostojas, kā un kāpēc tā ir jātīra skaidro P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurgs, Latvijas Universitātes profesors Dainis Krieviņš. Profesors Krieviņš stāsta, ka Latvijā katru gadu ap 6000 cilvēku ir nopietni veselības traucējumi aizsprostotas miega artērijas dēļ, un tas ir liels skaits. Par aizsprostotu miega artēriju sākotnēji nekādi simptomi neliecina, bet ikviens no mums P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā katru gadu tiek operēti ap 500 pacientu ar miega artērijas traucējumiem.Profesors Krieviņš norāda, ka šo operāciju rezultāti ir labi. Līdzīgi kā onkoloģijas pacientiem ir ieviests zaļais koridors, arī Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā tāds attiecas uz cilvēkiem, kuriem ir konstatēts insulta risks, aizsprostotas miega artērijas dēļ. Divu nedēļu laikā šādi cilvēki tiek pie operācijas. Miega artērijas sašaurinājuma ietekme uz domāšanas procesiem Kad esam uzzinājuši, kāda ir miega artērijas nozīme, pievēršamies jautājumam par to, vai un kā cilvēka kognitīvās funkcijas ietekmē miega artērijas sašaurinājumi jeb stenoze. Stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docētāja Elīna Pūcīte, kura nesen par šiem jautājumiem aizstāvēja "Ir zināms, ja ir sašaurināta miega artērija, ir liels risks, ka attīstās insults. Bet neskaidrs bija jautājums, kas notiek ar tiem pacientiem, kuriem ir sašaurinājums, bet par laimi vēl nav insults," skaidro Elīna Pūcīte. "Vai šis sašaurinājums ir asimptomātisks, vai tomēr ir bez simptomiem, vai dod simptomus, ko ikdienā nepamanām. Insultu mēs visi pamanām, bet par vēlu. Bet izmainās domāšanas procesus nepamanām, vai norakstām, ka tas ir kaut kas cits." "Ideja bija tāda, paskatīties, vai ir izmaiņas, ja veic sašaurinājuma likvidēšanas operāciju, vai ir izmaiņas domāšanas procesā," turpina Elīna Pūcīte. Viņa tikusies ar cilvēkiem, kuriem bija miega artērijas sašaurinājums, kas nāca pie asinsvadu ķirurga. Ar pacientiem pētniece tikās pirms operācijas, pārbaudīja domāšanas funkciju, tad tikās pēc pusgada un gada. Veicot tekstus izvērtēja, vai ir uzlabošanās, pasliktināšanās vai situācija nemainās. Tāpat testi veikti arī ar tiem, kam ievietots stents, kā arī ar tiem pacientiem, kuriem neveica operāciju, bet viņi saņēma medikamentus. Rezultāti rāda, ka cilvēkiem, kuri operēti, kognitīvā funkcija pārliecinoši uzlabojas. To pacientu grupā, kuri lietoja medikamentus vai viņiem ievietots stents, izmaiņas domāšanas funkcijā nebija. Katrā ziņā, situācija nepasliktinājās.
Turpinām sarunu ciklu, topot mākslinieces Ievas Jurjānes izstādei “Gals&Sākums. Turpinājums”. Sarunu, kas ir pamatīga kā Ievas Jurjānes izstādes iecerē pieteiktais nodoms: veikt pētījumu – kas ir dzīve? Šoreiz saruna par cilvēka un dabas attiecībām, par mirušu putnu un augu botāniskajiem zīmējumiem šai izstādē. Tinam no iepakojuma plēves ārā jau reiz - 2018. gadā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā notikušajā izstādē “Gals&Sākums” parādītos darbus - tie ir sirmgalvju, zīdaiņu portreti, augu un putnu zīmējumi. Iemesls, kāpēcraidījuma veidotāja Anda Buševica, izvēlējusies būt klāt jaunās izstādes tapšanas procesā, viņa vēlas Ievas Jurjānes darbiem pievienot to, kam parasti nekad neatliek laika – sarunu. Līdzšinējā sarunā Ieva Jurjāne vairākkārtīgi, taču it kā šauboties, meklē izstādes "Gals&Sākums” ieceres iztekas avotu. Vai impulss bija deviņdesmitgadnieces Venijas Rācenes portrets? Vēlme aizsniegt cilvēka dzīves pieredzes tālāko punktu, izprast kā jūtas cilvēks, kas aizdzīvojis līdz sirmam vecumam? Bet varbūt atklāsme bija tieši zīdaiņu portreti – mazo sejiņu vecišķais viedums, kas tikai dzīves tālākajos mēnešos pārtop bērnišķīgi eņģeliskā apaļumā. Šodien darbnīcai Antonijas ielā pie sienām atkal jauni divmetrīgi zīmējumi, tie ir mirušu putnu un sērijveidā atkārtoti augu botāniskie zīmējumi, un mēs atkal runājam par aizsākumu. Mākslinieces Ievas Jurjānes izstāde “Gals. Sākums. Turpinājums." Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā būs aplūkojama no 6. novembra.
Latvijas Basketbola savienības 3x3 basketbola koordinators Nauris Metnieks, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par Latvijas 3x3 basketbola čempionāta nosaukuma “Top Gun” rašanos, sadarbību ar 14 pašvaldībām un tirdzniecības centru “Akropole”, sezonas garumā paredzētajiem turnīriem un Latvijas izlašu cerībām rudens pusē piedalīties Pasaules un Eiropas kausa izcīņā.01:45min - Iemesls nosaukumam "Top Gun";05:50min - Divu dienu ilgā izspēles sistēma un balvas;11:30min - Pašvaldību iesaiste, paralēli notiekošie pasākumi;20:10min - Atsaucība starp dāmām, sagaidāmās vīriešu komandas;28:30min - Spēlēm paredzētais segums, piesakāmais spēlētāju skaits;36:40min - Lietuvas un Igaunijas komandu iesaiste;40:40min - Latvijas U-18 izlases gatavošanās proces;47:00min - "Parīze 2024", IZM sagatavotā profesionālās ievirzes programma.
Saistībā ar Covid-19 galvenais bažu iemesls patlaban ir vīrusa iespējamais imports no citām valstīm, šorīt intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta panorāma" norādīja Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis. Viņš skaidroja, ka ar vislielākajiem riskiem saistās cilvēku ceļošana uz valstīm, kurās ir augsti saslimstības ar Covid-19 rādītāji, piemēram, Lielbritānija vai Zviedrija. Tomēr saprotams, ka šādu ceļojumu aizliegšana būtu saistīta ar negatīviem ekonomiskajiem vai cilvēciskajiem faktoriem.
Muzeji sāk pakāpeniski vērt durvis apmeklētājiem. Apmeklētāju ērtībai daudzos Latvijas muzejos būs izvietoti spilgti dzelteni vienota dizaina un informācijas materiāli, kas veidoti kā palīgs valstī noteiktā sanitārā protokola prasību izpildei. Tāpat platformā muzeji.lv iedzīvotāju ērtībai regulāri tiks apkopota informācijas par apmeklējumu ierobežojumiem, atvērtajiem muzejiem un to piedāvājumiem. "#TiekamiesTagad ir tēmturis, kas raksturo muzeju ilgas satikties klātienē ar apmeklētājiem. Tas ir kā jauns tēmturis tam, ka visi ilgu laiku lietojām tēmturi #TiekamiesDrīz. Ir pienācis brīdis, kad beidzot varam satikties klātienē,, protams, ievērojot sanitārā protokola prasības," raidījumā Kultūras Rondo skaidro Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane. No 13. maija ir atvērti 10 muzeji: tas ir gan Turaidas muzejrezervāts, Rundāles pils Franču dārzs, Daugavas muzejs, kā arī mazāki muzeji Talsos, Baldonē, Tukumā, Jelgavā, Rīgā un Viesītē. "Muzeji ir noilgojušies pēc apmeklētājiem, jo muzeju dzīvības esence ir enerģijas apmaiņā ar apmeklētājiem," atzīst Vikmane. Jau tradicionālais pasākums maijā - Muzeju nakts - šogad izpaliks, jo to neļauj pulcēšanās ierobežojumi. Notiks nākamā gadā, ja tas būs iespējams. Taču Muzeju dienā, 18.maijā, norisināsies tiešsaistes konference muzejiem par ilgtspējības jautājumiem, kā veidot saziņu ar jaunām sabiedrības grupām vai jaunos veidos, kā domāt par vidi, ekoloģiju, sociālo lomu. "Doma nav pēkšņa, krīze to ir pastiprinājusi," norāda Muzeji durvis vērs apmeklētājiem pakāpeniski, un vietnē Muzeji.lv apkopota informācija par to, kad kurš muzejs vērs durvis. "Iemesls, kāpēc visi vienlaicīgi neatveras, jo lēmumi ir jāsaskaņo ar īpašniekiem. Galvenokārt tāpēc, ka muzeji ievieš kopīgas drošības prasības. Ļoti daudzos muzejos būs redzami koši dzelteni plakāti, grīdas uzlīmes ar vienotu informāciju, tekstuālu un brīdinājuma zīmēm, lai ievērojot sanitāro protokolu, muzeji varētu aicināt apmeklētājus rūpēties par savu drošību, kamēr tie viesojas muzejā," norāda Vikmane. Drošības noteikumi dalāmi divās divās daļās, pirmā ir divu metru distancēšanās roku mazgāšana un dezinfekcija. Ir daži specifiskāki noteikumi. "Aicinām apmeklētājus ar sapratni un iejūtību attiekties pret ierobežojumiem, piemēram, ja muzejā nebūs pieejamas kādas skārienjūtīgas ierīces, vai nebūs pieejams bērnu stūrītis, vai koplietošanas zīmuļi un citas nodarbības, ka agrāk bija. Tas viss saistīts ar drošības prasībām," atzīst Vikmane. "Papildus muzeji ļoti lūdz apmeklētājus neizpūst pašiem savus dezinfekcijas līdzekļus tiešā mākslas darbu un trauslo muzeja priekšmetu tuvumā, lai sargātu mūsu kopīgo kultūras mantojumu." Turaidas muzejrezervāta direktores vietniece komunikācijas darbā Anda Skuja skaidro, ka Turaidas muzejrezervātā ir atvērtas brīvdabas ekspozīcijas un pastaigu takas, kur katra ir ar savu vēstures stāstu atšķirībā no dabas takām. "Tās ir īpaši sagatavotas ar dažādiem akcentiem, kas būs jaunatklāsme, apmeklējot Turaidas muzejrezervātu," skaidro Skuja. Apmeklējot muzeju, jāievēro lietas, kas attiecas uz visām sabiedriskajām vietām. Muzejā ir pieejami dezinfekcijas līdzekļi, iespēja mazgāt rokas ar siltu ūdeni un ziepēm. Galvenais teritorijā ir divu metru distance. Telpās būs papildus drošības pasākumi. Lielāko daļu ekspozīciju, kas iekārtotas telpās, Turaidas muzejrezervāts atvērs jūnija sākumā. Dodoties uz Turaidas muzejrezervātu, nav jāpiesaka īpaša vizīte, var braukt un tiks muzejā iekšā. Muzejs ir atvērts katru dienu no plkst. 10 – 20.
Viena no nozarēm, kas šajās dienās piedzīvo krīzi, ir mediji. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – nav reklāmu. Kad ražošana apstājas un veikali tukši, ko tad lai reklamē? Komercmediji pārtiek no reklāmām, jo par šo naudu tiek ražots saturs. Īpaši sarežģīta situācija veidojas tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, kas jau līdz šim eksistēja izdzīvošanas režīmā. Kāds ir risinājums? Šobrīd Kultūras ministrija strādājot pie palīdzības piedāvājuma. Par ko tad ir runa, un kāda palīdzība medijiem vispār ir vajadzīga? Krustpunktā šodien rubrika “Mediju anatomija”, kurā attālināti piedalās Žurnālistu asociācijas vadītāja Arta Ģiga, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ivars Āboliņš un Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs. Telefonintervijā viedokli pauž reģionālā laikraksta "Ziemeļlatvija" galvenā redaktore Ingūna Johansone un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele. Situāciju vērtē Saeimas Budžeta un finanšu komisijas deputāte Dana Reizniece Ozola un Saeimas Mediju politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Vita Tērauda.
Kultūrvēsturisko novadu atjaunošana vai vienkārši jaunas administratīvās robežas pa jau iemītiem ceļiem - administratīvi teritoriālā reforma atver sasāpējušus identitātes jautājumus. Līdzīgi kā Ilūkstes novada arī Varakļānu novada nākotni, skatot jauno Latgales novadu karti, komisijas deputāti pēc garām un emocionālām diskusijām janvāra beigās atstāja atklātu. Iemesls - atklāts kultūrvēsturisko novadu robežu un piederības jautājums. Jau iepriekšējā nedēļā pievērsāmies šim jautājumam, dodoties uz Varakļānu novadu. Tas jaunās administratīvi teritoriālās reformas sakarā šobrīd ir ieguvis visai ekskluzīvas tiesības - pēc Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas deputātu aicinājuma informatīvā aptaujā noskaidrot iedzīvotāju viedokli - vai atgriezties kultūrvēsturiskajā Latgales reģionā, pievienojoties Rēzeknes novadam, vai turpināt iet jau iemīto ceļu uz Vidzemes pusi, pievienojoties Madonas novadam. Tādējādi šobrīd nelielie Ilūkstes un Varakļānu novadi savā ziņā atklājuši diskusiju par nepieciešamību jaunās teritoriālās reformas sakarā tomēr izvērtēt un iespējams pat iezīmēt kultūrvēsturisko novadu robežas. Sarunā par Administratīvi teritoriālo reformu piedalās 13.Saeimas deputāts Administratīvi teritoriālās reformas komisija priekšsēdētājs Artūrs Toms Plešs (Attīstībai/Par!), Administratīvi teritoriālās reformas komisija pārstāvis, darbojas arī Latgales apakškomisijā Andris Kazinovskis (Jaunā konservatīvā partija) un biedrības „Latgales tradicionālās kultūras centrs „Latgaļu sāta" vadītāja Marika Zeimule.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieiropeiskas tendences. Sevišķi skaudras bija daudzu Lielbritānijas pārstāvju – Liberāldemokrātiskās partijas, Skotijas Nacionālās partijas, Velsas partijas "Plaid Cymru", Ziemeļīrijas "Sinn Féin" un Ziemeļīrijas alianses partijas – uzrunas, kurās cita starpā skanēja apņemšanās atgriezties. To pašu viņiem vēlēja arī daudzi kolēģi. Protams, triumfa un zvaigžņu stunda šī bija Naidželam Farāžam un viņa „Breksita partijai”, taču līdz ar to viņu loma kā Eiropas, tā Lielbritānijas politikā ir izspēlēta. Britu deputātiem pametot Eiropas Parlamentu, tā vietu skaits samazināsies no 751 uz 705. Lielākā zaudētāja no britu aiziešanas ir liberāli centriskā alianse „Atjaunot Eiropu”, kura līdz ar britu liberāldemokrātiem zaudēs 17 vietas, bet vietā iegūs tikai sešas. Arī vairuma citu parlamenta apvienību bilance šai ziņā ir negatīva. Vienīgās grupas, kuras no šīm pārmaiņām iegūst, ir labēji centriskā Eiropas Tautas partija un nacionālistu, populistu un eiroskeptiķu grupa „Neatkarība un demokrātija”. Tomēr būtiskas izmaiņas politisko spēku samērā Eiropas Parlaments nav piedzīvojis. Protams, līdz ar vakardienas balsojumu nekas nebeidzas – priekšā ir sarunas, veidojot savienības partnerattiecības ar bijušo dalībvalsti. Un, kā savā noslēguma uzrunā uzsvēra Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sassoli, šis process nebūt nebūs viegls. Pēc balsojuma Eiroparlamenta deputāti vienojās dziesmā. Tā bija senā skotu balāde „Auld Lang Syne”, 18. gs. Roberta Bērnsa literārajā apdarē, kuru Lielbritānijā un arī citur Eiropā mēdz dziedāt, Jaungadu sagaidot. Protams, ka šis kopkoris nebija iepriekš ne plānots, ne samēģināts, un tas tikai vēlreiz apliecināja arī debatēs daudzkārt izskanējušo: Lielbritānija pamet Eiropas Savienību, bet tā ir un paliek Eiropā. Konservatori un reformisti Eiropas Konservatīvo un Reformistu politiskā grupas aizsākumi meklējami ap 2005. gadu, kad arvien nozīmīgākas pretrunas iezīmējās starp Lielbritānijas Konservatīvo partiju un tās partneriem labēji centriskajā Eiropas Tautas partijas koalīcijā. Britu konservatīvo vidē nobrieda ideja par nepieciešamību veidot savu Eiroparlamenta grupu, piesaistot līdzīgas ievirzes labējās partijas. Tajā pat laikā nobrieda krīze toreizējā grupā „Savienība par nāciju Eiropu”, kad to pameta vairākas ietekmīgas partijas. Brūkošās „Savienības par Nāciju Eiropu” dalībnieki, tai skaitā toreizējā „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, kļuva par potenciālajiem britu konservatīvo sabiedrotajiem jaunas politiskās grupas veidošanā. Lūk, kā šos notikumus atceras viens no galvenajiem Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas iniciatoriem, britu eirodeputāts Džefrijs Van Ordens: Britu konservatīvie jutās arvien neērtāk Eiropas Tautas partijas aliansē. Viens no Eiropas Tautas partijas programatiskajiem principiem ir Eiropas politiskā integrācija, kam mēs pašos pamatos nepiekrītam. Tā vēlējās arī veidot Eiropas armiju, Eiropas Federālo izmeklēšanas biroju, Eiropas tiesnešu institūtu, radīt Eiropas pārstāvja posteni Apvienotajās Nācijās. [..] Tā nu vairākus gadus mēs mūsu partijas iekšienē un arī ar citu partiju pārstāvjiem apspriedām jaunas politiskās grupas izveides iespēju. Parlamenta noteikumi paredz nosacījumu slieksni jaunas grupas izveidei: grupā jābūt vismaz 25 deputātiem, kuri pārstāv vismaz ceturtdaļu no savienības dalībvalstīm. Pirmo nosacījumu izpildīt nebija grūti, jo konservatīvo partijai Eiropas Parlamentā tolaik bija 36 deputāti, bet citu valstu piesaiste bija daudz grūtāks uzdevums. ETP, tiklīdz uzdzirdēja, ka mēs grasāmies veidot jaunu grupu, ņēmās pārliecināt attiecīgo valstu valdības, ka tas būtu negurds solis, ka tām vajadzētu distancēties no šīs ieceres u.t.t. t. Atradās gan eiroparlamentārieši, kuri gribēja mums pievienoties, bet tiklīdz viņi ar šo ideju vērsās pie savām nacionālajām valdībām, durvis aizcirtās. [..] Ledus sakustējās līdz ar Deivida Kamerona stāšanos Lielbritānijas Konservatīvās partijas priekšgalā. Viņš piekrita mūsu aiziešanai no Eiropas Tautas partijas un jaunas grupas veidošanai, ja vien viņu ievēlēs par partijas vadītāju, un, ieņēmis šo amatu, viņš pildīja savu apņemšanos. Mēs izveidojām jaunu grupu 2009. gadā. Man tajā visā bija nozīmīga loma, es pavadīju daudz laika, apbraukājot Eiropas galvaspilsētas, tiekoties ar deputātiem šeit, [..], līdz bijām piesaistījuši nepieciešamo septiņu nāciju deputātus. Tad Viljams Heigs ieradās Eiropas Parlamentā pie Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja un paziņoja, ka briti aiziet. Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas izveidi Džefrijs Van Ordens raksturo kā britu konservatoru mēģinājumu mainīt, viņuprāt, pārāk eirointegratīvo ievirzi Eiroparlamentā un visā Eiropas Savienībā. Šīs politiskās līnijas attīstība noveda pie Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības, kas, kā zināms, pēc vakardienas balsojuma Eiroparlamentā vaiņagosies ar Lielbritānijas aiziešanu jeb Breksitu. Savukārt Konservatīvo un Reformistu grupai šis process nesa eiroskeptiska spēka reputāciju. Britu konservatīvajiem Breksita procesā zaudējot lielāko daļu eirodeputātu vietu Naidžela Farāža „Breksita partijai”, par vadošo spēku politiskajā grupā kļuva Polijas valdošā partija „Likums un Taisnīgums”. Šīs partijas pārstāve, bijusī Polijas ārlietu ministre Anna Fotiga piesaukto eiroskepticisma jautājumu komentē šādi: Es biju antikomunistiskās kustības dalībniece; mana pirmā darba vieta bija kustībā „Solidaritāte”. Taisnību sakot, es vienmēr atbalstīju Polijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, un vispār – pievienošanos Rietumu pasaulei. Tā bija „Solidaritātes” ideja izvērst šo attīstību arī uz mūsu kaimiņvalstīm austrumos. Tas būtu patiešām dīvaini, ja es sevi dēvētu par eiroskeptiķi. Bet kā persona, kas bijusi iesaistīta antikomunistiskajā kustībā un cīnījusies par manas valsts neatkarību, es esmu vienkārši piesardzīga, atsakoties no kādas savas valsts suverenitātes daļas. Es allaž izvērtēju piedāvātās izmaiņas dalības līgumos. Es teiktu, ka es vienkārši nemēdzu rīkoties sasteigti, pieņemot kādus Eiropas līmeņa pasākumus. [..] Mēs, manuprāt, esam pozitīvi domājoši. Mēs vienkārši gribam rīkoties konsekventi, profesionāli, lai pārliecinātu mūsu Eiroparlamenta kolēģus ievērot mūsu uzskatus. Tas arī nosaka mūsu atsevišķās politiskās grupas saglabāšanas nepieciešamību. Esot kādā no dominējošajām politiskajām grupām – tādā kā Tautas partija – jums nākas vienkārši saplūst, sajaukties, balstīt vairuma uzskatus, un vairuma uzskats konkrētajā gadījumā ir ātra virzība uz integrāciju. Bet es domāju, ka par šo jautājumu ir jāpareflektē. Ne visas ievirzes šai ziņā ir pareizas, un mēs jau esam pamatojuši, ka turpmāki lēmumi vairākās jomās ir atliekami un arī iepriekš pieņemtie lēmumi ir pārskatāmi. Arī Eiropas Konservatīvo un Reformistu grupas vēsture lielā mēra apliecina eirodeputātes Annas Fotigas sacīto. Grupa allaž centusies sevi pozicionēt kā mērenu un konstruktīvu opozīciju idejiski tuvajai labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai – ietekmīgākajam spēkam Eiroparlamentā. Cita starpā, kad pēc 2014. gada vēlēšanām grupai pievienojās nacionālpopulistiskā partija „Alternatīva Vācijai”, pēc pāris gadiem tās deputātus palūdza no grupas aiziet. Iemesls bija „Alternatīvas Vācijai” sadarbība ar vēl radikālāko Austrijas Brīvības partiju un nikni uzbrukumi kancleres Merkeles īstenotajai bēgļu politikai. Līdzīgas nostādnes, raksturojot Eiropas Konservatīvo un Reformistu pašreizējo politiku, pauž arī viens no prominentākajiem grupas deputātiem, partijas „Nacionālā Apvienība” pārstāvis Roberts Zīle. Trampa miera plāns Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps prezentēja savu Tuvo Austrumu miera plānu. Šim notikumam veltītā preses konference notika kopā ar Izraēlas premjeru Benjaminu Netanjahu un Tramps paziņoja, ka Izraēla ir spērusi lielu soli miera virzienā un šī esot, iespējams, pēdējā palestīniešu iespēja izveidot savu valsti. Plāna galvenās sastāvdaļas ir sekojošas: Jeruzaleme paliek kā Izraēlas galvaspilsēta, un daļa no Austrumjeruzalemes kļūst par Palestīnas galvaspilsētu; Izraēla anektēs trešdaļu okupēto palestīniešu Rietumkrasta teritoriju, kas tiks "kompensētas" ar diviem tuksneša rajoniem līdzās robežai ar Ēģipti. Palestīnas bēgļiem nebūs tiesību atgriezties dzimtajās zemēs, kas iepriekšējos konfliktos tika pievienotas Izraēlai; Palestīnai jābūt demilitarizētai valstij. Šis nav pirmais mēģinājums atrisināt Izraēlas - Palestīnas konfliktu, taču iepriekš jautājumi par palestīniešu bēgļiem, abu valstu robežām, ebreju apmetnēm Rietumkrastā un Jeruzalemes statusu tika atstāti abu valstu divpusējām sarunām. Šoreiz tiek piedāvāts risinājums arī šiem strīdīgajiem jautājumiem, un, kā norāda analītiķi, piedāvājums spēlē par labu Izraēlai, un daži analītiķi pat norādījuši, ka šis plāns ir nevis mieram, bet Netanjahu pārvēlēšanai. Lieki piebilst, ka Palestīnas puse šo plānu jau noraidījusi. Bet ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjērrešs otrdien paziņoja, ka Apvienotās Nācijas joprojām atbalsta palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu saskaņā ar ANO rezolūcijām, starptautiskajām tiesībām un divpusējiem līgumiem.
NFL play-off cīņas ir klāt! Iemesls satikties amerikāņu futbola zinātājiem Tomam Snikerim un Arvīdam Rasam. Bukmeikeri izvērtēja aizvadīto regulāro čempionātu, lielākos pārsteigumus un iespējamās treneru maiņas, kā arī veica prognozes uz play-off dueļiem, "Super Bowl" pāri un čempionu.
NFL "play-off" cīņas ir klāt! Iemesls satikties amerikāņu futbola zinātājiem Tomam Snikerim un Arvīdam Rasam. Bukmeikeri izvērtēja aizvadīto regulāro čempionātu, lielākos pārsteigumus un iespējamās treneru maiņas, kā arī veica prognozes uz "play-off" dueļiem, "Super Bowl" pāri un čempionu.
Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai kopumā valstī ir lielāks atbalsts nekā republikāņiem, kas gan, kā zināms, nebūt negarantē demokrātu kandidāta uzvaru vēlēšanās. Ir visnotaļ ticami, ka arī šī gada novembrī var atkārtoties 2016. gada situācija, kad balsu pārsvars Elektoru kolēģijā nes uzvaru Donaldam Trampam. Tikām Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un viņa Konservatīvā partija jau nodrošinājusi sev pārliecinošu vairākumu Parlamenta apakšpalātā. Tas padara visai ticamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības 31. janvārī. Borisam Džonsonam tomēr izdevies atrast alternatīvu t.s. Ziemeļīrijas backstop modelim, kas varēja kļūt par šķērsli Lielbritānijas tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm pēc izstāšanās no savienības. Tomēr Džonsona plāns faktiski rada muitas kontroles robežu starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju, un atklāts paliek jautājums, vai šāds risinājums būs pieņemams Konservatīvās partijas deputātu vairākumam. Parlamenta balsojums pērnā gada 20. decembrī, pieņemot izstāšanās likumprojektu pirmajā lasījumā, gan šķiet britu premjeram cerīgs signāls. Amerikāņu sankciju „runga” Pēdējos gados dažādas sankcijas pastāvīgi tiek piesauktas kā Savienoto Valstu administrācijas iecienīts starptautisko attiecību instruments. Domājams, daudziem atmiņā iespiedusies karikatūra no izdevuma "The Economist" vāka, kurā redzama korpulenta aviobumba ar Donalda Trampa vaibstiem un uzrakstu uz sāniem: „Tarifi. Tehnoloģiju melnie saraksti. Finansiālā izolācija. Sankcijas”. Izdevums kritizēja prezidenta Trampa pieeju, izmantojot ekonomisko ietekmi kā politiskā spiediena instrumentu, kā destruktīvu un bīstamu. Tomēr Savienoto Valstu politika šai ziņā ir pietiekami niansēta un daudzšķautņaina, un teju nevienā gadījumā nav reducējama uz tīri ekonomiskiem vai politiskās ietekmes motīviem. Tā, piemēram, ekonomiskajā pretstāvē starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu, kuras vadmotīvs, protams, ir konkurence starp diviem ietekmīgākajiem globālā tirgus spēlētājiem, nepārprotami klātesoši ir arī drošības un, kopš nesena laika, arī cilvēktiesību motīvi. Kopš dažiem mēnešiem atsevišķas ķīniešu kompānijas un amatpersonas tikušas pakļautas sankcijām sakarā ar Ķīnas valdības rīcību pret uiguru minoritāti Siņdzjanas provincē. Savukārt par pērnā gada nogalē izsludinātjām sankcijām pret kompānijām, kuras piedalās gāzesvada Nord Stream 2 izbūvē Baltijas jūrā, tiek pausts, ka tām ir arī pamatīga amerikāņu ekonomisko interešu „odere”. Eiropas enerģētiskās drošības aizsardzības likumu, kurā balstās šīs sankcijas, izstrādājis Teksasas senators Teds Krūzs, kura pārstāvētā štata ekonomikā naftas un gāzes ieguvei ir ļoti nozīmīga vieta. Un, lai arī Eiropas Savienībā Nord Stream 2 projekts arī sastop nozīmīgu opozīciju, šāda Savienoto Valstu protekcija Vecās pasaules galvaspilsētās tiek uztverta ar saprotamu aizkaitinājumu. Var piebilst, ka ASV Finanšu departamenta mājaslapā atrodami pavisam 32 dažādu sankciju programmu apraksti. Vairums attiecas uz kādu konkrētu valsti vai reģionu, savukārt starp pārējām teju pamanāmākās ir arī Latvijai kopš nesena laika aktuālās „Magņicka sankciju” programmas, respektīvi, sankcijas, kas noteiktas saskaņā ar Globālā Magņicka cilvēktiesību atbildības likuma normām. Starp citu, tiek minēts, ka šo likumu prezidents Tramps 2017. gada decembrī parakstījis tikai tāpēc, ka tam nav bijusi paredzēta prezidenta veto iespēja. Makrons rosina reformas – Francija pretojas Kopš pērnā gada 5. decembra Francijā turpinās streiki. Iemesls ir prezidenta Emanuela Makrona rosinātās pensiju sistēmas reformas, kuras daudzi Francijā uztver kā uzbrukumu pagājušo desmitgažu sociālajiem iekarojumiem. Francijas pensiju sistēma ir ne tikai viena no dāsnākajām pasaulē, bet arī visai komplicēta – tajā ir paredzēti daudzi un dažādi speciāli pensiju plāni atsevišķu profesiju pārstāvjiem un noteiktu vecumu sasniegušajiem. Eksperti norāda, ka šī sistēma ir novecojusi un konkurētnespējīga, cita starpā minot Vācijas piemēru, kur pensiju sistēmas reformas pēdējās desmitgadēs stimulējušas ekonomikas izaugsmi. Prezidenta Makrona administrācijas mērķis ir aizstāt veco sistēmu ar universālu, punktu uzskaitē balstītu aprēķina modeli, izlīdzinot atšķirības starp privāto un publisko sektoru. Tāpat valdība sākotnēji pauda vēlmi palielināt pensionēšanās vecumu no 62 uz 64 gadiem, drīz pēc protestu sākuma gan koriģējot uzstādījumu – strādāšana līdz 64 gadu vecumam būtu brīvprātīga, stimulējot šo izvēli ar īpašām priekšrocībām. Tomēr arī modificētie Makrona administrācijas pensiju reformas plāni joprojām nepārliecina arodbiedrību līderus, kuri pauž apņemšanos turpināt cīņu. Viņu ieskatā jebkāda sistēmas maiņa var kļūt par sākumu pensijas vecuma palielināšanai un pensiju apjoma samazināšanai. Diezgan nepārprotami arodbiedrību vadoņu rīcība ir ne tikai sociāli, bet arī tīri politiski motivēta. Franču arodbiedrības pēdējā desmitgadē ir zaudējušas lielu daļu kādreizējās ietekmes un acīmredzot saskata šai situācijā iespēju apliecināt sevi kā sabiedrību mobilizējošu spēku, iedvesmojoties no „dzelteno vestu” kustības, kura pagājušogad piespieda valdību atteikties no degvielas akcīzes palielināšanas plāniem. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka atbalsts streikam, salīdzinot ar tā pirmajām nedēļām, ir mazinājies. Šobrīd atbalstu vai simpātijas streikotājiem pauž tikai nedaudz vairāk nekā puse aptaujāto. Arī pašu streikotāju skaits atsevišķās publiskās sfēras nozarēs samazinājies. Nacionālajā dzelzceļa sabiedrībā SNCF, kur sākotnēji streikoja vairāk nekā puse darbinieku, izraisot pamatīgu jucekli transporta sistēmā, šobrīd streiku turpina apmēram 7,7%.
Pirms apmēram mēneša uzzinājām par traģēdiju Jelgavas pusē, kur mājdzemdībās bojā gājusi gan jaunā māmiņa, gan viņas bērniņš. Uz apsūdzēto sola ir mirušās sievietes vīrs un viņas tētis, kā arī vēl viena sieviete – viņi tiek vainoti par medicīniskās palīdzības nesniegšanu, gan arī nekvalitatīvu palīdzību. Drošības līdzeklis abiem vīriešiem piemērots arests, un šobrīd risinās tiesas process. Iemesls notikušajai traģēdijai ir daudziem nesaprotams – visa ģimene ir saistīta ar kādu ticīgo kopienu, kura neatzīst vēršanos pie mediķiem, ticot, ka visu var risināt ar lūgšanas palīdzību. Notikušais raisījis daudz nosodošu komentāru, īpaši interneta vidē. Tomēr konkrētais notikums lielā mērā aktualizē krietni fundamentālāku diskusiju – ko darīt, ja cilvēki izvēlas rīkoties, pēc sabiedrības vairākuma viedokļa, muļķīgi un bīstami? Kurā brīdi pārējiem cilvēkiem ir tiesības neļaut citiem rīkoties tā, kā viņi uzskata par pareizu? Runājam par to šodien raidījumā “Krustpunktā”. Studijā: tiesībsargs Juris Jansons, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode, antropoloģe Aivita Putniņa un žurnāla "IR" galvenā redaktore Nellija Ločmele.
Raidījumā “Krustpunktā” šodien runājam par cilvēkiem, kuri mūs nekad neklausās. Viņi vispār nekad neklausās radio. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs - viņi nemaz nevarētu mūs dzirdēt. Toties ir kādi, kas palīdz viņiem aptvert mūsu pasauli. Runa ir par nedzirdīgajiem. Studijā - mācītāja, kura nu jau vairāk nekā 20 gadus darbojas nedzirdīgo draudzē. Pati būdama no vienkāršas dzirdīgo ģimenes, viņa ir izvēlējusies savu dzīvi veltīt šiem cilvēkiem. Un lai arī mēs praktiski ikdienā esam līdzās, izrādās, ka mēs viens otru nedz pazīstam, nedz bieži vien arī saprotam. Lielā intervija - ar nedzirdīgo draudzes mācītāju Vinetu Laudurgu.
Šomēness sākies Pasaules kausa sezona biatlonā. Raidījumā "Piespēle", ziemas sezonu gaidot, uzrunājam Latvijas labāko distanču slēpotāju Patrīciju Eiduku un vadošo biatlonisti Baibu Bendiku. Piespēles viesis arī pludmales volejbolists Mihails Samoilovs. Viņš kopā ar pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un Rīgā sarīkoja pirmo "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir "tekvolī" un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs, klausieties raidījumā ! 19 gadus vecā distanču slēpotāja Patrīcija Eiduka nāk no Kokneses novada Vecbebriem, no kuplas slēpotāju ģimenes. Viņai ir 6 brāļi.Tēvs Ingus Eiduks devis nozīmīgu artavu bērnu karjeras attīstībā, ieguldot gan savus, gan draugu un sponsoru sarūpētos līdzekļus. Vecākais brālis Valts Eiduks piedalījās distaču slēpošanas sacensībās 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs, Pērn pasaules čempionātā junioriem Patrīcija izcīnīja 10. vietu sprintā, kas ir līdz šim labākais Latvijas slēpotāju sasniegums šāda līmeņa sacensībās. Arī izcīnītā 44. vieta 10 km brīvā stila distancē ir līdz šim augstākais sasniegums olimpiskajās spēlēs starp Latvijas distanču slēpotājiem kopš neatkarības atjaunošanas. Patrīcija pērn sacentās Igaunijā bāzētās “Team Haanja” vienības sastāvā, kuru gan aizvadītās sezonas izskaņā piemeklēja dopinga skandāls, tāpēc komanda izjukusi. Igaunijas sportistus un komandas treneri Mati Alaveru aizturēja pasaules čempionāta laikā Austrijā. Dopinga lietas ietvaros tika aizturēti pieci distanču slēpotāji, tostarp divi igauņi – Andreass Vērpalu un Karels Tammjervs, kuri atzinās asins pārliešanā. Gan par vērtīgo pieredzi Igaunijā, gan par jauno Polijas komandu, gan arī sapņiem par medicīnu nākotnē saruna ar Patrīciju Eiduku. Mēnesi pirms gaidāmās sezonas, tika sasaukta Latvijas biatlona federācijas ārkārtas konference.Caur "Wacap" telefoniski sazinājos ar Baibu Bendiku un viņas treneri Ilmāru Brici, kuri uz dažām dienām bija ieradušies Latvijā, lai atkal turpinātu treniņus ārzemēs. Publiski izskanējis izmisuma kliedziens, ka vadošie biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja līdzekļi netiks rasti un valsts neatbalstīs sporta veidu. Iemesls - krass finanšu līdzekļu samazinājumus pēc nedraudzīgās nodokļu politikas, Ārkārtas konferencē klātienē žurnālistiem nebija atļauts piedalīties, bet pēc tam uz sarunu aicināju gan federācijas prezidenti Baibu Broku, gan viceprezidentu Gundaru Upenieku, gan arī izlases galveno treneri Māri Čakaru. Broka nav piesavinājusies biatlona federācijas līdzekļus vai no sponsoru piesaistes guvusi kā labumu, - tā bijusi galvenā atziņa pēc neatkarīga revīzijas komisijas ziņojuma. To viņa pati atstāstīja gan TV, gan radio žurnālistiem un izteica cerību, ka IZM atbalstīs biatlonu, lai izdotos kaut kā kompensēt sponsoru trūkumu, nodokļu reformas sakarā.Jau iepriekš izskanējušas baumas, ka biatlonisti varētu apsvērt iespēju nākotnē pārstāvēt citu valsti, ja valsts sporta politika pret sporta veidu nemainīsies. Šovasar Baibas Bendikas treneris Ilmārs Bricis ko līdzīgu izteicis arī publiski , tādēļ vispirms telefonsaruna ar pašu sportisti un tad viņas treneri. Bricis četrus gadus bijis galvenā trenera amatā Igaunijā, tad piecus gadus Gulbenes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors. Māri Čakaru maijā apstiprināja par Latvijas biatlona izlases galveno gtreneri. Joprojām vairāk viņu pazīstam kā Madaras Līdumas treneri. Pēc Čakara treniņu plāniem kārtīgi strādājot, Turīnas olimpiādē Līduma sasniedza augstāko – 10. – vietu Latvijas sieviešu biatlonam olimpiskajās spēlēs . Par atstāto materiālu izlasē . Pēc bijušā trenera Vitālija Urbanoviča aiziešanas, izlases kandidāti treniņos kopīgi strādā, bet vadošie biatlonisti Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika turpina darbu ar saviem treneriem, jo abi sportisti regulāri startē augsta līmeņa sacensībās. Māris Čakars pēc ārkārtas konferences saglabāja to pašu optimismu kā stājoties amatā . Sešas olimpisko ziemas sporta veidu federācijas nonākušas neapskaužamā finansiālajā situācijā, kura var radīt neatgriezeniskas sekas ne tikai šodien, bet arī daudz tālākā nākotnē. Biatlona federācijas līdzekļu iztrūkums ir teju 100 tūkstoši eiro. ''Salīdzinājumā ar 2017. gadu, šī situācija ir desmitreiz sliktāka. Ziemas sporta veidu federācijas 4. oktobrī nosūtīja oficiālu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, lai pievērstu uzmanību uz kritisko situāciju, kas radusies pirms ziemas sacensību sezonas uzsākšanas. Vai palīgā sauciens valdības gaiteņos un kabinetos tiks sadzirdēts? Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks raidījumam "Piespēle" izteica cerību, ka TIKS. Skan raidījums "Piespēle", un noslēgumā vārds kolēģim Mārtiņam Kļaveniekam.Saruna ar pludmales volejbolististu Mihailu Samoilovu. Viņš kopā ar pretinieku tīkla otrā pusē Rinaldu Aišpuru apvienoja spēkus un nule kā Rīgā sarīkoja pirmo "tekvolī" turnīru Baltijā. Kas ir tekvolī un kāpēc jaunākais no brāļiem Samoiloviem tam paredz jau drīzumā iekļauties olimpiskajās spēlēs par to Piespēles izskaņā.
Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns, RSU studente - Aleksandra Voronova un vēstures doktors un politologs Ojārs Skudra. Pāvela Ustinova lieta 3. augustā notika krass pavērsiens maskavieša, 23 gadus jaunā aktiera Pāvela Ustinova liktenī. Kā apgalvo pats Ustinovs, sagadīšanās dēļ viņš todien atradies Tveras bulvārī, kur notikusi nesankcionēta protesta akcija. Klātesošo žurnālistu uzņemtajos kadros redzams, ka jaunais cilvēks stāv un raugās mobilā telefona ekrānā, kad pie viņa metas četri pilnībā ekipēti Krievijas Nacionālās gvardes kareivji un mēģina viņu sagrābt un notriekt gar zemi. Tas izdodas ne uzreiz – Pāvels vispirms izraujas, atlec malā un, šķiet, mēģina bēgt, taču ceļu viņam aizšķērso vēl vairāki policisti, un gvardi aktieri sagrābj, nogāž zemē, iekausta ar stekiem un aiztur. Notikušā rezultātā Pāvels Ustinovs tika apsūdzēts mērķtiecīgā kaitējumā gvardam Aleksandram Ļjaginam, kuram viņš aizturēšanas brīdī it kā izmežģījis plecu. Prokuratūras ieskatā tādējādi aktieris sagādājis gvardam „morālas ciešanas un miesas bojājumus”, kā arī „pazemojumu viņa godam un profesionālajai cieņai”. Apsūdzība pieprasīja Ustinovam sešu gadu cietumsodu, un 16. septembrī pirmās instances tiesa viņam piesprieda 3½ gadus kolonijā. Tiesnesis Aleksejs Krivoručko, kurš, starp citu, līdzdarbojies arī auditora Magņitska prāvā un iekļauts attiecīgajā sankciju sarakstā, atteicās noskatīties videoierakstus, kas liek apšaubīt apsūdzības versiju. Tomēr varas iestādes, acīmredzot, nebija rēķinājušās ar sabiedrības reakciju. Par savu amata brāli iestājās daudzi aktieri, tai skaitā slavenības; viņiem pievienojās literāti, garīdznieki un citi sabiedrībā pazīstami ļaudis, prasot pārskatīt ne vien Ustinova, bet arī citu tā sauktajā „Maskavas lietā” notiesāto spriedumus. Visbeidzot reaģēja arī oficiozā Krievija: par Ustinova sprieduma netaisnīgumu un pārlieko bardzību izteicās, starp citiem, varas partijas „Vienotā Krievija” Ģenerālpadomes sekretārs Turčaks un Nacionālās gvardes komandieris Zolotovs. Galu galā arī Krievijas Ģenerālprokuratūra 19. septembrī iesniedza oficiālu lūgumu noteikt Pāvelam Ustinovam ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, un 20. septembrī viņš tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma. Lietas atkārtota izskatīšana paredzēta šodien, un var cerēt, ka Ustinova gadījumā tiks pieņemts attaisnojošs spriedums. Vai līdzīga attīstība varētu notikt arī citu „Maskavas lietā” apsūdzēto un jau notiesāto gadījumā – tas ir jautājums, kuru šobrīd uzdod daudzi pasaules mediji. Kā zināms, pēc apsūdzībām par pārkāpumiem šovasar Maskavā notikušo protestu laikā notiesāti septiņi cilvēki, saņemot divus līdz piecus gadus ilgus cietumsodus, savukārt septiņas lietas vēl atrodas izmeklēšanas stadijā. Impīčments Trampam 24. septembra vakarā Savienoto Valstu Kongresa spīkere Nensija Pelosi paziņoja par oficiālu impīčmenta procesa uzsākšanu pret prezidentu Donaldu Trampu. Iemesls ir 25. jūlija telefonsaruna starp Trampu un nesen ievēlēto Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Sarunas detaļas, kas piesaistījušas amerikāņu specdienestu uzmanību un vēlāk kļuvušas zināmas presei, liek domāt par mēģinājumu iesaistīt Ukrainas pusi prezidenta priekšvēlēšanu cīņā, proti – Tramps vairākkārt šīs sarunas laikā devis Zelenskim mājienus par nepieciešamību izmeklēt jurista Hantera Baidena darbību Ukrainā. Hantera Baidena tēvs ir Džo Baidens – bijušais Savienoto Valstu viceprezidents un ticamākais Demokrātu partijas kandidāts nākamajās prezidenta vēlēšanās; respektīvi – Trampa bīstamākais konkurents. Hanters Baidens savulaik ieņēma amatu Ukrainas lielākajā privātajā dabasgāzes ieguves kompānijā „Burisma”, kuras darbības tikušas izmeklētas, gan neatklājot nekādus likumpārkāpumus. Telefonsarunā, kuras aptuvenu stenogrammu vakar publiskoja Baltā nama mājaslapa, prezidents Tramps norāda, ka, viņaprāt, būtu vēlams atgriezties pie Baidenu darbības izmeklēšanas Ukrainā. Stenogramma neapstiprina aizdomas par tiešiem draudiem pretējā gadījumā apturēt amerikāņu palīdzību Ukrainai, taču visai divdomīgi šai kontekstā izskatās šīs palīdzības iesaldēšana neilgi pirms minētās telefonsarunas. Palīdzības piešķīrumi tika atsākti 11. septembrī, un prezidents Tramps iesaldēšanu skaidrojis ar vēlmi pamudināt citas valstis aktīvāk palīdzēt Ukrainai. Savienoto Valstu prezidenta impīčmenta procedūras iemesls var būt ne vien tieši likumpārkāpumi, bet arī neētiska rīcība vai sava stāvokļa izmantošana personiskās interesēs. Rietumi un Baltkrievija – attiecību atkusnis. Apmēram pirms desmit gadiem Baltkrievija tika dēvēta par pēdējo Eiropas diktatūru, kuras attiecībās ar Rietumu demokrātijām valdīja pamatīgs sasalums. Kopš gadu tūkstošu mijas autoritārais Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko arvien acīmredzamāk cementēja savu varu ar nedemokrātiskiem līdzekļiem – krasām represijām pret opozīciju un varas resursu izmantošanu vēlēšanās. Pastāv aizdomas par vairākām režīma organizētām opozicionāru slepkavībām 1999. un 2000. gadā. Tas izraisīja Rietumu reakciju – arvien pastiprinātu sankciju ieviešanu, tai skaitā pret prezidentu Lukašenko un viņam pietuvināto personu loku. Baltkrievija atbildēja, cita starpā radikāli samazinot amerikāņu diplomātiskās pārstāvniecības lielumu Minskā. Tomēr pēdējie gadi iezīmējuši pretēju tendenci Baltkrievijas un Rietumu attiecībās. Lūzuma punkts bija Baltkrievijas norobežošanās no Krievijas agresijas pret Ukrainu – Krimas aneksijas neatzīšana un aktīva vidutājība noregulējuma meklējumos. Kā zināms, tieši Minskā tika pieņemta vienošanās noregulējumam Austrumukrainā, kas gan joprojām nav īstenota. 2015. gadā Baltkrievija atbrīvoja visus politieslodzītos, kopš tā laika tiek atzīmēta cilvēktiesību un preses brīvības situācijas uzlabošanās, lai gan šai ziņā Lukašenko režīms joprojām paliek attiecīgo reģistru zemās pozīcijās. Reaģējot uz to, Savienotās Valstis un Eiropas Savienība nedaudz mīkstinājušas sankcijas, savukārt Minska šī gada janvārī būtiski palielināja atļauto amerikāņu diplomātu skaitu valstī. Arī Eiropas Savienības oficiālās institūcijas atzīst nozīmīgu progresu dialogā ar Baltkrieviju, tai skaitā cilvēktiesību un brīvību ziņā. Brisele norāda uz aktīvu Minskas dalību Austrumu partnerības procesā un Eiropas Savienības atbalstu Baltkrievijas centieniem iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Tomēr Baltkrievijas starptautiskajā pozīcijā joprojām dominē ciešas saiknes ar Maskavu. Oficiāli joprojām ir spēkā 1999. gada līgums par Krievijas un Baltkrievijas konfederācijas izveidi, un pēdējos gados šai jautājumā vērojama nozīmīgāka ieinteresētība no Maskavas puses. Izskan versijas, ka šādas valsts izveide varētu būt iespēja Vladimiram Putinam palikt pie varas Kremlī arī pēc tam, kad 2024. gadā viņam būtu jāpamet Krievijas prezidenta postenis. Baltkrievijas parāds Krievijai ir 630 miljoni dolāru, un, lai to nomaksātu, Minska pašreiz mēģina aizņemties 600 miljonus no Ķīnas. Regulāru nervozitāti tuvākajās kaimiņvalstīs izraisa arī Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības, ciktāl potenciāla konflikta gadījumā tieši caur Baltkrieviju būtu sagaidāms Krievijas armijas trieciens, nolūkā iegūt sauszemes sakarus ar Kaļiņingradas apgabalu un izolēt Baltijas valstis.
Studijā notikumus pasaulē komentē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Premjers Džonsons vēlas apturēt Parlamenta darbību Jauns pavērsiens britu politikā iezīmējās vakar no rīta, kad trīs karalienes Elizabetes II slepenpadomnieki no Konservatīvās partijas ieradās majestātes Skotijas rezidencē Balmoralas pilī ar premjerministra Džonsona lūgumu izsludināt Lielbritānijas Parlamenta darbības pārtraukšanu ne vēlāk kā 12. septembrī uz vairāk nekā mēnesi – līdz 14. oktobrī paredzētajai Karalienes runai. Šī runa, kuru britu monarhs saka abu Parlamenta palātu kopīgā sanāksmē, iesāk jaunu Parlamenta sesiju un deklarē valdības programmu likumdošanas jomā. Runas autors ir valdība – monarham šai gadījumā piekrīt tikai formāla izsludinātāja loma. Tradicionāli pirms monarha runas Parlaments uz ilgāku vai īsāku laiku pārtrauc darbu, taču par šī pārtraukuma ilgumu lemj paši likumdevēji. Šajā gadījumā premjers Džonsons, izmantodams savas likumiskās tiesības, vēlas noteikt ļoti ilgu darbības pārtraukumu. Savu lēmumu valdības vadītājs motivē ar nepieciešamību sagatavot Parlamentu jaunajam likumdošanas ciklam pēc izstāšanās no Eiropas Savienības, taču vairums ir vienisprātis, ka tas darīts, lai mazinātu likumdevēju iespējas aizkavēt Breksitu, ja līdz izstāšanās datumam – 31. oktobrim – netiktu panākta jauna vienošanās. Kā zināms, Boriss Džonsons ir apņēmības pilns 31. oktobrī pamest savienību par katru cenu – arī bez vienošanās. Lielākās opozīcijas partijas – leiboristu – līderis Džeremijs Korbins jau nodēvējis šo Džonsona rīcību par demokrātijas nolaupīšanu, bet Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena sacīja, ka šādai rīcībai nav sakara ar demokrātiju, bet gan diktatūru. Vairākas politiķu grupas uzsākušas tiesvedības procedūras nolūkā apstrīdēt Džonsona lūgumu karalienei, taču šī iespēja šķiet apšaubāma, ciktāl karaliene jau paziņojusi, ka premjera lūgums tiks izpildīts, un britu likumdošana neparedz iespēju tiesas ceļā apstrīdēt šādus monarha rīkojumus. Šajā situācijā Parlamentam ir tika viena iespēja nepakļauties valdības nolemtajam: nobalsot par neuzticību Borisa Džonsona konservatīvo kabinetam. Tad vai nu divu nedēļu laikā tiktu apstiprināta jauna valdība, vai arī notiktu ārkārtas Parlamenta vēlēšanas. G7 samits Šī gada septiņu industriāli attīstītāko Rietumu demokrātiju līderu samits no 24. līdz 26. augustam notika Francijas Atlantijas piekrastes kūrortā Biaricā. Namatēvs, Francijas prezidents Emanuels Makrons, sanākšanas priekšvakarā pauda, ka šoreiz tā varētu noslēgties bez gala komunikē. Iemesls nepārprotami bija iepriekšējā gada pieredze, kad pēc samita Kvebekā Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no prezidenta lidmašīnas paziņoja, ka atsauc savu parakstu zem gala dokumenta. Beigu beigās samita deklarācija tomēr tapa – daži desmiti frāžu, kas pauž apņemšanos reorganizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, aktivizēt tā dēvēto Normandijas formātu, mēģinot risināt Krievijas un Ukrainas attiecību problēmas, neļaut Irānai iegūt kodolieročus, atbalstīt politisku risinājumu meklējumus iekšējam konfliktam Lībijā un aicinājumu izvairīties no vardarbības pret Honkongas masu protestu dalībniekiem. Īpašu samita uzmanību izpelnījās šogad nepieredzēti plašie ugunsgrēki Amazones baseina lietus mežos, kuru dzēšanai operatīvi tika piešķirti 20 miljoni dolāru. No Eiropas līderu puses izskanēja nepārprotami aizrādījumi Brazīlijas valdībai par tās bezatbildīgo vides politiku, uz ko klāt nebijušais prezidents Žairs Bolsunaru atbildēja ar personīgi aizskarošiem izteikumiem sociālajos tīklos prezidenta Makrona un viņa dzīvesbiedres virzienā. Kā auksta duša pārējiem Biaricas viesiem bija nākamā gada samita rīkotāja Donalda Trampa paziņojums, ka viņš grasoties ieaicināt viesos pirms pieciem gadiem no šī demokrātiju kluba izraidīto Krievijas līderi Vladimiru Putinu ar domu pakāpeniski atgriezt viņu G7 apritē. Kopumā jāsaka, ka Biarica ir apstiprinājusi bažas, kuras jau pirms sanākšanas pauda Eiropas Savienību šeit pārstāvējušais Eiropadomes prezidents Donalds Tusks – G7 līderu vidū vērojams politiskās vienprātības zudums, kas traucē rast risinājumus arvien sarežģītākajām globālajām problēmām. „Laikmeta beigu izjūta” – tā Biaricas notikumu raksturo izdevuma "The Guardian" apskatnieks Džulians Bordžers, salīdzinot šībrīža Eiropas līderus ar Vecās pasaules karaļnamu galvām Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Itālijas valdības krīze Četrpadsmit mēnešus ilgais Itālijas premjera, partijas „Pieczvaigžņu kustība” pārstāvja Džuzepes Kontes valdības cikls noslēdzās 20. augustā, kad savu atbalstu viņa kabinetam atsauca otra koalīcijas partija – labēji radikālā „Līga”. „Līgas” līdera Mateo Salvini nolūks bija visai nepārprotams – iniciēt ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kuras viņa partija, spriežot pēc reitingiem, varētu vairot savu ietekmi. Šis aprēķins gan izrādījies aplams, jo „Pieczvaigžņu kustība” operatīvi uzsāka sarunas par jaunas koalīcijas izveidi ar kreisi centrisko Demokrātisko partiju. Redzot šo attīstību, Salvini uzsāka politiskus manevrus, solot atjaunot koalīciju, ja Konti premjera amatā nomainītu „Pieczvaigžņu kustības” priekšsēdētājs Luidži di Maijo, taču pēdējais neizrādījās šādi uzpērkams. Tad nu „Līgas” vadonim šobrīd atliek vienīgi pravietot, ka itāliešu tauta celšoties sodīt savus principus nodevušo „Pieczvaigžņu kustību” un demokrātus, kuri raujoties pie varas „pret tautas gribu”. Te gan jāpiebilst, ka „Līgas” frakcija parlamentā nav neko daudz lielāka kā Demokrātiskajai partijai. Demokrātiem, kas pārstāv klasiski sociāldemokrātisko ievirzi, ir diezgan daudz saskares punktu ar „Pieczvaigžņu kustību” vides aizsardzības jautājumos, un arī partiju sociālās programmas varētu būt salāgojamas. Vakar abas partijas vienojās par koalīcijas izveidi un šodien savu mandātu Džuzepes Kontes otrās valdības veidošanai deva arī Itālijas prezidents Serdžio Matarella. Jāpiebilst, ka jauno valdību gaida nopietns pārbaudījums, apstiprinot nākamā gada budžetu, kuru Eiropas Savienība vēlas redzēt sabalansētāku nekā līdz šim.
Vasara daudziem droši vien ir mīļākais gadalaiks, jo tas bieži ir arī atvaļinājuma laiks. To tad ar nepacietību gaidām, lai atpūstos no darba, izgulētos, veltītu laiku ģimenei un hobijiem. Taču atvaļinājumiem ir vēl kāds būtisks ieguvums. Nule kā Sirakūzu Universitātē veiktais pētījums apliecina – atvaļinājumam ir pozitīva ietekme uz sirds veselību. Kā tad atvaļinājums ietekmē sirdi, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta kardiologs Latvijas Universitātes profesors Andrejs Ērglis. "Atvaļinājumam jābūt, pētnieki vērš uzmanību, ka 80% no aptaujātajiem varētu izņemt pilno atvaļinājumu, bet viņi to nedara. Tas ir tas, ko mēs dzīvē darām. Bet tas nav īsti pareizi," vērtē Andrejs Ērglis. "Atvaļinājums būtu vajadzīgs, lai atslogotu nervu sistēmu, paskatītos uz dzīvi atšķirīgi, nekā pati atpūšanās. Ārkārtīgi svarīga lieta ir miegs, lai arī nevar izgulēt uz priekšu un atpakaļ, bet atvaļinājuma laikā tomēr var vairāk atpūsties," turpina Ērglis. "Ja atvaļinājumā truli sēdēs uz dīvāna, varbūt vēl vairāk skādi var nodarīt. Ja atvaļinājumu izmantojam nervu sistēmas atpūtināšanai, galvas atpūtināšanai, tas parasti ir labāk, kad cilvēki ar kaut ko ir nodarbināti." Divas brīvdienas nedēļas nogalē ieviesa no 19.gadsimta vidus Nu jau gluži pašsaprotami, ka nedēļa ir divas brīvdienas un ik pa laikam arī svētku dienas. Taču kā mēs līdz tam esam nonākuši, par to stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Raimonds Cerūzis. Šādas pieejas pirmsākumi jāmeklē Lielbritānijā, šajā valstī divas brīvas dienas nedēļas nogalē parādījās 19. gadsimta vidū, kad uzņēmēji sāka piešķirt brīvdienas saviem strādniekiem, ASV divas brīvas dienas nedēļas nogalē parādījās 20.gadsimta 20.gados, bet Latvijā – tikai 1967. gadā. Pats jēdziens „nedēļas nogale” preses izdevumos un ļaužu sarunās parādījās tajā pašā Lielbritānijā 19.gadsimta 80.-90. gados un pakāpeniski arī citas valstis šādas divas brīvas dienas ieviesa saviem darbiniekiem. ASV 20.gadsimta sākumā autobūvnieks un uzņēmējs Henrijs Fords bija pirmais, kurš ieviesa gan brīvu svētdienu, gan daļu no sestdienas. Lai arī šobrīd visā pasaulē ir noteiktas divas brīvas dienas, piemēram, daudzās islāma ticīgo valstīs tās ir piektdiena un sestdiena, tomēr aizvien vēl ir daudz un dažādas profesijas un darba vietas, kur šo noteikto kārtību ir visai grūti ievērot.
Arvien pieaug spriedze starp Savienotajām valstīm un Irānu. ASV uz Persijas līča reģionu nosūtījušas papildus karavīrus, vainojot Irānu Japānai un Norvēģijai piederošu tankkuģu spridzināšanā. Vai tiešām Persijas līcī var uzliesmot bruņots konflikts. Ar milzīgām protesta akcijām pasaules uzmanību ir pievērsusi Honkonga. Pagājušās nedēļas nogalē ielās izgāja divi miljoni cilvēku, lai protestētu pret projektu ļaut Ķīnai izdot aizdomās turamos. Kāpēc tas raisījis tādus protestus un ko mēs vispār zinām par Honkongā valdošo noskaņojumu. 21.jūnijā Baltkrievijā ierodas Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs, lai runātu par Krievijas un Baltkrievijas padziļinātu integrāciju. Kādas ir ieceres atdzīvināt nīkuļojošo ideju par savienotas Krievijas un Baltkrievijas valsts izveidi, par ko abas puses ar līgumu vienojās jau pirms 20 gadiem. Notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Rīgas Stradiņa universitātes studente Sintija Bērziņa. Saspīlējums Omānas līcī 13. jūnijā Omānas līcī, uz dienvidiem no Hormuza šauruma, ar sprādzieniem tika bojāti divi tankkuģi, kas pieder norvēģu un japāņu kuģniecības kompānijām un kuģo ar Māršala salu un Panamas karogiem. Sprādziena rezultātā nelielas traumas guva viens japāņu kompānijai piederošā tankera apkalpes loceklis, taču abi kuģi palika uz ūdens un tika nogādāti Apvienoto Arābu Emirātu ostās. Pēc visa spriežot, tas bijis profesionāli plānots un īstenots uzbrukums, kurā izmantotas kuģu korpusiem piestiprinātas mīnas. Spridzekļu jauda un novietojums izvēlēts tā, lai kuģi tiktu bojāti, bet netiktu nogremdēti, tā radot cilvēku upurus un plašu vides piesārņojumu. Tas vedina domāt, ka operāciju īstenojuši profesionāli militāristi. Savienoto Valstu administrācija valsts sekretāra Maika Pompeo personā nekavējās vainot notikušajā Irānu, kā pierādījumus izplatot no lidmašīnas uzņemtas fotogrāfijas un video, kuros redzams, kā vienam no tankeriem pietuvojies ātrgaitas kuteris un uz tā klāja esošie ļaudis glābšanas vestēs veic kādas manipulācijas. Kā apgalvo ASV pārstāvji, tie ir Irānas Revolucionārās gvardes speciālo uzdevumu vienības karavīri, kuri noņem no tankkuģa sāniem tur piestiprinātu, bet neeksplodējušu spridzekli. Savienoto Valstu tūlītējā reakcija bija savu militāro spēku palielināšana reģionā ar vēl tūkstoti karavīru – papildus tiem 1500, kuri turp tika nosūtīti jau maijā, kad līdzīgu uzbrukumu piedzīvoja četri tankeri Apvienoto Arābu Emirātu teritoriālajos ūdeņos. Tikām Irāna noliegusi jebkādu saistību ar šo uzbrukumu, tomēr grūti iedomāties citu reģiona valsti, kurai būtu gan iespējas, gan motīvs tā īstenošanai. Protesti Honkongā 1997. gadā Honkonga no britu aizjūras īpašuma kļuva par Ķīnas Tautas Republikas īpašo administratīvo rajonu ar savu neatkarīgu likumdošanu, tiesu varu, Pekinai tieši nepakļautām pārvaldes institūcijām, savu valūtu un no pārējās Ķīnas atšķirīgu ekonomisko sistēmu. Kopš šīs valstiskā statusa maiņas Honkongā vairākkārt notikuši plaši un ilgstoši protesti, kuru iemesls lielāko tiesu bijuši Pekinas mēģinājumi pakļaut autonomo teritoriju ciešākai kontrolei un mainīt tajā pastāvošo tiesisko kārtību. Šāds motīvs izraisījis arī protestus, kuri sākās aprīļa beigās un ir izvērtušies par plašākajiem Honkongas vēsturē. Iemesls ir Honkongas Likumdošanas padomes – autonomijas parlamenta – virzītais likumprojekts, kas paredz iespēju izdot Ķīnai Honkongā arestētas personas. Likumprojekta iniciatori uzsver, ka tas domāts, lai izraidītu uz Ķīnu autonomijā nelegāli ieceļojušos, taču projekta pretinieki uzskata, ka likums ļaus izdot totalitārās varas tiesāšanai tās pretiniekus, kuri līdz šim Honkongā varēja justies salīdzinoši droši. 9. jūnijā protesta gājienā pret likuma pieņemšanu izgāja vismaz miljons honkongiešu. Kad vēlā vakarā autonomijas administrācija paziņoja, ka likumprojekta virzība netiks apturēta, ielās vēl palikušie demonstranti sāka jaukt policijas barjeras, apmētāt ar to konstrukcijām un citiem priekšmetiem policistus, kuri atbildēja ar stekiem un piparu gāzi. Sekoja masveidīgi protesti 12. jūnijā, kad policija atkal laida darbā stekus un asaru gāzi, vietām arī gumijas lodes. Galu galā 15. jūnijā Honkongas īpašā administratīvā rajona augstākā amatpersona, administratīvā sekretāre Kerija Lema paziņoja, ka likumprojekta izskatīšana tiek atlikta. Tā ir pirmā varas piekāpšanās Honkongā kopš daudziem gadiem, taču protestētāji jau prasa daudz vairāk – pilnīgu likumprojekta atsaukšanu, sekretāres Lemas atkāpšanos un apsūdzību atcelšanu protestos iesaistītajiem. Sociālajos tīklos tiek izplatīti aicinājumi iziet jaunās protesta akcijās piektdien, un pastāv bažas par vardarbības eskalāciju starp protestētājiem un policiju. Krievijas un Baltkrievijas integrācijas projekts 21. jūnijā Baltkrieviju apmeklēs Krievijas Federācijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš ar savu baltkrievu kolēģi Sergeju Rumasu apspriedīs abu valstu „padziļinātās integrācijas” turpmāko virzību. Oficiāli šis integrācijas projekts tiek dēvēts par „Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidi”, un attiecīgais līgums tika parakstīts vēl 1999. gadā. Tas paredz pakāpenisku vienotas politiskās, ekonomiskās, militārās, tiesiskās un humanitārās telpas izveidi, ar tādiem vienotas valsts atribūtiem kā augstākie likumdevējas un izpildvaras orgāni, valūta, valsts simbolika. Tomēr pagājušajos 20 gados reālā integrācija notikusi vien dažās darbības sfērās: robežapsardzībā, muitā, hidrometeoroloģijas un vides piesārņojuma kontrolē, tarifu un produktu kvalitātes kontrolē; ir izveidota kopīga televīzijas un radioraidījumu organizācija. Kopumā process svārstījies starp periodisku idejas aktualizāciju no vienas vai otras puses un idejas nomiršanu dabīgā nāvē. 21. jūnija sarunās pamatā tikšot skarti ekonomiskās integrācijas, tai skaitā kurināmā un enerģētikas un lauksaimniecības jautājumi. Pagājušā gada nogalē, kad parādījās informācija par plānoto tikšanos, Krievijas medijos izskanēja pieņēmumi par izšķirošu progresu virzībā uz federālas vai vismaz konfederālas valsts izveidi. Tomēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vairākkārt kopš tā laika izteicies pretēji. 5. jūnijā, atbildot uz blogera Jegora Ļebjadoka iesniegumu, Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācija paziņojusi, ka Baltkrievijas puse sarunās vadīsies no savas valsts interesēm un „neapšaubāmas suverenitātes saglabāšanas”.
Jau naktī uz piektdienu sāksies NBA finālsērija. Iemesls satikties Ģenerālim Valdim Valteram un Bukmeikeram Arvīdam Rasam, kurus Jānis Celmiņš iztaujāja par sekojošiem tematiem: – Aizvadītie pusfināli; – Fināla prognozes; – “Play-off” MVP prognozes; – Vai “Warriors” bez Durenta un Kazinsa ir labāka? – Brīvo aģentu tirgus: Kur spēlēs Deiviss, Lenards, Īrvings un Durents?
Neonikotonoīdi, kas tiek plaši lietoti lauksaimniecībā, lai apkarotu sējumus bendējošos kukaiņus, nodara ievērojamu kaitējumu bišu saimēm. Lai gan vairāku šādu pesticīdu lietošana šobrīd Eiropas Savienībā ir aizliegta, tomēr situācija ir tālu no ideālās. Vai ir risinājumi, kas apmierinātu biškopjus un citus lauksaimniekus, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Zemkopības ministrijas padotībā esošā Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Aizsardzības departamenta vadītājs Vents Ezers, Latvijas Biškopības biedrības konsultante veterinārārste Ineta Eglīte un Latvijas Biškopības biedrības konsultants pētnieks Valters Brusbārdis. "Pārziemošana bitēm ir kritisks laiks, bet mūsu apstākļos ar to būtu jātiek galā. Iemesls, kāpēc bites, par kurām domāja, ka tās pārziemos, tomēr nepārziemo, ir dažādi. Vainīgi var būt arī lauksaimniecības pesticīdi, daba vairs nav tāda, kā agrāk, dabīgo pļavu paliek arvien mazāk," skaidro Ineta Eglīte. Eglīte atzīst, ka Latvijā vēl jau ir labi apstākļi bitēm, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur ir attīstīta intensīvā lauksaimniecībā. VAAD katru veic pārbaudes saimniecībās. Tās izvēlas pēc riska kritērijiem, pēc kultūraugiem, kas tiek audzēti. "Runājot par bitēm sūdzību skaits pēdējos gados ir neliels, tās ir pāris sūdzības gadā, iemesli, kādēļ sazinās, ka tiek smidzināts, bet nevis, ka nodarīts kaitējums bišu saimēm," norāda Vents Ezers. Ir pierādīts, ja neonikotonoīdus smidzina uz lauka, bites aiziet bojā. Sarežģītāk ir pierādīt, ko nodara sēklu kodināšana. Ir skaidrs, ka augos, kas izauguši no kodinātām sēklām, neonikotonoīdi ir palikuši. Bites bojā neaiziet, bet viņu dzīves kvalitāti šādas atliekvielas augos ietekmē. Lauksaimniecībā lieto nezaļu iznīdēšanai herbicīdus, sēņu slimību apkarošanai - fungicīdus un kukaiņu apkarošanai insekticīdus. Neonikotonoīdu lieto kukaiņu apkarošanai. Tie ir sistēmas iedarbības pesticīdi, kas nav daudz jāsmidzina vai kodinot sēklu augs ir pasargāts. Raidījums tapis ar Eiropas Savienības un Eiropas Parlamenta atbalstu.
Vairums no mums jau ikdienā lieto vismaz vienu robotizētu ierīci. Tās mazgā mūsu vietā veļu, tīra grīdas, sniedz konsultācijas par televīzijas vai mobilo sakaru jautājumiem un palīdz iztulkot garu tekstu sekundes laikā. Bez robotiem mūsu dzīve vairs nav iedomājama, taču, attīstoties šai nozarei, aktuāls kļūst jautājums par ētiskas dabas problēmām, ko var radīt roboti un mākslīgais intelekts. Ko atbildēt robotam, kurš izsaka tev draudus un kurš uzņemsies atbildību par pašbraucošu auto, kas izraisījies avāriju – īpašnieks vai ražotājs? Robotikas nozarei attīstoties, aizvien aktuālāki kļūst ētiski jautājumi – kā risināsim šīs un citas problēmas, kuras šodien šķiet vēl tāla nākotne, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Rīgas Tehniskās Universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras profesors Agris Ņikitenko un Latvijas Universitātes profesors, datorzinātņu doktors Leo Seļāvo. "Tildes" radītā mašīntulkošanas programma pārspēj “Microsoft” un “Google” veikumu Valoda pārvērsta matemātiskos terminos – tā varētu dēvēt jauno mašīntulkošanas tehnoloģiju, ko ir izstrādājusi mūsu zintnieku komanda. Šī programma ir datorzinātnieku, tulku un valodnieku kopīgais sasniegums un šī tehnoloģija pārspējusi pat tādu gigantu kā “Microsoft” un “Google” veikumu. Kā šī programma darbojas un cik lielu vārdu apjomu ir jāapstrādā datoram, lai tas momentā spētu iztulkot iedoto tekstu, stāsta uzņēmuma “Tildes” tulkošanas tehnoloģiju biroja vadošais pētnieks Mārcis Pinnis. Pinnis skaidro jauno neironu mašīntulkošanas tehnoloģiju. Ko tad īsti nozīmē neironu tīkli? Neironu tīkli ir mākslīgā intelekta tehnoloģija, kas izstrādāta pēc analoģijas ar cilvēka smadzeņu neironiem. “Tildes” veidotais neironu mašīntulks labāk nekā citas tehnoloģijas uztver teikuma kontekstu, nodrošinot plūstošāku un kvalitatīvāku tulkojumu. “Tilde” ir pirmais uzņēmums pasaulē, kas neironu tīklus izmantojis mazo valodu mašīntulkošanā. „Ja kāds man prasītu, kas ir neironu tīkls, es atbildētu, ka tas ir liels matemātisks modelis. Jo cilvēkiem ir grūti iztēloties, kā vārdus var iespiest matemātiskā modelī,” saka Mārcis Pinnis. Iemesls, kāpēc šī tulkošanas programma tika ierindota starp pagājušā gada ievērojamiem sasniegumiem zinātnē, bija uzvaras starptautiskās mašīntulkošanas sacensībās, pateicoties „Tildes” izstrādātai igauņu-angļu mašīntulkošanas sistēmai. Mūsu eksperti parādīja, ka mūsu mašīntulkošanas sistēmas ir būtiski pārākas pār visiem konkurentiem.
Latvijas Universitātes pētnieki sadarbībā ar kolēģiem no Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra un Rīgas Tehnisko universitātes cilvēka šūnās atraduši neparastu DNS formu ar neparastu iepakojumu un genoma apkalpošanas funkciju. Pētījums palīdz izprast vēža šūnu attīstības procesu un piemeklēt terapijas konkrētu vēžu formu ārstēšanai. Atklājums ir atzīts par vienu no ievērojamākajiem aizvadītā gada zinātnes sasniegumiem. Lai arī par DNS – mūsu ģenētiskās informācijas turētāju - šķietami zinām daudz, izrādās – pārsteidzoši atklājumi notiek aizvien arī šodien. Raidījumā Zināmais nezināmajā ar atklājumu iepazīstina Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece Jekaterina Ērenpreisa, Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta vadošais pētnieks Tālivaldis Freivalds un un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētais profesors Tūrs Selga. Āda pati dziedē savas brūces Āda kā savu brūču dziedinātāja – šādu pētījumu veic Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pārstāvji un šo pētījumu, kura nosaukums ir “Perifērās inervācijas loma ādas brūču dzīšanas procesā”, Latvijas Zinātņu akadēmija nosaukusi kā vienu ievērojamākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē 2018. gadā. Par pētījumu ādas brūču dzīšanā stāsta LU Medicīnas fakultātes profesore Una Riekstiņa. Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Una Riekstiņa pati ietērpjas halātā, cepurē un cimdos un arī žurnālistei izsniedz šādu komplektu pirms ejam cauri trim telpām, kur visur redzami uzraksti „Aizvērt durvis”. Esam nonākuši šūnu laboratorijā pie tāda kā neliela ledusskapja ar biezām durvīm – tas ir šūnu inkubators, kur konstantā temperatūrā un mitrumā plakanās pudelēs plauktos tiek audzētas šūnu kultūras, gan nieru gan ādas, gan nervu, šūnas. Šajā mikroorganismu „bērnudārzā” Una Riekstiņa un viņas kolēģi kā gādīgi vecāki šūnas baro, uzmana viņu stāvokli un, protams, pēta un eksperimentē ar tām. Iemesls, kāpēc esam šeit, pētījums, kas jau ir ildzis desmit gadus un 2018. gadā ierindots kā viens no ievērojamākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē, proti, Unas Riekstiņas komanda ir izpētījusi, kā nervu šūnas piedalās ādas brūču sadzīšanas procesā.
Ātrā medicīniskā palīdzība ir tā, uz kuru ceram gadījumos, kad situācija kļūst gaužām slikta. Šajās dienās daudzus satraukušas ziņas, ka ātrie var atteikties ierasties, izvērtējot situāciju pa telefonu. Iemesls tam ir mediķu un brigāžu trūkums. Izsludinātā ārkārtas situācija Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā liek meklēt risinājumus. Kādi tie vispār ir, un cik lielā mērā tie ir ilgtermiņa? Par krīzi ātrajos un medicīnā kopumā runājam Krustpunktā. Studijā: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Latvijas ārstu biedrības viceprezidents Māris Pļaviņš, tiesībsargs Juris Jansons un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas jaunais vadītājs Andris Skride.
Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši? Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi. "Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts. Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā. Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.
Raidījuma Septiņas dienas Eiropā fokusā Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā: pētīsim to, kas britus gaida nākotnē pēc pēdējā gada šķēpu laušanas par un ap “Brexit”, savukārt, studijā saruna par referenduma iznākumu, tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni un turpmākām ES un Lielbritānijas attiecībām. Kā arī to, kā finanšu tirgi reaģējuši uz šādām ilgstošām svārstībām un neziņu. Studijā: Latvijas Universita'tes asociētais profesors, domnīcas "Certus" pētnieks Daunis Auers, "SEB Bankas" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Pa tālruni sazināmies ar Ilzi Kalvi Lielbritānijā. Vēl raidījumā pievērsīsimies bēgļu krīzei: pagājušajā nedēļā ANO paziņoja, ka bēgļu skaits pasaulē pārsniedzis 65 miljonus cilvēkus. Meklēsim atbildi uz jautājumu, kā šādā situācijā jārīkojas Eiropai. Lielbritānijas referenduma rezultāti: zaudējumi un ieguvumi Bezprecedenta gadījums, kas iespējams paraus vaļā populistu un eiroskeptiķu pandoras lādi, tā varētu raksturot Apvienotās Karalistes balsojumu pret palikšanu Eiropas Savienībā. Lai cik pievilcīgi būtu argumenti, kurus parasti min tie, kas visās problēmās vaino Eiropas Savienību un Briseles tehnokrātus, realitātē neskaidrība un šoks izraisa lielākus zaudējumus. Piemēram, sekojot ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no ES, mārciņa jau ir zaudējusi vairāk nekā iepriekšējās finanšu krīzēs kopā. Daži aprēķini liecina, ka britu ekonomika ar vienu „nē” referendumu ir zaudējusi tik daudz naudas, cik vairākos gados būtu iemaksājusi Eiropas Savienības budžetā. Papildus ekonomiskajām bažām, Lielbritānijā ir izveidojusies iekšpolitiskā krīze, kas apdraud visas Apvienotās Karalistes nākotni. Kā sociālajos tīklos jokoja simtiem lietotāju, iepazīstieties, Jūsu jaunais premjerministrs ir jocīgais Boriss Džonsons, kurš jau paziņojis, ka referendums nebūt nenozīmē muguras pagriešanu Eiropai. „Šis referendums nenozīmē, ka Apvienotā Karaliste būs mazāk vienota vai mazāk eiropeiska. Es vēlos uzrunāt miljoniem cilvēku, kuri nepiedalījās referendumā vai arī balsoja par palikšanu ES, īpaši jau jauniešus. Šis balsojums nenozīmē, ka mēs kļūsim izolēti vai ka mēs sagrausim visus tiltus ar Eiropu. Esmu pārliecināts, ka mēs nevaram pagriezt muguras pret Eiropu. Mūsu bērni un mūsu mazbērni tāpat varēs izbaudīt brīvu pārvietošanos, izkopt dažādu kultūru izpratni, visu to, kas mūs padara par daļu no eiropeiskās identitātes,” atzīst Boriss Džonsons. Šā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons jau paziņojis, ka atkāpsies no amata rudenī, lai dotu pienācīgi ilgu laiku jaunajai valdībai sagatavoties grūtajam darbam, izstāties no ES. Lielā mērā jukas ir sākušās ne tikai partiju vadītāju līmenī, bet arī Apvienotās Karalistes sastāvā. Leiboristi pieprasījuši sava līdera Džeremija Korbina atkāpšanos, kamēr pats Korbins uzskata, ka viņš varētu turpināt vadīt partiju. Savukārt ierastie Apvienotās Karalistes nemiera cēlāji skoti un ziemeļīri jau paziņojuši, ka vēlētos runāt ar ES par savu valstu palikšanu blokā. Kamēr Ziemeļīrijas vadība paudusi gatavību rosināt balsojumu par pievienošanos Īrijai, Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena paziņojusi, ka skoti varētu atkārtot pirms diviem notikušo neatkarības referendumu. Iemesls tam ir „Brexit” balsojuma dati, kas apliecina, ka vairāk nekā 60% skotu iestājās pret aiziešanu no ES.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par iemesliem kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Bet organizācijas “Al Kaida” Sīrijas filiāles vadonis Al Jolani sociālos medijos nesen pārmetis Putinam iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, sakot: "Šis karš liks Krievijai aizmirst tās šausmas, ar kurām agrāk saskārās Afganistānā." Vai tiešām Sīrija draud Krievijai izvērsties par līdzīgu neveiksmi kā Afganistāna Padomju Savienībai pagājušā gadsimta 80. gados? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas loceklis un Afganistānas pārzinātājs Atis Lejiņš. Krievijas intereses Sīrijā Krievijas uzlidojumi Sīrijai šokēja lielu daļu Eiropas, ASV un, protams, arī pierobežā esošo Baltijas valstu iedzīvotājus. Starptautiskās politikas pētnieki noteikti pasmīnētu, sakot, ka Krievija dara to pašu, ko ilgus gadus darīja ASV, bet galvenais jautājums, kas satrauc, kāpēc Krievija nolēmusi veikt aviouzlidojumus Sīrijā esošajiem spēkiem. Motivācija mēdz būt dažāda, daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka Krievija vēlas novērst uzmanību no Ukrainas, citi atkal uzskata, ka tam iemesls ir iekšpolitiskā nepieciešamība parādīt, ka Krievija atkal ir lielvara. Kopš PSRS sabrukuma Krievija vēl nekad nebija izmantojusi savu militāro klātbūtni ārvalstīs. Tāpēc šādas operācijas Sīrijā varētu tiešām liecināt, ka Krievijas spēki ir moderni un pasaules līmenī. Sīrija šobrīd ir valsts, kurā karo „pasaules smagsvari”. Skaidrs, ka Sīrijas pilsoņu karš nav tikai un vienīgi Sīrijas iekšpolitiskā lieta. Prezidenta Bašara al Asada oponentus uztur un bruņo Saūda Arābija, aiz kuras stāv tās partnere ASV. Tikmēr Asada režīmam talkā iet Irāna un Krievija, ierastas ASV pretinieces. Krievijas Islāma komitejas vadītājs Geidars Džemals uzskata, ka karš, kurā ielīdusi ir Krievijas vadība, nav saistāms ar vērtībām un mērķiem. Viņš uzskata, ka nevis Krievija karo Sīrijā, bet to dara Krievijas prezidents un viņam pietuvinātās personas. Iemesls tam ir resursi un mērķis tos pārdalīt par labu savām interesēm. Krievijai, no politiskās vadības skatu punkta, nav nekādu ideoloģisku mērķu. Krievija nedomā augstāk, kā tikai par materiālo cilvēka dabu. „Putina grupējumam nekādu citu mērķu, kā tikai nauda, nav. Tā ir cīņa par naudu, ar resursu koncentrēšanu savās rokās jeb kā mēdz teikt, tas ir fiziskā ķermeņa arguments. Un viņiem nav citu mērķu, kā tikai apmierināt fiziskās vēlmes. Tāpēc arī valstij kopumā nav nekādu augstāku mērķu. Tā vienkārši tirgo izejvielas jeb jēlnaftu. Kas šo stāstu sarežģī, Krievijas vara nav starptautiska vara. Piemēram Lielbritānija tāda ir, jo realizē savu politiku caur bijušajām kolonijām, Francija tāpat, ASV saņem ietekmi un labumu caur globālo dolāra valūtas lietojumu. Putins ar saviem cilvēkiem, resursus saņem tikai no naftas un no Krievijas pilsoņu nodokļiem. Viņiem nav veidu kā paņemt resursus no Kazahstānas vai Lukašenko pārvaldītās Baltkrievijas,” vērtē Geidars Džamals. Baltijai Krievijas karaspēka līdzdalība Sīrijā nozīmē bažas, ka kādreiz tas varētu tikt vērsts pret mums, kamēr ASV karaspēka uzturēšanās Irākā vai Afganistānā tādus draudus nekad neradīja. Vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Andris Sprūds spēj iztēloties, ko viņš teiktu Vladimiram Putinam, ja būtu viņa ārpolitikas padomnieks. Kāds būtu izdevīgums apsvērt manevrus Sīrijā? "Ja būtu jādod padoms Putinam, kas noteikti nebūtu viegli, jautājums būtu par to gala spēli, ko Putins un šī brīža Krievijas vadība cenšas sasniegt. Noteikti kāds norādītu uz riskiem, ka klāt esot Sīrijā, nav jau zināms, kā šis purvs beigsies un vai iestigšana tajā nenozīmē „sejas zaudēšanu”. Bet Krievijas gadījumā ir pamats teikt, ka ir risks neuzņemties risku. Putins parāda, ka ir spējīgs spēlēt uz vairākiem šaha galdiņiem vienlaikus. Klāt esot šajā reģionā, viņš spēj veidot dienaskārtību dažādos jautājumos, gan politiskos, kas attiecas uz reģionu, gan globālos, kas attiecas uz imidža jautājumiem – kuras valstis vispār spēj rīkoties un Krievija šobrīd to cenšas demonstrēt, gan arī kaut vai tas, ka šajā reģionā veidojas naftas cenas," analizē Sprūds. Rubrikā Viedokļi. Nīderlandes izmeklētāji paziņojuši, ka “Malaysian Airlines” reisa MH17 pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas pagājušajā gadā notrieca Krievijā ražota "Buk" raķete. Tomēr Krievija aizvien mēģina apstrīdēt secinājumus un nomelnot Nīderlandes izmeklētājus. Nīderlandes starptautiskās izmeklēšanas grupas gala ziņojums par “Malaysian Airlines” pasažieru lidmašīnas notriekšanu nav atbildējis uz galveno jautājumu – kas pie tā bija vainojams. Kaut arī starptautiskie izmeklētāji nav precīzi noteikuši vietu, no kuras raķete tika izšauta, kartē, kas tika parādīta žurnālistiem, skaidri iezīmēts apvidus Doņeckas reģionā, kas atradās prokrievisko kaujinieku kontrolē. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pārliecināts – nemiernieki vieni ar šādu ierīci nebūtu spējuši rīkoties, tādēļ viņaprāt - separātistiem palīdzējušas Krievijas militārpersonas.„Ir pilnīgi skaidrs, ka piedzērušies separātisti nezina kā vadīt BUK sistēmas. Tas nozīmē, ka šīs sistēmas tikai un vienīgi vadīja profesionālas Krievijas militārpersonas” Tieši nepasakot, ka lidmašīnas avārijā ir vainojama Krievija - visticamāk, nekāda vienprātība par lidmašīnas avārijas apstākļiem tā arī netiks panākta, lai gan pagājušajā nedēļā publiskotais Nīderlandes ziņojums ir līdz šim visnopietnākais un laikietilpīgākais pētījums par lidmašīnas avārijas iemesliem.
1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš. Pirmais lielais militārais konflikts, ko pirms 2. Pasaules kara sauca par dižo karu. Šī kara ietekmē neatkarību ieguva vairākas valstis, tostarp Latvija. Bet Lāčplēša dienu, svinēt sāka tikai pēc gada. Pirmais pasaules karš bija kas nepieredzēts. Politiskais zemteksts Eiropā liecināja, ka agri vai vēlu Eiropas valstis iesaistīsies lielā karā, jo iemeslus tam meklēja teju atklāti. Pulvera mucu 1914. gadā aizdedzināja Gavrila Princips, kad raidīja nāvējošos šāvienus Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda virzienā. Šis uzbrukums, protams, bija tikai formāls iemesls, lai izraisītu plašāku karu. Iemesls 1. Pasaules karam bija Vācijas hegemonija. 19. gadsimtā šī spēcīgā Eiropas valsts ieguva savu nedalīto ietekmi, bet izrādījās, ka ar to bija par maz. Vācu precēm nebija pietiekami lielu noieta tirgu, jo valsts bija nokavējusi kolonizācijas laikmeta labākos gadus. Tāpēc bija nepieciešama izplešanās, lai vācu tautai būtu iespējas attīstīties. Vācijas impērijas blokam pievienojās Austroungārija, kura bija visnemierīgākā valsts Eiropā. Tā apvienoja tik daudz dažādu tautu un minoritāšu, ka Balkānu valstis vien varēja izraisīt Eiropas karu. Krievijas impērija uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt slāvu tiesības Balkānos, ko atbalstīja Serbija. Tikmēr brūkošā Osmaņu impērija izmisīgi centās atrast izdzīvošanas ceļu. To sabrukšanas posmā bija gatavi sadalīt visi. Francija, Lielbritānija un Krievija bija tās, kuras nolēma radīt savienību pret Vāciju un Austroungāriju. 1. Pasaules karš ar to īpašs, ka savu galu tajā dabūja uzreiz četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas. 1918. gada 11. novembrī pulksten 5:12 no rīta, Vācijas delegācija, maršala Foša dzelzceļa vagonā, parakstīja kapitulācijas aktu. Pēc sešām stundām tas stājās spēkā un par godu kara beigām tika izšauta 101 lielgabala zalve, kas simbolizēja pēdējos šāvienus lielajā karā. Šis bruņotais konflikts pavēra ceļu vairākām valstīm uz savu brīvību. Sabruka Austroungārija, Osmaņu impērija, brīvību ieguva arī Baltijas valstis. Taču Lāčplēša diena, kuru svin 11. novembrī, ir saistāma ar 1919. gadu. Pirmais pasaules karš pārsteidza pašu Krievijas impēriju. Ja cars sākotnēji nebija noraizējies par savu stāvokli, tad 1917. gada revolūcijā viņa vietā jau nāca boļševiki. Vācu karaspēka daļas, kas palika Baltijā pēc kara beigām, negribēja pieļaut atsevišķu valstiņu izveidošanos. Tāpēc arī Latvijai neatkarība 1918. gadā nebūt vēl nenozīmēja mierīgu dzīvi. Vācieši centās mazināt lielinieku armijas interesi atgūt vecās impērijas sastāvā Latviju un citas Baltijas valstis, bet apvienotajam vācu un krievu karaspēkam Pāvela Bermonta vadībā, negribējās pieļaut komunistu ienākšanu savā ietekmes zonā. Visu šo interešu vidū Latvija kā neatkarīga valsts šķita drauds visām karojošajām pusēm. 1919. gads aizritēja cīņās par Latvijas teritoriju, līdz oktobrī Bermonta spēki pienāca pie Rīgas. Sākās cīņa par galvaspilsētu un jaundibinātās Latvijas valdībai bija skaidrs - cīņas būs grūtas, jo izšķirošas. Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. 11. novembrī, gadu pēc 1. Pasaules kara beigām, Lāčplēša dienā godinām visus, kas piedalījās savas valsts brīvības kaldināšanā. Tā nav pateicība tikai karavīriem vai komandieriem, tā ir arī pateicība politiķiem, ierēdņiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem. Brīvprātīgajiem un armijas virsniekiem, veciem un jauniem. Visiem, kas, spītējot bailēm un briesmām, nostājās par savu valsti. Tik nozīmīgi arī Latvijai ir izšķiroši divi gadi, kurus vieno 11. novembris.