Podcasts about iemesls

Kamēr skaidrības, kas tālāk notiks Tuvajos Austrumos, sākam ar ziņu apkopojumu no turienes. ASV prezidents Donalds Tramps turpina runāt par drīzām karadarbības beigām, tajā pašā laikā draudot īstenot Irānā sauszemes operācijas. Pašās Savienotajās Valstīs viņa politika kļūst arvien nepopulārāka. Ungārijā jau pēc divām nedēļām būs parlamenta vēlēšanas. Spriedze ar partneriem Eiropas Savienībā pieaug, un Briselē neslēpj, ka Viktora Orbāna atkārtotas ievēlēšanas gadījumā meklēs risinājumus, kā mazināt viņa destruktīvās rīcības ietekmi uz kopējo Eiropas politiku. Spriedze pieaug arī Čehijā, kur daļā sabiedrības vairojas neapmierinātība ar Andreja Babiša vadītās valdības darbu. Nedēļas nogalē Prāgas ielās izgāja simtiem tūkstoši protestētāju. Aktualitātes komentē vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra un portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns. Kamēr karalis karā… Irānas kara ratiem ieripojot otrajā mēnesī, konflikta iespējamais fināls joprojām paliek sprādzienu dūmos tīts. Savienoto Valstu un Izraēlas aviācija kopš karadarbības sākuma esot veikusi pavisam 11000 triecienu pa Irānas teritoriju, šobrīd aktuālākie mērķi esot ieroču ražotnes un noliktavas. Tikām arī irāņu raķetes un lidroboti turpina trāpīt mērķos Irānas kaimiņvalstīs otrpus Persijas līcim. Vakar, 31. martā, tika ziņots, ka debesīs virs islāma republikas pirmoreiz parādījušies amerikāņu stratēģiskie bumbvedēji B52. Tas, acīmredzot, ir mājiens Teherānai, ka Donalda Trampa draudi bombardēt elektrostacijas un nu jau arī ūdens atsāļošanas iekārtas ir ņemami nopietni. Šobrīd ultimāta izpildes termiņš teorētiski pagarināts līdz 6. aprīlim, turpinās Pakistānas un citu reģiona valstu vidutājības mēģinājumi, bet nekas neliecina par ajatollu režīma gatavību piekāpties viņiem izvirzītajām prasībām. Netiek izslēgta arī iespēja, ka Teherānā nav tik viegli organizēties kādam sarunu procesam, jo daudzi agrākie varas nesēji ir likvidēti, bet atlikušie baidās pulcēties lielākā sastāvā, lai nekļūtu par kārtējā gaisa trieciena mērķi. Irānai izvirzīto prasību galvenie punkti ir Hormuza blokādes pārtraukšana, pilnīga atteikšanās no urāna bagātināšanas, nozīmīgi ierobežojumi ballistisko raķešu skaitam un darbības rādiusam un atbalsta pārtraukšana Irānas satelītspēkiem reģionā – kustībām „Hamās”, „Hezbollah” un Jemenas hutiešu nemierniekiem. Tikām vakar, sarunā ar žurnālistiem Baltajā namā, prezidents paziņojis, ka Savienotās Valstis izbeigšot karadarbību, kad būšot skaidrs, ka Irāna vairs nav spējīga izgatavot kodolieročus, pie tam kāda vienošanās ar Teherānas režīmu šādā gadījumā neesot obligāti nepieciešama. Savukārt „TruthSocial” ierakstā, uzrunājot NATO sabiedrotos, Baltā nama saimnieks paudis, lai šie paši saņemoties drosmi un ejot atbloķēt Hormuza šaurumu – amerikāņi viņu vietā to nedarīšot. Tā nu tagad globālajā publiskajā telpā aktīvi tiek apspriesta iespēja, ka Savienotās Valstis varētu pamest pusratā visu, kas ievārīts, lai Persijas līča un Eiropas partneri, tā sacīt, mēģina izstrēbt. Tikmēr pašās Savienotajās Valstīs un arī šur tur citur pasaulē 28. martā risinājās akcija „Nē karaļiem 3”, kad, pēc organizētāju ziņām, 3300 demonstrācijās piedalījās pavisam astoņi līdz deviņi miljoni protestētāju, kas varētu būt vēsturisks rekords. Tiek ziņots, ka protestu ģeogrāfija izvērsusies arī tradicionāli republikāniskajās pavalstīs un ārpus lielajiem urbānajiem centriem, apliecinot, ka arī tur spēkā pieņemas nepatika pret administrācijas politikas izpausmēm – pašreizējo karu, kas izraisījis cenu kāpumu, imigrantu ķērāju patvaļu, kam jau ir upuri, un visu pārējo, kas tiek raksturots kā neadekvāta varas lietošana un virzīšanās uz autoritārismu. Kliedzošā Prāga mazākumā Sestdien, 28. martā, Prāgā, Letnas parkā, pulcējās kārtējā daudzskaitlīgā demonstrācija. Pasākuma rīkotāju, kustības „Miljons mirkļu demokrātijai” iepriekš lēstie četrsimt tūkstoši gluži nē, bet vairāk nekā divsimt tūkstoši noteikti. Iemesls ir Čehijas sabiedrības daļas neapmierinātība ar pagājušā gada nogalē izveidotās premjera Andreja Babiša valdības un tās pārstāvētā parlamenta vairākuma politiku. Babiša labēji populistiskā partija ar nosaukumu „JĀ 2021” pagājušā gada oktobra vēlēšanās ieguva nepilnus 35% balsu un lielāko parlamenta frakciju. Valdības izveidē bloķējoties ar galēji labējiem nacionālistiem, partiju „Brīvība un tiešā demokrātija” un tāpat labējo un populistisko „Automobilisti paši sev”, kuras kredo, kā liecina nosaukums, ir auto īpašnieku intereses. Viena no protestus izraisījušajām koalīcijas iecerēm ir sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas modeļa maiņa, atceļot līdzšinējās abonēšanas maksas, kas, protams, ir pa prātam daļai sabiedrības. Tā šie mediji kļūs atkarīgi no varas finansiālas labvēlības un tos var mēģināt pakļaut politiskai kontrolei vai vājināt un marginalizēt, kā tas jau noticis kaimiņvalstī Slovākijā. Tur pēc premjera Roberta Fico valdības reformām sabiedriskās televīzijas auditorijas daļa ir sarukusi līdz nepilniem 12 procentiem, kamēr populārākajam komerckanālam tā ir lielāka par 30 procentiem, otram populārākajam – lielāka par 20 procentiem. Citi protestu motīvi ir plānotā atbalsta samazināšana Ukrainai, tendence konfrontēt ar Briseli bēgļu politikas un vides politikas jautājumos, gatavotais ārvalstu aģentu likums, kas paredzētu ārvalstu finansējumu saņemošām nevalstiskajām organizācijām obligātu reģistrēšanos. Vēl viens sabiedrību saniknojis parlamenta vairākuma solis ir imunitātes noteikšana premjeram Babišam un parlamenta apakšpalātas priekšsēdētājam Tomio Okamuram. Pret Babišu šobrīd izvirzītas apsūdzības lietā par krāpnieciskām darbībām ar Eiropas Savienības subsīdijām apmēram divu miljonu eiro apmērā, savukārt pret Okamuru – par naida runu. Tomēr šobrīd nešķiet, ka pie varas esošie grasītos piekāpties sabiedrības spiedienam. Valdošo partiju reitingi, salīdzinot ar vēlēšanu laiku, nav īpaši kritušies, un Babišs un viņa līdzgaitnieki var noraudzīties uz protestētājiem kā uz skaļu mazākumu. Viņa valdības drošie balsti šobrīd ir laucinieki, pensionāri, seniori, mazāk izglītotā un sociāli mazāk nodrošinātā sabiedrības daļa, kurā zeļ nepatika pret imigrantiem, Eiropas zaļo kursu un visādiem „progresīvajiem”. Budapeštas – Kremļa ļoti karstā līnija Ungārijas līdera Orbāna un viņa demokrātiju traumējošā režīma īpaši „siltās jūtas” pret Kremli jau sen nevienam nav nekāds noslēpums, taču nesen atklājušās detaļas liecina, ka šīs attiecības ir bijušas nepiedienīgi karstas. Gadiem ilgi par runāto Eiropas Savienības ārlietu ministru sēdēs Vladimirs Putins, domājams, nereti ir uzzinājis agrāk nekā dažs labs savienības valsts galva. Viņa informators bijis Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto, kurš agresorvalsts ārlietu resora vadītājam Lavrovam operatīvi zvanījis šo sanāksmju pārtraukumos. Tagad, kad šī nelāgi dvakojošā patiesība beidzot uzpeldējusi izdevumā „Washington Post”, atklājas, ka citu valstu ministriem bijusi vismaz diezgan skaidra nojauta par Budapešatas kolēģa infonoplūdēm. Tāpēc jau kopš kāda laika iedibinājušies šaurāki formāti, kuros apspriest svarīgākos drošības jautājumus bez Ungārijas: t.s. Veimāras formāts – Vācija, Francija un Polija; E3 formāts – Vācija, Francija un Lielbritānija; E4 – visas četras iepriekšminētās valstis; līdzīgi savu tradicionālo formātu šim nolūkam sācis izmantot Ziemeļvalstu un Baltijas astotnieks. Vakar. 31. martā, jaunas krāsas Ungārijas ārlietu dienesta un visa Budapeštas valdošā režīma ārpolitiskās degradācijas stāstam pievienoja ungāru neatkarīgā izdevuma „VSquare” publikācija, tapusi sadarbībā ar vēl vairākām izmeklējošās žurnālistikas komandām, tai skaitā „Delfi Estonia”. Izrādās, Ungārija pēc Kremļa lūguma atsvabinājusi no Eiropas Savienības sankcijām vairākas personas, tai skaitā uzbeku izcelsmes Krievijas oligarha Ališera Usmanova māsu. Procesam piesaistīta arī Slovākija, tomēr ar pašu Ališeru, kā arī vēl vienu krievu oligarhu Mihailu Fridmanu šis gājiens nav izdevies. Pasūtījumu no Sergeja Lavrova pieņēmis, jau atkal, Sijārto. Visas šīs atklāsmes nāk Viktora Orbāna valdīšanai visneveiksmīgākajā brīdī – tieši pirms 12. aprīlī paredzētajām vēlēšanām, kad varas partija „Fidesz” reitingos acīmredzami atpaliek no galvenā konkurenta – jaunā politiskā spēka „Tisza”. Uz skandālu režīma vadoņi reaģējuši īsti savā garā: Sijārto paziņojis, ka šāda sazvanīšanās starp ārlietu resora vadītājiem esot parasta lieta, bet pēc tam viņš, Orbāns un citi valdības pārstāvji mēģināja pavērst situācijas vērtējumu pretējā virzienā, ceļot brēku par to, ka ministra telefonsarunas pārtvertas. Pret „VSquare” žurnālistu Sabolču Paņi ierosināta krimināllieta par spiegošanu Ukrainas labā. Savukārt, kā aizvakar vēstīja izdevums „Politico”, Briselē jau gluži atklāti spriež, kā neitralizēt Orbāana faktoru, ja šis autoritārists paliks pie varas arī pēc 12. aprīļa. Tiek apcerētas dažādas iespējas, sākot ar „dažādu ātrumu Eiropas” modeļiem, beidzot ar hipotētisku Ungārijas izslēgšanu no savienības. Tiesa, neviens no šiem variantiem nav viegli un vienkārši īstenojams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps sola drīzas Irānas kara beigas. Spriedzes kāpuma spirāle attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju. Eiropas politiskās aktualitātes. Aktualitātes analizē analītikas un vadības grupas "PowerHouse Latvia" direktors Mārtiņš Vargulis un atvaļinātais vēstnieks Andris Teikmanis. Irānas karš – vārdu un raķešu zalves Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps, pirmdien, 9. martā, uzstājoties preses konferencē Floridā, solīja drīzas Irānas kara beigas, jo amerikāņu militārie spēki esot paveikuši savu darbu spīdoši un apmēram 80% no Irānas raķešu palaišanas iekārtām ir iznīcinātas. Šajā gadījumā ASV līdera sniegtā statistika varētu būt tuvu patiesībai, ciktāl tiek atzīmēts, ka Irānas raķešu un lidrobotu uzbrukumu intensitāte Izraēlai un Persijas līča valstīm kritusies teju līdz desmitajai daļai no sākotnējās jaudas kara pirmajās dienās. Tiesa, kā svētdien piesolījis Irānas Islāma revolūcijas sargu korpusa Gaisa spēku komandieris ģenerālis Madžids Musavi, tagad tikšot liktas lietā tikai nesējraķetes ar ne mazāk kā tonnu smagām kaujas galviņām. Pagaidām gan netiek ziņots par kādu šo izteikumu efektīvu realizēšanu dzīvē. Pērnās nedēļas nogalē parādījās ziņas, ka Irānas lidrobotu triecienu atvairīšanā sabiedrotajiem noderīga izrādījusies Ukrainas palīdzība – pēc Vašingtonas administrācijas lūguma ukraiņu lidrobotu pārtvērēju vienības jau ieradušās Katarā, Apvienotajos Arābu emirātos un Saūda Arābijā, kā arī ASV kara bāzēs Jordānijā. Sestdien starptautisko sabiedrību pārsteidza Irānas prezidenta Masuda Pezeškiāna paziņojums, atvainojoties Irānas triecienu skartajām kaimiņvalstīm un paziņojot, ka uzbrukumi tām vairs nenotikšot, ja vien no to teritorijas netiks vērsti triecieni pret Irānu. Tomēr irāņu uzbrukumu ģeogrāfijā nekas nemainījās, un šie prezidenta izteikumi tiek vērtēti kā, visdrīzāk, tobrīd Teherānas varas virsotnē valdošā apjukuma izpausme. Salīdzinoši mērenie spēki, kurus pārstāv Pezeškiāns, mēģinājuši spert soli kompromisa virzienā, taču atdūrušies pret radikāļu nesamierināmību. To, ka galvenā teikšana Teherāna joprojām ir šiem radikāļiem, apliecināja svētdien notikušās jaunā augstākā garīgā līdera vēlēšanas. Nogalinātā ajatollas Alī Hāmenejī vietā stājies viņa dēls Modžtaba Hāmenejī. 56 gadus vecais varasvīrs arī līdz šim tika uzskatīts par ticamāko tēva varas mantinieku. Pēc neoficiālām ziņām viņš līdz šim kontrolējis Revolūcijas sargu korpusa brīvprātīgo milicijas struktūru ar nosaukumu Apspiesto mobilizācijas organizācija jeb „Bāsidž”, kurai bija visai nozīmīga loma nesenajā asiņainajā pretrežīma protestu apspiešanā. Tāpat ir ziņas, ka viņš bijis galvenais rīkotājs finanšu plūsmām, kuras režīms ieguvis no tā kontrolētajiem uzņēmumiem, kas veido apmēram 60% no valsts ekonomikas. Nesenajos sabiedroto uzlidojumos tika nogalināti ne vien jaunā virsvadoņa abi vecāki, bet arī sieva un viens no bērniem. Pēc ziņām par Modžtabas apstiprināšanu amatā pasaules naftas cenas pirmdien sasniedza rekordaugstu līmeni – līdz pat 120 dolāriem par barelu, taču pēc tam piedzīvoja samazinājumu un šobrīd ir apmēram 82 dolāri par barelu, kas ir apmēram par piektdaļu dārgāk nekā pirms konflikta sākuma. Budapeštas avantūrists spēlē „va banque” Pagājušajā ceturtdienā, 5. martā, Ungārijas varas iestāžu rīcība sasniedza jaunu provokācijas un naidīguma līmeni attiecībā pret Ukrainu. Kādā benzīntankā pie Budapeštas apvedceļa Ungārijas pretterorisma policijas darbinieki pārtvēra Ukrainas valsts krājbankai „Oščadbank” piederošu konvoju, kas veica ierastu valūtas un zelta transportēšanu no Austrijas „Raiffeisen Bank” uz Kijivu, aizturēja septiņus pavadošos bankas darbiniekus un kravu – ASV dolārus, eiro un zelta stieņus pavisam apmēram 82 miljonu dolāru vērtībā. Aizturētie nākamajā dienā tika atbrīvoti un izraidīti no valsts, kamēr naudu un zeltu ungāru varas iestādes paturējušas. Pirmdien premjerministrs Orbans uzstājās Ungārijas parlamentā, kurš nobalsoja par īpašu likumu, ar kuru „Oščadbank” līdzekļi tiek arestēti uz diviem mēnešiem. Kā klāsta premjers, pastāvot aizdomas par iespējamu naudas atmazgāšanu un saistību ar kādu „kara mafiju” Kijivā, un ka nauda, iespējams, paredzēta Ungārijas opozīcijas finansēšanai pirms 12. aprīlī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Ukrainas Ārlietu ministrija nodēvējusi šo Budapeštas rīcību par valstisku reketu un vērsusies Eiropas Savienības institūcijās ar attiecīgiem pieprasījumiem par likumisko procedūru ievērošanu. Savukārt 10. martā Ungārijas parlaments pieņēma oficiālu rezolūciju, kurā noraidīja Ukrainas pievienošanos ES un visu turpmāko finansiālo vai militāro atbalstu Ukrainai no savienības puses, sasaistot to ar naftas plūsmas atjaunošanu no Krievijas pa cauruļvadu „Družba”. Viss notikušais turpina spriedzes kāpuma spirāli attiecībās starp Ukrainu un Ungāriju, kuras pusdemokrātiskajam vadonim ir īpaši siltas attiecības ar Kremli. Budapeštas rīcība, nu jau mērķtiecīgi graujot Ukrainas spējas pretoties Krievijas agresijai, laupījusi savaldību arī prezidentam Zelenskim, kurš, gan nesaucot Orbanu vārdā, izteicies, ka „šīs personas” adresi varētu iedot Ukrainas bruņotajiem spēkiem, lai tie parunā ar viņu „savā valodā”. Eiropas Komisija norādījusi, ka šādi draudi ir nepieņemamai. Tikām lielākā ungāru opozīcijas spēka – partijas „TISZA” – līderis Peters Maģars paziņojis, ka Budapeštā ieradusies īpaša Krievijas specdienestu darbinieku grupa ar mērķi ietekmēt gaidāmo vēlēšanu rezultātus par labu Orbana partijai „Fidesz”. Operāciju, kas notiek diplomātiskās misijas aizsegā, kūrējot Krievijas Prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko. Kā liecina neatkarīgu aptauju reitingi, „TISZA” kopš pagājušā gada nogales apsteidz „Fidesz” un tai ir reālas iespējas panākt varas maiņu Ungārijā. Eiropas politiskās aktualitātes 8. martā notikušajās Vācijas federālās zemes Bādenes-Virtembergas Landtāga vēlēšanās uzvaru jau atkal svinēja zaļie, gan tikai par pusi procenta apsteidzot savus galvenos konkurentus kristīgos demokrātus. Abām partijām tagad būs vienāds mandātu skaits zemes likumdevējā, un viss liecina par to, ka partijas „Alianse 90/Zaļie” līderis Džems Ezdemirs kļūs par pirmo turku izcelsmes federālās zemes ministru prezidentu Vācijas vēsturē. Lielākais proporcionālais ieguvējs šajās vēlēšanās ir radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”, kas vairāk nekā dubultojusi savu mandātu skaitu, tomēr vācu iekšpolitikā pieņemtais princips nepielaist šos radikāļus varai padara nedomājamu teorētiski iespējamo koalīciju starp „Alternatīvu” un kristīgajiem demokrātiem. Tikām arī šīs vēlēšanas Bādenē-Virtembergā apstiprina jau labu laiku iezīmējušos skumjo tendenci vācu sociāldemokrātiem un liberāļiem. Sociāldemokrātiskā partija knapi pārvarējusi piecu procentu barjeru un zaudējusi pusi no līdzšinējiem mandātiem, kamēr liberālā Brīvā demokrātiskā partija palikusi vispār ārpus federālās zemes parlamenta. Uzmanība tagad pievērsta nākamajām federālās zemes vēlēšanām, kas 22. martā gaidāmas Reinzemē-Pfalcā. Šajā izteikti industriālajā reģionā sociāldemokrāti ir pie varas jau trīsdesmit piecus gadus, tomēr, saskaņā ar aptaujām, pašreiz reitingos manāmi atpaliek no kristīgajiem demokrātiem. Iemesls esot ne vien vispārējais kreisi centrisko popularitātes kritums Vācijā, bet arī Reinzemes-Pfalcas sociāldemokrātu līdera Aleksandra Šveicera zemā popularitāte. Gluži tāpat kā kaimiņos Bādenē-Virtembergā, arī šeit „Alternatīva Vācijai” kopš iepriekšējām vēlēšanām krietni augusi popularitātē, un sagaidāms, ka iegūs ne mazāk kā 15% vēlētāju balsu, atbīdot uz ceturto pozīciju zaļos. Ticamā kristīgo demokrātu uzvara 22. marta vēlēšanās nāktu krietni par labu kanclera Merca pozīcijām Vācijas federālā līmeņa politikā. Savukārt Vācijas kaimiņvalsts Nīderlande pēc oktobra nogalē notikušajām ārkārtas vēlēšanām beidzot tikusi pie ministru kabineta. Tā vadītājs Robs Jetens, sociālliberālās partijas „Demokrāti 66” līderis, savos trīsdesmit astoņos gados kļuvis ne vien par jaunāko premjerministru valsts vēsturē, bet arī par pirmo atklāto geju šajā amatā. Viņam nāksies vadīt mazākuma valdību, kas ir reta parādība Nīderlandes politikā. „Demokrātu 66” koalīcijas partneri ir labēji centriskā Tautas partija brīvībai un demokrātijai un konservatīvie no partijas „Kristīgi demokrātiskais aicinājums”. Nepieciešamo atbalstu mazākuma valdībai, kurai parlamentā ir tikai nedaudz vairāk par trešdaļu mandātu, sniedzis sociāldemokrātu bloks – Zaļo-kreiso partijas un Darba partijas alianse. Valdībai izdevies pārliecināt kreisos atbalstīt arī tādus tradicionāli viņiem netīkamus soļus kā bezdarbnieku pabalsta termiņa samazināšana un potenciāla pensijas vecuma palielināšana, toties paredzot plašu finansējumu mājokļu celtniecībai. Salīdzinot ar iepriekšējo valdību, pamanāmāka ir Jetena kabineta ievirze aizsardzības spēju stiprināšanā un solidaritāte ar Ukrainu – pirmā jaunā premjera ārvalstu vizīte bija uz Kijivu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta Turaidas muzejrezervāta Pētniecības un krājuma nodaļas galvenā speciāliste, Mg.hist., Mg.theol. Anete Jenča; pārraides producente – Liene Jakovļeva Vai zini, ka padomju gados evaņģēliski luteriskās baznīcas dzīve Latvijā izskatījās pavisam citādi, nekā to rāda arhīvi? Turaidas muzejrezervātā pētniecības jautājums par padomju laiku baznīcās neradās nejauši, bet gan izrietēja no ārzemju tūristu intereses. Nokļūstot Turaidas baznīcā, kas ir viena no vecākajām koka  baznīcām Latvijā, viņi nereti jautā – kā šeit bija dzīvot laikā, kad ticība tika uzlūkota kā aizdomīga, un baznīca – kontrolēta? Tieši šie jautājumi pamudināja meklēt atbildes arhīvos un cilvēku atmiņās, un tā radās izstādes "Melni balts laiks" (2024) un "Mēs ticējām – mēs esam" (2025) par Siguldas novada luterāņu baznīcu stāvokli padomju laikā. Šobrīd top arī trešā izstāde, kuru plānots atklāt šī gada maijā. Bet kā tad bija baznīcām un draudzēm izdzīvot padomju gados? Pētot luterāņu baznīcu vēsturi padomju periodā, arhīvi bieži rāda tikai daļu no patiesības. Oficiālos dokumentos draudžu dzīve izskatās klusa, vienmuļa un pakļauta. Taču fotogrāfijas, atmiņas un vietējās liecības stāsta par pavisam citu realitāti. Piemēram, Siguldā un Lēdurgā draudzes formāli pastāv visus padomju gadus. Tomēr dievkalpojumi bieži notiek tikai reizi mēnesī vai pat retāk. Iemesls nav ticīgo, bet gan mācītāju trūkums. Pēc kara daudzi garīdznieki bija emigrējuši vai izsūtīti, Teoloģijas fakultāte bija slēgta, un jaunu mācītāju sagatavošana tika stingri kontrolēta. Tāpēc viens mācītājs bieži apkalpo vairākas draudzes, braucot no vienas baznīcas uz otru. Tā, piemēram, Georgs Zālītis pēc Otrā pasaules kara apkalpoja trīs draudzes – Turaidu, Lēdurgu un Siguldu. Mācītājiem ik ceturksni konsistorijai vajadzēja iesniegt oficiālu pārskatu par draudzes dzīvi – ienākumiem un tēriņiem, bet vēl jo vairāk par veikto kristību, iesvētību un laulību skaitu. Un te rodas problēma. 1949. gada jūlijā Latvijas PSR Ministru Padome pielika punktu svarīgajam LELB darbības aspektam – iesvētībām – pieņemot lēmumu, ar kuru tika aizliegta turpmāka iesvētes mācības nodarbību organizēšana. Viļa Lāča parakstītajā lēmumā bija minēts, ka šīs nodarbības traucē parasto skolu mācību gaitu. Iesvētes mācības nodarbību aizliegšana nenozīmēja, ka aizliegta tiktu arī pati iesvēte kā reliģiska kulta rituāls, tomēr, ja nevar veikt mācības, tad, likumsakarīgi, ilgtermiņā tas nozīmēja draudzes locekļa skaita samazinājumu. Oficiālajos gada pārskatos redzam, ka līdz ar 50. gadu otru pusi ir pavisam neliels kristību, iesvētību un laulību skaits, vai atzīmēts, ka šādas svētdarbības nav notikušas vispār. Taču Turaidas (un arī citu) draudžu fotogrāfijas un cilvēku liecības rāda ko citu – piecdesmito gadu izskaņā un sešdesmitajos gados jaunieši joprojām tiek iesvētīti, notiek kristības un laulības, tostarp jaunais pāris nereti laulājas skaistos nacionālos tērpos. Mācītāji norādīja mazākus skaitļus, lai izvairītos no pārbaudēm un sodiem. Tā veidojas plaisa starp arhīvu datiem un reālo baznīcas dzīvi. Vienlaikus baznīca tiek pastāvīgi ierobežota. Garīgā darbība drīkst notikt tikai dievnamā vai kapsētā. Jebkura aktivitāte ārpus šīm robežām tiek uzskatīta par pārkāpumu. Īpaši bīstami režīmam šķiet kapusvētki. Krimuldas draudzes dokumentos jau 1962. un 1963. gadā parādās ieraksti par kapusvētku aizliegumiem un apcietinājuma draudiem mācītājam Voldemāram Aivaram par šo svētku noturēšanu. Līdzīgi gadījumi minēti arī Lēdurgā, kur kapusvētki tiek uzraudzīti un ierobežoti kā “nevēlama pulcēšanās”. Kapusvētki padomju varai nav tikai reliģisks notikums – tie pulcē daudz cilvēku, stiprina kopienu un uztur atmiņu, un tieši tas tiek uzskatīts par bīstamu. Ļoti efektīvs spiediena instruments ir nodokļi, kas ar katru gadu tika likti arvien lielāki. Turaidā un Krimuldā 1963. gadā baznīcu ēku vērtība tiek paaugstināta četrpadsmit reizes vairāk nekā gadu iepriekš, līdz ar to pieaug nodokļi un zemes rente. Draudzes lūdz atlaides, bet tās tiek atteiktas. Tajā pašā laikā baznīca tiek demolēta – izsisti logi, bojāts interjers. 1964. gadā Krimuldas draudze ir spiesta pieņemt lēmumu par darbības izbeigšanu, un pēc vietējās varas iniciatīvas baznīcas durvis tiek aizmūrētas. Arī Turaidā 1964. gada decembrī draudze sapulcējas uz pēdējo dievkalpojumu. Pēc draudzes slēgšanas dievnams nonāca Siguldas novadpētniecības muzeja (tagad Turaidas muzejrezervāts) pārziņā. Baznīca tika saglabāta kā arhitektūras piemineklis, bet tās reliģiskā funkcija tika uz vairākiem gadiem pārtraukta. Līdzīgs liktenis piemeklē arī Allažus – 1949. gadā draudzi piespiež pamest baznīcu, kur tiek ierīkota ēdnīca, vēlāk noliktava. Dievnams tiek pārvērsts par utilitāru telpu, zaudējot savu sakrālo funkciju, līdzīgi kā tas notiek ar daudziem citiem dievnamiem visā Latvijā. Padomju kontrole attiecas arī uz mācītājiem personīgi. Katru gadu viņiem jāiesniedz biogrāfiskie apraksti, kuros jānorāda izglītība, ģimenes stāvoklis, kontakti un pat tas, kāda literatūra viņiem patīk – vai tā ir padomju, vai reliģiska. Šie šķietami nevainīgie jautājumi kalpo kā lojalitātes pārbaude. Un tomēr – baznīca izdzīvo. Atmodas laikā situācija strauji mainās. Cilvēki sāk pulcēties ap baznīcām vēl pirms to oficiālas atjaunošanas. Krimuldas baznīca draudzei tiek atdota pilnīgā postā – bez logiem, ar bojātu jumtu, pamesta gadiem. Bet cilvēki nāk talkās. Talkas kļūst par Atmodas simbolu – ne tikai sakopt dievnamu, bet atgūt pašcieņu un kopību. Astoņdesmito gadu izskaņā Turaidas baznīcā un citviet notiek īpaši svētbrīži – Staļinisma upuru piemiņai, Latvijas neatkarības dienā. Dievkalpojumos parādās Latvijas karogs, skan dziesmas ar nacionālu zemtekstu – tas viss oficiāli nebija atļauts. Mācītāji piedalās publiskos svētbrīžos, un baznīca atkal kļūst par sabiedrības pulcēšanās vietu, lai gan oficiāli daudzas draudzes atjaunošanu piedzīvo vien 90. gadu sākumā. Beigu beigās evaņģēliski luteriskā baznīca padomju gados izdzīvoja, jo tā nekad nepastāvēja tikai arhīvos – tā pastāvēja cilvēku sirdīs.

Turpinām tradīciju raidījumā - iepazīt jauno sociālantropologu pētījumus. Šogad to vidū ir gan nēģu zveja Salacgrīvā, gan sociālantropoloģiski novērojumi bērnu rotaļlaukumus, gan zaļo inovāciju ieviešana slimnīcu vidē. Sociālā antropoloģija ir tāda interesanta nozare, kas palīdz labāk izprast cilvēkiem pašiem sevi. Kādi tad mēs esam, kā veidojas mūsu attiecības citam ar citu un apkārtējo vidi - tas viss nonāk sociālantrolologu uzmanības lokā. Ar saviem pētījumiem iepazīstina Rīgas Stradiņa Universitātes sociālantropoloģes Līga Sleņģe, Signe Nikolājeva un Zanda Gailuma-Zohra, kuras izstrādājušas savus maģistra darbus.  Iepazīstam gada augu – lāceni un gada koku – parasto ievu Interesanti, ka gan Botāniķu biedrība, izvirzot lāceni par gada augu, un attiecīgi Dendrologu biedrība gada koka titulu piešķirot ievai, nav to darījuši tāpēc, ka minētie nominanti būt īpaši apdraudēti vai paši kam dabā kaitējuši. Iemesls ir, lai vairāk izpētītu un uzzinātu par to stāvokli dabā un dzīvotnēm, kur mīt ieva un lācene. Sākam ar gada augu – lāceni, saldo dzintardzelteno purva ogu. Kā teic Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve un šī gada auga nominanta izvirzītāja Vija Kreile, tad lācene nav reta oga, tomēr ne viscaur purvā tā ir sastopama. Šī gada laikā botāniķi centīsies noskaidrot, kā purva izmēri, konkrēti purva malas,  nosaka lāceņu daudzumu šajā dzīvotnē. Interesējamies arī, kāpēc lāceņu ievārījums ir krietni dārgāks, salīdzinot ar citiem šādiem kārumiem burkās. Vēl skaidrojumu par minētajām ogām sniedz Latvijas Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētāja Anete Pošiva-Bunkovska. Gada koks – parastā ieva ir gan upju palieņu veselības indikators, gan viegli indīgs, tomēr ārstniecības augs un diezgan labi tiek galā ar savu kaitēkli – tīklkodi. Vairāk ar parasto ievu iepazīstina Latvijas dendrologu biedrības valdes pārstāvis Gvido Leiburgs. -- Par dzelteno stērsti stāsta ornitologs, Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.  

Epstīna failu publiskošana: rezonanse ASV un pasaulē. Eiropas Savienības (ES) un Indijas brīvās tirdzniecības līgums - perspektīvas un problēmas. Politiskā krīze Čehijā - konflikts starp prezidentu un valdību. Aktualitātes komentē politologs Veiko Spolītis un Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns. Sāpīgā failu lavīna Piektdien, 30. janvārī, Savienoto Valstu Ģenerālprokurora birojs darīja pieejamu tīmeklī pēdējo porciju no t.s. „Epstīna failiem”, respektīvi, dzimumnoziegumos apsūdzētā un 2019. gadā cietumā pašnāvību izdarījušā finansista Džefrija Epstīna un viņa līdzzinātājas Gisleinas Maksvelas lietas materiāliem. Tie ir apmēram trīs ar pusi miljonu lappušu teksta, vairāk nekā divi tūkstoši video failu un apmēram 180 tūkstoši attēlu. Šo publiskošanu Ģenerālprokurora birojam par pienākumu uzlika Savienoto Valstu Kongresa pagājušā gada novembrī pieņemtais Epstīna failu caurskatāmības akts. Tiesa, pilnīga publiskošana aizkavējusies par vairāk nekā mēnesi pēc Kongresa noteiktā termiņa. Iemesls, kā apgalvo birojs, esot nepieciešamība veikt failu rediģēšanu, pirmām kārtām padarot nepieejamu noziegumos cietušo identitāti. Tomēr, kā atklājuši publiskoto pārlūkojušie žurnālisti, ne visos gadījumos tas ticis konsekventi veikts. Tāpat norādīts, ka publiskotais materiālu masīvs ir absolūti neorganizēts, daudzas elektroniskās sarakstes vienības un izmeklēšanas dokumentu kopijas tajā atrodamas vairakkārt dažādās vietās, pie tam konstatējams, ka dažādās viena un tā paša materiāla kopijās izrediģēta atšķirīga informācija. Šodien, 4. februārī, Ņujorkas federālā tiesa pēc noziegumos cietušo pārstāvju prasības lems par attiecīgā resursa slēgšanu līdz brīdim, kad visa ar cietušajām saistītā informācija būs padarīta nepieejama. Tikām pasaule ar pārsteigumu konstatē, cik plaši un personiski bijuši Džefrija Epstīna sakari dažādu valstu elites, tai skaitā politiskās elites aprindās. Acīmredzami tieši šajos sakaros, tos mērķtiecīgi būvējot un uzturot, viņš balstījis savu biznesa modeli. Viņa paziņu un sarakstes lokā ir atrodami multimiljardieri Īlons Masks un Bils Geitss, britu karaļnama atvase Endrjū Vindzors-Mauntbatens, publicists, netradicionālās medicīnas apoloģēts Dīpaks Čopra, eksprezidents Bils Klintons, Norvēģijas kroņprincese Mete Mārita un citi. ASV Kongresa Uzraudzības komiteja izsaukusi eksprezidentu Klintonu un viņa dzīvesbiedri, kādreizējo valsts sekretāri Hilariju Klintoni uz iztaujāšanu, un vakar kļuva zināms, ka Klintonu pāris piekritis ierasties. Apmēram trīstūkstoš reizes publiskotajos materiālos parādās pašreizējais Baltā nama saimnieks Donalds Tramps, kurš jau paziņojis, ka publiskotais apliecinot viņa pilnīgu nevainīgumu jebkādu Epstīna likumpārkāpumu sakarā. Apmēram tūkstoš reizes šeit uzpeld arī Krievijas diktatora Vladimira Putina vārds, ar kuru gan, pēc visas spriežot, tiešu kontaktu Džefrijam Epstīnam nav bijis. Toties viņa tiešo kontaktu sarakstā ir kādreizējais Krievijas vēstnieks ANO, 2017. gadā mirušais Vitālijs Čurkins un Sanktpēterburgas Ekonomikas foruma fonda vadītājs, Krievijas Federālā drošības dienesta akadēmijas absolvents Sergejs Beļakovs. Prāga iziet ielās Sadursme starp Čehijas prezidentu Petru Pavelu un labēji populistisko premjera Andreja Babiša valdību, kas uzsāka darbu decembra vidū, notikusi ātrāk un ir ar plašāku rezonansi, nekā daudzi prognozējuši. Babišs trešo reizi kļuva par Čehijas premjerministru 2025. gada decembrī, viņa partijai „ANO 2011” izveidojot koalīciju ar partijām „Brīvība un tiešā demokrātija” un „Automobilisti paši sev”. Viens no pirmajiem jaunās varas simboliskajiem žestiem bija Ukrainas karoga aizvākšana no parlamenta ēkas. Par konkrēto ieganstu pašreizējam konfliktam kļuva prezidenta atteikšanās apstiprināt vides ministra amatā partijas „Automobilisti paši sev” pārstāvi Filipu Tureku, kura partija pauž izteikti antiekoloģiskus uzskatus. Tas ir pirmais šāds kategoriska ministra noraidījuma gadījums no Čehijas prezidenta puses kopš 1993. gada, kad stājās spēkā pašreizējā konstitūcija. Kā iemeslu prezidents min Filipa Tureka attieksmi pret valsts likumiem un konstitucionālajām vērtībām – viņš izcēlies ar homofobiskiem, seksistiskiem, rasistiskiem un nacismam simpatizējošiem izteikumiem. Šīs „daiļrades” apkopojumu publicēja izdevums „Denìk N”.  Tāpat nesen, pavadot ārlietu ministru Petru Macinku vizītē Kijivā, Tureks netieši attaisnoja Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ārlietu ministrs Macinka, kurš ir arī „Automobilistu” partijas līderis, nosūtīja vairākas īsziņas prezidenta palīgam, solot Tureka neapstiprināšanas gadījumā, citējot, „sadedzināt tiltus tā, ka tas paliks politoloģijas mācību grāmatās”. Viņš nācis klajā ar iniciatīvu, ka Čehiju nākamajā NATO samitā, kas jūlijā notiks Turcijas galvaspilsētā Ankarā, jāpārstāv nevis, kā ierasts, prezidentam, bet gan premjerministram Babišam. Svētdien, 1. februārī, Prāgas Svētā Vāclava laukumā pēc organizācijas „Miljons mirkļu demokrātijai” aicinājuma pulcējās 80 līdz 90 tūkstošus liels protesta mītiņš prezidenta pozīcijas atbalstam. Opozīcijas partijas vakar sarīkoja parlamenta apakšpalātas neuzticības balsojumu Babiša valdībai, kuru kabinets, pateicoties vairākumam likumdevējā, izturēja. Šodien, 4. februārī, paredzēta prezidenta Pavela un premjerministra Babiša tikšanās, lai apspriestu radušos situāciju. Indijas un Eiropas Savienības dižlīgums Tirdzniecības vienošanos, kuru 27. janvārī Indijas galvaspilsētā Ņūdeli parakstīja šīs valsts premjerministrs Narendra Modi un Eiropas Savienības pārstāvji – Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Antoniu Košta – abas puses savos paziņojumos krāšņi dēvē par „visu darījumu māti”. Tas patiešām ir apjomos bezprecedenta nolīgums, kas aptver tirgu ar apmēram diviem miljardiem cilvēku un 25% planētas kopprodukta. Vienošanās paredz pakāpenisku ievedmuitas tarifu samazināšanu gandrīz 97% Eiropas Savienības eksporta uz Indiju un gandrīz 100% Indijas eksporta uz savienību – ļoti vērtīgs papildinājums līdzīgu vienošanos komplektam, kas jau saista savienību ar Japānu, Indonēziju, Meksiku, Dienvidamerikas Brīvā tirgus valstu grupu „Mercosur” un virkni citu valstu. Sarunas par šo līgumu tika uzsāktas 2007. gadā, tad 2013. gadā pārtrauktas nepārvaramu nesaskaņu dēļ, līdz atsāktas 2022. gadā. Var tikai lēst, cik lielā mērā par šo sarunu sekmīga iznākuma katalizatoru kalpoja Savienoto Valstu līdera pēdējā gada mētāšanās ar saviem superaugsto tarifu piedraudējumiem kā Ņūdeli, tā Briseles virzienā, taču vairums analītiķu ir vienisprātis, ka tā ir divu globālās ekonomikas smagsvaru reakcija uz pamanāmo līdzšinējās pasaules kārtības ļodzīšanos. Kā par noslēgto vienošanos raksta Austrālijā bāzētās starptautiskās politikas domnīcas Louvija institūts resurss „The Interpreter”: „Tā vietā, lai signalizētu par atgriešanos pie vecā stila tirdzniecības liberalizācijas, Indijas un ES brīvās tirdzniecības nolīgums atspoguļo pragmatiskāku modeli, kas vērsts uz diversifikāciju, noturību un politikas elastību. Tas mazāk darbojas kā tarifu samazināšanas pasākums un vairāk kā piegādes ķēžu stabilizēšanas plāns ģeopolitisku satricinājumu laikmetā.” Domnīca lēš, ka standartu salāgošana pozitīvi ietekmēs digitālās tirdzniecības, intelektuālā īpašuma aizsardzības un atbildīgas ražošanas normu situāciju visā Indijas okeāna reģionā. Kas attiecas uz ražošanas nozarēm, kuras ir paredzamas kā galvenās ieguvējas no šīs vienošanās, tad Indijā tā ir mašīnbūve, ķīmiskā un farmaceitiskā rūpniecība, savukārt Eiropas Savienībā – automobiļu būve un elektronikas ražošana. Savstarpējo loģistikas ceļu stiprināšana paredz sadarbību kuģošanas drošības un vispārējās aizsardzības jomā Indijas okeānā, kur pēdējā desmitgadē manāmi pieaugusi Ķīnas klātbūtne. Šai ziņā svarīgs moments ir arī drošības un aizsardzības partnerības nolīgums, kuru 27. janvārī parakstīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Kaja Kallasa un Indijas ārlietu ministrs Subramanjams Džaišankars. Der piebilst, ka vakar, 3. februārī, Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka panākta vienošanās par tarifu samazināšanu importam no Indijas no 25% uz 18%. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Par amerikāņu avangarda teātra režisoru, dramaturgu un vizuālo mākslinieku Robertu Vilsonu, kurš mainījis mūsdienu teātra valodu un kura projekts "UBU" būs skatāms arī Latvijā, Kultūras rondo iztaujājam teātra zinātnieces Valdu Čakari un Zani Radzobi. 6. un 7. februārī Rīgā, "Hanzas peronā", izrādīs "UBU" — leģendārā amerikāņu režisora Roberta Vilsona projektu. "Būtu grēks neskatīties Vilsonu, ja to atved klāt," ir teicis kāds teātra kritiķis. Tāpēc, gaidot izrādi "UBU" Rīgā, nolēmām, ka par Robertu Vilsonu ir jāpastāsta vairāk. Gan par to, ka viņš radīja jaunu teātra valodu, gan kurus darbus, ko sauc par ikoniskiem, un tās nav tikai teātra izrādes, vajadzētu noskatīties. "Domāju, ka svarīgi ir pateikti, kāpēc Vilsons man liekas gandrīz unikāls. Viņa karjera ir ļoti gara. Viņš ir sācis 70. gados un aktīvi strādājis līdz pat savai nāvei, un visu laiku bijis topā. Tā nenotiek," bilst Zane Radzobe. "Gandrīz 60 gadi mākslā un visu laiku būt vērtīgam, būtiskam un pašā virsotnē — tas ir ļoti neparasti. Līdz ar to Vilsonu var skatīties hrestomātiski, jo ir liels posms, kas ir hrestomātisks postmodernisma piemērs." "Vilsona laikam arī ir viens no pēdējiem lielajiem, ģeniālajiem režijas teātra pārstāvjiem," turpina Zane Radzobe. "Režisors teātrī nozīmē nevis cilvēku, kas tehniski veido izrādi, bet lielie režisori nāk ar savu unikālu pasaules skatījumu, unikālu estētiku. Iemesls, kāpēc Vilsonu vajag redzēt kaut vai vienu reizi, jo bez Vilsona teātris, kāds tas ir mūsdienās, neeksistētu, jo viņš ļoti daudz ir izmainījis. No otras puses Vilsonu nedrīkst arī kopēt, jo tiklīdz kaut kas izskatās tāpat, bet nav Vilsons, tā ir zādzība. Īsto lietu redzēt ir ļoti svarīgi." -- Roberts Vilsons ir cilvēks, kurš radījis jaunu teātri. Viņa estētika pilnībā pārveidoja priekšstatus par to, kā domāt skatuvi: gaisma kļuva par aktiera partneri, žests — par jēgu, bet klusums — par frāzi, no kuras nav iespējams novērst skatienu. "UBU" ir iestudējums, kuru iedvesmojusi revolucionārā Alfrēda Žari luga "Karalis Ubū", kas gadsimtu mijā apvērsusi teātra priekšstatus, kā arī Žoana Miro vizuālais mantojums — mākslinieks daudzkārt atgriezies pie Ubū tēla, radot savas slavenās groteskās figūras. Vilsona izrādē šī mākslinieciskā pasaule pārtop dzīvajā skatuves glezniecībā: lelles, sirreāli objekti, apzināti groteski tēli — viss atdzīvojas, smejas, biedē un atmasko. Tas ir alegoriju teātris, kurā komiskais un šausminošais pastāv līdzās. Šeit vara ir mūžīgs balagāns, nežēlība — smieklu otra puse, bet skatītājs — absurda liecinieks, kas pēkšņi kļūst par realitāti. Ar šo darbu Vilsons runā par to, par ko nedrīkst klusēt: par tirāniju, barbarismu un cilvēka dabu, kas tiecas atkārtot savus visbriesmīgākos lokus.  

Stāsta Latvijas Radio informācijas tehnoloģiju (IT) resursu apkalpošanas inženieris Edgars Jackevičs Jau no pirmsākumiem radio tika atskaņoti skaņuplašu ieraksti, bet 1936. gadā Radiofona rīcībā nonāca aparatūra, ar kuras palīdzību reportāžas un skaņu ierakstīja vaska platēs. Taču plates izmantošanas laiks bija ļoti īss, to varēja lietot aptuveni 10-12 reizes, līdz tā nodila. 20. gadsimta 40. gados parādījās jauna tehnika – skaņu filmu jeb tonfilmu iekārtas un magnetofoni. Skaņu filmu iekārtas bija kaut kas unikāls! Tajās tika izmantotas 35 mm kinofilmas, kurām nebija attēla, bet katrā filmas pusē bija pa ieskaņotam skaņu celiņam.  Līdz ar to tajās bija divi skaņdarbi, kas bija atskaņojami katrs no sava tonfilmas gala. Tā kā tonfilmu aparāti nebija diez cik ērti, tos 1952. gadā pārstāja izmantot. Savukārt magnetofonu laiks tikai tā pa īstam iesākās. Tolaik lentes atskaņošanas ātrums bija 76,2 cm sekundē, bet, sākot ar 1958. gadu, sāka pāriet uz 38,1 cm sekundē ātrumu. 19. ātrums parādījās ap 1972. gadu. Te gan jāpiezīmē, ka 38. ātrums palika dominējošs līdz pat magnetofonu ēras beigām 90. gadu beigās. Magnetofoni veica gan mono (viena celiņa), gan stereo (divu celiņu) ierakstus. Latvijas Radio 1. studijā tika izmantots 16 kanālu magnetofons ar divu collu platuma lenti. Savukārt tautā populārās audiokasetes tika izmantotas tikai korespondentu portatīvajos magnetofonos. 80. gadu beigās un 90. sākumā Radionamā skaņu ierakstiem un atskaņošanai sāka ienākt jaunās ciparu tehnoloģijas. Iesākumā tie bija kompaktdisku atskaņotāji un DAT magnetofoni. Kompaktdiskam bija zināma līdzība ar platēm, jo no tiem varēja atskaņot jau gatavus ierakstus, bet savus ierakstīt nevarēja. Turpretī DAT magnetofons nodrošināja visas funkcijas augstā kvalitātē, taču ikdienas lietošanā izrādījās neizdevīgs un arī diezgan kaprīzs savas sarežģītās uzbūves dēļ. Tas pēc uzbūves līdzīgs miniatūram videomagnetofonam un ierakstu DAT kasetē nevar ātri un efektīvi samontēt. 90. gadu vidū parādījās jauns izgudrojums: minidisks. No sākuma šķita, ka šis formāts varētu saglabāties uz ilgu laiku. Šajos diskos varēja rakstīt un pārrakstīt neskaitāmas reizes. Tas bija lietojams gan stacionārās, gan portatīvās ierīcēs. Un pats galvenais – minidisku iekārtas atļāva ierakstu montāžu bez papildus aparatūras. Īsā laikā tas ieviesās gan ierakstu, gan raidījumu studijās. Vienīgais trūkums bija skaņas kvalitāte. Cilvēki ar smalkāku dzirdi sajuta atšķirību starp minidiska un kompaktdiska vai DAT skanējumu. Iemesls bija tāds, ka šajos diskos tika izmantota datu kompresija ar zudumiem – kaut kas līdzīgs šodien plaši pazīstamajam mp3. Vēlāk atklājās, ka minidiski ir ļoti jutīgi pret putekļiem, kas varēja izpausties pašos nepiemērotākajos brīžos. Piemēram, tiek rediģēts ieraksts un pārrakstīts diska satura rādītājs, un, ja šajā brīdī gadās misēklis un satura celiņš neierakstās, tiek zaudēta pieeja visam diskā esošajam! Paralēli minidiskam Radionamā ienāca arī vienreiz ierakstāmie kompaktdiski, jeb CD-R. Iesākumā to ierakstīšana bija diezgan piņķerīga un nervus kutinoša, jo ieraksta laikā pieļautās kļūdas nevarēja labot, bet tukšie diski bija dārgi un grūti pieejami. Ierakstošā ierīce bija līdzīga parastajam kompaktdisku atskaņotājam un ieraksts notika reālajā laikā. Ar laiku ieraksta process pārcēlās uz datoriem un te nu maisam gals bija vaļā. Programmu pirms rakstīšanas varēja apstrādāt datorā, visu sagatavot un ieprogrammēt rakstīšanas procesu, un tad ātri ierakstīt. “Ātri” jau nozīmēja, ka vairs nav jāgaida stunda, lai iegūtu vienu stundu garu ierakstu. Viss notika paātrināti dažu minūšu laikā. Tāds pat ieguvums parādījās pie audiomateriālu kopēšanas no kompaktdiskiem – dažas minūtes, un diska saturs ir datorā! Lielas cerības tika liktas uz audiomateriālu arhivēšanas iespējām ierakstāmajos kompaktdiskos. Te nu jāsaka, ka rezultāti ir stipri atkarīgi no disku uzglabāšanas apstākļiem, ierakstošās aparatūras un konkrētā diska ražotāja. Gadījās, ka ierakstītais disks niķojas jau tūlīt pēc ierakstīšanas, bet citi teicami darbojas un nav novecojuši pat pēc 30 gadiem. Teorētiski tika lēsts, ka tie varētu glabāties pat 100 gadus. Radio arhīvā glabājas magnetofona lentes pat no pagājušā gadsimta 40. gadiem, tātad aptuveni 80 gadus, bet, laikam ejot, lentes fiziski degradējas un ieraksta kvalitāte pasliktinās. Beigu beigās esam nonākuši līdz loģiskam audioierakstu nesēju attīstības iespējamam galam, jo skaņas industrija ir pārgājusi uz ciparu formātu. Tātad – tie vienkārši ir dati. Praktiski visas darbības ar tiem risinās ar datoru palīdzību. Rodas jautājums: kāpēc audioierakstus nerakstīt uzreiz datorā, tur apstrādāt, glabāt un no turienes arī atskaņot... Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvijas Radio par audiomateriālu fizisku saglabāšanu atbild IT speciālisti, bet tas jau ir cits stāsts.

Raidsabiedrības BBC ģenerāldirektora un ziņu dienesta vadītājas demisijas apstākļi, ANO Klimata pārmaiņu konference Belenā (Brazīlijā) un globālās klimata politikas aktualitātes, kā arī Baltkrievijas diktatora Lukašenko jaunākie diplomātiskie manevri slēgtās Polijas un Lietuvas robežas sakarā. Ārpolitikas aktualitātes studijā pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru un Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru Kārli Bukovski un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Uģi Lībieti. Kā atdzesēt pasauli? Pirmdien Brazīlijas pilsētā Belenā tika atklāta Trīsdesmitā Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference, kurā piedalās 1992. gadā parakstītās ANO Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas dalībvalstis. Šis dokuments pirmo reizi Apvienoto Nāciju līmenī atzina klimata pārmaiņas par globālu draudu. Vēlākajos gados uz tā pamata slēgtas citas vienošanās, tai skaitā 2015. gada Parīzes klimata nolīgums, kura mērķis ir līdz 2100. gadam ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz aptuveni pusotram Celsija grādam, salīdzinot ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Arī šīgada samita dienaskārtībā dominē globālā sasilšana, pāreja no tradicionālā fosilā kurināmā uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi un dalībvalstu atpalikšana no agrāk pieņemtajām saistībām. Pasākums ilgs vienpadsmit dienas un ir kupli apmeklēts – dalībai reģistrējušies apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku no 190 pasaules valstīm. Konferences rīkotāji saskārušies ar apmešanās vietu deficītu, un Brazīlijas valdībai nācies ķerties pie ārkārtas pasākumiem, uz laiku noīrējot vairākus kruīza lainerus un pielāgojot apmešanās vajadzībām skolas un armijas objektus. Pienācīgu apmešanās vietu trūkums licis dažām dalībvalstīm samazināt delegāciju sastāvu vai pat atteikties no ierašanās pavisam. Savienoto Valstu delegācijas neierašanās iemesls gan ir cits – jaunās administrācijas politika, izstājoties no Parīzes nolīguma un slēdzot atbildīgo institūciju – Prezidenta īpašā sūtņa klimata jautājumos biroju. Prezidents Tramps deklarējis, ka klimata pārmaiņu problemātika esot izdomājums un krāpšanas shēma, kas tikai apgrūtinot viņa valsts ekonomikas attīstību. Vēsturiski Savienotās Valstis ir lielākais ogļskābās gāzes iepludinātājs atmosfērā, lai gan šobrīd ikgadējo apjomu ziņā tās apsteigusi Ķīna. Šī Vašingtonas pieeja ir vien drūmākais akcents neiepriecinošajā kopainā, ciktāl samita dalībniekiem pirmo reizi nācies nepārprotami atzīt, ka globālie pūliņi klimata pārmaiņu novēršanā nesasniedz rezultātus. No samita tribīnes izskan biedinoši atgādinājumi par to, ka šogad vien klimata pārmaiņas par sevi atgādinājušas ar neierasti ilgu un intensīvu vasaras karstuma periodu Indijā un Pakistānā, līdzīgu vasaras tveici Rietumeiropā, ugunsgrēkiem Vidusjūras reģionā, postošu sausumu Turcijā, viesuļvētrām Karību reģionā un Brazīlijas dienvidos, taifūniem Vjetnamā un Filipīnās. Karstuma viļņi tiek minēti kā simtu cilvēku nāves iemesls. Brazīlijai piederošie Amazones tropu meži ir viens no galvenajiem pūliņu īstenošanas punktiem, ciktāl to izciršana ir nozīmīgs drauds planētas ekoloģiskajam līdzsvaram. Skaļu un nepatīkamu atgādinājumu par šīm problēmām samita dalībnieki piedzīvoja otrdien, kad konferences galvenajā ēkā ielauzās protestētāji no mūžamežu pamatiedzīvotāju vidus, iesaistoties sadursmēs ar apsardzi. Lukašenko draud Viļņai, pielabinās Vašingtonai 29. oktobrī Lietuvas gaisa telpā notika kārtējais incidents, kad no Baltkrievijas puses ielidojuši gaisa baloni, kādi tiek izmantoti meteoroloģiskajām zondēm, likuši vairakkārt apturēt Viļņas lidostas darbību. Pēdējā laikā parādās ziņojumi, ka šādi gaisa baloni, kā arī lidroboti tiekot izmantoti, nogādājot no Baltkrievijas Polijā un Lietuvā kontrabandas cigaretes. Reaģējot uz notikušo, Lietuvas valdība tajā pašā dienā slēdza robežšķērsošanas punktus ar Baltkrieviju. Kā zināms, jau kopš septembra vidus ir ierobežotas arī robežšķērsošanas iespējas starp Poliju un Baltkrieviju. Pēc tam, kad apmēram divdesmit Krievijas lidroboti 9. septembrī ielidoja Polijas gaisa telpā, Varšava 12. septembrī pilnībā slēdza savu robežu ar Baltkrieviju. Pāris nedēļas vēlāk kustība gan daļēji tika atjaunota, tomēr vairāki nozīmīgi robežpunkti joprojām paliek slēgti, tā apgrūtinot satiksmi. Divu robežpunktu atvēršana tika plānota oktobra beigās, taču pagaidām ir atlikta, acīmredzot saistībā ar minētajiem notikumiem Lietuvā. Minskas režīms uz Lietuvas valdības rīcību reaģējis asi. Robežas slēgšanas rezultātā Baltkrievijā izrādījās iestrēgušas apmēram tūkstoš simts Lietuvā reģistrētas kravas mašīnas. Baltkrievija atteikusies tās izlaist no savas teritorijas pa kādu īpašu koridoru, novirzot uz maksas stāvlaukumiem. Baltkrievijas diktators Lukašenko, kurš Lietuvas rīcību dēvē par hibrīdkara operāciju, pieprasījis tūlītēju robežas atkalatvēršanu un piedraudējis, ka citādi lietuviešu transportlīdzekļi varot tikt konfiscēti. 31. oktobrī viņš arī parakstījis dekrētu, ar kuru Polijas un Lietuvas kravas mašīnām aizliegta pārvietošanās Baltkrievijas teritorijā. Tāpat Lukašenko paziņojis, ka runāšot par Lietuvas robežas jautājumu ar Savienoto Valstu administrācijas pārstāvjiem. Kā zināms, kopš pāris mēnešiem Minskas un Vašingtonas attiecībās iestājies atkusnis. Augustā notika Lukašenko telefonsaruna ar Savienoto Valstu prezidentu Trampu, savukārt septembrī no Baltkrievijas cietumiem tika atbrīvoti 52 politieslodzītie apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu Baltkrievijas nacionālajai aviokompānijai Belavia. Svētdien prezidents Tramps paziņoja, ka ieceļ Džonu Koulu, kontaktpersonu sarunās ar Lukašenko, par savu īpašo sūtni Baltkrievijā. Pirmdien tika ziņots, ka Polijas premjerministrs Donalds Tusks un Lietuvas premjerministre Inga Ruginiene vienojušies, ka normāls robežšķērsošanas režīms ar austrumu kaimiņu varētu tikt atjaunots ap novembra vidu. Vai politikai pietuvinātie mēģina koriģēt britu sabiedriskās raidorganizācijas kursu? 2025. gada 9. novembris, jādomā, tiks pieminēts britu nacionālās raidsabiedrības BBC vēstures pārskatos. Šajā dienā par savu aiziešanu no raidorganizācijas paziņoja tās līdzšinējā ziņu dienesta vadītāja Debora Tērnesa un nedaudz vēlāk arī raidorganizācijas ģenerāldirektors Tims Deivijs. Iemesls ir skandāls, kas izvērtās novembra ieskaņā, kad konservatīvās ievirzes laikraksts The Daily Telegraph publiskoja informāciju par iekšēju ziņojumu, kuru raidorganizācijas valdei iesniedzis kādreizējais BBC Redakcionālo vadlīniju un standartu komitejas ārštata konsultants Maikls Preskots. 19 lappušu teksts analizē konkrētu gadījumu ar raidījumā „Panorāma” ievietotu materiālu, kas atspoguļo notikumus Vašingtonā 2021. gada 6. janvārī, kad toreiz uz otro termiņu neievēlētā prezidenta Donalda Trampa piekritēji ielauzās Kapitolija ēkā, pārtraucot Savienoto Valstu Kongresa darbu. Tramps toreiz uzrunāja savus atbalstītājus pie Baltā nama, un BBC pārraidītajā materiālā divi viņa runas fragmenti bija samontēti tā, ka radīja iespaidu par tiešu uzkūdīšanu uz šo iebrukumu. Jau visai drīz uz Telegraph [telegraf] publikāciju reaģēja arī pats Baltā nama saimnieks, nosūtot BBC oficiālu vēstuli ar piedraudējumu vērst pret raidorganizāciju civilprasību miljarda dolāru apjomā. Sekoja raidorganizācijas priekšsēdētāja Samīra Šaha atvainošanās, raksturojot notikušo kā „sprieduma kļūdu”. Tomēr minētā Maikla Preskota ziņojuma saturs neaprobežojas ar konkrētā gadījuma analīzi. Autors pārmet BBC paustajam pārlieku kreisumu un aizraušanos ar t.s. „vokisma” ievirzēm, kas izpaužoties, piemēram, Izraēlas un Hamas konflikta un transpersonu tiesību jautājumu atspoguļojumā. Valdē ziņu dienesta vadītājai Tērnesai uzbrūkošu pozīciju ieņēma pirmām kārtām tās loceklis Robijs Gibs, kurš šai institūcijā nonāca premjerministra Borisa Džonsona laikā. Savulaik viņš bijis labējās ievirzes telekanāla GB News viens no izveidotājiem un darbiniekiem, kurš pie tam esot Maikla Preskota personisks draugs. Liberālākas ievirzes medijos izskan viedokļi, ka šis ir mērķtiecīgi organizēts uzbrukums sabiedriskajai raidorganizācijai, lai panāktu lielāku konservatīvo aprindu ietekmi tajā vai to diskreditētu. Vairāki politiķi, tostarp Liberāldemokrātu līderis Eds Deivijs un Skotijas pirmais ministrs Džons Svinnijs aicinājuši atcelt Gibu no BBC valdes. Var atgādināt, ka BBC joprojām ir auditorijas uzticamības ziņā visaugstāk vērtētā britu raidorganizācija – tās ziņu materiālus par uzticamiem uzskata 60 % skatītāju. Salīdzinājumam, pieminētajam GB News šis rādītājs ir vien 29 %. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Opozīcija ir sagatavojusi alternatīvu Stambulas konvencijai, izvairoties no sociālās dzimtes jautājuma. To tagad vērtē Saeima. Bet jautājums, vai mūsu priekšstati un aizspriedumi par sievietes un vīrieša lomām var būt iemesls vardarbībai? Vai tā ir vai nav problēma Latvijā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests, Rindas un Ventspils draudzes mācītājs Kārlis Irbe un asociācijas "Ģimene" valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts. Pagājušā nedēļā opozīcija iesniedza Saeimā priekšlikumu pieņemt nacionālo deklarāciju par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šīs deklarācijas autori uzskata, ka tā varēs aizstāt strīdus raisījušo Stambulas konvenciju. Lielā mērā šī deklarācija tiešām atkārto konvencijas apņemšanās, vienīgi ir izņemts ārā aspekts par sociālo dzimumu jeb genderismu, kā to nedaudz rupjāk dēvē konvencijas pretinieki.  Mūsu priekšstati par tradicionālo ģimeni nav iemesls, kāpēc sievietes piedzīvo vardarbību, tā saka konvencijas pretinieki. Un tas mūs atgriež pie pamatjautājuma, par ko ir bijis strīds visus šos gadus, kāpēc sociālā dzimuma jautājums ir iekļauts Stambulas konvencijā? Vai mūsu izpratne par vīrišķo un sievišķo, par tradicionālo ģimeni, par katra dzimuma lomām tiešām provocē vardarbību ģimenēs? Vai arī runa ir tikai par principiālu pretstāvi, kam ar vardarbību pret sievieti nav īsti sakara? Par to diskusija raidījumā.

Opozīcija ir sagatavojusi alternatīvu Stambulas konvencijai, izvairoties no sociālās dzimtes jautājuma. To tagad vērtē Saeima. Bet jautājums, vai mūsu priekšstati un aizspriedumi par sievietes un vīrieša lomām var būt iemesls vardarbībai? Vai tā ir vai nav problēma Latvijā, diskutējam Krustpunktā. Analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Piltenes iecirkņa prāvests, Rindas un Ventspils draudzes mācītājs Kārlis Irbe un asociācijas "Ģimene" valdes loceklis, jurists Kaspars Herbsts. Pagājušā nedēļā opozīcija iesniedza Saeimā priekšlikumu pieņemt nacionālo deklarāciju par cīņu pret vardarbību pret sievietēm. Šīs deklarācijas autori uzskata, ka tā varēs aizstāt strīdus raisījušo Stambulas konvenciju. Lielā mērā šī deklarācija tiešām atkārto konvencijas apņemšanās, vienīgi ir izņemts ārā aspekts par sociālo dzimumu jeb genderismu, kā to nedaudz rupjāk dēvē konvencijas pretinieki.  Mūsu priekšstati par tradicionālo ģimeni nav iemesls, kāpēc sievietes piedzīvo vardarbību, tā saka konvencijas pretinieki. Un tas mūs atgriež pie pamatjautājuma, par ko ir bijis strīds visus šos gadus, kāpēc sociālā dzimuma jautājums ir iekļauts Stambulas konvencijā? Vai mūsu izpratne par vīrišķo un sievišķo, par tradicionālo ģimeni, par katra dzimuma lomām tiešām provocē vardarbību ģimenēs? Vai arī runa ir tikai par principiālu pretstāvi, kam ar vardarbību pret sievieti nav īsti sakara? Par to diskusija raidījumā.

Šoreiz raidījumā Divas puslodes pārsvarā pievēršamies notikumiem Eiropā. Neuzticības balsojumu pagājušajā nedēļā ir izturējusi Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Lai gan jau pirms balsojuma bija skaidrs, ka jaunas komisijas meklējumos nebūs jādodas, notikums tomēr ir uzmanības vērts, jo izgaismo neapmierinātību ar komisijas vadību, tostarp arī to politisko spēku vidū, kas viņas kandidatūru atbalstīja. Šengenas beigu sākums - šādi virsraksti nereti vērojami starptautiskajos medijos, tiem atspoguļojot Eiropas valstu arvien stingrākos pasākumus imigrācijas ierobežošanai. Vai pārbaudes uz robežām tiešā nozīmē Šengenas nāvi un kad sagaidīsim darbojošos Eiropas mēroga risinājumus imigrācijas kontrolēšanai? Pēc četrām desmitgadēm ieročus nolicis kurdu bruņotais separātistu grupējums Kurdistānas Sstrādnieku partija. Kamēr partija norāda, ka cīņu pārnes uz demokrātisko fronti jeb politiku, Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau paziņojis, ka atbruņošanās uzskatāma par viņa valsts uzvaru. Kādēļ tas notiek tagad un kurš no tā būs ieguvējs? Nedaudz arī par vē vienu aktualitāti - Tramps izvirzījis Krievijai prasību 50 dienu laikā diplomātiskā ceļā vienoties par mieru, piedraudot, ka pretējā gadījumā uzliks ievedmuitu 100% apmērā importam no Krievijas un no tās tirdzniecības partneriem.  Aktualitātes analizē politisko norišu pētnieks Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Marts Ivaskis.   Fon der Leienas kundzes jaunā pieredze Eiropas Parlamenta balsojumi par neuzticības izteikšanu Eiropas Komisijas prezidentam, respektīvi, komisijai pilnā sastāvā, nav sevišķi bieža parādība. Salīdzinoši vairāk to bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Žaka Delora komisija piedzīvoja trīs, bet Žaka Santēra komisija – divus balsojumus, pie tam Santērs demisionēja pats brīdī, kad brieda trešais balsojums. Mūsu gadsimtā pa vienam balsojumam nācies izturēt Romano Prodi 2004. gadā, Žozē Manuelam Barrozu 2005. gadā un Žanam Klodam Junkeram 2014. gadā. Pagājušajā ceturtdienā, 10. jūlijā, šim sarakstam pievienojusies arī Urzula fon der Leiena. Tāpat kā iepriekšējās reizēs arī šoreiz viss beidzās komisijas labā: 360 parlamentāriešiem balsojot pret, nepieciešamais divu trešdaļu balsu apjoms netika iegūts, un fon der Leienas komisija palika savā vietā. Konkrētais balsojuma rosinātājs bija deputāts no Rumānijas George Piperjs, labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā ietilpstošās partijas Alianse rumāņu vienotībai pārstāvis. Galvenais motīvs ir t.s. Faizergeita – skandāls, kuru 2021. gada aprīlī izraisīja laikraksta „The New York Times” publikācija, kurā tika apgalvots, ka vienošanās starp Eiropas Komisiju un farmācijas kompāniju „Pfizer” par 35 miljardus vērto Covid-19 vakcīnu iepirkumu faktiski notikusi, fon der Leienai apmainoties īsziņām ar „Pfizer” izpilddirektoru Albertu Burlu. Eiropas Komisija noliedz šādu traktējumu, savukārt laikraksts panācis Eiropas Vispārējās tiesas lēmumu, ka komisijai būtu jāpadara attiecīgā sarakste publiski pieejama. Visdrīzāk, juridiska stīvēšanās par šo jautājumu, kā arī par to, vai īsziņas vispār var būt obligāti publiskojams materiāls, turpināsies. Pērkot deputātu labvēlību, pirms balsojuma fon der Leienai nācās atteikties no vairākām savām nostādnēm pēc pāris nedēļām apstiprināmā savienības septiņgadu budžeta sakarā. Sociālistu un demokrātu grupa pavisam tieši piedraudēja balsojumā atturēties, ja budžetā netiks saglabāta apjomīgā Eiropas Sociālā fonda finansējuma daļa. Tāpat fon der Leiena atteicās no domas finansējumu reģionu atbalstam, kas veido apmēram trešdaļu no visa savienības budžeta, piešķirt ar nacionālo valdību starpniecību. Pret neuzticības izteikšanu balsoja vairums deputātu no Eiropas Tautas partijas, Sociālistu un demokrātu, liberālās „Atjauno Eiropu” un Zaļo grupām, savukārt par – pamatā labējie: Konservatīvie un reformisti, „Eiropas patrioti”, Suverēno nāciju Eiropa, arī daļa no radikālās Kreiso grupas. Kurdistānas Strādnieku partija noliek ieročus Kurdi ir viena no pasaules lielākajām nācijām bez savas valsts. Aprēķini ir visai atšķirīgi, taču ne mazāk kā trīsdesmit miljoni kurdu kompakti apdzīvo Turcijas dienvidaustrumus, kā arī tiem piegulošos Irānas, Irākas un Sīrijas rajonus. Suverēnas Kurdistānas izveides ideja tika pieteikta jau pirms vairāk nekā simts gadiem, Pirmā pasaules kara izskaņā, taču ne toreiz, ne vēlāk nav īstenojusies. Kurdu neatkarības centienus visas pieminētās valstis uzlūkojušas kā apkarojamu separātismu, un palaikam šī pretstāve izvērtusies bruņotā cīņā. Turcijas kurdu cīņas avangards kopš 1978. gada bija Kurdistānas Strādnieku partija, kuras ideoloģija apvienoja kurdu nacionālismu un marksismu, deklarējot kā mērķi ne vien neatkarīgu, bet arī sociālistisku Kurdistānu. Tiek lēsts, ka organizācijas bruņotā cīņa pret Turciju prasījusi vairāk nekā 37 000 dzīvību, pie tam vardarbībā pret civiliedzīvotājiem tiek vainotas abas puses. 1999. gadā Turcijas specdienestiem izdevās Kenijā sagūstīt un pārvest uz Turciju Kurdistānas Strādnieku partijas dibinātāju un līderi Abdullu Edželanu, kurs kopš tā laika atrodas mūža ieslodzījumā. Pēc Sadama Huseina režīma sabrukuma Irākā 2003. gadā un Sīrijas pilsoņkara uzliesmošanas 2011. gadā kurdu bruņotās vienības sāka kontrolēt savas etniskās teritorijas attiecīgajās valstīs, un šeit patvērumu atrada arī Kurdistānas Strādnieku partijas kaujinieki, kas, savukārt, pamudināja Turciju īstenot militāras operācijas pret kurdu spēkiem kaimiņvalstu teritorijā. 2012. gadā toreizējā Turcijas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdība uzsāka sarunas ar ieslodzījumā esošo Edželanu, taču nākamajā gadā Parīzē tika noslepkavots viens no kurdu līderiem, un pāris nākamo gadu laikā miera process izjuka. Šķiet, tagad ir izdevies panāks labāku rezultātu, jo šī gada februārī Edželans aicināja savu organizāciju atbruņoties un pašlikvidēties, un maijā Kurdistānas Strādnieku partijas kongress tiešām pieņēma attiecīgu lēmumu. 11. jūlijā Irākas ziemeļu pilsētā Suleimānijā Strādnieku partijas kaujinieki piedalījās simboliskā ieroču iznīcināšanas ceremonijā, dedzinot sārtā savus automātus un citus šaujamos. Grūti gan spriest, cik liela daļa no Strādnieku partijas militārā spārna ir gatavi pakļauties augstākstāvošo lēmumam un tiešām atbruņoties. Tāpat pagaidām nav skaidri zināms, ko ir apņēmusies darīt Turcijas valdība apmaiņā pret kurdu atteikšanos no bruņotas cīņas.  Vai Šengena briesmās?  Pagājušajā nedēļā prezidents Makrons un premjerministrs Stārmers tikās Londonā kārtējā Francijas un Lielbritānijas samitā. Kā teju nozīmīgākais tikšanās rezultāts tiek izcelta vienošanās par neregulāro imigrantu apmaiņas programmu, proti, Francija piekrīt saņemt no Lielbritānijas atpakaļ zināmu skaitu ārpuseiropas migrantu, kuri bez ieceļošanas atļaujas šķērsojuši Lamanšu, savukārt Lielbritānija uzņems attiecīgu skaitu tādu, kuriem būtu tiesības uz uzturēšanos, bet kuri to līdz šim nav mēģinājuši panākt. Tiek lēsts, ka šādi Lielbritānija varētu nosūtīt atpakaļ uz kontinentu apmēram 2600 cilvēkus gadā jeb apmēram 6% no bez atļaujas atkuģojušajiem. Kamēr briti bija Eiropas Savienībā, viņiem bija tiesības nosūtīt neregulāros migrantus uz to savienības valsti, kurā viņi bija ieradušies vispirms. Līdz 2016. gadam Apvienotā Karaliste nogādāja kontinentā vairāk ieceļotāju nekā uzņēma, taču tagad situācija ir mainījusies. 2024. gadā pieteikumus par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu iesnieguši 108 000 cilvēku, kas ir apmēram divas ar pusi reizes vairāk nekā 2018. gadā. Šogad, kā liecina statistika, šis apjoms varētu vēl dubultoties. Pret šiem skaitļiem domājamais atgriežamo daudzums šķiet pieticīgs, taču abi valdību vadītāji izteicās optimistiski – galu galā šī ir pirmā šāda veida vienošanās starp Lielbritāniju pēc Breksita un kādu Eiropas Savienības valsti. Tikām citāda noskaņa valda divu Eiropas Savienības valstu – Polijas un Vācijas – pierobežā pēc tam, kad Polija 7. jūlijā ieviesa daļēju robežas kontroli ar Vāciju un arī Lietuvu. Iemesls jau atkal ir neregulārie migranti, kuri cenšas, ietikuši Polijā vai kādā no Baltijas valstīm, nonākt Vācijā. Taču Varšava diezin vai būtu spērusi šādu soli, ja Berlīne ko līdzīgu nepasāktu jau 2023. gada oktobrī. Šobrīd tās gan ir pārbaudes izlases kārtībā, un teorētiski tām būtu pēc kāda laika jābeidzas, tomēr par to drošas pārliecības nav. Eiropas Savienības likumdošana paredz, ka kontrole uz tās iekšējām robežām var tikt ieviesta tikai ārkārtas situācijās un uz pusgadu, taču norma skaidri nenosaka, ka šo termiņu nevar pagarināt. To arī dara ne vien Vācija un Polija, bet arī vairākas citas dalībvalstis. Situācijā, kad kontrolētas Eiropas Savienības iekšējās robežas tikai vairojas, arvien biežāk izskan spriedelējumi par iespējamu Šengenas sistēmas galu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Visticamāk, būsiet pamanījuši, ka dažas Vecrīgas ielas aizvadītā pusgada laikā bija aizņēmis lielais kino. Vairākas epizodes savai jaunākajai filmai uzņēma arī japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga (Cary Joji Fukunaga). Tā top pēc norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē grāmatas "Asinis uz sniega" (Blood on Snow) motīviem. Kultūras rondo saruna ar režisoru pirms viņš devās prom no Latvijas. 47 gadus vecais japāņu izcelsmes amerikāņu režisors Kerijs Džoudži Fukunaga pasaulē ir zināms gan kā režisors, gan izpildproducents, gan scenārists. Viņa spilgtāko darbu sarakstā ir tādas filmas, kā aģents 007 Džeims Bonds „No Time To Die” jeb „Nav laika mirt”, TV seriāla „True Detective” pirmā sezona, kas vēl šobaltdien tiek uzskatīta par žanra šedevru, kā arī vēsturiskā drāma „Džeina Eira”. Fukunaga ir strādājis ar tādām pasaules mēroga zvaigznēm kā Daniels Kreigs, Maikls Fasbenders, Eva Grīna, Džūdija Denča, Benedikts Kamberbačs, Vudijs Harelsons, Metju Makhonahijs un vēl daudziem citiem. Aizvadītā pusgada laikā Fukunaga vairākas epizodes savai jaunākajai filmai „Asinis uz sniega”, kas tapusi pēc slavenā norvēģu kriminālromānu autora Jū Nesbē darba "Blood on Snow" motīviem, filmēja Rīgā. Šobrīd filmēšanas darbi ir beigušies un Kerijs Fukunaga pirms došanās prom piekrita īsai sarunu. Viņš atnāca uz Latvijas Radio māju un uzreiz teica, ka šī būtu ļoti laba kino lokācija. Ir darba dienas vēls vakars un ar režisoru sarunājamies Kultūras rondo redakcijā gan par kino, gan viņa kā brīvprātīgā darbu kara plosītajā Ukrainā un arī par to, ko Amerikas kinoļaudis domā par savas valsts ārpolitiku šobrīd. Kā Rīga nokļuva jūsu redzes lokā filmas "Asinis uz sniega" vajadzībām? Kerijs Fukunaga: Mūsu lokāciju menedžerei Marijai Derkevičai jau bija iestrādes Rīgā no iepriekšējās filmas izpētes, un tā filmas diemžēl netika pabeigta. Bet viņa, zinot mūsu vajadzības, zināja teikt, ka Rīgā ir ļoti daudz līdzīgu un raksturīgu ēku, kas atgādina 70. gadu Oslo, un tieši šajā laika posmā risinās "Asinis uz sniega" darbība. Pati Oslo mūsdienās galīgi neatgādina to pilsētu, kāda tā bija septiņdesmitajos - tā ir pilsēta, kas atrodas kalnainā ielejā, turklāt daži tās rajoni ir mainījušies līdz nepazīšanai, daži pat nojaukti vispār. Toreiz, pirms 10 gadiem, teroristu uzbrukuma dēļ esot nācies nojaukt pat veselu kvartālu. Arī tā pati Stokholma, Malme vai Kopenhāgena, Reikjavīka ir mainījušās. Tāpēc Rīga bija labākā izvēle. Turklāt šeit ir vairākas lietas, kuras filmas vajadzībām varam vairāk atļauties, piemēram, darbaspēks ir lētāks nekā citur. Materiāli gan nekļūst lētāki filmas setu būvēšanai, jo daudz kas tomēr jāved un jāimportē. Tas objektīvi ceļ cenu, bet darbaspēks noteikti ir faktors, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Piemēram, mēs nupat trīs setus būvējām Londonā, un tas bija teju uz pusi dārgāk nekā Rīgā. (..) Mums pašiem šeit tā ir liela lieta - zināt, ka tepat pa Vecrīgu, iespējams, pastaigājas tādas zvaigznes kā Benedikts Kamberbačs un Eva Grīna, kura pat apmeklēja tavu izstādi Rīgā. Lai arī tu esi režisors, priekšnieks, kurš vada, bet tik un tā - kā ir tev pašam? Esi strādājis ar Danielu Kreigu Džeimsa Bonda filmā un citām zvaigznēm. Kā tas ir? Kerijs Fukunaga: Šobrīd, kad aiz muguras jau tik daudz darbu un filmu, es teiktu, ka tik ļoti neuztraucos vairāk. Bet atceros, kas taisīju savu vēsturisko filmu "Džeina Eira", kur galvenajās lomās bija tādas zvaigznes kā Maikls Fasbenders, Mia Vasikovska un Džūdija Denča, es domāju, ko gan es kā režisors varu vispār ietekmēt tik pieredzējušas aktrises kā Džūdija Denča aktierspēle? Tā kā es un viņas aģents esam labi draugi, turklāt es vispār toreiz tikai sāku tik lielus soļus spert lielajā kino, mani mierināja un teica, ka tieši Džūdija ir ļoti atvērta un ieinteresēta šajā sadarbībā. Un tā, pamazām strādājot ar šīm zvaigznēm, es pats ar katru reizi aizvien vairāk redzu viņus kā cilvēcīgas būtnes, nevis to grandiozo sasniegumu sarakstu, kas viņiem katram ir. Un otra lieta, ko minēji, ka režisors ir tas priekšnieks, te  man jāsaka, ka kino tomēr ir kolektīva māksla un režisors ir viena no sadaļām. Ir aktieri, studija īpašnieki, producenti un tā tālāk. Tā kā tam projekta pilotam ir jāspēj visi pasažieri nogādāt galapunktā. Kāda ir tā realitāte medaļas otrā pusē, kā tas ir - strādāt, piemēram, pie Džeimsa Bonda jeb aģenta 007 filmas? Kerijs Fukunaga: Katru reizi, kad strādāju pie liela projekta, vienmēr šķiet, ka es uzsūcu jaunas zināšanas, kuras noteikti varēšu izmantot nākamajā projektā. Bonda gadījumā tas lielākais izaicinājums bija laiks. Nevis tur kaut kāds atsevišķs lietu kalendārs, bet laiks kopumā. Es Bondu pārņēmu, kad tikko prom bija devies Denijs Boils. Un, kā jau šajās milzu budžeta augsta tempa filmās, daudz kas ir atkarīgs no tā datuma, kad tiek noteikta pirmizrāde un kā tiek sakārtots lokāciju kalendārs. Līdz ar to daudzas scenārija lietas tiek piekoriģētas pēdējā mirklī. Tu vari iedomāties, ka tik lielos projektos daudz ko izlemj gadiem iepriekš, un pēc tam pie tā ir jāturas. Mēs Bondu no A līdz Z pabeidzām 18 mēnešos. Ar visu to, ka jau bija sākusies COVID epidēmija, mēs to paspējām, un tas vēl ir relatīvi ātri. Mums vajadzēja ar visiem kaskadieriem, specefektu departamenta dublieriem jau darīt lietas laicīgi, pirms vispār pirmā scenārija aprises bija gatavas. Tā kā laiks Džeimsa Bonda filmā bija vislielākais izaicinājums. Kerijs Džoudži Fukunaga kā brīvprātīgais ir arī strādājis Ukrainā, kurp viņš devās 2022.gadā uzreiz pēc Krievijas uzsāktās pilna mēroga karadarbības. Viņš ne tikai gādāja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem, bet arī fotografēja. Viņa fotouzņēmumus kā arī ukraiņu mākslinieces Tatjanas Malinovskas videodarbus  no šī gada marta līdz pat 2.maijam varēja apskatīt arī izstādē "Lyuta vesna – Lost Spring" (Zaudētais pavasaris) Rīgā, galerijā „Cut Art”. Rīgā nupat bija skatāma tava fotogrāfiju izstāde no Ukrainas. Izstāsti šo stāstu, kāpēc tu izlēmi kā brīvprātīgais doties uz kara plosīto Ukrainu un strādāt tur? Kerijs Fukunaga: Es ieguvu grādu politikas zinātnē un politikas vēsturē esmu mācījies ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm - Francijā, Grenobles Politikas institūtā. Mani vienmēr interesējusi vēsture, kā arī skats uz ārpusi, uz ārpasauli. Mani vienmēr vairāk interesējusi Amerikas ārpolitika nekā iekšpolitika. Turklāt savulaik ticēju, ka, taisot filmas, mēs varam mainīt un ietekmēt pasauli. Šobrīd gan tik strikti vairs nevaru teikt, redzot, kas notiek apkārt. Īpaši pēc Bonda filmas, es aizvien spēcīgāk izjūtu to, kas notiek pasaulē, to notikumu domino efektu. Jā, es taisu filmas un izklaides industrija ir ļoti būtiska. Bet es vairs sevī iekšēji nespēju ilgāk būt tikai pasīvs vērotājs. Es vēlējos darīt un palīdzēt. Un tā es sazvanīju Hosē Andrē, kurš ir radījis un vada vada "World Central Kitchen", un Ukrainā jau bija viņu palīdzības virtuves, un teicu, ka vēlos braukt uz Ukrainu pie viņiem. Viņš atbildēja, ka varu braukt, bet manu drošību garantēt gan nevarot. Es teicu, ka nebraucu filmēt, bet mans nodoms ir palīdzēt un strādāt tur tieši kara laikā. Sacīts - darīts, ierados.  Sākotnēji darbojos un palīdzēju ar koordinēšanu, tad jau darīju arī citus darbus. Divarpus mēnešu laikā pēc kara sākuma tās vietas, kur biju es, sāka stabilizēties. Sākām Kijivā, tad Irpiņa, Buča, tad devos uz Sumu apgabalu. Tad uz Harkivu, kamēr tur vēl notika aktīva karadarbība, un tur es uzturējos ilgāku laiku. Pēc tam tālāk devos uz Kramatorsku, kur bija ļoti nežēlīgas krievu ofensīvas. Briesmas draudēja visu laiku. Bet tur tajos ciematos un pilsētās bija palikuši ļoti daudz civiliedzīvotāju, un viņi nekādu ofensīvas laikā nevarēja tikt pie iztikai nepieciešamajām lietām. Tad es un citi brīvprātīgie devāmies pie šiem ļaudīm, lai redzētu, kas viņiem trūkst, ukraiņiem vienmēr būs bietes un kartupeļi. Bet bija vajadzīga maize un elementāra medicīniskā palīdzība. Mums tas bija jādara no mājas uz māju, lai pēc tam varētu ziņot uz štābu, ko, kur un kam vajag piegādāt. Tā bija unikāla pieredze, jau savā ziņā tā līdzinās problēmu risināšanai filmas laukumā, tikai šeit tev ir iespēja reāli ietekmēt cilvēku dzīves. Tu iepriekš minēji, ka tevi vairāk interesē Amerikas ārpolitika, nevis iekšpolitika. Es neko nesaprotu un nezinu par tavas valsts iekšpolitiku, bet man ir daži draugi ASV, un viņi saka, ka nav labi. Kas to vērtē šobrīd, atrazdamies šeit, Latvijā? Kerijs Fukunaga: Tas ir apkaunojoši. Šobrīd ir pats sliktākais laiks būt amerikānim. Mēs esam neglīti pasaules acīs. Es nezinu precīzus datus, bet pusei amerikāņu nav pases. Lielākā daļa runā tikai angļu valodā, nezinot vismaz vēl vienu svešvalodu. Ja tev pie ziemeļu robežas ir tikai Kanāda un dienvidos Meksika un apkārt okeāns, tad var nelikties ne zinis. Nav tā kā šeit, Eiropā, kur dažādas kultūras ir visapkārt un tev jāiekļaujas tajā mikslī. Tāpēc krievu propaganda svin uzvaru Amerikā šobrīd. Tas nu reiz ir skaidrs. Un tas notiek jau gadiem, to var redzēt komentāru sadaļā. Tāda sajūta, ka cilvēki darbojas pēc konkrēta scenārija, jo tieši tāda, kādu piedāvā propaganda. Ir bijuši pētījumi par šo un tie liecina par to, ka šeit nav iespējama nekāda saprātīga diskusija iepretīm sazvērestības teorijām un propagandai. It kā cilvēki pēkšņi būtu pamodušies jaunā patiesībā, no kuras nav atpakaļceļa.  Ko saka tev zināmie filmu ļaudis? Kerijs Fukunaga: Lielākā daļa no viņiem vienkārši nespēj noticēt tam, kas notiek acu priekšā. Lielākoties tā ir tāda apstulbuma sajūta šāda absurda priekšā. Protams, daudzi sev jautā - ko es varu darīt lietas labā? Kā redzam, ielu protesti šeit nedarbojas. Ko darīt? Es nezinu. Man nav atbildes. Vēsture rāda, ka šādi lieli pagriezieni parasti notiek ar lielu asins izliešanu. Arī mums šeit, tūkstošiem kilometru attālumā no ASV, bezmaz vai piespiedu kārtā ir jācenšas saprast Amerikas politiku. Ko un kāpēc Amerika dara? Kāpēc? Kerijs Fukunaga: Es šobrīd nevaru uzburt labāku nākotnes vīziju. Šobrīd nudien neizskatās labi. Tomēr vēsture rāda, ka Amerika var uzņemties vadību un nostāties vēstures pareizajā pusē. To pierāda kaut vai Rūzvelta politika īsi pirms Otrā pasaules kara, kad ASV izvēlējās izolacionisma politiku un nevienai no tobrīd apdraudētajām pusēm nepalīdzēja. Piemēram, viņš publiski neatsaucās uz Japānas iebrukumu Mandžūrijā, bet fonā jau sāka gatavoties karam. Es gan neliktu Rūzveltu un Trampu vienos svaru kausos. Nebūt. Vairāk par Krieviju šobrīd ASV militāri industriālais komplekss ir uztraucies par Ķīnu, un dažiem vēl šķiet, ka tā varētu būt Trampa ilgtermiņa spēle, lai nošķirtu Krieviju no Ķīnas un tie nekļūtu par vienotu spēku. Bet es neticu, ka Tramps ir tik gudrs, tā tāda muļķu parāde drīzāk. Kāda ir mākslinieku un kultūras cilvēku atbildība šajos laikos? Arī pie mums notiek diskusijas par to, ka strausa politiku, iebāžot galvu smiltīs un izliekoties, ka kara nav, neies krastā. Vai tev ir tāpat? Kerijs Fukunaga: Jā. Mēs jau Bondu filmējot, kas nu jau ir pirms sešiem gadiem, apspriedām Surkovu, Putina ideoloģijas autoru un polittehnologu. Tam cilvēkam ir pieredze gan televīzijā, gan rakstniecībā, un viņš prot pretnostatīt divas puses un radīt sajukumu, kurā tad var no aizkulisēm visu vērot un kontrolēt. Dezinformācija ir ļoti spēcīgs ierocis, mēs to centāmies arī iedzīvināt mūsu filmas ļaunajā tēlā. Bet tas, ko viņi Krievijā dara ar sabiedrību, ir nesalīdzināmi milzīgāks spektrs, tie ir kā nebeidzami, milzīgi viļņi, kam cilvēks vairs nav spējīgs stāties pretī un noslīkst tajos. Un es teiktu tā: ja mākslai ir iespēja pacelties virs tā visa un atmaskot to apburto loku, tam noteikti ir vērtība. Un noslēgumā - kas būs tas, ko tu sev paņēmis līdzi no Rīgā pavadītā laika? Kerijs Fukunaga: Tas saistās zināmā mērā ar to, ko redzu Ukrainā. Iemesls, kāpēc es pazīstu arī jūsu kino ļaudis, piemēram, Lauri un Raiti Ābeles, ir profesionālais latviešu skeitbordists Madars Apse. Mēs esam draugi. Reiz, redzot Madara un viņa draudzeni Viļņā, aizrunājāmies par to, kā ir satikušies mūsu vecvecāki. Viņš saka - gulagā, un ironiskā kārtā arī mani vecvecāki satikās gulagā, un tajā brīdī man ir iespēja nonākt nevis tādā akadēmiskā kārtā, bet satikt reālus cilvēkus, kuriem tā padomju okupācijas trauma atbalsojas paaudzēs un turpina ārdīties acu priekšā Ukrainā. Un es redzu, cik jūs šeit nopietni to uztverat, ka spējat novērtēt to, ka esat NATO, jo citādāk tās šausmas varētu atkārtoties arī šeit. Un jā, tas, ko es paņemu līdzi, ir absolūta cieņa pret jums par to, kā jūs paši esat nosargājuši savu brīvību un negrasāties to atkal pazaudēt.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Lai tiktu līdz daudzdzīvokļu mājas renovācijai, ir jāveic gana daudz birokrātisku darbību. Vai papīru kārtošana bremzē finansējuma saņemšanu un darbu uzsākšanu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ALTUM Energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece, SEB bankas Mazo un vidējo uzņēmumu segmenta vadītājs Māris Saulājs un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Jānis Uzulēns vērtē, ka problēmas rada nevis tas, ka ir daudz dokumentu jākārto, lai renovētu māju, bet nezināšana un informācijas trūkums. "Problēmas, man liekas, ir divās lietās, pirmām kārtām ir nezināšana, un tas attiecas nereti kā uz iedzīvotājiem, tā uz pārvaldniekiem. Un nezināšanas rezultātā rodas otra problēma, proti, ka trūkst informācijas," vērtē Jānis Uzulēns. Viņš min, ka daudzi cilvēki neorientējas pieejamajos dokumentos, daudz arī nelasa un tāpēc nav informēti un tam nav sakara ar birokrātiju.  "Birokrātija sākas tajā brīdī, kad nezināšanas dēļ ir radīta kaudze problēmu. Piemēram, būvdarbu gaitā konstatē, ka kaut kas ir palaists garām projektēšanas laikā vai būvprojekts ir izstrādāts uz nepietiekamas tehniskās dokumentācijas pamata. Savukārt tehniskā dokumentācija ir izstrādāta tāpēc, ka ir iedots nepareizs darba uzdevums un inženieris nav tālāk par darba uzdevumu, proti, par savu degungalu skatījies. Ir jāatceras, ka mēs runājam par būvniecības procesu, kur gan banka, gan "Altum" tikai iedod resursus," skaidro Jānis Uzulēns. "Tā, man liekas, ir lielāko tiesu nevis birokrātija, bet nezināšanas sekas, mēs kaut ko izdarām nepareizi sākumā, to problēmu mēs pamanām tad, kad ir par vēlu, tad mēs sākam viens uz otru rāties," atzīst Jānis Uzulēns.

Kanādas parlamenta vēlēšanās uzvar liberāļi. Pieaug saspīlējums starp Indiju un Pakistānu. Latvija vienīgā kandidāte no Austrumieronas ANO Drošības padomē. Aktualitātes analizē Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Rihards Plūme un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Kanādas liberāļi – par mata tiesu no triumfa 28. aprīlī notikušo Kanādas Parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanu rezultāti, salīdzinot ar priekšvēlēšanu aptauju rādītājiem, īpaši nepārsteidz. Liberālā partija, kopš janvāra nogales piedzīvojusi strauju popularitātes kāpumu, ieguvusi vēlēšanās labāko rezultātu. Iemesls ir ne tikai ilggadējā premjera un liberāļu līdera Džastina Trudo prašanās savlaicīgi aiziet no politiskās avanscēnas, bet arī „Trampa faktors”. Vašingtonas varasvīra šokējošā izrunāšanās par plāniem anektēt Kanādu un kaimiņvalsts eksporta aplikšana ar tarifiem ir saniknojusi kanādiešus, un pretošanās noskaņojums kļuva par jaunā premjera Marka Kārnija vadīto liberāļu priekšvēlēšanu kampaņas vadmotīvu. Nevar gan sacīt, ka trampismam tuvu noskaņu esamība liberāļu galveno konkurentu – Konservatīvās partijas – platformā būtu nākusi šim spēkam ļoti par sliktu. Konservatīvajiem izdevies gūt vairāku desmitgažu laikā izcilāko rezultātu un pieaudzēt mandātu skaitu pat vairāk nekā liberāļiem. Tiesa, deputāta mandāts iet secen konservatīvo līderim Pjēram Pualjēvram. Galvenais zaudētājs šajā situācijā izrādījusies mēreni kreisā Jaunā demokrātiskā partija, kuras frakcija sarukusi par vairāk nekā divām trešdaļām. Partijas līderis Džagmīts Singhs jau paziņojis par atkāpšanos no amata. Trešdaļu mandātu zaudējusi arī frančvalodīgo kanādiešu partija Kvebekas bloks. Tā nu liberāļiem, pēc visa spriežot, pietrūks vien trīs balsu no simt septiņdesmit divām, lai veidotu vairākuma valdību, un, tāpat kā pāris iepriekšējos sasaukumos, arī šajā Kanādai būs mazākuma valdība, kuras atrašanos pie varas noteiks mazāko partiju atbalsts valdošajai. Kvebekas bloka līderis Īvs Fransuā Blanšē aicinājis visus politiskos spēkus vienoties par „pamieru”, kamēr valsts tiek cauri pašreizējiem nestabilajiem laikiem. Kāpēc Latvija grib, bet Melnkalne – nē? Šī gada jūnijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kā ik gadu, balsos par piecu jaunu ANO Drošības padomes locekļu apstiprināšanu. Kā zināms, kopumā šai ANO institūcijā darbojas piecpadsmit valstis, no kurām piecas – Savienotās Valstis, Ķīna, Krievija, Lielbritānija un Francija – ir pastāvīgie locekļi, savukārt atlikušās desmit periodiski mainās. Pie tam katram planētas reģionam Drošības padomē rezervēts noteikts vietu skaits. Vienu no divām Austrumeiropas vietām ieņem pastāvīgā locekle Krievija, savukārt uz otru, kuru šajā reizē atbrīvos Slovēnija, pretendē Latvija. Otra sākotnējā pretendente – Melnkalne – savu pieteikumu pirms pāris mēnešiem atsauca. Kā intervijā Melnkalnes laikrakstam „Vijesti” izteicies ārlietu ministrs Ervins Ibrahimovičs, tāds lēmums pieņemts, jo Melnkalnei šobrīd jākoncentrē visi spēki virzībai uz iestāšanos Eiropas Savienībā, kam darbošanās Drošības padomē var nenākt par labu. Drošības padome ir vienīgā no ANO struktūrām, kura ir pilnvarota izdot dalībvalstīm saistošas rezolūcijas; visām pārējām ANO ietvaros izdotajām rezolūcijām ir rekomendējošs raksturs. Piecu pastāvīgo locekļu statuss ar veto tiesībām saglabājies kopš organizācijas radīšanas Otrā pasaules kara izskaņā, un lielā mērā atspoguļo tā laika ģeopolitisko realitāti, kad galvenās pasaules kara uzvarētājas nodrošināja sev īpašu statusu. Kopš tā laika daudz kas mainījies, un jau vismaz vairākas desmitgades četras valstis – Indija, Brazīlija, Japāna un Vācija – izvirza pretenzijas uz Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu, ciktāl Japāna un Vācija sniedz ļoti nozīmīgu finansiālo ieguldījumu Apvienoto Nāciju darbībā, savukārt Indija un Brazīlija aktīvi piedalās ANO militārajās misijās. Tomēr ir vesela grupa pietiekami ietekmīgu valstu, kuras šādai paplašināšanai pretojas. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien skaļāk izskan viedoklis, ka agresorvalsts savu īpašo statusu Drošības padomē nav pelnījusi. Krievijas Federācija kā tāda nekad nav tikusi ievēlēta par pastāvīgo locekli, bet gan ir mantojusi šo statusu no tās priekšgājējas Padomju Savienības. Indija un Pakistāna – milžu rīvēšanās Jau vairāk nekā trīs gadu desmitus Indijas Džammu un Kašmiras pavalstī nenorimst bruņota pretestība valsts centrālajai varai. Savulaik šais zemēs pastāvēja pusneatkarīga monarhija ar ticības ziņā neviendabīgu iedzīvotāju sastāvu, un tad, kad 1947. gadā kādreizējās Britu Indijas vietā tapa Indijas un Pakistānas valstis, kuru pamatā bija iedzīvotāju reliģiskā piederība, Džammu un Kašmira kļuva par strīdus ābolu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados islāma kaujinieki, kuri cīnās par provinces pievienošanu Pakistānai, sāka piekopt terora metodes. Vienu šādu asiņainu ekscesu Indija piedzīvoja 22. aprīlī, kad vairāki ar automātiskajiem ieročiem bruņoti vīri ieradās tūristu iecienītā lokācijā, vispirms atklāja haotisku uguni, pēc tam nošķīra atsevišķi vīriešus un sāka noskaidrot viņu reliģisko piederību. Tos, kuri nebija apgraizīti un nezināja arī norunāt Dienvidāzijā populāru islāma lūgšanas frāzi, nošāva. Pavisam dzīvību zaudēja 26 cilvēki, starp kuriem bija arī viens Nepālas pavalstnieks un viens vietējais iedzīvotājs, musulmanis, kurš mēģināja nepieļaut izrēķināšanos. Šis ir asiņainākais terora akts Indijā kopš 2008. gada islāma teroristu uzbrukumiem Mumbajā. Sākotnēji atbildību par 22. aprīļa slaktiņu uzņēmās kaujinieku organizācija „Pretestības fronte”, kura gan dažas dienas vēlāk savu paziņojumu atsauca. Savukārt Indijas varasiestādes jau nākamajā dienā pēc notikušā paziņoja, ka saziņa rādot teroristu saistību ar Pakistānas slepenajiem dienestiem. Indija izraidīja vairākus Pakistānas diplomātus un atsauca savējos no Islāmābādas, slēdza sauszemes robežu, anulēja vīzas daļai Pakistānas pilsoņu un pārtrauca izsniegt jaunas. Sevišķi nopietni tiek uzlūkota Indas ūdeņu vienošanās darbības apturēšana. 1960. gadā noslēgtā starpvalstu vienošanās regulē Indas upes un vairāku tās pieteku ūdens resursu izmantošanu. Upju iztekas atrodas Indijā, bet galvenā ūdeņu izlietotāja ir Pakistāna, sevišķi lauksaimniecībai, kas veido gandrīz ceturto daļu no valsts iekšzemes kopprodukta un vairāk nekā trešdaļu darbavietu. 24. aprīlī gar Indijas un Pakistānas demarkācijas līniju Kašmirā sākās apšaudes ar strēlnieku ieročiem, kam dažas dienas vēlāk pievienojās arī artilērija. 28. aprīlī Pakistānas aizsardzības ministrs Asifs Havadža paziņoja, ka Indijas uzbrukums Pakistānai esot nenovēršams. Pastāv bažas, ka laikā, kad pārējai pasaulei citu rūpju gana, briest nopietna eskalācija starp divām kodolvalstīm Āzijas dienvidos. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Sausums un pasliktināta gaisa kvalitāte pavasaros ir īpaši raksturīgi Latvijai. Marts un aprīlis ir mēneši ar mazāko nokrišņu daudzumu, taču tā kā saule jau sāk krietni sildīt, iztvaikošana notiek arvien straujāk un apkārtējā vidē ūdens sāk trūkt. Ja ziemā ir bijusi bieza sniega kārta, kas kūstot rada lielu ūdens daudzumu, mēs jūtam ziemas slapjumu pavasarī. Ja šādas sniega kārtas nav, tad pirmā marta saule jau diezgan ātri visu žāvē. Nokrišņu pavasarī maz. Lai kāda būtu bijusi ziema, auksta vai relatīvi silta kā tas ir bijis aizvadītajā ziemā, ūdenstilpes - jūras, okeāni - ir atdzisuši, bet gaiss saulē kļūst arvien siltāks un šādā kombinācijā mazinās galvenais iztvaikošanas un atmosfēras ūdens avots. Ja gaiss ir siltāks par ūdeni, iztvaikošana tikpat kā nenotiek. Tas kas iztvaiko no, piemēram, saulē uzsilušas augsnes ir niecīgs daudzums un nopietni lietus mākoņi no tā var arī neveidoties. Bet lielās nokrišņu zonas - cikloni - rodas virs okeāniem un jūrām.  Protams, ka gaisa masu kustība mūsu reģionā vienalga ir haotiska un ļoti dinamiska, un gadās, ka pavasari ir arī diezgan lietaini. Bet tas ir reģionāli. Ziemeļu puslodē kopumā pavasaris ir sausākais gadalaiks.  Putekļu piesārņojums gaisā bieži vien rodas no pretslīdes materiāliem, kas kaisīti uz ielas un trotuāriem. Piemēram, ja Rīgā laikus saslaucītu ielas, mēs varētu no šī piesārņojuma izvairīties. Ar putekļu vētrām ir jārēķinās arī ārpus pilsētām. Parādoties arvien vairāk bezsniega vai mazsniega ziemām, putekļu vētrām šo piemēroto apstākļu kombinācija būs arvien biežāka. Bet ūdens tvaikiem gaisā ir ne tikai liela siltumietilpība, bet tā ir arī galvenā, visefektīvākā siltumnīcas efekta gāze Zemes atmosfērā. Ja mums nebūtu ūdens tvaiku gaisā uz Zemes, būtu par 10 līdz 15 grādiem aukstāks. Ūdens nodrošina 50 līdz 60 procentus no visas atmosfēras siltumnīcas efekta.  Cilvēki mēdz jautāt, ja jau ūdens tvaiks rada pusi no siltumnīcas efekta enerģijas uz Zemes, kāpēc mēs nerunājam par ūdens tvaika emisijas samazinājumu? To skaidro Rīgas Tehniskās universitātes pētniece doktore Ilze Vamža. Arī aizvadītās nedēļas laikapstākļu aktualitāte, kad ievērojami pasliktinājusies gaisa kvalitāte, arī lielā mērā ir saistīta ar sausu gaisu. Latvijā visbiežāk, ja gaiss kļūst netīrs, tas lielākoties ir no sīkajām cietajām daļiņām, kas ir putekļi, apkures, transporta un rūpniecības dēļ saražotie līdz galam nesadegušie materiāli, sīkās daļiņas. Iemesls, kāpēc tās uzkrājas gaisā, ir laikapstākļi - lēns vējš, sauss gaiss. Nedēļas nogalē laiks kļuva mitrāks, un lietus ir vislabākais gaisa attīrītājs šajā gadījumā. Katrs piliens krītot savāc putekļus, padara tos slapjus un noliek pie zemes. Bet vienlaikus ir parādījušās arī sezonālas pārmaiņas jeb sākusies alergēnu sezona. Bet sausums Apvienotajos Arābu Emirātos bieži ir sazvērestību teoriju centrā, ka tur jau par ikdienu ir kļuvusi laikapstākļu regulēšana, lai izraisītu lietu.  

Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.

Aizvadītā gada nogalē varas gaiteņos nonāca Klimata likumprojekts. Līdz šim tieši klimata pārmaiņām veltīta likuma Latvijā nav bijis. Kāpēc tāds vajadzīgs? Kam vajadzētu būt šādā likumā? Ko tas nozīmē iedzīvotājiem un kāda pieredze ar klimatu likumdošanā ir citviet pasaulē? Raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Pasaules Dabas fonda Latvijā direktors Jānis Rozītis, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes pētnieks Jānis Brizga un biedrības "Zaļā brīvība" pārstāve Linda Zuze. Gada augs un gada sūna Augs ar labi pamanāmiem dzelteniem ziediem-  smiltāju retējs. Rīdzinieki šo augu pavasaros var viegli  pamanīt, bet citviet Latvijā tas ir ļoti reti sastopams un sūna - spurainā dzīparene, kas izskatās pēc dzijas pavediena un atrodama mitros un veselīgos biotopos. Iepazīstam gada augu un un gada sūnu. Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu 2025 ir izvēlējusies smiltāja retēju. Kā teikts biedrības izplatītajā paziņojumā, tas aug sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās. Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi, turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus. Kā norāda Botāniķu biedrības valdes priekšsēdētājs, un Daugavpils Universitātes docents Pēteris Evarts-Bunders, tas nav ne apdraudēts, ne invazīvs augs, viegli pamanāms vietās, kur tas aug, proti, zied arī pilsētvidē un to raudzīt nav jādodas uz Moricsalu vai Slīteres nacionālo  parku. Iemesls smiltāja retēja iecelšanai gada auga statusā ir tā vēlme to izpētīt pamatīgāk un vairāk tam pievērst uzmanību.     Bet Botāniķu biedrības pārstāve, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte, purvu, sūnu un ķērpju pārzinātāja bioloģijas doktore Līga Strazdiņa iepazīstinās ar Gada sūnu – spuraino dzīpareni, kura, kā nosaukums vēstī, tiešam atgādina spurainu gaiši zaļu un dzeltenīgu dzijas pavedienu, un atšķirībā no smiltāja retēja, nav tik viegli atrodama un ievērojama ar to, ka šī suga ir Latvijas teritorijā parādījusies ļoti sen – Ledus laikmeta beigu daļā. Bet raidījuma iesākumā par to, kā klimata pārmaiņas skar tējas audzētājus pasaulē, ka arī pētniece Dana Dūda skaidro, kā tēja ieguvusi savus dažādos nosaukumus pasaulē.

2025. gada ģeovieta ir Latvijā augstākā kāpa – Pūsēnu kalns. Tā atrodas Nīcas pagastā, un savulaik tā daļēji tika norakta, veidojot karjeru. Ko šādas vietas stāsta par seniem procesiem Latvijas teritorijā? Cik tālu sauszemē iestiepjas kāpas un ko šādas ģeovietas pasaka par cilvēka darbību? Raidījumā Zināmais nezinājamā sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes asociētais profesors Ģirts Stinkulis, Daugavpils universitātes asociētais profesors Juris Soms un vides gids, kurš pats arī dzīvo Nīcas pagastā, Andris Maisiņš. Pūsēnu kalns ir viena no kāpām, kas ietilpst Papes-Jūrmalciema-Bernātu kompleksajā kāpu grēdā. Šajā grēdā izšķir divus – Papes-Jūrmalciema un Jūrmalciema-Bernātu kāpu posmus. Šos posmus pa vidu pārrauj aptuveni 1,5 km garš pārpūsto smilšu iecirknis, kas izveidojies pirms vairāk nekā 300 gadiem pēc mežu izciršanas un ugunsgrēka. Abus kāpu posmus raksturo gar jūras krastu paralēli esošu kāpu grēda, kas ir veidojusies pēdējo Baltijas jūras stadiju laikā. Dziļāk sauszemē seko otrs kāpu valnis, kas ir vēja deformēto parabolisko un tām līdzīgo kāpu grēda. Šīs kāpas tiek saistītas ar Litorīnas jūras stadiju, un tās norobežojušas lagūnu joslu līdzenumu no jūras. No kāpas virsotnes karjera nogāzes pusē paveras lielisks skats uz apkārtējo ainavu – pāri pamestajai karjera teritorijai un apmežotai piejūras kāpu joslai redzama jūra. Gada ģeovietas nosaukums tiek piešķirts ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem un to problēmām, sniegt par tiem informāciju, rosināt vietas tālāku izpēti, atjaunošanu, sakopšanu un labiekārtošanu. Plānots, ka publisks izglītojošs pasākums, kas veltīts Latvijas 2025. gada ģeovietai, notiks pie Gada ģeovietas oktobra sākumā, kad pasaulē atzīmē Ģeodaudzveidības dienu. Bet vispirms vēl vienu šī gada varoni – gada koku. Šis gods ticis gobai.  Iemesls nominācijai ir ne pārāk iepriecinošs, jo gobu skaits Latvijā samazinās šo koku kaites ietekmē – tā sauktās Gobu Holandes slimības dēļ. Vairāk par gada koku un to, kā gobu atšķirt gobu no tās radinieces vīksnas, stāsta Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs. Latvijas Dendrologu biedrība par Gada koku 2025 izvēlējusies parasto gobu, izceļot šī koka nozīmīgumu un pievēršot uzmanību arvien aktuālajai gobu Holandes slimības izplatībai. Gobas mūsdienās ir apdraudētas gan individuālu koku, gan mežaudžu līmenī. Parastā goba ir majestātisks vasarzaļš gobu dzimtas koks, kas savvaļā sastopams visā Latvijas teritorijā – tā teikts biedrības izplatītājā paziņojumā. Taču šobrīd gobu nemaz tik daudz nav, jo Pēc Valsts meža dienesta 2023. gada datiem mežaudzes, kur valdošā koku suga ir goba vai vīksna, ir tikai 0,07% no visiem Latvijas mežiem. Un te vainīga ir jau minētā slimība, kad sadarbojoties sēnei ar tādu vaboli kā gremzdgrauzi, koki nokalst. Pirms aplūkojam sīkāk šo koku bojāejas cēloni, koku eksperts un Latvijas dendrologu biedrības pārstāvis Gvido Leiburgs stāsta, kā var atšķirt abas gobu ģintij piederošās sugas, proti, gobu un vīksnu, kas ir visai līdzīgas pēc izskata. Savukārt raidījuma ievadā savā grāmatplauktā ļauj ielūkoties pētnieks Andris Saulītis. Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis iepazīstina ar amerikāņu jurisprudences pētnieka Kesa Sanstīna grāmatu par birokrātiju un to, kas tajā ir analītiski maināms. (Cass R. Sunstein. "Sludge. What Stops Us from Getting Things Done and What to Do about It"). Tās latviskais nosaukums varētu būt "Šķēršļi, kas aptur mūs paveikt lietas un ko ar to iesākt". Šis populārzinātniskais darbs apliecina, ka pārmaiņas likumos var panākt, dažādu nozaru pārstāvjiem sadarbojoties. Interesentiem pieejama gan drukātā versija, gan elektroniskā versija. Pētnieks norāda, ka Latvijas bibliotēku kopkatalogā šo izdevumu nav atradis, bet sola dot ziņu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kuras darbinieki ir atvērti grāmatu ieteikumiem.

Mohameds Rasulofs ir viens no irāņu kino pasaules šā brīža pazīstamākajiem vārdiem Rietumu kultūrtelpā. Pēdējā desmitgadē viņa filmas godalgotas gan Kannās, gan Berlinālē. Kamēr filmas ceļoja pa pasauli, pašu režisoru nelaida ārā no valsts un mēģināja apklusināt gan ar aizliegumiem veidot kino, gan ar reālu cietumsodu. Pērn maijā Rasulofs aizbēga no Irānas un saņēma politisko patvērumu Vācijā. Iemesls bēgšanai bija viņa jaunākā filma „Seed of the Sacred Fig” jeb „Svētās vīģes sēkla”, par ko dzimtenē Rasulofam draudēja astoņi gadi cietumā. Filma un tās režisors bija starp nominantiem uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Ar irāņu režisoru Mohamedu Rasulofu tiekamies Lucernā, kur pērn decembrī pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas balvas. Rasulofam intervijas ir visu dienu un telpā esam vairāki žurnālisti, jo interese ir liela: to veicinājusi ne vien viņa jaunākā filma, bet arī režisora dramatiskā bēgšana no Irānas īsi pēc tās pabeigšanas. Rasulofs sasveicinās angliski, tomēr sarunu turpina ar tulka palīdzību dzimtajā persiešu valodā. Režisors atzīst, ka pēdējais pusgads kopš filmas „Seed of the Sacred Fig” iznākšanas viņam bijis tik spraigs, braucot pa festivāliem un sniedzot intervijas, ka vēl nav bijis laika līdz galam aptvert savu trimdinieka statusu. Pēc filmas uzņemšanas Irānu pameta vēl daļa no filmas komandas, bet citi palika. Pirmizrādē Kannās, kur filma saņēma žūrijas balvu, Rasulofs turēja rokās divu galveno aktieru fotogrāfijas. Uz jautājumu, vai Irānā palikušie kolēģi ir drošībā, viņš nevar atbildēt apstiprinoši.  Rasulofa filma, kuras angliskais nosaukums ir „Seed of the Sacred Fig”, botāniski akurāti būtu latviskojama kā „Svētā fikusa sēkla”, jo „ficus religiosa” ir konkrēta fikusu suga, un šī auga invazīvā daba ir viena no metaforām, ko Rasulofs lieto filmā. Viņš izteicies, ka agrāk metaforas savos darbos izmantojis daudz vairāk – tai skaitā, lai apietu cenzūru, taču ar laiku no tā noguris un pēdējās filmās daudz vairāk ļāvies reālismam. Filmas „Seed of the Sacred Fig” centrā ir Imans – Irānas revolucionārās tiesas tiesnesis un divu meitu tēvs, un filmas darbība norit laikā, kad pēc jaunās sievietes Masas Amini nāves 2022.gadā Irānu pārņēma plaša protestu kustība „Sieviete, dzīvība, brīvība”. Spriedze paaudžu starpā pieaug arī Imana ģimenē. Jāatgādina, ka Masa Amini nomira policijas iecirknī pēc aresta par „nepareizu galvassegas valkāšanu”. Filmā ir daudz reālu, ar telefoniem uzņemtu protestu video. Tiesa gan, pats Rasulofs šos protestus vēroja no cietuma, kurā bija ieslodzīts par „pret sistēmu vērstu propagandu” savās iepriekšējās filmās. Intervijās Rasulofs stāstījis, ka tieši saruna ar kādu varas pārstāvi cietumā, kurš viņam atzinies, ka nicina savu darbu, kļuva par iedvesmu viņa jaunākajai filmai. Līdzīgi kā iepriekšējās, tā tapa pagrīdē un lielā slepenībā. Režisors zināja, ka par šo darbu viņam draud astoņi gadi cietumā, tāpēc jau bija pieņēmis lēmumu pabeigt to un doties trimdā. Mohameda Rasulofa filma „Seed of the Sacred Fig” ir Vācijas šī gada pieteikums „Oskariem”. Rasulofs intervijās atzinis, ka startēt zem citas valsts karoga raisa viņā pretrunīgas sajūtas, tomēr skaidrs, ka šā brīža Irānas politiskais režīms šādu filmu „Oskariem” nekad nepieteiktu. Paredzams, ka uz Latvijas ekrāniem filma nonāks šā gada martā.

Nesen grāmatā iznācis kultūrpētnieces, filoloģijas doktores Daces Bulas pētījums “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā”. Savukārt mākslas doktore, feminisma pētniece Jana Kukaine šobrīd piedalās starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Sarunā ar pētniecēm skaidrojam, kas ir tas aktuālais, kas šobrīd uznesis cilvēka un dabas attiecības gan pētnieku, gan dažādu jomu mākslinieku intereses virsotnē? Daces Bulas grāmatas “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” anotācijā teikts, ka šis ir pirmais monogrāfijas apjoma latviski sarakstītais pētījums ekokritikā. Interesanti izzināt arī iemeslus, kāpēc abas pētnieces – Dace Bula līdz šim izzinājusi folkloristikas pagrieziena punktus, Jana Kukaine – caur laikmetīgo mākslu meklējusi feminisma teoriju nacionālās īpatnības – tagad pievērsušās dzīvnieku un augu pasaules pētniecībai. Dace Bula savu pētījumu iedalījusi trīs lielākās sadaļās. Pirmā - Cilvēks kā suga starp sugām. Otrā ir – Starpsugu poētika, Antropomorfisms un zoomorfisms, vienkāršoti sakot, kad cilvēkpasaules attiecības tiek pārceltas uz dzīvnieku pasauli, vai otrādi – cilvēks izzina pats sevi, iejūtoties dzīvnieka ārā. Pētījuma trešā sadaļa runā par cilvēka vēlmi ieraudzīt pasauli dzīvnieka acīm. Iemesls, kāpēc vēlējos izcelt Daces Bulas grāmatā iznākušo pētījumu “Literārās dabkultūras: Regīnas Ezeras zooproza ekokritiskā lasījumā” un Janas Kukaines dalību vēl tikai topošā starptautiskā pētījumā “Augu aģence un laikmetīgā māksla: ilgtspējīgas attiecības ar vairāk-kā-cilvēka pasauli.” Manuprāt, šādi zinātniski pētījumi palīdz mums sakārtot domas, mākslas un arī dzīves pieredzi, kas ar mums jau kādu laiku notiek, kas ir acu priekšā. Šobrīd turam īkšķus, lai Ginta Zilbaloža filma “Straume” cienīgi sacenstos par "Oskaru". Jā, Tā ir pasaule no dzīvnieka –kaķīša – skatu punkta.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies ceļojumā uz gana siltām zemēm – uz Karību jūras reģionu, uz Sentkitsu un Nevisu. Iespējams, ka esat dzirdējuši arī otru šīs valsts nosaukumu – Svētā Kristofera un Nevisas sala. Arī mums tas sākumā radīja nelielu apjukumu, taču izskaidrojums ir ļoti vienkāršs. „Kit” senos laikos bija deminutīvs jeb pamazināmā forma vārdam Kristofers. Un Svētais Kristofers, jeb dažreiz saukts arī par Kristapu, ir ceļotāju aizbildnis, kura vārdā pirmais salās ieceļojušais eiropietis – Kristofors Kolumbs – tad arī ir nosauca vienu no divām šīs valsts salām. Kolumbs deva nosaukumu arī otrai salai Nevisai, nosaucot to par „Nuestra Señora de las Nieves”, jeb tulkojumā „Mūsu sniegu kundze” – viņam no tāluma likās, ka salā redzamais kalns ir ar sniegotu galotni, taču tie izrādījās mākoņi. Šī teritoriāli un iedzīvotāju skaita ziņā mazā valstiņa ir gana unikāla vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir mazākā valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā visā Rietumu puslodē – tā ir tikai 269 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 50 tūkstošiem cilvēku. Salīdzinājumam, Rīga ir 307 kvadrātkilometrus liela un tajā dzīvo ap 630 tūkstošiem iedzīvotāju. Sentkitsa un Nevisa ir arī mazākā federatīvā valsts pasaulē. Gan Sentkitsas salai, gan Nevisas salai ir katrai sava valdība un arī autonomija, turklāt konstitūcija nosaka, ka Nevisai ir tiesības izstāties no federācijas, ja tā to vēlas. Tā kā izmēru ziņā mazākā Nevisa uzskata, ka Sentkitsa dominē gan politiskajā, gan ekonomiskajā dzīvē, 1998. gadā pat notika referendums par atdalīšanos, taču sasniegt divu trešdaļu balsu vairākumu tā arī neizdevās. Tagad sadalīšanās sarunas it kā ir pieklusušas, taču nevarētu teikt, ka abu salu starpā nevalda saspīlējums. Sentkitsas un Nevisas vēsturei ir cieša saistība ar Amerikas atklājējiem no Eiropas, kaut arī vēsturiskās liecības apstiprina cilvēku klātbūtni laikā vēl ilgi pirms mūsu ēras. 1493. gadā salās nostiprinājās spāņu iekarotāji, bet divus gadsimtus vēlāk – ap 1623. gadu – šeit tika nodibinātas pirmās britu un franču kolonijas. Visas šīs trīs koloniālās lielvaras par ietekmi salās cīnījās 150 gadus, līdz 18. gadsimta beigās salas nonāca Lielbritānijas karalistes sastāvā. Sentkitsa un Nevisa kļuva par vienu no pirmajām un vēlāk arī vienu no ietekmīgākajām britu apmetnēm reģionā. Faktiski tieši no šejienes turpinājās Rietumindijas jeb Karību reģiona kolonizācija. Un tieši Sentkitsa un Nevisa bija turīgākās no Karību salām – galvenokārt savas bagātīgās dabas dēļ. Lai nostiprinātu savas pozīcijas, uz salām tika masveidā vesti vergi no Āfrikas, kas strādāja auglīgajās cukurniedru plantācijās. Pat pēc verdzības atcelšanas Britu impērijā Sentkitsā un Nevisā turpinājās tā dēvētā piespiedu paverdzināšana, jo plantāciju īpašnieki nevēlējās atteikties no brīvā darbaspēka. Tikai 2005. gadā, jau vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas no Lielbritānijas, cukura ražošanas industrija valstī beidza pastāvēt. Iemesls tam bija milzīgie zaudējumi, kā arī Eiropas Savienības tā brīža plāni ievērojami samazināt cukura cenas. Sentkitsa un Nevisa pēc cukura ražošanas ēras beigām arī bija spiesta mainīties. Un kā jau daudzām Karību jūras valstīm pienākas, glābiņš tika meklēts tūrismā, kas atkal kļuva par tādu kā ekonomisko monokultūru. Tūristu un kruīza kompāniju interese par šīm salām tikai pieauga, līdz pasauli neskāra Covid krīze, kas arī Sentkitsai un Nevisai radīja pamatīgus izaicinājumus. Vēl viens veids, kā vairot valsts ienākumus, ir daudzviet pasaulē piekoptā „pilsonība apmaiņā pret  investīcijām” programma. 1984. gadā tieši Sentkitsa un Nevisa bija pirmā, kas pasaulē ieviesa šo programmu. Pilsonību var iegūt, ziedojot 250 tūkstošus dolāru vai nu valdības fondā, vai kādā sabiedriskā labuma fondā, vai arī investējot vismaz 400 tūkstošus dolāru nekustamajā īpašumā.  Tiek lēsts, ka 40 gadu laikā šīs programmas ietvaros pilsonību ir ieguvuši vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku. Tostarp arī pēdējos mēnešos visai plašu rezonansi guvušais saziņas vietnes „Telegram” izveidotājs Pāvels Durovs un viņa brālis Nikolajs. Visticamāk, ka tas ir darīts tāpēc, lai droši varētu ceļot pa pasauli, jo ar Sentkitsas un Nevisas pasi var bez vīzas ceļot uz 157 valstīm, ieskaitot Eiropas Savienību. Bet, kā redzam, arī šī pilsonība, līdzās Krievijas, Francijas un Apvienoto Arābu emirātu pilsonībām nepasargāja Durovu no aizturēšanas Francijā. Tāpēc šoreiz izvēlējāmies parunāt arī par mūsu uzturēšanās atļauju programmu. Jo tās idejiskās līdzības ar Sentkitsas un Nevisas programmu ir nenoliedzamas. Un šīs valstiņas “zelta vīzu programma” ir bijusi ne tikai viena no pirmajām pasaulē, kur šāds modelis tika ieviests, bet arī vēl joprojām ir viena no veiksmīgākajām. Kā Latvijai ir klājies ar šo programmu, stāsta Zanda Kalniņa- Lukaševica, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre un Saeimas priekšsēdētājas biedre.

24. jūlijā pl. 19 Rīgas Sv. Pētera baznīcā un 26. jūlijā pl. Siguldas koncertzālē "Baltais flīģelis" bezmaksas koncertus sniegs orķestris "Otto-Sinfoniker Berlin" diriģenta Volfganga Bērenda vadībā. Programmā "Koncertceļojums 2024" iekļauti Antona Bruknera, Franča Šūberta, Edvarda Grīga, Pētera Vaska, Riharda Dubras un arī Žana Sibēliusa darbi. Lai plašāk uzzinātu par šo orķestri, tā tapšanas vēsturi un programmu, ko mūziķi piedāvās klausītājiem Latvijā, "Klasikā" uz tikšanos aicinām diriģentu Volfgangu Bērendu, kā arī vijolniekus Sabīni Vīlandi un Kristofu Flīgi, kurš vienlaikus ir arī koncerttūres organizētājs. Orķestris "Otto-Sinfoniker" savu nosaukumu guvis, pateicoties ilggadējai mēģinājumu zālei Oto ielā Berlīnes Moabit rajonā. Vīrs, vārdā Oto, bijis amatnieks, kurš 19. gadsimtā rātskungiem palīdzējis labot dažādas lietas.  "Jau četrdesmit gadus esmu šī orķestra dalībnieks – spēlēju otro vijoli. Bet pats orķestris ir 41 gadu vecs," stāsta Kristofs Flīge, kura pamatprofesija ir jurists – ikdienā viņš ir tiesnesis. "Mani uzdevumi orķestrī nav lieli, toties esmu viens no tūres rīkotājiem – gatavoju to divpadsmit mēnešu garumā, rūpējoties par visu: restorāniem, viesnīcām, lidošanu, kas šoreiz nebija vienkārši sakarā ar digitālās sistēmas problēmām – tās bija tieši tad, kad orķestrim bija jāierodas Latvijā!" Tikām vijolniece Sabīne Vīlande atklāj orķestra rašanās vēsturi: "Vispirms sastapu dažus cilvēkus, kas spēlēja baroka mūziku – tur bija daži vijolnieki, arī klavesīns tika iesaistīts. Bet šīs grupas vadītājs sastapa vēl daudzus cilvēkus, kuri arī gribēja mums pievienoties, un tad viņš nolēma, ka vajag dibināt orķestri. Viņš pats bija jurists, un viņš visiem saviem klientiem, skatoties uz viņu rokām, vaicāja: "Vai gadījumā jūs nespēlējat kādu instrumentu? Varbūt vijoli?" Un tā tas orķestris auga! Jau pēc [neilga] laika bijām desmit vijoles, tad jau pievienojās arī flautas, aizvien vairāk cilvēku nāca klāt. Es pati spēlēju vijoli – orķestrī esmu jau kopš pašiem pirmsākumiem. Bet ikdienā esmu tiesnese!" Un kāda ir Volfganga Bērenda pieredze ar šo orķestri? "Iemesls, kāpēc es pievienojos šim orķestrim, bija tas, ka sastapu šeit mūzikas mīļotājus – entuziasma pilnus mūzikas cienītājus, kuri izvēlējušies vienu no labākajiem hobijiem pasaulē – spēlēt kādu instrumentu, un viņi to dara no darba brīvajā laikā, nebūdami profesionāļi. Šis amatieru orķestra tēls – draudzība un prieks – tad arī bija galvenais motīvs, kāpēc gribēju iesaistīties. Mūziķu-amatieru entuziasms ir pilnīgi atšķirīgs: ja profesionāļiem tas ir ikdienas darbs, tad amatiermūziķiem – cita veida prieks, un strādāt ar viņiem ir ļoti iedvesmojoši!" Studijas viesi atklāj, ka orķestrī muzicē arī sociālie darbinieki, skolotāji, ārsti, informāciju tehnoloģiju speciālisti, arī friziere. "Vai zināt, kā es pievienojos orķestrim? Sabīne jau minēja, ka bija kāds advokāts, kurš visiem jautāja, vai viņi spēlē kādu instrumentu," ar smaidu atceras Kristofs Flīge. "Es toreiz biju tiesnesis Berlīnē pirmās instances tiesā, un viņš manā lietā aizstāvēja apsūdzēto. Pēc lietas izskatīšanas viņš pienāca man klāt un vaicāja: "Flīges kungs, jūs spēlējat vijoli? Mums ir jauns orķestris, vai jūs varētu pievienoties? Un es teicu – jā, protams! Un tikai pēc pieciem gadiem viņam pavaicāju – kā jūs zinājāt, ka spēlēju vijoli? Izrādījās, ka viņam labs draugs Hamburgā bija pastāstījis par to." Sabīne Vīlande: "Kad biju tiesnese un reiz kopētājā kopēju notis, pienāca kolēģe un vaicāja, ko es darot. Teicu, ka pārkopēju notis. Izrādījās, ka arī viņa māk spēlēt un grib pievienoties orķestrim!" Vaicāts, kāpēc viņam bijis nepieciešams iesaistīties orķestra spēlē, Kristofs Flīge neslēpj: "Katru piektdienas vakaru mums ir mēģinājums. Pēc ļoti, ļoti, ļoti nogurdinoša darba tu paņem rokā instrumentu, un visas nedēļas smagums pazūd! Protams, ģimene nav pārāk sajūsmināta, ka piektdienas vakari tiek atdoti mēģinājumiem, bet – ticiet man, tas ir liels atvieglojums un prieks, ka vari aizmirsties mūzikā..." Starp citu, Flīges kunga attiecības ar Latviju ir īpašas, jo šeit ir saknes viņa ģimenei. "Mana sieva, kura pirms deviņiem gadiem aizgāja mūžībā, nāca no baltvāciešu dzimtas, un viņas saknes bija gan Igaunijā, gan Latvijā. Biju dzirdējis daudzus stāstus par to, bet bija laiks, kad nevarējām šos īpašumus apmeklēt – tas bija Padomju Savienības laiks. Kad jūsu valstis atguva neatkarību, 1993. gadā mēs šeit ieradāmies: caur Latviju aizbraucām uz Igauniju, un tur atradām vasaras māju, kas uzcelta 1926. gadā. Saimniece, kundze gados, uzreiz bija ar mieru mums to pārdot. Pēc gada mēs to arī nopirkām, un tā kļuva par mūsu ģimenes paradīzi. Mana sieva tur ir arī apglabāta – nelielajā Mustlas pilsētas kapsētā. Nu, un tad mēs atradām arī īpašumu Latvijā! Fotogrāfijās skatījāmies, kur tas varētu būt – Murjāņos! Un mēs atradām! Kad pirmoreiz tur ieradāmies, tur bija bērnudārzs. Pēc tam skatījāmies, ka māja ir nolaista. Vēl pēc laika, kad tur ieradāmies, redzējām, ka tur saimnieko arhitekti Elita un Aldis Poļi – ļoti jauka ģimene! Bet mājai tur joprojām ir dzimtas nosaukums, kas kādreiz bijis arī manai sievai – "Allers". " Orķestris uz Latviju atvedis visai nopietnu programmu, kurā iekļauta arī Pētera Vaska un Riharda Dubras mūzika: "Esmu diriģējis Drēzdenes Krusta baznīcas zēnu kori, un tur mēs esam dziedājuši Baltijas valstu darbus – Pētera Vaska kompozīcijas, tāpat Arvo Pertu. Šī mūzika ir meditatīva, un tā ir ļoti skaista. Pētera Vaska "Musica Serena" un Riharda Dubras "Agnus dei" izvēlējāmies kā dāvanu Latvijas publikai," atklāj diriģents Volfgangs Bērends. "Pirms kāda laika Berlīnē satiku Pēteri Vasku. Tur notika konference, kurā piedalījās viņa dzīvesbiedre Dzintra Geka, kura bija izveidojusi filmu par staļinisma laika un padomju laika necilvēcībām. Dzintra minēja, ka arī Pēteris Vasks ir Berlīnē, un es paudu vēlmi, ka vēlos viņu satikt. Pēterim atklāju, kadosimies uz Latviju un gribam spēlēt kādu no viņa skaņdarbiem. Viņš vaicāja – kas jūs esat? Atbildēju, ka amatierorķestris. Komponists vaicāja, cik čellu ir mūsu orķestrī. Atbildēju, ka septiņi. Un Pēteris iesaucās – tas nav iespējams! Un ieteica atskaņot "Musica Serena". Vēlāk sazinājāmies ar viņu gan pa telefonu, gan e-pastā, un esmu tik laimīgs par mūsu sadarbību. Taču no mūsu sarunas arī sapratu, ka tik daudz amatieru orķestru – tā tiešām ir tāda vācu tradīcija." Bet vai tā nav liela drosme – atskaņot "Musica Serena" publikai, kas tik ļoti labi pazīst Pētera Vaska mūziku un ir tik daudzās versijās to dzirdējusi? "Mēs centīsimies izdarīt labāko," smaida diriģents. Vēl sarunas viesi stāsta, ka Vācijā patiesi esot ļoti daudz šādu amatierorķestru – Berlīnē vien apmēram četrdesmit! Pasaules kontekstā tā nudien ir visai unikāla situācija – daudzo  amatieru orķestru un amatieru koru skaits. Daudzi bērni mācās kādu instrumentu, tad pārtrauc, jo izvēlas citu profesiju, bet vēlme muzicēt paliek...  "Tā notika arī ar mani, jo es biju spēlējis vijoli, tad uz desmit gadiem pārtraucu, bet pēc tam atsāku no jauna, jo man gribējās spēlēt," atceras Kristofs Flīge. "Konkrētam sabiedrības slānim tas ir itin normāli – tie, kuri lasa grāmatas un mīl mākslu, arī paši spēlē kādu instrumentu. Alberts Einšteins spēlēja vijoli, piemēram. Un šī vēlme turpinās arī nākošajās paaudzēs."

Ja gribat apvienot jaunu garšu pieredzi ar iespēju pabūt kādā viesmīlīgā vietā un iepazīt Latviju no jauna, izmantojiet Mājas kafejnīcu dienas. Tās atkal ir klāt un notiek jau ceturto gadu! Un vasara var pārtapt lielā gastronomijas maratonā pa visu Latviju. Raidījumā Kā labāk dzīvot uz Latvijas reģioniem baudīt gardus ēdienus aicina doties Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vecākā projektu vadītāja Agita Birziete un Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Sazināmies ar Lauru Spunderi, Latgales Mājas kafejnīcu dienu reģionālā koordinatori, un Mairu Ķikuri, mājas kafejnīcas "Mežonīgie Rietumi" saimnieci no Dobeles novada. Ierakstā uzklausām Skujenes saimniekus, kas izvēlējušies šogad piedalīties Mājas kafejnīcu dienās. Pēc trim nedēļām - 3. un 4. augustā - Mājas kafejnīcu dienas notiks Cēsu novada Skujenes pagastā. Tur viesus uzņems četrās lauku saimniecībās. Saimniekiem, kas ikdienā ar cilvēku ēdināšanu nenodarbojas, viesu uzņemšana ir izaicinājums. Izvēloties galamērķi, jāatceras, ka labāk ir iepriekš pieteikties; ņemt līdzi labu garastāvokli; ņemt līdzi skaidru naudu; nedomāt, ka brauc uz restorānu, bet ciemos. Mājas kafejnīcu dienas šogad norisinās katru nedēļas nogali no 29. jūnija līdz 15. septembrim, ikreiz citā novadā, kopumā 40 galamērķos. Šī unikālā akcija ļauj ikvienam uz nedēļas nogali atvērt improvizētu kafejnīcu savā sētā, terasē, verandā, ceļot viesiem galdā ēdienus, kas vislabāk izdodas un garšo pašam. Tieši tāpēc Mājas kafejnīcu dienas ir lielisks iemesls Latvijas apceļošanai. Ar piedāvājumu var iepazīties internetā.  

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1. pants paredz atbildību par genocīda, nozieguma pret cilvēci un kara nozieguma publisku slavināšanu, noliegšanu vai attaisnošanu. Par to paredzēts sods līdz sešiem gadiem. Vai tas attiecas arī uz šādu noziegumu pielīdzināšanu pavisam cita veida notikumiem, to pašlaik vērtē ģenerālprokuratūra. Iemesls tam ir Saeimas deputātes Viktorijas Plešakānes izteikumi 2. maija Saeimas sēdē, kur viņa apgalvo, ka 1941. un 1949. gada staļiniskajās represijās esot cietuši ievērojami mazāk, nekā pēc neatkarības atgūšanas, kad, citējot Pleškāni, “300 tūkstoši (..) paši deportēja sevi uz citām valstīm”. Kas ir no “Stabilitātei” saraksta ievēlētā, bet nu jau no frakcijas izslēgtā deputāte Pleškāne, kura vairāk pazīstama ar to, ka bijusi iesaistīta dažādos sīkos politiskos skandālos un ļoti satuvinājusies ar Aināra Šlesera vadīto partiju? Ko par viņas izteikumiem saka citi parlamentārieši, eksperti un politiski represētie? Un vai šādus izteikumus vajadzētu laist gar ausīm, uztverot to kā daļu no vārda brīvības? Raidieraksta autors – Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”. Izmantoti fragmenti no Saeimas sēdes. Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem. Funded by the European Union. Views and opinions expressed are however those of the author(s) only and do not necessarily reflect those of the European Union or the European Education and Culture Executive Agency (EACEA). Neither the European Union nor EACEA can be held responsible for them. Izmantotā mūzika: Chris Haugen – Island Dream The Whole Other – Valley Of Spies NSRD - Tibetiešu Dziesma

Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Raidījuma Diplomātiskās pusdienas ceļi ved uz Gajānas Kooperatīvo Republiku Dienvidamerikā. Valstij ir tika īpatnējs, jo valsts ekonomiskā un politiskā iekārta 1970. gados “spēlējās” ar sociālisma idejām. Proti, no 1964. līdz 1985. gadam valstī centrālā politiskā figūra bija Forbss Burnhams. Viņa premjerēšanas un vēlākās prezidēšanas laikā Gajāna ieguva neatkarību no Lielbritānijas, kā arī pieņēma valsts konstitūciju un nosaukumu. Burnhamam patika kooperatīvā sociālisma idejas un tādēļ arī valsts kļuva par Kooperatīvo Republiku. Gajānas konstitūcija iekļāva lielu skaitu atsauču uz sociālismu un pārēju prom no kapitālisma sistēmas. Konstitūcijas pirmais pants noteica, ka “Gajāna ir nedalāma, demokrātiska, suverēna valsts, kas atrodas pārejā no kapitālisma uz sociālismu.” Jāsaka, ka “tīrs” sociālisms valstī arī nekad netika ieviests. Par nosaukumu gan vēl viena piezīme – vārds Gajāna, kas ir atvasinājums no Gviānas, oriģinālajās amerindiāņu valodās nozīmē “Daudzu ūdeņu zeme”. Un tā ir patiesība, jo Gajānas teritorijā ūdens patiešām netrūkst. Vēl vairāk – tur netrūkst arī necaurejamu lietusmežu. Vietas, kur cilvēks vēl nav spēris kāju. Attiecīgi uzskata, ka mīt dzīvnieki un augi, kurus pasaule vēl nepazīst. Tādēļ nav brīnums, ka tieši Gajāna bija iedvesmas avots Artūra Konana Doila 1912. gada novelei “Zudusī pasaule”. Gajāna ir vienīgā valsts Dienvidamerikas kontinentā, kur oficiālā valoda ir angļu. Valsts ir arī vienīgā Dienvidamerikā, kura ietilpst Nāciju Sadraudzībā. Iemesls tam, protams, ir vēsturisks, jo no 1815. gada līdz 1966. gadam Gajāna bija britu kolonija. Par britu koloniju Gajāna kļuva pēc tam, kad tā bija bijusi nīderlandiešu kolonija pāris gadsimtus līdz britu atnākšanai. Gajānas nepilnus 800 tūkstošus cilvēku nelielā sabiedrība jau tā multietniskajā, multirasu un multikulturālajā Dienvidamerikā, tāpat pamanās būs īpaša. Tas, ka daļa valsts iedzīvotāju – apmēram 30 procenti, ir afrikāņu izcelsmes, nepārsteidz. Tas ir vēsturiskās verdzības rezultāts. Bet tas, ka pēc verdzības atcelšanas 19. gadsimtā valstī iebrauca liels skaits cilvēku no Indijas, lai strādātu cukura plantācijās, ir savdabīgs fakts. Austrumindijas izcelsmes iedzīvotāji ir apmēram 40 procenti no visiem valstī dzīvojošajiem. Un šo divu gandrīz vienlīdzīgo kopienu politiskā līdzāspastāvēšana ir vienmēr bijis viens no lielākajiem Gajānas izaicinājumiem. Grupas ir dalītas ne tikai etniskajā un rasu izcelsmē, bet arī pēc reliģiskās piederības. Proti, trešā daļa valsts ir kristiešu protestanti. Ceturtā daļa tikmēr ir hinduisti. Interesanti, ka valstī ir reģistrēti arī 0,5 procenti rastafariānistu. Par tiem mēs jau esam stāstījuši Jamaikas raidījumā. Valsts pieredze ar demokrātiju ir bijusi ļoti nestabila un trausla. Lielākoties politiķi ir atraduši veidus, kā likumīgi vai puslikumīgi noturēties pie varas ilgāk un neļaut opozīcijai iegūt ietekmi. Sociālistiskās valdības un politikas ir mainījušās, bet tikai personāliju, nevis valsts kursa līmenī. Divu etnisko grupu attiecības izpaužas ne tikai balsošanas preferencēs, bet arī reizumis vardarbībā. Ekonomiskā situācija valstī arī ir īpatnēja. Proti, valsta IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šobrīd ir nedaudz lielāks nekā Latvijas. Vēl pirms pieciem gadiem tas bija gandrīz trīs reizes mazāks. Vairāk nekā puse no valsts iedzīvotājiem ir izbraukuši. Vairāk nekā 80 procentu iedzīvotāju ar augstskolas izglītību ir pametuši Gajānu. Bet kā piecos gados valstij ir izdevies sasniegt tādu IKP strauju lēcienu? Ja iepriekš valsts lielākais ienākums bija ārvalstīs strādājošo mājiniekiem sūtītā nauda, tad tagad, protams, naftas ieguve ir kļuvusi par jaunā izrāviena stūrakmeni. Naftas atklāšana 2015. gadā ir kļuvusi par ekonomisko un politisko strīdus ābolu, kas varētu kādreiz nabadzīgāko reģiona valsti padarīt par bagātāko. Un naftas ieguve, protams, sāk aizstāt ne tikai tradicionālās saimnieciskās nodarbošanās, bet arī attieksmi pret vidi un klimatu. Boksītu un zelta ieguve, cukura ražošana, rīsu audzēšana, kokmateriālu eksports, tekstilrūpniecība – tie visi ir sektori, kurus nākotnē ļoti strauji var aizstāt naftas ieguve un finanšu sektors. Vēl vairāk – lielais mežu skaits valstī ir bijis iemesls, lai pelnītu ar oglekļa emisiju kvotu tirgošanu. Gajāna arī ir bijusi starp zaļākajām valstīm pasaulē, kura ilgstoši satraucas, ka klimata pārmaiņas un ūdens līmeņa pieaugums pasaules okeānos applūdinās lielu daļu tās teritorijas, tostarp arī galvaspilsētu Džordžtaunu. Piekrastes ūdens līmeņi Gajānas gadījumā pieaug straujāk nekā citviet pasaulē. Bet Gajānā atklātās naftas iegulas tiek mērītas ap 10 miljardiem barelu, respektīvi, lielākas nekā lielās, netālās kaimiņvalsts Meksikas atklātās rezerves, sāk mainīt arī Gajānas skatījumu uz klimata pārmaiņām un zaļumu kopumā. Valsts, kur klimata pārmaiņas nodara postu tiešā veidā gan rīsu laukiem, gan ganībām, dzīvniekiem saslimstot un noslīkstot augošajos ūdens līmeņos, maina savu skatījumu, jo redz naftu kā izeju no nabadzības. Valsts, kura bija viena no aktīvākajām klimata pārmaiņu apkarotājām, tagad ir pieņēmusi, ka nafta ir tās jaunā pasaka. Šī skatījuma maiņa ir brīnumaina un vienlaicīgi likumsakarīga. Vairāk par to, kā dažādās pasaules valstīs lūkojas uz klimata pārmaiņu problemātiku stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz valsti, kas vienam no tā veidotājiem – Uģim – asociējas ar kafiju, kafiju un vēlreiz kafiju, bet par to vairāk deserta sadaļā. Dodamies uz Albāniju. Atliek tikai apstiprinoši pamāt ar galvu, piebilst Kārlis.Taču iespējams, ka šāds žests pašā Albānijā varētu tikt pārprasts. Tas tāpēc, ka Albānijā „nē” nozīmē „jā” un galvas pašūpošana uz sāniem nozīmē apstiprinājumu, bet galvas palocīšana – noliegumu. Albāņi ir ļoti viesmīlīgi un pretimnākoši un tā ir daļa no viņu kultūras mantojuma. Daudzos Albānijas reģionos joprojām spēkā ir paaudžu paaudzēs nodotie sociālās uzvedības principi, kuri ietekmē faktiski visas dzīves jomas, sākot ar ģimeni, īpašumiem, sabiedrību kopumā. Līdz pat 20. gadsimta sākumam aptuveni 500 gadu garumā šis tā dēvētais kanuns, jeb kanons, tika mutiski nodots tālāk un, lai arī tas neskaitās juridiski saistošs, tā ietekme joprojām ir jūtama. Pieļauju, ka daudzi pirmajā brīdī pat neiztēlosies Albāniju kā potenciālo tūrisma galamērķi, taču, ziemas pārņemtajiem prātiem var atgādināt, ka Albānijā ir vidēji 300 saulainu dienu gadā. Albānija atrodas pavisam netālu no Itālijas – abas šīs valstis šķir Adrijas jūra. Tāpat Albānija dienvidos robežojas ar Grieķiju, bet līdz tūristu iecienītajai Korfu salai ir tikai kādi 35 kilometri. Starp citu Albānijā neesot atļautas ātrumlaivas, lai neveicināt nelegālo migrantu pārvadāšanu.  Tiem, kas mazāk sekojuši Eiropas kontinenta vēsturei, varētu likties, ka visas Balkānu valstis tādā vai citādā mērā varētu būt saistītas ar bijušo Dienvidslāviju. Taču Albānija ir izņēmums. Albānijas valstiskuma aizmetņi ir meklējami aptuveni 12. gadsimtā, kad tika izveidota pirmā, autonomā albāņu kopiena – Arbanona. Jau 15. gadsimtā Albānija kļuva par daļu no Osmaņu impērijas, kuras sastāvā tā palika līdz pat 1912. gadam. Tieši šajā gadā tika pieņemta Albānijas neatkarības deklarācija, tādējādi nosūtot arī citām reģiona valstīm signālu, ka Osmāņu impērija ir vāja. Šīs valsts dzīves ilgums gan nebija īpaši garš, jo jau 1928. gadā tika pasludināta monarhija. Un šī Albānija jau aktīvi sadarbojās ar fašistisko Itāliju. Un, lai cik tas dīvaini neizklausītos, tieši fašistiskā Itālija iebruka Albānijā 1939. gadā, un karalis Zogs Pirmais bija spiests doties trimdā, no kurienes tā arī nekad neatgriezās. Itāļu diktatora Benito Musolini īstenotā kampaņa bija ātra un tās mērķis bija vienkāršs – iegūt kontroli pār Albānijas ostām, tādējādi pārņemot kontroli pār iekļuvi Adrijas jūrā. Musolini gan veica arī īpašus „pētījumus”, lai pierādītu, ka albāņi vēsturiski ir saistīti nevis ar dienvidslāviem, bet gan ar itāļiem jau kopš Romas impērijas laikiem. Arī fašistiskās Itālijas valdīšanas laiks Albānijā nebija ilgs. Ar Dienvidslāvijas atbalstu veidotā Komunistiskā partija Albānijā nāca pie varas 1944. gadā un valdīja līdz pat 1991. gadam. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā Albānijā valdīja viens no nežēlīgākajiem un izolētākajiem režīmiem pasaulē un tā priekšgalā bija premjerministrs un arī ārlietu ministrs Envers Hodža. Lai īstenotu dažādas radikālas reformas, Hodža piekopa pašu skarbāko staļinisma taktiku – viņa valdība ieslodzīja, sodīja ar nāvi vai izsūtīja tūkstošiem zemes īpašnieku, reģionālo kopienu līderus, musulmaņu un kristiešu garīdzniekus, un partijai nelojālos zemniekus, kuri pretojās kolektivizācijai. Tradicionāli komunistiskās partijas ir pazīstamas ar ciešām saitēm ar sev līdzīgiem režīmiem. Taču Envers Hodža rīkojās pretēji un faktiski centās likvidēt jebkādas attiecības ar citām komunistiskajām valstīm, kuras varētu apdraudēt Albānijas suverenitāti. 1948. gadā viņš sarāva attiecības ar Dienvidslāviju, nodibinot aliansi ar Padomju Savienību. Pēc Staļina nāves gan šīs attiecības pasliktinājās līdz 1961. gadā tika sarautas pilnībā. Līdzīgi tika veicināta sadarbība ar Ķīnu, bet attiecības tika sarautas pēc Mao Dzeduna nāves.  Ar bijušo premjerministru Enveru Hodžu ir saistīts vēl kāds savdabīgs rekords. Paranoidāli baidoties no iespējamā iebrukuma valstī un iespējamā kara ar visiem, viņa valdīšanas laikā tika izveidoti aptuveni 750 tūkstoši bunkuru. Jeb, kā bija aprēķinājuši daži kolēģi, 24 bunkuri uz vienu kvadrātkilometru. Rēķinot tālāk, tas būtu pa bunkuram uz katriem četriem valsts iedzīvotājiem. Daudzi gan nekad dzīvē tā arī netika izmantoti to primārajam mērķim, bet daudzi šobrīd kalpo kā nelieli muzeji. Pāreja no komunisma uz brīvo ekonomiku, protams, nebija viegla, un pagātnes radītās sekas ir jūtamas arī mūsdienās, kad Albānija izmisīgi cenšas tuvoties Eiropas Savienībai. Par spīti mēģinājumiem reformēt savu ekonomiku, eksperti norāda uz joprojām slikto un korumpēto valsts pārvaldi un nemākulīgo valsts uzņēmumu vadīšanu – bieži vien valsts uzņēmumi ir parādā viens otram milzīgas summas un veidojas tāds kā apburtais loks. Rezultātā Albānija joprojām ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Vēl viena no lielajām motivācijām Albānijai sakārtot savu valsti, ir vēlme nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Šis process tika uzsākts jau 2009. gadā, bet kopš 2014. gada Albānija ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Pirms aptuveni pusotra gada Eiropas Savienības un Rietumbalkānu reģiona samits pirmo reizi notika tieši Tirānā, tādējādi vēlreiz sūtot signālu, ka Albānija Eiropas Savienībā ir gaidīta. Šeit gan droši vien jāatgādina, ka Albānijai nebūt nav tās draudzīgākās attiecības, piemēram, ar Serbiju, tostarp etnisko albāņu apdzīvotās Kosovas atšķelšanās dēļ. Arī dažādu etnisko nesaskaņu risināšana ir viens no mājasdarbiem, kas jāpaveic ceļā uz Eiropas Savienību. Atšķirībā no sarežģītā ceļā uz Eiropas Savienību, Albānija jau kopš 2009. gada ir NATO dalībvalsts. Šajos 15 gados Albānija ir pievērsusi lielu uzmanību savu bruņoto spēku pārveidei par mazākiem un pilnībā profesionāliem spēkiem, kuri ir spējīgi pilnībā sadarboties ar citām alianses valstīm un piedalīties alianses misijās. Viens no albāņu solījumiem bija ievērojami samazināt valstī esošos munīcijas krājumus un samazināt munīcijas noliktavu skaitu. Ar munīciju, starp citu, saistāma arī albāņu vienības dalība paplašinātajā kaujas grupā Latvijā. Atgādināsim, ka pirms pieciem gadiem, 2019. gadā, incidentā Ādažos gāja bojā tieši albāņu atmīnēšanas vienības virsleitnante Zarife Hasanaja, bet vēl vairāki viņas dienesta biedri guva ievainojumus. Bet kamēr Albānija turpina rūpēties par savu sabiedroto drošību, pašmājās tai pēdējo gadu laikā ir nācies piedzīvot ļoti izaicinošus brīžus. Ja Austrumeiropā mēs esam pieraduši satraukties par Krievijas radītajiem militārajiem draudiem, vai Ķīnas radītajiem ekonomiskajiem izaicinājumiem pasaulē, Albānija saskārās ar uzbrukumu no valsts, par kuras aktivitātēm mēs vairāk esam pieraduši dzirdēt Tuvo Austrumu reģiona kontekstā. Runa ir par Irānu un tās 2022. gadā veiktajiem kiberuzbrukumiem Albānijas digitālajai infrastruktūrai, kas noveda pie diplomātisko attiecību saraušanas starp abām valstīm. Iemesls tam bija ASV un Apvienoto Nāciju Organizācijas 2016. gadā virzītais lēmums pārcelt uz Albāniju lielāko Irānas opozīcijas grupējumu „Mujahedin e_Khalq” jeb MEK. Šis grupējums, kas savulaik bija iekļauts teroristu organizāciju sarakstos, sevi pasniedz kā topošo Irānas trimdas valdību, kas paralēli dažādu politisko sanāksmju rīkošanai reizi pa reizei veic arī kiberuzbrukumus Irānas islāma republikai. Irāna parādā nepalika un īstenoja vērienīgu uzbrukumu Albānijai. Par to vairāk stāsta „Cert.lv” kiberdrošības eksperts Andris Medjānis.

Strādājot kopā ar citiem, mums nākas rēķināties ar to, ka katrs esam atšķirīgi. Kā atrast savstarpējās saderības formulu kolektīva darba darītājiem, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Agnese Orupe. Klausītāji vēlas zināt, kā tikt galā ar emocijām, jo izaicinājumu tiešām ir daudz, kā saglabāt veselo saprātu? "Emocijas ir jāizreaģē. Klausītājam ir pilnīga taisnība," atzīst Agnese Orupe. "Iemesls, kāpēc arvien vairāk diemžēl cilvēkiem parādās depresīvās iezīmes, viens no komponentiem, kas noteikti nav vienīgais, diemžēl ir šī te frustrācija vai dusmas, kuras ir jāapspiež. Ja visu laiku mēs par kaut ko dusmojamies, un mēs nevaram tur neko izmainīt, tad piekarinās klāt bezcerība un sākas šī nomāktība, kas var aizvest līdz patiešām jau klīniski nozīmīgai depresijai. Tāpēc emocijas ir jāpārstrādā, par viņām ir jāspēj kaut kur runāt. Un es ļoti, ļoti aicinātu katru un ikvienu darbavietu mēģināt mazliet strādāt šīs emocionālās inteliģences virzienā tādā nozīmē, ka neteikt cilvēkiem tad, kad tu nāc uz darbu: Atstāj emocijas, lūdzu, aiz durvīm. Tas būtu apmēram līdzvērtīgi tam, ka teikt: Lūdzu, atstāju asinsspiedienu aiz durvīm. Mēs nevaram atstāt savu limbisko smadzeņu daļu aiz durvīm. Vai vismaz, ja mēs gribam domājošus darbiniekus. Jautājums, kur ar tām emocijām likties? Tas ir ļoti labs jautājums. Skaidrs, ja mums apkārt ir citi cilvēki, tuvi cilvēki, ar kuriem mēs varam runāt. Vēl brīnišķīgāk būtu, ja emocijas, kas rodas darba vidē, varētu arī darba vidē pārrunāt. Ja galīgi nav neviena, ne otra, ne vienmēr paliek terapija."

Bezaršanas tehnoloģijas pielietošana graudkopībā var dot ievērojamu finanšu un laika ekonomiju, kā arī būs krietni videi draudzīgāka par klasisko zemes apstrādes metodi. Tomēr ir daudz skeptiķu, kas uzskata šo pieeju par niekošanos, un ka nekas tur labs sanākt nevar. Var vai nevar, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi Latvijas Lauku konsultāciju centra Inženiertehniskās nodaļas vadītājs Jānis Kažotnieks un Aivars Cimmermanis, kurš jau izmanto bezaršanas metodi savā saimniecībā. Finanšu sektors pamet lauksaimniecību. Iemesls tam ir klimata pārmaiņas un ar to saistītie riski, respektīvi, kapitāls nepazudīs, bet ar lauksaimniecību nodarbosies riska kapitālisti. Tas var radīt problēmas ar visa veida apdrošināšanu, nemaz nerunājot par tādu sīkumu, kā kredītlīnijas. Gan jau kaut kas būs, bet par kādiem procentiem būs runa, bail iedomāties. Badā jau arī nenomirsim, bet cik par pārtiku būs jāmaksā turpmāk, arī bail iedomāties. Tāpēc, lai nākotne nerādītos pārāk tumšos toņos, saruna par bezaršanas tehnoloģiju, kas būtu solis klimata pārmaiņu mazināšanai un, kas zina, arī graudkopības glābšanai Latvijā.

Gads līdz prezidenta vēlēšanām ASV: vai karš Izraēlā ietekmēs cīņu par Baltā nama krēslu? Turpinās Izraēlas operācija Gazā. Aktualitātes pasaulē analizē politologs Andis Kudors, portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis. Sazināmies ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvi, majoru Jāni Slaidiņu. Gazā dārd, Amerikā atbalsojas Vakar, 7. novembrī, apritēja mēnesis kopš teroristiskās organizācijas „Hamās” slepkavnieciskā iebrukuma Izraēlas teritorijā no Gazas sektora, un šo dienu iezīmēja ne vien upuru piemiņas pasākumi, bet arī Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta paziņojums, ka izraēliešu sauszemes spēki sasnieguši Gazas pilsētas centru. Nedēļas sākumā tika ziņots, ka izraēlieši, virzoties no sektora austrumu robežas, sasnieguši Vidusjūras piekrasti uz dienvidiem no Gazas pilsētas, tādējādi faktiski atdalot sektora ziemeļdaļu no dienviddaļas. Gazas pilsēta tiek uzskatīta par „Hamās” citadeli, tomēr iekļūšana tajā pati par sevi vēl nenozīmē būtisku panākumu. Izraēlas Aizsardzības spēku nozīmīgākais pārākums pār pretinieku ir smagā kaujas tehnika, taču šo priekšrocību lielā mērā laupa blīvā pilsētas apbūve. Vēl lielāks izaicinājums būs zem pilsētas izbūvētais tuneļu labirints – vairāku simtu kilometru kopgarumā un līdz pat astoņdesmit metru dziļumā. Izraēlas Aizsardzības spēkus, pēc visa spriežot, gaida ilga un asiņaina cīņa, kas neizbēgami vairos Gazas civiliedzīvotāju upuru skaitu. „Hamās” kontrolētās Gazas Veselības ministrija apgalvo, ka civiliedzīvotāju upuru skaits tur nesen pārsniedzis desmit tūkstošus, tai skaitā vairāk nekā četrus tūkstošus bērnu, tomēr šo informāciju pārbaudīt nav iespējams. Līdz ar ziņām par civiliedzīvotāju upuriem, Izraēla izjūt arvien lielāku pasaules sabiedriskās domas spiedienu par labu uguns pārtraukšanai, kas gan nepārprotami dotu atelpu „Hamās” teroristiem. Savienotās Valstis, nozīmīgākais Izraēlas sabiedrotais, līdz šim gan mudinājušas tikai uz „humānām pauzēm” karadarbībā. Tikām pēdējās dienās pasaules preses virsrakstos bieži izskan pieļāvumi, ka stingrā Izraēlas pozīcijas atbalstīšana var maksāt prezidentam Baidenam un Demokrātiskajai partijai uzvaru nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Savienotajās Valstīs dzīvojošie arābi u.c. islāmticīgie līdz šim bijuši pārsvarā demokrātu partijas vēlētāji, bet daudzi no viņiem tagad maina savu nostāju. Atbalsts Demokrātiskajai partijai arābu izcelsmes amerikāņu vidū krities no 59% pirms diviem gadiem līdz 17% šobrīd. Tiek minēts, ka, piemēram, Mičiganas pavalstī prezidents Baidens pēdējās vēlēšanās ieguva 154 000 balsu pārsvaru, un šis skaitlis ir biedējoši tuvu tam, cik šai štatā varētu būt pret pašreizējo administrāciju negatīvi noskaņotu arābu izcelsmes vēlētāju. Izvēle nebalsot par Baidenu un demokrātiem gan nenozīmē pievēršanos republikāņiem, sevišķi ja viņu kandidāts būs Donalds Tramps. Liktenīgā iestrēguma briesmas Karš ir nonācis strupceļā – tas ir galvenais secinājums, kuru pasaules prese izceļ Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieka, ģenerāļa Valerija Zalužnija intervijā, kuru pirms nedēļas publicēja izdevums „The Economist”. Līdz ar interviju izdevums publicēja arī Zalužnija apcerējumu par pašreizējo kara situāciju. Stāvokli Ukrainas frontēs ģenerālis salīdzina ar simts gadus senu pagātni, kad Pirmā pasaules kara laikā tā brīža militārās tehnikas attīstība deva nozīmīgas priekšrocības tai pusei, kura aizsargājas, kas, savukārt, noveda pie ilgstoša pozīciju kara. Ukrainas spēki, dodoties ilgi gatavotajā un gaidītajā pretuzbrukumā, ir spējuši pavirzīt fronti tikai par kādiem 17 kilometriem. Savukārt Krievijas pusei vajadzēja daudzus mēnešus un milzu upurus, lai nostiprinātos vienā samērā nelielā pilsētā – Bahmutā. Iemesls ir strauji attīstījušās attālināti vadāmu novērošanas un uzbrukuma līdzekļu tehnoloģijas, pirmkārt – bezpilota lidaparāti jeb droni. Pretinieki ir viens otram teju kā uz delnas, un jebkuras uzbrukuma operācijas ātri pārtver pretējās puses artilērija. Tā nu šobrīd visai ticama šķiet ilgstoša pozīciju kara fāze, resursu izsmelšanas karš, kurā Krievijai ir acīmredzamas priekšrocības, pirmām kārtām jau cilvēkresursu ziņā. Kā uzsver ģenerālis Zalužnijs, Krievijas sabiedrībā cilvēka dzīvībai ir gana maza vērtība, lai Kremlis varētu atļauties vēl daudzus sūtīt nāvē un šādā ilgstošā cīņā likt Ukrainai noasiņot. Kā zināms, Ukrainas sabiedrotās rietumvalstis līdz šim gausi un paskopi piegādājušas tai modernāko un jaudīgāko bruņojumu, kas spētu reāli nodrošināt lūzumu kara gaitā, savukārt Krievija pakāpeniski kāpina sava militāri rūpnieciskā kompleksa jaudu un iegūst zināmas ieroču un munīcijas piegādes no tādiem partneriem kā Irāna un Ziemeļkoreja. Tas viss, kā norāda ģenerālis Zalužnijs, var novest pie kritiska Ukrainas dzīvā spēka izsīkuma, respektīvi – pie zaudējuma šai karā. Kā norāda novērotāji, šī publikācija acīmredzot bijusi nepatīkams pārsteigums prezidentam Volodimiram Zelenskim un viņa birojam. Ukrainas valsts galva komentēja armijas pavēlnieka pausto vien pēc vairākām dienām – vairāk nekā 40 minūtes ilgā intervijā telekanālam „NBC News”. Prezidents uzstāja, ka kara gaitu nevarot raksturot kā iestrēgušu, un vēlreiz apliecināja Ukrainas nācijas gribu uzvarēt. Jautāts par pēdējās dienās parādījušos informāciju par to, ka Rietumu partneri vedinot viņu uz domām par iespējamām miera sarunām, Zelenskis atbildēja, ka neredz iespēju vest sarunas ar teroristiem, kuru vārdiem nevar uzticēties. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Stāsta stikla māksliniece Laura Šmideberga Vēl līdz šim Igaunijā ir saglabājusies tradīcija, ka mazam bērniņam krustvecāki uz kūmībām dāvina stikla krellīšu rotu, kas mūža gaitā tiek papildināta. Tā tiek valkāta cieši ap kaklu un netiek noņemta pat ikdienā. Šādu stikla pērlīšu rotu sauc par kakla krellītēm, un tās senos laikos slēpa pat zem krekla apkakles un nevienam nerādīja, bet bija cieša pārliecība, ka šādas krellītes pasargā no ļauna.  Stikla krelles bijušas klātesošas arī latviešu tradīcijās: šādus atradumus varam redzēt Latvijas Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja fondos, taču Igaunijā šādu atradumu ir daudz, daudz vairāk. Iemesls tam ir tāds, ka Igaunijā šīm krellēm tika piedēvēta īpaša nozīme. Piemēram, arī no topošā līgavaiņa tika sagaidīts, lai viņš savai līgavai dāvinātu kreļļu rotu – reizēm ne tikai no stikla, bet izrotātu arī ar īpašiem sudraba piekariņiem. Igauņu valodā šādām krellēm un rotām ir pat īpaši nosaukumi. Interesanti, ka īpaši maģiskas īpašības tika piedēvētas melnām pērlītēm ar rieviņām – ļaudis uzskatīja, ka tās ir īpaši spējīgas aizsargāt pret ļaunu. Spriežot pēc tā, uz kādiem materiāliem uzvērtas dažas atrastās arheoloģiskās krelles Latvijas teritorijā, arī mēs varam domāt, ka šo rotu valkātājas ticējušas – šīm pērlēm ir kāda maģiska nozīme. Piemēram, atrastas pērles, kas uzvērtas uz smalki sapīta sarkana dzīpara, kas liecina par maģisku izpratni. Pārsvarā pērles tika vērtas uz lina diega, reizēm arī uz dzīvnieku zarnām vai cīpslām. Taču tieši sarkanais dzīpars liecina par to, ka tās valkātāja ticējusi, ka pērles viņu sargās jo īpaši. Interesanti, ka ļoti reti atrastas vairāk nekā četras stikla pērles vīriešu apbedījumos. Stikla pērles visizplatītākās mūsu reģionā bijušas vikingu laikos: tās bijušas kārtīga vikingu tērpa obligāta sastāvdaļa. Ja Latvijas teritorijā līvu sievietēm bija raksturīgas bruņurupuču saktas, kuras savieno garas bronzas ķēžu virtenes, tad Skandināvijas sievietēm – garas stikla kreļļu virtenes. Izskatās, ka tieši sievietes un bērni bijuši tie, kuri valkājuši stikla krelles, bet ir reti izņēmumi, kad stikla kreļļu rotiņas vai, piemēram, pogas no stikla pērlēm atrastas arī vīriešu apbedījumos.  Vēl interesanti, ka patiešām lielas un masīvas stikla pērles rotājušas vikingu vīriešu zobenu galus! Tās tieši tā arī sauca – par zobena pērlēm. Savulaik lielas pērles kalpojušas arī kā vērpjamās vārpstiņas atsvars. Ļoti nozīmīga loma stikla pērlēm ir Āfrikas vēsturē: vēl līdz 19. gadsimtam tika izgatavotas īpašas tirdzniecības pērles, kas tika sūtītas uz Āfriku, jo arī tur cilvēki ticēja, ka šīm pērlēm un krellēm piemīt maģiska aizsardzības funkcija, un līdz pat 19. gadsimtam notika tirdzniecība, kurā vietējās ciltis bija gatavas samainīt savus dārgumus pret stikla krellēm. Ļoti interesanta stikla kreļļu vēsture ir Ganā, kur stikla pērles joprojām tiek kausētas no stikla putekļiem – stikla apstrādes atkritumiem, kas tiek sakausēti pērlēs un tad ar īpašām krāsām ar roku apgleznotas, cenšoties atdarināt krāšņās "millefiori" pērles, kādas savulaik Āfrikā ieceļoja no Venēcijas.

Raidījumā Pievienotā vērtība interesējamies par valsts un pašvaldību uzņēmumiem kapitāla tirgos un Alūksnes putnu fabrikas sākotnējo publisko piedāvājumu.  Par valsts un pašvaldības uzņēmumu ienākšanu biržā runājam jau kopš raidījuma pirmsākumiem, taču viss notiek lēni. Obligācijas, jā, tās izlaiž, piemēram, „Latvenergo” un solījās vēl vairāki. Bet nacionālā aviokompānija „airBaltic” atteikusies no plānotās obligāciju emisijas un kapitāla tirgos naudu neaizņemsies. Iemesls bailes no ilgstoši augstām procentlikmem un arī ģeopolitiskajiem riskiem, kuri ietekmē tirgu.  Bet daudziem citiem valstij piederošiem uzņēmumiem straujāk doties uz publisko kapitāla tirgu kavē slavenais vārds privatizācija: kā tad tā, atkal privatizēs valstij piederošo un visiem acu priekšā, 90. gadu mežonīgais kapitālisma sākums Latvijā. Kādēļ šobrīd nevar runāt par privatizāciju, skaidro Daiga Auziņa-Melalksne, bijusī Rīgas biržas vadītāja.  Sarunājāmies Baltijas kapitāla tirgus konferences laikā un tur vesela ekspertu diskusija bija veltīts tieši valsts un pašvaldības uzņēmumu ceļam uz biržu. Tās vadītājs, zvērināts advokāts Māris Vainovskis, „Eversheds Sutherland Bitāns” vadošais partneris, savukārt atgādina, sākot kotēt biržā, valstij piederošais nezūd, bet klāt vēl nāk arī lielāka neatkarība no politiķu iegribām. Bet bažās par privatizāciju mēs Latvijā neesam unikāli, arī kaimiņos satraukumi bijuši līdzīgi. Tur šobrīd ir jau pozitīvie piemēri valsts un pašvaldības uzņēmumiem nokļūstot biržā. Igaunijā viens no pēdējiem piemēriem - energouzņēmums „Enefit Green”. Tallinas biržas vadītājs Kārels Ots stāsta - tas viss sācies ar paskaidrojumu uz vienas lapas - trīs iemesliem, kādēļ šiem uzņēmumiem jānonāk publiskajā kapitāla tirgū. Kamēr uz valsts un pašvaldības uzņēmumiem biržā gaidām, šobrīd tur sācies kāds interesants Latvijas pārtikas nozares uzņēmuma sākotnējais akciju piedāvājums. Vēl divas nedēļas investori var parakstīties uz „APF Holdings” akcijām. „APF holdingā” ietilpst olu ražotājs SIA „Alūksnes putnu ferma” un arī jaunputnu audzētājs SIA „Preiļu putni”. „APF grupas” akcijas tiek piedāvātas par 6,81 eiro gabalā un minimālais pirkums – viena akcija.  Kāpēc tagad? Jo naudu iedzīvotāju kontos un depozītos ēd inflācija un, iespējams, piedāvājums ieguldīt uzņēmumu akcijās varētu būt pievilcīgs, tā skaidro uzņēmuma dibinātājs, lielākais akcionārs un valdes priekšsēdētājs Jurijs Adamovičs, kuru aicinājām uz īsu sarunu.

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Zelenskis – globālās politikas zvaigzne. Ungārijas īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Grieķija saglabā politisko kursu. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns, Nacionalās Aizsardzības akadēmijas pētnieks. Grieķija saglabā politisko kursu Grieķijas labēji centriskajai valdībai ir izdevies iegūt valsts iedzīvotāju nozīmīgas daļas uzticību, un tā arī turpmāk paliks pie varas stūres. To ļauj secināt 21.maijā notikušo vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem līdzšinējā varas partija „Jaunā demokrātija”, viena no vecākajām grieķu partijām, ieguvusi apmēram 41% balsu un, attiecīgi, 146 no 300 Grieķijas parlamenta deputātu vietām. Partijas sniegums ir nedaudz labāks nekā iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā, taču šoreiz ar to ir par maz, lai, kā līdz šim, veidotu vienpartijas vairākuma valdību. Iemesls tāds, ka starplaikā ir stājies spēkā jauns vēlēšanu likums. Agrāk vēlēšanās proporcionāli tika sadalītas 250 deputātu vietas no 300, savukārt atlikušās piecdesmit tika papildus piešķirtas vislabāko rezultātu ieguvušajai partijai. Tagad šāda kārtība ir spēkā tikai tad, ja pēc vēlēšanām koalīciju izveidot neizdodas un tiek rīkotas atkārtotas vēlēšanas. „Jaunās demokrātijas” līderis, premjerministrs Kiriaks Micotakis, jau paziņojis, ka īstenos tieši šādu scenāriju. Parlamenta sastāvs ir tāds, ka viņam šai ziņā ir visas iespējas. Galvenais konkurents, Radikāli kreiso un progresīvo koalīcija jeb SIRIZA, kas bija pie varas līdz 2019. gadam, tikusi vien pie 20% balsu un 71 deputātu mandāta. Šai bijušā premjera Alekša Cipra partijai nav iespēju izveidot vairākuma koalīciju ne kopā ar idejiski tuvo kreisi centrisko aliansi PASOK, kurai ir 41 mandāts, un pat ne piepulcinot galēji kreisos – Grieķijas Komunistisko partiju ar tās 26 mandātiem. Var piebilst, ka grieķu komunistus, kuri joprojām turas pie ortodoksālā marksisma dogmām, no mēreni kreisajiem šķir arī visai liela ideoloģiska plaisa. Piektais spēks, kas iekļuvis parlamentā, ir galēji labējā, ultranacionālistiskā partija „Grieķu risinājums”. Kā SIRIZA veiksmes atslēgu komentētāji min visnotaļ pozitīvo ekonomikas izaugsmi, kas pagājušogad sasniegusi 6%. Premjerministram Micotakim, acīmredzot, ir izdevies pārliecināt vēlētājus, ka viņš ir īstais, kurš spēs arī turpmāk uzturēt šo attīstības tempu. Zelenskis – globālās politikas zvaigzne Viens no Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska talantiem, kuram likusi izpausties viņa valsts izmisīgā cīņa pret Krievijas agresiju, ir māka veidot un uzturēt starptautiskos kontaktus. Pateicoties tiem, Ukraina saņem arvien plašāku sabiedroto palīdzību, kas palielina tās cerības uz kara mērķu sasniegšanu. Un laikam gan nav nejaušība, ka tieši šobrīd, kad kuru katru brīdi tiek sagaidīta Ukrainas spēku ofensīva, valsts vadītāja ārpolitiskā aktivitāte sasniegusi vēl nepieredzētus apjomus. Aizpagājušās nedēļas nogalē un pagājušās nedēļas sākumā viņš apmeklēja Romu, arī Vatikānu, Berlīni, Parīzi un Londonu, tiekoties, attiecīgi, ar premjerministri Meloni un prezidentu Matarellu, pāvestu Francisku, kancleru Šolcu, prezidentu Makronu un premjerministru Sunaku. Visos gadījumos galvenais temats bija atbalsts Ukrainai, kas, jo sevišķi Londonā un Berlīnē, ietvēra arī ļoti nozīmīgas ieroču piegādes. Savukārt pagājušajā piektdienā, 19.maijā, Francijas valdības sagādātā lidmašīna nogādāja Zelenski Saūda Arābijas rietumu pilsētā Džidā, kur uz kārtējo samitu bija pulcējušies Arābu valstu līgas vadītāji. Saprotams, šī ierašanās nebija iepriekš izziņota, un sevišķi netīkama tā nepārprotami bija ciešākajam Maskavas sabiedrotajam arābu pasaulē – Sīrijas diktatoram Bašaram Asadam, kurš pēc 12 gadu pārtraukuma atkal ticis pielaists līgas sanāksmē. Starp samita dalībniekiem bija dažs labs, kurš uztur draudzīgas attiecības ar Kremli, un arī pārējie ietur neitrālu nostāju, dažos gadījumos sniedzot humāno atbalstu Ukrainai, taču nepievienojoties sankcijām pret Krieviju. Gluži citāda gaisotne valdīja pasaules septiņu ietekmīgāko brīvā tirgus valstu jeb G7 samitā Japānas pilsētā Hirosimā, kur Zelenskis ieradās sestdien. Arī šajā gadījumā līdz pat nolaišanās brīdim nebija skaidrs, vai Ukrainas līderis pievienosies samita dalībniekiem. Dažas stundas pirms tas notika, Savienotās Valstis paziņoja, ka tās apmācīs ukraiņu pilotus lidošanai ar iznīcinātājiem F-16 un neiebildīs, ja sabiedrotie nodos šos modernos lidaparātus Ukrainai. Tāpat jau pirms Zelenska ierašanās G7 līderi deklarēja apņemšanos izvērst tālākas sankcijas pret Krieviju, lai kavētu tās militāro spēju pieaugumu. Kā atzīst novērotāji, pēc ierašanās Ukrainas vadītājs nepārprotami kļuva par samita zvaigzni, tomēr visa notikuma svarīgākais akcents palika nemainīgs, un tā bija Ķīnas ekspansija reģionāli un globāli. Pieņemtajos dokumentos nosodīta Pekinas tendence izmantot starptautisko tirdzniecību kā ietekmes sviru un pausts nepārprotams atbalsts Taivānas neatkarībai. Ka ierasts, samitā piedalījās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, kā arī uzaicinātie vairāku citu valstu vadītāji. Kā sevišķi nozīmīga tiek atzīmēta prezidenta Zelenska tikšanās ar Indijas premjerministru Narendru Modi. Īpašie viedokļi Pagājušajās dienās Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbana īpašā nostāja Krievijas agresijas pret Ukrainu sakarā. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no t.s. Eiropas miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai. Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka „OTP Bank”, kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas. Pirmdien notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus. Vakar intervijā aģentūrai „Bloomberg” šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar „Eiropas meinstrīmu”, viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu. Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē. Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību. Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgais autsaiders. Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Nupat aizvadīts 9. maijs, kas agresorvalstī Krievijā tiek plaši atzīmēts, svinot Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā. Turpinoties karam Ukrainā, šogad svinības gan bijušas visai pieticīgas un arī militārā parāde Sarkanajā laukumā uzskatījusies bēdīgi. Lai arī daudzas Otrā pasaules kara cīņas tika izcīnītas tieši Ukrainā un 9. maijs arī Ukrainai ir ļoti nozīmīgs, tomēr turpmāk Ukraina vēlas šajā datumā atzīmēt Eiropas dienu. Taču aktīvā kara darbība Ukrainā turpinās jau gadu un trīs mēnešus un abas puses gatavojas pavasara pretuzbrukumam. Ukraina turpina apkopot spēkus, lai dotu triecienu iebrucējiem, Krievijas spēki turpina stiprināt savas ieņemtās pozīcijas, lai šo pretuzbrukumu atvairītu. Kad šāds pretuzbrukums varētu sākties, kādi ir spēku samēri un kādas ir to stiprās un vājās puses? Aktualitātes vērtē Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks, vēsturnieks Valdis Kuzmins un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Ierakstā viedokli izsaka analītiskā centra "Apvienotā Ukraina" eksperts Dmitro Levus. 9. maijs Sarkanajā laukumā un citur Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir mūsdienu Krievijas svarīgākais datums, samērojams varbūt vienīgi ar Jaungadu. Putina režīma un tā būvētās „Krievu pasaules” ideoloģiskā ass ir Krievijas cīņa un uzvara Otrajā pasaules karā – ķīla nācijas pastāvēšanai un atdarināms paraugs. Uzsākot pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Kremļa saimnieks pozicionēja kaimiņvalsti kā „nacistisku” – tātad, principiālu un nesaudzīgi apkarojamu ienaidnieku. Karš izrādījās pavisam citāds, nekā bija sapņots aiz zobainās sarkano ķieģeļu sienas, un acīmredzami pavisam citādas ir arī 9. maija svinības Sarkanajā laukumā. Kad pirms nedēļas virs Senāta ēkas Kremlī nakts vidū eksplodēja kāds bezpilota lidaparāts, par ko joprojām nerimst versijas un spekulācijas, tika pieļauts, ka parādi varētu atcelt vispār vai ka Putins neuzdrīkstēsies ieņemt vietu atklātajā tribīnē pie Kremļa sienas. Šie pieņēmumi neapstiprinājās – vadonis bija savā vietā un uzrunāja klātesošos. Bija pat vairāki augsti viesi: ne tikai Baltkrievijas valdonis Lukašenko, bet arī visu Centrālāzijas valstu prezidenti un pat Armēnijas premjers Pašinjans. Komentētāji nu zīlē, ar kādiem draudiem vai pielabināšanu viņi turp atvilināti, lai ne tikai kaut cik apliecinātu notikuma statusu, bet arī kalpotu kā dzīvais vairogs pret iespējamu uzbrukumu. Iztrūka 9. maijā ierastais kara aviācijas pārlidojums, savukārt tehnikas kolona izskatījās pat drusku groteska – izņemot vienu antikvāro tanku T-34, tajā vispār nebija kāpurķēžu bruņutehnikas. Ja nebūtu platformu ar pretgaisa raķetēm S-400 un starpkontinentālajām ballistiskajām „Jars”, attiecīgais tehnikas komplekts vairāk atbilstu kādai Trešās pasaules valstelei. Kā spilgtāko elementu vadoņa runā novērotāji atzīmē paralēli starp t.s. Lielo tēvijas karu un pašreizējo karu Ukrainā, sakot, ka pret Krieviju tiekot vests „īsts karš”, un, tādējādi, mēģinot uzdot agresoru par to, kurš aizstāvas. Šogad izpalikusi arī pēdējo gadu Krievijas 9. maija tradīcija – t.s. „Nemirstīgā pulka” gājieni. Iemesls, visdrīzāk, ir bažās, ka gājienu dalībnieki varētu iedomāties līdzās reiz karojušajiem vectēviem iznest apskatei pašreizējā karā kritušo portretus. Tikām Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pirmdien paziņojis, ka iesniedz parlamentam likumprojektu, ar kuru paredzēts atcelt līdz šim pieņemto Uzvaras dienas svinēšanu 9. maijā. Turpmāk Ukrainai būtu jāatzīmē tikai Piemiņas un samierināšanās diena 8. maijā, savukārt 9. maijā jāsvin Eiropas diena. Tas, ko visi gaida Laikam ejot un pavasara saulei žāvējot Ukrainas melnzemi, arvien saspringtākas kļūst Ukrainas Bruņoto spēku ofensīvas gaidas. Nu jau lēš, ka ukraiņiem vajadzētu uzbrukt kuru katru dienu, izskan pat viedokļi, ka uzbrukums jau faktiski esot sācies, tikai neesot vēl samanāms ar nelietpratēja aci. Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs, 9. Maijā intervijā britu raidsabiedrībai „Sky News” izteicies, ka tiekot gaidīts izdevīgs brīdis. Tāpat virmo dažādi ieskati par to, vai uzbrukumam būs viens ģenerālais virziens, vai spiediens tiks izdarīts vairākās vietās vienlaicīgi. Dažas pazīmes liek domāt, ka visnestabilāk okupācijas spēki jūtas dienvidrietumos – Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupētajās daļās. Šeit notiekot iedzīvotāju masveida izvešana tālāk no frontes līnijas. Kā intervijā telekanālam „Nastojaščeje vremja” stāsta okupētā Berdjanskas rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks Viktors Dudukalovs, obligāti evakuēties liekot okupācijas institūcijās un dienestos strādājošajiem, pārējie tiek aicināti izbraukt brīvprātīgi; daudzi cenšoties aizbraukt arī pēc pašu iniciatīvas. Pagaidām izbraukušie tiekot nometināti ostas pilsētā Berdjanskā pie Azovas jūras. Tikmēr nerimstas Krievijas spēku uzbrukuma darbības Bahmutā, kuras mazākā daļa joprojām ir ukraiņu rokās. Šeit galvenais triecienspēks joprojām ir Vāgnera privātās militārās kompānijas kaujinieki. Kompānijas vadītājs Jevgeņijs Prigožins turpina pārsteigt ar kategoriskiem videovēstījumiem. Pirms dažām dienām viņš paziņoja, ka Krievijas bruņoto spēku vadība turpinot ignorēt „vāgneriešu”  vajadzības pēc munīcijas, tāpēc viņa cilvēki pastiprināti iet bojā, un piedraudēja 10. maijā, t.i. šodien, izvest savas vienības no frontes. Tiesa, vakar viņš paziņoja, ka „Vāgners” tomēr paliekot Bahmutā. Tāpat vakar par „Putina pavāru” nereti dēvētais Prigožins sasniedza jaunu atļaušanās līmeni, kad vēl vienā videouzrunā, kur atkal zūdījās par munīcijas trūkumu, piesauca kādu „laimīgo vectētiņu”. Aiz šī apzīmējuma diezgan skaidri jaušams pats Krievijas vadonis. Citējot Prigožinu: „Laimīgais vectētiņš domā, ka viņam iet labi. Ja viņam izrādīsies taisnība – Dievs dod visiem veselību! Bet ko darīt valstij, mūsu bērniem, mazbērniem, Krievijas nākotnei – un kā uzvarēt karu, ja pēkšņi nejauši (es vienkārši pieļauju) izrādīsies, ka šis vectētiņš ir pēdīgais sūda idiots?” Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kas ir kopienā balstīta māksla? Kā to atšķirt no amatiermākslas un kā apzināt ētiskos aspektus? Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Raidījumā uzzināsiet par fonda "INITIUM", Ruckas mākslas fonda un muzeju projekta "Vairāk gaismas!" radīto projektu pieredzi un pamanītajiem problēmaspektiem. Raidījuma Augstāk par zemi studijā viesojas trīs starpdisciplināru projektu kuratores, kuras sev nesen kā atklājušas vismaz Latvijā vēl samērā jaunu jomu, kurai kā patreiz vienojošais nosaukums izvēlēts jauns jēdziens “kopienā balstīta māksla”.  Iemesls sarunai ir pavisam konkrēts, šobrīd Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Cikla pirmajā vebinārā piedalījās fonda "INITIUM" valdes priekšsēdētāja un kultūras producente Ieva Niedra, fonda darbības joma ir teātra māksla. Inga Surgunte ir projekta “Vairāk gaismas!” vadītāja, šai projektā tiek meklēti jauni muzeju pedagoģiskā darba veidi, konkrētāk – Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” projekta ietvaros izveidota jauniešu grupa spriež par jauniešu psihisko veselību. Ruckas mākslas fonda kuratore Līga Lindenbauma ir gan viena no vebināru cikla iniciētājiem, gan mākslas kuratore. Cikla pirmajā lekcijā viņa pastāstīja par pašas kūrētajiem mākslas projektiem. Projekts “Mākslas kūre” notika pirms diviem gadiem Cēsīs, tādejādi tika apkopoti ģeogrāfiski noteiktas kopienas stāsti. Savukārt pirms gada notikušais projekts “Neredzamās dzīves” uzrunāja sadarbībai sociālu kopienu – Cēsīs mītošos vājredzīgos un neredzīgus cilvēkus.   Vebināru plānu var izmantot arī kā ceļvedi, uzzinot kādi kopienu mākslas projekti Latvijā jau ir notikuši. 25. aprīlī Anda Lāce iepazīstināja ar "Sansusī" labklājības rezidences veikumu. 2. maijā Laura Stašāne un Krista Burāne stāstīs par sociālu jautājumu risināšanu, izmantojot kopienu mākslu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs  vairakkārt izmantojis kopienu zināšanas mākslas darbu radīšanai, 10. maija vebinārā par to stāstīs Māra Žeikare. Jau notikušo vebināru ieraksti atrodami Ruckas mākslas fonda mājas lapā rucka.lv.

Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Kristīne Ilziņas stāstu krājums "Es neliecināšu pret jums". Viena no stāstu vērtībām – precīzas, ar atsaucēm papildinātas liecības par Atmodas gadu notikumiem un personībām. Krājums ir savā ziņā debija, jo Kristīne Ilziņa, agrāk Sadovska, literatūrā sevi pieteikusi ar dzejas krājumu "Jukusī saulespuķe", kas 1997. gadā tika novērtēts arī ar Klāva Elsberga prēmiju. Kopš tā laika vairāk rakstījusi bērniem, tagad ar stāstu krājumu "Es neliecināšu pret jums" aizsākusi rakstīt prozu pieaugušajiem.   Iemesls, kāpēc likās, ka jaunais stāstu krājums varētu būt arī labs iegansts interesantai sarunai – stāstos pierakstītas arī manas paaudzes atmiņas. Stāstu sižeti aptver desmitgadi pirms un pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem – te ir gan Atmodas gadu viļņošanās, sociālie konflikti dauddzīvokļu namu pagalmos, dzelzs priekškara krišanas apjukuma atraisīta ticība ekstrasensiem, īpašumu denacionalizācija, kas klases apsmieto puisēnu pēc gadiem uznes sabiedrības hierarhijas augšpusē.  

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No lāča bēgot, var arī lācim uzskriet! Latvijā dzīvo lāči, savukārt mums jāsadzīvo ar lāčiem. Kas jāzina un kā jāuzvedas, satiekot lāci, un ko jāzina par lāču dzīves veidu un paradumiem, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Par lāču dzīvi stāsta labi lāču pazinēji - Latvijas Valsts mežu zinātnes institūta "Silava" pētnieks, doktors Jānis Ozoliņš, Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange un Dabas muzeja pārstāve Polīna Šķiņķe. Iemesls sarunai par lāčiem ir ne tikai šo dzīvnieku populācijas pieaugums Latvijā, bet arī fotokonkurss "Lācis – mūsu kaimiņš", kuru kopīgi rīko Igaunijas un Latvijas kolēģi. Fotokonkursā līdz 3. oktobrim var iesniegt fotogrāfijas, kas ataino lāča dzīvi – ne tikai izcilus portretus, bet arī bildes, kurās redzamas meža karaļa darbības pēdas (skrāpējumi, izkārnījumi, miga, pēdu nospiedumi u.tml.) jebkurā vietā dabā. Konkursa rīkotājiem ir interese par visu, kas saistās ar lāci – gan bildes ar lāču mazuļiem, gan lāču papi, gan lāču dzīves dažādās ainas visa gada garumā. Tiek pieņemtas arī fotogrāfijas no novērošanas kamerām, kurās iemūžinātas aizraujošas lāču dzīves ainas. Labāko fotogrāfiju autoriem tiks piešķirtas balvas, tostarp viena nakts „ActivEst” lāču vērošanas slēpnī Alutagusē. Izlases darbu fotoizstāde Igaunijā tiks atklāta oktobra beigās, bet Latvijas Nacionālajā dabas muzejā – novembrī. Plašāk informācija par konkursu, kā arī iespēja iesniegt darbus ir Dabas muzeja mājaslapā. Brūnais lācis ir vienīgais Baltijā savvaļā sastopamais lāču dzimtas dzīvnieks. Tas izvēlēts par šī gada dzīvnieku Igaunijā, turklāt ideju par gada simbolu igauņi aizguva no Latvijas. Kaimiņvalstī gada dzīvniekam veltīts fotokonkurss notiek katru gadu un kļuvis par iecienītu platformu domu apmaiņai. Lai arī Latvijas sabiedrība varētu piedalīties konkursā un dalīties lāču fotomirkļu pieredzē, konkursa rīkošanā iesaistījies arī Dabas muzejs. Lācis ir ļoti uzmanīgs un gudrs dzīvnieks, kas zina, kā turēties tālāk no cilvēka. Daži jaunie lācēni ir drosmīgāki un mazāk baidās no cilvēkiem, bet īstie vecie lāči izvairās no cilvēka un tos var ieraudzīt tikai ar viltību un no speciāli izbūvētiem slēpņiem. Igaunijā ir ap 1000 lāču, tomēr cilvēku, kuri patiešām satikuši lāci, ir diezgan maz. Latvijā to ir vēl mazāk. Dabas aizsardzības pārvalde un citu dabas aizsardzības un izpētes institūciju speciālisti aicina ikdienā un fotomirkļu dēļ sabiedrību būt piesardzīgiem! Fotokonkursa dēļ nepievilināt lāčus, tos piebarojot, piemēram, atstājot ēdienu vai tā pārpalikumus, kā arī nenoslēgtās kompostkaudzēs nemest augļus un dārzeņus. Ja tomēr sanāk sastapt lāci, atcerēties, ka svarīgi ir: • tam netuvoties; • nemēģināt panākt un aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus; • iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom, paturot dzīvnieku acīs; • negriezt dzīvniekam muguru, bet atkāpies atmuguriski. Pēc 2022. gada Valsts Mežzinātnes institūta „Silava” monitoringa datiem Latvijā šobrīd dzīvo ap 60–70 lāču. Jānis Ozoliņš min, ka Latvijā vislielākā iespēja sastapt lāci ir pierobeža ar Igauniju, Krieviju un Baltkrieviju. Aizstāvoties, aizstāvot gan sevi, gan mazuļus, lācis var nodarīt cilvēkam pāri. "Ja tiešām zināt, ka ir liela varbūtība kādā reģionā lāci satikt, varbūt neejiet ogās un sēnēs vienatnē. Vienkārši ejiet divatā, uzvedieties normāli, kā mežā dara, kādreiz sasaucieties. Maizi neēdiet pārāk atklāti uz celma. Janu pēkšņi iekārojas vēl kādam. Nav zināms gandrīz neviens gadījums Eiropā, ka diviem cilvēkiem reizē lācis būtu uzbrucis," norāda Jānis Ozoliņš. Viņš gan min, ka ir bijuši gadījumi, ka lācis uzbrūk vienam, bet otrs iet palīgā. Ja lācis redz reizē vairāk nekā vienu cilvēku, viņš vairs nebūs tik pašpārliecināts.

Šajās dienās paiet gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības “Taliban” kontrolē. Amerikas Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē. Savukārt 12. augustā notikušais uzbrukums rakstniekam Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Ārvalstu aktualitātes pārrunājam kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) pētnieci Sintiju Broku un LĀI asociēto pētnieku Gintu Jegermani. FIB interese par eksprezidentu Trampu Pagājušās nedēļas sākumā mediji izplatīja ziņu, ka Savienoto Valstu Federālās izmeklēšanas biroja darbinieki ieradušies ar kratīšanas orderi eksprezidenta Donalda Trampa rezidencē Palmbīčā, Floridā. Kratīšanā izņemti 11 slepenu dokumentu komplekti, no kuriem daži marķēti kā „sensitīva iedalījuma informācija” – marķējums, kas norāda, ka šādas informācijas publiskošana nodarītu nopietnu kaitējumu valsts interesēm. Izņemtie dokumenti ir tapuši laikā, kad Donalds Tramps bija Savienoto Valstu prezidents, un, saskaņā ar likumu, tie bija vai nu jāiznīcina, vai jānodod Nacionālā arhīva glabāšanā. Dienu vēlāk Savienoto Valstu Tieslietu departaments publiskoja kratīšanas ordera saturu, kas atklāj, ka pret eksprezidentu uzsāktā izmeklēšana saistīta ar iespējamu nelikumīgu federālās iestādes dokumentu pārvietošanu vai iznīcināšanu, federālās izmeklēšanas materiālu falsifikāciju vai iznīcināšanu un ar Savienoto Valstu aizsardzību saistītas informācijas vākšanu, nodošanu vai nozaudēšanu, pārkāpjot t.s. Spiegošanas aktu. Tomēr Tieslietu departaments atteicies publiskot dokumentu, kuru izmeklētāji iesnieguši tiesnesim kratīšanas ordera saņemšanai, jo šādas informācijas publiskošana nopietni kaitētu izmeklēšanas procesam. Pats Donalds Tramps jau apgalvojis, ka šī izmeklēšana esot radikālo demokrātu un viņa potenciālo politisko oponentu inspirēts uzbrukums. Šobrīd tieslietu ekspertu domas dalās par to, vai potenciālās apsūdzības varētu liegt Trampam balotēties 2024. gada prezidenta vēlēšanās. Kā izriet no raksta, kurā žurnālistikas kompānija Politico atspoguļojusi situāciju Baltajā namā, kad to 2021. gada sākumā pameta Trampa administrācija, šai procesā valdījis tāds haoss, bezatbildība un noteikumu ignorēšana, ka minētie dokumenti eksprezidenta privātmājā varējuši nonākt bez īpaša nolūka. Afganistāna – gads ar talibiem Apritējis gads, kopš rietumvalstu koalīcijas spēki pameta Afganistānu un šī valsts pārsteidzoši strauji nonāca radikālā islāma kustības Taliban kontrolē. Tika pasludināta Afganistānas Islāma emirāta izveide, ar islāma teologu Haibatullu Ahunzada kā valsts galvu un mullu Hasanu Ahundu kā valdības vadītāju. Šī, kā zināms, ir jau otrā reize, kad talibi sagrābj varu Afganistānā. Pirmajā savas valdīšanas posmā viņi šeit izveidoja radikālu islāmisku režīmu, pakļaujot afgāņu dzīvi striktām normām un aizliegumiem, sevišķi krasi ierobežojot sieviešu tiesības. Šajā reizē kustības līderi solīja sievietēm atstāt vairāk brīvības, neieviest profesiju un izglītības aizliegumu, tomēr gads, kuru Afganistāna pavadījusi viņu varā, šos solījumus īsti neapstiprina. Sievietēm ir ieviestas striktas apģērba normas un prasība publiskās vietās atrasties tikai vīriešu dzimuma radinieka pavadībā. Pamatskolas izglītība meitenēm gan ir nodrošināta, taču vidējā izglītība nē, varas pārstāvjiem to skaidrojot ar organizatoriskām grūtībām. Ir zināms, ka daudzas sievietes, kuras atļāvušās publiski protestēt pret ierobežotajām izglītības iespējām, pakļautas vajāšanām un spīdzināšanai. Arī sieviešu dalība darba tirgū šī gada laikā sarukusi no 22% līdz 15%. Rietumvalstīm krasi samazinot palīdzību Afganistānai un iesaldējot tās ārvalstu valūtas rezerves, valsts ekonomika piedzīvojusi strauju kritumu par 30 – 40%. Iedzīvotāju situāciju vēl vairāk pasliktina globālais pārtikas un energoresursu cenu kāpums. Starptautiski Afganistāna joprojām paliek izolēta, un neviena pasaules valsts joprojām nav oficiāli atzinusi jaunizveidoto „emirātu”. Maz cerību, ka tuvākajā laikā šai ziņā kas varētu būtiski mainīties. Jūlijā amerikāņu drona triecienā Kabulā tika nogalināts viens no kustības Al-Qaeda līderiem Aimans al-Zavahiri, un Savienotās Valstis norādījušas, ka viņa atrašanās Afganistānas galvaspilsētā ir pretrunā ar vienošanos starp talibiem un Savienotajām Valstīm, pēc kuras noslēgšanas notika rietumvalstu karaspēka izvešana no Afganistānas. Toties diplomātiskos sakarus ar talibu režīmu ir iedibinājušās vairākas islāma valstis, arī Ķīna un Krievija. Lai gan talibu pārvaldītā Afganistāna ir problemātisks partneris jebkurai valstij, tomēr Maskava, Pekina un arī Teherāna, iespējams, mēģinās izspēlēt „talibu kārti” savā pretstāvē ar Savienotajām Valstīm. Vai Allāhs joprojām grib rakstnieka nāvi? 12. augusta priekšpusdienā Indijā dzimušais britu prozaiķis Salmans Rušdi grasījās uzstāties ar publisku lekciju Čatokvas institūtā, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Neilgi pirms uzstāšanās sākuma uz skatuves uzskrēja 24 gadus vecais libāniešu izcelsmes amerikānis Hadi Matars un uzbruka rakstniekam ar nazi, desmit reizes sadurot viņu kaklā un vēderā. Uzbrucējs uz vietas tika aizturēts, Salmanam Rušdi izdevās operatīvi sniegt pirmo palīdzību un nogādāt viņu slimnīcā, un pēc pēdējām ziņām viņa stāvoklis ir sācis uzlaboties, lai gan atlabšanas process, pēc ārstu teiktā, nebūšot ātrs un viegls. Kas attiecas uz uzbrukuma motīviem, tie pagaidām nav nepārprotami zināmi, tomēr nākas pieņemt, ka Hadi Mataru slepkavības mēģinājumam iedvesmojis Irānas Islāma republikas kādreizējā garīgā līdera Homeini savulaik paustais aicinājums izrēķināties ar Salmanu Rušdi. Iemesls ir 1988. gadā publicētais romāns „Sātaniskās vārsmas”, kura sižetā var saskatīt islāma nozīmīgākā pravieša Muhameda zaimošanu. Romāna publicēšanai sekoja ajatollas Homeini izdota fetva – īpašs islāma garīgās autoritātes edikts, kas šajā gadījumā uzliek par pienākumu nogalināt romāna autoru un ikvienu, kurš būtu kā saistīts ar šī teksta izplatīšanu. Ar islāma republikas valdību saistīts fonds izsludināja trīs miljonu dolāru godalgu par Rušdi noslepkavošanu. Nākamo desmitgadi pēc fetvas izdošanas rakstnieks dzīvoja policijas apsardzībā un praktiski neparādījās publiski, tikmēr vairāki ar „Sātanisko vārsmu” izdošanu saistīti cilvēki piedzīvoja uzbrukumus; 1991. gadā romāna tulkotājs japāņu valodā Hitoši Igaraši tika nodurts. Turpmākajās desmitgadēs Irānas valdība gan vairakkārt dinstancējusies no aicinājumiem izrēķināties ar Salmanu Rušdi, tomēr vēl 2017. gadā pašreizējais Irānas garīgais līderis Ali Hamenei apliecināja, ka viņa priekšgājēja izdotā fetva joprojām ir spēkā. Zīmīgi, ka rakstnieku sadūrušā Hadi Matara ģimene savulaik ieradās Amerikā no Libānas rajona, kura iedzīvotāji savā vairumā atbalsta ar Irānu saistīto šiītu militāro grupējumu Hezbollah [hezbollā]; viņa tēvs pirms vairākiem gadiem atgriezās dzimtenē, kur pie viņa viesojies arī Hadi. Uzbrukums Salmanam Rušdi no jauna aktualizējis radikālā islāma terorisma problemātiku, liekot uzdot jautājumus par Irānas un vairāku citu valstu iespējamo saistību ar šiem draudiem. Sagatavoja: Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Uzbekistānā uzsākts darbs tiesiskuma nodrošināšanai, efektīvu atvērtības un pārredzamības veidu ieviešanai un sabiedriskās kontroles izveidei attiecībā uz valsts varas iestāžu darbību. Saistībā ar plānoto konstitucionālo reformu Karakalpakstānas autonomajā republikā izcēlušies protesti. Francijas prezidents Emanuels Makrons paziņojis, ka viņš ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu kopš decembra runājis simtiem stundu. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos: Izraēlā kārtējo reizi nomainījusies valdība, būs jaunas vēlēšanas. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētā pētniece Elizabete Vizgunova un TVNET žurnālists, politologs, RSU doktorants Toms Rātfelders. Nemieri „mierpilnajā” Uzbekistānā Kad 1991. gadā, sabrūkot Padomju Savienībai, Uzbekistāna ieguva neatkarību, par tās prezidentu tika ievēlēts pēdējais padomjlaika Uzbekistānas līderis – kompartijas pirmais sekretārs Islams Karimovs. Ar stingru roku viņš vadīja iedzīvotāju skaita ziņā lielāko Centrālāzijas valsti, vairakkārt tiekot pārvēlēts amatā vēlēšanās, kuras nepārprotami neatbilda demokrātijas standartiem. Karimova varas periodam bija raksturīga Uzbekistānas daļēja izolēšanās no starptautiskiem procesiem un vēsas attiecības ar vairākām kaimiņvalstīm. Iekšēji tas bija politiska sastinguma periods, panākot stabilitāti ar jebkādas opozīcijas nesaudzīgu izravēšanu. Nemieri, kas 2005. gadā uzliesmoja etniski jauktajā Andižanas provincē valsts austrumos, tika asiņaini apspiesti, valdības spēkiem nogalinot, pēc oficiālām ziņām, nepilnus divus simtus, bet pēc alternatīvām aplēsēm, iespējams, līdz pat pusotram tūkstotim cilvēku. Kad 2016. gadā Islams Karimovs beidza savas šīs zemes gaitas, viņa vietu ieņēma līdz tam premjerministra amatā bijušais Šavkats Mirzijojevs. Jaunais līderis, lai gan tiek uzskatīts par Karimova mācekli un turpinātāju, tomēr centies īstenot valstī piesardzīgas reformas, paužot apņemšanos apkarot korupciju un radu būšanu valsts struktūrās, un nozīmīgi aktivizējis ārpolitiku, t.sk. uzlabojot attiecības ar kaimiņvalstīm Tadžikistānu un Kirgizstānu. Daži salīdzina Mirzijojevu pat ar tādiem pagātnes totalitāro sistēmu reformētājiem kā Ķīnas līderis Dens Sjaopins vai padomju vadītājs Mihails Gorbačovs. Tomēr arī Mirzijojeva varas vadmotīvs nepārprotami ir stabilitātes uzturēšana par katru cenu, tāpēc daudziem pārsteidzošas izrādījās pagājušās nedēļas nogalē izpaudušās ziņas par nemieriem Karakalpakstānā – autonomijā, kuras pamatiedzīvotāji karakalpaki ir etniski un kulturāli tuvāki kaimiņvalsts Kazahstānas pamatnācijai. Iemesls ir plānotās izmaiņas Uzbekistānas konstitūcijā, kas atņemtu Karakalpakstānai līdzšinējo autonomās republikas statusu un tiesības sarīkot referendumu par atdalīšanos no Uzbekistānas. Pēc mediju ziņām valdības spēku sadursmēs ar nemierniekiem ir 18 nogalinātie un vairāk nekā divsimt ievainoto. Reģionā tika ieviesta stingra komandantstunda, pārtraukta piekļuve internetam. Tomēr prezidents Mirzijojevs paziņojis, ka Karkalpakstāna saglabāšot savu līdzšinējo statusu. Parīze paver priekškaru uz diplomātijas „virtuvi” 21 telefonsaruna, kura kopš decembra notikusi starp Francijas un Krievijas līderiem, jau ieguvusi anekdotisku nokrāsu. Prezidents Makrons šai procesā sevi pozicionē kā miera centienu iemiesojumu, taču vispārēju skepsi raisījušas viņa iespējas jebkādi iespaidot Krievijas vadoņa lēmumus. Šo skepsi vēl vairāk pastiprinājis oficiālās Parīzes nesen publiskotais 20. februāra telefonsarunas atšifrējums, no kura redzams, ka Putins brīžiem nesaka patiesību savam sarunbiedram, brīžiem atļaujas augstprātīgu toni un familiaritāti uz robežas ar netaktiskumu. Telefonsarunas teksts tika publicēts sakarā ar dokumentālās filmas „Prezidents, Eiropa un karš” demonstrēšanu Francijas sabiedriskās televīzijas Otrajā kanālā. Filmas autors žurnālists Gī Lagašs un viņa komanda vairākus mēnešus pavadījuši prezidenta Makrona tuvumā, fiksējot viņa starptautiskās aktivitātes. Par to esot bijuši informēti Francijas sarunu partneri, taču pēc minētajām publiskajām atklāsmēm Krievijas aģentūra "Ria novosti” raksturojusi Francijas rīcību kā diplomātisko sarunu noslēpumu nepieņemamu atklāšanu. Vairums kritiķu rietumos savukārt atzīst Lagaša darbu par ļoti nozīmīgu dokumentālā kino sasniegumu, kas pietuvina auditoriju mūsdienu starptautiskās diplomātijas aizkulisēm. Sastatot sarunā dzirdamo ar mums zināmajiem notikumiem dažas dienas vēlāk, jau atkal spilgti iezīmējas Krievijas līdera Putina cinisms un liekulība. Kad prezidents Makrons 20. februārī lūdz sarunbiedru atklāti pateikt, kādi ir viņa nodomi, Putins tā vietā izsaka pārmetumus Ukrainas prezidentam Zelenskim par Minskas vienošanos nepildīšanu. Ne vārda par lēmumu atzīt pašpasludināto Donbasa t.s. „tautas republiku” suverenitāti pāris dienas vēlāk un plaša mēroga iebrukumu Ukrainā vēl pēc pāris dienām. Sarunas noslēgumā Krievijas vadonis paziņo, ka vispār jau grasījies uzspēlēt hokeju, bet upurējis šo svarīgo nodarbi, lai aprunātos ar Francijas prezidentu par Eiropas miera likteni. Lagaša filmas pēdējā epizode atspoguļo trīs kontinentālās Eiropas valstu vadītāju – prezidenta Makrons, kanclera Šolca un premjerministra Dragi – vizīti Kijevā. Tās noslēgumā Francijas prezidents jau atkal iezīmē savu pozīciju: jāpalīdz Ukrainai uzvarēt, taču tieši necīnoties pret Krieviju, vēl jo vairāk – nemēģinot to iznīcināt. Izraēla iekšpolitiskos un ārpolitiskos meklējumos Pirms nedēļas Izraēlas parlaments nobalsoja par pašatlaišanos, kas nozīmē, ka pilsoņiem jau piekto reizi četru gadu laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Iepriekšējo reizi tas notika pagājušā gada martā, un pēc šīm vēlēšanām tika izveidota koalīcija, kurā ietilpa daudzi ļoti atšķirīgi politiski spēki, sākot no radikālkonservatīvām ebreju partijām, beidzot ar arābu minoritātes spēkiem. Šī raibā savienojuma vienīgais motīvs bija nepielaist varai partijas „Likud” līderi, korupcijā apsūdzēto kādreizējo premjerministru Benjaminu Natanjahu. Retais cerēja, ka izveidotā valdība būs ilglaicīga, jo pārāk atšķirīgas bija tajā iesaistīto partiju intereses. Par klupšanas akmeni kļuva radikālo ebreju partiju ieskats, ka valdība pārāk piekāpjas arābu prasībām. Tā nu līdzšinējais premjerministrs Naftali Benets no partijas „Jaunie labējie” atkāpies no amata, par pagaidu valdības vadītāju parlamentam ieceļot viņa koalīcijas partneri, centriskās partijas „Ješ Atid” līderi Jairu Lapidu. 5. jūlijā jaunieceltais premjerministrs devās jau viņa priekšgājēja laikā ieplānotā ārzemju vizītē uz Franciju. Galvenais vizītes mērķis ir gūt Parīzes atbalstu domstarpībās ar Libānu par Vidusjūrā esošo Karišas dabasgāzes iegulu piederību. Kā Izraēla, tā Libāna uzskata, ka iegulas atrodas to teritoriālajos ūdeņos, un Krievijas dabasgāzes eksporta uz Eiropas Savienību paredzamā izbeigšana, padarījusi šīs dabasgāzes ieguvi ļoti aktuālu. Tāpat Izraēla cer pārliecināt Franciju, ka Irānas atgriešanās pasaules fosilā kurināmā tirgū, kompensējot Krievijas eksporta apsīkumu sankciju rezultātā, nav pieņemams risinājums. Šis pēdējais jautājums paredzami būs ļoti nozīmīgs arī Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena nākamnedēļ paredzētās vizītes laikā Izraēlā, palestīniešu teritorijās Jordānas rietumkrastā un Saūda Arābijā. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Raidījums veltīts Baltijas jūrai un jauniem atklājumiem par to. Iemesls tam ir apjomīgs pētniecības projekts, kura mērķis ir vairot zināšanas par Baltijas jūru. Vasaras laiks ir īstais brīdis baudīt Baltijas jūras sniegtos labumus, bet kas notiek zem ūdens, kas jauns uzzināts par tiem, kas dzīvo jūrā, kā jūra mainās un kāda ir vides kvalitāte Baltijas jūrā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktors Juris Aigars. Baltijas jūras ekonomiskā vērtība Ko par Baltijas jūru ir izrēķinājuši vides ekonomikas eksperti un cita svarīga Baltijas jūra ir katram no mums? Kāda ir Baltijas jūras ekonomiskā vērtība un kādi ir centieni to aprēķināt.  Uz jautājumu, cik maksā Baltijas  jūra, vides ekonomikas pētniece Kristīne Pakalniete atbild, ka jūras vērtība ir nenovērtējama. Kristīne pārstāv pētniecības un konsultāciju uzņēmumu „SIA AKTīVS”, kas nodarbojas ar ūdeņu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzības sociālekonomiskajiem jautājumiem un kopš 2017. gada piedalījās projektā “Zināšanu uzlabošana jūras vides stāvokļa jomā.” Šī projekta ietvaros  uzņēmums  veica pētījumu saistībā ar jūras vides aizsardzības ekonomisko un sociālo analīzi. Un te mums  jūra  jāiedomājas kā tāds saimniecisks rosīgs uzņēmējs, kurš darbojas vairākās jomās - savāc un pārstrādā atkritumus, nodrošina mūs ar pārtiku, sniedz atpūtu un aktivitātes utt.. Tad arī var aprēķināt, cik, tā teikt,  maksā jūra. Par konkrētiem  aprēķiniem – izmaksām un ieguvumiem Baltijas jūras darbībā – stāsta Kristīne Pakalniete   

Serbijā šajā nedēļā nespēja ierasties Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, jo kaimiņvalstis bloķēja gaisa telpu ministra lidojumam. Karš nav traucējis Serbijas tuvajām attiecībām ar Krieviju. Vai tam būs kāda ietekme Serbijas ceļā uz Eiropas Savienību? Savu nospiedumu karš atstājis Kazahstānā, kur daudzi jūt līdz Ukrainai. Protams, kazahi ir atkarīgi no Krievijas, tāpēc publiskajā retorikā kara tematiku cenšas apiet. Bet Kazahstānā notika referendums, kas demonstrēja, cik neveiksmīga var izrādīties sākotnēja iecere nodot varu sev uzticamam līdzbiedram, kā to izdarīja iepriekšējais prezidents Nazarbajevs. Vēl arī runājam par notikušo uzticības balsojumu Lielbritānijas premjeram Borisam Džonsonam, kuru viņš izturēja. Ballīšu rīkošana pandēmijas laikā šoreiz neizrādījās liktenīga. Ukrainai šī ziņa nozīmē, ka briti joprrojām sniegs lielu atbalstu cīņā pret Krievijas agresiju. Notikumus vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis. Sazināmies ar juristi Inesi Ejugbo un Latvijas vēstnieci Kazahstānā Irinu Manguli. Boriss Džonsons paliek savā vietā Pirmdien, 6. jūnijā, sagrīļojās britu premjerministra Borisa Džonsona amata krēsls, kad 54 deputāti jeb 15% no Toriju partijas frakcijas Parlamentā iesniedza neuzticēšanās rakstus frakcijas darbību regulējošajai institūcijai, sauktai par „Komiteju 1922”, pieprasot frakcijas neuzticības balsojumu premjeram. Iemesls ir joprojām gruzdošais t.s. „Ballīšu skandāls”, kas izcēlās pagājušā gada nogalē, kad presē parādījās ziņas, ka strikto pandēmijas ierobežojumu laikā ministru kabinetā un citās valdības iestādēs rīkotas ballītes, kurās šie ierobežojumi pārkāpti. Šais saviesīgajos notikumos aktīvi piedalījies arī premjers. Kā uzsver Džonsona kritiķi, premjerministrs grāvis fundamentālus britu politiskās kultūras principus, un šāda rīcība valdības galvam ir nepieņemama. Kā vēl viens iemesls tiek minēti signāli par to, ka Lielbritānija varētu vienpusēji atkāpties no dažiem t.s. Ziemeļīrijas protokola noteikumiem. Protokols regulē Ziemeļīrijas īpašo statusu pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, un tā vienpusēja nepildīšana būtu smags trieciens Londonas starptautiskajam prestižam. Uzticības balsojums Toriju frakcijā notika pirmdienas vakarā, un premjers to izturēja ar 211 balsīm par viņu un 143 balsīm pret. Lai gan daudzi izteikušies, ka rezultāts ir labāks nekā cerēts, tiek atzīmēts, ka premjerministru neatbalsta vairāk nekā 40% no paša frakcijas, un šāda statistika pagātnē nozīmējusi drīzu varas perioda galu. Konkrēti, premjerministre Terēza Meja, kura piedzīvoja šādu balsojumu 2018. gada decembrī ar nedaudz labāku rezultātu kā Boriss Džonsons tagad, atkāpās no amata pusgadu vēlāk. Tiesa, pašreizējā situācija ir atšķirīga, jo Eiropā norit pilna mēroga karš, kurā Lielbritānija ieņem striktu un pārliecinošu pozīciju, vārdos un darbos atbalstot agresijas upuri Ukrainu. Diezgan nepārprotami, Borisa Džonsona personībai ir liela nozīme šīs pozīcijas īstenošanā. Kā izteicies Lielbritānijas izglītības ministrs Nadīms Zahavi, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzzinot balsojuma rezultātu, noteikti esot aiz priekiem triecis dūri gaisā. Brīvības čuksti Kazahstānā Svētdien, 5. Jūnijā, Kazahstānas balsstiesīgie iedzīvotāji devās pie vēlēšanu urnām, lai referendumā paustu attieksmi pret vairākiem nozīmīgiem valsts pamatlikuma labojumiem. Dalība referendumā nedaudz pārsniedza 68%, no kuriem vairāk nekā 77% balsoja par piedāvātajiem konstitūcijas labojumiem. Pēc asiņainajiem nemieriem šī gada janvārī, kuros dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 cilvēku un kas tika apspiesti ar Krievijas karaspēka palīdzību, Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs paziņoja, ka apsver iespēju reformēt valsts konstitucionālo kārtību, mainot superprezidentālo varas modeli uz prezidentālu ar nopietni palielinātu parlamenta lomu. Iepriekšējais referendums Kazahstānā notika 1995. gadā, un tolaik apstiprinātā konstitūcija kalpoja par likumisko rāmi autoritārajai varai, kuru īstenoja agrākais prezidents Nursultāns Nazarbajevs. 2019. gada martā viņš atstāja amatu, faktiski ieceldams Tokajevu par savu sekotāju un saglabādams lielu ietekmi. Eksprezidents palika Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāja amatā, viņam tika piešķirts „Nācijas līdera” jeb elbasi tituls. Vēl vairāk Nazarbajeva ietekmi pastiprināja viņa ģimenes klana un tam pietuvināto atrašanās nozīmīgās valsts vadības un biznesa pozīcijās. Šī situācija strauji mainījās janvārī, kad nemieru laikā un tūlīt pēc tam prezidents Tokajevs atcēla Nazarbajevu no Drošības padomes priekšsēža amata un daudziem „Nazarbajeva cilvēkiem” nācās pamest amatus valsts struktūrās. Nazarbajeva un viņa klana ietekmes mazināšana ir galvenais motīvs, kuru daudzi ārvalstu mediji uzsver referenduma sakarā. Konstitūcija vairs neparedz „elbasi” statusu, un atsevišķs labojums liedz prezidenta radiniekiem ieņemt valsts amatus. Tāpat referendumā apstiprinātie grozījumi nozīmīgi palielina Kazahstānas rajonu, galvaspilsētas un lielo pilsētu administratīvo vadītāju neatkarību no centrālās varas, nosakot prezidenta nominēto vadītāju apstiprināšanu pilsētu tiešās vēlēšanās un rajonu pārstāvju asambleju balsojumos. Labojumi liedz arī tiesnešiem, militārpersonām, valsts drošības institūciju darbiniekiem un dažām citām valsts ierēdņu kategorijām darboties politiskajās partijās. Vēlēšanu sistēma tiek mainīta no proporcionālas un jauktu. Serbija – starp Eiropu un Krieviju 6. jūnijā pasauli aplidoja ziņa, ka nevarēs notikt agrāk plānotā Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Serbijā un sarunas ar Serbijas prezidentu Aleksandaru Vučiču. Kā zināms, Serbija ir valsts bez pieejas jūrai un vienīgā reģiona valsts, kas nav dedz Eiropas Savienības, nedz NATO locekle. Nokļūšana serbu gaisa telpā tādējādi iespējama tikai ar kaimiņvalstu atļauju, un neviena no tām nav devusi šo iespēju agresorvalsts Krievijas ārlietu resora vadītājam. Tas jau atkal saasinājis uzmanību uz Serbiju kā reģiona autsaideru eiropeiskās integrācijas ziņā un Krievijai sevišķi simpatizējošu valsti. Belgradas un Maskavas īpašajām saiknēm ir sena vēsture. Krievija, pozicionējot sevi kā visu kādreizējās Osmaņu impērijas pareizticīgo aizstāvi, balstīja Serbiju tās cīņā pret turku virskundzību. Serbijas alianse ar Krieviju lielā mērā bija iemesls tam, ka konflikts starp Serbiju un Austroungāriju 1914. gadā eskalējās par Pirmo pasaules karu. Pagājušā gadsimta nogalē pagātnes simpātijas ieguva jaunu iekrāsojumu, krievu un serbu nācijām saskatot zināmu likteņa līdzību Padomju Savienības un Dienvidslāvijas Sociālistiskās federatīvās republikas sabrukumā. Serbijai bija līdzīga „vecākā brāļa” vieta Dienvidslāvijā kā Krievijas Federācijai Padomju Savienībā. Kā zināms, etniski jauktajos Dienvidslāvijas apgabalos pēc valsts sabrukuma notika asiņaini konflikti, kuros serbu iedzīvotāji, ne bez Belgradas valdības atbalsta, izrēķinājās ar saviem horvātu, bosniešu un albāņu līdzpilsoņiem. Krievija starptautiskās diplomātijas arēnā šai ziņā allaž ieņēmusi Serbiju atbalstošu pozīciju. Sevišķi asi Maskava nosodījusi NATO īstenoto Serbijas bombardēšanu 1999. gadā, kuras mērķis bija nepieļaut albāņu minoritātes masu slepkavības toreizējā Serbijas provincē Kosovā. Šo bombardēšanas akciju Kremlis regulāri piesauc kā NATO agresijas piemēru un, attiecīgi, attaisnojumu savai agresijai pret Ukrainu. Pašā Serbijā 1999. gada notikumi bija par iemeslu bijušā dienvidslāvu komunistu līdera un vēlākā autoritārā Serbijas vadītāja Slobodana Miloševiča režīma krišanai. 21. gadsimta pirmā desmitgade iezīmēja valsts virzību uz integrāciju Eiropas Savienībā, ko gan apgrūtināja politiskās sistēmas nestabilitāte, proeiropeisko spēku sadrumstalotība, augsts korupcijas un organizētās noziedzības līmenis. Ciktāl ātra integrācija nenotika, serbu sabiedrībā proeiropeisko entuziasmu pakāpeniski nomainīja apātija un skepse, un attiecīgi pieauga nacionālistiskas tendences. 2012. gadā par Serbijas prezidentu tika ievēlēts nacionālistiskais politiķis Tomislavs Nikoličs, divus gadus vēlāk viņa dibinātā nacionālpopulistiskā Serbijas Progresīvā partija, koalīcijā ar vairākām sīkpartijām, ieguva vairākumu parlamentā un saglabā šīs pozīcijas līdz šodienai. Pēc 2014. gada partijas vadībā pamazām izvirzījās jurists un žurnālists Aleksandars Vučičs, kurš 2017. gadā tika ievēlēts par Serbijas prezidentu. Viņa politika tiek raksturota kā manevrējoša, cenšoties saglabāt dialogu ar Eiropas Savienību, taču tajā pašā laikā uzturot ciešas attiecības ar Krieviju un arī Ķīnu. Serbijas iekšpolitika sakarā tiek paustas bažās par demokrātijas kvalitāti, norādot uz iespējamām manipulācijām vēlēšanās un opozīcijas ierobežošanu. Šī gada aprīlī notikušajās prezidenta vēlēšanās Vučičs atkal svinēja pārliecinošu uzvaru. Vienlaicīgi sarīkotajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās Serbijas Progresīvā partija gan pirmoreiz kopš 2014. gada zaudēja parlamenta vairākumu un šobrīd mēģina izveidot koalīcijas valdību. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.