Podcasts about otrdien

Filma "Straume" turpina nest Latvijas vārdu pasaulē. Otrdien raidījumā #1pret1 saruna ar filmas producentu un scenārija līdzautoru Matīsu Kažu. Runāsim arī par izmantotajām iespējām un tām, kas vēl būs.

Moderna arhitektūra un kultūras mantojums. Kā sadzīvot? Par kariem ar būvniekiem un birokrātiem. Otrdien raidījumā #1pret1 Lielās Arhitektūras gada balvas ieguvēja Zaiga Gaile.

Pēc liecībām par seksuālu uzmākšanos un vardarbību, cik droša vide ir un būs Mūzikas akadēmijā? Starp aicinājumiem atkāpties un atbalsta vēstulēm. Otrdien raidījumā #1pret1 saruna ar Akadēmijas rektoru Guntaru Prāni.

Vai Igaunijā gatavi celt nodokļus, būvēt vairāk vēja parku, atzīt viendzimuma laulības? Vai laba izglītība iespējama arī mazās lauku skolās? Otrdien raidījuma #1pret1 viesis – Igaunijas prezidents Alars Kariss.

Kara sankcijām pakļautā baņķiera Pjotra Avena privātkolekcijas izstāde Ogrē ir atcelta. Izstādes iniciators joprojām uzskata - tā atbilst nacionālajām interesēm. Kāpēc? Otrdien raidījuma #1pret1 viesis - Ogres novada mērs Egils Helmanis. Tiksimies plkst. 21.10.

Saeimas darbus un nedarbus, jaunās valdības veidošanas gaitu var komentēt arī ar karikatūru. Mūsu viesa skatu uz Putina Krievijas agresiju žūrija šogad ierindojusi starp labākajiem pasaulē. Otrdien raidījuma #1pret1 viesis – karikatūrists Gatis Šļūka.

Vai “Gazprom” lobists Šrēders zaudēs savas privilēģijas? Vai Eiropas Savienībā pēc kara sākuma vispār var rēķināties ar Vācijas līderību? Otrdien raidījumā #1pret1 sarunāsimies ar Latvijā dzimušo Vācijas parlamenta deputāti Zandu Martenu

Pēc Ziemas kara, finlandizācijas un gadu desmitiem ievērotas neitralitātes Somija gatava iestāties NATO. Kas mainās pie ziemeļu kaimiņiem un visā Baltijas jūras telpā? Otrdien raidījuma #1pret1 viesis – Somijas ekspremjers Aleksandrs Stubs. After the Winter War, finnishization and decades of neutrality, Finland is ready to join NATO. What is changing in the northern neighbors and in the whole Baltic Sea region? On Tuesday, the guest of the show #1pret1 is the former Prime Minister of Finland Alexander Stubb.

Baidena - Putina videotikšanās. Vai Eiropas Savienībā varam sagaidīt obligātu vakcināciju? Pekinas Olimpisko spēļu diplomātiskais boikots. Aktualitātes komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis, Kristīne Markus Vācijā un Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Diplomātisks pliķis Pekinai Pirmdien, 6. decembrī, Baltais nams oficiāli paziņoja, ka uz nākamā gada februārī paredzētajām ziemas olimpiskajām spēlēm Pekinā neieradīsies Savienoto Valstu valdības pārstāvji. Kā diplomātiskā boikota iemesls tiek minēti cilvēktiesību pārkāpumi Ķīnas Tautas republikā, konkrētāk – genocīds pret musulmaņu minoritāti Siņdzjanas Uiguru autonomajā reģionā. Kā uzsvērusi Baltā nama oficiālā pārstāvē Džena Psaki, šis valdības lēmumus nekādi nenozīmējot mazāku atbalstu Savienoto Valstu sportistiem, kuri piedalīsies olimpiādē. Jau iepriekš par līdzīgu diplomātisko boikotu bija paziņojusi Austrālija, kā iemeslu tāpat minot situāciju Siņdzjanā. Tāpat Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, atbildot uz jautājumu parlamentā, apstiprinājis, ka uz Pekinu nedosies britu valdības pārstāvji. 8. decembrī par savas valsts pievienošanos boikotam paziņoja arī Kanādas premjerministrs Džastins Trudo. Tāpat mediji ziņo, ka līdzīgu soli apsverot arī Japāna un Nīderlande, savukārt Jaunzēlandes valdības pārstāvji nolēmuši neapmeklēt Pekinu, kā iemeslu gan minot pandēmijas situāciju. Vienīgais no ietekmīgāko pasaules valstu līderiem, kurš līdz šim apstiprinājis savu ierašanos Pekinā uz ziemas olimpiādi, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Oficiālā Pekina, kā ierasts, noraidījusi apsūdzības cilvēktiesību pārkāpumos, un rietumvalstu diplomātisko boikotu raksturojusi kā politiskas manipulācijas, nomelnošanas kampaņu un aukstā kara domāšanas recidīvu. Otrdien, uzstājoties preses brīfingā, Ķīnas ārlietu ministrijas pārstāvis Žao Lidzjans paziņoja, ka Ķīna veikšot „apņēmīgus pretpasākumus” un Savienotās Valstis samaksāšot par savu rīcību. Obligātā vakcinācija – būt vai nebūt? Austrija ir pirmā no Rietumu pasaules valstīm, kas paziņojusi par nolūku ieviest obligātu visu iedzīvotāju vakcināciju pret Covid-19 vīrusa infekciju. Tā ir reakcija uz ceturtā pandēmijas viļņa intensitāti, kas Austrijā novembrī sasniegusi rekordaugstu līmeni, liekot ieviest stingru mājsēdi. Savukārt vakcinācijas aptveres rādītāju ziņā Austrija ar 66% pilnīgi vakcinētu iedzīvotāju atpaliek no vairuma citu Rietumeiropas valstu. Valdības plāns paredz obligātu vakcinēšanos, sākot ar nākamā gada 15. februāri, visiem iedzīvotājiem, izņemot tos, kuriem to liedz medicīniski vai reliģiski apsvērumi, un naudas sodus vairāku tūkstošu eiro apmērā par atteikšanos vakcinēties. Pēc šiem valdības paziņojumiem pagājušā mēneša nogalē Austrijā notika samērā plašas protesta demonstrācijas, dažviet protestētājiem iesaistoties sadursmēs ar policiju. Kanclers Aleksandrs Šallenbergs, kurš paziņoja par obligātās vakcinācijas plānu, 6. decembrī gan demisionēja, taču šī demisija, vismaz oficiāli, nav saistīta ar obligātās vakcinācijas jautājumu, un jaunais kanclers Karls Nehammers, pēc visa spriežot, negrasās atkāpties no šīs politikas. Par līdzīgu pieeju paziņojis arī vakar ievēlētais Vācijas kanclers Olafs Šolcs, norādot, ka tā ir vienīgā iespēja izbeigt ieilgušo ierobežojumu ciklu. Ja Vācijas Bundestāgs pieņems attiecīgu lēmumu, obligāta vakcinācija varētu tikt noteikta februārī un martā. Grieķija, kur vakcinācijas aptvere ir 63%, jau novembra beigās noteikusi obligātu vakcināciju personām, kas vecākas par 60 gadiem, nevakcinētajiem piemērojot 100 eiro ikmēneša naudas sodu. Drīz pēc tam Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, komentējot situāciju ar jaunās Covid omikron mutācijas straujo izplatību, pieļāvusi iespēju noteikt obligātu vakcināciju visas Eiropas Savienības mērogā. Šāds lēmums gan neizbēgami izraisītu paredzamu pretreakciju, kas izpaudīsies gan kā protesti, gan uz vakcīnskeptiķiem orientētu politisko spēku ietekmes pieaugums. Vīru runas tiešsaistē „To, ko mēs neizdarījām 2014. gadā, mēs esam gatavi darīt tagad,” komentējot Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena otrdienas tiešsaistes videokonferencē ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu runāto, preses pārstāvjiem pēc konferences sacīja Baidena padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans. Runa ir par sankcijām, kādas varētu tikt noteiktas pret Krieviju, ja tā īstenotu jaunu plašu militāru agresiju pret Ukrainu. Kā zināms, sankcijas, kuras toreizējā Savienoto Valstu prezidenta Baraka Obamas valdība noteica Krievijai 2014. gadā, nepiespieda Kremli atteikties no Krimas pussalas aneksijas un hibrīdiebrukuma Ukrainas austrumos. Tagad Krievija atkal koncentrē militāros spēkus Ukrainas robežu tuvumā. Saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu ziņām, šo spēku kopējais apjoms jau sasniedz 175 000 militārpersonu, un izveidotās loģistikas un atbalsta struktūras rada aizdomas par gatavošanos militārai ofensīvai. Prezidents Baidens vēlreiz apliecinājis Savienoto Valstu pilnīgu atbalstu Ukrainas suverenitātei un teritoriālajai nedalāmībai. Ja Krievija īstenotu tālāku agresiju pret Ukrainu, tai būtu jārēķinās ar nopietnām ekonomiskām sankcijām no ASV un to Eiropas sabiedroto puses. Tāpat Savienotās Valstis sniegtu vēl plašāku militāro palīdzību Ukrainai nekā līdz šim un pastiprinātu savu militāro klātbūtni ar Krieviju robežoto NATO valstu teritorijā. Alternatīva, kā norādīja padomnieks Salivans, esot diplomātiski pūliņi situācijas deeskalācijai: „Savienotās Valstis un mūsu Eiropas sabiedrotie iesaistītos plašākā diskusijā, kas aptvertu stratēģiskus jautājumus, tostarp mūsu stratēģiskās bažas Krievijas sakarā un Krievijas stratēģiskās bažas. Mums tas izdevās aukstā kara kulminācijā, un mēs toreiz izstrādājām mehānismus, kas palīdz samazināt nestabilitāti un palielināt darbības caurskatāmību.” Kā jau bija sagaidāms no prezidenta Putina izteikumiem pirms videokonferences, Krievija, no savas puses, uzskata Savienoto Valstu un NATO darbības kā savas drošības apdraudējumu. Iespējama Ukrainas iestāšanās Ziemeļatlantijas aliansē tiktu uztverta kā tiešs drauds, un Krievija vēlētos, lai tai tiktu sniegtas starptautiski tiesiskas garantijas par NATO tālāku nepaplašināšanos austrumu virzienā. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Apspriežam būtiskākās Honkongas režisora Vona Karvaja režijas iezīmes, lai vēl šīs nedēļas garumā jūs varētu pagūt jau ar daudz zinošāku skatu noskatīties visas četras retrospektīvas filmas Kino Bize jubilejas ietvaros. Otrdien, 7. decembrī pirms seansa filmai "Noskaņojums mīlēt" vadīsim viktorīnu, un šis ieraksts noteikti palīdzēs tai sagatavoties! Vairāk par jubilejas programmu: ej.uz/vonskarvajs

Nedēļas nogalē un arī šajās dienās pasaules mediju uzmanība ir pievērsta Vācijai, tur vēlēšanās zaudējumu piedzīvojisi ir līdzšinējās kancleres Angelas Merkeles vadītā Konservatīvo savienība. Izskatās, ka Vācijā ir gaidāmas pārmaiņas, kādas, par ko liecina līdzšinējā notikumu attīstība?  Aprit mēnesis kopš pēdējais ASV karavīri pamet Afganistānu. Savienoto Valstu bruņoto spēku vadība saka, ka pilnīga aiziešana no Afganistānas ir bijusi kļūda. Tikmēr Afganistānā "Taliban" pamazām ievieš kārtību, darbu atsāk gan vidusskolas, gan universitātes. Sievietēm gan tur pagaidām ir liegta.  Vēl interesanti skati vērojami Lielbritānijā, kur, lai uzpildītu degvielu, garās rindās sastājušās automašīnas. Tādas neparastas ainas tik attīstītai rietumu valstij. Vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tā noticis, vai pamatā ir lielākas problēmas. Cik tas ir saistīts ar breksitu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds, Latvijas TV žurnāliste Ina Strazdiņa. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti Vācijā. Vācijā sākas koalīcijas sarunas Socioloģisko aptauju mērījumi pirms vēlēšanām izrādījušies precīzi un uzticami. Līdzīgi kā rādīja prognozes, ar minimālu balsu pārsvaru vēlēšanās uzvarēja Vācijas sociāldemokrāti. Tiesa, tas negarantē automātiski kanclera amatu un pat ne vietu valdošajā koalīcijā, taču vairums politikas ekspertu prognozē, ka tieši sociāldemokrātiem būs noteicošā loma Vācijas politikā nākamajos gados. Viņi ir izrādījušies šo vēlēšanu lielākie ieguvēji. Trešajā vietā palika Zaļie, kuriem gan rezultāti ir krietni sliktāki nekā rādīja prognozes vēl pirms dažiem mēnešiem. Tomēr salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, viņu popularitāte ir krietni augusi, un reti kurš šaubās, ka zaļie būs nākamajā valdībā. Salīdzinot ar Latviju, kur iespējamās koalīcijas sarunas tiek risinātas jau vēlēšanu naktī, Vācijā tā nesteidzas. Vien trešdien pirmo reizi tikās trešās un ceturtās vietas ieguvēji, secinot, ka ir iespēja sastrādāties, un visiem ir skaidrs, ka valdības sarunas būs nedēļām un pat mēnešiem ilgas. Šajā nedēļā notiek vēlēšanu rezultātu analīze. Vissarežģītākā situācija ir konservatīvo apvienībā, kas pieredzējusi sliktāko rezultātu pēckara Vācijā. Partijā atskan aicinājumi apvienības vadītājam Lašetam atkāpties, šādi uzņemoties atbildību par ietekmes zaudēšanu. Interesanti ir vēlēšanu rezultāti, atkarībā no vēlētāju vecuma. Jo vecāka gadagājuma vēlētājs, jo lielāks atbalsts konservatīvajiem. Faktiski viņu uzticamākie balsotāji ir pensionāri. Tikmēr proporcionāli apgrieztu ainu uzrāda Zaļo partijas vēlētāji. Reti kurš pensionārs ir balsojis par viņiem, toties jaunieši lielākoties ir izvēlējušies tieši šo partiju. Tas viss liek jautāt, kas notiks vēl pēc dažiem gadiem, un kā Vācijas politika mainīsies nākamajos gados. Aprit mēnesis kopš Afganistānu haotiski pametuši sabiedroto spēki Starptautisko mediju interese par Afganistānu pamazām noplok, jo ir skaidrs, ka nekādu pārsteigumu “Taliban” valdīšana neradīs. Tiesa, ziņu par pārmaiņām netrūkst. Kādā provincē vairs nedrīkst dzīt vai apcirpt bārdu; citviet karājas publiskai apskatei izlikti sodīto līķi. Tiek atvērtas skolas un universitātes, taču tikai zēniem un vīriešiem: sievietēm pagaidām nav atļauts mācīties. Šis vārdiņš „pagaidām” tiek atkārtots bieži. Pat konstitūcija, kuru grasās atjaunot “Taliban” režīms, būšot pagaidu konstitūcija. Valstī nolemts atjaunot monarhijas ēras konstitūciju. Pirms vairāk nekā pusgadsimta karalis Muhameds Zahiršads iesāka valsts demokratizācijas procesu, dodot balsošanas tiesības arī sievietēm. “Taliban” paziņojums par šādas konstitūcijas atjaunošanu ir šķietams pārsteigums, taču tūlīt sekoja piebilde, ka konstitūcija tiks labota un pakļauta šariāta likumiem, turklāt tā būs tikai uz laiku, kamēr tiek izstrādāta labāka. Novērotāji nešaubās, ka vārdiņš „pagaidām” tiek lietots, lai novilcinātu laiku, un pasaulei nebūtu pārāk liels sašutums par to, kas patiesībā notiek. Tikmēr ASV senātā Bruņoto spēku komisija sākusi izvērtēt karaspēka izvešanu no Afganistānas. Otrdien uzklausīti gan aizsardzības ministrs Loids Ostins, gan Apvienotās štābu priekšnieku komitejas priekšnieks ģenerālis Marks Millijs. Viņi faktiski atzina, ka notikušais ir kļūda, un viņuprāt kaut kādu kontingenta daļu Afganistānā bija jāatstāj. Tas, cik strauji sabruka iepriekšējais režīms, esot bijis pārsteigums, un amerikāņi nav novērtējuši reālo situāciju. Kā sacīja ģenerālis, viņam nav ilūziju par to, vai Afganistāna nākotnē atkal var radīt draudus. "Taliban" neesot sarāvis attiecības ar "Al Qaeda", un „atjaunotais grupējums vai "Islāma valsts" ar vēlmi uzbrukt ASV ir ļoti reāla varbūtība,” teica Millijs. Britiem pietrūkst eiropiešu šoferu Garas rindas pie degvielas uzpildes stacijām un bruņotie spēki, kas palīdz nodrošināt degvielas piegādes, ir pēdējo dienu Lielbritānijas realitāte. Pie tukšajiem benzīntankiem vainīgs milzīgais tālbraucēju šoferu trūkums. Šobrīd Lielbritānijā trūkst aptuveni 100 000 šoferu un degvielas uzpildes stacijas ir tikai kārtējie uzņēmumi, kurus šī šoferu krīze ietekmē. Iepriekš dažādi produkti trūkuši ātrās ēdināšanas restorānos un lielveikalu plauktos. Kā ziņo BBC, pēc Brexit daudzi eiropieši, kuri iepriekš nodrošināja piegādes, ir atgriezušies savās dzimtenēs vai pārvākušies uz Eiropas Savienības valstīm, kur šoferiem maksā vairāk un darba apstākļi ir labāki. Lai uzlabotu situāciju, par kuras samilšanu uzņēmēji brīdināja jau iepriekš, britu valdība nolēma piešķirt terminētas vīzas vairāk nekā 10 000 šoferu, kas būs spēkā tikai līdz Ziemassvētkiem. Lai arī uzņēmēji uz vīzu programmu skatās optimistiski, ziņas no kontinenta liek domāt, ka eiropiešu tālbraucēji nesteigsies glābt Lielbritāniju no krīzes. Jāpiebilst, ka šoferu trūkums Lielbritānijā nav unikāla problēma un ar to saskaras vairums Eiropas valstu, tomēr citur izdodas iztikt bez piegāžu pārrāvumiem.

Latvijā nav apstiprināts neviens ar vakcināciju pret Covid-19 saistīts nāves gadījums, uzsver Zāļu valsts aģentūra. Otrdien vakcinācijas pret Covid-19 temps palielinājies, bet bijis zemāks nekā pirms nedēļas. Latvijā jau izveidoti gandrīz 140 000 digitālo Covid-19 sertifikātu – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.  

Otrdien (09.03.21), Latvijas basketbola komanda “VEF Rīga”, Starptautiskajā Basketbola federācijas (FIBA) Čempionu līgas otrajā posmā, aizvadīja otro mājas spēli pret Bosnijas un Hercegovinas komadu Aleksandrovacas “Igokea”, kurā piedzīvoja zaudējumu 75:91. Faceoff Podkāsta vadītāji Kaspars Dvinskis un Toms Prāmnieks apsrpiež, kur bija spēles vājais punks, ja tālo metienu precizitāte bija 50% un kļūdas abām komandām līdzvērtīgas, […]

Aktualitātes pasaule komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps, organizācijas "Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām"  vecbiedrs Uldis Bluķis un portāla "TvNet" žurnālists Jānis Vingris. Ilgās vēlēšanas ASV ASV prezidenta ievēlēšanas process ir ilgstošs. To, kādos termiņos jāsaskaita balsis katrā štatā, nosaka šo štatu likumdošana, un vairākumā štatu šobrīd, deviņas dienas pēc vēlēšanām, simtprocentīgi visi biļeteni joprojām nav apstrādāti. Skaidrs ir vien tas, ka rezultātu apkopošanai un visu iespējamo tiesvedības procesu izskatīšanai saskaņā ar Savienoto Valstu Konstitūciju jānoslēdzas līdz 8. decembrim. Sekos štatu elektoru balsu nodošana 14. decembrī, to nogādāšana Savienoto Valstu Kongresā līdz 23. decembrim un Kongresa vēlēšanu rezultātu apstiprinājums 2021. gada 6. janvārī. Ar šo brīdi nākamais – pēc skaita 46. – Amerikas Savienoto Valstu prezidents būs uzskatāms par oficiāli ievēlētu. Tomēr tradicionāli nākamais Baltā nama saimnieks tiek nosaukts jau brīdī, kad apkopotie vēlēšanu rezultāti ļauj droši spriest, ka viņam garantēts elektoru balsu vairākums. Demokrātu partijas prezidenta amata kandidātam Džo Baidenam un viceprezidenta amata kandidātei Kamalai Harisai šis brīdis pienāca pagājušajā sestdienā. Sekoja viņu uzstāšanās ar uzvaras runām un vairuma pasaules valstu līderu, arī Eiropas Savienības politisko vadītāju, apsveikumi. Tomēr, pretēji jau izsenis iedibinātai tradīcijai, šiem apsveikumiem nav pievienojies vēlēšanās zaudējušais prezidents Donalds Tramps. Tā vietā viņš turpina uzstāt, ka ir patiesais uzvarētājs, un viņa konkurenti nodrošinājuši pārākumu ar krāpšanos un apšaubāmām manipulācijām. Trampa kampaņas pārstāvji iesnieguši prasības vairāku štatu tiesās, prasot vēlēšanu rezultātu pārskatīšanu. Procesam pieslēdzies arī Savienoto Valstu ģenerālprokurors Viljams Barrs, izdodot memorandu, kas atļauj Tieslietu departamenta izmeklētājiem tūdaļ iesaistīties iespējamo pārkāpumu izmeklēšanā. Tradicionāli šajā pēcvēlēšanu etapā federālā līmeņa izmeklēšanas institūcijas neiesaistās, un ģenerālprokurora Barra memorands kļuvis par pamatu ilggadējā Tieslietu departamenta Vēlēšanu noziegumu apakšnodaļas vadītāja Ričarda Pildžera demisijai. Tikām sociālos tīklus un arī atsevišķu mediju publikācijas Savienotajās Valstīs un pasaulē pilda odiozi apgalvojumi par demokrātu it kā „nozagtajām” vēlēšanām, t.sk. par balsīm, kuras nodevušas „mirušās dvēseles” un mājdzīvnieki. Kustības „Stop the Steal” („Apturam nozagšanu”) aktīvisti rīko skaļas demonstrācijas un čupojas soctīklos, kuri daudzas no šīm grupām jau slēguši, jo tajās atklāti tiek apspriestas vardarbīgas akcijas sava politiskā favorīta Trampa kunga atbalstam. Nopietnas sabiedriskās domas aptaujas gan liecina, ka arvien lielāks skaits amerikāņu pieņem Baidena un Harisas uzvaru kā faktu. Ziņu aģentūras Reuters aptaujā aizvakar nepilni 80% respondentu apliecinājuši, ka uzskata Džo Baidenu par uzvarējušu vēlēšanās, kamēr Donalda Trampa uzvarai tic vien 3% aptaujāto. Karabahas karš. Militārā spēka triumfs 10. novembrī Armēnijas, Azerbaidžānas un Krievijas oficiālie avoti izplatīja informāciju par vienošanos, kas panākta trīs valstu vadītāju sarunās par karadarbības izbeigšanu Kalnu Karabahas reģionā. Karadarbība starp Azerbaidžānas bruņotajiem spēkiem no vienas un Kalnu Karabahas jeb Arcahas Republikas armēņu vienībām un Armēnijas bruņotajiem spēkiem no otras puses uzliesmoja septembra nogalē. Kopš kauju sākuma Azerbaidžāna apliecinājusi savu militāro pārākumu, atspiežot armēņu spēkus no vairākām teritorijām, kuras atradušās to kontrolē kopš 1994. gada. Dažas stundas pirms paziņojuma par otrdienas nolīgumu armēņu puse apstiprināja, ka azerbaidžāņu rokās kritusi otra lielākā Kalnu Karabahas pilsēta Šuša. Tāpat bija ziņas, ka azerbaidžāņu spēki pārtraukuši satiksmi pa t.s. Lačinas koridoru – kalnu autostrādi, kas savieno Kalnu Karabahu ar Armēnijas Republikas teritoriju. Otrdien noslēgtā vienošanās paredz, ka līdz decembra sākumam Armēnija nodod atpakaļ Azerbaidžānai praktiski visus līdz 1994. gadam okupētos rajonus ārpus Kalnu Karabahas teritorijas. Tas nozīmē, ka pašpasludinātā Arcahas republika tiek izolēta no Armēnijas, un vienīgā saistošā artērija paliek jau pieminētais Lačinas koridors. Kalnu Karabahas esošo robežu un Lačinas koridora nodrošināšanai pret tālākiem Azerbaidžānas spēku uzbrukumiem reģionā tiks izvietots Krievijas miera uzturētāju kontingents. Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs jau nodēvējis vienošanos par spožu uzvaru un Armēnijas kapitulāciju, kamēr Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans to raksturojis kā neaprakstāmi sāpīgu lēmumu, bet atteicies atzīt kā sakāvi. Pēc informācijas par vienošanos Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku ielas pildīja līksmojoši pūļi, kamēr Armēnijas galvaspilsētas Erevānas ielās devās saniknoti protestētāji, vainojot valdību nodevībā. Otrdienas vakarā protestētāji ielauzās Armēnijas parlamenta un ministru kabineta ēkās, pieprasot valdības atkāpšanos. Tiek ziņots, ka protesti Armēnijā nav rimuši joprojām.

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti. Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša. Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.   Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu. Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā. Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.   Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas. Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.”   Infodēmija Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izmantojuši sociālos tīklus negodīgi, veidojot sev neīstu sekotāju grupas vai izplatot manipulētu mediju informāciju, lai gūtu vēlētāju atbalstu. Spilgts piemērs šajā ziņā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņa, un nekas neliecina, ka pašreizējā varētu būt citāda. Pie tam, kā šai sakarā raksta Gunickis, dezinformācijas mērķis nav vis pakļaut informācijas telpu, bet to „izšķīdināt”, respektīvi, padarīt nepārskatāmu un grūti sistematizējamu, liedzot ikdienas uztvērējam iespēju spriest par informācijas drošticamību un viedokļu pamatotību. Autors citē bēdīgi slaveno bijušā Donalda Trampa vecākā stratēģa Stīva Banona recepti, kā tikt galā ar presi: „Appludiniet teritoriju ar kakām!”   Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminētajā datumā vairums pasaules valstu jau bija izsludinājušas nozīmīgus ieceļošanas aizliegumus; daudzas bija slēgušas savas robežas visiem ārvalstniekiem. Ja vēl 13. martā prezidenta Donalda Trampa izsludināto iebraukšanas aizliegumu personām no Šengenas zonas Eiropā uztvēra ar manāmu nīgrumu, tad jau dažas dienas vēlāk līdzīgi rīkojās vairums Eiropas Savienības valdību, uz laiku atceļot teju pamanāmāko vienotās Eiropas iedzīvotāju priekšrocību – brīvu pārvietošanos pāri nacionālajām robežām. Tika gan daudzkārt uzsvērts, ka tiks nodrošināta preču piegāde, taču praksē arī tā izrādījās kavēta. Mediji ziņoja, piemēram, par 25 kilometrus garu kravas mašīnu rindu pie Vācijas austrumu robežas, kur poļu robežkontroles iestādes pārbaudīja katra iebraukt gribošā šofera veselības stāvokli. Rietumeiropā lielākoties ieviesti arī dramatiski pārvietošanās ierobežojumi iedzīvotājiem. Sekojot Itālijas piemēram, Spānija ieviesa ārkārtas stāvokli 15. martā, aizliedzot iedzīvotājiem pamest mājas citādi, kā vien darba, pārtikas un zāļu iegādes un saslimušo apkopšanas nolūkā. Attiecīgi tika slēgts viss, kas nenodrošina šīs izdzīvošanas pamatvajadzības. Pāris dienas vēlāk līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti Francijā, prezidentam Makronam televīzijas uzrunā paziņojot, ka valsts ir „kara situācijā cīņā pret vīrusu”; nepilnu diennakti pēc tam arī Vācijā, kur kanclerei Merkelei šāds solis bija jāsaskaņo ar visu 16 federālo zemju valdībām. Samērā gausāk līdz šim reaģējusi Lielbritānija, taču domājams, ka, Parlamentam pieņemot attiecīgu likumu, vismaz Londonā šajās brīvdienās tiks ieviesti kontinentālajai Eiropai līdzīgi tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumu darbības ierobežojumi. Ir skaidrs, ka tas viss būs smags trieciens valstu ekonomikai, tāpēc praktiski visas minētās valdības jau paziņojušas par miljardos mērāmiem atbalsta pasākumiem uzņēmumiem, gan nodokļu atlaižu, gan kredītgarantiju un tiešas finansiālas palīdzības veidā. Francija un Spānija solījušas arī apjomīgas sociālo pabalstu paketes strādājošajiem. Līdzīgus pasākumus gatavojas īstenot arī Savienotās Valstis un Kanāda.   Pandēmija un Eiropas Savienības institūcijas Aizvadītā nedēļa nepārprotami vēlreiz apliecinājusi, ka Eiropas Savienība vēl ne tuvu nav vienota administratīvi politiska telpa, kur Briselei – ar to saprotot Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju – būtu ar nacionālas valsts likumdevēju un izpildvaru salīdzināmas funkcijas. Atsevišķām savienības valstīm slēdzot robežas un ieviešot iekšējus ierobežojumus, Komisija varēja nākt klajā vien ar ieteikumiem un aicinājumiem. Kritisks savā spilgtumā bija mudinājums atbalstīt Itāliju ar aizsarglīdzekļu piegādēm, kas izskanēja tajā pat laikā, kad vairākas savienības valstis noteica šāda aprīkojuma eksporta aizliegumus. Vienīgā savienības institūcija, kam šādos jautājumos ir izšķiroša lēmēja vara, ir Eiropadome – savienības valstu valdību vadītāju samits. Otrdien padomes sēde notika videokonferences formātā, un pēc tās noslēguma Eiropadomes prezidents Žans Mišels, Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiroparlamenta priekšsēdētājs Dāvids Sasoli nāca klajā ar optimistiskiem un politisko vienotību apliecinošiem paziņojumiem. „Dalībvalstis cenšas labot savu savtīgumu un koordinācijas trūkumu,” paziņoja Dāvids Sasoli. Šo deklarāciju pamatā ir pāris konkrētu lēmumu. Eiropadome pieņēma Eiropas Komisijas dienu agrāk izvirzīto priekšlikumu uz mēnesi slēgt ieceļošanai Šengenas zonas ārējās robežas, kam vajadzētu motivēt atsevišķās dalībvalstis ātrāk atcelt pēdējās dienās īstenoto iekšējo robežu slēgšanu. Tāpat tiks izveidoti ātrgaitas koridori kravas transportam, kas nodrošina preču un medikamentu plūsmu; dalībvalstis apņēmušās gādāt par iedzīvotāju atgriešanos viņu mītnes zemēs. Tiek pausta apņemšanās koordinēt pūliņus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu medikamentu un aprīkojuma pieejamību, kā arī ātrāku vakcīnas radīšanu. Videokonferencē tika spriests arī par pretdarbību gaidāmajām pandēmijas sociālekonomiskajām sekām. Šai ziņā arī Eiropas Komisijai ir zināmas iespējas kā savienības kopējā budžeta apsaimniekotājai, un jau lemts par 37 miljardu eiro lielu t.s. „Korona investīciju iniciatīvu” – atbalstu veselības aprūpes sistēmām, maziem un vidējiem uzņēmumiem un darba tirgum; vēl 28 miljardi šīm vajadzībām atvēlēti no Eiropas struktūrfondiem. Savu ārkārtas ekonomikas glābšanas paketi vakar pieteica Eiropas Centrālā banka tās prezidentes Kristīnas Lagardas personā. Tie ir 750 miljardi eiro, kas paredzēti valdību un uzņēmumu parādsaistību pārņemšanai. Uz šo ziņu ar kāpumu jau reaģējuši Āzijas akciju tirgi.   Valdības iespējamība Izraēlā Svētdien Izraēlas prezidents Reuvens Rivlins uzticēja valdības veidošanu līdz šim lielākās opozīcijas partijas "Zilais un baltais" līderim Benijam Gancam. Tas kļuva iespējams pēc tam, kad parlaments – Knesets – ar minimālo nepieciešamo vairākumu atbalstīja Gancu savā ieteikuma balsojumā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka 61 deputāts, kas balsoja par, atbalstīs arī Ganca valdību, kas, visdrīzāk, tiktu veidota kā plaša kreiso un centrisko spēku spektra balstīts mazākuma kabinets. Sīkāk par politisko situāciju Izraēlā stāsta Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” Ziņu dienesta galvenais redaktors Dmitrijs Dubovs:   Var teikt, ka arī trešo vēlēšanu rezultātā valsts joprojām atrodas tai pašā politiskajā krīzē, kurā tā atradusies visu pēdējo gadu. Es šo krīzi neuzskatu par sistēmisku. Sistēma darbojas, tā pierāda savu efektivitāti, un tas fakts, ka mums nav valdības, nav sistēmas kļūmes rezultāts, bet gan, drīzāk, personālu faktoru rezultāts. Es varu iedomāties, ka tādā situācijā jūsu valstī vai, teiksim, Rietumeiropā vai Ziemeļeiropā, ja premjerministrs, valdošās partijas līderis būtu krīzes iemesls, viņš droši vien pieceltos un aizietu. Jo ja šodien Netanjahu pateiktu: „Es atkāpjos no amata,” ticiet man, koalīcija tiktu izveidota vienas dienas laikā. Krīzes pamatā ir tas, ka opozīcijas partija „Zilais un Baltais” jeb Kahol Lavan nekādos apstākļos nav gatava sēdēt vienā valdībā ar Netanjahu, tāpēc, ka viņš ir apsūdzēts korupcijā, un burtiski šonedēļ oficiāli sākas tiesas process. To pašu saka partija „Izraēla – mūsu mājas” un tās līderis Avigdors Libermans. Taču te ir, laikam gan, arī dziļākas tendences. Lieta tāda, ka, manuprāt, mūsu valstī, mūsu parlamentārajā sistēmā ir pārāk augsta elektorālā barjera – tās ir četras deputātu vietas no 120. Bet tas mums laupa zināmu volatilitāti, zināmas manevra iespējas. Attiecīgi ir stingri noformējušies bloki, un nav tā zināmā X-faktora, kas varētu nosvērt svaru kausu par labu vienai no pusēm. Nu un laikam nedrīkst arī ignorēt noteiktas demogrāfiskas tendences kā arābu izcelsmes izraēliešu, tā ortodoksālo ebreju vidē. Starp citu, tieši elektorālās barjeras paaugstināšanas rezultātā arābu izcelsmes izraēlieši pārvarēja savas iekšējās domstarpības, apvienojās vienā kopējā sarakstā, kas ik vēlēšanās iegūst arvien vairāk mandātu. Šobrīd šai apvienībai ir jau 15 mandātu, un problēma ir tā, ka šie 15 mandāti paliek aiz iekavām politiskajā spēlē. Teorētiski viņi var atbalstīt bloka Kahol Lavan mazākuma valdību, bet viņi nebūs šīs valdības daļa, nebūs valdības koalīcijā. Un arī tas būtu, kā saka, līdz pirmajam šķaudienam. Atkal sāks lidot raķetes uz Sderotas pusi, Izraēlas armija par atbildi bombardēs Gazas sektoru, un arābu partijas šādu valdību vairs neatbalstīs. Tāpat ortodoksālās partijas, kuras, cik tas ir manā 30 gadus ilgajā pieredzē Izraēlā, arī pastāvīgi palielina savu ietekmi, tās, attiecīgi, praktiski vienmēr atrodas barikāžu vienā pusē – labējā nometnē. Arī tas laupa sistēmai kopumā manevra iespējas.   Neviens no mums šobrīd nevar kaut aptuveni stādīties priekšā, kā notikumi attīstīsies tālāk. Mēs vairāk vai mazāk esam droši par to, ka Netanjahu labprātīgi neaizies. Viņš līdz pēdējam aizstāvēs savas tiesības palikt premjera amatā, ciktāl saskaņā ar Izraēlas likumiem viņam ir tiesība palikt amatā līdz pat sprieduma pasludināšanai. Pie tam viņam nav pietiekami balsu, neskatoties uz to, ka viņš cenšas pierunāt opozīcijas pārstāvjus tomēr kopīgi veidot nacionālās vienības valdību. Teorētiski ir iespējama šķelšanās opozīcijas nometnē, kādam no turienes politiķiem pārejot pie Netanjahu. Bet tā kā līdz šim tas divreiz jau nav noticis, mēs visi šeit būtu visai pārsteigti, ja tas notiktu šajā reizē. Savukārt opozīcijai, lai izveidotu koalīciju, vajadzīgs jau pieminēto arābu partiju atbalsts. Bet to ļoti negatīvi uztver Izraēlas sabiedrība. Pat starp Kahol Lavan deputātiem ir vismaz divi, kas ir pret šo soli, arī citās šī flanga partijās. Piemēram, Darba bloka partijas Gešer līdere Orlija Levi šai sakarā draud pamest bloku. Tādā ziņā perspektīvas izveidot kreisu, kreisi centrisku koalīciju ir vēl miglainākas. Es domāju, ja nenotiks nekas kardināls, ekstraordinārs, respektīvi – tie vai citi politiķi neizlems vienkārši atteikties no saviem priekšvēlēšanu solījumiem, mūs jau šī gada septembrī gaida ceturtās vēlēšanas.  

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šiem modernajiem pretiniekiem. Tomēr norises Tuvajos Austrumos 20. gs. otrajā pusē no jauna uzpūta senā ienaida liesmas. Daudzi pētnieki par kritisko lūzuma punktu uzlūko Islāma revolūciju pārsvarā šiītu apdzīvotajā Irānā 1979. gadā. Jaunā Irānas Islāma republika un tās līderis, no vienas puses, sludināja islāma ekumēnismu, taču arī pozicionēja Irānu kā revolucionāru ticības atjaunošanas spēku iepretim citiem Tuvo Austrumu režīmiem, kuru līderi pamatā nāca no sunnītu kopienas. Irāna vēlējās eksportēt savu islāma revolūciju uz citām reģiona valstīm. Tas izraisīja pretstāvi ar Saūda Arābiju, kuras valdošā dinastija pārstāv konservatīvu sunnītisma novirzienu – vahabītismu, kas šiītus uzlūko kā ticības atkritējus. Šī pretstāve ir aktuāla joprojām, un, lai arī starp abām valstīm nekad nav izcēlies tiešs konflikts, abi režīmi reģionā atbalsta dažādas militārās grupas, kas cīnās savā starpā. Īpaši tas jūtams Irākā, kur konflikts aizsākās 1980.gadā, kad Irākas autoritārais līderis Sadams Huseins, sākotnēji arābu nacionālisma adepts, uzsāka karu pret Irānu un plašas represijas pret Irākas šiītiem, sevi pozicionējot kā „īstenās ticības” aizstāvi. Līdz ar Huseina režīma iznīcināšanu 2003. gadā Irākas šiīti, kuri šai valstī ir lielākā reliģiskā grupa, ieguva nozīmīgu lomu politikā, taču agrāk dominējušo sunnītu pretestība lielā mērā ir pamats joprojām gruzdošajam konfliktam šajā valstī. Vēl viens notikums ar būtisku ietekmi bija padomju iebrukums Afganistānā 1979. gadā. Saūda Arābija kļuva par vienu no afgāņu atbrīvošanās cīņas galvenajiem atbalstītājiem, taču tās organizētajās nometnēs Pakistānā kaujinieki tika indoktrinēti fundamentāla sunnītisma garā. Vēlāk šie elementi pārcēlās uz citām islāma zemēm, kur izvērsa cīņu ne vien pret neislāma spēkiem, bet nereti arī pret šiītiem. Jaunu eskalāciju pretstāvei piešķīra Arābu pavasaris 2011. gadā, kad daudzviet valdošie režīmi un to pretinieki izmantoja reliģiskos motīvus savu atbalstītāju mobilizācijai. Bašara al Asada režīma konsekventi atbalstītāji Sīrijā ir šiīti alavīti, pie kuriem pieder Asadu klans, savukārt režīma pretinieki – sunnīti, kuri ir lielākā reliģiskā kopiena Sīrijā. Pilsoņkarā Jemenā galvenie pretspēki ir sunnītu dominētais feldmaršala Hādi režīms un šiītu Huti kustības nemiernieki; pašpasludinātā „Islāma kalifāta” teroristi ir fundamentālisti sunnīti, kuri daudzviet īstenojuši genocīdu arī pret šiītiem. Radikālas sunnītu grupas īstenojušas uzbrukumus šiītiem arī Pakistānā un Somālijā; savukārt galvenais šiītu „triecienspēks” Tuvajos Austrumos ir militarizētā kustība „Hezbollā” ar nozīmīgu iesaisti Sīrijas un Libānas iekšējos konfliktos. Kā vienīgā islāma valsts, kurā abi ticības novirzieni šobrīd mierīgi un līdztiesīgi līdzāspastāv, tiek minēta Azerbaidžāna. Libānas jaunā valdība Kopš vakardienas Libānai ir jauna valdība. Līdzšinējā Beirutas Amerikāņu universitātes datorinženierijas profesora Hasana Diaba kabinets tika izveidots pēc teju trīs mēnešus ilga politiskās nestabilitātes perioda, kas sekoja iepriekšējā premjera Sāda Hariri demisijai 29. oktobrī. Hariri aiziešanu, kā zināms, izraisīja plaši protesti pret valstī valdošo korupciju, interešu grupu ietekmi un valsts līdzekļu piesavināšanos uz vispārējā ekonomiskā stāvokļa straujas pasliktināšanās fona. Savā pirmajā uzrunā premjers Diabs pauda atzinību protestētājiem, solīja konsekventu vēršanos pret piesauktajām nebūšanām un pozicionēja savu kabinetu kā bezpartejisku tehnokrātu valdību. Patiešām, visi jaunie ministri ir akadēmiskās jomas vai konkrēto sfēru profesionāļi. Sešas no 20 ministriem ir sievietes, kas ir rekordliels skaits Libānai. Tomēr kabineta bezpartejiskums izraisījis tūlītēju skaļu apšaubīšanu no protestu kustības aktīvistu puses. Jaunā valdība tapusi, dominējošajām musulmaņu šiītu organizācijām Hezbollah un Amal vienojoties ar prezidenta Mišela Auna kristīgo Brīvo patriotisko kustību un tās sabiedrotajiem. Ārpus „spēles”, tādējādi, palikušas bijušā premjera Hariri partija „Nākotnes kustība”, kuru pamatā atbalsta musulmaņi sunnīti, un Progresīvā Sociālistiskā partija, kura pamatā pārstāv Libānas drūzu reliģisko kopienu. Protestētāji jau nodēvējuši Diaba kabinetu par „vienas krāsas valdību” un uztur spēkā prasības par prezidenta Auna demisiju un ārkārtas vēlēšanām. Vakar viņi atkal pildīja Beirutas ielas, pie kam izcēlās sadursmes ar policiju, protestētājiem laižot darbā akmeņus, petardes un nolauztas ceļazīmes, kārtības sargiem, savukārt, atbildot ar asaru gāzi un gumijas lodēm. Abās pusēs vakar ievainoti aptuveni 540 cilvēki Davosas forums vides problēmu zīmē Otrdien gadskārtējā, pēc skaita piecdesmitajā, Pasaules Ekonomikas forumā Šveices kalnu kūrortā Davosā pulcējās apmēram trīs tūkstoši no zemeslodes ekonomiski un politiski ietekmīgākajiem ļaudīm, tai skaitā apmēram tūkstotis miljardieru. Foruma pamattēma definēta kā „Ieinteresētās personas līdzsvarotai un ilgtspējīgai pasaulei”, tādējādi reaģējot uz bažām par vides situāciju un planētas nākotni, kas strauji pieņēmušās pēdējo pāris gadu laikā. Neilgi pirms foruma, 10. janvārī izdevums "The Guardian" publicēja zviedru vides aktīvistes Grētas Tūnbergas un vairāku līdzautoru sleju, kurā, cita starpā, pausts: „Vienīgā rīcība, kas nebūtu vērtējama kā nodevība pret dzīvību kā tādu, ir tūlītēja investīciju pārtraukšana fosilā kurināmā industrijā. Šodien tradicionālais bizness kļūst par noziegumu pret cilvēci. Mēs pieprasām, lai līderi uzņemas savu lomu šī neprāta izbeigšanā.” Kā liecina pirms foruma publicētais pārskata ziņojums, kurā kritiski vērtēts nozīmīgāko globālās industrijas spēlētāju veikums klimata pārmaiņu novēršanā, tā arī lielum lielais vairums Davosā izskanējušo tekstu, šis aicinājums vairs nav saucēja balss tuksnesī. Kā izdevumā "The New York Times" raksta Lourenss Duglass Finks, kura vadītā investīciju kompānija "BlackRock" pārvalda apmēram septiņus triljonus dolāru lielas investīcijas: „Mēs stāvam uz fundamentālas globālo finanšu pārveides sliekšņa.” Kā uzsver Finks, tie pasaules uzņēmumi, kuri nepārkārtos savu domāšanu atbilstoši atbildīgas vides politikas prasībām, agri vai vēlu ies bojā. Davosā šai ziņā izskanēja daudz labu apņemšanos. Lielāko naftas kompāniju pārstāvji vēstīja par kaitīgo izmešu mazināšanu ieguves procesā, investīcijām atjaunojamajos energoresursos, plastmasas atkritumu pārstrādē un ūdeņraža izmantošanā kurināšanai. Ķīmiskās rūpniecības giganti solīja attīstīt pārstrādātas plastmasas, ogļskābās gāzes un biomasas izmantošanu ķimikāliju ražošanai. Prognozējami uz šī fona kā baltā vārna izcēlās Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Viņa uzstāšanās Davosā tiek raksturota kā tipiska priekšvēlēšanu kampaņas runa, vien bez Amerikas republikāņu elektorātam domātajiem ksenofobiskajiem akcentiem. Prezidenta vēstījuma smagumpunkts bija plātīšanās ar Savienoto Valstu ekonomisko izaugsmi, neiztiekot arī bez noniecinošiem mājieniem vides aktīvistu virzienā, nodēvējot tos par „pastardienas praviešiem”. Un, kā uzskata daži eksperti, Tramps Davosā skaļi pateicis to, kas daudziem foruma dalībniekiem patiesībā ir „aiz ādas”. Hūvera institūta un Hārvarda universitātes pētnieks Neils Fērgusons intervijā resursam "Yahoo! Finance" piesauc par 2020. gada Davosas „netīro noslēpumiņu” – pasaules bagātnieku elite vēlās redzēt Donaldu Trampu ievēlētu vēl uz vienu termiņu, tikai „neviens to negrib teikt skaļi”.    

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds un Uģis Lībietis no Latvijas Radio Ziņu dienesta, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijā - Eduards Liniņš. Trešdien, 15. maijā, Eiropas Parlamenta (EP) plenārsēžu zālē Briselē no pulksten 22:00 līdz 23.20 (pēc Latvija laika) notika Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja amata vadošo kandidātu debates. Vadošais kandidāts (Spitzenkandidaten) Līdz 2014. gadam Eiropas Komisijas prezidentu izraudzījās Eiropadome, tātad – Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tomēr jau Komisijas prezidenta Žuzē Manuela Barrozu laikā, kurš amatā bija 2004. – 2014., būtiska loma bija viņa pārstāvētās Eiropas Tautas partijas frakcijas atbalstam. Iezīmējās zināma savienības politiskā smagumcentra pārbīde no Eiropadomes Eiroparlamenta virzienā, kur sava nozīme bija tam, ka padome tobrīd, pēc lielākās paplašināšanās savienības vēsturē, atradās optimālo darbības modeļu meklējumos. Barrozu laikā parakstītais Eiropas Savienības līgums jeb Lisabonas līgums definē Komisijas prezidenta amatā stāšanās procedūru šādi: Ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un pēc atbilstīgas apspriešanās, Eiropadome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, piedāvā Eiropas Parlamentam kandidātu Komisijas prezidenta amatam. Šo kandidātu Eiropas Parlaments ievēl ar savu locekļu balsu vairākumu.” Tātad Eiropadomei nu jau piekrīt tikai kandidāta nominētāja loma, savukārt galīgā amatā ievēlēšana ir Eiroparlamenta funkcija. Šādā situācijā gluži loģiska ir Komisijas prezidenta kandidāta izvirzīšana Eiroparlamenta priekšvēlēšanu procesā – pēc analoģijas ar nacionālas valsts parlamenta vēlēšanām, par kuru rezultātu kļūst jaunas valdības izveide. 2014. gadā, kad par Barrozu amata mantinieku kļuva bijušais Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, pirms Eiroparlamenta vēlēšanām pirmoreiz tika sarīkotas Komisijas prezidenta amata kandidātu debates. Tad apritē parādījās arī apzīmējums Spizenkandidat – tā tagad jau oficiāli dēvē Eiroparlamenta frakciju izvirzītos Komisijas prezidenta amata kandidātus. Latviski šis jēdziens tiek tulkots kā „vadošais kandidāts". Vakar Eiroparlamenta sēžu zāle Briselē bija pārvērsta tiešraides studijā, kur pusotru stundu ilgās debatēs sacentās sešu Eiroparlamenta frakciju izvirzītie vadošie kandidāti. Nopietnākās izredzes uz Komisijas vadītāja amatu ir divu līdzšinējo Eiroparlamenta lielāko frakciju pārstāvjiem – Bavārijas kristīgi sociālās savienības biedram un ietekmīgās Eiropas Tautas partijas kandidātam Manfredam Vēberam. Līdzšinējais Tautas partijas frakcijas vadītājs Vēbers ir nepārprotami spēcīgs politiķis, kurš pie tam bauda nozīmīgu Vācijas valdošās Kristīgo demokrātu partijas atbalstu. Nepārprotami prominentākais no visiem sešiem ir pašreizējais Eiropas Komisijas viceprezidents, nīderlandiešu sociāldemokrāts Franss Timmermanss. Kā Vēbers, tā, jo sevišķi, Timmermanss ir izteikti centriski tendēti politiķi, tikai vienam tas nozīmē virzību pa kreisi, otram – pa labi. Kā trešā iespējamā kandidatūra uz Komisijas prezidenta amatu, gan ar krietni mazākām izredzēm, tiek uzlūkota Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības vadošā kandidāte, pieredzējusī dāņu politiķe un pašreizējā Eirokomisijas komisāre konkurences jautājumos Mārgareta Vestagera. Viņu raksturo kā izteikti liberālu politiķi ar zināmu sociālo ievirzi. Pārējie trīs vadošie kandidāti, kā lēš, necer uz iekļūšanu un drīzāk gatavi izmantot debašu tribīni savu nostādņu deklarēšanai. Tie ir Eiropas Kreiso spēku partijas pārstāvis Niko Kijē, Eiropas Konservatīvo un reformistu izvirzītais čehs Jans Zahadrils un Eiropas Zaļo pārstāve Ska Kellere. Kellere ir konsekventa savos vides aizstāvības uzstādījumos, un, ievērojot problēmas aktualitāti, viņai tiek prognozēta nozīmīga ietekme arī nākamās sasaukuma Eiroparlamentā. Kijē, savukārt, ir diezgan radikāli kreiss, lai gan šī spāņu izcelsmes beļģu arodbiedrību līdera nonākšanu Spitzenkandidat rindās mēdz uzskatīt teju par nejaušību. Kā samērā mērenu labējo piesauc arī Janu Zahadrilu, tomēr viņa pārstāvētais spēks turpina uzturēt ciešas attiecības ar Itālijas „Ziemeļu līgu”. Vispār labēji radikālo, eiroskeptisko un populistisko spēku rezultāti 25. maija Eiroparlamenta vēlēšanās var būtiski mainīt spēku samēru Eiroparlamentā un, līdz ar to, apdraudēt jau iesakņojušos nākamā Eiropas Komisijas vadītāja amatā nonākšanas procesu.     Irānas kodolvienošanās 8.maijā Irāna paziņoja, ka tā daļēji izstājas no 2015. gada kodolvienošanās. Teherāna informēja, ka tā vairs neievēros urāna bagātināšanas un tā dēvētā smagā ūdens krājuma ierobežojumus, kas tika noteikti 2015. gadā panāktās kodolvienošanās ietvaros. Irānas augstākā drošības padome skaidroja, ka šāds lēmums bijis nepieciešams, lai nodrošinātu Irānas tiesības un atjaunotu līdzsvaru pēc tam, kad ASV izstājās no vienošanās. Irānas prezidents Hasans Rohani uzsvēris, ka valsts no vienošanās neizstājas, tomēr pārējām vienošanās pusēm - Lielbritānijai, Ķīnai, Francijai, Vācijai un Krievijai - tika dotas 60 dienas, lai izpildītu savas saistības, īpaši banku un naftas sektorā. Ja tas netikšot darīts, Irāna sāks palielinās urāna bagātināšanu un sāks attīstīt savu Akaras smagā ūdens reaktoru. ES gan noraidīja iespēju, ka Irānas prasības varētu tikt pildītas. Šeit jāpiebilst, ka ASV 5. maijā paziņoja, ka nosūta uz Tuvajiem Austrumiem aviācijas bāzes kuģa trieciengrupu, kā arī bumbvedēja trieciengrupu, šādi reaģējot uz Teherānas draudiem slēgt Hormuza šaurumu, kas atrodas viena svarīga kuģošanas maršruta ceļā. Šonedēļ ASV Centrālā pavēlniecība paziņoja, ka ASV spēkiem Irākā un Sīrijā izsludināts paaugstināts trauksmes stāvoklis sakarā ar "ticamiem draudiem" no Irānas spēku puses reģionā, šī paša iemesla dēļ daļēji no Irākas atsaukti arī ASV vēstniecības un konsulāta darbinieki.   Marinas Lepēnas viesošanās Igaunijā Franču galēji labējā politiķe Marina Lepēna ir devusies Eiropas tūrē, kas veltīta, lai tiktos ar Eiropas konservatīvajiem spēkiem, ar kuriem kopā viņa sola atgriezt varu cilvēku rokās. Otrdien viņa viesojās Igaunijā, kur parlamentā viņu sagaidīja Igaunijas Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kā arī somu, dāņu un itāļu galēji labējie populisti, lai apspriestu kopīgas Eiropas Parlamenta partiju grupas izveidošanu. Tiesa, viņu sagaidīja arī neliela grupa protestētāju, kuriem, kā ziņo Postimees, pievienojās arī franču tūristi, skandējot “Lai dzīvo Eiropa!”. Ar žurnālistiem Lepēna sarunājās tikai preses konferencē, kurā lielāka daļa jautājumu bija saistīti ar Lepēnas partijas saitēm ar Krieviju, kā arī viņas viedokli par Krimas aneksiju. Uz pēdējo Lepēna atbildēja,  ka Krimai “pašai bija tiesības izlemt, kam piederēt”. Citu igauņu politisko partiju pārstāvji gan nebija pārāk priecīgi par Lepēnas vizīti. Piemēram, opozīcijā esošās Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa paziņoja, ka Francijas galēji labējās politiķes Marinas Lepēnas mērķis ir sagraut gan Eiropas Savienību, gan esošo sadarbību Eiropā, un, ja Igaunijai kādreiz vajadzētu palīdzību, Lepēna un viņas sabiedrotie būtu pirmie, kas ziedotu Igauniju, lai tikai saglabātu labas attiecības ar Krieviju.

Raidījums Krustpunktā aicina aktīvi gatavoties gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Otrdienās un ceturtdienās raidījuma veidotāji piedāvā klausītājiem izvaicāt visu pieteikto vēlēšanu sarakstu līderus. Nepilna pusstunda tiek piedāvāta katram no pārstāvjiem, un klausītājiem ir iespēja uzdot savus jautājumus politiķiem. Tiesa, šodien ēterā ir izņēmums, jo no saraksta „Jaunā Saskaņa” līderis Juris Žuravļovs nav Latvijā, tāpēc studijā ir cits Žuravļovs - Sergejs Žuravļovs.

Raidījums Krustpunktā aicina aktīvi gatavoties gaidāmajām Eiropas parlamenta vēlēšanām. Otrdienās un ceturtdienās raidījuma veidotāji piedāvā klausītājiem izvaicāt visu pieteikto vēlēšanu sarakstu līderus. Nepilna pusstunda tiek piedāvāta katram no pārstāvjiem, un klausītājiem ir iespēja uzdot savus jautājumus politiķiem. Šodien studijā no Jaunās Konservatīvās partijas, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors.

Politikā šī ir viena no interesantākajām nedēļām pēdējo gadu laikā. Otrdien notika grūti prognozējamas Saeimas prezidija vēlēšanās. Savukārt vakar tika nosaukts iespējamais premjers. Prezidents valdības veidošanu uzticējis Jaunās konservatīvās partijas vadītājam Jānim Bordānam, Kāpēc tā? Vai Bordānam izdosies? Un kā vērtēt to, kas noticis un notiek šobrīd politikas aizkulisēs? Krustpunktā būs analīze, prognozes un diskusija par visu, kas šajās dienās Latvijas politikā notiek. Studijā: no politologu un žurnālistu cunftes LU asociētais profesors Ivars Ījabs un žurnāliste Baiba Strautmane, un arī eksministri – ekspolitiķi, savulaik partiju vadītāji Jānis Jurkāns un Ģirts Valdis Kristovskis.

Otrdien uz pirmo sēdi sanāk jaunievēlētā Saeima, un tagad Valsts prezidents var nosaukt premjera amata kandidātu. Partijas par nākamās valdības veidošanu ir runājušas jau kopš vēlēšanām, tomēr vienošanās, kurš veidos koalīciju, nav joprojām. Par partiju sarunām, jautājumiem, ko tās apspriedušas un darāmo darbu sarakstiem šodien diskutējam ar valdības sociālajiem partneriem, uzņēmēju un pašvaldību organizāciju pārstāvjiem. Mūsu studijā: Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības valdes priekšsēdētājs Egils Baldzēns.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā vērosim, kā Ukrainai veiksies ar tālāko reformu procesu pēc tam, kad valsts prezidents Petro Porošenko atbrīvojies no sāncenša Arsenija Jaceņuka. Bet studijā saruna par to, kā šobrīd Balkānu valstīs un Grieķijā sokas ar patvērumu meklētāju cilvēktiesību ievērošanu un kāda ir patiesā situācija patvēruma meklētāju nometnēs. Studijas viešņa: ANO Bēgļu aģentūras publiskās informācijas un ārējo sakaru speciāliste Liene Veide. Vēl raidījumā skaidrosim, kā Panamas dokumentu nopludināšana likusi Eiropas Parlamenta deputātiem pārskatīt nesenas likumdošanas iniciatīvas par uzņēmēju tiesībām slepenot uzņēmumam būtisku informāciju, kā arī žurnālista Anda Sedlenieka komentārs par Sīrijā notikušajām parlamenta vēlēšanām.   Valdības maiņa Ukrainā Pēc Eiromaidana revolūcijas un prezidenta Viktora Janukoviča atstādināšanas, Ukrainas premjera krēslu ieņēma Arsēnijs Jaceņuks. Īsi pirms ārkārtas vēlēšanām, kas notika pusgadu pēc Jaceņuka iecelšanas amatā, viņš izveidoja savu partiju “Tautas fronte”, kas vēlēšanās dalīja pirmo vietu ar Ukrainas jaunā prezidenta Petro Porošenko partiju. Katra ieguva 21% vēlētāju balsu un valdības vadītājs palika savā vietā. Pēdējos mēnešos Jaceņuka valdība piedzīvojusi vairākus triecienus- no amata atkāpies ekonomikas ministrs, no koalīcijas izstājušās vairākas partijas un līdz ar tām - zaudēts vairākums. Tam sekoja prezidenta Porošenko aicinājums Jaceņukam atkāpties, neuzticības balsojums, ko pārsteidzošā kārtā premjers izturēja, bet vēlētāju atbalsts visā šajā notikumu virpulī “Tautas frontei” nokrities zem 2% atzīmes, un 10.aprīlī premjers Arsenijs Jaceņuks paziņoja par savas valdības demisiju. „Esmu nolēmis nolikt premjerministra pilnvaras. Otrdien, 12.aprilī mans atlūgums tiks iesniegts parlamentam. Manu lēmumu ir ietekmējušas vairāki apstākļi- politiskā krīze valstī ir izraisīta mākslīgi  vēlme mainīt vienu personu ir padarījusi aklus politiķus un paralizējusi viņu vēlmi panākt reālas pārmaiņas valstī, valdības maiņas process ir pārvērties par neprātīgu skrējienu uz vietas, krīzes autori ir kļuvuši par apstākļu ķīlniekiem, padarot par ķīlniekiem mūs visus - valdību, sabiedrību, valsti,” ziņoja Jaceņuks. Jaceņuks amatu ieņēma ļoti sarežģītā laikā, kad valstī bija jāievieš neskaitāmas reformas, jācīnās ar pamatīgu ekonomisko krīzi un tas viss - pie iztukšotas valsts kases un Krievijas karaspēka Austrumukrainā un Krimas pussalā. Ir tikai loģiski, ka pēc diviem gadiem amatā tauta vēlas redzēt rezultātus, bet šobrīd ukraiņiem šķiet, ka ar līdz šim padarīto nav panāktas pietiekamas pārmaiņas. Pārmetumi izskanējuši gan par nepietiekamo darbu korupcijas novēršanā, gan auditu veikšanā lielākajos valsts uzņēmumos. Austrumeiropas politikas pētījuma centra priekšsēdētājs un pētnieks Ainārs Lerhis uzskata, ka Jaceņuka lēmums atkāpties no amata Ukrainai nozīmē nākošo posmu sarežģītā sociālo un sociālpolitisko reformu procesā. Visi Jaceņuka iesāktie darbi tagad būs jāveic 14. aprīli amatā apstiprinātajam premjeram Volodimiram Groismanam. Tiesa, par viņu iepriekš vairāki ārzemju eksperti izteikušies ne visai glaimojoši. Daži uzskata, ka Groismana iecelšana amatā nozīmē Porošenko varas monopolizāciju.