Podcasts about honkong

ASV prezidents Donalds Tramps ir tik aktīvi strādājis un runājis, ka šoreiz raidījums Divas puslodes ir par Amerikas Savienotajām Valstīm. Protams, ne tikai par tām, jo Tramps mēģina ietekmēt visu pasauli. Pirmkārt, viņš to dara, izmantojot kā ieroci muitas tarifus. Sācis ar Kanādu, ar Meksiku un ar Ķīnu. Tiesa, pirmajām divām valstīm lēmuma īstenošana ir par mēnesi atlikta. Nākamais viņa šantāžas upuris varētu būt Eiropas Savienība. Eiropas virzienā raugoties, Tramps grib mainīt ne tikai tirdzniecības bilanci, bet arī atņemt Dānijai lielāko salu pasaulē Grenlandi. Viņš esot apņēmies panākt, ka Grenlande būs ASV īpašumā. Tāpat Trampu interesē atgūt kontroli pār Panamas kanālu.  Norises pasaulē analizē Jānis Kapustāns, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, un Sigita Struberga, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre. Grenlandi gribu! Vikingu kuģotāji, kuri 10. gadsimta nogalē piestāja pie Grenlandes krastiem, lika pamatus šīs pasaulē lielākās salas tūkstoš gadus ilgajām saiknēm ar Skandināviju. 1775. gadā toreizējā Dānijas-Norvēģijas apvienotā karaliste pasludināja Grenlandi par savu koloniālo valdījumu, un pēc tam, kad Norvēģija 1814. gadā apvienojās ar Zviedriju, sala palika Dānijas kroņa zeme. Liela daļa tās teritorijas gan ilgi bija neizpētīta un nekartēta, tāpēc pilnvērtīgu suverenitāti pār Grenlandi Dānija nodibināja tikai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Sākot ar septiņdesmitajiem gadiem iesākās Grenlandes autonomizācijas process, kura pēdējais etaps noslēdzās ar 2009. gada Pašpārvaldes aktu. Grenlande ieguva plašu autonomiju, atstājot kādreizējās metropoles ziņā tikai ārējās drošības, monetārās politikas un daļu no ārlietu jautājumiem. Kopš tā laika spēkā pieņēmusies kustība par pilnīgu Grenlandes neatkarību, aptaujas liecina, ka par to ir vairāk nekā puse no salas iedzīvotājiem, un līdz nesenam laikam šo ideju atbalstīja arī pašreizējā autonomijas valdība ar premjeru Mūti Bouropu Egedi priekšgalā. Vēl šī gada sākumā tika plānots, ka neatkarības referendums varētu notikt vienlaicīgi ar Grenlandes parlamenta vēlēšanām aprīļa sākumā, taču ideja šķiet nolikta malā kopš brīža, kad savu agresīvo Grenlandes iegūšanas kampaņu uzsāka Donalds Tramps. Viņš šai ziņā nav nekāds pirmatklājējs – ideja atpirkt salu no Dānijas aktualizēta vairakkārt. Atbilde no Kopenhāgenas, kā arī šajā reizē, allaž ir bijusi, ka Grenlande netiek pārdota. Tomēr nekad agrāk no Vašingtonas nav izskanējusi tik agresīva retorika, kāda tā ir patlaban, konkrēti draudot Dānijai ar milzīgiem ievedmuitas tarifiem un neizslēdzot pat militāra spēka lietošanu. Var atgādināt, ka Savienoto Valstu militārā klātbūtne Grenlandē pastāv jau šobrīd un balstās 1951. gada nolīgumā, saskaņā ar kuru Dānija piekrīt ASV bāzu izvietošanai, pretī saņemot garantijas aizsargāt salu pret jebkādu ārēju iebrukumu. Atbildot uz prezidenta Trampa izteikumiem, Kopenhāgena paudusi gatavību visa veida sadarbībai drošības jomā un paziņojusi par nozīmīgu finansējuma palielināšanu Arktiskā reģiona aizsardzībai. Savukārt Grenlandes parlaments steidzamības kārtā pieņēmis likumu par ārvalstu vai nenosakāmas izcelsmes finansējuma aizliegumu politiskajām organizācijām. Tēvocis Sems kā deva, tā ņems (kanālu)! Savā pirmajā ārvalstu tūrē jaunais Savienoto Valstu valsts sekretārs Marko Rubio devās uz vairākām Centrālamerikas valstīm. Tūres degpunktā, protams, bija vizīte Panamā, kurai jaunievēlētais prezidents Tramps izvirzījis teju viennozīmīgas teritoriālas pretenzijas. Runa ir par kādreizējo Panamas kanāla zonu, kuru līdz 1999. gadam kontrolēja Savienotās Valstis. Amerika uzņēmās Atlantijas un Kluso okeānu savienojošā kanāla būvi pagājušā gadsimta sākumā, kad vairākas desmitgades iepriekš šo projektu pusceļā bija pametusi Francija. Tā kā finansējums, tehnoloģijas, organizācija un daļa darbaspēka nāca no Savienotajām Valstīm, šķita diezgan loģiski, ka pēc kanāla izbūves tam pieguļošās teritorijas nonāca Vašingtonas beztermiņa nomā. Var piebilst, ka pati Panamas valsts tapšana 1903. gadā ir saistīta ar kanāla projektu. Līdz tam Panama bija Kolumbijas Republikas sastāvdaļa, kas kļuva neatkarīga pēc tam, kad Savienotās Valstis ar militāras iejaukšanās draudiem piespieda Kolumbiju atzīt Panamas neatkarību. Taču 20. gs. otrajā pusē mazā Centrālamerikas valsts un tās sabiedrība vairs nebija gatava samierināties ar amerikāņu „servitūtu”, kas sašķēla Panamas teritoriju divās daļās. Pēc vairākiem asiņainiem protestiem kanāla zonā Amerika piekrita sarunām, un 1979. gadā tika parakstīta vienošanās par teritorijas pakāpenisku nodošanu pilnīgā Panamas suverenitātē. Tagad prezidents Tramps nepaguris klāsta, ka tā esot bijusi kļūda, ka Panama pārkāpjot vienošanos un vispār esot atdevusi kanālu ķīniešiem. Savienotās Valstis kā iedevušas, tā paņemšot kanālu atpakaļ. Tādējādi nenākas šaubīties par Marka Rubio un Panamas prezidenta Hozē Raula Mulino sarunu saturu. Panamas valsts galva apsolīja apzināt iespējamo Ķīnas interešu klātbūtni kanāla uzņēmumos un iespējas pārtraukt priekšlaicīgi līgumus ar Honkongā reģistrēto kompāniju, kas pārvalda ostas abos ūdensceļa galos, lai gan šo ostu darbība nav tieši saistīta ar paša kanāla funkcionēšanu. Tomēr viņš vēlreiz uzsvēris, ka Panamas kanāls ir un paliks viņa valsts suverena teritorija. Mēs sitīsim ar tarifiem, arvien, arvien! 1.februārī prezidenta Trampa piesolītā partneru slānīšana ar tarifu milnu šķita pieņemam konkrētākas aprises – Baltā nama saimnieks paziņoja, ka otrdien stāšoties spēkā 25% ievedmuitas tarifi Meksikas un Kanādas precēm, kā arī 10% importam no Ķīnas. Ekonomisti steidzās atgādināt par iespējamām nopietnām problēmām, ko šāds solis radīs pašu Savienoto Valstu ekonomikai. Taču jau pirmdien, 3. februārī, grandiozie plāni izrādījās atlikti vismaz uz mēnesi. Vispirms tika paziņots, ka Meksikas prezidente Klaudija Šēnbauma piekritusi nosūtīt 10 000 karavīru uz valsts ziemeļu robežu nelegālās migrācijas un narkotiku kontrabandas apkarošanai. Dienas otrajā pusē tādu pašu atlikšanu saņēma arī Kanāda pēc tam, kad premjerministrs Trudo bija aprunājies ar Trampu pa telefonu. Arī šajā gadījumā izšķirošais esot robežkontroles arguments, lai gan fentanila daudzums, kas Savienotajās Valstīs nonāk caur ziemeļu robežu, ir salīdzinoši niecīgs. Var piebilst, ka gan Kanāda, gan Meksika jau bija paziņojušas, ka amerikāņu tarifu ieviešanas gadījumā tās spers adekvātus atbildes soļus. Finanšu tirgi, kas pirmdienas rītu sagaidīja ar manāmu kritumu, pēc paziņojumiem par tarifu atlikšanu atgriezās normālā kondīcijā. Tikām Ķīna paziņojusi, ka tā savu 10% tarifu apstrīdēšot Pasaules Tirdzniecības organizācijā un noteikusi atsevišķiem Savienoto Valstu produktiem ievedmuitas tarifus līdz 15% apjomā. Tiek atzīmēts, ka starp šiem produktiem nav nozīmīgāko no ASV importējamo preču kategoriju. Dienaskārtībā ir arī jautājums par iespējamajiem tarifiem Eiropas Savienībai. Motīvu šai ziņā netrūkst, sākot ar Savienoto Valstu bilances deficītu tirdzniecībā ar apvienoto Eiropu, beidzot ar vēlmi tikt pie Grenlandes. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Šajās dienās risinājušies vairāki analīzes vērti notikumi, tāpēc mums bija jāizdara izvēle. Pamatā šoreiz uzmanību fokusēsim austrumu virzienā. Jaunievēlētais Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps ir licis saprast, ka viņa ārpolitikas centrā būs Amerikas attiecības ar Ķīnu. Abu lielvalstu attiecības ir saspringtas jau šobrīd, tomēr līdz ar prezidenta maiņu situācija varētu kļūt vēl sarežģītāka.Tas, kāda būs ASV politika attiecībā pret Ķīnu, var ietekmēt gan karu Ukrainā, gan Krieviju, protams, visu Āzijas reģionu. Interesants ir jautājums arī par Ziemeļkoreju, jo šīs valsts ļoti ciešā draudzība, kas tai tagad ir izveidojusies ar Krieviju, rada gan jaunus jautājumus, gan savus izaicinājumus, ko tas nozīmēs arī pašai Ziemeļkorejai, šai pasaules noslēgtākajai valstij? Bet nevar nepieminēt arī Tuvos Austrumus, kur no 27. novembra rīta spēkā ir stājies pamiers starp Izraēlu un grupējumu "Hezbollah". Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs un Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Milžu danči – Ķīnas un Rietumu attiecību visjaunākā vēsture 2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona Bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ir galā. Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē. Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm. Savienotās Valstis noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai. Neiztika bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas. Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šai ziņā nesīs Trampa nomaiņa ar Baidenu Baltajā namā. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības izaicinājuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos. Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā. Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan, jāpiebilst, no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm. Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no Savienotajām Valstīm un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā. Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā. Kima zvaigžņu stunda Formālais iemesls, kāpēc Savienotās Valstis un to partneri deva Ukrainai atļauju apšaudīt Krievijas pamatteritoriju ar Rietumu piegādātajām raķetēm, ir Korejas Tautas Demokrātiskās republikas karavīru parādīšanās Ukrainas frontē. Kā ziņojuši Ukrainas mediji, raķešu triecienos esot nogalināti apmēram piecsimt ziemeļkorejieši un ievainots prominents Phenjanas režīma ģenerālis, kurš, acīmredzot, ieradies koordinēt savu tautiešu kaujas darbību Krievijas Kurskas apgabalā. Krievijas atbilde bijusi uz rūpnīcas „Južmaš” teritoriju Ukrainas Dņipro pilsētā tēmētā ballistiskā raķete „Orešņik”, kas gan neradīja nopietnus postījumus, taču daudzviet lika nervozi sarosīties tiem, kuri baidās no kodolkara draudiem. Galu galā minētais „Orešņik”, pagaidām vēl, kā tiek pausts, izmēģinājumu stadijā esošs izstrādājums, esot paredzēts aprīkošanai ar kodollādiņu. Totalitārās Ziemeļkorejas vadonis Kims Čenuns, domājams, jūt savu zvaigžņu stundu situšu. Viņš, kurš gadiem mēģinājis kutināt savam reģionam nervus ar kodolbruņošanās programmu, beidzot ticis pie reālas lomas globāla mēroga kodoldraudu „šovā”. Pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta ziņām par lielgabalu gaļas piegādi no Kremļa saimnieka Kims pretim saņēmis pretgaisa aizsardzības iekārtas, taču netiek izslēgta iespēja, ka varētu tikt piegādāts arī kas tāds, kas noderētu nesējraķešu vai pat kodollādiņu ražošanā. Par Kima starptautiskā svara pieaugumu liek domāt arī 26. novembrī mediju izplatītā ziņa, ka jaunievēlētais prezidents Tramps apsverot iespēju aktivizēt abu dialogu. Vairākas tikšanās ar Kimu bija viens no ekstravagantākajiem Trampa pirmās prezidentūras starptautiskās politikas gājieniem, kaut beidzās bez nozīmīgiem rezultātiem. Visus prezidenta Baidena mēģinājumus uzsākt sarunas bez priekšnoteikumiem Ziemeļkorejas diktators ignorēja un vēl pagājušajā nedēļā, runājot militārās tehnikas sasniegumu izstādē Phenjanā, paziņoja, ka Ziemeļkoreja jau esot nesekmīgi izmēģinājusi visus iespējamos ceļus sarunām ar Savienotajām Valstīm, bet tās, kā bijušas, tā palikušas agresīvas un naidīgas. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe Latviešu kultūrā un arī rakstniecībā nereti vērojams, ka, piemēram, rakstnieks darbojies vairākās nozarēs, visbiežāk gleznojis, tomēr Jaunlaicenes pagastā dzimušais Leonīds Slaucītājs (1899–1971) ir apbrīnojami erudīta un daudzpusīga personībā, sevī apvienojot un sevi atklājot tik dažādās nozarēs. Un arī viņa dzīves ģeogrāfija ir gana iespaidīga, aptverot arī ļoti tālas, un savā ziņā par eksotiskas zemes. Bet par visu pēc kārtas. Leonīds Slaucītājs – zinātnieks, ievērojams polārpētnieks un ģeofiziķis, literāts, sabiedrisks darbinieks, kurš arī komponējis un gleznojis. Lasījis lekcijas daudzās pasaules universitātēs (Latvijā, Vācijā, Austrālijā, bijis viesprofesors Havajas universitātes “graduēto skolā” un ģeofizikas institūtā, lasījis vieslekcijas Stokholmas, Tukumanas, Lapazas, Istambulas un Austrumāfrikas universitātēs, kā arī sniedzis konsultācijas vairākām ASV, Austrālijas un Dienvidamerikas iestādēm, kā Argentīnas, Austrālijas vai ASV delegāts piedalījies starptautiskos ģeodēzijas un ģeofizikas kongresos, vairāku zinātnisku organizāciju kārtējs un goda biedrs, saņēmis atzinības rakstus un Trelevas observatorijas zelta medaļu), publicējis ievērojamu skaitu zinātnisku darbu, lekciju konspektu un grāmatu. Pēc Valkas reālskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jūrniecības ministrijas virsnieku skolā un jau krietnu pasaules jūru un zemju iepazīšanā (bijis Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna flotē), viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā un divus gadus bija virsnieks Latvijas kara flotē. Pēc tam studēja Latvijas Universitātē Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē (1920–1925), vairākkārt papildinājis zināšanas ģeofizikā – Itālijā (1927), Francija (1927) un Karnegī institūtā ASV (1936).  Strādāja par ģeogrāfijas un kosmogrāfijas skolotāju Viļa Olava komercskolā (1923–1927), vēlāk kļuva par mācībspēku Latvijas Universitātē (kopš 1929. gada). Līdzas visam iepriekšminētajam Leonīds Slaucītājs 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas profesora Jāzepa Vītola (1863–1948) kompozīcijas klasi ar brīvmākslinieka grādu, kur studējis kopā ar Pēteri Barisonu (1904–1947), Jāni Ķepīti (1908–1989) un Valdemāru Ozoliņu (1896–1973), un Jāzepa Mediņa (1877–1947) diriģentu klasi (1935). Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni nonāca Vācijā, kur bija nodarbināts magnētiskajā observatorijā Vingstā, pie Kukshāfenas, vēlāk, nodibinoties Baltijas Universitātei (Hamburgā, Pinebergā), bija profesors šajā augstskolā. 1948. gadā Leonīds Slaucītājs ar ģimeni izceļoja uz Argentīnu, kur divdesmit gadus bija La Platas Universitātes (Universidad Nacional de La Plata) profesors un dekāns, 2 gadus studējis glezniecību – lūk, vēl viena joma, kurā darbojies. Leonīds Slaucītājs ir personība, kura vārdu zināja ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī pasaulē, īpaši zinātnes laukā. Viņš ieguvis trīs doktora grādus – Latvijas Universitātē (1942), Štutgartes augstskolā (1948), Sidnejas Universitātē (1964). 1957. gadā viņš dibinājis Trelevas magnētisko observatoriju Patagonijā. Tagad pāris vārdos par Leonīda Slaucītāja darbību mūzikas jomā: viņš rakstījis arī nelielas apceres par mūzikas koncertiem, plašākā publikācija par komponistu Jāzepu Vītolu. Komponējis klavieru sonātes, variācijas, impresijas un prelūdes, tāpat kora dziesmas, solo dziesmas un īsākus darbus orķestrim; rakstījis baleta mūziku. Rīgā vadījis tolaik jaundibināto Latvijas Universitātes simfonisko orķestri, kā arī Latvijas Republikas Finanšu ministrijas kori. Dzīvojot trimdā Argentīnā, Leonīds Slaucītājs diriģējis Argentīnas latviešu kori, kā viesdiriģents arī Brazīlijas latviešu kori... 1969. gadā ar autora vāka metu un zīmējumiem tekstā iznāca Leonīda Slaucītāja ceļojumu impresijas “Sešos kontinentos” – tā ir saistoša, paša pieredzē un redzētajā, vērotajā balstīta grāmata, kura lieliski sniedz zināšanas ģeogrāfijā un pasaules zemju dažādībā. 1973. gadā izdota grāmata “Kādreiz un tagad” – stāstījumi par redzēto, sastapto, dzirdēto par zemēm pāri septiņām jūrām. Leonīds Slaucītājs trīs reizes nonāca Antarktīdā – 1951., 1955./1956. un 1957. gadā, kad “Argentīna mani aicināja par ekspedīciju ģeomagnētisko grupu vadītāju.” Pētnieciskās gaitas viņu aizveda uz dažādā, zemēm un kontinentiem, viņš pabijis Āfrikā, Ugunszemē, Indonēzijā, Indijā, Papua Gvinejā, Taizemē, Peru, Honkongā, Japānā, Filipīnās Dienvidāfrikas Republikā un daudz kur citur. Tāpēc ar interesi lasāmas viņa grāmatas, kurās atbalsojas paša redzētais. Tādi, lūk, jaunlaicenieša Leonīda Slaucītāja ceļi pasaulē. Un visam tam līdzās – solo dziesmas, kordziesmas, kas izpildītas latviešu dziesmu svētkos trimdā un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Arī kompozīciju ieraksti, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkā. Un Antarktīdas ainavas, kas iemūžinātas gleznās. Pārsteidzoši daudz viena cilvēka mūžā. Bet noslēgumā – dzejnieka Jāņa Veseļa (1896–1962) veltījuma dzejolis Leonīdam Slaucītājam: Ledainais dienvidu pols, zvaigžņu apmirdzēts, snauž, Gāles — teiksmainas pilis — klintīs šļūdoņus lauž. Vientulis stāvi, pētnieks, rāmo pakalnu dēls: Magneta adata trīc, iznirst pārdabīgs tēls... Vēro, kā Zemes lode, stariem apvīta, trauc. Klusuma klajums runā, drūmi puteņi kauc. Okeāns palsiem viļņiem jūrnieku tālēs nes; Baltijas jūrā. zvaigznēs liekamies — tu un es.  ("Laiks", 1955. gada 25 jūnijs)

Die Renten in Ost- und Westdeutschland werden ab 2025 nach einheitlichen Regeln berechnet. Damit endet ein mittlerweile mehr als 30 Jahre andauernder Angleichungsprozess. Doch ist die wichtigste Voraussetzung für die Angleichung des Rentenrechts, eine weitgehende Angleichung der Löhne und Gehälter zwischen vergleichbaren Beschäftigten in Ost- und Westdeutschland, erfüllt? Außerdem geht es um Smart Toys im Kinderzimmer und wie gut die Privatsphäre im Kinderzimmer geschützt ist, sowie um Forschende die von Zürich aus eine Operation in Honkong durchgeführt haben und darum, was unsere Lieblingsfilme über unser Gehirn aussagen.

Ein Mädchen muss im Honkong des Jahres 2049 überleben. Thomas Thiemeyers Jugendroman "Zefira" verbindet Spannung mit Ethik-Fragen und einer sympatischen Hauptfigur. Lili (15) stellt den Roman vor. Von Lili.

Raidījumā šoreiz saruna par Latvijas atklātā hokeja čempionāta finālsēriju, kurā pēc piecu gadu pārtraukuma triumfēja "“Mogo”/LSPA" komanda. Šīs vienības galvenais treneris Ģirts Ankipāns un kapteinis Gints Meija ir mūsu studijas viesi. Nedēļas topā: Latvijas 3x3 basketbola izlase ar Nauri Miezi, Agni Čavaru, Zigmāru Raimo un Franci Lāci sastāvā Honkongā izcīna ceļazīmi uz Parīzes olimpiskajās spēlēm; Latvijas hokeja izlasei divas pārbaudes spēles pret Somiju un divi zaudējumi; latviešu hokejistu fināls Šveicē, Zviedrijas finālā jau Rodrigo Ābols un Engelholmas “Rogle”, par vietu vēl cīnās Mārtiņš Dzierkals un Šellefteo; 21 Latvijas Olimpiskās komitejas biedrs pieprasa priekšlaicīgas vēlēšanas.

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Hongkong – Spielball der Mächte Am 9. Juni 1898 verpachtete das chinesische Quing-Kaiserreich Hongkong für 99 Jahre an Großbritannien. In den 1970er Jahren begannen Verhandlungen über die Zukunft der Kolonie. (4) Die Übergabe Hongkongs an die Volksrepublik China. - Mit Andrea Riemenschnitter vom Asien-Orient-Institut der Universität Zürich - Sendung vom 5.4.2024

Hongkong – Spielball der Mächte Während des 2. Weltkrieges war Hongkong japanisch besetzt. Am 30. August 1945 kehrten die Britten in die großteils zerstörte Stadt zurück. Nach der Ausrufung der kommunistischen Volksrepublik China am 1. Oktober 1949 flohen hunderttausende Anhänger der nationalchinesischen Kuomintang nach Hongkong (3) Eigenständige Entwicklung - Mit:Birgit Knüsel Adamec und Andrea Riemenschnitter, beide vom Asien-Orient-Institut der Universität Zürich - Sendung vom 4.4.2024

Hongkong – Spielball der Mächte 1842 wurde Honkong zur britischen Kolonie. Doch der Wert der damals etwa 7.500 Einwohner zählenden Siedlung war unter Politikern in London umstritten. - (2) Der große Streik - Mit Brigit Knüsel Adamec und Andrea Riemenschnitter vom Asien-Orient-Institut der Universität Zürich - Sendung vom 3.4.2024

Hongkong – Spielball der Mächte Erstmals wurde Hongkong auf einer chinesischen Landkarte aus dem späten 16. Jahrhundert erwähnt. Ende des 18. Jahrhunderts tauchte der Namen auch auf den Karten europäischer Seefahrer auf. Als erster Europäer betrat wohl der portugiesische Händler Fernao Pires de Andrade 1517 das Gebiet des heutigen Hongkongs - (1) Zur Frühzeit Hongkongs - Mit Andrea Riemenschnitter vom Asien-Orient-Institut der Universität Zürich - Sendung vom 2.4.2024

Hello Kitty-saken er blant de mest brutale og grafiske true crime-sakene hittil. Den finner sted i Honkong, og en stakkars kvinne på 24 år blir tvunget til å gå gjennom det verste man kan bli utsatt for. Hva skjedde egentlig før politiet fant en mystisk Hello Kitty-dukke i en leilighet i Honkong? Og hva inneholdt den egentlig?

Jenseits der journalistischen Komfortzone - Berichten über Reichsbürger | MDR unter Spardruck - Muss das Funkhaus in Halle schließen? | Verschwunden bei Recherchen in China - Journalistin aus Hongkong kehrt nicht zurück | Vom israelischen Militär erschossen? Neues zum getöteten Reuters-Journalisten im Libanon Schneider, Annikawww.deutschlandfunk.de, @mediasres

Jenseits der journalistischen Komfortzone - Berichten über Reichsbürger | MDR unter Spardruck - Muss das Funkhaus in Halle schließen? | Verschwunden bei Recherchen in China - Journalistin aus Hongkong kehrt nicht zurück | Vom israelischen Militär erschossen? Neues zum getöteten Reuters-Journalisten im Libanon Schneider, Annikawww.deutschlandfunk.de, @mediasres

In dieser Woche gibt es eine Doppelfolge zur Viszeralmedizin 2023, die vom 11. - 16. September 2023 erst online und dann vor Ort in Hamburg stattfindet. Thomas Rösch plaudert mit Ansgar Lohse, dem Präsidenten der Tagung, über die Bedeutung von Wissenschaft und Forschung für unser Fachgebiet, wie man sich dafür einsetzen kann und wie sich das in den Highlights des Kongresses widerspiegelt. Im zweiten Teil plaudert Petra Lynen mit Martin Götz, diesjähriger Vorsitzender der Sektion Endoskopie, über den Themaschwerpunkt Nachhaltigkeit, den Endoskopie-Preisträger James Lau aus Honkong, das neue Format der Breakfast Sessions und die spannendsten Endoskopie-Sitzungen auf dem Kongress.

In dieser Woche gibt es eine Doppelfolge zur Viszeralmedizin! Petra Lynen plaudert mit Martin Götz, Vorsitzender der Sektion Endoskopie, über den Kongress Viszeralmedizin der vom 11. - 16. September 2023 erst online und dann vor Ort in Hamburg stattfindet. In der heutigen Folge geht es unter anderem um den Themenschwerpunkt Nachhaltigkeit, den Endoskopiepreisträger James Lau aus Honkong, das neue Format der Breakfast Sessions und die spannendsten Endoskopie-Sitzungen auf dem Kongress.

ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnā. Āfrikas valstu līderi aicina Putinu sākt miera sarunas ar Ukrainu. Skandināvu akcija pret Krievijas tirgū esošajiem rietumu uzņēmumiem. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas Studiju centra direktore, Latvijas ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar Ingu Purgali Zviedrijā. Blinkens Pekinā – runāts par visu, sarunāts nedaudz Šīs nedēļas sākumā notika Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena oficiāla vizīte Ķīnas Tautas republikā. Tas ir pirmais šāda līmeņa amerikāņu amatpersonas apmeklējums totalitārajā Āzijas lielvalstī pēdējo piecu gadu laikā; apmeklējums, kas tika gaidīts ar zināmām cerībām uz līdzšinējās attiecību lejupslīdes apturēšanu. Vismaz retorika šai ziņā dod pamatu piesardzīgam optimismam. Uz to vedina, pirmkārt, tas, ka amerikāņu ārlietu resora vadītāju iepriekš neizsludinātā vizītē pieņēma Ķīnas valsts un kompartijas līderis Sji Dziņpins. Viņa tikšanās ar rangā zemāku amerikāņu amatpersonu apliecina Pekinas nopietnu vēlmi uzlabot attiecības. Un ja šī tikšanās ilga tikai kādas 35 minūtes, tad ar savu ķīniešu kolēģi Ciņu Ganu valsts sekretārs sarunājās apmēram septiņas ar pusi stundas. Tāpat viņš tikās arī ar Ķīnas kompartijas centrālkomitejas ārlietu nodaļas vadītāju Vanu Ji. Kā tika uzsvērts publiskajās uzstāšanās, sarunās skarts praktiski viss abas puses interesējošo aktualitāšu loks – Taivānas statuss un situācija, Krievijas agresija pret Ukrainu, cilvēktiesību stāvoklis Ķīnā, sevišķi Siņdzjanā, Tibetā un Honkongā, arī Ķīnā ražotā sintētiskā opiāta fentanila nelegālais imports Savienotajās Valstīs. Kas attiecas uz Taivānu, valsts sekretārs Blinkens vēlreiz apliecināja Vašingtonas nemainīgo nostāju, atzīstot Pekinas valdību par vienīgo Ķīnas suverēno varu, tomēr brīdināja sarunu partneri atturēties no provokatīviem soļiem pret faktiski neatkarīgo valsti. Savukārt Ķīnas puse apliecināja, ka tā neatbalstīs Krieviju ar letāla bruņojuma piegādēm. Uz to gan amerikāņu viesis aizrādīja, ka šai ziņā trūkst pārliecības par ķīniešu privāto kompāniju godprātību. Daudzi novērotāji sevišķi uzsver Sji Dziņpina teikto, ka Ķīna respektējot Savienoto Valstu intereses un nemēģinot apstrīdēt to lomu pasaulē vai tās šai ziņā aizstāt. Šāda retorika šķiet solis atpakaļ pēc visa, ko Pekina teikusi un darījusi attiecībās ar Savienotajām Valstīm apmēram pēdējā gada laikā. Tiesa, kādas konkrētas nozīmīgas vienošanās Entonija Blinkena vizītes laikā netika sasniegtas, tai skaitā nenotika cerētā kontaktu atjaunošana starp abu valstu aizsardzības resoriem. Šie kontakti tika pārtraukti februārī, kad tika notriekta Savienotās Valstis pārlidojusī ķīniešu izspiegošanas zonde. Āfrika māca mieru Eiropai Pagājušās nedēļas nogalē Kijivu un Maskavu apmeklēja augsta līmeņa Āfrikas valstu delegācija, kurā ietilpa Dienvidāfrikas, Ēģiptes, Senegalas, Kongo Republikas, Komoru, Zambijas un Ugandas pārstāvji. Centrālā figūra šai delegācijā bija Dienvidāfrikas Republikas prezidents Sirils Ramafosa. Brauciena deklarētais mērķis bija miera procesa iniciēšana un, kā uzsvēra Dienvidāfrikas līderis, šī ir pirmā reize, kad Āfrikas pārstāvji iesaistās šādā misijā ārpus kontinenta robežām. Kā zināms, Āfrika nopietni cieš no labības un minerālmēslu piegāžu apsīkuma karadarbības rezultātā. Tomēr miera plānam, kuru Kijivā piedāvāja Dienvidāfrikas prezidents, raksturīga viņa valstij un vairākām citām Āfrikas nācijām raksturīgā nenoteiktā nostāja pret Krievijas agresiju. No konkrētajā misijā iesaistītajām, sevišķi Dienvidāfrika un Uganda uzlūkojamas par Kremļa režīma netiešām atbalstītājām. Arī šī brauciena laikā prezidents Ramafosa atkārtoja savus ieskatus, proti – Krievijas iebrukumu Ukrainā esot veicinājusi pati Ukraina un arī rietumvalstis. Attiecīgi, delegācijai viesojoties Maskavā, Kremļa režīma līderis Putins uzteica tās „līdzsvaroto” pozīciju. Tomēr, runājot par miera plānu, agresorvalsts vadītājs izteicās, ka vairākus tā punktus būšot grūti īstenot. Netiešs mājiens par Kremļa attieksmi ir arī tas, ka delegācijas uzturēšanās Kijivā neatturēja Krievijas spēkus no kārtējās raķešu apšaudes. Savukārt prezidents Zelenskis afrikāņu viesiem nepārprotami norādīja, ka nekādi diplomātiski risinājumi nav iespējami, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas Krievijas okupanti. Rezumējot – Āfrikas līderu misijas konkrētie panākumi, kā jau varēja sagaidīt, ir teju nekādi, ja neskaita solījumus turpināt procesu. Kas attiecas uz skaļi nedeklarēto, iespējams, Āfrikas valstu līderiem ir izdevies mazināt Kremļa saimnieka vēlmi izstāties no vienošanās, kas nodrošina Ukrainas labības eksportu uz Āfriku no Melnās jūras ostām. Asinis šokolādē Savienotajās Valstīs bāzētā transnacionālā kompānija „Mondelēz International” ir viens no lielākajiem konditorejas izstrādājumu ražotājiem pasaulē. Tās ienākumi 2021. gadā bija nepilni 29 miljardi, un peļņa – vairāk nekā 4 miljardi ASV dolāru. Koncerna paketē ir vairāk nekā četrdesmit zīmoli, tai skaitā tādi pasaulē un arī Latvijā atpazīstami kā „Milka”, „Belvita”, „Cadbury”, „Côte d'Or”, „Daim”, „Halls”, „Marabou”, „Oreo”,  Toblerone”, „Philadelphia Cream Cheese”. Pagātnē kompānija bijusi iesaistīta vairākos skandālos, kas saistīti ar globālo pārtikas ražotāju sociāli un ekonomiski bezatbildīgu politiku Āfrikas valstīs. Līdz ar citiem ražotājiem „Mondelēz” ticis vainots par to, ka iepērk kakao pupiņas no plantācijām Kotdivuārā un Ganā, kuras izveidotas, izcērtot aizsargājamus mežu masīvus, kā arī no plantācijām Mali, kurās tiek izmantots bērnu vergu darbs. Kompānija reaģēja, deklarējot godīgas ražošanas standartu ieviešanu un programmas bērnu verdzības apkarošanai. Tagad globālais našķu ražotājs saskāries ar jaunu reputācijas izaicinājumu: 25. maijā Ukrainas Nacionālā korupcijas novēršanas aģentūra iekļāva „Mondelēz International” savā kara atbalstītāju sarakstā. Iemesls ir tas, ka kompānija pēc 24. februāra nav pārtraukusi darbību Krievijā, turpina tur tirgoties, ražot un maksāt nodokļus agresorvalsts budžetā. Kā liecina muitas dati, atsevišķu kompānijas produktu imports Krievijā pat pieaudzis, tāpat kā kompānija peļņa, jo tā pārstājusi reklamēties un samazinājusi citus nenozīmīgākos tēriņus. Visstraujāk uz Ukrainas deklarēto reaģēja koncerna sadarbības partneri Ziemeļvalstīs. Ar „Mondelēz” saistītos zīmolus pārtraukušas tirgot nacionālās aviosabiedrības SAS un „Norwegian Air”, Zviedrijas publiskais dzelzceļa pārvadātājs SJ, viesnīcu ķēde „Srawberry”, mazumtirgotājs „Elkjop”, kuģniecības kompānija „Fjord Line” u.c. Sadarbību ar koncernu pārtraukušas Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas futbola asociācijas. Boikotētājus nekavē tas, ka vairākiem „Mondelēz” zīmoliem, kā saldumu ražotājiem „Marabou” un „Freia” vēsturiski ir Skandināvijas izcelsme. Saskarsmē ar presi kompānija līdz šim skopi komentēja šībrīža boikotu, taču koncerna iekšienē izplatīts tā Eiropas tīkla prezidenta Vinsa Grūbera paziņojums, kurā viņš sūkstās par nevienlīdzīgu attieksmi – citi ražotāji, kuri arī nav pametuši Krievijas tirgu, šādi netiekot boikotēti. Tajā pat laikā, kā ziņo aģentūra „Reuters”, pret „Mondelēz” vadības rīcību sākuši protestēt uzņēmuma darbinieki Austrumeiropā. Cita starpā minēts, ka jau martā attiecīgu vēstuli parakstījuši 130 nodarbinātie Baltijas valstīs. Ar līdzīgiem protestiem saskārušies arī divi citi pārtikas ražošanas giganti – „Nestle” un „PepsiCo”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

#16. Podcast - Meine Reisen Teil 4 (Weltreise 2018 - 2019) In dieser Folge berichte ich euch von meiner Weltreise zwischen den beiden Lebensabschnitten Bundeswehr und Studium. Zum Teil ging es darum auch in meinem letzten Zoom-Interview mit Artem von Soldatenwissen. https://www.youtube.com/watch?v=PeJNt7boQjE&list=PLP0OAAYsLP4Xfk8buJkdzwzVdlXw1iRrr&index=5 Timeline: Visa beantragt für Australien (Work and Travel) Japan war mitte Mai 2018 für 3 bis 4 Wochen ca. bis Anfang Juni Wohnung offiziell untervermietet an einen Kumpel  Anfang Juli dann über Singapur nach Sydney (Flug Upgrade mit Singapur Airlines in die Business-Class), der Flug zuvor mit Scoot ist die Tochterfirma war richtig kacke Sydney angekommen australischer Winter^^ → Paar Tage chillen, Ruhe haben, Wohnung finden Jobsuche (Praktika Empfehlung vom Hineschef Deutschland)  Kumpel kennengelernt, später 8 Mann Share-house eingezogen Jobsuche Construction verschiedene Jobs (landscaping, Löcher buddeln, Gehwegplatten tragen, Innenhof Umgestaltung, Stuhlfirma Bondi College, Transport Sydney light rail project, Straßenbau → Gehwegplatten verlegen, am Ende mehr Löcher buddeln und Sandhaufen von A nach B transportieren) September 2018 hatte mich mein Bruder mal besucht, sind dann hoch nach Cairns geflogen, später Auto gemietet und zur Hartleys Crocfarm gefahren (cooler SUV)  Weihnachten am Strand 04.01.2019 letzter Post vorerst → dann war ich wirklich im Leben vor Ort angekommen, nicht mehr für die anderen dokumentieren, sondern für mich leben, schreiben, planen und Spaß haben Bali, Honkong, Westküste von Amerika habe ich dann zwar fotografiert ab und zu, doch nichts mehr gepostet, maximal kurze Stories damals in WhatsApp, vereinzelt in Insta Nachrichten von Menschen die dich kennen, man merkt zum Teil den Neid, die Freude, aber auch die ständigen Fragen wann du wiederkommst. Ich sollte immer berichten und erzählen. man merkt richtig wie man Menschen einen ganzen Abend verzaubern kann, weil sie komplett in ihrem Trott leben, im Gegenzug bekommt man dafür nur große Augen Westküste USA in San Francisco, catch up mit den Jungs, Bachelor trip → Yosemite-Nationalpark → Las Vegas → dann alleine weiter nach Philadelphia → dann London → zu Hause :)  Mitte Ende Mai, 2 Tage später zum 60. vom meiner Mom an den Bodensee gefahren, dann 2 Tage später von Meersburg mit der Fähre nach Konstanz, Zug nach Zürich und dem Flieger nach Berlin, Tag danach war die Hochzeit von unserem Bachelor Kumpel  dann war meine Weltreise eigentlich erst zu Ende, den Sommer über habe ich gar nichts gemacht und hauptsächlich am Pool meiner Eltern verbracht, Mitte Aug bis Mitte Sept noch kurze 4 Wochen Praktikum in einer Immofirma am Ku'damm für die Uni und dann ab Oktober 2019 begann mein Studium Immobilienwirtschaft Fazit: top für die persönliche Entwicklung → Selbstbewusstsein super für die eigene Aufarbeitung → “Zeit heilt Wunden” selbstgewählte Isolation → es macht süchtig mega um Pläne zu schmieden → freies Denken reflektieren über die für einen persönlich wichtigen Dinge im Leben → Selbstreflektion mehr Kurztrips, wie Alpenüberquerung 2021, Harzwanderung 2022, mehr verlängerte Wochenenden effektiv nutzen, statt diesen einen tollen Jahresurlaub nutzen bei dem man dann vielleicht gar nicht richtig abschalten kann Überlegungen zum Auswandern Möchtest du dein Horizont erweitern? Bist du bereit ein Kommittent über einen langen Zeitraum einzugehen? Magst du Herausforderungen? --> Dann melde dich zum Online Buddy-Programm an und schreibe mir, was du erreichen möchtest! ⁠⁠⁠https://limacharlie.de/services/⁠⁠ ⁠ Jetzt habt ihr auch eine Stimme zum gleichnamigen Buch - LIMA CHARLIE - Loud and Clear: ⁠⁠⁠https://amzn.to/3xGcAdT⁠⁠⁠ Wie immer findet ihr mehr Infos, Dienstleistungen und etwas Merch auf meiner Website: ⁠⁠⁠https://limacharlie.de⁠⁠⁠ Sorgen, Nöte, Anträge und Feedback gerne zu mir: ⁠⁠limacharlie.loudandclear@gmail.com

Celý díl najdete pouze na: https://herohero.co/cestyvitezu Hostem 80. dílu byla bývalá tanečnice, fitness trenérka a podnikatelka Martina Marková.  Povídali jsme si nejen o její taneční kariéře, ale také o tom, proč je dnes Honkong taneční Mekkou, jak se dostala od tance k fitness nebo o tom, jaký má pohled na ženy v podnikání. Užijte si poslech!

Heute vor 25 Jahren endete die britische Kolonialherrschaft über Hongkong. Und ebenfalls heute wird in der chinesischen Wirtschaftsmetropole der neue Regierungschef, John Lee, vereidigt. Wie sich Honkong in den vergangenen 25 Jahren verändert hat und wie es mit den Menschenrechten aussieht, klärt das BR24 Thema des Tages

Messico: giornalista ucciso, il 12esimo quest'anno. Corno d'Africa: Unicef, aumentano i matrimoni precoci e le mutilazioni genitali. Afghanistan: talebani dicono che le donne saranno rappresentate dagli uomini durante incontro per l'unità nazionale. Le Nazioni Unite taglieranno gli aiuti per milioni di persone in Yemen, di nuovo. Filippine: Marcos Jr presta giuramento come presidente. Il Nicaragua chiude 100 gruppi civici e di beneficenza tra cui le missionarie di Madre Teresa. Ghana: continuano le proteste contro il carovita Questo e molto altro nel notiziario di Radio Bullets, a cura di Barbara Schiavulli Se vuoi sostenere l'informazione indipendente www.radiobullets.com/sostienici

Messico: giornalista ucciso, il 12esimo quest'anno. Corno d'Africa: Unicef, aumentano i matrimoni precoci e le mutilazioni genitali. Afghanistan: talebani dicono che le donne saranno rappresentate dagli uomini durante incontro per l'unità nazionale. Le Nazioni Unite taglieranno gli aiuti per milioni di persone in Yemen, di nuovo. Filippine: Marcos Jr presta giuramento come presidente. Il Nicaragua chiude 100 gruppi civici e di beneficenza tra cui le missionarie di Madre Teresa. Ghana: continuano le proteste contro il carovita Questo e molto altro nel notiziario di Radio Bullets, a cura di Barbara Schiavulli Se vuoi sostenere l'informazione indipendente www.radiobullets.com/sostienici

Die Hongkonger Regierungschefin Carrie Lam tritt nicht zur Wiederwahl an. Sie wolle sich mehr Zeit für ihre Familie nehmen. Wie wird der Rücktritt wahrgenommen und wie geht es weiter in Honkong? Die Einordnung mit China-Korrespondent Martin Aldrovandi. * Die dänische Premierministerin Mette Frederiksen hatte bislang ein klares Ziel: keine Asylbewerber:innen im Land. Mit dem Ukraine-Krieg folgte ein Bruch in der abschreckenden Migrationspolitik: Das Land will 20'000 Flüchtende besonders herzlich empfangen. Warum der Meinungsumschwung? Das Gespräch mit Nordeuropa-Korrespondent Bruno Kaufmann. * In Sri Lanka ist es zum politischen Eklat gekommen. Die ganze Regierung ist zurückgetreten: Die 25 Minister und eine Ministerin haben ihren Rücktritt eingereicht. In den vergangenen Tagen war es in Sri Lanka zu Protesten gekommen. Südasien-Korrespondent Thomas Gutersohn schätzt ein, ob die Regierungskrise absehbar war. * Seit Tagen läuft in den USA eine hitzige Debatte über Trans-Athletinnen im Sport. Zwei Bundesstaaten - Oklahamo und Arizona - haben Gesetze erlassen, die Transgender-Mädchen und -Frauen den Mannschaftssport in Frauenteams verbieten. Diese Gesetze hätten wenig mit Chancengleichheit oder Fairness zu tun, sagt Marianne Meier. Sie forscht am Interdisziplinären Zentrum für Geschlechterforschung zu Sport und Gender.

Über Graffitis in Honkong, die Evakuierungsflüge in Afghanistan und Südvietnam und schließlich über Tansania nähern sich Simon und Sung dem Begriff der Freiheit. Und der ist ebenso vielschichtig wie er abhängig davon ist, auf was er sich bezieht: Individuum oder Gesellschaft.

Audiovizuālā tiešsaistes ekspozīcija "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" sākotnēji tika izstrādāta kā piedāvājums fiziskai izstādei – Latvijas paviljonam 59. Venēcijas biennālē. Kā esam ziņojuši iepriekš, Latviju tajā šogad pārstāvēs mākslinieču apvienība Skuja Braden. Taču arī Laikmetīgā mākslas centra „Kim?” iecere, lai arī materiālā formā nerealizēta, ir novērtējama mākslas centra tīmekļa vietnē. "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" ir tiešsaistes izstāde, kuras iecere radusies, sadarbojoties māksliniekiem Indriķim Ģelzim, Elzai Sīlei, Honkongā dzimušam, bet ASV dzīvojošam māksliniekam Džo Namī, kā arī līdzkuratoriem Zanei Onckulei, Džo-ijam Tangam no Londonas un Beirūtas, kā arī arhitektam Jurim Strangotam. Paturot uzmanības centrā šodienas augošo satraukumu, projekts izmanto poētisku un utopisku iztēli jauktu mediju ainavas veidošanai. Tā ir digitālā vidē īstenota izstāde ar jaunradītu skaņu celiņu, tekstiem, 3D animāciju un mājaslapu. Svarīga loma ekspozīcijas atainojumā ir amerikāņu arhitektam, māksliniekam, dzejniekam un pasniedzējam Džonam Hejdukam un viņa vizionārajai pieejai par Rīgas un Vladivostokas telpas filozofiju, kuru projekta mājaslapā kim.lv var izpētīt sīki un smalki. Džona Hejduka 1989. gadā realizētais projekts Riga bija daļa no Filadelfijas Universitātes programmas, kuras ietvaros nacionālas nozīmes mākslinieki tika aicināti uz universitāti, lai veidotu unikālas, vietai piesaistītas instalācijas. Ēkas hallē tika izvietotas divas skulpturālas figūras Subjekts un Objekts, kuras papildināja tobrīd vēl nepublicētas arhitekta skices un zīmējumi. Tai pašā gadā universitātes paspārnē nāca klajā katalogs, kas sniedza ieskatu projekta Riga tapšanā, ietvēra Subjekta un Objekta zīmējumus un foto dokumentāciju, kā arī arhitekta un viņa ilggadējā sadarbības partnera Deivida Šapiro dzejoļus. Sarunā ar projekta "Klejotājs/ Vieta, kuru grūti ievietot" līdzkuratori Zani Onckuli. Šī gada pavasarī, sadarbībā ar RISEBA Arhitektūras un mediju centru, izmantojot Džona Hejduka arhīva skices un piezīmes, Laikmetīgās mākslas centrs Kim? paredzējis no jauna izgatavot un pilnā mērogā pirmo reizi Rīgas pilsētvidē uzstādīt arhitekta veidotās „Rīgas projekta” struktūras “Subjekts” un “Objekts”; kā arī – godinot projekta 35. gadadienu, latviešu valodā tiks izdota Džona Hejduka grāmata “Rīgas projekts”.

  Notikumu eskalācija Kazahstānā. Krievijas ultimāts NATO, notiekošais Āzijas reģionā – Honkongā, Ķīnā un Taivānā. Temati, ko raidījumā Divas puslodes pārrunājam ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Reģiona drošība – Krievijas žesti un prasības Pagājušais gads nesa jaunu eskalāciju Krievijas agresijā pret Ukrainu, kas dažus iepriekšējos gadus šķita nobremzēta. Novembra vidū jau otro reizi gada laikā tika ziņots par Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanu Ukrainas robežu tuvumā, uz ko rietumvalstis reaģēja ar brīdinājumiem iebrukuma gadījumā izvērst pret Krieviju nopietnas sankcijas. Jauns pavērsiens procesā iestājās decembra vidū, kad Maskava publiskoja savus variantus nolīgumiem ar Savienotajām Valstīm un NATO, kas acīmredzot materializē tās drošības garantijas, par kurām jau kādu laiku runā Kremlis. Krievijas versijā Ziemeļatlantijas aliansei un ASV būtu ne vien jāgarantē Ukrainas un jebkuras citas Austrumeiropas valsts neuzņemšana NATO un jāpārtrauc ar šīm valstīm divpusēja militārā sadarbība, bet arī jāatvelk vecāko alianses dalībvalstu spēki no to dalībvalstu teritorijas, kuras aliansē iestājās pēc 1997. gada. Krievija no savas puses nepiedāvā kādas nozīmīgas militāri stratēģiskas piekāpšanās, vien abpusēju raķešu spēku atvilkšanu, militāro mācību apjoma ierobežošanu un dažus risinājumus nejaušu incidentu novēršanai NATO un Krievijas spēku saskarsmes zonā. Faktiski Kremlis vēlas diktēt Ziemeļatlantijas aliansei tās tālākās attīstības noteikumus un panākt, ka NATO drošības garantijas dalībvalstīm postpadomju telpā kļūtu lielā mērā nominālas. Lielum lielais vairums analītiķu atzīst šos uzstādījumus par principiāli nepieņemamiem, to pieņemšana pat nodēvēta par „NATO pašnāvību”. Tikām prezidents Vladimirs Putins un citas Krievijas amatpersonas pagājušajās nedēļās vairakkārt uzstājīgi norādījušas, ka viņu priekšlikumi būtu jāpieņem, pretējā gadījumā piesolot „militāri tehniskus atbildes soļus”. Krievijas un Savienoto Valstu sarunām par savstarpējās drošības jautājumiem 10. janvārī jāsākas Ženēvā, Šveicē; delegācijas vadīs ārlietu ministru vietnieki Vendija Šermana un Sergejs Ribakovs. Tikām 30. decembrī notika prezidentu Baidena un Putina telefonsaruna, pēc kuras Baltā nama paziņojumā tika uzsvērti Krievijas līderim izteiktie brīdinājumi neizvērst agresiju pret Ukrainu, savukārt Kremļa pārstāvji pauduši, ka sarunas galvenā tēma bijusi Maskavas pieprasītās drošības garantijas. Dienu pēc sarunas ar Putinu prezidents Baidens sazvanījies ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, no jauna apliecinot, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu sekos apņēmīga rīcība no amerikāņu puses. Ķīnas faktors Pēdējās ziņas no Ķīnas pamatā saistās ar stingras mājsēdes ieviešanu nu jau divās valsts centrālās daļas pilsētās, ciktāl Covid-19 inficēšanās rādītāji pēdējā pērnā gada nedēļā sasnieguši augstāko līmeni kopš 2020. gada ziemas, kad Ķīnai izdevās nomākt epidēmiju savā teritorijā. Pēc oficiālās informācijas joprojām vien daži gadījumi milzīgajā valstī ir vīrusa omikrona variants, taču vai šo ārkārtīgi lipīgo mutāciju izdosies apturēt ar Ķīnai ierasti drakoniskajiem ierobežojumiem, nav zināms. Likmes ir augstas – februārī Pekinā plānotas ziemas olimpiskās spēles, kas, saprotams, ir ļoti nozīmīgs propagandas pasākums režīmam, bet jo sevišķi tā līderim Sjī Dziņpinam. Rudenī plānots Ķīnas Komunistiskās partijas 20. vistautas kongress, kuram jāapstiprina Sjī atrašanās partijas un valsts priekšgalā uz nākamajiem pieciem gadiem. Pandēmijas uzliesmojums, kas apdraudētu olimpiādes norisi, varētu nozīmīgi iedragāt varas konsolidācijas procesu, kuru vadonis īstenojis pēdējos gados. Ķīnas iekšienē tas izpaudies kā nežēlīgāka vēršanās pret opozīciju un informatīvās telpas kontrole. Represijām joprojām tiek pakļauta uiguru minoritāte Siņdzjanas provincē. Arvien dzelžaināks kļūst totalitārās varas tvēriens līdz šim autonomajā Honkongā, kur līdz ar gada beigām savu darbību pārtrauca pēdējie neatkarīgie mediji un tika novākta statuja 1989. gada Tjaņaņmeņas laukuma protestu upuriem. Arvien pieaugošu kontinentālās Ķīnas militārā spēka demonstrēšanu piedzīvo Taivāna, kuru Pekina, kā zināms, neatzīst par neatkarīgu valsti, bet gan par savas suverēnas teritorijas sastāvdaļu. Kā nesen intervijā telekanālam CNN atzinusi Taivānas prezidente Cai Inveņa, Ķīnas spiediens pieaugot ar katru dienu. Viss iepriekšminētais ir iemesls, kāpēc Savienotās Valstis, Lielbritānija, Austrālija un Kanāda paziņojušas par olimpiādes diplomātisko boikotu. Eiropas Savienības valstis gan šai ziņā ietur mērenāku pozīciju. Francijas prezidents Emanuēls Makrons paziņojis, ka diplomātiskais boikots ir pārāk maznozīmīgs, lai to īstenotu. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka paziņojusi par savu individuālo lēmumu neapmeklēt Pekinas olimpiādi. To pašu paziņojis arī Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, pret kura valsti Ķīna vērš nepieteiktu ekonomisko karu. Iemesls ir Lietuvas ārlietu resora atļauja Viļņā atvērt Taivānas pārstāvniecību, pie tam iekļaujot tās nosaukumā vārdu „Taivāna”. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Weil Omikron viel ansteckender ist als Delta dürfte uns die neue Corona-Variante hart treffen. Auf dem Tisch liegen aber auch Vorschläge, etwas dagegen zu unternehmen. Außerdem: Die Parlamentswahlen in Honkong sind kaum mehr als eine Simulation. Für die Demokratiebewegung wird der Spielraum immer enger.Von Jasper BarenbergDirekter Link zur Audiodatei

Ein Kreis schließt sich. Sung und Simon gehen - thematisch - zurück nach Honkong. Der äußere Frieden bringt in Sung Nachtgedanken zum Vorschein. Gegen schlaflose Getriebenheit hilft vielleicht die an sich triviale Feststellung, dass überall über der Erde Himmel ist. So gelesen, gewinnt die aktuelle Vision des chinesischen Philosophen ZHAO Tingyang für sein Land eine neue Dimension.

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.  Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Anni und Juliane sind weiter unterwegs in Deutschland und machen in dieser Folge „You never drink alone – der Roadtrip quer durch Deutschland“ Halt an der Mosel. Warum wir in der „Trittenheimer Apotheke“ keine Ibus oder Paracetamol bekommen, wie man als junge Frau oder Mann WinzerIn wird und warum eine Flasche ihres Weines in Honkong um die 1000€ kostet erzählt Ihnen Cathi Grans vom Weingrut Grans-Fassian. Lecker Riesling gibt es auch – also viel Spaß beim hören und Cheers! Hier geht es zu unserem Vodcast: https://youtu.be/bmChwWtYIGU Werbepartner dieser Folge: Immer am Anfang des Monats findet ihr hier eine kleine Weinemfehlung. Alle „Weine des Monats“ gibt´s bei Netto für jeweils 30 Tage im Angebot. Im Juli ist das der „Saita Rosato d'Italia Vino“- bester Rosewein Italiens mit 99 Punkten gekürt von Luca Maroni - 5,99 €. Auch online erhältlich unter netto-online.de/weinwelt Ann-Katrin Schmitz: https://www.instagram.com/himbeersahnetorte/ Webseite: https://babygotbusiness.com/about-me/ Juliane Eller: https://www.instagram.com/juliane.eller/ Webseite: https://www.juwel-weine.de

Är vi i början på ett nytt paradigm i takt med att kapitalismen är sönderkörd?  I veckans avsnitt diskuterar vi Folkrepubliken Walmart av Leigh Phillips, Michal Rozworski.   Vi följer också det kommande valet i Tyskland, där Markus Söder (CSU) verkar tappat greppet om en framtida ledartröjan.   Och har demokratins låga slocknat för Honkong? Detta och mycket mer i veckans avsnitt!   Har du några frågor till Andra kammaren, mejla oss gärna på:  Andrakammarenpodcast@gmail.com.  Instagram och Facebook: @andrakammaren Recensera oss gärna på Itunes!

所以說, 又一個渣男, 渣男是芭蕾舞劇的核心。

Kādreizējā Latvijas futbola zvaigzne Andrejs Štolcers runā par dzīvi tagad, trenera darbu Honkongā, latviešu iekārtošanu Anglijas klubos un savām slavas dienām.

Die Europäische Union und China stehen kurz vor der Einigung auf ein Investitionsabkommen. Kritiker bemängeln das Timing. Die Europäische Union und China stehen kurz davor, sich auf ein Investitionsabkommen zu einigen. Europäische Unternehmen sollen einen fairen Zugang auf dem chinesischen Markt erhalten. Bisher müssen sie dafür ein Joint Venture gründen. Aber Peking-Korrespondentin Lea Deuber zweifelt daran, ob gerade der richtige Zeitpunkt für so ein Abkommen ist. Weitere Themen: Spahn stellt Impfverordnung vor, besserer Arbeitsschutz in Fleischindustrie, 300 Schüler in Nigeria wieder frei. **Moderation, Redaktion:** Jean-Marie Magro **Redaktion:** Johannes Bauer und Lars Langenau **Produktion:** Justin Patchett _Zusätzliches Audiomaterial über Deutscher Bundestag, CGTN und Bundesgesundheitsministerium._

Susanne Sahli hat 2006 ihre erste Firma True Colours gegründet - in Honkong. Wieso sie diesen Schritt gewagt hat, wie sie dabei vorgegangen ist und wieso sie wieder zurück in ihre Heimatstadt Grenchen gekommen ist, erfährst du in dieser Folge. Zusätzlich ist Susanne noch für die WIrtschaftsförderung der Stadt Grenchen und zuständig und amtet als Präsidentin des Fördervereins Gründungszentrum Kanton Solothurn (GZS). In Hongkong war sie auch Präsidentin der Handelskammer Schweiz. Susanne Sahli ist eine Vollbluts-Unternehmerin mit viel Engagement, Begeisterung und Know-How. Folgende Themen besprechen wir in dieser Folge: -->Wieso Netzwerke wichtig sind und wie man dieses aufbaut -->Personalmanagement und -entwicklung -->Gute Pitches von Start-Ups -->Faktoren für erfolgreiche Jungunternehmer*innen www.truecolours.ch https://www.gzs.ch https://www.grenchen.ch/wirtschaftsfoer

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš uz sarunu aicinās divu dažādu mākslas jomas pārstāvjus - gleznotāju Jāni Avotiņu un literāti, atdzejotāju Ievu Lešinsku-Geiberi.  Kā top attēli, kā top dzeja, kā top atdzejojumi un kā to visu iespējams tulkot citu tautu auditorijām? Jānis Avotiņš, kura darbi vairāk bijuši skatāmi ārvalstīs nekā Latvijā, atzīst: "Savu darbu nosaukumus es varētu likt tik izsmalcinātā latviešu valodā, kas neko neizteiks Hamburgā, Minhenē vai Honkongā. Bet es to nedaru, jo pats skaidrojums tad būtu vēl viens mākslas darbs." Savukārt Ieva Lešinska-Geibere atklāj, kā veidot atdzejojumus, kā iespējams pārnest citā valodā Aleksandra Čaka vai Ulda Bērziņa dzeju un ko darīt ar latviešu valodai raksturīgajiem deminutīviem un frazeoloģismiem. Vai, piemēram, angļi spētu saprast dzejolī ietverto "lēkt uz ecēšām"?  

Raidījumā runājam par Lielbritānijas un Ķīnas attiecībām. Tās sabojājušās tiktāl, ka Lielbritānijas valdība oficiāli paziņojusi par atteikšanos no Ķīnas informācijas tehnoloģiju kompānijas „Huawei” iesaistes 5G mobilo sakaru infrastruktūras izveidē. Ķīnas un Lielbritānijas attiecības sašķobījās pēc tam, kad Londona asi kritizēja jauno Honkongas nacionālās drošības likumu, kas apdraud Honkongas autonomiju un tās pilsoņu tiesības. Tikmēr Āzija sācies jauns saslimšanas vilnis ar Covid19. Pievērsīsimies arī nerimstošajiem protestiem Krievijā. Aizvadītās nedēļas nogalē Habarovskas ielās iznāca nepieredzēti liels skaits protestētāju, kas izteica neapmierinātību ar Kremļa politiku. Ja sākumā Habarovskas iedzīvotāji protestēja pret gubernatora Sergeja Furgala aizturēšanu, tad tagad mītiņos arvien vairāk izskan saukļi, kas vērsti pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Notikumus pasaulē analizē Latvijas Universitātes pasniedzēja, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga. Ierakstā uzklausām laikraksta "Novaja Gazeta" speciālkorespondenti Irinu Tumakovu. Ķīna un Lielbritānija – izkūpējušais attiecību „zelta laikmets” Pirms pieciem gadiem, kad Londonā ar plašu vērienu tika uzņemts Ķīnas Tautas Republikas prezidents Sji Dziņpins, Lielbritānijā izskanēja balsis, kas pravietoja jaunu „zelta laikmetu” abu valstu attiecībās. Lielas cerības tika saistītas ar ķīniešu investīcijām britu ekonomikā, t.sk. sakaru tehnikas un kodolenerģētikas nozarēs, savstarpējiem tirdzniecības un finanšu sakariem. „Īpašās attiecības” ar Ķīnu bija viens no būtiskajiem argumentiem par labu Lielbritānijas spējai uzbūvēt plaukstošu ekonomiku pēc aiziešanas no Eiropas Savienības. Tagad viss liecina par to, ka šis „zelta laikmeta” sapnis ir izsapņots. Kārtējais apliecinājums tam bija Borisa Džonsona valdības 14. jūlija lēmums aizliegt britu telekomunikāciju kompānijām iegādāties Ķīnas ražotāja „Huawei” 5G aprīkojumu un prasība līdz 2027. gadam nomainīt šobrīd izmantoto „Huawei” aprīkojumu pret citu kompāniju ražojumiem. Tas, nenoliedzami, ir ASV pūliņu rezultāts, ciktāl prezidentam Trampam un viņa valdībai „Huawei” ir kļuvis par galveno Ķīnas totalitārisma slēptās globālās ekspansijas iemiesojumu. No svara šai ziņā ir ne vien Vašingtonas piedraudējums ierobežot izlūkošanas un militārās informācijas apmaiņu ar Lielbritāniju, bet arī bažas, ka „Huawei”, kas pakļauts amerikāņu tehnoloģiju un komplektējošo detaļu piegādes aizliegumam, var nebūt spējīgs izpildīt līgumsaistības. Šis Londonas lēmums devis vēl vienu triecienu divpusējām attiecībām ar Pekinu, kuras jau tā pamatīgi sabojājusi Ķīnas politika bijušajā britu kolonijā Honkongā un Lielbritānijas gatavība piešķirt britu pavalstniecību apmēram 3 miljoniem honkongiešu, kuriem ir t.s. britu aizjūras valstspiederīgo pases. Ķīniešu 5G tehnoloģijas aizlieguma tiešās sekas būs lēnāka šīs tehnoloģijas ieviešana un arī lielāka dārdzība, kas neizbēgami atspoguļosies pakalpojumu cenā. Vēl daudz nepatīkamāka ir iespēja, ka Ķīna varētu nozīmīgi ierobežot britu preču importu, ķīniešu tūristu plūsmu uz Lielbritāniju, kā arī ķīniešu studentu izglītošanos britu augstskolās. Lēš, ka ķīniešu tūristi un studenti nodrošina Lielbritānijā apmēram 100 000 darbavietu. Ķīnas studentu mācību maksas veido vairāk nekā 20% šādu ieņēmumu vismaz desmit nozīmīgās Lielbritānijas augstskolās, dažās pat pārsniedzot 30% no studiju maksas ieņēmumiem. Tomēr analītiķi arī pauž, ka Ķīnas reakcija šai gadījumā varētu būt mērena, ciktāl mēģinājums smagi sodīt Lielbritāniju var būtiski pasliktināt attiecības ar citiem nozīmīgiem ekonomiskajiem partneriem Eiropā. Pandēmija. Pāragra optimisma briesmas Pēc tam, kad pēdējos mēnešos daudzviet pasaulē pandēmijas situācijas vērtējumā dominēja optimistiski toņi, valdībām atslābinot ierobežojumus un cenšoties atgriezt dzīvi normālās sliedēs, pēdējās dienās satraucoši signāli pienāk no vairākām valstīm, kurās vīrusa izplatība šķita sekmīgi apturēta. Otrdien ar brīdinošu paziņojumu nāca klajā Honkongas izpildvadītāja Kerija Lema, norādot, ka ikdienas inficēšanās gadījumu skaits kopš mēneša sākuma desmitkāršojies un slimnīcām draud pārslodze. Autonomijas administrācija aizliegusi jebkādu sabiedrisko ēdināšanu telpās un noteikusi obligātu sejas masku valkāšanu. Rekordaugsts inficēšanās gadījumu skaits pirmdien tika fiksēts Austrālijā, kur infekcijas uzliesmojums skāris Viktorijas provinci. Jauns saslimšanas gadījumu skaita kāpums, sasniedzot un pārsniedzot agrāk šogad fiksētos rādītājus, pēdējās nedēļās vērojams arī Japānā, Izraēlā un Irānā; slimības izplatība turpinās Brazīlijā, Krievijā, Indijā, Dienvidāfrikas Republikā, Argentīnā un daudzviet citur, arī Savienotajās Valstīs, kur sevišķi strauja izplatība vērojama valsts dienvidrietumos. Arī Eiropā, kas bija noskaņojusies tūristu plūsmas atjaunošanai, pēdējās divās nedēļās bijis vērojams straujš saslimšanas gadījumu skaita pieaugums Spānijā, samērā mazāks – Vācijā, Francijā un Beļģijā. Tas viss liek izskanēt viedokļiem par pandēmijas otro vilni. Tomēr, kā norāda eksperti, „otrā viļņa” jēdziens ir drīzāk politiķu un žurnālistu radīts, kam maz sakara ar epidemioloģisko realitāti. Kā publikācijā populārzinātniskajā tīmekļa resursā „The Conversation” pirms mēneša norādīja Amerikas Universitātes sabiedrības veselības profesore Melisa Hokinsa, epidēmijas viļņu koncepts ir lielā mērā maldinošs, jo rada ilūziju par vīrusa izplatības apsīkumu. Faktiski statistika liecina vienīgi par nevienmērīgu vīrusa izplatīšanos, vienas teritorijas un sociālās grupas aptverot ātrāk, citas – vēlāk. Arī pašreizējās pandēmijas globālajā izplatībā nav bijis vērojams jebkāds atslābums. Pasaulē kopumā kā saslimšanas, tā nāves gadījumu skaita līkne bijusi nepārtraukti kāpjoša. Jūnija sākumā globālais inficēšanās gadījumu skaits sasniedza 5 miljonus, un pagāja 38 dienas, līdz tas dubultojās līdz 10 miljoniem, savukārt pieaugums par nākamajiem pieciem miljoniem notika vien 24 dienu laikā.   Habarovska pret Maskavu, sašutums pret augstprātību Habarovskas novads aptver apmēram trešdaļu no Krievijas Federācijas Tālo austrumu teritorijām, atrodoties apmēram 6000 km attālumā no galvaspilsētas Maskavas. Protesti, kas jau trešo nedēļu satricina novada centru Habarovsku un vairākas citas pilsētas, sākās pēc tam, kad 9. jūlijā Krievijas Izmeklēšanas komitejas darbinieki arestēja un nogādāja Maskavā novada gubernatoru Sergeju Furgalu. Viņam inkriminē līdzdalību vairāku uzņēmēju slepkavībās 2004. un 2005. gadā, kad Furgals darbojās metāllūžņu savākšanas un kokmateriālu tirdzniecības biznesā. 2007. gadā viņš tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē no Vladimira Žirinovska vadītās Liberāldemokrātiskās partijas, un kā šīs partijas kandidāts 2018. gadā startēja Habarovskas novada gubernatora vēlēšanās. Pārsteidzošā kārtā viņš pārspēja savu sāncensi, partijas „Vienotā Krievija” pārstāvi un līdz tam novada gubernatora amatā bijušo Vjačeslavu Športu. Ievēlēts teju vai netīšām, protesta balsojuma rezultātā Sergejs Furgals pagājušajos pāris gados pratis iekarot novada iedzīvotāju simpātijas, tāpēc viņa arestu un, attiecīgi, atcelšanu no amata novadā uztver kā augstprātīgās un despotiskās centrālās varas spļāvienu sejā. Jau pirmajā protestu dienā – 11. jūlijā – Habarovskā tajos pulcējās vairāki desmiti cilvēku. Kopš tā laika protesta akcijas – mītiņi un gājieni pa pilsētu – notiek ik dienas; sociālajos tīkos izvērtusies kampaņa „Es esmu / mēs esam Sergejs Furgals”. 18. jūlijā pirmās atbalsta akcijas notika ārpus Habarovskas novada – Vladivostokā, bet 25. jūlijā jau vairākās Sibīrijas un Krievijas Tālo Austrumu pilsētās, kā arī Maskavā. Kad 20. jūlijā Furgals tika atcelts no amata un par gubernatora pienākumu pagaidu izpildītāju iecelts cits Liberāldemokrātiskās partijas politiķis Mihails Degterjovs, akcijās parādījās lozungi „Atstādināt Putinu!”. Līdz šim visas akcijas noritējušas mierīgi, un arī vara, ja nesakaita dažas aizturēšanas un vienu administratīvo arestu uz astoņām diennaktīm, nav aktīvi vērsusies pret protestētājiem. Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Honkongā pieņemts jauns drošības likums, ko asi kritizējuši pilsoniskie aktīvisti un arī vairākas rietumvalstis. Ķīna ārvalstu kritiku noraidījusi un draudējusi ar iespējamiem pretpasākumiem Lielbritānijai un Kanādai, kuras asi kritizējušas Honkongai piemēroto Nacionālās drošības likumu. Pēc incidenta Vidusjūrā pasliktinājušās attiecības starp Franciju un Turciju. Brexit virzība jeb domstarpības Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecībās. Notikumus pasaulē komentē un analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un portāla TVNET žurnālists, politologs Toms Rātfelders. Lielbritānija un ES – kā dzīvosim tālāk? 15. jūnijā tika paziņots par Lielbritānijas premjerministra Borisa Džonsona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas vienošanos nepagarināt izstāšanās pārejas periodu pēc šī gada 31. decembra. Taču sarunas par turpmākajām līgumattiecībām starp aizejošo dalībvalsti un savienību joprojām rit gausi, un visnotaļ reāla saglabājas iespēja, ka līdz gada beigām to varētu arī nepanākt. Galvenās domstarpības saistās ar trīs attiecību aspektiem. Pirmkārt, tie ir saskaņoti ekonomiskās politikas principi, saukti arī par „izlīdzinātu spēles laukumu”. Eiropas Savienība vēlas, lai Lielbritānija joprojām pieskaņotos tai darba tiesību, uzņēmējdarbības atbalsta un subsidēšanas ziņā, kam britu puse negrib piekrist. Otrs klupšanas akmens jau kopš Breksita sarunu sākuma ir zvejošanas tiesības britu teritoriālajos ūdeņos. Eiropas Savienība gatava paturēt savu tirgu atvērtu britu zivsaimniecības produktiem tikai tad, ja savienības dalībvalstu kuģiem arī turpmāk būs atļauts zvejot karalistes teritoriālajos ūdeņos, kam Londona nepiekrīt. Trešais nozīmīgākais domstarpību aspekts ir vienošanās ievērošanas kontrole, kuru Brisele vēlētos nodot Eiropas Savienības Tiesas ziņā, kas, brituprāt, ir pretrunā ar viņu jaunatgūto suverenitāti. Sarunu progresu acīmredzami neveicināja darbošanās videokonferences režīmā pandēmijas apstākļos, un arī pēc pirmās klātienes sesijas, kas risinājās Briselē no 27. jūnija līdz 2. jūlijam, vienīgās izskanējušās pozitīvās notis saistījās ar augušu izpratni par pušu pozīcijām. Premjers Boriss Džonsons intervijā raidstacijai LBC Radio izteicies, ka esot optimistisks par iespēju panākt vienošanos, taču, ja tas neizdotos, Lielbritānija ar prieku tirgošoties ar Eiropas Savienību ar „ierobežotākiem noteikumiem, līdzīgi kā ar Austrāliju”. Tomēr, kā zināms, atšķirībā no Austrālijas, tirdzniecība ar Eiropas Savienību veido 46% no britu ārējās tirdzniecības balansa. Pāreja uz vispārējām Pasaules Tirdzniecības asociācijas normām nozīmētu diezgan augstus tarifus daudzām nozīmīgām preču grupām, t.sk. autotehnikai un lauksaimniecības precēm. Incidents Vidusjūrā – pārpratums vai draudīgs simptoms? „Francijai tas bija pēdējais piliens. Turcijai tas bija pārpratums. NATO tas var kļūt par pagrieziena punktu.” Tā savu 7. jūlija rakstu, kas veltīts incidentam starp Francijas un Turcijas jūras spēkiem 10. jūnijā Vidusjūras austrumdaļā, iesāk aģentūras “Reuters” žurnālisti Džons Airišs un Robins Emmots. Minētajā dienā Francijas kara flotes fregate, kas darbojas NATO kontroles misijas sastāvā, pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu nolūkā inspicēt, vai ar to netiek vesti ieroču uz Lībiju, tādējādi pārkāpjot Apvienoto Nāciju noteikto embargo. Taču franču karakuģim ceļā stājās trīs Turcijas kara flotes kuģi, viens no kuriem pavērsis pret frančiem savu tēmēšanas radaru, pie tam tā jūrnieki atradušies pie vieglajiem ieročiem. Francijas Aizsardzības ministrijai nākot klajā ar šo informāciju, Turcijas puse to nodēvējusi par pārpratumu un viltus ziņu izplatīšanu, apgalvojot, ka tās karakuģi, kas darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros, konvojējuši kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu, un pieprasījusi Francijas atvainošanos. Šie Turcijas izteikumi gan tiek uztverti ar skepsi, ciktāl kopš šī gada Ankara sākusi aktīvi atbalstīt vienu no Lībijas iekšējā konflikta pusēm – t.s. Nacionālā izlīguma valdību. NATO struktūras izmeklējušas incidentu, izmeklēšanas rezultāti ir slepeni, zināms vien, ka Francijas puse paudusi neapmierinātību ar secinājumiem pirms dažām dienām nosūtītā vēstulē NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Paredzams, ka incidents tiks apspriests 13. jūlijā plānotajā alianses ārlietu ministru videokonferencē, Francijai rosinot tālākas sankcijas pret Turciju. Šī spriedze jau atkal izceļ problēmas attiecībās starp Turciju un Ziemeļatlantijas aliansi, prezidentam Radžipam Taijipam Erdoanam pēdējos gados īstenojot ar pārējiem partneriem nekoordinētu militāro politiku, iepērkot Krievijas raķešu sistēmu S-400 un operācijās Sīrijā drīzāk respektējot Krievijas nekā savu NATO partneru intereses. Kā zināms, Turcijai ir otri lielākie bruņotie spēki NATO aliansē, atpaliekot tikai no ASV, tāpēc attiecību plaisa starp Ankaru un citiem līgumorganizācijas dalībniekiem tiek uztverta ar īpašām bažām. Honkongas beigu sākums? Nacionālās drošības likums, kuru Ķīnas valdība pagājušonedēļ ieviesa Honkongas autonomijā, daudzuprāt pārkāpj principu „viena valsts, divas sistēmas”, par ko Ķīnas Tautas Republika un Lielbritānija vienojās pirms ceturtdaļgadsimta, kad Honkonga no britu koloniālā valdījuma kļuva par komunistiskās Ķīnas autonomu teritoriju. Princips paredz, ka Honkongai līdz 2047. gadam jāsaglabā tiesiska autonomija, un tās pilsoņi bauda demokrātiskās brīvības, kādu nav kontinentālajā Ķīnā. Jaunieviešamā likuma tekstu pirms tā pieņemšanas bija lasījuši vien daži Pekinas režīma pārstāvji, ar to netika iepazīstināta pat Honkongas izpildvadītāja Kerija Lama. Līdz ar likuma ieviešanu Honkongā nodibināts jauns Pekinas valdības drošības birojs, kura darbību nekādā veidā nekontrolē vietējās tiesībsargājošās institūcijas. Visbīstamākā demokrātijas aizstāvjiem Honkongā ir likuma sadaļa par darbībām, kas grauj Ķīnas valsts iekārtu un teritoriālo vienotību, respektīvi – sodāmi kļūst jebkādi aicinājumi uz Honkongas neatkarību vai plašāku autonomiju. Sabiedrisko transportlīdzekļu bojāšana tiek pielīdzināta terorismam. Kā zināms, šādas darbības notika Honkongas protestu laikā, kuri risinājās no 2019. gada marta līdz pat pandēmijas uzliesmojumam šī gada sākumā. Tiek ziņots, ka pagājušajās dienās honkongieši masveidā tīrījuši savus sociālo tīklu profilus no iespējami krimināla satura, no skolu un publisko bibliotēku plauktiem pazudušas dažas grāmatas, pilsētā esošais 1989. gada Tjaņaņmiņa laukuma protestu muzejs steidzas digitalizēt savu krājumu, baidoties, ka to konfiscēs. Par darbības pārtraukšanu Honkongā paziņojusi videoklipu publiskošanas vietne “Tik Tok”, kura nedarbojas kontinentālajā Ķīnā, lai gan tās īpašniece ir ķīniešu kompānija “ByteDance”. Savukārt praktiski visi globālie tīmekļa giganti – Facebook, Microsoft, Google, Twitter, Zoom u.c. – paziņojuši, ka aptur informācijas sniegšanu Honkongas varasiestādēm. Ievērojot, cik cieši mūsdienās saistīta brīva informācijas aprite globālajā tīmeklī un biznesa vide, notiekošais jau izraisījis bažas par iespējamu Honkongas kā pasaules mēroga finanšu un pakalpojumu centra beigu sākumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Nathan Law och Honkong. Viruspojkarna. Ibga spelar i världens äldsta band. Allt fler rör sig i skogen under semestern. Vad betyder det när handlingarna brutit samman? Iran och kärnvapenavtalet. Svensk barnmorska utbildar i Somaliland. Trångt i butikerna. Odling i Libanon. Zimbabwe.

Historisk dag i Honkong i negativ bemärkelse och virusspridningen ökar globalt igen. Staten blandar sig mer i ekonomin och hur går det med turismen i södra Europa? Detta och mera till diskuteras i senaste avsnittet av Förmögenhetpsodden med vår chefsekonom Rose Marie Westman och VD Lars Uppsäll. In och lyssna!

Notikumus pasaulē komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga un LU asoc.prof. Daunis Auers. Boltona bīstamie memuāri Jurists un diplomāts Džons Boltons kļuva par prezidenta Trampa padomnieku nacionālās drošības jautājumos 2018. gada aprīlī, nomainot šajā amatā Trampa atlaisto ģenerāli Herbertu Makmāsteru. Savukārt pats Boltons atstāja amatu 2019. gada septembrī, pie kam prezidents savā tviterkontā izteicās, ka esot paziņojis padomniekam, ka „viņa pakalpojumi vairs nav nepieciešami”, savukārt Boltons apgalvoja, ka iesniedzis atlūgumu pats. Bijušo padomnieku bija paredzēts uzklausīt Trampa impīčmenta procesā, taču ierasties uz izvaicāšanu Kongresa apakšpalātā viņš atteicās, savukārt viņa izsaukšanu uz Senātu bloķēja republikāņu deputāti. Viss iepriekšminētais radīja īpašu interesi par Džona Boltona grāmatu „Telpa, kurā tas notika”, kas veltīta Baltajā namā pavadītajam laikam, un ažiotāžu vēl vairāk uzkurināja prezidenta administrācijas nesekmīgais mēģinājums tiesas ceļā nepieļaut grāmatas klajā laišanu. Tagad, kad darbs ieraudzījis dienasgaismu, prese un analītiķi kāri tver tajā rodamās atklāsmes par Donalda Trampa priekšstatiem, ieskatiem un zināšanām. Visumā jau darbs tikai nostiprina pašreizējā Savienoto Valstu vadītāja kā pavirša, uzskatos nestabila un galēji subjektīva indivīda tēlu, kurš gatavs pakļaut superlielvalsts ārpolitisko kursu savām privātajām interesēm un simpātijām. Autors no jauna apstiprina prezidenta īpašo patiku pret autoritāriem līderiem un vaļībām, kādas prezidents atļāvies individuālās sarunās, piemēram, ar Ķīnas līderi Sjī Dzjiņpinu, nodēvējot uiguru ieslodzīšanu internēto personu nometnēs par pareizu soli un apgalvojis, ka Savienoto Valstu Konstitūciju varētu arī pamainīt, lai ļautu Trampam ieņemt prezidenta amatu vairāk nekā divus termiņus. Runājot par Trampa attiecībām ar Krievijas prezidentu, intervijā telesabiedrībai ABC pagājušo svētdien Boltons sacīja: „Es domāju, Putins domā, ka viņš spēlē Trampu kā stabuli.” Teju šokējošas ir grāmatā atklātās detaļas par prezidenta izteikumiem 2018. gada NATO samita laikā, proti – Tramps esot bijis apņēmības pilns pārtraukt Savienoto Valstu darbību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā.   ES un Ķīna – sarežģītas, bet neizbēgami nepieciešamas attiecības Eiropas Savienības un Ķīnas attiecību jautājumi uzmanības centrā nonākuši pēc videokonferences, kurā Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Eiropadomes prezidents Šarls Mišels tikās ar Ķīnas Tautas republikas prezidentu Sjī Diņpinu un valdības vadītāju Li Kecjanu. Kā pēc tikšanās preses pārstāvjiem norādīja Eiropas pārstāvji, Ķīnas līderiem nācies uzklausīt visai skarbus vārdus par viņu lielvalsts pēdējā laika darbību starptautiskajā arēnā, t.sk. pret Eiropu vērstajām aktivitātēm. Fon der Leiena informēja, ka Ķīnas pusei uzrādīti konkrēti „skaitļi un fakti” par kiberuzbrukumiem slimnīcu datorsistēmām un mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu koronavīrusa pandēmijas sakarā. Otrs attiecības pasliktinošais faktors ir Pekinas valdības pēdējā laika rīcība Honkongā, mēģinot uzspiest tai jaunu drošības likumu, kas būtiski palielinās Ķīnas iestāžu rīcības brīvību autonomijā. Šāds Pekinas solis ir pretrunā ar saistībām, kuras tā uzņēmās Honkongas tiesiskās un politiskās autonomijas ievērošanā, kad šī bijusī britu kolonija 1997. gadā tika inkorporēta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Visi šie motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pandēmijas situācija nozīmīgi izgaismojusi Ķīnas centienus dažādiem līdzekļiem palielināt savu ietekmi pasaulē, tai skaitā Eiropas Savienībai tuvos reģionos un pat pašas savienības iekšienē.      Putins, parāde, pandēmija Nesen radīts krievu valodas jaunvārds "pobedobesije" arvien biežāk pamanāms sociālajos tīklos un arī krievvalodīgajos medijos aiz mūsu austrumu kaimiņvalsts robežām. Latviski to varētu tulkot kā „uzvaras trakums” jeb „uzvaras apsēstība”, un tā pamatā ir tā milzu nozīme, kādu Putina režīms piešķīris Padomju Savienības uzvarai pār nacistisko Vāciju mūsdienu Krievijas nacionālās identitātes veidošanā. Šī uzvara tiek pozicionēta kā nācijas dižākais sasniegums visjaunāko laiku vēsturē, ignorējot staļiniskās politikas lomu kara izraisīšanā un līdzvainu grandiozajos Sarkanās armijas un padomju civiliedzīvotāju upuros, notušējot citu Padomju Savienības tautu un Rietumu sabiedroto nozīmi šīs uzvaras izcīnīšanā, attaisnojot padomju agresīvo ārpolitiku kā kara sākumposmā, tā noslēguma periodā. Ciktāl kopš Otrā pasaules kara noslēguma Eiropā šogad paiet 75. gadi, uzvaras parādei Maskavā bija jākļūst par šo urāpatriotisma motīvu apogeju, kurai nepārprotami ieplānota būtiska vieta arī prezidenta Putina izvērstajā kampaņā par grozījumiem Krievijas Federācijas Konstitūcijā, kas viņam ļautu ieņemt augstāko amatu valstī vēl divus termiņus. Taču koronavīrusa pandēmija lika mainīt plānus, atceļot pasākumus tradicionālajā datumā – 9. maijā. Kādu laiku cirkulēja informācija par parādes pārcelšanu uz Otrā pasaules kara beigu datumu 2. septembrī, taču tad tika paziņots, ka tā notiks 24. jūnijā – dienā, kad uzvaras parāde Maskavas Sarkanajā laukumā tika sarīkota 1945. gadā. Tā gan notika bez publikas klātbūtnes, taču, kā atzīmē novērotāji, tribīnē prezidents Putins stāvēja plecu pie pleca ar deviņdesmitgadīgajiem kara veterāniem, no kuriem tikai retajam esot bijusi sejas maska. Tāpat policija nav kavējusi ļaužu drūzmēšanos ielās, lai pavērotu un nofotografētu bruņutehniku, kas pārvietojās Sarkanā laukuma virzienā. Pie tam Maskavā šobrīd atcelti praktiski visi aktivitāšu aizliegumi, saglabājot vien sejas aizsegu valkāšanas un sociālās distancēšanās prasību. Tikām inficēšanās rādītāji Krievijā un arī tās galvaspilsētā, kaut noplakuši, salīdzinot ar situāciju dažas nedēļas iepriekš, joprojām saglabājas visai augsti. Savukārt no Dagestānas autonomās republikas Krievijas dienvidos pirms dažām dienām pienākušas ziņas par spēju pandēmijas uzliesmojumu. Uz šī fona visai problemātiska izskatās šodien iesākusies nedēļu ilgā nobalsošana par minētajiem konstitūcijas grozījumiem. Raidsabiedrība BBC citē infektoloģi Viktoriju Adoņjevu no Orlas pilsētas, kas atrodas 325 km uz dienvidaustrumiem no Maskavas, sakām intervijā vietējai avīzei: „Kas grib balsot, lai balso. Bet brīvu gultu slimnīcās mums vairs nav.” Sagatavoja Eduards Liniņš.  

В основании успеха, в основании великих побед и достижений есть корневая, основная, базовая ценность в жизни – это семья.

"Šobrīd ārlietu dienesta galvenais uzdevums ir Eiropas Savienības budžeta sarunas un atbalsta programmas arī Latvijai Šobrīd tas ir visaktuālākais darbs," sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Edgars Rinkēvičs. Notiekošais ASV, Ķīnā un Honkongā, Covid-19 krīzes pārvarēšana Eiropā un pasaulē - ir tik daudz ko jautāt ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam Krustpunktā. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod portāla „Delfi” žurnālists Ansis Īvāns un Latvijas TV žurnālists Gints Amoliņš. Vērtējot aizvadīto ārkārtas situācijas laiku Edgars Rinkēvičs atzīst, ka "Ārlietu ministrijai, īpaši jau līdz maijam bija darba pilnas rokas, nodrošinot repatriāciju, gan mūsu tautiešiem, kas atradās ārpus Eiropas Savienības, gan Eiropā. Vēl joprojām ir jāsniedz konsulārā palīdzība. Pilnībā šis atbalsts un palīdzība repatriācijai nav beigusies". "Darba netrūka, par garlaicību sūdzēties nevarēja, bet tā bija arī interesanta un laba pieredze, palīdzot mūsu cilvēkiem," vērtē Rinkēvičs. Viņš arī min, ka aizvadītajā nedēļā jau ticies jau Tallinā klātienē ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem, sarunas bijušas par ceļojumu telpas paplašināšanu. Ministrs izsaka cerību, ka nākamā nedēļā Polija ļaus Baltijas valstu pilsoņiem ieraksties savā valstī bez pašizolācijas prasībām. Baltijas valstis jau iebraucējiem no Polijas to ļauj.

"Šobrīd ārlietu dienesta galvenais uzdevums ir Eiropas Savienības budžeta sarunas un atbalsta programmas arī Latvijai Šobrīd tas ir visaktuālākais darbs," sarunā raidījumā Krustpunktā norāda Edgars Rinkēvičs. Notiekošais ASV, Ķīnā un Honkongā, Covid-19 krīzes pārvarēšana Eiropā un pasaulē - ir tik daudz ko jautāt ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam Krustpunktā. Kopā ar raidījuma vadītāju jautājumus uzdod portāla „Delfi” žurnālists Ansis Īvāns un Latvijas TV žurnālists Gints Amoliņš. Vērtējot aizvadīto ārkārtas situācijas laiku Edgars Rinkēvičs atzīst, ka "Ārlietu ministrijai, īpaši jau līdz maijam bija darba pilnas rokas, nodrošinot repatriāciju, gan mūsu tautiešiem, kas atradās ārpus Eiropas Savienības, gan Eiropā. Vēl joprojām ir jāsniedz konsulārā palīdzība. Pilnībā šis atbalsts un palīdzība repatriācijai nav beigusies". "Darba netrūka, par garlaicību sūdzēties nevarēja, bet tā bija arī interesanta un laba pieredze, palīdzot mūsu cilvēkiem," vērtē Rinkēvičs. Viņš arī min, ka aizvadītajā nedēļā jau ticies jau Tallinā klātienē ar Baltijas valstu un Polijas kolēģiem, sarunas bijušas par ceļojumu telpas paplašināšanu. Ministrs izsaka cerību, ka nākamā nedēļā Polija ļaus Baltijas valstu pilsoņiem ieraksties savā valstī bez pašizolācijas prasībām. Baltijas valstis jau iebraucējiem no Polijas to ļauj.

Notikumus pasaulē komantē RSU profesors, Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Ķīnas totalitārisms pret Honkongas autonomo demokrātiju Piektdien savā gadskārtējā sesijā pulcējās Visķīnas tautas pārstāvju sapulce – Ķīnas Tautas Republikas augstākā likumdošanas institūcija. Kā viens no darbakārtības jautājumiem tika izsludināts nacionālās drošības likumprojekts Honkongai. Honkongas autonomijas statuss nosaka tās tiesisku suverenitāti, taču Honkongas Pamatlikuma pants, kas paredz kontinentālās Ķīnas valsts drošību garantējošas likumdošanas ieviešanu, tā arī nav ticis īstenots, jo šāds mēģinājums 2003. gadā sadūrās ar plašiem protestiem. Tagad Pekinas vara, acīmredzami reaģējot uz jau vairāk nekā gadu ilgstošajiem masu protestiem un nekārtībām Honkongā, nolēmusi ieviest šādu likumdošanu, apejot autonomijas Likumdevēju sapulci. Attiecīgais likums, kura tekstu izstrādātu Visķīnas tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgā komiteja, stātos spēkā pēc tam, kad to izsludinātu Honkongas administrācijas vadītāja Kerija Lama. Likumprojekts vēršas pret mēģinājumiem atdalīt Honkongu no Ķīnas, gāzt valsts varu, pret terora aktiem un citām nacionālo drošību apdraudošām darbībām un ārvalstu iejaukšanos Honkongas iekšējās lietās. Tāpat tas paredz Ķīnas drošības dienestu nodaļu izveidi autonomijā. Honkongas demokrātijas aizstāvju uzskatā šis likums būtu nopietnākais trieciens teritorijas tiesiskajai neatkarībai un liels solis pretim principa „viena valsts, divas sistēmas” iznīcināšanai. Kā norāda raidsabiedrības BBC citētais Honkongas universitātes tieslietu profesors Johaness Čans, ar valsts drošību saistītie procesi Ķīnas Tautas Republikā parasti notiek aiz slēgtām durvīm, informācija par apsūdzībām un pierādījumiem netiek atklāta, un valsts drošības jēdziens tiek traktēts tik plaši, ka tajā var ietilpināt teju jebko. Savienoto Valstu valsts sekretārs Maiks Pompeo jau paziņojis, ka Vašingtona vairs nevar uzlūkot Honkongu kā no Ķīnas autonomu teritoriju un ir iespējama tās statusa maiņa ekonomiskajos sakaros ar ASV. Izšķirošais balsojums par likumprojektu Visķīnas tautas pārstāvju sapulcē paredzēts šodien.   Polijas prezidenta priekšvēlēšanas uz pandēmijas fona Polijas prezidenta vēlēšanām bija jānotiek 10. maijā, ievēlot valsts galvu uz nākamajiem pieciem gadiem. Par drošāko favorītu tika uzskatīts esošais prezidents Andžejs Duda, kurš var tikt pārvēlēts uz otro termiņu. Viņa pārstāvētā un šobrīd valdošā partija „Likums un taisnīgums” nevēlējās pārcelt vēlēšanu datumu arī pēc tam, kad valstī bija sākusies koronavīrusa izplatība, šai sakarā nonākot konfliktā ne vien ar opozīciju, bet arī ar koalīcijas partneriem – liberālkonservatīvo partiju „Polija kopā”. Vien dažas dienas pirms paredzētā datuma vēl nebija skaidrs, vai, kad un kādā veidā notiks balsošana, ciktāl Polijas likumdošana neparedz attālinātu balsošanu un Sejms nebija gatavs tik ātri pieņemt jaunu regulējumu. Par vēlēšanu boikotu paziņoja visi eksprezidenti un vairāki ekspremjeri, kopskaitā deviņi. Galu galā 6. maijā tika panākta vienošanās par vēlēšanu pārcelšanu uz 28. jūniju, lai gan arī par šo datumu šobrīd nav simtprocentīgas pārliecības – viss atkarīgs no epidemioloģiskās situācijas valstī. Jau pēc šī lēmuma no Beātas Šidlo valdības demisionēja vicepremjers un zinātnes un augstākās izglītības ministrs, partijas „Polija kopā” līderis Jaroslavs Govins. Jau tradicionāli Polijas vēlēšanām galvenā cīņa paredzama starp valdošās konservatīvās partijas „Likums un taisnīgums” un nozīmīgākā opozīcijas spēka, partijas „Pilsoniskā platforma” kandidātiem. Saskaņā ar vairumu aptauju līderpozīcijas priekšvēlēšanās joprojām saglabā prezidents Andžejs Duda, taču „Pilsoniskās platformas” izredzes nopietni uzlabojās pēc tam, kad tās sākotnējo kandidāti socioloģi Malgožatu Kidavu-Bloņsku 15. maijā nomainīja populārais Varšavas mērs Rafals Tšaskovskis. Galvaspilsētas vadītāja vēlēšanās 2018. gadā Tšaskovskis jau pirmajā kārtā pārliecinoši uzvarēja „Likums un taisnīgums” pārstāvi, iepriekšējo mēru Patriku Jaki.   Pandēmija – straujš kāpums Latīņamerikā Saskaņā ar datiem, kurus Pasaules veselības organizācija izplatīja 22. maijā, Latīņamerika šobrīd apsteigusi Savienotās Valstis un Eiropu jaunu koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaita ziņā. Pie tam diennaktī reģistrētais inficēto skaits – vairāk nekā 106 000 – ir bijis lielākais kopš pandēmijas sākuma, un liela daļa no šiem gadījumiem attiecas tieši uz Latīņameriku. Priekšgalā šai bēdīgajā statistikā ir Brazīlija, kas ar apmēram 411 000 saslimšanas un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu kļuvusi par otru infekcijas visvairāk skarto valsti pasaulē pēc ASV. Tiek ziņots, ka slimnīcas Brazīlijā ir pārpildītas un sabiedrības veselības sistēma darbojas uz galējo iespēju robežas. Tikām valsts prezidents Žairs Bolsunaru īsteno politiku, kuru komentētāji dēvē par „nāvīgu azartspēli” – viņš nodēvējis koronavīrusa infekciju par „parastu gripu”, deklarējis, ka svarīgākais ir saglabāt ekonomikas tempu, un aktīvi kritizē provinču un pilsētu vadītāju ieviestos ierobežojumus. Brazīlijas sabiedrība sašķēlusies šīs politikas noliedzējos un atbalstītājos, vieniem apsverot impīčmenta iespēju, otriem draudot pat ar bruņotām prezidenta atbalsta akcijām. Otra pandēmijas smagāk skartā valsts Latīņamerikā ir Peru, kur, par spīti striktiem ierobežošanas pasākumiem, inficēto skaits pēdējā diennaktī pieaudis par apmēram 6000 jeb 4,5%, sasniedzot 136 000. Tāpat strauja infekcijas izplatība vērojama Čīlē, kopējam inficēto skaitam pēdējā diennaktī pieaugot vairāk nekā par 4000 un pārsniedzot 82 000. Tiek minēts, ka Čīle varētu atkārtot Spānijas un Itālijas bēdīgo pieredzi veselības aizsardzības sistēmas pārslodzes ziņā. Tāpat pēdējās dienās pandēmijas uzliesmojums vērojams Meksikā, kur inficēto skaits diennaktī pieaudzis par nepilniem 3500, pārsniedzot 74 500. Tas liek apšaubīt valdības agrāk deklarētos plānus par pakāpenisku ierobežojumu atcelšanu līdz jūnija sākumam. Meksikas prezidenta Manuela Lopesa Obradora optimistiskie izteikumi par stāvokļa uzlabošanās pazīmēm galvaspilsētā Mehiko disonē ar pilsētas galvas Klaudijas Šeinbaumas paziņojumu par hospitalizēto skaita pieaugumu. Pandēmijas izraisītie ierobežojumi nopietni skar jau tā ne sevišķi stabilo reģiona ekonomiku. Tiek lēsts, ka ierobežojumu rezultātā bez ienākumiem palicis katrs ceturtais Peru iedzīvotājs, savukārt trūkumcietēju skaits Čīlē varētu pieaugt no nepilniem 10% pirms pandēmijas krīzes līdz nepilniem 14%. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Protester i Hongkong mot Peking, Estland tvekar ta emot svenskar, konservativ tänkare om Trump och så om striderna i Libyen. Medverkande: Björn Djurberg, Peking, Lubna El-Shanti, Helsingfors, Kajsa Boglind, Washington och Johan-Mathias Sommarström, mellanösternkorrespondent.

"Spirtu saturošie šķīdumi attauko ādu un nonāvē daļu normālās mikrofloras. Pastiprināti lietojot dezinfekcijas līdzekļus, var parādīties ādas sausums, kas prasa papildus lietot roku krēmu, lai nodrošinātu ādas elestitāti," norāda VCA poliklīnikas “Aura” dermatoloģe Ilze Jākobsone. Šobrīd lielākajā daļā tirdzniecībā pieejamo roku dezinfekcijas līdzekļu sastāvā ir vismaz 70% spirta, kas pēc virusologu atzinuma ir gana droša formula, lai uz cilvēka ādas iznīcinātu nevēlamus vīrusus vai baktērijas. Tomēr ne visi cilvēki, medicīnisku un profesionālu iemeslu dēļ, drīkst lietot šādus šķīdumus. Kā un kādus dezinfekcijas līdzekļus rokām izvēlēties, un pareizi lietot, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ilze Jākobsone skaidro, ka cilvēki, kam ir vesela āda, sausumu tik ļoti neizjutīs, jo dezinfekcijas līdzekļiem ir pievienoti mitrinātāji, kas visbiežāk ir glicerīns. Cilvēki, kam ir problēmas ar roku ādu, var būt riska grupa, kam līdzekļi var radīt izteiktāku ādas sausumu vai pat iekaisumu. Neliela daļa ir to, kam var veidoties alerģiskas reakcijas. "Ne jau tikai ar dezinfekcijas līdzekli var un vajag apstrādāt rokas. Galvenais ir rokas mazgāt! Dezinfekcijas šķīdumus jālieto, piemēram, publiskās vietās, kur ziepes un ūdens nav pieejams," atzīst Ilze Jākobsone. Rīgas farmaceitiskās fabrikas valdes priekšsēdētāja Diāna Stepiņa-Gauja atklāj, ka līdz šim rūpnīca nav ražojusi dezinfekcijas līdzekļus. Pirmā interese parādījās no partneriem Honkongā februārī. Tā bija pirmā pieredze. Līdz ar to ātri varēja reaģēt uz situāciju Latvijā. Diāna Stepiņa-Gauja norāda, ka šobrīd Rīgas farmaceitiskās fabrikas ražotais dezinfekcijas līdzeklis aptiekās ir pieejams par saprātīgu cenu. Tam, ka šajā laikā, kad ir pieaudzis pieprasījums pēc dezinfekcijas līdzekļiem pieaug arī to cena tirdzniecības vietās, piekrīt arī“GMT Beauty” ražošanas vadītājs Jānis Graudiņš. Viņa pārstāvētais uzņēmums ražo dezinfekcijas līdzekli bez spirta, jo tas domāts pilotiem. Cenu pieaugums ir saistīts ar cenu pieaugumu izejvielām, turklāt trūkst arī iepakojuma. Tā cena arī pieaug. Tas nosaka izmaksu pieaugumu līdzekļiem kopumā.

Hongkong spielt verrückt und die Welt spielt mit. Nachdem der professionelle eSportler Ng Wai Chung, alias Blitzchung, bei einem öffentlichen Turnier seine Unterstützung für die Proteste in Honkong kundtat, wurde er kurzerhand von Ubisoft gebannt. Und wenn die harte Realität in unser liebstes Hobby eingreift, dann ist es uns ein dringendes Bedürfnis unseren Senf dazu zu geben.

Nyhetssändning från kulturredaktionen P1, med reportage, nyheter och recensioner.

Das geschah am Markt: Die Regierungschefin von Honkong, Carrie Lam erklärte am Samstag einen Virus-Notstand in der Stadt mit 7,3 Millionen Einwohnern, verlängerte die Schulausfälle bis zum 17. Februar und sagte alle offiziellen Besuche auf dem chinesischen Festland ab. Die US-Aktienmärkte haben am Dienstag im frühen Handel ihre klaren Vortagesverluste teilweise wettgemacht. Die Aussicht auf einen Verkauf des Aufzuggeschäfts trieb thyssenkrupp um 5,3 Prozent nach oben an die Spitze des MDax. 

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”.   Taivāna balso par neatkarību „Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūdens burbuli laikmetu straumē”.   Mieru Lībijā panākt neizdodas Pirmdien Maskavā notika netiešas sarunas starp divām galvenajām Lībijas pilsoņkarā pretstāvošajām pusēm: Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītās Nacionālā izlīguma valdības vadītāju Fajezu al Sarradžu un t.s. „Tobrukas valdības” pārstāvi un šobrīd de facto reālo valdnieku lielākajā valsts daļā, feldmaršalu Halifu Haftaru. Kā vidutāji sarunās piedalījās Krievijas un Turcijas pārstāvji, ciktāl abas šīs valstis atbalsta, attiecīgi, Haftara un Sarradža frakcijas Lībijas pilsoņkarā. Tika izstrādāta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kuru premjers Sarradžs parakstīja nekavējoties, taču feldmaršals Haftars lūdza laiku pārdomām, bet otrdien, vienošanos tā arī neparakstījis, pameta Krievijas galvaspilsētu. Par spīti šai neveiksmei, svētdien gaidāma nākamā sarunu kārta Berlīnē ar Vācijas pārstāvju piedalīšanos. Pēdējā Lībijas pilsoņkara fāze aizsākās pagājušā gada aprīlī, kad feldmaršala Haftara komandētā Lībijas Nacionālā armija, kas kontrolē lielāko valsts daļu, uzsāka uzbrukumu Nacionālā izlīguma valdības spēkiem galvaspilsētā Tripolē. Jau drīz pēc tam Sarradža kabinets pameta galvaspilsētu, turpinādams darbību kaimiņvalstī Tunisijā, taču Tripole pagaidām turas pret Haftara spēku uzbrukumiem. Feldmaršala komandētie spēki nomināli pakļaujas Lībijas Pārstāvju palātas valdībai, kura darbojas valsts austrumos ar centru Tobrukā. Pārstāvju palāta ir likumdevēja institūcija, kas tika ievēlēta 2014. gada augustā, taču drīz bija spiesta pārtraukt darbību galvaspilsētā Tripolē, kurā iebruka vēlēšanās zaudējušie radikāli islāmiskie spēki. Tripolē tika atjaunota iepriekšējā, islāmistu kontrolētā parlamenta Ģenerālā Nacionālā kongresa darbība. 2015. gada decembrī ar Apvienoto Nāciju starpniecību tika panākta vienošanās un izveidota kompromisa valdība ar Fajezu al Sarradžu priekšgalā. Šo valdību atzina Apvienoto Nāciju Organizācija, tomēr ātru vienošanos par jaunu vēlēšanu sarīkošanu tā arī neizdevās panākt. Tikām feldmaršals Haftars konsolidēja savu varu valsts austrumdaļā, nodrošināja sev Ēģiptes, Krievijas un vairāku citu valstu atbalstu. Sekmīgi apkarodams t.s. Islāma kalifāta un citu radikālu grupu spēkus, viņš izpelnījās arī Savienoto Valstu simpātijas. 2019. gada aprīlī galu galā tika noteikta Lībijas Nacionālās konferences sanākšana, lai organizētu vispārējas vēlēšanas, taču desmit dienas pirms paredzētā datuma feldmaršala Haftara spēki uzsāka uzbrukumu Tripolei. Arvien noteiktāk izskan viedokļi, ka ietekmīgais feldmaršals īsteno pats savus varas plānus un šobrīd nav ieinteresēts situācijas stabilizācijā un miera procesā.

Zum fünften Mal blicken Stefan Seefeldt und Can Keke imSilvestergespräch auf das Jahr zurück. Welche Themen waren im Jahr 2019wichtig und wurden heiß diskutiert? Welche Ereignisse haben Stefan undCan beeindruckt, berührt oder fassungslos gemacht? In ihremVieraugengespräch blicken die beiden nicht nur auf die Ereignisse imJahr 2019 zurück, sondern kommentieren sie und ordnen sie ein. Der Inhalt auf einen Blick: 00:00: Einleitung und kurzer persönlicher Rückblick 02:24: Amokfahrt im Ruhrgebiet 05:52: Diktatur in Venezuela 08:32: Der „Ibiza“-Skandal in Österreich 13:50: 70 Jahre Grundgesetz 17:18: Der Mord an Walter Lübcke 19:39: Skandal rund um die Pkw-Maut 28:31: Proteste in Honkong 31:36: Neue Machtverhältnisse im EU-Parlament 37:16: Versuchter Juden-Mord in Halle 42:12: 30 Jahre Mauerfall 45:32: Der Brexit, abschließende Worte

Folge 6 - Von Hamburg bis Hong Kong: Wir beschäftigen uns diese Woche mit den Protesten gegen den AfD-Mitgründer Bernd Lucke an der Universität Hamburg sowie Chinas Menschenrechtsverletzungen, die in den China Cables aufgedeckt wurden. Zuletzt springen wir auch schnell noch nach Hong Kong und diskutieren die Wirksamkeit von gewaltfreien Protesten. Sendet eure Kommentare, Anmerkungen und Ideen gerne per Sprachnachricht über Anchor an uns, oder schreibt uns eine Mail an 2punktpodcast@gmail.com. Wir freuen uns auf euer Feedback! Besprochene Quellen: Artikel Bernd Lucke Uni Hamburg: https://www.ndr.de/nachrichten/hamburg/Uni-Hamburg-Protest-gegen-Lucke-Rueckkehr,lucke152.html Meinungsfreiheit an Unis in Gefahr (Tagesschau): https://www.tagesschau.de/investigativ/kontraste/freiheit-wissenschaft-karliczek-101.html https://www.zeit.de/politik/ausland/2019-11/hongkong-demonstranten-polizei-gewalt-joshua-wong https://www.deutschlandfunkkultur.de/studierendenprotest-gegen-afd-gruender-lucke-ausgesprochen.2165.de.html?dram:article_id=461224 China und die Uiguren: https://www.dw.com/de/china-emp%C3%B6rt-sich-%C3%BCber-uiguren-kritik/a-51042441 https://www.zeit.de/politik/ausland/2019-11/china-cables-internierungslager-uigueren-xinjiang-ueberwachung https://www.tagesschau.de/inland/china-cables-uiguren-107.html Proteste in Honkong: https://www.zeit.de/politik/ausland/2019-09/hongkong-china-demonstrationen-traenengas https://www.deutschlandfunknova.de/beitrag/hongkong-proteste-halten-an-konfliktloesung-nicht-in-sicht --- Send in a voice message: https://anchor.fm/2punkt/message

The biggest sloppiest ole we know jase caniglia blesses the buds studio with some fine quality poo talk

Studijā notikumus komentē LTVze no žurnāliste Ina Strazdiņa un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks. Protestu kustība Libānā Praktiski visi novērotāji ir vienisprātis, ka jau otro mēnesi ilgstošās politiskās krīzes un protestu kustības saknes Libānā meklējamas valsts īpatnējajā politiskajā sistēmā. Proti, gan vietu skaits parlamentā, gan augstākie valsts un armijas vadības amati ir sadalīti atbilstoši reliģisko grupu pārstāvniecībai. Proti, valsts prezidentam, kurš ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks, jābūt kristietim maronītam, premjerministram – musulmanim sunnītam, parlamenta priekšsēdētājam – musulmanim šiītam, premjerministra biedram – pareizticīgajam, armijas ģenerālštāba priekšniekam – drūzam. Šāda kārtība, kas garantē zināmu varas daļu noteiktām sabiedrības grupām, ir ļoti auglīga augsne korupcijai un aizkulišu darījumiem. Tā ir radījusi varas eliti ar zemu politiskās atbildības līmeni un neoficiālu juridisko imunitāti. Tajā pat laikā Libāna piedzīvo ilgstošas ekonomiskās grūtības. Pirms nepilniem 30 gadiem beidzās 15 gadus ilgušais Libānas pilsoņu karš, taču valstī joprojām nav atjaunota stabila elektroapgāde, nepastāv normāla dzeramā ūdens apgāde, sliktā stāvoklī ir kanalizācijas un atkritumu izvešanas sistēma. Centrālās bankas uzturētais fiksētais Libānas mārciņas kurss izraisījis ārvalstu valūtas deficītu, kas jau apdraud pārtikas, medikamentu un naftas produktu importu. Valstī ir ļoti augsts bezdarba līmenis – jaunatnes vidū tas sasniedz pat 37%. Tikām politiski ekonomiskās elites pārstāvju kontos uzkrāti pamatīgi kapitāli, un šo kontu slepenību sargā likums. Konkrēto protestu vilni oktobra vidū izraisīja valdības plāni risināt valsts finansiālās problēmas, paaugstinot pievienotās vērtības nodokļa likmi un piemērot maksu par balss saziņu sociālajos tīklos. Protesti strauji vērsās plašumā, un jau kopš to sākuma līdztekus nevardarbīgām demonstrācijām notiek ar transporta maģistrāļu bloķēšana, ir notikuši uzbrukumi vairāku politisko partiju birojiem. Izskanējuši aicinājumi uz vispārēju streiku, un no 11. līdz 19. novembrim streikoja banku darbinieki, kas nopietni apdraudēja banku sektora stabilitāti. Varas iestādes pagaidām centušās izvairīties no pārmērīgas spēka lietošanas, tomēr septiņi cilvēki protestu laikā gājuši bojā, un vismaz viens no viņiem miris no militāristu raidītas lodes. Ievainojumus un traumas guvuši jau vairāki simti cilvēku. Pēdējās nedēļās pieaudzis fizisku sadursmju skaits starp protestētājiem un atsevišķu partiju atbalstītājiem; sevišķi agresīvi bijuši islāmisko partiju Hezbollah un Amal aktīvisti. Lielākais protestu panākums līdz šim ir premjerinistra Sāda Hariri kabineta demisija 29. oktobrī, tomēr prezidents Mišels Auns joprojām neatbalsta protestētāju prasības pēc politiski neitrālas tehnokrātu valdības izveides un ārkārtas parlamenta vēlēšanām.   Situācijas attīstība Honkongā Protestu kustība Honkongā neapsīkst jau kopš marta, lai arī to izraisījušais konkrētais iegansts – likumprojekts, kas paredzēja apsūdzēto izdošanu kontinentālās Ķīnas varasiestādēm – tika atsaukts jau septembrī. Raksturojot šo piekāpšanos kā „pārāk mazu un pārāk vēlu”, protestētāji tagad prasa nekvalificēt šos protestus kā dumpi, vispārēju amnestiju protestu dalībniekiem, policijas vardarbības gadījumu neatkarīgu izmeklēšanu un, kas visnozīmīgākais, vispārēju un tiešu vēlēšanu ieviešanu autonomajā reģionā. Daļa protestētāju pieprasa arī Honkongas administrācijas vadītājas Kerijas Lemas atkāpšanos. Pagājušo mēnešu laikā pamatīgi saasinājušās attiecības starp protestētājiem un Honkongas policiju, kura vēl nesen tika dēvēta par priekšzīmīgāko Āzijā. Ķīnas Tautas atbrīvošanas armija koncentrējusi papildu spēkus Honkongas tuvumā, vairojot bažas par iespējamu intervenci reģionā. Uz šī fona 24. novembrī Honkongā notika rajonu padomju vēlēšanas. 18 rajonu padomes ir vietējās pašvaldības, kuru funkcijas un kompetence līdz šim aprobežojās ar komunālo pakalpojumu un iedzīvotāju dzīves kvalitātes sfēru, taču šīs vēlēšanas tiek uzlūkotas kā neoficiāls uzticības referendums pašreizējai autonomijas vadībai un pastāvošajai politiskajai sistēmai. Rezultātā tika uzstādīts jauns vēlētāju aktivitātes rekords – vairāk nekā 71%; un tajā triumfēja prodemokrātiskie spēki. Viņu kandidāti ir vairākumā 17 no 18 rajoniem, iegūstot 388 no pavisam 452 deputātu vietām, savukārt Pekinas valdības piekritējiem agrāko aptuveni 300 deputātu vietā rajonu padomēs palikuši vien 62. Attiecīgi demokrātiskie spēki iegūs arī lielāku ietekmi Vēlēšanu komitejā, kas ievēl Honkongas administrācijas vadītāju, un šīs pašvaldību vēlēšanas ir arī spēcīgs signāls nākamgad paredzēto autonomijas Likumdošanas padomes vēlēšanu rezultātiem. Tomēr, tā kā Likumdošanas padomes un Vēlēšanu komitejas vēlēšanas tikai daļēji ir tiešas un proporcionālas, šeit Pekinai lojālajiem spēkiem ir daudz lielākas iespējas saglabāt ietekmi. Svarīgākais rajonu padomju vēlēšanu rezultāts ir tajā apliecinātais nepārprotamais sabiedrības atbalsts prodemokrātiskajiem spēkiem, kuru līdz šim nevēlējās atzīt kontinentālās Ķīnas vara. Oficiālā Pekina, kas sākotnēji Honkongā notiekošo centās noklusēt, pēdējos mēnešos kļuvusi arvien kareivīgāka savos izteikumos. Spilgtākais šai ziņā ir Ķīnas prezidenta Sjī Dziņpina izteikums 14. oktobrī, solot Ķīnas vienotības grāvējiem „sašķaidīt miesas un saberzt kaulus pulverī”.   Eiropas Komisijas apstiprināšana Vakar Strasbūrā ar 461 balsi par, 157 pret un 89 deputātiem atturoties tika apstiprināts jaunais Eiropas Komisijas sastāvs ar bijušo Vācijas aizsardzības ministri, Eiropas Tautas partijas grupas pārstāvi Urzulu fon der Leienu priekšgalā. Komisijas apstiprināšanas process finišējis apmērām mēnesi vēlāk, nekā bija plānots, ciktāl vairākām valstīm nācās nomainīt savus komisāra kandidātus. Sākotnējos pretendentus bija spiestas atsaukt Rumānija, Ungārija un Francija, un visai smags iztaujāšanas process bija arī Polijas pārstāvim, lauksaimniecības komisāram Janušam Vojcehovskim. Visos šajos gadījumos tiek piesaukta ne tikai attiecīgo kandidātu kvalifikācija, bet arī politiskais konteksts, respektīvi – Eiropas Parlamenta vairākuma attieksme pret attiecīgo valstu valdībām. Jaunums ir trīs Komisijas atbildīgo viceprezidentu posteņi, iezīmējot prioritāros politikas virzienus, proti – Nīderlandes komisārs Franss Timmermanss būs atbildīgs par „Eiropas zaļo vienošanos”, Dānijas komisāre Margarēte Vestagere par „Digitālajam laikmetam gatavu Eiropu” un Valdis Dombrovskis par „Ekonomiku cilvēka labā”. Bez tam Urzulai fon der Leienai būs vēl pieci viceprezidenti: Eiropas Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos, Spānijas komisārs Žozefs Borels, Vērtību un caurskatāmības komisāre no Čehijas Vera Jourova, Eiropas dzīvesveida stiprināšanas komisārs no Grieķijas Margaritis Šinass, Starpinstitūciju sadarbības un perspektīvā skatījuma komisārs no Slovākijas Marošs Ševčovičs un Demokrātijas un demogrāfijas komisāre no Horvātijas Dubravka Šujca. Desmit eirokomisāri, ieskaitot Komisijas priekšsēdētāju, pārstāv Eiropas Tautas partijas parlamentāro grupu, deviņi – sociāldemokrātus, seši – liberālo grupu „Atjaunot Eiropu”, un pa vienam no konservatīvo un reformistu un zaļo grupas. Seši no jaunapstiprinātajiem eirokomisāriem, tai skaitā visi atbildīgie viceprezidenti, darbojušies arī Žana Kloda Junkera komisijā. Var piebilst, ka par savu pārstāvju portfeļu „svaru” nevar sūdzēties ne vien Latvija, bet arī abas pārējās Baltijas valstis. Igaunijas eirokomisāre Kadri Simsone atbildēs par enerģētiku, savukārt Lietuvas eirokomisārs Virgīnijs Sinkevičs – par vidi un okeāniem. Un vēl – lai arī vēl nav īsti skaidrs, kad un vai vispār Lielbritānija pametīs Eiropas Savienību, Londonas pārstāvja fon der Leienas komisijā nav.

Majoritet i Riksdagen för skärpta försörjningskrav för anhöriginvandring - 60 000 evakuerade i Texas efter brand och explosioner i kemifabrik - Kina hotar USA efter ny lag till stöd för Honkong-demonstranterna For information regarding your data privacy, visit acast.com/privacy

Krievija - mūsu lielā kaimiņvalsts, liekot uzsvaru uz vārdu lielā. Krievija ir ne tikai lielākā valsts pasaulē, kas izmērā ir 1,8 reizes lielāka nekā Amerikas Savienotās valstis, bet savās aprisēs pārspēj arī pundurplanētu Plutons. Pati Krievija robežojas ar 12 valstīm, bet ja pieskaitām Kaļiņgradas robežas ar Lietuvu un Poliju, tad kopā sanāk 14 kaimiņvalstis jeb kārtīga daudzīvokļu māja. Visapdzīvotākais dzīvoklis šajā mājā ir Maskavai, ar vairāk nekā 12 miljoniem iedzīvotāju, tā ir 6 apdzīvotākā pilsēta pasaulē. Bet ar 71 miljardieri Maskava ir trešajā vietā pasaulē pēc superbagātnieku skaitu, vairāk esot tikai Honkongā, kuru par savu mājvietu izvēlējušies 79 miljardieri, bet Ņujorkā viņu skaits esot 85. Bet kurš gan skaita naudu, labāk skaitīsim kilometrus - 82! tieši tik kilometrus Beringa Jūrā šķir Krieviju no Amerikas savienotajām valstīm, bet lielākai attālums starp diviem punktiem Krievijas Federācijas teritorijā ir apmēram 8 000 km, tajos mīt mīt aptuveni 160 etniskās grupas, kas runā apmēram 100 valodās. Pavisam uz pasaules dzīvo 129 miljoni krievu, 111 miljoni dzīvo pašā Krievijā, 7 miljoni dzīvo Ukrainā, vairāk nekā 3 miljoni dzīvo Vācijā un ASV, bet Latvijā krievu tautība ir ap 540 tūkstošiem iedzīvotāju. Viens no viņiem arī mūsu šodienas viesis - Aleksandrs Sircovs jeb Murovejs. Muroveju mēs vislabāk pazīstam kā smaidīgo un harizmātisko kontrobasistu no grupas Keksi. Ar savu firmas zīmi - kontrobasu Murovejs sadraudzējies jau skolās laikā mācoties Cēsu mūzika vidusskolā. Pēc mācībam Cēsis viņš mācījies Tartu mūzikas vidusskolā, bet 80to gadu vidū atgriežoties Latvijā viņš pievienojies grupai Eolika, vēlāk turpinājis kontrolēt ritmu grupās Rebel, Opus Pro un pat sadarbojies ar Labvēlīgo Tipu, bet 1997. gadā izveidojis savu lolojumu grupu Keksi. Mūsu šodienas Nāburgu būšanas viesis - savējais Murovejs.

Trečias epizodas ir vėl apie kelionę. Tačiau ši kelionė — darbinė. Pašnekovė Urtė pasakoja apie savo patirtį atliekant praktiką tolimajame Honkonge. „Ne aš pasirinkau Honkongą, o Honkongas pasirinko mane“ — apie daug dvejonių nekėlusią 3 mėnesių nuotykio pradžią sako Urtė. Be kita ko ji pasakoja ir apie grožį: ne tik gamtos, bet ir žmogiškąjį, ypač tada, kai tenka ginti savo teises ir demokratiją...

Studijā notikumus komentē LU asoc.prof. Daunis Auers un maģistrants Jurģis Kalniņš, kā arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga. Spēku atvilkšana Austrumukrainā 29. oktobrī Ukraina uzsākusi savu bruņoto spēku atvilkšanu no frontes līnijas ar pašpasludināto Luhanskas Tautas republiku Zolotes pilsētas apkaimē. Abpusēja spēku atvilkšana trīs frontes līnijas punktos ir priekšnoteikums no Maskavas puses, lai notiktu tikšanās tā dēvētajā „Normandijas formātā”, turpinot sarunas par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Jau vasarā atvilkšana notika Staņicas Luhanskas pilsētciematā, savukārt Petrovskes pilsētā tā vēl nav uzsākta. Atvilkšana Zolotē aizkavējās apmēram par mēnesi, jo vairākkārt tika pārkāpta vienošanās par nedēļu ilgu uguns pārtraukšanu pirms atvilkšanas sākuma. Stāvokli Ukrainas pusē sarežģī bijušo brīvprātīgo Ukrainas armijas karavīru un citu patriotisko organizāciju dalībnieku ierašanās spēku atvilkšanas zonā. Tiek izteikti pretrunīgi apgalvojumi par to, vai šie aktīvisti šobrīd ir bruņoti. 26. oktobrī, uzturoties Zolotē, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis iesaistījās asā sarunā ar vienu no šiem brīvprātīgajiem, kas vēlāk guva plašu rezonansi Ukrainas medijos un sabiedrībā. Brīvprātīgo līderis un partijas „Nacionālais korpuss” vadītājs Andrijs Biļeckis brīdinājis valdību nemēģināt risināt šo problēmu ar spēku, jo uz to tikšot atbildēts ar vēl lielāka skaita bruņotu aktīvistu iesaisti. Netiešu atbalstu brīvprātīgo aktivitātēm paudis Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs. Spēku atvilkšana ir aptuveni mēnesi ilgs process, kuru kontrolē Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas novērotāji. Globālie protesti Protestu uzbangojums, kuru pasaule piedzīvojusi pēdējās nedēļās, savā apjomā ir lielākais kopš šīs desmitgades sākuma, kad „Arābu pavasara” masu demonstrācijas sakrita ar Occupy kustību Rietumu finanšu centros. Pašreizējiem protestiem dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi motīvi, un atšķirīga ir arī varas reakcija. Joprojām turpinās jau mēnešiem ilgie protesti Honkongā, lai gan to tiešais iemesls – personu izraidīšanas likumprojekts – 23. oktobrī tika atsaukts. Spānijas Augstākās tiesas lēmums, piespriežot reālus un ilgus cietumsodus vairākiem Katalonijas secesijas kustības līderiem, izraisīja vairākas dienas ilgus vardarbīgus protestus Barselonā un citās Katalonijas pilsētās. Čīles galvaspilsētā Santjago protestu konkrētais iegansts ir braukšanas maksas palielinājums sabiedriskajā transportā, taču tajos izpaužas neapmierinātība ar vispārējo sociālo situāciju, tai skaitā zemo izglītības kvalitāti valstī. Neapmierinātība ar valdības sociālo un ekonomisko politiku ir iemesls protestiem Haiti un Ekvadorā, pēdējā gadījumā panākot valdības piekāpšanos un atteikšanos no Starptautiskā Valūtas fonda iniciētās taupības pasākumu paketes. Vairāk politiska satura ir protestiem Tuvajos Austrumos – Irākā, Libānā un Ēģiptē. Šeit ielās izgājušie sociālekonomisko problēmu cēloņus saskata politiskajā sistēmā un, attiecīgi, prasa konstitucionālas izmaiņas vai pie varas esošo spēku nomaiņu. Kamēr Libānā vara ir salīdzinoši gatava dialogam, Irākā pret demonstrantiem raidīts bruņots spēks, kā rezultātā 21 cilvēks zaudējis dzīvību. Ēģiptes militārā diktatūra izvērsusi striktus drošības pasākumus, apslāpējot protestu kustību, pirms tā izvērsusies plašumā. Komentētāji saskata līdzīgas iezīmes visos šajos protestos: sakritību protesta formās, sociālo tīklu ietekmi un – kas visnozīmīgāk – protestētāju vecumu. Kā atzīmē izdevuma The Guardian apskatnieks Džeks Šenkers: Vairums no šobrīd protestējošajiem ir finanšu krīzes bērni – paaudze, kas pieaugusi dīvainajos un drudžainajos gados pēc ekonomiskās un politiskās konvencijas sabrukuma un pirms iezīmējusies jauna, kas varētu aizstāt bojāgājušo.   Gaidāmās vēlēšanas Lielbritānijā  Otrdien Lielbritānijas Parlaments reto reizi darīja pa prātam premjerministram Borisam Džonsonam, ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprinot ne vien viņa rosinātās ārkārtas vēlēšanas, bet arī to datumu – 9. decembri. Ar šīm vēlēšanām premjers cer iegūt Parlamentu, kas noteiktāk atbalstīs viņa breksita plānu, kura īstenošana atlikta līdz nākamā gada 31. janvārim. Tomēr šo gaidu piepildīšanās nepavisam nav garantēta. Pašreizējās aptaujas gan liecina, ka Konservatīvajai partijai ir solīds pārsvars pār tās galvenajiem konkurentiem leiboristiem, tomēr vai šis pārsvars saglabāsies līdz vēlēšanām un vai tas konvertēsies atbilstošā deputātu vietu skaitā, to, kā atzīmē apskatnieki, grūti prognozēt. Vēl tiek uzsvērts fakts, ka abu tradicionālo britu politikas smagsvaru, konservatīvo un leiboristu, kopējais svars politiskajā spektrā ir sarucis līdz nepieredzēti zemam līmenim – apmēram 60%. Nav īsti skaidrs, kā šajās vēlēšanās varētu izpausties „Breksita partijas” atbalstītāju piedalīšanās, ciktāl nacionālajā līmenī eiroskeptisko spēku ieguvumi līdz šim bijuši niecīgi. Savu ietekmi noteikti palielinās Liberāldemokrātiskā partija, kura konsekventi iestājas par breksita atsaukšanu, taču nav droši lēšams, cik tieši eirooptimistu balsu tā varētu atņemt saviem konkurentiem. Droši vien konservatīvo galvenais konkurents arī gaidāmajās vēlēšanās būs Leiboristu jeb Darba partija, taču šīs partijas izredzes nebūt nevairo tās aptuvenā pozīcija breksita jautājumā, kas ir un paliek nozīmīgākais šajās vēlēšanās. Tiek minēts arī, ka vēlēšanu rezultātus varētu nozīmīgi iespaidot vēlētāju tendence balsot par ticamāko uzvarētāju un pat slikts laiks, kas daudzus varētu atturēt doties pie urnām.

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un LU pasniedzēja Sigita Struberga. Komunistiskās Ķīnas septiņdesmitgade 1. oktobrī ar grandiozu militāro parādi un tai sekojošu pilsoņu gājienu Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā tika atzīmēta Ķīnas Tautas Republikas 70. gadadiena. Ķīnas kompartijas ģenerālsekretārs un prezidents Sjī Dzjiņpins uzrunāja klātesošos, stāvēdams turpat, kur pirms 70 gadiem režīma pamatlicējs Mao Dzeduns, kad pasludināja tautas republikas nodibināšanu. Dziņpina vārdiem par to, ka nav spēka, kurš varētu satricināt sociālistiskās Ķīnas pozīcijas planētas austrumdaļā, ir visai nopietns segums. Pēdējā desmitgadē Ķīna nepārprotami kļuvusi par pasaules otro spēcīgāko valsti kā ekonomiski, tā militāri. Parādē sociālistiskās impērijas iespējas uzskatāmi demonstrēja jaunākās paaudzes virsskaņas bezpilota lidaparāti un starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Arī Ķīnas ekonomiskā ekspansija, mērķtiecīgi investējot un iegūstot aktīvus visās pasaules daļās, nevienam nav noslēpums. Par pašu ģenerālsekretāru un prezidentu Sjī mēdz teikt, ka varas koncentrācijas ziņā viņš jau varot mēroties ar pašu priekšsēdētāju Mao. Tomēr ārējās varenības izpausmju fonā vīd nopietnas problēmas, ar kurām šobrīd saskaras Ķīna. Pasaules medijos režīma septiņdesmitgades sakarā tiek tiražēta atziņa, ka neviena no 20. gs. vienpartijas diktatūrām nav nodzīvojusi daudz ilgāk par 70 gadiem; tai skaitā padomju boļševisms, kurš pastāvēja, ja skaita no pašas režīma iedibināšanās 1917. gada novembrī, nepilnus 74 gadus. Ķīnas sociālisms jau sen vairs nav tāds, kādu mēģināja radīt Mao un viņa laikabiedri citās pagājušā gadsimta totalitārajās sistēmās. Šodienas Ķīnā privātpersonas var iegūt bagātību, kāda padomju stila sociālismā nevienam oficiāli nebija ļauta. Padomju pieredze rāda, ka, ieguvuši ekonomiskos resursus, jaunbagātnieki tos agri vai vēlu tiecas konvertēt politiskā ietekmē. Pie tam resursi, kas ļāva Ķīnai veikt grandiozo ekonomisko izrāvienu, – lētais darbaspēks un urbanizācijas iespējas – pamazām izsīkst. Taču, sevišķi tumšu ēnu pār septiņdesmitgades svinību spozmi met teju četrus mēnešus ilgstošie protesti Honkongā, liekot apšaubīt prezidenta runā slavētā „viena valsts, divas sistēmas” principa veiksmi. Kamēr Ķīnas kontinentālajā daļā notika svinības par godu komunistiskā režīma 70 gadu jubilejai, Honkongā notika kārtējie protesti. Pirms raidījuma mēs sazvanījām Honkongā dzīvojošo "Quartz" žurnālisti Marī Hoi, lai aprunātos par protestiem un uzzinātu viņas domas par demokrātiskas Honkongas iespējām pastāvēt Ķīnā arī nākotnē. Mēs redzam ar protestiem šeit, cik grūti tas ir [saglabāt demokrātiju]. Honkongā notiek sadursme starp autoritāru Ķīnu un demokrātisku Honkongu. Tas, kā tas viss izvērtīsies arī būs atbilde uz šo jautājumu. Es esmu optimistiska un cerību pilna, bet, manuprāt, ir grūti paredzēt iznākumu. Šur un tur pavīd doma par neatkarību, bet protestētāju galvenā prasība ir saglabāt to, kas Honkongai jau ir , un ir nostiprināts konstitūcijā - neatkarīga jurisdikcija, pilsoniskā brīvība, kas nav pieejama un netiek aizsargāta kontinentālajā Ķīnā. Ar neatkarību drīzāk tiek saprasta autonomija, nevis pilnīga atdalīšanās no Ķīnas.  Starptautiskā uzmanība Honkongai ir milzīga. Daudzi protestētāji, ar kuriem esmu runājusi, redz Honkongu kā frontes līniju šai globālajai cīņai - liberālās demokrātijas un Ķīnas komunistu partijas pārstāvēto vērtību sadursmei. Ja skatās tālāk par protestu virsrakstiem, ir arī protestētāju mēģinājumi panākt Honkongas cilvēktiesību un demokrātijas likumu ASV kongresā. Starptautiskās sabiedrības un mediju uzmanība protestiem ir bezprecedenta, un daudzi protestētāji tajā jūt atbalstu un iedrošinājumu. Godīgi sakot, ikdienas dzīve joprojām ir visnotaļ normāla - cilvēki dodas uz darbu, uz skolu, bet, protams, mēs zinām, ka viss ir mainījies. Sabiedriskais transports ir mainījies uz mūžu, cilvēki autobusos ir pārmeklēti pēc protestiem, augustā vilciena stacijā tika piekauti cilvēki, neviens tur nepārbaudīja, vai tie ir protestētāji, vai nē. [..] ir mainījies tas, kā cilvēki domā, kā sarunājas viens ar otru, pat attiecības ar policiju, tas viss ir mainījies. Ja paskatās uz aptauju datiem pēdējos mēnešos, uzticība policijai ir ārkārtīgi samazinājusies kopš protestu sākuma. Var redzēt, ka policijas spēku virzienā virmo daudz dusmu par, kā daudzi uzskata, pārmērīgu spēka lietošanu. Ukrainas piekrišana „Šteinmeiera formulai” Kā kļuva zināms otrdien, Minskā notiekošo Trīspusējās kontaktgrupas sarunu dalībnieki – Krievijas, Ukrainas un EDSO pārstāvji – piekrituši t.s. „Šteinmeiera formulai” procesā, kurā separātistu kontrolētajām teritorijām Ukrainas austrumos tiek piešķirts īpašs statuss, kuru tām paredz Minskas vienošanās. „Formulas” akceptēšana bija Krievijas nosacījums, lai tiktu atjaunotas sarunas t.s. „Normandijas formātā” – ar Ukrainas, Krievijas un Francijas prezidentu un Vācijas kanclera piedalīšanos. Risinājums, kuru savulaik ierosināja toreizējais Vācijas ārlietu ministrs un tagadējais prezidents Franks Valters Šteinmeiers, paredz, ka īpašais statuss ir spēkā īslaicīgi, bet tiklīdz separātiskajās teritorijās noslēgušās vietvaras vēlēšanas, un kļūst pastāvīgs tad, ja EDSO novērotāji atzīst šīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem un Ukrainas likumdošanai atbilstošām. Daudzi Ukrainā uzskata „Šteinmeiera formulas” akceptēšanu par nepieņemamu piekāpšanos, pat kapitulāciju Maskavai. Viņuprāt šī formula pieļauj vēlēšanas Krievijas karaspēka un bruņoto separātistu kontrolētā teritorijā, kur Ukrainas likumi praksē nedarbosies; ka Ukraina, piešķirot separātiskajam reģionam īpašo statusu, uzņemsies saistības, taču kontroli pār šīm teritorijām un savu austrumu robežu tā arī neiegūs. Kijevā un citās Ukrainas pilsētās jau sākušās protesta akcijas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau paziņojis, ka nekādu vēlēšanu „Krievijas automātu stobru priekšā” Donbasā nebūšot. Arī daudzi eksperti uzskata, ka „Šteinmeiera formulas” akceptēšana ir tikai principiāla piekrišana konkrētam risinājumam, kas reālu nozīmi iegūs tikai tad, kad tiks iekļauts vispārējā Minskas vienošanos īstenošanas plānā. Pagaidām nav skaidrs, kad minētās vietvaru vēlēšanas separātistu kontrolētajos rajonos varētu notikt, un, ļoti iespējams, to sarīkošana atdursies pret Krievijas militārās klātbūtnes problēmu.   Džonsona jaunais breksita plāns Mēs pametam Eiropas Savienību 31. oktobrī, lai notiek, kas notikdams. Pabeigsim breksitu! Mēs to varam, mums tas jāizdara un mēs to izdarīsim, lai gan padošanās likums mums neatvieglo šo uzdevumu. Tā sacīja britu premjerministrs Boriss Džonsons, vakar uzstādamies ar noslēguma runu Konservatīvo partijas konferencē Mančestrā. Piesauktais „padošanās likums” ir Parlamenta 4. septembrī pieņemtais lēmums, kas liek premjeram lūgt Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu, ja līdz 31. oktobrim neizdotos panākt vienošanos par izstāšanās noteikumiem. Savus jaunos priekšlikumus izstāšanās nosacījumiem Džonsons vakar nosūtīja Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram un citām Eiropas Savienības institūcijām. Plāna būtība ir: Ziemeļīrija vēl vismaz līdz 2025. gadam saglabātu vienotus preču un pakalpojumu standartus ar Īrijas Republiku, tātad arī ar Eiropas Savienību, taču līdz ar pārējo Lielbritāniju pamestu savienības muitas ūniju. Attiecīgi uz Ziemeļīrijas un Īrijas robežas netiktu kontrolēti preču kvalitātes standarti, taču preces varētu tikt muitotas. Pamatā tas notiktu elektroniski, uz robežas darbotos tikai daži muitas punkti, kas faktiski nenozīmētu robežas slēgšanu. Par šī statusa saglabāšanu reizi četros gados lemtu Ziemeļīrijas parlaments. Uzstājoties Mančestrā, Džonsons paziņoja, ka šis esot pēdējais piedāvājums Eiropas Savienībai, un alternatīva tam ir tikai bezvienošanās izstāšanās. Kā zināms, tomēr nav britu premjera spēkos īstenot izstāšanos „lai notiek, kas notikdams”. Viņam jāsaņem Briseles piekrišana saviem priekšlikumiem vai arī jāpilda Parlamenta lēmums un jālūdz izstāšanās atlikšana. Eiropas Savienības viedoklim izšķiroša, visdrīzāk, būs Īrijas Republikas nostāja.

Moderatorin Stephanie Rohde lässt sich erklären, warum der Backstop im Brexit-Vertrag juristisch wacklig ist. Andrej Klahn zweifelt am Sinn des abgebrochenen ZDF-Interviews mit Björn Höcke. Und: Was es heißt, Hongkonger zu sein.

Sup y'all!! We got a special guest on our budcast, the man with many names, forms and faces he looks like a cloud and dances like a dry plank of wood. ITS SAMMY WILLS!! upthebuds!

Studijā notikumus komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Trampa piedāvājums Dānijai Vēsturiski teritoriju iegūšana pirkšanas ceļā bijusi visai bieža parādība. Reizumis kompensācija tika izmaksāta arī par karā zaudētu provinci – kā gadījumā ar Krievijas iekarojumiem Lielā Ziemeļu kara laikā, par kuriem zaudētajai Zviedrijai tika izmaksāti divi miljoni sudraba dālderu. Gana daudz ir arī precedentu, kad darījums noticis, pusēm labprātīgi vienojoties. Šādi savu teritoriju vairākkārt nozīmīgi paplašinājušas Amerikas Savienotās Valstis, atpērkot Ziemeļamerikas teritorijas no Eiropas koloniālajām nācijām. 1803. gadā prezidenta Tomasa Džefersona administrācija vienojās ar Napoleona Franciju, par 15 miljoniem zelta dolāru atpērkot Luiziānu – vairāk nekā 2 miljonus kvadrātkilometru Ziemeļamerikas vidienē. Ne mazāk spilgta ir Aļaskas iegāde no Krievijas impērijas 1867. gadā – vairāk nekā pusotrs miljons kvadrātkilometru par 7,2 miljoniem dolāru. Protams, mūsdienu vērtībā pārrēķinātas, šīs pirkuma summas sniedzas simtos miljardu, taču tie vienalga ir izcili izdevīgi pirkumi, kas praktiski vienmēr skaidrojami ar to, ka pārdevējai pusei attiecīgajā vēstures momentā trūcis resursu zināmās teritorijas attīstīšanai un aizsardzībai. Lielā mērā tas attiecās uz Dāņu Vestindiju – Dānijai piederējušo Virdžīnu arhipelāga daļu, kuru tā pārdeva Savienotajām Valstīm 1917. gadā. Laikam jau spilgtie piemēri no Savienoto Valstu teritoriālās ekspansijas vēstures iedvesmojuši prezidentu Donaldu Trampu idejai, ka Dānija tagad varētu pārdot amerikāņiem Grenlandi. Mūsdienu starptautiskās politikas kontekstā šāds pieņēmums ir visai odiozs, un visdrīzāk tiktu uztverts kā kārtējie Trampa tvitera pekstiņi, ja vien prezidents nebūtu atcēlis drīzumā plānoto vizīti Kopenhāgenā, pamatojot to ar Dānijas nevēlēšanos apspriest šo „andeli”. Dānijas valdība paudusi neizpratni, savukārt dāņu sabiedrībā Savienoto Valstu līdera rīcība un izteikumi izraisījuši aizvainojumu. Kā aizrādījusi Dānijas premjerministre Mēte Frederiksena, Grenlande nav nekāds tirgošanās objekts – tā ir autonoma Dānijas sastāvdaļa ar savām pašnoteikšanās tiesībām.   Globālās recesijas ēnā Arvien biežāk pasaules presē izskan viedokļi par globālajai ekonomikai draudošu jaunu recesijas vilni. Pirms nedēļas biedējošas pazīmes parādījās vērtspapīru tirgū, kad pirmo reizi desmit gados Savienoto Valstu īstermiņa obligāciju ieņēmumu likme pārsniedza ilgtermiņa obligāciju likmi. Tas nozīmē, ka investori pastiprināti iegulda ilgtermiņa obligācijās, kas ir diezgan droša tuvas ekonomikas lejupslīdes pazīme. Tiesa, nav prognozējams, kad šī lejupslīde varētu iestāties – tas varot notikt kā pēc pāris mēnešiem, tā pēc pāris gadiem. Arī agrāk nereti prognozēs minēts 2020. gads. Par iespējamās recesijas cēloņiem praktiski visi analītiķi ir vienisprātis: galvenais globālo ekonomiku bremzējošais faktors ir Savienoto Valstu izvērstais tirdzniecības karš pret Ķīnu, kas draud ar izaugsmes apsīkumu abās lielākajās planētas ekonomikās. Ekonomikas izaugsme Ķīnā pēdējā ceturksnī bijusi lēnākā 17 gadu laikā. Biedinoši signāli pienāk arī no Eiropas Savienības. Arvien ticamāks kļūst bezvienošanās Breksita scenārijs, kas būtu trieciens pirmām kārtām britu ekonomikai, un Lielbritānijas jau otro ceturksni piedzīvo ekonomikas lejupslīdi. Pēdējos mēnešos šī tendence iezīmējusies arī Vācijā, kuras ekonomika lielā mērā atkarīga no eksporta uz Ķīnu un Savienotajām Valstīm. Īpašas bažas izraisa Itālija, trešā lielākā Eiropas ekonomika, kuras parādi par trešdaļu pārsniedz iekšzemes kopprodukta apjomu, produktivitāte ir nepietiekama, ir liels jaunatnes bezdarbs. Parādu ziņā bažas rada arī Spānija un Portugāle; recesijas pazīmes vērojamas arī Meksikā un Brazīlijā. Analītiķi ir vienisprātis, ka situāciju varētu labot Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskās pretstāves izbeigšana, taču šaubās, vai prezidents Tramps, kurš nule uzsāk savu pārvēlēšanas kampaņu, būs gatavs nokāpt no šī savas politikas jājamzirdziņa.   Baltijas ceļa politiskais mantojums Baltijas ceļa akcijas ideja esot radusies vienam no toreizējās Igaunijas Tautas frontes līderiem Edgaram Savisāram. To ātri uztvēruši arī Rīgā un Viļņā, un 1989. gada 23. augustā, Hitlera-Staļina pakta piecdesmitajā gadadienā, cilvēku ķēde savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas. Ziņas par dalībnieku skaitu nav precīzas, taču lēš, ka akcijā varētu būt piedalījušies pat 2 miljoni baltiešu. Tā bija pasaules mērogā nepieredzēta akcija, kura radīja tūlītēju rezonansi pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības kustībai un apliecinot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nepārprotamo vēlmi pēc neatkarības. Pasaules līderi, kā Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Vācijas kanclers Helmuts Kols, pauda atbalstu un aicināja PSRS vadību rast mierīgus risinājumus. Savukārt Kremlis reaģēja ar Padomju kompartijas centrālkomitejas paziņojumu, kurā akcija tika nodēvēta par „nacionālistiskas histērijas izpausmi”. Bija skaidrs, ka vienoties ar Baltijas tautas kustībām par kādu „apcirptas” suverenitātes variantu neizdosies, un paturēt padomju varas sfērā tās varētu tikai ar bruņotu spēku un apspiešanas akcijām. Kā zināms, turpmākajos mēnešos šādi līdzekļi tika lietoti arvien biežāk,  tomēr diezgan neizlēmīgi. Iniciatīva joprojām palika neatkarības kustību rokās, kuras, pēc Baltijas ceļa apzinājušās savu spēku, konsekventi turpināja valstiskuma atjaunošanas politiku. Nevardarbīgās pretošanās taktika arvien pilnveidojās, 1991. gada janvāra barikāžu laikā pierādot savu efektivitāti konfrontācijā ar lielvalsts militāro mašīnu. Jādomā, sava ietekme Baltijas ceļam bija arī uz procesiem Austrumeiropā, kur dažus mēnešus vēlāk krita Berlīnes mūris. Šodien Baltijas ceļa vēsturiskā nozīme atzīta globālā mērogā, iekļaujot to UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā. Vairākkārt pagājušajās trīs desmitgadēs bijuši mēģinājumi īstenot līdzīgas nevardarbīgās pretošanās akcijas, piesaucot Baltijas ceļu kā iedvesmas avotu. 2013. gada 11. septembrī tā dēvētajā Katalonijas ceļā rokās sadevās vairāk nekā pusotrs miljons Katalonijas neatkarības atbalstītāju. Visjaunākais piemērs ir iniciatīva, kas nule kā izpaudusies Honkongā, kur jau kopš marta turpinās protesti pret demokrātijas ierobežošanu. Akcijas iniciatori aicinājuši hongkongiešus 23. augustā – Baltijas ceļa 30. gadadienā – veidot cilvēku ķēdes trīs galvenajās pilsētas maģistrālēs.

Kamēr citi skolēni vasarā atpūšas, citi piedalās starptautiskās olimpiādēs un ne tikai piedalās,bet izcīna tajās arī medaļas!  Šoreiz raidījuma Zināmais nezināmajā uzmanības lokā skolēni un viņu sasniegumi dažādu nozaru olimpiādēs. Izrādās šī vasara bijis ražens laiks, lai mūsu jaunieši plūktu laurus starptautiskajā fizikas olimpiādē, arī no ģeogrāfijas olimpiādes mājup pārvesta zelta medaļa. Ko nozīmē šādas olimpiādes un kā tām gatavojas, stāsta Latvijas Universitātes profesors, kvantu fizikas pētnieks Vjačeslavs Kaščejevs, kurš palīdzējis sagatavoties pasaules fizikas olimpiādes dalībniekiem, Jauno ģeogrāfu skolas vadītājs Uldis Klepers, kurš olimpiādei sagatavoties palīdzēja jaunajam ģeogrāfiem. Tāpat studijā ir arī Nauris Narvaišs no Latvijas organiskās sisntēzes institūta, kura pārziņā, savukārt, bija Latvijas jauno ķīmiķu komandas sagatavošana. Un studijā arī viens no laureātiem - Ziemeļvalstu ģimnāzijas absolvents Rūdolfs Golubovs, kurš pasaules ģeogrāfijas olimpiādē Honkongā šogad ieguva zelta medaļu. Latvijas skolēni šogad veiksmīgi startējuši starptautiskajās olimpiādēs. Starptautiskajā fizikas olimpiādē šogad iegūta sudraba medaļu, trīs bronzas medaļas un atzinība. No starptautiskās ķīmijas olimpiādes pārvestas zelta, sudraba un divas bronzas medaļas, bet no ģeogrāfijas olimpiādes – zelta medaļa, divas sudraba un viena bronzas medaļa. “Olimpiādes dod visa līmeņa dalībniekiem, viņu mentoriem un studentiem iespēju noticēt sev, iespēju izdarīt lietas, kurām kaut kādā brīdī neticēji, ka tās uz mani attieksies. Iespēja izaugt ārpus saviem rāmjiem ir tas, kas mūs dzen uz priekšu visdžādākajās jomās,” vērtē Vjačeslavs Kaščejevs. Dažādas skolēnu vērtēšanas sistēmām atšķirīgos vēstures posmos Skolēnu vērtēšana pastāv tik ilgi, cik ilga vien ir pati izglītības sistēma. Līdzīgi kā sporta sacensībās, arī izglītībā vienmēr eksistējusi kāda skala vai atskaites punkts, lai noteiktu labākos un ne tik uzcītīgos skolēnus. No pēriena līdz demokrātisku attiecību veidošanai starp pedagogu un skolēnu - tik plaša ir vērtēšanas sistēmas amplitūda, taču izskatās, ka no ciparu atzīmēm tāpat izvairīties nevarēsim arī nākotnē. Par dažādām skolēnu vērtēšanas sistēmām un skolu reitingiem tepat Latvijā stāsta Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, izglītības vēsturniece Iveta Ķestere. Gan smaidošas un skumīgas sejiņas, gan trekns piecinieks vai desmitnieks, gan ieskaitīts un neieskaitīts. Šīs ir tikai dažas no vērtēšanas sistēmām, ar kurām daļa no mums ir saskārusies. Izglītības iekārta jau pašos pamatos nozīmē to, ka skolēni vai studenti tiks vērtēti un salīdzināti, un vēstures gaitā tam izmantotas gan drastiskas metodes, gan meklētas alternatīvas labvēlīgai videi skolā. Lai gan atzīmju sistēma mūsdienās dažādās valstīs ir atšķirīga, Vācijā, piemēram, vieninieks joprojām ir labākā atzīme, savukārt sešinieks – sliktākā. Tomēr, kā norāda Iveta Ķestere, līdz pat 20. gadsimta sākumam atzīmēm tik būtiska nozīme skolēna personīgajā dzīvē nebija. Laika gaitā eksistējuši arī citi varianti skolēnu vērtēšanai, piemēram, trīs punktu sistēma – labi, vidēji un slikti. Savukārt piecu baļļu sistēmā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ļoti labi strādāja plusi un mīnusi – starpposms starp trijnieku un četrinieku vai četrinieku un piecinieku. Sākumskolā šobrīd tiek izmantots formatīvais vērtējums, kurā skolēna zināšanas un prasmes tiek aprakstītas vārdiem, un tikai pēc tam parādās atzīmes. Tāpat skolās vecākajās klasēs un dažkārt arī augstskolās tiek izlikts vērtējums „ieskaitīts” vai „neieskaitīts”. No vienas puses, tas ir solis ceļā uz skolēnu vai studentu nesalīdzināšanu, bet vienkārši vērtējuma izlikšanu par paveiktu darbu. No otras puses, arī šim parādās kritika, jo vienkāršs „ieskaitīts” vai „neieskaitīts” demotivē un nerada vēlmi censties un sasniegt labākus rezultātus. Ņemot vērā skolēnu panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs, tiek veidots skolu reitings, un to veic Ata Kronvalda fonds – neatkarīga sabiedriska organizācija, un tās uzdevums ir Latvijas talantīgāko skolēnu apzināšana un viņu izglītības sekmēšana. Iveta Ķestere atzīst, ka šajā reitingā ir skolas, kas regulāri priecē ar augstiem skolēnu sasniegumiem, kamēr citām skolām to izdarīt ir grūtāk.

Dėl sausros skelbiama ekstremali padėtis visoje šalyje. Aplinkos ministras kreipėsi į Minską dėl Neries vandens pakėlimo, ūkininkai ieško būdų kaip dirbti žemę sausros sąlygomisBeveik 10 procentų keliama minimali mėnesio alga didelio efekto neduos, atvirkščiai gali dar ir pabloginti situaciją, sako ekonomistai EP šią popietę išrinko naują vadovą. Lietuvos diplomatai nominuotą EK vadovę vadina naudinga Lietuvai. Kodėl Honkongą kelias savaites kaustę taikūs protestai peraugo į agresiją? Atsakymų ieško kolegos. Vienam Lietuvos gyventojui per metus tenka maždaug 25 kilogramai plastiko atliekų. Kiek iš jų perdirbama?Vedėjas Deividas Jursevičius.

Arvien pieaug spriedze starp Savienotajām valstīm un Irānu. ASV uz Persijas līča reģionu nosūtījušas papildus karavīrus, vainojot Irānu Japānai un Norvēģijai piederošu tankkuģu spridzināšanā. Vai tiešām Persijas līcī var uzliesmot bruņots konflikts. Ar milzīgām protesta akcijām pasaules uzmanību ir pievērsusi Honkonga. Pagājušās nedēļas nogalē ielās izgāja divi miljoni cilvēku, lai protestētu pret projektu ļaut  Ķīnai izdot aizdomās turamos. Kāpēc tas raisījis tādus protestus un ko mēs vispār zinām par Honkongā valdošo noskaņojumu. 21.jūnijā Baltkrievijā ierodas Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedjevs, lai runātu par Krievijas un Baltkrievijas padziļinātu integrāciju. Kādas ir ieceres atdzīvināt nīkuļojošo ideju par savienotas Krievijas un Baltkrievijas valsts izveidi, par ko abas puses ar līgumu vienojās jau pirms 20 gadiem. Notikumus kopā ar raidījuma vadītājiem analizē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Rīgas Stradiņa universitātes studente Sintija Bērziņa. Saspīlējums Omānas līcī 13. jūnijā Omānas līcī, uz dienvidiem no Hormuza šauruma, ar sprādzieniem tika bojāti divi tankkuģi, kas pieder norvēģu un japāņu kuģniecības kompānijām un kuģo ar Māršala salu un Panamas karogiem. Sprādziena rezultātā nelielas traumas guva viens japāņu kompānijai piederošā tankera apkalpes loceklis, taču abi kuģi palika uz ūdens un tika nogādāti Apvienoto Arābu Emirātu ostās. Pēc visa spriežot, tas bijis profesionāli plānots un īstenots uzbrukums, kurā izmantotas kuģu korpusiem piestiprinātas mīnas. Spridzekļu jauda un novietojums izvēlēts tā, lai kuģi tiktu bojāti, bet netiktu nogremdēti, tā radot cilvēku upurus un plašu vides piesārņojumu. Tas vedina domāt, ka operāciju īstenojuši profesionāli militāristi. Savienoto Valstu administrācija valsts sekretāra Maika Pompeo personā nekavējās vainot notikušajā Irānu, kā pierādījumus izplatot no lidmašīnas uzņemtas fotogrāfijas un video, kuros redzams, kā vienam no tankeriem pietuvojies ātrgaitas kuteris un uz tā klāja esošie ļaudis glābšanas vestēs veic kādas manipulācijas. Kā apgalvo ASV pārstāvji, tie ir Irānas Revolucionārās gvardes speciālo uzdevumu vienības karavīri, kuri noņem no tankkuģa sāniem tur piestiprinātu, bet neeksplodējušu spridzekli. Savienoto Valstu tūlītējā reakcija bija savu militāro spēku palielināšana reģionā ar vēl tūkstoti karavīru – papildus tiem 1500, kuri turp tika nosūtīti jau maijā, kad līdzīgu uzbrukumu piedzīvoja četri tankeri Apvienoto Arābu Emirātu teritoriālajos ūdeņos. Tikām Irāna noliegusi jebkādu saistību ar šo uzbrukumu, tomēr grūti iedomāties citu reģiona valsti, kurai būtu gan iespējas, gan motīvs tā īstenošanai. Protesti Honkongā 1997. gadā Honkonga no britu aizjūras īpašuma kļuva par Ķīnas Tautas Republikas īpašo administratīvo rajonu ar savu neatkarīgu likumdošanu, tiesu varu, Pekinai tieši nepakļautām pārvaldes institūcijām, savu valūtu un no pārējās Ķīnas atšķirīgu ekonomisko sistēmu. Kopš šīs valstiskā statusa maiņas Honkongā vairākkārt notikuši plaši un ilgstoši protesti, kuru iemesls lielāko tiesu bijuši Pekinas mēģinājumi pakļaut autonomo teritoriju ciešākai kontrolei un mainīt tajā pastāvošo tiesisko kārtību. Šāds motīvs izraisījis arī protestus, kuri sākās aprīļa beigās un ir izvērtušies par plašākajiem Honkongas vēsturē. Iemesls ir Honkongas Likumdošanas padomes – autonomijas parlamenta – virzītais likumprojekts, kas paredz iespēju izdot Ķīnai Honkongā arestētas personas. Likumprojekta iniciatori uzsver, ka tas domāts, lai izraidītu uz Ķīnu autonomijā nelegāli ieceļojušos, taču projekta pretinieki uzskata, ka likums ļaus izdot totalitārās varas tiesāšanai tās pretiniekus, kuri līdz šim Honkongā varēja justies salīdzinoši droši. 9. jūnijā protesta gājienā pret likuma pieņemšanu izgāja vismaz miljons honkongiešu. Kad vēlā vakarā autonomijas administrācija paziņoja, ka likumprojekta virzība netiks apturēta, ielās vēl palikušie demonstranti sāka jaukt policijas barjeras, apmētāt ar to konstrukcijām un citiem priekšmetiem policistus, kuri atbildēja ar stekiem un piparu gāzi. Sekoja masveidīgi protesti 12. jūnijā, kad policija atkal laida darbā stekus un asaru gāzi, vietām arī gumijas lodes. Galu galā 15. jūnijā Honkongas īpašā administratīvā rajona augstākā amatpersona, administratīvā sekretāre Kerija Lema paziņoja, ka likumprojekta izskatīšana tiek atlikta. Tā ir pirmā varas piekāpšanās Honkongā kopš daudziem gadiem, taču protestētāji jau prasa daudz vairāk – pilnīgu likumprojekta atsaukšanu, sekretāres Lemas atkāpšanos un apsūdzību atcelšanu protestos iesaistītajiem. Sociālajos tīklos tiek izplatīti aicinājumi iziet jaunās protesta akcijās piektdien, un pastāv bažas par vardarbības eskalāciju starp protestētājiem un policiju. Krievijas un Baltkrievijas integrācijas projekts 21. jūnijā Baltkrieviju apmeklēs Krievijas Federācijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš ar savu baltkrievu kolēģi Sergeju Rumasu apspriedīs abu valstu „padziļinātās integrācijas” turpmāko virzību. Oficiāli šis integrācijas projekts tiek dēvēts par „Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts izveidi”, un attiecīgais līgums tika parakstīts vēl 1999. gadā. Tas paredz pakāpenisku vienotas politiskās, ekonomiskās, militārās, tiesiskās un humanitārās telpas izveidi, ar tādiem vienotas valsts atribūtiem kā augstākie likumdevējas un izpildvaras orgāni, valūta, valsts simbolika. Tomēr pagājušajos 20 gados reālā integrācija notikusi vien dažās darbības sfērās: robežapsardzībā, muitā, hidrometeoroloģijas un vides piesārņojuma kontrolē, tarifu un produktu kvalitātes kontrolē; ir izveidota kopīga televīzijas un radioraidījumu organizācija. Kopumā process svārstījies starp periodisku idejas aktualizāciju no vienas vai otras puses un idejas nomiršanu dabīgā nāvē. 21. jūnija sarunās pamatā tikšot skarti ekonomiskās integrācijas, tai skaitā kurināmā un enerģētikas un lauksaimniecības jautājumi. Pagājušā gada nogalē, kad parādījās informācija par plānoto tikšanos, Krievijas medijos izskanēja pieņēmumi par izšķirošu progresu virzībā uz federālas vai vismaz konfederālas valsts izveidi. Tomēr Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vairākkārt kopš tā laika izteicies pretēji. 5. jūnijā, atbildot uz blogera Jegora Ļebjadoka iesniegumu, Baltkrievijas Republikas Prezidenta administrācija paziņojusi, ka Baltkrievijas puse sarunās vadīsies no savas valsts interesēm un „neapšaubāmas suverenitātes saglabāšanas”.        

#64-Die First Class von Emirates sorgt weltweit für Begeisterung und ist dank Dusche und On Bord Bar (im Airbus 380) ohne Zweifel die bekannteste First Class weltweit. Dieses stolze Produkt ist auch mit einem stolzen Preisschild versehen. Eine Ausnahme sind derzeit die sehr günstigen Tarife ab Stockholm zu diversen asiatischen Zielen. Auf dem Weg nach Dubai fliegt ihr in der 777, ab Dubai dann je nach Ziel auch mit dem A380. Mögliche Ziele sind unter anderem Bangkok, Singapur, Honkong, Phuket, Shanghai, Delhi oder auch Mumbai. Im Gegensatz zu anderen Sales sind die Verfügbarkeiten sehr gut und nahezu über den gesamten Flugplan hinweg gegeben. Für den Tarif ist ein Mindestaufenthalt von 5 Tagen und eine Vorausbuchungsfrist von 30 Tagen nötig. Alle Details, die besten Möglichkeiten mit dem Flug Meilen zu sammeln und unser Fazit jetzt im Frequent Traveller Podcast. Bei Fragen helfen wir euch gerne weiter!Abonniere uns, damit du keine Folge verpasst!Vereinbare noch heute Deine kostenlose Beratung.https://FTCircle.as.me/Verbinden Sie sich mit anderen Vielfliegern in unserer Facebook-Gruppe (https://www.facebook.com/groups/vielfliegerstammtisch/) & folgen Sie uns auf Facebook (https://www.facebook.com/FTCircle/).

Im Februar hatten wir nochmal fotografischen Besuch in unser rot verkleidete Plüschstudio geladen: Die Fotoblogger von delve.site gaben sich alle Ehre und Mühe, uns von Ihrem Fotoblogprojekt zu erzählen, das die Leser mitnimmt in die entlegensten Winkel von Nürnberg und den ganzen Rest der Welt.Alte Rangierbahnhöfe, stillgelegte Bergwerke, Honkong im ganz Allgemeinen und natürlich Flugzeuge, die irgendwo in Kasachstan herumstehen sind beispielsweise Motive, die die Jungs von DELVE schon auf ihre Sensoren gebannt haben.Außerdem erfahren wir neben vielem Anderen , wie man sich in Abrissgebieten gut tart und mit der dortigen Flora und Fauna quasi verschmilzt um die besten Bilder abzulichten. Das alles und viel mehr kann man sich in dieser Ausgabe unseres Magazins zu Gemüte führen, wenn man sich den traut. Losdoch!Hier geht es zum Direkten Download!

Van, aki bélyeget, van, aki könyvet gyűjt. De olyan is van, akinek az életre szóló élmények, tapasztalatok szerzése a szenvedélye. Pencz Andi kínai útjáról számol be. Várjuk az észrevételeket, hozzászólásokat! E-mail címünk: aszoosszehoz@gmail.com Honlapunk: http://abaratsagosszekotaszoosszehoz.libsyn.com/

Vor zwei Jahren, im Mai 2013 flog Edward Joseph "Ed" Snowden von Hawaii nach Honkong um sich dort mit der Dokumentarfilmerin Laura Poitras und dem Journalisten Glenn Greenwald zu treffen... Eine schier endlose Reihe an Enthüllungen und Skandalen waren die Folge. Erst jetzt scheint die Aufarbeitung zu beginnen – erste Gerichtsurteile verurteilen die Späh-Angriffe als nicht verfassungskonform, in Deutschland wühlt der Geheimdienst-Untersuchungsausschuss eine Menge unangenehmen Staub auf, und große Unternehmen sorgen für besseren Schutz ihrer Kunden. Gleichzeitig versuchen Regierung und Parlament die Überwachung der Bevölkerung mit einer Wiedervorlage der Vorratsdatenspeicherung zu legalisieren. War's das, oder ist das erst der Anfang? Das diskutiert Marcus Richter mit Andre Meister, Linus Neumann und Anne Roth im Chaosradio, am Donnerstag ab 22 Uhr live im Blue Moon auf Fritz.