Podcasts about zigfr

Atklājot jauno Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, svinīgi pasniegta LNSO fonda Izcilības balva, kas tikusi klarnetistam Mārtiņam Circenim, savukārt speciālbalva piešķirta arfistei Ievai Šablovskai. Balva 5000 eiro apmērā pasniegta kā atzinība mūziķiem par teicamu profesionālo sniegumu, inovatīvām un radošām idejām repertuāra izstrādē kamermūzikas ciklos un izglītojošajos koncertos, kā arī par aktivitātēm, kas stiprina LNSO tēlu Latvijas un pasaules kultūras vidē. LNSO 100. sezonas rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks, savukārt rezidējošā māksliniece – čelliste Kristīne Blaumane. Šos jaunumus šodien preses konferencē pavēstīja LNSO direktore Indra Lūkina. Tajā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, LNSO fonda pārstāvis Jānis Jenzis un diriģents Tarmo Peltokoski. Sezonas atklāšanā Latvijas Nacionālajā operā un baletā (LNOB) 13. un 14. septembrī skanēs austriešu komponista Gustava Mālera Astotā jeb "Tūkstošu simfonija". LNOB, LNSO un Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" kopā ar Rīgas Doma meiteņu kori "Tiara" un solistu ansambli – soprāniem Silju Ālto, Čenu Reisu un Anniju Kristiānu Ādamsoni, mecosoprāniem Justīnu Gringīti un Zandu Švēdi, tenoru Tuomasu Katajalu, baritonu Rinaldu Kandalincevu un igauņu basu Ainu Angeru – atskaņos šo vērienīgo Mālera skaņdarbu. Atskaņojuma muzikālā vadība būs somu diriģenta Tarmo Peltokoski rokās. Indra Lūkina atzīmē, ka ar Mālera simfoniju orķestris atklāj 100. jubilejas sezonu, vienlaikus šis ir pēdējais koncerts mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Peltokoski vadībā šādā statusā. Peltokoski pauda pateicību par sadarbību ar LNSO. "Esmu ārkārtīgi pateicīgs par aizvadītajiem trijiem gadiem, kas manā dzīvē bijuši tik nozīmīgi. Man būs vislabākās atmiņas par Rīgu. Es mīlu šo valsti, šo orķestri un jūs visus – gan klausītājus, gan orķestra ļaudis. Esmu pateicīgs, ka man tika dota iespēja te strādāt, pateicos arī par jauno titulu – tā, ka varēsim turpināt mūsu draudzību. Tiešām nevēlos doties projām, esmu ļoti skumjš. Teiksim tā – pagātnē esmu pieļāvis dažas kļūdas. Dzīve tiek plānota vairākus gadus uz priekšu. Un tur, kur esmu savu vārdu ierakstījis, ir ļoti grūti kaut ko mainīt. Labprāt būtu šeit vairāk, bet tas nebūs viegli, taču es centīšos. Šonedēļ, kad iezīmējas manas pagaidu atvadas, atskaņosim izcilāko, plašāko un skaļāko no visām simfonijām – Mālera astoto. Kāpēc gan nedoties projām ar blīkšķi! Šī tiek saukta par tūkstoš mūziķu simfoniju, mums gan tik daudz mūziķu nebūs, būs aptuveni 250 – ar to pietiks, jo mums pagaidām vēl nav atbilstošas koncertzāles, bet centīšos rūpēties arī par to. Būs aizkustinoša nedēļa, būs divi koncerti.  Mālera Astotā simfonija ir viens no izcilākajiem darbiem cilvēces vēsturē. Simfonija ir divdaļīga, tas ir netipiski, turklāt tā rakstīta divās valodās. Tā tapusi 1906.tajā gadā – īsā laika periodā, vienas vasaras laikā. Komponists teicis: „Klausieties, kā skan visums! Tās vairs nav cilvēku balsis, bet saules un planētas, kas riņķo orbītā.” (Aptuveni tā, tas bija vāciski). Pirmā daļa ir latīņu valodā, veidota uz himnas „Nāc, radošais gars” bāzes, un, lai gan tā ir simfoniski veidota, tomēr vairāk atgādina kantāti vai moteti. Daļa nav ļoti  gara, aptuveni 20 minūtes, bet ir ārkārtīgi skaļa. Ir vajadzīgi 3 kori, 7 solisti, ērģeles un lielisks orķestris. Otrā daļa – aptuveni stundu gara, tās pamatā – vācu literatūras dižākā darba - Gētes „Fausta” aina, kurā Fausta dvēsele dodas uz debesīm, viņu pavada agrākās mīļotās gars un sagaida Jaunava Marija. Viss noslēdzas ar izcilo kori  – nezināmu cilvēku un eņģeļu balsis slavina mūžīgo sievišķo, lai kas tā arī nebūtu. Šī daļa tā skaisti pieliek – negribētu teikt punktu, bet drīzāk gan komatu kaut kam, kas iesākās 2022. gada janvārī man ar šo brīnišķīgo orķestri. Nākamvasar atgriezīšos Cēsu mākslas festivālā ar Vāgnera operu. Aizvadīto triju gadu laikā man bijusi tā laime atskaņot 3 Vāgnera operas – trīs pēdējos viņa pabeigtos darbus: „Zigfrīds”, „Dievu mijkrēslis” un „Parsifāls”. Tā kā „Parsifāls” ir viņa pēdējais darbs, mums nāksies hronoloģiski pakāpties atpakaļ, un būs ļoti loģiski izstāstīt Parsifāla dēla Loengrīna stāstu. Tas būs nākamgad augustā, gaidu ar nepacietību. Pēc tam tiksimies biežāk, jo man jāparūpējas par šo orķestri, koncertzāle man ir ļoti svarīgs projekts, jo gan šī valsts, gan šis orķestris ir pelnījis jaunu koncertzāli. Es arī vēlos iesaistīties jaunā mākslinieciskā vadītāja meklējumos. Orķestrim ir vajadzīgs labs mākslinieciskais vadītājs. Labāk, lai nav neviena, nekā ir slikts. Tāpēc vēlos būt klātesošs vismaz garīgi. Man šī nedēļa ir ļoti skumja, tāpēc nevēlos vairāk neko teikt – tiksimies divos koncertos šajā nedēļas nogalē." Peltokoski 2026./2027. gada sezonā kļūs par Tulūzas Nacionālā Kapitolijas orķestra un Honkongas filharmoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, iepriekš strādājot kā šo amatu pienākumu izpildītājam. Turklāt 2025./2026. gada sezonā viņš sāk trīs gadu rezidenci kā Dortmundes koncertzāles ekskluzīvais mākslinieks.

Sarunā ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu - par aizvadīto sezonu, kas bijusi notikumiem bagāta, šajā nedēļas nogalē gaidāmajiem koncertiem kopā ar britu džeza dziedātāju Entoniju Strongu, dalību Latvijas Radio 2 30 gadu jubilejas koncertā "Radio cauri laikiem" un iecerēm jaunajai sezonai. “Entonijs Strongs ar savu perfekti izkopto džeza vokālu, apbrīnojamo klavierspēli un izsmalcinātajiem aranžējumiem ir to tradīciju turpinātājs, ko aizsāka tādi mūziķi kā Frenks Sinatra, Dīns Martins, Semijs Deiviss Juniors un Nats Kings Kouls. Entonijs Strongs ir viens no retajiem šo tradīciju turpinātājiem, kas cenšas atrast jaunas krāsas un oriģinālu pieeju šim tradicionālajam svinga skanējumam un džeza orķestra burvībai,” par Entoniju Strongu stāsta Kārlis Vanags. Kopā gaidāmas trīs uzstāšanās - 5. jūnijā Spīķeru koncertzālē,Radio SWH džeza klubā, 6. jūnijā Šauļu džeza festivālā un 7. jūnijā Rīgas festivāla atklāšanā Dzintaru koncertzālē. Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā 8. jūnijā Dzintaru koncertzālē skanēs melodijas no "Bellacord" laikiem, "Mikrofona aptaujas" zelta fonda un "Muzikālās bankas" hiti, kuriem jaunus aranžējumus bigbenda sastāvam veidojuši Kārlis Vanags un Māris Jēkabsons. Solisti būs Ance Krauze, Aija Andrejeva, Zigfrīds Muktupāvels, Daumants Kalniņš u. c.  

Lesja Vasilčenko ir Norvēģijā dzīvojoša māksliniece ar žurnālistes izglītību un aizrautīgu interesi par laiku. Viņas personālizstāde „Hronosfēra” iekļauta Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā „NEXT 2025” un piedāvā jēdzieniski blīvu un ilgas pārdomas raisošu refleksiju par to, cik dažādi mērogojams laiks un kādu kontekstu tam piešķir Ukrainā pašlaik notiekošais karš. Izstāde „Hronosfēra” ir viens no notikumiem Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgadu programmā, kuras centrā ir jaunie mākslinieki savas radošās karjeras sākumā. „Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā” Vecrīgā Lesjas Vasilčenko (Lesia Vasylchenko) izstāde nav ieraugāma uzreiz: Lielajā zālē ir skatāmi franču režisora Zigfrīda fotodarbi, bet Vasilčenko „Hronosfēra” pārņēmusi mazo jeb „Intro” zāli. Pirmais uzmanību piesaista liels ekrāns telpas galā, uz kura skatāms izstādes centrālais video darbs „Hronosfēra”. Brīdī, kad ar mākslinieci ienākam zālē, video skan trauksmes sirēnas, ko jau vairāk nekā trīs gadus pazīst visā Ukrainā – tās brīdina par iespējamu uzlidojumu. Māksliniece dokumentējusi, cik daudz laika viņas ģimenei prasa aizskriet līdz tuvākajai bumbu patvertnei. Tas ir tikai viens no laika mērogiem, ko šajā video darbā apskata Lesja Vasilčenko. Viņa sāk ar mikrolaiku, kā atskaites punktu izmantojot satelīta tehnoloģijas. Agrāk tajās izmantoja optiskas iekārtas, bet mūsdienās satelītattēlus veido signāli, kurus raida uz zemi un mēra, cik ilgā laikā tie tiek atstaroti atpakaļ uz sensoru. Izstādes kuratores ir Inga Brūvere no Latvijas un Marī Šēvolda (Marie Sjøvold) no Norvēģijas, kuras kopā veidojušas jau vairākas ar fotogrāfiju un tehnoloģijām saistītas izstādes.   Ukraiņu mākslinieces Lesjas Vasilčenko izstāde līdz 6.jūlijam būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā, bet 16. maijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT programmas ietvaros kultūrtelpā „Smilga” durvis vērs grupas izstāde „Neironi izmisīgi meklē viens otru”.  

Šobrīd Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā skatāma franču izcelsmes komponista, mūziķa, kino režisora un pasaules apceļotāja Zigfrīda Debrebanta (Siegfried Debrebant) jeb Siga izstāde “Kino klejotājs”. Tas ir izstādes veidotāju stāsts par draugu, kurš ar savu azartisko dabu bija viens no iekustinātājiem gan Kaņepes kultūras centra izveidei, gan brīnišķīgiem koncertiem. Saruna arī par fotogrāfijām un filmām, kas savulaik tika novērtētas prestižos kino festivālos, bet tagad skatāmas Vecrīgas pazemē. Izstādes iekārtotājs un kurators ir Artūrs Virtmanis, līdzautors ir Siga labs draugs, Kaņepes kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe. Zigfrīds pats bija šīs izstādes ierosinātājs, taču flīģelis, ko viņš plānoja spēlēt iepriekš nepieteiktās stundās izstādes “Kino klejotājs” norises laikā, Rīgas Mākslas telpā uz skatuves stāv pustumsā un bez pianista. Pagājušā gada rudenī Sigs jau zināja, ka ir smagi slims, pēc Rīgas apmeklējuma plānoja doties uz Franciju ārstēties. Taču slimība pielavījās klāt ātrāk, un tā nu sanāca, ka tieši Rīga pagājušajā gadā nogalē kļuva par viņa pirmspēdējo pieturas vietu, šeit pulcinot viņa draugus no visas pasaules. Ierastākais ceļš būtu par Sigu stāstīt kā par kultūras personību, kurš laikam jau vislielākos panākumus dzīves laikā bija guvis kā kino režisors. Zigfrīda pirmā pilnmetrāžas filma “Luīze. Otrais dublis” 1998. gadā tika demonstrēta prestižā Kannu kinofestivāla oficiālajā atlasē. Kas pavēra ceļu vēl sešām pilnmetrāžas filmām, kas tika izrādītas Kannu, Roterdamas, Sandensas kino festivālos. Un tieši tā Sigs arī pirmo reizi iepazina Rīgu. Viņa zināmākā filma “Sansa” 2004. gadā tika izrādīta kinofestivālā “Arsenāls”, ieradās arī viņš pats. Viņa izglītība un arī iztikas avots bija mūzika: savos pasaules klejojumos viņš vienmēr sniedza koncertus, pulcējot ap sevi negaidītu mūziķu sastāvu. Latvijā viņa domubiedrs bija brīnišķīgais džeza bundzinieks Artis Orubs. Un tomēr būtiskākais Siga personības atklāsmē man liekas tas otrs stāsts, kura izstāstīšanai grūti atrast jau gatavu matricu. Taču arī manā dzīvē ir bijušas personības, kuru citādākas dzīvošanas piemērs kādā grūti izprotamā veidā tiem cilvēkiem, kas ir ap viņu, izrādījies ļoti, ļoti svarīgs. Par ko īsti ir šī izstāde “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā?  Stāsta tās veidotāji. Vai izstādei “Kino klejotājs” Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā būs arī pavadošā programma? Ne Dāvis Kaņepe, ne Artūrs Virtmanis pagaidām nevar nosaukt konkrētus datumus, Bet ir paredzēta gan saruna par Siga kino, gan koncerts. Dāvis Kaņepe izsaka minējumu, ka Sigs pēc gadiem desmit varētu būt daudz atpazīstamāka personība nekā šobrīd. Jo viņš pats, savas dzīves laikā negrozījās sociālajos medijos, neko nedarīja savas mākslas atpazīstamībai. Zigfrīda brālis Francijā, kurš tagad ir Siga mantojuma glabātājs, lolo domu par īpaša fonda izveidi. Kas Rīgā ir darīts viņa atmiņas saglabāšanai? Izstāde “Kino klejotājs”par Sigu – Zigfrīdu Debrebantu Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā apskatāma līdz 8. jūnijam. Ar

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Stāsts būs par tēlnieku un Valsts mākslas muzeja direktoru Burkardu Dzeni. Ar uzlecošas saules emblēmu, ko nosacīti uzskata par pirmo valsts ģerboni, Dzenis 1918. gada nogalē uzvarēja konkursā par jaunās Latvijas Republikas nacionālo simbolu. Šis ģerbonis tika lietots līdz 1921. gada 15. jūnijam, kad Satversmes sapulce pieņēma grafiķu Riharda Zariņa un Vilhelma Krūmiņa izstrādātu valsts ģerboni – tādu, kādu mēs to zinām šodien. 20. gadsimta sākumā Burkards Dzenis (1879–1966)  kļuva par vienu no latviešu profesionālās tēlniecības modernizētājiem un akmens tēlniecības tradīciju ieviesējiem. Līdzīgi kā brālēns Teodors Zaļkalns un kolēģis Gustavs Šķilters, mākslinieks Sanktpēterburgā pabeidza Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu (1898–1905), specializējies dekoratīvajā tēlniecībā. Atjaunotā mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideāli sekmēja Dzeņa nacionālo pašapziņu. Studiju beigās piešķirtā ārzemju stipendija viņam deva iespēju franču tēlnieka Ogista Rodēna mācību darbnīcā Parīzē (1906) apgūt impresionisma principus un Maskavā (1907) papildināt pieredzi bronzas liešanā. Pēc atgriešanās no ārzemēm Dzenis Ķīšezera krastā Staņģos uzcēla sev darbnīcu un lietuvi. Līdzās radošajam darbam, Dzenis vienmēr bijis arī sabiedriski aktīvs un nav vairījies no brīžiem grūtas atbildības nastas. Jau 1910. gadā Rīgā viņš iesaistījās pirmās latviešu mākslas izstādes rīkošanā, kas pārauga Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā. Liktenīgā saskare ar mākslas darbu vākšanu sākās, darbojoties tās valdē. Pirmā pasaules kara laikā tēlnieks piedalījās gan latviešu mākslas izstāžu organizēšanā Petrogradā un Maskavā, gan leģendāro nacionālās mākslas albumu sagatavošanā, ar kuriem diplomāts Zigfrīds Anna Meierovics 1918. gada augustā devās uz Rietumeiropu, cenšoties panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu. 1920. gada 15. martā Dzeni apstiprināja par jaundibinātā “Izglītības ministrijas Mākslas muzeja pagaidu pārzini”. Muzejam ierādīja telpas toreiz vēl karā izpostītajā Rīgas pilī, un kopš šī brīža Rīgā darbojās divi mākslas muzeji – jau agrāk dibinātais Rīgas pilsētas mākslas muzejs gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā un tagad arī – Valsts mākslas muzejs. Dzenis rūpējās gan par muzeja krājuma papildināšanu turpmākos divdesmit gadus, gan iesaistījās valstiski reprezentatīvu izstāžu organizēšanā un dažādu komisiju darbā, kā arī meklēja muzejam piemērotākas, plašākas telpas. Jau 1929. gada 8. novembrī Dzenis rakstīja izglītības ministram par to oficiālu vēstuli, norādot – ja nevar uzcelt speciālu jaunu ēku, tad, piemēram, armijas arsenāls Jēkaba laukumā varētu tikt pārbūvēts muzeja vajadzībām (kopš 1988. gada LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”). Vienlaikus Burkards Dzenis vadīja arī Lietišķās tēlniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā un darbojās mākslinieku un audzēkņu biedrībā “Sadarbs”. Tēlniecībā viņu interesēja portreta žanrs. Memoriālajā tēlniecībā radīti Emīla Dārziņa, Rūdolfa Blaumaņa, Rūdolfa Pērles, Viļa Olava un citi kapu pieminekļi. Pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atrodas viņa veidotais gleznotāja Jaņa Rozentāla piemineklis. Nacionālā romantisma garā stilizētās Dzeņa etnogrāfiskās saktas savulaik valkājušas dzejniece Aspazija, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga, aktrises Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika un Marija Leiko. Vēl joprojām šodien Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ekspozīcijās un ātrijā lietošanā ir Dzeņa savulaik Valsts mākslas muzeja apmeklētājiem dizainētie ozolkoka soli. 1944. gadā mākslinieks ar ģimeni emigrēja uz Vāciju, bet 1950. gadā pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Otrā pasaules kara beigās Valsts mākslas muzejā atstāto tēva privātkolekciju, godinot viņa piemiņu, jaunākais dēls Atis Dzenis 1993. gadā uzdāvināja tagadējam Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Paldies manai muzeja kolēģei un kopā veidotās izstādes “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” līdzkuratorei Dr. art. Aijai Brasliņai par palīdzību šī materiāla tapšanā!

Tas notika pēc dēla Zīgfrīda piedzimšanas 1869. gadā. Riharda Vāgnera sieva Kozima, kurai dzimšanas diena bija 24. decembrī, vienmēr to svinējusi 25. decembrī, un tieši šādā 1870. gada Ziemassvētku rītā arī pirmo reizi skanēja šis skaņdarbs. Trībšenē, kas mūslaikos ir Lucernas daļa Šveicē, uz Vāgneru villas kāpnēm bija sapulcējies neliels 15 mūziķu ansamblis no Cīrihes ”Tonhalle” orķestra, un tā laika ievērojamā diriģenta Hansa Rihtera vadībā viņi spēlēja idilli, kamēr Kozima vēl nebija pat modusies. Hanss Rihters ir tas pats maestro, kurš vēlāk kļuva par Vāgnera “Nībelunga gredzena” pilna cikla pirmo diriģentu Baireitā. Savā dienasgrāmatā, kas rakstīta bērniem, Kozima raksta: “Par šo dienu, mani dārgie bērni, es jums neko nevaru pastāstīt — nedz par savām jūtām, nedz par savu garastāvokli – neko, neko. Es jums tikai sausi un skaidri pastāstīšu, kas notika. Pamostoties dzirdēju skaņu, tā kļuva arvien spējāka, vairs nevarēju saprast, vai esmu vēl sapnī, jo skanēja mūzika, un kāda mūzika! Un, kad tā izskanēja, pie manis kopā ar pieciem bērniem ienāca Rihards un pasniedza man savu “Simfoniskā dzimšanas dienas apsveikuma” partitūru. Acīs man bija asaras; Rihards ar savu orķestri tā iesvētīja mūsu Trībšeni uz visiem laikiem! “Trībšenes idille” — tā sauc darbu. Pusdienā ieradās doktors Zulcers, noteikti svarīgākais no Riharda draugiem! Pēc brokastīm orķestris atkal sapulcējās, un tad apakšstāvā atkal atskanēja “Idille”, kas mūs visus aizkustināja vēl vairāk; pēc tam skanēja “Loengrīna” kāzu maršs, Bēthovena Septets un, nobeigumā, atkal “Idille”— beidzot es saprotu visu Riharda slepenību, rakstot šo darbu.” Svarīgi piebilst, ka pārim bija īpašs iemesls atzīmēt visu 1870. gadu kopumā, jo pēc ārkārtīgi sarežģītām sešus gadus ilgām attiecībām un trim kopīgiem bērniem viņi beidzot apprecējās 25. augustā protestantu baznīcā Lucernā. Interesanti, ka “Idilles” kulminācijā Vāgners ierakstījis trompetei dažas frāzes, kas ilgst vien 13 taktis; Hanss Rihters speciāli šim notikumam bija slepenībā mācījies spēlēt trompeti; runā, ka šim nolūkam viņš esot devies ar laivu Lucernas ezera vidū, lai neviens nedzirdētu un neuzzinātu, ka viņš vingrinās. Sākotnēji darbs rakstīts nelielam kamerorķestrim, kurā ir 13 spēlētāji: flauta, oboja, divas klarnetes, fagots, divi mežragi, trompete, divas vijoles, alts, čells un kontrabass, tik maza orķestra sastāvs, protams, rada intīmu, kamerīgu skaņu, taču šādam sastāvam ir arī praktisks iemesls — diez ko vairāk mūziķu nesatilptu uz Vāgneru villas trepēm. Varbūt šī “Idille” arī būtu palikusi kā privāta dzimšanas dienas dāvana, taču 1878. gadā, risinot finansiāla rakstura problēmas, Vāgners nolemj partitūru pārdot nošu izdevējam Bernhardam Šotam. Darba sākotnējais nosaukums bija “Trībšenes idille ar Fidi putnu dziesmām un oranžu saullēktu kā simfonisks dzimšanas dienas apsveikums”. Fidi bija ģimenes segvārds, mīļvārds viņu dēlam Zīgfrīdam. Vāgners reiz teicis, ka idilles tēma viņam ienākusi prātā jau 1864. gada vasarā skaistā vietā netālu no Minhenes, no kuras paveras skats uz Štarnbergas ezeru; iespējams, ka tieši šeit Kozima un Rihards esot noslēguši savas slepenās mīlas savienību. Vāgnera mājkalpotāja Anna, daloties atmiņās, stāsta, ka tā gada jūlija pirmo nedēļu Kozima esot viesojusies šajā Vāgnera Minhenes mājā un neesot bijis pārlieku grūti saprast, ka viņus vieno romāns. Daļu muzikālā materiāla Vāgners izmantoja savas operas “Zīgfrīds” beigu cēlienā Brinhildes un Zigfrīda mīlas duetā, kā arī Prologā pēdējā Nībelungu gredzena operā “Dievu mijkrēslis”. Stāstīja klarnetists un diriģents Guntis Kuzma.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs. “Bellaccord Electro”, plaši pazīstams kā “Bellaccord”, ir skaņuplašu firma Latvijā, ko 1931. gadā dibināja Helmārs Rudzītis (1903–2001) – novatorisks, entuziastisks latviešu uzņēmējs. Savas dzīves dramatiskos un priecīgos mirkļus viņš apkopojis savos memuāros “Manas dzīves dēkas”, un no šī darba mēs varam iegūt daudzas detaļas par “Bellaccord” radīšanu. Līdz 30. gadu sākumam latviešu mūziķiem savu mūziku Latvijā nebija iespēju ierakstīt. 1931. gadā Rudzītis dodas uz Berlīni un tur satiekas ar latviešu mūziķi – diezgan pretenciozā vārdā – Zigfrīdu Oņēginu, īstajā vārdā – Vēmenu. Šis cilvēks viņam savā ziņā atvēra tālāku ceļu uz viņa sapni. Zigfrīds viņu savukārt iepazīstināja ar vācieti Zipmani, kas bija speciālists skaņuplašu ražošanas jomā. Tādā veidā Helmārs Rudzītis iepazīstas ar ražošanas procesu sīkāk un pamatīgāk. Viņš uzzināja, ka skaņuplašu ierakstu izgatavošana Eiropā bija tikai dažu lielāko koncernu rokās, mazajiem uzņēmumiem šajā nozarē īsti nebija teikšanas. Šajā sakarībā Vācijā bija uzņēmums "Vox", kas bankrotēja. Un Rudzītis laimīgā kārtā bija blakus, kad tika izpārdota tehnika. Viņš nopirka šo tehnoloģiju, bet viņam bija nepieciešams iegādāties arī ierakstu aparatūru. Taču viņu neapmierināja "Vox" firmas piedāvājums – viņš gribēja kaut ko modernu un jaunu. Tālāk Rudzītis visu šo aparatūru, ko dabūja Berlīnē, pārveda uz Rīgu, un Kalnciema ielā 40 tika atvērta skaņuplašu ražotne. Iekārtas, kuras pārveda no Vācijas, bija lielas, smagas un sarežģītas. Tur bija gan skaņuplašu spiedes, gan galvanizācijas iekārtas, gan tvaika katli, gan slīpēšanas iekārtas – vesela fabrika, kas sāka strādāt Latvijā 1931. gada 16. novembrī. Jāteic, ka pamatā visai šai skaņuplašu ražošanai ir galvanizācijas process. Kas tad ir galvanizācija? Ja paskatāmies dažās vārdnīcās, tad varam atrast, ka tas ir process, kad kāds materiāls tiek pārklāts ar metāla kārtu, izmantojot elektroķīmisko vannu. Tātad vannā tiek iegremdēts gan šis materiāls, kas jāpārklāj, gan arī metāls, ar kuru tiek pārklāts. Tad, pievienojot elektrodiem elektrību, notiek ķīmisks process un joni atbrīvojas no metāla un pāriet uz pārklājamo virsmu, pārklājas ar šo jauno metāla kārtiņu, kas tad arī ir galvanizācijas process. Šis process ir diezgan sarežģīts. Rudzītis to raksturoja tā, ka pašā sākumā ieraksti tiek iegriezti biezā vaska ripā, tad ripa galvanizācijas procesā tiek apaudzēta ar plānu vara kārtu, un šo kopiju nosauca par "tēvu". Tā bija pirmā kopija. Protams, ka no šī "tēva" varētu drukāt skaņuplates. Bet, ja "tēvs" tiktu kādā veidā bojāts, tad viss process apstātos, tādēļ no "tēva" atkal galvanizācijas procesā tika izveidota vēl viena kopija, ko sauc par "māti". Bet, tā kā no "mātes" nevarēja ražot "pa taisno" skaņuplates, jo tas bija pretējs nospiedums nekā vajadzēja, tad no "mātes" kopijas savukārt tika izgatavots "dēls" – tā bija matrica, kas tika laista spiestuvē, un tika ražotas šelloka skaņuplates. Ja, piemēram, tika sabojāts "dēls", tad "māte" varēja radīt jaunu "dēlu", bet, ja tika salauzta "māte", tad "tēvs" varēja radīt jaunu "māti". Kā Rudzītis tēlaini beigās izteicās, ""Tēvs", kā jau ģimenes patriarhs, atpūtās arhīvā, "māte" arī parasti ilgi baudīja atpūtu, bet smagāko darbu uzņēmās "dēli", gatavojot skaņuplates, kur tie rāvās melnās miesās".

12. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā aizvadīta Lielās mūzikas balvas ceremonija. Pasniegtas balvas septiņās kategorijās, kā arī godināti balvu par mūža ieguldījumu laureāti – komponists Vilnis Šmīdbergs un pianists, pedagogs Arnis Zandmanis. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas pasniegšanas. Ierakstos - intervijas ar laureātiem.  Studijā izvaicājam muzikoloģes Ilzi Šarkovsku-Liepiņu un Ivetu Grundi, mūzikas kritiķi Armandu Znotiņu un džeza mūzikas izdevniecības “Jersika Records” vadītāju Mareku Ameriku. Lielās mūzikas balvas 2023. gada laureāti Gada jaunais mūziķis Dziedātāja Katrīna Paula Felsberga Gada jaundarbs Jura Karlsona simfoniska vīzija "Noslēpumainais dārzs…", pirmatskaņojums 2. decembrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – Liepājas Simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma Par izcilu interpretāciju Altiste Ilze Kļava – Pētera Vaska Altkoncerts 15. aprīlī koncertzālē "Cēsīs" (kopā ar Tallinas kamerorķestri un diriģentu Juhu Kangasu) Gada ansamblis Trio "PALLADIO" – Eva Bindere, Kristīne Blaumane un Reinis Zariņš Gada kamerizrāde  Anna Veismane / Monta Kroma "Dzeltens trotuārs", Dzintaru koncertzālē – Guna Zariņa, Rihards Plešanovs, Jānis Semjonovs, Maija Zandberga (KM mērķprogramma "Kamermūzika", īstenotājs – "Latvijas Koncerti") Gada koncerts Riharda Vāgnera operas "Zigfrīds" koncertatskaņojums 29. jūlijā koncertzālē "Cēsis" – solisti, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Tarmo Peltokoski (rīkotājs – Cēsu Mākslas festivāls, koncertzāle "Cēsis") Par izcilu sniegumu gada garumā Latvijas Radio bigbends LMB 2023 žūrijā strādāja: Andris Vecumnieks – žūrijas priekšsēdētājs, diriģents, komponists JVLMA profesors; Ilze Medne – muzikoloģe, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste; Solvita Sējāne – muzikoloģe, izdevniecības "Musica Baltica" direktore; Ilze Šarkovska-Liepiņa – muzikoloģe, mākslas doktore; Boriss Avramecs – muzikologs, JVLMA emeritētais profesors; Mareks Ameriks – džeza mūzikas izdevniecības "Jersika Records" dibinātājs un vadītājs; Armands Znotiņš – muzikologs, žurnālists, publicists.

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases Latvijas mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu audzēkņiem. Festivāla atklāšanas koncerts notiks 5. aprīlī Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tajā piedalīsies vokālā grupa "Latvian Voices", ērģelniece Kristīne Adamaite, saksofonists Aigars Raumanis, pianists Dainis Tenis, ukraiņu kontrabasists Jurijs Gavriļuks un vijolniece Zane Kalniņa, sitaminstrumentālists Reinis Tomiņš, kā arī pats Andrejs Osokins. Festivāls turpināsies 18. aprīlī Sv. Pestītāja Anglikāņu baznīcā ar koncertu "Mirklis, mūzika un vārds", kurā mirkļa burvību tvers mūsdienu džeza pianists Kristaps Vanadziņš, ģitārists Rihards Lībietis ar grupu (Toms Kursītis, Sigvards Dižais, Mikus Ģērmanis), gleznotāja Kristīne Kutepova un citi mākslinieki. 27. aprīlī mūzikas namā "Daile" notiks folkloras un mūsdienu mūzikas sintēzes koncerts, kurā piedalīsies etnomūziķe Viktorija Prituļaka un "Jumalo Jazz Orchestra", duets ZeMe (Laima Jansone un Monsta (Uldis Cīrulis)), ukraiņu dziedātāja, diriģente un muzikoloģe Oksana Nikitjuka un Andrejs Osokins. 10. maijā Melngalvju namā izskanēs Jaunzēlandē dzimušās amerikāņu vijolnieces Ženēvas Lūisas (Geneva Lewis) un pianista Georgija Osokina vienīgais koncerts Latvijā. Mūziķi atskaņos daudzpusīgu un monumentālu programmu, pievēršot īpašu uzmanību romantisma un skaistuma ekspresijai, kā arī retāk spēlētiem opusiem. Festivāls noslēgsies 12. maijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, kur īpašā Mātes dienai veltītā koncertā latviešu un ukraiņu mākslinieki vienosies kopīgā atbalstā ģimenēm un bērniem Latvijā un Ukrainā. Mūziķu vidū būs Ieva Akuratere, Zigfrīds Muktupāvels, grupa "Citi zēni", Ingus Ulmanis, vokālā grupa "Midnight Five", Anastasija Jačmenkina, Andrejs Osokins un citi mākslinieki. Festivāla pasākumu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izmantoti akūti nepieciešamo lietu iegādei frontē Ukrainā esošajiem karavīriem un civiliedzīvotājiem, īpaša uzmanība tiks pievērsta bērniem.

Stāsta juridisko zinātņu doktore un zinātniskās monogrāfijas "Latvijas valsts apbalvojumi: vēsturiskā izcelsme un tiesiskais regulējums" autore Sintija Stipre Satversmes Sapulce jau 1920. gada septembrī bija apstiprinājusi Lāčplēša Kara ordeņa statūtus un tā paša gada 11. novembrī jau tika pasniegti pirmie ordeņi, tomēr Latvija saskārās ar diplomātiskām grūtībām ordeņu apmaiņas jautājumā: kad Latvijas apsardzības ministram Kārlim Ulmanim, ģenerālim Balodim, pulkvežiem Krišjānim Berķim un Ludvigam Bolšteinam tika pasniegts Francijas Goda leģiona ordenis, Latvijai nebija ar ko atbildēt. Ne visos gadījumos ārvalstu amatpersonām varēja piešķirt Lāčplēša Kara ordeni – daudzas ārvalstu amatpersonas bija sekmējušas Latvijas valsts dibināšanu un starptautisko de iure atzīšanu politiski, nevis kaujas laukā, tādēļ Latvijai bija pienācis laiks domāt par civilā apbalvojuma dibināšanu. 1921. gada 18. martā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis iesniedza Satversmes Sapulcei pirmā civilā apbalvojuma – Ozola vainaga ordeņa – statūtu projektu. Ordeņa statūtus veidoja 15 panti. Statūti noteica, ka "ordenis dibināts par piemiņu Latvijas valsts pasludināšanai 1918. gada 18. novembrī", un paredzēja, ka "ar Ozola vainaga ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem valsts labā, vai tas būtu valsts pārvaldes, aizsardzības, saimnieciskās dzīves vai mākslas laukā". Ordeņa kavalieru skaits nebija ierobežots un apbalvojumu bija paredzēts piešķirt "valsts darbiniekiem, karavīriem un privātpersonām, neskatoties uz ieņemamo stāvokli un dzimumu, bet ņemot vērā tikai nopelnus valsts labā", kā arī ārvalstniekiem. Ozola vainaga ordenim bija paredzētas trīs šķiras un apbalvošana būtu jāsāk ar ordeņa zemāko šķiru, līdzīgi kā Lāčplēša Kara ordenim. Ordeņa augstāku šķiru personai par jauniem nopelniem varētu piešķirt ne ātrāk kā pēc trim gadiem. Priekšlikumus par apbalvošanu Ministru kabinetam varētu iesniegt Ministru prezidents un ministri. Bija arī paredzēts, ka ordeni piešķir Valsts prezidents uz Ministru kabineta lēmuma pamata, un lēmums par apbalvošanu būtu pieņemams vismaz ar 2/8 klātesošo kabineta locekļu balsu vairākumu. Ordeņa zīme bija iecerēta kā "balts emaljas krusts ar zelta malām, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zelta loks un ap pēdējo zaļš ozola vainags". Ordeņa zvaigzne bija iecerēta kā "sudraba dubultzvaigzne, vidū uz sarkana fona trīs zelta zvaigznes, ap sarkano fonu zaļš ozola vainags". Ordeņa lente bija paredzēta valsts karoga krāsās un krāsu proporcijās. Satversmes Sapulcē, skatot Ozola vainaga ordeņa statūtus, sociāldemokrātu pārstāvis Bruno Kalniņš norādīja, ka Kara lietu komisijā šis likumprojekts pieņemts tikai ar vienas balss pārsvaru un komisijas mazākums likumprojektu nav atbalstījis, pirmkārt, formālu iemeslu dēļ – jautājumu, vai Latvijā būs vai nebūs ordeņi, izšķiršot Latvijas Satversme, pie kuras jau strādā Satversmes komisija. Pieņemot likumu par Ozola vainaga ordeņa nodibināšanu, Satversmes Sapulce aizsteigtos priekšā valsts pamatlikumam un rezultātā Latvijas Republikas Satversmi nāktos pieskaņot ordeņu likumiem, kas nav pieļaujams. Tāpat Kalniņš uzsvēra, ka Satversmes komisijas vairākums vispār iebilst pret civilo ordeņu dibināšanu Latvijā. Kā otru iemeslu Ozola vainaga ordeņa neatbalstīšanai komisijā Kalniņš minēja faktu, ka iepriekš visi Lāčplēša Kara ordeņa aizstāvji esot teikuši, ka Lāčplēša Kara ordenis būšot vienīgais ordenis Latvijā un ka civilo ordeņu Latvijā nebūšot – būtu ļoti dīvaini, ja tie paši cilvēki tagad balsotu par pretējo. Tāpat Kalniņš izteica bažas, ka civilā ordeņa nodibināšana būtu cariskās Krievijas vai citu monarhiju tradīciju pārņemšana Latvijā, no kā Satversmes Sapulce tik ļoti centusies izvairīties, pieņemot lēmumus arī citās jomās. Kalniņš pieminēja, ka vienā no Kara lietu komisijas sēdēm bija ieradies arī ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un norādījis uz vairākiem diplomātiskiem argumentiem par labu Ozola vainaga ordeņa pieņemšanai, minot, ka daudzās citās valstīs civilie ordeņi pastāv. Meierovics aicinājis sekot šim piemēram, jo esot nepieciešams izrādīt pateicību augstām ārvalstu amatpersonām un Ozola vainaga ordenis būtu tam piemērotākais veids. Kalniņš norādīja: "Es neesmu diplomāts un nekādus diplomātiskus noslēpumus pie šīs lietas neatzīstu. Es saku, ka šāda rakstura arguments ir pats vājākais. (..) Latvijas valdībai ir daudz un dažādas iespējas šinī ziņā reaģēt uz atsevišķu personu nopelniem. Priekš tam nav vajadzīgs jauns civilais ordenis." Rezultātā Satversmes Sapulces locekļi noraidīja valdības izstrādāto likumprojektu un jautājums tika slēgts. Taču Meierovics, kurš laiku no 1918. gada rudens līdz 1919. gada jūlijam bija pavadījis Londonā un Parīzē, dibinot pirmos diplomātiskos kontaktus, zināja par apbalvojumu nozīmi diplomātisko attiecību veidošanā. Būdams vēl ārlietu ministra amatā, Meierovics par civilā ordeņa nepieciešamību bija vairākkārt runājis ar Satversmes Sapulces prezidentu Jāni Čaksti. To apliecina Čakstes 1921. gada 13. septembra vēstule Meierovicam, kurā viņš tikai trīs mēnešus pēc Ozola vainaga ordeņa statūtu noraidīšanas Satversmes Sapulcē Meierovicam raksta, ka Lāčplēša Kara ordeņa domē ir pārrunāts jautājumu par civilā apbalvojuma dibināšanas iespējām un dome esot nonākusi pie secinājuma, ka karavīru civilo nopelnu godināšanai un ārvalstnieku apbalvošanai būtu jādibina atsevišķs ordenis. Šī Jāņa Čakstes vēstule bija pagrieziena punkts civilā apbalvojuma lietā. Lai izstrādātu pirmā civilā ordeņa statūtus, Ārlietu ministrija lūdza Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām ārvalstīs atsūtīt informāciju par savā mītnes zemē esošajiem apbalvojumiem – to aprakstu, statūtus un nēsāšanas kārtību. Par pamatu Triju Zvaigžņu ordeņa statūtiem tika ņemti 1919. gadā apstiprinātie Somijas Baltās Rozes ordeņa statūti, savukārt vizuāli Triju Zvaigžņu ordenis līdzinājās Beļģijas Leopolda ordenim un Francijas Goda Leģiona ordenim. Triju Zvaigžņu ordeņa idejas autors bija pats Meierovics. Arhīvu materiālos nav izdevies atrast nepārprotamu norādi uz Triju Zvaigžņu ordeņa statūtu autoru, taču, iespējams, vienu statūtu projektu izstrādāja pats Meierovics, bet otru viņa uzdevumā – Meierovica kabineta vadītājs Jānis Lazdiņš. Ņemot vērā Lazdiņa amatu un diplomātiskā protokola tradīciju pārzināšanu, kā arī abu ciešo sadarbību, iespējams, ka Meierovics tieši Lazdiņam bija uzticējis izstrādāt ordeņa statūtu projektu. Triju Zvaigžņu ordeņa zīmes un zvaigznes zīmējumus veidoja tēlnieks Gustavs Šķilters. Saeima Triju Zvaigžņu ordeņa statūtus apstiprināja 1924. gadā un pirmie Triju Zvaigžņu ordeņi tika pasniegt Igaunijas valsts vizītes laikā Rīgā 1925. gada 9. maijā.  

Kultūras rondo komandai pievienojas Gustavs Terzens. Jau no pirmdienas viņš vadīs raidījumus, tāpēc šodien neliela iepazīšanās saruna. Bet līdzšinējam Kultūras rondo vadītājam Zigfrīdam Muktupāvelam šīs dienas raidījums ir neparasts, jo ir noslēdzošais viņa darbā Radio. Zigfrīds neslēpj, ka ir uztraucies ne mazāk, kā tad, kad bija pirmais raidījums, ko pats atceras spilgti. Gustavs no brīža, kad piedāvāja šo darbu, domāja kādu brīdi. "Kad likteņa grieži man piedāvā nonākt šeit, man ir milzīga cieņa. Tas izaicinājums, man godīgi sakot, ir tā, ka man celīši trīc," neslēpj Gustavs Terzens. "Man mamma, redaktore "Latvijas Avīzē" ar milzīgu stāžu, kā man patīk teikt par saviem vecākiem - žurnālisti ar lielo Ž - viņa teica: viss puika, pietiks tev īsās biksiņas skraidīt pa dzīvi, šis  ir nopietni." "Šis ir akūts un pozitīvs stress, kurš ir labs manai imūnsistēmai, un es piedzīvoju to, ko sauc par gaidu drudzi. Nevaru sagaidīt, kad tas beidzot notiks, jo ilgāk velkas, jo vairāk manī krājas stress," turpina Gustavs Terzens. Gustavam Terzenam ir bagātīga radio darba pieredze arī iepriekš. Pirmā bija 90. gados, kad viņa tēvs strādājis "Radio Skonto". "Man bija piedāvājums kā darbinieka bērnam kopā ar Olgu Rajecku vadīt brīvdienās bērnu raidījumu. Es atnāku, domāju, ka nu tik būs, bet pretī sēž Greviņš [Toms]. Mēs līdz šai dienai atceramies, ka mēs nevis vadījām raidījumu, bet kāvāmies par to, kurš cels klausuli, kad zvana klausītāji. Tad Olga bija spiesta mūs mierināt," atminas Gustavs Terzens.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām ienirsim aizraujošajā piedzīvojumu grāmatu pasaulē, kas latviešu lasītājus sasniedz 19.gadsimta pirmajā pusē. Uzzināsim, kas „Robinsonā Krūziņā” ir šildkrētis, cik emocionāli lasītāji uztvēra daiļās grāfa lielmātes Genovevas skaudro likteni un kā tolaik populārās fabulas vēlāk atrada ceļu arī latviešu autoru darbos. Raidījuma ievadā kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas galvenā bibliogrāfe Lilija Limane mūs ieveda latviešu zemnieku lasīšanas pasaulē 19.gadsimta vidū, kad latviski iznāca par laikmeta bestselleru uzskatītā grāmata „Grāfa lielmāte Genoveva”. 2016.gadā par to stāstījām Latvijas Radio ierakstu ciklā „Grāmata Latvijā” par godu Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ekspozīcijai, kurā sava vieta ir arī grāmatai par Genovevu. Lilijas Limanes toreizējais stāsts spilgti ilustrē lielo pārmaiņu latviešu lasītāju attiecībās ar grāmatām 19.gadsimta gaitā, grāmatplauktos nonākot pirmajiem piedzīvojumu stāstiem un izdevumiem, ko vēlāk sāks saukt par lubu literatūru. Pagrieziens piedzīvojumu literatūras virzienā latviešu valodā sākas 18.gadsimta 20 gados ar grāmatu „Robinsons Krūziņš”. Tas gan nav tiešs 18.gadsimta sākumā izdotā Daniela Defo pasaulslavenā romāna tulkojums: Vidzemes luterāņu mācītājs Kristofs Reinholds Girgensons latvisko grāmatas pārstāstu, kuru vācu valodā ar nosaukumu „Robinsons Jaunākais” sarakstījis Joahims Heinrihs Kampe un kas 18.gadsimta beigās jau iemantojis lielu popularitāti vāciskajā kultūrtelpā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Šajos gados latviski sāka tulkot arī Gētes un Šillera dzeju, tomēr drīz vien publikas pieprasījums paredzami nosvērās lubu literatūras, nevis Veimāras klasikas virzienā. Šis laiks – 19.gadsimta sākums – ir pārmaiņu pilns. 1817. un 1819.gadā tiek atcelta dzimtbūšana Kurzemē un Vidzemē, un, kā vērtē literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs, lasītāju publika 1825.gadā ir daudz gatavāka tādai grāmatai kā „Robinsons Krūziņš” nekā 20 gadus agrāk, kad Girgensons to iztulko. Interesanti, ka Joahima Heinriha Kampes veidotais „Robinsona Krūzo” pārstāsts ir tikai viens no daudziem, kas top 18.gadsimta gaitā – tolaik tā ir ierasta prakse, un autortiesības nevienu neuztrauc. Arī latviešu lasītāji oriģinālā romāna autoru neuzzina, jo grāmatas pilnais nosaukums latviski ir: „Robinsons Krūziņš, stāstu grāmata bērniem vāciešu valodā sarakstīta no Jukuma Indriķa Kampe, pēc daudz citās valodās un nu arī latviešu bērniem, kas māk lasīt, viņu valodā pārtulkota no K.R. Girgensona, Cēsu tiesas prāvesta un Jaunpiebalgas mācītāja". Ja lasāt vecajā drukā, „Robinsonu Krūziņu” varat palasīt LNB Digitālajā bibliotēkā, arī neizejot no mājas. Bet tagad pārceļamies 20 gadus uz priekšu, kad latviski klajā nāk vēl viens laikmeta bestsellers, ko jau pieminējām raidījuma sākumā: vācu autora Kristofa Šmīda „Grāfa lielmāte Genoveva” Anša Leitāna tulkojumā. Mazāk racionālisma un daudz vairāk sentimentalitātes. Kristofs Šmīds bija katoļu priesteris, un viņa darbos apgaismības idejas būtu velti meklēt, saka Pauls Daija. Šmīdam galvenais bija reliģiskā pieredze. Kad 1845.gadā Genovevas stāsts, kurā Kristofs Šmīds bija apdarinājis viduslaiku leģendu par bruņinieku Zigfrīdu, nonāca pie latviešu lasītājiem, pārsvarā grāmatas lasīja kolektīvi – vakaros, skalu gaismā, saime sanāca kopā, un priekšā lasītāji lielākoties bija gados jaunie, uz kuru aizrautību ar grāmatām vēl nesen dažs vecāks bija skatījies ar nosodījumu. Tomēr just līdzi Genovevai gribēja daudzi. Gluži tāpat kā mūsdienās, liela nozīme šīs grāmatas popularitātei bija gan iespēja uz brīdi patverties citā pasaulē, gan vienlaikus arī identificēties ar darba varoņiem. Benedikts Kalnačs “Genovevas” ietekmi redz arī vēlākos 19.gadsimta darbos, ko jau sarakstījuši latviešu autori. Pie lugas “Genoveva” vēlākos gados strādājis arī Rūdolfs Blaumanis, par kuru Benedikts Kalnačs sarakstījis monogrāfiju “Pavērsiens”. Savā lugā Blaumanis centies Šmīda ļoti vienkāršos raksturus padarīt psiholoģiski sarežģītākus, tomēr lugu nav pabeidzis. Iesākto darbu šodien var lasīt vietnē letonika.lv. Plašāk par projektu:

Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadē Mežaparka Sidraba birzī 6. jūlija vakarā notika koru mūzikas lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš", izceļot tautas dziesmu kā kora dziedāšanas sākotni.   Īstais kora mūzikas koncerts, atzīst dziedātājas no Ventspils.   Zigfrīds Muktupāvels atzīst, ka "21. gadsimts ir ienācis Dziesmu svētkos, atrodamies modernā, skaitā vietā, nepazaudējuši savu dziesmu svētku būtību. Neesmu dzirdējis nevienu viduvēju viedokli, visi saka, ka skanējis brīnišķīgi".   Ģenerālmēģinājumā sastaptie skatītāji ir gandarīti par koncertā gūtajām emocijām, savukārt jau pēc koncerta uzrunātā ģimene nedaudz kritiski vērtē pašu noslēgumu, kad jau daudzi skatītāji bija devušies prom un arī dziedātāji pametuši estrādi. Kādā brīdī pat šķitis, ka nebūs, kas dzied "Pūt, vējiņi!" noslēgumā.      

“Kolnasātys” gruomotplaukta rubrikā Laura Melne itūreiz pastuosteis par Latgolys Kulturys centra izdevnīceibys itūgod izdūtū Romona Spaitāna dzejūļu kruojumu “Spaitojam”. Pandemejis laiks latgalīšu dzejnīkim beja ražeigs, izguoja vasala vērtine vysaidu jaunu dzejūļu kruojumu. Kai soka zynuotuoji – beidzūt beja laiks i vareiba atviļktnēs atrast nūglobuotūs manuskriptus i sagataveit tūs izdūšonai. Nu jau kaidu godu jaunu izdavumu ir jiutami mozuok, tok saprūtu, ka itūgod tei situaceja varātu ari maineitīs, jo pi kruojumu struodoj kai debitanti, tai jau zynomi autori. Pyrmuo 2023. godā sagaideituo latgalīšu dzejis kruojuma autors ir Romons Spaitāns, eistajā vuordā Romualds Zarembo. Jis puorstuov tū paaudzi, kurū myusu dīnuos satikt ir lela vierteiba – dzejnīkam itūgod byus jau 98 godi. Tok dzejūli, lai ari formys ziņā daudzveideigi tradicionali, saturiski ir gona jaunekleigi – kai tī, kas veļteiti Latgolys mīlesteibai, tai ari humoristiskī. Lēdmanē, kur Spaitāns niu dzeivoj, aprelī aizvadeita ari kruojuma prezentaceja ar poša autora daleibu. Romons Spaitāns ir izaudzs naatkareiguos Latvejis laikā Rēzeknis apriņka Drycānu pogostā, dabuojs tuo laika izgleiteibu. 2. pasauļa kara laikā jis vuicejuos gimnazejā Rēzeknē, aizaruovs ar folklorys vuokšonu, vuicejīs spielēt vejūli. Juo sūla bīdrys beja Juoņs Pujāts, kurs vāluok beja muokslys zynuotnīks i tai saucamais Latgolys keramikys “krysttāvs”. Jam veļteits ari vīns nu kruojuma “Spaitojam” dzejūlim. Nazynuotuojs varbyut var i nasaprast, ka Trideišu Juoņs, kai raksteits veļtejumā, ir tys pats Pujāts. Par Trideišim Pujātu saimi nazkod saukuši Nautrānu/Drycānu pusē, kur jī nazkod dzeivuoja. Piec kara Spaitāns izstudēja universitatē i leluokū myuža daļu aizvadeja Ūgris pusē, struodojūt par viesturis školuotuoju i školys direktoru. Bejs rūseigs ari sabīdryskajā dorbā, vadejs ari muzykalūs kolektivus. Dzeju publicēt jis suocs piec Latvejis naatkareibys atjaunuošonys. “Spaitojam” ir juo catūrtais kruojums – 1999. godā izguoja “Trešī gaiļi”, 2006. godā – “Rudiņa orums”, bet 2013. godā – “Atceļnīks”. Juo tekstus ari vairuoki komponistu puorvārtuši dzīsmēs, tymā skaitā – Ontons Matvejāns, Zigfrīds Miglinieks i Andris Eriņš. Piec kruojuma puorskaiteišonys palīk cīši sylta sajiuta – jaunuokūs paaudžu ļauds laikam jau ni muok, ni gryb tik skaisti i ar mīlesteibu apraksteit sovu dzymtū pusi. Spaitāns dzejā namiteigai aicynoj byut vīnuotim, īsastuot par Latgolu i Latveju, turēt tuos karūgu. Byus karūgdzīsmei dyžon skanēt Pōr kolnim, bērzem, azarim – Kai bitem ūzulā mums sanēt, Byut sovas dzeives namdarim! Ari nabyušonom veļteitī humora i satirys pylnī dzejūli ir gona truopeigi. Tī, kas budžetnaudu dola, Zemnīku pi krysta kola. Nulle tova buļvu voga, Jim tu malnums tik aiz noga. Kruojuma “Spaitojam” piecvuordā Jūlijs Truops izceļ Spaitāna boguotū latgalīšu volūdu, kam nūteikti ari juopīkreit. “Apaceņ”, “stymbyns”, “laičine”, “paļts”, “skreipsts” ir tik daži nu myusu dīnuos pavysam reši lītuotu vuordu, kū varim puorskaiteit Romona Spaitāna dzejūļūs. Autors, lai ari pats jau daudzys desmitgadis dzeivoj uorpus Latgolys, nav pagaisynuojs sovys dzymtuos volūdys dziļuokūs sluoņus. Ar tū kruojums varātu byut interesants ari jaunuokuos paaudzis skaiteituojim. Žāļ tik, ka šaļtim tymā atrūnamys puors puorsaraksteišonys klaidys. Kai gruomotys vodūšū motivu Spaitāns nūruodejs: “Vysu myužu zeiles krōju ūzulbērzes carādams.” Gribīs saceit, ka četri kruojumi jau ir boguoteiga ūzulu bierze. Kas zyna – varbyut byus ari pīktais.  

Kāds ir Arno Jundzes Veidenbaums? Ungurmuižā tikāmies sarunās par romānu "Es nemiršu nekad", kas dokumentē Eduarda Veidenbauma dzīves pēdējo pusotru mēnesi, aptverot visu mūžu, kā arī pārlapojām Zigfrīda fon Fēgezaka kultūrvēsturisko romānu "Senči un pēcteči" par Vidzemes muižnieku - Kampenhauzenu - dzimtu.   Raidījumu atbalsta:

Stāsta tērpu māksliniece un rokoperas "Lāčplēsis" (2018. gada uzvedums) tērpu autore Evija Dāboliņa Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes 1988. gada leģendārās rokoperas "Lāčplēsis" tērpu autors Uģis Rūķītis radīja tam laikam ģeniālus tērpus – tie pārdzīvoja savu laiku, bet diemžēl aizmirstībā sapuva kādā noliktavā. Tūlīt pēc simtgades dziesmu svētku milzīgi apjomīgā, atbildīgā un godpilnā darba man nekavējoties nāca jauns izaicinājums - veidot tērpus atjaunotajai rokoperai "Lāčplēsis": šis iestudējums tapa par godu tās 30. jubilejai. Zigmars Liepiņš, Māra Zālīte un producents Juris Millers mani uzrunāja šim darbam. Uzdevums bija radīt ko pilnīgi citu - tērpus šim laika posmam, šai paaudzei. Skaidrs, ka kopēt iepriekšējos tērpus nevarēju. Sāku ar sarunām ar libreta autori Māru Zālīti. Neskaitāmās tikšanās reizēs izanalizējām tēlus, apspriedām jau nule tapušās manas tērpu skices. Vairākkārt noskatījos 1988. gada iestudējuma ierakstu. Meklēju savu interpretāciju. Pirmais, pie kā es ķēros, bija Teicējs. No iepriekšējā iestudējuma tikai divi - Jānis Skanis un Zigfrīds Muktupāvels - mantoja savas lomas. Tātad arī savus tā laika tēlus, tikai - jau 30 gadus vēlāk… Nemitīgi uzdevu sev jautājumus - vai esmu pareizi sajutusi tēlu būtību, vēstījumu skatītājam? Un tad raisījās arī citi tēli. Dažkārt kostīmu pielaikošanas procesā dzima idejas. Piemēram, viena nepiesprausta piedurkne Dīteriha tēla atveidotājam Atim Ieviņam bija tik zīmīgi precīza! Zelta rokas, nosaitētas ar melnām plandošām lentām piedurkņu galos, ieraudzīju kā simboliskas varaskāras ļaunumu darošas rokas. Šie tērpi aktierus un dziedātājus radoši atraisīja, atļāva izspēlēties un atrast kustības un parādīt tēla būtību. Spēlējoties radās arī grupas "Jumprava" vīru - Graubas, Grāvera, Krēslas un Ašmaņa - atveidotie Jodu tēli - tautā sauktās "melnajās kaprona zeķēs" ieautās galvas. Velkot mugurā tērpu, šaurajā augstajā apkaklē iestrēgusī Grāvera galva tūdaļ kļuva par pareizo risinājumu. Es biju sajūsmā. Galvenais, ka viņi spēja dziedāt. Pieminēt varu Zigfrīda Muktupāvela atveidoto Līkcepuri. Zigfrīds, balstoties savā skatuves pieredzē, nelabprāt, lai neteiktu, ka atsakās, vilkt parūkas un vispār pat tuvumā sejai neatļauj būt matiem, ko var dziedot ieraut mutē ar ieelpu. Taču šo tēlu man šķita neatbilstoši ietērpt cepurē. Bet tēls prasa savu. Ar ilgu pierunāšanu, vizuāli parādot, pielaikojot un ar friziermeistares apsolījumu, ka mati nesaskarsies ar mutes daļu, tapa sarkanrudie no galvas atkāpušies garie saveltie mati, tautā dažkārt sauktie "peisaki". Teicēja Jāņa Skaņa spieķi mans tēvs sameklēja savā mežā pēc ilgu stundu meklējumiem. Tādi skaisti taisni gari spieķi nemaz neaug uz katra stūra! Bet teicēja jeb, tēlaini izsakoties, ceļinieka 30 gadu gaitās nostaigātās vīzes atradu diriģenta Inta Teterovska krājumos. Manā mākslinieces profesionālajā darbībā vairākkārt ir pierādījies fakts, ka mākslinieki iet laikam pa priekšu. Tas skaidri pierādījās, izvēloties Dona Lāčplēsim kailo galvvidu rotāt ar tetovējumam līdzīgu grima rakstu zīmējumu. Simbolisks Lāčplēša pārtapšanas tēls. "Lāčplēsis" man pašai kļuva par interesantu atklāsmes darbu, pati spēju vien brīnīties no kurienes atnāk kaut kad pieredzēti atmiņu fragmenti, sastājas vajadzīgajās vietās un sakārtojas vizuālajā vēstījumā. Radošais gars nepieviļ. Radoši intuitīvi savienojās gan manas studijas etnogrāfijā, gan tērpu vēsturē. Uztaustīts un uzminēts.

Pērn Aleksandram Čakam tika svinēta apaļa jubileja -120.  Viņa dzeja iedvesmojusi komponistu Jāni Lūsēnu, un tapusi jauna koncertprogramma „Satikt Čaku”. Jaunradītās dziesmas savu īpašo skanējumu guvušas, savijoties diviem vīrišķīgiem tembriem – Zigfrīda Muktupāvela un Jāņa Strazdiņa balsīm, savukārt instrumentālo skanējumu veido Jāņa Lūsēna trio. Šovakar, 23. septembrī, Jāņa Lūsēna koncertprogramma „Satikt Čaku”  izskanēs Ogres novada kultūras centrā, rīt Mārupē, bet 1.oktobrī  -  Latgales vēstniecībā „Gors”.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Brīvības pieminekļa celtniecība bija viens no publiski visvairāk apspriestiem jautājumiem. Tā risināšanā bija iesaistīti politiķi, ierēdņi, mākslinieki, tālaika sabiedriskie darbinieki. 1922. gada septembra sākumā tika izsludināts pirmais konkurss priekšlikumam par “Piemiņas staba” celšanu, tajā uzaicināja piedalīties tēlniekus Burkardu Dzeni, Teodoru Zaļkalnu, Emīlu Melderi, Kārli Zāli, arhitektus Eiženu Laubi un Ernestu Štālbergu. Aizsardzības ministrijai tika paziņots, ka iecerētais piemineklis būs obeliskveida monuments, vienojās pieminekli celt pēc prof. Laubes projekta un uzdeva Apsardzības ministrijai likt profesoram Laubem priekšā izstrādāt projektu un iesniegt izdevumu aprēķinu. Tomēr pieminekļa celtniecības lieta netika pietiekami apspriesta profesionāļu lokā un sabiedrībā, jo 1923. gada 25. aprīlī Ministru kabinetam tika iesniegta protesta vēstule par Brīvības (tolaik Uzvaras) pieminekļa celtniecību. Nesagaidot atbildi no Ministru kabineta, mākslinieki tajā pašā aprīļa mēnesī iesūtīja atkārtotu atgādinājumu. Inteliģences viedokļa izklāsts tomēr ieviesa pārmaiņas valdības lēmumos. “Kara ministrijai valsts kanceleja paziņo, ka Ministru kabineta š. g. 16. augusta sēdē, grozot 1922. gada 12. oktobra lēmumu (prot. Nr. 83. p. 9.), nolēma darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai ar noteikumu, ka pieminekļa izmaksa nedrīkst pārsniegt 300 000 latu.” Līdz ar to bija noslēdzies pirmais posms un iesācies nākamais ar citu stratēģiju – Uzvaras pieminekļa ideja jau transformējās par vērienīgāku ieceri: tiks celts piemineklis brīvībai. 1923. gada 6. novembrī “Valdības Vēstnesī” izsludināja jaunus Brīvības pieminekļa konkursa noteikumus un iecēla jaunu komisiju, kuras sastāvā bija Ministru prezidents Zigfrīds Meierovics (priekšsēdētājs), izglītības ministrs Hugo Celmiņš, Latvijas Mākslas akadēmiju pārstāvēja Jānis Roberts Tillbergs un Konstantīns Rončevskis, Latvijas Universitāti – Ernests Felsbergs, Neatkarīgo mākslinieku vienību – Ernests Brastiņš, Rīgas mākslinieku grupu – Romans Suta. Komisija izstrādāja konkursa nolikumu, un konkursā tika iesniegti 29 projekti un četri zīmējumi. Pirmo vietu nolēma nepiešķirt, otro vietu dalīja Martas Liepiņas-Skulmes kompozīcija “Latvija” un Kārļa Zāles darbs “Par dzimteni”. Diemžēl arī šoreiz Brīvības pieminekļa kā valsts projekta ideja nerealizējās. Rezultātus nedeva arī nākamais – 1925. gadā notikušais iekšējais konkurss. Tikai 1929. gadā sākās pieminekļa ieceres reāla īstenošana. 12. decembrī izveidoja Brīvības pieminekļa celtniecības komiteju, kas izplatīja aicinājumu “Celsim brīvības pieminekli!”. Komitejas priekšsēdētājs bija Valsts prezidents Gustavs Zemgals, locekļi – ģenerālis Jānis Balodis, Marģers Skujenieks, Rūdolfs Egle un Alfrēds Andersons. Idejas pieteikumu varam uztvert metaforiski, bet tajā pašā laikā arī ļoti konkrēti: “Celsim šo pieminekli Rīgā, jo viņa ir Latvijas sirds! Celsim viņu Daugavas krastos, jo Daugavas māmuliņa saista atsevišķas Latvijas daļas pie Latvijas sirds – Rīgas!” Brīvības pieminekļa celtniecības komiteja organizēja plašu ziedojumu vākšanas akciju: tika vākti ziedojumi no privātpersonām, iestādēm, sabiedriskām organizācijām utt. Ziedojumus vāca, piemēram, 18. novembra svētku laikā. Izglītības ministrija izdeva speciālu rīkojumu “Visiem skolu īpašniekiem, skolotājiem un skolu jaunatnei”, kuros bija rakstīts: “Saskaņā ar Brīvības pieminekļa komitejas lēmumu šogad 18. novembrī notiks ziedojumu vākšana ar bundžiņām visā valstī, un minētajā darbā aicināta visplašākā sabiedrība.” 1930. gadā izsludinātā Brīvības pieminekļa konkursa žūrijas sastāvā bija Vilhelms Purvītis, Konstantīns Rončevskis, Burkards Dzenis, Ernests Štālbergs un divi valdības pārstāvji. No 32 iesniegtiem projektiem par labāko atzina Kārļa Zāles kompozīciju “Mirdzi kā zvaigzne”, otro vietu ieguva Teodors Zaļkalns ar darbu “Trīs zvaigznes”, par trešo labāko atzina Kārļa Zemdegas kompozīciju. Žūrijas lēmumu par konkursa rezultātu komentēja Jānis Siliņš: “K. Zāles projekts bagātu plastisko veidojumu un arhitektonisku formu savienojumā ietver vispusīgu un pārdomātu idejisku saturu. Viņš alegoriskās formās iemieso Latvijas valsts tapšanas sekmētājus spēkus. Šis mets ir vienīgais, kas skaidrā un viegli saprotamā veidā šo uzdevumu veic.” Tomēr konkursa rezultāts izraisīja diskusijas profesionāļu vidū, un sabiedrības viedoklis tika izteikts presē. Atbalstot Teodoru Zaļkalnu kā labāko iecerētā pieminekļa autoru, kultūras darbinieki Brīvības pieminekļa komitejai iesniedza protesta vēstuli divos variantos (abas parakstītas gada 17. decembrī). Vēstules parakstījuši Kārlis Straubergs, Elza Stērste, Edvarts Virza, Augusts Tentelis, Hermanis Albats un citi. Arhīva materiālos abām vēstulēm pievienots ar roku rakstīts parakstus atšifrējošs uzvārdu saraksts – uzskaitītas 44 personas. Diskusijas presē par labāko Brīvības pieminekļa metu mākslinieku aprindās un sabiedrībā bija galēji saasinātas, tās ne tikai vērtēja kā konfliktu starp Zaļkalnu un Zāli, bet apšaubīja arī pašu žūriju un tās spriedumu profesionalitāti. Par Zaļkalna metu žūrija izsakās tā: “Projekta apakšējā daļa ar savām spēcīgos vilcienos radītām proporcijām atstāj imponējošu iespaidu. Šinī metā nava nekā redzēta, nekā konvencionāla, viss jauns, vienkāršs, harmoniski nomierināts. (..) Bez tam žūrija nevienu vārdu nav minējusi par to, ka Zaļkalna piemineklis domāts ar lieliskām iekšējām telpām – kara muzeju apakšā un monumentālai sienu glezniecībai augšā – veselas septiņas zāles, kas apgaismojumu dabūs no matstikliem griestos. Zaļkalna piemineklis domāts kā visu radošo mākslu – arhitektūras, skulptūras, glezniecības, dzejas un mākslas amatniecības kopdarbs, pie kam katrs indivīds te varēs brīvi radīt, ievērojot tikai vispārējo pieminekļa harmoniju.” Ar laika distanci aplūkojot darbus un arī notikumus ap konkursu, varam secināt, ka liela nozīme bijusi laikmeta prasībām pēc vēstījuma, leģendām, varoņiem, stāstiem, kas sasaucās ar 30. gadu reālisma estētikas iemiesojumu monumentālās formās. Kārļa Zāles projektā tika veiktas korekcijas, sabiedrībai bija vajadzīgs skaidrās un lakoniskās formās veidots Brīvības piemineklis Brīvības bulvārī; tā 1931. gadā. pamatakmeni ielika Valsts prezidents Alberts Kviesis un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1935. gada 8. novembrī Valsts prezidenta pilī sanāca Brīvības pieminekļa komiteja 32 locekļu sastāvā. Valsts prezidenta sekretārs Jānis Grandaus ziņoja, ka komitejai iemaksāti 1 205 077 lati. Brīvības pieminekļa komiteja pārrunāja arī turpmāko apkārtnes izdaiļošanu un atklāšanas pasākumu. Pārlūkojot preses materiālus, redzams, ka jaunais ansamblis bija galvenais akcents valsts neatkarības svētkos – 18. novembrī. Pieminekļa atklāšanas runā prezidents Alberts Kviesis uzsvēra Kārļa Zāles nopelnus: “Ir veikts kulturāls darbs mūsu mākslai un meistarībai.” Pirms pieminekļa iesvētīšanas Valsts prezidents noslēdza uzstāšanos ar vārdiem: “Lielgabalu salūts, kas nupat vēstīja visai zemei, ka Brīvības piemineklis atklāts, apliecināja, ka visas mūsu sirdis un domas, jūtas un prāts, mūsu dzīve un darbs pieder tēvzemei un brīvībai! Dievs svētī Latviju!” Brīvības pieminekļa akcijā kā tautas ziedojums kalpoja par labu piemēru arī turpmāk iesaistīt visus pilsoņus lielu ideju īstenošanā. Dienaskārtībā bija Uzvaras laukuma būves ideja, un sākās ziedojumu vākšana šim grandiozajam projektam.

Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica nopelni ceļā uz valsts neatkarību un starptautisko atzīšanu fiksēti dokumentos, monogrāfijās un laikabiedru atmiņu stāstos. Viņa darbības būtisku iezīmi izcēlis pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste: "Jūsu darba novērtējumu izdarīs vēsture, bet es vēlētos tikai, lai pie šī novērtējuma nepaliktu neievēroti ārkārtējie apstākļi, kādos Jums bija jādarbojas." No 1915. gada augusta paralēli lektora darbam Meierovics vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Kultūras nodaļu Maskavā. Sākot strādāt LPNP nodaļā, "ārkārtējie apstākļi" bija ikdiena – tie sekoja cits citam. Par mākslas klātbūtni diplomātiskajās sarunās liecina kāda spilgta aina no Meierovica biogrāfijas. 1918. gada augustā viņš caur Stokholmu ieradās Londonā kā LPNP pilnvarotais sūtnis, lai pārliecinātu Lielbritānijas ārlietu ministru Arturu Džeimsu Belfūru par Latvijas kā patstāvīgas valsts nepieciešamību. Šajās izšķirīgajās sarunās par iepazīšanās dialoga pirmo panākumu atslēgu kļuva latviešu māksla. Tikšanās reizēs ar ministriem un diplomātiem Londonā un Parīzē Meierovics dāvināja ornamentētos linu vākos iesietus albumus ar latviešu labāko mākslas darbu reprodukcijām – gleznām no Petrogradas un Maskavas izstādēm. Ideja reprezentēt topošu valsti ar mākslas palīdzību bija neapstrīdama vērtība – vēstījums, kas varēja pārliecināt par latviešu kultūras savdabību. Atbildīgo albumu sagatavošanas procesu aprakstījis Līgotņu Jēkabs: "Mākslinieks J. Kuga sameklēja kādu speciālistu, kas gleznas nofotografēja un pēc tam ar saviem palīgiem reproducēja. Kugas kundze izbrauca uz laukiem pie radiem, kur pēc mākslinieka J. Madernieka ornamentiem noauda īpašu audeklu albumu iesējumam. Mākslinieks S. Vidbergs gādāja par franču tekstiem zem gleznu reprodukcijām, Kirhnera fabrikā ar izdevēja A. Gulbja palīdzību meistari veica albumu iesiešanu, tā ka Meierovics varēja paņemt līdz kā jauku ciemakukuli sešus grezni iesietus latviešu mākslas albumus. Šis pats par sevi sīks fakts savukārt liecina par patriotisko noskaņojumu toreiz arī plašajās mākslas aprindās: katrs gribēja savu ziediņu pienest topošai Latvijai."  Ārlietu institūciju tapšanas laikā latviešu inteliģence spēja ne tikai patriotiski domāt, bet arī ar plašāku redzējumu atbalstīt valstiskās neatkarības ideju ārvalstīs.    

Madara Gruntmane par savu trešo dzejas krājumu saka: "Mans jaunais dzejoļu krājums ir ceļojums darbības vārdā ar sakni "mīl". Tas kā amerikāņu kalniņos mētā augša un lejā līdz aizved pie lietvārda — "aizmīlestība"." Lai arī krājuma nosaukums ietverts vienā vārdā "Aizmīlestība", atšifrēt to nevar vienā vārdā. "Man tā sajūta pašai par šo vārdu ir tāda, ka lokām vārdu mīlestība visos iespējamos veidos, ļoti bieži vārds ir zaudējis savu nozīmi un jēgu tiek vazāts pa labi un kreisi bez atbildības. Protams, ir iemīlēšanās un mīlēt, bet tad ir kaut kas lielāks un augstāks," atzīst Madara Gruntmane. "Tie, kas grāmatu lasīs, sapratīs atbildi, ko esmu sniegusi. Aizmīlestība ir tas, kas paliek pāri, kad mūsu vairs nav vai mīlestības vairs nav. Aizmīlestība ir mana mīlestības definīcija," turpina dzejniece. Lai arī trešais krājums, tas ir liels notikums un ir ļoti bailīga sajūta, neslēpj Madara Gruntmane. "Kad grāmata iziet tautiņās, ir sajūtā, kā būs?" vērtē Madara Gruntmane. "Ja man jautātu, vai gribētu būt pilna laika dzejniece un nestrādāt, es teiktu - jā, bet dzejnieks nav tāds, kas atver blociņu un no rīta kā sāks rakstīt, tā vakarā beigs," bilst Madara Gruntmane. Dzejniece atzīst, ka ir mainījusies viņas izteiksme astoņos gados kopš pirmās grāmatas, kaut kas ir mainījies krietni vien. Mainās valoda, mainās sapratne, kā veidot dzejoli. "Guntars [Godiņš] saka, tu esi maigāka kļuvusi. Lai nu tā būtu," atklāj Madara Gruntmane. "Krietni maigāka," raksturojumam piekrīt Zigfrīds Muktupāvels. Madara Gruntmane (1981) dzejā debitējusi 2015. gadā ar krājumu "Narkozes" (angļu tulkojums iznācis 2018. gadā, 2015. gadā saņēmis Latvijas Literatūras gada balvas lasītāju simpātijas balvu). Otrais krājums — "Dzērājmeitiņa" — izdots 2018. gadā. Grāmatas redaktors — Guntars Godiņš. To izdevis apgāds "Neputns".

"Hekabes jautājums" joprojām aktuāla Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas dokumentālā filma par līdzjūtību. Raidījumā viesojas filmas autori Pēteris Krilovs un Iveta Budreviča, ar viņiem sarunājas Zigfrīds Muktupāvels.  "Uzreiz bija skaidrs, ka mēs negribam runāt par ikdienišķām, pierastām lietām - sociālām parādībām, bet par to, kā cilvēki viens otram palīdz, kas notiek iekšā tajā cilvēkā, kas to dara no psiholoģiskā viedokļa," tā Pēteris Krilovs.  Filmas seanss un tikšanās ar filmas autoriem 29. maijā Kino "Bize" pl. 18.00.

Radīta latviešu orģināloperete “Trīs zvaigznes. Zigfrīds” Kā mūsdienīgi operetē stāstīt par vēsturiskām personībām; ar kādiem izaicinājumiem radošā komanda saskārusies, Kultūras rondo pārrunājam ar režisori Daci Micāni-Zālīti.   "Šis darbs manī ir atmodinājis no jauna to, ka režisors spēj radīt jaunu pasauli un es to pilnīgi varēju izdarīt, filmējot opereti. Domāju, ka šis darbs nebūs velts, jo mūsu visu mērķis ir iet pie cilvēkiem ar stāstu par Zigfrīdu Annu Meierovicu," sarunā atzīst Dace Micāne-Zālīte. Raksturojot darbu, režisore atzīst, ka "būtībā tā ir operete, jo pamatā ir Platona Buravicka mūzika, bet formāts ir nevis iefilmēta izrāde uz skatuves, bet operetes inscinējums vidē. Tas ir tuvāk filmas estētikā balstīts darbs, insticnējums tapa Lauteres muižā". Operete “Trīs zvaigznes. Zigfrīds” ekranizētā versijā pasaules pirmizrādi piedzīvos 10. decembrī plkst. 19.00 VEF kultūras pils Lielajā zālē. Uz patiesiem notikumiem balstīts, Platona Buravicka un Jura Hirša operete-biogrāfisks stāsts par Zigfrīdu Anna Meierovicu ir Operetes teātra veltījums Latvijai. Galvenajās lomās: tenors Valters Gleške (Zigfrīds A. Meierovics), soprāns Sonora Vaice (Kristīne Bakmane), soprāns Jolanta Strikaite (Anna Meierovics). Filmas režiju un montāžas režiju veidojusi latviešu režisore, dramaturģe, dzejniece un folkloriste Dace Micāne-Zālīte. Pēc patiesiem vēsturiskiem notikumiem veidots, operetes-biogrāfiskā stāsta ekranizējums ir aicinājums atcerēties, kā dzima neatkarīga Latvijas valsts. Operetes teātra veltījums Latvijai valsts simtgadē stāsta par Zigfrīdu A. Meierovicu, kurš panāca Latvijas valsts dibināšanu de facto un de jure, un ataino notikumus no laika, kad Meierovics bija Bēgļu komitejas biedrs, līdz pat nāves brīdim, kad viņš ir jau starptautiski atzīts diplomāts. Komponists Platons Buravickis un libreta un dzejas autors Juris Hiršs, atsaucoties Latvijas operetes fonda ierosmei, radījuši pirmo 21. gadsimta latviešu oriģinālopereti. Tās muzikālajā audumā žanriski mijiedarbojas operete, mūzikls, reps, valši, tango.   "Ticu, ka piedzīvos arī skatuvisko versiju. Patreiz filmas formāts ir brīnišķīgs veids, kā iet pie skatītājiem," uzskata Dace Micāne-Zālīte.

Zigfrīds Anna Meierovics piedzima Durbē – reliģiozā ebreju vidē auguša ārsta un kristīgas latviešu mājskolotājas ģimenē. Neilgi pēc dzemdībām mira Zigfrīda māte, un vēlāk dēla kristībās viņa tēvs Haims (vēlāk – Hermanis) lūdza zēnam dot arī otru, mātes vārdu – Anna.

Droši vien daudzi žurnālisti ar interesi par mākslu vai atmodas gadu notikumiem, ar interesi par Skulmju dzimtu – Oto Skulmi vai Martu Liepiņu-Skulmi, Ugu Skulmi un, protams, par mākslinieci Džemmu Skulmi, ir viesojušies Mežaparka mājā, kura savulaik celta, vairāk domājot par mākslinieku darbnīcām nevis dzīvošanu. Džemmas Skulmes dzimšanas dienā – 20. septembrī, šī māja Stokholmas ielā tika atvērta apmeklētājiem, iezīmējot Džemmas Skulmes mākslas telpu un topošo ekspozīciju “Moin, moin, Mālpils bezdelīga!”. Un šī uzruna ņemta no kādas ģimnāzijas laika vēstules Džemmai. Tās Džemmas dienu interesentiem lasīja aktieris Gundars Āboliņš, bet visa šī procesa veidotāja, sadarbojoties ar Džemmas ģimeni, ir mākslas zinātniece Inga Šteimane. Daudzi žurnālisti ir ciemojušies pie Džemmas Skulmes. Un arī Kultūras rondo arhīvā ir divas ļoti nesenas sarunas Džemmas darbnīcā. 2015. gadā, kad tur viesojās Zigfrīds Muktupāvels, un 2018. gadā, kad tur viesojos, lai runātu ar Džemmu par topošo izstādi Valmierā „Mākoņgabali”. Esam Džemmas Skulmes darbnīcā, ir 2015. gads. Zīmīgs, jo Džemmai togad ir 90. jubileja, viņa aktīvi strādā, un tikai pēc dažiem gadiem viņa saņems pirmo Purvīša balvu par mūža ieguldījumu mākslā. Tas būs 2019. gadā, un tā paša gada novembrī viņa aiziet mūžībā 94 gadu vecumā. Džemmas Skulmes mākslas telpa Mežaparkā, arhīva sakārtošana, pētniecība un digitalizācija, tāpat ekspozīcijas veidošana notiek, domājot par viņas simtgadi, kas būs 2025. gadā. Stāsta Inga Šteimane. Vēl līdz 26. septembrim notiek Pirmās Džemmas dienas Mežaparkā, kas nozīmē, ka varat ieskatīties topošajā telpā, kur no 2022. gada janvāra būs atvērta ekspozīcija „Moin, moin, Mālpils bezdelīga”. Tas ir stāsts par ģimnāzisti Džemmu Skulmi, kura 1937. gadā iestājas 1. Rīgas Valsts ģimnāzijā un 1944. gadā to pabeidz. Pusaudze Džemma dzīvo skaistā pasaulē, kuru veido viņas slavenie vecāki – gleznotājs un scenogrāfs Oto Skulme un tēlniece Marta Liepiņa-Skulme. Džemma ir viena no „zelta jaunatnes”, kas runā Anšlava Eglīša komēdiju amerikāniskajā žargonā, ir kā uzburti uz velosipēdiem, fotografēšanos, teātra un filmu skatīšanos un vēstuļu rakstīšanu. Būtiska ekspozīcijas sastāvdaļa būs daudzās vēstules, kuras Džemmai Skulmei raksta klasesbiedrenes un kuras viņa rakstījusi vecākiem. Inga Šteimane uzsver, ka diemžēl pagaidām nav izdevies atrast Džemmas vēstules, kuras sūtītas kādai no lieliskajām vēstuļu autorēm. Vārds – „pagaidām” dod cerību, ka varbūt vēl atradīsies. Bet pagaidām Gundars Āboliņš lasa vēstules, kuras adresētas uzticamajai klausītājai Džemmai. Vēl šonedēļ Džemmas Skulmes mākslas telpā atklāta viņas mazdēla Artura Dimitera pirmā personālizstāde „Ģimene”, bet 25. un 26. septembrī notiek arī radošās darbnīcas, ko vada Arturs un gleznotāja Sigita Daugule, kuras darbus Džemma Skulme augstu vērtēja. Ģimene un ģimenes intereses Džemmai Skulmei vienmēr bijušas svarīgas, arī to droši vien ir sajutuši daudzi žurnālisti, kuriem ir bijusi iespēja pabūt sarunās ar Džemmu.  

Cik aktuāla mūsdienās ir pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu Latvijas populārā mūzika, Kultūras rondo saruna ar muzikoloģi Daigu Mazvērsīti, grāmatas "Melnbaltās dziesmas 2" autori. Muzikoloģe un žurnāliste Daiga Mazvērsīte, iemūžinot latviešu estrādes mūzikas vēsturi, uzrakstījusi jau otro grāmatu – “Melnbaltās dziesmas 2. Lielo orķestru ēru nomaina vokāli instrumentālie ansambļi”, kura turpina pirmo šajā sērijā iznākušo grāmatu “Melnbaltās dziesmas. No Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam”. Grāmatā apskatīts, kā mūzikā ienāca Alnis Zaķis, Ivars Vīgners, Gunārs Rozenbergs, Zigurds Rezevskis, Gunārs Freidenfelds, Andrejs Lihtenbergs, Zigmunds Lorencs un citi. "Man šķita, ka daļa no pieminētajiem mūziķiem ir nepelnīti aizmirsta," sarunā atzīst Daiga Mazvērsīte. "Es katru rītu cēlos ar skaistajiem instrumentālās mūzikas koncertiem un vakaros gūlos ar rubriku "Mācīsimies dziesmu!". Šī ir mana pateicība viņiem, paldies viņiem, ka viņi bija, ka mana dzīve bija skaista un muzikāla," atzīst Daiga Mazvērsīte. Viņa arī bilst, ka pētot vairāk interesē sarunas ar cilvēkiem, lai labāk saprastu viņu vietu mūsu populārās mūzikas ainā, jo estrādes mūzika padomju sistēmā bija pabērna lomā.    

Kormūzikas cikls “Krastā saviļņots” ir audiovizuāls notikums, kas 9. jūlija vakarā notiks uz Skultes ostas Ziemeļu mola. Tajā ir satikušies komponists Kristaps Krievkalns, dzejas autors Kārlis Kazāks un Saulkrastu koris Anima diriģentes Lauras Leontjevas vadībā. Muzikālo stāstu papildinās mākslinieka Mareka Gurecka jaunradītā dzīvā audekla glezna,  horeogrāfes Ingas Krasovskas veidotā skatuves kustība, kā arī Pāvela Armaņa gaismu un video projekcijas. Šis būs pirmais bezvadu austiņu koncerts jūras krastā 700 muzikālā notikuma baudītājiem. Zigfrīds Muktupāvels uz sarunu aicinājis diriģenti Lauru Leontjevu.

30. jūnijā startē Starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls "Rīgas ritmi 2021" un atklāšanas dienā kopā ar domubiedriem kultūrtelpas "M/Darbnīca" āra terasē kopā ar domubiedriem muzicēs arī saksofonists Toms Rudzinskis. Par gaidāmajiem koncertiem un sadarbību ar Vācijas izdevniecību Double Moon Records, kurā 2021. gada rudenī klajā nāks mūsdienu džeza bigbenda albumu Space Big Band, Tomu izvaicā Zigfrīds Muktupāvels.  

Mākslinieks un viņa vēstules - tāds īsumā varētu šī raidījuma Kultūras rondo apakšvirsraksts. Ko vēstules nozīmē radošas personas izpētes procesā? Jāņa Pauļuka vēstules Felicitai, gan tad, kad viņa vēl nav Pauļuka sieva, gan tad, kad ir, gan tad, kad tikai dažas dienas šajā pasaulē dzīvojis, aiziet viņu dēliņš Olivers, gan tad, kad – Felicita vairs sen nav Jāņa sieva, bet patur Pauļuka uzvārdu un visu mūžu glabā viņa vēstules un preses izgriezumus par Jāni Pauļuku. Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai „Mīlu Tevi” tagad lasāmas grāmatā. Par šīm vēstulēm, par emocionālajiem un mākslas impulsiem stāstas mākslas zinātniece, šīs grāmatas koncepcijas tekstu un komentāru autore Ingrīda Burāne. Bet iezīmējot plandošo „gleznotāju karali” Jāni Pauļuku, raidījumā skan arī viņa paša pārspriedumi par mākslu 1982. gadā , kurus Aija Oša ielikusi savā raidījumā. Jāņa Pauļuka vēstules tagad var izlasīt grāmatā, bet kāda cita mākslinieka – noslēpumainā Ģederta Eliasa vēstules – pagaidām var izlasīt tikai Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, jo tās tikai nesen tur nonākušas, sagādājot ne tikai trūkstošās ainas Eliasa pasaules mākslas studiju ikdienas aprakstos, bet arī nesot kādu līdz šim nezināmu faktu, kas izlasāms Karijas vēstulē no Amerikas. Un māsīcai Elzai šo vēstuļu glabāšanā būs ļoti nozīmīga loma. Par jauniegūtajām Ģederta Eliasa vēstulēm un pārsteigumiem, ko tās glabā, stāsta muzeja direktora vietniece Marija Kaupere. Un Kultūras rondo klausītājiem ir unikāla iespēja dzirdēt jauniegūto Ģederta Eliasa vēstuļu fragmentus, kurus lasa Zigfrīds Muktupāvels. Sakrītot laikā un telpā, atklājas arī kādas sakarības, proti, Ģederts Eliass ir bijis Felicitas Pauļukas Mākslas akadēmijas diplomdarba vadītājs, kurš viņas darbu „Vecāķu zvejnieki” novērtējis ar „Teicami”. Ģederts Eliass ir glābis Jāni Pauļuku arī viņa nemitīgajās kolīzijās ar Mākslinieku savienību.

Komponists Jānis Lūsēns ar mūziķi Zigfrīdu Muktupāvelu sadarbojas jau no 1985. gada. Kā LTV raidījumā "Kultūrdeva" atzina Muktupāvels – ilgstošā sadarbība ir priviliģēta situācija, jo komponists ar viņu ir strādājis daudzus gadus un zina, ko viņa balss var un ko nevar. 

Šodien Kultūras Rondo „meklējam Ezeriņu”, aizņemoties nosaukumu no jaunā Andra Akmentiņa romāna par Jāni Ezeriņu, kas iznācis latviešu un prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā „Es esmu...” Mēs meklējam arī savā arhīvā, kur par Jāni Ezeriņu stāstīja literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis un Madonas novada vēstures pētniece Dace Zvirgzdiņa. Meklējam Nacionālā teātra izrādē „Ezeriņš”, ar kuru sagaidāma tikšanās arī tiem, kuri tā arī nedabūja biļetes uz šo Elmāra Seņkova daudz godalgoto izrādi aktieru zāles pagrabā. Meklējam Edgara Mākena muzikālajā partitūrā šai izrādei un pavisam negaidīti – arī Raimonda Paula mūzikā. Vispirms sazināmies ar romāna „Meklējot Ezeriņu” autoru Andri Akmentiņu. Vēl tikai neliels atgādinājums – Andris Akmentiņš ir dzejnieks un rakstnieks, kuram iznākuši četri dzejas un viens stāstu krājums. Dzejā saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, bet pārsteidzis ar romānu „Skolotāji”, par kuru ieguva AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu. Andra Akmentiņa romānu „Meklējot Ezeriņu” izdevusi „Dienas Grāmata”. „Šķiet, Ezeriņš katru dzīves mirkli izspēlēja, kā tobrīd izjuta, un pat baidījās, ka apkārtējie radīs negrozāmu viņa portretu, tad viņš kļūs nedzīvs un ieslodzīts noteiktā plauktā”, tā Autora pēcvārdā romānam „Meklējot Ezeriņu” raksta Andris Akmentiņš, bet sarunu viņš izvēlas sākt ar vāku, kas principā ir loģiskāk. Sarunā pieskaramies grāmatas vizuālajam izskatam, rakstnieka darbam un, protams, Ezeriņam kā personībai. Andris Akmentiņš arī atklāj līdzību par savu skolotāja darbu ar Ezeriņa darbu kā skolotājam. Tāpat viņš stāsta, ka rakstniekam par rakstnieku uzrakstīt romānu tomēr ir sarežģīti. Un novele kā stāstījuma veids – gan nodalīta ar virsrakstiem, gan bez – atrodama arī romānā „Meklējot Ezeriņu”. 2016. gadā Rīgā un Madonā notika Jānim Ezeriņam veltīta konference, atceroties viņu 125. gadu jubilejā. Zigfrīds Muktupāvels sarunājās ar jau Andra Akmentiņa pieminēto Daci Zvirgzdiņu no Madonas un literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāvi. Jau pirms septiņiem gadiem (2014. gadā) Nacionālā teātra aktieru zāli pārņēma „Ezeriņš”, pēc Jāņa Ezeriņa novelēm veidota izrāde, kuras režisors bija Elmārs Seņkovs. Tagad, kad teātri publikai slēgti un mūžībā aizgājusi aktrise Astrīda Kairiša, kura bija pārsteidzoša un spoža izrādē „Ezeriņš”, atmetot iebildes, ka iefilmēta izrāde nav tas pats, kas dzīva, un enerģijas apmaiņa nav tā, kas ar publiku elpojot kopā, varam priecāties, ka izrāde "Ezeriņš" ir nofilmēta Latvijas Televīzijas projektā „Teātris ZIP”. Un LTV 1. kanālā to būs iespējams noskatīties 20. februārī. Izrādes dramaturģisko materiālu pēc Jāņa Ezeriņa novelēm radīja Rasa Bugāvičūte-Pēce. Ar viņu arī sazināmies Kultūras Rondo.  

Latvijas Nacionālā opera un balets jauno sezonu sāk ar Pētera Čaikovska baleta „Gulbju ezers” pirmizrādi. 2. un 4.septembrī prinča Zigfrīda lomā pirmo reizi Latvijā viesosies viens no pašlaik labākajiem baletdejotājiem pasaulē, Londonas Karaliskā baleta premjers Vadims Muntagirovs. Tiekoties ar žurnālistiem Vadims Muntagirovs ir smaidīgs un sirsnīgs. Atbildes ir gana atklātas, neslēpjot arī darba sūrās puses. Par Zigfrīda lomu, par darbu Londonas Karaliskajā baletā, kā arī par viesošanos pasaules baleta kompānijās labprāt dalās baleta premjers. Stāstot par prinča Zigfrīda lomu baletā "Gulbju ezers" viņš atklāj, ka pirmo reizi to dejojis pirmo gadu strādājot Anglijas Nacionālajā baletā Londonā, turklāt dejojis Karaliskajā Alberta zālē.  "Tā ir nestandarta skatuve, jo skatītāji ir visapkārt. Man bija ļoti stingri skolotāji, repetitori, viņi tik daudz ar mani strādāja, ka es to atceros joprojām. Tā „Gulbju ezera” princis nostiprinājās manī, pēc tam esmu daudz to dejojis," stāsta Vadims Muntagirovs Iestudējums Rīgā būs viņam četrpadsmitā „Gulbju ezera” versija.  "Man jau ir neliels sajukums galvā, jo nereti atbraucu uz citu valsti, citu teātri un domāju: esmu jau 13 dažādas versijas dejojis, kas vēl var būt citādi, un tomēr tas iespējams. Man ir ļoti interesanti dejot šo jauno versiju, tāpēc ka no vienas puses tas ir līdzīgi, taču ir tādi mirkļi it kā dejotu jaunu baletu. Man pirmo reizi vajag izpildīt tik daudz lēcienu, ir liela fiziskā slodze, patīkami dejot. Protams, arī partnere jauka un beidzot mēģinājām studijā," atklāj Vadims Muntagirovs. Viņš stāsta, ka piecus mēnešus neesmu nav vingrinājies zālē, jo Londonā Covid-19 ierobežojumu dēļ nav ļauts strādāt teātrī.  "Kad atlidoju šurp un sāku mēģināt, es biju ļoti priecīgs, jo beidzot liela telpa. Piecus mēnešus mēģināju kaut ko darīt mājās. Patīkami būt atkal ierindā, šeit par mani ļoti rūpējas" atzīst Vadims Muntagirovs. "Kad Aivars Leimanis man piezvanīja un vaicāja, vai es varēšu atbraukt nodejot „Gulbju ezeru” 2. un 4.septembrī, jautāju, vai tas būs 2021.gadā vai šogad? Es sēdēju mājās un varēju tikai sapņot, ka tagad tiks rādīti kādi baleti, īpaši pilna garuma izrādes. Es, protams, biju ļoti priecīgs un šī būs man pirmā izrāde pēdējā pusgada laikā."

Arvīds Pārups – pirmais Radiofona diktors, diriģents un arī direktors – mierīgs, bet enerģijas pārpilns. Dzejnieks Jānis Akuraters, kura vadības laikā radiofonā iesākās raidījumi veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Tad virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt Pēteri Jērānu, lai arī pārliecinātu komunistu, bet prasīgu un profesionālu savā amatā. Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku – tāds bija Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Dzintris Kolāts, ilggadīgākais radio ģenerāldirektors, kura izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4. Arvīds Pārups - lasīja ziņas un diriģēja orķestri Kā kuģis Latvijas Radio 95 gadus ir peldējis pa elektromagnētiskajiem viļņiem. Reizēm vētras un vēji to ir mēģinājuši novirzīt no kursa, reizēm draudējuši sēkļi, bet, pateicoties komandai un tam kāds kapteinis ir bijis pie vadības stūres, tas allaž ir peldējis uz priekšu. Kapteiņi šim kuģim ir bijuši daudz un dažādi un šajā raidījumā par dažiem no viņiem. „Nodibinoties Rīgas Radiofonam, 1925. gadā inženiera Jāņa Lintera aicināts, Pasta un telegrāfa departamentā par radio programmas vadītāju, raidījumu organizatoru un diriģentu iestājas Arvīds Pārups. Viņš bija arī inženieris un aizrautīgs radioamatieris. Arvīds Pārups bija pirmais Rīgas Radio diktors. Laikabiedri atceras A. Pārupu kā ļoti labu organizatoru, kurš spēja lasīt jaunākos notikumus un tūlīt devās diriģēt orķestri. Mirdza Ķempe, kura strādāja pēc viņa, atcerējās: “Sarežģītos gadījumos mani iedvesmoja A. Pārupa absolūtais miers, jo viņu laikam nekas pasaulē nespēja satraukt. Viņa samtainais balss tembrs klausītājiem patika.” Tā par pirmo radiofona vadītāju savulaik rakstīja radioinženieris un „Latelecom” muzeja dibinātājs Jāzeps Ločmelis. Ieklausāmies fragmentā LR3 „Klasika” programmu vadītājas Ilgas Augustes veidotā raidījuma, kurā viņa kopā ar mūsu radio vēstures pārzinātāju, ilggadīgo mūzikas redakcijas darbinieku Oļģertu Šustu stāsta par Arvīdu Pārupu. Jānis Akuraters aizsāka raidījumus, veltītus izcilu cilvēku piemiņai 1930. gadā par Rīgas radiofona pārzini ieceļ dzejnieku Jāni Akurateru. Grāmatā par mūsu radio vēsturi „Latvijas Radio – 75” rakstīts, ka Jāņa Auurātera vadības laikā 30. gados iesākās raidījumi, veltīti izcilu cilvēku piemiņai. Sākot ar raidījumu, kas bija veltīts Zigfrīda Meierovica piemiņai, kurā liriskās dzejas runāja Lilija Štengele, raidījumus arī veidoja aizsaulē aizgājušajiem rakstniekiem, tā tolaik Jānis Simsons lasa Apsīšu Jēkaba tēlojumus, Līva Grieziņa-Siliņa – Birutas Skujenieces dzejoļus, Teodors Lācis – Raiņa dzeju. Un ik gadu Latvijas Valsts svētkos 18. novembrī ir dzirdami fragmenti no Raiņa darba “Daugava”. Diemžēl pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma satiksmes ministrs (ministrijai bija pakļauts arī Radiofons) atbrīvoja Jāni Akurateru no Radiofona direktora posteņa. Akuraters ir sarūgtināts par šādu atlaišanu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņš ir izvadīts atriebīgā kārtā: bez atvaļinājuma, kas parasti tiek dots augstākiem ierēdņiem, kad tie aiziet no dienesta. Un iemesls tam esot, ka dzejnieks pats ir uzrakstījis atlūgumu un tādiem, kas paši atlūdzas – neko nemaksā! Radio vadītāji padomju laikā: prasīgais Pēteris Jērāns Pēc Akuratera, līdz Otrā pasaules kara sākumu, Radio direktora posteni ieņem cits literāts – Arveds Smilga. Pēc kara pie vadības stūres nāk virkne padomju varai lojālu darboņu, starp kuriem var izcelt, kā toreiz šo amatu sauca - Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Pēteri Jērānu, kura zināmākais devums PSRS laikā bija Latvijas padomju enciklopēdija, kas tika izdota viņa vadībā pagājušā gadsimta 80. gados. Lai arī Jērāns bija pārliecināts komunists un vairākus tā laika Radio jaunos žurnālistus, darbā pieņemot, tirpināja par jautājumiem par Kārļa Marksa biogrāfiju, tomēr viņš bijis prasīgs un profesionāls savā amatā un bijis radio patriots. Pēteri Jērānu attālināti ierakstītā intervijā atceras ilggadīga Radio raidījumu veidotāja un raidījuma „Mikrofons” vadītāja Lia Guļevska. Vēl padomju gadu Radio vadītāju amatā izceļams ir Ilmārs Īverts, diemžēl ar to, ka par viņu neko labu neviens no bijušajiem Radio darbiniekiem pateikt nevar. Īverts šajā amatā bija no 1972. līdz 1976. gadam, kā savulaik par viņu rakstīja dzejnieks Laimonis Purs, tad Ilmārs Īverts “(..)iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija.” Arnolds Klotiņš iestājās par kultūru ētiskām vērtībām Inteliģence un vēlme ieviest kvalitatīvu latviešu mūziku - tāds bija muzikologs Arnolds Klotiņš Radio vadītāja amatā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Bijušo Radio vadītāju raksturo Lia Guļevska, arī pats Arnolds Klotiņš telefonsarunā atminas savu vadības laiku no 1992. līdz 1995. gadam. Toreiz radioprogrammu direktores amatu ieņēma Dārija Juškeviča un arī viņa telefoniskā intervijā uzteic toreizējā vadītāja inteliģenci un perfekcionismu. “Ja visi apkārt toreiz bija orientēti uz neliberālismu un izklaidi, tad man bija diezgan grūti pārliecināt iestāties par kultūras un ētiskām vērtībām, atceras Arnolds Klotiņš, kurš tolaik arī cīnījās par nopietnās mūzikas skanējumu Latvijas Radio. Dzintra Kolāta laikā izveidojās LR 2, LR 3 "Klasika", LR 4 Daži mūzikas redakcijas darbinieki sasparojās un lūdza Arnoldam Klotiņam, vai nevarētu ieviest klasiskās mūzikas raidījumus. Klasiskā mūzika tolaik skanēja vien pāris stundas naktī, jo trūcīgā finansējuma dēļ vairāk un plašāk nevarēja atļauties veidot papildus programmas, bet tie jau bija pirmie aizmetņi tagadējam radio kanālam „Klasika” ,kurš tā pa īstam uzplauka, tāpat kā arī Latvijas Radio 2 un Latvijas Radio 4 ģenerāldirektora Dzintra Kolāta darbības laikā, kurš šajā amatā nostrādāja no 1995. gada līdz 2011. gada nogalei. To var nosaukt par tādu kā uzplaukuma laiku radio. Kā uzsver Dārija Juškeviča, toreizējā ģenerāldirektora vietniece, Dzintris Kolāts rīkojās kā labs vadītājs - atbildēja par saimniecisko pusi un deva radošu brīvību – viņš uzticējās profesionāļu komandai – redakciju vadītājiem un žurnālistiem. Diemžēl 2008. gada otrā puse iezīmējās ar ekonomisko krīzi visa pasaulē, arī Radio tas negāja secen, tāpēc toreizējam ģenerāldirektoram nācās pieņemtnepopulārus lēmumus un atlaist vairākus darbiniekus. Mieles daudzos kolēģos ir palikušas vēl šodien, lai arī situācija ar Radio finansējumu toreiz bija sarežģīta.  

Muzikoloģes Daigas Mazvērsītes interese par latviešu populāro mūzika ir noturīga un profesionāla. Tagad top latviešu populārās mūzikas vēstures grāmata, kuras 1. sējumā atainots laikaposms no 20. gs. 20. – 60. gadiem, no Alfrēda Vintera līdz Zigfrīdam Račiņam. Fragmentus no grāmatas „Melnbaltās dziesmas” lasa Gundars Āboliņš. Izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumuu atbalsta:  

Leģendārā rokopera „Kaupēn, mans mīļais” atdzimusi jauniestudējumā, šoreiz koncertuzveduma versijā. Ir pagājuši 20 gadi kopš Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas pirmā iestudējuma Liepājas teātrī, taču vēsturiskais stāsts par sabiedrības apjūsmoto noziedznieku savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien. Pirmizrāde notiks 15.februārī Vidzemes koncertzālē Cēsīs, pēc tam rokoperas koncertuzvedums būs skatāms dažādās Latvijas koncertvietās – gan Rīgā VEF kultūras pilī, gan Alūksnes kultūras centrā, gan Latgales vēstniecībā “Gors” un citviet. Rit koncertuzveduma „Kaupēn, mans mīļais” pēdējie mēģinājumi. Jaunais iestudējums uz Māras Zālītes dzejā un Jāņa Lūsēna mūzikā iekodētajiem vēstījumiem ļaus palūkoties ar šodienas acīm un mēģināt rast atbildi - ko leģendārākā latviešu noziedznieka stāsts mums vēsta par cilvēku un viņa izdarītajām izvēlēm cauri laikiem. Kaupēns šajā uzvedumā būs Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms, viņš atzīst, ka loma ir sarežģīta. "Esmu priecīgs par izrādīto uzticību un iespēju to izdzīvot. Tas nav viegli. Kaupēns kā tēls pašam sev liekas kaut kas ļoti tāls. Iespējams, dziļākajos manas personības nostūros ir atrodamas arī šādas nianses. Tās mēģinu uzkurbulēt, atrast, papildināt. Mani iedvesmo šādi grūti izaicinājumi," atzīst aktieris Raimonds Celms. Aktieris atklāj, ka daudz lasa par īsto tēlu, kāds bijis Ansis Kaupēns savā laikā kā dokumentāla personība. Koncertuzvedumā piedalās Rīgas Doma kora skolas (RDKS) Mūziklu un džeza nodaļas audzēkņi, jaunieši iedvesmo arī Kaupēna lomas atveidotāju. Jauniestudējumā Dzejnieka lomā atkal redzēsim Zigfrīdu Muktupāvelu, bet komponists Jānis Lūsēns piekrīt, ka enerģiju dod daudz jauno cilvēku, kas piedalās izrādē, un cer, ka šis nebūs pēdējais viņu kopdarbs. "Ir tāda jaunības enerģijas, visi tā kā paliek jaunāki. Es ieraudzīju Juri Bartkeviču pēc ilgiem gadiem, liekas gadi viņam gadi gājuši ne vairumā, bet mazumā. Domāju, ka tā enerģija nekur nepazudīs līdz pirmizrādei,” gandarīts Jānis Lūsēns. Savulaik Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera „Kaupēn, mans mīļais” Liepājas teātrī piedzīvoja lielus panākumus. Izrāde un tās veidotāji saņēmuši virkni teātra un mūzikas balvu, bet libreta un mūzikas autoru kopdarbs iekļauts Latvijas Kultūras kanonā.

Operetes žanra liktenis un tā nākotnes perspektīvas Latvijā. Par 3. starptautisko Operetes festivālu, kas norisināsies no 12. līdz 14.jūlijam Ikšķilē, stāsta mākslinieciskā vadītāja Agija Ozoliņa-Kozlovska un diriģents Atvars Lakstīgala. Operetes festivālu atklās koncerts “Es vēlreiz teikšu, priecājieties!”, kas notiks 12. jūlijā plkst. 19 Ikšķiles ev. luteriskajā baznīcā ar Kristīnes Prauliņas un Rīgas Gospelkora, kā arī jauno Operetes teātra solistu piedalīšanos.  13.jūlijā Ikšķiles novada pašvaldības zāle plkst. 12, akcentējot operetes žanra nozīmi, attīstību un daudzveidību, notiks kinolektorijs “Operetes laiks”. Festivāla apmeklētāji varēs noskatīties dažādu laikmetu un stilu operešu filmas. Sarīkojums “Sarunas pie kafijas” sestdien plkst.17 Ikšķiles novada pašvaldības zālē būs veltīts komponista, diriģenta, pedagoga, profesora Mendeļa Baša simtgadei un pirmās 21. gadsimta latviešu oriģināloperetes “Trīs zvaigznes. Zigfrīds“ jautājumiem. Trešā starptautiskā operetes festivāla kulminācijā – galā koncertā – Ikšķiles brīvdabas estrādē 13.jūlijā skanēs skaistākās operešu melodijas. Koncertā piedalīsies solisti no Austrijas un Lietuvas operetes teātriem, Itālijas un Izraēlas, kā arī Latvijā iemīļotie solisti – Sonora Vaice, Nauris Indzeris, Emīls Kivlenieks, Laura Purena, Irma Pavāre un operetes dejotāji. Svētdiena, 14.jūlijs, būs veltīta mazajiem skatītājiem. Plkst. 12 Ikšķiles vidusskolā, kas pārtaps par īstu teātra laboratoriju, notiks teatrāls un aizraujošs piedzīvojums ”Radām opereti!”  Festivāla noslēgumā plkst.16 pie Ikšķiles estrādes visus aktīvas atpūtas cienītājus priecēs Operetes festivāla gaisa balons.

Šī grāmata domāta tiem, kuriem ir interese par vācbaltiešu jautājumu un vācbaltiešu skatījumu uz notikumiem Latvijā un citur Eiropā. Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija "Baltiešu gredzens" iedvesmojusi arī režisoru Viesturu Kairišu radīt izrādi Nacionālajā teātrī, bet "Laika Grāmatu" - laist klajā jaunu Fēgeza "Baltiešu gredzena" izdevumu Pētera Bolšaiša tulkojumā. Rakstnieks un dzejnieks Zigfrīds fon Fēgezaks, Vidzemes muižnieku dzimtas atvase, studējis vēsturi Tērbatas, Heidelbergas, Berlīnes un Minhenes augstskolās, bieži par savu iedvesmas avotu minējis savu Vidzemes dzimteni. Par Zigfrīdu fon Fēgezaku stāsta literatūrzinātniece Māra Grudule, vācbaltiešu sarežģīto vēsturi ieskicē vēsturnieks Artis Buks, lasa Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kultūras rondo vadītājs Zigfrīds Muktupāvels lasa Viļa Plūdoņa pasaku "Eža kažociņš".  Radioteātris bērniem un Skola2030 šo lasījumu iesaka kā izmantojamu mācību saturā skolā.

Sagaidot Latvijas Radio 90. jubileju, ielūkojamies Latvijas Radio vēsturē un skaņu ierakstu arhīvā. Raimonda Paula un Egila Švarca 1956. gadā izveidotais Radio estrādes sekstets organiski iekļāvās 1957. gadā izveidotajā Rīgas estrādes orķestra sastāvā un arvien mazāk laika varēja atlicināt ierakstiem. Talkā nāca muzikologs Igors Jakovļevs, izveidojot atkal jau ārštata mūziķu kolektīvu, kurš darbojās no 1958. līdz 1963. gadam. Arī tas sadarbojās ar dziedātājiem Valentīnu Butāni un Edgaru Zveju, radot pirmo latviešu estrādes dziesmu paraugus, un šajā ansamblī klavieres spēlēja latviešu džeza leģenda Ivars Mazurs, no Raimonda Paula vadītā seksteta to atšķirt viegli, jo vibrofona vietā izmantots demokrātiskais akordeons. Edgara Zvejas balss nav sajaucama ne ar vienu citu. Kad izskatīgais dziedātājs no Liepājas muzikāli dramatiskā teātra pārcēlās uz Rīgas operetes teātri, tas darbojās Kirova parka būcenītī un arī latviešu estrādes mūzika bija bērna autiņos. Par vienu no tās celmlaužiem kļuva tieši Edgars Zveja, kura balss no Operetes teātra skatuves pārcēlās arī uz radioviļņiem, diendienā skanot ne tikai radio pārraidēs, bet arī skaņu platēs un magnetofona ierakstos un kļūstot par neatņemamu muzikālās dzīves daļu. Radio lauku kapelas simfoniskais skanējums Iespējams, dažs radio klausītājs ar smaidu un pat ironiju atceras savulaik ētera viļņos skandinātos Gunāra Ordelovska (attēlā) vadītās Radio lauku kapelas ieskaņojumus – tās bija latviešu tautas dejas un dziesmas modernizētos aranžējumos un pēc Ordelovska ieskata pildīja to pašu izklaides funkciju, ko vēlāk pārņēma estrādes ansambļi. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="63619" layoutid="0" layout="" static=""} Radio lauku kapela dibināta1959. gadā, kad latviešu tautas mūzika instrumentālā veidā radio nemaz neskanēja. Ordelovska nodoms bija atdzīvināt aizmirstās latviešu tautas melodijas, bet, kā saka, populārā un jebkuram saprotamā veidā. Skaņdarbu aranžējumus veidoja Ordelovskis pats, to pamatā bija autentiski folkloras materiāli, kuru vākšanā bija piedalījies pats Ordelovskis, skanējums tika veidots bez koklēm, mežragiem un citiem tautas meistaru darinājumiem, toties izmantojot simfoniskā orķestra stīgu, metāla un koka pūšamos instrumentus. Arī Padomju Latvijā drīkst spēlēt saksofonu! Ar saksofona skaņām un Maksima Gorkija citātu sākas 1963. gada raidījums, kas veltīts padomju varas iepriekš tik nīstajam instrumentam – saksofonam. Džezs iemiesoja rietumnieciskā dzīvesveida izlaidību un tā vārdu nebija ieteicams pieminēt līdz pat 50. gadu beigām – arī tādēļ Padomju Savienībā tika izgudrots visaptverošais žanra apzīmējums estrāde, zem kura birkas ne tikai Latvijas Radio estrādes sekstets un Rīgas estrādes orķestris atskaņoja vistīrāko džezu. Acīmredzot 1963. gadā iestāžu uzstādījumi bija mainījušies, ja jau propagandas iestādē, radiokomitejā, cenzori bija atļāvuši izskanēt saksofonam veltītajam raidījumam, kurā stāstīts par šī instrumenta vēsturi un piesaukti godājami klasiķi, kā Moriss Ravēls, kurš slavenajā „Bolero” arī ļāvis skanēt saksofonam. Interesanti, ka šis raidījums veidots kā konkrēta mūziķa personisks stāsts – viņa vārds mums diemžēl nav zināms, jo tekstu savā nostādītajā balsī ierunājis radio diktors Alberts Liepa. Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveide Vai zinājāt, ka no Rīgas skaņu plašu fabrikas ražojumu klāsta 1956. gadā tikai 5 procenti bija atvēlēti latviešu mūzikai? Ar Vissavienības skaņu ierakstu firmas „Melodija” Rīgas studiju Radio bija noslēdzis līgumu par skaņu ierakstu apmaiņu, sekojoši – radiokomitejas ierakstus „Melodija” drīkstēja izdot skaņuplatēs un Radio savās programmās varēja izmantot „Melodijā” tapušos ieskaņojumus. Tomēr izklaidējošās mūzikas ētera vajadzībām arvien bija par maz, sevišķi 60. gadu kontekstā, kad rietumu pasauli bija pārņēmusi bītlomānija - Padomju Savienības ideologiem nācās atspēkot šo rokmūzikas vilni. 1966. gadā, kad komponists un bijušais Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents Ringolds Ore (attēlā diriģe REO, soliste Valentīna Butāne) ķērās pie Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestra izveidošanas, lielākajā daļā padomju republiku šādi radiokomiteju orķestri jau darbojās. Tomēr Orem nācies sešas vai septiņas reizes braukt uz Maskavu pie priekšniecības, lai rādītu ierakstus un pārliecinātu, ka nepieciešams radio izveidot mūziķu štata vietas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="63617" layoutid="0" layout="" static=""} Latvijas Radio skaņu arhīvs atgādina zelta raktuves, kur rūpīgam meklētājam ik pa laikam iespējams uzdurties kādam dārgumam – protams, ļoti žēl, ka tajā nav saglabāti visi kādreizējo radioraidījumu ierakstu lenšu ruļļi. Gan par raidījumiem, gan par skaņu ierakstu apstrādes gaitu varētu stāstīt stundām ilgi, un ir arī dažas spilgtas anekdotes no radio darbinieku leksikas, piemēram: ierakstu daļā uz jautājumu: Kas tur ir ar to Veltu Līni?, skan atbilde: Jau sen izgriezta un guļ uz galda! Runa, protams, ir par magnētiskās lentes montāžu, un ar lentēm gadījusies ne viena vien ķibele, kad tā bijusi uztīta no otra gala, skanējusi neīstajā ātrumā vai vispār nobrukusi no centriņa īsi pirms atskaņošanas. Jau sen aiz kalniem tas laiks, kad gada nogalē Latvijas radio klausītāji ar nepacietību gaidīja "Mikrofona" aptaujas rezultātus. Žurnālists Gunārs Jākobsons bija tas, kurš jau 1967. gadā lūkoja sarīkot speciālu latviešu dziesmu aptauju sākumā bez klausītāju atsaucības, tomēr 1968. gadā aptauja izdevās un tajā uzvarēja Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa "Mežrozīte" atslēdznieka Zigfrīda Račiņa priekšnesumā. „Mikrofona” dziesmu aptauja ar dažiem pārtraukumiem notika līdz pat 1993. gadam.