Podcasts about teiksim

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Atsperes" viesis šoreiz ir komponists Krists Auznieks. Viņš ir viens no būtiskākajiem radošās komandas cilvēkiem Olgas Tokarčukas veģetārajā trillerī "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kam 4. aprīlī aizvadīta pirmizrāde Dailes teātrī. Runājam par komponēšanu, tendencēm un studentiem... Gunda Vaivode: Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja poļu rakstnieces un arī Nobela prēmijas laureātes Olgas Tokarčukas veģetārais trilleris "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem", kura dramatizējumu veicis Matīss Gricmanis. Tu, Krist, pirmoreiz rakstīji mūziku teātra izrādei. Kad tu iepazinies ar šo darbu? Pirms kāda gada, kad Dailes teātra radošā komanda mani uzrunāja: tad arī diezgan ātri izlasīju to. Tajā laikā tulkojums, manuprāt, vēl neeksistēja, tāpēc lasīju to angļu tulkojumā. Mani uzreiz uzrunāja šī darba tēmas, un man arī bija skaidrs, ka piekritīšu un ka man tas būs gana interesants uzdevums un izaicinājums. Vai vari noformulēt sev, par ko ir šis stāsts? No vienas puses - par taisnīguma izjūtu. Par to, ka ļaunumam ir dažādas sejas. Lugas beigās izrādās, ka galvenā varone ir ļauna - viņa ir slepkava, viņa ir nogalinājusi. Lūk, esmu atklājis izrādes beigas un sabojājis visu skatītāju pieredzi, bet lielais jautājums ir par to, kā un kāpēc sanāk tā, ka cilvēks, kurš ir nogalinājis citus cilvēkus, ir tas, kuram mēs šajā gadījumā gribam piedot vai kuru mēs gribam attaisnot. Varbūt var rasties jautājums, kā mēs rīkotos līdzīgā situācijā? Respektīvi, mēs redzam, ka cilvēki ir ļauni pret citiem, pret citām dzīvām būtnēm, šajā gadījumā - pret dažādiem dzīvniekiem, un šo ļaunumu mēs esam gatavi piedot vai pat attaisnot. Mēs to ikdienā normalizējam, skatoties, kā uz mūsu pannām guļ citu dzīvu būtņu gaļa. Kad Janīna - lugas galvenais tēls - nogalina cilvēkus, mūsos ieslēdzas jau pavisam citas jūtas. Šeit tās mazliet tiek vienlīdzīgotas un mums tiek norādīts uz mūsu pašu domu nekonsekvenci.  Jā, izrādē vairākas reizes izskan jautājums, vai ļaunums obligāti jāsoda. Un atbilde nemaz tik viegli nenāk rokā. Ir jādomā! Jā, šis soda koncepts man nešķiet tik interesants, bet tas, ka šis jautājums liek mums orientēties, ir droši vien ļaunuma definīcija kā tāda. Vai vienu ļaunumu atriebt ar otru, vai tomēr darīt, kā Rainis mums ieteica - tikai ar labu. Sīriešu izcelsmes nīderlandiešu režisora Ola Mafālani tiek uzskatīta par īstu fantāzijas karalieni, un viņas izrādēs ir ļoti poētiskas ainas; tur netrūkst arī humora, un šajā gadījumā - arī kriminālromāna iezīmes. Bet kā jums visiem klājās sapņu komandā, kurā darbojas patiešām izcili mākslinieki - gaismu mākslinieks Alekss Broks, scenogrāfs Germans Ermičs - arī viņam, starp citu, debija teātrī -, horeogrāfe Elīna Gediņa, tērpu mākslinieki "Mareunrol's". Kāda bija sazobe vienam ar otru? Neradās problēmas tik spilgtām individualitātēm? Nē! Tā tiešām bija fantastiska komanda, un tas bija īsts komandas darbs, kurā mēs visi viens ar otru sarunājāmies no gandrīz paša sākuma pirms gada, līdz pat vakardienas pirmizrādei. Šajā gadījumā tas, ka šie mākslinieki ir tik daudzveidīgi, spilgti un arī griboši sadarboties, un viņi nevis svinēja savu ego, bet mēģināja kalpot idejai un sadoties rokās - tas viss palīdzēja nonākt pie darba, kas katram no mums šķiet vienlīdz nozīmīgs un vienlaikus arī daudz lielāks par katru no mums. Šajā lugā nereti tiek piesaukta arī astroloģija. Vai tev ar astroloģiju ir kādas īpašas attiecības? Lasi horoskopus? Par īpašām attiecībām es tās noteikti nesauktu. Man gribas cerēt un ticēt, un ir interesanti flirtēt ar ideju, ka kaut kur gaisā kādas nojausmas stāv laikam priekšā - ka mēs kaut ko varam nojaust par nākotni. Tuvāka man šķiet ideja, kas pausta grāmatā "Troksnis". Tā ir astoņdesmitajos gados rakstīta, un tās autors, kas ir mūzikas sociologs, piedāvā ideju, ka mūzika, kas tiek rakstīta kādā noteiktā laikā, paredz sociālus, politiskus un ekonomiskus procesus, kas vēl tikai notiks un nāks. Viņš šeit apskatījis mūziku no Lielās franču revolūcijas laika, pēc tam arī romantisma mūziku, un pēc tam arī 20. gadsimta mūziku. Un šādā ziņā mūzikai vairāk nekā jebkurai citai darbībai piemīt spēja pareģot nākotni. Mūzika, protams, neoperē verbāli, bet tā spēj pieskarties tām daļām, kurā valoda vēl nav tikusi noformulēta vai ieviesta. Kas tu pats esi pēc horoskopa?  Zivs. Ir interesanti domāt, ka mēs visu zemeslodi varam ietilpināt 12 dažādos tipāžos un tad skatīties, kuri ir saderīgāki un kuri nesaderīgāki. Kāpēc lai mēs nespēlētos ar šo ideju? Mūziku teātrim tu esi rakstījis pirmoreiz. Tas tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi no citiem žanriem, kur tavs personīgais rezultāts ir vairāk prognozējams. Šajā izrādē mūzikas ir ļoti daudz, un zinu arī, ka izrādes labā tev nācās daudz ko upurēt no uzrakstītā. Vai tu to izjūti tieši tā - kā upurēšanu, vai arī vieglu roku vienkārši dari tā, kā nepieciešams, un "nomirsti režisorā"? Varbūt vārds "upurēšana" ir morāli pārāk piesātināts. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Un droši vien arī mazāk interesanta. Bet es noteikti jūtu atšķirību. Uzrakstot operu, es pabeidzu darbu, pēc tam ienāk pārējā komanda, un manām notīm vairs neviens nedrīkst pieskarties. Tās ir kļuvušas par faktiem. Kamēr teātrī notis nekad nekļūs par faktiem! Pat pirms pašas pirmizrādes, runājot ar solisti Beāti Zviedri, pēdējā mirklī pāris nošu tika mainītas. Līdz ar to notācijas nozīme šajā procesā ir pilnīgi atšķirīga: tā ir daudz elastīgāka, fleksiblāka, lokanāka. Tāpat struktūra. Tā visa mainās izrādes vajadzību vārdā. Un tas ir interesanti, atsvaidzinoši. Es noteikti to negribētu darīt katru dienu, jo man svarīgi uzturēt līdzsvarā to mūziku, kurā kaut kāda patiesība tiek sasniegta jau gadu pirms atskaņojuma, bet vienlaikus dinamiskā vide, kurā jāatrod jauni risinājumi jau uz nākamo dienu, dod milzīgu grūdienu jaunos virzienos, jaunās vietās, kuras pats sevī es noteikti apzinājos. Neapzinājos vai nebiju uz tām gatavs vai gribošs reaģēt tik ātri. Tagad man ir milzīga pieredze reaģēšanas mākslā... Vai tas nozīmē, ka tas tev palīdzēs, rakstot cita veida mūziku?  Noteikti! Jo tas palīdz arī domāt par to, kas ir saprotams: ne tā, ka es par to nebūtu pirms tam domājis, bet kas ir saprotams cilvēkam, kurš varbūt nemīl skaņu tik ļoti, cik es, kuram ir svarīgs stāsta jēdziens. Man patīk mūzika, kurā mēs aizejam maksimāli tālu no valodas, mēģinām nestāstīt stāstus. Savukārt teātris ir ļoti cieši saistīts ar valodu un stāstiem. [Aktuāls ir jautājums] kā mana mūzika var palīdzēt stāstu stāstīt? Varbūt tā ir daļa no stāsta vai - tieši otrādi - tam pretojas, bet tomēr ir ciešā sasaistē gan ar valodas, gan naratīva jēdzieniem. Vai tā bija režisores ideja, ka Beātei Zviedrei jābūt uz skatuves? Teātra procesā grūti pateikt, no kurienes rodas idejas. Ja mēģinātu šo ģenealoģiju atrast, diezgan ātri nonāktu pie tā, ka nevienam nav ne jausmas, kuram kura ideja pieder, jo tās parādās procesā. (..) Beāte to izdara spoži. Beāte ir fantastiska dziedātāja, un arī šajā izrādē viņa savu lomu nospēlē brīnišķīgi.  Bet ideja par kora klātbūtni – tā gan bija jau pašā sākumā. Jā. Bija ideja par kori, kurš ir kā mirušo pasaule, kas atrodas galvenā tēla galvā, un caur mūziku mēs ienākam varones iekšējā pasaulē. Opermūzikā tā ir pašsaprotama ideja – ka mūzika varētu zināt kaut ko, ko citi tēli nezina vai pat nedzird uz skatuves. Tāpat arī šeit mēs uzzinām kaut ko par galveno tēlu tieši caur to, ka koris mums to stāsta, vēl pirms dažādi notikumi uz skatuves ir notikuši. Šādā ziņā būtu interesanti šo izrādi noskatīties divas vai trīs reizes – kad zinām stāstu līdz galam un redzam, ka daudz kas mums uz skatuves jau tiek pateikts priekšā, pirms mēs to uzzinām tradicionālā naratīva attīstības izpratnē. Mēs nenosaucām koristus: tie ir Valsts akadēmiskā kora "Latvija" dziedātāji Māra Sirmā vadībā. Ieraksts ir ļoti profesionāli veikts, un mūzika ir kā pašvērtība. Varbūt tā būs atskaņojama arī atsevišķi, ja tiks ierakstīta skaņu celiņā? Jā, šeit patiešām tapa ļoti, ļoti daudz mūzikas, kurai vismaz daļēju paredzu dzīvi arī ārpus teātra sienām – gan kā mūziku, ko varam klausīties koncertā, gan kā daļu no izrādes identitātes, ko var atskaņot atsevišķi. Tās pasaule ir plašāka par teātra sienām. (..) Un ir viena skaista tēma – čella tēma, ko spēlē Guna Šnē, kas man bija viens no emocionālākajiem izrādes brīžiem. Finālā vārda tiešā nozīmē notiek iziešana caur uguni un ūdeni. Ir vairākas epizodes, kurās esi izmantojis mūsu tautasdziesmas – atpazīstamas melodijas. Kā tu nonāci pie tām? Laikam iemesls, kāpēc režisore mani uzrunāja, bija tas, ka viņa gribēja, lai šeit būtu kaut kas no latviešu kormūzikas: Olu fascinē mūsu Dziesmu svētku tradīcija. No otras puses – skaidrs, ka viņa mani neizvēlējās tamdēļ, ka esmu tradicionāls kormūzikas komponists. Varbūt viņai šāda ilūzija radās tāpēc, ka viņa redzēja: skatos arī uz mūsu pašu nacionālromantisma tradīcijām. Man bija būtiski, lai tautasdziesmas, ko esmu izmantojis izrādei, runā gan par ekoloģijas tēmām, gan par sievietes lomu sabiedrībā un dzīvē. Ja patiešām ieklausāmies, tajās ir kaut kas ļoti metropolītisks un universāls, pazīstams ārpus mūsu valodas un nacionālās identitātes. Teiksim, dziesma "Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu" ir kā 21. gadsimta zaļā kursa himna. Tāpat runājot par identitātes izšķīšanu... Ja mēs dziesmai "Pūt, vējiņi!" atņemam pēdējo daļu, kurā vēstīts par specifisku lokāciju un Kurzemi un paliekam tikai pie idejas par aizdzīšanu – sak', vējš mūs aizdzen projām kā tādus smilšu graudus… Tāda eksistenciāla iziršana, kas delīrija ainā finālā notiek ar galveno tēlu. Šeit man likās būtiski paņemt kaut ko, kas mums visiem ir pazīstams un dārgs, un caur to parādīt un lūgt mums neskatīties uz to viendimensionāli, neļaut to padarīt par labējā spārna kursa identitātes simbolu, neļaut uzurpēt cilvēkiem ar ļauniem nodomiem mūsu kultūras daudzveidību un bagātību, kurā ir arī tēmas, kas mums absolūti nesaistās ar tradicionālu Latvijas kultūru, bet redzēt, ka tajās jau ir iebūvēta atvērtība un daudzveidība, ar kādu vismaz es neasociēju latviešu folkloru. "Pūt, vējiņi!" skats man likās ļoti kinematogrāfisks, raisījās pat zināmas asociācijas ar filmu. Un ar Baibiņu. Ļoti pretēji tēli, un tajā brīdī tu vienalga domā par savām kontekstuālajām sajūtām, kādas tev ir no pagātnes bijušas. Ļoti interesants bija šis izmantojums! Katrā ziņā žanriska un stilistiska daudzveidība tavā mūzikā šai izrādei ir milzīga. Bet tu pieminēji nacionālo identitāti. Vai mēs šobrīd vispār varam runāt par kādām izteiktām mūzikas tendencēm? Vai pasaules mūzikā notiek kādi lielāki procesi? Vai varam runāt par kādiem viļņiem, straumēm un nacionālajām skolām, vai tomēr mūzikas sacerēšana atkarīga no katra indivīda? Kādu laiku mēs par to gandrīz vai vispār nevarējām runāt. Bija ārkārtīgi spēcīga globalizācijas sajūta, mūsu pašu piederība un iederība Eiropas Savienībā un tamlīdzīgās institūcijās, tāpat kā mūsu jaunās paaudzes komponistu darbība citās pasaules skolās. Protams, ka vide, kurās mēs uzturamies, spēlē nozīmīgu lomu, un bieži vien tā formatīvā izglītība, īpaši bakalaura līmenī: tas ir brīdis, kad mūsu smadzenes ir visatvērtākās – tad mēs izmaināmies visvairāk un izveidojam savu arodu. Šādā skatījumā es pats šo laiku pavadīju Nīderlandē, un ļoti daudz kur jūtu, ka manī parādās nīderlandiešu mūsdienu mūzikas tradīcija, kas ir saistīta ar strukturālismu, asiem formas griezumiem, kas patiesībā ir tāda Stravinska tradīcija, ko caur sevi izauklējis Luiss Andrīsens, kļūdams par Nīderlandes muzikālo identitāti vismaz vairāku gadu desmitu garumā.   Un ne jau bez Amerikas ietekmes. Protams! Amerikas ietekme gan nāca vēlāk. Īpašas ir manas attiecības ar nozīmīgākajiem skolotājiem. Piemēram, Deividu Lengu, kuram arī šī pati tradīcija ir tuva un mīļa: tāda ļoti liela atturība mūzikā, ļoti liela pieturēšanās pie ierobežota muzikālā materiāla un mēģinājumi šo muzikālo materiālu izanalizēt līdz galam – kā  tādu telpisku objektu griezt apkārt un ieraudzīt tajā visas iespējamās šķautnes. Tāda veida domāšana man vēl joprojām ir mīļa. Es pats strādāju ar pilnīgi citiem materiāliem: vai tā būtu tautasdziesma, tehnomūzika vai džeza aranžējumi no 60. gadiem. Ar šādu pieeju aicinu klausītājus iedziļināties mūzikas struktūrā, iedziļināties mūzikas uzbūvē, lai mūzika un skaņa nebūtu tikai baudas objekts vai avots, bet arī kas intelektuāli stimulējošs un interesants. 2021. gadā uzvarēji kompozīciju konkursā "Rostrum" ar savu skaņdarbu Are One, kas bija daļa no tavas operas "Tagadnes". Ieguvi pirmo vietu jauno komponistu grupā, un toreiz ar kolēģiem norunājām, ka te ir lieliski sapludināti žanri, nepadarot neko banālu. Tas arī ir viens no taviem paņēmieniem joprojām – sapludināt žanrus. Tagad mēs, domājot par jaunajiem kandidātiem, ko šogad vest uz "Rostrum" konkursu, diezgan vienprātīgi visi nobalsojām par Aleksandra Avrameca skaņdarbu "Ausma" simfoniskajam orķestrim, kas izskanēja Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Aleksandrs ir tavs audzēknis. Kā tu domā, kādas izredzes viņam ir? Grūti teikt, jo "Rostrums" ir fascinējoša vienība ar to, ka tur katru gadu žūrija mainās un cilvēku gaume arī ir tik daudzveidīga.  Tas viss varbūt iet kopā ar tendenci, ka cilvēki sāk kārot pēc harmoniskākas mūzikas? Tu pieskaries ļoti, ļoti interesantai tēmai, kuru man būs grūti izvērst tik īsā laikā. Aleksandrs ir fantastisks students un tiešām ārkārtīgi smagi, sūri un grūti strādājošs cilvēks, kuram māksla ir vismaz tikpat nozīmīga kā man, ja ne vairāk. Šāda degsme ir ārkārtīgi svarīga. Un tas, manuprāt, ir pirmais solis uz panākumiem – ja cilvēkā ir mīlestība pret arodu, pret mūziku un spēja to izvirzīt par savas dzīves augstāko mērķi – un Aleksandram tāda absolūti piemīt –, tad viss pārējais ir sekundāri. Tālāk jau mūs katru uzmeklē dažādi dzīves eņģeļi, kuri palīdz mūs pabīdīt un aizbīdīt pareizā vietā, pareizā laikā. Bet, ja ir šis iekšējais milzīgais spēks un spēja pārvarēt savu emocionālo nespēju… Tas ir vienīgais šķērslis, kas mums katram ir: kā pārvarēt to, ka mēs esam slinki, vāji, garlaikoti, un pārvērst to par radošu konstruktīvu enerģiju. Aleksandram šī spēja absolūti piemīt. Tas ir vienīgais, ko es varu pateikt par viņa tālākajiem panākumiem.  Un otrs, ko tu piemini – par to mūsdienu kompozīcijas pārveidi. Sāku laikam jau šo stāstu ar to, ka mēs it kā iegājām šajā globalizācijas laikmetā, bet grūti ir pateikt, kur pasaule virzās šobrīd. Ja mēs paskatāmies uz Amerikas politiku, kas vienmēr rādījusi tālāko ceļu uz iekļautību un daudzveidību, tagad par to mums visiem ir milzīgas šaubas, un ir grūti saprast, vai tā ir vienkārši pauze garākā ceļā, vai arī pilnīgi radikāla kursa maiņa. Ja tā, tad varbūt atkal nonāksim pie lielāka protekcionisma un izolācijas, un tad jau šī negatīvā procesa rezultātā sāks vairāk veidoties nacionālās skolas – nevis tāpēc, ka mēs gribēsim, bet tāpēc, ka vienkārši būs mazāk iespēju ceļot un sadarboties. Bet to es neparedzu. Es vienkārši pieļauju to kā iespēju, kas pirms 10 gadiem man likās absolūti nereāla. Tu šobrīd esi Kristus vecumā. Esi par to aizdomājies? Jā, par to es runāju psihoterapijā diezgan daudz. (smejas) Jo pēkšņi skaitļi kļūst nozīmīgi, vecums nāk vēja spārniem un jāsāk domāt par mantojumu un ko tikai vēl ne. Ne tādā ziņā, ka grasītos mirt, bet aizdomājoties par to, ko atstāt aiz sevis. Protams, domāju par Jēzus fascinējošo personību. Vienmēr, kad es iedomājos par šo skaisto cilvēku vai tēlu, par viņa milzīgo nesavtību un bezgalīgo mīlestību pret visu dzīvo, atceros arī viņa vienīgo neiecietību pret to, ka baznīcas priekšā ir izbūvēts tirgus laukums un tur notiek tirgošanās: tas ir tas attēls, ko es redzu – ka tur notiek pārdošana un Jēzus kļūst dusmīgs. Tas ir attēls, ko paturu prātā, jo mākslā jau ir pavisam līdzīgi. Brīžiem mēs atkāpjamies no mākslinieciskajiem ideāliem. Kurā brīdī tas ir, lai pasniegtu roku un palīdzētu komunicēt? Kā izdarīt tā, lai mēs nepazaudētu savus mākslinieciskos ideālus procesos, institūcijās un vietās, kurām ir atbildība pret skatītāju un klausītāju?

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros. Filmā "Mūžīgi jauni" režisors pievērsies mūsdienu Latvijas divdesmitgadnieku paaudzei, viņu dzīves izjūtai un uztverei. Filma vēsta par draugu grupu, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, ir apjukuši savās izvēlēs un tā īsti nevēlas kļūt patiesi pieauguši... Orests Silabriedis: Visur tiek teikts, ka "Mūžīgi jauni" ir tava debijas filma. Bet īstenībā tava pieredze kino ir pietiekami plaša un izvērsta. Lūdzu, atgādini mums, ko tu jau šajā jomā esi darījis? Armands Začs: Ilgāku laiku strādāju kā montāžas režisors, tā ir mana pirmā profesija. Tur pavadīti jau gadi desmit, bet ir režisētas arī dokumentālās filmas, un tad nu beidzot šī filma ir mana pirmā pilnmetrāžas spēlfilma. Tavu panākumu sarakstā ir arī balvas. Gribētu cerēt, ka arī "Mūžīgi jaunajiem" kaut kas pienāksies. Bet vispirms par to montāžu. Man tā vienmēr likusies teju visnoslēpumainākā filmas daļa – it kā montāžas režisoram pašam tur varbūt ir kaut kāda teikšana, tajā pašā laikā režisors taču ir galvenais noteicējs. Kā tiek sadalītas funkcijas? Tas, ko iemācījos, bet ne uzreiz – tā tomēr ir attiecību veidošana starp režisoru un montāžas režisoru. Jo tu vari būt ļoti pārliecināts par filmas pareizo ceļu, kā viss, tavuprāt, būtu jādara, bet, ja tu nespēj pārliecināt režisoru, kurš ir idejas autors, ka tieši šādi tas process tavuprāt jāvirza, nekas no tā nesanāk. Kad vēl tikai sāku strādāt šajā profesijā, man bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs. Mūsu acu priekšā, iespējams, ir tie senlaiku montāžas galdi; arī Kino muzejā šobrīd varam apskatīt, kā Ivara Selecka dzīvesbiedre izlikusi šo galdu; tam gandrīz var pieskarties un redzēt, kā viss notiek. Bet mūsdienās droši vien ir drusku cita mizanscēna. Jā, tas viss notiek, klikšķinot datorā. Lai gan man pirms pāris gadiem bija sapnis, kur apvienojās pagātne un nākotne: man priekšā bija milzīgs skārienjutīgs galds, kurā varēju kādu kadru izgriezt, kādu nogriezt vai kādu pielikt klāt, un tad nu es tur bīdīju tos kadrus šurpu turpu. Bet kopumā mūsdienās ir pelītes un klaviatūras. Montāžas režisors – tā arī ir profesija, ko mācās visu dzīvi? Domāju, ka jā. Jo katra filma ir unikāla un pieredze aug. Bet tas nezināmais un jaunatklāšana ir katrā jaunā projektā.  Vai vari pateikt, pats būdams procesa iekšienē, kāds šobrīd ir latviešu kino? Teiksim, beidzamo piecu vai desmit gadu nogrieznī? Es domāju, ka latviešu kino beidzot kļuvis dažāds; tas tiešām piedāvā kaut ko gandrīz vai katram. Tas var būt izcils, kā mums to ir parādījusi "Straume"; tas var būt briesmīgi slikts, viduvējs... Šos piemērus nesaukšu, bet, iespējams, skatītājiem uzreiz kaut kas prātā uznirst. Bet galvenais tomēr ir tas, ka piedāvājums kļuvis plašs un interesants. Vairs nevar teikt, ka mums ir tikai patriotiskas un vēsturiskas filmas: ir dažādība, un tā kļūst ar katru gadu aizvien lielāka. Kāpēc tev pašam interesē kino pasaule?  Kaut kādā ziņā tajā nonācu pilnīgi nejauši, bet caur šo nejaušību man vienkārši praktiski patīk to darīt – kaut kā jūtos dabīgi savā lomā. Tas sākās vidusskolā, 10. klasē, kad mūsu vēstures skolotāja mācību gada beigās vienā no kontroldarbiem uzdeva par kādu no vēstures tēmām uztaisīt vai nu izrādi, vai filmu. Tad nu mēs savācāmies grupiņa jauniešu un taisījām "Spartaku" – baltos palagos satinušies, džeki skraidīja. (smejas) Un tad es kaut kā dabīgi nonācu pie tā, ka tieši es turu kameru, ka es komandēju cilvēkus un ka pats to arī montēju. Tas tā vienkārši notika. Izrādījās, ka tu esi kino cilvēks. Tā laikam sanāca. Pēc tam paveicās, ka brīdī, kad pabeidzu vidusskolu, Latvijas Kultūras akadēmijā uzņēma bakalaurus filmu režijā pie Pētera Krilova. Tas ilgi nebija noticis. Un tad kaut kā es tur tā dabīgi savos 17 gados iepeldēju, īsti nesaprazdams, ko es tur daru, bet tā arī paliku tur… Ko tu sauktu par saviem guru? Laikam vislielāko iespaidu uz mani atstājis Pēteris Krilovs – ne tikai kino pasaulē, bet arī domāšanas pasaulē un atbildībā pret to, ko daru, kāpēc daru un ko ir vērts darīt. Tas laikam atstājis vislielāko nospiedumu vēl joprojām. Pašanalīze ir tava stiprā puse? Nezinu, vai stiprā, bet tā automātiski notiek. Tās varētu būt arī mazāk...  Tā ir traucējoša? Jā, un man ir tāda sajūta, ka pašanalīze un tas troksnis [galvā] ir problemātisks brīžiem. (smaida) Vairāk – audioierakstā.

Rindas uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem var stiepties nu jau gadu garumā. Rindas garākas padara tas, ka uz nopietniem izmeklējumiem tiek sūtīti tie, kam šādus izmeklējumus nemaz nevajag, kā arī tie, kas piesakās uz tiem, vienlaikus vairākās vietās. Vai problēmām ir arī risinājumi? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē ārsts-gastroenterologs, "Gastro centra" vadītājs Ivars Tolmanis, "Gastro tech" projekta vadītāja Māra Kalniņa un Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Alise Nīcmane-Aišpura. Alise Nīcmane-Aišpura atzīst, ka rindas uz dažiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem veidojas jau vairāk nekā gadu garas, jo pacienti pierakstās vienlaicīgi vairākās iestādēs un šobrīd to vēl nav nespējams tik precīzi monitorēt, lai arī situācija uzlabojas, medicīnas iestādes izmanto dažādu rīkus, lai ziņotu pacientiem par brīvām vietām rindā. "Otra lieta noteikti ir precīzāk izprast, kas ir tās situācijas, kad varētu arī nenosūtīt uz izmeklējumiem, un tāpēc ir šis projekts, kura mērķis ir precīzāk un vienotāk definēt tos brīžus, kad vajag izmeklējumu, cik ilgā laikā tas ir nepieciešams, un definēt, kuri ir tie, kuriem ir nepieciešams tiešām 10 dienu laikā, kuriem pietiek ar 30 un kuri var gaidīt 60 dienas, un kuri varbūt vēl ilgāku laiku,"skaidro Alise Nīcmane-Aišpura. "Tas ļautu samazināt nevajadzīgos izmeklējumus. Arī attīstoties nosūtīšanas šiem rīkiem - elektro digitālajiem, mēs varētu beidzot redzēt, lai pacienti ir pierakstīti vienā vietā, lai nedublējas šīs rindas.' Jaunā digitālā projekts idejas autors ir Ivars Tolmanis.  "Pamudināja vēlme gan savu, gan kolēģu dzīvi, gan arī pacientu dzīvi padarīt ērtāku patreizējā situācijā. Un galvenais iemesls tām problēmām, manuprāt, ir spēles noteikumu maiņa šobrīd pasaulē attiecībā uz medicīnu un medicīnas pieejamību. Vēsturiski, ja cilvēks pie ārsta gāja, iespējams, ka nekad vai divreiz mūžā, vai bija dzirdējis, ka ārsti eksistē. Šobrīd ir tā, ka iespēja nokļūt pie ārsta ir pārvērtusies par tādu ikdienu, kā iet uz veikalu. Tas ir ļoti normāli, tur nav nekā slikta," skaidro Ivars Tolmanis. "Ārstu skaits ir palielinājies, ja mēs salīdzinām to, kas bija simts gadu atpakaļ, bet informācijas apjoms un vēlme nokļūt pie ārsta ir tūkstoškāršojusies. Un šī problēma - tikt galā ar situāciju, kad cilvēkam ir pamatota vēlme izmantot medicīnas priekšrocības un ir vēlme nokļūt pie ārsta, viņa beidzas ar to, ka ir šīs "piltuves". Kad ārstu nav tik daudz un gribētāju ir vairāk. Un arī neviena maksātājsistēma nav spējīga šo situāciju risināt efektīvi, jo vienmēr gribētāju būs vairāk, izpildītāju mazāk." Ārsts uzskata, ka viena no iespējām, kā to risināt, ir brīdī, kad cilvēks izlemj, ka vēlas nokļūt pie ārsta, bet maksātājs, pieņemsim, valsts, ir izlēmusi, ka, lai nokļūtu pie ārsta, nepietiek ar to, ka es izlēmu, ka es gribu iet pie ārsta, šo "piltuvi" regulēt, ieviest nosūtīšanas sistēmu.  "Tas ir tāds ļoti vienkāršs, bet tikai viens no veidiem, kā regulēt cilvēku vēlmi saņemt medicīnisku palīdzību," atzīst Ivars Tolmanis. "To varētu risināt tādā veidā, ka mēs palīdzam gan pacientam pašam sakopot domas un salikt tos akcentus ar informācijas apjomu, kas ir pieejams. Pilnīgi normāli, ka cilvēkam gribas iet pie ārsta, bet viņam nevaram prasīt medicīnas zināšanas, lai saprastu, ka viņam tiešām ir jāiet pie ārsta. Un mēs arī nevaram prasīt no ārsta nosūtītāja orientēties pilnīgi visās nozarēs." "Šī projekta ideja bija tāda: kā, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami, un tehnoloģijas, ļaut cilvēkam efektīvāk tajā informācijas apjomā, kas ir, un zināšanu apjomā, definēt un formulēt to nepieciešamību, balstoties uz to, par ko medicīna ir informēta, un efektīvi izmantot jau strukturētu informāciju gan pacientu labā, gan nosūtītāju labā," turpina IVars Tolmanis. "Gala mērķis ir radīt ērti, tiešām ērti lietojamu rīku, bet digitāli lietojamu rīku pacientam, kuram, aizpildot tehniskas darbības, būtu iespēja digitālā vietnē veikt atzīmes un kaut kādā veidā kvalificēties vai varbūt nekvalificēties, vai uzdot kādu jautājumu par to, vai būtu jāiet pie ārsta. Savukārt ārstam nosūtītājam ļautu ātrāk un efektīvāk orientēties, vai tajā brīdī tiešām tas izmeklējums ir nepieciešams, vai tieši tajā mirklī varbūt kaut kādas prioritātes saliek. Un kas vēl ir ļoti svarīgi, šis rīks ļaus, piemēram, ārstam nosūtītājam, Latvijas sistēmā tas ir ģimenes ārsts, efektīvāk šo nosūtījumu pārvērst par tādu rīku arī nākotnē. Mūsu projekta ideja paredz arī to, ka šis nosūtījums veidojas par tādu papildinošos rīku, kas jau ar katru nākamo epizodi ģenerē, iespējams, jaunu nosūtījumu, ja tas ir nepieciešams, un pacientam, piemēram, ja viņš izdomās - es atkal gribu aiziet pie ārsta, viņš, atverot rīku redzēs, man jau ir viens nosūtījums, kas saka: man pie ārsta jāiet, pieņemsim, pēc trijiem gadiem, nevis uzreiz. Vai otrādi. Teiksim, telefons sāks vibrēt: klausies, tu neesi bijis to prostatu pārbaudīt, tev bija jāiet līdz šī gada 31. decembrim, bet tu neesi bijis." Ārsts piekrīt, ka iecere ir ambicioza, bet šobrīd tehnoloģijas ir tas, kas nodrošina darba efektivitāti. Šī projekta ideja ir izmantot labāko, kas šobrīd ir pieejams no tehnoloģijām, pacientu interesēs, ārstu nosūtītāju interesēs un, protams, arī ārstu izpildītāju interesēs. Ivars Tolmanis atzīst, ka ideja nav jauna un pasaulē tā ir ierasta prakse. Pasaules pieredze arī motivē šo sistēmu īstenot un ieviest arī Latvijā.  

Veicot  mazāk aizsargāto Latvijas iedzīvotāju aptauju, atklājies, ka apmēram trešdaļa labprāt izmantotu valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Realitātē to izmantojuši vien 3% aptaujāto. Kāpēc tā? Par mazāk aizsargāto personu piekļuvi tiesu juridiskajam atbalstam interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Tiesu administrācijas direktora vietniece juridiskās palīdzības un valsts kompensācijas cietušajiem jautājumos Jeļena Bārbele, Sertificētu mediatoru padomes locekle Laima Ārija Zelmene un Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta Sociālā darba ar pilngadīgām personām nodaļas vadītāja Daina Kalvāne. Jeļena Bārbele skaidro, ka ir definētas personu grupas, kuras var saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un uz šo pakalpojumu var pretendēt salīdzinoši neliels skaits iedzīvotāju. Personas, kuras saņēmušas pašvaldības sociālā dienesta maznodrošinātas vai trūcīgas mājsaimniecības statusu,  personas, kuras atrodas valsts vai pašvaldības apgādībā, proti, atrodas sociālās aprūpes institūcijās vai ieslodzījuma vietās, personas, kuras nonākušas krīzes situācijā pēkšņi no šo personu neatkarīgu apstākļu dēļ; piemēram, tā varētu būt dabas stihija, straujš veselības stāvokļa pasliktinājums, arī pret personu vērsta vardarbību, kā dēļ persona patstāvīgi nevar aizstāvēt savas tiesības. Jeļena Bārbele norāda, ka attiecībā uz personām, kas nonākušas krīzes situācijā, katru gadījumu vērtē individuāli. "Mēs vērtējam apstākļus, kas ir šie apstākļi, kas ir radušies, un nauda ir viens no kritērijiem, cik tad ir īsti iekrājumi, piemēram, vai kādi ir šīs personas ienākumi. Tas, kas viennozīmīgi būs par labu personai, ka pirms šiem apstākļiem persona bijusi maksātspējīga, bet šie apstākļi ir noveduši pie tā, ka persona nevar aizstāvēt savas tiesības tādēļ, ka ir šie līdzekļi jānovirza, piemēram, steidzamai ārstēšanai," bilst Jeļena Bārbele. "Ja personas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, mēs nodrošinām juridisko palīdzību, norīkojot personai juridiskās palīdzības sniedzēju. Tomēr ir arī arī ierobežojumi attiecībā uz lietām, kurās tiek piešķirta juridiskā palīdzība. Primāri palīdzību nodrošina: civillietās, bet arī ir grupa lietu, kur nepienākas atbalsts tikai noteikta veida administratīvās lietas, konkrēti, kas saistītas ar bāriņtiesas lēmumiem par bērnu aizgādības tiesību pārtraukšanu, tad šādu palīdzību mēs nodrošinām vecākiem pārsūdzības procedūrās, Satversmes tiesas procesā. "Civillietās ir vesela grupa lietu, kur valsts tomēr neuzņemas sniegt atbalstu, un viena no lietu kategorijām ir goda un cieņas lietas, lietas, kas saistītas ar prasījumiem par zemām summām, proti, ka valsts ieguldījums un valsts summa, ko mēs samaksātu sniedzējam, pārsniedz krietni nekā tas strīda summas priekšmets," skaidro Jeļena Bārbele. "Mēs nepiešķiram juridisko palīdzību arī tajos gadījumos, kad persona ir vērsusies pie mums novēloti, tātad vairs neko nevar juridiski iesākt un tādi gadījumi ir bieži. Mēs, protams, cenšamies neatteikt, bet vismaz piešķirt konsultāciju, lai personīgi izskaidrotu, kādas sekas tagad būs, uz ko gatavoties un kādas tomēr iespējas vēl pastāv šajās lietās" atzīst Jeļena Bārbele. "Un ir arī tādas lietas, kuras mēs novērtējam tīri no perspektīvas viedokļa. Ja prasījums ir acīmredzami nepamatots, arī tad mēs atsakām. Teiksim, persona prasa strīda risinājumu, kas juridiski nav iespējams. Piemēram, mums ir nereti gadījumi, kad attiecīgā prasījuma celšanai ir iestājies noilgums un nekādi attaisnojoši apstākļi šim noilgumam nav. Līdz ar to lieta vienkārši nav perspektīva."

Ja detektīvs var atklāt noziegumu ar pirkstu nospiedumu palīdzību, ārsts var uzstādīt diagnozi ar dažiem mililitriem laboratorijā izpētītu asiņu. Ikviens no mums nododot asins analīzes, laboratorijas darbiniekam ļaujam sevi iepazīt kā atvērtu grāmatu. Daži pilieni asins mikroskopā var pastāstīt gan par mūsu ikdienas dzīvi, iedzimtību, ar kādiem patogēniem ikdienā saskaramies un esošām vai draudošām saslimšanām. Ko mums priekšā pačukst mūsu bioloģisko šķidrumu izpēte? Kā tas notiek, ko laboratorijā redz mūsu asinīs, urīnā vai siekalās un ko tālāk no tā secina ārsti? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Jeļena Storoženko, Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedras asociētā profesore, Centrālās baboratorijas padomes locekle, un reanimatoloģe, anestezioloģe, internās medicīnas ārste Inga Orelāne. Pilna asins aina - vai tās ir analizēs, kas ļauj mediķiem lasīt mūs kā atvērtu grāmatu, vai tās tomēr ir analizēs, kas nemaz tik daudz par mums nepasaka?  "Visām analīzēm ir mērķis. Mēs kaut ko ar katru analīzi mēģinām analizēt. Nav tādas universālas analīzes, kas pasaka visu - tu esi vesels absolūti," skaidro Inga Orelāne. "Bieži vien man liekas tā paradoksāla situācija, ka atnāk cilvēks un viņam taisa analīzes, un tās analīzes ir absolūti normālas. Teiksim, tās visas skrīninga analīzes. Bet reālajā situācijā viņš ir smagi slims, pieņemsim, ar onkoloģiju. Mēs neesam ņēmuši ļoti specifiskus onkomarķierus, lai šo slimību diagnosticētu. Bet primāri mēs atkal atgriežamies pie tā skrīninga. Ja runājam par pilnu asins ainu, tā atspoguļo reālo mūsu ikdienu, jo tas, kas ir pamatfunkcijās - mūsu skābekļa patēriņš, mūsu vielmaiņa, mūsu, teiksim, aktivitātes līmenis, mūsu atbilde uz infekciju - tajā pilnajā asins ainā mēs viņu redzam. Bet atceramies ka pilna asins principā neatspoguļo iekšējo orgānu darbību un funkcijas. Tāpēc, lai izvērtētu šos parametrus, mēs nosakām citus parametrus, tās jau ir bioķīmiskās analīzes, un tur katra analīze atbild par konkrēto orgānu vai par konkrētu orgānu funkciju. Nav tā, ka mēs varam nozīmēt vienu analīzi un mēs uzreiz visu redzēsim." Tad kuri laboratotiskie izmeklējumi palīdz noteikt diagnozi precīzāk?  "Praktiski mēs tos paraugus saucam - bioloģiskie paraugi. Tie ir visi paraugi, ko var iegūt no cilvēka. Tātad asinīs urīns, fēcēs, krēpas, siekalas, dažādas uztriepes un tā tālāk. Kaut kādi nokasījumi no ādas, piemēram, sēnīšu diagnostikai. Ja paskatās uz cilvēka organismu, vienkārši uz dzīvu būtni, tad organismā bez pārtraukuma notiek dažādu vielu maiņa, tātad vielmaiņa vai metabolisms. Metabolisms - tas ir grieķu vārds, tā ir transformācija. Mēs uzņemam ar uzturu dažādas vielas, kuras tālāk metabolizējas un tālāk tie produkti ir nepieciešami mūsu orgānu funkcionēšanai," norāda Jeļena Storoženko. Kā neuzķerties uz viltīgiem piedāvājumiem internetā, veicot ģenētiskās analizēs? „Pilns internets ar krāpnieciskiem piedāvājumiem nodot DNS analīzes, lai pateiktu, kas ir mūsu senči. Kur  reāli šādas analīzes var sūtīt?” tā pirms kāda laika mums vaicāja kāds klausītājs. Vairāk par to, kas jāņem vērā, sūtot savus siekalu paraugus uz kādu no daudzajām gēnu laboratorijām visā pasaulē un ko šīs analīzes var pateikt par mūsu senčiem,skaidro Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks Jānis Kloviņš.

Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ir veikts apjomīgs pētījums par situāciju ar dūmu un bezdūmu tabakas izstrādājumiem Latvijā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, izstrādātas rekomendācijas smēķēšanas ierobežošanai  un ieteikumi ierobežošanas stratēģijai nākamajiem pieciem gadiem. Kam tad vajadzētu mainīties nākamajos piecos gados, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar pētījumu iepazīstina RSU Sabiedrības veselības institūta pētniece Ļubova Tihomirova un atkarību psiholoģe, RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras pasniedzēja Aelita Vagale. Kāpēc cilvēki dod priekšroku elektroniskajām cigaretēm? Viens no iemesliem, tās nedūmo, nesmird, kopumā šķiet patīkamākas "Tas, kas satrauc mūs kā sabiedrības veselības speciālistus, ka cilvēki lieto elektroniskās cigaretes, jo viņiem liekoties, ka tas ir mazāk kaitīgi, nekā parastās cigaretes. Patiesībā tā nav," norāda Ļubova Tihomirova. Pētniece skaidro, ka elektroniskās cigaretes ir salīdzinoši jauns produkts un par to pirmie pētījumi parādās tikai tagad. Tie liecina, ka nav mazāk kaitīgas vai var kalpot kā smēķēšanas atmešanas līdzeklis. CIlvēkiem ir maldīgs priekšstats. "Ja salīdzina ar citām valstīm, ar smēķēšanas atmešanas politiku mums nav tik slikti un smēķēšanas ierobežošanu kā tādu. Mums ļoti labi strādā aizliegumi smēķēt noteiktās vietās - restorānos un kafejnīcās. Citur pasaulē tā nav. Mums labi strādā tabakas industrijas reklāmas un sponsorēšanas aizliegums, ka tabakas industrija nedrīkst sponsorēt jauniešu pasākumus, sporta pasākumus. Tas strādā," vērtē Ļubova Tihomirova. Pētījuma laikā eksperti intervijās atzinuši, ka klibo palīdzības sniegšanas cilvēkiem, kas vēlētos atmest smēķēšanu. Tādas palīdzības valstiski nav. Ļubova Tihomirova arī norāda, ka aizliegumi, iebiedēšanas stratēģija, īpaši strādājot ar jauniešiem smēķēšanas atmešanas programmās, nestrādā.  "Ja mēs jauniešiem stāstām, ka tev būs vēzis, tev nokritīs tas... Tas nestrādā, jo jaunietim, kam ir 13, 15 gadu, viņam ir ļoti grūti identificēties ar to. Tas viņam šķiet kaut kad nākotnē, bet viņš dzīvo tagad. Līdz ar to ir jādod cilvēkam iespēja izvēlēties, jārada alternatīvas. Teiksim, ja tu nesmēķēsi, tev būs šis, ja nesmēķēsi, varēsi ietaupīt tik daudz naudas, skaidro Ļubova Tihomirova. "Rīgā mazāk, bet reģionu skolās, ja jaunietim parādā, cik var gada laikā ietaupīt naudu, ja katru dienu nepērk cigarešu paciņu, tur acis lielas un prieki lieli. Par to naudu var nopirkt skūteri, datoru! Ja parādi caur tādu prizmu, domāšana veidojas citāda. Tiklīdz ir aizliegumi, kaut kāda kaunināšana, tas nestrādā." Aelita Vagale norāda, ka smēķēšanu veicina cigarešu pieejamība. Tas, ka vienmēr būs pieaugušie, kas nepilngadīgiem jauniešiem nopirks cigaretes, ja paprasa. Tās ir viegli pieejamas. Turklāt elektroniskās cigaretes var smēķēt jebkur, tas ir ļoti liels mīnuss.   RSU Sabiedrības veselības institūta apjomīgajā pētījumā par situāciju ar dūmu un bezdūmu tabakas izstrādājumiem noskaidrots, ka pašreizējā smēķēšanas (cigaretes, cigāri, cigarellas, tabaka) izplatība Latvijā 2020. gadā bija 32 % (vidējais ES valstu rādītājs – 23 %). Latvijā smēķējošu vīriešu īpatsvars ir ievērojami lielāks nekā vidēji ES, savukārt sieviešu īpatsvars ir līdzīgs ES valstu vidējam rādītājam. Karsējamās tabakas lietošanas izplatība dzīves laikā vidēji ES 2020. gadā bija 6 %, Latvijā – 14 %, turklāt lietošanas izplatība bija izteikti lielāka jauniešu vidū. Elektronisko cigarešu lietošanas izplatība dzīves laikā, gan ES valstīs, gan Latvijā vīriešu vidū (attiecīgi 17 % un 28 %) bija lielāka nekā sieviešu vidū (12 % un 15 %). 15–24 gadus vecu iedzīvotāju vidū elektronisko cigarešu lietošanas rādītāji Latvijā ir ievērojami augstāki nekā vidēji ES valstu iedzīvotāju vidū. Kopumā Latvijā nav novērojami uzlabojumi attiecībā uz smēķēšanas epidemioloģisko situāciju ne attiecībā uz tradicionālajiem tabakas izstrādājumiem, ne uz elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm. Eksperti īpaši uzsver elektronisko smēķēšanas ierīču lietošanas straujo pieaugumu pēdējo gadu laikā. VID produktu patēriņa dati apstiprina tabakas un nikotīna epidēmiju Latvijā.

Nav jābūt profesionālam dziedātājam, lai saskartos ar balss pārpūles problēmām. Kādi ir iemesli, kāpēc aizsmok balss un kā ar to cīnieties, raidījumā Kā labāk dzīvot analizē otolaringoloģe Alise Adoviča un neiroloģe, miogrāfijas speciāliste Marija Mihailova. Krekšķināt nav veselīgi balss saitēm. No krekšķēšanas būtu labi izvairīties, labāk blakus sarūpēt ūdens glāzi. Tas būs veselīgāk. "Krekšķēšana ir skaņa, kas rodas tāpat kā mēs runājam, tikai klepus laikā. Šīs abas balss saites savstarpēji sasitas ar ārkārtīgi lielu spēku. Pastāvīgi klepojot, mēs varam izdarīt traumatizāciju mūsu balss saitēm. Teiksim, mēs pastāvīgi viņas dauzām kopā, kāds no mazajiem asinsvadiem var pārplīst un veidoties asins izplūdumi, kas var būt arī viens no pamata iemesliem, kāpēc tad mēs aizsmokam, kad esam pārpūlējuši savu balsi, pārklieguši," norāda Alise Adoviča. Ārste vērtē, ka tiem, kuriem balss ir darbarīks, būtu labi iziet kursus par to, kā balsi pareizi nostādīt, kā to pareizi lietot. To māca aktieriem, operdziedātājiem un citu profesiju pārstāvjiem, bet sāpīgais jautājums ir skolotāji. Kas notiek ar viņiem? Vai viņiem ir pietiekami liela izpratne par to, kā pareizi noslogot savu balsi, kā nenodarīt sev pāri? Pētījumi rāda, ka visā pasaulē tā ir problēma. Ir valstīs, kur tieši skolotājiem ir izveidota programma, kurā viņi var reizi gadā kopā ar balss treneri vai audiologopēdu, kā pareizi lietot balsi, parāda elpas vingrinājumus, lai nepārslogotu balss saites. "Runāšanai nevajadzētu sagādāt sāpes, diskomfortu," norāda Alise Adoviča. "Nav jādomā par to, kā es tagad runāšu. Ja sākam domāt par to, kas notiek kaklā, kad runājat, tas nozīmē, ka kaut kas nav pareizi." Bet ja zināt, ka Jāņos gaidāma pamatīgāka dziedāšana, kas nav jūsu ikdiena, vēlams balsi patrenēt, respektīvi iedziedāties. Ikdienā savukārt balss saites kārtībā palīdz uzturēt ūdens. Regulāra padzeršanās arī mitrina visas šūniņas kaklā.      

"Atsperē" šoreiz tikšanās ar šī pavasara jubilāru, reiz ļoti un pa īstam, arī tagad reizumis "Klasikas" kolēģi, komponistu, pētnieku, mūzikas žurnālistu un kultūras dzīves procesu virzītāju Edgaru Raginski, kuram 31. martā apritēja apaļi četrdesmit. Liene Jakovļeva: Kas ir četrdesmit tavā skatījumā: robežšķirtne, kuru mēdzam saukt par slaveno četrdesmitgadnieku krīzi, zīmīgs nogrieznis, vai arī – vienkārši viss turpinās? Edgars Raginskis: Veselīgi paskatīties uz aizvadīto dzīves periodu ir arī citos laikos, bet četrdesmit gadu slieksnis ir tāds interesants posms. Man, piemēram, šobrīd ir tā: Mūzikas akadēmijā, kur mācu studentus cenzūras kursā un arī mūzikas žurnālistikas modulī, reāli secinu, ka pēc gadu skaita jaunieši ir tādi paši, kāds es biju pirms divdesmit gadiem, bet kā personības viņi radikāli atšķiras. Tas ir veselīgi – uztaisīt tā saucamo realitātes pārbaudi, bet no otras puses, tāpat kā visi, kuriem vairs nav divdesmit, arī es arvien labāk saprotu to, ka ķermenis neapturami noveco, bet gars un smadzenes vismaz pagaidām saglabā zināmu jauneklīgumu. (..) Nav tā, ka četrdesmitā jubileja man nozīmētu kaut ko diženu: to nosvinēju jau februārī, kad Mazajā ģildē man bija koncerts. Bet vispār šis posms no trīsdesmit astoņiem līdz četrdesmit un droši vien vēl kādu laiku man būs tāds kā vērtību izsvēršanas laiks, jo nevaru teikt, ka beidzamos divdesmit gadus būtu vienlīdz intensīvi darbojies kompozīcijā vai klavierspēlē. Laba tiesa manas dzīves aizritējusi "Klasikā" un esmu ļoti pateicīgs par to – tas palīdzējis man veidoties kā personībai, ļoti daudz ko uzzināt un iegūt virkni kompetenču, bet tagad, dzīvojot Smiltenes novadā, darbojoties turienes kultūras dzīvē un sastrādājoties ar tās brīnišķīgajiem cilvēkiem, es kaut kā vairāk un intensīvāk atgriežos pie komponēšanas. Kad mācījos pie Pētera Plakida bakalaura studiju laikā Mūzikas akadēmijā un marta sākumā sveicu viņu dzimšanas dienā, viņš mēdza ironizēt: ko tu mani te tagad sveic, nejūtu nekādus savus nopelnus – apsveic  mani ar kādu pirmatskaņojumu vai koncertu! Jā, tagad es to saprotu. Tad nu nākamreiz mani, ja kāds vēlēsies, varēs sveikt 18. maijā Kuldīgā, kur uzstāšos Dāvida Kļaviņa uzņēmuma kamerzālē.  Tā būs tā pati programma, kas Mazajā ģildē? Nē, nekādā ziņā! Jo improvizācija iekļauj to, ka tu katru reizi dari kaut ko citādāk. Turklāt tu pielāgojies – pat neapzināti – konkrētās vietas atmosfērai un arī katram instrumentam. Tur būs Dāvida Kļaviņa instruments, ko man gadījies spēlēt tikai pāris reižu, tā ka interesanti, kā tur klāsies. Ik pa laikam tu mūs mēdz pārsteigt. Piemēram, dodoties uz Honkongu. Arī sākot darboties tevis jau pieminētajā Smiltenes novadā un kļūstot gan par Kultūras centra vadītāju, un nu jau kādu laiku vadot visa novada kultūras dzīvi. Vai tev pašam tie bijuši tādi kā lēcieni aukstā ūdenī? Es pat nedomāju, ka aukstā ūdenī. Vienkārši tad, kad uzkrāta zināma dzīves pieredze, ar lielāku drošības izjūtu un interesi dari tās lietas, kas tevi [aizrauj]. Ir vēl viena tēma, kas noteikti jāpiemin: gan mūziķiem, gan radošiem cilvēkiem kopumā, gan īstenībā katram cilvēkam ir svarīga savas iekšējās mentālās higiēnas un mentālās veselības uzturēšana noteiktā līmenī. Pirms nu jau vairāk nekā pieciem gadiem sāku iet psihoterapijā, kas man ārkārtīgi palīdzējusi: esmu savai terapeitei ļoti pateicīgs par to, ka viņa rosinājusi dažādus domu procesus, kas manī noritējuši ilgstošā laika periodā un palīdzējuši sevi stabilizēt. (..) Honkonga bija saistīta ar to, ka biju mazliet noguris no pārāk monotonā darba režīma Latvijā. (..) Latvija savā ziņā ir province: kaut arī mums ir ārkārtīgi daudz skaistu kultūras notikumu, būsim reālisti – pārāk daudziem cilvēkiem viss par tevi ir skaidrs un visiem par tevi izveidojies priekšstatu kopums un viedoklis. Tas ir saprotami, bet arī nogurdinoši. Tāpēc domāju – došos projām uz citu pasaules malu. Ironiski, ka tajā laikā iepazinos ar savu – tagad nu jau bijušo – sievu, sākās kovids, studentu nemieri un demokrātijas kustība. Ironiski tādā ziņā, ka biju domājis pilnībā pārtraukt saikni ar Latviju, tomēr tas neizdevās, un es, protams, esmu šim cilvēkam un arī citiem, kuri ar mani izvēlējušies tā vai citādi veidot draudzības saites, pateicīgs par to, ka es daudz ko esmu iemācījies. Ja nebūtu bijis kovida, ej nu sazini, varbūt Honkongā es būtu palicis ilgāk. Pašlaik Honkongā situācija ir stipri bēdīgāka nekā tad, kad 2018. gadā tur ierados. Savukārt 2018. gadā bija bēdīgāk nekā 2014. gadā, kad notika lietussargu revolūcija, jo Ķīnas Komunistiskā partija ir nepielūdzama. (..) Tu atgriezies Latvijā, un šobrīd esi piederīgs Smiltenei. Tomēr esi radījis tāda diezgan "spundīga" tēla iespaidu: piemēram, tu droši raksti sociālajos medijos  to, ko tu domā. Sociālie tīkli savulaik man bija liels izaicinājums. (..) Tie, kas tos izgudroja, neiedeva mums prasmes ar tiem rīkoties – paši mācījāmies un mācoties ļoti daudz ko izdarījām šķērsām, apdedzinājāmies un, kas diemžēl nav pilnībā pagaisis vēl joprojām – sociālajos tīklos cilvēks vēl arvien ir ārkārtīgi agresīvs, toksisks, ja viņam ir vēlme kaut ko kādam diži pierādīt. Tagad esmu kļuvis rāmāks. Ja man kaut kas nepatīk kolēģu darbā, es to mēdzu pateikt, bet paturot prātā, ka profesionālo no privātā ir vēlams nodalīt un nav nepieciešams cilvēku aizskart. Bet savā mūzikā esi romantiķis... Droši vien. Teiksim tā: viena no manas mūzikas [un arī būtības] šķautnēm ir trauslāka, nekā pašaizsardzības nolūkos izvēlos to rādīt citiem. Skaista un romantiska noskaņa valda vairākās tavās dziesmās. Man liekas, arī dzeja, ko tajās izmanto, tev ir ļoti svarīga. Gribētos cerēt, ka katrs komponists, kurš izvēlas publiski demonstrēt savu mūziku, arī padomā par vārdiem un to nozīmi. Turklāt dzejai ne vienmēr jābūt komplicētai. Domāju, ka citiem ir atšķirīga pieeja. Man pat ir labi, ja virsmas līmenī dzejolis ir šķietami klārs un vienkāršs. Tā varētu teikt par Jāņa Baltvilka dzeju. Bet tie, kas pazīst Jāņa Baltvilka dzeju, zina, cik tā ir asprātīga un daudzslāņaina, ja virsmas līmenim tiekam garām. Tādēļ bieži vien ir tā, ka uzrakstu kādu dziesmu bērniem, bet beigās izrādās, ka šai auditorijai tā īsti neder – bērniem vajag kaut ko atsperīgu, kustīgu un uzmanību piesaistošu, bet es esmu uzrakstījis kaut ko lirisku un mazliet citai auditorijai paredzētu. (..) Līdzās Jāņa Baltvilka vārdam ir arī Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis – stabila vērtība, Māris Melgalvs ir bijis, un pēdējā laikā esmu piefiksējis, ka viegli un nepiespiesti man top mūzika ar Knuta Skujenieka dzeju. Diemžēl dzīvē tā arī neiepazinos ar šo personību. Tā Knuta Skujenieka dvēseliski tiešā, dažreiz sāpīgi atkailinātā, bet liriski romantiskā, sirsnīgā pasaules izjūta... Te nu es apstiprinu tavus iepriekš teiktos vārdus par to romantiķi, bet es noteikti negribu to ne idealizēt, ne arī kaut kādā veidā sentimentalizēt. Vienkārši tāda tā mana personības konfigurācija ir, un esmu droši vien trauslāks, nekā labai tiesai "Klasikas" klausītāju un kolēģu esmu to demonstrējis. Bet no otras puses – tajā mirklī, kad cilvēks pamazām iegūst mazliet lielāku rūdījumu un dzīves pieredzes bagāžu, viņš var atļauties būt atklātāks pret apkārtējo pasauli: jo – kaut arī zini, ka ir diezgan liels procentuālais potenciāls, ka otrs cilvēks tevi var sāpināt vai nodarīt tev pāri, tu arī saproti, ka tā ir dzīves sastāvdaļa. Un galvenā atziņa no tā visa ir tāda, ka tiecies iespēju robežās nenodarīt pāri citiem. Tas sanāk ar mainīgām sekmēm, bet iespēju robežās tomēr cenšamies. Cik atklāts tu vari būt tad, kad raksti teātra mūziku? Jo tā tomēr ir tikai viena no sadaļām un šķautnēm šajā sarežģītajā mākslā, tomēr tu tur esi klātesošs un esi bijis arī nominēts balvai – pavisam nesen.  (..) Mana pieeja, teātra mūziku rakstot – lai tā integrējas kopējā mākslas izteiksmes līdzekļu paletē tā, ka nedominē un neprevalē.  Režisora pieeja savukārt droši vien ir izvēlēties savus domubiedrus. Te es domāju Valteru Sīli irmām kārtām.  Es tā gribētu cerēt. Arī Ingai Tropai sirsnīgi sveicieni, vēl varu minēt arī Paulu Pļavnieci, Kristu Burāni. Atvainojos tiem, kurus nepieminu. Bet – jā: cilvēki, ar kuriem sadarbojos teātra jomā, pirmkārt ļauj man pastarpinātā veidā realizēt amatierteātra aktiera ambīcijas, nevis mani laižot uz skatuves, bet ļaujot citādāk izpausties teātra mūzikas radīšanā. Un tas īstenībā bija veids, kā es atgriezos mūzikā. Iepazinies ar Valteru Sīli, atkal sāku atgriezties mūzikas komponēšanā. (..)  Kas tev vēl jāizdara, lai tava disertācija par cenzūru iegūtu kādus apveidus? Process diezgan tiešs un vismaz simboliski vienkāršs. Pirmkārt, jānoformē darbs korektā formā, lai varu to iesniegt savā augstskolā Honkongā. Iesniegšu to digitālā veidā, bet, ja vajadzēs fizisko kopiju, sarunāšu, lai kāds to izprintē. Kad būšu aizsūtījis manuskriptu, recenzenti to aplūkos, norādīs uz pamanītajām kļūdām un atsūtīs darbu man atpakaļ, lai tās izlaboju. Vai pēkšņi sacīs – viss ir pilnīgā tūtē un slikti... (smejas) It kā nevajadzētu būt tik dramatiskam scenārijam. Kad veikšu attiecīgos labojumus un tos pieņems, sekos aizstāvēšana.  Kur tā notiks?  Te ir tā interesanti. No vienas puses, labprāt aizbrauktu vēlreiz uz Honkongu, pat ja tas varētu radīt zināmas skumjas saistībā ar to, ka notikušas pārmaiņas sociālajā, politiskajā un lingvistiskajā telpā. No otras puses, tas ir rūpīgi jāpavērtē, jo disertāciju rakstu par sensitīvu tēmu – mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Cenšos panorāmiski pārskatīt mūzikas žanrus, tostarp popmūziku, nepretendējot uz superpadziļinātu katra žanra analīzi, bet vismaz izprotot tendences un saprotot interesi, ko cenzūra izrādīja par vienu vai citu žanru, izprotot cenzūras darbības mehānismus un, kas manā gadījumā interesanti man pašam – arī cenzūras apiešanas stratēģijas, ko praktizēja komponisti un komponistes, dzīvojot vienkārši vājprātīgos, pat šizofrēniskos apstākļos, kad nevarēja saprast, kurā brīdī kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Daudzi tomēr pamanījās radīt brīnišķīgu mūziku, bet vienlaikus tika neizbēgami psiholoģiski ietekmēti, daļa no viņiem pat deformēti, un daļai šī visa interakcija ar cenzūras aparātu beidzās pat traģiski. Vispār mana motivācija, disertāciju rakstot, ir atdot balsi vai dot vārdu tiem, kurus savulaik pabīdīja malā un kuru tēmas noklusēja. Piemēram, balstoties pētniecībā, ko Aija Kupjanska ir brīnišķīgi darījusi savā maģistra darbā, papētīju Felicitas Tomsones operas "Pūt, vējiņi!" gadījumu. No vienas puses – tā ir liela veiksme, jo tā ir pirmā latviešu komponistes sievietes opera, kas uzvesta mūsu Baltajā namā. No otras puses, pateicoties tā brīža mūzikas kritikai… Tur ir arī skanīgi vārdi – piemēram, Oļģerts Grāvītis, kurš gan mūža beigās nožēloja savu [rīcību]. Vārdu sakot, nesaudzīgi uzbrūkošās un nepamatoti kritiskās attieksmes dēļ komponiste savā mūžā pēc tam vairs neko nozīmīgu neuzrakstīja. Kad studentiem jautāju, vai viņi zina tādu Felicitu Tomsoni, viņi, tāpat kā es pirms neilga laika, neko par viņu nezina. Tas ir viens piemērs.  Bet ir jau arī cilvēki, kuri aizvien ir starp mums, bet mēs par viņiem nerunājam. Tas ir vēl jo sensitīvāk. Jo atkal: neesmu nekāds soģis, bet mūsdienās ir ļoti populāri no pašreizējo vērtību sistēmas skatpunkta kritizēt un vērtēt pagātnes cilvēku darbus: vai, kā viņi nemācēja, es gan mācētu! Jā, es sev uzdodu regulāri šo jautājumu – interesanti, kā es būtu dzīvojis padomju laikā? Vai arī būtu kādu stučījis? Vai arī kādam, latviski sakot, būtu savārījis mēslus? Vai būtu atradis sevī iekšējo spēku vismaz iekšēji saglabāt spīvu pretošanos, vai – kā Marģera Zariņa gadījumā – rotaļīgi ironisku attieksmi? Ej nu sazini!  Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova.   Ах життя моє — кругле як м'яч... Ak, mana dzīve – apaļa bumba, Kā mīlestība – spriega, kvēla. Krīti. Lido augstu. Smejies. Skumsti. Skūpsti stiprāk, vēl un vēl. Tā 1929. gadā – 35 gadu vecumā – rakstīja dzejnieks, bez kura nebūtu divdesmito-trīsdesmito gadu ukraiņu avangarda, ukraiņu kultūras žilbinošās, vētrainās atdzimšanas: Maiks Johansens, leģenda jau dzīves laikā. Viņa spalvai pieder viens no spožākajiem un dullākajiem ukraiņu prozas tekstiem – garstāsts “Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās daiļās Alčestes ceļojums uz Slobidu Šveici” (“Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію", 1932). Romāna varoņi ir: Dons Hozē Pereira – spānietis, pēc profesijas tirānu gāzējs, Rodolfo – ruds īru seters, Dona Hozē Pereiras uzticamais draugs, Daņko Haritonovičs Pererva – stepinieks un stepes rajona izpildkomitejas loceklis (pirmais un trešais ir viens), budzis Augšups, budzis Lejups, budzis Kurups – ukraiņu budži, Leonardo Paci – ceļojošs doktors no Itālijas, dabas mīļotājs, varbūt arī ir pirmais un trešais no varoņiem, bet varbūt nav, Alčeste – doktora Leonardo daiļā, mūžam nākamā mīļākā, labais Koku Stādītājs – vecais saimnieks Vecene – labā Koku Stādītāja pirmā sieva, Ahillejs Bruņrupucis – laucinieks, vezumnieks, Volodjka – Ahilleja zirgs, Jaress Pušdeguns – jauns puisis no Zmijivas, komjaunietis, students, atslēdznieks Šarabans – Bruņrupuča paziņa, saimnieks Klims – Bruņrupuča draugs. Dons Hozē Pereira un doktors Leonardo raksta dzeju, ko izrej Rodolfo, Vecene zīmīgos brīžos iesaistās notikumos, taču neeksistē, Dons Hozē Pereira pārvēršas vēl otrreiz un kļūst par vilku – un Slobidu Šveice, uz kuru Leonardo atvedis Alčesti, lai daiļā dāma vairs nebūtu viņa nākamā mīļākā, – šī Slobidu Šveice, kas vienīgā šajā tekstā ir īsta...  nav atrodama kartē. Epilogā autors atvainojas par to, ka prātīgos lasītājus un daiļās lasītājas vazājis aiz deguna, un paskaidro, kas te ir noticis: “No dekoratīva kartona viņš (autors – MP) izgriezis cilvēku figūras, uzlīmējis tās uz koka gabaliem, nopervējis ar nosacītām krāsām, cauri kartona nabām izvilcis stiepli un līksmi stumdījis šīs figūras dzīvas, īstas stepes saules svelmē, zem īstu Slobidu Šveices kļavu valgajām lanckām. Un, lai tik lasītājs nenodomātu, ka šīs figūras ir dzīvas, autors vispatētiskākajās vietās pārplēsa tām kartona krūtežas un izbāza ārā savu pinkaino galvu, lāgiem (lai simtkārt viņam piedod prātīgais lasītājs un daiļā lasītāja) arī tāpat vien aplaistīdams ar aukstu ūdeni no teātrī glabātās ugunsdzēsēju šļūtenes.” Šī pasakainā garstāsta autors bija žilbinoši talantīgs eksperimentētājs, kura mērķis bija izkustināt mūsu priekšstatus par to, kādai jābūt literatūrai: iesaistīt lasītāju spēlē, vienlaikus parādot, kādu estētisku baudījumu var gūt no šiem eksperimentiem. Kā viņš pats raksta vienā no autobiogrāfijām: “Es tomēr mīlu literatūru. Es ļoti mīlu vārdus un domāju, ka tie man atbild ar tādu pašu mīlestību. Es mīlu tos ar nesavtīgu mīlestību ne tādēļ, ka tie mani baro. Tiem mani jābaro, jo esmu tos dzemdinājis. Es vārdus mīlu tādēļ, ka tie ar mani spēlējas, mani izklaidē un nekad mani neaizmirst.”   Vārdus viņš dzemdināja visādi. Johansens rakstīja, daudz un dažādi. Teiksim, laužot jebkādus žanra kanonus, tapis dēku romāns “Makleistona, Harija Rūperta un citu piedzīvojumi” ("Пригоди Мак-Лейстона, Гаррі Руперта та інших", 1925) . Tā pirmās nodaļas satura aprakstā ir punkts “Ko nodomātu albatross, ja prastu pīpēt”, un romāns kļuva par pirmo ukraiņu bestselleru – gada laikā tika pārdoti vismaz 100 000 eksemplāru. Atkal citējot autobiogrāfiju: “Rakstīju labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzos un sāku rakstīt labā prozā.” Kā viegli saprast, tā ir Johansena kārtējā mistifikācija: arī dzeju viņš vienmēr rakstījis lielisku. Johansens ceļoja un rakstīja reportāžas – vienā no tām, piemēram, viņš gluži garāmejot izmet: “Tumšs, un neko nevar redzēt. Ne mājas, ne cilvēkus, ne cūkas, ne šķiru naidu, ne varas tālusniedzošamies roku” – un tas rakstīts divdesmito gadu beigās! ("Подорож людини під кепом (Єврейські колонії)", 1929) Pat “nevainīgajā” reportāžas žanrā viņa teksti bija radikāli: tie vienkārši ignorēja obligātā sociālistiskā reālisma pieklājības normas: Johansens rakstīja, kā redzēja un kā gribēja. Johansens bija tālaika vislabāko, visaizraujošāko literāro žurnālu izdomātājs un redaktors. Viena – “Universālā Žurnāla” ("Універсальний журнал") – programmā viņš rakstīja: “Nav uz pasaules tādas lietas, par kuru nevarētu interesanti pastāstīt.” Šis sauklis tika drukāts ne tikai žurnāla pirmajā lappusē, bet arī uz redakcijas veidlapām un ar to sākās visi teksti, kas tapa ar redakcijas darbinieku piedalīšanos. Savukārt almanahs “Literatūras gadatirgus” ("Літературний ярмарок") bija brīvības teritorija. Tajā tika nodrukāta jau pavisam drīz aizliegtā Volodimira Sosjuras poēma “Mazepa”, kurā bija izteiktas šaubas, vai Ukrainai Bohdana Hmeļnicka laikā vajadzēja apvienoties ar krieviju, Mikolas Kuļiša luga “Mina Mazailo” – it kā komēdija taču dziļi traģiska: tajā parādīti pārkrievoto ukraiņu mēģinājumi atgriezties savā ukraiņu valodā un tas, cik notramdīts jebkāds ukrainiskums bija Ukrainas lielajās pilsētās; Johansena “Doktora Leonardo ceļojums” un citi tagad par klasiku kļuvuši ukraiņu teksti. Starp citu, redakcija bija uzrunājusi “dižo proletāriešu rakstnieku” Maksimu Gorkiju, lūdzot atļauju pārtulkot viņa “Māti” ukrainiski, – un saņēma atbildi: “Manuprāt, šī garstāsta tulkojums ukraiņu dialektā nav nepieciešams. Mani ļoti pārsteidz fakts, ka cilvēki, kam ir viens mērķis, ne tikai sludina dialektu atšķirīgumu – pūlas dialektu padarīt par “valodu” –, bet vēl arī apspiež tos lielkrievus, kas šī dialekta apgabalā sāk justies kā mazākums.” Mikola Hviļovijs pēc šīs atbildes uzrakstīja eseju “Ukraina vai Mazkrievija?” („Україна чи Малоросія?”, 1926): par to, ka eksistē Ukraina, kurā ukraiņi runā ukraiņu valodā; Staļina “personiskā ienaidnieka” eseja nekavējoties tika aizliegta un konfiscēta, un pirmoreiz publicēta tikai 1991. gadā. Johansens darbojās teātrī – rakstīja tekstus Lesa Kurbasa „Bereziļ” izrādēm – un arī tikko dzimušajā kino jomā: bija viens no pirmās ukraiņu filmas “Zvenihora” (rež. O. Dovženko) scenārija autoriem; režisors no filmas aizvāca “nacionālistiskas tendences” un salika “pareizos” ideoloģiskos akcentus, un sašutušais Johansens savu autorību atsauca. Toties, kad Harkivā tika izveidota Visukrainas Fotokinopārvalde jeb leģendārais VUFKU, tieši viņu aicināja rakstīt titrus mēmajām filmām. Kino ukrainiskošanai bija pamatīga pretestība, taču Johansens līdz masu publikas iebildumu uzklausīšanai nenolaidās. Kad saniknotie iznomātāji skrēja pie VUFKU direktora sūdzēties, ka titros sarakstīts kaut kas galīgi nesaprotams, priekšnieks nesatricināmi atbildēja: “Viņš ir profesors, viņš zina.” Johansens mācīja studentus, rakstīja mācību grāmatas, vārdnīcas un pētījumus par ukraiņu valodu – viņa redakcijā iznākusī “Praktiskā krievu-ukraiņu parunu vārdnīca” („Практичний російсько-український словник приказок”, 1929), šķiet, joprojām ir nepārspējams avots un īsta frazeoloģijas dārgumu krātuve. Ko vēl Johansens darīja? Atkal citējot autobiogrāfiju: “Mana profesija ir spēlēt tenisu, biljardu un citu. Šis cits tad arī ir viss, kas pēc manis paliks, kad nomiris nebūšu spējīgs spēlēt ne tenisu, ne biljardu.” Laikabiedrs spilgtās krāsās aprakstījs, kā Johansens biljardā apspēlējis uz savām biljardista mākām varen lepno krievu poētu Vladimiru Majakovski, kuram pēc zaudējuma bija jālien pagaldē, kurā 1,90 cm garais Majakovskis teiksmaini iesprūdis. Johansens aizrautīgi piedalījās dažādās rakstnieku biedrībās, spēlēja futbolu, šahu, medīja, laivoja savā brīnišķajā Slobidu Šveicē: viņš mīlēja dzīvi, apaļu kā bumba.   Kur viņš tāds –  neparasts un lielisks – bija radies? Johansens – īstā vārdā Mihailo – bija harkivietis. Harkivas universitātē studējis klasisko filoloģiju tieši tad, kad ievadu valodniecībā un daudzus citus aizraujošus priekšmetus tur pasniedza – paralēli pētīdams latviešu valodu un sarakstīdams, piemēram, grandiozo „Lettische Grammatik“ –  profesors Endzelīns. Interese par senajām valodām Johansenam radās jau ģimnāzista gados, kad latīņu valodu viņam mācīja Leipcigas universitāti beigušais Jānis Mežlauks. Tajos pašos ģimnāzista gados viņš, „atradis, ka tā dzeja sanāk dabiskāka“, sāka rakstīt ukraiņu valodā – pirms tam dzejojis tikai krieviski un vāciski: šos dzejoļus viņš 1916. gadā rituāli sadedzināja. Jo raugi, viņa māte gan bija kozaciete no Starobiļskas – kā pats Johansens tīksmīgi apgalvoja, turku sultāna vergu un verdzeņu atbrīvotāja kozaka Hricko un „spāniešu rakstnieka“ Migela Sāvedras de Servantesa pēctece, – taču viņa tēvs, vācu valodas skolotājs Hervasius Johannsen, bija dzimis Iecavā (Gross-Ekau) un beidzis Jelgavas (Mitau) ģimnāziju. Nekur nav minēts, ka Maskavas universitāti beigušais Herr Johansens būtu pratis latviešu valodu – bērniem viņš vakaros lika lasīt Gētes „Faustu“, tas viņmājās saucās „tēlot erceņģeļus“ –, taču ir zināms, ka 1897. gadā viņš kopā ar citiem Harkivas latviešiem Jurjānu Andreja rīkotajā Jaungada kolektē ziedojis naudu trūcīgu latviešu studentu atbalstam (toreiz to sauca par „jaungada vizīšu atpirkšanu“). Tādēļ varbūt negaidītais – un ukraiņu filologus mulsinošais – iespraudums „Wadsi sirsnin!“ Johansena dzejolī „Lietus“ („Дощ”, 1925) ir atbalss no bērnībā dzirdētas latviešu valodas? Tomēr pēc apmešanās ēnu valstībā risināt “saprātīgu sarunu” ar Hēsiodu, Heini un Servantesu viņš dzīrās ukrainiski – jo ticēja, ka “mūsu puķotā dzimtene ir dimants pasaules brīvo tautu ķekarā.”

Stāsta tulkotāja Māra Poļakova  Vai zini, kāpēc Ukrainas galvaspilsētas nosaukumam latviski jābūt "Kijiva", ja ukrainiski ir gan "мій Київ", gan "Києве мій"? Ukrainas galvaspilsētu, kas šogad svinēs 1542. gadskārtu, ukraiņu valodā sauc "Київ", un leģenda vēsta, ka šis nosaukums radies no tās leģendārā dibinātāja, cilts vadoņa Kija vārda: teiksmainie Kijs kopā ar brāļiem un māsu dzīvojuši Dņipras krasta kalnos un augstajā labajā krastā uzcēluši pilsētu, kuru nosauca Kija vārdā par "Київ" [городъ] – Kija, teiksim, "pils". Līdzīgi tapuši nosaukumi Jēkabpils, Daugavpils, Salaspils utt., taču nomenklatūras vārda šajā nosaukumā, kā diezgan daudzos no cilvēka vārda veidotos apdzīvotu vietu nosaukumos, šeit nav. Pilsētu nosaukumā palīdz "iedomāt iekšā" citas pilsētas – Ļvivas – nosaukums: Rusu zemes karalis (kopš 1253. gada) Danilo savu pilsētu nosauca par godu dēlam Levam, un senos dokumentos lasām, piemēram, "городъ Льва, Львигород" (Leva pilsēta), "на городъ на Львовъ" – "uz Leva pilsētu" (1283. gadā), "городъ Львовъ" (1684. g.) u. c., kā arī nosaukuma tulkojumi latīņu valodā "Leopolis", vācu "Lemberg", kas nāk no "Leonburg". Līdzīgi – no cilvēka vārda un uzvārda – radies nosaukums Ivanofrankivska – par godu dzejniekam Ivanam Franko, un no uzvārda vien – Doneckas pirmais nosaukums Juzivka – par godu velsiešu rūpniekam Džonam Hjūzam. Tomēr kādēļ tad ir Ļviva, ja reiz senos tekstos rakstīts "городъ Львовъ", un kādēļ Kijiva, ja reiz, kā dziesmā dzied, ir "Києве мій"? Te mums ir darīšana patskaņu miju. Patskaņu mija latvietim nav nekāds debesu brīnums, tā sastopama arī valodā: "ī" kļūst par "ie" (likt – lieku), "e" – par "ē" vai "ā" (plest – plēšu, plātu), "u" – par "ū" un "au" vai "o" (kust – kūst – kausēt). Ukraiņu valodai raksturīgākā patskaņu mija notiek, patskaņiem "o" un "e" noteiktās pozīcijās pārtopot par "i". Pirmām kārtām šī mija sastopama slēgtās zilbēs (slēgta zilbe ir tāda, kas beidzas ar līdzskani; atvērta – beidzas ar patskani), piemēram, kaķis: "кіт" – "кота" vai kaķēns – "кошеня", sāls: "сіль" – "солі", akmens: "камінь" – "каменя". Vai mēs zinām, kad šī patskaņu mija ukraiņu valodā izveidojusies? Un cik tālu pagātnē jāatskatās? Senajā Kijivā runāja īpatnējā koinē: tas bija mikslis no visa iespējamā, ieskaitot grieķu un senskandināvu valodas, – viss, kas bija dabūjams, lai saprastos pilsētā, kurā notika rosīga tirgošanās. Kijivas valsts perifērijā savukārt cilvēki runāja dažādos dialektos; tie bija savstarpēji saprotami.  Senie teksti – tie, kuri ir līdz mums nonākuši – gan nepavisam nav ukraiņu, pat ne senukraiņu valodā. Tie ir izglītotās elites valodā – valodā, kas tika lietota baznīcā, kā arī valodā, kurā tika rakstītas diplomātiskas vienošanās, darījumu dokumenti u. tml. oficiāli teksti, proti, mēs zinām, kādu valodu cilvēki lietoja oficiālā saziņā cits ar citu un kādā valodā viņi runāja ar Dievu; tajā mazmazdrusciņ, laika gaitā arvien vairāk, iekļuva arī runātā valoda. Par dzīvo valodu agrīnajā viduslaiku Ukrainas vēstures posmā – t.i., par dialektiem, profesionālajiem žargoniem, lamuvārdiem, slengu – mēs zinām no nedaudziem artefaktiem, piemēram, no grafiti Kijivas Sofijas katedrālē; no tiem var secināt, ka tā bija pavisam citāda valoda, un, salīdzinot šos grafiti – senākie ir no 11. gs. paša sākuma –, redzams, ka to iezīmes sakrīt ar mūsdienu ukraiņu valodas iezīmēm, proti, 11. gadsimtā pavisam noteikti jau var runāt par seno ukraiņu valodu. Visbiežāk tur ieskrāpētas lūgšanas: "Господи, помози рабу Божому!" ("Ak, Kungs, palīdzi Dieva kalpam!"), arī "О горе тобі Андрониче ох тобі небоже" ("Ak, posts tev, Andronik, ak, tev, nabags!") Ja pirmajā piemērā redzam ukraiņu valodai raksturīgo "o" vārda "Бог" atvasinājumā, tad otrajā redzams joprojām lietotais vokatīvs, kā arī personu vietniekvārda forma "тобі". Otrs un, iespējams, nozīmīgākais avots, kas ļauj iegūt ziņas par seno runāto valodu, ir pārrakstītāju kļūdas: kopējot baznīcslāvu valodā vai seno rusu oficiālās saziņas valodā rakstītus tekstus, pārrakstītājs neuzmanības pēc ieraksta skaņu, kuru viņš šajā vārdā ikdienā dzird, un neviļus pielāgo vārdu savai izrunai. Teiksim, t. s. Reimsas evaņģēliju, kuru, kā uzskata, uz Parīzi aizvedusi nākamā Francijas karaliene Kijivas Anna, kņaza Jaroslava meita (dzīvojusi apt. 1032-1075), pārrakstītājs, visticamāk, kopējis no glagoliskajā rakstībā tapuša teksta, un tajā, piemēram, rakstīts "отроча же ростяше" ("bērnu audzināja"), kurpretī visos citos tālaika tekstos, no kuriem viņš būtu varējis pārrakstīt, bija rakstīts "растяше". Viņš uzrakstīja tā, kā dzirdēja, un tāpat ukraiņi saka joprojām – "ростити". Senākā rakstītā liecība, ka tur, kur būtu bijis jābūt "o", ukraiņi izrunājuši "i", ir no 1460. gada: ukraiņu rakstītājs uzrakstījis "Jablincza" tur, kur nepārprotami būtu jābūt "o"; senākie teksti par "i" izrunāšanu "e" vietā ("шистьдєсѧтъ", "шисть") ir no 14. gs. otrās puses. Ņemot vērā, ka rakstos pārmaiņas parādās ar nokavēšanos, var pieņemt, ka skaņa "e" kļuvusi par "i" ne vēlāk par 13. gs. otro pusi – 14. gs. sākumu. Izcilais valodnieks Jurijs Ševeļovs uzskata, ka jau pieminēto karaļu Danilo (1201 – 1264 ) un Leva (1228 – c. 1301) valodā – Halīcijas-Podiļļas dialektā – "o" un "e" slēgtās zilbēs jau bija kļuvuši par "i", proti, viņi, jājot karā, jau teikuši "війна", ne vairs "война". Citur šī pāreja notika vēlāk, un vēl vēlāk tā atspoguļojās rakstos: pat 15. gs. beigās sastopama rakstība "Києв", taču  ir diezgan droši noprotams, ka izrunu tā vairs neatspoguļo. Arī turpmākajos gadsimtos rakstība ir dažāda, jo ukraiņu valodā nav vienotas pareizrakstības sistēmas. Kad 19. gs. tāda tiek izveidota, par normu kļūst princips "Київ" – nominatīvā un akuzatīvā (jo otrā zilbe ir slēgta), "Ки́єва", "Ки́єву", "Ки́євом", "на/у Ки́єві", "по Ки́єву", "Ки́єве!" pārējos locījumos. Latviešu valodā vārdus atveidojam, vadoties pēc nominatīva – nosaucošā locījuma. Tad nu ir skaidrs, ka kijivietis, sacīdams "мій Київ", savu pilsētu nosauc – "mana Kijiva". Taču pavisam citādas jūtas viņš pauž, kad viņa – vai viņas – sirds dzied: "Як тебе не любити / Києве мій" ("Kā tevi nemīlēt / mana Kijiva!" Starp citu, Kijivas iedzīvotāji ukrainiski ir "кияни" ("киянин", "киянка").

Stāsta kultūras socioloģe, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, Dr. Dagmāra Beitnere-Le Galla Jau krietnu laiku emocijas tiek uzlūkotas kā absolūti esenciālas zināšanas socioloģijā, jo neviena darbība sabiedrībā nav izprotama bez emociju klātbūtnes. Jau pati sabiedrība ir emociju mijiedarbībā esoša sistēma, līdzīgi kā cilvēka dzīve nav iedomājama bez emocijām. Viens no emociju nozīmes pētniekiem Džeks Barblets (Barbalet, 2002) jautā, kāpēc emociju izpratne ir tik pārpildīta ar nozīmēm, visbiežāk pazeminošām (arī pejoratīvām un devalvējošām). Sak, tās ir tikai jūsu emocijas, ar to dodot saprast, ka ir kaut kas pārāks un svarīgāks, ka cilvēkam jāstāv pāri savām emocijām un jārīkojas saskaņā ar prāta racionāliem lēmumiem. Ir pat pieņemts, ka cilvēks kontrolē emocijas un impulsus, tādējādi demonstrējot paškontroli un noteiktu vērtību aizsardzību. Taču šāda lietu kārtība faktiski ignorē faktu, ka visas cilvēka darbības, lai sasniegtu savus mērķus, un dziļākajā nozīmē arī pats prāts, ir emociju vadītas. Katra cilvēka racionālā darbība ir balstīta emocijās – ticībā, ka problēmas risinājums izdosies un nepieciešamībā pēc pārliecības sevī. Jo arī prāts apstiprina emociju klātbūtni, jo bez tām nebūtu arī prāta – ar mierīguma, drošības, pārliecības sajūtu. Bez atbilstošām emocijām, kas pamato un atbalsta saprātu, saprāts pārvēršas savā opozīcijā (Barbalet, 2002). Emocijas ir sava veida valoda, kas ne vienmēr formulēta vārdos, bet patiesībā ir mūsu būtības izteicēja. Visas mūsu fiziskās darbības ir mūsu domu izpausmes, jūtas attēlojas mūsu uzvedībā. Mēs iemācāmies izteikt savas emocijas ar to valodu un tādā formā, kuras ģimene, kultūra un sabiedrība mums ir iemācījusi. Cilvēks piedzimst saviem vecākiem un iemanto pirmo pašizpratni ģimenē. Un vienlaikus cilvēks piedzimst arī savā kultūrā. Mācās sevi identificēt un saprast no citiem un caur citiem cilvēkiem – vispirms tie ir vecāki, tad bērnu dārzs, skolas, studiju biedri. Mācoties emocionālās reakcijas, mēs pamazām ieraugām emociju izpaušanas veidus, saskaņojam tās ar savu temperamentu. Cilvēks visu dzīvi ir ceļā pie pašizpratnes, ko veido visa sociālā vide – pēc ģimenes tie ir vienaudži,  draugi, literatūra, kinofilmas utt. Viss kultūras arsenāls ir stāsti, jo kultūra pati ir stāstu stāstīšana (McCloskey, 1994). Mēs dzīvojam to kultūras stāstu veidoti, kurus esam internalizējuši sevī – gan pašizpratnē, gan arī rīcībā. Mūsdienu virtuālā vide piedāvā milzīgu apjomu informācijas, ar kuru iepazīties, identificēties un izlemt, kurai piederēt. Socioloģijā jau vairāk nekā simt gadu ir atzīta ideja, ka mēs sevi nemaz bez šī iegūtā kultūras mantojuma – apkārtnes, ģimenes, draugiem, biedriem un viņu stāstiem un rīcības – nemaz nemācētu sevi saprast un arī izstāstīt. Sociologs Pjērs Burdjē  (Bourdieu, 1986) dzimtas pieredzi dēvē par sociālo kapitālu, kuru cilvēks apgūst, klausoties dzimtas locekļu dzīvesstāstus, līdz tie integrējas viņa pašizpratnē, pie kāda stāsta viņš pieder. Teiksim, vecāku izglītība, profesionālie sasniegumi, veiksmīga uzņēmējdarbība vai varonīga rīcība pagātnē ir sociālais kapitāls, kurš virza un iedvesmo nākamās paaudzes. Noklusējuma zonas ģimenes vai dzimtas stāstos atstāj neizprastas pieredzes epizodes, kuras reizēm liek nākamajām paaudzēm ar tām saskarties un meklēt risinājumu. Zigmunda Freida hrestomātiskais izteikums, ka mēs visi nākam no savas bērnības, pasaka, cik svarīgi pētīt un saprast vidi, kurā piedzimām un kas ar mums noticis bērnībā. Cilvēka dzīvē nereti pienāk brīdis, kad rodas eksistenciāla vēlme, saprast, kāpēc ar mani dzīvē notiek tā, kā notiek, ko daru nepareizi. Tas ir brīdis apstāties un pētīt savu bērnību, savus vecākus, viņu pieredzi, arī dzimtas pieredzi. Strādājot ar dzīvesstāstiem, esmu piedzīvojusi brīžus, kad cilvēki stāsta par savu dzīvi, līdz paši atklāj, ka viņu dzīve atkārto kaut ko no vecāku vai dzimtas locekļu likteņiem un piedzīvotā. Būt emocionālā kontaktā ar ģimenes un dzimtas vēsturi nozīmē saprast, ka esam daļa no sistēmas, kurā ir ģimene un arī dzimta, tās pieredze, veselības indikācijas un nereti arī kopīga likteņa pavedieni. Paplašinot šo domu, ir svarīgi būt emocionālā kontaktā ar kultūru, kurā piedzimstam, apgūstam un saprotam redzamos un neredzamos emocionālos kodus. Apgūstot dzimto valodu, uzvedības iemaņas, vienlaikus iemācāmies kultūrā pieņemtās reakcijas un attieksmes, ko socioloģijā sauc par mentalitāti. Pirmā ir valoda, ar kuru mācāmies saprast sevi un pasauli ar tajā iekodētām emocionālām attieksmēm (piemēram, neskaitāmie latviešu valodā lietotie deminutīvi). Tautas dziesmu tēlainība un tautas pasaku morāle ir daļa no dzirdētā  bērnībā, tā kļūst par daļu no mūsu emocionālā kodola, pat ja reizēm to neatpazīstam vai arī noliedzam. Mūsdienu pieredze atvērtajā pasaulē ar mobilitātes dinamiku, iekļaušanos citu valstu, valodas un kultūras vidē saskaras ar diskomfortu, jo nespēj iejusties. Vieni jūtas piederīgi kultūrai, kurā piedzimuši. Turpat līdzās ir otri, kuri labi iekļaujas jaunajā dzīves vietā un jūtas emocionāli piederīgi.  Tātad kultūras teksti – sākot ar šūpuļdziesmām līdz obligātās literatūras apguvei skolā – vieniem veido cilvēka emocionālu pieķeršanos, otriem tas šķiet mazāk svarīgs. Socioloģijā to apraksta sociālā rakstura teorija. Emocijas un veselība Emocijas dzīvo sociālās attiecībās, bet kāda daļa no sociālām attiecībām ir emocijas. Džeks Barblets tāpēc lieto jēdzienu "emocionālais klimats" – lielās un mazās sociālās grupās, un retāk vispārinot –  sabiedrībā. Sabiedrības emocionālais klimats krasāk iezīmējas robežsituācijās, kāda šobrīd ir Covid-19 izplatība ar iegūto apzīmējumu "pandēmija". Moderno laiku vēsturē tā ir pirmā lielākā globālā krīze. Atmiņas par gripas epidēmiju pēc Pirmā pasaules kara ir kļuvušas sporādiskas, un tikai medijos publicētie raksti un fotogrāfijas atgādina, ka sejas maskas lietotas arī toreiz (Estes, 2021). Emocionālais klimats nenozīmē, ka katra persona piedzīvo tās pašas emocijas, kādas ir citiem. Emocionālais klimats ir grupu fenomens un dažādi cilvēki var būt atšķirīgās emociju pieredzēs. Mūsdienu sociālo tīklu burbuļi personas ievelk vienā vai otrā noskaņojumu grupā un turpina sniega bumbas efekta veidā veidot dažādas kolektīvās emocijas. Latviešu sabiedrībā pēc viena novērotāja pieredzes ir izteikta dominance lejup krītošām emociju izpausmēm. Pasivitāte un bezspēcība mijas ar kauna un pazemojuma jūtām. Vēsturiskā identitāte un no tās iegūtā pašizpratne ir veidojusies daudzu sarežģītu notikumu iespaidā, pie kuriem pieskaitāma ir arī valsts neatkarības zaudēšana. Tā radīja neskaitāmas emocionālas traumas – zaudētā valsts neatkarība, deportācijas un civiliedzīvotāju mobilizācija pretējās karojošās armijās polarizēja sabiedrību uz daudziem gadu desmitiem arī pēc kara beigām. Katrai sabiedrībai ir svarīgi attīstīt kopības izjūtas (community feeling), jo tās var radīt enerģiju, kas centrē un saliedē sabiedrību, vai arī var tikt vērsta pret valsts iekārtu (Scheler, 1992). "Modernā nacionālā valstī politiskās emocijas, tie ir arī vēstures stāsti, jo savienoti ar indivīdu pašapziņu, tie veido grupu pašapziņu un identitāti. Pilsoņi definē savas attieksmes pret valsti, tāpat kā pilsoņiem ir tiesības nepārtraukti raidīt emociju izpausmes un definēt piederību valstij, kā arī noteikt valsts politiskās robežas, jo pilsonība ir kaut kas vairāk kā tikai juridiskas attiecības." (Berezin, 1999). Emociju nozīme ir lielāka, nekā to ikdienā [tām] piešķiram. Ar tām nereti sacenšamies, kurš vairāk pārdzīvojis, cietis vai laimīgs bijis. Emocijas veido cilvēku un vienlaikus virza vai arī nobloķē dabisku dzīves ritumu. Ne tikai indivīdu dzīvē, bet lielākām sociālām grupām, kuras veido daļu no sabiedrības. Socioloģijas klasisko teoriju pārstāvji Ogists Konts, Emīls Dirkems, Georgs Zimmels, Maks Vēbers ir piešķīruši nozīmi emociju studijām. Sākot ar socioloģijas dibinātāju, kurš apzinājās jaunā laikmeta iestāšanos ar racionalitātes izvirzīšanu prioritātē – ka emociju nozīme ir sabiedrības katra indivīda pašizpratnes veidošanā. Būt saskaņā ar sevi, sociālo vidi un arī lielo politiku, kura, lai arī to mēģina ignorēt, ir klātesoša katra indivīda dzīvē. Emocijas ir līdzīgas varai, tās ir katra cilvēka dzīvē, un to savstarpējās attiecības ir gan indivīda, gan sabiedrības atbildība. Sistēmiska pieeja pētniecībā ir svarīga ne tikai sociālajās zinātnēs, bet jo īpaši psiholoģijā, jo katra indivīda problēmas ir dziļāk integrētas un izriet no sistēmiskām sociālo attiecību kopuma.

Ierasti mēs raidījumā meklējam iespējas, kā piemājas dārzā cīnīties ar nezālēm un kaitēkļiem. Šajā reziē darīsim pretējo, jeb veicināsim bioloģisko daudzveidību, vairojot to, kas dārzā aug un kustas. Stāsta Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, kukaiņu pētnieks un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis un botāniķe, Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova. "Dabā ir iekārtots tā, ka viens otru ēd. Jo vairāk ēd, jo stabilāka ir visa ekosistēma. Teiksim, ir mārīte, nav laputu. Un mārīti ir kaut kā ir arī jāpievilina," atzīst Voldemārs Spuņģis.   Jo lielāka augu daudzveidība, jo vairāk laputu sugu, jo vairāk arī mārīšu. Arī citi kukaiņi, kas saistīti tieši ar laputīm. Bioloģisko daudzveidību savā dārzā jāveido ar vietējiem augiem un ieteicams neaizrauties ar zāliena pļaušanu. Rūta Sniedze-Kretalova atklāj, ka pati piemājas zālienu pļauj 3 - 4 reizes sezonā. Invazīvā suga lupīna, lai cik skaista, jārauj laukā, jo maina augsnes apstākļus. Cilvēki cenšas pļaut zāli, jo pastāv uzskats, ka īsā zālē nedzīvo ērces. "Pļautais zāliens ir drošs, bet tur ir zema sugu daudzveidība. Kur ir ziedoši augi, parādās tādi labi daudzveidības indikatori, kā dienas tauriņi. Koptā zālienā tauriņi neparādīsies, jo tur nav nektāraugu. (..) Ja ir pieci dažādi tauriņi dārzā, tad ar dārzu viss ir kārtībā. Ja nav tauriņu, daudzveidība ir zema," norāda Voldemārs Spuņģis.

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju AIVARU LEIMANI, jo 14. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos balets "Ņižinskis", ko radījis viens no šī brīža pasaules horeogrāfu piecinieka – Marko Geke (Marco Goecke). Taču mūsu saruna raisās ne tikai par iestudējumu un pašu Ņižinski, bet arī par ukraiņu meitenēm Baltajā namā, baleta māksliniekiem pasaulē un arī to, ko mūsu baletam nozīmējusi pandēmija. "It kā jau mēs šos divus gadus, kad bija lokdauns, trenējāmies "zoom" platformā mājās, trenējamies katru dienu teātrī, kaut arī nebija izrāžu. Bet tagad, kad atsākusies slodze, sācies birums ar traumām, tostarp arī ar ļoti smagām - muskuļu plīsumiem, muguras traumām. Acīmredzot ar vienu treniņstundu nepietiek, mūsu ķermenis tomēr ir radināts pie tā, lai izrādes un slodze būtu regulāra," neslēpj mūsu baleta vadītājs.  (sarunas fragments) Gunda Vaivode: Vaclavs Ņižinskis ir leģendāra personība baleta vēsturē. Bet kas mums noteikti būtu par viņu jāzina, pirms skatāmies tieši šo dejas stāstu? Aivars Leimanis: Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan viņa biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas, gan attiecības ar to pašu Djagiļevu, māti, sievu, draugiem. Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot Arabesku, ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt". (smejas)  Tātad jāzina arī tādas nianses, ko atpazīst tikai īstie baletnieki… Tas pats "Rozes gars" – dabiski, ka kustības absolūti nav tādas, kādas bija Fokinam "Rozes garā", bet to var atpazīt pēc sarkanajām ziedlapiņām, pēc krēsla uz skatuves, pēc meitenes krēslā. Bet Ņižinskis pats kā dejotājs – kāds viņš bija savā laikā? Leģenda stāsta, ka viņš lēcis trīs metru tālumā. Varbūt pēc piecdesmit gadiem runās, ka viņš lēcis četrus metrus. (smejas) Bet viņš bija tas, kurš pacēla vīrieša deju, jo vīrietis pirms tam baletā bija kā stute balerīnai, kas viņu pieturēja. Bet ar Ņižinski sākās tieši vīrieša deja, un 20. gadsimts ir tieši vīriešu dejas gadsimts, kad attīstījās vīriešu dejas tehnika. Un Ņižinskis tam ir sākums. Šis balets pirmizrādi piedzīvoja Štutgartē pirms sešiem gadiem. Vai tā horeogrāfu Marko Geku šobrīd varam uzskatīt par vienu no pašiem spēcīgākajiem horeogrāfiem pasaulē? Neapšaubāmi, viņš ir labāko pieciniekā. Pēc Štutgartes šis balets iestudēts gan Cīrihē, gan Hanoverā, gan vēl šur tur un saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. Ja man prasa, kam ir līdzīgs Marko Gekas rokraksts, es teiktu, ka nevienam – tas piemīt tikai viņam: šīs nenormāli ātrās kustības, turklāt tās nav pašmērķis. Teiksim, roka kustas tik ātri, ka uz skatuves vizuāli paliek pat ēna aiz tās. Dejotājiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo sevi pilnībā jāpārvērš par automātu, par robotu, lai paspētu vienā sekundē veikt piecas kustības. Un visam tam pamatā ir ļoti dziļa doma un stāsts. Mums šajā brīdī ir divi premjeri, kuri iestudējuši titullomu – Kristaps Jaunžeikars un Aidens Viljams Konefrijs. Vai viņi ir atšķirīgi? Jā, abi ir ļoti atšķirīgi, bet abi divi – ļoti plastiski, emocionāli. Viņi abi divi tiešām ir mākslinieki ar lielo burtu. Un šī loma ir izaicinājums jebkuram! Reti kurš arī to var. Jo faktiski Ņižinskis pusotras stundas laikā no skatuves noiet ļoti maz. Viņa dejas materiāls ir vienkārši milzīgs. Pirmoreiz skatoties šo izrādi, domāju, kā vispār viens cilvēks to var iemācīties, kā to var atcerēties…  Tieši par to arī preses konferencē stāstīja viens no titulvaroņiem – Aidans Viljams Konefrijs. Amerikānis, kurš četrus vai piecus gadus dzīvo Latvijā. Un beidzamajos gados iemācījies latviešu valodu. Dažs labs visu mūžu te dzīvo un nevar iemācīties... Ņižinska biogrāfija ir kaislību plosīta, tur parādās visas viņa dzīves fāzes – gan  jaunība un mīlestība, gan pēdējais posms. Kur īsti viņš savu dzīvi beidza? Diemžēl psihiatriskajā klīnikā.  Ar māksliniekiem tā dažkārt diemžēl gadās... Bez titulvaroņa baletā būtiska loma ir Djagiļevam – impresārijam Sergejam Djagiļevam, kurš rakstījis, ka “viņam piemīt zināma dvēseles bezkaunība un pieradums spļaut acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet gandrīz visos gadījumos lietderīgi”. Kā par savu varoni izteicās arī viņa atveidotājs Antons Freimans – nav labs cilvēks bijis tas Djagiļevs… Kā īsti ir ar impresārijiem? Tu arī esi impresārijs. Reizēm viņam droši vien jābūt ne pārāk labam cilvēkam, un tomēr... Uzskatu, ka pirmām kārtām jāsagādā maksimāli labi apstākļi māksliniekiem, tad arī kvalitāte uz skatuves būs attiecīgā līmenī. Un runājot par pārējiem mūsu solistiem, kuri atveido lomas baletā? Te ir ļoti daudz it kā nelielu lomu, bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas. Šeit faktiski katram izrādes dalībniekam ir savs solo un sava lomiņa, te tiešām katram ir ko teikt.  Baleta muzikālo partitūru veido tikai divi komponisti: Šopēns ar abiem klavierkoncertiem un Debisī ar "Fauna diendusu". Debisī vēl var saprast, jo Ņižinskis pats savulaik tai veidojis horeogrāfiju, bet Šopēna mūzika gluži nav tā dejiskākā! Geka, studējot horeogrāfiju, reizēm iet pat pret mūziku. Ja mūzika ir ļoti lēna, viņam, gluži otrādi, kustības ir ārkārtīgi ātras, un otrādi. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!

Stāsta arheologs Artūrs Tomsons Veicot arheoloģiskās uzraudzību darbus, viens no jautājumiem, par ko sanāk sarunāties ar ieinteresētajiem cilvēkiem, ir ne visai skaidrais priekšstats, kā veidojas arheoloģiskais kultūrslānis. Īpaši saistībā ar būvdarbiem, kur tiek veikta rakšana, ar to ir jāsaskaras. Īpaši vecpilsētā, kur tas ir ļoti biezs. Nereti jāsastopas ar neticību tam, ka tas, kas paveras acu priekšā, tiešām ir veidojies 800 gadu laikā. Arī kultūrslānis ir vēstures daļa un tiek aizsargāts ar likumu, jo tas satur pašu svarīgāko – informācijas kopumu par laikiem, kad vēl nebija rakstīto avotu. Ģeologi to sauc par antropogēnas izcelsmes gruntīm. Mūsu nozarē šis nosaukums ir iegājies ar kultūrvēsturisko nosaukumu. Sākumā šeit tas, ko skolā apgūstot vēsturi, būtu jācenšas iemācīties, ir iegūt priekšstatu par milzīgi ilgo laika ritējumu. Cik ir 100 gadu? Cik ilgi ir 500 gadu? Vietās, kur zemē nav jauno laiku pārrakumu, viss cilvēka radītais pamazām nogulsnējas plānākās un biezākās kārtās. Īpaši strauji grunts līmenis uzauga vietās, kur dzīves vietās bija kādas ieplakas, tās “aizauga” pirmās. Mūsdienās, kad atkritumus izved, pieļauju, ka to iztēloties var būt zināmas grūtības. Tomēr pagātnē ļaudis visu uztvēra vienkāršāk un īpaši pie tā nepiedomāja. Arheoloģijā ir iespēja tieši saskarties ar to, kas paliek zemē, un tā ir tieša sava laikmeta, konkrēta cilvēka darbības liecība. Salīdzinot arheoloģiskos avotus ar rakstītajiem avotiem, katram ir savi plusi un mīnusi. Rakstītie avoti pagātni padara individuālu, bet ir subjektīvi, arheoloģiskie ir objektīvi, bet atkarīgi no pētnieka interpretācijas un paši neko pastāstīt par sevi nevar. Tāpēc ir svarīgi pētīt visu kopumā, nevis lasīt laukā tikai metāla lietas, ko dara daudzi detektoristi. Tas izjauc kopbildi, jo arheologi normāli atradumus kartografē un tikai kopskatā tas var kaut ko likt atklāt par pagātni vairāk tur, kur nav rakstīto – senos tirdzniecības ceļus, kauju vietas, amatniecības nianses, dzīvesvietas, pārceltuves utt.  Tas ir mīts starp detektoristiem, ka racēji “glābj” lietas no “slinkajiem” arheologiem, jo senlietas zemē “sapūstot”. Teiksim tā – kāda jēga visu fiziski izrakt, ja nav apstākļu restaurēt. Turklāt mēs nezinām, kādas zinātniskās metodes būs nākotnē, un visa šodiena mums arī liksies pilnīgs barbarisms, tāpat kā mēs ar šausmām reizēm skatāmies tagad uz 19. gs. metodēm. Tas pats Šlīmanis ar dinamītu vien ir ko vērts. Atgriežoties pie kultūrslāņa. Mēs jau arī esam pilnībā aizmirsuši, ko nozīmē saimniecībā, faktiski savā dzīvesvietā turēt mājlopus, cik viens tāds eksemplārs patērē vezumus siena un kas no viņa paliek pāri visās nozīmēs dzīves laikā un pēc tam. Ar šo saskārāmies arheoloģiskajā izpētē senās Rīdzenes upes aizbērtajā gultnē bijušajā labajā krastā 2019.–2020. gadā Kalēju ielā 64/66. Upīte ilgi tika izmantota, lai tajā mestu sadzīves pārpalikumus, un ievērojamā apjomā tajā atrada mājlopu kaulus. Tas rāda, cik Rīga vēl 16.–18. gs. bija agrāra, uz pa pusei naturālo saimniecību balstīta. Ja paskatās tā laika kartes, ap mūriem un bastioniem 17. gs, Rīgai ir ganības un pilsētnieku sakņu dārzi, līdz pat ārējai aizsardzības līnijai (ap vietu, kur tagad ir 1. slimnīca). Izrakumos tika atsegti 3 dažādu periodu senie koka krasta stiprinājumi un iegūta viena no pēdējos gados statistiski Latvijā lielākajām senlietu kolekcijām, kas liecina par Rīgas straujo augšanu šai laikā. Šajos  izrakumos bija jāsaskaras ar kurioziem no vērīgo garāmgājēju puses. Tā ir īpaša kategorija, kas reizēm cenšas pat iekļūt izrakumu laukumā. Viens pilsonis bija pamanījis, ka laukumā atrodas jocīgi “akmens stabi”, ko ļaunie būvnieki kaļ nost. “Akmens stabi” patiesībā bija 2019. gada rudenī urbtie jaunbūves betona pāļi, uz kuriem zem zemes līmenī bija palicis nospiedums no šai vietā bijušajiem 19.–20. gs. mijā celtās ēkas pamatu ķieģeļiem (ēka bija sagrauta 2. pasaules karā, ja atceramies, tur ilgus gadus pēc tam bija skvēriņš). Nākamais solis par vērīgajiem garāmgājējiem un mītiem arheoloģijā ir no sērijas – tur taču mēris klāt! Savulaik, strādājot pie Doma baznīcas, kur tagad bērnu rotaļlaukums, kāds garāmgājējs caur žogu iebāzis galvu kliedza – “čo ti tam kopaješ, tam čumaaa” – ko tu tur roc, tur taču mēris klāt! Tas ir tāds dzīvīgs mīts par ne visai ilgi dzīvojošu mikroorganismu, kas iznīkst diezgan ātri. Tomēr nešaubos, ka arī nākotnē tādas situācijas būs un garāmgājēji pēc 500 gadiem arheologiem sauks – ko tu tur roc, tur taču kovids klāt. Un datējumi tiks veikti pēc periodus atdaloša masku slāņa arheoloģiskajos  grunts slāņos.

Raidījumā Zināmais nezināmajā pavisam nedaudz par mīlestību un sirdslietām. Meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši sirds ir kļuvusi par mīlestības un kaisles simbolu? Zinātne mums saka, ka drīzāk jau atbildīgos par pieķeršanos, iemīlēšanos un vajadzību būt mīlētam jāmeklē cilvēka smadzenēs. Tomēr sirds popkultūras un sadzīves līmenī aizvien dominē kā iemīlēšanās un kaisles simbols. Kāpēc tas tā, vērtē sociālantropologs, Rīgas Stradiņa Universitātes pētnieks Klāvs Sedlenieks un  Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas vēstures institūta docente Ieva Lībiete. "Antropoloģijā tradicionāli, ja mēs paskatāmies iepriekšējo laiku pētījumus, antropologi ir maz uzmanību pievērsuši mīlestībai un un un emocijām, bet vairāk ir kaut kādām citām lietām, nu, piemēram, sekss  un seksualitāte ir pētītas daudz vairāk nekā mīlestība," atzīst Klāvs Sedlenieks. Tāpat ir vairāk pētītas citas transakcijas, kur perifērijā varētu būt mīlestība.  "Bet antropologus jau interesē viss, kas saistīts ar cilvēkiem, un ja mīlestība vai kaisle vai iemīlēšanās ir kaut kādi kultūras artefakti, tad, protams, tas interesē antropologus," norāda Sedlenieks. "Medicīna laikam nebūs vainojama tajā, ka mīlestība ir saistīta ar sirdi, jo pirmie, kas par to sāka runāt, bija dzejnieki. Jau sengrieķu dzejā var atrast mīlestības saistību ar sirdi, ka tā mājo sirdī un sirds var tikt salauzta un nozagta," atklāj Ieva Lībiete. "Man pašai personiski šķiet, ka tā doma, ka tas notiek sirdī, vienkārši skatoties pati no savām sajūtām tādā agrīnā iemīlēšanās fāzē, es reāli to jūtu sirdī, man sirds pukst straujāk, tā ir kaut kāda sajūta krūškurvī," turpina Lībiete. Kad esam sākuši mīlestību apzīmēt ar sarkanu sirdi šodien jau tik pierakstā formā? "Skaidri neviens nevar pateikt, kurā brīdī tas parādījies. Ir vairākas spekulatīvas teorijas.  Kā simbols tā parādās 13.-14. gadsimtā Rietumeiropā. Man liekas ticama versija, viduslaikos mākslinieki sāka ilustrēt antīkos traktātus par anatomiju. Un kā tad senatnē apraksta sirdi? Piemēram, Aristotelis, raksta sirdij ir konusveida forma, un tā sirds galotne ir uz leju un pamatne - uz augšu. Tāpat vēlāk to atkārto arī Klaudijs Galēns, kas ietekmīgs anatoms un ārsts nākamos 1500 gadus. Viņu medicīniskie traktāti nav ilustrēti, vai arī ilustrācijas nav saglabājušas. Pirmās medicīniskās ilustrācijas nāk no viduslaikiem (..) kur sirds parādās klasiskajā formā ar pamatni uz augšu un augšpusē redzams robiņš," atklāj Lībiete. Sedlenieks norāda, ka mīlestība tādā romantiskā izpratnē - tāda visaptveroša, skaista, kā to saprot Rietumu kultūrā, citās kultūrās ir mazumā. Bet arī Rietumu kultūrā šis uzskats nemaz nav tik sens. Vēl Viktorijas laikmetā, 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. britu sabiedrībā pastāvēja uzskats, ka sekss saistās ar laulību vai bordeļa apmeklējumu, bet arī cilvēku, kuru cēli mīli, tas neiet kopā.  "Tā cēla mīlestība ir tā tīrā, kurā sekss neiesaistās, un šīs lietas visu laiku mainās un dažādi dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās," atzīst Sedlenieks. Sedlenieks atklāj, ka romantiskā mīlestība bijusi arī antīkajā pasaulē, Senajā Grieķijā. Romā, Ķīnā, arī Japānā un Indijā sastopam kaut ko ļoti līdzīgu. Tikai kas ir interesanti, to mēs sastopam ārpus laulības.  "Antīkajās pasaulēs un ļoti daudz kur citur mīlestība ir kaut kas pretējs laulībai, un Seneka, pat seno romiešu filozofs, saka, ka, ja tu jūti pret sievu kaislīgo mīlestību, tas ir pielīdzināms laulības pārkāpšanai,"  tā Sedlenieks. Savukārt medicīnas vēsturē, sākot jau no antīkajiem laikiem, līdz pat 19. gadsimtam, tā ir arī traktēta kā slimība. "Jau Galēns, kas bija romiešu ārsts 2.gadsimta, mīlestības slimību jeb mīlestības kaiti definē kā pataloģiju, tikai viņš to rosina nošķirt no īstām slimībām, tā būs tā neīstā, piemēram, no melanholijas, kas rodas, tiešām atsaucoties uz viņa teoriju, no melnā žults pārprodukcijas," skaidro Lībiete. Mīlestības kaiti Galēns ieteicis diagnosticēt, izmantojot pulsu.  "Teiksim, turēt vājiniekam roku uz pulsa, tad ar viņu mierīgi runāt un tad ik pa brīdim, piemēram, mēģināt piesaukt aizdomās turētā iemīlētā vārdu, ja pulss šajā brīdī paātrinās, tad tiek diagnosticēta "mīlestības kaite", nevis kaut kāda īsta saslimšana," atklāj Lībiete. Līdz pat 4.gadsimtam tā tiek aprakstīta kā vaina, kas ir jānošķir no īstajām slimībām.  "Pirmais ārsts, kas šo mīlestības kaiti jau kā tādu atsevišķu slimību minējis, ir Oribasijs. Viņš jau vairs nesaka, ka tā ir kaut kāda neīsta slimība, tā ir gluži īsta slimība. Un viņam bija diezgan labi aprakstīts, kā tas izpaužas. Skaidrs - bezmiegs un skumjas, viņš arī piebildis, ka šiem pacientiem raksturīgs tukšs skatiens, sausas acis un skropstu plikšķināšana," iepazīstina Lībiete. Kā ārstēšanas metodes viņš ieteicis visai patīkamas lietas - vīns, vannas, pasīvas kustības, tāpat viņš ieteicis atturēties no teātra un mūzikas. Tas varētu nākt par sliktu. "Visinteresantākais viņa piedāvājums bija, beigu beigās, ja nu kas, der arī šos mīlētājus stipri pārbiedēt, radīt viņiem šoku," stāsta Lībiete. Orhidejai nepieciešams sagaidīt savu sēni Dabā daudzu sugu starpā pastāv mijiedarbība jeb simbioze. Attiecības divām sugām var būt abpusēji izdevīgas, bet citreiz labumu var gūt tikai viens. Taču neparasta situācija veidojas, kad sugas viena otrai ir absolūti nepieciešamas. Šāds ir stāsts par orhidejām un sēnēm. Lai orhidejas uzdīgtu, tām nepieciešamas sēnes, un orhidejas ir gatavas gaidīt ilgi. Ja izdosies sagaidīt, ieraudzīsim retos un krāšņos ziedus. Orhideju un sēņu draudzību plašāk skaidro Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone. Savvaļas orhidejas ir augi, kuru ziedi pārsteidz ar dažādo formu, krāsām un smaržu. Tikpat neparasti ir to nosaukumi – smaržīgā naktsvijole, dzeltenā dzegužkurpīte, mušu ofrīda. Taču ne mazums no mums būs saskārušies ar aicinājumu neplūkt skaistos ziedus, jo orhidejas ir aizsargājami augi. Ja palūkojas uz krāšņajām ziedkopām, tiešām var teikt, ka orhidejas ir izredzētas savā skaistumā, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc orhidejas ir aizsargājamas. Visa būtība slēpjas tajā, ka orhideju sēklu uzdīgšanai nepieciešama specifisku apstākļu kombinācija, bet vislielākā loma tajā ir sadarbībi ar sēni, un šīs sēņu un augu savstarpēji labvēlīgās attiecības sauc par mikorizu. Nacionālā botāniskā dārza Augu ekofizioloģijas nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Gunta Jakobsone rāda attēlus, kuros redzamas orhideju attīstības stadijas – sēkla, tad pirmbumbulis ar izaugumiem, kas uzņem dažādas vielas un mitrumu, vēlāk jau dīgsts un pirmā īstā sakne. Bet no brīža, kad orhideja uzdīgst, līdz brīdim, kad tā uzzied, var paiet vairāki gadi, tāpēc, noplūcot orhidejas, ir skaidrs, ka tajā pašā vietā tās tik drīz vis atkal neieraudzīsim. Cilvēku pasaulē, lai sagaidītu savu vienīgo un iecerēto, dažkārt ir jāgaida gadiem un jāapbruņojas ar lielu pacietību. Orhideju gadījumā ir līdzīgi – nereti sēni, kura spētu ar saviem pavedieniem jeb hifām iespiesties auga sakņu mizas šūnās un tādā veidā orhidejai palīdzēt ar barības vielām, neizdodas satikt uzreiz, un Guntas Jakobsones pieminētajai cilvēku ietekmei uz biotopiem šajā visā ir liela nozīme. To, vai orhideja pati par sevi ir pacietīga, viennozīmīgi pateikt grūti, taču daba mēdz parūpēties, lai orhideju sēklas spētu izturēt šo gaidīšanas procesu. Gunta Jakobsone stāsta, ka dažas orhidejas varētu izaudzēt arī mājas apstākļos. Varbūt ne gluži no sēklas stadijas, bet vēlākiem orhidejas attīstības posmiem gan. Vēl būtiski piebilst, ka tāpat kā jebkurās attiecībās arī orhidejas un sēnes dzīvē devēji un ņēmēji ir abi, un tas vēlreiz pierāda, ka gaidīt un satikties izdevīgi ir abiem organismiem.

Somu dzejniece Heli Lāksonena kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu šonedēļ dosies dzejas ceļojumā pa Kurzemi un būs sastopami arī Rīgā. Par jaunākajām viņas grāmatām un arī tulkojumiem Kultūras Rondo studijā saruna ar Guntaru Godiņu. 2019. gada beigās izdevniecībā "Pētergailis" iznāca Heli Lāksonenas dzejas izlase "Soul. Burkans. Undens" Guntara Godiņa atdzejojumā. Tā ir Heli Lāksonenas trešā latviski izdotā grāmata. Pirms tam ir iznākusi dzejas izlase "Kad gos smei" (2012) un dzejas grāmata bērniem "Piec ait kalns" (2015). „Nosaukums ir vienkāršs. „Soul. Burkans. Undens” – tas nozīmē saule, burkāns un ūdens, protams, rakstu valodā. Bet kā tas radās un kāpēc tas nosaukums tāds ir?” stāsta Guntars Godiņš. Šo mazliet neparasto nosaukumu dzejniece aizguvusi no kādas meitenes atbildes Igaunijas televīzijā. „Televīzijā bija raidījums bērniem, aptauja, un viens jautājums bija piecgadīgai meitenei, vai jūs zināt, kas ir Igaunijas ģerbonī. Meitene atbildēja, nu kas tur var būt, saule, burkāns un ūdens. No tā arī veidojās dzejolis un pēc tam arī grāmata. Jo Heli nesen arī Somijā iznāca grāmata, kas saucas tieši tāpat - "Saule, burkāns un ūdens",” turpina Godiņš. Heli Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā jeb tā saucamajā īsajā somu valodā, to atdzejošanai Guntars Godiņš šoreiz izmantojis Vidzemes lībiskās izloksnes, valodu, ko cilvēki runā ap Ainažiem un Salacgrīvu. „To nevar pārtulkot vienkārši literārajā valodā vai rakstu valodā. Un līdz ar to es meklēju, kurš dialekts, kura izloksne, kura būtu tā valoda, kuru es varētu izmantot. Bet es izmantoju svarīgākās iezīmes, kas ir atrodamas lībiešu dialekta Vidzemes izloksnēs. Teiksim, kurzemnieki mazlietiņ atkal runā savādāk un vidzemnieki ir pavisam citi,” vērtē Godiņš. Heli Lāksonena un Guntars Godiņš 29.janvārī viesosies Pāvilostā, 30. janvārī - Liepājā, 31.janvārī - Kuldīgā. 1. februārī Rīgā, K. K. fon Stricka villā, notiks Heli Lāksonenas jaunās dzejas izlases “Soul. Burkans. Undens” atvēršanas svētki. “WILLA Teātris” gatavo Heli Lāksonenas dzejas uzvedumu “Putn ilgs” (režisors Varis Piņķis, aktrise Inga Alsiņa-Lasmane). Tikšanās reizē ar somu dzejnieci būs iespēja noskatīties arī nelielu fragmentu no topošās izrādes.  

""Viss būs lieliski!" viņš man saka un izsit automašīnas aizmugures stiklu. Kaut kāds iztramdīts, mūžam ne savā vietā, bet bērnišķīgas sajūsmas un pārliecības pilns – tādu es viņu atceros no tās nakts, un tieši tāds viņš uzpeld manā priekšā arī šovakar." Aksela Hirša stāsts. https://www.satori.lv/article/no-korsikas-teiksim

Slepkavības, kas notika pirms daudziem gadiem, bet joprojām glabājās policijas arhīvos, kā kriminālstāstā “Slepkava brīvsolī” aprakstītā, atklāt ir iespējams. Svarīga lomu šeit gan spēlē veiksme, taču, kā norāda policijā, arī veiksmīgs pavediens būs nozīmīgs tikai tad, ja paši būs kārtīgi pastrādājuši un darbu veikuši kvalitatīvi pirms tam. Šonedēļ Latvijas Radio skan kriminālstāsts “Slepkava brīvsolī”. Tas ir stāsts par neatklātu noziegumu Saulkalnē, kur pirms 10 gadiem veikalā tika nogalināta pārdevēja. Šī ierakstu sērija ļauj runāt par konkrētām problēmām slepkavību lietās Latvijā. Vai 10 un 15 gadus vecus noziegumus atklāt maz ir iespējams? Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis sauc krāsas. Tas ir veids, kā varētu iedalīt slepkavības pēc to atklāšanas iespējamības. „Teiksim tā, ir lietas, kas ir pilnīgi tumšas, ir lietas, kur ir kaut kādi pavedieni, mēs viņas saucam par pelēkām, un ir lietas, kuras ir gaišas,” stāsta Ķuzis. Viņš atzīst, ka ik gadu dažas lietas iekļūst arī tumšajā sarakstā, tomēr tās esot mazākumā. Ķuzis arī ir pārliecināts, ka arī pilnīgi tumšās slepkavības agrāk vai vēlāk, tomēr var atklāt. Piemēram, nupat pēdas sadzītas divām slepkavībām, kas bija veiktas 2000. un 2003. gadā.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme? Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja. Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.   Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu. “Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem. "Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.