POPULARITY
Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem valstī šobrīd ir reģistrēti 235658 suņi un 45930 kaķi. No tiem pāri par 6000 suņu un 174 kaķu īpašnieki ir miruši. Kas notiek ar mīļdzīvniekiem pēc saimnieka aiziešanas aizsaulē? Šis jautājums juridiski nav sakārtots. Vai šo problēmu varētu risināt notāri, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē patversmes "Labās mājas" saimniece Astrīda Kārkliņa, Veterinārārstu biedrības, Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore un Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Metuzāle. Lita Konopore norāda, ka, visticamāk, kāds gādā par dzīvnieku, kad saimnieks aiziet mūžībā. "Problēma ir tā, ka veterinārārsti nav tiesīgi šobrīd ierakstīt kā īpašniekus arī mantiniekus, ja tādi ir bijuši. Vienīgais, ko drīkst veterinārārsts - ja mirušā cilvēka pārstāvis vērstos veterinārajā klīnikā ar lūgumu risināt situāciju, tad veterinārārsts ir tiesīgs ierakstīt šo pārstāvi kā dzīvnieka turētāju, ierakstīt viņa turēšanas adresi un ierakstīt šī turētāja kontaktus," skaidro Lita Konopore. "Bet par dzīvnieka īpašnieku bez mantošanas procesa šobrīd mēs skaidri zinām, ka viņš kļūt nevar. Ja cilvēki nav vērsušies pie veterinārārsta un nav ierakstījuši šos kontaktus, tas nozīmē, ka dzīvniekam, piemēram, pazūdot, viņu nekad vairs neatgriezīs atpakaļ turētājiem, pie kura viņš šobrīd dzīvo. Mēs gluži vienkārši viņu nevaram sasniegt, jo datubāze ir palikusi informācija par mirušu personu. Tas ir ļoti nepareizi, jo dzīvnieks, protams, ka cieš no tā, ka viņš tiek notverts un nevis nonāk atpakaļ mājās, bet viņš nonāk patversmē. Visdrīzāk viņš tur paliek noteiktās 14 dienas, sliktākajā gadījumā viņš tur paliek visu atlikušo mūžu." Viņa norāda, ka veterinārārsti vēlas, ja ir mantošanas process un ir māja, kuru kāds vēlas mantot, vai nu tu manto māju un arī dzīvnieku. "Situācijas var būt dažādas. Nevar pateikt, ka mums visiem ir pienākums lauku māju dzīvniekus paņemt Rīgas pilsētā. Tas nav ne šī dzīvnieka interesēs, viņš ir pieradis pie pilnīgi citas dzīves. Un tas ir tikai normāli, ja, piemēram, mantinieks meklētu iespēju, ko un kā ar šo dzīvnieku rīkoties, kam uzticēt viņa aprūpi. Bet pilnīgi noteikti tas būtu par mantinieka līdzekļiem, nevis tā kā tagad - es vienkārši pametu, dzīvnieks nonāk patversmē un visi nodokļu maksātāji maksā par šo dzīvnieku." Astrīda Kārkliņa atzīst, ka patversmē ne reizi vien nonāk dzīvnieki, kuru saimnieki ir aizgājuši mūžībā. Līdzīgi kā vetārstiem, arī patversmes darbiniekiem nav tiesību pārreģistrēt dzīvnieka īpašnieku. Var reģistrēt patversmi kā dzīvnieka turēšanas vietu. "Mums ir brīnišķīgs Dzīvnieku aizsardzības likums, kas ir izstrādāts skrupulozi, kas aizsargā dzīvnieku, viņam ir saimnieks un skaidri ir uzrakstīti visi pienākumi saimniekam un tiesības. Un tad, kad pēkšņi saimnieka nav, tam dzīvniekam vairs nav nekādas aizsardzības, viņš ir vienkārši nekas, lai gan viņiem ir čips un viņš ir bijis reģistrā. Kas tālāk uzņemas tiesiski viņa dzīvi sakārtot," vaicā Astrīda Kārkliņa. "Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs tā nu diezgan primitīvi uzdodam bieži vien šo jautājumu: bet kas manto šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, pie tam kas ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums," stāsta Astrīda Kārkliņa. Ilze Metuzāle norāda, ka dokumentu sakārtošana vienmēr var palīdzēt "Cilvēki, kuriem ir šie lolojumiem dzīvnieki, domā par viņiem. Tiešām arī tiek domāts, testamentā tiek rakstīts, kuri būs tie, kas parūpēsies gan par konkrētiem dzīvniekiem, gan par tābrīža dzīvniekiem, saprotot, ka testaments netiek rakstīts vienai dienai. Ir pat tādi testamenti bijuši, kur pilnīgi visu mantu cilvēks ir novēl patversmēm, jo viņam nav tuvu piederīgo. Ir cilvēki, kas jau slimošanas gaitā, apzinoties, ka tā saslimšana ir un iznākumi var būt dažādi, pat tajā brīdī atbildīgi rūpējas un savu saimi jau organizē, kas par viņu tālāk parūpēsies. Protams, dzīve dzīve, un situācijas ir dažādas," atzīst Ilze Metuzāle.
Bangladešas premjerministre ir pametusi valsti un lūgusi politisko patvērumu Lielbritānijā. Visas šīs dienas nemierīgi ir bijis arī Lielbritānijā, kur sašutumu izraisīja traģēdija Sautportā, kas savukārt raisījis ļaužu dusmas pret migrantiem, jo slepkavas vecāki savulaik ieradušies no Ruandas. Bet Latvijā visvairāk apspriesta ir cietumnieku apmaiņa starp Rietumiem un Krieviju. Vēl interesantas ziņas pienāk no Krievijas, kur Ukrainas karavīri, šķiet, ieņēmuši daļu no Kurskas apgabala. Pieminam arī ziņu no ASV, kur Demokrāti ir izvirzījuši Kamalu Harisu cīņai par prezidenta amatu un viņa izraudzījusies viceprezidenta amatam Timu Volzu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis. Vērtējot notikušo Lielbritānijā, sazināmies ar Latvijas TV žurnālisti Ilze Kalvi Lielbritānijā, savukārt runājot par ukraiņu triecienu Krievijas teritorijā, uzklausām ar majoru Jāni Slaidiņu. Samainītie „Lielākā ieslodzīto apmaiņa kopš Aukstā kara laikiem,” – tā daudzviet preses virsrakstos raksturots notikums, kas 1. augustā risinājās Ankaras lidostā, vaiņagojot vairākus mēnešus ilgušu sarunu procesu. Sausu skaitļu valodā runājot, Krievija un tās satelīts Baltkrievija uz rietumiem nosūtījušas sešpadsmit to cietumos turētas personas, pretī saņemot astoņus, kuri uzturējušies Savienoto Valstu, Vācijas, Norvēģijas, Slovēnijas un Polijas ieslodzījuma vietās. Pieminot vien zināmākos vārdus, brīvība uz Rietumiem šādi tikuši Kremļa režīma kritiķi, sabiedriskās organizācijas „Atvērtā Krievija” darbinieki Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs, Kremlim opozicionārais politiķis Iļja Jašins, Krievijā par spiegošanu notiesātie Savienoto Valstu pilsoņi Pols Vilans un Evans Gerškovičs, tāpat vācietis Riko Krīgers, kuram Baltkrievijas tiesa jūnija nogalē piesprieda nāvessodu par it kā veiktām teroristiskām darbībām. Savukārt starp tiem, kuri aizceļoja pretējā virzienā, spilgtākā persona, nenoliedzami, ir Vācijā ar mūža ieslodzījumu notiesātais Vadims Krasikovs, kurš 2019. gadā Berlīnē noslepkavoja čečenu pretošanās kustības kaujinieku virsnieku Zeļimhanu Hangošvili. Spilgts gadījums ir arī Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta aģentu Duļcevu laulātais pāris, kuri ar viltotu Argentīnas pilsoņu identitāti dzīvoja Slovēnijā, taču tika atklāti un arestēti. Abu bērniem līdz nesenam laikam nebija ne jausmas, ka viņi ir krievi. Tomēr lielāks svars nekā jebkuram no piesauktajiem šajā procesā ir cilvēkam, kura vārds varēja būt, tomēr nu jau vairs nekad nenonāks kādā apmaināmo sarakstā – šī gada februārī cietumā mirušajam Aleksejam Navaļnijam. Šobrīd vairs netiek slēpts tas, kas tolaik vēl cirkulēja tikai kā versija, proti – ka sākotnēji šīs apmaiņas centrālais elements bija: Navaļnijs pret Krasikovu. Daudzi pauž pārliecību, ka Kremļa niknākā un pamanāmākā kritiķa likteni izšķīrusi tieši Rietumu ieinteresētība viņa apmaiņā. Putins neesot bijis gatavs laist brīvībā Navaļniju, kurš viņam šķitis daudz bīstamāks nekā jebkurš cits opozicionārs, tāpēc izšķīries potenciāli apmaināmo noslepkavot. Tas, ka pēc tam maiņa tomēr notikusi, apliecinot, ka Kremļa saimniekam izdevies visu izkārtot pa savam. Krasikova izdabūšana uz Krieviju, kurai droši vien sekošot apbalvojumi un pagodinājumi, esot iedvesmojošs piemērs citiem, kurus Kremlis sūtīs uz rietumiem nodarīt līdzīgus netīrus darbiņus. Ielu un klaviatūru „varoņi” 29. jūlijā nepilnus astoņpadsmit gadus vecais Aksels Muganva Rudakubana, bruņojies ar nazi, ieradās bērnu deju studijā Anglijas ziemeļrietumu pilsētā Sautportā, un uzbruka tur esošajiem. Viņš sadūra vienpadsmit bērnus un divus pieaugušos, pie tam divas meitenes, sešus un septiņus gadus vecas, mira notikuma vietā, viena, deviņus gadus veca, vēlāk slimnīcā. Seši no ievainotajiem bērniem un abi ievainotie pieaugušie tika nogādāti slimnīcā kritiskā stāvoklī. Tas, kādi bijuši uzbrucēja motīvi, vēl ir jānoskaidro, taču pagaidām nav iemesla domāt, ka tie bijuši teroristiski. Jaunieša vecāki ieradušies Lielbritānijā no Āfrikas valsts Ruandas, bet gan viņš, gan viņa vecākais brālis dzimuši Anglijā. Taču jau drīz pēc notikušā sociālajos tīklos tika aktīvi izplatītas viltus ziņas par to, ka noziegumu pastrādājušais ir patvēruma meklētājs, kā arī – ka viņš ir musulmanis, kas neatbilst patiesībai. Var piebilst, ka apmēram 94% Ruandas iedzīvotāju sevi identificē kā kristiešus. Telekanāls „Al Jazeera” citē Dohas universitātes mācībspēka Marka Ouvena Džonsa teikto, ka jau dienu pēc notikuma sociālajos tīklos līdzīga rakstura publikācijas saņēmušas divdesmit septiņus miljonus skatījumu. Šajos ierakstos dominēja motīvi „Cik ilgi mēs to pieļausim?!” 31. jūlijā notika pirmās nekārtības, kuras nākamajās dienās vērsās plašumā un aptvēra visu Angliju, kā arī Belfāstu Ziemeļīrijā. Rasistiski noskaņots pūlis uzbruka mošejām un viesnīcām, kurās izmitina patvēruma meklētājus. Divas viesnīcas Roterhemas pilsētā Anglijas ziemeļos uzbrucējiem izdevās aizdedzināt. Policiju, kura centās uzturēt kārtību, apmētāja ar ķieģeļiem, plankām un citiem smagiem priekšmetiem, dažos gadījumos arī ar degmaisījuma pudelēm. Par atbildi šiem uzbrukumiem aktivizējās arī pretējā puse – imigrantu kopienu pārstāvji un kreisie protestētāji. Tiek lēsts, ka ar šāda mēroga nekārtībām Lielbritānija saskaras pirmoreiz kopš 2011. gada, kad no Londonas policijas darbinieka lodes mira kāds melnādains jaunietis. Valdība paziņojusi par apmēram sešiem tūkstošiem papildus norīkotu policijas spēku un piecsimt sagatavotām vietām cietumos. Premjerministrs Kīrs Stārmers izteicies, ka nekārtībās iesaistītie stāšoties tiesas priekšā nedēļas laikā, savukārt iekšlietu ministre Iveta Kūpere solījusi, ka sveikā netikšot cauri arī „klaviatūras varoņi”, respektīvi – tie, kuri kūdījuši un kurinājuši naidu sociālajos tīklos. Kad vara „pazūd gaisā” 5. augusta pusdienlaikā no Bangladešas premjerministra rezidences galvaspilsētā Dakā pacēlās helikopters, kurā atradās valdības galva Hasīna Vazeda, viņas māsa un viens no viņas vadītās partijas „Avami Līga” ietekmīgākajiem deputātiem. Neilgi pirms tam premjerministre bija parakstījusi demisijas paziņojumu. Helikopters nogādāja trijotni tuvējā kara aerodromā, no kurienes armijas transportlidmašīnā viņi pameta Bangladešu, dodoties uz kaimiņvalsti Indiju. Drīz pēc tam premjera rezidenci ieņēma nemiernieku pūlis. Tā noslēdzās piecpadsmit gadus ilgušais Hasīnas Vazedas varas laiks Bangladešā, kura fināla fāzi iezīmēja asiņaini nemieri, upuru skaita ziņā nežēlīgākie kopš Bangladešas Neatkarības kara 1971. gadā. Notikušais var šķist pat paradoksāls, ievērojot, ka pēdējās desmitgadēs Bangladešas ekonomika ir viena no straujāk augošajām pasaulē un daudzu miljonu valsts iedzīvotāju dzīves līmenis ir nozīmīgi uzlabojies. Tomēr ir arī miljoniem tādu, kuriem ir iemesli neapmierinātībai. Pirmkārt,runa ir par augstskolu studentiem un absolventiem, kuru vidū bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī. Tam viens no iemesliem ir valsts institūcijās pastāvošā kvotu sistēma, kas lielu daļu no štata vietām rezervē dažādām īpašām pretendentu kategorijām. Sevišķi apšaubāma ir t.s. Neatkarības kara dalībnieku kvota, kas aptver 30% štata vietu. Karš noslēdzās pirms vairāk nekā pusgadsimta, joprojām strādājošu brīvības cīnītāju tikpat kā vairs nav, taču kvota tagad tiek attiecināta uz viņu bērniem un mazbērniem. 2018. gadā kvotu pretiniekiem – Studentu Antidiskriminācijas kustībai – izdevās panākt, ka sistēma vairs neattieksies uz augstākā un vidējā līmeņa vadītāju vietām, taču šī gada jūnijā Bangladešas Augstākā tiesa lēma, ka atjaunojama vecā sistēma. Uzbangoja jauns protestu vilnis. Šajā brīdī premjerministres Hasīnas valdība rīkojās aplami, mēģinot apspiest protestus ar spēku. Pret sākumā mierīgi protestējošajiem studentiem tika raidīti ne tikai policijas spēki, bet arī valdošās „Avami līgas” studentu organizācijas kaujinieki, kuri bija bruņojušies ne vien ar dažādiem sitamajiem, bet dažos gadījumos arī ar šaujamieročiem. Arī policija arvien biežāk sāka lietot pret protestētājiem kaujas munīciju, un attiecīgi arī protestētāji kļuva arvien vardarbīgāki, pie tam studentiem sāka pievienoties arī citas iedzīvotāju grupas. Visdrīzāk situāciju varēja līdzsvarot pēc 18. jūlija, kad Augstākā tiesa lēma par radikālu darbavietu kvotu apjoma samazināšanu. Taču valdība turpināja protesta arestēt protesta kustības līderus un ierosināt pret viņiem krimināllietas. 3. augustā Studentu Antidiskriminācijas kustības vadība izziņoja visaptverošas nesadarbošanās akciju ar vienu prasību – premjeres demisiju – un aicināja ļaudis pirmdien doties uz galvaspilsētu. No dažādām valsts malām sāka pienākt ziņas, ka armijas un policijas spēki sāk apvienoties ar nemierniekiem, kas lika armijas vadībai arvien uzstājīgāk aicināt Hasīnu Vazedu atkāpties. Šorīt tika paziņots, ka Bangladešas pagaidu valdību vadīs ekonomists un baņķieris, Nobela Miera prēmijas laureāts Muhammads Junuss. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Zelta palmas zari Kannu kinofestivālā sadalīti. Par Latvijas dalību šī gada festivālā saruna Kultūras rondo studijā. Ar iespaidiem no Kannu kinofestivāla studijā Nacionālā Kinocentra vadītāja Dita Rietuma, kinokritiķe Dārta Ceriņa un „Mistrus Media” producents Gints Grūbe. Kannu kinofestivāla galveno godalgu – "Zelta palmas zaru" – sestdien, 25. maijā, saņēma režisora Šona Beikera filma "Anora", kas ir skarbs, atklāts un vietumis smieklīgs stāsts par Ņujorkas erotisko dejotāju. Beikers ir viens no Amerikas neatkarīgā kino līderiem, un filmā galveno lomu tēlo 25 gadus vecā Maikija Madisone. Viņa atveido dejotāju, kas uziet bagātu klientu, taču saskaras ar viņa vecāku – krievu oligarhu – dusmām. Žūrijas priekšsēdētāja, filmas "Bārbija" režisore Grēta Gerviga slavēja "Anoru" kā "neticamu, cilvēcīgu un humānu filmu, kas iekaroja mūsu sirdis". Beikers veltīja filmu visiem seksa pakalpojumu sniedzējiem. Latvijas eksperti ir kritiski noskaņoti par šādu žūrijas vērtējumu. "Un tad negaidītā veidā galveno palmas zaru iegūst filma, kur stāsta par krievu oligarhu bērniem un viņu apjukušo dzīves stāstu Amerikā. Šajā kontekstā tu uzdod jautājumu - kas pasaulē notiek. Tā nav pasaule, kura vieš cerību," vērtē Gints Grūbe. "Ja nebūtu šis Zelta palmas zars kičīgai komēdijai par krievu oligarhu atvasēm un striptīzdejotājām vienskaitlī un daudzskaitlī, tad es būtu gluži apmierināta ar Kannu festivāla žūrijas gala lēmumu," norāda Dita Rietuma. Gints Grūbe arī atzīst Kannu tirgū ir daudz redzama "sastingusi krievu nauda". "Arī Kannu festivāla programmā to var manīt. Tās ir nepatīkamas hibrīdkara izpausmes, kuras Kannu festivālā kā lielā kultūras notikuma skatuvē redzam," norāda Gints Grūbe. "Tas izpaužas Kannu konkursa programmās. Arī Latvijā filmētā Serebreņņikova filma "Ļimonovs", kas stāsta par krievu odiozo dzejnieku, kurš atbalstīja Donbasa okupāciju. Filmā nav nekāda pretkara vēstījuma vai morāles, filma ir mesidžs savā ziņā, ziņa, kas tiek nodota, ka visi ir apjukuši un pasaule ir sarežģītāka. Tas raisa tādas skumjas pārdomas, arī to, ka šī filma ir filmēta Latvijā." "Otrs ir stāsts par to, ka krievu izplatītāji caur franču izplatītājiem iepērk Eiropas filmas," turpina Gints Grūbe. "Tas nav kā iepirkt rūdu un piegādāt Krievijai, tomēr, ja atceramies arī izklaides produkti, ar ko izklaidējam agresorvalsts iedzīvotājus šobrīd, arī tas ir eksports. Tie ir lielie jautājumi, par kuriem Eiropas kino politikas un politiskajiem veidotājiem šobrīd Eiroparlamenta vēlēšanu kontekstā būtu jānonāk dienas kārtībā tuvākajā laikā, lai mēs nepieļautu šāda veida procesu. To šis tirgus arvien vairāk iezīmē. Tas ir skumjš secinājums." Dita Rietuma uzskata, lai Eiropas filmas nevarētu izrādīt Krievijā un Krievijas izplatītāji šīs filmas nevarētu iepirkt, ir tam jābūt ietvertam sankciju sarakstos, jo kas nav aizliegts, tas ir atļaut. Runājot par Ginta Zilbaložas filmas "Straume" izrādīšanu festivālā programmā "Īpašais skatiens", Dita Rietuma atzīst, ka tas bijis emocionālākais festivāls. "Filma izraisīja milzīgas ovācijas, emocionālu saviļņojumu zālē. Visdrīzāk šī ir filma, kas varētu iezīmēt Latvijas kino tajā starptautiskajā apritē, kur mums nekad nav izdevies iezīmēties. Te es runāju par lielo, nopietno kino biznesu, par starptautisku izplatīšanu, ietverot ASV. Arī par mērķtiecīgu filmas turpmāku virzīšanu uz nopietnām starptautiskām balvām," atzīst Dita Rietuma.
Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja. Lk 5, 27 -28 Vai Tu pazīsti muitnieku Levi? Es ne. Un es tiešām tiešām nemāku teikt, cik ilgi viņš tā jau bija sēdējis pie sava muitas galda, līdz sastapa Jēzu. Es nezinu arī to, vai viņš bija apmierināts ar savu dzīvi vai vienkārši samierinājies un pieradis pie lietu kārtības (vai nekārtības). Tikpat labi viņa sirds jau sen varēja būt izmisusi, gaidot, kad beidzot notiks kādas pārmaiņas. Es zinu tikai to, ka muitnieki tolaik bija jūsu nicināti un uzskatīti par grēciniekiem, jo tie sadarbojās ar romiešiem (un Levi bija muitnieks). Visdrīzāk Levi tika aicināts negaidīti, un viņš to ne ar ko neizpelnījās. Tas vienkārši notika, un Levi aicinājums bija tīrā Dieva žēlastība un žēlsirdība. Līdzīgi kā Levi, kurš sēdēja pie muitas galda (iespējams jau gana ilgi), - cik gan reižu arī mēs neesam sēdējuši pie dažādiem galdiem - darbā, mājās, ciemos, viesos... kopā ar citiem vai vieni paši, iegrimuši ikdienā. Un arī pie mums žēlastība un žēlsirdība atnāk negaidīti, un visbiežāk - bez mūsu nopelna. Pārdomāsim: Atcerēsimies kādu brīdi savā dzīvē, kad žēlastība nāca pie mums (manis, tevis) "negaidīti un bez paskaidrojuma", un kā uz to reaģējām. Šodien būsim jūtīgi iepretim labām iedvesmām, ja pamanīsim mūsos dzimstam labu domu vai ideju, tad centīsimies to realizēt. Arī tas var būt aicinājums no Jēzus un veids, kā Viņam sekot. Pārdomas sagatavoja māsa kalpone Ginta
Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line Vai zini, kā radies termins jazz hands jeb "džeza rokas"? Man pašai kādreiz likās, ka tas ir spēlēšanas stila apzīmējums vai tikai tāds mūziķu jociņš, bet izrādās, ka "džeza rokām" ir pavisam nopietna un arī jauka nozīme. Izrādās, ka šo terminu mēs lietojam pēc dejotāja un horeogrāfa Boba Fosa ierosmes – šim deju skatuves varonim bija savs izteikts stils, un tiek uzskatīts, ka viņš kājām gaisā apgrieza mūsdienu muzikālā teātra estētiku. Ieliekti ceļgali, saritināti pleci, punktētas roku kustības, pirkstu klikšķi un – "džeza rokas". Pastāv liela varbūtība, ka šī kustība nāk no Āfrikas deju tradīcijas – jātur rokas savam ķermenim priekšā ar uz āru atvērtām plaukstām, plaši jāizpleš pirksti un tie jākustina. Visdrīzāk klasiskā koncerta apmeklētājam ar striktu etiķeti un labām uzvedības normām šķitīs, ka džeza koncertos cilvēki aplaudē, kur pagadās. Klasiskajā mūzikā pieņemts, ka aplausi ir lieki pat starp skaņdarba daļām, taču džeza mūzikā etiķete paredz, ka ir normāli aplaudēt pat skaņdarba vidū – visbiežāk aplausi skan starp mūziķu solo, it īpaši, ja mūziķa sniegums auditorijai patīk. Daži mūziķi reizēm var ar nepatiku noskatīties uz auditoriju, ja pēc solo aplausi nav skanējuši – vai tad nesanāca vai nepatika? Mēs zinām, ka pasaule ir pilna ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Prieks, ka mūsdienās esam kļuvuši daudz vairāk iekļaujoši, un koncertus tagad var apmeklēt ikviens – arī, piemēram, cilvēki ar Aspergera sindromu vai citiem autiskā spektra traucējumiem, sensoro jūtīgumu vai dzirdes problēmām. Šādiem cilvēkiem koncertpieredze var būt grūtāka – ir daudz kairinošu faktoru: spilgta gaisma, acu skatieni, smaržas vai negaidīti trokšņi, kas var izraisīt arī trauksmes vai panikas lēkmes. Taču savādāk viņi ne ar ko neatšķiras no citiem, un koncerta apmeklējums ir patīkama pieredze visiem – ja vien nav tik daudz sensoro kairinājumu vai nevēlamas maņu orgānu stimulācijas. Te atgriežamies pie jazz hands vai "džeza rokām" – izrādās, ka šo kustību pieņēma kā aplausu zīmi britu zīmju valodā! Un, ņemot vērā to, ka skaļi un negaidīti aplausi ir maņu orgānu kairinājums pat cilvēkiem bez autiskā spektra traucējumiem, Oksfordas universitātes studenti nolēmuši aplausus koncertos aizstāt ar "džeza roku" kustību. Šo jauno tradīciju sauc arī par klusajiem aplausiem: Oksfordai sekoja arī Mančesteras universitāte un, cerams, sekos arī citas augstskolas un koncertvietas. Aplausi vienmēr ir patīkami mūziķiem, kuri patiesi cenšas, taču ja šī jaunā kustība palīdzēs neizraisīt liekas trauksmes vai panikas lēkmes apmeklētāju rindās, mūziķi var pacelt acis un pārliecināties, ka viņus ir uzmanīgi klausījušies.
Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) sācis sabiedrības informēšanas kampaņu sauļošanās radīto risku mazināšanai "Necepies! Izvēlies dzīvot!". Kampaņas mērķis ir skaidrot riskus un piesardzības pasākumus, uzturoties saulē, kā arī kliedēt mītus par sauļošanos. Par kampaņas mērķiem un arī riskiem, ko var radīt neapdomīga sauļošanās, raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sdrmatologs, biedrības "Dermatologi pret ādas vēzi" valdes priekšsēdētājs, "Derma Clinic Riga" valdes priekšsēdētājs Raimonds Karls, uzņēmuma "MADARA Cosmetics" dibinātāja, saules aizsargkrēmu eksperte Lotte Tisenkopfa-Iltnere un SPKC pārstāvis Mārtiņš Zvackis. Ik gadu Latvijā konstatē vidēji 215 jaunus melanomas un 1410 citu ļaundabīgu ādas audzēju gadījumus. Tās ir vienas no biežāk sastopamajām onkoloģiskām slimībām, kuras izraisa arī sauļošanās. Arī sabiedrības aptaujas dati ir ne visai iepriecinoši, tādēļ SPKC sācis kampaņu "Necepies! Izvēlies dzīvot!". SPKC jūnijā veiktā aptauja liecina, ka aptuveni puse iedzīvotāju nelieto aizsarglīdzekļus. Mārtiņš Zvackis norāda, ka SPKC veiktā aptauja atklāj, ka cilvēki arvien uzskata, ka sauļošanās ir veselīgs D vitamīna uzņemšanas veids (to norādījuši 80% aptaujāto). Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka iedegusi āda ir veselīga. "Mīti ir dzīvi un mums jāinformē sabiedrība par to, kādi piesardzības pasākumi būtu jāievēro, uzturoties saulē, lai izglītotu sabiedrību par to, kāds ir saules ēnas puses," norāda Mārtiņš Zvackis. Drīzumā SPKC mājaslapā būs pieejams tests, kurā varēs uzzināt savus sauļošanās paradumus, varēs uzzināt savu "vasarnieka tipu" un kādi ir nepieciešamie piesardzības pasākumi. SPKC aicina, uzturoties saulē, ievērot 3U pamatprincipu - uzklāj, uzvelc, uzmanies! Respektīvi, uzklāj saules aizsarglīdzekli un pietiekamā daudzumā, uzvelc platu cepuri, kas noēno seju, sprandu, ausis un degunu, kā arī velc vieglu dabīga materiāla apģērbu, kas pasargā no tiešiem saules stariem, kā arī uzliec saules brilles, lai pasargātu acis ikdienas gaitās. Uzmanies - izvairies no uzturēšanas saulē no plkst. 10 - 16, kad ultravioletā starojuma indekss ir visaugstākais. Šajā laikā ieteicams uzturēties vairāk ēnainās vietās. Ja kaut viens par to atcerēsies un ievēros, tas jau būs iepriecinoši. Raimonds Karls atzīst, ka dermatologi negrib aizliegt sauli, bet atgādināt vienkāršās lietas – iedegums ir forša lieta, bet tā ir nevis veselības pazīme, bet ādas aizsargreakcija. "Ilgstoši uzturoties saulē bez ādas aizsardzības, var attīstīties ādas apdegums, katrs apdegums ir riska faktors vēlāk dzīves laikā tam pārvērsties par ādas melanomu. Ādas melanoma ir ļoti bīstams audzējs. Bez melanomas pastāv arī citas ādas ļaundabīgās saslimšanas, ka vari palikt priekšlaicīgi vecs, krunkains, nesmuks, ar brūniem traipiem. Mēs katru gadu neatļauti daudz zaudējam dzīvības, cilvēkus, kuri varētu būt kopā ar mums," analizē Raimonds Karls. "Visdrīzāk lielākā daļa šo nāves gadījumu ir novēršami. Tāpat, kā peldēšana un slīkšana, ir vajadzīgs prasmes, arī šeit prasme uzvesties saulē, sadzīvot ar sauli." Saules aizsargkrēms palīdz ne tikai skaistumam, bet palīdz novērst un mazināt veselīgas riskus, kas rodas saules ietekmē. Jārēķinās gan, ka saules aizsarglīdzekļi arī nonāk vidē. "Tie nonāk vidē pa tiešo nevis caur attīrīšanas iekārtām. Sintētiskie saules filtri mēdz būt kaitīgi videi. Ir valstis, kur vairākas valstis, kur dažādi ķīmiskie līdzekļi ri aizliegti tieši kaitīgās iedarbības uz ekosistēmu dēļ. Ja vēlamies pasargāt sevi, bet arī padomāt zemeslodi, uz kuras dzīvojam un kas jāatstāj nākamajām paaudzēm, tad dabiskie līdzekļi ir drošāka izvēle gan sev, gan videi," vērtē Lotte Tisenkopfa-Iltnere.
Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas būs balstīta Heinriha Krāmera darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris". “Malleus Maleficarum” jeb “Raganu veseris” ir 1486. gadā sarakstīta grāmata par raganošanu. Grāmata vēlāk izrādījās pārpratums, tā tika uzdota par teoloģisku traktātu, taču izrādījās vien kāda sieviešu nīdēja fantāzija. Tomēr acīmredzot tā laika sabiedrības kopējā noskaņojumā bija kas tāds, kas pieļāva “Malleus Maleficarum” straujo izplatību Eiropā, tās izmantošanu raganu prāvas. Tas viss notika krietni sen – 15. – 17. gadsimtā. Taču pavisam drīz, 3. jūnijā, Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”, un šis jau būs viduslaikos tapušā traktāta gluži citāds lasījums. To skandēs un izspēlēs režisores Ivetas Poles kopā sapulcinātas dažādu tautību, dažāda vecuma sievietes. Zeļļu ielā Pārdaugavā notiek “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” mēģinājums. Pagalmā notiek iesildīšanās, sievietes lēkā gumijās. Tā ir tāda kopš skolas gadiem aizmirsta spēle: divas sievietes tur taisnstūrī nostieptas gumijas, pirmais stāvs ir pie potītēm, otrais – uz ceļgaliem, trešais – drusku zem gurniem. Grāmgājēji apstājas, vēro. Bet garāmgājējs taču neko nezina par Raganu veseri. Visdrīzāk pat nezina, ka te top izrāde. Un tomēr jūtas savaldzināts. Jo šīs sievietes ir tik dažādas – katra ar savu īpašu skaistumu, kustību plastiku. Un viņas kopā dara ko tik atbrīvojošu, neikdienišķu – mēģina palēkties aizvien augstāk un augstāk, gumiju novilkto svītru diktētā horeogrāfijā. Kas mūsdienās ir tas, ko varētu pielīdzināt raganībai – nepieradinātai sievišķībai, ko atklāt un aprakstīt tā nopūlējās viduslaiku sholasti un mūki? Šai raidījumā būs stāsts par izrādes “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” tapšanu, un vienlaikus tas būs divu, ārpus Latvijas dzīvojošu, un tomēr ar mākslas projektu starpniecību Latvijā klātesošu, sieviešu dubultportrets. Viena raidījuma viešņa ir izrādes režisore Iveta Pole, otra – tās dalībniece, dzejniece Agnese Krivade. Nupat viņas latviskojumā iznāca Krisas Krausas romāns “Es mīlu Diku”, kas arī pieskaitāma pie feminisma literatūras klasikas. “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” pirmizrāde 3. jūnijā, sekojošās izrādes 4. un 5. jūnijā. Šāda teksta – kā “Malleus Maleficarum” jeb Raganu veseris – pastāvēšana dod arī salīdzinājuma iespēju, cik garu ceļu tomēr izpratne par sievietes vietu sabiedrībā ir nogājusi kopš teksta radīšanas brīža 1486. gadā. Tas, kas ir noticis ar viduslaiku raganas atmaskojošo traktātu – teksts faktiski ir apmetis kūleni. Jaunā līguma versijā tajā skan nevis vīrieša, bet sieviešu balsis. No sievišķā apsūdzības tas kļuvis par manifestu. Taču izrādes veidotājas sper vēl soli tālāk. Varbūt „Malleus Maleficarum” teksts pat nav tik būtisks, tēmas atklāsme notiek caur ķermenisko.
Krievija atstājusi Hersonu, triecieni pret Ukrainu turpinās. G20 vai G19 samits. Aktualitātes analizē Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis majors Jānis Slaidiņš un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Māris Andžāns. Ierakstā uzklausām Krievijas žurnālisti Irinu Tumakovu. Kara novitātes Hersona bija vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijai bija izdevies sagrābt pēc iebrukuma Ukrainā februārī, un Hersonas apgabals ir starp tām teritorijām, par kuru aneksiju Krievija paziņoja septembra beigās. Tāpēc diezgan negaidīta bija pēdējās nedēļas notikumu attīstība, kad vispirms 9. novembrī Krievijas armijas vadība paziņoja, ka nolemts Hersonu atstāt, un pēc tam nākamo pāris dienu laikā Krievijas spēku grupējums patiešām strauji pameta ieņemto teritoriju Dņepras rietumu krastā. 11. novembrī Ukrainas spēki iegāja Hersonā, kur viņus ar sajūsmu sveica iedzīvotāji. Trīs dienas vēlāk atbrīvoto pilsētu apmeklēja prezidents Volodimirs Zelenskis, piedaloties svinīgā Ukrainas karoga pacelšanas ceremonijā. Tādējādi nav piepildījušies pieņēmumi, ka Krievijas puse centīsies noturēt Hersonu par katru cenu vai vismaz radīt maksimālus zaudējumus pilsētas atbrīvotājiem. Vēl viens pēdējo dienu spilgts notikums ir privātās militārās kompānijas „Vāgners” kaujinieka, kriminālnoziedznieka Jevgeņija Nužina liktenis. 1999. gadā Nužinam tika piespriesti 28 gadi cietumā par slepkavību un citiem noziegumiem, bet šogad jūlijā viņš tika savervēts „Vāgnera” sastāvā un nosūtīts uz Ukrainu, kur krita gūstā. Pēc tam Nužins sniedza intervijas, kurās apgalvoja, ka jau sākotnēji simpatizējis Ukrainai un vēloties cīnīties tās pusē. 12. novembrī sociālā tīkla „Telegram” kanāls „Pelēkā zona”, kas saistīts ar kompāniju „Vāgners", publiskoja video, kurā redzama iespējama Nužina noslepkavošana, atriebjot dzimtenes un organizācijas nodošanu. Minēto video ironiski komentējis „Vāgnera” īpašnieks Jevgeņijs Prigožins, bilstot, ka „sunim suņa nāve”, respektīvi – Nužins šādi sodīts par nodevību. Par notikušo izskanējušas dažādas versijas, t.sk. pieņēmumi, ka video ir iestudējums un slepkavība patiesībā nav notikusi. Tikām vakar Krievija vērsa pret Ukrainu raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu, kas tiek raksturots kā plašākais kopš kara sākuma. Uzbrukuma laikā divas raķetes nokritušas Polijas teritorijā, un Pševodovas ciemā Polijas dienvidaustrumos, dažus kilometrus no robežas ar Ukrainu, gājuši bojā divi cilvēki. Visdrīzāk, tas nav mērķtiecīgs uzbrukums, tomēr Polija paaugstinājusi gatavības līmeni daļā bruņoto spēku un, ļoti iespējams, iedarbinās NATO nolīguma 4. pantu, kas paredz dalībvalstu konsultācijas gadījumā, ja kāda no tām saskata draudus savai teritoriālajai vienotībai, politiskajai neatkarībai vai drošībai. Rietumu lielvalstu līderi, kuri šobrīd pulcējušies G20 formāta samitā Bali salā Indonēzijā, mainījuši dienaskārtību, pulcējoties ārkārtas apspriedei. Krievijas Aizsardzības ministrija jau paziņojusi, ka tās bruņotajiem spēkiem ar notikušo neesot nekāda sakara, un ka uzbrukumu provokatīvos nolūkos veikusi Ukraina. Bali: G20 vai G19? Starptautiskās sadarbības formāts G20 tika iedibināts 1999. Gadā, sākotnēji kā 20 ekonomiski ietekmīgu valstu finanšu ministru neregulāras tikšanās. Tas nozīmīgi aktivizējās 2007. un 2008. gada globālās ekonomiskās krīzes rezultātā, kad, pēc dažu domām, tam bija izšķiroša loma krīzes trieciena mīkstināšanā. Kopš tā laika tas ir ikgadējs valstu galvu forums, kurā pamatā tiek spriests par pasaules ekonomiskās stabilitātes, klimata pārmaiņu un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. No Eiropas formātā piedalās Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, tāpat Eiropas Savienība kā kolektīvais loceklis un Spānija pastāvīgi uzaicinātā viesa statusā. Pārējo Eirāzijas daļu pārstāv Ķīna, Indija, Japāna, Dienvidkoreja, Indonēzija, Krievija, Turcija un Saūda Arābija; Ziemeļameriku – ASV, Kanāda un Meksika; Dienvidameriku – Brazīlija un Argentīna, pārējās pasaules daļas – Dienvidāfrikas Republika un Austrālija. Šī gada samitu, kas oficiāli sākās 15. novembrī, prezidējošā valsts Indonēzija sarīkojusi tropu kūrortā Bali salā, un, par spīti relaksējošam fonam, tas norit spriedzes pilnā atmosfērā. Drūmu ēnu pār Bali met Krievijas agresija pret Ukrainu un Krievija kā šībrīža pasaules problēma vispār. Neilgi pirms samita sākuma kļuva skaidrs, ka to neapmeklēs Krievijas līderis Vladimirs Putins, kuram tur neizbēgami nāktos piedzīvot negatīvas attieksmes apliecinājumus no vairuma pārējo dalībnieku. Kremļa delegāciju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, un tā pameta Indonēziju jau vakar, samitam vēl ritot pilnā sparā. Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzrunājot samita dalībniekus klātienē, uzsvērti lietojis apzīmējumu G19, akcentējot nepieciešamību izraidīt agresorvalsti Krieviju no starptautiskās sabiedrības. Liela vērība Bali tika pievērsta Ķīnas līderim Sji Dziņpinam, kurš klātienē tiekas ar citiem pasaules ietekmīgāko valstu līderiem pēc pandēmijas izraisītās trīs gadu pauzes. Sji tikšanās ar Savienoto Valstu prezidentu Džo Baidenu, kas notika jau samita priekšvakarā pirmdien, ilga trīs stundas, un lai arī neviena no pusēm neslēpa savas pretenzijas, kopumā tā tiek vērtēta kā solis prom no spriedzes abu lielvaru attiecībās. Pēkšņas izmaiņas samita dienaskārtībā ienesa ziņas par Krievijas raķešu trāpījumu Polijas teritorijā. Mainot savu šodienas dienaskārtību uz ārkārtas pārrunām pulcējušies Savienoto Valstu, Kanādas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Lielbritānijas, Spānijas, Nīderlandes, Japānas un Eiropas Savienības vadītāji. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem. 1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga. Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.
Stāsta dārznieks Aivars Lukevics Vai zināt par dārznieku, Svēto Fiakru, no Brevilas, un arī to, kāpēc francūži savus taksometrus reizēm mēdz dēvēt šī 7. gadsimta augu pazinēja vārdā? Fiakr kočár Prāgā, Die Fiaker Vīnē... Fiakri daudzviet pasaulē un literatūrā ir četrvietīgi divjūgi, nelielas karietes, kuras uzskata par Parīzes sabiedriskā transporta pirmsākumu. Īrs Fiakra piedzima augstdzimušiem ļaudīm ap 590. gadu Kilkenijā. Jauneklis izcēlās ar dāsnumu pret nabadzīgajiem un mazāk laimīgajiem. Nealkdams valdīšanas, klosterī viņš apguva vārdu un augu dziedinošās spējas, prasmi strādāt ar zemi, un kļuva plaši pazīstams ar gudrību un spriestspēju. Īrijā joprojām dzied par Fiakra iejaukšanos desmitās tiesas laikā: apkārtnes ļaudis lūdza palīdzēt, kad viņu liellopi bija aizvesti, un daudzas zemnieku ģimenes bija palikušas gluži vai bez iztikas. Pirms vēl liellopi bija nokļuvuši līdz Ballitiglī tiltam, Fiakrs lūdzies par viņu drošu atgriešanos. Tad parādījies bišu spiets, kas atdzinis liellopus atpakaļ tādā ātrumā, ka lopu vedēji nespējuši tos apturēt. Visdrīzāk, šī senā dziesma tēlaini vēsta, kā Fiakrs apmācījis zemniekus dravniecībā, un viņu iztikšanai bišu koki varējuši aizstāt liellopus. Fiakrs godprātīgi kalpoja ļaudīm, taču aizvien pieaugošais mācekļu pulks neļāva ikdienā rast dziļāku mieru. Fiakrs izlēma pametst dzimto Īriju un ap 628. gadu ieradās Francijā, lūdzot piešķirt zemi dārzam un vientuļnieka mītnei Brevilas klosterī, netālu no vietas, kur šodien plešas Senfjakres pilsēta. Jau drīzumā Fiakrs atkāpās no sava aicinājuma noslēgties vientulībā un sāka pielāgot piešķirto zemi garāmejošo svētceļnieku uzņemšanai. Viņš lūdza dārzam vairāk zemes, un bīskaps atvēlēja tik, cik Fiakrs spēs uzrakt vienas dienas laikā. Smagais darbs ritējis tik raiti, ka tuvējā ciema sieva Beknaude aiz skaudības devās bīskapam apsūdzēt Fiakru burvestībās, jo viņš lāpstu aiz sevis kā spieķi vilkdams, esot apvērsis velēnu milzu platībā ar sātana spēku. Bīskaps, apskatījis paveikto, apliecinājis, ka viss darīts ar Dieva gādību. Tomēr noskumis par apsūdzību, Fiakrs apsēdies uz akmens, un tas tūlīt kļuvis mīksts zem viņa raižu smaguma. Visdrīzāk bijis tā, ka no pārmērīgās piepūles bija radušās problēmas ar sēžamvietas asinsvadiem - hemoroīdiem, un senais dārznieks bija atradis veidu, kā no šīs kaites atbrīvoties, jo drīz aizvien vairāk sirdzēju ieradās Brevilā, lai ārstētu hemoroīdus. Vienlaikus šie svētceļnieki no tālienes atveda vērtīgas augu sēklas, tādējādi vairojot klostera dārza daudzveidību. 670. gada 30. augustā Fiakrs savas zemes gaitas bija beidzis, taču ļaudis aizvien turpināja apmeklēt vietu, kur viņš tika veicis savus dārza un brīnuma darbus. Bet ap 1645. gadu uzņēmējam Nikolasam Suvāžam ienāca prātā tālredzīga doma iegādāties 20 nelielas karietes un 50 zirgus, noīrēt pagalmu iepretim Parīzes namam ar izkārtni "Svētā Fiakra viesnīca", kurā svētceļnieki apmetās, un piedāvāt braucienus līdz 55 kilometrus attālajai senā Fiakra dārza vietai. Drīz šo ideju pārņēma citi uzņēmīgi vīri, piedāvātie braucieni sniedzās tālāk par dārza kapelu, tomēr visas šīs karietes, vēlāk arī taksometrus, turpināja dēvēt par Fiakriem. Nu dārznieks Svētais Fiakrs bija kļuvis arī par taksistu aizbildni un viņa svētbilde, rūpēs par drošu braucienu, rotāja karietes, bet svētceļnieki apģērbam piesprauda metāla nozīmītes ar Fiakra tēlu. 1852. gadā dārza vietā no jauna tika uzcelta neliela kapela, kas joprojām ir labi kopta, taču grūti atrodama dubļainas lauku takas galā. Joprojām 30. augustā Fiakra dienā Īrijā, Beļģijā un Francijā rīko ziedu gājienus un dārzkopības darbnīcas. Ieskatieties dārznieku aizbildņu ikonās! Tās ir kā logs caur kuru var aprunāties par pagātnes dārznieku rūpēm. Svēto Fiakru attēlo kā vīru ar lāpstu un sakņu grozu, un parasti viņš raugās - kur būtu jārok. Viņa vairogu rotā latīņu vārds humilitas - pazemība kā auglīgas dzīves pamats. Tas cēlies no vārda humilis – pie zemes, un humus – auglīga augsne. Stāstiet Fiakra dienā savus dārza stāstus un ieklausieties citu dārzu augšanas stāstos!
Par projektu “Rīgas Vāgnera teātra renesanse”, kas paredz kultūras bākas izveidi Rīgā un nama patrona Vācijas prezidenta Šteinmeiera apmeklējumu Rīgas Vāgnera namā, Kultūras rondo saruna ar Rīgas Riharda Vāgnera biedrības priekšsēdētāju Māri Gaili. Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers un Valsts prezidents Egils Levits kā Rīgas Vāgnera nama atjaunošanas projekta patroni 16. februārī apmeklēja Rīgas Vāgnera namu. Šteinmeiers uzsvēris, ka ar projektu "Riharda Vāgnera nams" Rīgā pasaules līmeņa kultūrvietai tiek dota jauna elpa. Viņa ieskatā, tā dzīvi liecina par vāciešu un latviešu bagātīgo vēsturi Eiropā. Māris Gailis norāda, ka šī bija simboliska vizīte, jo Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers piekrita būt nama patrons 2021. gada maijā, bet ir arī jāredz, kam tad piekritis kļūt par patronu. "Visdrīzāk nenožēlo, ka piekritis," stāsta Māris Gailis Māris Gailis arī sarunā ieskicē Vāgnera nama šodienu un nākotni. Namā mēģina „KREMERata Baltica”, kas tur būs pastāvīgie rezidenti arī pēc remota. Laiku pa laikam Vāgnera namā ierodas arī kādi filmētāji, kas ienes arī naudu, jo nama uzturēšana prasa līdzekļus. Ir jau arī konkrēts plāns par nama atjaunošanu un atvēršanu. Māris Gailis kā atjaunotā Vāgnera nama atvēršanas laiku min 2026. gadu. Tur būtu atjaunotais Pirmais vācu teātris, Muses zālē būtu kamermūzikas zāle. Būs arī Vāgnera muzejs. Māris Gailis atklāj, ka šī gada septembrī ir paredzēta zinātniska konference un koncerts, atzīmējot Pirmā vācu teātra 240. gadadienu. Visticamāk, no 2023. gada vasaras 2,5-3 gadus nams būs slēgts remontam. Cerams, ka 2026. gadā Kultūras rondo varēs raidīt no Vāgnera nama, stāstot par atklāšanu un paveiktajiem darbiem.
Dodamies uz Libānas Republiku jeb Libānu, kas atrodas Tuvajos Austrumos blakus Izraēlai un Sīrijai. Par Libānu pēdējā laikā varbūt ir dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirutas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, aptuveni 7 tūkstoši tika ievainoti un tika radīti vairāk nekā 10 miljardus eiro lieli zaudējumi. Kā labi atceramies, runa bija par krievu biznesmeni, kas uzglabāja amonīja nitrātu kuģī. Citiem Libāna varbūt vairāk ir zināmā sakarā ar pilsoņu karu, kas ilga 15 gadus un kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku, un vēl aptuveni miljons tolaik devās bēgļu gaitās. Un tagad Libāna pati ir kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu. Jā, interesanta situācija veidojās arī valsts populācijas statistikā. Vienā vietā dati rāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem, pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ. Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē tiek rēķināts virs 15 miljoniem. Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums ir cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē “balts”. Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ. Libānas dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna ir piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts-reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss. Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libānai tikta veikti arī militārie uzbrukumi no Izraēlas puses, kas rezultējas ar to, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts. Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē valdībā vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem: parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem, un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem. Tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem. Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Piemēram, sadalījums veidojās pēc sekojoša principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī. Premjerministrs sunnītu musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiītu musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgais. Šāda sistēma pastāv, lai atturētu sektu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Jāsaka, ka Libāna iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gadā Libānas opozīcijai tika piešķirtas veto tiesības Ministru padomē. Turpinot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu. Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem. Par šīm Libānas īpatnībām stāsta arī Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, bijušais Saeimas deputāts un Libānas goda konsuls Latvijā Dr. Hosams Abu Meri.
"Pieņemu, ka šogad, ka šajā rudenī, tie, kas nebūs vakcinējušies, visticamāk visi izslimos, jo lipīgums tiešām ir augsts," raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska. "Nekad nesaki 100%, bet ļoti tuvu tam. Tas, ka esam izsalkuši, pēc komunicēšanas, iešanas sabiedrībā, tikšanās būs iespējas inficēties un izslimot," turpina Dace Zavadska. "Tādējādi arī izveidosies kolektīvā imunitāte, tikai tie, kas būs vakcinēti, var būt droši, ka pāris dienas būs ar sliktāku pašsajūtu jāpasēž mājās un tas arī viss. Tie, kas ir nevakcinēti, man kā ārstam, kas strādā slimnīcā, ir dziļa nopūta... atkal." "Ar infekcijām ir kā ar bitēm, ka neko nevar zināt, bet kaut kādai loģikai tas vienmēr ir pakļāvies. Mutācijas būs, viņas ir bijušas arī citiem vīrusiem, tam pašam gripas vīrusam, ko pazīstam ilgi. Arī Covid-19 mutācijas, visdrīzāk, būs. Mums ir jāiemācās ar vīrusu sadzīvot. Visas pandēmijas beidzas, kaut kad ir jāparādās pastāvēšanas kompromisam," atzīst profesore. Zavadska arī atgādina, ka vakcīnas uzdevums ir pasargāt gandrīz visus no nāves, no smagas slimības gaitas, no hospitalizācijas. Tiem, kas nav vakcinēti, nav nekādas aizsardzības. Skaidrojot jautājumus par jautājumu par trešās devas nepieciešamību, par revakcināciju, Dace Zavadska norāda, ka imūnsistēmai ir atmiņa un vēl arī jāgaida precīzi pētījumu dari "Ja mēs kaut reizi esam tikušies ar vīrusu, šajā gadījumā ar viņa galveno ieroci spike virsmas antigēnu ar vakcīnas palīdzību, mūsu imūnā sistēma vienreiz jau viņu ir redzējusi, saņemot otro devu - divas reizes. Ja netiekamies, imūnā sistēma sāk aizmirst. Tiklīdz, viņa vīrusu ieraudzīs, tas nosēdīsies mūsu elpceļos, momentā tiek izmestas vēl antivielas, sāk darboties šūnu imunitāte. Atbildes reakcija ir momentāna. Ja cilvēks nav ticies, tas notiek lēnāk un maksimumu sasniedz 28-30 dienas pēc satikšanās," skaidro Dace Zavadska. "Ja netiekamies pēc vakcinācijas ilgāku laiku ar vīrusu, imūnai sistēmai paliek garlaicīgi. Tas, ko redzam daudzos pētījumos, ir šīs perifērās asinis, ko paņemam ar asins analīzēm. Ja nav ienaidnieka, antivielas tur ilgi necirkulē, viņām ir garlaicīgi, viņas sāk samazināties. Tas ir loģiski, to zinām no citiem vakcinācijas pamatprincipiem. "Saistībā ar Covid-19 un imunitātes aizsardzības samazināšanos gaidām tos datus, kāpēc šo vakcīnu reģistrāciju saucam "reģistrācija ar nosacījumu", kas nav pabeigta reģistrācija, jo ražotājiem ir pienākums vismaz gadu vai divus sniegt datus, kas notiek ar šūnu imunitātes antivielām vakcinētiem cilvēkiem. Tās antivielas, ko nosaka klīniskajos pētījumos, ir citas, nekā laboratorijas analīzēs. Šiem datiem tūlīt jāparādās no ražotājiem.Tas būs visobjektīvākais pamats un rezultāti, kas parādīs, kas notiek imūnajā sistēmā tiem cilvēkiem, kas saņēma klīniskajos pētījumos apmēram pirms gada vakcīnu," atzīst Dace Zavadska. Par paziņojumiem, ka plašam lokam tiek piedāvāta trešā deva dažās valstīs, Dace Zavadska bilst, ka tie ir politiski vai ierēdnieciski lēmumi, jo zinātniskā līmenī ne Amerikā, ne Austrālijā, ne Kanādā, ne Eiropā nav pierādījumu tam, ka visiem būtu nepieciešama trešā deva noteiktu laiku pēc otrās devas saņemšanas. "Vienīgais, ko varam jau pēc pietiekamām norādēm teikt, ka trešā deva rekomendējama tiem, ka novājināta imunitāte. Tie ir cilvēki pēc dažādām transplantācijā, kas saņem staru terapiju, bioloģiskos medikamentus. Teikt, ka senioriem būtu nepieciešama trešā deva, pagaidām nav pamatojuma," komentē Dace Zavadska. Turpinās arī pētījumi par bērnu vecumā jau no pieciem gadiem vakcināciju. Vakcīnu apstiprināšana būs ieguvums bērniem ar citām hroniskām saslimšanām. Dace Zavadska atzīst, ka vakcīna ir efektīga bērniem un drošības profils ir labs, bet absolūti nav nepieciešams vakcinēt visus bērnus, jo Covid-19 radītais slimības slogs vai bīstamība bērniem nav samērojama ar to, kāda tā ir pieaugušajiem.
Tunisijā prezidentu apsūdz apvērsuma mēģinājumā, ASV turpina samazināt savu klātbūtni Tuvajos Austrumos, Džo Baidens paziņojis par ASV kaujas operāciju oficiālu izbeigšanu Irākā un Bašara Al Asada jaunā prezidentūra. Notikumus komentē politologs un tvnet žurnālistsToms Rātfelderss un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Mārtiņš Vargulis. Tunisija. Demokrātijas pārbaude Arābu pavasara kustība, kas satricināja visu Tuvo Austrumu reģionu, 2010. gadā aizsākās ar masu protestiem Tunisijā, un Tunisija līdz šim tika uzlūkota kā Arābu pavasara pozitīvais piemērs, uz likvidētās vienpartijas diktatūras drupām izveidojot demokrātisku iekārtu. Tomēr jaunās demokrātijas pastāvīga problēma bijusi valdību nestabilitāte un diezgan regulāri korupcijas skandāli. Šīs problēmas būtiski saasinājusi globālā pandēmija, smagi skarot Tunisijai ļoti nozīmīgo tūrisma industriju, un valdībai netiekot galā ar pretpandēmijas pasākumiem, kā rezultātā valsts pašreiz piedzīvo vienu no smagākajiem pandēmijas uzliesmojumiem Āfrikā. Sabiedrības neapmierinātība izlauzās masu protestos svētdien, 25. jūlijā, demonstrantiem pieprasot valdības atkāpšanos un parlamenta atlaišanu, uzbrūkot lielākās parlamenta partijas „Atdzimšana” birojiem un iesaistoties sadursmēs ar policiju. Tajā pašā dienā Tunisijas prezidents Kaiss Saids paziņoja par premjerministra Hišema Mešiši atlaišanu un parlamenta darbības apturēšanu uz 30 dienām, pie tam atņemot deputātiem juridisko imunitāti. Pēc šīs ziņas izplatīšanās protesti ielās pārauga svinībās. Šis prezidenta Saida solis ir no konstitucionālā viedokļa apšaubāms, un parlamenta priekšsēdētājs Rašids Ganuši to jau nodēvējis par apvērsumu, aicinot parlamenta atbalstītājus iziet ielās. Tikām armija izpildījusi prezidenta rīkojumu, pārņemot parlamenta ēku savā kontrolē un neielaižot tajā deputātus. Prezidents Saids pārņēmis izpildvaras vadību, atlaižot aizsardzības un tieslietu ministrus, kā arī šorīt no rīta valsts televīzijas vadītāju. Irāka un Afganistāna. Amerikāņi aiziet Pagājušā gada janvārī Irākas parlaments pieņēma rezolūciju, kas uzdeva valdībai rīkoties, lai panāktu visu ārvalstu kaujas spēku izvešanu no Irākas. Ar šiem ārvalstu spēkiem acīmredzami domātas Savienoto Valstu vienības, kuras dislocētas Irākā kopš tās okupācijas 2003. gadā. Pēc rezolūcijas pieņemšanas ASV prezidents Donalds Tramps sākotnēji draudēja Irākai ar sankcijām, taču drīz pēc tam tika paziņots, ka tiks uzsākts dialogs ar Irākas valdību par amerikāņu to sabiedroto spēku kaujas vienību izvešanu, tai pašā laikā intensificējot Irākas drošības spēku apmācību. Līdz šim notikušas vairākas t.s. „stratēģisko sarunu” kārtas, konkretizējot pakāpenisku amerikāņu spēku izvešanas gaitu. Visbeidzot šopirmdien, pēc sarunām ar Irākas premjerministru Mustafu al-Kadimi Vašingtonā, prezidents Džo Baidens paziņoja, ka Savienoto Valstu kaujas misija Irākā tiks izbeigta līdz šī gada beigām. Tas gan nenozīmē pilnīgu amerikāņu aiziešanu no Irākas, ciktāl, saskaņā ar prezidenta Baidena teikto, viņi turpinās „apmācīt, atbalstīt, palīdzēt un tikt galā ar Islāma valsti – ja tā uzradīsies”. Tāpat prezidents apstiprināja, ka Savienotās Valstis turpinās sniegt Irākai plašu humāno un diplomātisko atbalstu, t.sk. piegādājot COVID-19 vakcīnas. Paziņojums par kaujas misijas izbeigšanu Irākā nav īpaši pārsteidzošs, ciktāl Savienoto Valstu spēku klātbūtne šai valstī jau šobrīd ir samērā neliela, un lielākā daļa no tiem jau patlaban darbojas kā militārie instruktori. Līdz ar to var cerēt, ka misijas statusa maiņa nenesīs nopietnas izmaiņas Irāka iekšpolitiskajā situācijā. Citāda, kā zināms, ir situācija Afganistānā, kur Savienoto Valstu un to sabiedroto spēku atvilkšana ļāvusi islāma radikāļu organizācijai Taliban izvērst plašu ofensīvu, pārņemot savā kontrolē plašas teritorijas. Afganistānas valdības spēki lielākoties kontrolē tikai provinču galvaspilsētas, stratēģiskos objektus un komunikācijas, kamēr lauku apvidi apmēram pusē valsts ir talibu rokās. Pēdējās nedēļās islāmistiem izdevies sagrābt vairākus nozīmīgus robežpunktus, kas tiem ļauj iekasēt nodevas no preču pārvadātājiem. Pagājušo piektdien Taliban pārstāvis sarunās ar Afganistānas valdību Kataras galvaspilsētā Dohā atkārtoti paziņojis, ka kustība vēlas politisku noregulējumu un cenšas izvairīties no pilsoņu kara. Taču talibu spēku militārās akcijas drīzāk apliecina pretējo. Pēc pēdējām ziņām islāmistu kontroles loks savelkas ap Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandahāru. Sīrija. Prezidents joprojām Asads 17. jūlijā Sīrijas prezidenta zvērestu nodeva Bašars al-Asads, pārvēlēts šai amatā 26. maijā. Vēlēšanu oficiālais rezultāts bija, kā ierasts, pārliecinošs – 95% balsu par Asadu – un, kā ierasts, vairums rietumu demokrātiju neatzina šīs vēlēšanas nedz par brīvām, nedz godīgām. Var piebilst, ka tādas Sīrijā īsti nav notikušas nekad kopš 1949. gada, kad valstī pirmoreiz nāca pie vara militāra diktatūra. Asadam šīs ir jau ceturtās vēlēšanas pēc tam, kad viņš 2000. gadā pēc referenduma stājās sava tēva, mūžībā aizgājušā diktatora Hafeza al-Asada vietā. Kā zināms, pēdējā desmitgadē Sīrijas režīms teju izdzīvoja nežēlīgā pilsoņkarā, kas turpinās joprojām, taču ir diezgan skaidrs, ka diktatūra ir izdzīvojusi un šobrīd kontrolē lielāko valsts daļu. Attiecīgi visas valsts teritorijas atgūšana režīma kontrolē un dzīves normalizācija bija galvenie uzdevumi, kurus vadonis piesauca savā inaugurācijas runā. Šobrīd režīms stabili kontrolē valsts rietumus, kamēr plašas teritorijas ziemeļaustrumos joprojām ir kurdu spēku rokās, savukārt rajonu ap Idlibas pilsētu ziemeļrietumos kontrolē Al Qaeda. Mazapdzīvotās tuksnešu teritorijas Sīrijas vidienē uz dienvidos arī nomināli ir valdības kontrolē, taču tur joprojām darbojas t.s. Islāma valsts kaujinieki, kuri no 2014. līdz 2017. gadam šeit bija izveidojuši savu varas bāzi. Plaša josla gar valsts ziemeļu robežu ir Turcijas armijas un tās sabiedroto paramilitāro grupu rokās. Visdrīzāk, piesauktā pilnīgas režīma kontroles atgūšana valstī nebūs tik drīz īstenojama, bet vēl smagāks uzdevums varētu būt valsts ekonomikas stabilizēšana. Šobrīd 80% sīriešu dzīvo trūkumā, apmēram 60% izjūt regulāru pārtikas trūkumu. Valdība nupat bijusi spiesta palielināt cenas degvielai, cukuram, maizei un rīsiem; elektroenerģijas padeve mēdz notikt vien četras stundas diennaktī. Zīmīgi, ka tūlīt pēc inaugurācijas ceremonijas sekoja prezidenta Asada tikšanās ar Ķīnas ārlietu ministru Vanu Jī, apspriežot, cita starpā, Sīrijas iesaisti „Jostas un ceļa” projektā. Sagatavoja Eduards Liniņš
Saruna ar antīko zinātņu doktori, tulkotāju un publicisti Agnesi Irbi par cilvēku atbildību un kopību. Agnese Irbe pabeigusi Aristoteļa “Valstslietu” tulkojumu, uzrakstījusi savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība” - abas grāmatas ir sagatavošanā. Nesen diskusijas iekustināja publicistes viedoklis “Rīgas Laika” novembra numurā par Dzīvesbiedru likuma projektu. Kā jūs izjūtat šo pandēmijas baiļu laiku? Mans vārds ir Anda Buševica, un personīgi es esmu piedzīvojusi gan necerētu vienotības sajūtu – mēs visi esam vienoti nepieciešamībā piekāpties, kaut ko mainīt savā dzīvesveidā. Un vienlaikus daudzus jautājumus, kas līdz šim uz mani nav attiekušies, tagad tomēr esmu spiesta sev uzdot no jauna. Neizbēgami esam pārmaiņu priekšā, daudzas no jomām jau ir bankrotējušas, valsts tiek saukta palīgā, taču jau tagad ir skaidrs, ka atjaunot kādreizējo dzīvi visdrīzāk neizdosies. Nāksies izšķirties par prioritātēm. Kas ir manas dzīves prioritātes? Kā par tām vienoties ar citiem? Latvijas Radio par politiku spriež bieži, un mani, kultūras žurnālista spriedumi, uz šī fona droši vien izklausīsies – varbūt pat naivi. Taču šī brīža apjēgšanai man tieši tā pietrūkst – humanitārajās zinātnēs izglītota cilvēka plašāka redzējuma, spējas domāt par jābūtību. Kad uzrunāju Agnesi Irbi, klasisko filoloģi, mani interesēja viņas secinājumi, sasaucē ar šo laiku, tulkojot Aristoteļa “Valstslietas”. Taču Agnese Irbe bija pat pārsteigta, ka es zvanu viņai jau pabeigta tulkojuma, nevis daudz lielāku viļņošanos izsaukušā raksta žurnāla “Rīgas Laiks” novembra numurā sakarā, kurā viņa daudz tiešāk komentēja Latvijā aktuālo - Dzīvesbiedru likumprojektu. Tas ir ļoti bīstams jautājums, un esmu pārliecināta, ka Agnese Irbe to zina – kurus uzskatīt par cienīgiem, tiesīgiem pieņemt lēmumus? Antīkajā polisē lēmumus pieņēma vīrieši, nevis bērni, sievietes vai paverdzinātie. Kad pirms 17 gadiem Agnese Irbe, tobrīd vēl Gaile, kopā ar Aiju van Hofu publicēja pirmo apjomīgo tulkojumu no sengrieķu valodas “Hipokratiskie raksti”, pārsteidza, ka grāmata ieinteresēja ne tikai mediķus vai pētniekus. Toreiz prātoju, kas gan tik pievilcīgs ir Hipokrātam piedēvētajos tekstos, vēlāk – Epikūra vēstulēs vai Aristoteļa rakstītajā. Šajos senajos rakstu pieminekļos cilvēks skatīts veselumā, ārstēšana nav atrauta no zināšanām par pasaules uzbūvi, par matērijas izcelsmi un tās ritu. Tāpat ieraudzīta arī politika, kā cilvēka spēja saprātīgi vienoties, kas nav mazsvarīgi – attīstīties mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem, ar ko pēc Aristoteļa domām, cilvēks tad nu arī atšķiras no dzīvnieka. Priekšvēsturi tēmai, ko Agnese Irbe uzskata par šobrīd diskutējamu “Rīgas Laika” novembra numurā, turpat publicētajā rakstā apkopojis advokāts Lauris Liepa. Šī gada martā likumdošanas ierosmju portālā “Mana balss” tika savākti desmit tūkstoši parakstu, lai rosinātu Saeimu pieņemt Dzīvesbiedru likumu, un šis ir jau sestais mēģinājums kopš 1999. gada paredzēt viendzimuma pāru tiesības, un piešķirt šīm attiecībām valsts aizsardzību. Oktobra vidū Satversmes tiesa lēma, ka arī viendzimuma pāriem, bērna bioloģiskās mātes partnerei ir tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, Laura Liepas raksts lielā mērā ir šī lēmuma tiesiskā pamatojuma skaidrojums. Es patiešām gribu vērst uzmanību uz šo publikāciju, jo tajā diskusija vairs nav par 10 dienu atvaļinājumu, bet divu sabiedrības nākotnes vīziju saduri. Vai cilvēks cenšoties, disciplinējot sevi, var kļūt par labāku sabiedrības locekli? Ciktāl viņam jāpiekāpjas kopējā labuma vārdā? Kas ir iepriekš noteikts, un kas cilvēku izdomāts? Šī sarunas tēma paliks nepabeigta, daudz pamatīgāk argumentēta jau minētajā žurnāla Rīgas Laiks numurā. Visdrīzāk tā nepabeigta paliks, kamēr vien pastāvēs Eiropas kultūra, jau kopš tās dzimšanas tajā uzvilkta loka enerģiju nodrošinājusi spriedze starp divām tendencēm – visu sakārtot, priekšā uzrakstīt – apolloniskais princips, un gatavos likumus apšaubošais, ārdošais, vitālais dionīsiskais princips – pati dzīve. Aristoteļa domas par valsti, Agneses Irbes un Aijas van Hofas tulkojumā, joprojām ir sagatavošanā. Agnese Irbe nupat pabeigusi arī savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība”, kurā skar ar nevardarbības ētiku saistītus jautājumus.
Libānā notikusī traģēdija ir aizkustinājusi visu pasauli. Valstis piedāvā savu palīdzību, cilvēki ziedo, cenšoties atbalstīt grūtības nonākušos libāniešus. Libāna jau tāpat bija politiskā un ekonomiskā krīzē, bet sprādziena izraisītās sekas būs grūti pārvarēt. Arī virkne citu Tuvo Austrumu valstu ir nonākušas daudz lielākās ekonomiskās grūtībās, nekā tas bijis iepriekš. Publiski izskanējušie izteikumi liek domāt, ka pēdējā laikā pasliktinās Igaunijas un Somijas attiecības. Daudzus gadus tās bijušas ļoti labas, bet atšķirīgie pēdējo vēlēšanu rezultāti, šķiet, ir iedzinuši ķīli starp abām kaimiņvalstīm. Notikumus pasaule komentē politogs vēstures doktors Ojārs Skudra. Sazināmies ar Kintiju Eigminu-Čemali, kura dzīvo Beirutā. Tuvie Austrumi – pandēmija u.c. satricinājumi Kā zināms, Irāna bija viena no pirmajām valstīm, kurā koronavīrusa pandēmija guva nozīmīgu izplatību. Pirmais saslimšanas gadījums tika oficiāli izziņots 19. februārī, kad par reģistrētiem gadījumiem savā teritorijā bija ziņojušas jau 29 citas valstis, un jau tobrīd tika izteiktas aizdomas, ka Irānas Islāma Republikas režīms atzinis infekcijas izplatību novēloti un noklusē tās patiesos apmērus. Tagad šīs aizdomas guvušas apstiprinājumu. Kā 3.augustā ziņoja britu raidsabiedrība BBC, anonīms avots Irānā nodevis tās rīcībā patiesos saslimstības datus, kuri iegūti Irānas Veselības ministrijā. Tie atklāj, ka pirmais nāves gadījums no Covid-19 Irānā fiksēts jau 19. janvārī, savukārt šobrīd oficiāli atzītie mirstības dati ir apmēram trīs reizes mazāki nekā reālie. Būtiski augstāks par oficiāli atzīto ir inficēšanās gadījumu skaits: vairāk nekā 450 000 faktisko pret nepilniem 300 000 atzīto jūlija beigās. Islāma republikas drošības dienesti sākotnēji kavējuši informācijas izplatību, lai tā neietekmētu februāra otrajā pusē notikušās vēlēšanas un Islāma revolūcijas 40. gadadienas svinības, tomēr rezultātā „informācijas bumba” detonēja burtiski pāris dienas pirms vēlēšanām, pamatīgi mazinot dalības rādītājus. Tagad informācijas slēpšana turpinās, jo augsti saslimstības rādītāji kaitē režīma starptautiskajai reputācijai un sabiedrības noskaņojumam pašu mājās. Arī pēc oficiālajiem rādītājiem Irāna ir pandēmijas vissmagāk skartā valsts Tuvajos Austrumos inficēto un mirušo kopskaita ziņā. Kas attiecas uz reģionu kopumā, tad dažās valstis vērojama situācijas uzlabošanās, kamēr citas piedzīvo jaunu saslimšanas rādītāju kāpumu. Saūda Arābijā, kas ir Tuvo Austrumu valsts ar lielāko inficēto skaitu uz miljonu iedzīvotāju, ikdienas saslimšanas gadījumu skaita kāpums, kas valstī bija vērojams kopš jūnija sākuma, beidzot noplacis. Par normalizācijas plāna īstenošanu, atļaujot atsākt darbu viesnīcām un kūrortiem, paziņojusi Kuveita, kur saslimšanas statistika pēdējās nedēļās arī uzlabojusies. Tikām Izraēla piedzīvo jaunu inficēšanās gadījumu skaita kāpumu, 28. jūlijā fiksējot jaunu bēdīgu rekordu ar vairāk nekā 2300 gadījumiem diennaktī. Līdzīga situācija ir Libānā, un jūlija beigās valdība Beirutā paziņoja par mobilizācijas plānu cīņai pret pandēmiju. Taču 4. augusta pievakarē Beirūtu satricināja grandiozs sprādziens, kad ostā eksplodēja vairāk nekā 2500 tonnas amonija nitrāta, kas kopš 2013. gada tika glabāts kādā noliktavā. Sprādziena spēks nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu ostas un sagrāva drupās vairākus Beirutas vecpilsētas kvartālus. Šobrīd oficiāli apstiprināti 137 bojāgājušie, taču šis skaitlis, visdrīzāk, pieaugs, jo vairāki simti cilvēku joprojām ir bez vēsts pazuduši. Tas ir smags trieciens nelielajai valstij, kura jau gadu desmitiem cīnās ar politisko nestabilitāti un pēdējos gados arī ar smagu ekonomisko krīzi, kuru tikai padziļinājusi pandēmija. Visdrīzāk notikums nepaliks arī bez politiskām sekām, jo notikušajā liela daļa Libānas sabiedrības saskata valdošās elites bezatbildības sekas. Plaisa Igaunijas-Somijas attiecībās Jau jūnija sākumā parādījās informācija, ka Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atsaukusi vēstnieku Somijā Harri Tīdo pēc paša vēstnieka lūguma. Pagājušās nedēļas nogalē pats vēstnieks Somijas sabiedriskajā televīzijai paskaidrojis, ka viņa aiziešanai no amata ir divi iemesli: vecums un nesaskaņas ar pašreizējo Igaunijas valdību. Tīdo norādījis, ka labēji populistiskās Konservatīvās tautas partijas (EKRE) paziņojumi neuzlabo abu valstu attiecības, kā nepatīkamāko gadījumu minot to, kā pagājušā gada nogalē iekšlietu ministrs un nu jau bijušais partijas vadītājs Marts Helme asi kritizēja Somijas valdību un premjerministri Sannu Marinu nodēvējis par „pārdevēju, kas kļuvusi par premjerministri”. Igaunijai un Somijai allaž bijušas tuvas attiecības, turklāt Igaunijai tās ir jo īpaši būtiskas – Somija ir otrs lielākais ārvalstu investīciju avots, kā arī lielākais eksporta tirgus. Nu jau bijušais vēstnieks norādījis, ka pašreizējā valdība ir pasliktinājusi attiecības ar Somiju. Publiski šķiet, ka arī komunikācija starp abām valstīm pasliktinājusies – pagājušajā nedēļā Igaunijas valdība paziņoja, ka neatbalstīs tuneļa izbūvi starp abu valstu galvaspilsētām, ja to būvēs par Ķīnas un privātu investoru naudu, tā vietā atbalstot Somijas un Igaunijas finansētu projektu. Taču, kā norāda somu kolēģi- šāds projekts neeksistē, un jau vairākus gadus starp abām valstīm nenotiek sarunas par šāda tuneļa izbūvi. Sagatavoja Eduards Liniņš.
Visi noteikti, ka zin stāstu par NOASU, kas būvēja šķirstu ar ko izglābties no pasaules plūdiem. Visi līdzcilvēki šī cilvēka aktivitātes uzskatīja, maigi sakot, par dīvainām. Visdrīzāk pasmējās par to. Bet līdz brīdim, kad ieraudzīja tuvojošo vilni… Stāstu var izlasīt ŠEIT.
Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premjera kandidātu, bet pēc tam arī premjera sastādīto kabinetu. Vēl viens ierosinājums skar paša prezidenta varas periodu, proti – tas tiktu ierobežots ar diviem termiņiem vispār, nevis diviem termiņiem pēc kārtas, kā tagad. Līdz ar to vairs nebūtu iespējama „rokāde”, kāda notika 2008. gadā, kad pēc diviem Putina termiņiem par valsts galvu kļuva Medvedevs, lai pēc viena termiņa atkal atdotu varas grožus to īstenajam saimniekam. Vairums komentētāju ir vienisprātis, ka plānotās reformas apliecina, pirmkārt, Putina lēmumu pamest prezidenta posteni 2024. gadā, bet, otrkārt, viņa apņēmību arī pēc tam saglabāt kontroli. Visdrīzāk šie pasākumi ir nodrošināšanās pret pārāk spēcīgu funkciju pārņēmēju, kurš varētu kļūt eksprezidentam bīstams. Vēl viens prezidenta ierosinājums ir oficiāla konstitucionāla statusa piešķiršana Valsts padomei – šobrīd ārpuskonstitucionālai prezidenta padomdevējai institūcijai, kurā ietilpst abu parlamenta palātu priekšsēdētāji, federācijas subjektu vadītāji un prezidenta pilnvarotie pārstāvji šajos subjektos, kā arī Domes frakciju vadītāji. Iespējams, ka nākotnē šī institūcija varētu kļūt par jaunu varas centru ar Vladimiru Putinu kā priekšsēdētāju. Tomēr visas šīs pārmaiņas ir ilglaicīgs process un neprasītu tūlītēju valdības demisiju. BBC korespondents Maskavā Stīvs Rozenbergs uz jautājumu, kāpēc tāda notika, savā tvītā atbild krieviski: „Черт его знает – „Velns viņu zina.” Par jauno Krievijas valdības vadītāju kļuvis uzticams Putina līdzgaitnieks, līdzšinējais Federālā nodokļu dienesta vadītājs Mihails Mišustins. Tikām nu jau ekspremjeram Medvedevam izveidots īpašs amats: Drošības Padomes sekretāra vietnieks. Drošības Padome ir vēl viena prezidenta konsultatīva institūcija, taču tās sastāvu nosaka prezidents pēc saviem ieskatiem, un reizēm tā tiek dēvēta par Putina „personisko valdību”. Taivāna balso par neatkarību „Sjī Dzjinpiņa Taivānas sapņa gals” – tādu virsrakstu savam komentāram par sestdien notikušajām Ķīnas Republikas prezidenta, viceprezidenta un likumdevējas institūcijas vēlēšanām devis "The Washington Post" apskatnieks Išāns Tarūrs. Vēlēšanās pārliecinošu uzvaru svinēja arī līdz šim Ķīnas Republikā, respektīvi, Taivānā pie varas bijusī Demokrātiskā Progresīvā partija un tās līdere, prezidente Cai Inveņa. Kā zināms, Ķīnas Republika Taivānā izveidojās pēc tam, kad uz turieni pēc sakāves pilsoņu karā 1949. gadā pārcēlās Gomiņdana partijas nacionālistu valdība un apmēram 2 miljoni tās atbalstītāju. Šie spēki izveidoja salā visai represīvu vienpartijas režīmu, kas pakāpeniski tika demokratizēts pagājušā gadsimta 80 gados. Gomiņdana pārstāvji palika pie varas līdz pat 2000. gadam, kad vēlēšanās pirmoreiz uzvarēja alternatīvais spēks – Demokrātiskā Progresīvā partija. Principiālā atšķirība abu partiju starpā ir tā, ka Gomiņdans joprojām konsekventi aizstāv Ķīnas Republikas konstitūcijā nostiprināto principu, ka Taivāna un kontinentālā Ķīna ir vienota suverēna teritorija. Šai ziņā Gomiņdana viedoklis sakrīt ar komunistiskās kontinentālās Ķīnas pozīciju, atšķirība vien tā, ka Gomiņdans par šīs suverenitātes vienīgo nesēju uzlūko Ķīnas Republiku Taivānā, bet Pekinas valdība, protams, sevi. Savukārt Demokrātiskā Progresīvā partija iestājas par de facto pastāvošās situācijas leģitimāciju, proti – Taivānas pasludināšanu par suverēnu, ar kontinentālo Ķīnu nesaistītu valsti. Tādējādi zustu starptautiski tiesiskais pamats abu Ķīnas daļu atkalapvienošanai, par kādu nepārprotami „sapņo” Pekinā. Komunistiskās Ķīnas vadība ne reizi vien pēdējās desmitgadēs uzsvērusi, ka vienīgā iespējamā Taivānas statusa maiņa ir atgriešanās Ķīnas sastāvā un ka tas varētu notikt, īstenojot Honkongai līdzīgu „viena valsts, divas sistēmas” modeli. Bet, domājams, tieši pēdējā gada notikumi Honkongā ir viens no faktoriem, kas nodrošinājis Cai Inveņas un viņas partijas uzvaru vēlēšanās. Ķīnas Tautas republikas ziņu aģentūra „Siņ-hua” publicējusi oficiālu valdības paziņojumu, kurā šie vēlēšanu rezultāti nodēvēti par „ūdens burbuli laikmetu straumē”. Mieru Lībijā panākt neizdodas Pirmdien Maskavā notika netiešas sarunas starp divām galvenajām Lībijas pilsoņkarā pretstāvošajām pusēm: Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītās Nacionālā izlīguma valdības vadītāju Fajezu al Sarradžu un t.s. „Tobrukas valdības” pārstāvi un šobrīd de facto reālo valdnieku lielākajā valsts daļā, feldmaršalu Halifu Haftaru. Kā vidutāji sarunās piedalījās Krievijas un Turcijas pārstāvji, ciktāl abas šīs valstis atbalsta, attiecīgi, Haftara un Sarradža frakcijas Lībijas pilsoņkarā. Tika izstrādāta vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, kuru premjers Sarradžs parakstīja nekavējoties, taču feldmaršals Haftars lūdza laiku pārdomām, bet otrdien, vienošanos tā arī neparakstījis, pameta Krievijas galvaspilsētu. Par spīti šai neveiksmei, svētdien gaidāma nākamā sarunu kārta Berlīnē ar Vācijas pārstāvju piedalīšanos. Pēdējā Lībijas pilsoņkara fāze aizsākās pagājušā gada aprīlī, kad feldmaršala Haftara komandētā Lībijas Nacionālā armija, kas kontrolē lielāko valsts daļu, uzsāka uzbrukumu Nacionālā izlīguma valdības spēkiem galvaspilsētā Tripolē. Jau drīz pēc tam Sarradža kabinets pameta galvaspilsētu, turpinādams darbību kaimiņvalstī Tunisijā, taču Tripole pagaidām turas pret Haftara spēku uzbrukumiem. Feldmaršala komandētie spēki nomināli pakļaujas Lībijas Pārstāvju palātas valdībai, kura darbojas valsts austrumos ar centru Tobrukā. Pārstāvju palāta ir likumdevēja institūcija, kas tika ievēlēta 2014. gada augustā, taču drīz bija spiesta pārtraukt darbību galvaspilsētā Tripolē, kurā iebruka vēlēšanās zaudējušie radikāli islāmiskie spēki. Tripolē tika atjaunota iepriekšējā, islāmistu kontrolētā parlamenta Ģenerālā Nacionālā kongresa darbība. 2015. gada decembrī ar Apvienoto Nāciju starpniecību tika panākta vienošanās un izveidota kompromisa valdība ar Fajezu al Sarradžu priekšgalā. Šo valdību atzina Apvienoto Nāciju Organizācija, tomēr ātru vienošanos par jaunu vēlēšanu sarīkošanu tā arī neizdevās panākt. Tikām feldmaršals Haftars konsolidēja savu varu valsts austrumdaļā, nodrošināja sev Ēģiptes, Krievijas un vairāku citu valstu atbalstu. Sekmīgi apkarodams t.s. Islāma kalifāta un citu radikālu grupu spēkus, viņš izpelnījās arī Savienoto Valstu simpātijas. 2019. gada aprīlī galu galā tika noteikta Lībijas Nacionālās konferences sanākšana, lai organizētu vispārējas vēlēšanas, taču desmit dienas pirms paredzētā datuma feldmaršala Haftara spēki uzsāka uzbrukumu Tripolei. Arvien noteiktāk izskan viedokļi, ka ietekmīgais feldmaršals īsteno pats savus varas plānus un šobrīd nav ieinteresēts situācijas stabilizācijā un miera procesā.
Studijā notikumus komentē žurnālisti Imants Frederiks Ozols un Ansis Bogustovs. Taivāna – valsts profils Pašreiz pastāvošā Taivānas valsts jeb, oficiālā nosaukumā, Ķīnas Republika, izveidojās 1949. gadā, kad pēc zaudējuma komunistiem Ķīnas pilsoņu karā turp pārcēlās Ķīnas nacionālistu valdība ar Čanu Kaiši priekšgalā, kā arī apmēram 2 miljoni nacionālistu armijas karavīru un valdības atbalstītāju. Čana Kaiši un viņa vadītās nacionālistiskās Gomiņdana partijas režīms Ķīnā bija vienpartijas diktatūra, un šādu pašu valdīšanu tas turpināja arī Taivānā. Kara stāvoklis salā tika atcelts tikai 1987. gadā, un līdz tam īstenotās represijas skāra apmēram 140 000 cilvēku, 3000 – 4000 piespriežot nāvessodu. Represijas vērsās ne vien pret patiesiem vai domājamiem komunistu atbalstītājiem, bet arī pret vietējo taivāniešu eliti, kuru no varas atstūma no kontinenta pārcēlušies varasvīri. Pārmaiņas sākās tikai pēc Čana Kaiši nāves, kad vara pārgāja viņa dēla Čana Čingo rokās. 80 gadu otrajā pusē valstī tika iedibināta daudzpartiju sistēma, ieviests demokrātisks varas dalījums, atcelts kara stāvoklis. Pakāpeniski pieauga vietējās izcelsmes taivāniešu īpatsvars varas struktūrās, tika atzīta Taivānas lokālā identitāte, kuru agrākā vara bija centusies izskaust. Pēc Čana Čingo nāves 1988. gadā par prezidentu kļuva Taivānā dzimušais Lī Denhvejs, kurš turpināja aizsākto reformu kursu un 1996. gadā tika pārvēlēts pirmajās tiešajās Taivānas prezidenta vēlēšanās. Kopš demokrātijas iedibināšanas Taivānas politikā dominē divas koalīcijas: Gomiņdana vadītā t.s. „Zilā koalīcija” un Demokrātiskās Progresīvās partijas vadītā „Zaļā koalīcija”, kuras pārstāvis Čens Šjuibjans 2000. gadā pirmoreiz tika ievēlēts par prezidentu. „Zilie” saglabā tradicionālo politisko kursu uz Ķīnas apvienošanos, atjaunojot Ķīnas Republiku arī kontinentālajā Ķīnā, savukārt „zaļie” orientējas uz Taivānas kā suverēnas valsts nākotni. Tikām ekonomiski Taivāna jau kopš pagājušā gadsimta 70 gadiem ir viena no spēcīgākajām reģiona valstīm, līdz ar Dienvidkoreju, Honkongu un Singapūru veidojot t.s. „Āzijas tīģeru” četrotni. Tai skaitā pēdējās desmitgadēs aktivizējušies arī ekonomiskie sakari ar Ķīnas Tautas Republiku, kam gan joprojām traucē abu valstu savstarpējā neatzīšana. Ārpolitiski smagāko zaudējumu Taivāna piedzīvoja 1971. gadā. Līdz tam Taipejas valdība pārstāvēja visu Ķīnu ANO, t.sk. bija pastāvīga Drošības padomes locekle, bet tad šī vieta tika atdota komunistiskajai Ķīnai. Pekina konsekventi uzskata Taivānu par nelikumīgi atdalītu Ķīnas provinci. Lai gan militāras sadursmes kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem nav notikušas, militāra un diplomātiska spriedze abu valstu attiecībās ir pastāvīga. Šai nevienlīdzīgajā pretstāvē Taivānai ļoti svarīgs ir līdz šim konsekventais Savienoto Valstu atbalsts. Arī pašreizējais kontinentālās Ķīnas līderis Sjī Dziņpins akcentē Pekinas nostāju, deklarējot gatavību militāram konfliktam gadījumā, ja Taivāna mēģinās pasludināt neatkarību de jure. Savukārt pašreizējā Taivānas prezidente, Demokrātiskās Progresīvās partijas līdere Cai Inveņa uzsvērusi, ka Taivāna nekad nepieņems kādu apvienošanos ar kontinentālo Ķīnu pēc Honkongas vai līdzīga scenārija. Breksits turpina iestāties. 22. oktobrī britu premjers Boriss Džonsons varēja svinēt mazu uzvaru, kad Parlaments apstiprināja viņa panāktās breksita vienošanās virzību uz otro lasījumu. Tas ir rezultāts, kādu tā arī nekad neizdevās sasniegt Džonsona priekšgājējai Terēzai Mejai. Tomēr britu likumdevēji neapstiprināja premjerministra rosināto vienošanās apstiprināšanas grafiku, tā padarot ļoti mazticamu izstāšanos 31. oktobrī. Kā zināms, premjers Džonsons, pildot Parlamenta lēmumu, jau lūdzis Eiropas Savienībai izstāšanās termiņa pagarinājumu līdz nākamā gada 31. janvārim. Galīgās atbildes no Briseles gan vēl nav, taču nav domājams, ka Eiropas Savienības valdību vadītāji varētu to noraidīt, kas nozīmētu bezvienošanās breksitu 31. oktobrī. Politikas komentētāji gan lielākoties ir skeptiski par Borisa Džonsona iespējām panākt apstiprinājumu savam breksita piedāvājumam drīz un bez nozīmīgiem labojumiem. Tas savukārt nozīmē, ka Džonsona valdība mēģinās sarīkot ārkārtas vēlēšanas, kurās esošais breksita variants būs Toriju partijas priekšvēlēšanu programmas centrā. Tāpat joprojām ticams ir vēl viens referendums, kura sarīkošanai nepieciešamais laiks gan varētu prasīt izstāšanas termiņa pagarināšanu vēl par vairākiem mēnešiem. Kanādas Parlamenta vēlēšanu rezultāti 21. oktobrī Kanādas pilsoņi kārtējās vēlēšanās piešķīra mandātus 338 Parlamenta Pārstāvju palātas deputātiem. Iepriekšējās vēlēšanas 2015. gadā nesa grandiozu uzvaru Liberālajai partijai un tās līderim Džastinam Trudo, vairāk nekā pieckāršojot savu parlamenta pārstāvniecību un iegūstot 54% mandātu. Salīdzinoši šī gada vēlēšanas Kanādas liberāļiem ir zināms atkritiens, zaudējot 20 vietas Pārstāvju palātā. Liberālai partijai gan joprojām paliek lielākā frakcija, kas nozīmē palikšanu pie varas, taču parlamentārā vairākuma zaudējums padarīs grūtāku partijas programmas īstenošanu un liks meklēt sabiedrotos parlamentā. Visdrīzāk par tādiem varētu kļūt sociāldemokrātiskā Jaunā Demokrātiskā partija, kura gan arī zaudējusi daļu līdzšinējo mandātu. Ieguvēji no šīm vēlēšanām ir Kanādas Konservatīvā partija, kura kopējā balsu skaita ziņā pat nedaudz pārspējusi liberāļus, apmēram par piektdaļu palielinot savu pārstāvniecību parlamentā. Konservatīvie šķiet atguvušies pēc radikālā kritiena 2015. gadā, un abu lielāko Kanādas partiju starpā iestājies zināms ietekmes līdzsvars. Visspožākie rezultāti šajās vēlēšanās ir Kvebekas blokam – kreisas ievirzes partijai, kura iestājas par frančvalodīgās Kvebekas provinces atdalīšanos no Kanādas. Pēc smagās krīzes, kuru šī partija piedzīvoja šīs desmitgades pirmajā pusē, Kvebekas separātisti atguvuši trešās lielākās Parlamenta partijas statusu. Situācija Sīrijā Kopš 9. oktobrī Turcija uzsāka operāciju „Miera avots”, iebrūkot kurdu spēku kontrolētajā teritorijā Sīrijas ziemeļaustrumos, Turcijas armija un tās sabiedrotie Sīrijas nemiernieku spēki, tā dēvētā Sīrijas Nacionālā armija, ir okupējuši vairāk nekā 2000 kvadrātkilometru kaimiņvalsts teritorijas. Ziņas par kritušajiem un civiliedzīvotāju upuriem ir atšķirīgas, taču ir skaidrs, ka operācijas rezultātā dzīvību zaudējuši ne mazāk kā 100 civiliedzīvotāji un vismaz 130 000 devušies bēgļu gaitās. Cita starpā Turcijas atbalstītie kaujinieki nogalinājuši arī Sīrijas kurdu politiķi, Sīrijas Nākotnes partijas ģenerālsekretāri Hevrinu Kalafu. 17. oktobrī, pēc Savienoto Valstu viceprezidenta Maikla Pensa un valsts sekretāra Maika Pompeo sarunām ar Turcijas prezidentu Radžipu Taijipu Erdoganu tika panākta vienošanās par 120 stundu uguns pārtraukšanu, kuras laikā kurdu spēkiem bija jāatstāj Turcijas iezīmētā apmēram 30 kilometrus platā drošības josla uz dienvidiem no robežas. Tikām jau 13. oktobrī kurdu Sīrijas demokrātiskie spēki vienojās ar Asada valdību par Sīrijas armijas atgriešanos kurdu kontrolētajos rajonos, kuriem draud Turcijas okupācija. Pirmajam uguns pārtraukšanas termiņam tuvojoties beigām, tika izsludināts nākamais – vēl uz 150 stundām. To šoreiz izsludināja Radžips Taijips Erdogans un Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēc sarunām Sočos 22. oktobrī. Šī vienošanās paredz, ka Turcija saglabā kontroli pār līdz šim okupēto Sīrijas teritoriju, savukārt kurdu vienības tiek atvilktas no šīs teritorijas un no Turcijas dienvidu robežas. Šo atvilkšanu kontrolēs Krievijas un Sīrijas valdības spēki. Tāpat Krievija un Turcija īstenos kopīgu patrulēšanu ap Turcijas noteikto drošības zonu. Turcijas rīcību, iebrūkot Sīrijā, nosodījušas visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, izņemot Ungāriju; daudzas arī ieviesušas sankcijas pret Ankaru. Turciju starptautiski atbalstījušas Pakistāna, Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna un Kirgizstāna.
Studijā notikumus komentē portāla "Delfi" Nacionālo un biznesa ziņu nodaļas redaktors Filips Lastovskis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis. Albānija un Ziemeļmaķedonija – Eiropas Savienības kandidātvalstis? 29. maijā, ziņojot par attīstību sešās valstīs, kuras pretendē uzsākt sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā, savienības kaimiņattiecību politikas un paplašināšanās sarunu eirokomisārs Johanness Hāns deklarēja komisijas ieteikumu uzsākt iestāšanās sarunu procedūru ar divām Balkānu valstīm – Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Abas valstis pagātnē bijušas totalitāru komunistisku režīmu pārvaldītas. Albānija, tās ilggadējā līdera Envera Hodžas vadībā, Aukstā kara laikmetā distancējās kā no Rietumu demokrātijām, tā no padomju bloka valstīm un veidoja īpašas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku, kļūdama par visizolētāko Eiropas valsti. Šis pagātnes mantojums noteica ilgu un sarežģītu brīvā tirgus ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības izveides procesu, taču 2014. gadā Albānija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti un Eiropas Savienības kandidātvalsti. Tomēr Albānijas pieteikumi uzņemšanai savienībā divreiz tikuši noraidīti. Ziemeļmaķedonija ir bijusī Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas savienotā republika. Tā mierīgā ceļā pameta brūkošo federāciju 1991. gadā, taču piedzīvoja nopietnu destabilizāciju 1999. gada Kosovas konflikta laikā. Toreiz valsts ievērojamajai albāņu minoritātei pievienojās vairāk nekā 300 000 albāņu bēgļu no Kosovas. Spriedze starp albāņiem un maķedoniešiem 2001. gadā noveda pie nopietna bruņota konflikta starp albāņu grupējumu Nacionālās atbrīvošanās armija un toreizējās Maķedonijas Republikas drošības spēkiem. To izdevās izbeigt ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un NATO militārās misijas iesaistīšanos. Līdz pagājušā gada jūnijam maķedoniešu centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai bloķēja Grieķija, neatzīstot valsts tiesības uz Maķedonijas nosaukumu. Šis šķērslis tika likvidēts, abām valstīm vienojoties par Ziemeļmaķedonijas nosaukuma akceptēšanu. Šī vienošanās, kā arī abu kandidātvalstu progress tiesiskuma nostiprināšanā, tika piesaukti kā galvenie argumenti eirokomisāra Hāna ziņojumā. Kā Jahanness Hāns, tā Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas augstā pārstāve Federika Mogerini, norādījuši, ka sarunu uzsākšana ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju ir nepieciešams apliecinājums savienības uzticībai tās deklarētajiem paplašināšanās principiem. Tikām vairākas savienības dalībvalstis kavējas paust savu atbalstu sarunu uzsākšanai. Kategoriski negatīva nostāja šai ziņā ir Itālijai, taču arī Francija un Nīderlande pagaidām ir visai rezervētas. Koalīcijas krīze Vācijā Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas vājie rezultāti Eiropas Parlamenta vēlēšanās, paliekot trešajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem un zaļajiem, kļuva par iemeslu partijas vadītājas Andreas Nālesas aiziešanai no amata 3. jūnijā. Līdz pastāvīga partijas līdera izraudzīšanai pagaidu vadību uzņēmušies trīs prominenti partijas locekļi. Šie notikumi nozīmīgi sašūpojuši arī Angelas Merkeles vadīto valdības koalīciju, ciktāl ietekmīgs Sociāldemokrātiskās partijas kreisais spārns sava politiskā spēka neveiksmēs vaino līdzdalību koalīcijā ar kristīgajiem demokrātiem. Visdrīzāk jauna partijas vadītāja izraudzīšanās procesā jautājums par turpmāku sociāldemokrātu dalību valdības koalīcijā būs izšķirošs. Ja sociāldemokrāti nolemtu aiziet no valdošās koalīcijas, tas, visdrīzāk, nozīmētu ārkārtas vēlēšanas vairāk nekā divus gadus pirms kārtējā termiņa. Tiesa, šādas vēlēšanas būtu visneizdevīgākās tieši sociāldemokrātiem, kuru reitingi šobrīd ir zemākie partijas vēsturē. Zaudējumus, visdrīzāk, ciestu arī kristīgie demokrāti, savukārt lielākie ieguvēji būtu zaļie, kā arī radikāli labējā „Alternatīva Vācijai”. Prezidenta Trampa vizīte Apvienotajā Karalistē Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps no 3. līdz 5. jūnijam apmeklēja Lielbritāniju pēc britu karaļnama ielūguma, cita starpā viesojoties pie Elizabetes II Bekingemas pilī un piedaloties 1944. gada sabiedroto desanta operācijas Normandijā 75. gadadienas svinībās Portsmutā. Īpašais notikums nepārprotami noteica vizītes atmosfēru, kurā netrūka savstarpējas draudzības un ilglaicīgās īpašās partnerības apliecinājumu. Tomēr politiskās aktualitātes neļauj sevi aizmirst. Lielbritānija ir smagi iestrēgusi Breksita procesā, kas maksājis amatu premjerministrei Terēzai Mejai, kura rīt oficiāli atkāpjas no amata. Prezidenta vizītes dienaskārtībā bija tikšanās ar vairākiem potenciālajiem Mejas amata pārņēmējiem no Konservatīvās partijas, tāpat ar „Breksita partijas” līderi Naidželu Farāžu, savukārt nozīmīgākās opozīcijas partijas – leiboristu – līdera Džeremija Korbina piedāvājums tikties tika noraidīts, papildinot šo noraidījumu ar dažām neglaimojošām frāzēm no prezidenta mutes. Kā atzīmē komentētāji, šāda prezidenta izturēšanās balansē uz robežas ar nepieņemamu iejaukšanos stratēģiskā partnera iekšējās lietās. Tramps, kurš, kā zināms, ir kaismīgs Breksita atbalstītājs, no jauna apliecināja, ka pēc izstāšanās no Eiropas Savienības Lielbritānija varēšot noslēgt, viņa vārdiem runājot, „fenomenālu” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Tomēr ir vairāk nekā skaidrs, ka britu pozīcijas, slēdzot šādu vienošanos, būtu nepārprotami vājas, un var tikai minēt, ciktāl Savienotās Valstis gribētu izmantot šo vājumu savā labā.
Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore Lelde Metla - Rozentāle. Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti Aptauju rezultāti Eiroparlamenta vēlēšanu priekšvakarā izrādījušies visai ticami – no 23. līdz 26. maijam 28 dalībvalstīs ievēlētās institūcijas sastāvs atbilst prognozētajam. Lielākā frakcija tajā joprojām ir labēji centriskajai Eiropas Tautas partijas grupai, kuras dalībpartijas joprojām bauda samērā lielu vēlētāju uzticību Vācijā, Polijā, Rumānijā, Zviedrijā un vairākās mazākās Eiropas Savienības valstīs. Pagaidām šīs frakcijas sastāvā tiek ieskaitīta arī Ungārijā valdošā un arī Eiroparlamenta vēlēšanās dominējusī partija Fidesz. Sociāldemokrāti nozīmīgākos panākumus guvuši vienīgi Pireneju pussalā – Spānijā un Portugālē. Abas pieminētās frakcijas gan saglabājušas pirmo un otro pozīciju parlamentā, taču to frakcijas kopā veido vairs tikai 44% no parlamenta vietu skaita, attiecīgi, gan Eirokomisijas prezidenta izvēlē, gan citos svarīgos jautājumos šīm grupām nāksies meklēt vismaz vēl trešā partnera atbalstu. Visdrīzāk par tādu varētu kļūt līdzšinējā liberāldemokrātu frakcija, kura, piesaistot Francijas prezidenta Emanuela Makrona veidoto franču liebrālcentrisko partiju apvienību, veidotu trešo lielāko parlamenta frakciju. Liberāldemokrāti, tāpat labus panākumus guvušie un savu vietu skaitu palielinājušie zaļie, atbīdījuši līdzšinējo trešo un piekto pozīciju Konservatoru un reformatoru grupu, kuras jājamzirdziņš šajās vēlēšanās bija nacionālo valstu prioritātes nostiprināšana iepretim savienības institūciju ietekmei. Pirms vēlēšanām reizumis prognozētais eiroskeptisko, labēji radikālo un labēji populistisko spēku uzvaras gājiens īsti nav realizējies. Lai arī tādām partijām kā Nacionālā fronte Francijā, „Ziemeļu līga” un „Pieczvaigžņu kustība” Itālijā, un Breksita partija Lielbritānijā izdevies gūt pat spīdošus panākumus, pat apvienotiem spēkiem šīs partijas nebūs spējīgas nozīmīgi izkustināt esošo Eiroparlamenta politisko centru. Eduarda Liniņa saruna ar The German Marshall Fund pētnieci Rozu Balfūru: Ed.L.: Ko mēs varam sagaidīt no potenciāli lielās Naidžela Farāža vadītās partijas Eiroparlamentā? Vai viņi būs vienkārši haotiski destruktīvi, vai arī tā varētu būt mērķtiecīga Eiropas Savienības graušanas stratēģija? Roza Balfūra: To grūti pateikt, jo mēs nezinām, kā attīstīsies Breksita stāsts. Pastāv neliela iespēja, ka Lielbritānija izstājas saskaņā ar panākto vienošanos, pievienojot tai jaunu politisko deklarāciju. Tādā gadījumā Breksita partija vairs nebūs pārstāvēta Eiroparlamentā. Tāpat iespējams, ka oktobrī, kad noslēdzas pagarinājuma periods, notiks „cietais” Breksits. Arī šajā gadījumā Breksita partija pametīs Eiroparlamentu. Visbeidzot, hipotētiski pieņemot, ka Lielbritānija varētu palikt Eiropas Savienībā, – ko tad darītu Breksita partija? Jājautā – ko tā ir darījusi līdz šim? Visai maz. Tur bija daudz teātra. Naidžels Farāžs reti parādās Eiroparlamentā, viņam tur nav aktīva loma. Viņi atradīs sabiedrotos, lai izveidotu partiju grupu. Vai savas lomas rezultātā viņi mainīs taktiku? Tas ir iespējams. Naidžela Farāža primārais mērķis ir pamest Eiropas Savienību, sekundārais – sagraut šo savienību. Ir virkne jomu, kurās viņi var būt ietekmīgi vai radīt haosu, ja viņiem izdodas atrast sabiedrotos starp citām antieiropeiskām partijām. Tomēr pat tādā gadījumā Eiroparlamentā joprojām saglabāsies proeiropeiskais vairākums. Tātad, tas, vai šīm partijām izdosies gūt ietekmi, ir atkarīgs no tā, vai, pirmkārt, tām izdosies sabiedroties ar citām partijām, otrkārt, vai tās spēs būt saliedētas. Līdz šim tās nav bijušas diez ko saliedētas. Treškārt – un tas, iespējams, ir to iedarbīgākais līdzeklis – vai tās spēs ietekmēt proeiropeiskā vairākuma partijas, piespiežot tās tuvināties savām pozīcijām. Ja runājam par daudzām radikāli labējām vai populistiski labējām partijām, tad tām ir izdevies gūt ietekmi. Sevišķi migrācijas jautājumos, kuru sakarā vairākuma partijas jūtas ļoti nekomfortabli. Bet, ja runājam par Breksita partiju un, jo sevišķi, par pašu Naidželu Farāžu, es domāju, neviena no vairākuma partijām nevēlēsies atklāti ar viņu saistīties, jo Farāža programma ir bijusi pārāk antieiropeiska. Pārējās radikāli populistiskās partijas, kas līdz nesenam laikam vēlējās sarīkot izstāšanās referendumus, ir atkāpušās no šīs pozīcijas. Viņi tagad runā par savu vēlmi radikāli mainīt Eiropas Savienību, atdot varu dalībvalstīm, nacionālajām galvaspilsētām, taču tās vairs neuzstāj, ka vēlētos likvidēt Eiropas Savienību. Es varētu iedomāties, ka vairākuma partijas, pat ja tās apsvērtu iespēju kādā jautājumā balsot kopā ar antieiropeiskajām partijām, tās negribētu vienoties ar Farāžu, bet varētu vienoties ar kādiem citiem spēkiem, kas nav bijuši tik agresīvi savā attieksmē pret Eiropas Savienību. Eduarda Liniņa saruna ar eirokomisāri Margarētu Vestageri: E. L.: Kā jūs vērtējat risku, ka nākamais Eiropas Parlaments sava sastāva dēļ varētu nebūt spējīgs izvirzīt vienu stabilu Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu un, iespējams, tādējādi izjauktu līdzšinējo Sptizenkandidat sistēmu? Margarēta Vestagere: Es uzskatu, ka politiskajām grupām ir visas tiesības izvirzīt personas, kuras, viņuprāt, ir izcilas attiecīgajam amatam. Tāpat Eiropadomei ir tiesības norādīt, ka tai vai citai personai ir atbilstoša kvalifikācija. Abām institūcijām ir jālemj kopīgi. Ja ticam aptaujām, Eiropas Parlaments būs citādāks, nekā tas ir pašreiz. Mums būs daudz organizētāks galēji labējais spārns. Mums būs mazāka Eiropas Tautas partijas grupa, mazāka sociāldemokrātu grupa, jauna lielāka liberāldemokrātu grupa, tāpat lielāka zaļo grupa. Tātad jābūt citādākām sarunām starp partijām, lai izveidotu koalīciju. Tā, protams, ir jauna situācija Eiropas Parlamentā. E. L.: Pastāv bažas par „divu ātrumu Eiropu”. Ko jūs kā potenciālā Eirokomisijas prezidente darītu, lai to nepieļautu, lai nepadarītu Eiropas austrumus mazvērtīgākus? Margarēta Vestagere: Mums jau šobrīd ir vairāku ātrumu Eiropa. Mums ir Eiro valstu grupa, mums ir banku savienība, kas ir atvērta arī valstīm, kas nav Eiro grupā, mums ir fiskālais kompakts, mums ir vienošanās par patentu sistēmu. Tā ka mēs to jau šobrīd redzam. Bet es domāju, mums jābūt ambīcijām, un mums jāstrādā vienotības labā, jo tas radīs labākus risinājumus, tai skaitā pašos vienotā tirgus pamatos. Te mums vajadzīga vienotība, un mums jāatgriežas pie kopējā tirgus jautājumiem, jo tā ir viena no lietām, kas padara mūsu vidi pievilcīgu biznesam. Šai ziņā, es domāju, mums ir daudz vairāk kopīga, nekā mums šķiet. Taču padarīt vairāku ātrumu Eiropu par kādu mērķi – tam es nepiekrītu. Mejas demisija Tas nu ir noticis – premjerministres Terēzas Mejas izmisīgā cīņa par Breksita īstenošanu ir noslēgusies. 24. maija pievakarē, paziņojot par savu atkāpšanos no amata 7. jūnijā, Toriju partijas līdere nespēja novaldīt asaras. Jautājums par viņas darba turpinātāju šobrīd ir būtisks ne vien britu, bet arī visas Eiropas politikai, ciktāl no viņa būs atkarīga Breksita tālākā gaita. Kā iespējamie kandidāti tiek minēti ārlietu sekretārs Džeremijs Hants, kabineta locekļi Estere Luīze Makveja un Rorijs Stjuarts, kā arī bijušais ārlietu sekretārs Boriss Džonsons. Jāpiebilst, ka Borisam Džonsonam jāstājas tiesas priekšā saistībā ar apgalvojumu, ka breksits Lielbritānijai ļautu ietaupīt 350 miljonu mārciņu nedēļā, kurus viņš izteica 2016. gadā breksita referenduma kampaņas laikā.
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par to, cik spēcīgs „spēlētājs” Tuvo Austrumu reģionā ir Irāna un kāda ir Irānas vienošanās stratēģiskā nozīme Eiropas Savienībā? Vai esošā ģeopolitiskā situācija likusi pārskatīt Irānas pagātnes "pārkāpumus”? Viesis studijā: Hosams Abu Meri, deputāts un Saeimas sadarbības grupas ar Irānas parlamentu biedrs. Rubrikā "Viedokļi": Līdz vēlēšanām Apvienotajā Karalistē ir palicis tikai mēnesis. Premjera Deivida Kamerona Konservatīvo partija joprojām savā popularitātē iet roku rokā ar tās galvenajiem konkurentiem – leiboristiem. Socioloģiskajās aptaujās abas partijas šķir tikai viens procentpunkts. Tiesa, nevienai no šīm partijām parlamentā vairākumu neparedz. Visdrīzāk tām nāksies sadarboties ar mazākajām partijām, kuras var iegūt krēslus apgabalos, kur iedzīvotāji ir vīlušies politikā kopumā. “Varētu izrādīties, ka mazajām partijām būs daudz lielāka ietekme, nekā to varētu prognozēt, un neviena no abām galvenajām partijām – leiboristi vai konservatīvie, nebūs ne tuvu vairākumam. Tādēļ nākošajā parlamentā daudzām partijām nāksies dalīt šīs 326 vietas. Nāksies sadarboties. Domāju, ka mazajām partijām šoreiz būs daudz lielāka iespēja tiešām tikt pie teikšanas,“ vērtē starptautiskā tirgus pētījumu uzņēmuma „YouGov” analītiķis Lorenss Lipinskis. Tas ir rets gadījums, kad mazajām partijām varētu būt tik nozīmīga loma, tādēļ mediji un sabiedrisko aptauju veicēji rūpīgi analizē, kādus panākumus varētu gūt eiroskeptiskā UKIP un Zaļo partija. Irānas kodolprogramma: vienošanās ar Rietumiem Pirms aptuveni trīs gadiem, kad ANO un ASV ierosinātās sankcijas pret Irānu darbojās ar pilnu jaudu, toreizējais Irānas prezidents Mahmuds Ahmedinedžads norādīja, ka, lai gan Rietumvalstis ar savām sankcijām ir uzsākušas ekonomisko karu, tas nepiespiedīs Irānu atteikties no savas kodolprogrammas. Savukārt 10. aprīļa vakarā Šveices pilsētā Lozannā seši pasaules līderi apsveica cits citu un ikvienu zemeslodes iedzīvotāju par „vēsturisko vienošanos“ ar Irānu. Uzrunājot medijus Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni sacīja, ka Irānas atomenerģijas „jauda un krājumu bagātināšana būs ierobežota“, bet apmaiņā pret to tiks atceltas ekonomiskās, finanšu un citas sankcijas, ko Irānai bija noteikušas ANO, ES un ASV. „Šodien mēs esam spēruši izšķirošu soli: ir rasts risinājums par galvenajiem parametriem kopīgam un izsmeļošam rīcības plānam. Tā ir visu pušu politiskā apņemšanās, labā griba un smags darbs, kas to ļāva īstenot. Šajās dienās izstrādātais risinājums un nozīmīgais lēmums ir kā pamats vienošanās tekstam. Tā kā Irāna īsteno miermīlīgu kodolprogrammu, tad Irānas urāna bagātināšanas jauda, bagātināšanas līmenis un krājumi būs ierobežoti noteiktā termiņā, un nebūs neviena cita iekārta kā tikai Natanzā. Irānas pētniecība un attīstība tiks veikta tādos apjomos un grafikos, kas notiks pēc savstarpējas vienošanās,” norādīja Mogerīni. Šis Irānas un pasaules lielvaru strīds ir ildzis kopš 2002. gada, kad Irāna sāka savu kodolprogrammu. Togad Irāna liedza ANO inspektoriem pieeju Arkas un Natanzas kodolreaktoriem, un tas bija viens no iemesliem, lai norādītu uz aizdomām, ka Irānas rīcībā ir būtiski bagātinātā urāna krājumi. Savukārt, informējot par jaunākajiem šī notikuma rezultātiem, BBC vēstīja, ka Irānas ārlietu ministrs Džavads Zarifs un Federika Mogerīni norādījuši, ka sasniegtais rezultāts ir Irānas urāna bagātināšanas programmas un tās kodolprogrammas ierobežošana, tomēr tiek akcentēts arī, ka sankcijas tiks atceltas tikai tad, kad Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra būs apstiprinājusi, ka Irāna ievēro vienošanos. Zarifs žurnālistiem paziņoja, ka vienošanās parādīs to, ka strīda iemesls – Irānas kodolprogramma ir un vienmēr ir bijusi miermīlīga. Pēc tikšanās ar pasaules līderiem Šveicē, atgriezies Teherānā, Irānas ārlietu ministrs tika sveikts ar gavilēm, jo vienkāršo iedzīvotāju vidū dominē viedoklis, ka sarunu rezultāts varētu uzlabot Irānas stāvokli pārējā pasaulē, jo tā daudzus gadus pavadījusi kā izstumtā – ziņoja aģentūra AFP. Panākto vienošanos ASV prezidents Baraks Obama akcentēja ar norādi, ka tā ir balstīta nevis uz uzticību, bet uz „bezprecedenta pārbaudi” un gadījumā, „ja Irāna krāpsies, tad visa pasaules to zinās”. Tikmēr Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu vienošanos komentēja kā „iespējams vēsturiski sliktu vienošanos, jo tā atstāj teroristu valstij attīstītu kodolinfrastruktūru,” un sarunā ar telekanālu NBC Netanjahu norādīja, ka panāktā sākotnējā vienošanās ar Irānu ir drauds Izraēlas drošībai un aicināja nekavēties ar galīgās vienošanās panākšanu. Pasaules lielvaru nākamais mērķis ir līdz jūnija beigām vienoties, lai pārtrauktu 12 gadus ilgušo konfliktu. Kā atzīst eksperti, šā brīža situācija joprojām ir trausla un nepieciešams sagaidīt 30. jūniju, kad tiks izstrādāta pilnīga vienošanās, kuru saskaņot, iespējams, būšot daudz grūtāk. Tāpat joprojām ir bažas par to, ka nav atklātas vienošanās dokumenta detaļas.