Podcasts about eiropas padomes

Zaļo un zemnieku savienība tiekas ar Valsts prezidenta amata kandidātu Uldi Pīlēnu. LIZDA padome lemj, vai pedagogu streika prasības ir izpildītas. Islandē norisinās Eiropas Padomes valstu līderu samits. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdē šodien skatīja pilsoņu parakstīto iniciatīvu par vieglo automašīnu tehniskā stāvokļa kontroli reizi divos gados. Politiskā situācija ietekmē dažādu resursu cenas, arī degvielas. Kāda ir situācija Latvijā? Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Žoržs Tikmers šorīt paziņoja par savu atkāpšanos no amata, nesagaidot LOK Ģenerālās asamblejas ārkārtas sesiju, kuru viņš pats bija sasaucis 26. maijā.

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ne “tradicionālās ģimenes vērtības”, ne “sabiedrības vairākuma viedoklis”, ne “nepilngadīgo aizsardzība no homoseksualitātes veicināšanas” nevar attaisnot viendzimuma pāru juridiskas atzīšanas un aizsardzības neesamību. Tā secināja Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2021. gada 13. jūlijā, pieņemot spriedumu lietā Fedotova un citi pret Krieviju. Lai arī lieta attiecas uz Krieviju, tā papildina Eiropas Padomes dalībvalstu minimālo cilvēktiesību standartu vācelīti. Kā zinām, Krievijai šis spriedums, tā teikt, ne silts - ne auksts. Diemžēl Latvijas likumdevēja nevēlēšanās nodrošināt ikvienas ģimenes, tai skaitā arī viendzimuma partneru ģimenes, juridisko aizsardzību un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus nostāda Latviju līdzās Krievijai. Kontekstam - 2020. gada izskaņā Satversmes tiesa paziņoja spriedumu lietā par bērna bioloģiskās mātes partnerei nepiešķirto Darba likumā paredzēto desmit dienu atvaļinājumu. Konstitucionālā tiesa spriedumā noteica, ka šāds atvaļinājums pienākas ne tikai bērna tēvam. Tomēr pats būtiskākais – Satversmes tiesa paziņoja, ka valstij ir juridiski, ekonomiski un sociāli jāaizsargā visas ģimenes, tostarp arī viendzimuma. Iepriekšējai Saeimai līdz 2022. gada jūnijam bija jāsakārto likumi tā, lai visas ģimenes būtu vienlīdzīgi aizsargātas. Iepriekšējais likumdevējs to neizdarīja, tādējādi klaji ignorējot Satversmi. Arī esošais likumdevējs sanācis ne tas draudzīgākais, viešot skepsi par jebkādām substantīvām izmaiņām šajā jautājumā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Kā uzsver podkāsta PROPAGANDA 22. epizodes varone un vēsturiskās lietas pieteicēja Evita Goša: “Stratēģiskās tiesvedības ir efektīvākais veids, kā veicināt pārmaiņas.“ Pēc tam, kad 2015. gadā Evita ar domubiedriem izveidoja viendzimuma pāru ģimeņu ar bērniem grupu, sāka rasties izpratne, ka tieši bērnu aizsardzības kontekstā risināt šos jautājumus ir vissvarīgāk un efektīvāk. Ar pilno sarunas atšifrējumu iepazīsties vietnē www.safespace.lv/propaganda/epizodes/22  -------------- Ziedo cilvēktiesībām un atver savu Iespēju skapi! Uzzini vairāk, dodoties uz ⁠⁠www.safespace.lv/propaganda⁠⁠. Podkāstu programma “PROPAGANDA“ tapusi projekta “Biedrības "Safe Space" finanšu ilgtspējas veicināšana”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds“, ietvaros.

Par Krievijas un Eiropas Savienības nākotni raidījumā "Divas puslodes" diskutē politologs Kārlis Daukšts un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Kurp maršē, Krievija? Abas karojošās puses ir pagurušas, un karadarbība Ukrainā šobrīd arvien vairāk pāriet pozīciju kara situācijā, – šādus secinājumus sarunā ar tīmekļa resursa Ukrlife.tv žurnālisti Ludmilu Ņemirju pauda azerbaidžāņu militārais eksperts Agils Rustamzade. Aizvadītajā nedēļā aktīvāka kaujas darbība notika lielākoties Ukrainas ziemeļaustrumos, kur Krievijas karaspēks turpina spiedienu Severodoņeckas un Ļisičanskas pilsētu rajonā, savukārt ukraiņu spēki turpina atspiest pretinieku no Harkivas. Tāpat Krievija joprojām pūlas salauzt atlikušo Mariupoles aizstāvju pretestību rūpnīcas Azovstaļ teritorijā, joprojām – nesekmīgi. Maija sākumā, tuvojoties Uzvaras dienas svinībām, vairojās spekulācijas par to, kā Vladimirs Putins mēģinās kompensēt nenotikušo uzvaru savā „specoperācijā”. Izskanēja pieņēmumi par oficiālu kara pieteikumu Ukrainai un ar to saistītu vispārēju mobilizāciju. Taču nekas tamlīdzīgs 9. maijā nenotika. Krievijas vadoņa svētku uzruna bija neierasti īsa un arī visai neizteiksmīga, pamatā pievēršoties Ukrainā uzsāktās militārās avantūras attaisnošanai. Kā par vadoņa uzstāšanos izteicās Savienotajās Valstīs dzīvojošais krievu publicists Andrejs Piontkovskis, tā faktiski bija taisnošanās, respektīvi – mēģinājums aizstāvības runai nākotnes tribunālā. Tas viss arvien nozīmīgāk liek uzdot jautājumu: ar ko šis karš beigsies Krievijai, un kas notiks ar Krieviju pēc kara? Eiropas pilsoņu ieteikumi nākotnei 9. maijā Eiropas Parlamentā Strasbūrā ar īpašu sanāksmi noslēdzās Konference par Eiropas nākotni, kuras ietvaros Eiropas Savienības pilsoņi bija aicināti sniegt savu redzējumu par savienības tālāko attīstību un darbību dažādās jomās. Tas bija gadu ilgs process, kura centrālie notikumi bija četras klātienes paneļdiskusijas, kurās piedalījās 200 pēc nejaušības principa atlasīti pilsoņi no visām dalībvalstīm. Tāpat notika nacionāla un reģionāla līmeņa diskusijas un viedokļu apkopošana digitālajā platformā. Pirmdien konferences gala ziņojums ar priekšlikumu apkopojumu tika pasniegts Eiropas Parlamenta prezidentei Robertai Metsolai, Eiropas Komisijas prezidentei Urzulai fon der Leienai un Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts Francijas prezidentam Emanuelam Makronam. Priekšlikumu spektrs aptver klimata pārmaiņas un vidi, veselības aprūpi, ekonomiku, sociālo taisnīgumu, nodarbinātību, savienības lomu globālajā politikā, vērtības un tiesības, tiesiskumu, drošību, digitālo transformāciju, savienības institūciju darbību, migrāciju, izglītību, kultūru, jaunatnes un sporta jautājumus. Tagad nu Eiropas Savienības institūcijām jālemj, kā šos priekšlikumus ieviest dzīvē. Eiropas Parlaments savu rezolūciju par konferences rezultātiem pieņēma 4. maijā, paužot savu atbalstu un norādot, ka atsevišķu priekšlikumu īstenošana prasīs izmaiņas Līgumā par Eiropas Savienību, un šādā nolūkā jāsasauc Konvents. Tādi ir, piemēram, priekšlikumi par Viseiropas referendumiem, pāreju uz kvalificētu balsu vairākumu līdzšinējās vienbalsības vietā, lemjot vairumu jautājumu Eiropadomē, u.tml. Tikām pirmdien ar rezervētu viedokli par iespējamu savienības līguma mainīšanu nākušas klajā 13 dalībvalstis, t.sk. Latvija, norādot, ka pilsoņu konferences mērķi sākotnēji nav paredzējuši savienības līguma grozīšanu, un sasteigti lēmumi šai sakarā ir nevēlami. Cita starpā konferences priekšlikumi ietver arī pakāpenisku pāreju uz pārnacionāliem jeb Viseiropas kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un Eiroparlaments 3. maijā ar balsu vairākumu atbalstīja pirmo soli šai virzienā: esošo 705 deputātu vietu papildināšanu ar vēl divdesmit astoņām, kurās kandidāti tiktu ievēlēti no Viseiropas sarakstiem. Šie saraksti, attiecīgi, startētu ar pārnacionālu programmu un savu kandidātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Ap parlamenta balsojumu gan šādas izmaiņas vēlēšanu kārtībā izdarīt nevar, tām nepieciešams Eiropas Padomes apstiprinājums. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Lai gan virszemes digitālā televīzija Latvijā darbojas vairāk nekā desmit gadus, joprojām no iedzīvotājiem tiek saņemtas sūdzības par  signāla kvalitāti vai tā neesamību. Un runa nav tikai par pierobežas rajoniem, bet pat pilsētas centrā var rasties situācija, ka televizors nerāda. Kas pie vainas, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine un LVRTC Apraides daļas vadītājs Gunārs Mikučāns. Vineta Sprugaine atzīst, ka janvāris bijis izaicinošs mēnesis, jo veiktas izmaiņas TV apraides tīklā atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem, lai atbrīvotu ciparu televīzijas apraidē izmantoto frekfenču joslu un nodotu to mobilo operatoru ziņā. Mainījās arī bezmaksas apraidē esošo programmu klāsts. Lielākais izaicinājums bija laikapstākļi ar spēju sasalumu, tad atkusni, sniegu, vētrām, kas ietekmē to, kā var uztvert televīziju, konkrētāk iekārtas, kas televīzijas uztveršanai atrodas ārpus telpām. Janvārī saņemts daudz vairāk zvanu no iedzīvotājiem, puse no tiem bijusi saistīta ar situāciju, ka cilvēki paši nevarēja veikt dekoderu pārskaņošanu, kas nepieciešama līdz ar tīkla izmaiņām. Otra daļa zvanu bija saistīti ar iekārtu bojājumi, tās ir antenas, kabeļi, to savienojumi. LVRTC darbinieki devās tās pārbaudīt.   Ja cilvēki sūdzas, ka ir pasliktinājušies televīzijas uztveršanas apstākļi, Vineta Sprugaine iesaka LVRTC mājaslapā iepazīties ar apraides karti, lai noskaidrotu, kur atrodas tuvākais televīzijas tornis un kāds ir attālums līdz tam. Ieteikumi ir, pirmkārt, pārbaudīt iekārtu tehnisko stāvokli, tad, vai antena ir pagriezta tuvākā raidošā torņa virzienā. Tad „skaņot” kanālus. Ja cilvēkiem ir kādas neskaidrības vai problēmas Vineta Sprugaine aicina zvanīt uz tālruni 67108787.

Šodienas epizodē runāsim par robežām. Manuprāt, ļoti interesanta tēma un ne velti, liela daļa no jums man atrakstīja, ka ļoti gaida šo epizodi, jo acīmredzot, šīs jautājums jūsu dzīvēs ir aktuāls, satrauc un jūs meklējat atbildes uz to. Pavisam nesen, piedalījos latvijas Televīzijas veidotajā raidījumā "Būris", kur diskutējām par topošo Eiropas Padomes regulu par to, ka darbiniekam ir tiesības atslēgties no darba. Tātad, pastāv likums, kurš aizliedz pēc darba laika, gan darīt, gan pieprasīt darīt darbus. Kāpēc mums nepieciešami likumi un vai likums var palīdzēt cilvēkim apzināties to, ka viņu robežas ir pārkāptas? Kas ir robežas un kā tās veidojas?Kāpēc tik grūti saprast robežu jautājumu un kā šī nesaprašana ietekmē mūsu dzīvi?Vai ir iespējams novilkt robežu starp cilvēkuku, kuru mīli, ģimeni, darba vietu, kas ļoti simpātiska? Vai un kad tas nepieciešams?Par šiem jautājumiem un vairāk, sarunājos ar Induli Paiču. Indulis savā ikdienā ir Integrālā Izglītības Institūta lektors, teologs, vairāku grāmatu autors, "Elizeja" vadītājs.Vērtīgi resursi, kur smelties zināšanas par robežu jautājumu:Karpmana drāmas trijstūrisGrāmatas: Pārtraukt līdzatkarību BĪTIJA MELODIJAGames People Play by Eric BerneI'm OK--You're OK Thomas HarrisNedra Glover Tawwab Set Boundaries, Find Peace: A Guide to Reclaiming YourselfInstagram konts: https://www.instagram.com/nedratawwabIntegrālās izglītības institūts  

Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Lai nepieļautu, ka Latvija tiek iekļauta tā dēvētajā finanšu sektora pelēkajā sarakstā, kas nozīmētu apgrūtinātu banku darbu, traucētu biznesam un atbaidītu investorus, Latvijai panākumi netīrās naudas apkarošanā bija jāpierāda divām organizācijām: Eiropas Padomes ekspertu komisijai “Moneyval”, kas vērtē pieņemtos likumus, un Finanšu darījumu darba grupai jeb FATF, kas vērtē likumu ieviešanu dzīvē. Toms Platacis bija viens no tiem cilvēkiem, kurš nemitīgi turēja roku uz pulsa un gādāja, lai abi ziņojumi būtu konstruktīvi un saprotami un lai tie nestu darba augļus.

Tikai pirms tūkstoš gadiem ķīnieši ieviesa pirmo papīrnaudu, kas aizstāja iepriekšējos maksājumu veidus – norēķinus ar metālu, zeltu, sudrabu un bartera principu, cilvēkiem apmainoties ar dzīvniekiem, pārtiku un priekšmetiem. Pirmā maksājumu karte parādījās jau 1950. gadā un kopš tā laika maksājumu veidi ir strauji attīstījušies, mums tagad norēķinoties ar bezkontakta kartēm, telefoniem, pulksteņiem un Zviedrijā pat ar plaukstā ievietotiem čipiem. Vai tas nozīmē, ka papīra banknotes un metāla monētas drīz vien būs tikai vēstures liecība muzejos un bezskaidras naudas rītdiena ir nenovēršama? Vai mēs Latvijā esam gatavi Zviedrijas un citu bezskaidras naudas valstu pieejai? Kādi ir šāda ceļa ieguvumi un trūkumi un ko katrs varam darīt, lai negaidīti apstākļi, piemēram, pārrakts interneta kabelis neierobežo mūsu iespējas norēķināties par pakalpojumu vai preci? Par to šodienas podkāstā. Vadims Frolovs – Swedbank Klientu servisa pārvaldes vadītājs Ernests Štāls – TechHub Rīga līdzdibinātājs un valdis loceklis, jauno tehnoloģiju eksperts Nils Muižnieks - Politologs, bijušais Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena izteica zīmīgu mudinājumu valstu pārstāvjiem izrādīt ne tikai degsmi, aizstāvot tradicionālās budžeta prioritātes, bet arī entuziasmu, atbalstot jaunās. Viņas individuāla apņemšanās esot piekrist tikai tādam daudzgadu budžetam, kurā vismaz ceturtā daļa būs atvēlēti klimata pārmaiņu problēmu risināšanai, tai skaitā pietiekamam finansējumam pārejai uz videi draudzīgām tehnoloģijām. Tikām izdevuma "The Economist" feļetonists ar pseidonīmu Charlemagne jeb Kārlis Lielais savā rakstā „Padarīsim Eiropu atkal vienmuļu!” raksta: Ja pagājušajā desmitgadē jūs jautājāt eirokrātam: „Kas nodarbina jūsu prātu?”, tad atbilde parasti bija dramatiska. Desmitgades sākumā eiro zvārojās uz sabrukuma robežas. Desmitgades vidū Grieķija teju tika izmesta no savienības, tad teju 3 miljoni patvēruma meklētāju ieradās no Sīrijas un citiem karstajiem punktiem. Drīz pēc tam Lielbritānija, tobrīd otra lielākā savienības ekonomika, nobalsoja par izstāšanos, kaut tai nebija nekāda nopietna plāna, kā. Īsāk sakot, dzīve Briselē bija aizraujoša. Vairākus gadus amatvīri uztvēra šo pilsētu kā vizīti pie proktologa: nepieciešamu, bet netīkamu. Šie laiki ir pagātnē. Brisele atkal ir nomierinoši vienmuļa. Pajautājiet garāmejošam eirokrātam, kas jauns, un atbilde būs prozaiska: diņģējamies par savienības budžetu. Minhene 2020. Bažu māktie Rietumi Minhenes Drošības konference Bavārijas galvaspilsētā notiek ik februāri kopš 1963. gada. Konferences ideja ir mazināt kara draudus un sekmēt kolektīvo drošību, radot dialoga platformu atbildīgajiem politisko un militāro lēmumu pieņēmējiem, diplomātiem, drošības un militārajiem ekspertiem. Līdz pat pagājušā gadsimta beigām Minhenes Drošības konferencē aicinātie bija pamatā NATO un Eiropas Savienības pārstāvji, taču pēc 1999. gada tiem pievienojās arī dialoga partneri no Centrālās un Austrumeiropas, Indijas, Ķīnas, Japānas un Irānas; un mūsdienās Minhenes konference reizēm tiek dēvēta par „diplomātu Davosu”. Katru gadu pirms konferences tiek publicēts Minhenes drošības ziņojums, un šī gada ziņojumam dots apakšvirsraksts „Westlessness”. Šis pēc vācu salikteņu parauga darinātais un grūti tulkojamais jaunvārds asociējas pirmām kārtām ar angļu restlessness – "nemierīgums". Tas tiek skaidrots kā metafora pašreizējām bažām par tradicionālo Rietumu vērtību un rietumnieciskās identitātes apšaubīšanu un pat noliegšanu, par vienotas Rietumu pasaules izjūtas un mērķorientācijas trūkumu. Kā atzīst novērotāji, arī Minhenē uzkrītoši pamanāma bija redzējuma plaisa starp Eiropas Savienības un Savienoto Valstu pārstāvjiem. Kamēr Amerikas ārlietu ministrs Maiks Pompeo un aizsardzības ministrs Mārks Espers aicināja eiropiešus vienoties kopējā pretstāvē Ķīnai kā galvenajam globālajam draudam un Huawei kā tā konkrētajai izpausmei, eiropieši pārmeta amerikāņiem atkratīšanos no globālā drošības garanta atbildības. Tā Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss norādīja, ka amerikāņu aiziešana no Tuvajiem Austrumiem radījusi ģeostratēģisku vakuumu, kuru steidz aizpildīt Krievija, Irāna un Turcija. Par karu un mietu Tuvajos Austrumos tagad vairs nelemjot Ženēvā vai ANO mītnē Ņujorkā, bet gan Sočos un Astanā. Francijas prezidenta Emanuela Makrona aicinājumi vienoties Eiropas suverenitātes stiprināšanai joprojām nerod gaidīto atbalsi, sevišķi jau Vācijā. Bet Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis konferencē uztraucās, ka pasaule aizmirst par karu Ukrainā, kas jau ilgst ilgāk nekā 2.pasaules karš. Vīruss un nauda Saskaņā ar vakar publicētajiem Pasaules Veselības organizācijas datiem, līdz šim Ķīnā reģistrēti vairāk nekā 74 000 saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. Līdz šim miruši 2006 pacienti, 136 no tiem - pagājušajā diennaktī. Ārpus Ķīnas līdz šim zināmi 926 saslimušie, no kuriem miruši 3. Taču nesalīdzināmi vairāk ir to, kurus tā vai citādi ietekmējuši Ķīnas varas iestāžu ieviestie karantīnas pasākumi. Sākot no sabiedriskā transporta apturēšanas un pārbaudēm, beidzot ar faktisku mājas arestu lielākajai daļai veselu lielpilsētu un rajonu iedzīvotājiem. Tiek lēsts ka pilnvērtīga pārvietošanās un normāla dzīve šobrīd Ķīnā ir liegta apmēram pusmiljardam cilvēku. Tas nozīmē slēgtas rūpnīcas, veikalus un citus uzņēmumus un preču piegādes pārtraukšanu un kavēšanos. Ekspertu prognozes par to, kāda varētu būt koronavīrusa epidēmijas makroekonomiskā ietekme, joprojām svārstās milzīgā amplitūdā. Vieni paredz, ka Ķīnas nacionālā kopprodukta pieaugums agrāk prognozēto 6% vietā šogad būs 5,5%, citi min 4%, vēl citi dramatiski prognozē pilnīgu stagnāciju pirmajā ceturksnī un, attiecīgi, ne vairāk kā 3,5% pieaugumu šogad. Nozīmīgu kritumu piedzīvo Ķīnas akciju tirgi, un paredzama plaša valdības intervence akciju cenu stabilizācijai. Februāra sākumā Ķīnas juaņa noslīdēja zem psiholoģiski kritiskā rādītāja - septiņas juaņas par ASV dolāru un arī šobrīd balansē uz šīs robežas. Vīrusa epidēmijas ekonomiskās sekas neizbēgami izjūt arī visa pārējā pasaule, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu planētas „ražošanas cehu”. Par šīgada peļņas kritumu aizkavētu detaļu piegāžu dēļ jau paziņojusi kompānija Apple; līdzīgas problēmas ir autoražotājiem Nissan un Hyundai. Ķīnas farmaceitiskās produkcijas eksporta pārtraukumi varētu ietekmēt pat Savienoto Valstu ekonomiku. Daudz nozīmīgāk nekā agrāk pasauli ietekmēs arī ķīniešu pirktspējas kritums, ciktāl šī nācija no mazapmaksātiem konveijera apkalpotājiem jau kļuvusi par nozīmīgu importētu produktu un pakalpojumu patērētājiem. Drūmas prognozes par šo gadu izsaka japāņu un vācu autoražotāji. Tiek lēsts, ka globālā aviopārvadājumu industrija cietīs 4 – 5 miljardus lielus zaudējumus; vairāk nekā miljardu lieli zaudējumi sagaidāmi tūrisma industrijai Japānā, apmēram tikpat lieli – Taizemē. Vissmagāk no epidēmija izraisītajām ekonomiskajām sekām var ciest Japāna, kuras ekonomika jau kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa atrodas recesijā.

Pirmdiena ir Krustpunktā lielās intervijas diena, un šoreiz saruna par lielākajiem izaicinājumiem cilvēktiesību jomā gan citur pasaulē, gan arī Latvijā. Demokrātijas lejupslīdi pēdējos gadus piedzīvojušas ne tikai valstis, kur ar to jau iepriekš bijušas problēmas, bet arī dažviet Eiropas Savienībā. Kā šīs tendences ietekmē situāciju cilvēktiesību jomā, par to saruna ar politologu un bijušo Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru Nilu Muižnieku.

Krustpunktā kopā ar žurnālistiem apspriedīsim svarīgākos nedēļas notikumus. Šonedēļ uzzinājām, ka Eiropas Padomes komiteja "Moneyval" uzlabojusi Latvijas novērtējumu, tomēr uzraudzības statuss mūsu valstij ir atstāts. Tikmēr parakstu vākšana par parka ierīkošanu bijušā velotreka „Marss” teritorijā Rīgā, iespējams, būs bezjēdzīga, jo šajā vietā paredzēts celt Valsts drošības dienesta ēku, turklāt lēmums par to pieņemts jau 2017.gadā, bet neviens sabiedrības aktīvistiem to nav varējis pasacīt, jo tas bija valsts noslēpums. Ir arī citi jaunumi, tādi kā eksprezidenta Raimonda Vējoņa ievēlēšana Latvijas Basketbola savienības prezidentu. Šos un citus notikumus apspriežam kopā ar portāla "NRA.lv" galveno redaktori Ilzi Veģi, žurnāla „Sestdiena” galveno redaktori Laumu Spridzāni, TV24 žurnālistu Kārli Streipu un raidījuma „Krustpunktā” vadītājiem Aidi Tomsonu un Māru Jansoni.

Jaunais EP sasaukums un ES līderi, G-20 - finanšu ministru un Centrālo banku vadītāju grupas tikšanās Japānā, Osakā, Grieķijas vēlēšanas svētdien. Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespontente Ella Semjonova. Grieķijas vēlēšanas 7. jūlijā Grieķijas pilsoņi dosies pie vēlēšanu urnām, lai ārkārtas vēlēšanās ievēlētu 300 vienpalātas parlamenta deputātus. Precīzāk – tiešās un proporcionālās vēlēšanās tiks ievēlēti 250 deputāti, savukārt atlikušās 50 mandātus saņems papildus visvairāk vietu ieguvušais politiskais spēks. Iepriekšējā vēlēšanu reizē 2015. gada septembrī šis uzvarētājs bija Radikāli kreisā koalīcija jeb „Siriza”, tomēr arī ar papildus iegūtajiem 50 mandātiem tai pietrūka divu vietu līdz absolūtajam vairākumam. Tā nu, lai izveidotu valdību premjera Alekša Cipra valdību, radikāli kreisajiem nācās veidot koalīciju ar nacionālradikāli populistisko partiju „Neatkarīgie grieķi”, maksājot par to ar vairāku ministru vietnieku portfeļiem. Kaut arī tobrīd – Grieķijai finansiāli joprojām smagā situācijā – „Siriza” baudīja pietiekamu vēlētāju atbalstu, jau drīz pēc vēlēšanām atbalsts tai sāka kristies, un kopš 2016. gada sākuma visās vēlētāju aptaujās to konsekventi un nozīmīgi apsteidz tradicionālais konkurents – liberāli konservatīvā partija „Jaunā demokrātija”, kuras priekšgalā tobrīd nostājās jauns un enerģisks līderis – bijušais baņķieris Kirjaks Micotakis. Tagad viņš pārliecinoši vada šo spēku pretim svētdienas vēlēšanām, solot grieķiem ekonomikas atdzīvināšanu ar reformām un investīcijām labvēlīgāku politiku, noziedzības apkarošanu, pielaidīgāku budžeta noteikumu panākšanu no Eiropas Komisijas starptautiskajām aizdevējorganizācijām. Tiek lēsts, ka „Jaunā demokrātija” pat varētu kļūt par pirmo spēku apmēram desmit gadu laikā, kas iegūst absolūto vairākumu parlamentā.   G20 samits Osakā G20 jeb „Divdesmitnieka grupa” dibināta 1999. gadā ar sākotnējo mērķi veicināt pasaules finanšu stabilitāti, un sākotnēji darbojās kā valstu finanšu ministru un centrālo banku prezidentu forums. Grupu veido 19 ekonomiski ietekmīgākās pasaules valstis un Eiropas Savienība, kuru organizācijā pārstāv Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas vadītāji. Jaunu attīstību organizācijai deva globālā finanšu krīze, kas aktualizēja vairāku ekonomiski nozīmīgu valstu ciešāku iekļaušanu globālajā dialogā. Dalībvalstu pārstāvniecības statuss tika paaugstināts līdz valdības vadītāju līmenim, kopš 2008. gada notiek ikgadējie G20 samiti. Šobrīd G20 valstis aptver apmēram 90% no pasaules kopprodukta un apmēram 2/3 planētas iedzīvotāju skaita. Šī gada G20 samits risinājās 28. un 29. jūnijā Japānas pilsētā Osakā. Tā noslēguma deklarācija postulē dalībvalstu uzticību, citējot, „brīvas, godīgas, nediskriminējošas, caurskatāmas, prognozējamas un stabilas tirdzniecības un investīciju vides” principiem. Tāpat tiek deklarēta gatavība risināt klimata pārmaiņu, piesārņojuma un citas vides kvalitātes problēmas. Tomēr pozitīvo deklarāciju fonā nepatīkami vīd konkrētās pretrunas, kuru galvenais avots šībrīža globālajā ekonomikā ir pašreizējās Savienoto Valstu administrācijas īstenotā protekcionisma politika un savrupā pieeja ekoloģijas jautājumiem. Galvenā samita tēma nenoliedzami bija ekonomisko attiecību saspīlējums starp Savienotajām Valstīm un Ķīnu – planētas pirmās un otrās lielāko ekonomiku. Relatīvi labā ziņa samita noslēgumā bija tā, ka pašreizējā tarifu karā pagaidām nav gaidāma jauna eskalācija – sarunas turpinās, ASV negrasās ieviest jaunus tarifus. Pateicoties Eiropas līderu, sevišķi Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzstājībai, gala dokumentā paturēta atsauce uz Parīzes klimata vienošanos, gan pievienojot atrunu par Savienoto Valstu īpašo pieeju globālo vides problēmu risināšanai. Daudzu novērotāju uzmanība bija pievērsta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, kura kontaktus ar pasaules līderiem neglābjami apzīmogo Krievijas agresīvā un avantūristiskā ārpolitika. Ja britu premjere Terēza Meja abu tikšanās laikā bija īsts saltuma iemiesojums, jau atkal atgādinot Krievijas līderim Skripaļu indēšanas skandālu, tad gluži citādi uzvedās Donalds Tramps, pārvērzdams jokā kādas žurnālistes piesaukto Krievijas iespējamo iejaukšanos Savienoto Valstu vēlēšanu procesā.   Eiroparlamenta sesija Otrdien uz savu pirmo plenārsesiju Strasbūrā pulcējās jaunievēlētais Eiropas Parlaments. Pirmais deputātu uzdevums bija izraudzīties jauno parlamenta priekšsēdētāju. Pilnvaru termiņš ir divi ar pusi gadi, respektīvi – puse no parlamenta pilnvaru laika. Jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies saspēle starp divām lielākajām Eiroparlamenta frakcijām – Tautas partiju un sociāldemokrātiem – nosaka, ka pirmajā ciklā šo amatu ieņem vienas lielākās frakcijas pārstāvis, otrajā – otras. Šāda kārtība, protams, nav pa prātam mazāko frakciju pārstāvjiem, kuru kandidāti priekšvēlēšanu debatēs tai veltīja kritiku. Tomēr tā kā abām minētajām frakcijām kopā Eiroparlamentā joprojām ir vairākums, shēma darbojās arī šoreiz, un parlamenta vadības stafeti no tautpartijieša, partijas Forza Italia pārstāvja Antonio Tajani pārņēma cits itālietis – sociāldemokrāts, Demokrātiskās partijas biedrs Dāvids Sassoli. Savulaik viens no prominentākajiem Itālijas televīzijas žurnālistiem - Sassoli pirms desmit gadiem uzsāka politiķa karjeru, tiekot ievēlēts Eiropas Parlamentā. Jāteic gan, tas notika tika ar otro piegājienu un visai nenozīmīgu pārsvaru – 345 no 667 balsīm. Taču galvenā intriga Eiropas Savienības politiku gaida pēc divām nedēļām, kad nākamajā sesijā parlamentam paredzēts balsot par Eiropas Komisijas prezidentu un Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārlietu un drošības jautājumos. Paralēli parlamenta plenārsesijai Strasbūrā, Briselē notika Eiropas Padomes samits ar mērķi izvirzīt kandidātus uz augstākajiem savienības amatiem. Rezultāts daudziem ir pārsteidzošs – Komisijas prezidenta amatam izvirzīta pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leijena, ārlietu un drošības virsvadītāja postenim – Spānijas ārlietu ministrs Žozeps Borejs. Līdz ar to savienības valstu līderi ignorējuši jau iedibināto vadošo kandidātu jeb Spitzenkandidaten izvirzīšanas procesu, kas paredz Komisijas prezidenta amatā ievēlēt tikai kādu no parlamenta frakciju iepriekš apstiprinātajiem pretendentiem. Tad nu lielais jautājums ir – vai parlaments piekāpsies. Līdz ar piesauktajiem diviem - Eiropadomes samits apstiprināja kandidātus vēl divu nozīmīgāko savienības institūciju vadībai: par Eiropas Centrālās bankas prezidenti paredzēts kļūt pašreizējai Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektorei Kristīnei Lagardai, savukārt par Eiropadomes prezidentu, kura ievēlēšanai nav vajadzīgs Eiroparlamenta akcepts, kļuvis līdzšinējais Beļģijas premjerministrs Šarls Mišels.    

Studijā notikumus komentē biedrības „Eiropas Kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš un  vēsturniels Edgars Engīzers. Telefonintervijā - filoloģe Aiste Brusokaite.   Eiropas diena Šodien tiek atzīmēta Eiropas diena, kas veltīta mieram un vienotībai Eiropā. Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā, piecus gadus pēc 2. pasaules kara beigām, kad Eiropa joprojām cīnījās ar kara atstātajām sekām.  1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē parakstīja deklarāciju, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Deklarācijā viņš raksta: Eiropu neizveidos uzreiz vai saskaņā ar vienotu plānu. To veidos konkrēti sasniegumi, kas pirmām kārtām radīs de facto solidaritāti. Eiropas tautu apvienošanās labad ir jāizbeidz gadiem ilgušais Francijas un Vācijas pretnostatījums. Jebkuram veicamajam pasākumam ir vispirms jāattiecas uz šīm divām valstīm.  Viņš ierosināja izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Šāda kopiena apvienotu Vāciju un Franciju, un tai brīvi varētu pievienoties arī citas valstis. Eiropas Ogļu un tērauda kopienu 1951. gadā, nepilnu gadu pēc Šūmaņa deklarācijas, dibināja  Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, un tā bija pirmā no pārnacionālajām Eiropas institūcijām un arī pirmais solis uz Eiropas Savienību. Par atzīmējamu dienu 9. maijs kļuva 1985. gadā, līdz tam Eiropas diena atzīmēta Eiropas Padomes dibināšanas dienā- 5.maijā.   Stambulas vēlēšanas Tas, kas uzvar Stambulā, uzvar Turcijā, - šos vārdus nereti izmantojis Turcijas prezidents Redžeps Erdogans. Martā notikušajās Stambulas mēra vēlēšanās prezidenta partija „Taisnīgums un attīstība”, kas pilsētu vadījusi kopš 1994.gada, zaudēja opoziocnāram Ekremam Imamoglu ar aptuveni 15 000 balsu starpību. Rezultāti tika apstrīdēti, un šonedēļ Turcijas vēlēšanu komisija paziņoja, ka jūnijā Stambulā tiks rīkotas jaunas vēlēšanas. Oficiāli atkārtotu vēlēšanu sarīkošana tiek pamatota ar dažādiem pārkāpumiem. Proti, ne visi vēlēšanu iecirkņu darbinieki ir bijuši ierēdņi, un atsevišķi balsu skaitīšanas protokoli neesot bijuši parakstīti. Tāpat uzsvērts, ka 15 000 balsu pārsvars tik lielā pilsētā kā Stambula esot pārāk mazs, lai varētu nešaubīgi noteikt uzvarētāju. Šeit jāpiebilst, ka pašvaldību vēlēšanas pats prezidents nodēvēja par valsts un viņa partijas izdzīvošanas jautājumu. Tās notika laikā, kad Turcija piedzīvo ekonomisko lejupslīdi, tādēļ vēlēšanas tika uztvertas arī kā sava veida uzticības balsojums Erdogana vadībai. Lai gan lielākajā daļā pašvaldību prezidenta partija uzvarēja, politiski lielākais zaudējums bija galvaspilsētā Ankarā un Stambulā. Tiesa, rezultāti apstrīdēti tikai Stambulā. Šobrīd ar prognozēm atkārtotajām vēlēšanām analītiķi ir piesardzīgi. No vienas puses – šāds lēmums, kas neuzlabo Turcijas ekonomisko stāvokli, jo pastiprina neziņu, var dot labumu opozīcijai un palīdzēt tai mobilizēt vēlētājus. No otras puses - Erdogans jau iepriekš ir riskējis un iznācis kā uzvarētājs. Lietuvas vēlēšanas Ekonomiskā izaugsme ir galvenais jautājums svētdien Lietuvā gaidāmo prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā. Par prezidenta krēslu cīnās deviņi kandidāti: sociāldemokrāts, Eiropas Savienības (ES) veselības un pārtikas drošības komisārs, bijušais veselības ministrs Vītenis Andrjukaitis; filozofs un viens no Lietuvas  tautas atmodas kustības "Sajūdis" dibinātājiem Arvīds Juozaitis; Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Valentīns Mazuronis; Lietuvas poļu vēlēšanu akcijas - Kristīgo ģimeņu savienības" vadītājs Valdemārs Tomaševskis; Seima deputāti Mindaugs Puidoks un Naglis Puteiķis, tiesa Puteiķis vakar izteicies par iespēju izstāties no cīņas; premjerministrs Sauļus Skvernelis; Seima deputāte, bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte; Un ekonomists Gitans Nausēda; Pēdējie trīs - Nausēda, Šimonīte un Skvernelis ir populārākie kandidāti. Lai uzvaras laurus plūktu jau pirmajā kārtā, vēlēšanās ir jāpiedalās vismaz pusei balsstiesīgo, no kuriem vismaz pusei jāatbalsta viens kandidāts vai, ja piedalās mazāk nekā puse balsstiesīgo, tad uzvar tas kandidāts, kas saņem ne mazāk kā trešdaļu balsu. Šī brīža prognozes gan sliecas uz vēlēšanu otro kārtu, kur sacentīsies divi spēcīgākie kandidāti, visticamāk, ekonomists Gitans Nausēda un Seima deputāte Ingrīda Šimonīte. Sociologi norāda, ka šādā divcīņā, visticamāk, uzvarētu Nausēda. Jāpiebilst, ka Lietuvā prezidentam ir plašākas pilnvaras, nekā pie mums. Piemēram, prezidents ir tas, kurš nosaka ārpolitikas kursu un kopā ar valdību pie tās strādā.

Par notikumiem pasaulē: vēlēšanām Izraēlā, Eiropas Savienības un Ķīnas samitu un breksitu. Studijā notikumus komentē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps. Izraēlas parlamenta – Kneseta – vēlēšanas 9. aprīlī notikušajās 21. Kneseta vēlēšanās Izraēlas pilsoņi piešķīra mandātus 120 likumdevējiem. Vēlēšanas notika priekšlaikus pēc tam, kad pagājušā gada nogalē iekšēju nesaskaņu dēļ izjuka ilggadējā premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējās koalīcijas valdība. Gluži matemātiski lielākie panākumi vēlēšanās ir centriskajam blokam „Kahol Lavan” – tulkojumā „Zili baltais”, vietu skaita ziņā panākot premjerministra partiju „Likud”. Tomēr kopējais labējā spārna partiju pārsvars šķiet pietiekams, lai nodrošinātu harizmātiskajam premjerministram Netahjahu palikšanu varas virsotnē. Savukārt smagāko zaudējumu vēlēšanās piedzīvojusi Darba partija, kas savulaik – Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajās trīs desmitgadēs – bija nemainīgs valdošais spēks. Eduarda Liniņa saruna ar Dmitriju Dubovu, Izraēlas raidorganizācijas „9. kanāls” (Девятый канал) Ziņu dienesta galveno redaktoru. Ed.L.: Vai mēs varam teikt, ka tas ir sabiedrības uzticības mandāts esošajam premjeram un viņa partijai, un kas ir tā politika, par kuru sabiedrība ir balsojusi? DD: Tas, ziniet, ir ļoti sarežģīts jautājums. No vienas puses, protams, kad mēs apspriežam vēlēšanu rezultātus, mēs apspriežam pilsoņu gribas izpaudumu. No šī viedokļa 35 mandāti, kurus pēc šībrīža datiem saņem partija „Likud”, protams, liecina par to, ka tas ir noteiktas sabiedrības daļas atbalsts. Iepriekšejās vēlēšanās „Likud” saņēma par pieciem madātiem mazāk. No otras puses, mums jāparaugās uz tiem 35 mandātiem, kurus saņēmis partiju bloks „Kahol Lavan”, un jāsaprot, ka te ir runa drīzāk nevis par sabiedrības uzticības mandātu, bet gan par, es nebaidīšos teikt, zināmas sabiedrības sašķeltības faktu. Sabiedrība šodien ir sadalīta – kā bija sadalīta arī iepriekš – divās lielās nometnēs: tie ir, nosacīti, labējie un, nosacīti, centriskie un kreisie. Vienkārši šodien šī sašķeltība ir dziļāk izjūtama uz tā fona, ko veido pēdējo gadu opozīcijas nesekmīgie mēģinājumi izmainīt situāciju. Nu jau desmit gadus Netanjahu ir premjerministra postenī, un visus šos gadus nevienam Izraēlas politiskajam spēkam tā arī nav izdevies viņam šo amatu atņemt. Viņam ir ļoti stingrs atbalstītāju kodols, šeit, Izraēlā, to ir pieņemts dēvēt angliskajā terminā the base. Tie ir viņa atbalstītāji, kuri par viņu basos, neatkarīgi no tā, vai pret viņu tiek ierosinātas krimināllietas, kādi viņam ir īpašumi, vai viņu nopratina, vai nenopratina. Kā zināms, jūlijā ir noliktas divas tiesas izskatīšanas pret viņu ierosinātām krimināllietām. Bet viņa partijas piekritējus visi šie jautājumi vienkārši neuztrauc, un viņi turpina balsot par partiju „Likud”, pie tam vienotā ierindā. Tajā pat laikā kreisajā flangā tāda konsekventa opozīcija nav vērojama. Ik pa dažiem gadiem rodas kāds jauns spēks, kas pretendē uz to, lai kļūtu par alternatīvu un padzītu „Likud” no varas. Un šiem spēkiem tas neizdodas, kas, diemžēl, tikai diskreditē pašu parlamentārās opozīcijas ideju. Arī tagad es varu piesaukt šo partiju bloku „Kahol Lavan”. Šī bloka nākotne ir vairāk nekā miglaina, ciktāl viņu dienaskārtībā būtībā bija tikai viens jautājums – dabūt prom no varas premjerministru; un tas viņiem neizdevās. Ja šīs vēlēšanas arī ir mūsu pilsoņu gribas izpaudums, tad es teiktu, ka jārunā drīzāk nevis par uzticības mandātu, bet gan par sabiedrības sašķeltību. Ed.L.: Ja pieņemam, ka koalīcijas sastāvs paliks līdzšinējais, tajā savas pozīcijas nedaudz ir nostiprinājušas t.s. reliģiskās – respektīvi tradicionālistiskās, labējās partijas. Vai ir sagaidāmas kādas izmaiņas valdības politiskajā ievirzē? DD: Tas patiešām ir ļoti svarīgs jautājums. Jums ir pilnīga taisnība. Koalīcijā vairāk mandātu nekā līdz šim ir ieguvušas divas ultrareliģiskās partijas – ebreju aškenazu partiju bloks „Yahadut HaTorah” un ebreju sefardu partija „Shas”. Katrai no tām ir pa astoņiem mandātiem, un tas, protams, ir elektorāls spēks, kas ļaus tām tirgoties ar premjerministru un izvirzīt striktas prasības, sevišķi kas attiecas uz sestdienas svētīšanas ievērošanu, esošās situācijas saglabāšanu Izraēlā. Tas viss notiek uz arvien pieaugošu sabiedrības sekularizētās daļas savu tiesību pieprasīšanas fona. Piemēram, ne tik sen tika pieņemts likums, kas aizliedz maziem veikaliņiem un bodītēm tirgoties sestdienās. Nav jau tā, ka ļoti daudzi šos pakalpojumus izmantotu, bet pats fakts, ka notiek šāda sekularizētās sabiedrības daļas tiesību sašaurināšana, šeit tiek uztverts ļoti sāpīgi. Šai ziņā fakts, ka jaunajā koalīcijā ultraortodoksālajām partijām būs lielāks deputātu skaits, liek mums secināt, ka viņi izvirzīs Netanjahu vēl striktākas prasības, un jau tāpēc vien kreisā, sekularizētā nometne saprot, ka tā ir cietusi diezgan jūtamu sakāvi. Ed.L.: Un kā ir ar ārpolitiku? DD: Ārpolitika nemainīsies. Ārpolitika Izraēlā ir tikai un vienīgi premjerministra prerogatīva. Šai ziņā aizsardzības un ārlietu ministri pilda drīzāk tehniskas funkcijas, lai gan viņiem, protams, ir zināma patstāvība. Premjerministrs ir pirmais un pēdējais, kurš nosaka valsts ārpolitisko vektoru. Kas attiecas uz Netanjahu, tad viņam ļoti patīk sevi pozicionēt kā spēcīgu līderi, kurš vienlaicīgi tiekas gan ar Putinu, gan Trampu, aizstāv savas intereses, teiksim, panāk Irānas kodolvienošanās atcelšanu. Ārpolitika ir viņa trumpis. Viņš ir lieliski izglītots, izcili runā angliski, un pasaulē viņu arī uztver kā autoritatīvu līderi. Man ne reizi vien ir nācies vērot reakciju kaut vai ANO Ģenerālās asamblejas sēžu zālē, tur klātesot, burtiski sajust gaisotnes maiņu. Viņam piemīt pamanāma personiskā harizma. Partijas „Likud” ārpolitiskais vektors ir nemainīgs jau daudzus gadus, un tā kā Netanjahu paliks premjera postenī, var secināt, ka Izraēlas ārpolitika paliks tāda pati kā bijusi. Ja mēs to raksturojam, tad mums jākoncentrējas uz mūsu reģiona problēmām, un vispirmām kārtām tā ir Irānas klātbūtne Sīrijā. Tādā sakarā Netanjahu šobrīd uz Maskavu lido biežāk nekā uz jebkuru citu galvaspilsētu, jo viņam nākas salāgot mūsu armijas darbību ar Sīrijā esošajiem Krievijas spēkiem. Tās, ziniet, ir nepieciešamības diktētas vizītes. Netenjahu galvenā un vissvarīgākā problēma ir Irānas ietekme, Irānas kodolprogramma, šīs ietekmes pieaugums un izplatīšanās visā reģionā, tai skaitā Sīrijā, mūsu valsts ziemeļu robežu tiešā tuvumā.   Eiropas Savienības un Ķīnas samits Eiropas Savienības un Ķīnas Tautas Republikas samits, kas 9. aprīlī notika Briselē, ir jau 21. šāda galotņu tikšanās. Savienības delegāciju samitā vadīja Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers un Eiropadomes prezidents Donalds Tusks, Ķīnas delegāciju – tautas republikas premjers Li Kecjans. Ķīna ir Eiropas otrs lielākais eksporta tirgus ar 198 miljardu eiro ikgadējo apgrozījumu un lielākais importa avots ar 375 miljardiem ikgadējā apgrozījuma. Acīmredzami nesabalansētas tirdzniecības saldo ir viena no pamanāmākajām problēmām šajā partnerībā. Sarunu priekšvakarā analītiķi atzīmēja izmaiņas Eiropas Savienības retorikā – tajā parādījušās saltākas notis, biežāk dēvējot Ķīnu par sistēmisku sāncensi globālajos ekonomiskajos procesos. Tikšanās priekšvakarā izskanēja pat pieņēmumi, ka šis samits varētu noslēgties bez kopīgas deklarācijas pieņemšanas, taču šie pieņēmumi nepiepildījās. Samita noslēguma dokumentā abas puses no jauna apliecinājušas savu visaptverošo stratēģisko partnerību, apņemoties kopīgi darboties „mieram, labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai”, saglabājot uzticību daudzpusīgi efektīvu attiecību un starptautisko normu regulētas tirdzniecības principiem. Kā samita noslēgumā paziņoja Donalds Tusks: Sarunas bija sarežģītas, bet iznākumā auglīgas. Mums izdevās vienoties par kopīgu noslēguma deklarāciju, kas nosaka mūsu partnerības virzību, balstoties savstarpīgumā. Tie bija mūsu kopīgi pūliņi, un šis ir mūsu kopīgs panākums. Eduards Liniņš to pārrunā ar Alesju Mariju Mosku no Itālijas, kura pārstāv Demokrātisko partiju/ Eiropas Demokrātu un sociālistu progresīvo aliansi  Ed. L: Kādas ir mūsu gaidas šajā dialoga procesā ar Ķīnu?  A.M.M.: Mums ir nozīmīgas gaidas tai ziņā, ka ir visu interesēs kopīgi veidot jaunu pasaules kārtību. Mēs sastopamies ar globāliem izaicinājumiem, un neviens nevar rīkoties, neesot vienots ar pārējiem. Viens no lielākajiem un konkrētākajiem izaicinājumiem ir klimata izmaiņas, un šai ziņā mums ar Ķīnu jau ir konstruktīvs dialogs. Sākot no tādiem soļiem kā šis, es domāju, mēs varam attīstīt šo dialogu, kas mūs var savest kopā pie viena galda un ļaut atrast konstruktīvākos risinājums nākotnes problēmām.  Ed.L.: Kāds iespaids uz šo dialogu ir Savienoto Valstu un to prezidenta pašreizējai pieejai?  A.M.M.: Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzpusēji efektīvas attiecības dažos pēdējos gados ir izrādījušās apdraudētas. Godīgi sakot, pašreizējais ASV prezidents paātrināja procesu, kas jau attīstījās daudzus gadus. Tas tikai deva papildu spiedienu sistēmā, kas jau tā nedarbojās pienācīgi. Bet tāda nu tā situācija ir, un tādēļ, es domāju, tie jaunie kanāli, kurus mēs iedibinām ar citiem partneriem, visi ir ļoti svarīgi, jo šādi visiem ir jāreaģē, lai nezaudētu visu, kas pagātnē sasniegts, bet lai pamatīgi un dziļi reformētu sistēmu pozitīvā virzienā un rastu labākos risinājumus mūsu pilsoņiem. Ed.L.: Tad mēs varam uzskatīt, ka Ķīna savā ziņā ir mūsu potenciāls sabiedrotais, pretdarbojoties „trampisma” politikai? A.M.M.: Es neuzlūkoju Savienotās Valstis kā ienaidnieku. Gluži otrādi – ASV joprojām ir mūsu primārs sabiedrotais, Eiropas Savienībai joprojām ir īpaši ciešas attiecības ar Savienotajām Valstīm, jo mums ir kopīga vērtību sistēma. Neviens prezidents dažos mēnešos nevar atcelt to, ko mēs kopīgi esam veidojuši desmitgadēm ilgi. Mūsu attiecības ar Savienotajām Valstīm ir un būs ciešas. Protams, mums dažā ziņā nav pieņemama esošā prezidenta pieeja, taču prezidenti nāk un iet, taču attiecības ar valstīm, ar kurām mums ir kopīgas vērtības, turpināsies daudz ilgāk nekā viena prezidenta pilnvaru termiņš. Ed.L.: Ievērojot šo visu – vai kaut kad nākotnē ar Ķīnu ir iespējama kāda līdzīga vienošanās tai, kas ir noslēgta ar Kanādu vai Japānu?  A.M.M.: Ir pāragri spriest, ka mums ar Ķīnu varētu izdoties kas līdzīgs tam, kas pastāv ar Kanādu vai Japānu. Ar Ķīnu mums tagad jāīsteno pakāpeniskas attīstības pieeja. Šobrīd mums ir svarīgi noslēgt investīciju līgumu, par ko mēs pašreiz vedam ilgstošas sarunas. Ja šajā ziņā būs progress, tad nākotnē mēs varam apsvērt arī kaut ko citu un ambiciozāku, bet pagaidām ir svarīgi apliecināt gribu panākt progresu tajā, kas jau ir aktuāls.   Eduards Liniņš sarunājas arī ar Helmūtu Šolcu no Vācijas, kas pārstāv Kreiso partiju (Die Linke) / Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederatīvā grupa. Ed.L.: Ko abas puses sagaida no šī dialoga procesa? H.Š.: Ķīna ir stratēģisks partneris, konkurents un, noteiktā ziņā, arī stratēģisks sāncensis. Ķīna ar savu ekonomisko attīstību šodien, protams, ir pilnvērtīgs globāls spēlētājs starptautiskajā politikā un ekonomikā. Es domāju, tādai arī jābūt pamatpieejai no Eiropas Savienības puses: ķīnieši ir jāuzlūko kā eiropiešu ļoti nozīmīgi partneri globālajā spēku izkārtojumā, kas ietekmē politisko, ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību. Šāds partneris ir svarīgs Eiropas Savienībai, attīstot pašas Eiropas spēju ietekmēt globālo politiku un arī ekonomiku. Novērtējot šīs partnerības priekšnoteikumus, ķīnieši ir noteiktā ziņā pārāki savas ekonomikas iespējās, jo Ķīna darbojas kā kompakta vienība, kamēr Eiropai joprojām pietrūkst vienotas ekonomiskās politikas, vienotas ekonomiskās stratēģijas pieejas. Tas iespaido tehnoloģisko iespēju izvēršanu, visaptverošākas organizatoriskās pieejas izveidi, kas sniegtos tālāk par atsevišķo 28 dalībvalstu ekonomisko politiku, kavējot šādas stratēģijas attīstību. No otras puses, es teiktu, abiem partneriem ir ļoti svarīgi izdiskutēt, kāda sistēmiska sāncensība kavē viņu sadarbību. Es personīgi domāju, ka stratēģija, ka Ķīnu uzlūko kā sāncensi, kas attīsta konfrontācijas kursu, nenesīs Eiropas Savienībai sevišķus panākumus un ieguvumus. Ed.L.: Cik lielā mērā Eiropas Savienību uztrauc Ķīnas arvien lielākā ietekme Āfrikā? H.Š: Es teiktu, tā ir daļa no sistēmas. Protams, zināmā momentā attīstības valstīm jāraugās perspektīvā, kā tirgus ekonomika var kalpot ļaužu interesēm. Tas nozīmē milzīgu spriedzi globālo resursu jautājumā. Ķīna nekad nav īstenojusi tādu politiku, kur politiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi būtu priekšnoteikums investīcijām, kur tie ietekmētu sadarbību. Tikmēr mums Eiropas Savienībā ir ļoti svarīgi iekļaut šos jautājumus ekonomiskās un politiskās sadarbības shēmās. Un tas ir jautājums, kas mums ar ķīniešiem ir jādiskutē Pasaules Tirdzniecības organizācijā un Apvienoto Nāciju sistēmā. Mums ir jāprasa, lai ķīnieši ievēro, ka Āfrikā viņi nedrīkst sekot tīri ekonomiskām interesēm, bet ka viņiem ilgtspējīgā veidā jāiegulda ļoti dažādo un, es teiktu, problemātiskā līmenī esošo Āfrikas valstu ekonomikā, veicinot šo ekonomiku vispārējo attīstību. Breksit turpinās Arī nākamsestdien briti joprojām modīsies kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi. Tāds rezultāts ir Eiropas Padomes sanāksmei Briselē, kas noslēdzās pagājušajā naktī, piešķirot Lielbritānijai vēl pusgadu sava ceļa meklējumiem prom no apvienotās Eiropas. Britu premjerministre Terēza Meja bija apņēmības pilna īstenot izstāšanos līdz 30. jūnijam, kamēr Eiropadomes prezidents Donalds Tusks aizstāvēja ideju par vismaz gadu ilgu pagarinājumu, zemtekstā diezgan nepārprotami paužot cerību uz Breksita nenotikšanu. Viņa galvenais oponents bija Francijas prezidents Emanuels Makrons, kura Eiropas Savienības reformu iecerēm pusizstāšanās stāvoklī esošā dalībvalsts ir pavisam nevēlams kavēklis. Tad nu Lielbritānijai ir dots laiks līdz 31. oktobrim, ar noteikumu, ka 23. maijā tajā notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tā pirms izstāšanās nemēģinās aizkavēt kādus nozīmīgus savienības lēmumpieņemšanas procesus. Un tad nu 31. oktobrī, ar vienošanos vai bez, bet – ārā! Nez – kāds tam tā īsti tic?        

Ar nepieciešamību sakārtot savu finanšu sektoru un naudas apriti Latvija skarbi saskārās pērn, kad Eiropas Padomes ekspertu komiteja "Moneyval" publicēja kritisku ziņojumu par Latviju. Atsaucoties uz "Moneyval" rekomendācijām, tagad tiek rosinātas dažādas pārmaiņas, piemēram, ar grāmatvedības ārpakalpojumiem nodarboties tikai licencētiem grāmatvežiem, tāpat arī ierobežot skaidras naudas apriti. Bet, kā tas īsti ietekmētu uzņēmējdarbību Latvijā, par to diskusija Krustpunktā. Mūsu studijā: finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis, Valsts ieņēmumu dienesta Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes direktore Agnese Rudzīte, Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas  valdes loceklis Lauris Morics un Latvijas Grāmatvežu asociācija valdes locekle Lilita Beķere.

Šis gads kļuvis par īstu pārbaudījumu gadu Latvijā strādājošajām bankām. „AB.LV” banka, kas vēl pērn gozējās lielāko banku saraksta galvgalī ir sākusi pašlikvidācijas procesu, strauju nerezidentu noguldījumu aizplūšanu piedzīvojušas vairākas citas bankas, kas ilgus gadus specializējušās tieši NVS izcelsmes klientu apkalpošanā. Eiropas Padomes ekspertu komiteja naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam „Moneyval” Latvijai noteikusi pastiprinātas kontroles režīmu un izdevusi vairākas rekomendācijas, kuru neieviešana draud ar nonākšanu tā dēvētajā pelēkajā sarakstā. Kopš šā gada vasaras Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu vada Ilze Znotiņa.

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi. Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva ievēlēšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropas Savienības Padome, kurā ietilpst dalībvalstu valdību vadītāji, kā arī padomes prezidents un padomes augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pēc tam prezidents, saziņā ar Eiropas Savienības Padomi, izvirza parlamenta apstiprināšanai pārējo komisijas sastāvu. Eiropas Savienības līgums nosaka, ka Komisijas prezidenta nominēšana notiek, „ņemot vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanas un pienācīgi konsultējoties” ar parlamentu. Reālajā politiskajā procesā nostiprinājusies prakse, ka potenciālos komisijas prezidenta kandidātus vairums parlamenta frakciju izvirza jau priekšvēlēšanu procesā un Padome nominē lielākās frakcijas līderi. Kopš 2005. gada Komisijas prezidenti – vispirms Žuze Manuels Barozu, tagad Žans Klods Junkers – ir centriskās Eiropas Tautas partijas pārstāvji. Tā kā Komisijas prezidents var tikt pārvēlēts uz otru termiņu, Žans Klods Junkers varētu palikt savā vietā vēl uz pieciem gadiem, protams, ja Tautas partija saglabās savas pozīcijas Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisijas prezidents ir pilnvaru ziņā ietekmīgākā figūra savienības pārvaldes struktūrās, taču pēdējā desmitgadē kā otrs nozīmīgs varas nesējs izvirzījies arī Eiropas Padomes prezidents. Abu šo posteņu attiecības un varas funkciju sadale joprojām ir attīstības procesā. Eiropas Komisija ir savienības kopējās politikas īstenotāja, taču galīgā stratēģisko lēmumu pieņemšana ir padomes ziņā. Šī gada novembrī beidzas pašreizējā padomes prezidenta Donalda Tuska otrais pilnvaru termiņš. Tāpat novembrī izšķirsies, vai uz otro termiņu savā amatā paliks savienības augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jautājumos Federika Mogerini. Migrantu kolonna 12.oktobrī migrantu kolonna ar cilvēkiem no dažādām Dienvidamerikas valstīm devās ceļā uz ASV. Kolonna izveidojās Hondurasā, un kopš tās došanās ceļā tai patstāvīgi pievienojas jauni cilvēki. Precīzs cilvēku skaits kolonnā gan nav zināms, "The Guardian" raksta, ka Meksikas iekšlietu ministrija saskaitījuši ap 4500, bet ANO vairāk nekā 7000 migrantu. Viņi žurnālistiem stāsta, ka bēg no nabadzības un vardarbības savās dzimtenēs. Ceļš uz ASV robežu šiem migrantiem ir 2000km garš, turklāt, visticamāk, viņi neizvēlēsies tuvāko robežu ar Teksasu, bet gan mērķēs uz Kaliforniju, cerot uz maigākām imigrācijas tiesām. Daži migranti žurnālistiem sacījuši, ka nemaz nepieteiksies patvēruma meklētāja statusam ASV, bet gan mēģinās robežu šķērsot nelegāli. Tramps jau ir paziņojis, ka karavānas dalībniekus nelaidīs ASV. Savā Twitter kontā prezidents rakstījis, ka tiem cilvēkiem, kuri atbalsta nelegālos imigrantus, vajadzētu paskatīties uz to, kas noticis Eiropā pēdējos 5 gados. Jāpiebilst, ka migrantu kolonna kļuvusi arī par  būtisku jautājumu ASV gaidāmo vidējā termiņa vēlēšanu kontekstā. Tramps paziņo par ieceri ASV izstāties no raķešu līguma ar Krieviju Pagājušajā nedēļas nogalē ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka ASV izstāsies no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Minētais līgums parakstīts Aukstā kara beigās - 1987. gadā, un tas  aizliedz ASV un Krievijai uzturēt, ražot un testēt no zemes palaižamas vadāmas raķetes, kuru darbības rādiuss ir 500 līdz 5500 kilometru. Atbilstoši līgumam abas puses iznīcināja gan nukleārās, gan konvencionālās raķetes, kā arī šo raķešu palaišanas iekārtas. Raķešu iznīcināšana tika pabeigta 1991. gadā, un pavisam tika iznīcinātas vairāk nekā 2500 raķetes. Tramps lēmumu pamatoja ar to, ka Krievija šo līgumu pārkāpjot jau gadiem, par ko Kremli apsūdzējuši arī iepriekšējie Baltā nama saimnieki. Tramps arī paziņoja, ka ASV atsāks izgatavot šādus ieročus, ja vien neizdosies panākt jauna līguma noslēgšanu ar Krieviju un Ķīnu. Abas minētās valstis ASV lēmumu kritizējušas. Savukārt Eiropas Komisija paziņojusi, ka šis līgums vairāk nekā 30 gadus ir kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni, aicinot ASV un Krieviju saglabāt konstruktīvu dialogu, lai šo līgumu saglabātu un nodrošinātu tā īstenošanu ne tikai uz papīra.  

Transatlantiskās saiknes Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu sadarbības vēsture ir tikpat sena, cik pats Eiropas integrācijas process. ASV bija visai nozīmīga loma pašā šī procesa aizsākumā, kad tās palīdzība karā izpostītajai Rietumeiropai tika mērķtiecīgi vērsta, cita starpā, uz Eiropas valstu ciešāku integrāciju kā garantiju pret postošiem konfliktiem nākotnē. Kopš 1956. gada Savienoto Valstu pastāvīgā misija darbojās pie Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Luksemburgā, kopš 1961. gada – pie Eiropas Kopienas Briselē. Tomēr līdz Aukstā kara beigām galvenās sadarbības platformas bija tās, kuras nodrošināja rietumvalstu „vienoto fronti” pretstāvē Padomju blokam: NATO, Pasaules Tirdzniecības organizācija, kā arī divpusējie sakari starp ASV un atsevišķām Rietumeiropas valstīm. Jauns laikmets Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībās iestājās līdz ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Līdz ar Aukstā kara beigām Eiropas Savienības integrācijas procesi bija sasnieguši stadiju, kad gluži loģiska kļuva zināma akcenta pārstatīšana transatlantiskajā dialogā no divpusējām valstu attiecībām un formātu „Savienotās Valstis – Eiropas Savienība”. Tika radīti tādi fundamentāli dokumenti kā 1990. gada Transatlantiskā deklarācija un 1995. gada Jaunā transatlantiskā dienaskārtība. Kā regulāra prakse tika iedibināta Savienoto Valstu prezidenta tikšanās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāju un Eiropas Padomes prezidējošās valsts vadītāju. Pagājušajās pāris desmitgadēs noslēgti vairāki desmiti vienošanos par sadarbību visdažādākajās jomās – tirdzniecībā, transportā, tiesvedībā, izglītībā, policijas un drošības dienestu darbā, datu aizsardzībā u.tml. Laikam gan pats ambiciozākais mērķis, kas definēts 1995. gada Transatlantiskajā dienaskārtībā, bija Jaunā transatlantiskā tirgus izveide. Tiktu radīta nebijuša apjoma brīvās tirdzniecības zona starp šobrīd diviem lielākajiem globālās tirdzniecības partneriem – ASV un Eiropas Savienību –, kuras orbītā iekļautos arī Kanāda, Meksika un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstis. Optimisti lēš, ka tas varētu palielināt Eiropas Savienības ekonomikas kopapjomu par 120 miljardiem, ASV – par 90 miljardiem, pērējās pasaules – par 100 miljardiem eiro. Tikām skeptiķi postulē, ka no šādas attīstības iegūšot nevis līgumslēdzējas valstis un to iedzīvotāji, bet gan starpnacionālās korporācijas. Darbs pie visaptverošās vienošanās – Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības – jau sākotnēji virzījās lēnāk, nekā tika plānots. 2014. gada nogalē, kad bija plānots pabeigt nolīguma sagatavošanu, kļuva skaidrs, ka process varētu prasīt vēl kādus piecus gadus. Tomēr līdz prezidenta Obamas termiņa beigām tas aktīvi turpinājās. Savukārt prezidents Tramps 2016. gada nogalē pārtrauca Savienoto Valstu dalību; viss palika, var teikt, gaisā karājamies. Tā vietā tirdznieciskās attiecības starp transatlantiskajiem partneriem ātri atsala līdz tarifu kara līmenim, kurā gan, cik var spriest pēc pēdējās Donalda Trampa un Žana Kloda Junkera tikšanās jūlijā, šobrīd iestājies pamiers. Divi katedrālē Divi labi noauguši dēlieši, mīlīgi satuvinājušies, un teksts burbulī: „Aizbrauksim uz Solsberiju! Es tev parādīšu smaili…” Ar tādiem un vēl pikantākiem jokiem sociālie tīkli reaģējuši uz divu par Sergeja un Jūlijas Skripaļu saindēšanu aizdomās turēto iznākšanu publiskās telpas starmešu gaismā. Septembra ieskaņā premjerministre Terēze Meja paziņoja, ka britu policija tur aizdomās Krievijas pilsoņus Petrovu un Boširovu, domājams, Krievijas militārā izlūkdienesta aģentus. Drīz pēc tam Krievijas prezidents Putins pavēstīja, ka šie abi esot, protams, zināmi, bet neesot nekādi aģenti. Prezidents pauda aicinājumu abiem sazināties ar medijiem. Un – patiešām – pirms nedēļas Aleksandrs Petrovs un Ruslans Baširovs parādījās Krievijas kanāla "Russia Today" ēterā, kur viņus intervēja kanāla darbiniece Margarita Simonjana. Abi esot vidēja līmeņa uzņēmēji, tirgojoties ar pārtikas piedevām, uz Lielbritāniju braukuši izklaidēties. Solsberijā, kur mitinājās un tika saindēti Skripaļi, abi ieradušie, lai aplūkotu katedrāli, izcilu angļu gotikas paraugu. Britu puse jau paziņojusi, ka netic šīm atklāsmēm, tikmēr medijos nopietni tiek apspriesta versija, ka „Solsberijas pārīša” parādīšanās atklātībā ir viņu militārās priekšniecības sods par izgāztu operāciju. Koreju līderu tikšanās Nu jau trešā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen-una un Dienvidkorejas prezidenta Muna Džē-ina tikšanās otrdien un trešdien Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā turpina viest cerības uz pakāpenisku attiecību normalizēšanos divu sašķeltās nācijas daļu starpā. Daudziem tas vēl nesen varēja šķist neticami, ievērojot, kāda politiska un ekonomiska plaisa šķir abas Korejas. Tomēr – trešdien abi līderi nākuši klajā ar paziņojumiem par apņemšanos attīstīt dialogu, militārās spriedzes mazināšanas pasākumiem un pat kopīgu pieteikumu 2032. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošanai. Ievērojot, ka pirmais nopietnais signāls šim attiecību pavasarim bija plaša Ziemeļkorejas dalība ziemas olimpiādē Phjončhanā šī gada februārī ar kopīgu delegāciju izgājienu atklāšanas un noslēguma parādēs un apvienotu sieviešu hokeja komandu, pēdējā iespēja šķiet gana reāla. Studijā portāla DELFI žurnālists Andris Kārkluvalks un Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.

Kolektīvās drošības organizācijas Pirms simts gadiem, kad noslēgumam tuvojās Pirmais pasaules karš, vispāratzīta bija doma par līdzīga postoša konflikta nepieļaujamību nākotnē. Uz šiem idejiskajiem pamatiem 1920. gadā tapa Tautu Savienība, kurā iesaistījās vairums tābrīža pasaules neatkarīgo valstu. Tomēr pierādījās, ka kolektīvās drošības principi bieži tiek atbīdīti otrajā plānā, ja tie nonāk pretrunā ar konkrētās valsts ārpolitiskajām prioritātēm. Tautu Savienība izrādījās nespējīga efektīvi pretdarboties vairākām lokālām agresijām un, galu galā, novērst Otrā pasaules kara katastrofu. Pēc šī kara Tautu Savienība netika atjaunota, bet tās vietā 1945. gadā izveidota jauna – Apvienoto Nāciju Organizācija. Pēckara Eiropā tapa arī organizācija, kuras ideju jau kara laikā bija lolojis britu līderis Vinstons Čērčils. Eiropas Padomei bija jāiemieso brīvo Eiropu vienojošie principi – cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums. Organizācijas tapšanas brīdī 1949. gadā tajā piedalījās vien desmit Eiropas demokrātijas; daudzas valstis pievienojās vēlāk, kad autoritārus vai totalitārus režīmus tajās bija nomainījušas demokrātijas. Nostiprinoties Eiropas Savienībai, daļa Eiropas Padomes darbības virzienu pārgāja šīs daudz ciešāk integrētās valstu struktūras ziņā, taču Eiropas Padome, kurā tagad piedalās visas Eiropas valstis, izņemot Baltkrieviju, joprojām saglabā savu prioritāti cilvēktiesību un brīvību ievērošanas jomā. Sarunā piedalās: Rīgas Stradiņu universitātes docents un Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un Stradiņu universitātes Starptautisko attiecību 3. kursa students Toms Ģigulis. Eskalācija Sīrijā Ziņas par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijas pilsoņkarā no valdošā režīma puses pirmoreiz parādījās 2012. gada pēdējos mēnešos. Jau tobrīd NATO valstis apsvēra militāra trieciena iespēju Asada režīmam, taču tobrīd procesā iesaistījās Krievija, uzņemoties garantēt Sīrijas armijas ķīmiskā arsenāla likvidēšanu. Tomēr ziņojumi par ķīmiskiem uzbrukumiem turpinājuši pienākt arī nākamajos gados. Notikumus Sīrijā vērtē Latvijas vēstnieks ANO un pastāvīgais pārstāvis Jānis Mažeiks. Savienoto Valstu un Ķīnas ekonomiskā pretstāve Protekcionisms, sargājot Savienoto Valstu iekšējo tirgu ar ievedmuitu palīdzību, ir pašreizējā prezidenta Donalda Trampa ekonomiskās politikas stūrakmens, deklarēts jau priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Nu tas guvis īstenojumu un draud izvērsties ievedmuitas tarifu karā ar otru spēcīgāko planētas ekonomiku – Ķīnu. Ierakstā dzirdēsit vieszinātnieku Ķīnā - Aldi Buli no Dongbejas finanšu un ekonomikas universitātes.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauna laikmeta iestāšanos Eiropā. Ja vēl nesen eiropieši varēja šausmināties par kaimiņos notiekošo tikai tad, kad ieskatījās mediju ziņās, šobrīd skaidrs, ka dzīvojām laikā, kad ārpolitika kļuvusi par iekšpolitiku, un tas, kas notiek aiz mūsu robežām, ir lielākā mērā arī mūsu darīšana. Viesi studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks Kārlis Bukovskis. Rubrikā "Viedokļi": Par spīti ilgstoši skandinātajam, ka nākamos piecus gadus Eiropas Savienība netiks paplašināta, Sīrijas konflikta eskalācija un pastiprināta Krievijas klātbūtne Balkānos likusi ES dot mājienus Serbijai un Turcijai par iespējamu drīzu pievienošanos Eiropas valstu klubam. Vēl tikai pirms gada Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicināja ieturēt pauzi jaunu dalībvalstu uzņemšanā, taču jaunākā bēgļu krīze un Krievijas loma Balkānos ir mudinājusi ES plānus mainīt. Lai gan tuvākajā nākotnē ne Turcija, ne arī Serbija Eiropas Savienībai vēl nepievienosies, Briselē cer, ka formālas sarunas ar abām dalībvalstīm palīdzēs apkarot arvien pieaugošo migrācijas krīzi. Serbija ir viena no tranzītvalstīm tā dēvētajā Balkānu maršrutā, pa kuru šogad simtiem tūkstoši nelegālo imigrantu cenšas sasniegt ES rietumvalstis. Savukārt Turcija pirms trim nedēļām  piekrita palīdzēt Eiropas Savienībai tikt galā ar migrāciju, lai bēgļi nedotos uz Eiropu, apmaiņā pret jaunām sarunām par pievienošanos blokam. Līdz šim ES ar Turciju ir atvērusi mazāk par pusi no sarunu sadaļām. Tagad nolemts apspriest arī sadarbību ar Eiropu ekonomiskās un monetārās politikas jomā. Gads iezīmējis pagrieziena punktu - ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku Pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociālajos tīklos parādījās vairākas kolāžas, kurās jokoja par pasaules ietekmīgo valstu līderu savstarpējo komunikāciju. Viens joks bija veltīts ASV un Krievijas prezidentiem. Baraks Obama vaicā Vladimiram Putinam, vai taisnība, ka viņa lidmašīna pārkāpusi Turcijas gaisa telpu. Putins atbild apstiprinoši un Obama viņam vaicā – kāpēc Tu tā darīji? Uz to Putins atbild, domāju, ka Erdogans tāds pats kā ES un ASV, tikai runā, bet neko nedara. Tieši tāds runāšanas un it kā darīšanas gads ir pagājis Eiropai. Gada sākumā visa jezga ap Grexit un Brexit nespēja ārpus sankciju rāmjiem izdomāt kā kopējiem spēkiem vērsties pret Krieviju par karu Ukrainā. Eiropas lielākā problēma ir bijusi vienmēr un visur klātesošā nespēja uzņemties aktīvu rīcību. Vēsturiski tā ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm. Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu. Un lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā kā aizsargāt savas robežas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par “"Volkswagen" dīzeļgeitu” - tā pasaules presē dēvē emisiju skandālu. Vai kompānija varēs tikai samaksāt sodu un cerēt, ka viss būs atkal pa vecam? Analītiķi jau spriež, ka šī skandāla sekas būs jūtamas daudz plašākā mērogā - gan eirozonas un Eiropas ekonomiskās atveseļošanās kontekstā, gan globālās auto industrijas uzticamības kontekstā. Turklāt Vācijas tēls pasaulē patlaban ir pamatīgi cietis. Studijā: laikraksta „Dienas Biznesa” galvenā redaktora vietniece Līva Melbārzde. “"Volkswagen" dīzeļgeita” Septembrī ASV Vides aizsardzības aģentūra nāca klajā ar skaļu paziņojumu, ka vācu autobūves uzņēmums “Volkswagen” atsevišķām dīzeļdzinēju automašīnām ir uzstādījis programmatūru, kas ļauj krāpties ar kaitīgo izmešu pārbaudēm. Proti, pilnīga kaitīgo izmešu kontrole tiek veikta vien brīdī, kad notiek oficiālās emisijas pārbaudes. Taču pēc tam, kad automašīnas jau sāk reāli braukt, kaitīgo izmešu apjoms var palielināties līdz pat 40 reizēm. Drīz vien  “Volkswagen” paziņoja, ka pasaulē līdz pat 11 miljoniem automašīnu aprīkotas ar konkrētu dīzeļdzinēju tipu, kas var falsificēt kaitīgo izmešu datus. Tika norādīts, ka ASV šādu automašīnu varētu būt aptuveni pusmiljons. Ja apsūdzības izrādīsies pamatotas, "Volkswagen" Savienotajās Valstīs varētu tikt piemērots naudassods līdz pat 18 miljardu eiro apmērā. Tikmēr analītiķi steidz spriest par ietekmēm un sekām, ko radījis šis notikums. Tiek  prognozēts, ka “Volskwagen” gaida nopietnas problēmas – visvairāk Eiropā, mazāk Āzijas tirgū, kur par kaitīgo izmešu apjomiem pircēji tik daudz nesatraucas. Tāpat ir nopietni apdraudēts jau tā nestabilais VW tirgus ASV. Eksperti prognozē, ka automašīnu maldinošās programmatūras skandāls nopietni iedragās kompānijas reputāciju visā pasaulē. Cietīs ne tikai kompānijas reputācija, cietēji būs sabiedrība kopumā. “Volkswagen” emisijas skandāls ir satricinājis Vācijas biznesa un politisko vidi, tāpat analītiķi brīdina, ka šī krīze varētu pārtapt par ļoti nopietnu draudu Eiropas kopējai ekonomikai,  jo  “Volkswagen” ir lielākais no Vācijas automobiļu ražotājiem, un viens no lielākajiem darba devējiem valstī ar vairāk nekā 270 000 darba vietām savā mītnes zemē un vēl pasaulē kopā nodarbina gandrīz 600 tūkstošus cilvēku. Zināms, ka vairākās Eiropas valstīs notiek izmeklēšana un pārbaudes, arī ES ir aicinājusi katru dalībvalsti vērtēt to, kas noticis "Volkswagen" rīcības dēļ. Eiropas Padomes vadītājs Martins Šulcs ir norādījis, ka tas ir smags trieciens Vācijas ekonomikai. “Ir grūti noticēt, kas tika darīts nevērības dēļ un, iespējams, pat ar kriminālām darbībām. Bet es uzskatu, ka “Volkswagen” ir spēcīgs uzņēmums, un tam ir visas iespējas tikt galā ar krīzi,” norāda Šulcs. Rubrika "Viedokļi" Krievija veikusi jaunus uzlidojumus Sīrijā, paspējusi pārkāpt Turcijas un NATO gaisa telpu un paziņojusi, ka krievu „brīvprātīgie” bataljoni veiks sauszemes operācijas. Turklāt Sīrijā notiekošais sašķēlis Krievijas musulmaņu kopienu. Eskalējoties Krievijas militārajām aktivitātēm Sīrijā, ar vien skaidrāks top arī Krievijas vēstījums – šīs valsts militāro uzbrukumu mērķis ir nosargāt Sīrijas prezidenta Bašara al Asada autoritāro režīmu, nevis cīņa ar teroristiem, kā Maskava sacīja iepriekš. ASV Valsts departamenta pirmo reizi publiskotās aplēses liecina, ka vairāk nekā 90% Krievijas gaisa triecienu Sīrijā nav bijuši vērsti pret džihādistu grupējumu “Islāma valsts” vai pret džihādistiem, kas saistīti ar “Al Qaeda”. Tie tikuši vērsti pret mēreno Sīrijas opozīciju, kuru atbalsta Turcija un ASV. Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu bažījas, ka tas var Eiropā radīt jaunu bēgļu vilni. Lai gan Krievijas intervence iesāktajā kārtībā ir ieviesusi zināmas izmaiņas un Sīrijas krīzi ir pacēlusi jaunā līmenī – pētnieki ir pārliecināti, ka svara kausus uz otru pusi tai tomēr neizdosies pacelt. Nemiernieki uzskata, ka karš tikai kļūs ilgāks, nekādas citas izmaiņas Maskavai neizdosies ieviest. Arī Maskavas Kārnegi centra analītiķis Aleksejs Malašenko lielas izmaiņas neparedz. Viņš skaidro, ka ir ļoti maz ticams, ka Krievija uz Sīriju nosūtīs savus karavīrus. “Es nevaru iedomāties Krievijas karavīrus, kuri tiktu iesaistīti Sīrijas karā. Neaizmirstiet, ka tas būs pilsoņu karš ar ārvalstu spēku piedalīšanos. Tas ir bezjēdzīgi un ļoti bīstami Krievijas ārpolitikai. Un visdrīzāk arī Putina popularitātei Krievijas sabiedrībā,” atzīst Malašenko. Krievijas iesaisti Sīrijas karā apgrūtina vismaz divi faktori – pirmkārt, Krievijā joprojām cilvēku atmiņās ir Afganistānas karš, kurā gāja bojā 15 tūkstoši Padomju Savienības karavīru. Otrkārt, cīņas draud saasināt ne tikai saspīlējumu starp reliģiskiem grupējumiem Sīrijā, bet arī Krievijas valsts attiecības ar lielo Krievijas musulmaņu kopienu.

Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Poļi nebaidās būt neērti Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa. Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši. „Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa. Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka. „Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda. Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi. Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?