Podcasts about ludvigs

Pierre Isacsson förknippades alltid med hit-låten Då går jag ner i min källare. Själv var han trött på den och ville göra comeback. Men han dör på Estonia och sonen ärver hans outgivna demos. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. I september 1994 vaknar nioåriga Ludvig hemma i Borås av att hans syskon och mamma sitter och tittar på tv. Nyhetsuppläsaren berättar om en färja som har förlist på Östersjön, Ludvigs pappa Pierre Isacsson jobbade som kryssningsvärd på färjan och familjen vet ännu inte om han överlevt.På 70-talet slår artisten Pierre Isacsson igenom med dunder och brak. Låten ”Då går jag ner i min källare” blir en hit och har idag kultstatus. Men Pierre Isacsson har en ansträngd relation till låten, han vill inte spela den på en turné och i ett klipp då han övar inför ett radioprogram river han skämtsamt sönder skivan med källarlåten och säger:– Det var Sveriges Radios sista exemplar av den låten.Pierre Isacsson har tidigare spelat med grupper som Country Four och Family Four och haft en karriär som låtskrivare, bland annat till Ola Håkansson. Under 70-talet släpper han fyra soloskivor men får ständigt dras med sin superhit.När det står klart för familjen Isacsson att Pierre är en av de omkomna börjar en svår tid. Sonen Ludvig får ärva en stor låda kassetter som innehåller flera demoinspelningar med låtar som Pierre försökte få skivbolag att ge ut före sin död. Låtarna har betydligt mörkare texter än källarlåten. Man hör en person som mår mycket dåligt och som ligger i en långdragen skilsmässa.I ”I skuggan av källarlåten” får vi lära känna en annan Pierre Isacsson och även sonen Ludvigs process att ge ut pappans demolåtar, nära 30 år senare. Hör unika klipp från Pierre Isacssons privata samling som aldrig tidigare har sänts.Programmet är gjort 2022 av Peter Gropman på Iris media. Peter.gropman@irismedia.seP4dokumentar@sverigesradio.seMedverkande: Ludvig Isacsson, son till Pierre Isacsson och artist/producent.Per Wiker, författare.Marie Bergman, artistJanne Schaffer, artistPontus Platin, artist

Lukas hälsar till Otto och de andra i palindrom-gänget, Clara respekterar inte Ludvigs frukost och prao-Alvar har fickan full med tvåkronor. Det är mars och dags för ett nytt avsnitt av KPodden – fyllt med felhörningar, fantasidjur, rutschkane-tips, ASMR-städer och annat gött!

This week we go back over the Genesis and Ludvigs firast win of the year.  We also discuss the new pace of play rulings coming into force on the LPGA as well as LIV, TGL and how greasy faces effect your shots!

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja audio/video krājuma glabātājs Juris Lubējs Vai zini, ka 1934. gadā plaukstošā "Bellaccord Electro" uzņēmuma gada apgrozījums bija jau ap 80 000 latu, un papildu ieņēmumi tika gūti arī no Ziemassvētku eglīšu rotājumu ražošanas? Kompānijai piederēja veikals Rīgā. Kā jau nopietna firma, "Bellaccord" izdod arī savus katalogus. Top arī atsevišķi reklāmas izdevumi un sludinājumi laikrakstos, kā arī plakāti. Izpētot katalogus, Atis Bērtiņš savā grāmatā par skaņuplatēm veicis pētījumu par "Bellaccord" pārstāvētajiem mūzikas žanriem. Ārzemju deju mūzika – 28%: Arpads Czegledy, Vesbijs, Barnabas Geči, arī "Bellaccord" džeza orķestris.  Latviešu deju mūzika – 19%: Alfrēds Vinters, Alfrēds Poriņš, Saša Vladijs, Oskars Stroks. Jānis Āre, Aleksandrs Kortāns, A. Briedis, Brāļi Laivinieki, Osvalds Uršteins, Roberts Zommers, Roberts Vizbulis. Krievu un čigānu romances un dziesmas – 12,4% Pētera Ļeščenko, Dana un kazaku kora izpildījumā. Ārzemju komponistu klasiskā mūzika – 11%. Opermūzika – Džakomo Pučīni, Žoržs Bizē, Džuzepe Verdi, Šarls Guno, Volfgangs Amadejs Mocarts. Vēl arī Johans Sebastiāns Bahs, Ludvigs van Bēthovens, Francis Šūberts, Pēteris Čaikovskis, Fenerncs Lists un citi autori latviešu un ārzemju mākslinieku izpildījumā.  Latviešu mūzika un dziesmas – 10,3%. Tai skaitā – latviešu klasiķi: Emīls Dārziņš, Andrejs Jurjāns, Jānis Kalniņš, Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Voldemārs Stūresteps, Pauls Šūberts. Kā izpildītāji jāmin Teodora Reitera koris, Teodora Vēja vadītais orķestris, "Bellaccord" stīgu kvartets, solisti Mariss Vētra, Herta Lūse, Tālis Matīss, Pauls Sakss, Artūrs Priednieks-Kavarra, Voldemārs Ančarovs-Kadiķis, instrumentālais trio, pūtēju orķestri Alfrēda Segliņa vadībā u.c. Koncerta un salona mūzika – 7%. Toselli, Valdteifels, Lehārs, Grīgs, Ketelbejs, Šūmanis, Mendelsons, Brāmss u.c. Operešu mūzika – 3%. Raimonds, Abrahams, Eislers, Štrauss, Kalmans. Garīgā mūzika – 2,2%. Korāļi, Ziemassvētku dziesmas, latviešu un ārvalstu mākslinieku izpildījumā. Ērģeļu pavadījumā un a cappella solo un kvarteta izpildījumā. Ārzemju marši – 2,2%. Apmēram 40 dažādi marši no visas pasaules. Kā redzam, redzamākie latviešu autori te ieņem diezgan nelielu daļu no kopējā repertuāra. Relatīvi maz ir kora dziesmu, latviešu oriģinālkompozīciju. It kā autori nav vēlējušies uzticēt savus skaņdarbus "Bellaccord", jo tā laika Latvijas likumdošana nepieprasīja saņemt autoratlīdzību par darbu atskaņošanu. Patiesības labad jāatzīst, ka Helmārs Rudzītis savulaik saņēmis kritiku par šo "kosmopolītisko un arī lēto" saturu. Starp citu, tajā laikā tas nebija nekas neparasts, ka izcili operdziedoņi pievērsās arī šlāgeriem. Viens no iemesliem bija nepieciešamība nopelnīt. Tajā pašā laikā Latvijas Nacionālās operas zvaigznes prata arī šlāgeri dziedāt ar gaumi, vienkāršību un dziļu sirds siltumu. Jā, tika pārmests arī, ka "Bellaccord" pārspieda plates no ārzemju matricām. Taču to daudzums bija tikai 4% no kopējā daudzuma. Lai gan repertuārs veidojies diezgan stihiski, bez nopietnas plānošanas, kopumā "Bellaccord" devums latviešu tā laika skaņuplašu piedāvājumā ir vērtējams kā daudzveidīgs un interesants. Tauta bija iemīļojusi savus dziedātājus, tika atspoguļoti tā laika populārās mūzikas ritmi. "Bellaccord" plates skanēja radio, kā arī kinoteātros un citās izklaides vietās, nerunājot par to, ka daudzi vēlējās iegādāties šīs plates savām kolekcijām. Bet arī tie, kurus interesēja vienīgi nopietnā mūzika, varēja sev atrast piemērotu repertuāru. "Bellaccord" savas plates pārstāvēja Latviju divās starptautiskās izstādēs: Stokholmā (1934. gadā) un arī Briselē. Vēlāk "Bellaccord" savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm. Helmārs Rudzītis minējis Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Poliju un pat Ķīnu. Šajā gadījumā ārzemju mākslinieki viesojās Rīgā un kopā ar "Bellaccord" orķestri ierakstīja dziesmas savā valodā. Rudzīša atmiņās minēts sakars ar tālo Mandžukuo. Tā bija Japānas impērijas vasaļvalsts Ķīnas republikas ziemeļrietumos, kas pastāvēja no 1932. līdz 1945. gadam. Taču "Bellaccord" nav ražojis plates mandžūru vai ķīniešu valodā! Uz Mandžuko tika sūtīti Pētera Ļeščenko ieraksti, jo tur atradušās lielas krievu emigrantu kopienas. Latvijas Radiofona darbinieks Kārlis Krūklītis raksta, ka 30. gadu beigās "Bellaccord" atvēris filiāli Tallinā, kur arī tika iespiestas plates. Repertuārā – igauņu tautas dziesmas un dejas, Tammeveski, Vaarmanna, Siiraka sacerējumi, Alfrēda Vintera dziesmas, tulkotas igauniski. Somi noskatījās no igauņiem un drīz "Bellaccord" studijā skanēja arī somu balsis. Taču darbs aprāvās sakarā ar Otro pasaules karu. Ir bijusi neliela sadarbība arī ar Zviedriju. Šeit gan izskatās, ka zviedri "Bellaccord" plates izdevuši ar "Cameo" nosaukumu. Bijusi arī sadarbība ar Lietuvu. Dažas dziesmas ieskaņojis lietuviešu dziedonis Stepas Graužinis.   Atsevišķi gribas atzīmēt arī ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa runu 1934. gada 18. maijā un Iekšlietu ministra Viļa Lāča runu 1940. gadā. Bet tas jau ir cits stāsts par "Bellaccord" pēdējiem gadiem Padomju Latvijā. Viss, ko radīja Rudzītis, aizņēma gandrīz 14 gadus, taču pagāja nepilns gads, lai sāktos sabrukums. 1940. gadā Helmāra Rudzīša īpašums tika nacionalizēts un "Bellaccord Electro" fabrika nonāca Latvijas PSR Radio aizbildnībā. Otrā pasaules kara laikā "Bellaccord" darbība tika atjaunota, bet tās vadība nonāca vāciešu rokās. Uz etiķetes parādījās uzraksts vācu valodā "Sonderklasse" – īpašā klase. Neskatoties uz kara apstākļiem, 1943. gadā "Bellaccord" ražošana nesamazinājās, tieši otrādi – pieauga pieprasījums un tā gada produkcija sasniedza aptuveni 180 000 – 200 000 skaņuplašu. 1944. gadā, kad padomju vara atgriezās, rūpnīca ieguva "mazāk buržuāzisku" nosaukumu – "Rīgas skaņuplašu fabrika". Sakarā ar vēsturiskajiem notikumiem, Helmārs Rudzītis ar ģimeni 1949. gadā pārcēlās uz ASV.

I dagens avsnitt så gästar Ludvigs lillebror Lukas. Vi sätter oss och går igenom följares relationsproblem, lyssna och ta in ifrån kärleksdoktorerna!

Gäster: Moa Ilar, Niklas Dyrhaug & Anders Byström.Vi står på toppen av monsterbacken Alpe Cermis och pratar om den sjunde och avgörande etappen av Tour de ski. Moa Ilar tittar förbi och berättar om känslorna efter målgång, landslagschef Anders Byström gästar och berömmer Ludvigs franska uttal – och vi får även prata med Niklas Dyrhaug som är imponerad av den norske totalsegraren Harald Östberg Amundsen. Något mer? Ja! Anna-Karin körde motionsloppet upp för backen och hade faktiskt bättre tid än två av de svenska landslagsåkarna. Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta Talsu novada muzeja direktors Uldis Jaunzems-Pētersons  Vai zini, ka Vilkmuižas ezers 1936. gadā valsts mērogā kļuva slavens kā pirmā vieta, kur Latvijas teritorijā atrasta aizvēsturiska vienkoča laiva? Talsu Vilkmuižas ezerā atklātie senkapi glabā daudz noslēpumu un senlaiku liecības. Par šīm vēsturiskajam bagātībām kļuva zināms kādā aukstā februāra dienā. Tas bija 1928. gada 24. februāris, kad ezeru vēl klāja ledus kārta. Ludvigs Šinkunas, daiļkrāsotājs un mehāniķis, nebija apmierināts ar to, ka viņa zvejas vissvarīgākais elements, vizulis, pazudis ledus apakšā. Ludvigs nolēma darīt to, kas tikai retajam meklētājam varētu ienākt prātā. Viņš izgatavoja dzelzs grābekli, pievienojot tam līkus zarus, un centās ar tā palīdzību atgūt savu vērtīgo zemledus makšķerēšanas aksesuāru. Bet ezera dzīlēs atrastais izrādījās daudz interesantāks. No ezera dziļumiem tika izceltas bronzas un dzelzs senlietas. Nav gan zināms, vai zemledus makšķerniekam izdevās atgūt pazaudēto vizuli. Tā sācies stāsts par Talsu Vilkmuižas ezera senkapiem, kas turpinās līdz pat mūsdienām. 1936. gada 27. maijā sakarā ar izrakumiem Talsu pilskalnā pilsētā ieradies Pieminekļu valdes darbinieks Pēteris Stepiņš. 22 gadus vecais jaunietis pildījis arhivāra palīga pienākumus Brīvdabas muzejā un studējis vēsturi Latvijas Universitātē. Pieminekļu valde viņu sūtījusi aizvest uz Talsu pilskalnu mērāmos instrumentus arheologam Ādolfam Karnupam un piedalīties pilskalna izrakumos. Noteiktas ziņas par Vilkmuižas ezerā nogrimušo vienkoča koka laivu Pieminekļu valdei sniedza Talsu pulksteņu taisītājs Jānis Freibergs. Viņš savā bērnībā, ap 19. gadsimta astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kopā ar citiem zēniem ezerā atradis laivu un to izvilcis krastā. Laiva esot bijusi melna, cieta. Pēc laivas aplūkošanas tā esot iestumta atpakaļ ezerā, tomēr Freibergs spējis noteikt aptuvenu laivas atrašanās vietu. 28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem pēc minētā Freiberga norādījumiem laivu no ezera izvilcis. Ziņojumā Pieminekļu valdes priekšsēdētājam Pēteris Stepiņš raksturojis laivas atrašanas apstākļus. Laiva meklēta, ar diviem palīgiem braucot laivā gar ezera krastu un ar ugunsdzēsēju ķekšiem pārmeklējot ezera dienvidu galu. Meklējumus apgrūtinājušas dūņas un siekstas. Tā kā ūdens nav bijis dziļš, vīri iebriduši ūdenī un gan ar rokām, gan ķekšiem, gan kājām aptaustījuši un pārbaudījuši ezerā guļošos koku gabalus. Dūņās iegrimušo laivu Pēteris Stepiņš atradis dažus metrus no krasta, kur no pilsētas puses ezerā ietecējis strautiņš no grāvja. Šeit ezermala bijusi sevišķi staigna, ūdens – duļķains un zāļains. Laivas viens gals – ar nodalījumu – bijis saslējies uz augšu, tāpēc vairāk satrūdējis. Vīri izrausuši no laivas dūņas, ar lāpstām attīrījuši tās apakšu, ap galu apmetuši virves cilpu, un, spēcīgi airējot un stumjot, vilkuši krastā. Pēteris Stepiņš min, ka laiva likusies ļoti veca, gatavota no ozola koka, kas bijis pavisam melns, bet ciets. Laiva novietota vēsajā elektriskās spēkstacijas šķūnī Ezera ielā. Par tās iepakošanu un nosūtīšanu uz Pieminekļu valdi Rīgā nākamajā dienā gādāja Valsts vēsturiskā muzeja darbinieki. Pēc reģistrācijas laiva nodota Valsts vēsturiskajam muzejam (pašreizējam Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam), kur masīvā un smagā 3,44 m garā un ap 55 cm platā laiva tiek glabāta vēl aizvien. Jau nākamajā dienā pēc atrašanas par laivu ziņoja laikraksts "Jaunākās Ziņas". Arheologs Ādolfs Karnups izteica pieņēmumu, ka pirmās Latvijā atrastās aizvēsturiskās laivas savādā un arhaiskā forma, kā arī ozolkoka melnā krāsa liecinot, ka tā gulējusi dzelmē daudzus gadsimtus un, iespējams, lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās. Tās 1934. gadā konstatējis arheologs Eduards Šturms. Viņa vadībā pārmeklējot ezera dibenu, izcelti ap 80 kilogramiem 11.–14. gs. lietotu senlietu, kas lielākoties salauztas, saliektas un degušas. Pašlaik arheologu vidū nav viennozīmīga skaidrojuma par Vilkmuižas ezera atradumiem un laivas kādreizējo pielietojumu. Līdz ar to pieņēmums, ka laiva lietota Vilkmuižas ezera apbedījumu paražās, pagaidām paliek neapstiprināts. Otru Vilkmuižas ezera laivu atrada nejauši, 1937. gada 8. decembrī rokot notekūdeņu kanālu netālajai stērķeļu fabrikai. Ziņas par laivas atrašanas apstākļiem saglabājušās Pieminekļu valdes dokumentos. 5,20 m garo vienkoča laivu atraduši strādnieki, rokot grāvi kanalizācijai 10 metrus no ezera ziemeļaustrumu krasta. Laiva gareniski gulējusi zemē, tieši grāvī, ar dobumu uz leju. Domādams, ka laiva ir vienkāršs baļķis, viens no strādniekiem iedūris tajā stieni un gareniski pāršķēlis. Kad sapratuši, ka tā ir laiva, ziņots Talsu pilsētas valdei. Fabrikas mehāniķis Freimanis izmērījis, ka laivu sedzis 0,35 m biezs kūdras slānis. Laiva nofotografēta un pārvesta uz elektriskās spēkstacijas šķūni. Talsu pilsētas valde telefoniski ziņojusi Valsts vēsturiskajam muzejam par atradumu un lūgusi Pieminekļu valdei rūpēties par laivas nogādāšanu drošībā. Vēsturisku vienkoča laivu iespējams apskatīt Talsu novada muzeja arheoloģijas ekspozīcijā "Ceļojums senatnē". Šo laivu kā pirmo ziedojumu jaundibināmam pilsētas muzejam 1939. gadā nodevis Fricis Teibe (1901–1941) – tolaik Talsos dzīvojošais stērķeļu fabrikas strādnieks, kaismīgs vēstures interesents un senlietu vācējs. Fricis Teibe sniedzis ziņas, ka laiva atrasta viņa dzimtajā pusē – Ventspils apriņķa Popes pagasta Klāņu ezerā, tā līdzīga Vilkmuižas ezera laivai. Vilkmuižas ezera mantojuma izpēte turpinās. To veic arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, kas ļauj cerēt, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk par Vilkmuižas ezera atradumiem un to nozīmi.

Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 šoreiz iepazīstam „nepareizo aristokrātu” – grāfu Ludvigu Augustu Mellīnu. Skaidrojam, kāpēc latviešu zemnieki viņam vēlējušies uzcelt pieminekli, un šķirstām Mellīna būtiskāko dzīves veikumu – Vidzemes un Igaunijas atlantu. Vai atminaties stāstu šajā raidījumu ciklā par ārkārtīgi precīzo sava laika dokumentētāju Johanu Kristofu Broci, kurš būtu pelnījis lielu atzinību? Daudz vairāk mums būtu nepieciešams atklāt vēl kādu personību, kas punktualitātes ziņā līdzinājies Brocem, un tas ir grāfs Ludvigs Augusts Mellīns. Šoreiz dodamies pa pēdām Mellīnam – kartogrāfam, tiesnesim un zemnieku aizstāvim 18. un 19. gadsimtā, un iepazīstam darbu, kas apliecina Mellīna precizitāti. Tas ir Vidzemes un Igaunijas guberņas atlants jeb „Atlas von Liefland”*. Stāsta un iepazīstina Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija un Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperts Reinis Vāvers. Vispirms Reinis Vāvers stāsta, ko tad ietver atlants ar izmēros iespaidīgajām lappusēm. Tālāk interesējamies, kā veidojies Mellīna ceļš līdz kartogrāfijai un atlanta veidošanai – vai viņš to kaut kā speciāli mācījies? Pētnieks Pauls Daija piedāvā pakāpties dažus gadu desmitus pirms atlanta tapšanas un iepazīstina ar itin raibo un piesātināto Mellīna dzīves gājumu. * Visu atlantu ir ieskenējusi Igaunijas Nacionālā bibliotēka. Vairāk par projektu šeit:

I denne episode af Det Kommer An På har jeg taget en sekvens med fra en anden podcast, hvor jeg var så heldig at blive inviteret. Ludvigs Podcast har en masse skønne og forskellige gæster inde til en snak om vidt og bredt - og han og jeg taler om hvordan man starter i et træningscenter, hvilken øvelse, der er den bedste og meget, meget mere! Jeg er sikker på, at du får noget værdi ud af denne episode - og der er yderligere 45 minutter ovre på Ludvigs kanal. Du kan finde hele episoden med Ludvig lige her: https://youtu.be/Lq_Rynln3n4 Musik: Fabian Thorgersen Instagram: @tyrenferdinand

Veckans bästa och sämsta aktier, försvarsaktier, omvända vinstvarningar, skogs- och båtaktier och Karl och Ludvigs nya köp. Det och mycket annat i dagens redaktionspodd med Ludvig Löngårdh, Karl Lans, Martin Blomgren och Daniel McPhee. ..................................................... Länk till artikeln på Placera.se med lista på aktierna som omtalas: https://www.placera.se/placera/redaktionellt/2023/04/21/bombsakra-aktierna-till-depan.plc.html Gå till Placera.se för att läsa fler artiklar www.placera.se/placera/forstasidan.plc.html Här hittar du alla våra aktieanalyser www.placera.se/placera/aktier.plc.html Här finns alla våra fondanalyser www.placera.se/placera/fonder.plc.html Här hittar du allt om privatekonomi www.placera.se/placera/mer_i_planboken.plc.html Här finns våra makrokommentarer www.placera.se/placera/tema-makr…ommentar.plc.html Här hittar du det månatliga strategidokumentet www.placera.se/placera/Placerastrategi.plc.html Här kan du se redaktionens aktieinnnehav www.placera.se/placera/redaktion…ehav.plc.plc.html Här kan du lyssna på ljudspåren av våra inlästa artiklar @placera-analys

I 30-årsåldern drev Ludvig von Bahr flera stora bolag men det kravfyllda livet höll på att knäcka honom. En kursgård inriktad på mindfulness, självledarskap och existentiell hälsa kom att bli hans räddning och Ludvigs livsresa ändrade riktning. Idag driver Ludvig Björnbacka retreatcenter men har också varit delaktig i andra framgångsrika koncept som Urban Om, Mindfulnessgruppen och Minds Unlimited.Camilla Elfving och Ludvig von Bahr i samtal om att ha ett holistiskt synsätt och bejaka vad som verkligen skänker livet mening. Mer om Ludvig von Bahr på bjornbacka.se Hosted on Acast. See acast.com/privacy for more information.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Tonālās gradācijas jautājumi grafiķu saimei allaž bijusi aktuāli. Un kā gan nu ne! Kamēr gleznotājs ar vienu otas vilcienu aizpilda audeklu ar mistisku ēnu, draudīgu negaisa mākoni vai noslēpumaini aizēnotu seju, grafiķiem šādu noskaņa jāspēj panāk vien ar līniju. Taču nekādu samierināšanos no grafiķa negaidiet! Vara gravīrā jau viduslaikos tika izstrādāti mākslinieciskie kanoni līnijas krustošanai, punktēšanai, blīvumam, lai tādējādi panāktu telpas apjomu, laukumu aizpildījumu un gaismēnas robežas. Palīdzīgu roku gravīras meistariem 17. gs. pirmajā pusē sniedz Kaseles pulkvežleitinants un amatiermākslinieks Ludvigs fon Zīgens, izgudrojot mecotintu. Šīs tehnikas būtība ir metāla klišejas mehāniskas graudošanas paņēmins, kas sniedz iespēju gravējuma līniju rakstu papidināt ar ideāli piesātinātiem tumšajiem laukumiem, kā arī ar jutekliskām gaismēnu pārejām. Kā izrādās, šajā pašā laikā pirmo reizi dzimst arī akvatinta. Jā, šī nebūs akvatintas pirmā dzimšanas epizode, jo tās pirmais ieviesējs savu izgudrojumu turēja lielā slepenībā, tamdēļ nereti par akvatintas radītāju tiek saukts kāda cita mākslinieka vārds gadsimtu vēlāk. Bet vispirms atgriezīsimies pie akvatintas pirmās piedzimšanas laikmeta raksturojuma. Pēc Septiņu apvienoto provinču republikas nodibināšanas 1588. gadā, teritorijas ap Reinas un Māsas upju lejteci piedzīvoju nebijušu uzplaukumu. Historiogrāfijā to dēvē par Holandes zelta laikmetu. Kaut tolaik septiņās provincēs dzīvoja vien pusotrs miljons iedzīvotāju, tomēr jaunā republika kontrolēja pasaules jūras tirdzniecības ceļus, izveidoja vērienīgu floti, kas pārspēja Anglijas un Francijas flotes kopā ņemtas, bet konfesionālais dalījums kalpoja par pamatu lielai protestantisko amatnieku emigrācijai no Spānijas Nīderlandes uz jauno republiku. Īsā laikā no nelielas ostas pilsētas Amsterdama kļuva par pasaules tirdzniecības, mākslas un pilsoniskās iniciatīvas citadeli.  Šie vēsturiskie apstākļi vistiešākajā veidā iespaidoja arī mākslas procesus un mākslas tirgu. Būtībā Holande no pamatiem veidoja jaunu identitāti - to raksturoja brīvā tirdzniecība, domas plurālisms, privātā iniciatīva un protestantiskais individuālisms. Gan mākslā, gan sabiedrībā kopumā baznīcas vadošā loma samazinājās līdz minimumam. Kāds angļu ceļotājs 1640. gadā novērojis, ka teju katra holandiešu kalēja vai kurpnieka mājokļa sienas rotā gleznas. Nudien, mākslas tirgus bija neiedomājami piesātināts. Mākslas darba pasūtītājs vairs nebija baznīca vai monarhs, bet gan plašais buržuāzijas slānis. Mākslā radās pilnīgi jauni, līdz šim neeksistējoši žanri, kā klusā daba, ziedu kompozīcijas, gastronomiskās kompozīcijas, zemnieku dzīve, ainavas ar dzīvniekiem, amatnieku darba vērojums un interjeri, pilsētas un jūras ainava. Gleznu formāti atbilstoši jaunajai tirgus konjunktūrai bija nelieli, ja vien neskaita reprezentablos pilsētu rāšu grupu portretus. Holandes teritorijā regulāri norisinājās mākslas gadatirgi, bet mākslinieki bieži vien specializējās viena konkrēta žanra vai motīva gleznošanā. No mākslas aprites izzuda lielie reliģiskie sižeti, kanoni un diskusijas, to vietā triumfēja masveidīgums un mākslas pieejamība tautas masām. Šādos apstākļos jo īpaši pateicīgs rūpals bija mākslas darbu tiražēšana ar estampa metodēm, tamdēļ nav pārsteigums, ka Holandē iecienīti bija arī grafikas darbi. 1643. gadā uz Amsterdamu pārcēlās Hesenes -Kaseles galmā dienējušais pukvežleitinants Ludvigs fon Zīgens. Viņš Eiropai dāvāja vitāli svarīgo tonālās gravīras tehniku mecotintu. Un nebija ilgi jāgaida līdz kas līdzīgs tika radīts arī uz oforta kodināšanas bāzes. Gleznotājs un grafiķis Jans van de Velde IV (1610, Ūtrehta – 1686, Hārlema) bija viens no tiem, kas novērtēja jaunas metodes un sekoja laikmeta garam. Savos darbos viņš pielietoja tikko atklāto mecotintas procesu, taču nevienam nezināmos apstākļos nonāca līdz pulverveida grauda kodināšanai. Laika posmā no 1651. līdz 1654. gadam holandiešu meistars uzturējās Zviedrijas karaļgalmā un šeit tapis viņa Karalienes Kristīnes portrets. Kaut arī van de Velde nekad nav aprakstījis savu darbu tapšanas metodes, ikviens, aplūkojot šo portretu, nekļūdīgi sapratīs, ka attēlā redzamais ir nekas cits kā Akvatinta. Dažus gadus vēlāk Amsterdamā Jans van de Velde izgatavo vēl vairākus portretus, kuros izmantoja šo, tolaik vēl nepazīstamo tehniku. Ar ko tad ir raksturīga akvatinta? Akvatintas tehnoloģija balstās tajos pašos principos, ko apvienojot vara gravīru un dzelzs bruņu dekoratīvo kodināšanu, 1500. gadā ieviesa švābu mākslinieks Daniels Hopfers no Augsburgas. Šajā tehnikā tiek izmantota pulēta vara plāksne, kas noklāta ar skābes rezistenu laku. Šajā lakas slānī ieskrāpē zīmējumu un kodina vara sulfāta šķīdumā vai slāpekļskābē. Šādā veidā tiek iegūta līnija, kamēr laukuma tonēšanu iespējams panākt ar akvatintu. Proti, vara plāksne tiek noklāta ar kolofonija pulveri un ar degli karsējot plāksni no apakšas, pulveris tiek piekausēts plāksnes virsmai. Katra piekausētā kolofonija pulvera daļiņa uz plāksnes virsmas veido skābes rezistentu sfēru, bet ieplakas starp šīm sfērām ir atklātas kodināšanai. Šādā veidā iegūstams negatīvs reljefs, kas nospiedumā uz papīra veido vienlaidus krāsu toni. Tā kā Jans van de Velde savu komercnoslēpumu turēja aiz septiņām atslēgām un neviens tā arī neuzzināja, ko mākslinieks darījis savā darbnīcā, tad bija nepieciešams vēl vesels gadsimts, lai grafiķu saime nonāktu līdz kārotajam mērķim.  Pulverveida grauda kodināšanas metodei nosaukumu akvatinta ap 1770. gadu devis populārais britu ainavu akvarelists un karšu izgatavotājs Pols Sendbijs. Tas ir visnotaļ likumsakarīgi, ka akvatintai uzmanību pievērsis tieši akvarelistu saimes pārstāvis, jo viens no Akvatintas centieniem bija akvareļa tekstūras imitēšana. Vairāki grafikas meistari 18.gs. vidū ar skubu nodevās dobspiedēju “svētā Grāla” meklējumiem. Šo procesu galu galā vainagoja franču grafiķa un gleznotāja, galantā lakmeta spīdekļa Fransuā Bušēra skolnieka Žana Batista Leprensa (1734, Meca – 1781, Laņjī pie Marnas) centieni. Savus akvatintas darbus viņš publikai izrādīja 1768. gadā un noteiktās aprindās tie tika sagaidīti ar neviltotu sajūsmu. Tomēr līdzīgi van de Veldem Leprenss nesteidza savu izgudrojuma tehniskās nianses atklāt plašākai sabiedrībai. Lielu ieinteresētību šajā lietā izrādīja pazīstamais franču literārais žurnāls Mercure de France, kura redaktori cerēja, ka Leprenss savu tehniku nodos publiskai lietošanai, tā radot iespēju reproducēt slēgtās kolekcijās glabātos mākslinieku darbus vai pat publicēt visus ikgadējā Parīzes Salona darbus.  Leprenss savukārt nevēlējās izrādīt filantropisku žestu un spītīgi turpināja turēt sveci zem pūra. Tomēr – kur graudi, tur arī peles – un akvatintas amata noslēpumi pamazām tik nopludināti. Aptvēris šo skarbo dzīves reāliju, Leprenss vērsās pie Francijas Zinātņu akadēmiju ar piedāvājumu akvatintas tehnoloģiju no viņa nopirkt. Šāds darījums tomēr nenotika un 1780. gadā Leprenss gāja soli tālāk – izdeva 30 līdz 40 akvatintas kopiju katalogu ar akvatintas tehnoloģisko aprakstu. Diemžēl pelnīto finansiālo atdevi Leprenss neguva, jo gadu vēlāk meistars devās kalpot mūzām uz aizsaules iespiedmākslas darbnīcām. Tikmēr viņa lolojums guva īsu, bet spilgtu slavas uzplaiksnījumu. Dižais spāņu gleznotājs un grafiķis Fransisko Goija akvatintas tehnikā radīja kanoniskās grafikas darbu sērijas - “Kaprīzes' (1799), “Kara šausmas” (1810-1819), Vēršu cīņas (1816) un “Muļķības” (1816-1823).  Jāteic, ka akvatintas triumfs neturpinājās ilgi. Sekojot Minhenes dramaturga Aloīza Zēnefeldera atklātajam litogrāfijas procesam 18. un 19. gadsimta mijā, daudzas, un jo īpaši tonālās, dobspiedes tehnikas zaudēja savu pievilcību gan grāmatu un laikrakstu izdevēju, gan mākslinieku acīs. Tomēr jaunu popularitātes vilni akvatinta jau kā tīrs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis savu renesansi piedzīvoja 19. gs. otrajā pusē. Lielā mērā tam par stimulu kalpoja Pasaules izstāde Parīzē 1867. gadā, kuras ietvaros plašu amatniecības, lietišķās un stājmākslas ekspozīciju organizēja izolacionisma politiku nule noslēgusī Japāna. Šīs noslēpumā tītās Austrumu civilizācijas uzmirdzēšana atstāja iespaidu ne vien uz plašām sabiedrības masām, bet jo īpaši uz impresionisma māksliniekiem. Seno Ukiyo-e polihromā kokriezuma tehniku apjūsmoja, kopēja un interpretēja. Franču-amerikāņu māksliniece Mērijas Kasata pārņēma Japāņu mākslas stilistiskos paņēmienus, pasteļkrāsu paleti, bet savu grafikas darbu izstrādei izvēlējās eiropiešu iespiedgrafikas metodes – ofortu un akvatintu. Arī vairāki citi impresionisti sāka izmantot akvatintas procesu savos darbos, viņu vidū tādi vārdi kā Eduārs Manē, Felisjēns Rops, Edgars Degā, Kamils Pisaro un Žaks Vijons.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Ja būtu jānosauc kāds pasaules vēsturiskajā atmiņā uz palikšanu noenkurojies pulkvedis, tad to nebūt nebūs tik viegli izdarīt. Varbūt atcerēsimies odiozo Lībijas dikatoru, pulkvedi Muammaru Kadafi, varbūt Gabriela Garsijas Markesa stāsta “Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoni. Taču ir vēl kāds pulkvedis, patiesības labad jāprecizē – pulkvežleitnants - Ludvigs fon Zīgens, kura vārdu būtu vērts iegaumēt, jo tieši viņš septiņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē izgudroja vienu no izsmalcinātākajām grafikas iespieddtehnikām - mecotintu. Ne kurš katrs karavīrs var lepoties ar jaunatklājumiem mākslās. Visdrīzāk jau, pat kara akadēmiju absolvējis virsnieks neko vairāk par kaujas lauka piezīmju akvareli nebūs uztriepis. Tomēr mūsu stāsta varoņa gadījums ir tieši tik neticams, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Trūkst izsmeļošu ziņu par Ludviga fon Zīgena dzīves gaitām, taču pastāv pamatots pieņēmums, ka labi izglītotais aristokrāts iesaistās aktīvā karadarbībā. Par to, galu galā liecina fon Zīgena militārā pakāpe. 1637. gadā mūžībā dodas landgrāfs Vilhelms V. Viņa pēcnācējam Vilhelmam VI tobrīd ir tikai 8 gadi, tāpēc par landgrāfa reģentu līdz tā pilngadībai (21 gada vecumam, t.i. līdz 1650. gadam) kļūst viņa māte Amālija Elizabete fon Hānava-Mincenberga. Pie viņas ar lūgumu piešķirt amatu Kaseles galmā vēršas Ludvigs fon Zīgens. Amālija Elizabete pulkvežleitinantu ieceļ Vilhelma VI kambarjunkura amatā. Ap 1641. gadu Ludvigs fon Zīgens nolemj pāriet katoļticībā, kas trīsdesmitgadu kara apstākļos apstākļos strikti kalvinistiskajā Kaseles galmā vērtējams kā visai dīvains un pārdrošs solis. Pēc sekojošajām nesaskaņām galmā Ludvigs dodas sava tēva pēdās un emigrē uz Holandi. Viņš pārceļas uz Amsterdamu, kur oficiāli veic konvertāciju un tomēr saglabā ciešas attiecības ar saviem bijušajiem Kaseles darba devējiem.  1641. gada 6. martā Ludvigs nosūta vēstuli Amālijai Elizabetei, kurā pavēsta, ka ir uzsācis darbu pie viņas porteta un ka šajā sakarā neatteiktos no zināma finansiāla atbalsta. Atbilde, šķiet, gan bijusi visai atturīga.  Tā paša gada augustā Ludvigs Amālijas Elizabetes portretu pabeidz. Tas tad arī ir pirmais mums zināmais mecotintas tehnikā radītais mākslas darbs. Ludvigs to nosūta landgrāfam Viljamam VI un pievienotajā pavadvēstulē raksta: “Dziļā pazemībā es veltu Jūsu Augstdzimtībai, ārkārtējam mākslu pazinējam, šo reto un iepriekš neredzēto mākslas darinājumu. Nebūs neviena graviera, vai mākslinieka, kurš varēs izskaidrot, vai arī uzminēt – kā šis darbs ir tapis, un kā Jūsu Augstdzimtība to it labi zin, pastāv tikai trīs vispāratzītas gravīras metodes, un proti: pirmā ir gravēšana un grebšana, otrā – kodināšana ar skābi, jeb asēšana, trešā – reti izmantota metode – punktēšana, kas tomēr ir tik sarežģīta un grūta nodarbe, ka reti kurš to praktizē. Mana metode ir pilnīgi atšķirīga – jūs varat samanīt sīkus punktiņus, bet ne līnijas. Tomēr, ja šķiet, ka atsevišķi šī darba laukumi ir svītroti, tad tie tomēr ir viscaur punktēti, ko es nevēlos no Jūsu Augstdzimtības, kurš tik labi pārzina mākslas, slēpt.” Un patiesi, Ludviga fon Zīgena radītajā Amālijas Elizabetes portretā redzami vienlaidus laukumi ar dziļi piesātinātu ēnas daļu un vienmērīgām tonālām pārejām. Ar klasiskās gravīras metodēm tas nebija panākams. Iepriekš apjomu un gaismēnu veidoja ar līniju un tās blīvuma gradācijām. Savā vēstulē fon Zīgens tomēr neatklāj, kādā veidā un ar kādiem instrumentiem šādu efektu panācis, tomēr jebkurš mecotintas pazinējs nešaubīgi piekritīs, ka darbā izmantoti viņa sekotāju vēlāk patentēti amata rīki. Var tikai spekulēt, kas Ludvigu fon Zīgenu rosināja veikt savus revolucionāros atklājumus. Te sava lomu spēlē gan pulkvežleitinanta izglītība liberārajā Morica kolēģijā Kaselē, gan mākslas un brīdomības mekā Amsterdamā pavadītie gadi, kurā tas nešaubīgi sastapās ar Rembrandta van Reina ofortiem. Gaismēnas problemātiku vienlaikus ar fon Zīgenu šķetināja itāļu baroka gleznotājs Džovanni Benedetto Kastiljone, kurš savos meklējumos nonāca līdz monotipijai. Pateicoties savām tonālajām iespējām, mecotinta ātri kļuva populāra eļļas gleznu reproducēšanā un grāmatu izdevniecībā. Arī turpmākie Ludviga fon Zīgena darbi saistāmi arī gleznu reprodukcijām – 1643. - 1644. gadā top Elizabetes Stjuartes portrets, Orānas Vilema II un viņa sievas Marijas Henriettes portreti, bet 1654. gadā fon Zīgens izgatavo Svētās Romas impērijas imeratora Ferdinada III portretu. Ārpus portreta žanra fon Zīgens pievērsies arī reliģiskajai tematikai, piemēram, izgatavojis Anibāla Karači gleznas “Svētā ģimene kopā ar Jāni Kristītāju” kopiju. Kopumā ir zināmas septiņas pulkvežleitnanta rokas radītas mecotintas plates, līdztekus tām fon Zīgens veidojis medaļas un pievērsies eļļas glezniecībai. Mecotintas tehnikas attīstībā nozīmīgs ir arī Anglijas Pilsoņu kara veterāna, rojālistu kavalērijas komandiera Prinča Ruperta vārds. Būdams Hesenes-Kaseles landgrāfa Viljama VI brālēns, mākslās ieinteresētais militarists no sava radinieka ieguva informāciju par jauno iespiedtehnikas veidu. Pēc Stjuartu varas restaurācijas un Prinča Ruperta atgriešanās dzimtenē, viņš par saviem jaunatklājumiem pavēsta publicistam Džonam Īvlinam. Šis vīrs nekavējas to darīt zināmu plašākai publikai, izsmalcināti aprakstot, ka nule izgudrota jauna iespiedtehnika - Mezzo Tinto un tās izgudrotājs, protams, ir Princis Ruperts. Turpmākos gadu desmitus mecotintas uzvaras gājiens un šīs iespiedtehnikas novilkumu kolekcionēšanas mānija Anglijā kļuva gandrīz par apsēstību. Tā tas turpinājās līdz 19. gadsimta sākumam, kad kāds Minhenes dramaturgs nāk klajā ar kādu jaunu izgudrojumu, bet tas jau ir cits stāsts.

Stāsta ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna Attieksme pret ēdienu laika gaitā mainās un tas labi redzams pavārgrāmatās. Vienā laikā pavārgrāmatas stāsta, kā demonstrēt pārticību, - rīkojot greznus banketus, kuros cepeši rotāti ar spalvām vai kūkas - ar zeltu. Citā laikā bijis svarīgi izdzīvot ar minimāliem resursiem un ietaupīt, tāpēc pavārgrāmatās doti padomi, kā pagatavot kotletes bez gaļas vai sviestmaizes - bez sviesta. Pavārgrāmatās iekļautās receptes atspoguļo sava laika domāšanu, vajadzības un intereses, kas vēstures gaitā var izskatīties pretrunīgas. Viens no piemēriem ir tā sauktās propagandas pavārgrāmatas, kas Latvijā tiek izdotas starpkaru periodā, saskaņā ar valsts politiku atbalstīt vietējos ražotājus un ierobežot importu. Bieži propagandas vēstījumi manipulē ar informāciju par kādu produktu labvēlīgu vai postošu ietekmi uz cilvēka veselību. Piemēram, 20. gadu reklāma, kas mudina vairāk lietot pienu, izmanto bērna tēlu un šādu tekstu: “Sveiks un vesels esmu es, jo es dzeru Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības ražojamo ilgpasterizēto pilnpienu, bet kas to nedara, tas nīkst, guļ gultā slims un dzer zāles, mātei raudot, tēvam skumstot.” Šī ir tipiska propagandas stratēģija, kas izmanto pretnostatījumu. Tāpat pavārgrāmatās vietējie produkti tiek aprakstīti kā īpaši vērtīgi, bet importa garšvielas sauktas par kaitīgām, ievestā tēja un kafija - par narkotiskām vielām vai indēm. Starpkaru periodā vietējo produktu propaganda aizsākta, lai aizstāvētu valsts ekonomiskās intereses. To finansēja no Valsts budžeta un izplatīja valsts institūcijas: Finanšu ministrija, Zemkopības ministrija, Latvijas Lauksaimniecības kamera u.c. Lai palielinātu vietējo produktu patēriņu, bija jāmaina patērētāju domāšana. Ja agrāk importētie produkti tika uzskatīti par vērtīgākiem un prestižākiem, 30.gados propagandas uzdevums bija pārliecināt par pretējo. Apelēja gan pie patriotisma jūtām, gan pie rūpēm par veselību. 1935. gadā notika nepieredzēti plaša cukura patērēšana propaganda. Tika noturētas turpat 700 sanāksmes ar priekšlasījumiem dažādās Latvijas vietās. Skrejlapas un apkārtrakstus pagasta valde izplatīja tieši iedzīvotāju mājās. Rīgā visos kinoteātros demonstrēja cukura propagandas hroniku, izvietoja sludinājumus laikrakstos un žurnālos. Cukura propagandas nedēļas atklāšanā Finanšu ministrs Ludvigs Ēķis esot novēlējis “bērt katrā glāzē trīs karotītes cukura, lai no katras fabrikas iznāktu vismaz pa vienai karotītei”. Šo teicienu atceras vēl šodien. Tolaik Latvijā darbojās trīs cukurfabrikas: Jelgavā, Liepājā un Jēkabpilī. Cukura rūpniecība bija valsts monopols. Propagandas galvenais nolūks bija palielināt vietējā cukura patēriņu, ko eksportēt nevarēja, jo tas bija apmēram sešas reizes dārgāks nekā Eiropas tirgos. Tā kā ar patriotisku pamudinājumu atbalstīt vietējos ražotājus bija par maz, tika izdota brošūra par cukura labvēlīgo ietekmi uz veselību. Izdevumā ar nosaukumu „Cukurs, tautas masu patēriņa un veselības kopšanas līdzeklis” Kaucmindes mājturības semināra direktore Olga Stakle-Kulitāne raksta: “[..] ja mēs patērētu vairāk cukura, iegūtu mūsu tautsaimniecība un mūsu uzturs būtu lētāks un veselīgāks”. Izdevuma ievads pamato cukura lietošanas nepieciešamību. Recepšu sadaļā pamatā izmantoti vietējie produkti - piens, augļi un labības produkti. Ēdieni ir vienkārši un ikdienišķi, galvenokārt ķīseļi, sacepumi, saldās zupas un biezputras, bet maz pieminētas kūkas un cepumi. Cukura propagandas ietekmē 30. gados tiek izdotas vairākas pavārgrāmatas, kas veltītas tikai saldo ēdienu receptēm un saldie ēdieni tiek uzskatīti ne vairs par svētku, bet arī ikdienas maltītes sastāvdaļu. Lai arī cukura propagandas kampaņa palika bez sekām un cukura patēriņa apjoms faktiski nemainījās, tomēr kopumā propagandas pavārgrāmatas ietekmēja ēdienu daudzveidību. Domājams, ka tieši pateicoties cukura popularizēšanai, par neatņemamu Latvijas virtuves sastāvdaļu kļuva saldie ēdieni, ko zinām vēl šodien: ķīseļi, krēmi, želejas, uzputeņi un, protams – debesmanna un buberts. Propagandas pavārgrāmatas runā par cukuru kā par veselīgu produktu, tāpēc, ka tās pārstāv noteiktas intereses. Salīdzinot pavārgrāmatas vēsturiskā griezumā, var pamanīt, ka noteiktā laikā atsevišķi ēdieni tiek daudzināti un izcelti, kamēr citi – nopulgoti un kritizēti, tomēr tas ne vienmēr ir saistīts ar ēdienu vai produktu objektīvajām īpašībām, bet drīzāk – ar autora nolūku.

Så långt Ludvig kan minnas har han haft bekymmer med och ont i sin rygg. Efter två operationer är ryggen i bättre skick, och att cykla har nu blivit Ludvigs stora hobby. Inte bara för att ryggen mår bättre av att cykla utan också för att det är ett bra sätt att hålla igång och utforska sin nya hemstad. Ludvig gjorde några halvhjärtade försök att gå ner i vikt, bland annat räknade han kalorier under en period. Detta tröttnade han dock på då allt skulle letas upp och registreras. Med progrmmet från WW ViktVäktarna uppskattade han den fria frukten och annat som fanns på hans unika NollPointslista. Ett bättre självförtroende var en annan sidoeffekt av viktnedgången och även om han nu börjar förstå storheten i det han gjort, får han ständigt påminna sig själv om att det är en bedrift. Lyssna och låt dig inspireras av Ludvig och hur han blott 21 år ung gjort en resa för sin hälsa som kommer att gagna honom för resten av livet!

Det har blivit dags för ett klassiskt rapportavsnitt även om några av dagens Q2-rapporter har några veckor på nacken. Innan detta blir det aktuellt med läget på marknaden, avblåsta upphandlingar i välfärdssektorn, lite om inflationen, bolag med bra tryck i orderboken och avsnittets Igaming-nyhet m.m. Bolagen i avsnittet är Betsson o Kindred (33:40), Byggmax (47:20), G5 (63:23), Inwido (77:35), Lammhults (83:13), Note (90:00), Proact IT (96:10), Scanfil (105:05) och slutligen Svedbergs (112:01). Som sagt, nu kör vi!Vår huvudsponsor hittar ni på: www.kavaljer.seDagens Industris fina erbjudande hittar ni här: di.se/kvalitetsaktiepoddenBörsdata hittar ni på: www.borsdata.se/terminalRöda korsets insamling för Ukraina hittar ni här: https://www.rodakorset.se/var-varld/har-arbetar-vi/ukraina/skank-pengar-till-vart-arbete-i-ukraina/Ludvigs bok 101 Tankar om Aktier: https://www.bokus.com/bok/9789198721447/101-tankar-om-aktier-din-guide-till-battre-investeringsbeslut/Ola i #Sparpodden: youtu.be/Sx7hbPT5V90 Our GDPR privacy policy was updated on August 8, 2022. Visit acast.com/privacy for more information.

Här kommer ett lite avslaget och slött sommaravsnitt :0). Vi gör halvårsuppdatering på våra Buy & Hold-portföljer och pratar om lite aktuella händelser. Bolagen i avsnittet är Balco (44:00), nykomlingen Devport (55:05) och Hav (72:45) Välkomna!Vår huvudsponsor hittar ni på: www.kavaljer.seAffärsvärldens fina erbjudande hittar ni här: https://www.affarsvarlden.se/kampanj?code=kvalitetsaktiepoddenBörsdata hittar ni på: www.borsdata.se/terminalRöda korsets insamling för Ukraina hittar ni här: https://www.rodakorset.se/var-varld/har-arbetar-vi/ukraina/skank-pengar-till-vart-arbete-i-ukraina/Ludvigs bok 101 Tankar om Aktier: https://www.bokus.com/bok/9789198721447/101-tankar-om-aktier-din-guide-till-battre-investeringsbeslut/ See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Två nya spännande bolag i detta avsnitt vilket numera är lite ovanligt så spetsa öronen lite extra. I aktuelltavsnittet avhandlas allt från stämningen på börsen, räntehöjningar, vikten av rätt psyke, vinstvarningar, Olas lågkonjunkturtest (21:00), lite om Igaming samt Dedicares överklagande av ramavtalet. Bolagen i avsnittet är BTS (40:25), Infracom (49:25), Ogunsen (66:00), QleanAir (71:30), Softronic (77:30). Waystream (85:15). Välkomna! Vår huvudsponsor hittar ni på: www.kavaljer.seAffärsvärldens fina erbjudande hittar ni här: https://www.affarsvarlden.se/kampanj?code=kvalitetsaktiepoddenBörsdata hittar ni på: www.borsdata.se/terminalRöda korsets insamling för Ukraina hittar ni här: https://www.rodakorset.se/var-varld/har-arbetar-vi/ukraina/skank-pengar-till-vart-arbete-i-ukraina/Ludvigs bok 101 Tankar om Aktier: https://www.bokus.com/bok/9789198721447/101-tankar-om-aktier-din-guide-till-battre-investeringsbeslut/ See acast.com/privacy for privacy and opt-out information.

Stāsta muzikoloģe un komponiste Ilona Breģe Vai zini, ka vēl 19. gadsimta sākumā sievietes – mūziķes nevarēja veidot profesionālu skatuves karjeru sabiedrības aizspriedumu dēļ? Bet sieviešu līdztiesības jautājums 19. gadsimta gaitā kardināli mainījās. 19. gadsimta sākums bija laiks, kad jaunkundzes un kundzes drīkstēja būt aktrises un dziedātājas, bet citāda veida izpausmes mūzikā nebija akceptētas. Klasisks piemērs ir stāsts par brāli Feliksu un māsu Faniju Mendelszoniem – diviem izciliem talantiem, no kuriem tikai brālim bija iespēja pilnvērtīgi apliecināt sevi mūzikā un kļūt slavenam. Fanijas kompozīcijas ir saglabājušās un mūsdienās tās dažreiz atskaņo. Viena no pirmajām koncertējošām pianistēm uz Eiropas skatuves bija Marija Šimanovska, kura koncertēja Rīgā, Melngalvju namā 1822. un 1827. gadā. Poļi ārkārtīgi lepojas ar Mariju Šimanovsku, uzskatot viņu par pirmo profesionālo pianisti-sievieti. Kādus desmit gadus vēlāk Eiropa iepazina Klāru Šūmani. Šie divi ir izglītotu sieviešu veiksmes stāsti mūzikā. Bet es gribu celt dienas gaismā kurzemnieci, izcilu vijolnieci Mariannu fon Berneri, kurai nebija lemts iekarot Eiropas skatuves. Marianna fon Bernere dzimusi 1791. gadā bagātā Kurzemes muižnieka ģimenē. Tēvs Johans Fridrihs fon Berners bijis banķieris, kuram piederējusi Staļģenes muiža un nams Jelgavā, bet māte – Rīgas tirgotāja meita Marianne Klatzo labi pratusi vijoles spēli. Tēva nams bijusi vieta, kur laipni aicināti visi mākslinieki, kas braucot no Eiropas uz Rīgu un tālāk uz Pēterburgu ieradušies Mītavā. Jau 1802. gadā viesojās komponists un vijolnieks Ludvigs Špors, kurš savā dienasgrāmatā rakstīja: "Fon Berners, kurš mani īpaši mīlēja, uzaicināja mani atpakaļceļā no Pēterburgas pavadīt dažus mēnešus kopā ar viņu laukos ". 1805. gadā Berners uzņēma slaveno pianistu Džonu Fīldu, 1806. gadā – franču vijolnieku Pjēru Baijo, bet vijolnieks Pjērs Rodē laikā no 1804. līdz 1808.gadam viesojās pat vairākkārt. Kā stāsta laikabiedri, tad izcilajiem māksliniekiem patika justies viesmīlīgi uzņemtiem un aprūpētiem, vai tas būtu Mītavā, vai arī skaistajās, labiekārtotajās, ziedu piepildītajās ielejās Staļģenē un viņi atrada gandarījumu, trenējot Mariannas ģeniālo spēli līdz arvien lielākai pilnībai. Pusaudzes gados notika Mariannas fon Berneres pirmās uzstāšanās koncertos. Jau 1804. un 1805. gadā viņa spēlēja franču čellista Žaka Mišela de Lamarē koncertos, kad viņš, ceļodams uz Pēterburgu, apmeklēja Mītavu un sniedza stundas Mariannai fon Bernerei. 1807. gadā Mītavā koncertēja Pjērs Rode un programmā bija Rodolfa Kreicera dubultkoncerts, kur solo spēlēja Marianna fon Bernere un pats Rodē. Tomēr nākamajos gados publisku koncertu bija ļoti nedaudz - Mariannas fon Berneres retās publiskās uzstāšanās bija saistītas arī ar iespēju trūkumu, jo muzikālā dzīve Mītavā 19. gadsimta sākumā bija apsīkusi un mēģinājumi rīkot amatierkoncertus 1811. gadā palika īslaicīgi. Bet tēva mājas bija ideāla vide, kur Marianna tikās ar slaveniem mūziķiem un kur Mītavas augstākā sabiedrība jūsmoja par viņas vijoļspēli mājas salonā.  1817. gadā Veimārā izdotais žurnāls “Literatūrai, mākslai, luksusam un modei” (Journal für Literatur, Kunst, Luxus und Mode) publicēja plašu rakstu par Mariannu fon Berneri, kurā teikts, ka “būtu jāizgudro īpaša valoda, lai apzīmētu to klasisko pilnību, kas apliecinātu vijolnieces meistarību. / .. / viņa atzīst jebkuru skaidras domas izpausmi kā nepieciešamu nosacījumu. Viņa liek stīgām dziedāt, vibrēt, skanēt, šalkt, priecāties, kliegt; viņa ļauj skaņām tuvoties no tālienes, uzplaukt un atkal noklust, viņas lociņš elpo uz stīgām vai izrauj no tām plašas skaņas gradācijas ar neatvairāmu spēku. Īsāk sakot, viņa ar savu vijoli dara, ko grib. / .. / Šai izcilajai virtuozei vajadzētu piederēt visai mūzikas pasaulei, un ir jānožēlo, ka viņa, būdama bagāta zemes īpašnieka un baņķiera meita, visticamāk, nekad neatstās privāto sfēru”. Vēl kāds laikabiedrs Eduards fon Kolbe ir teicis par Mariannu fon Berneri tā: “Vijole ir viņas dvēsele.” Līdzīgs liktenis kā Mariannai fon Bernerei bija Vīnes pianistei Dorotejai Ertmanei, kurai Bēthovens veltīja La-mažora klaviersonāti op.101, bet kura publiski neuzstājās. Vai daudzām citām augstdzimušām, labi izglītotām sievietēm, kuras bija lieliskas mūziķes, bet kuru dzīve noritēja ģimenes lokā. Tas bija 19. gadsimta aizsākums.

Pierre Isacsson förknippades alltid med hit-låten Då går jag ner i min källare. Själv var han trött på den och ville göra comeback. Men han dör på Estonia och sonen Ludvig ärver hans outgivna demos. I september 1994 vaknar nioåriga Ludvig hemma i Borås av att hans syskon och mamma sitter och tittar på tv. Nyhetsuppläsaren berättar om en färja som har förlist på Östersjön, Ludvigs pappa Pierre Isacsson jobbade som kryssningsvärd på färjan och familjen vet ännu inte om han överlevt.På 70-talet slår artisten Pierre Isacsson igenom med dunder och brak. Låten Då går jag ner i min källare blir en hit och har idag kultstatus. Men Pierre Isacsson har en ansträngd relation till låten, han vill inte spela den på en turné och i ett klipp då han övar inför ett radioprogram river han skämtsamt sönder skivan med källarlåten och säger: Det var Sveriges Radios sista exemplar av den låten.Pierre Isacsson har tidigare spelat med grupper som Country Four och Family Four och haft en karriär som låtskrivare, bland annat till Ola Håkansson. Under 70-talet släpper han fyra soloskivor men får ständigt dras med sin superhit.När det står klart för familjen Isacsson att Pierre är en av de omkomna börjar en svår tid. Sonen Ludvig får ärva en stor låda kassetter som innehåller flera demoinspelningar med låtar som Pierre försökte få skivbolag att ge ut före sin död. Låtarna har betydligt mörkare texter än källarlåten. Man hör en person som mår mycket dåligt och som ligger i en långdragen skilsmässa.I I skuggan av källarlåten får vi lära känna en annan Pierre Isacsson och även sonen Ludvigs process att ge ut pappans demolåtar, nära 30 år senare. Hör unika klipp från Pierre Isacssons privata samling som aldrig tidigare har sänts.Programmet är gjort 2022 av Peter Gropman på Iris media. Peter.gropman@irismedia.seP4dokumentar@sverigesradio.seMedverkande: Ludvig Isacsson, son till Pierre Isacsson och artist/producent.Per Wiker, författare.Marie Bergman, artistJanne Schaffer, artistPontus Platin, artist

Köksmaskiner fantastiska skapelser som förgyller matlagandet. Eller står och samlar damm. Vi testar de senaste årens stjärna airfryern. Och frågar oss vilka vi inte kan vara utan. Ludvig Lindelöf önskade sig en airfryer. Det var det eller en vedklyv, säger han. Och jag har ju ingen kamin...Han fick en airfryer i present av släkten.Airfryern, eller varmluftsfritösen som den också kallas, är de senaste årens nya köksmaskin. Det lockar att kunna fritera utan en massa olja, säger Ludvig. Ungefär som att man vill äta chips men att de ska vara nyttiga. Men det är ingen fritös. Det är en effektiv liten varmluftsugn.Så hur blev livet med den nya maskinen? Ludvig berättar och lagar.Matskribenten Jens Linder berättar om köksmaskiner som mest samlat damm och vilka han använder. Jag är kluven till maskinerna, säger Jens. Jag gillar hantverket, men samtidigt är det fint att folk vill laga mat.Menys reporter Nina Frogneborn inspekterar vilka maskiner som finns hemma hos programledaren Tomas Tengby.

Pierre Isacsson var hos många känd som en av medlemmarna i Family Four och för singeln "Då går jag ner i min källare" från 1974. Efter några år i skymundan planerade Pierre på en comeback och hade spelat in några demos av låtar som var mer personliga än de vi hört tidigare av sångaren. Tyvärr hann han aldrig ge ut ett nytt album med dessa låtar. I September 1994 var han en av de som miste livet i Estoniakatastrofen på Östersjön. I veckans poddintervju träffar du Pierres son Ludvig Isacsson som var nio år när hans far omkom i Estoniakatastrofen. Han har nu färdigställt de demos Pierre spelade in för 30 år sedan och gett ut albumet Innan slutet. Här kan du höra Ludvigs berättelse om sin far och arbetet med att ge Pierre och hans låtar liv ännu en gång. Samt att Ludvig berättar om sin egna musikaliska resa.

Vai zini, kas bija Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss, kura namā Kalpaka bulvārī 4 šobrīd atrodas Latvijas Universitātes bibliotēka? Un vai zini arī to, kāds šim vīram sakars ar Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju? Par to sižetu ciklā "Vai zini" trešdienas rītā zina stāstīt māksliniece Helga Ingeborga Melnbārde. *** Kad 2018. gada rudenī, atzīmējot Latvijas simtgadi, Latvijas Universitātes Tautas lietišķās mākslas studija "Vāpe" sarīkoja oriģinālu keramikas izstādi "Vieta pie galda. Ielūdz Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss", lūgtos viesus urdīja ziņkāre – kas ir šis noslēpumainais vīrs, kurš labestīgām acīm noraugās no Turku zālē izvietotā portreta un kura namā, kuru mēdz dēvēt arī par Kerkoviusa namu Kalpaka bulvārī 4, notika izstādes atklāšana? Ikdienā bieži ejam garām nelielajam gotikas formās romantizētajam pils variantam Kalpaka bulvārī 4, kas 19. gadsimta septiņdesmitajos gados kā ģimenes savrupnams tapis pēc pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa projekta. Ēkas fasādi sedz bagātīgs apmetumā veidots neogotikas dekors angļu gotikas tradīcijās. Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa iekštelpās – fascinējošas ozolkoka vītņu kāpnes, ozolkoka parkets, daudzkrāsaini griestu gleznojumi... Izcils 19. gadsimta beigu interjeru kultūras paraugs! Polihromā interjera krāsojums saimnieka kamīna istabā, ēkas stabilitāte un reizē atturīgums personificē tās īpašnieka kā amata vīra nopietno statusu. Savrupnamam savulaik uzmanību pievērsis pat Krievijas imperators Nikolajs II, kas 1910. jūlijā piedalījās Rīgas svinībās un apmeklējuma laikā interesējās par pils Totlēbena bulvārī 4 (tagad Kalpaka bulvāris) nama īpašnieku Ludvigu Vilhelmu Kerkoviusu. Tiem, kam nav bijis gods viņu iepazīt un pabūt viņa namā, kurā šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Nozaru bibliotēka, atklāsim noslēpumu: Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija pats pirmais mūsu Rīgas pilsētas galva! Kerkoviusu dzimta cēlusies no Lejasreinas novadiem Vācijā, bet ar Baltijas teritoriju savu dzīvi bija saistījuši vairāk nekā 300 šīs dzimtas pārstāvju jau no 15. gadsimta. Nozīmīga ietekme Kerkoviusu dzimtai bija Rīgas pilsoniskajā sabiedrībā, kurā gadu gaitā ap simt Kirkoviusu dzimtas locekļu virzīja sabiedriski politisko un saimniecisko dzīvi Rīgā. Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss piedzima Rīgā 1831. gada jūnijā kā vecākais no 9 bērniem. 40 gadu vecumā viņš kļuva par Pirmās ģildes tirgotāju, bija arī Lielās ģildes vecākais, 43 gadu vecumā kļuva par rātskungu, vēlāk – par Rīgas pilsētas galvas biedru, bet 1890. gada 19. jūnijā Rīgas dome viņu vienbalsīgi ievēlēja par pirmo Rīgas pilsētas galvu. Sava mūža 11 gadus Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss līdz pat 1901. gadam veltīja Rīgai un tās uzplaukumam. Kerkoviusa ieguldījumu pat ar neapbruņotu aci varam novērot līdz pat mūsdienām. Rīgas attīstībā tas spilgti iezīmējās ar sabiedrisko celtņu būvniecību: Tieslietu nams, Krievu teātris, Alberta baznīca, Aleksandra un Āgenskalna tirgus, pilsētas satiksmes attīstība, omnibusi, elektriskais tramvajs, gāzes un elektriskais apgaismojums... Ludvigs Vilhelms Kerkoviuss bija arī pilsētas gleznu galerijas priekšsēdētājs! Savā namā viņš bieži pulcēja māksliniekus, rīkoja izstādes. Rosīgo Rīgas galvu varam tikai apbrīnot par nerimstošo vēlmi mākslai nodrošināt atbilstošas telpas: tieši viņam varam pateikties par izcilo Latvijas Nacionālo mākslas muzeju Valdemāra ielā – šī mākslas tempļa būves iniciators bija tieši viņš. Pirms vairākiem gadiem, kad muzeja restaurācija bija veiksmīgi pabeigta un svinīgajā atklāšanā uz muzeja kāpņu sarkanā paklāja skanēja svinīgas dižrunas, pateicības, apsveikumi, šo vīru neviens pat nepieminēja... Viņam nelaimējās. Tāpat nelaimējās redzēt arī sava izlolotā muzeja atklāšanu toreiz, 20. gadsimta sākumā, jo tieši gadu iepriekš Visuvarenais viņu aizsauca savās mākoņu galerijās. Bet viņa iecere bagātina mūs vēl šodien. Paliek foliantos iemūžinātais 1901. gada Rīgas domes piešķirtais Rīgas Goda pilsoņa tituls, paliek testamentā novēlētais dāvinājums Rīgas pilsētai – 26 gleznas, kas arī iekļautas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Paliek arī mūža mājas Rīgā, Lielajos kapos. Un nepiedodami klusi aizrit godavīra Ludviga Vilhelma Kerkoviusa šīsvasaras 190. dzimšanas dienas gadskārta.

Hög energi präglar morgonen. Ludvig lyckas få Björn att dricka PWO i direktsändning och energin låter inte vänta på sig. RFSL-representant ska åtalas för att ha våldtagit homosexuella invandrare som flytt undan homofobin i olika sandländer. Joe Biden har stulit Ludvigs dröm när han drar ned på USA:s rymdresande och hellre vill att vi ska se upp till Greta Thunberg istället för stjärnorna. Tv4 sparkar 100 personer och Björn väljer ut tre programledare som han vill ge sparken lite extra.  Inlägget Hög energi (Sverige vaknar #325) dök först upp på Radio Svegot.

Hög energi präglar morgonen. Ludvig lyckas få Björn att dricka PWO i direktsändning och energin låter inte vänta på sig. RFSL-representant ska åtalas för att ha våldtagit homosexuella invandrare som flytt undan homofobin i olika sandländer. Joe Biden har stulit Ludvigs dröm när han drar ned på USA:s rymdresande och hellre vill att vi ska se upp till Greta Thunberg istället för stjärnorna. Tv4 sparkar 100 personer och Björn väljer ut tre programledare som han vill ge sparken lite extra.Detta och mycket mer i ett energifyllt Sverige vaknar.Sverige vaknar sänds nästa gång, direkt på Radio Svegot, onsdag den 3 februari 2021 klockan 08:00. Var med och lyssna då!

Ett strålande liv har även det ett slut.Ludvigs prakt har överträffat allt i mänsklighetens historia. Fransk kultur har spridits över hela jorden, delvis genom erövringar men också för att den så uppenbart är vida överlägsen allt annat i denna barbariska värld. En gudagåva brukade han kallas och hur möter en sådan sin skapare? Starta grammofonen, lägg på en platta av Jean-Baptiste Lully och följ Solkungens sista dagar från Château de Marly till Versailles. Glöm inte näsdukar, för efter regn kommer solsken men innan regn dalar solen ned.

I det här avsnittet av Fredagspodden Jr pratar vi om det vanliga och pratar om Sagan om ringen. Vem är Pauls Favorit karaktär? Vem är Ludvigs trea. Läser du fortfarande? DET ÄR DAGS ATT BÖRJA LYSSNA NU!!!!!!!!

"Vad är en människa?" är det genomgående temat i säsongens sista avsnitt. En radioessä om änglar med avklippta trådar, om längtan och flykt, om kampen mellan Baloo och Bagheera, om tiden och om gudarna. 

Avsnitt 59 I detta avsnitt sitter vi och kollar Ludvigs top 10 lista genom åren av film och säger hejdå till Ludvig som ska vidare på andra äventyr! Medverkande  Alice Mattsson Ludvig Cardell Linus Bentzer Redigering Christian Fernlund

Dags för del 3 av Återträffen. Författare är Jerry Rönnlund, uppläst av Lars Jonsson och musiken är gjord av Edward Mokkila. I detta avsnitt fortsätter berättelsen ur Ludvigs perspektiv och vi får ytterligare pusselbitar för att förstå vad som hände den där kvällen för 15 år sen. Trevlig lyssning "Jag förlorade min bästa vän den där kvällen vi hade vår studentfest. Det var på grund av en överilad handling som jag önskat ogjord så många gånger sedan dess att alla mina önskningar ibland kändes mer verkliga än det som verkligen hände." Gillar du podcasten så hjälper du mig mycket genom att sprida ordet om den och lämna gärna en recension på itunes också. Det får fler att upptäcka den. Glöm inte heller novelltävlingen som jag arrangerar som är i full gång! All information om den hittar du på våra sociala medier.

Det mytomspunna skivbolaget LdR. I sin fortsättning på den långa Östgötaresan i popens tecken ägnar Ulf Henningsson och Åke Eriksson hela programmet åt det legendariska studion Ljudreportage i Linköping och deras skivetikett LdR. Här graverades lackskivor i bara något fåtal exemplar, oftast bara en till varje bandmedlem. Snacka om exklusiva skivor! Men, det fanns även vilda planer på internationell expansion som nådde ända in i amerikanska branschbibeln Billboard. Hör hela den spännande historien och missa inte okända hjältarna Shapers, Ludvigs, High Society, VIPs, Climbers, Lars Sällqvist m fl. Det blir även Beathovens på svenska(!), Michael B Tretow från 1963 och sist, men inte minst, den alldeles oefterhärmlige Rock-Birger! På bilden: The Shapers från Linköping.

Vi snakker køn og identitet med den sønderjyske automekaniker Martin-Ole, der forsøger at gøre op med værkstedskulturen. Vibeke støtter sin søns e-sports ambitioner, og Dennis D fra radiostationen Novo 100FM har boykottet en lang række kunstnere. Medvirkende: Dennis D. Danielsen, Vibeke Q. Paulsen, Martin Ole Pedersen. Vært: Kasper Stensgaard. Produktion: Frederik Bækgaard Ludvigs. Programansvarlig: Jonas Delfs. Hvil i fred Henrik Q. Paulsen.

"The Intellectual Dark Web" är ett internetfenomen som fört samman intellektuella från olika discipliner under den gemensamma idén om att dialog och diskussion krävs för en bättre framtid. Bland de mest framstående i denna rörelse är psykologen Jordan B. Peterson, och neuroforskaren och den ateistiska debattören Sam Harris. De håller med varandra i 90% av fallen, men går stick i stäv när det kommer till frågan om religionens roll i det moderna samhället. Just detta ämne är också något som värdarna Henrik och Ludvig inte håller med varandra om. Debatt mellan Jordan Peterson och Sam Harris: https://youtu.be/jey_CzIOfYE The East Post: http://theeastpost.se/ Ludvigs blogg: https://ludvigpsvensson.com/

Inom liberala och libertarianska kretsar råder det alltjämt diskussion om huruvida staten är en positiv, negativ, eller ens legitim entitet. På vilket sätt uppstår staten? Vad finns det för positiva sidor med staten, och vad är negativt? Skulle man ens kunna ha ett civiliserat samhälle utan en stat? Detta med mera diskuterar Henrik och Ludvig i veckans avsnitt! Böcker som diskuteras i avsnittet: 2nd treatise of government - John Locke Leviathan - Thomas Hobbes Anarki, Stat & Utopi - Robert Nozick En teori om rättvisa - John Rawls Mänsklighetens historia i korthet - Hans-Herman Hoppe Skogsvandringen - Ernst Jünger The Ego and it's Own - Max Stirner The East Post: http://theeastpost.se/ Ludvigs blogg: https://ludvigpsvensson.com/ Hans-Herman Hoppes föreläsning mot Pinker: https://www.youtube.com/watch?v=VTFIBXtqCgQ

Vem bestämmer över dig? Är det du, din bakgrund, eller naturen? Kan du göra några val själv, och om inte - har du något ansvar för dina handlingar? Detta med mera diskuterar Henrik och Ludvig i veckans avsnitt! The East Post: http://theeastpost.se/ Ludvigs blogg: https://ludvigpsvensson.com/

Det var det där Ludvig sa om att bråka i familjen- att alltid bli sams, säga förlåt, att vara sig själv och att följa sina drömmar det fastnade hos mig. Stina Wollter Söndagens huvudperson Ludvig Sundell vet inte vem han är och det är helt ok. Vem är jag inte liksom? säger han. Det han vet med säkerhet är att dansen är hans liv. Så har det varit ända sen han var 11 år. Nu är han 20 år gammal och beger sig till New York för att ta danslektioner och det var där Stina träffade honom i våras för ett samtal. I det stora äpplet upptäcker Ludvig sig själv, en riktning framåt och tycker att han lär sig mycket hela tiden. Han vill bli musikalartist, sjunga, agera och dansa! Hör Stina och Ludvigs möte på söndag kl 23.05-00.00 om kamp, smärta, uppoffringar, auditions och drömmar.

Tänk i förväg och fixa kontakter innan du behöver dem, bästa tiden att söka jobb är innan du behöver, fixa en ingång, vid urval & val av företag tänk 80/20-principen, differentiera dig (annan ansökningsmetod eller annorlunda CV), undvik vanliga misstag, gör ett bra första intryck, och mycket mer!  Rekommenderade avsnitt på samma tema:  Avsnitt 89: Karriärsmisstag.  Avsnitt 88: Tips för bra karriär.  Ludvigs 1h långa intervju med Peter Larsson från Flawd Podcast. Sammanfattning & extramaterial skickas via lyssnarbrevet (gå med på www.25minuter.se). Det går på några sekunder och kostar inget. Tusentals får det varje tisdag kl 11.    Alla böcker vi nämnt finns här: www.25minuter.se/veckansbok/  Prylar vi gillar finns här: www.25minuter.se/resurser/  Kontakta oss på: 25minuter@gmail.com | eller Twitter:@25minuter.

Efter 110 avsnitt har vi gjort 20 intervjuer. Idag går vi igenom några av de bästa sakerna våra gäster sagt och diskuterar kring dessa ämnen. Vi börjar med våra 4 populäraste intervjuer:  Alexander Bard (#80), Martin Sandquist (#93), Anders Hansen (#83), Ola Ahlvarsson (#96) och går sedan vidare till de resterande 16. JULSPECIAL: Den 21 december på torsdag kl 19 kör vi en privat Q&A i en timme. Du får fråga oss vad som helst. För att vara med måste du: (1) köpa Ludvigs bok ”Breaking out of Homeostasis”, (2) skriva en recension på Amazon, (3) ta en bild på ditt köpkvitto och recension, sedan (4) maila bilden till 25minuter@gmail.com Efter du gjort detta mailar vi dig en privat länk för Q&An.   Har du redan gjort detta? Maila och säg till.

Ludvigs bok ”Breaking out of Homeostasis” finns nu att köpa på Amazon. I detta avsnitt reder vi ut begreppet *homeostas* och olika sätt att bryta sig ur den. Vi går igenom ett flertal av kapitlen från Ludvigs bok: Exempel på symboliska homeostasbrytare Homeostasens 3 ondskefulla tjänare  & metakognition Att uppnå expertmönsterigenkänning Att ta sig ur amydalaslaveri och bli smartare Och mycket mer… Om du vill ha 2 bonusar, då ska du: Köpa boken på Amazon, lämna en recension, ta en screenshot på din recension, och maila sedan bilden till LudvigBOOH@gmail.com med ämnet ”BOOH+recension”   Då får du dessa två bonusar: Top 15 Implications from Breaking out of Homeostasis Higher Order Thinker Curriculum: (10 rekommenderade hemsidor, 5 böcker, och Ludvigs inlärningsmetod för mentala modeller)

Vi pratar om tre tankemodeller (de tre ”rakbladen”) som du kan använda för att fatta snabbare och bättre beslut—och i vilka situationer de är användbara. De är: Occams razor: ”Utgå från den enklaste eller mest fundamentala förklaringen.” >> Överkomplicera inte, hitta bara minsta möjliga svar som är rätt, sen kan du bygga vidare. Hanlons razor: ”Tro inte att det är ondska när det kan vara okunnighet.”  >> Varför de flesta konspirationsteorier faller på sin egen orimlighet. Ludvigs razor: “Vilken är det mest homeostasvänliga alternativet? Välj inte det.” >> Bra tumregel för personlig utveckling och för moraliskt handlande (”right action”). Sammanfattning & extramaterial skickas via lyssnarbrevet (gå med på http://www.25minuter.se). Det går på några sekunder och kostar inget. Tusentals får det varje tisdag kl 11. Alla böcker vi nämnt finns här: http://www.25minuter.se/veckansbok/ Prylar vi gillar finns här: http://www.25minuter.se/resurser/ Kontakta oss på: 25minuter@gmail.com | eller Twitter:@25minuter.

"Ludvig tog en osedligt djup klunk av fördrinken som smakade mango och bubbel. Erika skrattade till. ”Ta en till klunk Ludvig!” Han kunde inget annat än att lyda." Novellen utspelar sig hemma hos den stora familjen Düring som bor i en villa i en förort till Göteborg. Familjen Düring består av den karismatiska modern Erika, den lite blekare maken Manfred, Manfreds pappa Dirk, tillika farfar till Hektor och de omaka enäggstvillingarna Henrietta och Malina. Berättaren följer främst Ludvig som är bjuden till middag hos familjen Düring. Till middagen väntas även Ludvigs svåra pappa Rickard och hans mystiska men rejäla vän Hans-Erik. Även paret Nilsson: Lisa, lastbilschaufför och Peter, charkuterist närvarar. Text: Jesper Boman Inläsning: Jesper Boman

Sammanlagt har de seglat ett par varv runt jorden med sina barn och är bland Sveriges mest erfarna långseglare. I På Kryss-podden nummer 6 delar Linda och Ludvig Hammarberg och Eric Boye och Birgitta Boye Freudenthal med sig av erfarenheterna från långsegling som barnfamilj. Varför ger sig en barnfamilj iväg på långfärd i flera år? När är det som härligast och finns det tillfällen när man ångrar sig? Hur har resan påverkat familjerna, barnen och paren? Och vad säger de rutinerade långseglarna till en barnfamilj som i dag lockas av livet till havs? Det är några frågor som besvaras i den sjätte På Kryss-podden som spelades in ombord på Linda och Ludvigs 40-fots ketch Mary af Rövarhamn på Marstrand. På Kryss chefredaktör Johan Boström intervjuade.

Syding & Sunström rekommenderar att man bygger sitt egna ramverk för inlärning, helst så tidigt som möjligt i livet, för om man gör det så ger det avkastning resten av livet i form av bättre minnesförmåga och kontroll över sina mentala processer.  

Jag har bestämt mig, jag älskar honom, säger Tamara Kuchiki. Hon var konståkerska i världsklass. Hennes man, Ludvig Girdland, var violinist i världsklass. Bilolyckan 2005 förändrade livet för dem. Ludvig stod på vinden på Västsvenska ön Tjörn och spelade in solofiol till musiken till Lasse Hallströms film An unfinished life. När filmen kom upp på biograferna gick han och hans amerikanska fru och såg den, i Los Angeles. De var runt trettio och nygifta när de såg Ludvigs namn rulla förbi under eftertexterna.På vägen hem i bilen small det. De blev påkörda av en rattfull. Ludvig blev svårt skadad. Han behöver vård 24 timmar om dygnet. Det här är livet som vi har fått, tyvärr, men vi har livet, så det är bra, säger Tamara.Sedan snart sex år tillbaka bor Ludvig på ett boende i Göteborg. Tamara bor i en lägenhet i närheten och jobbar som konståkningstränare i ett par klubbar. Hon jobbar också som Ludvigs assistent. Man måste vara en läkare, en sjukgymnast, en arbetsterapeut, en fru...Den här dokumentären handlar om Tamara. Om Ludvig. Och om nöd och lust när den man älskar är svårt hjärnskadad.Lite om musiken i dokumentären Jag har hämtat flera spår ur musiken till Lasse Hallströms film An unfinished life, där Ludvig medverkade som violinist.Jag har också använt ett spår av kompositören Bear McCreary. Stycket skrevs för en tv-serie och spelas av en stråkkvartett som Ludvig ledde, the Supernova String Quartet.  Stycket hette i original "Saying Goodbye" och spelades in ungefär en månad innan bilolyckan där Ludvig blev påkörd. När stycket skulle ges ut på CD ändrade kompositören titeln till "A promise to return" med motiveringen att ingen musiker som någonsin arbetat med Ludvig var redo att säga farväl till honom. Kompositören har också dedikerat stycket till Ludvigs tillfrisknande. Jag har också hämtat musik från skivan "Friends forever" där Ludvig spelar tillsammans med pianisten Josh Nelson. Skivan släpptes efter olyckan, för att samla in pengar för att hjälpa Ludvig.Ett par spår kommer från skivan Dialogue, där Ludvig spelar tillsammans med gitarristen Tobias Neumann.Macy Gray och Vanessa Carlton valde jag eftersom de är två av många artister som Ludvig har spelat med, antingen i studio, eller på turné.