Podcasts about saldus

Kāda pele zaļa? Šo Initas Zaharānes un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Vilmaņu-Meženieku ģimene no Saldus novara Druvas: mamma Elīna, tētis Edgars ar meitām Laimu (10 gadi) un Māru (9 gadi).

Lietuvos nacionalinio muziejaus Istorijų namuose veikianti Antano Sutkaus fotografijų paroda „Saldus (nomenklatūros) gyvenimas“ jau ne vieną pastūmėjo atsigręžti į prieštaringumų pilną sovietinės okupacijos praeitį. Muziejus kviečia lankytojus atsisveikinti su turimais Sovietų Sąjungos okupaciją primenančiais daiktais, o kartu – įsitraukti į parodos pasakojimą.Žydų mokslinis institutas YIVO mini savo veiklos šimtmetį. Apie šio instituto istoriją ir jubiliejinių metų renginius pasakoja Nacionalinės Martyno Mažvydo bibliotekos Judaikos tyrimų centro vadovė dr. Lara Lempertienė.Galerijoje „Meno parkas“ Kaune šiuo metu galima išvysti tris šiuolaikinio meno parodas. Kūrėjai savo darbuose atkreipia dėmesį į besaikį vartojimą, ekologiją, žmogaus ir gamtos santykį.Vilniaus savivaldybės taryba vienbalsiai pritarė rezoliucijai, kuria menininkai raginami susilaikyti nuo bendradarbiavimo su rusijos veikėjais, atsisakyti renginių, kurie propaguoja Rusijos, įskaitant ir rusų klasikus, kūrybą. Tačiau sostinės savivaldybei pavaldžios švietimo įstaigos karo metu perka Rusijoje išleistas knygas ir netgi mokomąją medžiagą. Rusijoje spausdintas knygas ir netgi vadovėlius perka Vilniaus rajono ir Šalčininkų švietimo įstaigos.Ved. Donatas Šukelis

2024 m. lapkričio pabaigoje Lietuvos nacionalinio muziejaus Istorijų namuose atidaryta unikali paroda „Saldus (nomenklatūros) gyvenimas“. Joje eksponuojami fotografijos meistro Antano Sutkaus darbai. Parodos kuratorius Thomas Schirmböckas, pasakodamas apie tai, kaip gimė parodos idėja, sakė: „Žinojau, kad A. Sutkus savo archyvuose turi unikalių nomenklatūros gyvenimą atskleidžiančių fotografijų, kurios parodo skaudų disonansą tarp Sovietų Sąjungos viešai deklaruotos „beklasės visuomenės“ ir nelygybės kupinos realybės okupuotoje Lietuvoje.“A. Sutkus pats priklausė sovietinei nomenklatūrai ir tuo pat metu fiksavo nomenklatūros būtį ir buitį. Kaip A. Sutkaus buvimas nomenklatūros viduje įtakojo jo kaip fotografo žvilgsnį? Kokias aspektais fotografo sukauptas nuotraukų archyvas yra įdomus, svarbus ir gal net unikalus? Ar tarp sąvokų „sovietų elitas“ ir „nomenklatūra“ galima dėti lygybės ženklą? Koks buvo tiesiausias kelias sovietmečiu vedantis į nomenklatūros pasaulį? Koks prieš mūsų akis iškyla tipiško sovietų Lietuvos nomenklatūrininko portretas? Koks jo amžius, kūno sudėjimas, apranga? Kokiuose interjeruose tipiškas nomenklatūrininkas įamžintas A. Sutkaus nuotraukose?A. Sutkaus nuotraukose užfiksuoti besibučiuojantys, nuolat laikantys savo rankose telefono ragelį nomenklatūros atstovai. Kodėl bučiniai ir telefonai buvo tokie svarbūs sovietinės nomenklatūros kasdienybėje? Saldus nomenklatūros gyvenimas turėjo ir tipišką savo kvapą. Koks jis buvo?Pokalbis su parodos „Saldus (nomenklatūros) gyvenimas“ konsultantais filosofu, Vytauto Didžiojo Universiteto profesoriumi Gintautu Mažeikiu; istoriku, Vilniaus universiteto dėstytoju dr. Mariumi Ėmužiu; istorike, dr. Mingaile Jurkute.Ved. Aurimas Švedas(S.Samsono/LNM nuotr.)

Kas ir laidavas? Šo Sandra Graša un citas klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Zvonkus ģimene no Saldus: mamma Ieva, tētis Toms un bērni: Eduards (19 gadi), Aleksandrs (12 gadi) un Petra (9 gadi).

Send us a textKristaps Veksa is originally from Latvia. Yep, the same country as Maris Strombergs is from. He recently competed in the pump track world championships in Durban, South Africa. Ryan Gilchrist took home the rainbow jersey. Veksa began racing around five years old in 1999 in Saldus, Latvia. He had a BMX track right behind the apartment building he lived in. So, of course he was at the track all the time. He finished sixth in his first race. Since then he's won the Latvian national championship multiple times. He turned elite right after finishing school. It was a time when there was no U23 class so he jumped right into the deep end of racing with the big boys. He says it was a difficult time getting adjusted to the increased competition. Veksa says his break through moment came when he made the main of a euro cup in Latvia with Strombergs and Edzus Treimanis. He ended up fourth in that race. Veksa says he decided to stop racing for a multitude of reasons. So, he decided to move to Germany. He never stopped riding but simply didn't race. Veksa began training kids on how to race. He got the bug to compete again but this time it was on a pump track. Hitting the pump track eventually led him back to a BMX track. This time he passed on racing in the elite category and went straight to the challenge class. The culmination of his hard work was winning worlds in 2023 in the 25-29 challenge class. At the moment Veksa is working in a bike shop in Germany, riding for Radio frames, and he just proposed to his girlfriend.  Fit, Healthy & Happy Podcast Welcome to the Fit, Healthy and Happy Podcast hosted by Josh and Kyle from Colossus...Listen on: Apple Podcasts Spotify

Šį vakarą Lietuvos nacionalinio muziejaus Istorijų namuose visuomenei pristatoma Antano Sutkaus fotografijų paroda „Saldus (nomenklatūros) gyvenimas“. Apie šią parodą LRT radijo laidoje „10-12“ pasikalbėjo kolegė Agnė Skamarakaitė ir parodos kuratorius Thomas Schirmböck bei parodos konsultantas VDU prof. Gintautas Mažeikis. Susikalbėti padėjo vertėja Algonė Junokienė.LNOBT vyksta paskutinės Giacomo Puccini vienaveiksmių operų triptiko „Skraistė. Sesuo Andželika. Džanis Skikis“ repeticijos. Apie laukiančią premjerą šį rytą laidoje „Ryto Allegro“ pasikalbėjo kolegos Marius Eidukonis ir Evelina Povilavičiūtė.Juodi ar net kvadratiniai cepelinai, eilinės valgyklos užkulisiai, realybės šou, kuriame maistas nebetenka prasmės, – visa tai pamatyti galėsite naujausiame režisierės Eglės Vertelytės filme „Gardutė“, pagaliau atkeliaujančiame į Lietuvos kino teatrus. Išsamiau - Austėjos Kuskienės pasakojime. Roko karalienė, dažniausiai atpažįstama iš savo stipraus įsimintino tembro balso ir didžiulės garbanotų plaukų šukuosenos, – tai Tina Turner, kuri, jei nebūtų pernai palikusi šio pasaulio, turbūt, švęsdama gimtadienį sudainuotų savo legendinį hitą „What‘s Love Got to Do with it?“ Šią dainą išgirsime ir Ievos Buinevičiūtės pasakojime apie spalvingą stiprios moters, mamos, žmonos ir scenos dievaitės gyvenimą.Rubrikoje „Be kaukių“ pasitinkame gidą, publicistą, istoriką Vladą Liepuonių. Kodėl kelionės tapo jo varomąja jėga? Kokį vaidmenį jo gyvenime vaidina muzika?Ved. Gerūta Griniūtė

Šiemet minimas Lietuvos partizaninio karo pradžios 80-metis. Lietuvos laisvės kovos įamžintojų sąjūdis pristato projektą „Aš rinkausi ginti“, kuriame be visa kito galima pasikalbėti su laisvės gynėju.Lapkričio 27 d. Lietuvos nacionalinio muziejaus Istorijų namuose atidaroma Antano Sutkaus fotografijų parodą „Saldus (nomenklatūros) gyvenimas“.Kokia turėtų būti advento mityba?Klimato kaitos rubrika. Menininkė Monika Dirsytė sukūrė performansą, skirtą atkreipti visuomenės dėmesį į CO2 emisijų mažinimą - 8 valandas praleido stiklinėje dėžėje su sumažintu deguonies kiekiu.Ved. Agnė Skamarakaitė

Liepājas Simfoniskais orķestris atklājis savu 144. sezonu un sācis rudens koncertturneju pa Latvijas pilsētām.  Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa būs vijolniece Paula Šūmane. Ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Bet orķestra direktoru Uldi Lipski izvaicājam par orķestra turpmākajām iecerēm. Ar koncertiem Saldus novada Kalnos un koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskais orķestris aizsāka savu rudens koncertturneju pa vairākām Latvijas pilsētām. Mākslinieciski krāšņās programmas īpašā viešņa ir vijolniece Paula Šūmane, kuras sniegumā varēs baudīt virtuozo Žana Sibēliusa Vijolkoncertu. Liepājas Simfoniskā orķestra Latvijas turnejas programma vēl skanēs: 10. oktobrī pulksten 19 – “Ulbrokas pērlē”; 11. oktobrī pulksten 18 – Daugavpils Vienības namā; 12. oktobrī pulksten 18 – Smiltenes Kultūras centrā. Diriģents un orķestra mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma koncerta programmā līdzās pasaulē ievērojamiem klasiķiem – Žanam Sibēliusam un Antonīnam Dvoržākam – licis arī liepājnieka Agra Engelmaņa daiļradi.

Studijā Septītās dienas adventistu Liepājas, Saldus un Ezeres draudžu mācītājs Vilnis Latgalis.

„Mēs lepojamies ar savu skolu” – atzīst Saldus mūzikas un mākslas skolas darbinieki. Turklāt ēka esot labs resurss, lai to pilnveidotu un pielāgotu laikam. Skolas ir bieži starp Latvijas arhitektūras gada balvas laureātiem. Latvijas arhitektūras gada balvu 2012.gadā ieguva Saldus mūzikas un mākslas skola, kuras autori ir birojs "MADE" arhitekti – Miķelis Putrāms, Linda Krūmiņa, Evelīna Ozola, Uldis Sedlovs, Liena Amoliņa. Ierakstu sēriju „Latvijas ananasi: 30 gadi Latvijas arhitektūrā” turpinām ar viesošanos Saldus mūzikas un mākslas skolā, ēkā, kas laurus guva pirms nu jau 12 gadiem. Šoreiz dodamies uz Saldus mūzikas un mākslas skolu. Ēkas fasādē izmantoti dabiski masīvkoka paneļi, nozīmīgākie elementi projekta koncepcijā – gaismas pagalmi ēkas vidū, mūzikas un mākslas skolu interjerā atšķir krāsa. Kā noskaidrojis arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs, skolas ir godalgotāko ēku tips Latvijā, un gandrīz katru gadu ir kāda jauna skolas ēka, kas gūst žūrijas uzmanību. Ir lietaina jūnija diena un kopā ar vienu no ēkas  arhitektiem Miķeli Putrāmu esam ieradušies Saldū, lai paskatītos, kā skolas ēka dzīvo, kas mainījies, ko  papildinājuši tās iemītnieki. Ēkas fasāde ir īpaša, bet tai uzmanību pievērsīsim šoreiz apskates beigās. Pie durvīm mūs sagaida skolas dežurante, viena no skolas dvēselēm Zigrīda Bērtule un uzzinām, ka mākslas skolas vasaras nometnes audzēkņi šodien devušies ekskursijā, tādēļ skola ir klusāka.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kas kelerius metus Lietuvoje vis prisimenama idėja įvesti cukraus mokestį. Šįkart skaičiuojama, kad būtų surinktas papildomas 100 mln. eurų gynybai finansuoti. Bet maisto pramonė ir anksčiau, ir dabar yra prieš. Apie mokestį nekalba nei Finansų, nei Sveikatos apsaugos ministerijos. Bet kaimyninės šalys, pvz., Lenkija, tokį turi ir atšaukti neketina. Tiesa, kiek jis veiksmingas sveikatai, sako, tiksliai nėra išmatuota, o ir pajamos į biudžetą iš jo mažėja. Vis dėlto nauda ar žala būtų cukraus mokestis? Svečiai: „Swedbank“ vyriausiasis ekonomistas Nerijus Mačiulis, asociacijos „Lietuvos maisto pramonė“ vadovė Irma Pilipienė ir LRT bendradarbis Lenkijoje Laurynas Vaičiūnas.Ved. Irma Janauskaitė

Kādu ainu par mums pašiem un amatierteātri veido Latvijas amatierteātru skates rezultāti? Par to saruna Kultūras rondo ar teātra zinātnieci Līgu Ulberti, kura redzējusi 71 izrādi dažādās Latvijas vietās, pirmoreiz arī videoversijās – diasporas teātru izrādes. Viesos arī Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra režisore Aija Treija. Laikā no 11. februāra līdz 30. martam žūrija izvērtēja 71 izrādi. Žūrijas sastāvā darbojās teātra zinātniece Līga Ulberte, aktieris, scenogrāfs Andis Strods, aktieris, režisors Mārtiņš Gailis, režisors, drāmas terapeits Viesturs Roziņš, aktrise Sandija Dovgāne, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, režisors Juris Jonelis, dramaturģe Aiva Birbele, režisore Paula Pļavniece, aktrise Karīna Tatārinova un aktieris, režisors, Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru nozares eksperts Jurģis Spulenieks. Skates “Gada izrāde 2023” finālam izvirzītas augstāko vērtējumu ieguvušās izrādes: Ērihs Emanuels Šmits JŪTU TEKTONIKA | Ā.Alunāna Jelgavas tautas teātris Inese Tālmane PUMPURS – CEĻŠ UZ LĀČPLĒSI | Lielvārdes teātris Tenisijs Viljams STIKLA ZVĒRNĪCA | Jūrmalas teātris Aiva Birbele BĪSTAMĀ BIRUTA | amatierteātris “Projekts” Klēra Būza SIEVIETES SIEVIETES… | Saldus tautas teātris Kopienā balstīta izrāde PIEAUGŠANA | Lubānas lietišķā teātra grupa Elizabete Hafere GODSYMTA LOPSU MEDEIBYS | Līksnas pagasta Kultūras nama amatierteātris “Maskas” Mārtiņš Zīverts CENZŪRA | Ā. Alunāna Jelgavas tautas teātris Aleksandrs Ostrovskis LĪGAVA BEZ PŪRA | VEF teātris Rejs Kūnijs BĪSTAMI – SIEVA! | Jelgavas novada Lielplatones pagasta amatierteātris Šons Grenans NOSLĒGTAIS APLIS | Stavangeras teātra studija Šīs izrādes skatīsies cita žūrija. Fināla skate norisināsies 18. un 19. maijā Mālpilī. Ierakstā saruna ar dramaturģi Inesi Tālmani. Starp skates „Gada izrāde 2023” augstāko  vērtējumu ieguvušajām izrādēm ir dramaturģes Ineses Tālmanes lugas „Pumpurs – ceļš uz Lāčplēsi” iestudējums Lielvārdes tautas teātrī.

Stāsta Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Emili Melngaili, kuram 15. februārī apritēs 150, atceramies un godinām galvenokārt kā folkloristu un komponistu, kuram bijusi principiāli jauna attieksme pret latviešu tautas gara mantojumu. Liekas pat savadi, ka šo skarbo, šķautnaino cilvēku tā varējusi savaldzināt vienkārša tautasdziesma, kāda jauna, līdz tam vēl nedzirdēta melodija. Sākotnēji, kad jau 1896. gadā Raunā Emilis pierakstījis divas melodijas no savas muzikālās, ar labu balsi apveltītās mātes Līzes Melngailes (dzim. Mežaka 1851–1932), viņš vēl neizjuta tautas dziesmu kā sava mūža aicinājumu. 25 gadu vecumā, pavadījis vienu gadu Lietuvā, Ķēdaiņu pilī kā mājskolotājs Eduarda Totlēbena (1818–1898) ģimenē, Melngailis pieraksta 120 ebreju melodijas ar visiem tekstiem, kas pēc viņa vārdiem ir vecas kā Dāvida kokle. Lielāko daļu no šī vākuma viņš vēlāk Pēterburgā nodevis Ķeizariskajai Ģeogrāfijas biedrībai, ko vēlāk nožēlojis. Tieši studiju laikā Pēterburgā jaunais mūziķis apjautis tautas dziesmu daili un to neaizstājamo vērtību latviešu mūzikas pasaules veidošanā. Viņš pierakstījis latgaliešu dziesmas no Antona Skrindas (1881–1918) kurš Pēterburgā studējis medicīnu, daži vākumi viņam piesūtīti arī no Latvijas  (M. Dravnieks no Saldus apgabala, J. Šmits no Ilmājas un J. Graubiņš no Grienvaldes). Trimdas laikā Vidusāzijā, kalnu apgabalā pie Taškentas Melngailis pierakstījis savdabīgās kirgīzu un uzbeku melodijas, kas kādā muitas punktā atceļā uz Latviju konfiscētas. Kopš 1913. gada gandrīz katru vasaru Emilis Melngailis pēc melodijām devies arī uz dzimteni. Sistemātiski ceļojumi pa dažādiem Latvijas novadiem vairākus gadu desmitus turpinās, kad 1920. gadā viņš atgriežas dzimtenē pavisam. Melngailis nenoguris apstaigā zemnieku sētas un nespējnieku patversmes gan Kurzemē, gan Vidzeme, gan Latgalē, aiznesdams sev līdzi daudzus tautā krātus dārgumus. Emili Melngaili interesē ne tikai tautas melodijas, bet arī dabas skaistums, apvidus vēsture, sadzīves ieražas, māju iekārtojums, kā arī koklētāji, āžragu pūtēji, stabuļu un somu dūdu spēlētāji un citi tautas muzikanti. Viņš saka: "Senatnes skaņu māksla ir centusies būt i koša, i grezna, i dažāda savā pilnatnībā." ("No atziņu pūra. Emilis Melngailis." "Māksla", 1974.01.01.) Sākumā Melngailis savās ekspedīcijās devies kājām, bet vēlāk, kad meldiju pierakstīšanai jau vajadzējis brilles, viņš paļāvies uz dujriteni, kā viņš saucis velosipēdu. Tā kā parastajam ritenim Melngailis bijis par smagu un to kalpošanas mūžs bijis īss, Ozolnieku velosipēdu fabrika, kas bija viena no vadošajām pirmskara Latvijā, uzkonstruēja komponistam īpaši celtspējīgu velosipēdu. Savas folklorista gaitas E. Melngailis sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Viņš stāsta par vidi, kurā tautas mūzika smelta, apraksta vecās teicējas, viņu latvisko seno valodu, mājas, kurās iegriezies, to iekārtu, visu apkārtnē raksturīgo (Birzniece, M. Mūsu rajona notēlojums literatūrā. Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.) 1984.08.16). Sevišķi komponists iemīļojis Kurzemes piekrasti, novadu, kas, pēc viņa vārdiem, "kā bāztin piebāzts ar mūziku" (Ojārs Zanders. "Dziesmu sudraba vācējs". "Skolotāju Avīze", 1974.02.06). Tomēr melodiju pierakstīšana ne vienmēr noritējusi gludi. Tā prasījusi gan laiku, gan  pacietību, jo īstie teicēji bijuši cienījamā, 80-90 gadu vecumā. Tad bija jāpielieto dažādas viltības, lai pamudinātu vecos ļaudis uz dziesmas teikšanu. Melngailis ņēmis palīgā gan glaimus un  laipnus vārdus, gan kādu konfekti, bet visbiežāk pudelīti salda šnabīša. "I kad tie iereibuši no salda malka i pašu dziesmām, tad spēj tikai rakstīt," saka Melngailis (Jānis Cīrulis. "Emilis Melngailis. Latvija Amerikā", 1958.03.08). Bet, kad arī tas nav līdzējis, gara mantu vācējs pats uzsācis kādu dziesmu un priecīgs konstatē: "Kad tas dvēseles aizžogs zem manu dziesmu atraismes sāk brukt, tad dziesmām nav gala…" (Emilis Melngailis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists Aldonis Kalniņš par Melngaili teicis: "Visu mūžu senatnes sudrabu brienot, Melngailis līdz matu galiem piesūcās ar tautas mūziku, gan to pierakstot, gan to dzirdot un klausoties teicēju dzīvajā priekšnesumā. Dabiski, ka Melngaiļa kokle pati no sevis sāka skanēt kā no tautas mutes, ka viņa radītie oriģināli bija tautiskuma pārpilni. (Kalniņš, Aldonis. Ticības apliecinājums Emllim Melngailim. Māksla, 1974.01.01.) Melngailis bijis pirmais, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas un aicinājis koncertos uzstāties tautas dziedātājus un muzikantus. 1925. gadā Melngaiļa un Skaņu mākslinieku kopas aicināti, uz galvaspilsētu  devušies suiti,  lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Vēlāk, jau 1935. gadā, pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma "Dzimtene sauc", kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši pat Zviedrijā.

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Vai zini, ka Latvijas mūzikas vēsturē zināmas divas sievietes, kas jau tālajā 19. gadsimtā augstskolā studējušas vijoļspēli? Šoreiz pastāstīšu par vienu no viņām – Mariju Feders. Par viņu kaut ko uzzināt man palīdzēja mūzikas pētnieks Elmārs Zemovičs, vēsturnieks Ainārs Radovics un arī pianists Ventis Zilberts. Pirmais, kas deva impulsu uzzināt kaut ko par Mariju Feders, bija slavenā Sanktpēterburgas vijoļspēles profesora Leopolda Auera studentu un absolventu saraksts. Tur es ieraudzīju šo vārdu. Mums ir ļoti ievērojams gleznotājs Jūlijs Feders.  Ieinteresējos, vai arī Marija Feders nav viena no Federu ģimenes? Un – jā! Izrādījās, ka Marija Feders ir Jūlija Federa brāļa meita! Pie reizes jāpasaka, ka Marijas Feders brālis ir mūsu ievērojamais arhitekts Pēteris Feders, kas piedalījies gan Brāļu kapu izveidē, gan ilgus gadus bijis Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors un Vilhelma Purvīša palīgs. Ko izdevies uzzināt par Mariju Feders? To, ka no 1876. līdz 1881. gadam viņa studējusi pie Leopolda Auera – tā paša profesora, kurš mūsu Jāzepu Vītolu izmeta no kvarteta klases jau pēc pirmā mēģinājuma (Vītols kvartetā spēlējis altu). Pēc studiju gadiem par Mariju Feders nekas daudz vairs nav zināms. Viņa acīmredzot nav meklējusi latviešu sabiedrību. Vienlaikus ar Mariju Feders Sankpēterburgas Konservatorijā mācās arī Jurjānu Andrejs, 1880. gadā studiju gaitas sāk Jāzeps Vītols, bet viņi savās atmiņās Mariju Feders nepiemin ne ar vienu vārdu. Dzirdētas leģendas, ka viņa bijusi iecienīta cara galmā, kur spēlējusi un bijusi pazīstama ar cara ģimenes locekļiem. Taču tās ir leģendas, ko apstiprināt nav izdevies.  To, ko izdevies atrast, ir trīs Marijas Feders pases. Viena no tām 1908. gadā izdota Valmierā, bet nodota šī pase ir 1921. gadā, Marijai Feders kā bēglei ierodoties Latvijā.  Kas Mariju Feders saistīja ar Valmieru, pateikt grūti, taču tajā laikā tur strādāja mācītājs Georgs Feders – varbūt viņas radinieks? Šo pasi Marija Feders, Latvijā ierodoties kā bēgle, nodod un saņem savu otro pasi – Latvijas pasi. Tajā viņa ierakstīta kā Latvijas (Valmieras) pilsone. Pateicoties šai pasei, varam uzzināt Marijas Feders dzimšanas gadu: tas ir 1863. gads, kaut arī baznīcu grāmatās ir citi dati. Šajā pasē ir arī fotogrāfija – kundze gados –, un atzīmēts, ka viņa ir "artiste", bet pēc tautības – latviete. Taču paraksts – krievu burtiem. Nākamā Marijas Feders pase izdota 1927. gadā Rīgas Jūrmalā. Pēc šīm pasēm uzzinām arī, kur Marija Feders dzīvojusi. Viņas dzīvesvieta (pēc pases) bijusi Asaros, Parka ielā 2. Mēģināju  Asaros meklēt Parka ielu – nav! Izrādās,1935. gadā, sakārtojot Jūrmalas ielu nosaukumus, Parka iela pārdēvēta par Induļa ielu, mainīts arī mājas numurs un tagad šī māja atrodas Induļa ielā 4. Nams ir saglabājies, apdzīvots un atrodams arī internetā. Šajā mājā Marija Feders dzīvojusi līdz 1933. gadam, kad mirusi, un tad nams pārgājis viņas brāļa arhitekta Pētera Federa īpašumā. Interesanti, ka Asaru staciju (arī Bēnes, Gulbenes, Siguldas, Dobeles, Saldus u.c.) projektējis tieši Pēteris Feders. Pēteris Feders 1868. gadā ir dzimis Kazaņā. Tas liecina par to, ka Marijas Feders bērnība nav pagājusi tikai Latvijā. Viņa ir dzimusi Rīgā, bērnība pagājusi ārpus Latvijas un savu pirmskonservatorijas vijoļspēles izglītību Marija Feders, visticamāk, ir ieguvusi Kazaņā. Tomēr šī izglītība ir bijusi pietiekami laba, lai Marija varētu iestāties Sanktpēterburgas konservatorijā un pie tam – paša Leopolda Auera klasē! Viņa ir vienīgā latviete, kas mācījusies pie profesora Auera, un, manuprāt, arī vienīgā vijolniece no Baltijas, kas mācījusies Auera klasē. Tas ir ievērojams Latvijas vijoļvēstures fakts. No Marijas Feders darbības Latvijā zināmas vismaz divas uzstāšanās: tās notikušas 1892. un 1893. gadā Ķemeru vasaras sezonā un tas ir arī atspoguļots presē.  Attiecībā uz Pēteri Federu – viņš dzimis Kazaņā, bet studējis Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Kā redzams, viņu vecāki bijuši pietiekami turīgi, lai augstskolā varētu izskolot divus savus bērnus, kas tolaik nebija lēts prieks. Tas prasīja daudz līdzekļu, un mēs zinām, cik grūti gāja daudziem latviešiem ar augstākās izglītības iegūšanu Sanktpēterburgā. Pēteris Feders ir absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju un pēc tam lielāko mūža daļu, līdz atgriezies Latvijā, darbojies Varšavā. Tāpēc arī viens no mūsu gleznotājiem – Kārlis Neils – savās atmiņās Pēteri Federu uzskatījis par krievu profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam bijušas diezgan lielas grūtības ar latviešu valodu. Laikā, kad Marija Feders dzīvojusi Jūrmalā, pie viņas mācījušies divi pazīstami latviešu vijolnieki: Otto Amoliņš (viņš gan vēlāk ir nodarbojies ne tik daudz ar vijoli, cik pūtēju orķestriem Madonas rajona Cesvainē un mūža nogalē Limbažos) un Roberts Zommers. Roberts Zommers bija vijolnieks un ļoti populārs dziedātājs! Abi šie mūziķi saistīti ar Jūrmalu. Otto Amoliņš, cik man zināms, ir dzimis Slokā, Roberts Zommers – Tukuma rajonā, Slokā viņam bijusi vasarnīca un apglabāts viņš ir Jaundubultu kapos. Savās atmiņās Otto Amoliņš un Roberts Zommers piemin, ka viņi mācījušies pie Marijas Feders. Vai nu tīri bez pēdām būtu pazudis Marijas Feders arhīvs? Man ir izdevies tikt tikai pie Pētera Federa personīgās lietas, kas no Latvijas Mākslas akadēmijas nonākusi Valsts arhīvā. Es ceru, ka pēc šī raidījuma varbūt kāds varētu atsaukties un palīdzēt meklējumos, jo Marijas Feders piemiņa noteikti ir uzturama, un es nedaudz brīnos, ka mūsu pētnieki tik maz ir par viņu interesējušies viņas dzīves laikā.

Valters Dakša izved grāmatas. Ja kādam rodas vajadzība atbrīvot dzīvokli no savas vai mantotās bibliotēkas, viņš uzņemas “pastarās tiesas” funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Šis raidījums Augstāk par zemi būs stāsts par grāmatām kā misiju, bet arī par draudzību un veselīgu humora izjūtu. Kaut kādā brīdī tas viss ir kļuvis ļoti nopietni: “Avīzes Nosaukums” izsludinājis žurnāla abonēšanas kampaņu, kas nozīmē saistību uzņemšanos, un arī “Valters Dakša” izdoto autoru skaits ik gadus aug. Valters Dakša – ir gan raidījuma sarunbiedra vārds, gan arī izdevniecības nosaukums. Kādā brīdī pamanīju, ka Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību, un arī manai informācijas telpai piezadzies pamazām un daudzveidīgi. Kur gan citur vērsīsies, ja ne pie Valtera Dakšas, ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām? Valters Dakša ir arī grāmatu kolekcionārs, nodarbojas, ar, kā viņš pats to apzīmē, grāmatu izvešanu – atbrauc un izlīdz tiem, kuri vēlas tikt vaļā no personīgajiem vai mantotiem grāmatu krājumiem, bet nevēlas aptraipīt savu sirdsapziņu ar to mešanu miskastē. Valters Dakša ir kļuvis par vienojošo paroli literatūrai patiesi nodevušos ļaužu pulciņam, šovasar viņš „Facebook” publicēja aicinājumu visiem rakstītgribošajiem braukt pie viņa uz Saldus māju, ko vēlāk nosauca par radošo nometni mēneša garumā. Tās ražu var iepazīt jauna, protams, Valtera Dakšas izdota literāra mēnešraksta “Avīzes nosaukums” septembra numurā, šobrīd notiek šī – ne valsts institūciju, ne mecenātu – neatbalstītā izdevuma, nākamā gada abonēšanas kampaņa. Izdevniecība “Valters Dakša” Bet iepazināmies mēs, nu jau pirms gadiem, kad izdevniecība “Valters Dakša” bija pieteikusi savu eksistenci ar visai lecīgu pirmo grāmatu. “Demon “Condom” – grāmata, papildināta ar pavisam īstu prezervatīvu, spridzināja gan ar ekspresīvajām krāsām, gan nesalasāmajiem burtiem, gan arī Eināra Pelšes radošo veikumu, kas nu jau, literatūrzinātnieku iesaiņots “Preiļu konceptuālisma” apzīmējumā, un, papildinoties ar aizvien jauniem uznācieniem grāmatu formātā, pārtraucis šokēt. Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” “Demon “Condom”  togad piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā. Kad piezvanu, lai norunātu tikšanos, Valters Dakša aicina uz Brīvības ielu 112, kur viņam tagad ir mazs veikaliņš. Izkārtnes nav, bet pa veikala logu iekšpusē redzamās grāmatu kaudzes pārliecina. Izdevējs un bukinists Valters Dakša ir arī viens no Matīsa Kažas filmas “Klejotāji” varoņiem. Filmā tiek izstāstīts skarbais stāsts par vecāku zaudējumu 15 gadu vecumā, par nodegušo Saldus māju un arī bibliotēku. Valters Dakša jau šobrīd to visu ir uzcēlis no jauna. Saldus māju, un arī privātā bibliotēka viņam ir viena no lielākajām Latvijā. Bet šai sarunā viņš par to daudz runāt negrib. Grāmatveikalā Brīvības ielā vienā no plauktiem izdevniecības “Valters Dakša” izdotās grāmatas. Daudz dzejas: jauno dzejnieku antoloģija “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”, Jeļena Glazova, Ēriks Naivo – līdz šim ar Latvijas krievu dzejas bilinguālo izdevumu izdošanu vairāk nodarbojās “Orbīta”. Ko īsti izdod “Valters Dakša”?   Izdevniecība SIA “Valters Dakša” ik pa laikam izdod pārsteidzošas grāmatas, tā tas ir bijis jau kopš “Demon “Condom”. Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos. Izdotas arī Eināra Pelšes dzejas kārtis. “Rembo 2016” saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums” Valters Dakša nespēlē pēc noteikumiem. Grāmatu īpašnieki ziedo grāmatas, kuras bukinists pārvērš naudā, kas savukārt kļūst par iespēju jaunu izdevumu un notikumu tapšanai. Nu jau astoņus mēnešus sevi pieteicis arī jauns literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Betija Zvejniece uzņēmusies tā maketēšanu.  Astoņu mēnešu laikā iznācis astoņas reizes, tātad – pierādījis savu spēju pastāvēt, šobrīd notiek žurnāla preses abonēšanas kampaņa. Žurnāla numurus var nopirkt, apskatīt grāmatveikaliņā Brīvības ielā 112. Pirmie numuri jau izpirkti, tirāža arī nav pārspīlēti liela, 200 – 300 eksemplāru, no kuriem daļa kā honorārs tiek izsniegta tekstu autoriem. Aplūkojot iepriekšējos “Avīzes Nosaukums” numurus, kļūst skaidrs, ka sākotnēji tā patiešām ir bijusi avīze, bet augusta, septembra numuram jau ir 60 lappuses. “Avīzes Nosaukums”  ir pārsteidzošs izdevums, jo vismaz šobrīd tas nebalstās naudas attiecībās. Jautāju, vai nebija ilgtspējīgāk iet ierasto ceļu un pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas konkursam? Taču esot bijis kāds nepārvarams apstāklis. Kad pirms astoņiem mēnešiem “Avīzes nosaukums” tika dibināts, nevienam nav bijusi pārliecība, ka šis izdevums turpinās pastāvēt. Ka ideja tā iepatiksies, ka ar katru numuru tas pieņemsies pārliecībā un iesaistīto autoru skaitā. Dīvains nosaukums, vai ne? Tā ir atsauce uz 90. gadiem, kad žurnāli īsā laikā dzima un pazuda, tostarp iznāca žurnāls “Vāks”. Un tā nosaukums bija tapis tā, ka maketētājs bija pabeidzis darbu pie žurnāla, tikai pirmais vāks vēl nebija gatavs, un maketētājs bija vienkārši ierakstījis darba nosaukumu – vāks. Žurnāla redakcija nolēma, ka tas ir labs vāks, un arī labs žurnāla nosaukums, un “Avīzes Nosaukuma” redakcija nolēmusi sekot šai pašai loģikai. Graudainais papīrs, dīvainais izkārtojums pirmajā brīdī ļauj noticēt, ka esi atgriezies 90. gadu ideju spriedzē un samizdatā. Tomēr nē. Katram numuram ir redaktors, kurš numuru veido ar lielu nopietnību, demonstrējot savu gaumi, paziņu loku. Koķetējot ar žurnāla ierasto formātu – ievadsleja, saturs, un vienlaikus to spridzinot no iekšpuses. Izdevēju Valteru Dakšu aptvert ir grūti, taču kopā ar viņu ir ļoti viegli noticēt labajam. Un vērtēt pēc paveiktā – daudzi no viņa projektiem liekas nenopietni, tai pat laikā vēriens, ar kādu viņš tos veic, spēja pulcēt ap sevi literatūrā patiesi ieinteresētos un radīt notikumus, ir apbrīnojama.

Raidījumā Piespēlē pievēršamies šosejas riteņbraukšanai – marts šogad lutina ar tiešām lieliskiem laikapstākļiem un daudzi velo entuziasti, kuri pa ziemu savus velosipēdus nolika malā, tagad jau ir atklājuši jauno riteņbraukšanas sezonu. Īstais laiks parunāt par riteņbraukšanu un šoreiz ciemos attālināti ir arī viens no Latvijas labākajiem šosejas riteņbraucējiem Toms Skujiņš. Aizvadītās nedēļas spilgtāko notikumu topā: Sākas F1 sezona; Pludmales volejbolisti sāk un, lielākā daļa, arī uzreiz pabeidz pirmo jaunā formāta turnīru Meksikā; Kristaps Porziņģis ar mainīgām sekmēm spēlē Vašingtonas “Wizards”, Dāvis Bertāns Dalasā “Mavericks” spēlē maz; Jānis Blūms atgriežas uz parketa - pievienosies dzimtās Saldus pilsētas basketbola komandai cīņā par Nacionālās līgas godalgām; Latvijas Futbola federācijas pagarina līgumu ar Daini Kazakeviču. Rubrika “Vēstures stūrītis” par vienu no visu laiku lielākajām uzvarām Latvijas šosejas riteņbraukšanā - 2000.gada 15.oktobrī par pasaules čempionu kļuva Romāns Vainšteins.

Gleznotājs Janis Rozentāls piedzima 1866. gadā Saldus pagastā zemnieku ģimenē. Ģimenei nebija naudas ilgstošai viņa izglītošanai, tāpēc jau 15 gadu vecumā Rozentāls devās uz Rīgu, lai meklētu darbu. Viņš strādāja dažādus gadījuma darbus, apguva daiļkrāsotāja amatu un sāka apmeklēt zīmēšanas nodarbības Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā. Rozentāla zīmējums Pēterburgas skolu skatē ieguva sudraba medaļu, un viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā kā glezniecības nodaļas brīvklausītājs. 

Stāsta folkloras kopas "Tarkšķi" un mandolīnistu ansambļa "Tarkšķu mandolīnisti" vadītāja Kristīne Karele Mūsdienās vārds "mandolīna" kādam saistās ar Itāliju, kādam ar Lūisa de Bernjēra grāmatu un lielisko filmu "Kapteiņa Korelli mandolīna" ar Penelopi Krusu un Nikolasu Keidžu galvenajās lomās. Kaut arī pēdējā piecgadē mandolīnu – šo interesanto strinkšķināmo instrumentu - iemīļojuši un sākuši spēlēt krietns pulciņš Latvijas iedzīvotāju, nevarētu teikt, ka tas ir plaši atpazīstams un iecienīts mūzikas instruments. Pirms gadiem desmit situācija ar mandolīnu bija pavisam pamirusi – to nespēlēja folkloras kopas, to nespēlēja tautas mūzikas kapelas, nedz arī citi muzikanti. Kad kāds etnomuzikologs tās spēli mēģināja citiem demonstrēt, tad lielākoties klausītāji mandolīnu neatpazina vai sauca par slāvu instrumenta balalaikas māsu. Tomēr, pārcilājot vecus preses materiālus un senas fotogrāfijas, nu jau droši varam apgalvot, ka mandolīna ir pilntiesīgs latviešu tautas mūzikas instruments – pagājušā gadsimta sākumā un līdz pat 50. gadiem tas bijis tautā iemīļots. Gan tāpēc, ka viegli apgūstams, gan tāpēc, ka salīdzinoši lēts un arī – ērti pārnēsājams, jo neliels izmērā. Par to, ka droši mandolīnas varam pieskaitīt mūsu tautas mūzikas instrumentu pulkam, liecina vairākas pazīmes. Kā raksta etnomuzikologs Ilmārs Pumpurs biedrības "Skaņumāja" izdevumā "Tradicionālās mandolīnas spēle", Latvijā mandolīnas plaši sāka parādīties 19. gadsmita beigās. Sākotnēji vairāk pilsētas smalkajā sabiedrībā, bet pavisam drīz arī tradicionālo mūzikas ansambļu jeb kapelu sastāvos. Piemēram, 20. gadsimta 30. gados Rīgas krievu prese rakstīja par "vectēvu laiku" kadriļu dejošanu pie "pašķidras mandolīnas strinkšķināšanas". 20. gadsimta sākumā mandolīnu cienītāju skaits jau bija pieaudzis tiktāl, ka tie sāka apvienoties mandolīnu ansambļos un pat orķestros. Ar brīnišķīgu bildi nesen Facebook dalījās Saldus vēstures un mākslas muzejs: 1928. gada attēlā redzams Pampāļu pamatskolas mandolīnu orķestris patiešām iespaidīgā sastāvā – vairāk nekā 50 jauniešu! Arī Iecavā darbojušies vismaz divi mandolīnu orķestri – ir gan fotogrāfijas, gan arī stāsti no cilvēkiem, kas tajos muzicējuši. Šķiet, vai ikviens Latvijas iedzīvotājs arī var lepoties ar kādu senci, kas reiz bērnībā spēlējis mandolīnu vai atceras, ka viņa radagabals vai kaimiņš labprāt strinkšķinājis to. Kaut arī Latvijā daudz spēlētas Vācijā, Itālijā un citur gatavotās mandolīnas, arī šeit, uz vietas, kā raksta Ilmārs Pumpurs, darbojušies vairāki instrumentu meistari – A. Ieviņš, V. Saulītis, O. Zutis, kā arī salīdzinoši daudzi lauku amatnieki. Tam kā pierādījums ir visā Latvijā atrastie instrumenti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka mandolīnas bija ļoti iecienīts tautas mūzikas instruments vēl pirms 100 gadiem. Līdz ar Ilmāra Pumpura un biedrības "Skaņumāja" aktivitātēm mandolīnas kā tautas instrumenta izplatība šobrīd Latvijā ir atdzimusi – tās spēli apgūst bērni tautas mūzikas nometnēs, folkloras kopās, arī pieaugušie tautas mūzikas instrumentu kursos. Mandolīna atkal atradusi vietu tautas mūzikas kapelās, kur tiek spēlēta kopā ar vijolēm, basi, ermoņikām, kā arī ar lielu mīlestību un aizrautību skan manis vadītajā mandolīnistu ansamblī "Tarkšķu mandolīnisti", kur darbojas ap 15 bērnu un jauniešu, kurus vieno mīlestība uz šo savdabīgi un interesanti skanošo tautas mūzikas instrumentu - MANDOLĪNA.

Ko liek gan uz iesma, gan uz skapja un var atrast jebkurā interneta adresē? Šo repera Anša un klausītāju atsūtītās mīklas min Medņu ģimene Saldus Druvā: mamma Linda (Kapelleru nama vadītāja), tētis Modris (strādā ģimenes zemnieku saimniecībā) un bērni Lote (12 gadi), Haralds (8 gadi) un Ernests (6 gadi).

Stāsta VAS "Latvijas dzelzceļš" industriālā mantojuma eksperts Toms Altbergs. "Piektdienas naktī uz Dzelzceļu virsvaldes aicinājumu, pulciņš Rīgas viesu ar satiksmes ministru Pēteri Aronieti, tieslietu ministru Erastu Biti, galveno dzelzceļu inspektoru Jāni Pauļuku un dzelzceļu virsvaldes vadošām personām priekšgalā, izbrauca uz Vecgulbenes jaunās dzelzceļa stacijas atklāšanu. Vilcienam pienākot, stacijas priekšā jau bija sapulcējušies dzelzceļnieki un miesta pilsoņi. Vilcienam piestājot, Siguldas pulka orķestris spēlē apsveikuma maršu. Tad satiksmes ministrs pirmoreiz atslēdz jaunās ēkas durvis un atslēgas nodod stacijas priekšniekam Oskaram Orem. Ļaužu pārpildītā stacijā iesvētīšanas runu saka vietējais mācītājs Juliuss Egle un dzied draudzesskolas koris. Satiksmes ministrs atklāšanas runā atzīmē, ka jaunceltā stacijas ēka ir krāšņs zieds Vecgulbenei. Šis nams Vecgulbenei jau sen bija nepieciešams. Pateicas visiem darbiniekiem par paveikto darbu un liek priekšā nodziedāt valsts himnu. Dzelzceļu galvenais direktors Andrejs Rode sniedz pārskatu par stacijas būvi. Pamati likti pagājušā gada 27. jūnijā. Apbūves laukums 1192 kvadrātmetri, tā ka celtne pieder pie lielākām valstī. Ar stacijas atklāšanu pamazinās asā dzīvokļu krīze Vecgulbenē, jo daudzās dzelzceļmezgla iestādes novietosies stacija. Būve izmaksājusi 265.496 latus. No dažām pusēm pārmests, ka Dzelzceļu virsvalde ceļ pilis, kamēr valsts pārdzīvo saimniecisku krīzi. Runātājs aizrāda, ka ēkas tiek celtas uz paaudžu paaudzēm un ja mēs arī turpmāk strādāsim radošu darbu, tad pēc gadu desmitiem mūsu valsts būs par paraugu citām. Koris dzied "Nevis slinkojot un pūstot"." (Svinības Vecgulbenē, Latvijas Kareivis Nr.280 12.12.1926) Droši vien, ka ne visi, bet liela daļa "Klasikas" klausītāju ir bijuši Gulbenē. Iespējams, arī apciemojuši Bānīti un pamanījuši tam neatbilstoši lielo stacijas ēku, kurā, starp citu, ir notikuši gan koncerti, gan teātra izrādes, gan skatīts kino, bet tagad mājvietu atradis pašu gulbeniešu radīts izglītojošs un interaktīvs centrs "Dzelzceļš un tvaiks". Kas tad pamudinājis šodien varbūt nemaz ne tik nozīmīgajā Gulbenes stacijā 1926. gadā uzbūvēt lielāko stacijas ēku starpkaru Latvijā? Īsā atbilde - 1903. gadā Bānīša vajadzībām atvērtā Gulbenes stacija Pirmā pasaules kara gados bija ļoti paplašinājusies: no tās izbūvēti divi platsliežu dzelzceļi (uz Ieriķiem un Abreni (Situ)), kā arī par platsliežu dzelzceļu pārbūvēts sākotnējais šaursliežu dzelzceļš Pļaviņu virzienā. Un Gulbene bija kļuvusi par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Nedaudz par šīs ēkas autoru, arhitektu Pēteri Federu, mākslinieka Jūlija Federa brāļa dēlu.  Pēteris Feders dzimis 1868. gadā Kazaņā. Pēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķis (no 1910. gada). Viens no Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājiem, tās profesors, kā arī prorektors no 1921. līdz 1935. gadam. Brāļu kapu ansambļa galvenais arhitekts. Daudzu Latvijas dzelzceļa staciju ēku autors (Sigulda, Piebalga, Asari, Babīte, Bēne, Dobele, Saldus). Varbūt tieši tāpēc Mākslas akadēmija no 1922. līdz 1940. gadam atradās Gogoļa ielā 3, ēkā kur kopš 1913. gada allaž ir bijušas izvietotas dzelzceļu struktūras, kā arī, attiecīgi, LR Satiksmes ministrija. Starp citu, šī ēka dzelzceļniekiem ir ne mazāk simboliska kā Latvijas radio darbiniekiem tajā pat gadā celtā Radio ēka Doma laukumā. Ar vienu piebildi, ka dzelzceļnieki Gogoļa ielā mituši jau no paša sākuma un, piemēram, Mākslas akadēmija te bijusi vien nomniece. Un nobeigumā vēl kāds citāts no 1926. gada "Latvijas Kareivja": "Pēc profesora Pētera Federa projekta celtā stacijas ēka atstāj tīkamu iespaidu. Tā veidota klasiska stilā ar kolonādēm. Apakšstāvā pasažieriem uzgaidāmās telpas ar bufeti, bet augšas stāvā ievietos iestādes. Ar jauno celtni Vecgulbenes mezgls gūst ērtu stacijas ēku, pret kuru līdzšinējā pagaidu ēka liekas sīka būdiņa. Tādēļ arī vecgulbeniešos valdīja neviltota sajūsma par jauno ieguvumu, kas izskanēja sabiedrības priekšstāvju runās. Svinības noslēdz kora dziesma "Cik mīlīgas ir Tavas mājas"."

Lietas lēnām iet uz labo pusi. Pierīgas, Bauskas, Liepājas, Kuldīgas, Saldus, Daugavpils un Krāslavas sabiedriskā transporta tīkla daļās ir ieviestas izmaiņas, kas padarīs daudz vieglāku braukšanu autobusos pasažieriem ar kustību traucējumiem un neredzīgiem cilvēkiem. Par izmaiņām stāstām raidījumā Kā labāk dzīvot. Lai nodrošinātu visām sabiedrības grupām pieejama sabiedriskā transporta pakāpenisku ieviešanu, piecās maršrutu tīkla daļās no 1. augustā stājies spēkā jauns līgums. Tas paredz pielāgotu autobusu norīkošanu reisu izpildē un apmācītus autobusa vadītājus saskarsmē ar ar kustību traucējumiem un neredzīgiem cilvēkiem. Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš norāda, ka sabiedriskajam transportam ir jāpielāgojas, lai katrai mērķa grupai piedāvātu atbilstošu servisu. Piecās maršruta tīkla daļās jeb piecos reģionos ir stājušies spēkā jaunie līgumi, kur vidēji maršrutos gandrīz 70% autobusu pielāgoti cilvēku ar kustību traucējumiem un ne tikai pārvadāšanai.  Visos autobusos ir vizuāli audiālā pieturvietu paziņošana. Daļā autobusu ir akustiskās cilpas, kas noņem fona trokšņus, lai cilvēki ar vāju dzirdi labāk varētu dzirdēt pieturas paziņošanu. Vietām ir pastiprināta skaņa ar papildus skandu. Izveidoti marķējumi, lai cilvēkiem būtu skaidri redzami pakāpieni, sliekšņi. Ir taktilā numerācija, lai cilvēks pēc taustes var saprast, kur apsēsties. "Tās ir nianses, kas ienākušas sabiedriskajā transportā, mums ir noslēgti līgumi vēl četrās maršruta tīkla daļās, ir skaidrs, ka vairāk nekā pusē maršrutu pakalpojums no pieejamības viedokļa ir būtiski labāks," norāda Kristiāns Godiņš. Vai ar laiku visi autobusi Latvijā varētu būt pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem? "Kuldīgas - Saldus pusē ir 99% autobusu pielāgoti cilvēku ar kustību traucējumiem pārvadāšanai. Bet ir cita lieta. Pat, ja panāksim 100% autobusu aprīkošanu, pārējā infrastruktūra, gan ceļa infrastruktūra, gan platformas pieturvietās, tas ir jautājums, kas vēl risināms un tālu no pilnības. Tāpat arī ēkas, ietves. Jo projām ir daudz ceļa infrastruktūras, kas nav piemērota, lai cilvēks nokļūtu līdz autobusam," vērtē Kristiāns Godiņš. "Pie tā, domāju, strādā arvien vairāk." Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustento” valdes priekšsēdētāja Gunta Anča ir gandarīta, ka beidzot Latvijā ir autobusi, ar ko cilvēkiem pārvietoties, jo visu laiku vienīgā izvēlē cilvēkiem ar invaliditāti bija privātā automašīna, kas ne visiem bija pieejamas. "Sustento" pārstāvji arī daudz konsultējuši Autotransporta direkciju, lai autobusu pieejamība būtu piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Patiesībā mēs nerunājam par šauru mērķa grupu, kas primāra, tie ir cilvēki ar invaliditāti, mēs runājam par daudz plašāku grupu, kas varētu būt gados vecāki cilvēki. Jāsaprot, ka katru reizi, kad kāds nosauc nākamo pieturu skaļi, tas ir ērti ikvienam, kam ir grūti to izlasīt un tā noteikti nav tikai invaliditāte. Vai arī katru reizi, kad tu varu ērti izlasīt, tas ir ērti ikvienam, kas tik labi nedzird un nespēj uztvert skaņu. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi liela grupa, kam šie autobusi būs ievērojami ērtāk un labāk lietojami," uzskata Gunta Anča. Anča norāda, ka svarīga ir ne tikai tehniskā pakalpojuma pieejamība, bet arī cilvēku apmācība, lai autovadītājs ir zinošs, kā rīkoties attiecīgā situācijā. "Mums šķita svarīgi un ļoti vajadzīgi, ka šī iepirkuma ietvaros tika iekļauta arī nepieciešamība autovadītājus sagatavot, tam darba, lai būtu pakalpojums pieejams, ne tika autobuss," skaidro Gunta Anča.

"Atsperes" viesis pirmo reizi šī raidījuma pastāvēšanas vēsturē ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Un mums ir gana daudz iemeslu, lai šī tikšanās notiktu tieši tagad... Inta Zēgnere: Pagājušajā svētdienā bija Vasarsvētki, tūlīt būs Trīsvienības svētki, šodien visā Latvijā risinās Baznīcu nakts, un piedevām jums tikko bija arī dzimšanas diena. Arī tajā mēs jūs varam sveikt! Jānis Vanags: Paldies! Tieši tā arī bija - 1958. gadā piedzimu Vasarsvētku svētdienā... Tad jau varētu sacīt, ka tie ir dubulti svētki! Tādā svētku laikā dzīvojam. Kā izlasīju Baznīcu nakts mājaslapā, dievnami atver savas durvis individuāliem apmeklējumiem jau no pulksten 12.00, bet sešos vakarā arī katrs dievnams piedāvās savu programmu, ko vērot arī tiešsaistē. Ja jums nebūtu nekādu ierobežojumu sava laika sadalījumā, kas būtu tā baznīca, kurā jūs gribētu šovakar uzkavēties? (Smejas) Nu, tas ir ļoti provokatīvs jautājums  - ko gan lai tagad saku? Un ko visas citas baznīcas domās, ja es to pateikšu? Manas īpašās baznīcas ir dažas - viena ir Rīgas Doms, kas ir mana katedrāle: ārkārtīgi skaista vieta, kur es vienmēr labprāt uzturos. Tad ir Valtaiķu baznīca, kur esmu kristīts, un Cīravas baznīca, kur esmu laulāts. Saldus Svētā Jāņa baznīca, kur kalpoju ilgāku laiku. Zinu, ka būs atvērta arī Gaiķu baznīca, kas ir Kurzemes pērlīte - maza, bet burvīga, grezni izgleznota Kurzemes baznīciņa netālu no Saldus. Baznīcu nakts ir tāda interesanta lieta, kad var vai nu citādi iepazīt jau labi zināmo, vai arī atklāt sev kaut ko nezināmu. Atceros - kad bijāt vēl "pēdējais hellēņu pagāns", kā jūs reiz par sevi teicāt, astoņdesmitajos gados jums ar brāli bija tradīcija, ka abi braucāt pie viņa uz Rudbāržiem, un tad devāties astoņus kilometrus pa vientuļu lauku ceļu uz Valtaiķu baznīcu, jo tur kalpojis kāds īpašs mācītājs, kas jums tajā laikā daudz nozīmējis. Tas bija tāds interesants stāsts. Kad biju vēl skolas puika, mēdzu iet uz baznīcu, mēdzu palaikam tur iezagties, ielavīties, sevišķi jau Ziemassvētkos, un tad brālis mani drusku tā kā apsmēja vai ironizēja, kad es tās dziesmu lapiņas atnesu mājās. Bet tieši viņš bija tas, kurš mani faktiski uz Valtaiķiem paaicināja. Viņš man teica - tur ir mācītājs, kurš tik interesanti runā! Tā nu pirmo reizi mēs kopā ar brāli to ceļu mērojām, un tiešām - tur bija mācītājs Sigurds Sproģis, stalts vīrs ar varenu balsi, kurš skaisti dziedāja un runāja mazliet uz tādas disidentiskas robežas. It kā sprediķis, bet tādas pretpadomju vēsmas tur ieskanējās, caur puķēm. Tas man arī ļoti patika. Un tad es sāku braukt uz turieni, ņemot līdzi draugus. Lielākā karavāna bijām 15 cilvēki, kas nu jau soļojām pa to ceļu. Tāds misijas pasākums tas man bija. Ļoti askētisks šis dievnams man šķiet - vismaz spriežot pēc attēliem: nekādu izrotājumu, pilnīgi balts. (Smejas) Ahā, tas ir tieši tā kā ar kristīgo ticību... Kad no ārpuses uz to paskaties, patiesi - šķiet tāda pelēka, ļoti askētiska lauku baznīciņa, bet vajag ieiet iekšā! Cilvēki apsēžas, ieejot šajā baznīcā, jo tur katrā logā ir fantastiski krāšņas vitrāžas, kalnu kristāla lustras un slavena gleznotāja altāra glezna. Tā ir vienreizēja baznīca, viena no krāšņākajām lauku baznīcām, kādas vispār Latvijā ir. Bet tas tiešām ir tāpat kā ar kristīgo ticību: no ārpuses skaties - tur nekā nav, bet ieej iekšā, un atklājas viss skaistums. Minējāt arī Saldus baznīcu. Reiz jūs arī teicāt, ka tieši tur ir pagājuši jūsu mūža skaistākie septiņi gadi. Bet jūs taču aizbraucāt uz turieni visai dramatiskos apstākļos, kad mētelis sala pie sienas un zābaki - pie grīdas... Jā, mani aizsūtīja kalpot uz Saldu, un es biju diezgan nelaimīgs par to, jo šī pilsēta iepriekš man nekad nebija patikusi. Tolaik braucu no Liepājas, kur dzīvoju, uz Rīgu, pēc tam atpakaļ, un autobuss divdesmit minūtes stāvēja Saldū. Tur varēja redzēt autoostu, briesmīgo publisko tualeti, kas bija turpat netālu, un publiku, kas tajā laikā tur pulcējās - tas likās diezgan atbaidoši. Bet, kad tur nonācu, viss mainījās tā, ka es pēc tam ar žēlabām gāju prom no Saldus, nekā nevarēju šķirties - vēl šodien nevaru. Tur daudzas draudzības ir palikušas. Jo nelielā pilsētā mācītāja statuss un vieta ir pavisam citāda nekā Rīgā. Rīga ir liela pilsēta - te cilvēks pēc dievkalpojuma iziet pa durvīm, un tu viņu neredzi un nesatiec līdz nākošajai svētdienai. Saldū tu izej uz ielas un visa tava draudze ir turpat apkārt - tu visus pazīsti, tevi pazīst. Cilvēki mani draudzē pieņēma. Bija tur sirmi vīri, jau pērminderi un baznīcas priekšnieks. Cilvēki ar dažādām biogrāfijām! Tas ir tas fantastiskais - ka iepazīsties ar šo cilvēku dzīvesstāstiem. Piemēram, viens no pērminderiem 17 gadus pēc kara bija slēpies mežā bunkurā. Viņš bijis policists, un, lai viņu neizsūtītu uz Sibīriju, viņš bija ilgus gadus slēpies pa mežiem, līdz kamēr bija iznācis ārā no meža. Viņu tik un tā izsūtīja, un, braucot vagonā ārā pāri Latvijas robežai, viņš bija izmetis zīmīti... Pēc tam kāds bija atgādājis to zīmīti uz Saldu, un tā nonāca pie manis... Tādi visādi stāsti. Cilvēki kādreiz tā nicīgi saka - nu, baznīcas tantiņas. Es tās "tantiņas" iepazinu ļoti labi - kas viņas par cilvēkiem, ar kādām biogrāfijām, ar kādu pieredzi, kādu ticību. No viņām var pamācīties. Jāņa baznīca jau tur ir ļoti skaista. Un tā bija man uzreiz tāda kompensācija, ka esmu nonācis Saldū. Starp citu, pie baznīcas ir uzstādītas septiņas bronzas skulptūras, kas attēlo Rozentāla gleznu "No baznīcas". Jā, Saldū tagad ir brīnišķīga zīme, kas pievērš uzmanību, bet tur jau viss tas stāsts - lai nāktu no baznīcas, vispirms ir jābūt bijušam baznīcā. Un es domāju - tas būtu labi, ja saldeniekiem šī skulptūru grupa atgādinātu, kas vispirms jāizdara, lai varētu piepulcināties Rozentāla slavai. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Saldus novads sevi sauc par medus pilienu Kurzemē. Un tā iedzīvotāji tiešām ar dzīvi pašvaldībā ir gana apmierināti. Vienīgā darvas karote ir kultūras centra trūkums, ko no jaunās pašvaldības pieprasa vēlētāji.

Nemiga - nemalonus reikalas… neužmiegi, neišsimiegi ir vėl bijai kad kartosis tas pats… Gydytoja neurologė Raminta Masaitienė , 17 metų gydydama miego sutrikimus, atkreipia dėmėsį, kad tai - daugiausiai jautrių žmonių problema, o didžiausia pagalba (jei nėra ligų) - teisinga miego higiena.Jokių ekranų 3 val. iki miego, jokio alkoholio (aha…) ir keltis tuo pačiu metu. Tai tik keletas patarimų, kuriuos gal  ir žinom, bet (dar ) netaikom….O jei kankinatės jau daugiau nei tris mėnesius - laikas ne kaimynei padėjusioms tabletytėms, o specialisto pagalbai.Saldus ta smiegas, padėkim sau:)Gero klausymosi!Support the show (https://www.patreon.com/rss?campaign=3818600&auth=e--XzCYyoZz9eAi2X3elpcmiITj4KQro)

Šodien daudziem grūti iedomāties laikus, kad viens no mūsu valsts simboliem – sarkanbaltsarkanais karogs – bija aizliegts. Tā tas bija visu Padomju okupācijas periodu, taču, tuvojoties PSRS sabrukumam, neatkarīgās Latvijas karogs uz īsāku vai garāku brīdi tika pacelts dažos publiskos pasākumus 1988. gada vasarā – “Helsinki86” grupa ar to devās pie Brīvības pieminekļa 14. jūnijā, bet dažas nedēļas vēlāk pa kādam karogam varēja redzēt festivālā “Baltika”. 29. septembrī LPSR Augstākā padome atļāva karogu publiskos pasākumos lietot kā nacionālu simbolu, 8. oktobrī tas rotāja Latvijas Tautas frontes dibināšanas pasākuma skatuvi Kongresu namā. Latviskās idejas patriotiem bija vēlēšanās karogu darīt redzamu arī pilsētvidē, taču problēmu sagādāja fakts, ka centrālākās un vislabāk redzamās ēkas bija komunistiskās varas pārstāvju mājvieta. Talkā nāca kultūras ļaudis. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts stāsta, ka 1988. gada 22. oktobrī karogs tika pacelts Cēsu Jaunās pils tornī virs muzeja, 11. novembra pēcpusdienā – Rīgas un Siguldas Jaunās pils torņos, 18. novembrī – Valkas, Balvu, Talsu kultūras namos, Jelgavas muzejā un citviet. Ap Ziemassvētkiem karogs plīvoja jau vēl vairākās Latvijas pilsētās, arī kādā neparastā vietā – virs Saldus slimnīcas jaunā korpusa. Jauns vilnis karogu pacelšanā nāca 1989. gada pavasarī, jo īpaši ap 25. martu. Pēc 1990. gada 15. februāra, kad vēl pirms Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanas, tika atjaunoti tās simboli, tostarp karogs, sarkanbaltsarkanais brīvības karogs plīvoja praktiski visās Latvijas pilsētās.

Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss, viesojoties “Basketstudijā 2+1” atbildēja uz jautājumiem par basketbola dzīves aktualitātēm. Runājām par vīriešu valstsvienības galvenā trenera izvēles procesu, vērtēšanas kritērijiem, speciālistu pieejamību un tuvākajiem izaicinājumiem, ieskicējām sieviešu valstsvienības potenciālo vadītāju loku, pievērsām uzmanību vasarā paredzētās U19 Pasaules kausa izcīņas aktualitātēm, kā arī tikām skaidrībā, kādā veidā tiek nodrošinātas basketbola spēļu translācijas ne tikai no Olimpiskā Sporta centra un Ventspils halles, bet arī no Kandavas, Saldus, Ogres un citām Latvijas līgu spēļu norises vietām. 55 minūtes par basketbola aktualitātēm: 00:00 - Vīriešu izlases trenera meklējumu process; 05:30 - Sapratne par Latvijas izlases resursiem; 09:20 - Basketbola sabiedrības iesaistīšanās trenera atrašanā; 16:20 - Izlases galvenā trenera tautība; 22:05 - Gaidāmais valdes lēmums, trenera atalgojums; 26:35 - Sieviešu izlases galvenā trenera amats; 32:10 - Gaidāmie jaunumi par Pasaules kausu U-19 vecuma grupai; 39:30 - Jauniešu izlašu pārbaudes spēļu meklējumi; 43:30 - Latvijā uzstādītās "Synergy" video kameras.

Kā dzīvo un strādā kori pandēmijā? Par reālo situāciju un iecerēm saruna ar Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģenti, Dobeles un Saldus koru apriņķa virsdiriģenti, Ekonomikas un kultūras augstskolas kamerkora "Fortius" diriģenti, Latvijas Universitātes sieviešu kora "Balta" māksliniecisko vadītāju un diriģenti Māru Marnauzu un Liepājas apriņķa kora virsdiriģenti, Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora "Intis" diriģenti, Liepājas Universitātes sieviešu kora "Atbalss" diriģenti Ilzi Valci.

Dokumentālā animācijas filma “Mans mīļākais karš” ir autobiogrāfisks režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas stāsts par mums laikā no 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Pirmizrādes dienā Kultūras Rondo studijā saruna ar režisori Ilzi Burkovsku-Jakobsenu. "Mana pirmā iecere bija stāstīt vairāk par Latvijas vēsturi un īpaši par Kurzemes katlu un karu un tā atblāzmām astoņdesmitajos gados, kad es mācījos Saldus 2. vidusskolā," atklāj Ilze Burkovska-Jakobsena. Pilnmetrāžas animācijas filmas “Mans mīļākais karš”, kas jau apbalvota Ansī starptautiskajā animācijas filmu festivālā Francijā, pirmizrāde būs 22. septembrī kinoteātrī “Splendid Palace” Rīgā, Latvijas kinoteātros tā būs skatāma no 25. septembra. "Darba procesa gaitā, izstrādājot scenāriju, sapratu, ka ir jāstāsta aizvien vairāk un vairāk personīgi, un tā nācās ievīt aizvien vairāk manu dzīvi un manu dzimtu, lai būtu skatītājam konteksts, caur ko tas viss tiek izdzīvots," turpina Ilze Burkovska-Jakobsena. "Animācija īstenībā ir vienīgais veids, kā to pateikt patiesi, jo tas, kā es vizuāli biju iecerējusi šo filmu, manuprāt, ir iespējams atveidot tikai animācijā. Man, šķiet sarežģīti dokumentālajās filmās aktieriskie inscinējumi. Ir iespējams strādāt radoši ar arhīviem, esmu redzējusi daudz labu piemēru. Bet man šķiet, ka tieši animācija dod tiešāko emocionālo saiti gan ar tēliem, gan ar notikumiem tajās dokumentālās animācijas filmās, kuras man ļoti patīk. Tāpēc izvēlējos šo stilu," atzīst Ilze Burkovska-Jakobsena. Režisorei šī ir pirmā animācijas filma. "To var izdarīt viens cilvēks, kurš ir mazliet traks," bilst Ilze Burkovska-Jakobsena. Filmas veidošana viņai iemācījusi būt pacietīgai, bet tajā pašā laikā viņa atzīst, ka izbaudīja to, ka strādāja lielā komandā. "Tas bija lielisks piedzīvojums – būt daļai no tik laba kolektīva," uzskata Ilze Burkovska-Jakobsena. “Mans mīļākais karš” ir animēts autobiogrāfisks stāsts, pilns sirsnības un godīguma, par pieaugšanu absurdajā laikā no 70. gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Filmā animācija – varones atmiņas un fantāzijas par dažbrīd dīvainiem notikumiem – kombinēta ar dokumentāliem kadriem, piemēram, ainām no Padomju Savienībā slavenās pionieru nometnes “Artek” vai patriotisma uzlādētā Baltijas ceļa Latvijas neatkarības atgūšanas laikā. Filma piedāvā vēsturiskās apjausmas noskaņu, parādot, kāda bija dualitāte starp ārējo oficiālo un iekšējo personisko telpu. Filma “Mans mīļākais karš” ir Latvijas–Norvēģijas kopražojums, kas tapis, studijai  “Ego Media” sadarbojoties ar norvēģu kompāniju “Bivrost Film” un Latvijas studiju “Tritone Studio”; filma veidota ar Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Filmas radošās grupas sastāvu veido mākslinieki Sveins Nīhuss (Svein Nyhus), Krišjānis Ābols, Kerija Arne, Toms Burāns, Laima Puntule, Harijs Grundmanis, Nils Hammers, Arnis Zemītis. Mūziku filmai komponējis Kārlis Auzāns. 2019. gada rudenī filmas pabeigšana tika atbalstīta kolektīvā ieguldījuma platformā projektubanka.lv.

No sākums tā ir vieta no kā smeļ ūdeni. Liekot burtu priekšā būs upe Kurzemē, liekot vēl burtu priekšā tā ir zivij pa vidu, liekot vēl burtu priekšā to stāsta bērniem gulēt ejot vakarā. Kā šo Gunara Gūžas un citu klausītāju atsūtītās valodnieciskās mīklas minēs Ērberģes muižas Zilā dāma Žanna Miezīte (Neretas novada domes Izglītības, kultūras, sporta, tūrisma un jaunatnes lietu nodaļas vadītāja) un Ērberģes muižas viesi - Ozoliņu ģimene: Nauris (Mazzalves skolas absolvents, strādā Saldus pašvaldības policijā), Naura mamma Inese (vada Kurzemes reģiona neatliekamās palīdzības brigādes), Arnita (strādā Valsts policijā par nepilngadīgo lietu vecāko inspektori) un Rebeka (mācās Saldus vidusskolas 10.klasē), klausieties Greizajos ratos.

Ar četru mākslinieku performancēm šo ceturtdien Andrejsalā tiks atlāta otrā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle jeb RIBOCA2. Tās devīze: „Viss reizē zied” aizgūta no Māras Zālītes dzejoļa, un biennāles izstādes apmeklējums no rīkotāju puses iecerēts kā nesteidzīga, 4 līdz 5 stundas gara pastaiga, kuras laikā pieredzēt daļēji pamestās, industriālās pussalas atdzimšanu ar mākslas starpniecību. Tāpat kā pirmo, arī otro Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli rīko Rīgas biennāles fonds, un tā ir radīta, lai nodrošinātu jaunu starptautisku platformu ārvalstu un Baltijas valstu māksliniekiem, kā arī popularizētu laikmetīgo mākslu un raisītu māksliniecisko mijiedarību. Visi uzstādītie mērķi vēl pagaidām neieraugāmā formā vējojas pār Andrejsalas 20 hektāru lielo platību. Tieši šeit vienkop satiksies 65 individuālie biennāles dalībnieki un 9 mākslinieku grupas. Gandrīz trešdaļa no dalībniekiem ir no Baltijas valstīm, bet gandrīz 60% no kopējā dalībnieku skaita – no Baltijas jūras reģiona, ieskaitot Dāniju, Somiju, Poliju, Vāciju un citas, arī aizokeāna valstis. Šīgada biennāles kuratore ir franču speciāliste  Rebeka Lamarša-Vadela,  fonda Lafayette Anticipations direktora vietniece un laikmetīgās mākslas centra Palais de Tokyo Parīzē līdzšinējā kuratore. Rebeka Lamarša-Vadela: "Biennāles projekta ideja ir aicināt padomāt par to, ka pasaule, kurā šobrīd dzīvojam, atrodas agonijas stāvoklī. Par to, ka mums kā cilvēkiem ir atbildība rast jaunus veidus, kā apdzīvot šo planētu – radīt solidārus sadarbības modeļus ar citām dzīvām būtnēm. Šeit es runāju gan par cilvēkiem, gan par augiem un dzīvniekiem. Es domāju arī par dažādiem dabas ritmiem – piemēram, par to, kā mainās gadalaiki, laikapstākļi; visas šīs enerģijas un trajektorijas, kuras permanenti mūs ieskauj un būvē to ekosistēmu, kurā mēs dzīvojam. Tātad, tā ir ideja par atjaunotni, kuru var panākt, ieklausoties tajās balsīs, kurās līdz šim nebijām ieklausījušies. Ļaut, lai tās mūs apbur, pat nohipnotizē. Tādēļ Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle par savu mājvietu ir izvēlējusies Andrejsalu – vietu, kura ir tieši tāda, kāda šobrīd ir pati pasaule. No vienas puses tā ir vecā pasaule, kuru daudzi no mums pazīst ļoti labi – industriālā, pēc kapitālisma metodēm būvētā padomju pieredze. Otra puse ir nākotnes pasaule, taču tā mums vēl kopīgi jāspēj nodefinēt un pēc tam arī iedzīvināt. Pie tam, atrodoties šajās laikmetu krustcelēs. Priekš manis Andrejsalas izvēle bija ļoti svarīga, tāpēc, ka saprotu, ka tā ir nozīmīga teritorija pašiem rīdziniekiem. Un arī Latvijas un pat Baltijas iedzīvotājiem. Šī milzīgā teritorija atrodas tikai desmit minūšu gājienā no centra. Es pati izmērīju laiku ejot, jo daudzi man teica: „O, nē, tas ir ļoti tālu, tev tur nevajag iet un ko tu tur vispār darīsi…” Nē, tas nemaz tālu! Tālu tas ir cilvēku prātos, jo apkārtne lielākoties ir pamesta un ne jau visur tā arī ir pieejama. Tāpēc es ceru, ka tad, kad mēs gan pārnesā, gan tiešā nozīmē atvērsim Andrejsalas vārtus, cilvēkiem būs iespēja šo vietu atklāt no jauna un sākt iztēloties dažādus papildus scenārijus par to, kas tur varētu notikt nākotnē". Andrejsalas teritorijā izvietotajos angāros un arī ārpus tiem vēl arvien notiek aktīva ekspozīciju iekārtošana. Amerikāņu māksliniece Bridžeta Polka gatavo performanci „Akmeņu un atlūzu balansēšana”, kura teju visas dienas garumā būs skatāma biennāles atklāšanas dienā šo ceturtdien. Mākslniece balansē gan ķieģeļus, gan akmeņus, gan dažādas būvmateriālu atlūzas, lai radītu īslaicīgas skulptūras, kuras kopā satur tikai trausla līdzsvara spēks. Šī ideja sasaucas arī ar biennāles kuratores Rebekas Lamaršas – Vadelas daļēji pieminēto nestabilitāti mūsdienu pasaulē. Bridžeta Polka: "Andrejsalā es ierados pērnā augusta beigās, kad tikos ar biennāles veidotājiem un izpētīju šo teritoriju, lai saprastu, kādi materiāli šeit, sacīsim tā, „dzīvo”. Gribēju saprast, kuri no tiem mani uzrunā, ar ko es varētu turpināt strādāt. Mani ļoti pārsteidza un aizrāva šo industriālo materiālu daudzveidība, jo tie stāsta par Rīgas un Latvijas vēsturi, par visām grūtībām, kuras laika gaitā ir caurvijušas jūsu pieredzi. Jā, šie ir gruveši, taču mans mērķis ir izgatavot no tiem kaut ko skaistu, paturot prātā arī zināmu traģēdijas aspektu. Ar vārdiem ir grūti paskaidrot, kā izskatīsies mana darba rezultāts. Cilvēki to pilnībā saprot, tikai ieraugot klātienē". Tuvojoties Andrejsalu noslēdzošajam molam, gan biennāles apmeklētājiem, gan jebkuram garāmgājējam vismaz uz brīdi liks apstāties lietuviešu mākslinieku Linas Lapelītes un Manta Petraiša monumentālais projekts „Straumes”, kuru veido upes atzara baseinā iekārtoti aptuveni 465 kubikmetri priežu baļķu, kas citā izteiksmē nozīmē 15it divplatformu smagā auto kravas no Saldus apriņķa mežiem. Kā uzsver Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles rīkotāji, pateicoties šim notikumam, Andrejsala paveras tik plaši kā nekad agrāk, un, pateicoties daudzdaļīgajai izstādei, kas noformēta sadarbībā ar igauņu arhitektiem Lauru Linsi un Rolandu Rēmā, ļaus apmeklētājiem piekļūt līdz šim publiski nepieejamām vietām. Paturpinot biennāles devīzi, viss reizē sāks ziedēt ceturtdien pulksten 12.00.  

Par apgāda “Neputns” izdoto sēriju “Mākslas pieminekļi Latvijā” esam jau stāstījuši – tagad sērija papildināta ar vēsturnieces Mārītes Putniņas pētījumu par Tukuma, Kandavas, Jaunpils, Engures, Saldus un Brocēnu novada baznīcām. Grāmata tapusi trīs ar pusi gadus, līdzīgi kā iepriekšējais vēsturnieces veikums sērijas ietvaros - “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”. Tiekamies ar Lestenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vecāko Ingunu Kokinu, Gaiķu baznīcas draudzes vecāko Skaidrīti Alksni un pētījuma “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Saldus un Tukuma rajonos” autori Mārīti Putniņu. Lestenes baznīca Par Tukuma rajona Lestenes baznīcas pamatakmens ielikšanas gadu tiek uzskatīts 1670. gads, kad Lestenes muižas īpašnieks Georgs fon Frikss dibina vietējo pastorātu. Pēc trīsdesmit gadiem darbu sāk pirmais mācītājs un tiek apvienota draudze. Tādējādi, tās ir divas zīmīgas jubilejas šogad – 350 un 320 gadi, kuru atzīmēšanas plānus, protams, izmainījis pandēmijas periods, tomēr Lestenes baznīcas draudzes vecākā Inguna Kokina cer, ka abu zīmīgo gadadienu atzīmēšana tomēr notiks. Viņa arī pastāsta par draudzes ikdienu un apmeklētāju interesi. Baznīcas iekārtas krāsošana un zeltīšana tika pabeigta 1754. gadā, savukārt neatkarīgās Latvijas laikā – 1930. gadā – Pieminekļu valde to iekļāva aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Baznīca cieta Otrā pasaules kara laikā, līdz 1967. gadā tā tika pārbūvēta par graudu kalti un tornī tika ierīkots ūdenstornis. Lestenes draudzi atjaunoja 1999. gadā, pēc trim gadiem tā atgūst baznīcu un arhitekts Ilmārs Divreiks veic baznīcas arhitektoniski māksliniecisko izpēti. 2004. gadā tika izstrādāts restaurācijas un rekonstrukcijas projekts. Daudz kas jau ir izdarīts, bet daudz kas vēl priekšā – piemēram, baznīcas ērģeļu korpusa fragments glabājas Rundāles pils muzejā, un šobrīd tiek strādāts pie projekta, lai uzstādītu ērģeļu luktas tālāka procesa attīstīšanai, lai baznīcā reiz atkal atgrieztos ērģeļmūzika. Baznīcas a ltāri, kanceli, ērģeļu prospektu, biktssolu un draudzes solus no 1704. - 1709. gadam izgatavoja Ventspils koktēlnieks Nikolauss Sēfrenss jaunākais, kurš amatu bija pārņēmis no sava tēva. Par to stāsta Mārīte Putniņa. Gaiķu baznīca Pirmā Saldus rajona Gaiķu koka baznīca celta pirms 1642. gada. 1658. gadā par Gaiķu muižas īpašnieka Georga fon Hernera līdzekļiem tika uzbūvēta jauna mūra baznīca vēl bez torņa – to meistari Kunkels un Gotlobs Vindelblants uzbūvē 1684. gadā. Lielākais baznīcas dārgums ir sēdvietu barjeru apgleznojumi, kurus, iespējams, veicis krāsotājs Korneliuss Bergholcs, kurš 1684. veica baznīcā krāsošanas un zeltīšanas darbus. Emblemātisko gleznojumu prototipi ņemti no 1590. gadā izdotā vācu zinātnieka, filozofa un tulkotāja Joahima Kamerācija simbolu un emblēmu krājuma “Symbolorum et Emblematum”. Šobrīd sēdvietu barjeras gan ir atdalītas no grīdas un savietotas vienkop, jo baznīcas ēku piemeklējusi dabas mātes uzsūtīta ķibele. Gaiķu baznīcas draudzes vecākā Skaidrīte Alksne atklāj, ka ēku piemeklējusi mājas sēne – brants. Gaiķu baznīcas interjerā pamanāmas melnā toņa nianses, kaut gan pamattonis ir balts. Skaidrīte Alksne pastāsta vairāk par šīm krāsu mijām. Vēl viena interesanta nianse, kura ieraugāma Gaiķu baznīcā, ir Bībeles rakstvietu tekstuālo gleznojumu aizvietojums ar latviešu Bībeles tulkojuma tekstu. Tie uz plāniem saplākšņa profiliem uzgleznoti 1938. gadā, godinot Latvijas Republikas dibināšanas 20. gadadienu.  

Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru” un dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās” - Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā. Divi pieturas punkti ieskatā par Māra Čaklā dzīvi dzejā. Šodien, 16.maijā, dzejniekam Mārim Čaklajam apritētu 80, bet vēlējuma izteiksme, runājot par dzejnieka jubilejām, mums jālieto jau kopš 2003. gada. No apgāda “Jumava” pie lasītājiem devies Māra Čaklā dziesmu tekstu kopkrājums “Viņi dejoja vienu vasaru”, savukārt Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma dzejniekam veltīta izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”. Toties Māra Čaklā dzejoļa “Dzeguzes balss” rinda “Naivais ku-kū” kalpo par apvienības “Carnival Youth” jaunās koncertprogrammas nosaukumā – tā veltīta latviešu kino mūzikai. Vispirms sāksim ieskatu dzejā, tad izstādē un visbeidzot pievērsīsimies mūzikai. Literatūrzinātieka Ilgoņa Bērsona arhīvā atrodams dzejnieces Mirdzas Ķempes atzinums, ar kuru varam iepazīties apgāda “Mansards” izdotajā dzejnieka pirmajā rakstu krājumā, kuru sastādījusi Dzidra Vārdaune: “Māris Čaklais neraksta savas dzejas tikai jūtu un izjūtu varā, lai gan tās ir dziļi emocionālas, bet risina problēmas, kas skar saturu un formu. Pārvarot dažas kļūmes, vērīgi ieklausoties savu biedru balsī, viņa dzejā arvien vairāk izkristalizējas domu un jūtu skaidrība, īpatna tēlainība – var runāt jau par dzejnieka savdabīgo balsi. Izcili rosīgs sabiedriskā ziņā, ļoti biedrisks, sirsnīgs un dziļi godīgs cilvēks. Nemitīgi veido savu literāro gaumi un meistarību.” Tieši Mirdza Ķempe bija tā, kura kopīgi ar Vizmu Belševicu un Ojāru Vācieti rekomendēja uzņemšanai Rakstnieku savienībā – kas zīmīgi, vēl pirms bija iznācis viņa debijas krājums. Pārspriest Māra Čaklā poētiku aicinājām dzejnieku, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas ekspertu Māri Salēju. Sarunas sākumā viņš atklāj – iecerēts, ka ap 2022. gadu jaunajā muzeja mājvietā Mārstaļu ielā apmeklētājiem durvis vērs pastāvīgā ekspozīcija, arī ar Čaklajam veltītu sadaļu. No vārdiskā mantojuma pārslīdam uz lietisko mantojumu – Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejā šobrīd apskatāma izstāde “Bezgalīgā atgriešanās”, kurā varēs aplūkot dzejnieka dzīves vietas, skolas, iepazīt tur piedzīvotos notikumus dzejas rindās un atmiņu fragmentos. Ar visu sīkāk iepazīstina izstādes autore, muzeja speciāliste vēstures jautājumos Ilze Lāce.

Kā šo Jāņa Eduarda un citu klausītaju mīklas min Vilmaņu-Meženieku ģimene no Saldus: mamma Elīna (juriste), tētis Edgars (metālists) ar meitām četrgadīgo Māru un piecgadīgo Laimu, klausieties raidījumā.

Par literārajiem procesiem Kurzemē un kopīgo literātu apvienību stendu „Latvijas Grāmatu izstādē” Kultūras Rondo studijā saruna ar „Tukumu literātu apvienības” vadītāju rakstnieci Gunu Rozi un literāti Rolandu Bulu, bet liepājniekus raidījumā pārstāv rakstniece Jana Egle. Tukuma literātu apvienība jau vairākus gadus piedalās ar stendu Latvijas Grāmatu izstādē. Tā kā šogad pašvaldība neatbalstīja apvienības līdzdalību, tukumnieki uzrunāja citas Kurzemes literātu apvienības, lai kopīgi piedalītos izstādē. Atsaukušies liepājnieki, Saldus un Brocēnu apvienības.

Apie atnaujintą Nacionalinės dailės galerijos nuolatinę ekspoziciją bei ją lydinčią parodą „Saldus ateities prakaitas“ pasakoja Indrė Kaminckaitė.Klaipėdoje vyksta nematerialaus kultūros paveldo festivalis „Lauksnos“. Adomas Zubė apie dainų išsaugojimą bendrauja su folkloro ansamblio „Samylų senolės“ vadove Gražina Gutmaniene.Austėja Kuskienė aiškinasi, kam reikalinga ir kokius darbus dirbs Lietuvos dizaino taryba.Naujausias Kauno akcentas – senbernarės Bitės skulptūra. Su jos autoriumi Luku Šiupšinsku Kotryna Lingienė kalbasi apie Bitę ir nevienodai vertinamą Kauno akcentų iniciatyvą.Kompozitoriaus Giedriaus Kuprevičiaus komentaras apie performansų eros pabaigą. Pasaulio kultūros naujienų apžvalgoje: protestai dėl bibliotekų Esekso grafystėje, tarptautiniai architektūros apdovanojimai, Švedijos kultūrininkų susirūpinimas klimato kaita.Sausį pradėjęs veikti Baltijos kultūros fondas paskelbė pirmuosius finansavimo rezultatus. Fondas remia tas Lietuvos, Latvijos ir Estijos iniciatyvas, kurios skleidžia žinią apie Baltijos šalių kultūrą užsienyje. Bet ką vieni apie kitus žinome patys? Komentuoja Lolita Jablonskienė, Valentinas Klimašauskas, Aušrinė Žilinskienė. Ved. Juta Liutkevičiūtė.

Knygos ir tinklaraščio „Penktadienio desertai“ autorė Kotryna Starkienė sako, kad desertas turi žymėti darbo savaitės pabaigą ir savaitgalio pradžią. Saldus gyvenimas, desertų istorijos, receptai ir protmūšio prizas. Ved. Vytaras Radzevičius.

Saldus kerštas. Ar tikrai saldus? Mokslininkai teigia – ir taip, ir ne.Pasirodo, jog puoselėjant keršto planus suaktyvėja atsakinga už malonumą smegenų dalis. Tik štai po to užplūsta gėda, kaltė ir liūdesys. Jokio pasitenkinimo. Nepaisant tokio dviprasmiškumo, kerštautojų būrys nemažėja. Nes mes linkę lyginti save su kitais, geisti to, ko neturime, ir skelti savyje pavydo žiežirbas, kurias malšiname kerštaudami mintyse ar net veiksmais.Ko siekiame kartais prarasdami net žmogišką orumą, atjautą ir sąmoningai siekdami įskaudinti kitą žmogų? Kodėl artimojo žeminimas ar žlugdymas vis dar yra mūsų visuomenės norma?

Saldus kerštas. Ar tikrai saldus? Mokslininkai teigia – ir taip, ir ne.Pasirodo, jog puoselėjant keršto planus suaktyvėja atsakinga už malonumą smegenų dalis. Tik štai po to užplūsta gėda, kaltė ir liūdesys. Jokio pasitenkinimo. Nepaisant tokio dviprasmiškumo, kerštautojų būrys nemažėja. Nes mes linkę lyginti save su kitais, geisti to, ko neturime, ir skelti savyje pavydo žiežirbas, kurias malšiname kerštaudami mintyse ar net veiksmais.Ko siekiame kartais prarasdami net žmogišką orumą, atjautą ir sąmoningai siekdami įskaudinti kitą žmogų? Kodėl artimojo žeminimas ar žlugdymas vis dar yra mūsų visuomenės norma?

Saldus, gardus, bliūde nepanešamas. Sekmadienio rytą neskubėkite vaduotis iš miego karalystės – pasivartykite šiltuose pataluose, ir ne tik todėl, kad savaitgalis, daugeliui nereikia į darbą, bet ir dėlto, kad laidos „Ryto rasa krito“ tema– miegas. Kada gi tinkamiau kalbėti apie jį, nei dabar, žiemą, kol didesnę paros dalį apglėbusi, pasigrobusi laiko tamsa, naktis, kol miega žemė, kol ir miegas ne vienam mėnesiui užmerkia akis gyvajai gamtai: meškai, barsukui, bitėms, skruzdėms, varlėms, gyvatėms, šikšnosparniams ir kitiems padarams. Apie miegą juk galvojame, kalbame dažnai – nubudę, įvertiname jo kokybę, džiaugiamės, jei esame gerai pailsėję, energingi, darbingi, ar guodžiamės, jei miegota prastai, neišsimiegota. Nieko keisto – juk nuo nakties miego priklauso mūsų dienos, o šiaip jau, ir visas realusis gyvenimas. Laida parengta 2009 m.

Saldus, gardus, bliūde nepanešamas. Sekmadienio rytą neskubėkite vaduotis iš miego karalystės – pasivartykite šiltuose pataluose, ir ne tik todėl, kad savaitgalis, daugeliui nereikia į darbą, bet ir dėlto, kad laidos „Ryto rasa krito“ tema– miegas. Kada gi tinkamiau kalbėti apie jį, nei dabar, žiemą, kol didesnę paros dalį apglėbusi, pasigrobusi laiko tamsa, naktis, kol miega žemė, kol ir miegas ne vienam mėnesiui užmerkia akis gyvajai gamtai: meškai, barsukui, bitėms, skruzdėms, varlėms, gyvatėms, šikšnosparniams ir kitiems padarams. Apie miegą juk galvojame, kalbame dažnai – nubudę, įvertiname jo kokybę, džiaugiamės, jei esame gerai pailsėję, energingi, darbingi, ar guodžiamės, jei miegota prastai, neišsimiegota. Nieko keisto – juk nuo nakties miego priklauso mūsų dienos, o šiaip jau, ir visas realusis gyvenimas. Laida parengta 2009 m.