Podcasts about dmitrij

Den Schachtalk am Sonntag bestreiten heute IM Jonathan Carlstedt und GM Dmitrij Kollars. Sie blicken zurück auf das großartige grenke-Schachfestival sowie die zentrale Endrunde der Bundesliga. Folge direkt herunterladen ℹ Die besten Schachmaterialien im Chess Tigers Online Shop: Chess Tigers Shop

"Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī, kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Vēl viena no lietām – neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas! Atnākam uz izrādi kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes to vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz," saka dejotājs, horeogrāds, arī scenogrāfs, pedagogs un Dejas balvas žūrijas priekšsēdētājs Dmitrijs Gaitjukevičs. Gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kas 29. aprīlī risināsies koncertzālē "Cēsis", runājam par deju, dejas norisēm, dejas mākslas veidiem, virzieniem un uzzinām, kas būtisks nozarei. Signe Lagzdiņa: Sāksim ar lielajām balvām, kas jau zināmas: mūža balvas ieguvējas ir Baiba Rasma Šteina un Gunta Bāliņa. Dmitrij, vai izvēle par to, kam šogad piešķirt balvu par mūža ieguldījumu, bija sarežģīta? Vai arī viss jau bija skaidrs? Dmitrijs Gaitjukevičs: Tur viss bija skaidrs. Ļoti ātri nonācām pie viena kopsaucēja. Gribētu izmantot iespēju un vēlreiz mūsu žūrijas vārdā sveikt brīnišķīgās profesionāles, sava žanra pārstāves – Guntu un Baibu. Balva ir ļoti pelnīta un patīkami, ka tieši mums bija iespēja godināt abas dāmas. Vai varat divos teikumos pateikt – kāpēc tieši viņām pienākas balva par mūža ieguldījumu? Man šķiet, ka divos teikumos nesanāks. Jo katrai no šīm dāmām aiz muguras ir tik bagāta biogrāfija – visi lielie soļi, ko viņas ir paveikušas, sākot no savas izglītības, pēc tam ieguldījuma un attīstības gan pie mūsu skatuviskās tautas dejas, gan baleta mākslas. Nav iespējams to raksturot divos teikumos...  Paveiktais patiešām ir iespaidīgs un katram tādu mūžu var novēlēt! Bet vai jums jau ir kas zināms par pašu pasniegšanas ceremoniju? Vai arī žūrijas priekšsēdētājam un žūrijas locekļiem tas būs pārsteigums? Tas būs pārsteigums. Varēsiet atpūsties? Jā! Mums atsūtīja ielūgumus – būsim viesi un skatīsimies. Pirmo reizi, man šķiet, būsim skatītāja lomā. Būs interesanti! Vai visi darbi jau pabeigti, vai arī balsošana par nominantiem vēl priekšā? Nē. Vakar atnāca ziņa, ka viss ir parakstīts, pavisam droši – ar e-parakstiem. Viss jau ir izlemts.  Dejas balva tiek pasniegta reizi divos gados, līdz ar to periods, kas jums bija jāpiedzīvo žūrijas priekšsēdētāja amatā, bija patiešām vērienīgs. Divi gadi – 2023. un 2024. Jūsuprāt – tas ir labi, ka balva tiek pasniegta reizi divos gados, vai tomēr vajadzētu biežāk – reizi gadā? Nezinu... Šobrīd ir trešā reize, kad notiek šī ceremonija. Manā rīcībā nav precīzas statistikas par iepriekšējiem gadiem, bet šo divu gadu laikā bija 86 jaundarbi, ko mēs noskatījāmies. Salīdzinot ar "Spēlmaņu nakti", tas nav tik liels skaitlis, taču man tas šķiet diezgan optimāls, lai tas tomēr būtu biennāls notikums, nevis tiktu rīkots katru gadu. "Klasikā" īsi pēc Dejas balvas nominantu paziņošanas viesojās jūsu kolēģe Sintija Siliņa. Sarunā ar Orestu Silabriedi viņa atklāja, kā esat sadalījuši žanrus. Dejas balva taču ir tik plašs jēdziens. Dejot var tik dažādi. Dejot var menuetu un dejot var hiphopu…  Var arī nedejot un saukt to par deju... Sintija Siliņa: Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā. Orests Silabriedis: Kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju? Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē.  Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne? Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas! Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem. Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā. Signe Lagzdiņa: Sintija jau iezīmēja vairākas problēmas, reizē ieskicējot žanrus, ko jūs vērtējat. Tie ir tik dažādi žanri, tik krasa atšķirība – ir skolu beiguši dejotāji un ir brīvā laika pavadīšanas pulciņi. Kā to var salikt pa plauktiņiem? Šķiet, ka būtiskākais ir  saprast, ka katram žanram ir savi principi, savas stiprās puses, savi uzdevumi; katram savi spēles noteikumi. Protams, mēs vērtējam, un vērtēšana ir diezgan liels izaicinājums un atbildība. Man viens no svarīgajiem kritērijiem vērtēšanā ir darba mākslinieciskā vērtība: vai tas mani uzrunā? Jo cilvēks vairāk lasa, vairāk skatās, vairāk klausās, viņam ir vieglāk uztvert konkrēto darbu. Bet ir arī ļoti daudzas reizes, kad cilvēks bez lielas pieredzes konkrēto darbu sajūt, un tas viņu ietekmē. Tajā ir kas tāds, kas uzrunā, un to var saprast arī neprofesionāļi. Atbildot uz jūsu jautājumu, ir pilnīgi vienalga, vai tas ir profesionāļu vai neprofesionālu veikums – galvenais ir vēstījums. Mūsdienu dejas lauciņš šobrīd ir ļoti plašs. Mūsdienu deju grupu ir ļoti daudz, turklāt katrai deju grupai vēl ir apakšgrupas, kas saistītas ar dalībnieku vecumu. Vai skatāties arī bērnus un jauniešus, vai tomēr vērtējat pieaugušos dejotājus? Mūsdienu dejas kategorijā izvirzīti vairāki jauniestudējumi, kuros piedalījās jaunieši. Te atkal jārunā par kritērijiem, kā mēs vērtējam: vai mēs vērtējam tikai tehnisko sniegumu, vai arī māksliniecisko sniegumu un darba māksliniecisko vērtību. Mēģinām būt maksimāli objektīvi, tomēr daudzi no mums zina viens par otru, zina to stāstu, kas saistīts ar katru mākslinieku. Ir reizes, kad tas viss jāatmet malā un jādod ļoti skaidrs vērtējums tieši par konkrētajiem diviem gadiem. Piemēram, ir nominācijas, kurās mēs ļoti vēlamies atzīmēt kādu mākslinieku, kurš vairs nav aktīvs dejotājs, taču mēs visi viņu atceramies. Bet mums diemžēl jānoliek malā savas personīgās vēlmes un skaidri jāskatās uz divu gadu laika bildi un jāvērtē tikai tas, kas noticis šo divu gadu laikā. Vai varat dalīties ar kādām īpašām tendencēm, ko pamanījāt? Varbūt skatuviskajai tautas dejai kaut kas bijis īpaši raksturīgs tieši šo divu gadu periodā? Tā varētu būt stilizācija – deja kļūst vizuāli niansētāka, tai ir laikmetīgās dejas pieskaņa; manāma arī teātra mākslas klātbūtne. Otra lieta, ko var atzīmēt – tie ir autentiskuma meklējumi. Mums joprojām ir ļoti svarīgi atgriezties pie savām saknēm, iet dziļumā un atrast savu autentiskumu, kas, manuprāt, skatuviskajā tautas dejā atkal kļuvis vai joprojām ir svarīgs un nozīmīgs. Vēl manāma interese par reģionālajām īpatnībām. Turpretī mūsdienu dejā ir pilnīgi kaut kas cits? Mūsdienu dejai ir sociālo tīklu ietekme, "Tik Tok" ietekme. Te viss ir ātri, spilgti, fragmentāri, iedarbīgi – efekts tiek sasniegts uzreiz. Tā ka šeit ir nedaudz savādāk. Skatītāju daudzums aug, un mūsu mākslinieki piedalās lielās, lielās sacensībās; popularitāte aug un arī kvalitāte kļuvusi daudz, daudz spēcīgāka, daudz tehniskāka.  Sintija Siliņa mazliet ieskicēs par baletu, un tad mēs paturpināsim mazliet arī par to. Sintija Siliņa: Tas, kas pamainījās ar šo - divgadīgā sadarbībā ar Kultūras ministrijas Dejas padomi, kas ir ar konsultatīvu iedabu, kurā tiek vērtēti tikai šajos divos gados pirmizrādītie jaundarbi, ja mēs runājam par iestudējumu vai notikumu. Un tā izrādījās problemātika baletam: daļa no uzvedumiem, ko mēs redzam repertuārā, ir iepirkti, tie ir pārlikti, un tie nav unikāli veidoti trupai, un līdz ar to sanāca, ka tie netiek vērtēti. Un tas ir arī bijis ar nolūku - gan Dejas padome, gan žūrija to darījusi ar nolūku, paužot tādu kā signālu: mēs gribam jaundarbus. Mums ir horeogrāfi, mēs gribam dot iespēju, mēs gribam stiprināt un veicināt iekšējos resursus.  Sintija Siliņa labi paskaidroja, kāpēc bieži varbūt kādi baleta uzvedumi, kas daudziem droši vien šķiet spilgti, efektīgi, tomēr netiek līdz Dejas balvai. Jūs skatāties tikai uz jaunradi? Jā. Vai jūs no sava skatupunkta arī varat nedaudz komentēt baleta norises? Man ir grūti komentēt baleta norises. Daļēji piekrītu Sintijai: arī man gribas, lai Latvijā būtu lielāka iespēja māksliniekiem būt ne tikai izpildītājiem, bet lai brīdī, kad viņu dejotāja karjera tuvojas noslēgumam, viņi varētu turpināt radīt jauniestudējumus, radīt izrādes – būt horeogrāfi. Šis ir prakses jautājums, ko viņiem varētu dot Baltais nams – lai viņi praktizējas un kļūst par mūsu Latvijas turpmākajiem Latvijas lielajiem vārdiem, lielajiem horeogrāfiem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu kolēģu, kuri pabeiguši Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un kuriem vienkārši trūkst prakses – nav iespēju, kur rādīt šīs izrādes. Tāpēc man ir diezgan grūti komentēt, bet daļēji piekrītu: man gribas, lai būtu vairāk Latvijas baleta horeogrāfu. Visbeidzot laikmetīgā deja. Te jūs esat liels eksperts. Laikmetīgās dejas norises ved ļoti dažādos virzienos. Var būt kino eksperimenti, var būt arī nekustīgs dejas uzvedums vai pilnīga abstrakcija, tāpat laikmetīgā deja satiekas ar cirka elementiem un dejām virvēs. Kas notiek laikmetīgās dejas žanrā? Kur ir tā robeža, kad priekšnesums vairs nav laikmetīgā deja? Man šķiet, ka nevajadzētu apstāties, jo laikmetīgās dejas pluss un stiprā puse ir tā, ka nav skaidru robežu un interpretācija ir ļoti plaša. (..) Tāpat kā restorānā – vienam garšo, vienam nē. Man šķiet, ar to ir viss pateikts. Tas ir brīnišķīgi, ka laikmetīgā deja ir tik plaša un tajā runa var būt par ļoti daudzām tēmām. Laikmetīgā deja var būt arī iekļaujoša: tajā var piedalīties cilvēki ar invaliditāti, kuri, ja skatāmies no baleta vai mūsdienu dejas viedokļa, tajās nevar piedalīties. Taču laikmetīgajā dejā viņi var sevi  realizēt, un tas ir brīnišķīgi! Tāpēc es laikmetīgo deju pagaidām neliktu rāmjos. Nezinu, kas notiks pēc kāda laika, taču pagaidām man šķiet, ka tas ir jauki. Dejas balvas žūrijas sastāvā ir arī Lība Bērziņa, kura rūpējas par to, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem būtu vides pieejamība. Viņa ir māksliniece, mākslas terapeite, mākslas mediatore. Tas ir ar nolūku – lai arī šādus procesus vieglāk izvērtētu? Lība mums ir ļoti daudz palīdzējusi ar savu viedokli. Kad žanra eksperti nereti par dziļu ieiet savās lietās, Lība vienmēr skaidri pasaka savu viedokli, un ļoti bieži mēs tajā ieklausāmies. Dzirdēt viedokli no malas vienmēr ir atsvaidzinoši. Tad galu galā - kāds tad ir tas žūrijas sastāvs, lai visus šos dažādos deju žanrus tā objektīvi, pēc iespējas profesionāli novērtētu, žūrijā jābūt katras jomas pārstāvim. oreiz Dejas balvā katrā žanrā ir divi žūrijas pārstāvji. Tā iepriekš nebija?  Manuprāt, nebija. Manuprāt, bija katra žanra pārstāvis un neatkarīgais eksperts, kāds šobrīd ir Lība. Šos divus gadus vērtē deviņi cilvēki. Tas ir mazliet vieglāk – mēs varam savā starpā parunāties. Jo dialogs jau ir pats būtiskākais, lai kaut ko tādu izvērtētu un saprastu, kurp doties. Vai jūs jau zināt, kas notiek ar nākamā perioda žūriju? Paliek Sintija Siliņa, es nepalieku. Nāk klāt Kristīne Brīniņa, brīnišķīga laikmetīgās dejas horeogrāfe. Kopumā ir ļoti jauks, spilgts laikmetīgās dejas pārstāvju sastāvs.  Un nu vēl viens fragments no sarunas ar Sintiju Siliņu, kur viņa runā par abstrakciju un dejas saprašanu. Sintija Siliņa: Nav noslēpums, ka Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Lai viss ir ļoti ātri uztverams. Abstrakcija ir kas tāds, kas joprojām ienāk lēni un joprojām skaitās margināla. Te mums jāpievēršas vēl vienai lietai, kas mums izpaliek, jo mums nākas cīnīties ar to stigmu, ka tā ir līdzvērtīga māksla. Horeogrāfijai ir neskaitāmas tehnikas un veidi, tāpat kā mūzikas radīšanā vai vizuālās mākslas tehnikās. Un veidi, kā strādāt, būvējot horeogrāfisku materiālu – ko tu tajā ietilpini vai neietilpini –, arī ir vesela disciplīna. Taču nākas domāt par to, kā mani sapratīs skatītājs – vai atnāks, vai atkal nesūdzēsies, ka neko nesaprot... Vai jums arī šādas dilemmas dažkārt ir? Vai jūs uztraucaties par to, ka jūs un jūsu paveikto kādreiz nesapratīs? Liekuļošu, ja teikšu, ka mani neuztrauc tas, kā skatītājs uztvers manu darbu. Protams, ka domāju par to, jo es taču strādāju tam, lai manu veikumu kāds novērtē, skatās un esmu ļoti priecīgs par to, ka man vispār ir iespēja pateikt to, ko gribu pateikt, īstenot savas iekšējās intereses un izvērst tēmas, kuras man ir ļoti aktuālas. Esmu ļoti pateicīgs, ja varu to kādam parādīt.  Bet par to saprašanu – bieži vien jādomā abstrakti. Arī skatoties skatuvisko tautas deju, noder abstraktā domāšana. Bet nu tomēr: ja mēs gribētu patulkot kādus soļus, jums ir kādi pavedieni, ko jūs mums varat atklāt, ja dodamies uz kādu dejas izrādi? Kam pievērst uzmanību, ja ir tā sajūta, ka neko nesaprotu? Soļus tulkot nevajag! Par to esmu pārliecināts. Kā jau minēju: jo vairāk skatos un redzu, jo vieglāk uztvert. Mana personīgā recepte ir šāda: man ļoti nepatīk uz izrādi atnākt pēdējā brīdī. Kad skrienu, nedaudz kavēju un neesmu gatavs pašā izrādes sākumā tai pieslēgties un uztvert brīvi un atvērti. Tā būtu viena no lietām – ka neizvirzām pārāk lielas ekspektācijas: atnākam kā atvērta, balta lapa, lai bez lielām ekspektācijām un dziļas analīzes vienkārši baudītu. Tas reizēm ļoti labi palīdz. Jūsu padoms labi noderēs, arī dodoties uz koncertiem, teātri un operu! Bet vēl runājot par teātri. Jūs pats darbojaties dažādos teātros: ir izrādes, kurās iedzīvināts jūsu solis. Viena no izrādēm ir Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Ilgu tramvajs". Jā, tā bija ļoti jauka sadarbība ar Pēteri [Krilovu], kurš māk uzaicināt mākslinieku savā komandā tā, ka tikai tad, kad esi nolicis klausuli, saproti, ka esi jau piekritis. (smejas) Sarunas laikā tu runā par to darbu, it kā nekādi termiņi un uzdevumi īsti neatskan, bet pēc tam tu saproti, ka viss – tu esi iekšā, tu jau esi piekritis… Man ļoti patīk vērot, kā strādā Pēteris, un šī bija fantastiska pieredze redzēt arī, kā aktieri klausās un strādā. Redzēju katru mēģinājumu – brīnišķīgo aktieru darbu un viņu sniegumu. Tas bija ļoti, ļoti vērtīgs process. Maija Doveika un Jana Lisova pirmizrādes banketā esot uzsaukušas mazo tostu, kurā viņas man pateicās par neredzamo kustību... Tas bija ļoti liels kompliments, jo izrādē ne vienmēr ir deja – ir arī tādi risinājumi, ko skatītājs neasociēs ar deju. Tas bija ļoti patīkams kompliments. Ļoti, ļoti laba sadarbība, laba, dziļa, emocionāla izrāde – iesaku visiem!

Über drei Jahre wütet der russische Präsident bereits in der Ukraine: Menschen sind gestorben, Familien wurden auseinandergerissen, ganze Städte zerstört, Grausames ist passiert. Ein Krieg, der die geopolitische Machttektonik durcheinanderwirbelt.

Über drei Jahre wütet der russische Präsident bereits in der Ukraine: Menschen sind gestorben, Familien wurden auseinandergerissen, ganze Städte zerstört, Grausames ist passiert. Ein Krieg, der die geopolitische Machttektonik durcheinanderwirbelt. Dmitrij Kapitelman, 1986 in Kiew geboren, mit acht Jahren in Leipzig gelandet, beobachtet das Geschehen mit besorgter, ungeduldiger Aufmerksamkeit, und macht das, was er am besten kann, er schreibt. Gerade frisch erschienen ist sein neuer Roman "Russische Spezialitäten". Hauptschauplatz ist ein Laden in Leipzig, in dem alles verkauft wird, was man braucht, um Erinnerungen festzuhalten. Doch gehen Meinungen und Narrative, auch im engsten Familienkreis, weit auseinander. Die Mutter glaubt Putin genauso wie dem russischen Wetterbericht im Fernsehen. Und ihr Sohn verzweifelt daran. Also rafft er sich auf und will die Bilder des Krieges sehen, er reist in die Ukraine. Das ist der neue Roman von Dmitrij Kapitelman. Wie viel Autobiografie steckt in "Russische Spezialitäten"? Darüber spricht der Journalist und Schriftsteller mit Claudia Christophersen in "NDR Kultur à la carte".

Seit dem Beginn des Ukraine-Kriegs geht ein Riss durch die Familie von Dmitrij Kapitelman. Während er an Freunde und Bekannte in Kyjiw denkt, schaut seine Mutter russisches Propaganda-Fernsehen und schimpft auf die Ukraine. Ein kluger und empathischer Roman über unsere Gegenwart. Rezension von Tino Dallmann

Seit dem Beginn des Ukraine-Kriegs geht ein Riss durch die Familie von Dmitrij Kapitelman. Während er an Freunde und Bekannte in Kyjiw denkt, schaut seine Mutter russisches Propaganda-Fernsehen und schimpft auf die Ukraine. Ein kluger und empathischer Roman über unsere Gegenwart. Rezension von Tino Dallmann

In Russland selbst ist bis heute von einer "militärischen Spezialoperation" die Rede, wenn es um den russischen Angriffskrieg gegen die Ukraine geht. Die Begriffe Krieg oder Invasion sind verboten. So soll die russische Bevölkerung über das eigentliche Ziel Putins im Unklaren gelassen werden. Dass das teilweise bis heute gelingt, greift der in Kiew geborene und heute deutsche Schriftsteller und Journalist Dmitrij Kapitelman in seinem neuen Werk "Russische Spezialitäten" auf. Natascha Freundel hat es gelesen.

In seinem neuen Roman verhandelt Dmitrij Kapitelman große politische und auch private Themen: Russlands Krieg gegen die Ukraine, der Rechtsruck in Deutschland und das Festhalten an seiner russischen Muttersprache. Ein wichtiger Schauplatz: Der „Magasin“, ein Laden für russische Spezialitäten in Leipzig. Kristine Harthauer im Gespräch mit dem Autor

Das lesenswert Magazin mit Büchern von Dmitrij Kapitelman, Elisabeth Bronfen, Franzobel und Tine Høeg sowie ein Comic-Projekt zum 7. Oktober

Es ist nicht nur getrockneter Fisch oder Pelmeni, die man in einem Supermarkt wie dem Leipziger "Magasin" findet, sondern auch ein osteuropäisches Lebensgefühl. Der Krieg Russlands gegen die Ukraine hat Gewissheiten zerstört, die Propaganda verschmutzt die Köpfe. Die jüdisch-ukrainisch-moldauische Familie Kapitelman hat so einen Laden wie den "Rossija" in Berlin-Charlottenburg in den 1990er Jahren in Leipzig aufgemacht. In zwei Teilen erzählt Dmitrij Kapitelman vom Leben in der Diaspora und wie der Krieg in Köpfe und Leben der Verwandten und Freunde in der alten Heimat kriecht. Kann man trotzdem die russische Sprache lieben? Antworten gibt "Russische Spezialitäten". Stephan Ozsváth hat sich beim Einkauf mit dem Autor über die Waren in den Auslagen, die Lage in der Ukraine, Heimat, das Schreiben und die Liebe zur russischen Sprache unterhalten – zwischen den engen Regalen des Supermarktes "Rossija". Stephan Ozsváth empfiehlt Paavo Matsin: "Gogols Disko", 176 Seiten, Homunculus Verlag, 21 Euro Dmitrij Kapitelman empfiehlt Oliver Lovrenski: "Bruder, wenn wir nicht family sind, wer dann", Hanser Berlin, 256 Seiten, 22 Euro Das Buch "Russische Spezialitäten", Hanser Berlin, 192 Seiten, 23 Euro Der Ort Supermarkt "Rossija", S-Bhf Charlottenburg Der Autor Dmitrij Kapitelman wird 1986 in Kijiv geboren. Sein Vater Leonid ist Mathematiker mit jüdischen Wurzeln. Seine Mutter Vera Romashkan stammt aus Moldau. Als sogenannte "Kontingentflüchtlinge" kommen sie in den 1990er Jahren nach Leipzig. Aus Furcht vor antisemitischen Ressentiments hat Dmitrij Kapitelman zunächst Zeitungstexte mit dem Nachnamen seiner Mutter unterzeichnet. "Russische Spezialitäten" ist sein dritter Roman. Die beiden Vorgänger wurden ausgezeichnet. Dmitrij Kapitelman setzt sich in seinen Büchern mit seiner Herkunft und dem Leben in Deutschland und der Ukraine auseinander. Den Begriff "Heimat" mag er nicht. Er gehört zu den Mitbegründern des PEN Berlin. Podcast-Empfehlung "Ostausschuss der Salonkolumnisten" auf Apple Podcasts https://podcasts.apple.com/de/podcast/ostausschuss-der-salonkolumnisten/id1641873299

Dmitrij Kapitelman beschäftigt sich in seinem Roman mit der Frage nach Zugehörigkeit, aber auch nach Wahrheit und Manipulierbarkeit.

Mit dreieinhalbtausend Stundenkilometern unterwegs erinnert sich ein Reporter, wie sich das Bahnfahren zu seinen Lebzeiten gewandelt hat. Eine Zugreise gestern, heute und morgen. Artikel vom 15. September 2020: https://jacobin.de/artikel/vakuum-schwebebahn-zukunft-reisen-scifi-speculative-fiction-verkehrswende Seit 2011 veröffentlicht JACOBIN täglich Kommentare und Analysen zu Politik und Gesellschaft, seit 2020 auch in deutscher Sprache. Ab sofort gibt es die besten Beiträge als Audioformat zum Nachhören. Nur dank der Unterstützung von Magazin-Abonnentinnen und Abonnenten können wir unsere Arbeit machen, mehr Menschen erreichen und kostenlose Audio-Inhalte wie diesen produzieren. Und wenn Du schon ein Abo hast und mehr tun möchtest, kannst Du gerne auch etwas regelmäßig an uns spenden via www.jacobin.de/podcast. Zu unseren anderen Kanälen: Instagram: www.instagram.com/jacobinmag_de X: www.twitter.com/jacobinmag_de YouTube: www.youtube.com/c/JacobinMagazin Webseite: www.jacobin.de

In diesem StaySana Podcast sprechen wir mit Dmitrij Achelrod, Mitgründer des Evolute Institute, über die Kraft psychedelischer Erfahrungen. Dmitrij teilt seine persönliche Reise und erklärt, wie Methoden wie psilocybinhaltige Trüffel, Atemarbeit und Meditation helfen können, tiefere Einsichten zu gewinnen. Wichtiger Hinweis: Dieser Inhalt dient ausschließlich zu Informationszwecken und stellt keine medizinische Beratung dar. Konsultiere immer einen Arzt oder qualifiziertes Gesundheitspersonal bei gesundheitlichen Fragen. Beachte die gesetzlichen Bestimmungen deiner Region.Mehr Infos: evolute-institute.com #psychedelic #ayahuasca #reatreat

Hej, w najnowszym odcinku serii Powojnie przedstawiłem sylwetkę jednej z najważniejszych postaci na "dworze" Władimira Putina. Dmitrij Miedwiediew to w Polsce wciąż postać nieznana. Co prawda na jej temat pojawiały się informacje wraz z objęciem stanowiska Prezydenta Rosji natomiast brakuje materiałów wskazujących środowisko z którego się wywodzi. Jak wyglądało jego życie w Petersburgu? W jaki sposób poznał Władimira Putina. Dlaczego to właśnie jemu rosyjski dyktator na chwilę formalnie oddał władzę nad krajem? Odpowiedzi na te pytania znajdziecie w najnowszym epizodzie.

Internationell författarscen 23 november 2016.

Der Schriftsteller und Journalist Dmitrij Kapitelman, geboren in Kiew, mittlerweile in Deutschland eingebürgert, im Gespräch über zwei Jahre russischen Angriffskrieg auf die Ukraine und den Tag der Inavasion am 24.02.22.

Jaké jsou priority Národního divadla v Praze pro příští sezónu? Jaká témata, tituly, zahraniční i domácí umělce uvede na scénu? O novinkách, které na diváky čekají v sezóně 2024/25, informuje posluchače Mozaiky generální ředitel Národního divadla Jan Burian a umělecký ředitel Opery Národního divadla a Státní opery Per Boye Hansen.Všechny díly podcastu Mozaika můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Jaké jsou priority Národního divadla v Praze pro příští sezónu? Jaká témata, tituly, zahraniční i domácí umělce uvede na scénu? O novinkách, které na diváky čekají v sezóně 2024/25, informuje posluchače Mozaiky generální ředitel Národního divadla Jan Burian a umělecký ředitel Opery Národního divadla a Státní opery Per Boye Hansen.

Przegląd wiadomości z Białorusi: minister spraw zagranicznych Armenii odmówił przyjazdu do Mińska na szczyt Organizacji Układu o Bezpieczeństwie Zbiorowym Wołodymyr Zełenski zdecydował rozszerzenia sektorowych sankcji wymierzonych w przemysł zbrojeniowy Rosji i Białorusi polskie Ministerstwo Spraw Wewnętrznych zdecydowało o umożliwieniu posiadaczom Karty Polaka otrzymanie wizy z kodem 23. Od 1 stycznia w Białymstoku działać będzie Centrum Kultury Białoruskiej Dziennikarz i działacz mniejszości białoruskiej w Polsce Dmitrij Kościn omawia złożoność relacji między tą mniejszością a Białorusinami należącymi do mieszkającej na terytorium Polski diaspory. Wskazuje, że te dwie grupy mają trudności z porozumieniem się, co może wynikać z odmienności przyświęcającej im celów. Mówi o swoich wieloletnich działaniach na rzecz integracji środowisk białoruskich w Polsce.

Dmitrij Muratov je novinar in odgovorni urednik časnika Nova gazeta , ki je znan po poročanju o človekovih pravicah in zlorabah ruske oblasti. Muratov je tudi dobitnik Nobelove nagrade za mir leta 2021 – takrat jo je prejel skupaj s filipinsko novinarko Mario Ressa. Nobelovo nagrado je prodal na dražbi za skoraj sto milijonov evrov, izkupiček pa namenil Unicefu za pomoč begunskim otrokom iz Ukrajine. Danes naj bi se začel sodni postopek, ki ga je sprožil prav on, ker je bil označen za tujega agenta.

Kanske är hjälten den som inte förändras? Och samhället inte anpassat efter en klassisk berättarstruktur? Morris Wikström reflekterar över två konstnärer som gjorde uppror mot genrekraven. Lyssna på alla avsnitt i Sveriges Radio Play. ESSÄ: Detta är en text där skribenten reflekterar över ett ämne eller ett verk. Åsikter som uttrycks är skribentens egna.I Kristian Lundbergs kriminalroman ”Eldätaren” från 2004 möter läsaren en berättarröst som inte klarar av deckargenrens krav. Berättaren säger: ”Det är en tidig morgon. Det är så alla berättelser skall påbörjas. Du anger tiden, platsen och först senare kommer händelseförloppet att veckla ut sig, som en turistkarta man drar upp ur fickan. Vad säger kartan? Att du är vilse. Att detta inte är dina kvarter.”Nej, deckargenren var nog inte poeten Kristian Lundbergs kvarter. För genom hela boken bråkar han med genrekonventionerna. Istället för mysteriets gradvisa upplösning möts läsaren av en ordmassa om samhällets orättvisor, och det uppstår egentligen aldrig ett spänningsmoment. Någon deckare i traditionell bemärkelse är det alltså inte. Ett misslyckat försök, kanske. Men just därför blir boken en intressant inblick i hur svårt det är att berätta för den som inte accepterar de konventioner som är förknippade med genre och dramaturgi. Då har ändå författaren en lättare uppgift än filmskaparen – vars konstnärliga verk ofta av kommersiella skäl avkrävs en början, en vändpunkt och ett slut. Ja, så vanliga och utbredda är dramaturgins konventioner inom filmen att man som tittare ofta inte reagerar förrän de utmanas.En av dem som i sina filmer gjort just det är den polske regissören Pawel Pawlikowski. I sin Oscarsvinnande film Ida från 2013 berättar han historien om en katolsk ung kvinna som vuxit upp på ett kloster nu, innan hon ska avlägga sitt nunnelöfte, uppmanas att söka upp sin enda levande släkting – ett slags farväl till en värld som Ida egentligen aldrig upplevt. Filmen skildrar hur Ida stiger ut från ett skyddat klosterliv och utsätts för jazzmusik, kommunister, ateister och inte minst för den fysiska kärleken. Men trots dessa upptäckter sker inte det vi förväntar oss: långsamt inser vi att det inte spelar någon roll vad Ida får uppleva – hon kommer inte att ompröva sitt beslut att bli nunna. Ingen upptäckt, inget löfte om framtiden förmår förändra hennes beslut. Mötet med kärleken, som enligt dramaturgins konventioner borde innebära en vändpunkt för protagonistens strävan, leder inte till förändring. Idas bevekelsegrunder är desamma under hela filmen. Vad vill Pawlikowski säga? Det vore lätt att förstå filmen som en skildring av hur den kristna trons eviga anspråk trumfar samtidens förgänglighet. Men faktum är att Pawlikowski redan 1991 använde ett liknande berättande – då i dokumentärfilmen ”Dostoevsky's travels”.I dokumentärfilmen får vi följa Fjodor Dostojevskijs sentida släkting Dmitrij Dostojevskij som beger till Europa. Dmitrij är till skillnad från sin berömda släkting ingen författare, utan en enkel spårvagnsförare – och hans mål med resan till Europa är enkelt: han vill få tag i en Mercedesbil, ett märke som blivit populärt på Sankt Petersburgs (dåvarande Leningrads) grå paradgator. Dmitrij Dostojevskij är ärligt talat en ganska grå figur han med. Väl i Tyskland inser han snabbt att den summa pengar han fört med sig från Ryssland inte räcker för att köpa en Mercedes. För att tjäna pengar beslutar sig Dmitrij för att föreläsa för tyskarna om sin berömda författarsläkting. Men Dmitrij verkar inte vara så beläst, så för att knåpa ihop sina föreläsningar plagierar han skamlöst tyska läroböcker om Fjodor Dostojevskijs idévärld, samtidigt som han kedjeröker och dricker öl på toaletten. Det är först när Dmitrij deltar i en reklamfilm och får låna en röd sportbil som folk öppnar sina dörrar för honom. Det ena leder till det andra, och när Dmitrij till slut återvänder till Tyskland efter en hejdlös Europaturné lyckas han faktiskt få tag i en Mercedes. När filmen slutar står Dmitrijs tyska bilhandlare och vinkar av honom. ”Jag trodde aldrig han skulle lyckas”, mumlar bilhandlaren för sig själv.Men poängen är att Dmitrij – liksom Ida – inte alls förändras av sina nya erfarenheter. Han är lika färglös när han åker från Tyskland som när han kom. Trots alla sina möten lär han sig ingenting, han utvecklas inte. Han tänkte ju bara på sin Mercedes hela tiden. Men i Pawlikowskis film framstår detta inte alls som en svaghet – utan som en styrka. I sin orubbliga längtan efter en Mercedes är Dmitrij lika helig som Ida i sin religiösa tro. Omvärlden har gjort sitt bästa för att rubba deras drivkrafter, men misslyckats. Vad Pawlikowski gör är att ifrågasätta dramaturgins konventioner. Berättelsens vändpunkt, som borde innebära att huvudpersonen lär sig något, att huvudpersonens motiv förändras – inträffar aldrig. Istället tycks förhållandet vara det rakt motsatta: det är huvudpersonerna som stirrar dramaturgin i ögonen - tvingar dramaturgin att rannsaka sig själv. Tvingar den att ifrågasätta sin uppfattning om att vi människor blir våra bästa jag först när vi förändras. I Pawlikowskis värld är det den som inte viker en tum som avgår med segern.Det finns något väldigt subversivt i det här berättandet, som talar om beslutsamhet och integritet i en kultur och ekonomi som strävar efter att ersätta gamla begär och föremål med nya. Dramaturgins konventioner framstår i Pawlikowskis filmer som en otäck gestalt som ömsom sträcker fram morötter, ömsom låter piskrappen vina – allt för att få oss att hitta nya föremål för vår längtan. Både Ida och Dmitrij Dostojevskij prövas, men vägrar att omvändas. På det viset lyckas Pawel Pawlikowski gestalta den konflikt som Kristian Lundberg stod inför i sina prosaböcker när han vägrade anpassa sig till genrekonventionerna. hans romaner är ett sökande efter en berättelse som inte ger vika för oväntade slut och omvälvande vändpunkter.Kristian Lundbergs väg är en mycket svår väg att vandra. För problemet för den som förvägrar berättelsen en vändpunkt är att berättelsens början blir så avgörande. Ingenting går ju att förändra efterhand. Det är därför, tänker jag mig, som hans romaner är fyllda med omtagningar. Det han efter när han gör sina omtagningar är inte berättelsens slut, utan dess början. Ett godtagbart första påstående som kan styra den logik som berättelsen sedan måste följa. Och när deckargenren eller romangenrens karta inte stämde med den verklighet Kristian Lundberg ville berätta om – en verklighet där det sociala arvet aldrig gick att trolla bort i vändpunktens befriande rörelse – då blev skrivandet ett försök att rita en ny karta.Frågan är om Kristian Lundberg någonsin blev klar med sitt kartritande. I sin sista bok ”Sånger vid avgrunden” beskriver författaren hur han återfaller i ett drogmissbruk. Han söker fortfarande efter den där början som ska förklara allt som hände sen, men tycks ständigt misslyckas. Ändå, eller kanske just därför, är det i ”Sånger vid avgrunden” som Kristian Lundberg blir som tydligast i sin kritik mot ett konventionellt berättande. Han skriver i en passage som jag tror är avgörande, men lätt att missa i textens rasande rörelse: ”Du upptäcker inte förrän det är för sent att du igen har förlorat. Du förstod inte ens att det hade utkämpats en strid. Det är ett sätt att närma sig berättelsen”.Morris Wikström, kulturjournalist och doktorand i rysk litteratur

Dmitrij Medveděv je velmi zajímavou, i když svými nabubřelými výroky na sociálních sítích dnes poněkud panoptikální postavou současné ruské politiky. Do jejích opravdu nejvyšších pater vstupoval v roce 2008, kdy Vladimir Putin ještě jakžtakž respektoval ústavu, tedy pravidlo, že každý prezident má k dispozici jen dvě po sobě jdoucí období.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gast der zweiundzwanzigsten Folge ist Markus Meckel, Politiker und Theologe. Mit Dmitrij Kapitelman spricht er über seinen Werdegang und wie er vom "Untergrund" zur höchsten politischen Verhandlungsebene in der DDR aufstieg. Dort war er Teil der einzigen frei gewählten Volkskammer, die sich als erste offiziell der deutschen Schuld und Verantwortung an der Schoa stellte, was die SED nie tat. Die beiden sprechen über die bekannte Rede von Michail Gorbatschow zu Abrüstung, Sicherheitspolitik und politischem Kurswechsel vor der UNO am 7. Dezember 1988 und die Gründung der Sozialdemokratischen Partei (später SPD), die sich für freie Wahlen einsetzte. Meckel erzählt außerdem, wann ihm bewusst wurde, dass es mit der Demokratie klappen würde, warum es danach jedoch komplizierter werden sollte. Dabei teilt er seine Einheitsgeschichte, eine, die ansonsten eher selten erzählt wird: nämlich von der Opposition zum Außenminister. Außerdem geht es um die Aufnahme der Jüdinnen*Juden in die DDR, die in der ehemaligen Sowjetunion in Gefahr waren und flüchten mussten, und wie die Initiative dazu entstand. Denn die Bundesregierung war in ihren Anfängen zunächst nicht bereit, Jüdinnen*Juden aus dem Ausland zu helfen, da sie Deutschland nicht als Einwanderungsland ansah.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gästin der einundzwanzigsten Folge ist Sasha Marianna Salzmann, Dramatiker*in, Kurator*in und Autor*in am Maxim-Gorki-Theater Berlin. Dmitrij Kapitelman spricht mit ihr über ihre aufregende Zeit in Istanbul, ihren Auswanderungswunsch, Tränengaserfahrungen während der Teilnahme bei den Gezi-Park Protesten, persönliche Begegnungen mit der LGBTQ-Community vor Ort und was Pinguine mit den Protesten zu tun gehabt haben. Warum ausgerechnet Istanbul zu ihrer Heimat wurde, erzählt sie ausführlich, genauso, was Jüdischsein für sie ausmacht. Über den Weg zu ihrem ersten Roman „Außer sich“ (2017) tauschen sie sich ebenso aus, als Dmitrij Kapitelman in einem persönlichen Moment seinen eigenen Kampf preisgibt, während der Pandemie einen Roman geschrieben zu haben – eine Zeit, in der quasi alles sinnlos erschien.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gast der zwanzigsten Folge ist Jakob Levy, Fotograf und Besitzer des Spielzeugladens „Levy's Contor“, in den Hackeschen Höfen in Berlin. Ein jüdischer Ost-Berliner durch und durch. Mit Dmitrij Kapitelman spricht er über Weihnachtsbäume mit Davidsternen, die Entstehung seines „jüdischen“ Spielzeugladen, der historisch gesehen keine ganz uninteressante Geschichte vorzuweisen hat und warum sein Sortiment trotz des Namens nicht nur aus Spielzeug besteht. Sie unterhalten sich über seine Vergangenheit als Jude in der DDR, wie sicher er sich dort als solcher gefühlt hat und seinen Vater, der Kommunist war. Seine abenteuerlichste Reise brachte ihn mit Freunden in einem alten Diesel-Mercedes von Berlin direkt nach Israel, was heute undenkbar wäre. Welche Gemeinsamkeiten er zwischen der DDR und Israel auch heute noch sieht, wie er selbst aus der DDR flog und wie er die Eroberung vom Prenzlauer Berg durch die Schwaben erlebte, erzählt er authentisch mit ‚Berliner Schnauze‘.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gast der neunzehnten Folge ist Ronen Steinke, Jurist, Journalist und Buchautor. Mit Dmitrij Kapitelman spricht er über seine Kindheit in Nürnberg, seine gemischten Gefühle als jüdischer Junge auf dem von Albert Speer konzipierten ehemaligen Reichsparteitagsgelände der NSDAP Fußball gespielt zu haben und über die Besonderheit, damals die einzige Familie weit und breit gewesen zu sein, die Hebräisch sprach. Seine abenteuerlichen Reisen durch den Nahen Osten führten ihn über ein militärisches anti-israelisches Propagandamuseum im Libanon zu einem nicht ganz ungefährlichen Besuch in eine Gay-Bar in Jordanien. „Secretly Jewish“ zu sein war dabei sein ständiger Begleiter. Auch seine Aufgaben und Zeit in Den Haag am Internationalen Gerichtshof, skurrile Seder-Abende und sein erstes Kocherlebnis einer selbstgemachten Matze-Knödelsuppe, nach der kein Nachschlag verlangt wurde, sind Teil dieser Episode.

"Mit Pilzen zur Selbstfindung?“ fragt Dr. Dmitrij Achelrod in dieser Episode des Walk-Män-Podcasts. Der in Offenbach aufgewachsene Wahl-Berliner betreibt in den Niederlanden das EVOLUTE INSTITUTE. In diesem werden „tiefgreifende Lern- und Entwicklungserfahrungen“ geschaffen, indem die Kraft der veränderten Bewusstseinszustände genutzt wird, unterstützt durch ein intensives Coaching-Programm. Achelrod: „Wir heißen Unternehmer, Veränderer und Führungspioniere in unseren Programmen willkommen, die ihre Praxis der Selbsterforschung vertiefen möchten und bereit sind für eine Neuorientierung und persönliche Erneuerung“. Und das, unter anderem, in Verbindung mit psychedelischen Trüffeln (in den Niederlanden legal). Kontakt: Dmitrij Achelrod, PhD, Evolute Institute Web: https://evolute-institute.com/evolead/ Kontakt Ralf Baumgarten: Web: https://mein-blaettche.de https://walkmaen.de/ LinkedIn: https://www.linkedin.com/in/ralf-baumgarten-796287a1/ Instagram: https://www.instagram.com/ralf_baumgarten/ Sprecherin Einleitung: Christina Schmitt / TRIGA-Verlag Gelnhausen / Cover (Grundentwurf): Marek Bereta Wichtig: Wenn Dir gefällt, was Du hörst, dann teile den Podast und abonniere ihn beim Audio- oder Video-Streaming-Dienst Deiner Wahl. Toll wäre ein Feedback direkt an mich und (oder) eine Bewertung auf Apple-Podcast, YouTube oder Spotify. Bleib wach, gesund und aufmerksam, Dein Ralf Baumgarten

"Mit Pilzen zur Selbstfindung?“ fragt Dr. Dmitrij Achelrod in dieser Episode des Walk-Män-Podcasts. Der in Offenbach aufgewachsene Wahl-Berliner betreibt in den Niederlanden das EVOLUTE INSTITUTE. In diesem werden „tiefgreifende Lern- und Entwicklungserfahrungen“ geschaffen, indem die Kraft der veränderten Bewusstseinszustände genutzt wird, unterstützt durch ein intensives Coaching-Programm.Achelrod: „Wir heißen Unternehmer, Veränderer und Führungspioniere in unseren Programmen willkommen, die ihre Praxis der Selbsterforschung vertiefen möchten und bereit sind für eine Neuorientierung und persönliche Erneuerung“.Und das, unter anderem, in Verbindung mit psychedelischen Trüffeln (in den Niederlanden legal).Kontakt: Dmitrij Achelrod, PhD, Evolute InstituteMail: dmitrij@evolute-institute.comWeb: https://evolute-institute.com/evolead/Kontakt Ralf Baumgarten:Mobil: +49 172 6612032Redaktion: +49 6052 3405 (Mo, Mi., Fr 9-12 + AB)Web: https://mein-blaettche.dehttps://walkmaen.de/ EMail: info@printhouse24.deFacebook: https://www.facebook.com/walkmaenorbLinkedIn: https://www.linkedin.com/in/ralf-baumgarten-796287a1/Instagram: https://www.instagram.com/ralf_baumgarten/Sprecherin Einleitung: Christina Schmitt / TRIGA-Verlag Gelnhausen / Cover (Grundentwurf): Marek BeretaWenn Dir gefällt, was Du hörst, dann abonniere den Podcast bei Apple-Podcast, Spotify, YouTube, Deezer, Amazon-Music, Google-Podcast und überall, wo es Podcasts zu hören oder zu sehen gibt. Toll wäre ein Feedback direkt an mich und (oder) eine Bewertung auf Apple-Podcast, YouTube oder Spotify.Bleib wach, gesund und aufmerksam, Dein Ralf Baumgarten

Minisérie pěti dílů s názvem „Člověk na hraně svobody“ mapuje skladby pěti tvůrců, kteří svá díla tvořili na hraně svého života a stali se svědky pohnutých událostí nacistické a komunistické totality. U některých z nich se jednalo o díla úplně poslední. Zároveň obsah jednotlivých epizod kopíruje program stejnojmenného projektu, který duo IndiviDual (Jiří Miroslav Procházka a Jiří Hrubý) v době natáčení připravuje. Co znamenala a znamená pro ruského člověka osobnost básníka a spisovatele Alexandra Puškina? Z jakého důvodu si Dmitrij Šostakovič vybral básně tohoto literárního velikána v době, kdy vrcholilo období tzv. velkého teroru a sám se ocitl v nemilosrdném soukolí tehdejší hrůzovlády? Na tyto a mnohé další otázky nám odpovídal rusista, dramaturg Židovského festivalu v Olomouci a vedoucí produkčního oddělení Arcidiecézního muzea v Olomouci Alexandr Jeništa.

O vjeri i znanosti.

Come era arrivato al potere Stalin? Aveva iniziato la sua scalata dopo la morte di Lenin (1924): uscì vittorioso dalla lotta per la successione, sfruttando ogni mezzo, persona e occasione. Poco alla volta, accentrò tutti i poteri nelle proprie mani, cancellando qualsiasi oppositore. “Stalin era un ragno e chiunque si fosse avvicinato alle sue tele doveva morire”, fu la descrizione postuma che ne fece il compositore russo Dmitrij Šostakovich. A raccontarci la parabola di Stalin è lo storico Andrea Romano, docente di Storia contemporanea presso l'Università degli Studi di Roma Tor Vergata.Si stima che sarebbero 20 milioni le vittime complessive della dittatura di Stalin tra la fine degli Anni '20 e il 1953. La cifra comprende le persone liquidate con le “purghe staliniane” (i processi-farsa che miravano a epurare dal partito comunista gli elementi “controrivoluzionari”), i morti nei gulag e quelli provocati dalle carestie indotte dalla collettivizzazione forzata.Andrea Romano, autore del podcast, è Professore associato di Storia contemporanea presso l'Università degli Studi di Roma Tor Vergata. Ha scritto tra l'altro “Contadini in uniforme. L'Armata Rossa e la collettivizzazione delle campagne nell'URSS”, Firenze, Leo S. Olschki, 1999; “Russia in the Age of Wars 1914-1945” (con Silvio Pons), Fondazione Giangiacomo Feltrinelli, Annali XXXIV, Milano, Feltrinelli, 2000; e “Lo Stalinismo. Un'interpretazione storica”, Bruno Mondadori Editore, 2002.A cura di Francesco De Leo. Montaggio di Silvio Farina.https://storiainpodcast.focus.it - Canale Personaggi------------Storia in Podcast di Focus si può ascoltare anche su Spotify http://bit.ly/VoceDellaStoria ed Apple Podcasts https://podcasts.apple.com/it/podcast/la-voce-della-storia/id1511551427.Siamo in tutte le edicole... ma anche qui:- Facebook: https://www.facebook.com/FocusStoria/- Gruppo Facebook Focus Storia Wars: https://www.facebook.com/groups/FocuStoriaWars/ (per appassionati di storia militare)- YouTube: https://www.youtube.com/user/focusitvideo- Twitter: https://twitter.com/focusstoria- Sito: https://www.focus.it/cultura

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gast der achtzehnten Folge ist Tayfun Guttstadt, Autor und Musiker (und was für ein Musiker, du liebe Güte!). Mit Dmitrij Kapitelman spricht er über die Entstehung seines Debütalbums „tarâpzâde“, jüdische Mütter und türkische Väter, das Aufwachsen in einem kommunistischen Elternhaus. Über das ebenso utopische wie karge Leben in einem selbstgebauten Haus, irgendwo in den Bergen der Türkei. Bitterorangen, Sprachverlust, knapp entgangene Gefängnisstrafen. Nicht zu vergessen, den größten Feind eines völlig ins Komponieren vertieften Menschen: Bohnen.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gästin der siebzehnten Folge ist Yade Yasemin Önder, Buch-, und Drehbuchautorin. Mit Dmitrij Kapitelman spricht sie über ihren Debütroman „Wir wissen, wir könnten, und fallen synchron“, den abenteuerlichen Kauf eines verfallenen Häuschens auf dem Land – und der darauffolgenden Schlacht mit sehr, sehr wütenden Kleingartenvereinsfunktionären. Auch das Konzept, die Schule abzubrechen, um bald die jüngste Buchhandlungsbesitzerin Deutschlands zu werden (in Kaiserslautern), erläutert Yasemin Önder absolut nachpraktizierbar.

Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gästin der sechzehnten Folge ist Katrin Göring-Eckardt, deutsche Politikerin bei Bündnis 90/Die Grünen und Vizepräsidentin des Deutschen Bundestages. Mit Dmitrij Kapitelman spricht sie über freie Rede in der Politik und ihr größtes Abenteuer: Die friedliche Revolution als junge Frau miterlebt zu haben. Über ihr schwieriges Verhältnis zum autoritären Vater, der bis zum Schluss ein „kleiner Nazi“ geblieben ist, ihren unbedingten Willen zur Freiheit. Und darüber, weshalb es ein Wagnis bedeuten kann, die Silvestereinladung der Schwiegereltern ausschlagen zu wollen.

Christopher Kabakis und Dmitrij Achelrod vom Evolute institute haben ein Leadership Programm entwickelt, bei dem es vor allem darum geht, sich selbst besser kennen und spüren zu lernen. Sie wollen Unternehmer:innen, Entscheider:innen und Führungspionier:innen helfen, intentional an ihren Entwicklungs- und Wachstumsthemen zu arbeiten, durch engmaschige Begleitung im Rahmen von Coaching, Gruppenerfahrungen und katalysiert durch eine hochdosierte psychedelische Erfahrung. Christopher und Dmitrij sind davon überzeugt, dass Menschen, die sich selbst besser kennen, die Perspektivwechsel und Empathie lernen bzw. können und die verbunden sind mit ihrem inneren Kompass auch unter Stress und in Drucksituationen, bessere Führungskräfte und Unternehmer sind bzw. werden. Marco spricht mit den beiden über die Definition von Selbstinteresse und warum es so wichtig ist, dass wir uns wieder re-connecten. Zuerst mit uns selbst - und hier die kulturell konditionierte Linkshemisphärendominanz überwinden - und dann auch mit Anderen und der Biosphäre selbst. Ein spannendes und inspirierendes Gespräch über die Wichtigkeit von tiefgehenden, emotionalen Referenzerfahrungen gerade im Bereich Leadership, aber auch für die Zukunft der Menschheit an sich. Diese Folge findest du auch als Podcast auf: https://murakamy.com/blog/podcast-37-evolute-psychedelic-retreat-evolead Alle bisherigen Folgen findest Du hier: https://murakamy.com/blog/tag/Podcast Besuche uns auch auf https://murakamy.com

ÖVERSÄTTNING: Dmitri Plax UPPLÄSNING: Christian Fex DIKTSAMLING: Belarus omkullkastat (Rámus, 2021)MUSIK: Johann Sebastian Bach: Sarabande ur Solocellosvit nr 5 c-moll.EXEKUTÖR: Frans Helmerson, cello

Mike and Cedric give this week's KO award to Scott Forrest, who extended his perfect pro record as he landed a spiteful right hand to stop Dmitrij Kalinovskij in Liverpool. Watch Knuckle Up's Mike Orr and Cedric Benn, who always discuss up-and-coming young, hungry, and (usually) undefeated boxers during his live daily show at 4pm EST (9pm UK) on TalkinFight.com or YouTube.com/c/TalkinFight #TalkinFight #KnuckleUp #ScottForrest #ForrestKalinovskij

„Doba plastová“ - vedecky sa jej venuje aj Dmitrij Bondarev - výskumnik v Ústave polymérov Slovenskej akadémie vied v Bratislave. Je autorom viac ako 20 publikácií, zaoberá sa syntézou konjugovaných polymérov. Sandre Vychlopenovej vysvetlí podrobnosti a porozpráva svoj životný príbeh, ktorý sa začal v Rostove na Done a pokračuje v Modre pri dcére Vincenta Šikulu. Tolkšou Nočná pyramída pripravuje RTVS - Slovenský rozhlas, Rádio Slovensko, SRo1.

Der Rückblick auf die Schacholympiade 2022 in Chennai (Indien) steht im Mittelpunkt der heutigen Podcast-Episode. Gast ist unser Nationalspieler Dmitrij Kollars, der über seine Erlebnisse in Indien berichtet. Wir erfahren, warum Vincent Keymer gegen Österreich nicht spielte und wie die Zusammenarbeit mit Coach Jan Gustafsson war. Auch die eine oder andere Anekdote wie z.B. die Begegnung mit einem indischen Fischer kommt zur Sprache. Dies ist das zweite Interview von Gastinterviewer Benjamin Glock nach seiner Episode mit Rasmus Svane. CHESSEMY SPARE 10% BEIM KAUF VON CHESSEMY-KURSEN mit dem Code Schachgeflüster10: https://www.chessemy.com Episodenlinks:  Sam Shanklands Partieverlust gegen Armenien German Masters 2022 Website Dmitrij Kollars AIMCHESS Mit welchen Eröffnungen bist du erfolgreich? Wie gut ist dein Zeitmanagement? Aimchess zeigt dir Auswertungen deiner eigenen Online-Partien von lichess, chess.com & chess24. Du kannst die Funktionen kostenlos ausprobieren. Willst du mehr? Dann spare 30% auf einen Monat Premium-Tarif mit dem Code Schach30 (Affiliate Angebot). Spende Support Homepage Facebook-Gruppe Instagram Twitter LinkedIn Gruppe Pinterest Newsletter-Abo E-Mail Du möchtest deinen Podcast auch kostenlos hosten und damit Geld verdienen? Dann schaue auf www.kostenlos-hosten.de und informiere dich. Dort erhältst du alle Informationen zu unseren kostenlosen Podcast-Hosting-Angeboten.

Der Rückblick auf die Schacholympiade 2022 in Chennai (Indien) steht im Mittelpunkt der heutigen Podcast-Episode. Gast ist unser Nationalspieler Dmitrij Kollars, der über seine Erlebnisse in Indien berichtet. Wir erfahren, warum Vincent Keymer gegen Österreich nicht spielte und wie die Zusammenarbeit mit Coach Jan Gustafsson war. Auch die eine oder andere Anekdote wie z.B. die Begegnung mit einem indischen Fischer kommt zur Sprache. Dies ist das zweite Interview von Gastinterviewer Benjamin Glock nach seiner Episode mit Rasmus Svane. ♟️CHESSEMY

Der Rückblick auf die Schacholympiade 2022 in Chennai (Indien) steht im Mittelpunkt der heutigen Podcast-Episode. Gast ist unser Nationalspieler Dmitrij Kollars, der über seine Erlebnisse in Indien berichtet. Wir erfahren, warum Vincent Keymer gegen Österreich nicht spielte und wie die Zusammenarbeit mit Coach Jan Gustafsson war. Auch die eine oder andere Anekdote wie z.B. die Begegnung mit einem indischen Fischer kommt zur Sprache. Dies ist das zweite Interview von Gastinterviewer Benjamin Glock nach seiner Episode mit Rasmus Svane. CHESSEMY SPARE 10% BEIM KAUF VON CHESSEMY-KURSEN mit dem Code Schachgeflüster10: https://www.chessemy.com Episodenlinks:  Sam Shanklands Partieverlust gegen Armenien German Masters 2022 Website Dmitrij Kollars AIMCHESS Mit welchen Eröffnungen bist du erfolgreich? Wie gut ist dein Zeitmanagement? Aimchess zeigt dir Auswertungen deiner eigenen Online-Partien von lichess, chess.com & chess24. Du kannst die Funktionen kostenlos ausprobieren. Willst du mehr? Dann spare 30% auf einen Monat Premium-Tarif mit dem Code Schach30 (Affiliate Angebot). Spende Support Homepage Facebook-Gruppe Instagram Twitter LinkedIn Gruppe Pinterest Newsletter-Abo E-Mail Du möchtest deinen Podcast auch kostenlos hosten und damit Geld verdienen? Dann schaue auf www.kostenlos-hosten.de und informiere dich. Dort erhältst du alle Informationen zu unseren kostenlosen Podcast-Hosting-Angeboten.

Der Rückblick auf die Schacholympiade 2022 in Chennai (Indien) steht im Mittelpunkt der heutigen Podcast-Episode. Gast ist unser Nationalspieler Dmitrij Kollars, der über seine Erlebnisse in Indien berichtet. Wir erfahren, warum Vincent Keymer gegen Österreich nicht spielte und wie die Zusammenarbeit mit Coach Jan Gustafsson war. Auch die eine oder andere Anekdote wie z.B. die Begegnung mit einem indischen Fischer kommt zur Sprache. Dies ist das zweite Interview von Gastinterviewer Benjamin Glock nach seiner Episode mit Rasmus Svane. CHESSEMY SPARE 10% BEIM KAUF VON CHESSEMY-KURSEN mit dem Code Schachgeflüster10: https://www.chessemy.com Episodenlinks:  Sam Shanklands Partieverlust gegen Armenien German Masters 2022 Website Dmitrij Kollars AIMCHESS Mit welchen Eröffnungen bist du erfolgreich? Wie gut ist dein Zeitmanagement? Aimchess zeigt dir Auswertungen deiner eigenen Online-Partien von lichess, chess.com & chess24. Du kannst die Funktionen kostenlos ausprobieren. Willst du mehr? Dann spare 30% auf einen Monat Premium-Tarif mit dem Code Schach30 (Affiliate Angebot). Spende Support Homepage Facebook-Gruppe Instagram Twitter LinkedIn Gruppe Pinterest Newsletter-Abo E-Mail Du möchtest deinen Podcast auch kostenlos hosten und damit Geld verdienen? Dann schaue auf www.kostenlos-hosten.de und informiere dich. Dort erhältst du alle Informationen zu unseren kostenlosen Podcast-Hosting-Angeboten.

Chaque samedi et dimanche pendant l'été, Nicolas Carreau met la littérature à l'honneur.

„…das bin ich gar nicht, was WIR sind.“ Der Mischpokast der Jüdischen Gemeinde Frankfurt. Gästin der fünfzehnten Folge ist Asal Dardan, Kulturwissenschaftlerin und Autorin. Mit Dmitrij Kapitelman spricht die Tochter iranischer Eltern über ihre Reise in die USA - und wie sie dort plötzlich zur weißen Deutschen wurde. Mehr noch, zur Erklärerin des Nachkriegsdeutschlands. Erzählt von einem Umzug in der Pandemie – an den langweiligsten Ort der Welt – und weshalb es ein waghalsiges Vorhaben sein kann, in Zukunft an genau einem Ort zu bleiben.

Bývalý ruský prezident a premiér Dmitrij Medveděv, který je dnes náměstkem šéfa bezpečnostní rady Ruské federace, poslední dobou umisťuje na sociální síť Telegram stále tvrdší texty v souvislosti s ruským vpádem na Ukrajinu. „Lidé se mě často ptají, proč jsou mé posty v Telegramu tak ostré. Odpovídám jednoduše: Protože je nenávidím. Jsou to netvoři a zrůdy. Nám, Rusku, přejí jedině smrt. A dokud žiju, budu dělat vše proto, aby zmizeli,“ dovídáme se v Medveděvově textu.Všechny díly podcastu Názory a argumenty můžete pohodlně poslouchat v mobilní aplikaci mujRozhlas pro Android a iOS nebo na webu mujRozhlas.cz.

Dmitrij Kapitelman ist in Kiew geboren, träumt und spricht auf Russisch und Deutsch. Seit Beginn des russischen Angriffskrieges auf die Ukraine ist die Frage, ob jemand Ukrainisch oder Russisch spricht, ein hochpolitische. Kapitelmans Geburtsstadt Kiew, die er im Roman als widersprüchliche und pulsierende Metropole beschreibt, ist plötzlich der Ort seiner Alpträume. Er fürchtet er um das Leben seiner Kindheitsfreunde.

Élete és munkái egy órában.

Élete és munkái egy órában.

No jokes on names, aber den hier macht er selbst: "Haha, der heißt Kapitelman UND schreibt Bücher". So steht es in der Twitterbio von Dmitrij Kapitelman. In "Das Lächeln meines unsichtbaren Vaters" und "Eine Formalie in Kiew" reflektiert er das verschlungene und geborchene Herkunft aus der Ukraine, aus dem Judentum und aus einem Haushalt mit vielen Katzen auf berührende, witzige, sprachspielerische Art und Weise. Für den Podcasts hat Dmitrij fünf Bücher mitgebracht, die - ungeplant - von jüdischen Autoren sind - von Stefan Zweig bis David Grossman. Unterstützer dieser Episode: ATHLETIC GREENS Auf athleticgreens.com/lesen erhaltet ihr mit eurer Erstbestellung im Abo nicht nur die Willkommensbox mit Keramikdose und Shaker, sondern außerdem kostenlos einen Jahresvorrat Vitamin D3 und 5 Travel Packs. VERLAG S. FISCHER Infos zum neuen Roman "Erstaunen" von Richard Powers findet ihr hier: https://www.fischerverlage.de/buch/richard-powers-erstaunen-9783103971095?utm_source=podcast&utm_medium=das.lesen.der.anderen&utm_campaign=powers-2021-09 ___________________ Unterstütze "Das Lesen der Anderen" mit einer Mitgliedschaft bei Steady: https://steadyhq.com/de/daslesenderanderen Steady-Unterstützern ab dem Paket "Gebundenes Buch" nehmen automatisch an einer Verlosung eines 30-Euro-Biuchgutscheins meines Kooperationspartners "Genial Lokal" teil. Kooperationspartner "Genial Lokal" https://www.genialokal.de Folge "Das Lesen der Anderen" Twitter: https://twitter.com/lesenderanderen Instagram: https://www.instagram.com/daslesenderanderen/?hl=en #Literatur #Bücher #Lesen #Lektüre #Kiew #Ukraine #Judentum #Leipzig #Humor #Witz

The boys discuss Jaskin being awarded KHL MVP, potential return to play & more! Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoices