Podcasts about gruziju

Reizēm rakstnieki paredz nākotni vai vismaz to modelē savos romānos. Vācijā dzīvojošā un vāciski rakstošā gruzīnu rakstniece Nino Haratišvili romānā "Astotā dzīve", sekojot leģendām un gadsimta vēsturei, noraksta to, kas pašlaik notiek Gruzijā. Viss sākas ar pilnīgi slepenu karstās šokolādes recepti un šokolādi kā vienlaikus mierinājumu dodošu un bīstamu matēriju. Ar šokolādes fabrikanta meitas Stasijas piedzimšanu 1900.gadā arī sākas Nino Haratišvili romāns "Astotā dzīve", kas aptver sešas paaudzes. Apdāvinātā Stasijas mazmazmeita Niza ir emigrējusi uz Vāciju, ir 2002.gads, viņas 12 gadus vecā māsasmeita Brilka vairs negrib atgriezties Gruzijā, kur valda haoss. Niza Brilkai izstāstīs visu Jaši dzimtas vēsturi - par astoņām dzīvēm un par sarkano gadsimtu, kurā visi ieausti kā pavedieni pasaulē. Lai sekotu apjomīgajai sāgai, lieti noderēs dzimtas koks uz grāmatas apvāka, bet Gundars Āboliņš šoreiz vairāk kavējas šokolādes aprakstos, ne politikā, taču ir arī leģenda par to, kā Dievs radīja Gruziju. Autore Nino Haratišvili dzimusi 1983.gadā Tbilisi, ir godalgota dramaturģe, teātra režisore un rakstniece. "Astotā dzīve" ir viņas trešais romāns, kas saņēmis vairākas literārās balvas, tulkots daudzās valodās, ieguvis starptautiska bestsellera statusu. Tajā no jauna izstāstīta Eiropas vēsture kā dzimtas vēsture ar lieliskiem sieviešu tēliem. Tulkotāja Silvija Brice un aktieris Gundars Āboliņš šoreiz pārmaiņus lasa vāciski un latviski. Nino Haratišvili romānu "Astotā dzīve" no vācu valodas tulkojusi Silvija Brice, izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods Bulgārijā, valsts iedzīvotāji devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme, sabiedrisko mediju portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra Valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Bulgārija – vēlēšanu karuseļa kārtējais aplis Bulgārija ir Eiropas Savienības locekle, kas lielākoties ieņem pēdējo vietu savienības valstu iekšzemes kopprodukta proporcionālo rādītāju tabulās, parasti arī korupcijas līmeņa un preses brīvības reitingos. Pēdējos gados tai pieder vēl viens apšaubāms „rekords” – lielākais parlamenta vēlēšanu biežums. Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods, bulgāri devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Pirms tam Bulgārijas varas virsotnē gandrīz divpadsmit gadus atradās partija „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” jeb GERB, kuras līderis Boiko Borisovs teju nemainīgi ieņēma premjera amatu. Partija sevi pozicionē kā labēji centrisku un konservatīvu, kam politikas vērtētāji parasti pievieno arī apzīmējumu „populistiska”. Borisova ēras beigas bija smagu korupcijas skandālu un plašu protestu aptumšotas, un noslēdzās ar parlamentārā vairākuma zaudēšanu, gan saglabājot lielāko frakciju. Smagu popularitātes kritumu piedzīvoja arī lielākais opozīcijas spēks – Sociālistiskā partija. Atbrīvojušos nišu ieņēma vairākas tā dēvētā „Antikorupcijas bloka” partijas ar liberālāku vai konservatīvāku, taču kopumā ar izteikti proeiropeisku ievirzi. Savas pozīcijas pamatā saglabāja vēl viens opozīcijas spēks – centriskā un minoritātes pārstāvošā partija „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kura tikusi raksturota kā pamatīgs korupcijas perēklis; viens no tās līderiem, preses magnāts Deļans Pejevskis iekļauts amerikāņu un britu Magņitska sankciju sarakstā. Visu šo spēku savstarpējās attieksmes korupcijas problēmas kontekstā un ideoloģiskās pretrunas radīja situāciju, kad ārkārtas vēlēšanas un īslaicīgas pagaidu valdības kļuva par Bulgārijas politikas ikdienu. 2021. gada novembra vēlēšanās uz politiskās skatuves parādījās jauns spēlētājs – ultranacionālistiskā, antirietumnieciskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, kas kopš tā laika tikai pieņēmusies spēkā. Pēc 2023. gada aprīļa vēlēšanām tika panākta vienošanās starp divu antikorupcijas partiju „Mēs turpinām pārmaiņas” un „Demokrātiskā Bulgārija” apvienību un partiju GERB par rotācijas valdības izveidi. Pirmos deviņus mēnešus premjera amatā būtu apvienības pārstāvis Nikolajs Denkovs, bet vicepremjeres un ārlietu ministres amatā – GERB pārstāve Marija Gebriela. Pēc tam viņi uz deviņiem mēnešiem samainītos amatiem. Taču pēc pirmā cikla vienošanās izjuka, tas noveda pie kārtējām ārkārtas vēlēšanām šī gada jūnijā, kuras jau atkal nedeva koalīciju veidot spējīgu parlamentu. Un, jāteic, arī 27. oktobris nav nesis kvalitatīvas izmaiņas likumdevēja sastāvā. Daža partija mandātu vai divus ieguvusi, cita – zaudējusi, taču kopumā GERB saglabā stabilu pirmo pozīciju, divu antikorupcijas partiju apvienība – otro, „Atdzimšanas” ultranacionālisti – trešo. Politikas vērotāji spriež, ka vienīgais, kas varētu piespiest bulgāru politiķus tomēr izveidot kādu darboties spējīgu valdību, ir apstākļu spaids: ieilgušais nestabilitātes periods apdraud valsts piekļuvi Eiropas Savienības fondiem, kā arī jau divreiz licis pārcelt pievienošanos eiro zonai un pilnvērtīgu Bulgārijas dalību Šengenas līgumā. Vai Gruzija iet Krievijas pēdās? Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”. Oligarha Bidzinas Ivanišvili dibinātais politiskais spēks valda Tbilisi kopš 2012. gada, tai skaitā kā vairākuma valdība – kopš 2016. g. Tiesa, nav sasniegts dažu partijas pārstāvju deklarētais priekšvēlēšanu mērķis – konstitucionālais vairākums, kas ļautu pēc patikas aizliegt opozīcijas partiju darbību. Šādi motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pamatotas ir bažas par „Gruzijas sapņa” un tā līdera, oligarha un miljardiera Bidzinas Ivanišvili tieksmi pārvērst Gruziju par autoritāru valsti ar orientāciju uz Kremli un tā īstenotajām politiskajām praksēm. Par to liek runāt līdzšinējie procesi, pieņemot Krievijas ārvalstu ietekmes aģentu likumam radniecīgo Likumu par ārvalstu ietekmes caurskatāmību un gluži nesen arī seksuālo minoritāšu tiesības ierobežojošu likumdošanu. Pēc ārvalstu ietekmes caurskatāmības likuma pieņemšanas Eiropas Savienība apturēja Gruzijas iestāšanās procedūru. Tāpēc šīs vēlēšanas, kas var dot „Gruzijas sapnim” mandātu līdzšinējās politikas turpināšanai, tiek uzlūkotas kā izšķirošas valsts turpmākajai ģeopolitiskajai virzībai – uz integrāciju Eiropas Savienībā, vai uz Krievijas satelīta orbītu. Valdošās partijas priekšvēlēšanu aģitācija bija piesātināta ar antieiropeiskiem un antirietumnieciskiem motīviem, ar biedēšanu, ka Rietumos pastāvot slepena kara kurinātāju partija, kas to vien gaidot, lai ievilktu Gruziju karā pret Krieviju. Kas attiecas uz vēlēšanu norisi, tad starptautiskie vēlēšanu novērotāji teju visi kā viens piesauc aizdomas par balsu pirkšanu, vēlētāju iebiedēšanu un valdošās partijas organizētus viltojumus – vairākkārtēju balsošanu un vairāku biļetenu mešanu urnās. Svētdien Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili pielīdzināja notikušās vēlēšanas Krievijas speciālajai operācijai un aicināja opozīcijas atbalstītājus iziet ielās. Pirmdienas vakarā desmiti tūkstošu pildīja Rustaveli prospektu pie parlamenta ēkas mierīgā protesta akcijā, pieprasot vēlēšanu rezultātu atcelšanu, respektīvi, atkārtotas vēlēšanas. Toties Ungārijas premjers Viktors Orbans, kurš pirmdien ieradās Tbilisi sveikt līdzīgi domājošos gruzīnu politikāņus ar uzvaru, visu notikušo slavēja, atkārtojot „Gruzijas sapņa” vēstījumus. 29. oktobrī Gruzijas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka organizēs balsu pārskaitīšanu pēc nejaušības principa izraudzītos vēlēšanu iecirkņos – pa pieciem katrā no astoņdesmit četriem vēlēšanu apgabaliem. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kādas izredzes Latvijai kļūt par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū un kādi resursi ir platformas „Latvian Literature” rīcībā, lai pārstāvētu Latvijas literatūru pasaulē, pārrunājam studijā kopā ar literārajiem aģentiem Santu Svažu (Zvaigzne ABC) un Vili Kasimu („Latvian Literature”), kuri tikko atgriezušies no Frankfurtes, un platformas „Latvian Literature” vadītāju Ingu Bodnarjuku-Mrazausku. Inga Bodnarjuka-Mrazauska norāda, ka Latvija gaida viesu valsts statusu Frankfurtes grāmatu tirgū jau ilgāku laiku un gatavojas jau vairākus gadus šim notikumam. Gatavojas jau sesto gadu kopš Latvija bija viesu valsts statusā Londonas grāmatu tirgū. Oficiāls Latvijas pieteikums Frankfurtes grāmatu tirgum iesniegts 2021. gada janvārī. Šobrīd Latvija gaida atbildi, ka varētu būt viesu valsts statusā 2028., 2029. vai 2030. gadā. "Kad Latvija būs viesu valsts statusā, grāmatām uzmanība daudzkāršosies. Tas ir tas, ko visi grib, lai grāmatas ne tikai tiek izdotas ārzemēs, bet arī tiek pamanītas, recenzētas, pirktas, un lai Latvijas kultūra, mūsu autoru domas un pasaules iekšējas izplešas un atbalsojas citur," atzīst Vilis Kasims. "Bieži ir tā, ka izdevēji, kurus interesē literatūra no mazas valsts Baltijas jūras piekrastē, ne vienmēr ir turīgākie un lielākie izdevēji. Tāpēc viesu valsts gads arī mazākiem izdevējiem palīdzēs pievērst šīm grāmatām lielāku uzmanību. Līdzīgi kā notika ar Gruziju, kas bija Frankfurtē pirms... Bet tur vēl pirms dieviem gadiem par to runāja, ka beidzot uzzinājām par Gruzijas literatūru, kultūru un arī vēsturi." Santa Svaža bilst, ka reizēm tas prasa vairākus gadus - pārdot vienu grāmatu, tas ir ilgstošs un lēns process. Ja grāmatai ir 500 lappuses, to ir pārdot grūti, bieži ir jautājums - vai mēs varam īsināt "Esam labā pozīcijā, visu laiku attīstāmies, viņi grib redzēt vairāk tulkojumus vācu valodā, arī citās lielajās valodās," konstatē Inga Bodnarjuka-Mrazauska.

Latviešu sociālantropoloģe ilgstoši pētījusi pierobežas iedzīvotāju dzīvi uz Kirgizstānas un Uzbekistānas militarizētās robežas. Šis reģions daļai Latvijas iedzīvotāju ir labi zināms kopīgās Padomju Savienības pagātnes dēļ un tomēr tā ir krietni atšķirīga pasaules no tās, ko pazīstam Eiropā. Kādu ceļu šīs abas valstis gājušas pēdējas desmitgadēs? Kāda loma cilvēku dzīvēs ir robežai un dokumentiem, valsts kontrolei un ierobežotai migrācijai? Kādi sociālie kontakti veidojas starp divām valstīm ar šādu robežu? Un, kā notiek antropoloģiski pētījumi NVS valstīs? Stāsta pētījuma autore sociālantropoloģijas doktore, Bergenas universitātes pētniece Elīna Troščenko. Atšķirīga politiskā un ekonomiskā attīstība pēc Padomju Savienības un etniskie konflikti šajā reģionā ir likuši ieviest pastiprinātu robežu kontroli un kardināli izmainījuši ielas kopienas ikdienu un saskarsmi. Kāda ir dzīve Kirgizstānas rietumu ciemos un ko šis pētījums stāsta par cilvēka un valsts attiecībām? "Vidusāzija vai Centrālāzija ir visnotaļ liela nejaušība man," stāstu par pētījumu aizsāk Elīna Troščenko. "Turpinot antropoloģijas studijas, man bija iespēja doties lauka pētījumā maģistrantūras ietvaros, un es devos uz Gruziju, kur arī šobrīd strādāju vairāk nekā Vidusāzijā. Bet pēc maģistratūras beigām es tiku uzaicināta piedalīties lielākā pētnieciskā projektā, kas tieši pētīja robežas Eirāzijā un tieši bijušās Padomju Savienības kontekstā. Kā robežas ir mainījušās un kā tas ietekmējis cilvēku dzīvi pierobežā? Es nejauši uzdūros vienam rakstam par robežlīgavām uz Uzbekistānas un Kirgizstānas robežas. Tās bija sievietes, kas ir apprecējušās no Uzbekistānas pāri robežai uz Kirgizstānu, šīs sievietes bija arī Kirgizstānas lielākā bezvalstnieku grupa, ko varbūt mēs latviski vairāk izprotam  ar nepilsoņiem, bet nepilsoņi un bezvalstnieki - tie ir juridiski divi dažādi termini. Un man likās interesanti pētīt un labāk varbūt arī izprast šo bezpilsonības jautājumu, kas Latvijā bija aktuāls. Tā nu izveidojās pētījums par bezvalstniekiem uz Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Mērķis šim pētījumam bija izpētīt, kā izmaiņas robežas un pilsonības likumos un praksē kopš Padomju Savienības sabrukuma ir ietekmējušas šo cilvēku grupu, kas dzīvos Kirgizstānas - Uzbekistānas robežas. Un tā nu es nokļuvu Vidusāzijā." Iepazīstam personu apliecinošu dokumentu vēsturi Latvijas teritorijā Izdreijātiem burtiem un daudzos vārdos aprakstošs dokuments par konkrēta cilvēka piedzimšanu, bet bez dzimšanas datuma. Tādas bija dzimšanas apliecības 18. gadsimtā Latvijas teritorijā. Vēsturniece Anita Čerpinska iepazīstina ar personu apliecinošiem dokumentiem no hercoga Jēkaba laika līdz pat pagasta pasu grāmatām pagājušā gadsimta 30. gados. Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikācijuun popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēstures zinātņu doktore Anita Čerpinska ir sagatavojusi personu apliecinošu dokumentu paraugus sākot no 17. gadsimta, kad paliela sīki aprakstīta lapa ar Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkaba parakstu kalpoja kā ceļošanas atļauja. Uzlūkojot 17. un 18. gadsimta dokumentus ar mūsdienu skatu, varam brīnīties, cik daudz laika rakstvežiem ir aizgājis teju kaligrāfiskā rokrakstā smalki izzīmējot burtus vācu valodā. Bet dokumentos neatrodam norādes par konkrētās personas dzimšanas datiem. Anita Čerpinska skaidro, kas tolaik bija būtisks šajos dokumentos, kurus izdeva tad, ka cilvēks devās strādāt algotu darbu. Agrāk  tās bija vai nu darba atļaujas vai ceļošanai derīgas apliecības, kuras izsniedza tikai augstas kārtas un brīvajiem cilvēkiem. Kaut kas līdzīgs šodienas pasei sāk parādītes tikai 19. gadsimta sākumā, kad jau uz drukātas veidlapas ieraksta cilvēka vārdu un viņa pazīmes, bet to, kas rakstīts par konkrēto cilvēku var izlasīt atkarībā no ierēdņa rokraksta. Pirmās Latvijas  pases tiek izdotas līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidošanos, sākotnēji tās vēl ir A4 formāta lapas, bet jau ar fotogrāfiju. Laika gaitā – pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā – ērtības labad personu apliecinošs dokuments tiek iesiets vākos un izdots aptuveni tādā pašā formātā, kādas ir mūsdienu pases. Bet vēsturniece Anita Čerpinska vēl parāda interesantu  dokumentu – pagastu pasu grāmatas un kopējās ārzemju pases tūristu grupām starpkaru Latvijas laikā.  

Aktuālitāes pasaulē analizē Latvijas Radio ziņu dienesta ārzemju korespondents Rihards Plūme, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politologs Kārlis Daukšts. Gruzijā turpinās protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu Laikā, kad pasaulē pareizticīgie svinēja Lieldienas, Gruzijā turpinājās plaši protesti pret "ārvalstu aģentu" likumprojektu. Šis likumprojekts līdzinās Krievijā spēkā esošam likumam, ar ko tiek apkaroti mediji, nevalstiskās organizācijas un aktīvisti. Protesti turpinās jau kopš 9. aprīļa, kad valdošā partija "Gruzijas sapnis" atkārtoti iesniedza parlamentā šī likuma projektu. Šī partija, neskatoties uz milzīgajiem protestiem, cer to pieņemt maija vidū. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, kas negrasās to apstiprināt, brīdina, ka Gruzijas sabiedrībai nākamajās vēlēšanās nāksies atbildēt uz eksistenciālu jautājumu – "Eiropa vai Krievija?" Jo, kā viņa uzsvērusi intervijā raidsabiedrībai "Deutsche Welle", Gruzijas problēma nav tikai šis "krievu likums", bet arī Tbilisi "krievu valdība". Zurabišvili atgādina, ka valdošā partija jau pieņēmusi vairākus strīdīgus likumus. Arī likumu, "kas Gruziju padara par ofšoru zonu krievu oligarhiem, kam noteiktas sankcijas”. Viņa aicina Eiropas partnerus spert atbilstīgus soļus, reaģējot uz notiekošo Gruzijā.  Tādejādi paužot, ka ar nosodījumu, ko ir izteikuši gan NATO, gan ES līderi, vien nepietiks. Jāatgādina, ka arī ASV Senāta divpartiju grupa ir nosūtījusi vēstuli Gruzijas premjerministram, brīdinot, ka "ārvalstu aģentu" likuma pieņemšanas gadījumā viņi būs spiesti lūgt mainīt ASV politiku attiecībā uz Gruziju. Izraēla neslēpj nodomu ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā Jau ilgstoši gaisā virmoja jauns spriedzes elements, Izraēlai neslēpjot savus tālākos militāros nodomus ieiet Gazas sektora dienvidos esošajā Rafas pilsētā, kur daudzi palestīnieši ir raduši patvērumu, bēgot no kara ziemeļu daļā. Tika izsludināta 100 tūkstoš cilvēku evakuācija, bet starptautiskā sabiedrība aktīvi pastiprināja spiedienu pret Izraēlu, cenšoties apturēt tālāku asinsizliešanu. Tiek ziņots, ka ASV aptur militārās palīdzības kravas, šādi mēģinot iespaidot Netanjahu valdību. Pirmdienas, 6.maija, vakarā pasauli aplidoja ziņa, ka Hamas vadība ir piekritusi Kataras un Ēģiptes  piedāvātajam pamiera plānam, kas izraisīja nelielas spontānas svinības palestīniešu vidū. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Izraēla nav pagaidām gatava piekāpties. Tajā pašā pirmdienas vakarā armijas vadība paziņoja, ka uzsāk ofensīvu, īstenojot mērķtiecīgus gaisa uzlidojumus Rafai. Kā viens no svarīgākajiem uzdevumiem tika nosaukts robežpārejas punkta pārņemšana Izraēlas armijas kontrolē. Mediji šodien, 8. maijā, ziņo, ka to vairs varētu nenodot atpakaļ palestīniešiem, bet kā garants to pārņemtu ASV privāta struktūra. Centieni joprojām apturēt tālāko karadarbību nav rimuši. Kairā ir atsākušās sarunas par iespējamo miera plānu. Ēģiptes un Kataras piedāvājums, saskaņā ar publiskoto informāciju, paredz trīs posmus: pilnīgu Izraēlas karaspēka izvešanu no Gazas josla, kara dēļ pārvietoto palestīniešu atgriešanos un ķīlnieku un gūstekņu apmaiņu ar mērķi panākt "pastāvīgu pamieru". Tomēr, kā skaidro Izraēlas pārstāvji, šis plāns esot tālu no tā, kas apmierinātu Izraēlas pusi, tāpēc sarunas būšot ļoti saspringtas. Putina inaugurācija Otrdien, 7.maijā, piekto reizi cauri Kremlim savā varas apliecinājuma gājienā devās Vladimirs Putins, lai atjaunotu prezidentūru, kurā viņš nodrošinājis sev varu vēl nākamajiem sešiem gadiem. Saskaņā ar Krievijas konstitūciju prezidents drīkst vadīt valsti vien divus termiņus pēc kārtas, bet Putins ir mācējis atrast veidus, kā panākt to, lai spētu noturēties pie varas praktiski visa atlikušā mūža garumā. Tiesa, situācija, kādā viņš uzsāka pirmo prezidentūru pirms 24 gadiem un tagad, ir kardināli atšķirīga. Viņš ir kļuvis par Rietumu izraidīto, ir ievilcis savu valsti karā, kļuvis par lielāko Eiropas draudu un cenšas būvēt alternatīvu pasauli, kuru valda, pirmkārt, varaskāre un ambīcijas. Rietumu valstīm bija jāizšķiras, vai tās piedalās šķietamajā demokrātijas farsā, jo diplomātijā ir ierasts, ka vismaz valstu vēstnieki, ja ne vadītāji un prezidenti, pievienojas inaugurācijas svinībās. Daudzu valstu, tajā skaitā, Latvijas pārstāvji jau laikus paziņoja, ka uz inaugurāciju nedosies. Tomēr sešu Eiropas Savienības valstu pārstāvji pievienojās procedūrai Kremlī, starp kurām bija arī Francija. Tā skaidroja, ka joprojām vēloties atstāt atvērtas durvis sarunām ar Krieviju. Lielais jautājums ir: kas notiks tagad, kad Putins šķietami konsolidējis un nodrošinājis sev varu nākamajiem sešiem gadiem. Vai un kādas izmaiņas būs valdības sastāvā? Kas notiks militārajās struktūrās? Vēl pirms inaugurācijas ceremonijas Krievija paziņoja par militārajām mācībām, kurās tiks izspēlēta iespēja izmantot taktiskos kodolieročus. Rietumi to nodēvējuši par kārtējo šantāžas elementu, tomēr ir skaidrs, ka šo Putina prezidentūru ievadīs militārā pretstāve un draudi visai Rietumu sabiedrībai.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

O, pa dobro nam došli nazad! Jeste li se odmorili? Išli na more? Planinu? Jeste? Niste? Nema veze, bitno je da ste sad tu sa nama. Jer svetsko prvenstvo u košarci počinje za dva dana, a vi ste pozvani da ga zajedno ispratimo! U prvom delu naše ekskluzivne Mundobasket najave, mi smo krenuli...otpozadi! Prvo su nam na tapetu grupe od E do H, gde se krije nekoliko favorita za zlato, a borbu počinju iz egzotičnih lokacija – Džakarte i Okinave! Indonezija će biti domaćin grupama G i H. Ganc nova „Indonezija Arena“ neće dočekati domaću ekipu, koja je postala prvi domaći tim koji neće učestvovati na svetskom prvenstvo – ali će zato videti neke druge, atraktivne sastave. Pogotovo je zanimljiva grupa H gde Kanada i Francuska figuriraju kao favoriti za medalje, dok iz prikrajka čeka Letonija – slabija za izostanak Porzingisa, ali i dalje dosta potentna ako se kockice sklope...grupa G je na papiru nešto slabija, ali naučili smo prošlog leta da Serđa Skariola nikada ne treba otpisivati, makar na turnir krenuo i sa rukometašima i odbojkašima. Hoće li tako biti i ove godine? Okinava je domaćin grupa E i F. Japanski ljubitelji košarke su imali više sreće nego Indožani – oni će u grupi E bodriti svoje ljubimce. Šanse su im, doduše, jako malo, jer teško da će Japan bez Haćimure (a i sa njim, ali okej...) imati šta da kaže poed Nemačke, Finske i Australije. Nemci su paklena ekipa od koje i Miloš i Edin očekuju visoke domete, dok bi i Australija mogla da iznenadi! Grupa F je već mnogo čistije definisana – ima Sloveniju (i Luku Dončića), te Gruziju koja je standardno čvrsta. Venecuela je autsajder, ali šta mogu Zelenortska Ostrva sa Edijem Tavaresom? Imaju li snage da malo poremete Gruzine makar? Mnogo pitanja, a odgovora po običaju nigde. Preslušajte ovo kako treba, pa se vidimo u četvrtak sa najavom grupa koje se igraju u Manili...a među njima je i reprezentacija Srbije! Vidimo se!

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Tā bija egle, kas atradās pie mūsu vasarnīcas Jaundubultos, jūras pusē, kur Pētersons visu 1971. gada vasaru un vēl rudens sākumā strādāja pie Aleksandra Čaka dzejas, poēmu un stāstu dramatizēšanas, lai izveidotu dzejas drāmu “Spēlē, Spēlmani!”. Jūrmalā nekad pirms tam vai pēc tam šo putnu netikām redzējuši. Vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka pūce esot bijusi arī Čakam simboliski zīmīgs putns un dzejnieka bērēs esot sēdējusi kokā netālu no kapa. Izrāde “Spēlē Spēlmani!” kļuva par vienu no visu laiku leģendārākajām latviešu teātra izrādēm un tika spēlēta 16 sezonas. Grūti pateikt, kas tieši cilvēkus tā valdzināja šajā izrādē, jo tur bija sakausēts tik daudz – Čaka paša fenomens, atmodinātā pirmskara Rīgas gaisotne, izcils ansamblis, tēlu plastika, Imanta Skrastiņa brīnumainā pārtapšana par dzejnieku izrādes centrā un viņa suģestējošā balss, Imanta Kalniņa aranžētā un komponētā mūzika un Latviešu strēlnieku traģika un varonība, atzīšanās mīlestībā Latvijai, izrādes noslēgumā dziedot pazīstamo dziesmu ar Čaka vārsmām “Miglā asaro logs…” Kaut gan “Spēlē, Spēlmani!” ir ļoti viengabalaina, un tā ir pati slavenākā no Pētersona veidotajām izrādēm, pats režisors izrādes tapšanas laikā bija nule kā atguvies no vairākiem traģiskiem pavērsieniem savā dzīvē. 1970. gada nogalē viņam ir jāaiziet no Dailes teātra un viņš iekrīt bezcerīgumā. Roku pastiepj Rakstnieku savienība, uzaicinot viņu kļūt par drāmas konsultantu. Viņš sāk darbu, 1971. gada marta beigās dodas komandējumā uz Gruziju, bet tur pārsteidz nelāga vēsts – slimnīcā ievietots vienpadsmit gadus vecais dēls Uģis. Patiesība bija vēl ļaunāka - Uģis, mans brālis smagi cieš ugunsgrēkā un iet bojā. Pētersons iekrīt dziļā depresijā, faktiski zaudē darbaspējas un neiziet no mājas. Taču tās vasaras sākumā Pētersonu Jaundubultos apciemo Imants Ziedonis un mēģina pierunāt ķerties pie Čaka dzejas dramatizējuma. Man vēl ir saglabājusies A4 izmēra lapa, uz kuras Ziedonis savā arhitektam līdzīgajā rokrakstā ir īsi ieskicējis iecerētās izrādes būtību. Viņi vairākkārt tiekas un runā par to, līdz beidzot Pētersons vasarā ķeras pie darba, un jau rudens pusē Jaunatnes teātra vadība - direktors Gudzuks un galvenais režisors Šapiro augstsirdīgi piekrīt, ka izrādi varēs veidot viņu teātrī. Top vēstule Kultūras ministrijai, kurā Pētersons un Ziedonis ar apslēptu ironisku smīnu sola, ka atspoguļos Čaka dzejā atrodamo kritisko skatu uz pirmskara Latvijas sabiedrības izkurtušo morāli un visādi citādi atsegs Latvijas buržuāzisko pagātni, ar kuru nespēja samierināties Čaka radītais dzejnieka tēls. Liktenis šoreiz ir labvēlīgs Pētersonam un Čakam, un izrāde bauda gan kritikas, gan publikas mīlestību, un vēlāk tiek ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā. Bet Pētersona dzīvē tā nav vienīgā liktenīgā sakritība, kas saista viņu ar Čaku. Abi bija pazīstami, Čakam vēl dzīvam esot. Pētersona dzīvesbiedre Eleonora, saukta Nora, pēckara gados strādāja Valodas un literatūras institūtā, kur tolaik strādāja arī Milda Grīnfelde. Abas satuvinās, un, tā kā Milda draudzējas ar Aleksandru Čaku, abi pāri reizēm kopā iziet vakaros pilsētā vai apsēžas kādā lokālā. Milda tobrīd ar abiem bērniem ir iemitināta dzīvoklī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, ēkas sestajā stāva, kur pirms tam atradusies Voldemāra Tones darbnīca. Tobrīd bija neiespējami paredzēt, ka no 1961. gada šis pats dzīvoklis kļūs par Pētersonu ģimenes mājvietu, un Pētersons tur izveidos savu slaveno divstāvīgo bibliotēku. Taču atgriezīsimies 1950. gadā. Ir februāris un ārā valda liels sals. Čaks ir apaukstējies, jo viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī ir atslēgta apkure. Tāpēc viņš meklē palīdzību pie Mildas Grīnfeldes. Viņš sirgst arī ar sirds nepietiekamību, un, uzkāpis līdz sestajam stāvam, viņš pavisam zaudē spēkus. Dzejnieks tiek noguldīts lielākajā no Mildas Grīnfeldes divām istabām, pie viņa tiek izsaukts ārsts. Tā ir trešdiena. Bet divas nedēļas pēc tam, tieši trešdienā, Čaks šajā dzīvoklī tiek aizsaukts mūžībā. To man stāstīja mamma, un, kaut gan bērnībā tam nepievērsu lielu uzmanību, atceros, ka viņa teica, ka, Čakam aizejot, devusies Mildu mierināt, un viņas noguldījušas dzejnieku lielākajā telpā, Tones bijušajā darbnīcā pie atvērta balkona. Tur arī vāķējušas viņu līdz bēru dienai. Vēlāk uzaicināju ciemos Mildas meitu Ievu Postu, un viņa man parādīja, kur tieši bija atradusies dzejnieka gulta šajās pirmsnāves nedēļās. Mildas ģimene tolaik izmantoja tikai divas istabas, - trešajā vēl atradās Tones darbnīcas mēbeles un iekārta. Tā Pētersona un Čaka likteņi ir nesaraujami savijušies. Un abus vieno zināma traģikas un drāmas pieskaņa viņu dzīvēs. Bet man, pašlaik tur dzīvojot, ir sajūta, ka visi aizgājēji, kas šajā dzīvoklī šķīrušies no dzīves, mani mazliet sargā, arī Aleksandrs Čaks.      

Baidens kandidēs uz otru termiņu ASV prezidenta amatā. Noslēdzies Krievijas prezidēšanas mēnesis ANO Drošības padomē. Uzbekistānā aizvadīts konstitucionālais referendums. Aktualitātes vērtē politologs Andis Kudors, Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa un politologs Kārlis Daukšts. Baidens iziet uz „skrejceļa” Pirms nedēļas Savienoto Valstu prezidenta Džo Baidena komanda publiskoja videovēstījumu, kas piesaka pašreizējā valsts galvas pretendēšanu uz otro termiņu Baltajā namā. Prezidenta vēlēšanām jānotiek nākamā gada 5. novembrī, un šis Baidena pieteikums vairo iespējamību, ka arī tās, tāpat kā iepriekšējās, izvērtīsies par dueli starp viņu un eksprezidentu Donaldu Trampu. Pēdējais savu nolūku kandidēt darīja zināmu jau pagājušā gada novembrī un uz pagājušās nedēļas jaunumiem reaģēja sev ierastajā stilā – pirms piecām dienām, uzrunājot savus atbalstītājus Ņūhempšīras štatā, viņš tēloja gaidāmās vēlēšanas kā labā un ļaunā cīņu, sakot, ka tā būšot izvēlē starp „spēku un vājumu, veiksmi un neveiksmi, drošību un anarhiju, mieru un konfliktu, labklājību un katastrofu”. Taisnību sakot, šī retorika vērtējama kā diezgan adekvāta atbilde uz demokrātu līdera videoklipa patosu, jo arī tajā ļoti daudz vietas atvēlēts kaitējumam, kuru eksprezidents nodarījis amerikāņu demokrātijai, un briesmām, kādas viņš tai joprojām rada. Kā trāpīgi norāda raidsabiedrības BBC komentētāja Entonijs Zērčers, Baidena „klišejiskā frāze „pabeigsim šo darbu”, kuru daudzi sagaidīja kā viņa kampaņas vadmotīvu, parādās tikai pašās klipa beigās. Vēstījums, turpretī, šķiet esam: „piebeigsim Donaldu Trampu un republikāņus”. Attiecīgi, šis kampaņas sākums vēlreiz apliecina, ka nākamais amerikāņu politikas gads, visticamāk, būs antagonisma un agresijas pilns. Augstākajā politiskajā līmenī Demokrātu partijas atbalsts esošajam prezidentam ir garantēts. Savienoto Valstu vēsturē ir tikai viens gadījums 19. gs. vidū, kad partija pēc pirmā termiņa nenominēja esošo prezidentu atkārtotajām vēlēšanām. Principiālu atbalstu Džo Baidenam jau paudis arī viņa galvenais sāncensis 2020. gada priekšvēlēšanās senators Bērnijs Sanderss. Cita aina gan paveras vēlētāju aptaujās. Apmēram 70% amerikāņu, t.sk. apmēram puse demokrātu elektorāta, uzskata, ka prezidentam nevajadzētu kandidēt atkārtoti. Kā galvenā problēma tiek minēts viņa cienījamais vecums. Jau šobrīd Džo Baidens savos 80 gados ir visu laiku vecākais Baltā nama saimnieks; otrā termiņa noslēgumā viņam būtu jau 86. Tiesa, arī Donalds Tramps savos septiņdesmit sešos daudz neatpaliek. Un, atšķirībā no Baidena, republikāņu rindās viņam ir daudz zaļoksnējāka alternatīva – spēka gados esošais Floridas gubernators Rons DeSantis, kurš ir nedaudz mērenāks par Trampu savās populistiskajās izpausmēs, bet pārstāv ļoti līdzīgu politisko ievirzi. Pliķis priekšsēdim Apvienoto Nāciju Drošības padomes prezidējošās valstis mainās ik pēc mēneša, attiecīgi katrai no piecpadsmit padomes loceklēm šis gods piekrīt apmēram reizi pusotrā gadā. Līdz ar aprīļa beigām noslēdzās Krievijas Federācijas prezidēšanas mēnesis. Zīmīgi, ka iepriekšējo reizi Kremļa pārstāvis augsto tribīni ieņēma tieši pagājušā gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Saprotams, ka Kijivas pārstāvji ļoti asi kritizēja šo situāciju, kad institūcijā, kas domāta, lai novērstu konfliktus un agresiju pasaulē, prezidē ciniska agresorvalsts. Diemžēl, nekāds mehānisms, kas to varētu novērst, nav paredzēts. Krievijas pilnvarotais pārstāvis ANO Vasīlijs Ņebenzja, sagaidot prezidentūru, solīja debates, kurās tikšot pieteikta „jauna pasaules kārtība”, kurā vairs nedominēšot Savienotās Valstis. Savukārt kāds anonīms amerikāņu diplomāts Kremļa taktiku prezidēšanas mēnesī raksturoja modernajā slengā kā mēģināšanu trollēt rietumvalstis. Lielākoties tā ir ar Krievijas agresiju saistītu tēmu cilāšana, skaļi paužot savu, realitātei apgriezti proporcionālo vēstījumu. Rietumiem šai gadījumā bija jau gatava prettaktika, proti – uz sēdēm, kurās bija gaidāma spilgtākā maskaviešu iznešanās, devās nevis Savienoto Valstu vēstniece Apvienotajās Nācijās Linda Tomasa-Grīnfīlda, bet gan kāds viņas zemāka ranga kolēģis, kurš pie tam pameta zāli, kad Kremļa demagoģijas kulminācijas brīžos. Līdzīgi rīkojās arī vēl vienas Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts – Lielbritānijas pārstāvji. Tā notika, cita starpā, reizē, kad sanāksmi tiešsaistē uzrunāja bēdīgi slavenā Krievijas bērnu tiesību funkcionāre, Starptautiskās krimināltiesas aizdomās turētā Marija Ļvova-Belova. Krievijas pārstāvjiem, tai skaitā vairākas sēdes vadījušajam ārlietu ministram Lavrovam pagājušomēnes nācās uzklausīt visai daudz netīkama, taču sāpīgāko pliķi mēneša nogalē Krievija saņēma ANO Ģenerālajā asamblejā. Tika balsots par rezolūciju Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes sadarbības sakarā, kuras tekstā Krievijas rīcība attiecībā pret Ukrainu un arī Gruziju raksturota kā agresija. Kremlim netīkamākais ir tas, ka par rezolūciju balsoja arī tā it kā sabiedrotā – Ķīnas Tautas republika.   Vai salna Uzbekistānas pavasarī? 30. aprīlī Uzbekistānas pilsoņi balsoja konstitucionālajā referendumā, kas paredz nozīmīgas izmaiņas valsts pamatlikumā. Pēc oficiālās statistikas referendumā piedalījušies nepilni 85% balsstiesīgo un vairāk nekā 90% nobalsojuši par. Daudzas no tādējādi apstiprinātajām izmaiņām šķiet tiešām progresīvas, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, kas stājās spēkā 1992. gadā. Tas bija laiks, kad valsts priekšgalā nostājās agrākais Uzbekijas PSR kompartijas vadītājs Isloms Karimovs. Viņš uzbūvēja vienu no Centrālāzijas autoritārajiem režīmiem, kuru vadīja līdz pat savai nāvei 2016. gadā. Viņa funkciju pārņēmēju, pašreizējo Uzbekistānas prezidentu Šavkatu Mirzijojevu, daudzi uzlūko kā reformētāju un demokratizētāju, salīdzinot viņu ar tādiem totalitāro sistēmu liberalizētājiem kā Dens Sjaopins Ķīnā vai Mihails Gorbačovs Padomju Savienībā. Viņa varas periodu reizumis dēvē par „Uzbekistānas atkusni” vai „pavasari”. Referendumā pārveidotā pamatlikuma burts šķiet to apliecinām. Sākot jau ar 1. pantu, kurā Uzbekistāna tagad definēta ne vien kā suverēna un demokrātiska, bet arī kā tiesiska, sociāla un sekulāra valsts. Jaunā redakcija aizliedz nāvessodu, pilsoņa izraidīšanu un nežēlīgu sodīšanu, paredz valsts garantijas trūcīgo nodrošināšanai ar mājokli, bezmaksas izglītībai un veselības aprūpes minimumam. Tomēr konstitucionālajam referendumam ir arī sava ēnas puse. Vara gādāja, lai nebūtu nekādas nopietnas pretkampaņas. Uzbekistānā tas ir vienkārši, jo, lai gan valstī ir piecas formāli neatkarīgas politiskās partijas, tās visas stingri atbalstīja iniciatīvu, tāpat kā pastāvīgi atbalsta prezidenta politiku. Vairāk nācās papūlēties ar žurnālistiem un blogeriem, dažus izsaucot uz nopratināšanām, bet prominento opozicionāro blogeri Mominovu apcietinot un izvirzot viņam acīmredzami safabricētas apsūdzības. Varu acīmredzami baida iespējamie protesti pēc tam, kad pagājušā gada jūlijā nemieri izcēlās autonomajā Karakalpakstānas republikā. Iemesls bija mēģinājums jaunajā konstitūcijas redakcijā likvidēt klauzulu par Karakalpakstānas tiesībām izstāties no Uzbekistānas sastāva. Brutālās nemieru apspiešanas laikā gāja bojā vismaz 21 cilvēks, vairāki simti tika arestēti, apmēram 60 no viņiem piespriesti dažāda ilguma cietumsodi. Tomēr strīdīgo punktu prezidents Mirzijojevs galu galā atsauca. Taču daudzi svētdien notikušajā referendumā saskata viņa mēģinājumu konsolidēt savu varu. Saskaņā ar veco pamatlikuma variantu Mirzijojevam 2026. gadā būtu jāatstāj valsts galvas amats. Taču, kā jau lēmusi Uzbekistānas Konstitucionālā tiesa, līdz ar jaunās redakcijas spēkā stāšanos, prezidents var pretendēt vismaz vēl uz vienu termiņu, pie kam termiņš pagarināts no pieciem uz septiņiem gadiem. Tā kā tiek lēsts, ka, ļoti iespējams, esošais valsts galva varētu organizēt sev arī ceturto termiņu, tā paliekot amatā līdz 2040. gadam. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Protesti Gruzijā. Cīņas par Bahmutu. Vēlēšanu rezultāti Igaunijā. Aktualitātes ārvalstīs vērtēja Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga, portāla "LSM.lv" ārvalstu ziņu redaktors Ģirts Kasparāns, Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš un vēsturnieks, Londonas universitātes koledžas asociētais profesors Marts Kuldkeps (Mart Kuldkepp). Gruzija globālajās krustcelēs Kopš 7. marta Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notiek plaši protesti. Iemesls ir likums, kuru virza valdošā partijas „Gruzijas sapnis”, un kas pēc sava rakstura ir tuvs Krievijā pieņemtajai likumdošanai par t.s. ārējiem aģentiem. Likums paredz, ka medijiem un nevalstiskajām organizācijām, kuru budžetā vismaz 20% veido ārvalstu finansējums, jāreģistrējas kā ārvalstu aģentiem. Valdošās partijas pārstāvji uzstāj, ka likums atbilst vispārpieņemtajām tiesiskajām normām, un raksturo tā pretiniekus kā spiegus, kuri tiecas pakļaut Gruziju ārēju spēku ietekmei. Šis motīvs iekļaujas plašākā partijas „Gruzijas sapnis” vēstījumā, pozicionējot kā spēku, kas pašreizējā kara situācijā pasargā Gruziju no ievilkšanas konfliktā. Tikmēr likumprojekta pretinieki pauž, ka tas ir mēģinājums uzbūvēt valstī autoritāru režīmu, kas laupa Gruzijai cerības iestāties Eiropas Savienībā. Līdzīgi šo likumdošanas iniciatīvu raksturojuši arī vairāki rietumvalstu līderi, t.sk. Eiropas Savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels. Debašu laikā Gruzijas parlamentā izcēlās kautiņš starp valdošās partijas un opozīcijas pārstāvjiem. Arī protesta akcijas pie parlamenta izvērtās sadursmēs ar policiju. Kārtības sargi laida darbā asaru gāzi un ūdensmetēju, savukārt protestētāji – akmeņus un arī dažas paštaisītas degbumbas. Vairāki protestētāji aizturēti. Vakarā policijai izdevās atspiest protestētājus no parlamenta ēkas, taču paredzams, ka šodien ļaudis atkal pulcēsies. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka likumprojekts neatbilst valsts pamatlikumam un viņa bloķēs tā pieņemšanu, tomēr partijas „Gruzijas sapnis” parlamentārais vairākums ir pietiekams, lai pārbalsotu prezidentes veto. Liberāļi nostiprina pozīcijas Igaunijā Pēc 5. martā notikušajām Igaunijas parlamenta Riigikogu vēlēšanām premjerministres Kajas Kallasas pozīcijas mūsu kaimiņvalsts varas virsotnē ir kļuvušas tikai stabilākas. Līdz vēlēšanām Kallasa vadīja trīs partiju koalīcijas valdību, kurā ietilpa viņas pārstāvētā Reformu partija – Igaunijas lielākais liberālais un proeiropeiskais spēks; kā arī nacionālkonservatīvā Tēvzemes savienība un kreisi centriskā Sociāldemokrātiskā partija. Valdošajai koalīcijai bija piecdesmit sešas no simts vienas Riigikogu deputātu balss. Tagad parlamenta politisko spektru nozīmīgi ir izmainījis jaunpienācējs – partija „Igaunija 200” ar tās līderi žurnālistu Lauri Husaru priekšgalā. Šis spēks, kas sevi pozicionē kā liberālu un progresīvu, dibināts 2018. gadā, taču iepriekšējās vēlēšanās 2019. gadā nepārvarēja 5% barjeru. Tagad partijai „Igaunija 200” būs 14 deputātu mandāti. Līdzšinējās koalīcijas mugurkauls – Reformu partija – palielinājusi mandātu skaitu no 34 līdz 37, sociāldemokrāti zaudējuši vienu no līdzšinējām 10 vietām, bet tēvzemieši – četras no līdzšinējām 12 vietām. Vissāpīgākie šo vēlēšanu rezultāti ir kādreizējā premjera Jiri Ratasa vadītajai Centra partijai, kas šķīrusies no veseliem 10 deputātu mandātiem, tās frakcijai parlamentā sarūkot līdz 16 vietām un noslīdot no otrās uz trešo pozīciju. Uz otro pozīciju, kaut arī zaudējot divus no līdzšinējiem 19 mandātiem, pakāpusies labēji populistiskā Konservatīvā Tautas partija jeb EKRE. Domājams, Centra partijas sniegums ir rezultāts tās kādreizējiem manevriem, veidojot ideoloģiski un politiski apšaubāmu savienību ar EKRE, lai tikai nepielaistu varai nozīmīgāko konkurentu – Reformu partiju. Sava loma ir arī tam, ka Centra partija pārstāv lielu daļu Igaunijas krievvalodīgo vēlētāju un līdz pat pagājušā gada martam tai bija sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju „Vienotā Krievija”. Pašreizējie Igaunijas parlamenta vēlēšanu rezultāti ļauj premjerministrei Kallasai veidot jau pirms vēlēšanām iezīmēto koalīcijas modeli ar Reformu partijas, „Igaunija 200” un Sociāldemokrātiskās partijas piedalīšanos, kam būs ne vien stabilāks vairākums parlamentā, bet arī vienotāka idejiskās platforma. „Kara dūmaka” pār Bahmutu un Brjansku Kauja par Bahmutas pilsētu Ukrainas Donbasa reģionā risinās kopš pagājuša gada augusta sākuma. Krievijas bruņotie spēki visus šos mēnešus centušies salauzt ukraiņu sīksto pretestību un ieņemt Bahmutu, kas šīs karadarbības rezultātā pārtapusi gruvešu kaudzē. Pilsētā, kur pirms pagājušā gada februāra mitinājās vairāk nekā 70 000 iedzīvotāju, tagad, kā tiek lēsts, palikuši ne vairāk kā četri tūkstoši. Taču, kā ikviena sagrauta pilsēta, arī Bahmuta tagad kļuvusi par izdevīgu aizsardzības pozīciju, kur arī nelielas un viegli bruņotas vienības var sagādāt pretiniekam nopietnas grūtības. Tāpēc Krievijas puses apgalvojumi, ka Bahmuta beidzot ir ieņemta, jāvērtē visai piesardzīgi. Pienāk gan ziņas, ka Ukrainas spēki nostiprina aizsardzības līnijas rietumos no pilsētas, kas varētu nozīmēt, ka to lielākā daļa tiešām plāno atvilkties no pilsētas. Tomēr vēl pirmdien Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca klajā ar paziņojumu, ka apspriedē ar bruņoto spēku vadību lemts turpināt Bahmutas aizstāvēšanu un pilsētas aizstāvjiem tiks nosūtīti papildspēki. 5. martā ar videovēstījumu Bahmutas kaujas sakarā nācis klajā arī privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” dibinātājs Jevgeņijs Prigožins. Viņa kompānijas algotņi, t.sk. cietumos savervētie ieslodzītie, līdz šim bijis nozīmīgs spēks kaujās par pilsētu. Prigožins kārtējo reizi sūkstījies, ka viņa vienībām nepiegādā nepieciešamo munīcijas daudzumu un nedod iespēju papildināt personālsastāvu, un izteicis pieņēmumu, ka, ja Bahmutā Krievija cietīs neveiksmi, „vāgnerieši” tiks pataisīti par galvenajiem vainīgajiem zaudētā kaujā un zaudētā karā. Tā nu Bahmutas pozīciju likteni joprojām klāj „kara dūmaka”. Tā pati „kara dūmaka”, respektīvi, drošticamas informācijas deficīts raksturīgs notikumiem Krievijas Federācijas Brjanskas apgabalā, kas robežojas ar Ukrainu un Baltkrieviju. Ir skaidrs, ka 2. martā šai teritorijā no Ukrainas puses ieradusies bruņota vienība, kas kādu laiku uzturējusies divos pierobežas ciemos, bet pēc tam ar kauju atkāpusies pāri robežai. Grupas dalībnieki, kas sevi dēvē par Krievijas Brīvprātīgo korpusa cīnītājiem, ieņemtajos ciemos ierakstījuši video, ko vēlāk publicējuši tīmeklī. Viņu pārstāvis Deniss Kapustins, kurš figurē arī ar pieņemtu uzvārdu Ņikitins, viesojoties publicista Marka Feigina videokanālā, norādīja, ka akcijas mērķis bijis demonstrēt Krievijas varas vājumu un iedrošināt Krievijas iedzīvotājus cīņai pret Kremļa režīmu. Kremlis tikmēr raksturojis notikušo kā Ukrainas diversantu grupas teroristisku iebrukumu, apgalvojot, ka, cita starpā, iebrucēji apšaudījuši civilo transportlīdzekli, nogalinot vienu pieaugušo un ievainojot desmitgadīgu zēnu. Vēlāk tika izplatītas ziņas jau par diviem nogalinātajiem. Dienu pēc notikušā ar videopaziņojumu šai sakarā nāca klajā Krievijas līderis Putins, vainojot Ukrainu teroristiskā uzbrukumā. Katrā ziņā šī ir pirmā reize, kad Krievija atzīst, ka noticis iebrukums tās teritorijā. Ukrainas puse, prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka personā, noraida savu līdzdalību, norādot, ka uzbrukumu veikuši „Krievijas partizāni”. Tikām starptautiskās preses publikācijās tiek norādīts, ka Deniss Kapustins/Ņikitins ir pazīstams ar saviem neonacistiskajiem uzskatiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pievēršam uzmanību tam, kas notiek Romas Katoļu baznīcā un arī Vatikānā. Vecgada dienā mūžībā devās iepriekšējais pāvests Benedikts XIV. Viņa nāve pievērš skatu šai pasaulē mazākajai, bet salīdzinoši ietekmīgajai valstij. Otru raidījuma daļu veltām Gruzijai. Eiropas Parlaments ir aicinājis ieviest sankcijas pret Gruzijas premjerministru un viņam pietuvinātiem cilvēkiem, spriedzes pamatā ir bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili atrašanās Gruzijas cietumā. Valdošās partijas ģenerālsekretārs paziņojis, ka valsts ir gatava pat atteikties no virzības uz Eiropas Savienību, bet Saakašvili no cietuma neizlaidīs.  Aktualitātes analizē Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēku – docents Andris Priede un profesore Laima Geikina, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere un Leonards Inkins. Pāvesta Benedikta otrā aiziešana 2022. gada pēdējā dienā savu mūža gājumu noslēdza Jozefs Aloizs Racingers, daudz plašāk pazīstams kā pāvests Benedikts XVI, Romas katoļu baznīcas galva no 2005. līdz 2013. gadam. Kardinālu konklāva ievēlēts pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa priekšgājējs – harizmātiskais Jānis Pāvils II; pāvests Benedikts kļuva par pirmo vācieti šai amatā pēc teju tūkstoš gadus ilga pārtraukuma. Viņa ievēlēšana tika uzlūkota kā zināma Katoļu baznīcas tradicionālistiski orientētās ievirzes uzvara. Savas karjeras sākumā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis kā akadēmisks teologs, viņš bija viena no nozīmīgākajām autoritātēm baznīcas doktrīnas jautājumos, pirms savas ievēlēšanas vadot Romas Kūrijas Ticības doktrīnas Svēto kongregāciju, savulaik pastāvējušās Romas inkvizīcijas institucionālo mantinieci. Tiek minēts, ka principialitāte un argumentācijas prasme, skaužot ticības maldus, savulaik sagādājusi šim ārēji atturīgajam vācietim iesauku „Dieva rotveilers”. Populārā līmenī visplašāk pamanītais Benedikta XVI solis bija daļēja t.s. Latīņu jeb Vecā rita mesas atgriešana apritē pēc tam, kad tā bija de facto noliegta kopš t.s. Jaunā rita mesas pieņemšanas 1969. gadā. Tomēr Romas katoļu baznīcas vēsturē šis pontifiks paliks pirmām kārtām ar savu atkāpšanos no amata 2013. gada februārī. Iepriekšējo reizi pāvesta atkāpšanās bija pieredzēta 1415. gadā, taču toreiz iemesls tam bija t.s. Lielā jeb Rietumu shizma – šķelšanās katoļu baznīcas iekšienē, kad vienlaicīgi no konkurējošām frakcijām bija ievēlēti veseli trīs pāvesti, un viņu atkāpšanās bija samierināšanās nosacījums. Par Benedikta XVI patiesu līdzinieku var uzlūkot pāvestu Celestīnu V, kurš, sabijis pāvestos nepilnu pusgadu un nespēdams nest varas smagumu, atkāpās no amata 1294. gadā, tātad vairāk nekā 700 gadus pirms Benedikta XVI. Kā savas atkāpšanās iemeslu Benedikts XVI minēja amata pildīšanai nepietiekamus fiziskos spēkus, tomēr viņa aiziešanu neizbēgami pavadīja spekulācijas par Vatikānā izplatīto korupciju un ar priesteru seksuāliem noziegumiem saistītiem skandāliem kā patieso iemeslu. Lai kā arī nebūtu, šī virsgana rīcība uzskatāma par visai revolucionāru soli, kas nepārprotami atspoguļo laikmetam raksturīgu pārmaiņu iespaidu arī uz tādu senās tradīcijās sakņotu institūciju kā Romas katoļu baznīca. Tagad nu Augstākais pontifiks emeritus, kā viņš tika oficiāli dēvēts pēc atkāpšanās, no mums atvadās pavisam, un viņa aiziešana atkal uzjundījusi viedokļus par pāvesta institūcijas raksturu un lomu mūslaiku pasaulē. Benedikta XVI sekotājs virsgana krēslā, pāvests Francisks, tiek daudzu uzlūkots kā pārlieku radikāls modernizētājs, pat dēvēts par kreisu ekstrēmistu. Ievērojot, ka arī viņam spēka gadi jau pasen aiz muguras, Vatikāna pakalns jau drīz var pieredzēt vēl vienu progresistiskās un tradicionālistiskās strāvas spēkošanās raundu. Glābjot cietumnieku Saakašvili 4. janvārī daudzviet Eiropā un citur pasaulē pie Gruzijas vēstniecībām pulcēsies protestētāji, pieprasot Tbilisi valdībai atvieglot ieslodzītā eksprezidenta Mihaila Saakašvili likteni. Bijušais Gruzijas prezidents atrodas apcietinājumā kopš 2021. gada oktobra, kad atgriezās dzimtenē pēc apmēram septiņus gadus ilgas trimdas, cerot uz viņa partijas Apvienotā Nacionālā kustība uzvaru pašvaldību vēlēšanās un plašu tautas atbalstu, kas neļautu varai īstenot viņam aizmuguriski piespriesto sešu gadu cietumsodu. Šīs cerības nepiepildījās. Cietumā Saakašvili uzsāka badastreiku, kuru pārtrauca pēc tam, kad varas iestādes piekrita viņu ievietot slimnīcā. Tomēr Saakašvili veselības stāvoklis šī gada laikā turpināja strauji pasliktināties, un novembrī parādījās ziņas, ka, iespējams, nopietni apdraudēta viņa dzīvība. Matu un nagu paraugos, kas tika iegūti pirms pāris nedēļām, kad Saakašvili apmeklēja viņa amerikāņu advokāts Massimo D'Andželo, esot konstatēts arsēns un dzīvsudrabs, un pastāv aizdomas, ka cietumā viņš varētu būt mērķtiecīgi saindēts. Eksprezidents strauji zaudē svaru un, kā liecina nesenākie videoieraksti, vairs nespēj normāli paiet. 14. decembrī Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, aicinot Gruzijas varasiestādes atbrīvot Mihailu Saakašvili, lai viņš varētu doties ārstēties ārzemēs. Tā vietā, kā ziņots, ieslodzītais 29. decembrī pārvietots no civilās slimnīcas, kur tika turēts līdz tam, uz kara hospitāli. Mihails Saakašvili kļuva par Gruzijas prezidentu 2004. gada janvārī, pēc tam, kad t.s. Rožu revolūcija bija piespiedusi atkāpties no amata viņa priekšgājēju, kādreizējo Padomju Savienības ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi. Viņš bija tobrīd jaunākais valsts prezidents Eiropā, un īstenoja apņēmīgu un daudzējādā ziņā efektīvu politiku korupcijas apkarošanai un labas pārvaldības normu ieviešanai, nepārprotami iezīmējot Gruzijas orientēšanos uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un NATO. Gan viņa nākšana pie varas t.s. „krāsainās revolūcijas” rezultātā, gan prorietumnieciskā orientācija padarīja Saakašvili ļoti netīkamu Vladimiram Putinam. Tiek pat minēts, ka Kremļa saimnieks uzskatot Gruzijas eksprezidentu par savu personisku ienaidnieku. 2008. gadā Krievijas Federācija īstenoja militāru agresiju pret Gruziju, smagi iedragājot mazākās kaimiņvalsts aizsardzības spējas un atraujot no tās separātiskos Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionus. 2012. gadā Apvienotā Nacionālā kustība zaudēja vēlēšanās partijai „Gruzijas sapnis”, kuru bija nodibinājis miljardieris Bidzina Ivianišvili, un kuru daudzi uzskata par Kremļa īstenotu projektu. Zīmīgi, ka laikā, kad Mihails Saakašvili uzturējās ārzemēs, nedz Interpols, nedz vairāku valstu valdības neņēma vērā Gruzijas institūciju prasības par viņa arestu un izdošanu. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Pēc tam, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) šonedēļ atņēma apraides atļauju Krievijas neatkarīgajam televīzijas kanālam TV "Rain", kas plašāk pazīstams ar nosaukumu "Doždj", Latvijas Radio ierakstu sērijā "Cilvēks ziņu virsrakstos" sarunājās un centās izzināt "Doždj" galveno redaktoru Tihonu Dzjadko. Dienu pirms NEPLP lēmuma pasludināšanas par apraides atļaujas anulēšanu "Doždj" Latvijas Radio satika Dzjadko pie Ziemassvētku tirdziņa Vecrīgā. Aiz izgreznotajiem namiņiem, kur pārdod karstvīnu, mirdzēja lielā egle un skaisti sniga sniegs, bet viņš stāvēja vientuļš, skumjš un nomākts. Atzinās, ka nevar sakopot domas. Sarunas laikā Dzjadko labi nostādītā balss atkal skanēja pārliecinoši, nervozu atmosfēru radīja tikai īsziņas, kas nepārtraukti pienāca uz galda noliktajā telefonā. Cerība, ka NEPLP, novērtējot šī telekanāla lomu Krievijas noziedzīgās politikas izgaismošanā, pēc trim noteikumu pārkāpumiem tomēr vēl dos iespēju labot ēterā pieļautās kļūdas, izdzisa otrdienas rītā.  Valstiskā līmenī sagaidītai Latvijā ar sirsnīgu atbalstu, "Doždj" komandai nākas sākt apsvērt jaunus nākotnes scenārijus. Dzjadko Latvijas Radio atzinās: no sirds negrib braukt prom. Viņa dzīve šogad bijusi izkaisīta starp trim valstīm. Kopā ar sievu Jekaterinu Kortikadzi, kas arī ir raidījumu vadītāja "Doždj", un tolaik vēl nepilnus divus gadus veco dēlu Mihailu marta sākumā viņi aizbēga no Krievijas uz Gruziju. Tur joprojām strādā daļa "Doždj" komandas. Dzjadko un Kotrikadze Latvijā ieradās 11. jūlijā. Viņai ir pusaugu dēls no iepriekšējām attiecībām, bet Dzjadko – divi bērni. Tāpat kā ukraiņu atvasēm, arī Krievijas opozīcijas žurnālistu bērniem dzimtās mājas atņēma karš.

Tuvojoties dziesmu svētkiem pieaug Latvijas iedzīvotāju interese par dziedāšanu kori. Šis stāsts sākās ar vēlmi apiet apkārt Latvijai, bet beidzās ar kora dibināšanu! Un patiesībā - tās vēl nav stāsta beigas! Kā garas pastaigas noved pie kora dibināšanas, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta pārgājienu projekta "Apkārt Latvijai" vadītāja Olita Jakovele un projekta "Apkārt Latvijai" gājēja un kora dibinātāja Līga Ruža. Projekts „Apkārt Latvijai” aizsākās 2018. gadā. Pārgājieni parasti notiek reizi mēnesī divas dienas. Šobrīd apmēram 80 cilvēki reizi mēnesī pulcējas uz šo pārgājienu. Vakaros atpūtas brīžos mēdz kopīgi uzdziedāt un tā izskanējusi doma, hei, sanāktu koris. Šovasar atskārtuši, ka lielais notikums jau pēc gada. Un tā pēc ne tikai kopīga pārgājiena, bet arī izbrauciena uz Gruziju, Līga Ruža nolēmusi ķerties pie darba, lai organizētu kori. Tagad Jelgavas latviešu biedrībā Gundegas Dūdas vadībā darbojas koris „Apkārt Latvijai”, kurš cītīgi gatavojas skatēm, lai varētu piedalīties lielajos svētkos 2023. gada vasarā.

Krievijā izsludināta mobilizācija, ar to saistīti protesti valstī. Protesta akcijas notiek Irānā. Itālijā aizvadītas parlamenta vēlēšanas, uzvaru guvuši labējie spēki. Gāzes noplūde Baltijas jūrā pēc sprādzieniem. Aktualitātes pasaulē vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora pienākumu izpildītājs Kārlis Bukovskis un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders. Eksplozijas Baltijas dzīlēs Vakar medijos izplatījās ziņa, ka naktī no svētdienas uz pirmdienu Baltijas jūrā netālu no Dānijai piederošās Bornholmas salas notikuši divi spēcīgi sprādzieni, pēc kuriem no abiem „Ziemeļu straumes” gāzes vadiem sākusies gāzes noplūde. Kā zināms, „Ziemeļu straume 1” un „Ziemeļu straume 2” ir gāzesvadi, kas savieno Krieviju ar Vāciju, apejot Baltijas valstu un Polijas teritoriju. Ir diezgan nepārprotami, ka spridzināšana ir veikta mērķtiecīgi, un tas nav nelaimes gadījums. Vairāku reģiona valstu līderi to nodēvējuši par iespējamu sabotāžas aktu, bet Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis – par nepārprotamu sabotāžu. Dānijas aizsardzības ministrs Mortens Bodskovs šodien devies uz Briseli, lai apspriestu situāciju ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu. Gāzes piegāde Vācijai pa „Ziemeļu straumes” cauruļvadiem šobrīd nenotiek, taču tajos ir gāze, kas tagad no jūras izplūst atmosfērā, un nav skaidrs, kad Krievija varētu noslēgt tās padevi. Ir skaidrs, ka gāzes piegāde Eiropai no Krievijas šoziem nebūs iespējama. Metāna izplūdei atmosfērā ir arī negatīvas ekoloģiskās sekas, jo tieši šī gāze ir galvenā siltumnīcas efekta veidotāja. Par to, kādi varētu būt šīs spridzināšanas motīvi un, attiecīgi, kas to varētu būt veicis, izskan dažādi viedokļi. Daudzi uzsver, ka Krievija varētu būt ieinteresēta veicināt nestabilitāti Eiropas enerģētikas tirgū un, iespējams, šādi dod mājienu, ka ir apdraudēts arī nule atklātais gāzes vads no Norvēģijas un Poliju. Citi tikām neizslēdz arī pret Krieviju vērstu sabotāžu, laupot tai iespēju eksportēt gāzi uz Vāciju. Kremlis eskalē agresiju Vakar, 27. septembrī, bija pēdējais datums t.s. „referendumiem”, kurus Kremlis teicās rīkojam sagrābtajā Ukrainas teritorijas daļā. Par to, cik plašas reāli bija šīs aktivitātes, grūti spriest, jo nekādas starptautiskas novērošanas neleģitīmajam procesam, protams, nebija. Tomēr izsludinātie rezultāti nepārsteidz. Okupantu pārstāvji apgalvo, pašpasludinātajās Doņeckas un Luhanskas „tautas republikās” balsojumā piedalījušies, attiecīgi, nepilni 98% un 93% balsstiesīgo, vairāk nekā 99% Doņeckas un nepilniem 99% Luhanskas apgabalos balsojot par pievienošanos Krievijai. Tāpat tiek apgalvots, ka par aneksiju Krievijas sastāvā nobalsojuši 93% balsojušo Zaporižjes un 87% balsojušo Hersonas apgabalu okupētajā daļā. Ir skaidrs, ka šādiem skaitļiem nav daudz sakara ar realitāti. Tie ļoti atgādina t.s. „tautas parlamentu” vēlēšanas 1940. gadā okupētajās Baltijas valstīs, kas ievadīja to aneksiju Padomju Savienībā. Pašreizējā Krievijas vara rīkojas pēc līdzīgas shēmas, un nenākas īpaši šaubīties, ka nākamais solis būs okupēto teritoriju pasludināšana par Krievijas daļu. Tas rada bažas par iespējamu kara eskalāciju no Krievijas puses, jo Ukrainas centieni atbrīvot savu teritoriju tagad Kremlī varēs tikt traktēti kā „iebrukums Krievijā”. Daudz spilgtu detaļu aizritējusī nedēļa nesusi arī tā dēvētās „daļējās mobilizācijas” sakarā Krievijā. Vispirms, šī mobilizācija izrādījusies „daļēja” tikai Kremļa saimnieka pieteikuma runā, kamēr attiecīgie juridiskie dokumenti un arī mobilizācijas prakse liecina pretējo. Attiecīgajā prezidenta Putina rīkojumā mobilizējamo kategorijas neaprobežojas tikai ar personām, kurām ir iepriekšēja militārā sagatavotība un pieredze. Un ziņas no Krievijas reģioniem liecina, ka mobilizēti reizumis tiek arī vīrieši, kuri bijuši atbrīvoti no iesaukšanas un līdz šim nekad nav dienējuši. Jau mobilizācijas izsludināšanas dienā kilometriem gari satiksmes sastrēgumi veidojās pie Krievijas Federācijas robežām ar Kazahstānu, Gruziju, Baltkrieviju, Somiju un Mongoliju, kad tūkstošiem vīriešu centās pamest dzimteni, nevēloties kļūt par lielgabalu gaļu. Cirkulē runas par iespējamu valsts robežu slēgšanu, kas pagaidām nav notikusi, taču atsevišķos reģionos mobilizācijai pakļautajiem aizliegts pamest reģiona teritoriju. Daudzviet sākušies protesti, kuros lielajā pilsētās pamatā piedalās jaunieši, savukārt šur tur reģionos tajos pulcējušās sievietes, solot neatdot nogalināšanai savus vīrus, dēlus un tēvus. Sevišķi aktīvas šādas akcijas bijušas Dagestānas autonomijā, atsevišķas fiksētas arī Sahas republikā jeb Jakutijā un Čečenijā. Pēdējās dienās fiksētas arī apmēram divdesmit kara komisariātu un iesaukšanas punktu aizdedzināšanas un aizdedzināšanas mēģinājumi. Irkutskas apgabala Ustjiļimskas pilsētā jauniesaucamais nāvējoši sašāvis vietējo kara komisāru. Irānā atkal līst asinis  Pēdējos piecos gados masu protesti Irānā kļuvuši par pastāvīgu parādību. No vienas puses sabiedrības neapmierinātības iemesls ir samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Pēdējos pāris gados ļaudis izgājuši ielās, protestējot pret strauju degvielas sadārdzināšanos, ūdensapgādes problēmām un pārtikas cenu kāpumu. Tomēr fonā šiem protestiem ir islāma republikā valdošā teokrātiskā režīma totalitārā daba, kas lielā mērā ir iemesls arī konkrēto sadzīves problēmu saasinājumam. Režīma raksturu nepārprotami atklāj arī tā reakcija uz protestiem, tos apspiežot brutāli un asiņaini, un protestu dalībniekiem piekarinot naidīgu ārvalstu spēku apmaksātu valsts ienaidnieku birku. Protestus, kuri nu jau desmit dienas satricina Irānu, izraisījis konkrēts notikums. 13. septembrī tikumības policijas patruļa Teherāna arestēja 22 gadus veco Mahsu Amini, kura bija iebraukusi galvaspilsētā no Kurdistānas provinces. Aresta iemesls bija ar hidžābu jeb galvas lakatu pietiekami nepiesegti mati. Dažas stundas pēc aresta jaunā sieviete komā tika nogādāta slimnīcā, kur divas dienas vēlāk mira. Policija apgalvo, ka apcietinājumā Mahsa Amini piedzīvojusi sirdslēkmi un tās laikā krītot sasitusies, taču citu ieslodzīto vēstītais un arī atklātībā nonākušie rentgena uzņēmumi liek domāt, ka Morālās drošības aģentūrā viņa tikusi brutāli piekauta. 17. septembrī Teherānā sākās ielu protesti, kas drīz pārsviedās uz citām Irānas pilsētām. Policija ierasti laida darbā stekus un piparu gāzi, kā arī arestēja protestētājus, bet jau pāris dienas vēlāk ķērās pie šaujamieročiem, vairākus protestētājus nogalinot. Protestu saturs saistās ne vien ar policijas vardarbību, bet arī ar režīma uzspiesto ģērbšanās kārtību un valdošo klerikālo totalitārismu vispār. Daudzviet sievietes izgājušas ielās ar atsegtu galvu un publiski dedzinājušas hidžābus. Pašreizējie protesti tiek raksturoti kā nopietnākais izaicinājums, ar kādu Irānas režīms saskāries pēdējos gados. Tikām varas reakcija līdz šim bijusi ierasti nesaudzīga, un nogalināto skaits pēc jaunākajām ziņām jau pārsniedz 75, lai gan tas varot būt arī lielāks, jo varas ierobežotā interneta pieejamība kavē informācijas apriti. Simtiem cilvēku arestēti, t.sk. vairāk nekā 20 žurnālisti un blogeri. Irānas režīma rīcība jau izraisījusi plašu nosodījumu starptautiskajā sabiedrībā. Savienotās Valstis paziņojušas par sankciju ieviešanu pret Irānas tikumības policiju un vairākiem drošības struktūru vadītājiem. Itālijas labējo uzvara Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Itālijā tika izsludinātas jūlijā, kad demisionēja Mario Dragi vadītais nacionālās vienības kabinets, kurā apmēram trešdaļa ministru, premjeru ieskaitot, bija bezpartejiski tehnokrāti. 25. septembrī notikušās vēlēšanas ir pirmās pēc 2020. gadā īstenotās reformas, kas samazināja ievēlamo parlamenta apakšpalātas deputātu skaitu no 630 uz 400, savukārt augšpalātas jeb Senāta deputātu skaitu no 315 uz 200. Vēlēšanu sistēma ir jaukta, 147 apakšpalātas deputātus un 74 senatorus ievēlot no vienmandāta apgabaliem, pārējos – no partiju sarakstiem pēc proporcionālās sistēmas. Pie tam kandidāta izvēle vienmandāta apgabalā nozīmē automātisku attiecīgās partijas izvēli proporcionālajā balsojumā, un otrādi. Kā jau tika prognozēts pirms vēlēšanām, tās nesušas pārliecinošu uzvaru t.s. Centriski labējai koalīcijai – Itālijas labējo partiju aliansei, kura vairāk vai mazāk stabili pastāv kopš 1994. gada. Jau kopš pirmsākumiem tajā darbojas kādreizējā premjera Silvio Berluskoni dibinātā liberālkonservatīvā partija „Uz priekšu, Itālija” un labēji populistiskā „Līga”, kuru kopš 2013. gada vada Mateo Salvini. Tomēr kā alianses nozīmīgākais spēks pēdējos gados izvirzījusies partija „Itālijas brāļi”, kas sevi definē kā nacionālkonservatīvu, taču bieži tiek raksturota kā labēji populistiska, arī piesaucot atsevišķu tās locekļu saistību ar neofašisma ievirzi. „Itālijas brāļu” vadītāja kopš 2014. gada ir žurnāliste Džordža Meloni, kurai tagad ir lielas izredzes kļūt par pirmo sievieti Itālijas premjerministra amatā. Pie tam vēlēšanu rezultāti ir labvēlīgi tieši „Itālijas brāļiem”, kamēr pārējie koalīcijas partneri izrādījušies zaudētāji, kas nozīmē, ka tieši Meloni partijai būs izšķirošais vārds valdības izveidē. Tiek pat izteikti pieņēmumi, ka tā varētu veidot vienpartijas valdību. Tiek arī atzīmēts, ka savā priekšvēlēšanu retorikā Meloni bijusi diezgan mērena, solot turpināt premjera Dragi virzienu, uzturot līdzsvarotu un ar Eiropas Savienību saskaņotu finanšu un ekonomisko politiku un atbalstot Ukrainu pret Krievijas agresiju. Nozīmīgus zaudējumus vēlēšanās piedzīvojuši arī Centriski labējās līgas galvenie politiskie konkurenti – Centriski kreisā koalīcija, kas apvieno sociāldemokrātiskos, liberālos un ekoloģiskās ievirzes spēkus, kā arī populistiski un eiroskeptiski orientētā „Pieczvaigžņu kustība”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Raidījuma uzmanības lokā notiekošais Eiropā, īpaši Ukrainā. Šķiet, ka valsts dienvidos ukraiņu karaspēks ir uzsācis pretuzbrukumu, mēģinot atkaro Hersonu. Tas ir vienīgais rajona centrs, kas nonācis Krievijas rokās jau neilgi pēc iebrukuma sākuma. Galvenais jautājums, vai un kā ukraiņi varētu piespiest krievu karaspēku atkāpties? Arī Zaporižjes AES kontrolē krievi un tā tiekot izmatota kā vairogs karā. Iespējamā kodolkatastrofa daudzus uztrauc. Uz spēkstaciju ir devusies starptautiskās atomenerģijas aģentūras delegācija. Līdz šim nesekmīgi ir piedāvāti dažādi risinājumi, kā izvairītas no, iespējams, milzīgas traģēdijas. Vēl pievēršam uzmanību Vācijas kanclera Olafa Šolca teiktajam, uzstājoties Kārļa universitātē Prāgā. Viņš paziņoja, ka būtu atbalstāma paplašināšanās ES, dodot iespēju pievienoties gan Rietumbalkānu valstīm, gan Ukrainai, Gruzijai un Moldovai. Taču tas būtu darāms līdz ar savienības reorganizāciju, piemēram, būtu jāatsakās no vienbalsības lēmumu pieņemšanā Eiropas Padomē. Aktualitātes vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis, Nacionālo bruņoto spēku Bruņojuma kontroles dienesta priekšnieks un bijušais aizsardzības atašejs Ukrainā pulkvedis Ēriks Naglis un Eiropas Kustība Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Atdzīvojas fronte pie Hersonas Ziņas, kas pirmdien sāka pienākt no karadarbības zonas Ukrainas dienvidos, liecina, ka Ukrainas spēki sākuši uzbrukuma operāciju nolūkā atbrīvot no Krievijas okupācijas teritoriju Dņepras labajā krastā līdz ar Hersonas pilsētu. Ukrainas aizsardzības spēku „Dienvidi” Apvienotā preses centra pārstāve Natālija Gumeņuka paziņoja, ka uzsākts uzbrukums vairākos virzienos, t.sk. pie Hersonas. Viņa arī izteicās, ka sekmīgai kaujas operācijai nepieciešams „klusums”, ar ko jāsaprot medijiem sniedzamās informācijas strikta ierobežošana. Savukārt publikācijās Ukrainas Bruņoto spēku operatīvā grupējuma „Kahovka” sociālajos tīklos ziņots, ka ukraiņu spēki pārrāvuši pretinieka pirmo aizsardzības līniju, piespiežot atkāpties t.s. „Doneckas tautas republikas” spēku 109. pulku un to atbalstošo Krievijas desantnieku vienību. Turpat redzams video, kurā kāds aizelsies personāžs armijas ķiverē, lietojot vulgāru krievu leksiku, pauž, ka ukraiņi laiduši darbā tankus, aviāciju un artilēriju un pārrāvuši pirmo aizsardzības līniju. Medijos parādījušās ziņas arī par vairāku apdzīvoto vietu atbrīvošanu, taču oficiāla apstiprinājuma šai informācijai joprojām nav. Krievijas puse, savukārt, jau paziņojusi, ka Ukrainas spēki esot cietuši smagus zaudējumus un to uzbrukums pilnīgi izgāzies. Ukrainas spēku uzbrukums ar mērķi atbrīvot Hersonu tika gaidīts jau vairākus mēnešus. Tieši šeit Ukrainas spēki pēdējās nedēļās koncentrējuši no rietumiem saņemtās kaujas raķešu iekārtās „Himars”, dodot triecienus munīcijas noliktavām un komandpunktiem Krievijas spēku aizmugurē, kā arī tiltiem, pa kuriem pāri Dņeprai var piegādāt papildspēkus un kara materiālus Krievijas armijas grupējumam pie Hersonas. Hersona ir vienīgais Ukrainas apgabala centrs, kuru Krievijas spēkiem izdevies sagrābt kopš kara sākuma, un tā zaudēšana, daudzuprāt, būtu ļoti smags trieciens Vladimira Putina un viņa režīma prestižam. Tāpat tas laupītu Krievijai iespēju īstenot kādas referendumam līdzīgas aktivitātes, pēc tam anektējot Ukrainas dienvidus Krievijas Federācijā pēc līdzīgas shēmas, kā Krimu 2014. gadā. ANO misija dodas uz Zaporižjes AES Pirmdien, 29. augustā, publiskotā informācija liecina, ka Kijivā ieradusies Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras misija, aģentūras ģenerāldirektora Rafaela Grossi vadībā. Misijas tālākajam ceļam jāved uz Zaporižjes atomelektrostaciju, kura jau vairākus mēnešus atrodas karadarbības zonā un rada bažas par iespējamu plaša mēroga kodolkatastrofu. Gan Ukrainas, gan Krievijas puse jau apliecinājušas, ka darīs visu iespējamo, lai misija droši varētu nokļūt un darboties atomelektrostacijā. Zaporižje ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, kas nodrošina apmēram 20% no Ukrainas elektroenerģijas patēriņa. Tā joprojām ir pieslēgta Ukrainas elektrotīklu sistēmai un to turpina apkalpot Ukrainas personāls. Pagājušajā nedēļā spēkstacija pirmo reizi savā vēsturē tika apmēram uz diennakti atslēgta no Ukrainas elektrotīkla, pie tam tika pārtraukta strāvas padeve elektrostacijai, kas nepieciešama reaktoru dzesēšanas sistēmas darbībai. Šīs sistēmas darbības pārtraukšana draudētu ar avāriju, no kuras, kā norādījis Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, šoreiz izdevies izvairīties, stacijas personālam operatīvi iedarbinot rezerves dīzeļģeneratorus. Bažas par kodolspēkstacijas likteni pieauga pēc tam, kad sāka pienākt ziņas par regulārām artilērijas lādiņu eksplozijām tās teritorijā, kā arī līdzās esošajā Enerhodaras pilsētā. Krievija un Ukraina vaino šais apšaudēs viena otru, pie tam Ukraina norāda, ka Krievija lieto elektrostacijas teritoriju militāriem mērķiem, izvietojot tur kara tehniku un munīciju, un veic apšaudes, lai ar iespējamo kodolkatastrofu iebiedētu starptautisko sabiedrību. Tādējādi abas puses vaino viena otru kodolterorismā. Kanclers Šolcs: paplašināsimies un reformēsimies Vācijas kanclers Olafs Šolcs, viesojoties Čehijā un pirmdien uzstājoties ar apmēram stundu garu uzrunu Prāgas Kārļa universitātē, iezīmēja savu versiju Eiropas Savienības tālākajai attīstībai. Savienībai, viņa redzējumā, jāturpina paplašināšanās austrumu virzienā, uzņemot ne vien Ukrainu, bet arī Moldovu, Gruziju un Rietumbalkānu valstis – pavisam deviņus jaunus locekļus ar vairāk nekā 60 miljoniem iedzīvotāju. Taču, kā norādīja kanclers, tā būs pavisam citāda Eiropas Savienība, kuras smagumpunkts būs jūtami pavirzījies uz austrumiem. Un tas nepārprotami prasa līdzšinējo savienības struktūru un to darbības reformēšanu. Pirmām kārtām, saskaņā ar Šolca redzējumu, ir runa par jau daudz cilāto atteikšanos no konsensa principa Eiropadomes lēmumu pieņemšanā, kas attiektos ne tikai uz savienības vienoto ārpolitiku un nodokļu politiku, bet arī uz atsevišķu dalībvalstu disciplinēšanu Eiropas kopīgo vērtību jautājumā. Pēdējais aspekts, kā zināms, attiecas uz pēdējo gadu politiskajām norisēm Ungārijā un Polijā. Tāpat, nebūtu pieņemama Eiroparlamenta tālāka piebriešana, vēl vairāk palielinot deputātu vietu skaitu, kas šobrīd ir 751. Tas pats attiecas uz Eiropas Komisiju, kur, kā zināms, katru valsti pārstāv viens komisārs ar savu atbildības jomu. Tā vietā, lai izdomātu jaunu atbildības jomu katras jaunas dalībvalsts pārstāvim, drīzāk viena joma būtu jānodod divu komisāru pārziņā. Šolcs izteica atbalstu arī Francijas prezidenta Makrona agrāk paustajai idejai par Eiropas Politiskās kopienas izveidi – tā būtu konsultatīva struktūra, kurā līdz ar savienības dalībvalstīm ietilptu arī kandidātvalstis un no savienības aizgājusī Lielbritānija. Savā runā Vācijas valdības galva pievērsās arī Eiropas enerģētikas problemātikai, iezīmējot savienības potenciālu aizstāt fosilo kurināmo ar hidroenerģiju, vēja un saules enerģiju. Tāpat nozīmīgu daļu no savas runas viņš veltīja demokrātijas situācijai, uzsverot, ka nojēgums „neliberālā demokrātija”, ko dzird piesaucam mūsdienu Eiropā, ir divu nesavienojamu jēdzienu salikums. Pievēršoties savas valsts lomai Ukrainas karā, kanclers pauda gatavību uzņemties īpašu atbildību par Ukrainas bruņoto spēku artilērijas un pretgaisa aizsardzības stiprināšanu un kopumā atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Karadarbība Ukrainā pēdējās dienās ir kļuvusi krietni intensīvāka. Krievija pārgrupējusi spēkus un sākusi jaunu ofensīvu Ukrainas austrumos. Gandrīz visi eksperti ir vienisprātis, ka šīs būs ļoti izšķirošas kaujas, kas noteiks tālāko notikumu attīstību. Šodien ir smago kauju otrā diena. Aplūkojam pašreizējo situāciju. Tikmēr pasaule turpina apjaust, kas notiek teritorijās, kuras krievi ir ieņēmuši. Kijevas piepilsētās dramatiskie kadri nav nevienu atstājuši vienaldzīgu. Tomēr, kas notiek citviet?  Ukrainas austrumos iedzīvotāju ziņo gan par deportācijām, gan bērnu atņemšanu un aizvešanu, gan piespiedu mobilizāciju. Kādas šīm Krievijas izdarībām būs sekas? Aizdomu pilnas baumas pienāk arī no pašas Krievijas. Ik pa brīdim pavīd runas par kādiem atstādinātiem vai aizturētiem spēka struktūru pārstāvjiem. Ne visas baumas apstiprinās. Netrūkst spekulāciju par to, kāda nedrošība valda Krievijas varas aprindās. Cik šīm runām ir vērts pievērst uzmanību un vai vispār ir cerības uzzināt, kas šobrīd patiesībā notiek Maskavā? Aktualitātes vērtē Latvijas Radio 4 žurnāliste Anna Stroja. Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektoru, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju Māri Lejnieku, politologu Kārli Daukštu, ka arī aktieri Andri Lielo, latvieti, kurš dzīvo Maskavā. Kauja par Donbasu ir sākusies Jau kopš Krievija marta un aprīļa mijā atvilka savus spēkus no sākotnēji ieņemtajām teritorijām Ukrainas ziemeļdaļā, tika gaidīta krievu spēku aktivizēšanās valsts austrumos. Šeit Ukrainas armija joprojām daudzviet notur pozīcijas, kuras ieņem jau kopš 2015. gada, un šeit esošais Ukrainas armijas grupējums tiek uzskatīts par kaujas spējīgāko ukraiņu spēku daļu. Iebrūkot Ukrainā februāra nogalē un ieņemot teritorijas tās dienvidos un ziemeļaustrumos, krievu spēki apdraud šī grupējuma dienvidu un ziemeļu flangus, un kaujas šeit risinājušās jau vairākas nedēļas. Kopš šīs nedēļas sākuma Krievijas armija aktivizējusies visā frontes līnijā Ukrainas austrumos, un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā uzrunā pirmdienas vakarā paziņoja, ka kauja par Donbasu ir sākusies. Vakar, 19. aprīlī, pēc intensīvas artilērijas sagatavošanās uguns, krievu spēki uzsāka plašu uzbrukumu ukraiņu pozīcijām austrumos. Līdz šim tiek ziņots par vienu krievu spēku panākumu, ieņemot Kreminnas pilsētu ukraiņu Donbasa pozīciju ziemeļdaļā un tādējādi pavirzoties nedaudz tuvāk stratēģiski svarīgajām Slovjanskas un Kramatorskas pilsētām. Citur ukraiņu spēki līdz šim noturējuši pozīcijas. Tāpat Krievijas spēki turpina centienus salauzt Mariupoles aizstāvju pretestību viņu pēdējā atbalsta zonā gigantiskās metalurģijas rūpnīcas „Azovstaļ” teritorijā. Kā zināms, ukraiņu spēku ielenkums Mariupolē ilgst jau kopš marta sākuma. Šobrīd tiek lēsts, ka krievu spēku pārsvars pār pilsētas aizstāvjiem dzīvā spēka ziņā ir 1:10; tāpat absolūts pārsvars visa veida smagā bruņojuma ziņā. Kā vakar publiskotā videouzrunā pauda ukraiņu spēku komandieris Mariupolē Serhijs Volina, pilsētas aizstāvjiem šīs, iespējams, esot „pēdējās dienas, ja ne stundas”. Krievijas puse pēdējās dienās vairakkārt izsludinājusi uguns pārtraukšanu, aicinot pilsētas aizstāvjus nolikt ieročus, taču līdz šim šie aicinājumi ir ignorēti. Nupat izsludināts kārtējais priekšlikums pamest „Azovstaļ” teritoriju un padoties šodien pēc diviem pēcpusdienā. Okupācijas varas rīcības tiesiskie aspekti Kamēr daudzviet pasaulē aug augumā sašutums par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajiem kara noziegumiem, kuru liecības atklājas atbrīvotajās Ukrainas daļās, pienāk arvien jaunas ziņas par prettiesisku Krievijas spēku rīcību pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem Ukrainas dienvidos un austrumos. Sevišķi daudz šādu ziņu pienāk no Krievijas aplenktās Mariupoles, kur jau nedēļām norit smagas ielu cīņas. Daudzos gadījumos civiliedzīvotāji, kuriem izdevies pamest kauju zonu, spiesti doties uz Krievijas teritoriju, un šeit viņiem nav ļauts pašiem izvēlēties savu tālāko kustības maršrutu. Kā izteikusies Ukrainas Augstākās Radas pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Mariupoles vien Krievijā nonākuši 134 000 cilvēku, un 33 000 no viņiem – pret savu gribu. To var pielīdzināt masu deportācijai, kas ir 1949. gada Ženēvas konvencijas pārkāpums. Tālākais Krievijā nonākušo liktenis ir dažāds. Daudziem galu galā izdodas pamest agresorvalsti, šķērsojot robežu ar Baltijas valstīm, Gruziju vai citām Krievijas robežvalstīm. Tomēr ir parādījušās ziņas, ka dažos gadījumos Ukrainas pilsoņi spiesti parakstīt apņemšanos kādu laiku uzturēties noteiktā Krievijas reģionā un stāties tur darbā. Tāpat pēdējās nedēļas laikā Ukrainas puse paudusi, ka notiekot ieņemto teritoriju iedzīvotāju piespiedu mobilizācija Krievijas bruņotajos spēkos. Konkrēti, visu vīriešu kārtas iedzīvotāju piespiedu stāšanās militāro iestāžu uzskaitē notiekot nesen ieņemtajā Izjumas pilsētā. Arī okupētas valsts pilsoņu iesaukšana okupētājvalsts bruņotajos spēkos ir smags Ženēvas konvencijas pārkāpums. Aiz Kremļa sienām Kas īsti notiek aiz Kremļa sienām? Šāds jautājums arvien aktīvāk nodarbina analītiķus un arī visu pārējo politikā ieinteresēto pasauli kopš Krievijas iebrukuma sākuma Ukrainā. Vispirms regulāri izskan spriedelējumi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina spriestspējām un rīcības loģiku. Pats karš Ukrainā un visa tā gaita liek jautāt, cik lielā mērā Kremļa saimnieks apzinās savas rīcības iespējamās sekas. Tāpat tiek spekulēts par to, cik pilnīga informācija nonāk Putina rīcībā. Pēdējais Rietumu līderis, kurš klātienē tikās ar Vladimiru Putinu, bija Austrijas kanclers Karls Nehammers pagājušās nedēļas sākumā. Saskaņā ar viņa sacīto, Krievijas līderis ir pietiekami informēts un adekvāti domājošs, taču viņa domāšana un rīcība pilnībā pakļauta viņa individuālajai kara loģikai. Tam vairāk vai mazāk piekrīt visi, kuri tā vai citādi analizē Putina rīcību: tradicionālā nozīmē prezidents ir garīgi vesels, taču ir pilnīgi sava gadu gaitā izkoptā un nostiprinātā pasaules redzējuma varā, un saskaņā ar šo pasaules redzējumu Krievija izcīna fundamentālu cīņu pret „kolektīvajiem Rietumiem” par savu vietu pasaulē un pat savu eksistenci. Otrs nozīmīgs jautājums ir par to, kurš un kā šobrīd vada Krievijas bruņotos spēkus. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu uz vairāk nekā trīs nedēļām bija pazudis no publiskās aprites, un izskanēja spekulācijas par nopietnām sirdsdarbības problēmām vai pat iespējamu turēšanu apcietinājumā, taču vakar Krievijas aizsardzības resora vadītājs beidzot atkal parādījās atklātībā, uzstādamies Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē. Tāpat izskanējušas ziņas par daudzu augsta ranga Krievijas armijas un drošības struktūru virsnieku arestiem. Jau marta sākumā izskanēja ziņas par mājas aresta noteikšanu Federālā Drošības dienesta 5. nodaļas priekšniekam ģenerālim Sergejam Besedam. Aprīļa sākumā parādījās apgalvojumi par viņa arestu un ieslodzīšanu vēsturiskajā Ļefortovas cietumā, taču Krievijas instances šo informāciju joprojām noliedz. Ap šo pašu laiku parādījās ziņas, ka mājas arests noteikts bijušajam Putina palīgam Vladislavam Surkovam, kurš bijis cieši saistīts ar Krievijas graujošo darbību Ukrainā. Tāpat no Krievijas puses, saprotams, nav apstiprinātas plaši apspriestās ziņas par vēl 20 ģenerāļu – armijas ģenerālštāba virsnieku – apcietināšanu. Tomēr šai ziņā zīmīga varētu būt Krievijas Dienvidu kara apgabala komandiera, par „Sīrijas miesnieku” dēvētā ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova iecelšana par Krievijas okupācijas spēku komandieri Ukrainā. Tiek lēsts, ka līdz ar to iebrukuma komandēšana nodota Dienvidu kara apgabala štābam, jo armijas ģenerālštābs šobrīd nespējot pilnvērtīgi veikt savas funkcijas. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

  Latvijā daudzviet izveidojies bīstams apledojums * Bezpajumtnieku skaits Rīgā nesarūk; energoresursu sadārdzinājuma dēļ prognozē patversmju klientu pieaugumu * NATO noraida Krievijas prasību aliansei neuzņemt Ukrainu un Gruziju *

Spriedze pie Polijas robežas ar Baltkrieviju tikai pieaug, no Minskas tiek savests arvien vairāk migrantu cerībā, ka viņiem izdosies pārraut Polijas robežsargu un armijas pretestību, lai šādi radīt Eiropā vēl vienu migrācijas krīzi. Šis ir kļuvis izaicinājums ne tikai Polijai, bet visai Eiropas Savienībai.  Daudz ļaužu šajās dienās vērojami arī Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi ielās, tur pulcējas kādreizējā prezidenta Mihaila Saakašvili atbalstītāji. Saakašvili atrodas apcietinājumā un ir pieteicis badastreiku, viņš un viņa domubiedri uzskata, ka valdošā vara izrēķinās ar savu politisko pretinieku. Tomēr tādu ļoti plašu atbalstu bijušais prezidents savā dzimtenē nebauda.  Apkopojam arī tās ziņas, kas turpināja nedēļas gaitā pienāk no Glāzgovas, kurš noslēdzas ANO klimata konference. Kādi ir secinājumi, kā vērtēt Glāzgovā panākto, cik tad reāli pasaulē izdosies nobremzēt globālo sasilšanu? Aktualitātes vērtē Rīgas Stradiņa universitātes profesors Eiropas Studiju fakultātes dekāns, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Beāte Livdanska, Latvijas jauniešu delegāte Apvienoto Nāciju Organizācijā Natālija Knipše un mākslinieks Voldemārs Johansons. Lukašenko hibrīdagresijas jaunā fāze Baltkrievijas diktatora Lukašenko režīms acīmredzami mainījis savu taktiku kopš jūlija piekoptajā hibrīdagresijā pret Eiropas Savienību, kurā kā ierocis tiek izmantoti migranti no Āzijas un Āfrikas valstīm. Pirmdien, 8. novembrī, Polijas robežu ar Baltkrieviju netālu no Kuznicas pilsētiņas valsts ziemeļaustrumos sasniedza apmēram tūkstoti liela migrantu kolona, kuru pavadīja un virzīja Baltkrievijas spēka struktūru pārstāvji. Kolonas sastāvā pamatā ir vīrieši spēka gados, taču ir arī sievietes un bērni. Notika pirmais mēģinājums masveidā ielauzties Polijas teritorijā, nojaucot aizsprostus un žogus, kam potenciālie robežpārkāpēji izmantoja knaibles, lāpstas un mežā sadabūtus koku stumbrus. Polijas robežsardzes, policijas un armijas personāls šos mēģinājumus novērsa, laižot darbā asaru gāzi. Migrantu pūlis skandēja „Vācija, Vācija!”, tā apzīmējot savas kustības iecerēto galamērķi. Tagad migrantu masa izvietojusies zem klajas debess robežas Baltkrievijas pusē, un, pēc raidsabiedrības BBC sniegtajām ziņām, to skaits šai rajonā varētu būt lēšams uz četriem tūkstošiem. Pagājušajās dienās notikuši mēģinājumi izlauzties cauri robežai mazākās grupās, kā arī vairāki simti atsevišķu nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, daži no kuriem bijuši veiksmīgi. Par to liecina dažādu mediju sagatavotie materiāli, žurnālistiem, saziņā ar humānās palīdzības aktīvistiem, uzmeklējot Polijā jau iekļuvušos migrantus. Saskaņā ar viņu stāstīto, Baltkrievijā viņi nonākuši ar ceļojumu aģentūru starpniecību, samaksājot vairākus tūkstošus dolāru, bet pēc tam baltkrievu spēka struktūru nogādāti uz robežu. Pie tam baltkrievu drošībnieki viņiem daudzos gadījumos atņēmuši dokumentus un mobilā telefona pieslēguma viedkartes. Tā nu šie cilvēki nonākuši neapskaužamā situācijā pierobežas zonā, bez garantētas pārtikas, medicīniskās palīdzības un pajumtes, gaisa temperatūrai naktīs noslīdot zem nulles atzīmes. Atsevišķas starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un mediji kritizējuši Polijas politiku, neielaižot migrantus savā teritorijā un liedzot piekļuvi robežai palīdzības organizācijām un mediju pārstāvjiem. Tikmēr Eiropas Savienības institūciju un arī dalībvalstu valdību pārstāvji pauž atbalstu Polijas pūliņiem aizsargāt savienības ārējo robežu, asi kritizē Baltkrievijas režīma rīcību un sola jaunas pret Minsku vērstas sankcijas. Tiekot apsvērta iespēja arī pakļaut sankcijām aviokompānijas, kuras nogādā migrantus Baltkrievijā. Vācijas kanclere Angela Merkele vakar, 10. novembrī, apspriedusi radušos situāciju telefonsarunā ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, taču maz ticams, ka šīm pārrunām būs kādi tūlītēji rezultāti. Saakašvili visaugstākā likme Politologs Mihails Saakašvili bija Gruzijas Republikas prezidents no 2004. līdz 2013. gadam. Tas bija laiks pēc t.s. „Rožu revolūcijas” 2003. gadā, kas bija iezīmīgs ar aktīvām reformām, mēģinot tuvināt Gruziju rietumu demokrātijām kā ārpolitiski, tā tiesiskuma un valsts pārvaldes standartu ziņā. Šai laikā Gruzija piedzīvoja arī Krievijas militāro agresiju 2008. gadā, kad Kremlis iejaucās ilgi gruzdošajos konfliktos ar Gruzijas separātiskajiem reģioniem Abhāziju un Dienvidosetiju. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām Mihails Saakašvili pameta dzimteni un 2014. gadā iesaistījās Ukrainas politikā, kļūstot par t.s. Eiromaidana atbalstītāju un pēc šiem notikumiem ievēlētā prezidenta Petro Porošenko līdzgaitnieku. Pēc pāris gadiem abu attiecības gan samaitājās, Saakašvili pat tika atņemta Ukrainas pilsonība, un viņš tika izraidīts no valsts, taču pēc prezidenta Volodimira Zelenska nākšanas pie varas atgriezās un kļuva par Ukrainas Nacionālās reformu padomes vadītāju. Tikām Gruzijā, kur Saakašvili dibinātā partija Apvienotā Nacionālā kustība kopš 2012. gada ir lielākais opozīcijas spēks, pret viņu tika uzsākta krimināllieta, un 2018. gadā viņš tika atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un uzbrukuma organizēšanā Gruzijas parlamenta deputātam Valērijam Gelašvili, aizmuguriski piespriežot eksprezidentam sešus gadus ieslodzījuma. Daudzu ieskatā šis ir politiski motivēts spriedums – pie varas esošās partijas „Gruzijas sapnis” mēģinājums neitralizēt spēcīgu opozicionāru. Neskatoties uz to, 1. oktobrī, Gruzijas vietvaru vēlēšanu priekšvakarā, Saakašvili atgriezās Gruzijā, kur tika nekavējoties arestēts. Kopš tā laika viņš atrodas cietumā, un, kā paziņojuši varas pārstāvji, netikšot atbrīvots līdz piespriestā termiņa beigām. Tūlīt pēc ieslodzīšanas Saakašvili uzsāka badastreiku, un pirmdien tika pārvietots uz cietuma slimnīcu. Kā izteikusies eksprezidenta partnere, Ukrainas parlamenta deputāte Jeļizaveta Jasjko, cietuma slimnīca esot Saakašvili dzīvībai visbīstamākā vieta. Kopš eksprezidenta aresta Tbilisi notiek pastāvīgas viņa atbalstītāju protesta akcijas. Kas attiecas uz 2. oktobra vietvaru vēlēšanām, valdošā partija „Gruzijas sapnis” tajās guva pārliecinošus panākumus. Organizācija „Transparency International” gan norādījusi, ka, novērojot vēlēšanas, konstatēti apmēram 150 dažādas nopietnības pakāpes pārkāpumi. Glāzgovā gūtais un neiegūtais Rīt, 12. novembrī, noslēgsies teju divas nedēļas ilgusī Apvienoto Nāciju Klimata pārmaiņu konference Glāzgovā. Iesākts ar daudzu valstu galvu uzstāšanos, starptautisko organizāciju pārstāvju un vides aktīvistu uzrunām, samits turpinājās pārrunu un dokumentu izstrādes procesā. Vakar tika publiskots konferences gala dokumenta – vienošanās – teksta uzmetums, kura saturā ietverti vairāki vides politikas attīstības aspekti. Paredzams, ka dokumentā tiks ietverta valstu apņemšanās izvirzīt ambiciozākus oglekli saturošo izmešu samazināšanas plānus līdz nākamā gada beigām un palielināt kopēju finansējumu negatīvu klimata pārmaiņu mazināšanai virs 100 miljardiem dolāru gadā. Vairāk nekā 100 valstis, kuru teritorijā atrodas apmēram 85% pasaules mežu, apņēmušās līdz 2030. gadam izbeigt mežu platību sarukšanu. Tāpat vairāk nekā 100 valstis apņēmušās šai pašā termiņā samazināt metāna izmešu apjomu par 30%. Vairāk nekā 40 valstis apņēmušās pakāpeniski atteikties no akmeņogļu ieguves, tai skaitā arī tādi nozīmīgi šīs nozares spēlētāji kā Polija, Čīle un Vjetnama. Vairāk nekā 450 finanšu organizācijas, kuras kopā kontrolē apmēram 130 triljonus dolāru, piekritušas pārtraukt fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas finansēšanu, pārorientējot kapitālieguldījumus uz videi draudzīgākām enerģētikas tehnoloģijām. Tomēr tiek atzīmēts, ka paredzamajā dokumentā joprojām iztrūkst tādi būtiski globālās klimata politikas aspekti kā paredzamais finansējums klimata mērķu sasniegšanai periodam no 2025. līdz 2030. gadam, atbalsts klimata pārmaiņu visvairāk skartajām pasaules valstīm un unificēts mehānisms, kādā valstis ziņos par panākto progresu. Runājot par fosilā kurināmā izmantošanas mazināšanu, plānotais nolīgums pagaidām skar tikai pašu problemātiskāko tā veidu – akmeņogles, nepievēršoties naftai un gāzei. Tāpat katrā vienošanās sadaļā iztrūkst vairāku nozīmīgu valstu. Ķīna pagaidām nav pievienojusies nolīgumam metāna izmešu un akmeņogļu sadaļās, Krievija – metāna izmešu sadaļā; Indija, Austrālija un Savienotās Valstis – akmeņogļu sadaļā. Indonēzija, kas ir viena no lielākajām mežu izcirtējām pasaulē, kaut pievienojusies sadaļai par mežu saudzēšanu, nodēvējusi šo nolīgumu par netaisnīgu, tā veicinot bažas par valsts gatavību izpildīt apņemšanās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Ķīnas komunistiskā partija svin simtgadi, Francijā notikušas vietējās pašvaldību vēlēšanas, Baltkrievija izstājas no ES Austrumu partnerības programmas. Studijā - Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns un RSU Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova. Baltkrievija aizcērt durvis Eiropas Savienības Austrumu partnerības programma tika iedibināta 2009. gadā, un tās mērķis ir veidot ciešākas saiknes ar sešām Austrumeiropas valstīm – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Azerbaidžānu un Baltkrieviju. Dalība partnerībā valstīm kalpo kā sagatavojošs posms asociācijas līgumu noslēgšanai ar Eiropas Savienību, un šobrīd tādus līgumus jau noslēgušas Gruzija, Moldova un Ukraina. Programmas ietvaros sniegtais atbalsts veido apmēram ceturto daļu no visa finansējuma, kuru Eiropas Savienība piešķir minētajām valstīm, un tas pamatā vērsts uz atbalstu reformām, reģionu attīstības iniciatīvām, nevienlīdzības mazināšanai un vispārējai šo valstu tuvināšanai Eiropas Savienības standartiem. Baltkrievijas dalība Austrumu Partnerības programmās allaž raisījusi debates, ciktāl Aleksandra Lukašenko autoritārisms nekādi neatbilst Eiropas Savienības vērtīborientieriem, tomēr pagājušajā desmitgadē dominēja viedoklis, ka Minskas piedalīšanās rada papildu iespējas veicināt pozitīvu attīstību un mazināt Kremļa ietekmi Baltkrievijā. Tomēr attīstība kopš pērnā gada vēlēšanu farsa un masu protestiem rāda, ka idejas par Lukašenko diktatūras civilizēšanu šādā veidā ir izrādījušās iluzoras. Tikai loģisks posms pēdējā laika notikumu virknē tāpēc šķiet Baltkrievijas Ārlietu ministrijas paziņojums, ka valsts pārtrauc savu dalību Austrumu partnerības programmā. Paziņojumā teikts, ka šī attiecību pārtraukšana pasliktinās situāciju nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomā. Ka tie nav tukši vārdi, jau kādu laiku izjūt Lietuva, kur krasi pieaudzis nelegālo imigrantu pieplūdums no Baltkrievijas. Reaģējot uz Minskas pirmdienas lēmumu, Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietu un drošības jautājumos Žuzeps Borels paziņojis, ka Brisele turpinās kopdarbību ar Baltkrievijas tautu (citējot) „lai stiprinātu saiknes, veicinātu reģionālo sadarbību un uzņemtos kopīgos izaicinājumus” (cit. beigas). Grūti gan spriest, kā varētu izpausties šāda sadarbība, ja to praktiski bloķē diktatoriskais režīms. Francijas reģionu vēlēšanas Svētdien vēlēšanu otrajā kārtā tika izraudzīti Francijas reģionu prezidenti, kā arī reģionu padomes nākamajiem sešiem gadiem. Pēc 2015. gada reformas, kad agrākie reģioni tika apvienoti lielākos, Francijas Eiropas daļā tādu ir 13, bez tam ir vēl pieci samērā nelieli aizjūras reģioni kādreizējos Francijas koloniālajos valdījumos. Galvenā vēlēšanu intriga bija reģionu prezidentu posteņi, jo to sadalījums ļauj izteikt prognozes par iespējamo nākamgad gaidāmo Francijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un vairāki no šais vēlēšanās startējušajiem kandidātiem ir potenciāli pretendenti uz valsts galvas amatu nākamgad. Līdz šim vairumā reģionu vara piederēja sociālistiem, liberālkonservatīvajai partijai „Republikāņi”, kā arī mazāku labējo partiju apvienībām. Lielais jautājums bija: vai viņus no šīm pozīcijām izdosies izsist pašreiz pie varas valstī esošajai prezidenta Emanuela Makrona partijai „Uz priekšu, republika!”, vai arī tās pamanāmākajam konkurentam – Marinas Lepēnas labēji radikālajai „Nacionālajai frontei”. Izrādījās, ka – nē un vēlreiz nē. Visi līdzšinējie reģionu prezidenti šais vēlēšanās saglabājuši savus amatus, un tas liek ar zināmu optimismu uz nākotni raudzīties gan sociālistiem, gan mēreni labējiem. Iespējams, ka nākamā gada prezidenta vēlēšanas tomēr nebūs prognozētais duelis starp Makronu un Lepēnu, bet šo scenāriju var būtiski pamainīt vēl kāds. Kā potenciālie kandidāti uz valsts augstāko amatu no pašreizējo reģionu vadītāju vidus tiek minēti mēreni labējie: republikānis Lorāns Vokjē no Overņas-Ronas-Alpiem, partijas „Būsim brīvi” pārstāve Valerī Pekresa no Ildefransas un šobrīd neatkarīgais politiķis Ksavjē Bertrāns no Odefransas.  Ķīnas komunisma apaļā jubileja Pekinā šodien svin. Simts gadi aprit kopš dienas, kad tobrīd vēl mazskaitlīgo ķīniešu komunistu grupu pārstāvji, pulcējušies Šanhajā, nodibināja Ķīnas Komunistisko partiju; to pašu, kas nu jau 72 gadus valda valstī ar pasaulē lielāko iedzīvotāju skaitu. Partijas tapšanas iedvesmotāja un atbalstītāja, protams, bija tobrīd Krievijā varu izkarojusī boļševiku partija un tās ārējās ietekmes instruments – Komunistiskā internacionāle. Sekoja vēl vairākas desmitgades pilsoņu kara un Japānas spēku iebrukuma, līdz 1949. gadā komunisti bija ieguvuši kontroli Ķīnas kontinentālajā daļā un nodibināja Ķīnas Tautas republiku. Ja partijas sākotnējie dibinātāji bija rietumniecisku ideju aizrauti intelektuāļi, tad pilsoņkara cīņās partijas un vēlāk arī komunistiskās lielvalsts priekšgalā izvirzījās nabadzīga zemnieka dēls Mao Dzeduns – nepārprotami izcils taktiķis kā tīri militārā, tā partijas vadības ziņā, bet arī ambiciozs sabiedrības pārveidotājs un cinisks diktators, kura sociālie eksperimenti un varas manevri prasīja Ķīnai, kā lēš, vismaz 40 miljonus dzīvību un neaprēķināmus materiālos un kultūras vērtību zaudējumus. Par to visu klusē simti filmu un raidījumu, kas jubilejas sakarā tiek pārraidīti televīzijas kanālos un demonstrēti kinoteātros. Šai propagandas produkcijai jāapliecina, ka kompartijas vara ir nodrošinājusi Ķīnai vislabāko iespējamo attīstību līdz šim un ir tās gaišās nākotnes ķīla. Attiecīgā toņkārtā bija ieturēta arī prezidenta Sji Dzjiņpina uzruna 70 tūkstošu lielajai auditorijai Pekinas Tjaņaņmeņas laukumā. Kā paziņoja līderis, Ķīnas kompartija sasniegusi savu pirmās simtgades mērķi, uzceļot Ķīnā mēreni pārtikušu sabiedrību un izskaužot galēju nabadzību. Ķīnas sociālisma modelis esot vienīgais, kas varot nodrošināt milzīgās valsts attīstību. Starptautiskajā politikā, kā uzsvēra Sjī, Ķīna tiecoties pēc abpusēji izdevīgas sadarbības un vispārēja miera, citā runas daļā gan neaizmirstot norādīt uz konkrētiem plāniem attīstīt valsts bruņotos spēkus līdz, citējot, „pasaules standartiem”. Nevienam neesot cerību Ķīnu iebiedēt vai piespiest pakļauties. Neiztrūka arī standarta frāžu par nelokāmo apņemšanos pievienot atpakaļ Ķīnai Taivanu, kā arī paziņojuma par, citējot, „stabilitātes nodrošināšanu” Honkongā. Zīmīgas bija arī frāzes, kurās prezidents raksturojas Ķīnas kompartijas 18. kongresu kā jaunas ēras sākumu, jo šis kongress 2012. gadā nodeva varu viņa – Sjī Dzjiņpina – rokās. Tas vēlreiz apliecina, ka visai dinamisks un augošs brīvais tirgus šībrīža Ķīnā joprojām sadzīvo ar klasisku totalitāru diktatūru un vadoņa personības kultu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Šodien uz Gruziju! Jeb gruzīnu valodā “Sakartvelo”. Oficiāli konstitūcijā gan ir minēts nosaukums Gruzija. Neskatoties uz to, abi nosaukumi tiek lietoti un arī Lietuva gadu mijā sāka oficiāli lietot “Sakartvelas” vārda Gruzija vietā. Pēc Gruzijas diplomātu un politiķu lūguma, protams. Kad mēs sāksim lietot terminu Sakartvelija, kura izcelsme meklējama vēsturiskā Kartli reģiona nosaukumā? Gruzija ir plaši zināma valsts, kurai ar Latviju ir daudz vēsturisko saikņu. Ne tikai tas, ka savulaik tikām inkorporēti vienā komunistu organizācijā, bet arī tas, ka mēs esam viens no tuvākajiem Gruzijas partneriem un atbalstītājiem valsts virzībā uz Eiropas Savienību un NATO. Gruzīnu valsts vēsture ir gara un aizraujoša. Gruzija ir ne tikai viena no pirmajām valstīm pasaulē, kura 327. gadā oficiāli zoroastriešu reliģijas vietā pieņēma kristietību (pareizticīgo versiju), bet Ibērijas teritorija ir arī vissenākā atrastā cilvēku apdzīvotā vieta ārpus Āfrikas. Mūsdienu Gruzijas teritorijā, pie Dmanisi pilsētas, pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu jau ir dzīvojuši cilvēkveidīgie. Gruzijas teritorija ir bijusi zināma visiem, acīmredzot, ar Ibēriju ir saistīti gan persiešu karaļa Kserksa I armijas, gan Aleksandrs Lielais, gan Romas impērijas ģenerālis Pompejs, Tamerlana armijas. Gruzija ir bijusi karaliste, un to ir ietekmējusi gan kopēja vēsture ar Otomaņu impēriju, ar Irānu, ar Krievijas Impēriju. Visbeidzot, pēc triju gadu demokrātiskās Gruzijas perioda tā ar armijas palīdzību tika inkorporēta padomju impērijā. Gruzijas valsts neatkarību atjaunoja līdz ar Latviju 1991. gadā, bet ceļš uz demokrātiju bijušajai viskorumpētākajai padomju republikai nebija vienkāršs, jo bijušā PSRS iekšlietu ministra Eduarda Ševarnadzes prezidentūra nesekoja labākajiem demokrātijas paraugiem. Nu jau starptautiski bēdīgi slavenā Mihaila Sakašvili vadītā pretestība pret 2003. gada vēlēšanu rezultātiem pārauga demokrātisku vēlēšanu izviešanā un viņš kļuva par prezidentu 2004. gadā. Neskatoties uz to, ka gruzīniem ir desmitiem un simtiem slavenu dažādu jomu mākslinieku, kā arī domātāju, slavenākais tomēr ir Josifs Vissarionovičs Džugašvili jeb “Staļins”. Mūsdienu Gruzijā dzīvo pieci miljoni iedzīvotāju, no kuriem 86 procenti ir gruzīni. Krievu etniskā grupa ir mazāka par vienu procenta. Bet attiecības ar Krieviju ir īpaši saspīlētas un arī sarežģītas. Gruzijas galvenās saimnieciskās aktivitātes ir lauksaimniecības produktu, piemēram, vīnogu, citrusaugļu un lazdu riekstu audzēšana, mangāna, vara un zelta ieguve un alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu ražošana, kā arī metālu, iekārtu un ķīmisko vielu ražošana. Bet pēdējie ir drīzāk sīkrūpniecība, ja skatās pēc pasaules standartiem. Gruzija importē gandrīz visu tai nepieciešamo dabasgāzes un naftas produktu apjomu. Lielākoties no Azerbaidžānas, nevis Krievijas, protams. Gruzija lielu daļu elektroenerģijas ražo arī no atjaunojamajiem resursiem hidroelektrostacijās. Bet Gruzija ir arī būtisks starpposms energoresursu tranzītā no Centrālāzijas. Gruzijas ekonomikā vēl jo projām ir izaicinājumi – ar infrastruktūru, ar likumdošanas vienkāršošanu, ar ārvalstu investīciju piesaisti, korupcijas apkarošanu ārpus zemākā līmeņa korumpantiem, un arī nodokļu nemaksāšana ilgstoša un grūti novēršama problēma. Bet 2014. gadā Gruzija noslēdza asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību, kas ir spēkā kopš 2016. gada. 2017. gadā Sakartvelija parakstīja brīvās tirdzniecības nolīgumu arī ar Ķīnu, tādējādi tiecoties pēc ģeoekonomiskās un ģeopolitiskās diversifikācijas. Respektīvi, mazas valsts centieni izbalansēt drošību un ekonomiku pret Krievijas ietekmi, tiecoties atrast partnerus citās lielvarās – Eiropas Savienībā un Ķīnā. Gruzijas centieni pievienoties Eiropas Savienībai ir ilgstoši tikuši skaļi deklarēti politiskā un diplomātiskā līmenī. Bet cik Kopenhāgenas kritēriju izpilde ir reāla, cik iekšpolitiskās nianses traucē Gruzijas eirointegrācijai vaicājām Attīstības sadarbības praktiķei Gruzijā Sintija Šmitei-Tilikai.  Gruzijā pārsteidz, ka viņu ārkārtīgi garšīgajā virtuvē faktiski nemana saldos ēdienus, ja neskaita čurčhelas vai žāvētos augļus. Tāpēc desertā laikam jāatgriežas pie salda gruzīnu vīna.  Bet labāk runāt par gruzīnu valodas unikalitāti: tā ir vienīgā tāda pasaulē un arī tās izcelsme nav pilnībā skaidra. Pieņemts, ka tā ir daudzu seno reģionā sastopamo ietekmju apvienojums. Valodai arī ir savs unikāls rakstības stils, kas nav nevienai citai valodai. Un senākais līdz mūsdienām saglabātais darbs gruzīnu valodā ir ap 480. gadu sarakstītais “Svētās karalienes Šušanikas mocekles ceļš”. Savukārt gruzīnu vīna darīšanas atsevišķas tradīcijas (konkrēti kvevria tradīcija, kad vīnu raudzē milzīgās māla krūkās) ir iekļautas UNESCO Nemateriālajā cilvēces kultūras mantojuma sarakstā. Gruzīnu vīna tradīcijas tiek lēstas vismaz 8000 gadus senas un pastāvošas jau no Vēlīnā akmens laikmetā. Gruzijas unikālā klimata dēļ, valsts teritorijā esot atrodamas vismaz pustūkstotis vīnogu šķirņu. Gruzīnu vīns ir slavens un populārs bijis gadu simtiem. Interesants fakts - mājsaimniecības saražo vairāk vīna nekā rūpnieciski.  Tagad Gruzijas vīns ir atradis arī savu vietu Eiropas Savienības tirgū. ir aprēķināts, ka uz Latviju katru gadu atgādā vairākus simtus tūkstošu Gruzijas vīna pudeļu.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai 2018. gads bijis ļoti, ļoti aizņemts, taču arī panākumiem bagāts. Un darāmā bijis tik daudz... Viņas vaļasprieks un enerģijas uzkrāšanas veids ikdienā ir cigun un skriešana, kas palīdz atjaunoties. "Pa kuru laiku visu pagūstu? Ja kaut ko ļoti mīli un tas tev nepieciešams gluži kā elpošana, laikam vairs nav nozīmes," uzskata Inga, kura Jaunajā gadā ļoti gribētu sev novēlēt laiku: "Jo man tik ļoti tā pietrūkst, gribas tik daudz ko paspēt. Nevaru saprast tos, kuri sūdzas, ka ir garlaicīgi. Uz katra soļa redzu tik dauz skaistu, iedvesmojošu iespēju, kurās gribas iekosties kā saldā ābolā. Taču laiks liek piebremzēt un apstāties. Tad palīdz gan cigun, gan skriešana." Atgādināsim, ka Ingas Tropas izrāde "Dvēseļu utenis" teātrī Dirty Deal Teatro šogad triumfēja "Spēlmaņu naktī". "Pēc balvas iegūšanas pāris dienu bija ļoti liels prieks, sajutu lielu mīlestību, bet tas uzliek jaunus pienākumus. Man šis vārds gan ne pārāk patīk. Bet tas nozīmē, ka jāsākas kādam jaunam posmam. Tas ir vairāku gadu darbības rezultāts, un bija sajūta, ka esmu ļoti tuvu kādai virsotnei – bet negaidīju, ka tas izvērtīsies tik ļoti skaisti," atzīst Inga Tropa, bet vienlaikus arī neslēpj: "Šobrīd ir tāds posms... Tas stāvoklis, ka ej pa tumsu, nojaut, ka kaut kur ir takas un iespējamie ceļi, bet īsts galamērķis vēl redzams nav, nākas ļoti dziļi sevī ieskatīties. Tur ne vienmēr ir patīkamas lietas, ko ieraugi, jāmāk ar cieņu tās pieņemt. Nav vienas receptes. Vispareizākais – būt ar atvērtiem nervu galiem un mirklī, kurā esi, uztvert, kas ir optimālākais, kas visvairāk vajadzīgs: kustība vai apstāšanās, jo svarīgākais ir rezultāts, ko vēlies iegūt.” Inga prāto, ka radošs cilvēks ir diezgan egoistisks: "Un viņam tādam jābūt, lai varētu radīt savu pasauli. Es arī esmu radošs cilvēks – ne vienmēr zinu, kas notiek apkārt. Bet pagājušais gads man, personīgi un egoistiski skatoties, bijis ļoti piepildīts un skaists, gada sākumā pat iedomāties nevarēju, kā tas viss izvērtīsies. Paldies ikvienam, kurš ar mani kopā bijis. Šis gads ar galvu reibinošajiem panākumiem veidojies daudzu citu gadu darbības rezultātā. Man ļoti patika arī Dziesmu svētki, kas vienmēr man bijuši tuvi un mīļi. Prieks, ka šoreiz varēju darīt pati un neierastākā veidā – tas notika koncertzālē Palladium, kur, man šķiet, izdevās brīnišķīgs koncerts. Pēc tā iegāju dušā, beidzot paēdu, sakravāju koferi un aizbraucu uz Gruziju. Tur ir tik sirdssilti un atvērti cilvēki – neviltoti sirsnīgi, bez šaubu un aizdomu ēnas. Mēs, lai sevi pasargātu, esam ļoti aizvērušies." Jaunajā Rīgas teātrī Inga Tropa jau ir vairāk nekā desmit gadus. "Aktieru lietas sāku darīt ļoti ātri – pirmajā kursā, kad studēju, Māra Ķimele uzaicināja uz izrādi “Trīs māsas” atveidot jaunāko māsu Irinu. Tā sākās mans ceļš Jaunajā Rīgas teātrī." Vaicāta, cik strikti sadala savu laiku starp aktrises un režisores ampluā, Inga atklāj: "Brīdī, kad sevi pārstāvu kā režisore, tad arī pozicionēju sevi kā režisori. Ja man prasa, cik strikti to visu iedalu, tad – protams, ir profesionālās lietas: ja esmu lomā, tad režija tiek aizstumta maliņā un otrādi. Kas esmu vairāk tīri procentuāli? Tas atkarīgs no situācijām. Aktieris ir ļoti atkarīga profesija – no režisoriem, veiksmes faktora, zvaigžņu stāvokļa. Ir pilnāki un tukšāki periodi. Lai nebūtu dīkas sēdēšanas, kaut kā gaidīšanas un savu personīgo resursu nelietderīga izmantošana, esmu laimīga, ka mana aizraušanās ir režija. Protams, aizvien grūtāk kļūst izvēlēties, jo vienlīdz patīk visas lietas, un ir arī daudz citu. Ceru, ka iemācīšos manipulēt ar laiku vēl veiksmīgāk, lai varētu pagūt arī tās citas lietas. Tas ir dabisks stāvoklis – cilvēkam vajadzētu būt daudzpusīgam. Paskat, kā dabā – tur visu laiku viss mainās, transformējas, aug, attīstās, pārdzimst. Nesaprotu, kāpēc mēs, cilvēki, gribam sevi atraut no dabas un ieslēgt sevi citā, dažbrīd destruktīvā un pasīvā formā." Vairāk un plašāk lasi šeit!

Salome Zurabišvili 28. oktobrī uzvarējusi Gruzijas prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, Salome Zurabišvili pēc inaugurācijas ceremonijas pagājušo svētdien kļuva par pirmo sievieti šīs Aizkaukāza valsts galvas statusā. 66 gadus vecās gruzīnu izcelsmes franču diplomātes ceļu pretī augstajam amatam noteikušas ne vien pašas izvēles, bet arī viņas dzimtas vēsture. Zurabišvili dzimusi Parīzē, kurp pēc 1921. gada padomju iebrukuma neatkarīgajā Gruzijā bija emigrējušas viņas vecāku ģimenes. Salomes Zurabišvili vecvectēvs no tēva puses Niko Nikoladze bija ievērojams darbinieks 19. gs. gruzīnu liberālās inteliģences kustībā, kam ir zināma līdzība ar latviešu jaunstrāvniekiem, savukārt viņas mātes senčos ir pirmais 1918. gadā neatkarību pasludinājušās Gruzijas premjerministrs Nojs Ramišvili. Ieguvusi izglītību prestižajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā, Zurabišvili kļuva par Francijas ārlietu dienesta darbinieci. 2003. gadā viņa tika iecelta par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2004. gadā pieņēma prezidenta Mihaila Sākašvili piedāvājumu kļūt par viņa valdības ārlietu ministri. Šajā amatā Zurabišvili sevišķi daudz paveica, mobilizējot bijušo padomju bloka valstu, tai skaitā Baltijas, atbalstu Gruzijas centieniem tuvināties Eiropas Savienībai un NATO. Kad 2005. gadā pēc konfrontācijas ar daļu parlamentāriešu Zurabišvili nācās atstāt ministres amatu, viņa nolēma neatgrieties Francijas diplomātiskajā dienestā, bet gan uzsākt patstāvīgu politisko karjeru. Nozīmīgākus panākumus politiķe gan guva tikai pēc piesliešanās partiju apvienībai „Gruzīnu sapnis – demokrātiska Gruzija”, kura kopš 2012. gada vēlēšanām ir valdošais politiskais spēks. Prezidenta vēlēšanās Zurabišvili startēja kā neatkarīgā kandidāte, taču ar plašu „Gruzīnu sapņa” atbalstu. Partiju vada miljardieris Bidzina Ivanišvili, kurš savu kapitālu ieguvis Krievijā, tāpēc „Gruzīnu sapnis” reizumis tiek uzlūkots kā prokrievisks spēks. Arī prezidenta vēlēšanu kampaņā Zurabišvili retorika Krievijas un tās atbalstīto Dienvidosetijas un Abhāzijas separātistu sakarā bija atturīgāka nekā viņas galvenajam konkurentam Griglam Vašadzem. Tomēr jau pirmajās intervijās pēc ievēlēšanas prezidente Zurabišvili raksturojusi Krieviju kā neprognozējamu agresoru, ar kuru normāls dialogs šobrīd nav iespējams. Kā norāda analītiķi, pēc Krievijas agresijas pret Gruziju 2008. gadā citāda pozīcija jebkuram prominentam gruzīnu politiķim praktiski arī nav domājama. ES – Japānas līgums 12. decembrī Eiropas Parlaments ar pārliecinošu balsu vairākumu apstiprināja brīvās tirdzniecības vienošanos starp Eiropas Savienību un Japānu, pie tam pieņemot rezolūciju, kas mudina abas puses maksimāli izmantot šī nolīguma potenciālu. Par līdzīgu rezolūciju savulaik, apstiprinot brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Kanādu, vienoties neizdevās. Šī vienošanās ir ne vien lielākā Eiropas Savienības vēsturē, bet arī lielākā šāda vienošanās šībrīža starptautiskajā tirdzniecībā. Eiropas Savienības un Japānas summārais tirgus potenciāls aptver 630 miljonus patērētāju, veidojot apmēram 30% globālā kopprodukta un apmēram 40% pasaules tirdzniecības apgrozījuma. Preses konferencē Strasbūrā pēc izšķirošā balsojuma Eiropas Komisijas tirdzniecības komisāre Sesīlija Malmstrēma kā nozīmīgākos ražojumus, kuriem ar šo vienošanos pavērts ceļš uz Japānas tirgu, piesauca vīnu, koksnes izstrādājumus, kosmētiku, apģērbus, liellopu gaļu, kā arī iespēju Eiropas uzņēmumiem piedalīties Japānas municipalitāšu publiskajos iepirkumu konkursos. Savukārt Eiropas Parlamenta Starptautiskās tirdzniecības komitejas priekšsēdis Bernts Lange nodēvēja šo vienošanos par „drošu kuģi, ar kuru mēs varam zēģelēt šodienas starptautiskās tirdzniecības vētrainajos ūdeņos”. Eiropas Savienības budžets Pagājušonedēļ aizvadītajā plenārsesijā Strasbūrā Eiropas Parlaments apstiprināja nākamā gada savienības budžetu. Tas tiek dēvēts par attīstības budžetu, jo, salīdzinot ar Eiropas Komisijas piedāvājumu, parlamentārieši panākuši lielāku finansējumu izglītībai, jaunatnes nodarbinātības veicināšnai, pētniecībai un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Turpinājumā Eiropas Parlamenta deputātes, Budžeta komisijas locekles Ineses Vaideres redzējums. Notikumus studijā komentēs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.  

Andrejs Siliņš, Edmunds Novickis un divi seriāla "Viņas melo labāk" aktieri Andris Bulis (Dailes teātris) un Kristians Kareļins (Nacionālais teātris) kā lieli futbola entuziasti pārspriež Latvijas futbola izlases spēles UEFA Nāciju līgā - izgāšanos pret Andoru un pašaizliedzīgo cīņu pret Gruziju!

Raidījumā Divas puslodes diskusija par Pasaules tirdzniecības organizāciju. Kāda jēga no Pasaules tirdzniecības organizācijas, ja plašumā vēršas tirdzniecības kari un godības tirdzniecības neesot, tā sūdzas ASV prezidents Donalds Tramps, draudot pamest organizāciju vispār. 1 Ko gaidīt no militārajām mācībām Krievijā? No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Svarīgākais ir vēriens, ar kādu tās tiek rīkotas – tādas neesot bijuša kopš Padomju Savienības laikiem Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Amerika šajās dienās atvadās no senatora Džona Makeina, viņš Latvijai bijis liels atbalsts un iedrošinājums. Būdams ar savu konsekventu nostāju, Makeins ir iemantojis gan daudzu cieņu, gan arī ienaidu. Raidījuma viesi Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis un šī institūta pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes vieslektors Aldis Austers. Pasaules tirdzniecības organizācija Ekonomiskās attiecības bijušas viens no galvenajiem konfliktu cēloņiem visā pasaules vēstures gaitā, tāpēc, veidojot globālo drošības sistēmu pēc Otrā pasaules kara, kā viens no tās stūrakmeņiem tika paredzēta arī starptautiska tirdzniecības organizācija. Bet – kas ir zīmīgi – tādu izveidot tobrīd neizdevās. Tika gan izstrādāta Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, kuru 1947. gadā parakstīja 23 valstis. Vienošanās kalpoja kā galvenais starptautisko tirdzniecību regulējošais instruments līdz pat 1994. gadam, kad no jau 123 dalībvalstis izveidoja Pasaules Tirdzniecības organizāciju – globalizētajai ekonomikai atbilstošāku sadarbības mehānismu. No pašreizējām 193 ANO loceklēm 164 ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstis, un vairums pārējo – novērotājvalstis, kas vairumā gadījumu atrodas iestāšanās sarunu procesā. Šobrīd nekādu attiecību ar PTO nav vienīgi Ziemeļkorejai, Eritrejai un vēl dažām sīkvalstiņām. Pasaules Tirdzniecības organizācijas galvenās funkcijas ir pārraudzīt starptautiskajos nolīgumos fiksēto tirdzniecības normu ievērošanu, sniegt atzinumus un nodrošināt sarunu platformu nesaskaņu gadījumos, arī sniegt kvalificētu pārskatu par globālās tirdzniecības procesiem un atbalstu attīstības valstīm nacionālās likumdošanas izstrādē un ieviešanā. Vispārpieņemtie principi, kurus pārstāv un uztur PTO, ir nediskriminējoša tirdzniecības politika no katras dalībvalsts puses pret visām pārējām dalībvalstīm, vienādu prasību piemērošana pašmāju un importētiem ražojumiem, pušu savstarpējs izdevīgums nolīgumos, pilnīga atklātība tirdzniecības noteikumos, dalībvalstu tiesības uz kompensējošiem pasākumiem tām neizdevīgu tarifu gadījumā un tiesības uz ierobežojumu noteikšanu ar ekoloģijas, veselības aizsardzības un līdzīgiem motīviem. Pasaules Tirdzniecības organizācija sevi definē kā „normās balstītu, dalībvalstu kopīgi vadītu organizāciju”, kurā dominē konsensa princips. Pēdējā laikā Pasaules Tirdzniecības organizācijas lielākā problēma ir tās ekonomiski spēcīgākās dalībvalsts – ASV – administrācijas kategoriskā nostāja. Prezidents Tramps ir izteicies, ka Amerikai būtu jāpamet šī organizācija, kas esot radīta „lai pārējā pasaule varētu čakarēt Ameriku” – „to screw America”. (Šādu prezidenta izteikumu kāds anonīms avots citējis ziņu resursam Axios.) Savienoto Valstu aiziešana no PTP gan ir maz ticama, un to nolieguši arī Baltā nama pārstāvji, taču Savienotās Valstis pašreiz bloķē jaunu locekļu apstiprināšanu organizācijas apelācijas tiesā. Šādi ASV cenšas panākt ātrākas reformas, kuras, kā uzskata daudzi eksperti, organizācijai tiešām nepieciešamas. Atsaucoties uz ASV prasībām, Eiropas Savienība apņēmusies septembrī nākt klajā ar savu PTO reformu plānu. Kā izteicies Eiropas Parlamenta Tirdzniecības komitejas priekšsēdētājs Bernts Lange, tas liks Amerikai atklāt kārtis un pierādīt, vai tā patiešām vēlas nopietnu reformu procesu, vai arī blefo. Militārās mācības „Vostok 2018” No 11. līdz 15.septembrim Krievija rīkos militārās mācības "Vostok - 2018". Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņojis, ka mācībās piedalīsies 300 000 karavīru, 36 000 tanku  un vairāk nekā tūkstotis kaujas lidmašīnu un helikopteru. "Vostok" tulkojumā no krievu valdos nozīmē "Austrumi", un mācības tiks rīkotas Krievijas centrālajos un austrumu apgabalos. Vienā no militāro mācību etapiem paredzēts iesaistīt arī Ķīnas un Mongolijas bruņoto spēku apakšvienības. Kremļa runasvīrs Dmitrijs Peskovs izteicies, ka vērienīgās militārās mācības esot "attaisnojamas", ņemot vērā "agresīvo un nedraudzīgo" attieksmi pret Krieviju. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu salīdzināja "Vostok-2018" ar Padomju Savienības vērienīgākajiem manevriem "Zapad-81", kuru ietvaros tika simulēts uzbrukums NATO. Senators Džons Makeins 25. augusta rītā aizsaulē devās ASV senators Džons Makeins. Makeins dzimis militārā ģimenē un sekojis sava tēva un vectēva pēdās, studējot ASV Jūras kara flotes akadēmijā un iestājoties armijā. Vjetnamas karā Makeins bija viens no pilotiem, taču viņa lidmašīnu 1967.gada 26.oktobrī notrieca un pašu Makeinu- sagūstīja. Lai arī viņš bija lauzis kaulus gan glābjoties no krītošās lidmašīnas, gan sagūstīšanas brīdī, viņa gūstītāji atteicās sniegt medicīnisko palīdzību. Tā vietā notika vardarbīga pratināšana, lai no viņa iegūtu informāciju. Slimnīcā Makeins nonāca tikai tad, kad viņa sagūstītāji uzzināja, ka viņa tēvs ir ASV armijas admirālis. Kad 1968.gadā Džons Makeins vecākais kļuva par ASV armijas komandieri, vjetnamieši piedāvāja Makeinam jaunākajam biļeti uz mājām, taču viņš uzstāja, ka prom dosies tikai tad, ja tiks palaisti arī visi pārējie amerikāņu gūstekņi. Protams, ka šāda vienošanās netika izskatīta un Makeins vjetnamiešu gūstā kopumā pavadīja piecarpus gadus. Armijā viņš turpināja kalpot līdz 1981.gadam. 1982.gadā viņš kļuva par ASV Pārstāvju palātas locekli, bet 1986.gadā tika ievēlēts par ASV senatoru, kur pārstāvēja Arizonu līdz savai nāvei. Makeins bija republikānis un 2008.gadā cīnījās par prezidenta krēslu, bet zaudēja Barakam Obamam. Būdams senators, Makeins atbalstīja Baltijas valstis, Ukrainu un Gruziju, kur ieradās vizītēs, un mudināja īstenot stingru nostāju pret Vladimira Putina vadīto Krieviju. Iepriekš minētais kalpojis par iemeslu, lai Krievijas mediji Makeinu sauktu par rudofobijas simbolu, bet Putins izteicies, ka gūsta laikā Makeinam aizbraucis jumts. Savukārt, Baltijas valstīm Makeins ir bijis draugs, īpaši drošības jautājumos.   Makeina bēru dievkalpojums Vašingtonas Nacionālajā katedrālē notiks sestdien. Senators tiks apbedīts svētdien ASV Jūras kara flotes akadēmijas kapsētā Anapolisā. 

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna par 15.decembrī Eiropas Savienības dalībvalstu līderu samitā Briselē apspriesto - migrācijas krīzi, drošības jautājumiem, Sīrijas humāno katastrofu, "Brexit" tuvošanos, ekonomikas izaicinājumiem un daudz ko citu. Raidījuma viesis portāla "Delfi" Eiropas un starptautisko ziņu žurnālists Filips Lastovskis. Vēl raidījumā sekojam līdzi Trampa administrācijas veidošanas aprisēm: kas ir Trampa izvēlētie cilvēki un kā viņu pagātne var ietekmēt ASV attiecības ar Eiropu un Amerikas un pasaules nākotni. Kā arī stāstīsim par ES virzību uz bezvīzu režīmu ar Ukrainu un Gruziju.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Vāciju, kur vairāki augstu stāvoši koalīcijas valdības politiķi un sabiedrības domas veidotāji pēdējā laikā sākuši paust viedokli, kas aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju un tā vietā meklēt dialogu un kompromisus. Bet studijā saruna par NATO samitu Varšavā, NATO un Krievijas attiecību dinamiku un par Lielbritānijas, Vācijas un Polijas lomu maiņu NATO ietvaros. Raidījuma viesis: Lavijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā stāstīsim par Ungārijā oktobrī gaidāmo referendumu par Eiropas Savienības vēlmi pārvietot patvēruma meklētājus uz visām bloka valstīm, tai skaitā Ungāriju. Kā arī pievērsīsimies Rio Olimpiskajām spēlēm - izrādās pilsētai nav naudas, lai nodrošinātu policijas darbu.   Vācijas attieksme pret sankcijam pret Krieviju. Vai gaidāma sankciju atcelšana? Teju visas Eiropas Savienības ieviestās sankcijas pret Krieviju ir spēkā jau divus gadus. Bargākās no tām - ekonomiskās, protams, skāra ne vien Krievijas, bet arī eiropiešu budžetu. Tās tika ieviestas 2014. gada 30. jūlijā pēc tam, kad virs Austrumukrainas tika notriekta „Malaysia Airlines” lidmašīna. Jau ieviešot sankcijas, bija valstis, kuras izturējās pret tām mazliet atturīgi, jo Krievija bija ekonomisks partneris un līdz ar to, lēmums bija smags. Piemēram, Vācija pirms sankciju ieviešanas bija veikusi 90 miljardu eiro vērtu tirdzniecību ar Krieviju, tāpēc nav brīnums, ka šo sankciju ieviešana, nebija viegls solis, tomēr visa pasaule skatījās, kāda reakcija būs uz Krievijas darbībām Ukrainā.   Jāatzīmē, ka Vācijas attiecības ar Krieviju jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir visnotaļ draudzīgas, un Berlīne bieži ir pievērusi acis, kad Kremlim paslīdējusi kāja. Viens no nesenajiem konfliktiem - 2008. gada karš starp Gruziju un Krieviju - daļai Eiropas lika sastingt bailēs un atbalstīt Gruziju. Tā bija tā Eiropas daļa, kas labi atcerējās padomju okupācijas gadus. Toreiz ASV centās panākt, ka NATO izveido dalības rīcības plānu Gruzijai un Ukrainai, bet Francija un Vācija šo plānu nobloķēja. Neko vairāk par pirksta pakratīšanu un kaunināšanu Krievijai piedzīvot nenācās. Ukrainas karš un Krimas aneksija gan Kremlim neļāva tikt cauri sveikā. Tomēr karš vēl nav beidzies, Krima aizvien ir Krievijas sastāvā, bet balsis Berlīnē arvien skaļāk sāk runāt par maigākām attiecībām ar Kremli. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers bieži izteicis iebildumus un šaubas par NATO klātbūtni Baltijas valstīs, tajā pašā laikā nesenā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Šteinmeiers sacīja, ka neviens nevar novērtēt NATO darbības kā draudus Krievijai. Ļoti tieši kritizēt NATO darbības un atbalstīt Krieviju Šteinmeiers neatļaujas, tomēr šī intervija vēlāk vācu presē tika tik ļoti interpretēta, ka viņa vietnieks Gernots Ērlels brīdināja, ka šādas nekontrolētas situācijas var novest līdz pat karam. Jāpiemin, ka Šteinmeiers ir populārākais politiķis Vācijā - viņu atbalsta 75% iedzīvotāju. Aptuveni tik pat atbalsta Šteinmeiera attieksmi pret Krieviju. Šeit jāpiebilst, ka NATO spēku izvietošanu Baltijas valstīs atbalsta vien 9% vāciešu. Savukārt bijušais Vācijas vēstnieks ASV, Volfgangs Išingers izteicies, ka “Krievija šobrīd nav īsti atvērta dialogam, tomēr mums vajadzētu viņus apbērt ar piedāvājumiem”. Lielākā daļa maigo mājienu, ka jāuzlabo attiecības ar Kremli, ka varbūt vajadzētu pārskatīt sankcijas, nāk no sociāldemokrātu partijas, tomēr atbalsts jūtams arī no Merkeles koalīcijā esošās Kristīgi sociālā savienības. Tās līderis Horsts Zīhofers izteicies, ka “sankcijām pret Krieviju nevajadzētu būt pastāvīgām, jo bloka mentalitāte šādiem laikiem nav piemērota”. Neapšaubāmi uz vācu politiķiem tiek izdarīts pamatīgs spiediens no uzņēmēju puses, jo, neskatoties uz to, ka Krievija nav starp top 10 eksporta tirgiem, daudzas vācu kompānijas ir ieguldījušas Krievijā lielu naudu un sankcijas nepalīdz ieguldījumus atgūt. Vai Vācijas un citu līdzīgi domājošu politiķu balsis varētu mainīt ES kopējo attieksmi pret Krieviju un ieviestajām sankcijām pret to, komentē politologs Ojārs Skudra. „Sakarā ar „Brexit” rezultātiem pastāv viedoklis, ka līdz ar to ES ietvaros ir samazinājies to valstu un valdību vadītāju spēks, kuri iestājas par sankciju saglabāšanu tikmēr, kamēr nav panākts nopietns progress austrumu Ukrainā. Pretēji vispār zināmajam Itālijas, Ungārijas premjeri, var minēt vēl arī Austriju un Čehiju kā valstis, kuras aicina uz sankciju mīkstināšanu. Bet arī šo valstu vadītāji tālāk par tādiem diplomātiskiem soļiem un tādu jautājumu apspriešanu nav gājuši. Ja nebūs būtiska progresa noregulējuma virzienā Austrumukrainā un plašākā kontekstā NATO un Krievijas attiecībās un ja mūs nesagaidīs kaut kāds pārsteigums prezidenta vēlēšanās ASV, visticamākais līdz nopietnai sankciju samazināšanai vai sašaurināšanai nākamā gada janvārī mēs nenonāksim.”