Podcasts about strauji

Strauji tuvojas pašvaldību vēlēšanas un pirmajiem ir jāsarosās ārzemēs esošajiem Latvijas pilsoņiem, jo rīt sākas pieteikšanās balsošanai pa pastu. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests 70 dienesta autovadītājus izskolojis arī par ārstniecības atbalsta personām. Latvijas vīriešu basketbola izlasi pēc Banki aiziešanas trenēs spānis Sito Alonso.

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesore, Dr. art. Silvija Grosa 19. beigas un 20. gadsimta sākums ir laiks, kad Rīga pārtapa par lielpilsētu. Pilsētas ekonomiskā augšupeja noritēja uz komplicēta sociālipolitiska fona. Strauji augošās buržuāzijas (arī latviešu) centieni pašapliecināties, kā arī milzīgā sociālā nevienlīdzība raksturo Rīgu kā 19.–20. gadsimta mijai tipisku spēcīgu kontrastu pilsētu. Rīga īsā laika posmā bija kļuvusi par trešo lielāko toreizējās Krievijas impērijas rūpniecības centru. Pilsētā risinājās vērienīga daudzstāvu īres un veikalu namu celtniecība. Šis ir laiks, kuru pazīstam Rīgas arhitektūrā kā jūgendstila periodu un pamatoti ar to lepojamies. Jūgendstils namu fasādēs ienesa jaunus kompozicionālos paņēmienus un asimetriju, bet to dekorā – jaunus ornamenta motīvus un tēmas, kas ietvēra visplašākā spektra dabas motīvu, faunas un floras pārstāvju atveidojumu. Fantastisku būtņu un jauna veida cilvēka tēla traktējumu pavadīja savdabīgais līnijas kults, no vienas puses, un ornamenta formu ģeometrizācija, no otras. Tomēr līdzās jaunajam netika aizmirsts arī kopš antīkās senatnes labi zināmais ornamenta diapazons. Ļoti svarīga ir jūgendstila saikne ar simbolismu, tādēļ arī Rīgas ēku fasādēs nereti izvēlēti  motīvi, kuriem piemīt aizsargājošas īpašības vai arī kas var kalpot kā spēka vai skaistuma simbols. Dažkārt dekors norādīja uz nama īpašnieka profesiju vai uzvārdu. Ikviens namīpašnieks vēlējās savu namu padarīt īpašu un unikālu. Lai to panāktu, arhitekti un dekoratīvās tēlniecības uzņēmumi lika lietā gan izdomu, gan visdažādākās paraugu grāmatas, kuras lielā skaitā klajā laida izdevniecības Vācijā vai Austrijā. Iedvesma tika meklēta arī Vīnes, Helsinku vai Berlīnes arhitektūras motīvos. Tradīcijas un inovācijas varēja mierīgi līdzpastāvēt, sevišķi pēc spožā, bet īsā ziemeļu nacionālā romantisma jeb ziemeļu jūgendstila iznāciena, kad oriģinalitātes meklējumi namu dekorā arvien biežāk lika ieskatīties ne vairs jūgendstila paraugu grāmatās vai jaunajam stilam uzticīgo žurnālu lappusēs, bet atgriezties pie 19. gadsimta vidū nodrukātiem paraugiem vai foto albumiem ar, piemēram, Berlīnes historisma celtņu detaļām. Spilgts piemērs ir īres nams Lāčplēša ielā 18, kuru 1906. gadā projektējis arhitekts Jānis Alksnis un kura abos zelmiņos atkārtota viena un tā pati divu figūru kompozīcija – zelmiņa kreisajā pusē vecs vīrs ar grāmatu, bet pa labi – jaunas sievietes figūra. Šī kompozīcija ir precīza kopija tēliem, kas reproducēti Berlīnes tēlnieka Oto Lesinga sagatavotajā fotoalbumā, kas laists klajā 1880. gadā. Izdevumā paraksts zem ciļņa fotoattēla vēsta, ka bārdainais vīrs ir Leonardo da Vinči, bet kompozīcija  kopumā ir zinātnes alegorija. Tā bija  viena no sešām kompozīcijām, kas rotāja slaveno 1877. gadā celto rūpnieka Alberta Borsiga pili Berlīnē. Tā autors ir vācu tēlnieks Emīls Hundrīzers. Borsiga pils bija vērienīga itāliskās renesanses stila villa Berlīnes centrā, tās fasādi rotāja vairāku vēsturē nozīmīgu personību tēli, kas saskaņā ar nama īpašnieka ideju personificē cilvēces tehnisko progresu. Otrā pasaules kara laikā šī celtne tika pilnībā  iznīcināta. Borsiga pils un attiecīgi arī Lāčplēša ielas nama zelmiņa cilnī Leonardo da Vinči tēls tērpts antīkā togā, bet figūras galva ir reālistiski veidota un tajā atpazīstam tradicionāli pieņemto renesanses ģēnija atveidu, kādu esam raduši skatīt viņa skolnieka Frančesko Melci slavenajā zīmējumā, kuru ilgu laiku uzskatīja par Leonardo pašportretu. Tā kā abi zelmiņi ir identiski, Rīga tādējādi var lepoties ar diviem Leonardo da Vinči tēliem. Jāatzīst, ka abas Borsiga nama figūras ir atkārtotas ar atzīstamu meistarību. Vienīgais papildinājums šajā kompozīcijā ir tās centrā ietupinātā dīvainā un biedējošā būtne ar kliedzienā atvētu muti, kas pilda tādu kā atlanta funkciju un nedaudz atgādina kādu šausmu filmas varoni, kaut arī šīs būtnes uzdevums, visticamāk, ir namu aizsargāt un atvairīt ļaunos spēkus, līdzīgi kā gorgonu Medūzai arhaikas laika grieķu tempļa frontonā. Atgādinājums par vēl vienu itāliskās renesanses dižgaru – Rafaelu – Rīgas 20. gadsimta sākuma arhitektūras dekorā ir cilnis Lāčplēša ielas 61 fasādes centrā (1907, arhitekts Rūdolfs Donbergs). Tā kreisā puse ir darināta, izmantojot kādu no neskaitāmajām gravīrām, kurās reproducēta Rafaela skolnieku darinātā freska "Dievu sapulce" Romā, villā "Farnezīna". Noslēdzot stāstu par itāļu renesanses atskaņām Rīgas namu dekorā, jāpiemin portāla cilnis īres namā Lenču ielā 2, (1911, arhitekts Oskars Bārs), kas ir amatnieciska kopija no Florences katedrāles kantorijas ciļņiem, kurus darinājis 15. gadsimta Florences tēlnieks Luka della Robia, kas slavu iematoja kā glazētās keramikas darbnīcas Florencē izveidotājs.  

Strauji tuvojas laiks, kad dārzkopjiem būs pilnas rokas ar darbiem, kas darāmi dārzā. Par svarīgākajiem aprīļa dārza darbiem raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz dārzkope, kokaudzētavas "Dzērves" saimniece Maruta Kaminska un Jāņa Aldermaņa dārzkopības direktore, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne. Pavasarī dārzā nevar pat aptvert, kuru darbu steigt pirmo, kurš var pagaidīt. Vija Rožukalne iesaka sadalīt trīs grupās pirmos dārza darbus: sākt vajadzētu ar augļu kokiem un ogulājiem, tiem vajag ne tikai labi izskatīties, bet tos vajag arī pabarot, un augļu kokus un ogulājus var līdz aprīļa vidum veidot un griezt; nākamie, kas prasa dārznieka uzmanību, ir dekoratīvie krūmi un koki; visilgāk var gaidīt skujeņi, tie paši lielākie "sliņķi", tiem pat ir slinkums nomest savas lapas, tos var griezt visu sezonu. "Sadalām, pati zinu, ka izejot dārzā, darbu ir tik daudz, ka mati ceļas gaisā un tu nesaproti aiz šausmām, pie kā iet. Ja ir skaidrs plāns, kā tas sadalās, tad uzreiz..." atzīst Vija Rožukalne. Maruta Kaminska papildina, ka hiacintes un narcises jau izlīdušas, svarīgi mēslot lielo sīpolu puķes, gan tās, kas iestādītas dārzā, gan tās, kas podos.

Ukraina, Krievija, ASV, Eiropas drošība - šie ir temati, kas aizvadīto dienu fokusā. Notikumi risinās lielā ātrumā. Situācija drošības jomā pasaulē ir strauji mainījusies, raisot uztraukumu Eiropā. Kurš vēl atceras, ka aizvadītās nedēļas nogalē galvenā uzmanība bija pievērsta Minhenei, kur pulcējās valstu līderi, lai spriestu par to, kā nodrošināt mieru Eiropā? Tur vislielāko uzmanību izpelnījās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tūdaļ pēc Minhenes vairāku valstu vadītājus 17. februārī Parīzē pulcēja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Šaurākā lokā tika spriests, kādai jābūt Eiropas nostājai pēc tam, kad ASV ir sākusi attālināties no Eiropas drošības politikas. Savukārt 18.februārī Saūda Arābijā jau notika pirmā tikšanās starp ASV un Krievijas delegāciju pārstāvjiem, lai sagatavotu iecerēto Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos. Pēc tās Tramps paudis atklātu atbalstu Putinam un faktiski vainojis ukraiņus, ka tie esot pieļāvuši karu un neesot vienojušies ar krieviem jau agrāk. Bet šodien, 19. februārī, Parīzē tiek rīkota nākamā tikšanās, kurā Eiropas valstu vadītāji spriedīs par tālāko rīcību. Bet Eiropa vienojusies par jaunām sankcijām pret Krieviju. Aktualitātes analizē Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas Radio ziņu dienests žurnālists Rustams Šukurovs. Ierakstā viedokli pauž Dmitro Levus, politologs, Sabiedrisko pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors.    

Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi - tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādejādi padarīt ledus slāni biezāku. To, ka ledāji kūst strauji - zinām, to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēlināt klimata pārmaiņas - zinām, bet, vai inovatīvas tehnoloģijas būs tās, kas varēs glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos? Vai šādi centieni ir produktīvi un vai mēs varam izglābt planētas "ledusskapi"? Šķiet, ka ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tikt masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas. Zinātnieki meklē veidus, kā apturēt šo straujo kušanu, jo skaidrs, ka ar emisiju samazināšanu cilvēcei īpaši labi neveicas. Vai ir iespējams atjaunot grandiozos ledus masīvus Zemes polos, raidījumā Zināmais nezinājamā vērtē ģeologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Kristaps Lamsters un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu un klimata daļas vadītājs Andris Vīksna. Pētījumi rāda, ka ledāji kūst strauji. Vidēji zūd ap vienu procentu gadā no kopējas masas un tas neko labu tas neliecina. "Viens, ir sevišķi vietās, kur šobrīd straujāk kūst, tie ir Andi, Alpi, Islandē, Himalajos, tas nozīmē ūdensapgādi cilvēkiem, pilsētām, veseliem reģioniem, valstīm, kas ir potenciāli apdraudēti līdz ar šo resursu izsīkšanu," norāda Andris Vīksna. "Otrs ir, protams, vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē, kas notiek lēnām, bet neatvairāmi savā ziņā. Un izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja mēs skatāmies līdz gadsimta beigām, tad tas ir pozitīvākajā gadījumā 30 - 40 centimetru līdz metram. Līdz gadsimta beigām pieaugs. Tas nozīmē, ka miljards cilvēku kopumā pasaulē ir tieši vai netieši apdraudēti dēļ tā, ka ceļas arī ūdenslīmenis." Kā to izjutīsim Latvijā? "Arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem. Arī, protams, mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās, un pēc atbilstoši dažādiem pesimistiskākajiem līdz optimistiskākajiem scenārijiem, vienalga tie 30 - 60 centimetri pieauguma līdz gadsimta beigām. Ar to ir jārēķinās. Sevišķi tas pieaugums varētu intensificēties no gadsimta vidus vairāk," norāda Andris Vīksna. "Un otrs, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus: piekraste tiek noskalota un vēl papildus ar vētrām vēl intensīvāk kaut kur process notiek. Attiecīgi Latvijas gadījumā tie ir vidēji 30 - 40 metri, protams, ne visur vienādi, kaut kur pieaug akumulācija, bet kopumā dominē erozijas procesi. Apmēram 30 - 40 metri pēc šī brīža prognozēm tiktu noskaloti no Latvijas teritorijas. Te, protams, ir īpaša uzmanība jāpievērš Rīgas aglomerācijai, kas ir ļoti zema. Jau šobrīd jūras ūdens ienāk līdz pat Jelgavai atsevišķās situācijās. Ūdens līmenim ceļoties, ir pat daži nākotnes scenāriji, kur ir pavisam drūmās krāsās iezīmēts, ka Latvija ir tā kā sadalīta divās daļās, kas ir Kurzeme, un principā šeit līdz pat Lietuvas robežai ir jau ūdens no Baltijas jūras." Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan van zināms, vai šīs metodes strādātu, var būt arī pretējais efekts, atzīst Kristaps Lamsters. "Ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, jo mēs faktiski runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku. Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, atpakaļceļa nav, un, lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," atzšit Kristaps Lamsters. Čehu diplomāts iepazīstina ar savas zemes polārpētnieku un stāsta par paša piedzīvoto, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi Pagājušajā nedēļā Rīgā notika čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera gravīru reprodukciju izstādes atklāšana, kā arī diplomāta, tulkotāja un ceļotāja Zdeņeka Ličkas lekcija par Jūliusu Paijeru un viņa ekspedīcijām uz Ziemeļpolu. Tā bijusi kā satikšanās ar divām personībām vienlaikus - no vienas puses, iespēja iepazīt zinātnē nepelnīti piemirsto Jūliusu Paijeru, un, no otras puses, uzzināt par Zdeņekas Ličkas piedzīvojumiem, ar slēpēm šķērsojot Grenlandi. Ne katru dienu rodas iespēja klātienē satikt cilvēkus, kuri devušies polārās ekspedīcijās, pakļāvuši dzīvību briesmām, atgriezušies, lai ar savu spēku un entuziasmu iedvesmotu citus. 1. oktobra pēcpusdienā viena šāda cilvēka stāstu ikvienam interesentam bija iespēja dzirdēt Latvijas Universitātes Dabas mājā. Precīzāk būtu teikt, ka tā bija tikšanās ar divām personībām vienlaikus. Universitātē viesojās čehu diplomāts, tulkotājs un ceļotājs Zdeņeks Lička. Viņš bijis Čehijas vēstnieks Dānijā, joprojām strādā Čehijas Republikas Ārlietu ministrijā, bet viņa biogrāfija glabā vēl citus aizraujošus notikumus, tostarp ekspedīciju ar slēpēm pāri Grenlandei. Taču iemesls, kāpēc Lička viesojies Latvijā, ir saistīts ar viņa misijas darbu - popularizēt čehu izcelsmes polārpētnieka Jūliusa Paijera vārdu, atklāt viņa gravīru reprodukciju izstādi un sniegt lekciju par Paijera dzīvi un nopelniem zinātnē. Kad Lička mūs izvedis nelielā pastaigā pa izstādi un iepazīstinājis ar Paijeru, ir iespēja ar diplomātu aprunāties atsevišķi un vēlreiz izcelt nozīmīgākos Paijera dzīves faktus. Jūliuss Paijers dzimis 1841. gadā Teplicē, Čehijā, kas atrodas tuvu mūsdienu Vācijas robežai, bijis Austroungārijas virsnieks. Viņa militāro karjeru raksturo, piemēram, tāds fakts, ka viņš piedalījies asiņainajā Solferīno kaujā 1859. gadā - pēdējā lielākajā kaujā pasaules vēsturē, kurā visas armijas bija pakļautas savu monarhu personīgajai vadībai un kuras rezultātā radās Sarkanā Krusta kustība, palīdzot karā ievainotajiem. Ņemot vērā Paijera darbību armijā, Zdeņekam Ličkam jautāju, kā tad Paijers pievērsies polārpētniecībai. Vai tā bija vienkārši kaislība?

Strauji sarūk to Latvijas sportistu skaits, kuri vēl gaida savus startus. Tādi palikuši vien divi - modernās pieccīņas meistars Pāvels Švecovs un svarcēlājs Ritvars Suharevs, jo vakar izšķirošu zaudējumu piedzīvoja mūsu pludmales volejbolistes Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova. Viņām ceturtdaļfinālā pretī stājās galvenās favorītes olimpiskajā turnīrā Ana Patrīsija un Duda no Brazīlijas. Vēl jūnijā mūsu dāmas bija uzveica spēcīgās brazīlietes pat divreiz viena turnīra laikā, bet šoreiz, sezonas svarīgākajā duelī, teju 11 tūkstošu skatītāju klātienē Eifeļa torņa pakājē izvietotajās tribīnēs dienvidnieces tomēr izrādījās jūtami spēcīgākas. Pēc mača Tīna Graudiņa uzteica pretinieču meistarību un sniegumu.  Divas olimpiskās spēles pēc kārtas Tīna Graudiņa un Anastasija Samoilova tikušas pieciniekā. Lai gan vakar tika piedzīvots zaudējums ceturtdaļfinālā, ar paveikto Parīzē Graudiņa un Samoilova palika apmierinātas.  Mūsu pludmales volejbolistēm daudz laika atpūtai nav, jo nākamnedēļ jāpiedalās Eiropas čempionātā. Atlikušajās olimpisko spēļu dienās varam just līdzi vēl diviem Latvijas sportistiem. Pāvels Švecovs šodien teicami startēja modernajā pieccīņā, un pirmajā disciplīnā – paukošanā – viņš uzvarēja 23 no 35 konkurentiem, kas viņam ļauj pēc pirmās no piecām disciplīnām ieņemt augsto trešo pozīciju.  29 gadus vecais Švecovs piedalās otrajās olimpiskajās spēlēs. Pats Pāvels bija ļoti apmierināts ar sniegumu paukošanā un skaidroja, cik liela ir iegūto punktu nozīme. Švecovam sacensības turpināsies rītdien ar pusfinālu, kurā būs peldēšanas sacensības – 200 m brīvajā stilā, tad paukošanas papildkārta, kam sekos jāšana un kross, kurā ne tikai jāskrien, bet arī jāšauj. Fināls notiks sestdien.  Savukārt jau šovakar būs zināms Latvijas svarcēlāja Ritvara Suhareva rezultāts. Viņš startēs svara kategorijā līdz 73 kg un kopā piedalīsies 12 sportisti. Iepriekšējās spēlēs Tokijā viņš izcīnīja 6. vietu, taču citā svara kategorjiā - līdz 81 kg. Tagad viņš ir kļuvis vieglāks un šajā svara kategorijā divus gadus pēc kārtas bija Eiropas čempionāta medaļnieks - 2023. gadā izcīnījis zelta medaļu, bet šogad - bronzu. Šī gada Pasaules kausā viņam 6. vieta.  Pats Ritvars, pirms sacensībām vaicāts par konkurenci, neslēpa, ka kaut ko prognozēt ir ārkārtīgi sarežģīti. 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Turpinās reģionālo mediju slēgšana. No jūlija vairs neiznāk reģionālais laikraksts „Ludzas Zeme”, bet pērn darbu pārtrauca Dobeles novada laikraksts. Kāda būs drukātās preses nākotne Latvijā? Krustpunktā diskutē Mediju attīstības un petniecības centra valdes loceklis Ingemārs Vekteris un kultūras ministres  ārštata padomnieks mediju jautājumos Kārlis Dagilis. Viedokli izsaka laikraksta "Kurzemnieks" galvenā redaktore Daiga Bitiniece, laikraksta "Neatkarīgās Tukuma Ziņas" redaktore Ivonna Plaude un izdevniecības SIA "Žurnāls "Santa"" īpašniece un galvenā redaktore Santa Anča. Strauji mainās paradumi, kur un kā mēs iegūstam informāciju. Digitālie mediji un sociālie tīkli pārņēmuši informatīvo telpu. Gadiem ierastais daudzu cilvēku paradums - par svarīgāko vispirms uzzināt no avīzēm - nu ir gandrīz zudis. Jāatzīst, arī televīzijas un radio kanālu auditorijas vairs nav ne tuvu tik lielas, kā tas bija vēl pirms gadiem pieciem, desmit. Pasaule mainās, iespējas, kā mēs varam uzzināt jaunumus, palielinās.  Mēneša sākumā pēdējo lapaspusi aizvēra laikraksts „Ludzas Zeme”. Laikrakstam bija pāris tūkstoši abonementu. Latvijas mērogam tas varbūt arī nav liels skaits, bet tie ir cilvēki, kuri pierobežā lasa informāciju latviešu valodā, un tā nebija Kremļa propagandas piesārņota. „Ludzas Zeme” pārstāja iznākt, jo vairs nesaņēma gaidīto valsts atbalstu. Virkne drukāto izdevumu Latvijā turpina eksistēt, vien pateicoties valsts vai pašvaldības naudai.  Vai un kādēļ mums ir svarīga drukātā prese īpaši reģionos? Vai pēc gadiem pieciem laukos vēl kāds lasīs avīzes un kā valstij atbalstīt kvalitatīvu žurnālistiku reģionos? Kādēļ svarīgi, lai labi žurnālisti ir ne vien Rīgā, bet arī Daugavpilī un Liepājā, Tukumā un Kuldīgā, un arī Ludzā? 

Blinkens nepagurst dzesēt Tuvos Austrumus Mūsu pagājušajā raidījumā pievērsāmies iespējamajiem Tuvo Austrumu konfliktu eskalācijas punktiem un spriedzi radošajiem spēkiem. Ka šādi scenāriji rada nopietnas bažas Vašingtonā, apliecina fakts, ka ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens šajās dienās jau ceturto reizi pēdējo trīs mēnešu laikā uzturas Tuvajos Austrumos. Šajā reģiona karsto punktu dzesēšanas tūrē ietilpst vizītes Turcijā, Jordānijā, Katarā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Saūda Arābijā un, protams, Izraēlā. Tajā pašā laikā Savienotajām Valstīm jāpanāk vairāku savu reģiona partneru atbalsts iespējamām aktīvākām militārām akcijām pret Jemenas husītu nemierniekiem, pret ko, piemēram, Katarai ir iebildumi. Kas attiecas uz amerikāņu militārajām akcijām reģionā, 4. janvārī Bagdādē ar lidrobota palīdzību tika nogalināts viens Irākas šiītu militārā grupējuma „Allāha cēlo partijas kustība” vadītājiem Muštaks Talibs al-Saīdi; organizācijas kaujinieki regulāri uzbrūk Irākā dislocētajiem Savienoto Valstu spēkiem. Vizītes laikā Ankarā dienaskārtībā cita starpā noteikti bija iespējamas Turcijas ietekmes izmantošana, bremzējot kustības Hezbollah [hezbollā] militārās aktivitātes pie Izraēlas ziemeļu robežām. Sestdien šiītu militāristi veica plašu raķešu triecienu pa Izraēlas teritoriju, tā atriebjoties par Hamas līdera Saleha al-Aururi nogalināšanu Libānas galvaspilsētā Beirutā, kas diezgan nepārprotami ir Izraēlas roku darbs. Tomēr pat ja Turcija, vai pat Irāna būtu gatavas atvēsināt Hezbollah cīņas sparu, tad, kā liecina Izraēlas valdības pārstāvju izteikumi, viņiem varētu būt padomā jau tuvākajā laikā izvērst nopietnākas militārās operācijas pret šo organizāciju Libānas dienvidos. Un, protams, valsts sekretāra Blinkena vizītes degpunktā ir karš Gazā. Nupat Izraēlas aizsardzības ministrs Joavs Galants ieskicējis plānu Gazas liktenim pēc karadarbības beigām. Izraēla uz nenoteiktu laiku plāno saglabāt šeit militāru kontroli, tāpat kā līdz šim kontrolēt preču plūsmu un darīt visu, lai izbeigtos nelegāla ieroču un cilvēku kustība pāri robežai ar Ēģipti. Tiek sagaidīts, ka Eiropas Savienības un reģiona turīgās arābu valstis pamatā finansēs Gazas infrastruktūras atjaunošanu. Pēc visa spriežot, Izraēla tuvākajā laikā negrasās nodot Gazas joslas administrēšanu Jordānas Rietumkrastā dislocētajai Palestīniešu pašpārvaldei, ko vēlētos ASV, bet gan grib veidot Gazas pašpārvaldi uz vietējo kopienu pārstāvniecības pamatiem. Tas faktiski nozīmētu politiski vēl vairāk atraut Gazu no palestīniešu zemēm Rietumkrastā, tādējādi vēl vairāk attālinot Palestīnas valstis izveides perspektīvu. Kanclera Šolca popularitātes antirekords Pagājušā gada decembris nesis sarūgtinošas ziņas Vācijas kancleram Olafam Šolcam un viņa vadītājai Vācijas Sociāldemokrātiskajai partijai. Vien nepilni 20% vācu vēlētāju, spriežot pēc ikgadējās aptaujas datiem, esot apmierināti ar kanclera veikumu, un tas ir zemākais rādītājs, kāds fiksēts kopš 1997. gada, kad tika uzsākta šī aptaujāšana. Savukārt sociāldemokrāti šobrīd vēlēšanās saņemtu 14% balsu, kas ir ceturtais rezultāts starp lielākajām Vācijas partijām. Viņiem priekšā ir gan kristīgie demokrāti ar 32%, gan galēji labējā „Alternatīva Vācijai” ar 21%, tāpat arī zaļie ar 15%. Vēl sliktāk klājas vienīgi trešajai valdošās koalīcijas partijai – neoliberālajiem brīvajiem demokrātiem, kas ieguvuši 4% atbalstu, kā arī radikāli kreisajai partijai „Kriesie” ar 3%. Tā kā iekļūšanai Bundestāgā pastāv 5% balsu cenzs, abas pēdējās partijas, ja vēlēšanas notiktu šobrīd, riskētu palikt ārpus parlamenta. Droši vien, ka daļa vainas par paša un partijas zemajiem reitingiem jāuzņemas valdības vadītājam, kurš ticis kritizēts par pārlieku sausu un izvairīgu komunikācijas stilu. Uz to netieši norāda arī tas, ka viņa partijas un valdības kolēģis, aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss ir populārākais šībrīža Vācijas politiķis, un otrs augstākais reitings ir ārlietu ministrei, zaļo partijas pārstāvei Annalēnai Bērbokai. Viņi abi, starp citu, ir pamanāmākie Ukrainas atbalstītāji pašreizējā Vācijas politikas virsotnē. Tomēr nenoliedzams iespaids uz valdības reitingiem ir situācijai, ar kuru šai valdībai nācies tikt galā. Tās varas periodu skāra pandēmijas noslēguma posms, kam uz pēdām sekoja Krievijas agresijas pilna mēroga agresijas karš pret Ukrainu, kas izraisīja nestabilitāti enerģētikas sfērā, inflācijas kāpumu un ekonomikas bremzēšanos. Piedevām visam Šolca kabinets nonācis spiedīgā budžeta situācijā, jo Vācijas Konstitucionālā tiesa novembrī lēma, ka īpašais fonds, kuru Šolcs vēl kā Angelas Merkeles kabineta finanšu ministrs izveidoja vides un modernizācijas jautājumu risināšanai no pandēmijas seku mazināšanai aizņemtajiem līdzekļiem, neatbilst konstitūcijas normām. Vācijas pamatlikums kopš 2009. gada visai strikti ierobežo valdības tiesības aizņemties naudu budžeta deficīta segšanai, minētais fonds bija mēģinājums šīs prasības apiet, un tā zudums nozīmē 60 miljardus eiro lielu budžeta robu. Neapmierinātību ar valdības darbu šobrīd var redzēt arī Vācijas ielās un stacijās- protestējot pret valdības lēmumu samazināt subsīdijas lauksaimniecības sektoram, šonedēļ tūkstošiem zemnieku bloķē ceļus un no šodienas sākas arī trīs dienu vilcienu vadītāju streiks, pieprasot augstākas algas un mazāk darba stundu. Kas attiecas uz valdošās koalīcijas partijām zudušo vēlētāju atbalstu, tad tiek minēts, ka tas pārceļojis gan pie opozīcijā esošajiem kristīgajiem demokrātiem, gan pie „Alternatīvas Vācijai”. Strauji popularitāte augusi arī no partijas „Kreisie” aizgājušajai frakcijai, kura burtiski pirms dažām dienām pārtapa partijā „Zāras Vāgenknehtas alianse – par saprātu un taisnīgumu”. Partijas platforma apvieno kreisumu ekonomiskajā programmā ar konservatīvismu sociālkulturālā ziņā. Tās vadone Zāra Vāgenknehta ir kaismīga Kremļa režīma piekritēja un, attiecīgi, aicina pārtraukt palīdzību Ukrainai. Atkal par Eiropas armiju Ideju par t.s. „Eiropas armiju” – ciešāk koordinētiem Eiropas Savienības valstu bruņotajiem spēkiem – jau pirms vairākiem gadiem izvirzīja Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tobrīd tā bija pamatā reakcija uz Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa mājieniem par iespējamo amerikāņu dalības mazināšanu vai pat aiziešanu no Ziemeļatlantijas alianses. Pēdējā laikā gan prezidenta Makrona izteikumi par Eiropas savienības autonomiem bruņotajiem spēkiem kļuvuši retāki un mazāk spilgti, un Čehijas prezidents Petrs Pavels pēc tikšanās ar Francijas kolēģi pagājušā gada martā pat izteicās, ka Makrons pārstatījis akcentus un par būtiskāko uzskatot NATO Eiropas daļas stiprināšanu. Pēdējās dienās savu pienesumu šim vēstījumam devis Itālijas ārlietu ministrs, partijas Forza Italia [forca italija] līderis Antonio Tajani. Ja vēlamies būt miera uzturētāji pasaulē, mums nepieciešami Eiropas bruņotie spēki. Un tas ir fundamentāls priekšnoteikums, lai mums varētu būt Eiropas starptautiskā politika. [..]  Pasaulē, kurā ir tādi spēcīgi spēlētāji kā, piemēram, ASV, Ķīna, Indija, Krievija; kur pastāv krīzes no Tuvajiem Austrumiem līdz Indijas un Klusā okeāna reģionam, Itālijas, Vācijas, Francijas vai Slovēnijas pilsoņus var aizsargāt tikai kaut kas jau pastāvošs, proti, Eiropas savienība,” bijušais Eiroparlamenta priekšsēdis Tajani sacīja intervijā, kuru svētdien publicēja laikraksts La Stampa. Tāpat viņš norādīja, ka Eiropas Savienībai būtu nepieciešams savienības prezidenta postenis, kas aizstātu pašreizējos Eiropadomes un Eiropas Komisijas prezidentu amatus. Kas attiecas uz Eiropas Savienības kopīgajiem militārajiem tēriņiem, tad tādi pastāv Eiropas aizsardzības fonda veidā, kas paredzēts izpētei, tehnoloģiju attīstībai un kopīgiem ieroču iepirkumiem. Tas gan ir samērā niecīgs – ar astoņu miljardu eiro budžetu laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam. Salīdzinājumam, Francija savu bruņoto spēku modernizēšanā laikā no 2024. līdz 2030. gadam paredzējusi ieguldīt apmēram 413 miljardus. Sagatavoja Eduards Liniņš  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Noslēgusies dabas inventarizācija - vērienīgākā dabas vērtību apsekošana, kas veikta līdz šim Latvijā. Rezultāti nav ieprienoši - strauji zaudējam bioloģisko daudzveidību. Kādi ir risinājumi un kā klājas dažādiem biotopiem? Šķiet, esam pieraduši dzirdēt, ka Latvijā ir lielas dabas vērtības, kādas nebūt nav sastopamas visās valstīs. Bet šīs vērtības nepieciešams apzināt daudz precīzāk, un tas arī nesen noticis. Ir noslēgusies dabas skaitīšana, kas sniedz pilnīgākos datus par Latvijas dabu valsts vēsturē. Dabas skaitīšanā Latvijā pētītas pļavas, purvi, meži, upes un ezeri, piejūras un iekšzemes kāpas, alas un iežu atsegumi kopumā 1,3 miljonu hektāru platībā. Tas ļāvis iegūt detalizētu informāciju par šī brīža Latvijas dabas dzīvotnēm, vienlaikus palīdzot samanīt faktorus, par kuriem būtu jāsatraucas. Cik bagātīga ir Latvijas dabas daudzveidība, kādus kritiskos punktus uzrāda dabas skaitīšana un kā mums vajadzētu rīkoties, raidījumā Zināmais nezināmajā analizē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “Latvia Nature” zālāju eksperte Kristīne Daudziņa un šī paša projekta mežu eksperte Sandra Ikauniece. Iepazīstam Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju Vairāk nekā 1700 baktēriju un sēņu kultūru, kas ir labs izziņas avots pētniekiem, raisa interesi uzņēmējiem un ir lielisks apliecinājums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. To visu varam teikt par Latvijas Universitātes Latvijas Mikroorganismu kultūru kolekciju, kas šajā gadā svin 30 gadu jubileju. Plašāk stāsta šīs kolekcijas vadītāja, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Vizma Nikolajeva. Viņa atklāj, kā tapa ideja par kolekciju, kas tieši un kādos apstākļos kolekcijā glabājas. Mikroorganismu kolekcijās mikroorganismi tiek glabāti kā bioloģiskās daudzveidības daļa saskaņā ar Riodežainero parakstīto Konvenciju par bioloģisko daudzveidību. Tā ka par bioloģisko daudzveidību varam spriest arī pēc tā, cik bagātīga ir ar aci neredzamā pasaule. Vizma Nikolajeva norāda, ka stingru kritēriju mikroorganismu atlasei kolekcijā nav, tā var būt gan vērtīga šo organismu ģenētika, gan interesantas to ārējās pazīmes, gan skaidra sapratne, kur šo mikroorganismu varētu izmantot.

Strauji attīstoties digitalizācijai teju visās nozarēs, paredzams, ka manuālu rutīnas darbu drīzumā varēs paveikt tehnoloģijas un darbiniekiem nāksies pārkvalificēties. Sabiedrību aicina iesaistīties pētījumā par pieaugušo prasmēm. Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta Latvijas Universitātes profesore, OECD Pieaugušo kompetenču starptautiskās novērtēšanas programma vadītāja Latvijā Aija Zobena un pētījumu centra SKDS projektu vadītāja Iveta Briška. Kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2020. gadā Latvijā tikai nepilna trešā daļa darbinieku piedalījās darba devēja organizētās apmācībās, būtiski atpaliekot no vidējā Eiropas Savienības rādītāja, kas ir 42%. Un tas, iespējams, var radīt prblēmas ilgtermiņā gan darba ņēmējam, gan devējam krietni ātrāk, nekā varam iedomāties. Mākslīgā intelekta un automatizācijas dēļ nākotnē vairs nebūs nepieciešamas tādas profesijas kā, piemēram, datu ievades speciālists, grāmatvedis, finanšu analītiķis, auditors un citas. Par cik tālu nākotni mēs runājam un vai jau arī šobrīd mākslīgais intelekts sāk aizstāt cilvēku? Daina Zalamane aprunājās ar pašnodarbināto Laumu, kas ikdienā raksta ārvalstu klientiem tekstus angļu valodā mājas lapām, sociālajiem tīkliem un mārketinga aktivitātēm. Lauma mākslīgo intelektu izmanto gan savā darbā, gan arī kāda projekta ietvaros trenē mākslīgo intelektu.

Saeima konceptuāli atbalsta priekšvēlēšanu aģitāciju tikai valsts valodā. Atbalsta iniciatīva "Brīva Ukraina Eiropā" sūta palīdzības kravu Ukraina. Rehabilitācijas centrā "Vaivari" grasās slēgt Vaivaros reitterapijas nodaļu. Strauji pieaugušas pakalpojuma izmaksas.

Joprojām pasaules uzmanība ir pievērsta traģiskajām sekām, kādas izraisījušas zemestrīces Sīrijā un Turcijā. Šodien lielāku uzmanību pievērsīsim Sīrijai, kas jau pirms zemestrīces ir smagi cietusi pilsoņu karā, un šī iemesla dēļ arī palīdzību sniegt tur ir grūtāk. Satraucoši jaunumi pienāca no Moldovas, kur atklātībā nākušas ziņas par Krievijas gatavotu varas maiņu valstī. Moldovas prezidente saka, ka, pateicoties Ukrainas nodotajai izlūku informācijai, Moldovas varas iestādes šobrīd situāciju kontrolē un cer, ka apvērsums, tā varētu to nosaukt, ir novērsts. Lūkosim saprast, kāds noskaņojums valda Itālijas valdošajā koalīcijā. Bijušais premjers un viens no koalīcijas partiju līderis Silvio Berluskoni ir paudis nepārprotamu atbalstu Putinam, nosodot Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski. Aktualitātes analizē ārpolitikas eksperts Andis Sedlenieks un Vidzemes augstskolas akadēmiskais un zinātņu prorektors, Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Sīrijas nedienas Saskaņā ar 14. februārī izplatītajām ziņām, pagājušās nedēļas zemestrīces upuru skaits Turcijā un Sīrijā pārsniedzis 41000. Nepilni 6000 no šiem upuriem attiecas uz Sīrijas ziemeļrietumu rajoniem, pie tam, ja stihijas skartajā Turcijas daļā jau drīz pēc notikušā sāka darboties profesionālas glābēju komandas ar attiecīgu tehnisko aprīkojumu, tad Sīrijas daļā iedzīvotāju glābšana lielākoties bija viņu pašu ziņā. Galvenais iemesls ir tas, ka lielu daļu no zemestrīces skartajām Sīrijas provincēm joprojām kontrolē Bašara Asada režīmam opozicionāri spēki, starp kurām pie tam pastāv savstarpēji konflikti. Kā galvenā te jāmin Sīrijas Revolucionāro un opozīcijas spēku nacionālā koalīcija ar tās izveidoto Sīrijas Pagaidu valdību un Sīrijas Nacionālo armiju. Tā ir plaša dažādu pamatā islāmiskas ievirzes grupu koalīcija, kuru atbalsta Turcija. Otra lielākā ir no šīs pirmās pirms pieciem gadiem atšķēlusies Sīrijas Glābšanas valdība ar tās bruņotajām vienībām. Nevienai no šīm grupām, protams, nav attīstīta un attiecīgi apgādāta glābšanas dienesta. Zināms atspaids ir „Baltās ķiveres” – brīvprātīgo organizācija, kura līdz šim nodarbojusies ar civiliedzīvotāju glābšanu pēc Asada režīma un tā sabiedrotās Krievijas spēku apšaudēm un uzlidojumiem. Tagad tās pieredze lieti noder zemestrīces sagrauto ēku drupās aprakto glābšanā. Līdz šim humānā palīdzība opozīcijas kontrolētajiem Sīrijas ziemeļrietumiem no Turcijas tika piegādāta tikai caur vienu robežpunktu, un vēl pirmdien Apvienoto Nāciju palīdzības sniegšanas vadītājam Mārtinam Grifitsam nācās atzīt, ka atbalsta sniegšana zemestrīcē cietušajiem Sīrijas ziemeļrietumos līdz šim nesekmējoties. Galu galā vakar Damaskas režīms piekrita vēl divu robežpunktu izmantošanai, un caur tiem ieradās pirmie palīdzības konvoji. Starptautisko atbalstu saņem arī Asada režīms, taču joprojām pastāv šaubas, vai un kad kaut kas no tā nonāks opozīcijas kontrolētajos valsts rajonos. Līdz šim palīdzības saņemšanu no Damaskas valdības kontrolētās teritorijas negrib pieļaut arī radikāli islāmistiskā opozīcijas grupa „Levantes Atbrīvošanas organizācija”, kas kontrolē lielu daļu no zemestrīces skartās Idlibas provinces. Kremlim draudzīgās balsis Iekšpolitisku viļņošanos Itālijā nule izraisījis valdībā ietilpstošās partijas „Forza Italia” dibinātājs un priekšsēdētājs Silvio Berluskoni. Runādams ar presi pēc nobalsošanas vietvaru vēlēšanās Milānā, 86 gadus vecais politiķis un preses magnāts izteicās: „Lai es runātu ar Zelenski?! Ja es būtu premjerministrs, es nekad tur nedotos, jo mēs redzam viņa valsts izpostīšanu un viņa karavīru un civiliedzīvotāju slaktiņu. Būtu pieticis, ja viņš beigtu uzbrukumus divām autonomajām republikām Donbasā, un nekas tāds nenotiktu. Tā ka es šī kunga rīcību vērtēju ļoti, ļoti negatīvi.” Vēl vecišķais politikānis piemetināja, ka Savienoto Valstu prezidentam Baidenam vajadzētu piedraudēt Ukrainai ar palīdzības pārtraukšanu, ja Kijivas valdība nevēlas pārtraukt uguni. Tā Berluskoni reaģēja uz Itālijas premjerministres Džordžijas Meloni neseno tikšanos ar Zelenski viņa vizītes laikā Briselē. Premjerministre, partijas „Itālijas brāļi” pārstāve, līdz šim noteikti atbalstījusi Ukrainu tās karā pret Krieviju un paudusi sarūgtinājumu, ka netika aicināta uz Parīzi, kad Zelenskis tur tikās ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Vācijas kancleru Olafu Šolcu. Savukārt Itālijas opozīcijas pārstāvji jau izteikušies, ka šāda viņu valsts apiešana neesot nekāds brīnums, ja ievēro, kādi spēki veido tās valdību. Berluskoni, kā zināms, nekad nav slēpis savu draudzību ar Krievijas līderi Vladimiru Putinu, un simpātijas Kremļa saimniekam savulaik paudis arī trešā Meloni koalīcijas partnera – labēji populistiskās partijas „Līga” – vadītājs Mateo Salvini. 12. un 13. februārī notikušās vietvaru vēlēšanas divos lielākajos Itālijas reģionos – Lombardijā un Lacio – gan liecina, ka Itālijas sabiedrības simpātijas pieder Meloni politikai. Partija „Itālijas brāļi” šajās vēlēšanās startējusi vispārliecinošāk, atņemot daļu balsu arī saviem koalīcijas partneriem. Interesanti, ka Berluskoni publiskais uznāciens notiek laikā, kad pavisam tuvu ir pilna mēroga karadarbības sākuma gadadiena un Krievija aktivizējusi savus pūliņus frontē. Var tikai minēt, vai tā ir nejauša sakritība, vai daļa no Kremļa mērķtiecīgiem centieniem, pie kuriem varētu būt pieskaitāma arī Ungārijas ārlietu ministra Petera Šijarto nesenā vizīte Baltkrievijā, šādi pārkāpjot pašpasludinātā prezidenta Lukašenko diplomātisko blokādi no Rietumu puses. Iespējamie Kremļa tīkojumi Moldovā Februāra sākumā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs intervijā vienam no Kremļa propagandas ruporiem paziņoja, ka „kolektīvie Rietumi” gatavojot nākamās Ukrainas lomai Moldovu. Tas nepārprotami tika uztverts kā mājiens, ka Maskava varētu mēģināt destabilizēt situāciju nelielajā Ukrainas kaimiņvalstī, kuru nozīmīgi skārušas kara sekas. Strauji samazinājušās gāzes piegādes no Krievijas, un dabasgāzes un elektrības cenas Moldovā palielinājušās, attiecīgi, septiņas un četras reizes. To nav kavējušies izmantot Moldovas opozīcijas pārstāvji, organizējot regulāras protesta demonstrācijas pret proeiropeiskās prezidentes Maijas Sandu valdību. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, pagājušajā ceturtdienā uzrunādams Eiroparlamenta deputātus Briselē, paziņoja, ka Ukrainas slepenajiem dienestiem izdevies pārtvert Kremļa plānu situācijas destabilizēšanai Moldovā. Vēlāk šīs ziņas apstiprināja Moldovas Izlūkošanas un drošības dienests. Savukārt piektdien, Krievijai veicot kārtējo masīvo raķešu uzbrukumu Ukrainai, divas raķetes, izšautas no krievu karakuģa Melnajā jūrā, ceļā uz Rietumukrainu šķērsoja Moldovas gaisa telpu. Šai sakarā uz ārlietu ministriju Kišiņevā tika izsaukts Krievijas vēstnieks, bet dažas stundas vēlāk par demisiju paziņoja Moldovas premjerministre Natālija Gavriļica. Kā demisijas iemeslu viņa minēja nespēju tikt galā ar visām krīzēm, kuras izraisījusi Krievijas agresija pret Ukrainu. Prezidente Sandu pateikusies līdzšinējai premjerministrei par paveikto un jau nominējusi viņas pēcnācēju – savu līdzšinējo padomnieku drošības jautājumos, ekonomikas un vadības speciālistu Dorinu Rečanu. Pirmdien arī pati prezidente apstiprināja, ka Kremlis plānojis gāzt viņas valdību. Šai nolūkā valstī bijis paredzēts iepludināt lielāku skaitu Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas un Melnkalnes pilsoņu, kuriem bija jāizraisa masu nekārtības, lai gāztu likumīgo valsts varu un izveidotu Moldovā Kremļa kontrolētu valdību. Nekādi konkrēti pierādījumi šim plānam pagaidām nav publiskoti, taču 14. februārī Moldova paziņojusi, ka valstī tiks liegts iebraukt vairākiem tūkstošiem Belgradas futbola komandas „Partizan” līdzjutēju, kuri grasījās apmeklēt spēli ar komandu „Šerif” separātiskās Piedņestras republikas galvaspilsētā Tiraspolē. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Forums Davosā. Ukrainas iekšpolitika. Krievijas armijas virspavēlniecības pārbīdes un iekšpolitiskā spriedze. Aktualitātes vērtē Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Universitātes profesore Baiba Šavriņa. Traģiskas ziņas šodien pienāk no Kijivas, kur helikoptera avārijā bojā gājusi visa Iekšlietu ministrijas vadība. Iemesli pagaidām nav zināmi. Plašāka saruna par citu aspektu. Publiskajā telpā maz ir runāts par to, kas notiek Ukrainas varas gaiteņos, kā Kijivā tiek pieņemti lēmumi, cik vienota ir politiskā elite. Vai tai ir arī opozīcija un kā tā izpaužas? Līdzīgi jautājumi ir arī par Krieviju. Par to gan runā daudz biežāk. No viena puses ir pārliecība, ka Putina uzbūvētā struktūra ir stabila un negrasās sabrukt, no otras puses ik pa brīdim rodas jautājumi par vienu vai otru lēmumu vai izteikumiem. Kas notiek Kremļa aizkulisēs. Par notiekošo Ukrainā ierakstā uzklausām arī ukraiņu politologa Dmitro Levus viedokli. Šveicē pēc pandēmijas atkal ierastajā formātā ir sapulcējušies valstu vadītāji un biznesa elite, lai tiktos Davosas ekonomiskajā forumā. Latviju tur pārstāv Valsts prezidents Egils Levits. Ko varam sagaidīt no šīs tikšanās? Davosas sniegotās virsotnes uz drūmu padebešu fona Pirmdien Šveices kalnu kūrortā Davosā tika atklāts gadskārtējais pasaules ekonomikas forums. Tas atgriezies pie ierastās kārtības un atkal notiek janvārī pēc tam, kad pandēmijas dēļ 2021. gadā tika atcelts, bet pagājušogad notika maijā. Tomēr, arī pandēmijai atkāpjoties, Davosas sniegoto virsotņu fonā vīd smagi globālo problēmu padebeši. Strauji augoša inflācija ir izraisījusi kredītprocentu likmju celšanos visā pasaulē, un tiek lēsts, ka apmēram trešdaļa valstu šogad piedzīvos ekonomikas lejupslīdi. Lielu optimismu nevieš arī foruma diskusijas un uzstāšanās globālās sasilšanas sakarā, ekspertiem joprojām brīdinot, ka mērķis noturēt sasilšanas rādītājus pusotra celsija grāda robežās neesot īstenojams. Turpinās karš Ukrainā, un viens no tā pamanāmākajiem efektiem ir ierasto krievu oligarhu iztrūkums forumā – viņiem kā agresorvalsts pārstāvjiem ceļš šurp ir slēgts. Aģentūra „Bloomberg”, pārskatot dalību pieteikušo miljardieru sarakstus, secina, ka tajos neesot arī neviena ķīnieša, Ķīnai joprojām cīnoties ar pandēmiju. Toties pamanāmāki kļuvuši energoresursu ieguves industrijas pārstāvji kā Persijas līča naftas rūpnieki un Indijas ogļrūpniecības magnāts Gautams Adani – ieguvēji no energoresursu cenu kāpuma. Davosas forums ierasti saasina uzmanību uz planētas bagātāko ļaužu situāciju, salīdzinot ar pārējiem. Foruma priekšvakarā labdarības organizāciju savienība „Oxfam” publiskojusi ziņojumu, kurā norāda, ka apmēram divas trešdaļas no pandēmijas gadu globālā bagātības pieauguma ieguvis 1% planētas bagātāko cilvēku, un ka pirmo reizi ceturtdaļgadsimtā radikālu bagātības pieaugumu ekonomiskās piramīdas smailē pavada straujš nabadzības kāpums tās lejasdaļā. „Oxfam” ieskatā būtu nepieciešama globāla nodokļu sistēmu pārskatīšana un salāgošana, liekot bagātajiem maksāt krietni vairāk. Dnipro traģēdija un Arestoviča kļūda 14. janvārī Dnipro pilsēta Ukrainas vidienē piedzīvoja asiņaināko Krievijas raķešu triecienu kopš šo teroristisko apšaudīšanu sākuma. Spārnotā raķete H-22 trāpīja daudzdzīvokļu mājai, to daļēji sagraujot. Izdzīvojušo meklēšanas operācija tika pārtraukta vakar, 17. janvāra, vakarā. Saskaņā ar šobrīd publicēto statistiku nogalināti 44 cilvēki, joprojām nav atrasti 20, ievainoti 78, desmit no viņiem ir smagā stāvoklī. Šis ir kārtējais noziegums jau visai apjomīgajā agresorvalsts nodarījumu sarakstā, par kuru, gribas cerēt, nāksies atbildēt gan tā tiešajiem izpildītājiem, gan Kremļa režīmam. Taču šoreiz traģiskajam notikumam bija negaidīts turpinājums, kas skāris nu jau bijušo Ukrainas prezidenta ārštata padomnieku, vienu no populārākajiem kara apskatniekiem Oleksiju Arestoviču. Tajā pašā dienā Arestovičs, piedaloties regulārajā tīmekļa pārraidē cilvēktiesību aktīvista Marka Feigina kanālā, paziņoja, ka raķete uz ēkas Dņipro nokritusi pēc tam, kad tai trāpījusi Ukrainas pretgaisa aizsardzības sistēma. Šī versija, visticamāk, neatbilst patiesībai. Arestoviča teikto tūdaļ sāka interpretēt Krievijas propagandas kanāli, uzstājot, ka cilvēku nāvē, tātad, esot vainojama Ukrainas pretgaisa aizsardzības darbība. Tas, savukārt, izraisīja plašu negatīvu rezonansi ukraiņu sabiedrībā. Arestovičs tiek kritizēts arī par to, ka raksturojis sestdienas Krievijas raķešu triecienu kā „pašķidru”. Atsevišķi novērotāji izteikušies, ka pret analītiķi vērsto kritiku īpaši uzkurinot tā sabiedrības daļa, kas neatbalsta prezidentu Zelenski. Galu galā 17. janvārī Oleksijs Arestovičs, atzīstot savu komunikācijas kļūdu, atkāpies no Ukrainas prezidenta ārštata padomnieka amata. Ģenerāļi atkal zirgā Pēdējos mēnešos niknākās cīņas Ukrainā norisinās pie Bahmutas pilsētas, kuru izmisīgi mēģina ieņemt Krievijas karaspēks. Triecienspēka loma tajās līdz šim tika ierādīta „Vāgnera privātās militārās kompānijas” spēkiem, kuri pamatā sastāv no ieslodzījuma vietās iesauktiem notiesātajiem. Attiecīgi visai pamanāms Krievijas publiskajā telpā bija kompānijas īpašnieks, uzņēmējs un, starp citu, savulaik deviņus gadus ieļodzījumā pavadījušais Jevgeņijs Prigožins. Viņam ļauts ne vien atvērt iespaidīgu biroju Sanktpēterburgā savai militārajai kompānijai, kura, saskaņā ar Krievijas likumdošanu, joprojām nav legāla, bet arī nesodīti organizēt no „vāgneriešu” rindām dezertējuša karotāja noslepkavošanu, šī akta videoierakstu izplatot sociālajos tīklos. Tāpat viņš atļāvās aizskaroši izteikties par Krievijas armijas augstākajiem komandieriem, sakot, ka viņus vajadzētu nosūtīt uz fronti cīnīties ar automātu rokās. Šefa piemēram sekoja arī ierindas „vāgnerieši” – nesen sociālajos tīklos parādījās video, kurā kāds kaujinieks, sūdzoties par artilērijas šāviņu trūkumu, nosauc Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieku, armijas ģenerāli Valēriju Gerasimovu vārdā, ar kādu krievu vulgārajā leksikā apzīmē homoseksuālus vīriešus. Pēc šī izlēciena analītiķu aprindās sāka cirkulēt spriedumi, ka starp Vladimiru Putinu un Krievijas armijas vadību pastāv nopietna rīvēšanās, ka ģenerāļi zaudējuši vadoņa uzticību un dažiem no viņiem tas pat varētu izrādīties liktenīgi. Taču pēdējās izmaiņas Krievijas bruņoto spēku vadībā šķiet liecinām, ka šādi viedokļi ir pārspīlēti. 11. janvārī ģenerālis Gerasimovs tika iecelts par Krievijas spēku Ukrainā komandieri. No šī posteņa tika atcelts un Gerasimovam par vietnieku norīkots armijas ģenerālis Sergejs Surovikins, kuru uzskata par Jevgeņija Prigožina sabiedroto armijas vadībā. Paaugstinājumu amatā, ieceļot par Krievijas Sauszemes spēku štāba priekšnieku, saņēmis arī par neveiksmēm Ukrainā daudz kritizētais ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins. Izskan minējumi, ka šīs personāla pārbīdes liecinot par Krievijas gatavošanos jaunai, aktīvākai kara fāzei. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Stāsta ceļotāja, rakstniece, Mag. art. Elvita Ruka Mazā Krasta ielā 73 atturīgi un cēli izvietojies Grebenščikova dievnama komplekss. Tā zeltītais kupols slaida torņa galā žilbina acis garāmbraucējiem, taču piestāšanās iemesls drīzāk būs blakus esošais DEPO. Reti kurš latvietis iedomāsies apmeklēt dievnamu, kurš mitoloģizēts kā svešs un savrups. Citādāks, ne mūsējais… Pirmie vecticībnieki Kurzemes hercogistē un Latgalē ieradās jau 1659. gadā un pēc gada sāka cet pirmo dievnamu. Tā kā šī bija Krievijas impērijā vajāta ticība, dievnamiem nedrīkstēja būt ārējas atpazīšanas zīmes. Laukos vecticībnieki dzīvoja noslēgtās draudzēs, nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību. Pilsētās strādāja celtniecībā, iesaistījās tirdzniecībā. Par spīti varas represijām, vecticībnieku Dieva un darba mīlestība, atturēšanās no alkohola un citi iekšējie likumi padarīja kopienu stipru un vairoja turību. Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā pilsētās palielinājās vecticībnieku skaits. Daļa bija nelegālu patvērumu atradušie bēgļi, daļa – pārtikuši tirgotāji ar ievērojamu kapitālu. Viņu līdzekļi veicināja rūpniecības attīstību, un 19. gadsimta sākumā Rīgas vecticībnieki iegādājās pilsētas apkaimē esošo Grīzenbergas muižu. Tā kā vecticībniekiem bija aizliegts celt sakrālas būves, viņi vispirms veidoja nespējnieku patversmi, kam neuzkrītoši tika pievienots lūgšanu nams. Varas žņaugi atslāba deviņpadsmitā gadsimta sākumā, kad uzplauka ekonomika. Strauji palielinājās arī vecticībnieku skaits - no aptuveni diviem tūkstošiem 1816. gadā līdz gandrīz astoņiem tūkstošiem 1830. gadā. Varas labvēlība un represijas mijās, taču senpareizticīgo kristiešu kopiena bija un palika vienota iekšienē un attiecībās ar ārpasauli. Nežēlīgākās vajāšanas pret viņiem sākās imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā - tika drastiski ierobežotas saimnieciskās un pilsoņu tiesības, netika atzītas laulības, mantojuma tiesības, tika slēgtas skolas, nespējnieku patversmes, izsmiets apģērbs, aizliegtas bārdas. Bija spiediens pāriet pareizticībā vai vienticībā, tika aizliegts celt jaunus dievnamus. Lai izvairītos no slēgšanas, bijusī Rīgas Kristus Dzimšanas dievnama draudze Grīzenbergas muižas vietā 1833. gadā tika nosaukta Jelgavas rūpnieka un dāsna ziedotāja Alekseja Grebenščikova vārdā. 1859. gadā dievnamu mēģināja slēgt, tomēr vecticībniekiem ne tikai izdevās to nosargāt, bet arī ar vērienu uzsākt tā pārbūvi. Šim darbam tika pieaicināts pirmais latviešu profesionālais arhitekts Kārlis Fridrihs Baumanis. Pēc viņa projekta tapa šedevrs – dievnams ar slēptu kupolu, novotoriskām pārseguma konstrukcijām, izcilu ikonostasu un perfekti ievērotiem sakrālās telpas veidošanas principiem.  Mūsdienu veidolu ar jūgendstila torni un senkrievu romantikas stilā oriģināli interpretēto žogu un vārtus pabeidza jau cita arhitektūras zvaigzne – Reinholds Šmēlings. Tas bija iespējams tikai pēc 1905.gadā pieņemtā "Reliģiskās iecietības manifesta", ko sabiedrībai uzdāvināja Krievijas imperators Nikolajs II. Pēc viņa ukaza bijušie "šķeltnieki" (раскольники) ieguva vārdu "vecticībnieki" (старообрядцы), ar kuru tie pazīstami joprojām. Mūsdienās gan biežāk lieto terminu "senpareizticīgie kristieši", kas norāda uz pamatu pamatu – turēšanos pie vissenākajām tradīcijām un nepakaļaušanos nekādām reformām, novitātēm un uzlabojumiem. Grebenščikova dievnams Rīgā šobrīd ir unikāls sakrālā mantojuma rezervāts. Cauri padomju laikam tam ir izdevies nosargāt izcili vērtīgo mākslas kolekciju. Tam palīdzējis attapīgi izmantotais kultūras pieminekļa statuss un perfekta dokumentācija, kur kā pirmās raksturotas īpašumtiesības: pieder valstij, lieto reliģiskā kopiena. Ikvienā sarakstē tiek norādīts, ka kolekcijai piemīt liela valstiska un mākslinieciska vērtība un tā ir aizsargājama gan kā arhitektūras piemineklis, gan kā kustamu mākslas pieminekļu kopums. 1979. gadā īpaša komisija paraksta detalizētu kustamo priekšmetu aprakstu - 147 lappusēs uzskaitīti 1665 reliģiskie priekšmeti. 1009 ir ikonas – svētbildes, kas izvietotas gan grandiozajā sešu līmeņu ikonostasā, gan sadalošajā joslā starp vīriešu un sieviešu lūgšanu zālēm, gan klīrosā, kurā dzied koris, gan balkonā, gan citās lielā korpusa telpās – ēdamistabā, kristību telpā, bibliotēkā. Katram priekšmetam aprakstīti fiziskie parametri, sniegtas ziņas par datējumu, sižetu un autorību, tāpat ir noteikta priekšmeta vērtība naudas izteiksmē. Lai arī pedantiska grāmatvedība ir vajadzīga, neviens pārliecināts vecticībnieks sakrālos priekšmetus tā nevērtē – viņiem tā ir dzīva, svēta, neaizskarama ticības daļa. Vairāki simti priekšmetu te atceļojuši jau kopā ar pirmajiem bēgļiem – ar roku pārrakstītas lūgšanu grāmatas, evaņģēliji, ikonas. Latvijas vecticībnieku vairums saglabājuši Pomoras reliģisko ritu, kas savulaik izstrādāts tālu ziemeļos esošajā Vigas klosterī. Vēlāk tas tika iznīcināts, un tā gars visvairāk iemājojojis un izdzīvojis tieši te – Latvijā. Te kā laika kapsulā ir saglabātas tās vērtības, kas pārmantotas vēl no senās Bizantijas laikiem. Grebenščikova dievnams spēj pulcēt 5000 apmeklētājus, te darbojas vienīgais profesionālais zīmju dziedāšanas koris Eiropā, bet kompleksa pagrabstāvā izvietots ļoti saistošs vecticības muzejs. Te bijīgi ciena pagātni un neļaujas tagadnes spiedienam, ja tas nesaskan ar Dieva gribu. Kāda tā ir, to zina tikai ticībai piederīgie – aptuveni 55 000 Latvijas pilsoņu. Vecticībnieki šobrīd lauž stereotipus par savu savrupību un noslēgtību, taču atcerieties – ja gribat šo sakrālo mantojumu iepazīt, kopienas noteikumi ir jārespektē. Grebenščikova dievnamā var ierasties tikai atbilstošos tērpos, atrasties noteiktā vietā un iekštelpās nav atļauts ne fotografēt, ne filmēt. "Šī ir vieta tikai lūgšanai," atgādinās ikviens ticībai piederīgais.

Jaunās sezonas pirmajā raidījumā “Diplomātiskās pusdienas” piedāvājam pakavēties vasarīgās noskaņās, pievēršoties Maldīvu salām jeb Maldīvijas Republikai, kas lielākoties asociējas ar tropiskām pludmalēm, siltumu un kokosriekstiem. Tomēr mazākās Āzijas valsts Maldīvijas liktenis ir izaicinājumu pilns. Raidījuma gaitā manāms, cik daudz tai ir līdzību arī ar Latviju.   Maldīvija, starp citu, ir arī pasaulē mazākā musulmaņu valsts. 1997. gadā uzrakstītā Maldīvu salu konstitūcija nosaka, ka tās pilsoņiem ir jābūt musulmaņiem, aizliedzot sekot jebkurai citai reliģijai. Pie tam Maldīvija ir ne tikai mazākā, bet arī plakanākā valsts pasaulē, valsts vidējais augstums ir 1.8 metri virs jūras līmeņa. Faktiski augstākais punkts visā valstī ir 2.3 metri, kas atrodas Villingili salā. Salīdzinājumam – nākama plakanākā valsts aiz Maldīvijas ir Katara, kuras vidējais augstums ir 28 metri. Maldīvija ir patiesi plakana. Raugoties no mūsdienu skatu punkta, Maldīvija ir ļoti jauna demokrātiska valsts. Kopš sultānu pārvaldīšanas un valsts kļūšanas par republiku tā ir piedzīvojusi daudz kāpumu un kritumu ar autoritāriem līderiem un apvērsumiem.   Neskatoties uz valsts vērojamo politisko nestabilitāti un centienus īstenot demokrātiskas reformas, kā arī risināt plašas vides problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un jūras līmeņa paaugstināšanās, Maldīvija ļoti ātri kļuva par valsti ar vidējiem ienākumiem. Tā, piemēram, valsts iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar Latviju ir aptuveni uz pusi mazāks, kas ir aptuveni 16 tūkstoši eiro. Progresu veicināja straujais tūrisma un zivsaimniecības nozaru pieaugums, tiesa, valsts joprojām cīnās ar lielu un augošu fiskālo deficītu. Viens no galvenajiem Maldīvu salu ekonomikas stūrakmeņiem joprojām ir tūrisms – 2022. gadā tās apmeklēja rekordliels skaits tūristu – 1.3 miljoni. Jāpiebilst, ka pašu Maldīvu salu iedzīvotāju skaits ir 390 tūkstoši. Kopumā Maldīvu salas sastāv no 1200 salām, no tām tikai aptuveni 200 ir apdzīvotas, 110 rezervētas tūrismam. Pārējās neapdzīvotās salas tiek izmantotas lauksaimniecībai un citiem iztikas avotiem. Interesanti, ka tūristu galamērķa popularitāte Maldīvijai patiesībā ir jauna lieta. Faktiski pirmie kūrorti tika atvērti tikai 1970. gados. Valsts izcelsme nebija zināma un arī skaidra, bieži attiecībā uz to varēja izmantot frāzi “Vai tu vari man to parādīt kartē?” Mazo valstu liktenis. Paralēli Maldīvija sastopas ar ekstenciāliem draudiem, precīzāk, jau ilgāku laiku Maldīvu varas iestādes uztraucas par erozijas un iespējamās globālās sasilšanas ietekmi uz valsti. Maldīvija ir viena no viszemākajām valstīm pasaulē, 80 procentu tās teritorijas atrodas metru vai mazāk virs jūras līmeņa. Attiecīgi valsts strauji grimst okeānā. Lai novērstu šos ekstenciālos draudus, Maldīvija vieš stingrus likumu, pieņem reformas un starptautiski cīnās par izmaiņām. Ja grimšana turpināsies pašreizējā tempā, sala pilnībā būs iegremdēta līdz 2030. gadam. Vairāk par šo problēmu iztaujājām ANO Ģenerālās asamblejas prezidentu, Maldīvijas ārlietu ministru V. E. Abdullu Shahidu. Intervija noritēja viņa vizītes laikā Latvijā. Un “Diplomātisko pusdienu” saldajā ēdienā, protams, jāmin Maldīvijas pasakaini skaistā zemūdens pasaule un ūdens, kas ir snorkelēšanas un niršanas paradīze.  Maldīvu salas vēl aizvien ir arī viena no retajām valstīm, kas saglabājusi seno, īpašo burāšanas praksi. Burājot ar dhonis jeb tradicionālo Maldivu laivu, pieredzējuši dhoni-kapteiņi joprojām atturas no globālās pozicionēšanas sistēmas vai kompasu izmantošanas, tā vietā viņi novēro ūdens kustību lagūnās, lai izvairītos no bīstamiem rifiem. Savukārt, kuģojot naktīs, viņi orientējas pēc zvaigznēm. Maģiski un skaisti.

Pēc Raiņa lugas motīviem veidotais komponista Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!" kļuva par īstenu skatuves notikumu Liepājas teātra iestudējumā. Šovasar tas izskanēs ne mazāk intriģējošā veidolā – kā Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņu diplomdarbs. Par to "Neatliekamajā sarunā" plašāk stāsta Ciepas lomas atveidotāja Katerīna Olekte. Kaut mūzikla jaunie izpildītāji jau novērtēti ar visaugstākajām atzīmēm, iestudējumu varēs noskatīties dažās vasaras izrādēs, kas 7., 8. un 9. jūlijā plkst. 19:00 notiks Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa koncertzālē.  Turklāt Raiņa klasiskajam stāstam par mīlu un traģēdiju jaunu elpu iedvesuši četru skolu audzēkņi - horeogrāfiju veidojusi Rīgas Baleta skolas audzēkne Betija Neļķe, Jaņa Rozentāla mākslas skolas studenti veidojuši scenogrāfiju, bet Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma jaunieši radījuši spilgtus un drosmīgus tērpus, ienesot lugas notikumos mūsdienīgas vēsmas. Mūzikla režisors ir Mārtiņš Kagainis, kurš izpelnījies augstu publikas un nozares profesionāļu novērtējumu par Džonatana Larsona mūzikla "Rent" iestudējumu. Piešķirot jaunatnīgu skatījumu mūžsenajam stāstam par izaicinošām izvēlēm un mīlestību, izrāde apliecina, ka Latvijā veidojas spēcīga mūziklu izpildītāju, horeogrāfu un mākslinieku paaudze. Galvenajās lomās: Baiba - Vaida Vovere, Zane - Gerda Igaune, Anda - Zane Lazdiņa, Uldis - Ralfs Puzāns, Gatiņš - Adams Vaicis, Didzis - Uga Gundars, Ciepa - Katerīna Olekte, Māte - Kate Kokamegi. *** Ilze Medne: Šī solās būt ļoti skaista un spraiga nedēļa, jo strādājat pie brīnišķīga notikuma, kuru trijos vakaros skatītāji redzēs Emīla Dārziņa koncertzālē. Tas ir Kārļa Lāča mūzikls "Pūt, vējiņi!", kurš dzimis Liepājas teātrī un tagad atceļojis arī uz Rīgu. Vai Kārļa Lāča mūziklu esat redzējusi arī Liepājas teātra izrādē? Katerīna Olekte: Diemžēl pati šo mūziklu teātrī nepieredzēju, bet esmu redzējusi ierakstu no šīs izrādes, tāpēc kaut kāds iespaids man ir. Tad jau ziņa, ka šis iestudējums taps un tajā jums būs jāpiedalās, noteikti bija saviļņojoša? Tā pat īsti nebija ziņa, jo viens no Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas uzstādījumiem ir tāds, ka absolvējot šo skolu, jākārto ansambļa eksāmens, kas var būt vai nu koncertuzvedums, kuru izmantojuši citi kursi, vai arī mūzikls. Mēs esam otrais kurss, kuri realizē mūzikla versiju, jo pirmais mūzikls mums tapa pirms dažiem gadiem, un tas bija "Rent". Šogad izlēmām par labu "Pūt, vējiņi!" Vēlējāmies kaut ko latvisku, debašu bija diezgan daudz un tās bija ilgas, bet kaut kā visi jutām vēlmi uzvest tieši "Pūt, vējiņi!", jo Kārļa Lāča mūzika mūs visus ļoti aizrauj, tās ir arī vokāli ļoti interesantas partijas. Un sapratām arī, ka latviešiem ir vieglāk uztvert mūziku dzimtajā valodā, nevis angliski, mēģinot tekstu iztulkot savā galvā, kamēr notiek skatīšanās. Tāpēc izvēlējāmies "Pūt, vējiņi!" kā mūsu diplomeksāmenu, un tagad priecājamies, ka to ir iespējams parādīt arī kā izrādi, nevis tikai kā mūsu eksāmenu. Kas ir tas, kas jūs saistīja šajā izrādē? Kāpēc izvēlējāties tai par labu, jo ir jau arī citi mūzikli, kurus radījuši latviešu komponisti. Tā ir. Bet mūsu kursā esam piecas dāmas un viens kungs, un tas nedaudz ierobežo un sarežģī mūziklu izvēli: daudzos mūziklos ir vīriešu lomu pārsvars. Tad sapratām, ka "Pūt, vējiņi!" mums izspēlētos ļoti patīkami, jo mums, dāmām, katrai sanāktu ļoti izteikta un spilgta loma, būtu jāpieaicina tikai puiši. Tas bija viens no kritērijiem, un sapratām, ka tas mums kaut kā ļoti veiksmīgi saliktos.  Vai tā ir arī tēma, par kuru jūs šobrīd gribat runāt? Par to, par ko stāsta "Pūt, vējiņi!"? Manuprāt, tēmas "Pūt, vējiņi!" darbā ir vairākas, un tās ir aktuālas visos laikos. Un no tām īsti nevar nogurt, ja tās tiek atsvaidzinātas un parādītas jaunās krāsās. Man šķiet, ka mums [šo stāstu] izdevies atsvaidzināt, padarīt jauneklīgu, jo vēlējāmies iejusties tēlos un padarīt šos tēlus jaunākus - lai tie būtu mums atbilstoši, nevis aktieriski spēlēt vecāka gadagājuma cilvēkus. Tad nu mēs vēlējāmies vairāk koncentrēties uz to, kas mums ir tuvāks, un lai mēs kā jaunieši varam labāk iejusties. Ttāpēc mūsu uzvedums, šķiet, ir kaut kas vēl neredzēts, kaut kas ļoti interesants. Varbūt ne visiem uzreiz ies pie sirds, bet noteikti tas būs kaut kas jauns un svaigs.  Vai darbība ir pārcelta uz mūsdienām? Jā. Darbība ir pielāgota mūsdienām. Šādā rakursā mums vieglāk iejusties stāstā, tas arī ļauj spēlēties scenogrāfijā un paver dažādas iespējas tērpos, un ir interesanti redzēt, kur tas mūs ir aizvedis. Bet šo izrādi neveidojat tikai jūs pieci. Jums apkārt ir daudz, daudz cilvēku, un ne tikai no Rīgas Doma kora skolas vien. Jā, jau vairāku gadu garumā sadarbojamies ar režisoru Mārtiņu Kagaini, kurš arī palīdzēja mums ar pirmo mūziklu "Rent", esam strādājuši kopā arī Jāņa Lūsēna mūziklā "Zvaigznes bērns", kur viņš bija režisors. Un viņam ar mums ir ļoti interesanti sadarboties, jo mēs jau esam nedaudz saauguši, un tad var redzēt to progresu, kas mūsos ir bijis, kad mēs seši izlēmām sākt šo projektu. Viens no mūsu nosacījumiem bija tas, ka mēs vēlamies strādāt ar jauniešiem - lai uz skatuves ir jaunieši un lai arī radošajā procesā tiek iesaistīti jaunieši. Tāpēc mūsu horeogrāfe ir no mums blakus esošās Rīgas Baleta skolas otrā kursa - Betija Neļķe, burvīga dejotāja, un viņai ir ļoti interesanti ar mums strādāt un veidot horeogrāfiju. Scenogrāfiju mums ir veidojuši Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkņi, un pie tērpiem mēs pielikām Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņus. Tas, manuprāt, ir ļoti skaisti, jo mēs vēlējāmies apvienot Nacionālo mākslas vidusskolu struktūrvienības, kas arī veiksmīgi izdevies. Cik esmu konsultējusies un runājusi ar jauniešiem, ar kuriem mēs strādājam - arī viņi to ir uztvēruši un redzējuši kā burvīgu iespēju gan praktizēties, gan izveidot kontaktus. Es teiktu, ka uzvarētājas ir visas puses. Cik ilgā laikā tapa šis iestudējums? Pie iestudējuma mēs sākām strādāt šī gada sākumā. Mūsu sešiniekam, protams, un vēl pāris nodaļas audzēkņiem bija atlase uz lomām, kur mēs dziedājām dažādas dziesmas un skatījāmies, kuram kura loma labāk atbilstu. Vokāli sākām mēģinājumus janvārī, un pēc tam ar katru mēnesi likām klāt, piesaistījām horeogrāfi, un pāris mēnešu laikā mēs esam apaudzējuši šo projektu tā, ka tas ir izvērties kā ļoti kvalitatīvs mūzikls.  Vai nebija tā, ka visas meitenes gribēja būt Baibas? Īstenībā nē. Uz Baibas lomu pretendēja tikai divas meitenes, es biju viena no tām. Katra meitenes loma ir ļoti interesanta. Tā kā nebija tā, ka visām gribētos būt galvenajā lomā. Mums interesēja arī māsas, kuras mums liekas kā izaicinoši tēli gan aktieriski, gan vokāli, gan arī mātes loma ir ļoti spēcīga. Tā kā mums tas piecnieks ļoti veiksmīgi sadalījās un kaut kā nebija tā, ka visi ķēra tikai vienu. Tev ir uzticēta Ciepas loma. Tā ir ļoti krāsaina, spilgtu, spēcīgu raksturu, asu valodu, un Raiņa lugā lasām interesantu šīs lomas apzīmējumu: "piedzīvotāja, gadu trīsdesmit". Ko Rainis ar to domāja? Nezinu, ko Rainis ar to domāju, bet piekritīšu, ka viņa ir piedzīvojumu meklētāja, un šajā režijā mans Ciepas stāsts mainījies vairākas reizes, un beigu beigās tas ir izvērties ļoti interesants arī aktieriski. Es teiktu, ka viņa ir trakulīga, bet noteikti ar savu stāstu, un tos trīsdesmit mēs tomēr nedaudz pastumjam malā un skatāmies uz to tā, ka tajā laikā dāmas, kurām bija jau pāri divdesmit un vēl pie vīra nebija tikušas, bija nedaudz jau noliktas vecmeitu pozīcijā. To mēs nedaudz saglabājām uz šo laiku un to sajūtu paturam - ka viņa īsti netiek pie sava precinieka, lai arī kā viņa gribētu. Nevarētu teikt, ka mana Ciepa nav ņipra. Cik izaicinošas ir Kārļa Lāča vokālās līnijas? Cik viegli tikt galā ar partijām? Kārlis Lācis ir pacenties, lai vokālisti pasvīstu, it īpaši meitenes. Vokālās partijas tiešām ir izaicinošas, tām ir plašs diapazons - tas vien jau balsij ir liels uzdevums. Slodze balsij arī ir diezgan liela, bet, tā kā mums ir ļoti veiksmīgi sadalījušās lomas, tad mēs arī varam tās līdz galam iznest pietiekami spēcīgi un kvalitatīvi. Ja kāds no šodienas jauniešiem ierauga afišā Rainis, "Pūt, vējiņi!" un nodomā, ka tas taču ir par senajiem laikiem, tas nav par mums, kā jūs viņu pārliecinātu, ka tas tomēr ir par mums, tas ir par šodienu? Man laikam gribētos, lai jaunieši un vispār cilvēki uzticas - lai viņi ierauga to, ka to ir radījuši jaunieši, ka tur spēlē jaunieši, un tas vien jau, manuprāt, ir kaut kas, kas piesaista uzmanību. Stāsts jau ir ļoti skaists, un to vajag atdzīvināt. Un tas, ka tas ir mūzikls - tas vien jau ir kaut kas interesants. Kaut kas, ko Latvijā bieži neredzam - tas ir žanrs, kas parādās diezgan maz. Tāpēc to ir būtiski redzēt. Vai jūtat interesi arī no saviem kursabiedriem, no citām nodaļām? Varbūt viņi skatās uz jums ar labo skaudību, cik jūs tur jauki darbojaties un cik jums ir interesanti? Tas arī ir interesanti, jo skolā katra nodaļa ir pati par sevi, kas ir saprotams, jo nodaļu ir diezgan daudz. Bet mums bija interesanti, kā mūsu eksāmenus nāca skatīties! Jo Mūziklu nodaļa jau mums ir tā skaļā nodaļa, vienmēr kaut kur dejo, kaut kur dzied, arī gaiteņos - nav tā, ka visi ir dikti priecīgi par mums, jo bieži vien mēs varam nokaitināt. Tad nu bija interesanti redzēt, ka ļoti daudzi studiju biedri nāk skatīties mūsu eksāmenus un ir pārsteigti, pat šokēti par to, ko mēs darām. It kā četrus gadus dzīvojam kopā un esam vienā iestādē, bet līdz galam viņi nav pamanījuši, kas tad ir mūsu galvenais mērķis un uz ko mēs ejam. Bija ļoti interesanti dzirdēt komentārus no džezistiem, kuriem mūzikls ir kaut kas neierasts, bija interesanti dzirdēt patīkamās atsauksmes arī no pedagogiem - par enerģiju, par atdevi, par kvalitāti. Jā, to ir prieks dzirdēt - ka tu dari to, kas tev patīk, un citi arī to redz un jūt.  Vai izrādes tiks vērtētas? Eksāmenu mēs jau nokārtojām - šī izrāde tika parādīta skolas absolvēšanas nolūkos. Mūsu komisija jau to redzēja un izvērtēja, un komplimenti un atsauksmes ir ļoti, ļoti pozitīvas. Tagad izrādi esam atjaunojuši, uzlabojuši, izmainījuši un rādīsim vēlreiz kā oficiālu pirmizrādi. Jūs visi esat absolventi. Kas tālāk? Katru no mums gaida savs ceļš. Ir jaunieši, kuri dosies mācīties uz ārzemēm, daži paliks Latvijā mācīties kādu no mūsu specialitātēm, citi vēlas iet mācīties menedžmentu, kas arī ir ļoti svarīgs. Katram no mums ir savs ceļš ejams, bet mūs visus ļoti saista mūzikli. Tie sirsniņā jebkurā gadījumā paliks. Bet kas ir lielākie ieguvumi, ko devuši gadi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļā? Noteikti disciplīna. Tāda pašdisciplīna, jo skola ir ļoti intensīva un arī Mūziklu nodaļa ir ļoti grūta. Strauji tie gadi ir skrējuši, it īpaši šis gads ir paskrējis nemanot. Mani lielākie ieguvumi ir kontakti, draugi, pašdisciplīna, enerģija un iemantotā pašcieņa - tas, ka tu pabeidz to iestādi, un skaidri zini, kas tevi interesē, kas tev patīk, un izej no skolas tāds stabils un spēcīgs: vari pastāvēt par sevi un runāt brīvi. Vai zini arī, cik liels būs pirmais kurss? Vai jauniešu interese par mūziklu studijām ir liela? Pirmais kurss šogad jau uzņemts, iestājeksāmeni bija jau pirms Jāņiem. Varam lepoties, ka mums ir septiņi jauni censoņi, kas mācības uzsāks rudenī. Prieks redzēt, cik šobrīd nodaļa ir atvērta. Jo tad, kad es iestājos, tā bija diezgan liela mistērija. Bija tikai četri kursi, un tad mēs neviens nezinājām, kas būs jādara pēdējā kursā, kā tas notiek, ko tālāk darīt. Mums bija tāda taustīšanās. Šajos četros gados esmu ļoti priecīga redzēt to, kā nodaļa ir augusi, cik stabili mēs esam kļuvuši: jaunie kursi skaidri var redzēt, ko mēs spējam, uz ko mēs ejam, viņi var nākt skatīties izrādi, pārliecināties, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Manuprāt, tas ir milzīgs pluss - ja tu kā jaunietis savos padsmit gados mēģini izlemt, kas būs tavs ceļš, un skaidri redzi, ko tas piedāvā, tas noteikti apstiprina tavu vēlmi vai intereses.

Srauji kāpj ne tikai energoresursu cenas, krietni vairāk izmaksā arī pārtika. Kā mazināt inflācijas radīto triecienu iedzīvotāju labklājībai, Krustpunktā diskutē Latvijas darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Srauji kāpj ne tikai energoresursu cenas, krietni vairāk izmaksā arī pārtika. Kā mazināt inflācijas radīto triecienu iedzīvotāju labklājībai, Krustpunktā diskutē Latvijas darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš un Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Raidījumā Pievienotā vērtība runājam par to, kā šā gada svārstīgo situāciju investīciju tirgos pārdzīvo Latvijas investori, par kļūdām un, protams, nepateicīgo prognozēšanu. Bet dziļāk ieskatīsimies kādā no Baltijas uzņēmumiem – šoreiz, cik interesantas ir Lietuvas dabasgāzes operatora akcijas? Šis gads ir bijis fenomenāls, tā par aizvadīto gadu Latvijā investēšanā saka Rolands Zauls, „Swedbank” investīciju eksperts.  Pieaugumu viņi redzējuši visos segmentos.  Pieaugumu investīcijās novērojuši arī bankā „Citadele” tur audzis gan apjoms, ko cilvēki investē, gan arī pašu investoru skaits, skaidro Kārlis Purgailis CBL  Central Asset Management” vadītājs. Bet, ja pagājušais gads investoriem bija lielā mērā stabils laiks, tad šogad iet kā pa amerikāņu kalniņiem. Kritums kriptovalūtās, svārstības daudzās pasaules biržās, būtiski  samazinās pat Facebook vērtība. Vērtības kritums arī citiem investoriem, Bet kā saka Kārlis Purgailis, šā brīža kritums ir ne tikai normāls, bet arī var nākt par labu.

* Kazahstānā vairākus simtus protestu dalībniekus plāno apsūdzēt terorismā * Strauji aug ārvalstu filmu veidotāju interese par filmēšanas iespējām Latvijā; kino industrija sagaida lielāku līdzfinansējumu tam * Kamaniņbraucējs Aparjods izcīna sudrabu Eiropas čempionātā, Bots un Plūme - bronzu

Melnais stārķis ir teju vai simbols tām putnu sugām Latvijā, kuru skaits pēdējā simtgadē strauji sarucis. Melnie stārķi ir arī vieni no zināmākajiem putniem, kuru dzīvi var vērot tiešsaistē. Ko pēdējos gados pētnieki uzzinājuši par melnā stārķa ligzdošanas apstākļiem Latvijā un kā šobrīd ir melnajiem stārķiem pie mums klājas, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds. Jaunais Eiropas putnu sarkanais saraksts atklāj, ka apdraudēti 13% Eiropas putnu sugu. Par šo tematu nesen arī bija informācija Latvijas Radio ziņās. Ornitoloģijas biedrībā par pētījumu informēja, ka pēdējās desmitgadēs populācijas sarukušas apmēram trešajai daļai Eiropas putnu sugu. Vienlaikus ziņojums rāda arī veiksmes stāstus – 47 sugas klasificētas zemāka apdraudējuma kategorijā, salīdzinot ar iepriekšējo vērtējumu. Latvijā regulāri ligzdojošām putnu sugām stāvoklis Eiropā kopumā uzlabojies, piemēram, sarkanajai klijai, sudrabkaijai un plukšķim, kas Eiropā tagad tiek uzskatītas par drošām sugām. Kādi ir iemesli, kāpēc varam runāt par vairākām putnu sugām pozitīvā gaisotnē, to stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs bioloģijas doktors Viesturs Ķerus, taču pirms tam viņš vieš skaidrību, kāda ir atšķirība starp apdraudētu sugu un sarūkošu sugu.

Strauji pieaug Covid-19 inficēto skaits. Kā ar situāciju tiek galā mediķi, kādus ierobežojumus jānosaka un kā cilvēkiem sevi pasargāt? Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesis - ģimenes ārsts, imunizācijas padomes loceklis Ainis Dzalbs.

Apvelings un viedās bojas - kā un cik strauji mainās dažādi rādītāji jūrā? Kas ir apvelings un kā tas ietekmē dzīvniekus jūrā un zivsaimniecības pasaulē? Skaidro Latvijas Hidrokeloģijas institūta pētnieks Māris Skudra. Valdošie vēji Ikdienā lietojam gan vienskaitļa, gan daudzskaitļa formu, sakot “vējš” un “vēji”. Ja runājam par vēja ātrumu, uz to attiektos vienskaitlis, bet šoreiz saruna par vējiem daudzskaitļa formā, domājot par vēju virzieniem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra klimatologs Edgars Maļinovskis attālinātā sarunā skaidro, ka saistībā ar vēju virzieniem nozīme ir gan saules radiācijai, gan atmosfēras plūsmām, gan citiem faktoriem un iepazīstina ar to, kādi vēji Latvijā ir vadošie.

Priekšvēlēšanu debašu ciklā pienākusi Salaspils novada kārta. Salaspils novads darbu pēc teritoriālās reformas sāks savās esošajās robežās. Strauji augošajā Salaspilī un tās novadā ar vairāk nekā 24 000 iedzīvotājiem būs jāievēl 15 deputāti. Par šīm vietām cīnās 114 deputāti. Salaspils saistās ar memoriālu, botānisko dārzu un saukta arī par galvaspilsētas guļamrajonu. Rīgas tuvums tiek uzskatīts gan par Salaspils plusu, gan par mīnusu.

"Kopumā bažīgus dara situācija, ka pēc datiem ko apkopo Latvijas Nacionālā bibliotēka, ir ievērojami sarucis jauno nosaukumu skaits un to kopējā tirāža. Šī līkne, kas gāja un leju pēdējās desmitgades sākumā, bija nedaudz piebremzējusies. Tāpēc arī sākām risināt ar Finanšu ministriju jautājumu par PVN likmes samazināšanu kā instrumentu nozares stabilizēšanai," raksturojot situāciju grāmatniecībā šobrīd, Kultūras Rondo skaidro Latvijas grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka. Šobrīd, kad grāmatnīcas atkal ir atvērtas, Punka bilst, ka "bilde vairs tik gluži piķa melna nerādās, jo grāmatnīcu atvēršana liecina, ka tas īpatsvars un ietekme uz naudas plūsmu nozarē bija ļoti būtiska". Pēc Latvijas grāmatizdevēju asociācijas biedru iesniegtajiem datiem janvārī apgrozījuma kritums bijis 56%, jauno nosaukumu skaits ir krities par 76%, kopējā tirāža - par trešdaļu. Jelgavas tipogrāfijas valdes priekšsēdētājs Māris Matrevics atklāj, ka janvāra vidū, kad grāmatizdevēji cēla trauksmi par slēgtajām grāmatnīcām, veica aptauju, kā Latvijas grāmatizdevēji jūtas. Secinājums - Latvijas izdevēji bija par 82% mazāk pasūtījuši grāmatas 2021.gada janvārī, salīdzinot ar pagājušo gadu. Tipogrāfija šo kritumu neizjuta, jo ārzemju izdevēji, kas ir tipogrāfijas klienti, neizdod mazāk, tieši pretēji. "Ja runājam par frančiem, tad ir divas reizes vairāk pasūtījumu, no Vācijas arī daudz vairāk, arī no Somijas. Savukārt no Latvijas ir straujš kritums," norāda Māris Matrevics. Māris Matrevics, atsaucoties uz Eiropas poligrāfijas uzņēmumu asociācijas apkopotiem datiem, atzīst, ka Eiropas valstīs 2020. gadā grāmatniecība ir pieaugusi un pētījumi rāda, ka šāda tendence saglabāsies arī nākotnē. Renāte Punka, balstoties uz Eiropas Grāmatizdevēju federācijas apkopotiem datiem, piekrīt, ka tendence līdzīga - gads daudzās valstīs noslēdzies ar pluss zīmi. Nīderlandē apgrozījums ir bijis par 12% lielāks, franči saskaitījusi, ka vidēji katrs francūzis pagājušajā gadā ir izlasījis astoņas grāmatas. Par Latviju precīzu datu nav, bet Renāte Punka vērtē, ka krietni iepaliek. Asociācijas biedru iesniegtie dati liecina, ka apgrozījuma kritums kopumā pret iepriekšējo gadu nav bijis ļoti liels. Bet ir ļoti kritusies jauno nosaukumu kopējā tirāža, par 20% mazāk grāmatu ir ieplūdušas tirgū. "Tas rādītājs, kas kārtējo reizi dara uzmanīgu, kas liek runāt tomēr par gudrākajām un saprātīgākajām un visiem pieņemamiem atbalsta instrumentiem grāmatniecībai," vērtē Renāte Punka. "Un kāpēc tas vēl jo vairāk būtiski: jo labāka situācija būs, teiksim, tai pašā Lielbritānijā, jo konkurētspējīgākas būs grāmatas nu jau visiem pieejamajās svešvalodās, jo mazāk cilvēku lasīs latviešu valodā Ir jādomā arī par šo aspektu." Citās valstīs PVN likme grāmatām ir iespējami zemākā. Lielākajā daļā valstu svārstās starp 5-7%. Latvijā šobrīd ir 12%. Māris Matrevics piekrīt, ka PVN likme ir svarīga visā atbalsta kopumā nozarei. Renāte Punka norāda, ka grāmatizdevēju lūgums būtu ieviest 5% PVN likmi grāmatām no 1. jūlija, jo tad stājas spēkā arī izmaiņas autoratlīdzību izmaksās, kuru lielu daļu vismaz grāmatniecības nozarē nāksies uzņemties izdevējiem, lai autori varētu turpināt saņemt to pašu naudu, ko viņi šobrīd saņemt.

Latvijā ūdeļu saimniecībās inficēšanās ar jauno korona vīrusu nav konstatēta. Pārtikas un veterinārais dienests pastiprināti uzrauga kažokzvēru audzētavas, kurām jāievēro stingri biodrošības pasākumi. Kāpēc tieši ūdeles slimo ar Covid-19, zinātniekiem pagaidām nav pilnībā skaidrs. Mūsu kolēģe Judīte Čunka sarunājās ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātes dekānu, profesoru Kasparu Kovaļenko.

Tūrisms ir viena no nozarēm, kas sākoties Covid krīze cieta strauji un stipri. Lai arī vasaras mēnešos ceļošanas un saskarsmes ierobežojumi bija brīvāki, tomēr šī joma ar pilnu jaudu darboties nevarēja. Strauji palielinoties inficēto skaitam, jāgatavojas jauniem ierobežojumiem. Ir plīsis arī „Baltijas burbulis”. Kas notiek ar tūrismu Latvijā? Kāda ir nozares nākotne un kā tai palīdzēt, Krustpunktā diskutē Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Naglis, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta vadītāja Inese Šīrava, Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Kavaca un Ekonomikas ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Evita Feldberga. Sazināmies ar Veselības ministrijas Vides veselības nodaļas vadītāju Janu Feldmani un Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidenti Asnāti Ziemeli.

Tūrisms ir viena no nozarēm, kas sākoties Covid krīze cieta strauji un stipri. Lai arī vasaras mēnešos ceļošanas un saskarsmes ierobežojumi bija brīvāki, tomēr šī joma ar pilnu jaudu darboties nevarēja. Strauji palielinoties inficēto skaitam, jāgatavojas jauniem ierobežojumiem. Ir plīsis arī „Baltijas burbulis”. Kas notiek ar tūrismu Latvijā? Kāda ir nozares nākotne un kā tai palīdzēt, Krustpunktā diskutē Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Naglis, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta vadītāja Inese Šīrava, Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Kavaca un Ekonomikas ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Evita Feldberga. Sazināmies ar Veselības ministrijas Vides veselības nodaļas vadītāju Janu Feldmani un Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidenti Asnāti Ziemeli.

Zīdītāju, putnu, abinieku, rāpuļu un zivju populācijas pasaulē teju pusgadsimta laikā ir sarukušas vidēji par 68 procentiem, tāds bija nesen publiskotā Pasaules dabas fonda Dzīvās planētas ziņojuma secinājums. Dabas izzušanas ekonomiskā ietekme pasaulei izmaksās vismaz 479 miljardus dolāru gadā - līdz 2050. gadam tie būs aptuveni 10 triljoni dolāru, liecina ziņojums. Par kritisku situāciju vēstīja arī ANO ziņojums par dabas daudzveidību. Šo ziņojumu secinājumi nav pārsteidzoši – par ļoti būtiski dabas daudzveidības samazināšos ANO un Pasaules Dabas fonds ziņojis jau iepriekš. Ko šie ziņojumi nozīmē, kuru sugu populācijas ir visapdraudētākās, kā uz pasaules fona izskatās Latvija un kāda ir dabas daudzveidības nozīmē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis un Baltijas vides foruma eksperte Anda Ruskule. Sazināmies arī ar Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktori Gitu Strodi. "Nešaubīgi, ka bioloģiskās daudzveidības krīze noteikti dos atsitienu dažādiem biznesa sektoriem dažādās vietās pasaulē dažādām cilvēku grupām. Noteikti var norādīt to, ka tā būs virzība nevienlīdzībā, tā būs virzība lielākā nabadzība. Tas ir runājot par globālo līmeni," vērtē Jānis Rozītis. "Ja mēs nonākam līdz Latvijai, visos jautājumos saistībā ar dabas daudzveidību mēs varam teikt, ka esam spoguļattēls miniatūrā globālām tendencēm. Vai mēs runājam par to, kas notiek Latvijā ar sugām un dzīvotnēm, kādas ir šīs problēmas, kāpēc Latvijā, piemēram, dabas daudzveidība samazinās. Tie ir tie paši jautājumi, protams, citos mērogos un citā redzējumā,"turpina Jānis Rozītis. Rozītis skaidro, ka šobrīd visvairāk dabas daudzveidība sarūk Dienvidamerika, tur kritums ir 94%, Eiropā tie ir 24%. bet Rozītis uzskata, ka optimismam nav pamata, jo Eiropas daba jau ir noplicināta. "Ja paskatāmies uz citiem pētījumiem un citām analīzēm, kas rāda kurā vietā pasaulē ir šobrīd salīdzinoši dabiskāka un neskartāka daba, tās lielākās vērtības ir tieši Dienvidamerika. Tur šis kritums ir milzīgs. Ja paskatāmies uz Eiropu, Eiropa ir sarkana, mums ir absolūti tādā dabas ekspertu, vides zinātnes skatījumā degradēta ainava no ekosistēmu vērtībām. Mums tas kritums ir mazāks, bet mēs esam, iespējams, savu dabu noplicinājuši jau pirms 100 - 200 gadiem," norāda Jānis Rozītis. Raidījuma viesi vērtē, ka tuvākajos 5-10 gados nāksies pieņemt vēl krasākus lēmumus kā līdz šim saistītbā ar dabas daudzveidības saglabāšanu. Putnu olu zagļi Latvijā vēl nav novēroti tik apmāti savvaļas putnu olu tīkotāji, kā tas ir Anglijā, bet  ja šādi kolekcionāri atbrauc uz Latviju un vēlas iegūt trofejas no mūsu putnu sugām, vai tas ir apdraudējums putnu sugu saglabāšanai? Dziedātājputns, nedaudz lielāks par zvirbuli - tā ir brūnā čakste, kas Latvijā ir parasta un izplatīta ligzdotāja. Visā Eiropā brūnā čakste ir īpaši aizsargājama suga, un Lielbritānijā tā, iespējams, ir izmirusi. Kā stāsta Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus, tie cilvēki, kuri britu salās  regulāri vāc savvaļas putnu olas vai nu kolekcijām vai, lai pārdotu tās tālāk, ir „palīdzējuši”  šai sugai izzust no Apvienotas Karalistes. Latvijā sugu un biotopu aizsardzības likumā paredzēts, ka visu sugu putnus  ir  aizliegts mērķtiecīgi ķert un nogalināt (izņēmums ir medības atļautā laikā un vietā noteiktām sugām), apzināti traucēt un postīt to dzīvotnes, apzināti iznīcināt vai bojāt putnu ligzdas un olas. Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis stāsta, kāda ir mūsu ornitologu un dabas  gidu atbildība, rīkojot ekskursijas pa dabas takām vai uz putnu vērošanas vietām.

Šodien raidījumā Pievienotā vērtība par tirgiem un krāšanu, apaļojot. Tirgotāji, protams, Covid-19 ietekmi sajuta, bet – mums visiem tik un tā vajag ēst, apģērbties, tīrīt māju, izklaidēties un tā tirdzniecības apjomi pēc kritiena ārkārtas situācijas laikā visai strauji atguvās. Tā sadaļa, kur statistika rāda bēdu ieleju, ir tirgošanās stendos un tirgos. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, aprīlī tā saruka par gandrīz 50 %, ja salīdzina ar iepriekšējā gada aprīli. Un pārējie mēneši nebija daudz labāki: maijā – kritums par trešdaļu, martā un jūnijā – par ceturto daļu, bet jūlijā – 10 % kritums, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu. Nu kādi tirgi vīrusa plosīšanās laikā! Pat Brīvdabas muzeja gadatirgu pārcēla uz vasaras beigām un daļēji arī uz interneta veikalu. Bet pamazām situācija uzlabojas un dažādi tirdziņi tiek rīkoti. Pievienotā vērtība devās uz tirdziņu Rundāles pils dārzā, lai jautātu tirgotājiem, kā pārdzīvots šis gads un ko uzņēmēji mācījušies? Bet raidījuma noslēgumā stāsts, mazliet paturpinot šīs sezonas tēmu par naudas krāšanu un vairošanu. Jau iepriekš stāstījām, ka šobrīd beidzot Latvijas iedzīvotāji uzkrājuši vairāk nekā ir aizņēmušies. Bet būsim godīgi – tik un tā krāšana nav ne uz pusi tik patīkama kā naudas tērēšana. Un reizēm ir grūti sevi disciplinēt, lai krājumus vairotu, nevis ļautos impulsam. Un reizēm vienkārši sākt krāt naudu ir mazliet biedējoši un liekas, ka tur noteikti vajag lielas summas un vispār – ko nu es. Bet – ja krāšana notiek nemanot, ik reizi, kad iepērcies ar karti, tad labie paradumi attīstās paši par sevi. Vai vismaz tāda ir to banku doma, kuras piedāvā veidot uzkrājumu noapaļojot pirkuma summas. Loģisks jautājums – vai tas strādā un cilvēkiem tiešām izdodas šādi iekrāt?

Kopš 2005. gada Latvijā īsteno L'oreal Baltic programma "Sievietēm zinātnē", kuras ietvaros katru gadu tiek īpaši atbalstītas Baltijas valstu zinātnieces, kuras veic pētījumus dzīvības vides zinātņu, fizikas un inženierzinātņu jomā. Šogad no Latvijas apbalvojumu saņēmušas trīs zinātnieces, ar viņam arī sarunājamies raidījumā Zināmais nezināmajā. Raidījuma viešņas: Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas pētniece, Rīgas Tehniskās universitātes doktorante Aiga Ivdre, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Optisko materiālu laboratorijas pētniece un doktorante materiālu fizikā Latvijas Universitātē Ivita Bite un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vadošā zinātniece un Ķīmijas laboratorijas Hromatogrāfijas grupas vadītāja Iveta Pugajeva. Iveta Pugajeva balvu saņēmusi par darbu pie jaunas metodoloģijas izstrādes sabiedrības veselības novērtēšanai, pielietojot uz notekūdeņiem bāzētu epidemioloģijas pieeju. Šo inovatīvo pieeju izmanto, lai pētītu likumsakarības starp notekūdeņu ķīmisko sastāvu un dažādiem antropogēniem faktoriem, galvenokārt – iedzīvotāju uztura un alkohola lietošanas paradumiem un veselības stāvokli. Projektā iegūtie dati sniegs noderīgu un būtisku epidemioloģisko informāciju par Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidu, uztura paradumiem, sabiedrības veselību un labklājību. Aiga Ivdre apbalvojumu saņem par pētījumu, kurā meklē iespējas izmantot kokrūpniecības blakusproduktu – koksnes putekļus no zirgu pakaišu un saplākšņa ražošanas – nanocelulozes iegūšanai, un tās pielietojumu kriogēnās izolācijas poliuretāna putuplastā. Mūsdienās ražošanas blakusproduktu izmantošanai ir liela nozīme, lai uzlabotu tehnoloģisko procesu, samazinātu ražošanas izmaksas un ieviestu tīrākas ražošanas principus. Ivitai Bitei “Sievietēm zinātnē” balva piešķirta par pētījumu, kurā analizē dažādu ķīmisko sintēžu metožu ietekmi uz materiālu morfoloģiskajām un fizikālajām īpašībām, piemēram, pašvielas defektiem un optiskajām īpašībām. Strauji attīstoties tehnoloģijām pēdējās pāris desmitgadēs, pieprasījums pēc kvalitatīviem oksīdu nanomateriāliem, kas ražoti ar viegli pielāgojamām ražošanas metodēm, ir lielāks nekā jebkad agrāk. Dagnijas Ločas ceļš zinātnē 2012. gadā balvu “Sievietēm zinātnē” saņēma Dagnija Loča, pētot kalcija fosfātus kaulu cementu izstrādei. Tie savukārt lieti noderētu, lai veidotu sacietējošu pastu kaulu defektu aizpildīšanai dažādu saslimšanu un traumu gadījumos. Šobrīd vēlējāmies noskaidrot, kā turpinājies zinātnieces ceļš pēc apbalvojuma saņemšanas un kā attīstījusies aizvien jaunu materiālu pētniecība. Par dzīvi, darbu un iespējām zinātni skaidrot sabiedrībai stāsta zinātniece Dagnija Loča. Nu jau 10 gadu Dagnijas Ločas darba vide ir saistīta ar Rīgas Tehnisko universitāti. Interese par ķīmiju pastiprinājusies ar katru nākamo studiju līmeni – no bakalaura līdz doktora studijām. Šobrīd Dagnija Loča ir Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas biomateriālu inovāciju un attīstības centra direktore, Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta asociētā profesore un vadošā pētniece. Ļoti iespējams, ka Dagnijas pieredze un degsme būt zinātnē varētu būt iedvesmas stāsts arī citiem, kuri vēl tikai izsver šādu iespēju. Ko sniedzis apbalvojums „Sievietēm zinātnē” un kāpēc nepieciešams pētīt mākslīgos kaulus, stāsta Dagnija Loča.

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.   Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpusies, taču, vienalga, palika dažus dolārus zem nulles atzīmes. Tā ir lielākā lejupslīde, kas fjūčeru tirgū piedzīvota, kopš to tirgošana vispār tika uzsākta 1982. gadā. Otrdien būtisks kritums bija vērojams jau Eiropas tirgū dominējošās Brent markas jēlnaftas jūnija fjūčeriem – par 15% līdz 16 dolāriem par barelu, kas ir zemākais rādītājs 21 gada laikā. Šis ir trauksmes zvans visas pasaules naftas ieguves industrijai. Strauji krītoties pieprasījumam pēc degvielas, jēlnaftas pārprodukcija ir sasniegusi līmeni, kad sāk pietrūkt šīs izejvielas uzglabāšanas jaudu. Rezervuāri, cauruļvadi un tankeri pildās, bet pārstrādes industrija vairs nepieņem jēlnaftu, jo arī tās rezervuāri ir pilni ar nepieprasīto gatavo produkciju. Vairākas Savienoto Valstu naftas pārstrādes un transportēšanas kompānijas jau pirmdien paziņojušas piegādātājiem, ka jaunu jēlnaftu pieņems tikai par papildu samaksu. Līdz ar to negatīvas naftas cenas situācija, kas vēl pirms pāris mēnešiem tika uzlūkota kā tīri teorētiska, ir kļuvusi visai reāla; respektīvi – naftas ieguvējiem var nākties piemaksāt, lai viņu saražoto vispār kāds turpinātu ņemt pretī. Kā raksta resurss "Bloomberg", katru dienu pasaules naftas rezervuāros nonāk papildus 50 miljoni barelu, kas ir ekvivalents kopējam Vācijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Lielbritānijas patēriņa apjomam. Līdz ar to tiek lēsts, ka jēlnaftas cenu negatīvajiem rādītājiem nav prognozējamas grīdas. Bloomberg citē naftas tirgus ekspertu Polu Senkiju otrdien sakām: „Vai nākammēnes mēs sasniegsim 100 dolārus mīnusā par barelu? Visai iespējams.”   Infodēmija Jau 2. februārī, vairāk nekā mēnesi pirms atzīt koronavīrusa izplatību par pandēmiju, Pasaules Veselības organizācija savā biļetenā lietoja apzīmējumu "infodēmija". Ar to tiek saprasta nepārbaudītu, aplamu vai mērķtiecīgi melīgu apgalvojumu un pieņēmumu plūsma, kas infekcijas sakarā strauji pārplūdinājusi globālo informācijas telpu, pirmām kārtām – sociālos tīklus. Protams, šajā ziņā netrūkst naivas pašdarbības, kādu piekopj ļaudis ar attiecīgām psiholoģiskām vai psihiskām nosliecēm, kuras saasinājusi pandēmijas izraisītā neordinārā situācija. Tomēr šajā „informatīvajā kņadā” iezīmējas arī mērķtiecīgi aranžēti motīvi. 14. aprīlī laikraksts "The New York Times" publicēja plašu sava zinātnes žurnālista Viljama Brouda rakstu, kas veltīts Krievijas ilglaicīgiem un mērķtiecīgiem centieniem graut uzticību Savienoto Valstu veselības aizsardzības sistēmai, izplatīt melīgas ziņas par vakcīnu kaitīgumu un epidēmiju izraisītāju, konkrēti Ebolas vīrusa, radīšanu amerikāņu militāristu laboratorijās. 2014. gadā, kad notika pieminētā vīrusa izplatība pasaulē, kas sakrita ar Krievijas agresiju pret Ukrainu, šādas ievirzes materiāli parādījās Kremļa finansētajā telekanālā RT un sevišķi intensīvi tika izplatīti sociālajos tīklos. Raksta autors atgādina, ka ziņu izplatīšana kā pretinieka aizsardzības potenciāla graušanas līdzeklis ir paredzēta Krievijas 2012. gadā pieņemtajā militārajā doktrīnā. Tagad šiem centieniem jaunu dzīvību iedvesusi koronavīrusa pandēmija, un šajā informācijas plūsmā jau atkal ir klātesošs motīvs par vīrusa mākslīgu izcelsmi un tamlīdzīgi izdomājumi. Minēto "The New York Times" rakstu savā 21. aprīļa viedokļrakstā gan kritizējis izdevuma "Foreign Policy" autors Seva Gunickis, norādot, ka tas vienkāršo problēmu, traktējot to kā no ārienes ievazātu „infekciju”. Kā norāda analītiķis, problēma ir krietni plašāka un saistīta ar Rietumu demokrātiju adaptāciju jaunā laikmeta informācijas aprites apstākļiem. Demokrātiskās sistēmas savā būtībā ietver brīvu informācijas apriti, un tādējādi šī informatīvā vide, kas ir ļoti labvēlīga dezinformācijas izplatībai, vienlaicīgi ir arī neatņemams demokrātijas pastāvēšanas priekšnoteikums. Problēma, autoraprāt, ir tā, ka arī demokrātiju politiskās elites bieži vien grēko izplatāmās informācijas ziņā. Atsaucoties uz Oksfordas Interneta institūta pētījumu, viņš min, ka 45 demokrātiskās valstīs politiķi pēdējā laikā izmantojuši sociālos tīklus negodīgi, veidojot sev neīstu sekotāju grupas vai izplatot manipulētu mediju informāciju, lai gūtu vēlētāju atbalstu. Spilgts piemērs šajā ziņā ir Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa iepriekšējā priekšvēlēšanu kampaņa, un nekas neliecina, ka pašreizējā varētu būt citāda. Pie tam, kā šai sakarā raksta Gunickis, dezinformācijas mērķis nav vis pakļaut informācijas telpu, bet to „izšķīdināt”, respektīvi, padarīt nepārskatāmu un grūti sistematizējamu, liedzot ikdienas uztvērējam iespēju spriest par informācijas drošticamību un viedokļu pamatotību. Autors citē bēdīgi slaveno bijušā Donalda Trampa vecākā stratēģa Stīva Banona recepti, kā tikt galā ar presi: „Appludiniet teritoriju ar kakām!”   Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.

Pastāv viedoklis, ka globālā pandēmija un ar to saistītā piespiedu "apstāšanās" pozitīvi ietekmē vidi. Tiek ziņots par mazākiem CO2 izmešiem. Vai tā patiesi ir, vai tā ir vien tāda māņus versija? Ko krīze nozīmē videi, ražošanai, patēriņam un kas notiks pēc krīzes - vai tā būs iespēja vai drauds videi, vērtē Vides izgltības fonda pārstāvis Jānis Ulme un Latvijas Universitātes pētnieks, biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga. Jānis Ulme norāda, ka nevalstiskās organizācijas ir piesardzīgas runāt par samazinājumu, jo sajūta ir ļoti mānīga. Jautājums, vai no tās atelpas mācīsimies, ka vienkārši iespējams samazināt kādas aktivitātes un dot ilgāku atelpu planētai. "Tas, ka esam spiesti uz kādu laiku iedot atelpu planētai, nerisina vides problēmas kopumā," uzskata Ulme. "Otrs, iepriekšējās krīzes liek būt piesardzīgiem par to, kas notiek pēc krīzes. Diemžēl vides aizsardzība vai uzmanības pievēršana ilgtspējīgai attīstībai nekad nav plusos izgājusi pēckrīzes situācijā, cik bijis iespējas tās pieredzēt." Jānis Brizga atzīst, ka satelīta dati rāda, kā samazinājies gaisa piesārņojums Ķīnā un Itālijā, kur ir būtiski ierobežots transports un rūpniecība. Var redzēt, kā tas ietekmē gaisa kvalitāti. Pārmaiņas ir iespējamas, bet vai īsti gribam tādā veidā īstenot. Vai esam gatavi tādām pārmaiņām? Arī Brizga piekrīt, ka pēc krīzes parasti emisijas strauji pieaug. Arī 2008. / 2009. gada krīzes laikā CO2 emisijas samazinājās globāli par 3%, pēc tam strauji atgriezās vecajās trajektorijās. Līdzīgās izmaiņas bijušas arī iepriekš 20. gadsimta otrajā pusē, kad pasaule piedzīvoja krīzes. Viduslaiku pilsētu kanalizācija un higiēna Kā Rietumeiropā savulaik risināja atkritumu un kanalizācijas jautājumus, vai tas ir mīts vai patiesība, ka viduslaiku pilsētās iedzīvotāji naktspodu saturu gāza ārā pa logu? Un ko arheologi ir atraduši bijušajā Rīdzenes upē, kas savulaik kalpoja par atkritumu izgāztuvi. Viduslaiku pilsētu varēja saost, tai bija sava specifiska smaka, bet ja palūkojamies uz mūsdienu lielpilsētām un degvielas aromātu tajās, tad arī varam teikt, ka šodienas pilsēta ož, atzīst Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ilgvars Misāns, uzsākot sarunu par blīvi apdzīvotu vietu sanitārajām un tīrības normām 14. un 15. gadsimtā. Labākie liecinieki tam, ka viduslaikos pastāvēja tualetes, ir arheoloģiskie atradumi senajās atejas bedrēs. Par to ikviens var pārliecināties Bauskas pils muzejā, kur, tiesa, tie jau ir jaunāki laiki - 16. gs. beigas un 17. gs. sākums, var aplūkot restaurēto hercogu Ketleru tualeti un tajā savulaik izraktos atradumus - zelta gredzenu, zelta dukātu un skaistu majolikas trauku. Bet, runājot par mūsu galvaspilsētu, sazināmies ar arheologu un SIA “Archeo” valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Lūsēnu, kurš stāsta, ka senajā Rīgā atejas bedres jau pastāvējušas 13. gs, otrajā pusē. Par to liecina pēc baļķu izpēte. Atradumi tajās ir vēl no 15. un 16. gadsimta, tas nozīmē, ka šīs tualetes ir lietotas gadsimtiem ilgi. Runājot par tīrību senajās Rīgas ielās, arheologs teic, ka tā uzlabojās jau 13. gadsimta beigās pēc lielā ugunsgrēka pilsētā, kad tika pieņemts aizliegums būvēt koka ēkas un sāka bruģēt ielas. Tad arī lopu mēslus un sadzīves atkritumus tik lielā daudzumā uz ielām nemeta, un Rīgas rāte algoja cilvēkus, kas atkritumus izveda ārā no pilsētas.

Laukos un mežos šobrīd san dažādi kukaiņi, un dažbrīd šķiet, ka no odiem nav glābiņa. Taču vienlaikus arī zinātnieki pasaulē ceļ trauksmi - kukaiņu skaits pasaulē samazinās. Šī gada aprīlī Austrālijas zinātnieki publicēja apskatu par kukaiņu populācijas izmaiņām visā pasaulē, kur apkopoti vairāk nekā 70 pētījumu secinājumi. Viņu slēdziens - kukaiņi iznīkst astoņas reizes ātrāk nekā zīdītāji, putni un abinieki. Ja tā turpināsies, gadsimta laikā kukaiņi varētu izzust pilnībā. Savukārt šī gada sākumā mūs sasniedza ziņa, ka Puertoriko lietus mežos pēdējo 35 gadu laikā izzuduši 98 % uz zemes mītošo kukaiņu. Kāda ir situācija Latvijā, vai te varam novērot līdzīgas tendences un kā pētnieki iegūst dažādus datus [ar kukaiņu populāciju, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro entomologi Voldemārs Spuņģis un Uģis Piterāns.  Kādi pļavu ziedi pēdējos gados vairs Latvijā nav manīti Aizvien  retāk pļavās var ieraudzīt  tādus augus kā pļavas dedestiņu,  luciņsmilgu, ziepenīti, spulgnagleni, divmāju kaķpēdiņu. Šo sarakstu varētu vēl turpināt ar citiem pļavas floras pārstāvjiem, kuri,  samazinoties un iznīkstot  to mītnes vietām, arī izzūd no dabas. Par  to, kāds šobrīd ir pļavu stāvoklis mūsu zemē,  stāsta pļavu pētniece un eksperte Latvijas Universitātes asociētā profesore, ģeogrāfijas zinātņu doktore Solvita Rūsiņa. Dabiskās pļavas un ganības, kas turpina samazināties, ir ļoti nozīmīga dzīves vide augu sugām, kas  jau sen ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā  grāmatā, un sarežģīts ir jautājums ne tikai par pļavu  augu stāvokli šobrīd Latvijā, bet arī par ilgstošie un nopietniem pētījumiem un ekspertiem, kuri tos veic. Tieši šobrīd vēl tiek vākti dati pa pļavu augu stāvokli un rudens sākumā būs zināms konkrētāk, kā tieši jūtas augi 1,7% dabisko zālāju platību, kas klāj  Latvijas  teritoriju. Bet ir arī kāda laba ziņa par pļavu augu valstību – ir vietas, kur var redzēt dabisko augu sugu atgriešanos.  

Teikt, ko domājam; cīnīties par taisnību; būt vietās, kur citi cenšas nenokļūt; izaicināt sevi un pārvarēt šķēršļus – tam vajadzīga drosme. Strauji tuvojas sarunu festivāls "Lampa", kura virstēma šogad ir drosme. Ko nozīmē drosme mūsdienās un kā kļūt drosmīgam, mēģinām izzināt raidījumā Kā labāk dzīvot. SArunā piedalās sarunu festivāla "Lampa" direktore Ieva Morica, Latvijas Universitātes profesore klasiskajā filoloģijā, Hellēnistikas centra vadītāja Ilze Rūmniece, Gulbenes biedrības „Dēms" vadītāja Anita Birzniece un Rīgas Apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns. Ieva Morica atzīst, ka viņa sev ir formulējusi, ka drosme ir sapņot lielus sapņus un kaut ko darīt to īstenošanai, kā arī būt patiesam pret sevi un citiem, kas ne vienmēr ir viegli un prasa zināmu drosmi. Festivāla rīkošana prasa drosmi, bet drosme noteikti ir ikdienas rīcībā un ikdienas mazie soļi. Anita Birzniece norāda, ka viņas atziņa par drosmi ir, kad saproti, ka kādreiz kādas lietas var īstenībā neradīt, jo saproti, ka no tā nekas nemainās. Vienalga turpināt to darīt. Drosme ir darīt. Ilze Rūmniece vērtē, ka drosme ir ārkārtīgi komplekss jēdziens. Bet pēdējā laika atziņas pašai – drosme ir pateikt savu viedokli un atzīt, ka kaut kas nav bijis pareizi, ka esi kļūdījies un kaut kas nav iznācis pareizi. Juris Stukāns bilst, ka, runājot par tiesu sistēmu un tiesnešiem, tad drosme ir tas, ka tiesneši ir kļuvuši atklātāki. Viņš arī atzīst, ka domājot par jēdzienu drosme, pirmais nāk prātā patiesība, ir jābūt patiesam un tad vari teikt, ko domā, aizstāvēt savu viedokli un sabiedrība tevi novērtē kā drosmīgu. Tāpat būtiska ir spēja atzīt kļūdas, tas ir būtisks moments, lai par cilvēku teiktu, ka viņš ir drosmīgs.

Strauji tuvojas Eiropas parlamenta vēlēšanas, mums atlikusi tikai viena partiju diskusija un divas dienas, kad iztaujājam partiju sarakstu lokomotīves. Šodien ir līderu diena, un kārta pienākusi politiskajai apvienībai „Atmoda”. Apvienība „Atmoda” iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu „No sirds Latvijai”, un mūsu studijā - apvienības saraksta līdere Inguna Sudraba.

Strauji tuvojas Eiropas parlamenta vēlēšanas, mums atlikusi tikai viena partiju diskusija un divas dienas, kad iztaujājam partiju sarakstu lokomotīves. Šodien ir līderu diena un kārta pienākusi Centra partijai. Krustpunktā iztaujājam „Centra partijas” kandidātu ar numuru viens Normundu Grostiņu.