Podcasts about dziesmusv

Stāsta Latvijas Nacionālā Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Ja tiktu veikta sabiedrības aptauja par to, kur atrodas Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt varat cerēt saņemt atbildi, ka Muzeju krātuvē Pulka ielā 8. Bet ļoti iespējams, lielākā daļa paraustīs plecus un teiks, ka nezina. Iespējams, kāds  minēs, ka seko muzeja virtuālajiem kontiem sociālajos tīklos un mājaslapā. Ikvienā neziņā būs savs patiesības grauds, jo muzeja kā institūcijas redzamākais formāts dialogā ar sabiedrību ir fiziski apmeklējama ekspozīcija. Pēdējā šī muzeja veidotā rakstniecības vēsturei veltītā muzeja ekspozīcija sabiedrībai bija pieejama līdz 2000. gadam. Toreizējā muzeja mājvietā Rīgas pilī to atklāja 1972. gadā, muzeja nosaukums tolaik bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs. Tātad šobrīd varam teikt, ka bez muzejiska stāsta par nacionālām literatūras un mūzikas vērtībām un iespējas klātienē apskatīt muzeja bagātīgās kolekcijas ir izaugusi jau vesela paaudze. Rīgas pilī ekspozīcija bija izvietota piecās zālēs, ievērojot tematiskus un hronoloģisku principus – literatūras un nacionālās kultūras pirmsākumi tika pārstāvēti, eksponējot stāstus par pazīstamākajiem jaunlatviešiem (Krišjāni Baronu, Krišjāni Valdemāru, Ausekli, Juri Alunānu u.c.), tad sekoja klasiķi – Eduards Veidenbaums, Jānis Poruks, Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Fricis Bārda, Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe. Atsevišķā zālē centrāli tika izvietotas tēlnieces Lea Davidovas-Medenes veidotas Raiņa un Andreja Upīša bistes līdzās viņu personībām veltītiem stāstiem, bet noslēdzošajā zālē bija tolaik aktuālajai latviešu literatūrai veltīti eksponējumi, pārstāvot Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Regīnu Ezeru un citus atzītus laikabiedrus. Deviņdesmitajos gados ekspozīcijas pēdējās divas zāles tika atbrīvotas mainīgajām izstādēm, taču “klasiķu zālē” eksponējumi tika papildināti ar tādām Trešās atmodas laikā reabilitētām personībām kā Edvartu Virzu, Zentu Mauriņu, Anšlavu Eglīti, Alfrēdu Dziļumu, Ilzi Šķipsnu un citiem. Pēc ekspozīcijas novākšanas, muzejs ieviesa ceļojošā muzeja formātu, veicot izbraukuma nodarbības Latvijas skolās, bibliotēkās un kultūras centros, kā arī organizējot ceļojošās izstādes. Muzeja pastāvīgo ekspozīciju funkcijai 2018. gadā tika piešķirta ēka Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6, kura līdz 2024. gadam tika renovēta un kurā 2025. gada rudenī tiks atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Tomēr 2021. gadā muzejam tika uzticēts veidot pilnībā jaunu laikmetīgu pastāvīgo ekspozīciju “Dziesmusvētku telpa” renovētajā Mežaparka lielajā estrādē. Ekspozīcija, kura izvietota estrādes ziemeļrietumu spārnā, tika atklāta 2023. gada 1. jūnijā.   Ekspozīcijā, kuru ievada latviešu dziesmu svētku tradīcijas nozīmīgākais simbols Līgo karogs, apvienoti audiovizuāli materiāli, interaktīvas instalācijas un autentiski vēsturiski objekti. Viena no tehnoloģiski sarežģītākajām multimediālajām instalācijām Latvijā ir objekts “Lielākais koris pasaulē”, kas tehnoloģiski un emocionāli unikālā veidā ļauj piedzīvot Dziesmu svētku kopkora spēku. Tas vizuāli un audiāli aptver tradīcijas rašanos un attīstību, sākot no dabas skaņām līdz grandiozajam kopkorim Mežaparka lielajā estrādē ar emocionālu klātbūtnes sajūtu Mārtiņa Brauna himniskajā dziesmā "Saule, Pērkons, Daugava". Savukārt objekts “Laika upe” daudzveidīgos izziņas līmeņos izved cauri svētku vēsturei. Pie tās var pavadīt arī vairākas stundas, pētot interesantus artefaktus, klausoties audio atmiņas, šķirstot albumus un atrodot varbūt pat sava kolektīva vai iemīļotas svētku personības stāstu. Kad ekspozīcija apskatīta, var ļauties meditācijai kādā no kormūzikas klausīšanās krēsliem, kur svētku kopkora izpildījumā var noklausīties 24 dziesmu svētku repertuārā visbiežāk iekļautās dziesmas. Tās kārtotas “Lauka puķēs” un “Dārza puķēs” pēc Jāņa Cimzes krājumā “Dziesmu rota” iedibinātā principa. Ekspozīcijas otrajā stāvā atrodas kopienas telpa, kas muzeja darba laikā apmeklētājiem pieejama bez maksas, piedāvājot dažādas izglītojošās un digitālās spēles, mainīgās tematiskās izstādes, pieeju Dziesmu svētku materiāliem fiziskā un digitālā formātā. Pašlaik šo stāstu ierakstu, atrodoties ēkā Mārstaļu ielā 6, kur savulaik bija mākslas galerija un leģendāra kafejnīca, kurā pulcējās ļoti daudz radošu personību un, visticamāk, te dzimis ne mazums radošu ideju. Arī pašlaik topošās ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” pamatstāsts būs par latvieša radošumu, un šī tēma lieliski ļauj apvienot abas muzeja pārstāvētās radošās nozares – mūziku un rakstniecību. Ekspozīciju atvērsim šī gada augusta nogalē un ceram, ka tā apmeklētājiem ļaus ne tikai novērtēt kultūras mantojumu, bet arī doties neaizmirstamā klātbūtnes piedzīvojumā un pašiem gūt iedvesmu radīšanai.

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".

Šomēnes aprit gads, kopš Mežaparka Lielajā estrādē atklāta Dziesmu svētkiem veltītā pastāvīgā ekspozīcija „Dziesmusvētku telpa” jeb neoficiāli – Dziesmu svētku muzejs. To atzīmējot, Mežaparkā atklāta Dziesmu svētku ierakstiem veltīta izstāde no ekspozīcijas veidotāju – Rakstniecības un mūzikas muzeja – kolekcijas. Izstāde turpina muzeja stāstījumu par audio ierakstu vēsturi Latvijā, ko šoziem aizsāka izstāde „SAN” otrā Rīgas galā – muzeja krātuvē Pulka ielā. „Tā, vispirms jāpārbauda, kādā ātrumā iet, jo vakar mēs klausījāmies šellaka plates, un tās griežas stipri ātrāk. Te varam pārslēgt.” Pētniece Daiga Bondare palīdz apieties ar plašu atskaņotāju, uz kura ikviens izstādes apmeklētājs varēs noklausīties kādu no vēsturiskajām dziesmu svētku skaņuplatēm. Manā izvēlētajā platē sāk skanēt Ādolfa Skultes „Dzimtenes vasara”. „Šī dziesma bija 1970.gada dziesmu svētku repertuārā. Šeit to dzied koris „Dzintars” – savulaik bija tradīcija, ka Latvijas labākie kori pirms svētkiem ierakstīja repertuāru. Ja kādreiz varbūt tehnisku problēmu dēļ pats kopkora ieraksts nebija tik kvalitatīvs, tad tie, kas vēlējās klausīties dziesmu svētku dziesmas, tās varēja klausīties labāko Latvijas koru ieskaņojumā.” Daiga Bondare ir mākslas eksperte Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļā, un svētku ierakstu vēsturei veltītā izstāde tapusi viņas vadībā. „Divi atslēgvārdi tam, kā mēs šo stāstu gribam pastāstīt, ir „process” un „kopiena”.” Proti, izstādei atlasītie skaņu ieraksti dokumentē ne tikai kopkora virsotnes reizi piecos gados, bet visu Dziesmu svētku procesu starp tiem. Tāpat autori apzināti nav nodalījuši svētkus Latvijā un svētkus trimdā, arī skolu jaunatnes un studentu svētki tiek skatīti kā vienota Dziesmu svētku kustības daļa. Mežaparka estrādē skatāmā izstāde met tiltu no šoziem Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē Pulka ielā atklātās vērienīgās izstādes „SAN”, kas tapusi par godu 120 gadiem kopš pirmās latviešu skaņuplates. To veidojot, atklājās tik daudz Dziesmu svētku ierakstu, ka ātri kļuva skaidrs – tie ir pelnījuši atsevišķu uzmanību, atceras „SAN” izstādes kuratore Katrīna Kūkoja. Cauri skaņu platēm, diskiem un kasetēm Dziesmu svētku ieraksti atved līdz mūsdienām, ļaujot izsekot gan ierakstu tehnoloģijām, gan repertuāram un tā interpretācijai gadu gaitā. Atsevišķi stendi veltīti pūtēju, folkloras kopu, koklētāju ierakstiem. Īpaši interesanti vērot ASV izdoto Ņujorkas latviešu folkloras kopas skaņuplašu dizainu, kur latviešu tautastērpi un tradicionālie mūzikas instrumenti satiekas ar 20.gadsimta 60.gadu Rietumu mūzikas ierakstu noformējuma tendencēm. Ar šo izstādi „Dziesmusvētku telpa” sagaida savu gada jubileju. To atklāja dienā, kad ar bronzas medaļām no Pasaules čempionāta atgriezās Latvijas hokejisti. Ralfs Freibergs toreiz sociālajos tīklos piedāvāja savu spēles nūju apmaiņā pret grūti dabūjamajām dziesmu svētku biļetēm. Tagad šis stāsts kļūs par daļu no „Dziesmu svētku telpas” pastāvīgās ekspozīcijas. Izstāde „SAN Dziesmusvētki” Mežaparka estrādē, „Dziesmusvētku telpas” otrajā stāvā, būs apskatāma līdz 27.septembrim.

Stāsta muzikoloģe, Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Dr. art. Inese Žune. Baleta iecere radusies, kad Emilis Melngailis ar ģimeni atradies trimdā Taškentā un viņus piemeklējusi liela dzīves traģēdija – nepilnu divu gadu vecumā mirusi jaunākā meitiņa Maija. Komponists to dziļi pārdzīvojis un bijis tuvu nervu sabrukumam. Lai kaut kā novērstu viņa domas no piedzīvotā likteņa sitiena, dzīvesbiedre Anna ierosinājusi sākt kaut ko komponēt meitiņas piemiņai. Tiek iecerēts balets “Maija”, kura libretu līdz galam izveido vācu literāts Oskars Grosbergs (1862–1941), kādreizējais Pēterburgas vācu avīzes redaktors, kurā ap 400  interesantas mūzikas kritikas publicējis arī Melngailis. 20. gadsimta 20. gados Grosbergs bijis redaktors Rīgas avīzei "Rigasche Rundschau". Arhīvā guļ autora un Nacionālās operas 1926. gada līgums par baleta uzvešanu. Toreiz pietrūcis pavisam maz, lai tas tiktu nodots skatītāju vērtējumam. Latviešu dzejnieks un žurnālists, laikraksta "Jaunākās Ziņas" un  žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) savās atmiņās “Latvijas preses karalis” (Grāmatu draugs, 1962) raksta, ka lielā mērā šo nodomu īstenot  traucējis Emiļa Melngaiļa paštaisnīgums un ķildīgums. Pie konjaka glāzītes apspriežot latviešu baleta jautājumu un to, kā tā trūkums kaitē jaunās valsts prestižam, Melngailis paziņojis, ka viņam jau ir gan librets, gan muzikālas idejas un Operas toreizējam direktoram Teodoram Reiteram (1884–1956) tik jāgādā no valdības avanss – 3000 latu. Tieši Reiters nesot atbildību par šīs nacionālās idejas – pirmā latviešu baleta īstenošanu vai nogremdēšanu. Zināms, ka Melngailis un Reiters viens otru necieta ne acu galā. Komponists diriģentu dēvējis par provinces pelēksvārci un nav atzinis viņa muzikālās spējas, bet diriģents savukārt  draugiem nav slēpis, ka Melngaiļa kora dziesmas, ko autors neļaujot viņam diriģēt, skanot kā slāvu ērģeles. Kārkliņš parūpējies, lai žurnāla “Atpūta” pirmajā numurā būtu vesela lapaspuse veltīta iecerētajam baletam. Rakstu izlasa ne tikai operā, bet arī saeimā un ministrijā un nevienam negribas būt vainīgam tāda nacionāla darba aizkavēšanā. Avansu izsniedz un skaņradis sēžas pie klavierēm. Melngailis stāstījis, ka pie baleta mūzikas viņš strādājis “divus vasaras mēnešus stingrā darbā ikdienu līdz vēlai naktij. … tas iesniegts Nacionālai operai, un nākamajā sezonā paredzams uzvedums.” (Gil. Kā radās balets “Turaidas roze”. Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10.1935.). Bet kādu dienu no operas nākusi nelāga vēsts. Baletnieki sakot: “pēc tās mūzikas mēs gaisā gan varam uzlēkt, bet zemē tik drīz vairs netiekam…” Melngailis uz to atcirtis:  “…vai lai rakstu, ka zemē nolec, bet augšā vairs netiek? Kas prot dejot, visas notis izdejos. Bet tai krievietei, baletmeistarei Fjodorovai es savu baletu izķēmot nedoš. Ko viņa sajēdz no latviešu mākslas”. Kad Melngailim  norāda, ka tāds noteikums līgumā nav paredzēts, viņš nopietni sadusmojas un iesaka to pakarināt labierīcībās uz nagliņas. (Kārkliņš, Jānis. Latvijas preses karalis: Grāmatu draugs, 1962) Baletā ir  daudz tautas ieražu skatu un tas balstās tautas mūzikas materiālā. Otrā cēliena Jāņu nakts skatam komponētā dziesma “Jāņu vakars” ir viena no latviešu koru mūzikas augstākajām virsotnēm. Pats Melngailis par savu lolojumu teicis: “Balets atspoguļo pretstatus starp eiropejisko mūziku, kuru reprezentē poļu temperaments ar vācu lirisko jūsmu no vienas puses, ar rotaini raženo senatnes krāšņumu, kādu rāda gan Latavas, gan Kursas senatnēji skaņotie danči – no otras puses. […] Viena otra doma še ir tieši manis sacerēta, bet lielu pulku laimīgu izdomu esmu aizņēmies no paša klātā pūra. No košās senatnes ir tautā paglabājušās nevien gadskārtas atskaņas, nevien Jāņu līgošana, bet ari ziņģes, kas dziedātas līdztekus dančiem.”(Gil. Kā radās balets "Turaidas roze". Saruna ar komponistu Emīlu Melngaili: Rīts, 20.10. 1935.). Pēc vairākiem gadu desmitiem, 1955. gadā 25. aprīlī, toreizējā  Latvijas Padomju komponistu savienībā notikusi  mūzikas kritikas sekcijas sanāksme, kuras dalībnieki klausījušies un no jauna apsprieduši Emiļa Melngaila baleta „Maija” mūziku. Referents bijis Jēkabs Mediņš. Jaunās ideoloģijas gaismā vērtēts, ka latviešu zemnieku un vācu augstmaņu attiecībām baletā nav pietiekami asa šķiriskā antagonisma. Pēc mūzikas vēsturnieka Arnolda Klotiņa domām, dziļākais iemesls, kādēļ balets nav virzīts uzvešanai, tomēr bijis iesīkstējušais aizspriedums pret Melngaiļa instrumentālo mūziku kopumā. Tai trūkstot tematiskās attīstības Bēthovena vai Čaikovska mūzikas garā. Melngailis turpretim seko senajām mūzikas formām, kuru princips ir variantveida attīstība un ostinato struktūras. Tāpat ir bijuši iebildumi, ka Melngailis baletu instrumentējis pārāk skopi – kā mazam orķestrim vai tautas skaņurīku ansamblim. (Klotiņš, Arnolds. Kā radās balets "Turaidas roze". Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide, 1.02.1999.) Un tā Melngaiļa balets “Maija – Turaidas roze” joprojām gaida savu skatuves uzvedumu.

Stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Melngailis interesējies arī par latviešu valodas jautājumiem. Tāpat kā viņa mūzikā, kas izaugusi no tautas melodiju dzīlēm, arī valodā viņam bijis savs stils. Iespējams, ka arī Melngaiļa īpatnējo, bet ļoti bagāto latviešu valodu ietekmējusi viņa iedziļināšanās senatnes garamantās. Pierakstot teicēju dziedātās melodijas, Melngailis papīra malās centies piefiksēt arī viņu īpatno valodu, atzīdams: "Pulku vairāk esmu apskurbis no viņu sarunas valodas dziļā latviskuma." (Melngailis, Emilis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists priecājies arī par senajiem, īpaši Kurzemē dzirdētajiem māju nosaukumiem: Endris, Ķaups, Kuršis u.c. un arī neparastajiem cilvēku uzvārdiem: Gauris, Telešis, Zubris u.c. Savu dziesmu tekstos Melngailis atdzīvina senās izteiksmes formas, kādas saklausījis, vākdams tautas melodijas un meistarīgi apvienojis visus latviešu dialektus. Mariss Vētra savā grāmatā "Sestā kolona" atzīst: "Melngailis prata runāt un rakstīt kā neviens cits. Viņam bija daudz īpatnēju izteicienu, īpatnēja teikumu uzbūve un pat ortogrāfija." Neviens Melngaiļa dzīves laikā neuzdrošinājās rakstīt viņa vārdu ar garumzīmi – bija tikai Emilis, jo citādi būtu gaidāmas asas pārrunas. Šo komponista vēlmi visi ievēro līdz pat mūsu dienām. Melngailis vispār gandrīz nemaz nelietoja garumzīmes, jo viņam nav bijusi pieņemama jaunā rakstības sistēma, kas, kā viņš teicis, "sarežģina rakstibu ar jaunizgudrotam garumzimem" (Kince, Velga. "Jubilārs ārpus mūzikas. Dziesmusvētki: tautas māksla, kultūrvide", 1999.05.01). Arī saikli "un" viņš uzskatīja par nelatvisku, atvietoja ar "i", kā viņa dziesmu krājumos "Birzēs i norās". Savus rakstus presē Melngailis atļāva iespiest tikai savā "pareizrakstībā". Komponists jutās tik pārliecināts par savām atziņām, ka savās dziesmās laboja arī dzejnieku tekstus. Piemēram, Raiņa "Senatnē" – "Tur burvīgā gaismā viss zaigo i laistās". Harmonizējot pazīstamo Ziemassvētku dziesmu, viņš raksta nevis "klusa nakts", bet "stilla nakts". Cēsis un Cesvaine pēc Melngaiļa domām būtu jāraksta "Caesis" un "Caesvaine". Arī latviešu tautasdziesmas formas Melngailis gribējis ieviest visā latviešu valodā. Piemēram, Aspazijas "Mazā sirmā kumeliņā / Jāj pa ceļu pasaciņa" viņš pārveidoja: "Jāj uz sirma kumeliņa / Pa celiņu pasaciņa." Melngailis neatzina sieviešu dzimtas galotni uzvārdos. Kad reiz viņa paša meita Rūta uz skolas burtnīcas bija uzrakstījusi savu uzvārdu "Melngaile", komponists dusmīgi izsaucies: "Ja vajag sieviešu kārtā, tad raksti "Melnā vista"!" Valodnieki speciālisti viņa domas kritizēja, bet viņš palika nelokāms un visiem veidiem centās pierādīt savu taisnību. Laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors Jānis Kārkliņš (1891–1975) atceras, ka Melngailis laikrakstam nav rakstījis par mūziku, bet neatlaidīgi par kaut ko gribējis cīnīties ar profesoru Jāni Endzelīnu, uzskatīdams viņu par lielāko kaitēkli latviešu valodai. Profesors gan Melngaiļa rakstus vispār atstājis bez ievērības un nekad nav atbildējis (Kārkliņš, Jānis. "Latvijas preses karalis". "Grāmatu draugs": 1962). 1928. gadā Melngailis uzsāka mēnešraksta "Austrums" izdošanu, kas piedzīvoja vien septiņus ļoti bagātīgus izdevumus: te ir gan Melngaiļa apceres un ieskats mākslas aktualitātēs, gan angļu valodas pašmācība pēc viņa paša izstrādātas, modernas metodes un šaha spēles smalkumi, gan arī dziesmu notis, kur visi teksti publicēti bez garumzīmēm, piemēram: "kas butu kazas bez dudu, kokļu, stabuļu, bez ruditu, attapigu teiceju?" Būdams izcils šahists, viņš latvisko arī šaha figūru nosaukumus: Karalis pārtop par Kundziņu, Zirgs – par Jātnieku, Bandinieki nu ir Gājēji, bet Laidnis – Sulainis. Mēnešraksts "Austrums" glabā arī visai interesantus Melngaiļa atzinumus par lībiešiem un latviskajiem dieviem. Ar laiku pie Melngaiļa valodas dīvainībām visi bija pieraduši, tāpēc daudz nebrīnījās, tomēr nebeidzami kari notika ar nošu izdevējiem, kuri negribēja ievērot Melngaiļa ortogrāfiju...

No vasaras saulgriežiem, pieskaņojoties Dziesmusvētku 150. gadadienai, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā bija skatāma izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”, kas izpelnījās lielu apmeklētāju interesi. Sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju tapušajā izstādē pirmo reizi uzmanības centrā bija šis greznais un simboliskais sievietes apģērba elements - vainags. Izstāde Brīvības bulvārī 32 būs atvērta vēl līdz 30. decembrim, bet visiem interesentiem nu ir pieejams arī bagātīgi ilustrēts izdevums ar tādu pašu nosaukumu.Tas tapis kā muzeja izstādes katalogs, kurā pētāmas gan  krāšņo dažādu laikaposmu vainagu fotogrāfijas un vēsturiskie attēli, gan pētnieciski raksti un speciāli izstādei rakstīta laikmetīgā dzeja. Grāmatā ietverta lielākā daļa muzeja kolekcijā esošo un izstādē eksponēto – apmēram 40 arheoloģisko un 100 etnogrāfisko vainagu. Pētnieciskajos rakstos pirmo reizi detalizēti sniegta informācija par to izgatavošanas un nēsāšanas tradīcijām, sākot no 6./7. gs. mijas līdz pat 19. gs. Aplūkoti arī restaurēšanas izaicinājumi, ar kādiem sastopas muzeja speciālisti, pūloties saudzīgi atjaunot vēsturisko priekšmetu sākotnējo izskatu. Vainagu veidošanā izmantotos materiālus un darināšanas prakses tuvāk ļauj iepazīt attēlos izceltās detaļas un fotopalielinājumi. Tāpat izdevumā apskatīta vainaga loma folklorā, kāzu tradīcijās, Dziesmusvētkos un modē, tā nozīme kā atzinības, varas un dižciltības simbolam. Grāmatā lasāms arī par vainaga attēlojumu Latvijas vizuālajā mākslā, kurā tas sākotnēji izpaudās tradicionālās kultūras koda robežās, bet 21. gadsimtā, saturiskajām interpretācijām kļūstot aizvien drosmīgākām, kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, iemieso sabiedriski aktuālas tēmas. To apliecina grāmatā ietvertās Latvijas Mākslas akadēmijas jaunākās paaudzes mākslinieku izstādei radīto 25 laikmetīgo vainagu variācijas un to raksturojumi. Ietilpīgus poētiskus vēstījumus dzejā speciāli izstādei uzrakstīja Eduards Aivars, Andris Kalnozols, Ilmārs Šlāpins, Ivars Šteinbergs un Krišjānis Zeļģis. Šo piecu dažādu paaudžu latviešu dzejnieku rakstītais publicēts arī grāmatā. Ar vienu no grāmatas autorēm - LNVM Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri - tikās Dina Dūdiņa-Kurmiņa, izvaicājot par 6. gadsimta vainagiem, kuru spozmi varam tikai iztēloties; par greznajiem līgavu vainagiem, kurus mēdza aizņemties; par Mākslas akadēmijas studentu jaunradītajiem vainagiem – mākslas darbiem - un iespēju izstādi skatīt līdz pat šī gada beigām. Irita Žeiere: Darbs pie izstādes un grāmatas notika vienlaikus, un abi bija vienlīdz sarežģīti. Tas burtiski bija maratons sprinta tempā, kā teica viena mana kolēģe. Manuprāt, ļoti labs apzīmējums, jo viss darba process bija ārkārtīgi saspringts. Grāmata nu ir gandrīz vēl silta, pirms dažām dienām iznākusi, burtiski aizvakar to saņēmām un uzreiz arī laidām klajā. Bet darbs tiešām bija ļoti sarežģīts, un par to, ka grāmata iznāca, paldies jāsaka Kultūrkapitāla fondam, kas šai grāmatai piešķīra finansējumu.  Kas Jums pašai bija pārsteidzošākais? Izstādē ir skatāmi vainagi no 6. gadsimta. Redzot, no kādiem fragmentiem vainagi restaurēti, tas šķiet alķīmiķu cienīgs darbs.  Tieši tā. Par pašiem senākajiem vainagiem es, protams, diezgan daudz zinu, tā kā esmu arī arheoloģe un pati esmu daudzus vainagus atsegusi, atklājusi, pētījusi. Bet mans lielākais pārsteigums bija fantastiskais darbs, ko veica mūsu restauratori, lai varētu šos vainagus parādīt izstādē. Vēl mani ārkārtīgi pārsteidz mūsdienu mākslinieku radošās domas un idejas, tiešām fantastiski.  

Tikties ar “Botāniķi un vienradzi” savā personālizstādē aicina Roberts Koļcovs, kurš viesojas Kultūras rondo studijā. Sarunā arī skaidrojam, vai Roberts Koļcovs ir vienīgais, kurš mākslas darbā ir fiksējis klusumu Dziesmusvētku laikā? Līdz 2024. gada 18. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs norisinās Roberta Koļcova personālizstāde “Botāniķis un vienradzis”. Izstādē “mākslinieks turpina attīstīt viņam būtisku tēmu par dabas un cilvēku neatdalāmu līdzāspastāvēšanu. Darbu galvenā tēma ir jūtas, kuras var saprast gan kā cilvēka emocionālā stāvokļa izpausmi, gan kā jutekliskumu, kas meklē garīgam stāvoklim atbilstošu formu. Jutekliskums izpaužas ne tikai tēlos, bet arī formās, faktūrās, līnijās, darbu kopējā kompozīcijā un noskaņā. Tāpēc caur iedziļināšanos mākslas darba niansēs skatītājs ir aicināts doties tālāk jūtu un gara virzienā. Tomēr paralēli ar estētiskajām spēlēm mākslinieks piešķir saviem darbiem mitoloģisku dimensiju. Tēli, kas nereti atkārtojas, vienmēr nes divējādo simbolisku nozīmi. Spēks un slaida grācija, ideāli seju ovāli un grieķu profili. Līnijas ir elegantas, taču būtnes, ko radījusi šī plastika, ir monstrozas. Skaisti un nežēlīgi, cēli un zemiski kā Olimpa dievi. Vienradzis šajā gadījumā tiek izvēlēts kā šī nenosakāmā duālisma spilgts arhetips, kuru gribās apbrīnot un sagūstīt vienlaicīgi, kurš neeksistē, bet motivē cilvēkus dzīties pakaļ sapņiem.

25. novembrī Ogres novada Kultūras centra Mazajā zālē notiks vokālās grupas "Anima Solla" jubilejas koncerts - salidojums "Dzied', māsiņa, tu pret mani!", kurā skanēs latviešu tautasdziesmas – arī ansamblim veltītās Uģa Prauliņa, Andra Dzenīša, Andra Kontauta, Riharda Dubras, Jura Vaivoda, Sniedzes Prauliņas un Lauras Jēkabsones apdares. 1998. gadā Jumpravā izveidotais ansamblis ir trīskārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Lielās balvas ieguvējs, Pasaules Koru olimpiādes uzvarētājs vokālo ansambļu kategorijā, dažādu starptautisku un nacionālu konkursu laureāts. Sarunā ar ansambļa vadītāju Mārīti Puriņu un dalībniecēm - Annu Rudzīti, Noru Vanagu un Elizabeti Štomu - uzzinām par spējām komponista mūziku sasaistīt ar savu būtību, par maģisko pieskaršanos jaunajai mūzikai un dzinuļiem, kuri liek apzināties savu varēšanu, par iespēju izbraukāt visu pasauli un satikt apbrīnojamas personības. Sarunas gaitā - arī par jubilejas programmas koncepciju, kuras pamatā vēlme izdziedāt savu dzīvi un rādīt latviešu sievietes stipro pusi; par vokālo grupu, kura kalpojusi daudziem komponistiem par radošo laboratoriju, bet daudzām dziedātājām bijusi kā platforma nākamajam lēcienam profesionālajā karjerā. Noslēgumā - arī par pagriezienu turpmākajā ansambļa darbībā, kas iezīmēs neatkarīgu ceļu un darbošanos pēc projektu principiem. Inta Pīrāga: Kādēļ ir tik svarīgi jubilejās pulcēt kopā visas iepriekšējās un esošās dziedātājas, un kādēļ vispār ansamblim ir svarīgi grandiozi svinēt savas dzimšanas dienas? Mārīte Puriņa: Pirmkārt, dzimšanas diena ir kā Jaunais gads – kaut kāds posms dzīvē noslēdzies, un mēs atskatāmies atpakaļ uz padarīto un raugāmies nākotnē uz to, kā nu būs. Otrs iemesls ir sanākt visām kopā, jo pa šiem 25 gadiem ansamblī nomainījušās diezgan daudzas dziedātājas. Meitenēm, redz, tā ir – viņas studē, tad viņas brauc uz ārzemēm, tad precas, tad viņām dzimst bērni un tad viņas vairs nevar to savienot ar dziedāšanu, tādēļ arī sastāvs ļoti mainās. Šo gadu laikā ansamblī dziedājušas 41, bet šajā koncertā būs 20 dziedātājas, jo desmit no kopējā skaita šobrīd dzīvo un strādā ārzemēs un desmit citām ir dažādi iemesli, kādēļ viņas netiek, bet 20 būs, tātad būsim pat kamerkoris. Es ar Anima Solla esmu runājusi vairākkārt. Iemesli ir bijuši dažādi. Ja nemaldos, pirmā bija 10 gadu jubileja, tad sekoja 15, tad 20 gadu, ir bijuši dažādi braucieni, vajadzējis parunāt par balvām un uzvarām, ir bijuši jaundarbi, bet par 25 gadiem mēs runājam pirmoreiz. Anna, es saprotu, ka mamma ir ansambļa vadītāja un nekādi nevarēji izsprukt no dziedāšanas, bet nu ir pietiekami cienījams vecums, lai varētu atļauties runāt pretī. Kas ir tas, kas visu šo laiku tevi tur pie ansambļa? Ir bijuši pāris mazi sānsolīši, bet principā visi 25 gadi ansamblī ir nodziedāti. Anna Rudzīte: Jā, ir visi 25 gadi. Manuprāt, ir bijusi tikai viena nepilna sezona, kurā nedziedāju, jo man piedzima pirmā meitiņa un ansamblim tobrīd bija diezgan aktīvs darba posms. Tad gan es sapratu, ka šī nu ir tā reize, kad vairs nevaru dziedāt kopā ar šīm jaukajām meitenēm, bet lielākā daļa manas dzīves ir pavadīta ansamblī. Šīs ir manas visnoturīgākās attiecības ārpus ģimenes, kādas man jebkad bijušas (smiekli), un es varu teikt, ka šis ir brīnišķīgs muzikāls, un ne tikai muzikāls, piedzīvojums. Ko tik mēs neesam kopā darījušas – esam izbraukājušas, šķiet, teju visu pasauli, dziedājušas konkursos un koncertos, baudījušas visneiedomājamākās, gardākās virtuves un satikušās ar visiespaidīgākajiem cilvēkiem. Es nemūžam nebūtu spējusi to visu izdarīt, ja nebūtu pakļāvusies mātes spiedienam un dziedājusi Anima Solla 24 gadus. (smiekli). Elizabete, kā saprotu, ir pievienojusies kā viena no nesenākajām. Šad tad dzirdu, ka vokālā grupa Anima Solla izsludina uzņemšanu, jo trūkst dziedātāju. Protams, tas nenotiek tik plaši kā ierasts koros – sarunas vairāk notiek caur draugiem un paziņām, viens otru ierunā, un tad apmēram jau ir zināma tā augsne, kurā šī sēkla kritīs. Cik ilgi tu dziedi ansamblī un kā par to uzzināji? Elizabete Štoma: Es dziedu tikai vienu gadu. Man Mārīte pati piezvanīja un piedāvāja šo lielisko iespēju. Šogad bijis tik daudz notikumu – Dziesmusvētki, brauciens uz Franciju, rokopera "Lāčplēsis", tagad jubileja. Pa gadu esmu paspējusi piedzīvot ļoti daudz. Nora, tev dzīve Anima Solla jau ir mazlietiņ garāka? Nora Vanaga: Jā, es ansamblī dziedu tieši piecus gadus. Patiesībā uzsāku tieši 20 gadu jubilejā, kad arī bija salidojums. Tas būtībā bija mans pirmais nozīmīgais koncerts šajā sastāvā. Es gan tiku uzņemta caur noklausīšanos. Nezinu, kāds bija konkurss un cik daudz kandidātu uz manu vietu, bet tā esmu nonākusi šeit un dziedu jau 5 gadus.  Kurš jums katrai ir tas fantastiskākais brīdis, kura dēļ ir vērts arī iziet cauri dažādām grūtībām? Kā dēļ ir vērts dziedāt šajā ansamblī? EŠ: Man laikam visvairāk patīk tieši mirklis uz skatuves, kad esam visas kopā - dziedāšanas brīdis, kurā tu paskaties apkārt un saproti, ka ir tik forši dziedāt. NV: Man tie ir izaicinājumi. Pirmkārt, izaicinājums dziedāt tik dažādu repertuāru, kāds mums ir. Mums ir ļoti daudz pašmāju iemīļotu komponistu darbu, kas rakstīti speciāli mūsu vokālajai grupai, un tos izpildīt ir milzīgs pagodinājums. Darbi ir visdažādākā stila un rakstura, ar dažādiem vokālajiem izaicinājumiem un diapazoniem, un tieši šie izaicinājumi ir tas dzinulis, kas liek pasvīst un apzināties savas spējas un robežas, varēšanas un nevarēšanas. Katrā ziņā, garlaicīgi nav, un tas arī šeit notur. Vēl viens izaicinājums, kā jau Mārīte minēja, ir dalībnieču maiņa. Mēs visas esam brīnišķīgas solistes katra par sevi, bet būt ansamblī ir izaicinājums – spēt sadziedāties ne tikai vokāli, bet arī rakstura ziņā - saliedēties kā vienam veselam organismam. Dalībnieču maiņa dod uzdevumu arī mums, esošajām dalībniecēm – pieņemt un pielāgoties. Un tā, caur izaicinājumiem, mēs ejam no sezonas uz sezonu.

Iespaidi un komentāri pēc diskusijām Dziesmusvētku konferencē "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums". Vakar, 2. novembrī, norsinājās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konference “Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums”. Konferences dalībnieki diskutēja par izaicinājumiem un risinājumiem svētku sagatavošanā un norisē, par jaunām tendencēm Dziesmusvētku nozarēs un kopienas iesaisti, savstarpēju sadarbību starpsvētku periodā un Svētku norises laikā, par Svētku nākotnes scenārijiem, kā arī analizēja koprepertuāra nozaru pasākumu mākslinieciskos aspektus.  "Suitu sievām" vārdi nav kabatā jāmeklē ne par vienu tēmu, un ievadā skan viņu svaigākā apdziedāšanās, kas notika Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferencē. Dienas garumā tajā vētīja šo svētku veiksmes, neveiksmes, mācības un idejas nākotnei.

Dziesmusvētku izvērtēšanas konference sākas ar skandālu - ar svilpieniem un Gaismas pils dziedāšanu diriģenti pieprasa algu celšanu. Par nozīmīgiem pārkāpumiem Rēzeknes domes budžetā no amata atstādināts pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs. No nākamā gada februāra Latvijā aizliegs piedalīties satiksmē transportlīdzekļiem ar Krievijas reģistrācijas numuriem.

Tūkstošiem cilvēku šī vasara pagāja Dziesmu un deju svētku sajūtās. Deju lieluzveduma “Mūžīgais dzinējs” noslēgumā Daugavas stadionā Rainers Miezītis bildināja savu mīļoto Agniju Klimu. Izskanot dziesmas un dejas “Manai dzimtenei” pēdējām notīm Noslēguma koncertā Mežaparkā, ārsts Kārlis Rācenis zināja, ka šī savā ziņā ir viņa pēdējā deja. Bet skolotāja Anda Kivliša, cīnoties ar vēzi un valsts nevēlēšanos apmaksāt vajadzīgās zāles, vienkārši cerēja nodzīvot līdz svētkiem, lai kora “Ogle” rindās dziedātu Noslēguma koncertā. Vairāk nekā 40 tūkstoši dalībnieku. Bet tomēr katram savi dziesmusvētki.

9. septembrī gaidāma skulpturālā ansambļa viedvietas “Gaismas vārti” atklāšana, kā arī tiks atzīmēta Sunākstes dziedāšanas svētku 150. gadadiena. Tas iezīmēs tādu kā apļa noslēgumu, jo šogad ir arī Dziesmusvētku 150 gadi.  Šīs dienas sarunai pievienojas “Gaismas vārtu” autors un tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs, “Stendera biedrības” pārstāvis Pēteris Stradiņš. 

Dziesmusvētkos uz lielo estrādi sabrauc teju 500 kori no visas Latvijas, lai vienotos kopīgā dziesmā. Kā strādā šī plašā mēroga sistēma Latvijā? Ko nozīmē vadīt amatieru kori un kā tas atšķiras no profesionāla dziedātāju kolektīva? Kā notiek gatavošanās solo dziedājumam Dziesmusvētku noslēguma koncertā? Par to šajā DIENA PĒC autora Oskara Priedes sarunā ar profesionālu dziedātāju un kordiriģenti Agnesi Pauniņu.

16. jūlijā Dzintaru koncertzālē un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika" izskanēs Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts, kurā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris muzicēs diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā. Viņš kopš 2019. gada septembra ir Manheimas Nacionālā teātra galvenais kapelmeistars, bet ar prieku allaž atsaucas aicinājumiem koncertēt Latvijā. Jūrmalas festvāla atklāšanas koncerta programmā - mūzika no Francijas un Amerikas Savienotajām Valstīm: Kamila Sensānsa Trešā simfonija (‘‘Ērģeļu'') un ‘‘Nāves deja'', kā arī Leonarda Bernsteina uvertīra operetei ‘‘Kandids'' un Džordža Gēršvina Klavierkoncerts ar Vestarda Šimkus solo. Plašāk sarunā - par koncertiem brīvdabā un tiem piemērotu repertuāru, patiku pret franču mūziku un jaunatklāto Džordža Gēršvina klavierkoncertu, piederības sajūtu Manheimas Nacionālajā teātrī, neparastu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" versiju vienam vakaram, sezonas noslēgumu un māju izjūtu. Jānis Liepiņš: Man tiešām liels prieks atkal būt Latvijā, noķert Dziesmusvētku sajūtas un just līdzi korim „Kamēr”. Tas bija fenomenāls notikums – viņi jau septīto reizi pēc kārtas ieguva Lielo balvu. Liels prieks un lepnums. Runājot par Jūrmalas festivāla atklāšanas koncertu, man nav tik bieži nācies diriģēt Dzintaru koncertzālē. Ir bijuši daži koncerti, bet pasenāk. Protams, tur galvenais ir pārbaudīt skaņu un rēķināties ar brīvdabas faktoru – uzpūš vējš un notis aizlido (smiekli). Visādi brīnumi var notikt. Bet ir arī sava maģija tajā, ka dzirdi jūru, vēju, kādu putnu ieķērcamies. Tajā ir savs skaistums. Ņemot vērā vietu un to, kas šis ir par koncertu, programma ir ļoti būtiska. Manuprāt, šī programma ir ļoti skaista un piemērota notikumam un arī Dzintaru koncertzālei – kaut kas skanīgs, kaut kas svinīgs, arī kas drusku „vieglāks”. Otrajā daļā būs Džordžs Gēršvins - kaut kas starp akadēmisko un džeza mūziku. Būs skaista un kompakta programma. Jāsaka, ka ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tikāmies pavisam nesen – Dziesmusvētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā „Šūpulis”, kurā man bija uzticēts diriģēt tēva [Zigmara Liepiņa] vokāli simfonisko darbu „Dziedot dzimu, dziedot augu”. Tas, protams, gan bija tikai desmit minūtes garš skaņdarbs, tagad tā būs ir pilna programma. Man ļoti patīk šis process ar mūziķiem, orķestris ir ļoti augstas kvalitātes un aktīvs jau no pirmā mēģinājuma – viņi saprata šo mūziku, kaut gan to nav iepriekš spēlējuši. Programmā ir tādas lietas, kas it kā ir populāras, taču nez kāda iemesla dēļ orķestra repertuārā nav bijušas. Piemēram, Kamila Sensānsa Trešā simfonija pasaulē jau ir viena no standartrepertuāra sastāvdaļām, bet varbūt pie vainas tas, ka Rīgā nav tādas koncertzāles, kurā orķestrim likt klāt ērģeles. Šīs simfonijas fināls ir tik spēcīgs, jaudīgs un plašs, ka Lielā ģilde varbūt būtu par mazu. Man prieks, ka orķestris uzreiz uzķēra šīs mūzikas stīgu un sajūtu, viņiem tas izdevies brīnišķīgi. Otrajā daļā Gēršvina Klavierkoncertā pievienosies Vestards Šimkus – vakaru noslēgsim uz džezīgākas nots. Šajā skaņdarbā, manuprāt, ir lieliski notverta Amerikas 20. gs. sākuma sajūta – viss skaisti, brīnišķīga dzīve. Klausoties šo mūziku, var tiešām sajust tādu amerikāniskumu, kurš mūsdienu pasaulē vairs nav tāds, kādu esam redzējuši vecajās filmās. Amerikas zelta laiki, ja tā var teikt. Mūzika ir brīnišķīgi spoža, virtuoza un izklaidējoša, tajā ir arī skaistas melodiskās līnijas. Manuprāt, lielisks skaņdarbs. Salīdzinājumam atkal varētu likt pretī Sensānsu, jo viņš arī bija izcils pianists. Arī tas parādās viņa simfonijā. Simfonijām netipiski ir tas, ka izmantotas ērģeles un arī klavieres. Nepieciešami pat divi pianisti, jo brīžiem jāspēlē četrrocīgi. Komponists meklē dažādus inovatīvus risinājumus, lai attīstītu simfonisko žanru vēl tālāk. Daudzi varbūt nepārņēma viņa aizsāktās idejas, bet tā ir skaista krāsa, ka, klausoties simfoniju, tajā ienāk ērģeles. Tie ir maģiski, debešķīgi mirkļi. Arī instrumentācija ir absolūti izcila – vienkārši brīnišķīgi uzrakstīts orķestrim. Lai gan simfonijai ir divas daļas, var saskatīt zināmu četrdaļības struktūru. Ērģeles pusi simfonijas nemaz nespēlē, līdz ar to tās tiešām ir kā orķestra sastāvdaļa, nevis solo instruments. Bet, protams, tām ir ļoti nozīmīga loma.  Ļoti mazskaitlīgi Radio fonotēkā pārstāvēta Sensānsa „Nāves deja” – ir dažādi pārlikumi, bet orķestra versijā ierakstu nav, lai gan tā ir lieliska mūzika, efektīgs skaņdarbs, kurā spilgtas solo epizodes. Lielākā nozīme šajā gadījumā ir pirmajai vijolei, kas mums būs koncertmeistars Georgs Sarkisjans. Viņam ir šie velnišķīgie tritonu intervāli, kas iezīmē sākumu, kad skeleti nāk no kapiem ārā. Ļoti ilustratīvs darbs. Tas gan ir kompakts – 6 vai 7 minūtes garš, bet tur viss parādās – kā šī deja izaug no pusnakts zvaniem un skeletu lēkāšanas pa kapakmeņiem. Ksilofons, kas arī savā ziņā bija Sensānsa inovācija, jo tajā laikā to īsti orķestrī neizmantoja, ļauj vizuāli iztēloties skeletu grabēšanu. Beigās viss tiek pārtraukts – iekliedzas gailis vai, šajā gadījumā, oboja, un ir skaidrs, ka tuvojas rīts un skeleti aizmūk atpakaļ kapos. Tiešām ilustratīvs, melodisks skaņdarbs, iegriežas tādā kā virpulī. Tiešām nezinu, kāpēc tas nav bijis repertuārā. Varbūt nav rasts pie franču mūzikas. Latvijā kaut kā vairāk esam pieraduši pie Bēthovena vai Čaikovska – vācu, krievu mūzikas. Franču mūziku, šķiet, spēlē salīdzinoši reti. Man gan aprīlī bija koncerts ar Sinfonietta Rīga  - atskaņojām Ravela skaņdarbu „Kuperēna piemiņai”. Arī it kā standarta repertuārs, bet pēdējoreiz spēlēts pirms 20 gadiem. Manuprāt, franču mūzikai varam pievērsties vairāk un piešķirt tai lielāku nozīmi, jo tajā ir absolūti izcilas pērles, kuras ir vērts dzirdēt un spēlēt. Vēl neesam pieminējuši ceturto skaņdarbu šajā programmā, kas nu gan ir kas tāds, ko laikam spēlē visi. To spēlē visi – tā ir Leonarda Bernsteina „Kandida” uvertīra, ar ko iesāksim koncerta otru daļu – tieši pirms Gēršvina. Pirmajā daļā ir franču bloks – divi Sensānsa skaņdarbi, un otrajā daļā – Gēršvins un Bernsteins. Man ir bijis ļoti svarīgi skatīties, kā Bernsteins pats šo uvertīru diriģē, un ieraksti ir brīnišķīgi. Viņš ir fenomenāls gan kā mūziķis, gan kā komponists, gan kā diriģents. Un tik izcili uzrakstīts arī instrumentācijas ziņā, un tajā, cik mūzika spēj saglabāt vieglumu rakstura ziņā. Viņš ir radījis operetes sajūtu – nevis tādā Vīnes variantā, kā mēs to parasti zinām, bet tieši šo amerikānisko opereti, kas nav gluži mūzikls, bet kaut kas pa vidu. Efektīgs darbs, kurā orķestrim ir iespēja sevi parādīt virtuozi. Manuprāt, brīnišķīgs otrās daļas sākums.

Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadē Mežaparka Sidraba birzī 6. jūlija vakarā notika koru mūzikas lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš", izceļot tautas dziesmu kā kora dziedāšanas sākotni.   Īstais kora mūzikas koncerts, atzīst dziedātājas no Ventspils.   Zigfrīds Muktupāvels atzīst, ka "21. gadsimts ir ienācis Dziesmu svētkos, atrodamies modernā, skaitā vietā, nepazaudējuši savu dziesmu svētku būtību. Neesmu dzirdējis nevienu viduvēju viedokli, visi saka, ka skanējis brīnišķīgi".   Ģenerālmēģinājumā sastaptie skatītāji ir gandarīti par koncertā gūtajām emocijām, savukārt jau pēc koncerta uzrunātā ģimene nedaudz kritiski vērtē pašu noslēgumu, kad jau daudzi skatītāji bija devušies prom un arī dziedātāji pametuši estrādi. Kādā brīdī pat šķitis, ka nebūs, kas dzied "Pūt, vējiņi!" noslēgumā.      

Vasara ļauj izvēlēties veselīgus un vienlaikus spēcinošus ēdienus, kas dod arī pietiekami daudz enerģijas ne tikai ikdienā, bet arī tad, ja nepieciešama izturība veselas nedēļas garumā, arī Dziesmusvētkos - dziedāšanai, dejošanai un dažādu pasākumu apmeklēšanai. Kādi ir vasaras spēka avoti ēdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. Par daudz aprunātajām sviestmaizēm Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča atzīst, ka riski pastāv, jo ir vasara, tāpēc jādomā, kādas uzkodas ienest pasākuma vietā. "Enerģiju var atjaunot un iegūt no dažādām citām drošākām uzkodām. Pārtikas drošība ir būtiska lieta. Sviestmaizes ar majonēzi, svaigu lasi vai vārītu gaļu atstāsim brokastīm, vakariņām. Uzkodām iegādāsimies turpat, ja uzglabā atbilstoši," norāda Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča. "Tā ir tikai nedēļa, un jāpieņem spēles noteikumi, jāsaprot, ka drošība ir svarīga. "Mums – kā dejotājiem, arī dziedātājiem, – ir tikai viena soma un mazais pleķītis, ko tur ierāda. Tā ir realitāte, ka var iedomāties kāds paņemt maizi ar majonēzi un varbūt lasi, tad viss stāv uz laukuma tajā mazajā pleķītī, kur uz tavas somas kolēģi vēl samet savas virsū. Kad esi iekšā ar abām kājām korī vai deju placī, tad sāc saprast. Ar maizītēm arī padalās, un tad nereti ir, ka sāp vēders vai ir slikta dūša; pirmais, ko cilvēks parasti saka – slikts ēdiens. Bet viņš varbūt neizanalizē to, ja, piemēram, šodien dejotāji brauc no mājām ārā jau pusseptiņos no rīta, iedomājieties, ja uztaisi sešos savu maizīti... Kad viņu apēdīsi? Varbūt četros. Visu laiku stāv somā. Un ne jau visiem līdzi ir speciālās aukstuma kastes. Tas nav fiziski iespējams," skaidro Liene Sondore. Runājot par ēdienu Dziesmu un deju svētku dalībniekiem, Liene Sondore pati kā svētku dalībniece atzīst, ka pusdienas ir garšīgas, bet viņa gribētu sagaidīt brīdi, kad tomēr dziedātājiem un dejotājiem uzturs atšķirsies. "Par šī gada ēdienkarti es nevaru precīzi spriest, jo neesmu piedalījusies, es iepriekšējos Dziesmu svētkos piedalījos pie izstrādes, bet gribētu sagaidīt tādu mirkli, kad tiek rēķināts, jo dejotājiem ir nedaudz citas vajadzības. Laukums un cilvēku skaits ir izaicinājums. Vajadzētu sabalansēt, jo mazliet ir jau uz sportisko uzturu. Ir grūti dejot, ja esi saēdies kotletes, karbonādes, gaļas mērces. Tas varētu būt plāns, tuvojoties nākamajiem svētkiem, jau kaut kādu laiku iepriekš padomāt, kas būtu dejotājiem, kas dziedātājiem, tās ir pilnīgi dažādas slodzes," vērtē Liene Sondore. Kā sātīgu un vieglu ēdienu viņa iesaka, piemēram, dārzeņu sautējumus, pākšaugus. Protams, viss atkarīgs no pagatavošanas. PVD pārstāve aicina tomēr rūpīgi nomazgāt zaļumus, augļus un dārzeņus pirms ēšanas. Tā izvairīsimies no daudzām nepatīkamām problēmām. Kūku nevajadzētu karstā vasaras laikā vest līdzi piknikā uz otru Latvijas malu. Bulciņu var!  

Noslēguma koncerts “Kopā augšup” ir veltījums Dziesmusvētku tradīcijas 150. gadadienai un mūsu visu kopīgajai un gaišajai rītdienai. Kultūras rondo saruna par gatavošanos noslēguma koncertam ar tā mākslinieciskās darba grupas pārstāvēm – diriģenti Airu Birziņu un horeogrāfi un deju virsvadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni. "Šajā reizē noslēguma koncerts pirmo reizi svētku vēsturē patiesi ir noslēguma koncerts. Visus svētkus līdz šim koristi viesmīlīgi savā koncertā pieņēma mūs visus un tad mēs kopā svinējām svētku noslēgumu," atzīst Iveta Pētersone-Lazdāne. "Šoreiz koncerts top citādi. Lielākās nozares ir izvirzījušas savus pārstāvjus darba grupai un mēs kopā jau darbojamies vairāk nekā gadu, pusotru. Gabaliņu pa gabaliņam, kripatiņu pa kripatiņai liekam šo koncertu kopā, veidojam kopā, spriežam par dažādām lietām, niansēm, kā tas viss veidosies."  "Katrs dziedātājs ir svarīgs. Tas tembrs, kas skan kopā, veidojas no 14 ar pusi tūkstošiem balsu. Vismazākā balstiņa, visklusākā skaņa ir kaut kāda maza daļiņa no visas balss. Patiešām tas brīnums, kāda skaņa ir estrādē, šobrīd ir jāanalizē, kā tas veidojas," vērtē Aira Birziņa. "Pakāpjoties augstāk publikā, mums pašiem ir tāds kaifs dzirdēt skaisto kora toni, tembru, tādu vienotu tembrālu saskaņu. Tas tembrs ir tik bagāts un skaists, un spožs. Tas bija brīnumaini. Domāju, ka liela nozīme arhitektūras īpašajiem vairīgiem. Tā ir, protams, pašu dziedātāju gan atdeve, gan attieksme, gan zināšanā." "Koristiem tomēr jāsaprot, ka fizikas likumi ir fizikas likumi, kurus nevar apiet nekad. Ja ir liela grupa dziedātāju vai orķestra, tad arī estrādē vienmēr tā būs, ka attālums neļaus dziedāt tik komfortabli kā koncertzālē, kā savā mēģinājuma telpā, kā viena kora sastāvā," atgādina diriģente. Mežaparka Sidraba birzī – par godu svētku norisei atjaunotajā estrādē, pieredzējušu virsdiriģentu un goda virsdiriģentu vadībā skanēs jauktie, sievu, vīru, senioru, bērnu un jauniešu kori, pūtēju orķestri un kokļu ansambļi. Latvijas novadu krāsas vizēs jaunradītas mūzikas svītas un deju sniegumā. Kā vienā elpā izskanēs arī pašu koristu izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas, iemirdzēsies latviešu kormūzikas dimanti plašā vēsturiskā spektrā – no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām, pirmatskaņojumus piedzīvojot Lolitas  Ritmanes un Jēkaba Jančevska jaundarbiem.

* Pēc Rīgas mēra lēmuma atkāpties domē izskan gatavība veidot jaunu koalīciju * Izglītības ministre noraida arodbiedrības prasību un neatkāpsies no amata * Hāgā sāk vākt pierādījumus par Krievijas agresijas noziegumu Ukrainā * Tirgotāji sūdzas par augsto nomas maksu Dziesmu un deju svētku norises vietās * Dziesmusvētkos šovakar skanēs arī kāds unikāls koris - uz skatuves kāps ap 200 diriģentu *

Ierakstu ciklā „No paaudzes paaudzē” šajā reizē stāsts par folkloru, bet konkrētāk par etnogrāfisko ansambļu tradīciju, kas pēta, izceļ lokālo tradīciju, kopienas vērtības un mantojumu un visspilgtāk atklāj tiešo pārmantojamību un mutvārdu folkloras spēku. Ciemojamies pašā Latvijas – Krievijas pierobežā pie Bozovas etnogrāfiskā ansambļa, kur dziedātāji vismaz trīs paaudzēs dzied veselām ģimenēm jau vairāk nekā četrus gadu desmitus un ar savas puses rotaļu repertuāru pošas uz Dziesmu svētkiem. Viena no tradīcijām ietilpīgākajām tautas mūzikas un folkloras formām ir etnogrāfiskie ansambļi. Tieši te caur dziesmām un arī teatralizētiem uzvedumiem visspilgtāk var novērot tiešo tradīcijas pārmantojamību, kad visplašākās vecuma un pieredzes amplitūdas ļaudis sapulcējas vienkopus lai dziedātu vai ietu rotaļās, tādējādi nododot savas zināšanas par novada, apkaimes vai kādas konkrētas teritorijas folkloru un tradīcijām jaunākajai paaudzei. Ir darba dienas pievakare, Ludzas novada Malnavas pagasta ēkā uz kārtējo mēģinājumu vai vienkārši satikšanos, lai kopīgi padziedātu, sapulcējies Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz tās padsmit dziedātājas un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne. Bozova ir ciems pie pašas Krievijas robežas Malnavas pagastā. Depopulācijas rezultātā savu agrāko spozmi tas ir zaudējis, bet savulaik, 1955. gadā, te izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, kas vēlāk, 80. gados, atmodas vēsmu iekustināts, pievērsās folklorai. Jau 43 gadus tas pastāv kā etnogrāfiskais ansamblis un pēdējos gados pulcējas Malnavā, apvienojot ne vien bozoviešus, bet arī citus apkārtējo ciemu ļaudis. „Tas atmodas laiks bija tāds liels atspēriena punkts, kad Tautas frontē bija visi ansambļa dalībnieki,” stāsta Agnese Medne, kas savu amatu mantojusi no vecāsmātes – Latvijā pazīstamās teicējas Veronikas Stafeckas, kas ilgus gadus ansambli vadījusi. „Dziedāts jau ir principā no piedzimšanas. Saprātīgi nesaprātīgi bet visu laiku ir tajā ansamblī būts kopā,” turpina Agnese. Arī tagad ansambļa jaunākajai dalībniecei ir vien divi gadi, un te dzied veselām ģimenēm. Ansamblī kopā ar Agnesi darbojas arī viņas mamma, kas savukārt par savu mammu Veronisku Stafecku atcerās – ne vien viņa pati, bet arī visas māsas bijušas lielas dziedātājas. „Un viņa tās dziesmas vilka un vilka no kaut kādas pūra lādes ārā. Tās vecās senās dziesmas. Zinu, ka viņa bija piesaistījusi savu māsu, lai tā dziesmas pieraksta, jo pati uzskatīja, ka viņas rokraksts nesaprotams. Bet vispār viņas visas māsas, manas mammas māsas, bija lielas dziedātājas. Un viņas, ja sastājās, piemēram, rotāšanās dziesmās, katra savu vilka. Un tik skaisti viņas mācēja kopā sadziedāt.” Visas dziesmas, kas nereti bija padsmit pantu garumā, tika rūpīgi pierakstītas burtnīcās. Šobrīd vecākā Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece ir Emīlija Šķene jeb kā ansambļa dalībnieki viņu mīļi dēvē par Mileiti. Viņa ir vienīgā, kas palikusi no sievām, kas kā vokālais ansamblis savulaik 1955. gadā dziedāšanu Bozovā iesāka. Šodien viņai ir 97 gadi. Emīlijas pūrā ir daudz dziesmu, kas pie viņas atnākušas no viņas vecāsmātes. Ja Emīlija nāk no Saleniekiem, no kurienes arī viņas dziesmas, tad Veronika Stafecka ansamblī dziesmas savulaik ienesusi no Abrenes puses, vietas, kas nu jau kaimiņvalsts sastāvā. „Mēs principā dziedam Abrenes puses dziesmas, tikai to, kas ir autentisks atrasts, ko baba pierakstījusi bija. Tad, kad mums kaut ko sirdij sagribās, kādam koncertam piemēram, tad jau mēs arī citus gabalus nodziedam. Bet tā, ja vajag parādīt un iznest saulītē, tad mēs principā izvēlamies tikai to, kas pierakstīts,” stāsta Agnese Medne. Tā kā burtnīcās vecāsmātes pierakstītajām dziesmām nošu nav, visu dziesmu melodijas tiek dziedātas pēc atmiņas. „Ir dažas tādas dziesmas, kuras varbūt ne tik bieži tiek dziedātas, ar tām mums palīdz Mileite pagaidām. Pa telefonu zvanu – Mileit, kādā balsī jādzied?” Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra lielumu īsti nevar pateikt pat tā vadītāja, bet jau šobrīd vairāk nekā 30 dziesmas ir ieskaņotas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī psalmi ierakstīti. Etnogrāfiskie ansambļi ir veids kā tiek pārmantotas tradīcijas, kā tās tiek saglabātas un aktualizētas gan caur Dziesmu svētkiem, folkloras festivālu „Baltika”, gan caur vietējām kopienām, kur šie ansambļi darbojas, saka Latvijas universitātes literatūras folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. „Un ar ko īpaši etnogrāfiskie ansambļi atšķirībā no folkloras ansambļiem un kopām, tas, ka tradīciju un tautas mūzikas izpildītāji cenšas pieturēties tikai pie sava novada mūzikas un cenšas atturēties no jaunievedumiem.” „Tur ir tas tiešais pārmantojums, kas netiek pastarpināts ar pierakstu, netiek pastarpināts ar nošu pierakstu, tā ir tomēr mutvārdu tradīcija, tā ir tieša mācīšanās muzikantam no muzikanta,” atzīst Dziesmu svētku folkloras programmas veidotāja un Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna un norāda, ka mūsdienu kultūras kontekstā ir grūti nodalīt folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. Tā ikdienas muzicēšanas tradīcija konkrētā kopienā. Pirmie etnogrāfiskie ansambļi ar šādu nosaukumu  tiek nodibināti  20.gadsimta 50. tajos gados, taču etnogrāfiskie ansambļi vai etnogrāfiskie uzvedumi jau ir zināmi starpkaru periodā un pat iespējams agrāk, zina stāstīt Aigars Lielbārdis. Šobrīd Latvijas folkloras kustībā var runāt par 24 etnogrāfiskajiem ansambļiem. Un kas interesanti, etnogrāfiskie ansambļi šodienas Latvijā darbojas tikai divos kultūrvēsturiskajos novados – Dienvidkurzemē jeb suitos un Latgalē. Bozovas etnogrāfiskais ansamblis arī šogad pošas uz Dziesmusvētkiem, šie ansamblim būs jau sestie svētki. Šoreiz sagatavots vietējos seno rotaļu repertuārs.

Līgo karogs, interaktīvā dārgumu siena „Laika upe”, kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija „Lielākais koris pasaulē”. Kultūras rondo devies uz Mežaparku, lai iepazītos ar „Dziesmusvētku telpu”. Aptuveni mēnesis ir atlicis, līdz Rīgu pieskandinās Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieki, bet Mežaparka lielajā estrādē svētki jau ir sākušies. Par to parūpējušies Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki, sadarbojoties ar daudziem dažādu mākslu pārstāvjiem. Mežaparka Lielās estrādes jeb Sidraba birzs Ziemeļrietumu spārnā atklāta Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) pastāvīgo ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa", kas veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku 150 gadu jubilejai. Izstāde veidota divos stāvos, kas saturiski un funkcionāli viens otru papildina. "Dziesmusvētku telpas" pirmā stāva saturu veido četri objekti - "Līgo karogs", interaktīvā dārgumu siena "Laika upe", kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija "Lielākais koris pasaulē". Katrs no objektiem rada īpašu sajūtu mijiedarbei ar dziesmu un deju svētku tradīciju. Ekspozīcijas otrais stāvs atvēlēts "Dziesmusvētku telpas" izglītības programmai. Tā ir vieta, kur satikties, diskutēt un uzklausīt. Brīvpieejas grāmatu plauktā apskatāmie dziesmusvētku katalogi, novadu svētku grāmatas, izdevumi par personībām un kolektīviem dod iespēju izzināt un pētīt dziesmusvētku tradīcijas vēsturi Latvijā un pasaulē. Kultūras rondo tiekamies ar dažiem no "Dziesmusvētku telpas" veidotājiem. Iepazīstina Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Iveta Ruskule, diriģents, šajā reizē skaņu dizainers Sigvards Kļava, video mākslinieks Roberts Rubīns, arhitekts Austris Mailītis, pētnieces un mākslas ekspertes Ieva Ezeriete, Daiga Bondare, Rūta Līcīte, mākslinieks Ivars Mailītis, māksliniece Lote Vilma Vītiņa un Līgo karoga projekta komandas pārstāvji - izšuvējas Elīza Māra Kamradze-Tūtere un Māra Juška un mākslinieks Egils Kurpnieks.    

Nedaudz vairāk kā pēc mēneša svinēsim 27. Vispārējos Latviešu Dziesmu un 17. Deju svētkus. Šogad Dziesmu svētkiem aprit 150, bet Deju svētkiem – 75 gadi ,un šajā jubilejas reizē arī Latgale kā reģions svētkos ir plaši un spilgti pārstāvēta - 24 Latgales kori, 88 deju kolektīvi, 77 folkloras kopas, 20 kapelas, 7 pūtēju orķestri, 2 koklētāju ansambļi un 39 mazākumtautību kolektīvi, kā arī amatierteātri un Tautas lietišķās mākslas pārstāvji no Latgales. Cik plaša šodien ir dziesmusvētku tradīcija Latgalē, cik skanīgi reģions būs pārstāvēts šajos svētkos, kā kolektīvi atkopušies pēc pandēmijas perioda, kā pagājušas skates, kā tiek vērtēta pasākuma organizācija un vai visiem dalībniekiem būs iespēja nedēļu dzīvot galvaspilsētā, par to visu šoreiz sarunā ar Latvijas Nacionalā Kultūras centra direktori Signi Pujāti, Rēzeknes valstspilsētas, Rēzeknes un Varakļānu novadu virsdiriģentu Ēriku Čudaru, Krāslavas KN deju kopas “Rūtoj” vadītāju Jāzepu Ornicānu un kapelas “Dziga” vadītāju Daci Baltkāji.

XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos piedalīsies 457 kori, 46 no tiem – no diasporas. Bet viens no koriem ir īpašs, tas stāv ar vienu kāju Latvijā un otru – ārpus Latvijas. Viņi paši smejoties sevi sauc par integrācijas komandu, jo tai pievienojas latvieši no visas zemeslodes, kas pārcēlušies uz dzīvi vecāku dzimtenē vai arī ieradušies šeit uz kādu laiku. „Mārtiņkori” Minsterē vēl laikā, kad Latvija bija okupēta, dibināja skolotājs Mārtiņš Zandbergs. Viņu pazīstam arī kā latviešu dziesmu apkopotāju "Mārtiņa dziesmu grāmatā". Ar Zandbergu, kura balss joprojām skan "Mārtiņkorī", protams, tagad runājam Latvijā. Šajā korī dziedāja pavārs Mārtiņš Rītiņš, un īpašas saites kori vieno ar vēl viena Mārtiņa – Mārtiņa Brauna – mūziku. "Mārtiņkorī" dzied arī ārzemju latviešu leģendārā diriģenta Andreja Jansona meita Zinta. Bet viņas brālis Mārcis, ko izdevās sazvanīt Detroitā, uz Dziesmu svētkiem brauks ar Mičiganas latviešu kori. Par "Mārtiņkori" un tā saknēm pasaulē, stāstu veidojusi Ieva Puķe, arī viņa pati dzied šajā korī. Raiņa poēmas „Daugava” četras daļas, kuras nošu partitūrai pēdējās korekcijas komponists Mārtiņš Brauns veica tikai divus mēnešus pirms savas nāves, nesenajā koru skatē diriģentei Kristiānai Krievai kļuva par vienu no emocionālākajiem momentiem nepilnu desmit gadu sadarbībā ar „Mārtiņkori”, ko viņa uzsāka pavisam jauna.  Viņa stāsta: „Tieši pirms Covid mums bija plānots kopā ar kori „Norise” nodziedāt visu ciklu, mēs to ļoti cītīgi apguvām. Covid šo koncertu norāva, un mēs bijām ļoti priecīgi šīs dažas daļas nodziedāt skatē. Tad es sapratu, ka šim korim šī cikla dažas dažas daļas ar zemtekstiem, kas tur ir iekšā, ir kā naglai uz galvas.” Lielākā daļa „Mārtiņkora” koristu piedzimuši un uzauguši citās valstīs un pat citos kontinentos - ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, bet tagad sapulcējušies, lai dziedātu kopā Latvijā.  Kora pirmsākumi meklējami Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, to 1979.gadā dibināja matemātikas skolotājs, muzikāli apdāvinātais Mārtiņš Zandbergs. Lai parunātu par kora vēsturi, jādodas ciemos pie Laimas un Ulda Dimiševskiem. Klusā Pārdaugavas ieliņā ir maza mājiņa, kurā mīt meitene no Kanādas un puisis no Latvijas, viņi arī satikās Vācijā, Minsterē, bet tagad dzīvo Latvijā un dzied „Mārtiņkorī”. Laima Dimiševska, skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, ir „Mārtiņkora” prezidente, dzied otrajos altos, bet viņas vīrs, muzeja „Latviešiem pasaulē” direktors – tenoros.  Minsterē Uldis dziedājis Mārtiņa vadītajā Minsteres jauktajā korī. Laima un Uldis pēc satikšanās Minsterē kādu laiku dzīvoja Kanādā. Pēc atgriešanās Latvijā uz „Mārtiņkorī” pirmā devusies Laima. Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā 17.maijā skanēja dziesma „Dziedātāju māsu devu”, kas ir „Mārtiņkora” moto. Kora dibinātāju Mārtiņu Zandbergu, tagad – ierindas dziedātāju šajā korī – sastopām pasākumā, kur, piedaloties premjerministram Krišjānim Kariņam, pieminēja 25 gadus kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma. Zandbergs uz Latviju devās 1997.gadā. Brīnišķīgs liktenis vienam emigrācijas korim – pārcelties uz Latviju kopā ar daudziem dziedātājiem! „Jā, tas ir vienīgais koris, kurus es zinu tādu. Bet tas arī bija visjaunākais koris trimdā,” stāsta Zandbergs. „Man visi soprāni bija 18 gadus veci, citiem bija piecdesmitgadīgi. Minsteres jauktais koris bija labs. Jaunas balsis, un tie jaunie cilvēki pēc 10 gadiem pārcēlās uz Latviju. Tagad uzskatām, ka esam faktiski vietējais koris, skatēs arī piedalāmies. Esam iekšā Latvijas koru ritmā. 2000.gadā atsākām šeit Latvijā. Ārzemēs vairs nav tā, ka kori plaukst. Minsterē tagad arī ir dziedātāju grupa sanākusi, kas gribēs piedalīties Dziesmu svētkos. Lielos centros – Londonā, Čikāgā, Ņujorkā vēl kori pastāv. Tagad vairs nav trimda, bet diaspora, koru tradīcija ir veca.” „Mārtiņkorī” dzied arī pagājušogad mūžībā aizgājušā izcilā atzītā ārzemju latviešu koru komponista un diriģenta Andreja Jansona meita Zinta, bet viņas brālis Mārcis – Mičiganas latviešu korī  Amerikā. Kalamazū. Tas ir viens no 46 diasporas koriem, kas piedalīsies šajos Dziesmusvētkos. 

Dziesmusvētku noslēguma koncertā būs izmaiņas - no repertuāra izņemta Zigmara Liepiņa dziesma Svētī debesīs šo zemi, kurai vārdus sarakstījis Kaspars Dimiters. Krievijas pilsoņi varēs vēlreiz reģistrēties latviešu valodas pārbaudei. Eiropas Savienības Ārlietu padomes aizsardzības ministru sanāksmē Briselē pārrunā kopējās Eiropas drošības un aizsardzības politikas aktualitātes. Elektroniskā tiešsaistes vēlētāju reģistra darbību 2024.gadā paredzētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nodrošinās Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Finanšu ministrija piedāvā apspriest ieceri par sabiedrisko mediju nodokļa ieviešanu.

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Runcis kā režisors veidojis ne tikai teātra izrādes, bet arī daudzus plaša mēroga sabiedriskus pasākumus, kas kļuvuši par nozīmīgiem pagriezienpunktiem Latvijas nesenajā vēsturē? Pētera Pētersona daudzpusīgie talanti – tulkotājs, dramaturgs, režisors – ir iemesls, kāpēc viņu nereti pieaicināja kā autoru un arī režisoru liela mēroga uzvedumiem. Viens no tādiem bija koncerts par godu Andreja Upīša 70 gadu jubilejai Operā, kuram libretu veidoja un arī iestudēja Pētersons. Mūziku šim koncertam rakstīt viņš uzaicināja Imantu Kalniņu, ar kuru kopā jau bija radījis brīnišķīgo izrādi ar Imanta Ziedoņa dzeju “Motocikls”. Abi bija kopā strādājuši arī pie Pētersona dramatizētā Dostojevska “Idiota”, kur Imanta Kalniņa mūzika atstāja neaizmirstamu nospiedumu.  Pateicoties Pētersonam, Upīša jubilejas svinībām kļuva nevis par vēl vienu ierindas pasākumu vai par nodevu laikam, bet gan palīdzēja radīt autonomu lieldarbu  - lielisko Imanta Kalniņa oratoriju ar Upīša tekstu “Rīta cēliens”, kurai Upīša dzeju un tekstus atlasīja un sakārtoja, faktiski dramatizēja, Pēteris Pētersons. Kad sākās Atmoda, Pētersona talants noderēja vairāku tālaika nozīmīgu pasākumu organizēšanā. Tā 1988. gada jūnijā notikušais Folkloras festivāls “Baltica” tautas atmiņā palicis kā notikums, kurā Dainis Stalts pirmo reizi arēnā iznesa Latvijas karogu. Un visa festivāla norise toreiz Rīgā un Ogrē bija kā svaiga ūdens malks, kas cēla un vienoja cilvēkus ap folkloru. Un šī saviļņojošā notikuma veidotājs bija Pēteris Pētersons. Pirms Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. gada 7. oktobrī, notika Tautas Frontes rīkota manifestācija, pēc kuras ļaudis devās uz Mežaparku. Tur Dziesmu svētku estrādē, ko pildīja kori, notika koncerts ar Atmodas līderu un valsts amatpersonu uzrunām, kas kā notikums spilgti iespiedies ļaužu atmiņā. Un lūk, šī koncerta režisors bija Pēteris Pētersons. Viņi kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu un muzikologu Arnoldu Klotiņu bija izveidojuši repertuāru un runātāju sarakstu, kā arī rūpējās par koncerta norisi turpat uz skatuves tādā kā vadības grupā. Kā atceramies, emocijas toreiz sita ļoti augstu vilni. Sanākušie cilvēki kāri tvēra katru runātāju vārdu, bet dziesmas dziedāja līdzi. Man tēva papīros vēl ir saglabājusies lapiņa ar koncerta norisi ar visām viņa piezīmēm. Vēl viens nozīmīgs mirklis Latvijas vēsturē, kam Pētersons pielicis savu roku, bija 1990. gada Vispārējie Dziesmu svētki, kur pirmo reizi pēc ilgiem gadiem repertuārā vairs nebija jādod nodevas dziesmām par Ļeņinu un padomju skaņdarbiem, turklāt šajos svētkos pirmo reizi plaši piedalījās trimdas kolektīvi. Pētersons bija Dziesmusvētku režisors, un atceros, cik brīnumaini toreiz ieskanējās trimdas koru iekustinātie zvaniņi.  Runcim vienmēr piemitusi laba mēroga un telpas izjūta, spožs inscenētāja talants, taču šajos lielajos pasākumos viņš nevarēja atļauties tā vienkārši izsaukt aprautas komandas, kā bija pieradis darīt teātrī, kur kolēģi bija iemācījušies saprast viņu no pusvārda. Viņa reizēm ģeniālajām idejām bija nepieciešams sazemējums. Un šo lomu lielajos masu pasākumos kā asistents pildīja toreiz jaunais Konservatorijas Kultūras darbinieku kursa absolvents, tagad Smiļģa teātra muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš. 

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Stāsta tērpu māksliniece Evija Dāboliņa Stāsts par Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju goda nozīmju un goda rozešu tapšanu sākas ar atskatu nesenā un arī senākā pagātnē.  Diriģentu tērpi ar goda rozetēm tika rotāti jau pirmajos Dziesmusvētkos 1873.gadā, tolaik sauktajos I Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos. Nozīmītes jau kopš pirmajiem svētkiem tika piespraustas arī svētku dalībniekiem un rīkotājiem. Rozetes kalpo kā virsdiriģentu statusu apliecinošas zīmes un ir arī grezni lietišķās mākslas darbi. Kopš 1965. gada rozetes rotā arī deju virsvadītāju tērpus svētku laikā. Man ir tas gods būt 2018. gada Dziesmusvētku goda rozetes autorei.  Goda rozeti veidoju kā zīmi, kas stāsta gan par Dziesmu un deju svētku nozīmi latviešu kultūrā, gan par šīs zīmes nēsātāja īpašo nozīmi svētkos.  "Saule ir simbols sākumam. Sākumam un nepārtrauktam turpinājumam," - tāds bija mans vēstījums, veidojot simtgades svētku rozetes ideju. Goda rozetē iekļauti arī citi mums nozīmīgi simboli - sarkanbaltsarkanais karogs lentes formā un Dziesmu un deju svētku karoga titulvārds Lihgo - vecajā drukā. Goda zīmes pamatu veido zeltains audums, kas kopā ar zeltā un sudrabā kalto saules simbolu vēsta par enerģiju un kustību, savukārt krusts - par zīmes nēsātāja īpašo statusu. Latviešu lietišķi dekoratīvās kultūras tradīcijās jau no pašiem Dziesmu un deju svētku pirmsākumiem ir rādīt savu unikalitāti. No pašiem pirmajiem līdz ceturtajiem dziesmusvētkiem nozīmīšu simboli ir lira, Laimas zvaigznīte, bet vēlākos svētkos nozīmītes piepildītas ar latvju rakstu motīviem un pirmās brivvalsts laika vizuālajiem simboliem - kokli, kamolu, nošu lapu, ozollapām ar zīlēm. Vienmēr goda rozešu vidus nozīmīti veido ar svētku iniciāļiem vai pilnu nosaukumu, gadskaitli vai numurēto skaitu pēc kārtas. Zīmīgi, ka sākotnēji – no II līdz V svētkiem, Latvijas teritorijai atrodoties Krievijas impērijas sastāvā svētki tika veltīti jeb pievilkti kādam valstiski svarīgam notikumam, kā piemēram, Aleksandra II 25 gadu valdīšanas jubilejai, 100 gadu atcerei kopš Kurzemes pievienošanas, 200 gadu kopš Vidzemes pievienošanas Krievijai. Tas pats notika Latvijas okupācijas laikā. Šie valstiskie un nozīmīgie simboli, protams, tika iekļauti goda nozīmju veidolā. Manā atbildības laukā kā tērpu māksliniecei ir svētku virsdiriģentu tērpi. Goda rozete svētkos rotā virsdiriģentu un virsvadītāju tērpu. Veidojot tērpus, man ir labi pārredzama idejiskā un vizuālā svētku kopaina, kurā rozete ir kā viens spilgts elements, kas dabiski papildina tērpus. Goda rozetes tiek pasniegtas virsdiriģentiem, goda virsdiriģentiem, virsvadītājiem un goda virsvadītājiem, kurus apstiprinājusi Dziesmu un deju svētku padome. Rozetes tiek pasniegtas svinīgā ceremonijā Dziesmusvētku parkā virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanā. Goda rozete ir vizuāli interesanta, tēlaini ietilpīga un spilgta detaļa, kas bagātina goda tērpu, tā vēsta - ir svētki! Svētki mūzikai, dejai un tautai, tās kultūrai.

Kā veiksmīgāk sadarboties dažādām atmiņu institūcijām dziesmusvētku vēstures apzināšana un dokumentēšanā un kā top svētku ekspozīcija “Dziesmusvētku telpa” Mežaparkā, pārrunājamm ar foruma “Visi mūsu dziesmusvētki” pārstāvēm – Rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ivetu Ruskuli un Latvijas Nacionālā kultūras centra direktori Signi Pujāti. Mežaparka Lielajā estrādē jeb Sidraba birzī Rakstniecības un mūzikas muzejs (turpmāk – RMM) turpina darbu pie Dziesmu un deju svētku tradīcijai veltītās pastāvīgās ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” izveides. To plānots atklāt 2023. gadā – dziesmu svētku tradīcijas 150. gadadienā.   2022. gada 16. septembrī RMM aicina Latvijas atmiņu institūciju (muzeju, bibliotēku un arhīvu) darbiniekus un sadarbības partnerus uz forumu “Visi mūsu dziesmusvētki”, lai iepazīstinātu ar Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas “Dziesmusvētku telpa” saturu, iecerēm un sadarbības modeļiem. Forums notiks Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē, tiks nodrošināta pasākuma tiešraide. Iveta Ruskule norāda, ka dziesmu svētku process ir daudz kas vairāk, ne tikai informācija par 26 līdz šim notikušajiem svētkiem. Dziesmu svētku process - tie esam mēs visi, kas piedalāmies un klausāmies. "Novados, pagastos un pilsētās ik gadu notiek dziesmu dienas. Ir jau apkopota informācija, ka līdz 1944. gadam ir bijuši 600 šādi dziesmu svētku tradīcijai piederīgi notikumi. Bet par tiem ir maz ziņu. Nav vienas platformas vai rīka, vienā mapē savākta informācija pa visu Latviju, lai šis process būtu pārskatāms no sākuma, no Dikļiem, tad cauri visai Latvijai, kā šis process, kā šie maziem dziesmu svētki ir veduši korus, deju kopās pūtēju orķestrus uz lielajiem svētkiem. Jo šī lielo dziesmu svētku sastāvdaļa lielā mērā ir tas, kas piecus gadus notiek novados," atzīst Iveta Ruskule. Novados ir kultūras centri, bibliotēkas, muzeji, kas ir vai nu saistīti ar svētku organizēšanu, vai pie viņiem pēc tam nonāk materiāli. Un dažāda ir attieksme, ir dažādi dokumentēts. "Mūsu lielais mērķis paralēli ekspozīcijai ir izveidot informācijas datu bāzi, kā dziesmu svētki visā Latvijā notikuši. Lai mēs apzināmies, cik tas ir svarīgi, lai dalāmies ar informāciju un neizmetam kaut ko ārā, mainoties darbinieku paaudzēm. Tas ir foruma mērķis -  uzrunāt, izstāstīt, vienoties par sadarbību, sadarbības formātu," atklāj Iveta Ruskule. "Vērtības paliek, kur ir. Lai informācija nonāk pie mums, lai zinām, ka Cēsīs ir informācija par tādu un tādu dziesmu dienu vai novada svētku norisi un Cēsu muzejā vai Cēsu bibliotēkā par šiem svētkiem liecina tādi un tādi artefakti, kas vienlaikus ir arī avots informācijai par to. Lai tas sanāk kopā vienā lielā tīklā" Daļa foruma būs veltīta turpmākajiem sadarbības principiem starp institūcijām 150 gadu ilgās dziesmu un deju svētku vēstures datu vākšanā un saglabāšanā, lai nodrošinātu to pieejamību plašai sabiedrībai. Tāpat forumā iecerēts diskutēt par zināšanu pārnesi un jaunajām prasmēm digitālajā laikmetā. Būs iespēja iepazīt dziesmusvētku personību stāstus, kā arī uzzināt vairāk par datu vākšanas principiem dažādos Latvijas novados.  Paredzēts, ka ekspozīcija atradīsies divos stāvos, tās pamatā būs četri stūrakmeņi – multimediāla instalācija “Lielākais koris pasaulē”, vizuāla un skaniska svētku norišu laika līnija, meditācijas vietas kormūzikas klausīšanās krēslos un aktivitāšu telpa, kura tiks atvēlēta tam, lai varētu satikties visi dziesmusvētku tradīcijā iesaistītie –  gan dalībnieki, gan arī to veidotāji, kā arī būs iespēja rīkot seminārus, maināmās izstādes un īstenot muzejpedagoģiskās nodarbības.

Ar raitu soli, skaņu balsi - maz' bišķiņ skaļāk! ar šādu saukli sevi piesaka 15. Vispārējie ASV Dziesmu un deju svētki, kas pirmo reizi notiks Minesotā. Kādi būs šīs vasaras Amerikas dziesmu un deju svētki, interesēsimies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, sazinoties ar svētku rīkotājiem Amerikā. Svētku programma pamatīga, notikumu daudz, cik tiem gatavi rīkotāji, ciktāl gatavi potenciālie dalībnieki, bet kādi darbi vēl jāiesteidz? Sarunā piedalās Dziesmusvētku Rīcības komitejas priekšnieks Ansis Vīksniņš, Dziesmusvētku Mūzikas nozares vadītāja Krisīte Skare un Dziesmusvētku Tautas deju lieluzveduma vadītāja Astrīda Liziņa.  

Arī rokdarbi ir tradīcija, bez kuras tauta nevar dzīvot – tā uzskata Tautas lietišķās mākslas meistare Dagmāra Prīberga. „Baltais rokdarbu ceļš” ir meistares Dagmāras Prībergas jubilejas izstāde, to iespēja skatīt arī virtuāli. Ilgus gadus meistare vadījusi tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele”, bet 2021.gadā vadīšanu pārņēmusi Dagmāras meita Gita Prīberga. Dagmārai Prībergai rokdarbi ir neatņemama dzīves daļa jau vairāk nekā 40 gadus, un tautas lietišķās mākslas studiju „Bārbele” viņa vadījusi no 1989.gada. Izstādē „Baltais rokdarbu ceļš” apskatāma tikai neliela daļa no paveiktā, toties tas ir ieskats daudzajos rokdarbu veidos. Kad gribu zināt, ar ko Dagmāra īpaši lepojas, viņa vedina nevis pie kāda rokdarba, bet pie stenda, kurā liels attēls no Dziesmusvētku izstādes ar šūpulīti vidū. Pakavējamies arī pie lielformāta fotogrāfijas no Virtuālā tautastērpu gājiena, kur abas - Dagmāra un Gita - saposušās skaistos tautastērpos pie jūras, jo ir jūrmalnieces. Savukārt izstādē abas rokdarbnieces rāda nevis tautas apģērbu, bet mūsdienu apģērba rotājumus visdažādākajās tehnikās. Kad izstāde apskatīta un ieskats gūts, gribas noskaidrot, no kurienes Dagmārai Prībergai tāds ķēriens un interese par rokdarbiem. Savukārt Gitai Prībergai jautāju, kā pārmantojas mammas zināšanas un prasmes, kā tas notiek? Gita neslēpj, ka skolas vecumā izvairījusies no rokdarbiem, redzot, cik tas grūti. Ir divas Dagmāras Prībergas grāmatas „Senās mežģīnes Latvijā” un  „Mežģīņu mantojums Latvijā”, kurā arī mežģīņu darināšanas tehnoloģijas. Ar Dagmāru Prībergu interesanti runāt par tērpu un rokdarbu vēsturi, arī par mežģīnēm latviešu tautastērpos. Gita Prīberga darbojas arī Eiropas mākslas un amatniecības federācijā, un problēmas ar smalko rokdarbu veicējiem esot visās valstīs. Jūrmalā, Aspazijas mājā, divas reizes nedēļā Dagmāra Prīberga vada kursus rokdarbniecēm, un man iespēja viņas satikt un uzdot jautājumu, kā veicas un vai nav par grūtu? Stāsta rokdarbu kursu dalībnieces Ausma, Vizma, Inga, Ieva un Ilze.

Klausoties Kultūras rondo sarunas ar Mārtiņu Braunu, kas raisījušās pirms vairākiem gadiem, sajūta, ka tās dzīvo ārpus laika. Par “foršiem pozitīviem impulsiem”, kas Mārtiņa dzīvē tik klātesoši; par piesārņoto kultūrtelpu, kurai “jādod gaiss un jāattīra tā no mākslinieku radītā”; par neatkārtošanos mūzikā un sava rokraksta meklējumiem, par sadarbību radošajā procesā, kas Mārtiņam tik ļoti bija nepieciešama. Par Mikiņu un „Sīpoliem”. Sarunas ārpus laika. Viena – pirms desmit gadiem, kad komponists gatavojās saviem sešdesmitās dzimšanas dienas koncertiem; otra – pirms trijiem gadiem, tuvojoties Dziesmusvētkiem, kad  bija iznākusi arī sarunu grāmata „Saule. Mārtiņš. Daugava”. Dodamies viņa “Karalistē”.

“Uzvarētājs nāk pa ķēķa durvīm". Autora rindas skanējušas intīmās sarunās, čekas cietumos un Dziesmusvētku estrādē. Par mūža gājumu 85 gadu garumā. Šīs nedēļas raidījuma "Viens pret vienu" viesis - dzejnieks Knuts Skujenieks.

Šoreiz ieklausāmies emociju vilnī, kas piektdienas vakarā valdīja lidostā „Rīga”, kad mājās atgriezās Tokijas olimpisko spēļu čempioni 3x3 basketbolā – Agnis Čavars, Nauris Miezis, Kārlis Pauls Lasmanis un Edgars Krūmiņš. Reinis Grundspeņķis zelta maču vēroja Jaunjelgavā kopā ar Čavara un Mieža pirmo treneri Andri Eglīti. Treneris Eglītis Jaunjelgavā vada vasaras nometni jaunajai basketbolistu paaudzei, bet fināla laikā visi kopīgi skatījās spēli par olimpisko zeltu. Latvijas vēstniece Japānā Dace Treija-Masī stāsta, kā mainījusies japāņu noraidošā attieksme pret Olimpiādes norisi Tokijā un kāpēc tā noticis. Savukārt Tālis Eipurs Tokijā satika japānieti Momoku Kušidu, kura mācās latviešu valodu, dzied latviešu korī „Gaisma”, kā arī apbrīno mūsu Dziesmusvētku fenomenu.

Tuvojoties XV dziesmu svētkiem Kanādā, esam saņēmuši mudinājumu no saviem klausītājiem vēlreiz pārrunāt jautājumus par tautastērpu. Tautastērps vai tautiskais apģērbs, vai mūsdienās būtu jānosaka robežas tautas tērpa izskatam un lietojumam? Cik tālu var nodarboties ar tautas tērpu stilizāciju? Par pilsoniskām aktivitātēm diasporā un biedrības "Mans tautastērps idejām, un arī par to, kā ārlatvieši šūdina savus tautastērpus, gatavojoties svētkiem, pārrunājam raidījumā raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Raidījuma viešņas studijā: Latvijas Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, tautas lietišķās mākslas un tērpu speciāliste Linda Rubena un biedrības "Mans tautastērps" pārstāves no Jelgavas Ilze Strēle un Ginta Zaumane. Visas četras raidījuma viešnas ir ģērbušās tautastērpā. Signei Pujātei ir Ventspils tautastērps, Lindai Rubenai - Ziemeļvidzemes, Ilzei Strēlei - Zemgales, Gintai Zaumanei - arheoloģiskais tērps. Raidījuma viešņas aicina 4. maijā tērpties tautastērpā un arī piedalīties Rīgā tautastērpu gājienā “Tauta. Gods. Tērpi”. Gājiens notiks no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim. Pulcēšanās pulksten 12 Rātslaukumā. Sazināmies arī ar XV Kanādas Dziesmusvētku  rīcības komitejas pārstāvi Selgu Apsi, ar Signi Rirdanci no Stokholmas, viņa ir tautas mūzikas un danču grupas "Stokholmas spēlmaņi" dalībniece, un Ievu Brinkmani no Briseles. Ieva ir pagājušājā gadā meistarklasēs Briselē radījusi pati savu tautas tērpu un tajā viņa arī dosies uz 4. maija svētkiem Briselē.

Dziesmu svētku dažādība – Latvijas un ārpus Latvijas tradīcija. "Dvēselei nav metodikas," saka Dziesmu svētku virsdiriģents Ints Teterovskis par ārzemju un latviešu koru kolektīvu atšķirīgo izpildījumu, skanējumu un tradīciju. Vai šai dažādībai jābūt vai tomēr tradīcija „jānovienādo” pēc Latvijas gaumes un izpratnes? Vai eksotiskais diasporas kolektīvu skanējums var nest unikālu guvumu Latvijas kultūrai? Sarunājas Laura Padega-Zamura, Ņujorkas latviešu kora diriģente, un Ints Teterovskis, virsdiriģents un Dziesmusvētku biedrības valdes priekšsēdētājs.  

Svētrīts. Studijā mācītājs Guntis Kalme. Dziesmusvētki un kristīgā tradīcija. Citāts no apustuļa Pāvila vēstules efesiešiem 6. nodaļas: Topiet stipri savā Kungā un viņa varenajā spēkā.

Raksturojot Latvijas drūmākos atkarības laikus, padomju gadus, raidījumā Gadsimts ar savu valsti stāsta par Voldemāru Kalpiņu, kultūras darbinieku, padomju nomenklatūras pārstāvi, bet arī cilvēku, kuru ļoti daudzi atceras ar labu vārdu joprojām. Runājot par Voldemāru Kalpiņu, jāsāk ar to, ka viņš darbojās visu savu profesionālo mūžu, cik tas pagāja padomju laikā, šīs sistēmas ietvaros vadošos amatos. Bet arī jāpiebilst, ka viņš pieder tai latviešu kompartijas darbinieku grupai, kuri 50. gadu beigās tika ieskaitīti nacionālkomunisku kategorijā, kā to dēvējam šodien. Viņš zaudēja vietu padomju Latvijas varas virsotnē, no kultūras ministra kļūstot par toreizējā Raiņa literatūrās un mākslas vēstures muzeja direktoru. Stāsta Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis. Analizējot Voldemāra Kalpiņa veikumu kultūras ministra amatā, Grāpis min Dzintaru koncertzāli, Rīgas Doma ērģeles, Mežaparka lielo estrādi, pirmās runas par jaunas valsts bibliotēkas ēkas (Nacionālās bibliotākas) celšanu un aizsākts Dailes teātra jaunās ēkas projekts. "Tika izveidota Dzintaru koncertzāle. Otrs punkts - Doma ērģeles. Ne 50. gadu beigās, ne šodien draudze nespēj veikt šo ērģeļu restaurāciju, ja vara būtu Arvīdam Pelšem, ne Doma baznīcas, ne ērģeļu Latvijā nebūtu. Nākamais punkts Dziesmusvētku estrāde. Tagad mēs pārbūvējām šo estrādi par tādu, kurai līdzīgas var atrast arī citur. Bet šī Kaupiņi laika estrāde, protams, ar sava laika zīmogiem bija atšķirīga un patiešām tikai mūsu. No tā laika kultūras ministrijas iecerēm beidzamā piepildījās tikai dažus gadus atpakaļ. Un tā bija jauna valsts bibliotēkas, kas tagad saucas Nacionālā bibliotēka, ēka. Pirmās runas un pirmie aizmetņi ir tajos gados. Jaunais dailes teātris arī tika aizsākts projektēt tajos gados, visnotaļ dzīvu līdzdalību ņemot Smiļģim," stāsta Andrejs Grāpis

Runājam par politisko vardarbību, Zelta rītausmas sociālā darba funkcijām Grieķijā un tā sekām, par izvarošanām kā politiskā kapitāla apliecinājumu, politiķu nespēju atšķirt zinātņu nozares un Dziesmusvētkiem. Studijā Ieva, Pauls un Ojārs. Novilkt: Fails | Torrents