Podcasts about jevg

Artems, Jevgēnija, Valērija ir tikai daži no ukraiņu bērniem, kuri šogad vismaz 10 dienas pavadīja, izguļoties visu nakti un nedzirdot gaisa trauksmi. Viņi atbrauca uz Latviju, lai piedalītos Bērnu slimnīcas fonda rīkotajā nometnē karā cietušajiem. Ar katru nometni ģimeņu stāsti paliek aizvien smagāki. Piedzīvotais - emocionālāks. Daudziem bērniem vairs nav tētu. Citiem nav mammas. Taču viņi ir un paliek bērni, kuriem kaut mirkli tā jājūtas. Un te talkā nāk arī dakteris suns. Kanisterapijas ir vienas no mīļākajām nodarbībām šo nometņu laikā. Jo dažkārt, pieglaužoties baltajam draugam, viņam ausī var iečukstēt pat to, ko nestāsta psihologam. 10 dienas bez kara.

Arī mūsu mīļdzīvnieki diemžēl noveco. Bieži vien ātrāk nekā mēs to vēlētos. Par suņu un kaķu vecuma slimībām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā palīdzēt saviem mīluļiem vecumā stāsta veterinārārsts-neirolgs Aleksandrs Ozols un veterinārārste Māra Vasiļevska. Speciālistus uzklausām arī ierakstos. Jevgēnija Ostroga ir veterinārārste un dzīvnieku uzvedības speciāliste un stāsta, kā vecumdienās var mainīties suņu un kaķu uzvedība, kā arī to, kā rīkoties, lai palīdzētu dzīvnieka smadzenēm novecot lēnāk. Daira Viškere ir Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārā klīnikas veterinārārste un uzsver, ka vecums nav slimība un gadās, ka dzīvnieki jūtas slikti nevis vecuma, bet slimības dēļ.

Var izrādīties, ka mājas mīlulis ir pret antibiotikām rezistentu mikroorganismu rezervuārs. Ko tas nozīmē saimniekiem un kā mājdzīvnieku klātbūtne ietekmē mūsu veselību, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesors, Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kaspars Kovaļenko, sertificēta veterinārā dermatoloģe, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesors, Veterinārmedicīnas fakultātes pārstāve Jevgēnija Kondratjeva un infektoloģe Dr. med. Rīgas Stradiņa universitātes docente Monta Madelāne. Mēs ar saviem mājdzīvniekiem dalāmies ne tikai mīlestībā, bet dalāmies arī mazos, mazos radījumos, ko varētu nodēvēt par mikrobiem. Dažāda veida mikrobu jeb mikroorganismi apdzīvo gan cilvēku, gan arī mājdzīvniekus, un dažreiz tie var radīt diezgan nopietnas problēmas. Viena no nozīmīgākajām lietām, par ko runā pasaulē, ir antibiotiku rezistence. Mikrobi nereaģē uz dažādām zāļu vielām, kas tiek izmantotas, lai tos apkarotu. Kāpēc tas ir bīstami?  "Medikamentu izstrāde paliek aizvien ierobežotāka, jaunas zāles ir aizvien mazāk, toties baktērijas kļūst aizvien negantākas un rezistentākas. Līdz ar to bieži vien, baktērijām attīstot strauji rezistenci, iespējas ārstēt paliek aizvien mazākas. Mēs nevaram atdalīt cilvēkus no dzīvniekiem, no apkārtējās vides," skaidro Monta Madelāne. "Tāpēc Pasaules Veselības organizācija diezgan skaļi skandē terminu - viena veselība, un vienas veselības ietvaros mēs esam saistīti visi kopā." "Ja mīļdzīvniekiem veterinārārsts nozīmē antibakteriālo ārstēšanu, noteiktu sakritību rezultātā attīstās rezistence, kas mēdz aiziet arī uz citu sugu. Ja dzīvniekam ar rezistenta mikroflora, tā var dalīties ar savām zināšanām, kā būt rezistentai, kā pretoties antibiotikām, arī ar cilvēku. Cilvēka mikroflora arī kļūs rezistenta," norāda Jevgēnija Kondratjeva. "Tāpēc mums ir jābūt piesardzīgiem, ne tikai pašiem lietojot antibiotikas un darīt to korekti, bet arī darot to saviem dzīvniekiem. Ir jāiebaro noteikta dēvē, ir jāievēro intervāls starp zāļu lietošanu, noteiktais kurss, kuru ir izrakstījis veterinārārstu jūsu dzīvniekam, lai izvairītos no rezistences veidošanās. To jūsu dzīvnieki var nodot jums un jūs - saviem dzīvniekam."

Līdz 19. jūnijam Tallinas kvartāla Projektu mājā skatāma ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde “Pārnese”. Tā aktualizē Latvijas Fotogrāfijas muzeja lomu un vietu Latvijas kultūrvidē. Kā atdzīvojas šķietami statisks saturs? Ko jaunie un topošie mākslinieki atrod savai radošajai izaugsmei vērtīgu arī 100 gadus senos uzņēmumos? Kur šobrīd atrodas Fotogrāfijas muzejs un tā neizsmeļamās liecību dzīles, Kultūras rondo atklāj izstādes kuratore ISSP galerijas vadītāja Iveta Gabaliņa un divas izstādes dalībnieces Maija Sjomkāne un Annija Mangale. 2024. gada pavasarī telpu rekonstrukcijas dēļ Latvijas Fotogrāfijas muzejs bija spiests pārcelties uz pagaidu mājvietu, un tas radījis ne tikai praktiskus izaicinājumus, bet arī aktualizējis dziļākus jautājumus – par muzeja identitāti, attiecībām ar sabiedrību un lomu Latvijas fotogrāfijas vēsturē un nākotnē.  Vai Fotogrāfijas muzejs kļūs par statisku pagātnes arhīva glabātāju vai tomēr par dzīvu, laikmetīgu platformu ar spēju reflektēt, pārrakstīt un ietekmēt aktuālos naratīvus? Muzeja institucionālās “starpvietas” statuss kopā ar formālas fotogrāfijas izglītības neesamību izgaismo fotogrāfijas marginalizāciju un liek uzdot arī vēl plašāku jautājumu – kāda ir fotogrāfijas vieta Latvijas laikmetīgajā kultūrtelpā? Izstādes autori atbildes uz šiem jautājumiem meklē, nevis teorētiski, bet caur māksliniecisku praksi, tādā veidā pievēršot uzmanību fotogrāfijas nozīmībai. Radītie darbi parāda fotogrāfijas arhīva iespējamības kā radoša, emocionāla, ķermeniska un estētiska procesa potenciālu. Daži jaunie fotogrāfi strādā ar konkrētiem arhīva materiāliem, citi paplašina arhīva jēdzienu, uzlūkojot to kā kolektīvās atmiņas un vizuālās kultūras nospiedumu. Darbus izstādījuši: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone, Signe Reinholde-Āboliņa. Izstādes kuratori: Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis.  

Stāsta Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu vadītāja Ieva Kārkliņa Reizēm man ir vēlme paskatīties kādu no "Midsomeras slepkavībām". Vienā no filmām, kas risinājās angļu teātrī amatierizrādes laikā, skatuves aizkulisēs pamanu personāžu, kurš ik pa brīdim, neizlaižot no rokām adīkli, ielūkojas lugas eksemplārā. Tas ir izrāžu vadītājs. Tā šo amatu dēvē Latvijā. Angliski runājošajās zemēs viņu sauc par "stage manager", savukārt vācieši pārliecinoši pieturas pie stingrā "Inspizient". Mūsdienās profesionālajā teātrī paveras pavisam cita aina – izrāžuu vadītājs ir koncentrējies amata lietpratējs, kurš, aprīkojies ar dažādām saziņas ierīcēm, gatavs lidojumam izrādes garumā, gandrīz vai pacelt gaisa kuģi un maigi nosēdināt! Izrāžu vadītāja darbs ir saikne starp iestudējuma māksliniecisko un tehnisko norisi. Katrā teātrī viņa pienākumi ir dažādi. Mūsu operteātrī izrāžu vadītājs pārliecinās par pilnīgu un drošu skatuves uzbūvi, kā arī par izrādē iesaistīto klātbūtni, informē dalībniekus un organizē izrādes gaitu. Pats svarīgākais uzdevums ir precīzi novadīt visus tehniskos procesus, vadoties pēc klavierizvilkumā ieliktajām atzīmēm, tā, kā iecerējis režisors vai horeogrāfs. Latvijā šo amatu apgūst prakses ceļā, savukārt Lielbritānijā un citviet pasaulē – īpašās Drāmas skolās. Operas un baleta teātrī izrāžu vadītājam ir muzikālā izglītība, jo jālasa notis. Piemēram, mana kolēģe Gundega Maizīte ir diplomēta muzikoloģe, es pati esmu beigusi Liepājas mūzikas vidusskolas klavieru nodaļu, pēc tam apgūstot režijas mākslu Latvijas Valsts konservatorijā. Mums ir jāstrādā ne tikai ar orķestra partitūrām, bet arī ar komponista roku rakstītu nošu materiālu, ar lielu bijību izpētot gan labojumus, gan remarkas. Mūzikā "jāiesēdina" ne tikai dažādi skaņu efekti, bet arī muzikālas fonogrammas, pat atsevišķi instrumenti vai solistu balsis. Priekškara muzikāla atvēršana un aizvēršana ir iekļaujama izrāžu vadītāju mūžizglītības sarakstā. Te jāpiemin mūsu opernama priekškaru meistars, "Aldara" balvas laureāts, orķestra mūziķis un izrāžu vadītājs Andris Dalbiņš. Dodoties viesizrādēs uz Itāliju, kur vēsturiskajos teātros priekškara vēršana vēl notiek manuāli – ar virves palīdzību, var atviegloti uzelpot, atliek vien bilst vietējiem meistariem: tagad lūdzu "allegro" vai "andante". Mūsu darbs ir īsta stresa noturības pārbaude. Ja izrāde novirzījusies no maršruta, jāspēj tā "iegriezt" pareizajā trajektorijā. Te palīgā tad traucas teju viss teātris. Kolēģu atsaucība, pieredze, zināšanas ir neatsveramas. Kā gan izskanētu "Traviatas" izrāde, ja diriģents Farhads Stade laicīgi nebūtu izdzirdējis izrāžu vadītāja izmisuma pilno balsi, saucot Violetu – Kristīni Gailīti, kura ģērbtuvē, kolēģes nejauši ieslēgta, prāto, kā aizkļūt līdz skatuvei? Radoša pieeja problēmsituācijām vienmēr bijusi lielā cieņā. Izrādē "Džanni Skiki" uz skatuves nolūst atzveltnes krēsla kāja. Galvenajam varonim, tur sēžot, svarīga mizanscēna. Izrāžu vadītājs, pieplacis dekorācijām, lūdz citam solistam krēslu "salabot|, izmantojot scenogrāfijā iekļautās grāmatu kaudzes. Izrādes laikā dažkārt nākas aizrāpot līdz videoprojektora slēdzim, jo kāds to nejauši atvienojis, bet jaunais kolēģis darbā ieradies žilbinoši baltā kreklā. Tieši tāpēc izrāžu vadītājiem garderobē dominē tumšas krāsas apģērbs. No scenogrāfijas viedokļa raugoties, izrādes mūsdienās ir kļuvušas sarežģītas. Iestudējuma laikā uz skatuves gan pamanāmas, gan neredzamas risinās neskaitāmas dekorāciju pārbūves, kuras jāveic īsā laikā. Izrāžu vadītājs kopā ar savu tehnisko komandu izdarīs visu, lai skatītājiem dāvātu mākslas brīnuma sajūtu. Un tieši tāpēc Dmitrijs Hvorostovskis pēc tehniski sarežģītās "Jevgēņija Oņegina" izrādes Londonas "Covent Garden" saņemt aplausus uz skatuves aicināja izrāžu vadītāju.

Svētdien, 13. aprīlī, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē uz kamermūzikas vakaru "Skandināvijas skaņas" aicina divi jauni Latvijas mūziķi - vijolnieks Ankits Tripathi un pianiste Ērika Jākobsone, piedāvājot soma Žana Sibēliusa un norvēģu Edvarda Grīga un Bjārnes Brūstada skaņdarbus.  ​Ankits studē Lielbritānijā Karaliskajā Mūzikas koledžā pie Sašas Roždestvenska, bet Ērika meistarību apgūst Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesoriem Sergeja Osokina un Hertas Hansenas, kā arī Folkwang Mākslas Universitātē Vācijā pie Jevgēnija Sinaiska. Ar abiem mūziķiem tikās Ieva Zeidmane, izvaicājot par gaidāmā koncerta programmu, satikšanos mūzikā, studijām un šī brīža aktualitātēm. Ērika Jākobsone: Pašlaik ļoti daudz nodarbojos ar kamermūziku, visvairāk sadarbojos ar vijolniekiem. Man šobrīd Vācijā ir iedoti četri vijolnieki un divi kameransambļi. Iesāku jaunu posmu savā dzīvē. Pirms daudz ļoti daudz spēlēts solo, piedalījos J. Vītola Starptautiskajā pianistu konkursā, arī meistarklasēs, kur iepazinos ar daudziem mūziķiem no Vācijas un Nīderlandes. Ankits Tripathi: Daudz spēlēju koledžā, koncertos, arī kamermūziku ar draugiem - trio, kvartetus. Man ir arī oktets, ar kuru plānojam spēlēt Mendelszona oktetu. Kā jūs abi satikāties? ĒJ: Mūs sapazīstināja pedagoģe. Mēs viens par otru bijām tikai dzirdējuši, bet pazīstami nebijām. Viņa piedāvāja saspēlēties kopā, un mēs piekritām. Vakar pirmo reizi satikāmies mēģinājumā un mums veidojas ļoti laba sadarbība. Tā ir lielajā mūzikas dzīvē - jums ir viena tikšanās un jāspēj uzreiz būt ļoti, ļoti uzmanīgiem vienam pret otru. AT: Un jāklausās. Kamermūzikā vienam otru jāklausās, neatkarīgi no mūziķu skaita. Kas ir laba kameransambļa pamatā? Kādas kvalitātes gaidāt no saviem saspēles partneriem? ĒJ: Svarīga ir kopējā elpošana, kā mēs kopā diriģējam, kā mēs kopā dziedam, kā muzicējam. Un idejas. Ja sakrīt idejas, tas ir ļoti forši, un mums ar Ankitu ļoti daudz kas sakrīt. Mēs ļoti daudz ko jūtam līdzīgi. AT: Jā, piekrītu Ērikai. Klausīšanās ir vissvarīgākā pazīme kamermūzikā. ĒJ: Un man ļoti patīk sadarboties ar citiem mūziķiem. Ar vijolniekiem kaut kā dzīve ļoti bieži saved kopā (smejas).  

“Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir skatītāja emocionālā pieredze,” - tā par savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Lotus” saka kinorežisore Signe Birkova. “Lotus” ir savdabīgs vaibsts Latvijas kino ainavā: eksperimentāla filma, kuras tapšanā izmantota autentiska 1923.gada kino kamera, mēmā kino paņēmieni un mistiskas kino pasakas virāžas, kur nekas nav tā, kā izskatās. Filmas “Lotus” sižetu var izstāstīt dažos teikumos: vācbaltu grāfiene Alise fon Trota pagājušā gadsimta 20. gados atgriežas Latvijā mantojuma dēļ, bet nejauši nonāk slepena un baisa kulta valgos.Cenšoties atgūt brīvību, Alise fon Trota atklāj kino maģiju un kļūst par mēmā kino pionieri. Taču šis sižets ir vien neliela daļa no divas stundas garās kino pieredzes, kurā ir daudz mistikas, nosacītības, atsauču uz agrīno kino un režisorei tuviem ekrāna meistariem. Režisore Signe Birkova gan uzsver, ka negaida no skatītāju šo kino citātu šifrēšanu: “Es veidoju šo filmu ar pārliecību, ka pati svarīgākā ir emocionālā pieredze, ko skatītājs var gūt, ļaujoties šim ceļojumam, šai kino pasakai vai iniciācijas ceļam. Un šo citātu atpazīšana vai zināšanas absolūti nav svarīgas. Uzskatīsim, ka tās ir kādas mazas sēnes, kas tur gadījās. Mēs nezinām tām nosaukumus, un tas nav tik svarīgi. Galvenais ir subjektīvās izjūtas un kaut kādā ziņā – nepretoties šim diezgan piesātinātajam stāstam. Tur ir daudz kas jāabsorbē, bet tas nav absolūti sinefilisks kalambūrs, kas būtu obligāti jārisina.” Filmas galveno varoni Alisi fon Trotu atveido lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite, kurai šī nav pirmā pieredze ar mazliet sirreālu latviešu kino – pirms pieciem gadiem viņa filmējās arī Jevgēņija Paškeviča filmā „Ko zina klusā Gerda”. Režisore Signe Birkova līdz šim sevi pieteikusi ar vairākām spēles īsfilmām, kā „Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze” un „Viņu sauca Haoss Bērziņš”, dokumentālo filmu „Uguns aplis” un analogā kino performancēm. Lotosa ziedu, kas uzplaukst, izspraucoties cauri dubļiem, mēdz uzskatīt par garīgas atdzimšanas simbolu. Signei Birkovai tas ir stāsts arī par Alisi fon Trotu un viņas ceļu cauri izmisumam un dvēseles tumsai, tāpēc filmai dots nosaukums “Lotus”.  „Šīs filmas galvenais vēstījums ir par to, cik svarīgs radošums un ka tas var izglābt, palīdzēt atveseļoties no dažādām traumām. Iespējams, ir jāatmet kaut kāda vecā pieredze, vecie stereotipi, priekšstati un aizspriedumi, un tad radošais process aizved līdz tam, ka cilvēks var būtībā piedzimt no jauna. Arī Alise ir augšāmcēlusies caur šo radošo procesu. Bet tam nav jābūt tieši kino – cilvēks var rakstīt dzejoli, vilkt švīkas… Tas ir par to izvēli: kad viss ir sabrucis un nekā vairs nav, var iet iznīcībā, iznīcināt sevi un ļauties tumsai, kas tevi apēd, un otrs ceļš ir izvilkt sevi aiz matiem ārā, atrast sev piemērotu radošu nodarbi, un tam ir jābūt tiešām rituālam. Kad tur ielikts nodoms – es gribu dzīvot, izplest spārnus un lidot, lai arī kādi laiki nebūtu – tā ir apzināta izvēle.” Signes Birkovas spēlfilma “Lotus” pasaules pirmizrādi piedzīvoja pērn Tallinas „Melno nakšu” kinofestivālā, debijas spēlfilmu konkursā. Latvijas pirmizrāde gaidāma 10.aprīlī.

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Sastrēgums slimnīcu uzņemšanā pacientam nozīmē ne tikai mokošu gaidīšanas laiku, bet iespējams, arī draudus dzīvībai. Kā tiek organizēta Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta un slimnīcu sadarbība, lai šādi sastrēgumi neveidotos, par to spriežam Krustpunktā. Diskutē Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, Veselības ministrijas valsts sekretare Agnese Vaļuliene, Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs un zvērināta advokāte Solvita Olsena, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Lauris Vidzis.   Pirms pāris nedēļām Latvijas Televīzija stāstīja par vienu dienu, kad bija sarežģīta situācija Stradiņa slimnīcā, kad dienā tika atvests tik daudz slimnieku, ka nepietika vietas pat koridoros. Daudziem nācās gaidīt Neatliekamās palīdzības dienesta automašīnās, šādi ietekmējot arī dienesta darbu. Šajā laikā jau vispār daudz slimo ar dažādiem vīrusiem, gripu un Covid, bet ir jau arī citas slimības. Tikmēr slimnīcām pat ar ieplānoto naudu pietrūkst 40 miljonu, lai visus apkalpotu. Tādi skaitļi izskanējuši jau gada sākumā. Bet mēs taču arī atceramies 2024. gada nogali, kad slimnīcas dabūja trūkties, jo bija ārstējušas vairāk pacientu nekā noteiktās kvotas. Un kas tad būs šogad tālāk? Neskaidrību ir daudz. 

Klāt pavasaris un tas nozīmē vairāk saules gaismas. Lai arī par to priecājas visa dzīvā daba un bez saules siltuma un gaismas nevar neviens, saules starojums ir arī kaitīgs. Kas īsti ir ultravioletais (UV) starojums? Kā darbojas SPF krēmi? Un kā augi un dzīvnieki sevi pasargā no saules kaitīgās ietekmes? Raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro dermatoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Dermatoloģijas un veneroloģijas katedras vadītāja un docente Elga Bataraga un veterinārārste, diplomēta veterinārā dermatoloģe Jevgēnija Kondratjeva.

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.  

NATO prasība Latvijai palielināt NBS skaitlisko sastāvu – par cik un kā tas iespējams? Par to diskusija Krustpunktā, kurā piedalās aizsardzības ministra padomnieks Jevgēnijs Rjaščenko Šaraks, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs Jānis Skrastiņš, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots un Latvijas Televīzijas raidījuma "De facto" žurnāliste Inga Šņore. Sazināmies arī ar bloga "Vara bungas" autoru un rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu, kā arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru Kasparu Gorkšu.  

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. 1950. gada maijā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) vadībā notika pirmizrāde komponista Ādolfa Skultes (1909–2000) un horeogrāfa Jevgēņija Čangas (1920–1999) baletam “Brīvības sakta”. Mūsu baleta vēsturē tas bija pirmais paraugs, kura sižetā tika izmantoti Raiņa (1865–1929) lugas “Spēlēju dancoju” (1919) motīvi. Tiesa, pārdzīvojot daudzas un dažādas izmaiņas gan libretā un mūzikā, gan arī pašā nosaukumā, kas sākotnēji bija “Lelde” – atbilstoši Raiņa lugas galvenajai varonei, un tikai pašā pēdējā brīdī – “Brīvības sakta” – kā tautas laimes un brīvības simbols. Rezultātu gan slavēja, gan norādīja uz trūkumiem, piemēram, komponists esot pārlieku šķiedies ar izteiksmes līdzekļiem, orķestra krāsu sabiezinājumi novedot pie klausītāja uzmanības nogurdināšanas. Toties jaunajam horeogrāfam tas bija ar visaugstāko atzīmi novērtētais diplomdarbs, un arī komponists bija radījis jauna veida – simfonisko baletu. 1966. gada decembrī pirmizrādi piedzīvoja komponista Jāņa Ķepīša (1908–1989) un horeogrāfes Irēnas Strodes (1921–2013) balets “Turaidas Roze”. Šeit libreta pamatā ir Raiņa luga “Mīla stiprāka par nāvi” (1927), kas jau iepriekš bija rosinājusi komponistu Emili Melngaili (1874–1954), kura paveiktais tā arī nekad nenonāca līdz baleta skatuvei. Šīs Raiņa lugas centrā ir kopš 17. gadsimta vēl aizvien uzrunājošais un traģiskais Maijas liktenis. Maija, kura spēj pārliecināt kareivi Jakubovski, ka viņas dāvātais lakats pasargā no ievainojuma. Lai viņš ticētu lakata brīnumainajam spēkam, Maija apsien to sev un liek cirst ar zobenu. Jakubovskis notic… un Maija mirst. Irēna Strode horeogrāfiju bija veidojusi saskaņā ar klasiskā baleta kanoniem, klasiskās dejas formās ietverot gan liriskās epizodes, gan dramatiskās kolīzijas, veiksmīgi izmantojot arī pantomīmu. 2000. gadā Latvijas Nacionālā opera sagādāja skaistāko dāvanu dzejnieces un dramaturģes Aspazijas (1865–1943) 135. dzimšanas dienas gadskārtā un viņas lugas “Sidraba šķidrauts” pirmizrādes 95. gadskārtā. Komponista Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” horeogrāfiju veidoja Kšištofs Pastors no Nīderlandes, scenogrāfiju un kostīmus – Andris Freibergs, gaismas – Deivids Hārvijs no Lielbritānijas. Tas bija simboliem un alegorijām bagāts iestudējums. Pieturoties pie lugas pamatsižeta, libreta autori bija ieviesuši jaunas epizodes un tēlus: galvenās varones Gunas nākotnes vīzijas, Nāvi ar diviem Eņģeļiem un dziedošo tēlu – Laimu. Tika paspilgtinātas tādas lugas epizodes, kā Gunas prāta aptumšošanās un viņas izšķiršanās starp dzīvību un nāvi. Komponistu un horeogrāfu fantāziju rosinājusi arī Annas Brigaderes (1861–1933) pasaku dramaturģija. 1968. gada janvārī ar “Sprīdīša” pirmizrādi aizsākās latviešu bērnu baleta vēsture. Kā pilnmetrāžas horeogrāfijas autors un iestudētājs debitēja Aleksandrs Lembergs (1921–1985). Baleta melodiskās un izteiksmīgās mūzikas autors bija Arvīds Žilinskis (1905–1993), bet māksliniecisko noformējumu veidoja Biruta Goģe (1926–2008). Skaistai un krāsainai bilžu grāmatai līdzīgā izrāde aizrāva kā bērnus, tā pieaugušos. Skatītāju lutinātais pirmais iestudējums piedzīvoja vairāk nekā 150 izrādes. [1983. gadā notika baleta atjaunojums.] Atzīmējot komponista Arvīda Žilinska 75 gadu jubileju, tika iestudēts “Lolitas brīnumputns”, kura pamatā ir viena no interesantākajām Brigaderes pasakām – par vienkāršo puisi Alni, viņa draugu Sūrmi un brīnumdaiļo princesi Lolitu. Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) varoņi – Kristīne, Edgars, Māte un Akmentiņš. pirmoreiz uz baleta skatuves uznāca 1979. gadā. Viencēliens “Lasot Blaumani” radās komponista Jura Karlsona un baletmeistara Aleksandra Lemberga sadarbības rezultātā. Baleta autori nekonkretizēja nedz laikmetu, nedz arī vidi, kurā risinās psiholoģiskā drāma par mīlestību, kurai nākas brist cauri pelēkajam sadzīves purvam. Uzmanība bija pievērsta galveno personu iekšējiem pārdzīvojumiem. 2018. gadā tika iestudēts komponista Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija & Silmači” pēc Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” motīviem. Piešķirot Dejas balvu kategorijā “Klasiskās dejas iestudējums vai notikums” (2017–2018), žūrija komentēja: „Lielisks komponista veikums. Atzinīgi vērtējams skatuves noformējums, videomākslinieka darbs un kostīmi. Dejotāji ļoti organiski un aktieriski, ar baudu izdejo savas lomas.” Šo lomu atveidotāji bija Elza Leimane, Antons Freimans, Alise Prudāne, Arturs Sokolovs un daudzi citi. Ir gana daudz teiku un traģēdiju, kurām ik pa laikam pievēršas gan horeogrāfi, gan komponisti, izvēloties tēmas savai jaunradei. Arī Raiņa, Aspazijas, Brigaderes, Blaumaņa daiļrade vēl arvien var piedāvāt daudz jaunu horeogrāfisko tulkojumu latviešu baleta skatuvei.

Stāsta horeogrāfe, dejotāja, baleta pedagoģe, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Gunta Bāliņa. No 38 Viljama Šekspīra (1564–1616) lugām dažādos laika posmos ir iestudēti vairāk nekā 20 baleti un citu dejas žanru skatuves darbi: “Antonijs un Kleopatra”, “Hamlets”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, “Otello”, “Sapnis vasaras naktī”, “Spītnieces savaldīšana” un citi. Sākotnēji arī paša Šekspīra lugās tikušas izmantotas dažādas tā laika galma dejas: burē, čakona, gavote un citas. Kopš 18. gadsimta horeogrāfi jau veidoja baletus, iedvesmojoties  no Šekspīra lugām. Vairāki avoti apstiprina, ka šī ideja pieder franču horeogrāfam un dejas teorētiķim Žanam Žakam Novēram (Jean-Georges Noverre). 1761. gadā viņš  Francijas galmā iestudēja baletu “Antonijs un Kleopatra”. Mūzikas autors bija Versaļā dzimušais vācu izcelsmes komponists Rūdolfs Kreicers (Rodolphe Kreutzer). Savukārt itāļu komponistu un horeogrāfu Frančesko Kleriko (Clerico) bija iedvesmojusi traģēdija “Hamlets”. Līdz pat mūsu dienām šis caururbjošais atriebības stāsts (Hamlets) ir ieintriģējis un izaicinājis māksliniekus, tostarp horeogrāfus. Savas versijas īstenojuši tādi pasaulslaveni horeogrāfi kā Džons Noimeiers (John Noimayer), Kenets Makmilans (Keneth McMillan), Deivids Niksons (David Nixon), Radu Poklitaru un citi. Šekspīra lugai “Otello, Venēcijas moris” pievērsies viens no modernās dejas ietekmīgākajiem pamatlicējiem, meksikāņu horeogrāfs Hosē Limons (José Arcadio Limón). Viņš radīja 20 minūšu garu izrādi „Mora pavana” ar Henrija Pērsela mūziku. Pēc paša Hosē Limona, kurš dejoja oriģinālversijā, viens no nozīmīgākajiem Otello lomas interpretiem bijis Rūdolfs Nurijevs. Neapšaubāmi viens no populārākajiem sava žanra paraugiem ir balets „Romeo un Džuljeta” pēc Šekspīra ģeniālās traģēdijas motīviem, kas daudzkārt izmantoti arī  citos mākslas žanros. Pats pirmais šī stāsta horeogrāfiskās partitūras izveidotājs bija itālis Eusebio Luci (Eusebio Luzzi), kurš 1785. gadā Venēcijā  iestudēja baletu ar Luidži Mareskalki (Luigi Marescalchi) mūziku. Turpmāko versiju vidū jāmin 19. gadsimta sākumā tolaik slavenā horeogrāfa  Vinčenco Galeoti (Vincenzo Galeotti) iestudējumu Dānijas Karaliskajā teātrī. Tam mūziku radīja Klauss Nīlsens Šalls (Claus Nielsen Schall), kurš darbojās gan kā vijolnieks, gan dejotājs un baletmūzikas autors. Savu “Romeo un Džuljetas” versiju 1833. gadā Kopenhāgenā uzveda Galeoti audzēknis Augusts Burnonvils (August Bournonville). Starp citu Burnonvila slavenāko baletu vidū ir arī mūsu baleta repertuārā izrāde “Silfīdas”. Intriģējoši pavērsieni saistīti ar Sergeja Prokofjeva 1934. gada ieceri. Sākotnējais “Romeo un Džuljetas” librets paredzēja mainīt stāsta beigas, ļaujot jaunajiem mīlētājiem laimīgi turpināt dzīvi. Taču padomju laika represiju gaisotnē tomēr tika nolemts pieturēties pie traģiskā noslēguma. Kad Lielā teātra direkcija pasludināja šo mūziku par nedejisku un nepiemērotu, komponists izveidoja vairākas simfoniskās svītas, kas turpina savu patstāvīgo skatuves dzīvi līdz pat mūsdienām. Prokofjeva baleta pirmizrāde, gan nepilnā versijā, notika 1938. gadā Brno. Horeogrāfs bija tā laika starptautiski atzītā čehu slavenība, Ivo Psota. Krievijas pirmizrāde jau pilnā apjomā Leonīda Lavrovska iestudējumā notika Sanktpēterburgā 1940. gadā. Tā filmas versija (1955) tika godalgota ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru. Gan Eiropā, gan aiz okeāna vēl aizvien tiek uzvesta Prokofjeva mūzikā balstītā horeogrāfa Džona Kranko “Romeo un Džuljeta”. Vēl aizvien Anglijas Nacionālā baleta repertuārā ir Rūdolfa Nurijeva 1977. gada versija, izveidota par godu Karalienes Elizabetes Otrās valdīšanas Sudraba jubilejai. Bet baleta sākotnējo, laimīgo beigu versiju, 2008. gadā, balstoties uz  Prinstonas Universitātes profesora Saimona Morisona (Simon Morrison) pētījumiem, iestudēja amerikāņu horeogrāfs Marks Moriss (Mark William Morris). Viljama Šekspīra literāro darbu dramaturģija, tēlu daudzveidība, to psiholoģiskā sarežģītība un daudzpusība, kā arī filozofiskais dziļums turpina piesaistīt komponistus un horeogrāfus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālajā Operas un  baleta teātrī  iestudēti seši Šekspīra literārajos  darbos balstītie  baleti: Aleksandra Lemberga “Antonijs un Kleopatra” (1972), Lāslo Šeregi “Spītnieces savaldīšana” (2001), Jurija Vamoša “Sapnis vasaras naktī”(2010), Allas Sigalovas “Otello” (2012), Antona Freimana “Hamlets”(2019), bet “Romeo un Džuljeta” pat vairākkārt: Jevgēņija Čangas inscenējumā ar Annu Priedi un Haraldu Ritenbergu, kā arī Aleksandra Lemberga, Vladimira Vasiļjeva un Valentīnas Turku oriģinālajās versijās.   Baleta viencēliens “Hamlets” ar Rahmaņinova un Lindas Leimanes mūziku aicina skatītājus arī šodien.

Ielūkoties mākslas vēsturnieka virtuvē un redzēt pētniecības procesu ar visām šaubām, meklējumiem un pārdomām neparastā izstādē piedāvā trīs topošie mākslas vēsturnieki, kuri šogad absolvēs Latvijas Mākslas akadēmiju. Izstāde „Studija(s) procesā” ir tapusi sadarbībā ar „Maxim Boxer” galeriju Rīgā, kur jaunie pētnieki analizē tajā iepriekš notikušās izstādes un paralēli pēta paši savas „alma mater” – Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures specialitātes vēsturi. „Maxim Boxer” galerija atrodas Rīgā, Lāčplēša ielā, līdzās Aleksandra Čaka muzejam, un durvis vēra pirms diviem gadiem, kad uz Rīgu no Maskavas pārcēlās tās īpašnieks, kolekcionārs un galerists Maksims Boksers. Ar galerijas īpašnieku iepazīsimies sižeta beigās, bet sākumā saruna ar trīs topošajiem mākslas vēsturniekiem – Lieni Zonni, Jevgēniju Hamudajevu un Jāni Pūgu –, kuri uzrunāja sadarbībai jauno galeriju. Viņi šogad absolvēs Mākslas akadēmiju un savā kursā ir tikai trīs, stāsta Jevgēnija. Ceturtajā kursā topošajiem mākslas vēsturniekiem parasti ir uzdevums veidot izstādi. Lai gan šogad tas nebija obligāti, Liene Zonne nolēma, ka vēlas to darīt, un kursabiedri pievienojās.

Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?

Kārtējo gadu slimnīcas pieņēmušas vairāk plānveida pacientu, nekā līgumā noteikts ar valsti. Papildu līdzekļus Nacionālais veselības dienests nesola. Kāds varētu būt risinājums? Krustpunktā analizē Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Nacionālais veselības dienests Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Alda Reinika, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcasvaldes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēnijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimene ārste Alise Singha. Pagājušā trešdienā mūsu klausītājus satrauca Ziņu dienesta kolēģu stāstītais, ka šogad slimnīcas ir sniegušas pārāk lielu palīdzību, ārstējot vairāk cilvēku, nekā tās varēja atļauties. Proti, katrai slimnīcai noteikts, cik daudz naudas tā drīkst tērēt, un šogad esot pārtērēti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro. Veselības ministrijai liekas naudas nav, lai varētu kompensēt pārtērētos līdzekļus, tāpēc slimnīcām pašām būs jādomā, kā tikt galā ar radušos situāciju. Te ir jāpiebilst, ka runa ir par plānveida operācijām un sniegto palīdzību, ko laikam vajadzēja acīmredzot biežāk atteikt un pārcelt uz vēlāku laiku. Tāpēc tagad šī pacientu uzņemšana, kā skaidroja daudzviet, tiek plānota nākamajā gadā. Esot pat gadījumi, kad uz slimnīcu būs jādodas vien 2026. gadā. Esam par šo problēmu Krustpunktā runājuši arī citus gadus, vienīgi tad tas parādu jautājums tika risināts. Šoreiz naudas neesot, un tas nozīmē, ka būs jāveido arvien garākas rindas, lai nokļūtu slimnīcā. Kāpēc tā, kāda ir tā situācija un kā šādā būtu pareizāk rīkoties?

Saruna grimmētavā. Kultūras rondo notvēra aktieri Andri Keišu uzreiz pēc izrādes "Lai Dievs stāv tev klāt, tu nabaga cietēj!" ģenerālmēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, kas tapusi pēc Martina Makdonas lugas "Bendes" motīviem. Galvenais jautājums – par ko drīkst un nedrīkst vispār smieties? "Nedrīkst jokot..., tas mani personīgi skar, par mentāliem cilvēkiem. Tas man liekas vienīgais. Man bija "Linda vista" teksts par bērniem: kas tie tādi alerģiski, autiski žurkulēni". Es izņēmu vārdu autiski ārā, jo zinu, kas tā ir par nelaimi cilvēkiem, nekad par to nejokošu. Šinī lugā ir: nosauc uzvārdu, es saku - ā, tas pajoliņš. Mans tēls ir tik neiejūtīgs. Tas pajoliņš ir dokumentāls cilvēks ar mentālām problēmām. Tas man ir vienīgais. Domāju, jokot drīkst par visu," analizē Andris Keišs. "Vēl gan, kas ir tavs mērķis," papildina Andris Keišs. "Ir visādi mērkaķi, kas grib izsmiet un kādus politiskus zemtekstus iepīt. Tad es nezinu, labāk vajag paklusēt. Jokot drīkst, ja esi brīvs, godīgs, laimīgs cilvēks, kurš sasmīdināt, nevis kaut ko panākt ar to. Man personīgi satīra ne pārāk patīk." Izrāde veidota pēc Mārtina Makdonas lugas “Bendes”. Melnajai komēdijai Lielbritānijas dramaturgs Mārtins Makdona par pamatu ņēmis reālus vēsturiskus notikumus un personas no tālā 1965. gada, kad Anglijā oficiāli tika atcelts nāvessods (ar pakāršanu) un pēdējie Viņa Majestātes bendes jeb nāvessodu izpildītāji pēkšņi palika bez darba. Pirmo reizi luga uzvesta 2015. gadā Londonas Royal Court Theatre. “Bendes” ir saņēmušas Lorensa Olivjē balvu Lielbritānijā un Ņujorkas kritiķu balvu kā labākā jaunā luga. Izrādes režisors Alvis Hermanis. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks – Lauris Johansons. Lomās: Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts vai Ričards Murāns, Jānis Skutelis, Ritvars Logins, Toms Harjo, Dāvids Pētersons, Evelīna Priede.

Diskusija: Civilā aizsardzība – cik gatavi esam militāra iebrukuma gadījumā? Saruna ar Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju Gintu Reinsonu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieku pulkvediu Ivaru Nakurtu un Aizsardzības ministra padomnieku aizsardzības plānošanas un attīstības jautājumos Jevgēņiju Rjaščenko-Šaraku.  

Diskusija: Civilā aizsardzība – cik gatavi esam militāra iebrukuma gadījumā? Saruna ar Rīgas pašvaldības Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītāju Gintu Reinsonu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieku pulkvediu Ivaru Nakurtu un Aizsardzības ministra padomnieku aizsardzības plānošanas un attīstības jautājumos Jevgēņiju Rjaščenko-Šaraku.  

Stāsta klarnetists un diriģents Guntis Kuzma Vai zini, ka Ēvalds Rimbenieks bijis nevien ievērojams politiķis, bet arī baptistu draudzes mācītājs un īstens kultūras cienītājs? No laikabiedru atstātām liecībām var secināt, ka Rimbenieks bijis viens no ievērojamākajiem Kurzemes dēliem, dedzīgs Latvijas patriots, taisnas muguras un gaiša gara īpašnieks. Dzimis 1888. g. Smaižos Aizvīķu pagastā, kas tagad Dienvidkurzemes novada Gramzdas pagasts, mūžībā devies 1943. g. izsūtījumā Vjatkas koncentrācijas nometnē. Kā politiķis valsts mērogā bijis 3. un 4. Saeimas deputāts, pārstāvot Kristīgo darbaļaužu savienību. Aktīvi darbojies visdažādāko sfēru komisijās: tirdzniecības, rūpniecības, sociālās likumdošanas, ārlietu komisiju ekonomiskie līgumi, bijis pat Latvijas hipotēku bankas padomē. Kārļa Ulmaņa valdībā — finanšu ministrs 1934. Gadā, burtiski dažus mēnešus pirms apvērsuma. Jau pirms finanšu ministra amata un arī pēc tam Liepājas mērs: 1922–1928 un 1934–1940. Ēvalda Rimbenieka personība labi atklājas šajā pašraksturojumā: "Es dziļi izjūtu atbildību, kas gulst uz mani, un es labi apzinos, ka mani spēki ir ļoti vāji un nepietiekoši lielo uzdevumu sekmīgai veikšanai, bet es no sirds paļaujos uz Dieva žēlastību un vadību." Liepājā, līdzās rūpniecības, transporta, sporta un izglītības veicināšanai, viņa laikā arī būtiski attīstās kultūras dzīve — Kurzemes muzeju biedrība, Liepājas pilsētas un vēstures muzejs, Liepājas tautas konservatorija, Liepājas Opera, Liepājas filharmonija, kurā ir gan orķestris, gan koris. Jaunās filharmonijas atklāšanas koncertā skan Vāgnera "Tannheizera" uvertīra, Haidna Simfonija Solmažorā, Jurjāna kantāte "Tēvijai" un Vītola "Dramatiskā uvertīra". Filharmonija piedzīvo būtisku attīstību, skatuves paplašināšana nodrošina daudz lielāka sastāva izvietojumu (dokumentos fiksēti 54 mūziķi), ar biļešu ieņēmumiem gan šādus izdevumu nebija iespējams segt, taču noteikti var izcelt, ka sezonai 2000 abonementu izpārdošana ir vērā ņemama, vidējais apmeklētāju skaits katrā koncertā esot bijis virs 1000 cilvēkiem. Atskaņoto autoru skaitā: Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Rosīni, Mendelszons, Šopēns, Vāgners, Gļinka, Čaikovskis, Sibēliuss, Dārziņš, Vītols un Ādolfs Ābele. Kritika labi pieņem pārbaudītas vērtības, taču mēdz būt skarbāka pret modernistiem: Stravinski, Ravelu un Šēnbergu. Neskatoties uz to, koncertu repertuārā parādās Sibēliusa, Aterberga, Korngolda un arī Respīgi skaņdarbi. Operai pirmajā sezonā jau seši jauniestudējumi: Verdi "Traviata" un "Rigoleto", Bizē "Karmena", Guno "Fausts", Čaikovska "Jevgēņijs Oņegins" un Rosīni "Seviļas bārddzinis". Šeit gan jābilst, ka diriģentam bija jābūt pietiekami radošam aranžētājam, jo orķestra štatu vietu sarakstā vien 18 mūziķi. Liepājas Operas māksliniecisko izdomu un entuziasmu recenzijā novērtē Haralds Eldgasts: "Ja dekorāciju, orķestra un kora dalībnieku skaita ziņā tā būtu jāatzīst par nabagāku kā Rīgas opera, tad toties tā ir labāka ar savu tīri māksliniecisko entuziasmu un ar to ideālo aizraušanos kalpot cilvēka dvēseli un prātu izdaiļojošam skaistumam." Tai laikā Liepājā uzstājušies daudzi tā laika ievērojami latviešu mākslinieki, to skaitā diriģenti: Hanss Hohapfels, Bernhards Ķuņķis, Nikolajs Kreicbergs, Arvīds Pārups, Teodors Reiters; Rūdolfs Nīliuss no Vīns esot bijis īsts publikas mīlulis. Dziedājuši: Helēna Cinka, Mariss Vētra, Natālija Ūlande, Alberts Verners; uzstājusies pianiste Salome Graudāne, čellisti Ēvalds Berzinskis un Atis Teihmanis. Vēlāk orķestra mūziķu vidū ir vijolnieks Arvīds Jansons, kas kļūst par izcilu diriģentu. Atgriežoties pie Ēvalda Rimbenieka, svarīgi pateikt, ka viņš bijis arī Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājs un kalpojis tur līdz 1930. gadam. Rimbenieks izkārto, ka viena no Liepājas skolām kļūst par baptistu skolu, gan ne visi audzēkņi no babtistu ģimenēm, taču vecāki iecienījuši šo skolu. Rimbeniekam pašam esot paticis dziedāt un spēlēt klavieres, paša sarakstītam dzejolim viņš komponējis mūziku, bet kā hobiju izvēlējies dārzniecību. Joprojām nenovērtēts, bet daudzināms, un to citstarp dara mūzikas festivāls, kas nosaukts Rimbenieka vārdā.  

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

Mākslas un varas sarežģītās attiecības, kā vara iznīcina cilvēku – tēmas, ko risina Marjus Ivaškevičs lugā „Totalitārais romāns”. 28.februārī "Hanzas Peronā" gaidāms neparasts skatuves mākslas notikums – lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījums. Uz vienas skatuves satiksies starptautiska teātra profesionāļu komanda. Lasījumu kopā ar aktieriem gatavo dramaturgs Ivaškevičs un  producente Jevgēņija Šermeņeva. Lasījums noticis arī Narvā ar citu aktieru piedalīšanos, vienā no lomām iejutās Gundars Āboliņš. Lietuviešu rakstnieks, esejists un dramaturgs Marjus Ivaškevičs Latvijā ir labi zināms, vairākas viņa lugas  iestudētas arī Latvijas teātros („Kaimiņš” un  „Tuvā pilsēta” Nacionālajā teātrī, „Izraidītie” Dailes teātrī, „Mališ” Liepājas teātrī), pavisam nesen latviešu valodā iznāca Ivaškeviča trešais romāns „Tomass Mūrs”, tulkojusi Dace Meiere.  Producente Jevgēņija Šermeņeva, taujāta par ieceri Rīgā veidot Ivaškeviča lugas „Totalitārais romāns” lasījumu, atklāj, ka aizsākums lugu lasījumiem  saistās ar  pandēmijas laiku, 2020.gada pavasari, kad  zoom platformā veidoja Ivaškeviča lugas „Gulošie” lasījumu ar starptautisku komandu. Jevgēņija organizējusi vēl citu autoru, 2022.gada rudenī arī ukraiņu autoru lugu  lasījumus. Lugā „Totalitārais romāns” savijas vairākas paralēlas vēsturiskas un mūsdienu sižeta līnijas – personīgā pieredze un sarunas ar citiem māksliniekiem, kā arī ceļojumi pa Vidusāziju. Visi šie stāsti un varoņi rotaļājas spilgtā kaleidoskopā, vēstot par mākslas un varas sarežģītajām attiecībām. Lasījumā piedalīsies starptautiska aktieru komanda, un gandrīz visu aktieru pēdējo gadu pieredze ir līdzīga: pēc kara sākuma  Ukrainā pametuši Krieviju, šobrīd  dzīvo Vācijā, Lietuvā, Latvijā vai kā Aleksandrs Fekļistovs pēc publiskiem paziņojumiem par atbalstu Ukrainai, 2022.gada pavasarī bija spiests pamest Krieviju, šobrīd dzīvo Barselonā. Jevgēņija Šermeņeva ļoti vēlējusies, lai Meistara lomā būtu tieši Fekļistovs. Autora loma lasījumā Darjum Meškauskim, viņš ir Klaipēdas Drāmas teātra vadošais aktieris, par lomu filmā „Mana brīvība” tikko saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”. Strādājot ar starptautisku komandu,  mēģinājums Rīgā būs īsi pirms lasījuma, apliecina producente Jevgēņija Šermeņeva un atgādina, ka Marjus Ivaškevičs ir arī režisors, iestudējis savas pirmās  lugas Viļņā, uzņēmis arī filmu. Tiem, kas tik labi nezina krievu valodu un varētu būt grūti sekot līdzi sižetam, sagatavots epizožu tulkojums jeb īss satura pārstāts, ko tulkojusi Edīte Tišheizere. Aktieru  balss, intonācija, sejas,  viņu savstarpējās attiecības, tā ir gandrīz izrāde – tāpēc sekot  līdzi sižetam, palīdzēs satura pārstāsts.  Kad Jevgēņijai jautāju, kas viņai kā producentei vissarežģītākais, viņa piemin gan riskus, gan to, ka visu organizē pati, turklāt lasījums notiks Hanzas Peronā, jo citur nebija iespējams dabūt telpas. Tomēr vieta ir absolūti piemērota  totalitārisma tēmai, pārliecināta Jevgēņija:   Lugu „Totalitārais romāns” Marjus Ivaškevičs rakstīja 2023.gadā, un pašlaik tās tēma ir ļoti aktuāla, uzsver Jevgēņija Šermeņeva. Marjus Ivaškevičs pēc lasījuma atbildēs uz skatītāju jautājumiem, viņaprāt, jautājumi būs, un viņš  ir gatavs uz tiem atbildēt. Tā kā sarunas sākumā Jevgēņija Šermeņeva minēja festivālu Narvā, kur notika šīs pašas Ivaškeviča lugas „Totalitārisma romāns” lasījums, tajā piedalījās aktieris Gundars Āboliņš. Nākamās sezonas sākumā Igaunijas Drāmas teātrī taps izrāde, to iestudēs teātra mākslinieciskais vadītājs Hendriks Toompere juniors, un Gundars Āboliņš atveidos Meistaru.

Top jaunas latviešu valodas mācību grāmatas 1., 3. un 7.klasei. Problēmas ar Rīgas skolu remontiem. Saulkrastos ārkārtas situācija ar skolu remontiem. Apsūdzības par sakariem ar krievu algotņu bandas vadoni Jevgēņiju Prigožinu, kas izvirzītas bulgāru oligarham Vasilam Božkovam, var apdraudēt arī bijušā premjerministra Boiko Borisova pozīcijas un izsaukt jaunu politisko krīzi Bulgārijā. Latvijas basketbola izlase par gaidāmo treniņu un spēli pret Kanādu.

Krustpunktā diskutējam par slimnīcu reformas virzību Latvijā. Studijā: Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka, Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Sergejs Maksimovs, kā arī Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs.    

Algotņu grupējuma “Vagner” dibinātājs Jevgēnijs Prigožins, zaudējis agrāko Vladimira Putina labvēlību, savus karotājus varētu no Ukrainas sūtīt atpakaļ uz Āfriku – tā, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, ziņo aģentūra “Bloomberg”. Vai šāda šķelšanās Putinam pietuvināto lokā ir cēlonis vai sekas tam, ka prognozētā Krievijas uzbrukuma kulminācija īsti nav redzama un pat smagi apšaudītā Bahmuta vēl joprojām turas, un arī par spiegu tīkliem ārpus Krievijas šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” saruna ar bijušo Latvijas vēstnieku Maskavā, tagad – speciālo uzdevumu vēstnieku Māri Riekstiņu.

Valsts budžeta projekts sācis savu ceļu Saeimā. Visticamāk, viegli neies, opozīcija jau norādījusi uz virkni nepildītu priekšvēlēšanu solījumu, un, iespējams, uz kādām izmaiņām vēl cer arī atsevišķi koalīcijas pārstāvji, kuru vadītās nozares esošais piedāvājums naudas sadalījumam ne tuvu neapmierina. Ko nepiešķirtie miljoni nozīmēs veselības aprūpei, un kas nozarei un tās vadībai atbildams uz premjera nu jau gadiem atkārtoto kritiku par neefektīvu sistēmu? To šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” vaicājām veselības ministrei Līgai Meņģelsonei un Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājam Jevgēņijam Kalējam.

Šajā sērijā esam dziļi iekšā poētiskās, skaisti skumjās un skumji skaistās lappusēs.Janas Egles dzejas krājums "Ledus debesis" ir himna nobriedušas sievietes sirdij.Tikmēr Agnese Rutkēviča eseju grāmatā "Skumjais laikmets" apdzied aizgājušo laikmetu, PIRMS pasaule mainījās.Noteikti aicinām baudīt šīs lappuses.Seko Sandrai Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotRaidierakstā minētie autori un grāmatas.*Jana Egle "Ledus debesis"*Agnese Rutkēviča "Skumjais laikmets"*Tommi Kinnunens "Stikla upe"*Marija Parra "Vafeļu sirdis"*Trīnu Lāna "Skeleta Juhana gaitas"*Fredriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"*Serhijs Žadans "Internāts"*Inka "Savējās"*Alesandro Bariko*Jā Džasi "Mājupiešana"*Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"*Igne Zarambaite "Melndzelmji"*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"*Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"*Žanete Lazdovska "Neatskaties"*Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"*A Dowry of Blood by S. T. Gibson*Slavomirs Ravičs "Ilgais gājiens"

Stāsta rakstniece un ceļotāja, mag.art. Elvita Ruka Pirmkārt, tā ir lūgšana un saistās tikai ar vienu konfesiju – vecticībniekiem jeb senpareizticīgajiem kristiešiem. Otrkārt, tā ir vērtība, kas šogad iekļauta Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un nākotnē pretendēs uz UNESCO atzinību vispasaules mērogā. Treškārt – tā skan tikai dievnamā. Šo lūgšanu muzikālais skanējums netiek pierakstīts ar tradicionālajām notīm, bet ar īpašām zīmēm, kas vizuāli vairāk atgādina dažādus āķus, kāšus, karogus un citus abstraktus elementus – tā arī radušās nosaukuma versijas: "зна́менное пе́ние" vai "крюковое пение".  Pieraksts notiek ar zīmēm, kas tiek lietotas tikai un vienīgi šim nolūkam.  Arī dziedāšana notiek baznīcslāvu valodā, kas skan tikai šajos dziedājumos un Svēto rakstu lasīšanā. Dziedājumu pamatu veido astoņas melodijas jeb "balsis" – tās ir saglabājušās vēl no agrīno kristiešu lūgšanām Bizantijas laikā. Arī balsu skaits apliecina dziedājumu dziļi sakrālo jēgu – sešās dienās Dievs radīja zemi, septītajā atpūtās, astotā ir simboliskā nākotne pēc Kristus otrreizējās atnākšanas. Zīmju dziedāšanā nekas nav nejaušs, tās pamata pīlāri ir unisons, nemainība un nepakļaušanās nekādām reformām. Uz Kijivas Krievzemi zīmju dziedāšana atceļoja vēl pirms tās kristīšanās 988.gadā. Pastāv liecības, ka tieši grieķu dziedājumu "eņģeļiem līdzīgais skaistums" bijis izšķirošais iemesls, lai kņazs Vladimirs Krievzemei pieņemtu Austrumu kristietību. Turpmākajos gadu simtos Krievijas klosteri bija kā muzikālās laboratorijas, kur saskarsmē ar grieķiem attīstījāss vairāki zīmju dziedāšanas virzieni. Līdz 17. gs. vidum tie sasniedza meistarības virsotnes. To nodrošināja profesionāli reģenti, kori un dāsnais galma atbalsts, kas beidzās līdz ar traģisko Krievzemes pareizticības šķelšanos pēc 1666./1967. gada reformām. Tās paredzēja modernizāciju un atteikšanos no visiem senajiem Bizantijas elementiem, tostarp zīmju dziedāšanas, kas arī tika nolādēta un izslēgta no reformētās baznīcas. Tās vietā nāca daudzbalsīgs dziedājums, bet vecticībnieki devās trimdā, kur saglabāja dziedājumu tradīcijas pēc senajām dziesmu grāmatām. Latvija šajā ziņā izrādījās unikāla – te dziedājumi ir saglabājušies visautentiskākajā veidā, joprojām ir kopienas liturģiskās dzīves pamats un šīs ticības identitāte. Tie veido vismaz 1/3 no dievkalpojuma laika. Ir teiciens: "Lasīšana svēta, dziedāšana trīskārt svēta." Unikāla šo dziedājumu rita īpatnība ir to dinamiskā tekstu struktūra. Dziedājumu savienojums atkarīgs no dažādiem laiku lokiem - diena, stunda, gads, Mēness un Saules cikli, kā rezultātā katru dienu tekstu savienojums ir neatkārtojams. Identiska to sakritība ir iespējama tikai pēc 532 gadiem. Tradīcijas pārzinātāji uzsver - vienīgais kristīgās melodijas avots drīkst būt pats lūgšanu vārds. "Baznīcas kultūrā atsevišķai (materiālai) skaņai nav nozīmes, jo tā ir bez dvēseles. Vērtību un nozīmi iegūst tikai tikai tā skaņa un intonācija, ar kuru tiek skandēts vārds. Šī melodija - lūgšanu vārda intonācija - pastāv veselumā, to nevar atdalīt no vārda, nevar sadalīt sastāvdaļās. Tādā veidā baznīcas dziedājumi sastāv no gataviem melodiskiem kopumiem - formulām. Katra atbilst noteiktai idejai, kristīgam principam, noteiktam lūgšanas garam, tāpēc ir nedalāma.” Pastāv uzskats, ka šos dziedājumus to vissenākajā izpausmē nevar dēvēt par mūziku, jo mūzika saistās ar laicīgo, ne garīgo dimensiju. Uz to norāda arī lingvistiskā atšķirība, ka tikai baznīcas dziedājumus "dzied" (pojut), bet laicīgo mūziku "spēlē" (igrajut). Tāpat šajā baznīcas tradīcijā nekad nav lietoti mūzikas instrumenti, jo tie "nespēj lūgties, turklāt Dievs kā vispilnīgāko instrumentu ir radījis cilvēka balsi", uzskata vecticībnieki. Viņu dziedājumos tā skan tikai unisonā, improvizācija netiek pieļauta pēc būtības. "Baznīcas dziedātāji nekad un neko nedzied no sevis, bet līdzinās tam, kas saglabājies cauri gadsimtiem. Sekošana paraugam, vienbalsība un atkārtošana - lūk, baznīcas dziedājumu patiesais gars," – vēsta Grebenščikova draudzes kora reģents un mūzikas pētnieks Jevgēņijs Grigorjevs. Šis koris sešu cilvēku sastāvā ir vienīgais profesionālais zīmju dziedāšanas koris Baltijā, un dzied katru dienu – tāpēc arī tradīcija ir saglabājusies.

"Šodienas jautājums": kam šobrīd jābūt prioritātei veselības nozarē? Studijā Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes loceklis Jānis Vētra.

Ko lasīt decembrī?Kopā ar šīs sērijas grāmatu koučiem Ulriku un Eviju izskatījām jaunumus mūsu grāmatu plauktos. Ko lasām šobrīd? Kas ir pēdējā mūsu izlasītā grāmata? Ko noteikti iesakām no pēdējā laikā lasītā? To klausies jaunākajā sarunā.Protams, pēc labākās sirdsapziņas centāmies palīdzēt tiem, kas iekūlušies grāmatu problēmās.Seko mums IG!Ulrika https://www.instagram.com/vairak.par.gramatam/Evija https://www.instagram.com/evija_ar_gramatu/Aija https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā pieminētie autori un grāmatas.*Monika Kompaņīkova "Piektā laiva"*Jesika Aro "Putina troļļi"*Sāra Pennere "Zudusī aptieka"*Hanss Kristians Andersens "Sniega karaliene"*Linda Apse "De Profundis. Mārtiņš Rītiņš"*Manas [ie]spējas. Māris Verpakovskis"*Kristīne un Kristaps Liepiņi "Pamirs mana sirds mīlestībā"*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un kikimora"*Deivs Grols "Stāstnieks"*Dž. K. Roulinga "Harijs Poters un Filozofu akmens"*Anastasija Volhovska "Melleņu lācis: sapņotāja kalendārs"*In My Dreams I Hold a Knife by Ashley Winstead*Kolina Hūvere*Thnk You for Listening by Julia Whelan*Jā Džasi "Mājupiešana"*Juvāls Noass Harari "Neapturamie mēs"*Metjū Makonahijs "Zaļās gaismas"*Friends, Lovers and the Big Terrible Thing: A Memoir by Matthew Perry*Jānis Joņevs "Decembris"*Serhijs Žadans "Decembris"*Bernhards Šlinks "Atvadu krāsas"*Inguna Ula Cepīte "Emma un ekrāni"*Mērija Ričardsa "Vārdu vēsture"*Gendrutis Morkūns "No nomdirša dzīves"*Ērihs Marija Remarks*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi", "Vīrs, vārdā Ūve"*Haruki Murakami "Norvēģu koks", "Kafka liedagā"*Sergejs Timofejevs "Bruņinieks, kuram sāpēja zobi"*"Kurbads. Latvju varoņstāsts"*Ingo Zīgners "Mazais pūķis Kokosrieksts un Melnais bruņinieks"

Je me suis infiltrer dans les Pods LinkedIn chez Waalaxy alias Podawaa (ex Prospectin).Je vous partage l'expérience des 8 derniers mois… Voici également un post sur le sujet assez complet : https://www.linkedin.com/posts/david-licoppe_pods-fakelike-fakecommentaire-activity-6948380136840814592-JEvg 

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska Par "ziedošo fabriku" tautā tika dēvēta uzņēmēja Roberta Hirša (1895-1972) dibinātā audumu fabrika "Rīgas audums", kuras teritorijā bija divas siltumnīcas: tajās auga krāšņi ziedi, kas iedvesmoja fabrikas māksliniekus, kā arī vīnogas darbinieku svētku galdam. Ziedi uzņēmuma siltumnīcās turpināja plaukt arī padomju gados. Kā viss sākās? 1925. gadā uzņēmējs Roberts Hiršs nelielās pagraba telpās nodibina tekstiluzņēmumu ar vienu darbinieku un pāris lietotām stellēm. 1933. gadā uzņēmumu pārvietoja uz bijušās mašīnbūves uzņēmuma "Salamandra" korpusiem Juglā. Tika paplašināta zīda auduma ražošana. 1934. gadā firma tika pārveidota par akciju sabiedrību "Tirdzniecības-rūpniecības akciju s-ba "Rīgas audums"" ar pamatkapitālu 2 250 000 latu. Lielā tekstilrūpnīca ražoja mākslīgā un dabiskā zīda, kā arī puszīda audumus un vatelīnu. Pie rūpnīcas pastāvēja arodskola, valodu kursi, bērnudārzs un darbinieku koris, tika rīkotas dažādas sporta spēles, sacensības un ekskursijas. 1938. gadā "Rīgas audumā" strādāja 1602 darbinieki. Desmit gadu laikā "Rīgas audums" jau aizņem vairākus fabrikas korpusus un ir kļuvis par vienu no lielākajiem nacionālajiem uzņēmumiem Latvijā. Starpkaru periodā "Rīgas audums" bija Parīzes modes vēstnesis. Uzņēmuma mākslinieku un dekoratoru krāšņi iekārtotie skatlogi, kuros pastaigājās dzīvas modeles, bija galvaspilsētas modes magnēts. 1935. gadā Roberts Hiršs tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gada rudenī Roberts Hiršs ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju, bet uzņēmumu nacionalizēja Latvijas PSR. Tas turpināja darboties līdz pat 21. gs. sākumam, un audumu baķi ceļoja uz veikaliem visā plašajā Padomju savienībā. 20. gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados audumu dizainu radīja Rūdolfs Pinnis, Ērika Iltnere, Ilona Ceipe, Aina Muze, Ilma Austriņa, Ieva Zaļkalne, Ruta Bogustova, Maija Kajaka un citas latviešu tekstilmākslinieces Jevgēnijas Knāviņas vadībā. Katram audumam tika dots savs vārds: "Havanna", "Grizete", "Ilze" – starpkaru periodā, "Zvjozdočka", "Čaika", "Šura" – 50. gados, "Komēta", "Lavanda" – sešdesmitajos. Rozes, magones, margrietiņas, geišas, džezs un kosmoss  –  tā "Rīgas auduma" raksti mainījās līdzi laikmeta garam. 2009. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs (DMDM) saņēma dāvinājumu –  divpadsmit apjomīgus, brūna auduma vākos iesietus albumus, kuru lappusēm pielīmēti nelieli audumu fragmenti. Tie ir tekstilfabrikā “Rīgas audums” ražoto zīda audumu paraugi. Sadarbībā ar VR (virtuālās realitātes) uzņēmumu "Vividly", audumu raksti digitalizēti, padarot tekstila dizaina vēstures lappuses pieejamas ikvienam. Tagad DMDM 3. stāvā izvietots interaktīvs ekrāns, kurā "Rīgas auduma" paraugu albumi ir atdzīvojušies, lai muzeja apmeklētājiem sniegtu vēl nebijušu interaktīvu pieredzi. "Rīgas auduma" zīda audumu paraugi stāsta ne vien par modi katrā desmitgadē, bet arī par aktuālajiem mākslas virzieniem, sociālpolitiku un laikmeta garu. Tā ir spoža parādība Latvijas dizaina vēsturē.

Agrāk viens no ietekmīgākajiem Krievijas žurnālistiem, pēc Putina nākšanas pie varas pārcēlās uz Ukrainu un turpina strādāt. Par agresora zvērībām, Putina galu un Ukrainas jau panākto morālo uzvaru.

Parunājām ar 3. līgas bosu Jevgēniju Boriseviču par pašu līgu, tās spēku, izspēles kārtību un komandām. Otrajā daļā apspriedām FK "PPK/Betsafe" pirmo aizvadīto treniņu, kā arī nosaucām komandas sastāvā iekļuvušos

Kars Ukrainā, 9. majs – kaids nūskaņuojums, runojūt par itom nūtikšonom, itūšaļt volda Latgolys sabīdreibā i deļkuo nūskaņuojums ir taids, kaids tys ir, par tū itamā reizē raidejumā runojam ar Rēzeknes nūvoda Viļānu puorvaļdis vadeituoju Ivaru Ikaunieku, laikroksta “Ludzas Zeme” golvonū redaktori Laimu Linužu, krīvu volūdā izīmūšuo laikroksta “Миллион” redaktoru Jevgēniju Pavlovu, Kruoslovys nūvoda dzeivuotuoju Signi Karnicku i Latvejis pīrūbežā dzymušū turisma specialistu Aivaru Mackeviču.

Grupas izstāde „Jaunie darba zvēri”, kura šobrīd savus skatītājus gaida galerijā „Low” Lāčplēša ielā, iezīmē darba un darbaspēka atainošanas sarežģītību, atklājot pārdomas par mūsdienu un vēsturiskajiem darba procesa attēlojumiem, cilvēka attiecībām ar atpūtu, mākslas radīšanu un tās novērtēšanu. Austrālijā dzimušā kuratora, rakstnieka un fotomediju mākslinieka Deivida Ešlija Kerra darbības centrā ir ķermeņa un ainavas, novērotāja un performatora attiecību veidošana. Deivida pētījumi un kuratora prakse analizē postdigitālo mākslas pasauli, kā tā sevi demonstrē ar saiknēm starp attēlu kultūru, atmiņu un cilvēku attiecībām. Šie principi pilnā mērā balsta grupas izstādes „New Beasts of Burden” / „Jaunie darba zvēri” idejisko augsni. Piemēram, igauņu māksliniece Sigrīda Vīra pēta neskaidrās robežas, kad cilvēks vairs nav darbā, bet ir nepārtraukti klātesošs tiešsaistē, strādājot un darbojoties pat atvaļinājuma laikā. Vācu videomāksliniece Vika Kiršenbauere savā videodarbā pēta skaudības un dusmu fenomenus, kā tie ir klātesoši gan mūsu profesionālajās gaitās, gan bieži vien neapzinātās uzskatu izpausmēs, kuras veido dažādu sociālo šķiru sociālā pieredze. Austrālijas mākslinieks Deivids Atvuds apspēlē komiksu un animācijas varoni, slinko kaķi Gārfīldu, kuram paradoksālā kārtā ir uzvliktas sporta kurpes, tādējādi savienojot vienkop pilnīga slinkuma apogeju ar mūsdienu kustīgā, veselīgā dzīvesveida tradīcijām. Visbeidzot, vācu gleznotāja Enriko Freitāga veidotie interjeri. Par izstādi stāsta tās kurators un nu jau arī jaunais galerijas „Low” vadītājs, Deivids Kerrs.   Jaunatklāto ekspozīciju bija ieradušās arī galerijas „Low” kaimiņienes, proti, Mākslas centra „Zuzeum”, kurš atrodas galerijai gluži iepretim, izstāžu gides Erna Poča un Jevgēnija Hamudajeva. Saruna galvenokārt izvērtās par galerijas „Low” salīdzinoši nelielās telpas izmēru, salīdzinot ar plašo un ilgstaigājamo „Zuzeum” centru. Izstādes atklāšanas vakara raibajā pūlī manu uzmanību piesaistīja kungs ar sunīti, kuru sākotnēji noturēju par britu gleznotāju Deividu Hokniju, impozanto raga briļļu ietvara dēļ. Iepazīstoties noskaidroju, ka esmu saticies ar Matiasu Egleru – viņš 40 gadus strādā par pilsētvides, reģionālo un lokālo kopienu attīstības konsultantu un dzīvo starp Rīgu, Vīzbādeni un Frankfurti. Viņš dalās iespaidos par izstādi. Jaunas atmiņas un asociācijas izstādē „New Beasts of Burden” / „Jaunie darba zvēri” galerijā „Low” Lāčplēša ielā iespējams gūt līdz 4. jūnijam.

Energoresursu cenu kāpums ir smags slogs ne tikai iedzīvotājiem, bet arī uzņēmumiem un iestādēm. Kā ar to tiek galā kritiski svarīgajās nozarēs, īpaši veselības aprūpē? Krustpunktā diskutē Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs, Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja biedre Anda Čakša un Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Ivars Zariņš.

Es vēlētos, lai šajā aprakstā es varētu sarakstīt kādus maģiskus vārdus, kas liktu jums piespiest podziņu 'play' un noklausīties šo sarunu. Ticiet man, saruna ar Sandu Dejus jums atgādinās to, cik lasīšana var būt skaista. Pieņemu gan, ka raidieraksta pastāvīgie klausītāji to zina tāpat, tāpēc aizsūtiet šo sarunu paklausīties arī tiem, kas grāmatu burvību mazliet piemirsuši.Sarunā ar Sandu Dejus ir viss - aizkustinājums, humors un daudz grāmatu, protams. Daudz klasikas, daudz Bariko, daudz emociju un daudz prieka, tāda, ko var gūt tikai lasot. Seko Sandai Instagram https://www.instagram.com/sandadejus/Seko raidierakstam "Piedzīvot lappuses" Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSarunā minētie autori un grāmatas.*Anšlavs Eglītis "Pēdējais mohikānis", "Līgavu mednieki", "Homo Novus", "Pansija pilī", "Saimnieks", "Ģīmetne" (ZGS)*Margareta Mičela "Vējiem līdzi"*Nora Ikstena "Mātes piens"*Andra Manfelde "Vilcēni"*Andris Zeibots "Krauklis"*Melānija Vanaga "Veļupes krastā"*Mihails Bulgakovs "Teātra romāns", "Meistars un Margarita", "Liktenīgās olas"*Džons Grejs "Vīrieši ir no Marsa, sievietes - no Veneras"*Alesandro Bariko "Jaunā līgava", "Zīds", "Stikla pils", "Misters Gvins", "Tūkstoš deviņsimt"*Horhe Luiss Borhess "Smilšu grāmata"*Iļja Ilfs, Jevgēņijs Petrovs "Zelta teļš", ''Divpadsmit krēsli"*"Mīlu Tevi". Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai*Inta Blūma "Latvietes karma. Sievišķā enerģija tuvplānā"*Mišela Marlī "Koko. Mīlestības smarža"*Vizma Belševica*Džeroms K. Džeroms "Trīs vīri laivā"*Regīna Ezera*Erihs Marija Remarks*Kurts Vonnegūts "Cilvēks bez balss", "Kaķa šūpulis", "mehāniskās klavieres"*D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"*Imants Ziedonis "Epifānijas"*Ojārs Vācietis*Džodžo Moja "Zvaigžņu dāvātāja"*Zane Zusta "Tarakāni manā galvā"*Klāvs Elsbergs*Jānis Elsbergs

Noslēdzam ciklu, veltītu krievu rakstniekam Fjodoram Dostojevskim 200. dzimšanas dienā. Viņa darbi ir ietekmējuši gan kinorežisorus, gan baleta māksliniekus, tostarp arī Borisu Eifmanu. Taču arī pēdējo epizodi veltīsim teātra mākslai – gan Krievijas, gan pašmāju iestudējumu kontekstā. Jo, neatkarīgi no izvēlētā mākslas paveida, Dostojevska pamatdoma saglabājas nemainīga – cilvēka vieta pasaulē un tāda ceļa atrašana, kurš vestu atpakaļ pašam pie sevis un Visaugstākā.   Fjodors Dostojevskis, runājot par saviem pirmajiem spilgtajiem iespaidiem teātrī, atceras: „Desmit gadu vecumā es Maskavā redzēju Šillera „Laupītāju” izrādi, kurā tēloja Pāvels Stepanovičs Mačalovs. Varu sacīt, ka spēcīgie iespaidi, ko es toreiz guvu, ļoti labvēlīgi ietekmēja manu garīgo pasauli.” Pirmais rakstnieka darbs, kurš tiek uzvests uz teātra skatuves, ir romāna "Velni" dramatizējums, kura pirmiztrāde notika 1907. gada 29. septembrī Sanktpēterburgas Literatūras un mākslas biedrības teātrī. Tam sekoja iestudējumi tā dēvētajā MHATĀ jeb Antona Čehova vārdā nosauktajā Maskavas Mākslinieciskajā teātrī, proti -  "Brāļi Karamazovi" 1910. Gadā un jau otro reizi -  "Velni" (šajā versijā ar nosaukumu "Nikolajs Stavrogins" - 1913. gada rudenī. Lai pārspriestu Fjodora Dostojevska darbu iestudējumus uz Krievijas teātra skatuvēm, uz sarunu aicināju teātra producenti un ilggadēju MHAT teātra darbinieci Jevgēņiju Šermeņovu, kura jau piecus gadus sevi pilntiesīgi var saukt par rīdzinieci. Jevgēņija stāsta par savu pirmo spēcīgo iespaidu saistībā ar Dostojevska darba iestudējumu uz teātra skatuves. Sarunu par Fjodora Dostojevska darbu dažādajiem inscenējumiem teātrī turpinām ar teātra zinātnieci un kritiķi Edīti Tišheizeri. Viņai jautāju, vai varētu būt tā, ka Dostojevskis teātru repertuārus apmeklē sezonāli? Piemēram, mēdz teikt, ka rudeņos gribas klausīties blūzu vai džezu, vasarās ļaudis klausās vieglāku un pacilājošāku mūziku…Varbūt līdzīgi ir ar teātri, kad mākslinieciskajiem vadītājiem itin kā parādās spuldzīte virs galvas, sakot: „jā, šis nu ir tas īstais laiks, kad mums būtu jāķeras pie Dostojevska!”

Krustpunktā sadarbībā ar Latvijas Radio Ziņu dienestu veido raidījumu ciklu "Valsts budžets 2022 - tuvplānā". Pētām un analizējam, kā nozaru ministrijas iecerējušas izlietot nodokļos iekasēto naudu. Šoreiz uzmanības lokā aktuālie veselības nozares jautājumi. Budžeta izdevumi veselības aprūpei Latvijā jau gadu desmitiem stipri atpaliek no tā, ko tajā iegulda vidēji Eiropas Savienībā. Sekas tam īpaši izjūtam tagad, pandēmijas laikā. Diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins, Latvijas Universiātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena, Latvijas jauno arstu asociācijas valdes locekle Ieva Znotiņa un Latvijas slimnīcu biedrības valdes priekššedētājs Jevgēņijs Kalējs. Veselības ministrijas budžets: atbalsts maksas rezidentiem, nepietiekami līdzekļi mediķu algu modelim un medikamentu, kā arī pakalpojumu pieejamībai  

Krustpunktā sadarbībā ar Latvijas Radio Ziņu dienestu veido raidījumu ciklu "Valsts budžets 2022 - tuvplānā". Pētām un analizējam, kā nozaru ministrijas iecerējušas izlietot nodokļos iekasēto naudu. Šoreiz uzmanības lokā aktuālie veselības nozares jautājumi. Budžeta izdevumi veselības aprūpei Latvijā jau gadu desmitiem stipri atpaliek no tā, ko tajā iegulda vidēji Eiropas Savienībā. Sekas tam īpaši izjūtam tagad, pandēmijas laikā. Diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos Boriss Kņigins, Latvijas Universiātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena, Latvijas jauno arstu asociācijas valdes locekle Ieva Znotiņa un Latvijas slimnīcu biedrības valdes priekššedētājs Jevgēņijs Kalējs. Veselības ministrijas budžets: atbalsts maksas rezidentiem, nepietiekami līdzekļi mediķu algu modelim un medikamentu, kā arī pakalpojumu pieejamībai  

Vispirms es Latvijas Radio 5 rīta raidījuma vadītāju un producenti Elīnu Baltskaru vēroju Instagram. Vēroju un domāju, cik skaisti, gudri, interesanti viņa runā par grāmatām, ar kādu cieņu un uzmanību par tām raksta. Nu, un tad saņēmos un uzaicināju Elīnu uz sarunu raidierakstā. BINGO! Elīna ir brīnišķīgs sarunbiedrs, un viņai ir tik daudz sakāmā un stāstāmā par izlasīto un lappusēs piedzīvoto. Es ticu, ka runājamā pietiktu vēl vismaz sērijām trim, bet šoreiz jūsu ausīm lai skan Elīnas atmiņas par lasīšanu bērnībā (kurš vēl kādreiz apņēmies kaut ko izlasīt vien spīta dēļ?), par pietāti pret literatūru (kuram vēl ir bail skaļi izteikties par izlasīto?) un, protams, par grāmatu, kas lasīta sen, bet atmiņā paliks mūžam.Seko Elīnai Baltskarai Instagram https://www.instagram.com/ebaltskara/Seko raidierakstam Piedzīvot lappuses Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotRaidierakstā minēto grāmatu saraksts.*Astrida Lindgrēne "Lennenbergas Emīls"*Grāmatu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts"*Kristīne Želve "Meitene, kas nogrieza man matus"*Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc"*Erlenns Lū "Naivi. Super" (ZGS), ''Mulejs"*Ērihs Marija Remarks "Rietumu frontē bez pārmaiņām", "Trīs draugi", "Debesīm nav lutekļu"*Kurts Vonnegūts "Kaķa šūpulis", "Čempionu brokastis"*Ilze Jansone "Laika rēķins"*Haralds Matulis "Eksistenciālisms"*Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"*Entonijs Bērdžess "Mehāniskais apelsīns"*Andris Kuprišs "Berlīne"*Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"*Rasa Bugavičute-Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"*Jana Egle "Dzimšanas diena"*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"*Žoels Kabrē "Es atzīstos"

Paredzams, ka jau nedēļas laikā Covid-19 pacientu skaits Latvijas slimnīcās sasniegs un pārsniegs pusotru tūkstoti, kas līdz šim dēvēts par mūsu spēju robežu. Plānotais “lokdauns” to novērst vairs nevar, bet ir cerība, ka ar to izdosies nepieļaut jau minētā pacientu skaita dubultošanos, kad slimnieki būtu jāizgulda moduļu tipa būvēs blakus stacionāriem un arī vairs neizmantotās slimnīcu ēkās. Un gan pie šādas notikumu attīstības, gan jau tagad galvenais jautājums ir – kā piesaistīt mediķus darbam šādos praktiski kara apstākļos? Ko reāli slimnīcām nozīmē jau minētie scenāriji un ikdienā dzirdamā statistika? Par to šovakar raidījumā “Šodienas jautājums” runājām ar Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētāju Jevgēniju Kalēju un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekli Ilzi Kreicbergu.

Mūsu lasīšanas septembris ir pagājis! Lai dzīvo septembris!Jaunākajā raidieraksta sērijā klausies mūsu pārdomas par septembra spilgtākajiem piedzīvojumiem lappusēs, par grāmatu bloga aizkulisēm un ienākumiem un, protams, par mūsu mēneša grāmatu - Eves Hietamies sirsnīgo grāmatu "Tētis skolā" (paldies izdevniecībai "Latvijas Mediji").Sarunā kā allaž piedalās Sandra (@pielasit_sirdi), Zane (@mom.who.reads.a.lot) un es, Aija (@piedzivot).Tiekamies grāmatu lappusēs un Instagram.Seko Sandra Instagram https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Seko Zanei Instagram https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Seko Aijai Instagram https://www.instagram.com/piedzivot/Kļūsti par raidieraksta atbalstītāju https://www.patreon.com/PiedzivotSērijā minētās grāmatas:*Jevgēņija Ņekrasova "Katja un Kikimora"*Petra Posterte "Gads, kad ieradās bites" *Hilarija Kērnija "Bites. Ceļvedis bišu neparastajā dzīvē"*Eve Hietamies "Tētis skolā" (SEPTEMBRA GRĀMATA)*"Things My Son Needs to Know about the World"  by Fredrik Backman*Dzejas krājums "Netikumīgie"*Rasa Dmučovskiene "Skudriņa Kāpēcīte"*Fredriks Bakmans "Nervozie ļautiņi", "Vīrs, vārdā Ūve", "Te bija Brita Marija"*Inga Grencberga "Sestā sieva"*Helēna Ora "Panika"*Džodžo Moja "Zvaigžņu dāvātāja" (OKTOBRA GRĀMATA)Sērijas temati laika joslā:Līdz [16:27] garš ievads par dzīvi, grāmatu blogiem un Facebook grupām.[16:30 - 18:40] Paldies mūsu patroniem.[18:43 - 42:00] Par septembra grāmatu - Eves Hietamies "Tētis skolā"[42:02 - 57:50] Par izlasīto septembrī.[57:50 ] Par oktobra grāmatu.

"Es domāju, ka tomēr mēs uz šīs pasaules esam nonākuši ar tikai vienu uzdevumu -- KĻŪT vienkārši LABĀKIEM." // Sigita Pļaviņa Saruna ar Sigitu Pļaviņu (Jevgļevsku), Liepājas teātra aktrisi, kas filmējusies arī tik vēsturiskā televīzijas seriālā kā "Likteņa līdumnieki". Dinamiska saruna par teātri un mīlestību (Vai šīs lietas ir savienojamas? Bet vai tās maz var eksistēt viena bez otras?), par dzīves pārmaiņām un to, kas sarežģītos apstākļus māca uztvert kā dāvanu. Un vai aktrises pienākums vienmēr un visos apstākļos izskatīties labi? Tehnisku iemeslu dēļ podkāsta video sastāv tikai no tuvplāniem, ne reizi neparādot abus sarunu biedrus vienā kadrā. Tomēr Sigitas ekspresīvais komunikācijas stils piepilda telpu, un varbūt tieši šī mazā liksta ļaus nepalaist garām svarīgākās nianses, kas neslēpjas vārdos, bet dzīvā enerģijā un autentiskā sevis izpausmē. Skaties video: https://youtu.be/D7vmd_U9nCc Seko līdzi aktualitātēm: Facebook: facebook.com/eksperimentalassarunas Instagram: instagram.com/eksperimentalassarunas

Covid-19 pandēmijā mediķus no ierindas nereti izved tas, ka pacienti nesniedz korektu informāciju par saslimšanu ar Covid-19. Uz to LTV raidījumā “Šodienas jautājums” norādīja Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēnijs Kalējs, aicinot pacientus būt godprātīgiem. Būt atbildīgiem pret sevi un citiem aicināja arī Ārstu biedrības vadītāja Ilze Aizsilniece. Viņa mudināja onkoloģijas pacientus neatlikt vizīti pie ārsta, bet, ja tomēr tas tiek darīts, informēt par to ārstniecības iestādi, lai šajā laikā pakalpojumu varētu saņemt citi pacienti.

Cik ilgi vēl izturēs mūsu veselības sistēma tādu Covid-19 izplatību, kādu vērojam nu jau trešo nedēļu? Pēdējās divās diennaktīs vien 350 jaunu gadījumu, un lejupejošu tendenci pagaidām vēl nemana. Ko tas nozīmē ārstiem un slimnīcām? Raidījumā “Šodienas jautājums” diskutē Latvijas Slimnīcu biedrības vadītājs Jevgēņijs Kalējs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Kārlis Rācenis.

    Kāda ir sajūta, kad ēdiens un domas par to kontrolē katru dienu?  Šonedēļ kopā ar uztura speciālisti, konsultanti ēšanas traucējumu jautājumus Jevgēniju Jansoni, ASV dzīvojošu latviešu modeli, mammu un topošo uztura speciālisti Luīzi Salmgriezi - Campio un cilvēkresursu vadības 4.kursa studenti Paulu runājam par mentālo veselību un ēšanas traucējumiem - anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvās pārēšanās sindromu. Šis temats jau atkal ieguvis aktualitāti, jo vairāki jauniešu vidū pazīstami YouTube blogeri un viedokļu līderi ir dalījušies ar saviem pieredzes stāstiem par stāvokli, kad ēdiens ir kas tāds, kas traucē dzīvot. Mēs par to runājam, lai tie, kas cieš, tiktu saprasti un nejustos vieni, kā arī lai tie, kas ir līdzās, sajustu un pamanītu brīdi, kad ir nepieciešams sniegt palīdzību. Raidījumā: Ēdiens - tavas dzīves noteicējs? Ar ko tas sākas? BULĪMIJA - pieredzes stāsts KOMPULSĪVAIS PĀRĒŠANĀS SINDROMS - pieredzes stāsts. Kā šie traucējumi iedalās? Kas kopīgs/atšķirīgs? Vecāku un bērnu attiecības. 20-24 gadi ir ēšanas traucējumu "uzplaukums". Anonīms komentārs no puiša, kurš cieš no kompulsīvās pārēšanās sindroma. Kādi ir simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība jaunieša uzvedībā? Kur vērties pēc palīdzības? Klausies! Bezmaksas palīdzība, konsultācijas, sarunas ar speciālistiem jauniešiem vecumā līdz 18 gadiem: www.pusaudzim.lv Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai Jaunatnes lietas!      

    Kāda ir sajūta, kad ēdiens un domas par to kontrolē katru dienu?  Šonedēļ kopā ar uztura speciālisti, konsultanti ēšanas traucējumu jautājumus Jevgēniju Jansoni, ASV dzīvojošu latviešu modeli, mammu un topošo uztura speciālisti Luīzi Salmgriezi - Campio un cilvēkresursu vadības 4.kursa studenti Paulu runājam par mentālo veselību un ēšanas traucējumiem - anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvās pārēšanās sindromu. Šis temats jau atkal ieguvis aktualitāti, jo vairāki jauniešu vidū pazīstami YouTube blogeri un viedokļu līderi ir dalījušies ar saviem pieredzes stāstiem par stāvokli, kad ēdiens ir kas tāds, kas traucē dzīvot. Mēs par to runājam, lai tie, kas cieš, tiktu saprasti un nejustos vieni, kā arī lai tie, kas ir līdzās, sajustu un pamanītu brīdi, kad ir nepieciešams sniegt palīdzību. Raidījumā: Ēdiens - tavas dzīves noteicējs? Ar ko tas sākas? BULĪMIJA - pieredzes stāsts KOMPULSĪVAIS PĀRĒŠANĀS SINDROMS - pieredzes stāsts. Kā šie traucējumi iedalās? Kas kopīgs/atšķirīgs? Vecāku un bērnu attiecības. 20-24 gadi ir ēšanas traucējumu "uzplaukums". Anonīms komentārs no puiša, kurš cieš no kompulsīvās pārēšanās sindroma. Kādi ir simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība jaunieša uzvedībā? Kur vērties pēc palīdzības? Klausies! Bezmaksas palīdzība, konsultācijas, sarunas ar speciālistiem jauniešiem vecumā līdz 18 gadiem: www.pusaudzim.lv Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai Jaunatnes lietas!      

Izzinoši, pamācoši un izklaidējoši - tādi bija bērnu un jauniešu raidījumi, kas savulaik Latvijas Radio skanēja sešas stundas nedēļā. Tie bija raidījumi „Jāņonkulis piktojas” „Radiožurnāls oktobrēniem - Tuk- tuk- tuk” „Pionieru radioavīze” „Atbildam jums, Kāpēcīši” „Ar jums runā Kaspars” „Caur likuma prizmu” „Trešais tēvadēls”… un vēl daudzi citi, kuros runāja gan par skudru dzīvi, gan par Otrā Pasaules kara varoņiem. Skanēja skolas ziņas, raidlugas, humoreskas. „Kāpēču” raidījumā bērni gribēja zināt par tā laika deficīta precēm - banāniem, apelsīniem un desām. Kā redaktors izspruka sveikā no šādām situācijām, par to atmiņas dalās bijušie bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijas redaktori Dzintra Matuzāle, Jānis Gulbis un redakcijas vadītāja Mārīte Romāne. Senos un ne tik senos laikos, aptuveni pirms nepilniem piecdesmit gadiem, kad mūsu jaunajai paaudzei nebija ne interneta ne aifonu, mediju telpu aizpildīja televīzija ar pāris multfilmām vakaros un vienu filmu nedēļas nogalēs, taču gan televīzijā, gan radio bija daudz raidījumu domāti dažāda vecuma maziem un jauniem cilvēkiem. Pašķirstot pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gadu radio programmu, lasām- „Jāņonkulis piktojas”, „Radiožurnāls oktobrēniem – Tuk – tuk – tuk”, „Pionieru radioavīze”, „Atbildam jums, Kāpēcīši”, „Ar jums runā Kaspars”, „Caur likuma prizmu”, „Trešais tēvadēls”, „Tu tik esi puika”, „Zeme, pa kuru es staigāju” un tā vēl varētu turpināt šo sarakstu. Šajā reizē iepazīsim tuvāk kāpēču raidījuma veidotājus un uzzināsim, cik un kādi korespondenti bija bērnu un jauniešu raidījumiem. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="70914" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Latvijas Radio bērnu raidījumu veidotāji 1974. gadā. Pirmā rindā no kreisās Dzintra Krašauska, Fetna Laicena (Ribaka), Rasma Rubeze un Herta Naudiņa. Otrā rindā no kreisās Raitis Kalniņš, Ilga Sirmele, Mārīte Romāne, Jevgēņijs Troickis, Amanda Aizpuriete, Dzintra Matuzāle, Jānis Gulbis. Jānis Gulbis ilgus gadus bija Latvijas Radio bērnu raidījumu redakcijas redaktors, arī žurnāla "Skola un ģimene" galvenais redaktors. Viņš tiek dēvēts par mūžīgo kāpēci, jo raidījumu „Atbildam jums, Kāpēcīši” ir veidojis un vadījis 38 gadus, un viņa pūrā ir vairāk nekā 400 šo raidījumu. Taču kāpēču idejas autore bija radio režisore Anastasija Stepulāne. Mārīte Romāne bija gan Radio Bērnu un jaunatnes redakcijas redaktore, gan paralēli tam izpaudusies kā literāte, rakstot stāstus, raidlugas un aprakstus. Parasti Kāpēcīša un Tāpēcīša lomā bija četras aktrises: Vera Singajevska, Dace Skadiņa, Velta Skurstene un Ausma Ziemele. Sarunai arī pievienojas trešā bērnu raidījumu redakcijas darbiniece Dzintra Matuzāle, kuras pārziņā tagad ir “Vakara pasaciņa" un darbs radioteātrī. Arī Dzintra atminas kāpēču komandas rosīšanos”.