Podcasts about veiko spol

  • 9PODCASTS
  • 30EPISODES
  • 51mAVG DURATION
  • 1MONTHLY NEW EPISODE
  • Oct 23, 2024LATEST

POPULARITY

20172018201920202021202220232024


Best podcasts about veiko spol

Latest podcast episodes about veiko spol

Divas puslodes
Moldova balso par Eiropu. BRICS saiets Kazaņā. Vai korejieši karos Ukrainā?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 23, 2024 54:08


Šodien raidījumā Divas puslodes daudz runājam par Krieviju, par tās veiksmēm un neveiksmēm, mēģinot savā pusē iegūt vairāk sabiedroto kā pretpolu Rietumu demokrātijai. Šobrīd tā jau ir ierasta lieta, ka, runājot par notiekošo pasaulē, ir jāpiemin arī Krievija. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis un politologs Veiko Spolītis. Viedokli izsaka bijušais ANO Kišiņevas biroja darbinieks Oskars Kastēns. Moldova – līdz ar nagiem Eiropā 20. oktobra vakars, jādomā, daudziem proeiropeiski noskaņotiem Moldovas pilsoņiem kļuva par pārbaudījuma brīdi. Balsu skaitīšanai ejot uz beigām, izskatījās, ka uz jautājumu „Vai atbalstāt izmaiņas Konstitūcijā ar nolūku Moldovai iestāties Eiropas Savienībā?” vairums balsojušo ir atbildējuši ar „Nē”. Prezidente Maija Sandu sasauca ārkārtas preses konferenci, kurā runāja par „ārēju spēku” bezprecedenta iejaukšanos balsošanas procesā. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka ar „ārējiem spēkiem” jāsaprot Kremlis un tā pakalpiņi. Krievija devusi patvērumu Moldovas partijām un politiķiem, kuri pretdarbojas proeiropeiski orientētās valdības centieniem. Šī gada aprīlī piecas šādas partijas Maskavā nodibināja aliansi ar nosaukumu „Uzvara”; tās politiskais mugurkauls ir Šora partija – kopš pagājušā gada jūnija Moldovā aizliegts politisks spēks, kura dibinātājs ir aizmuguriski par smagiem ekonomiskiem noziegumiem notiesātais, Krievijā mītošais miljonārs Ilans Šors. Saskaņā ar Moldovas drošības iestāžu pausto, mēnešos pirms referenduma caur Šora organizētu shēmu apmēram 130 000 vēlētāju saņēmuši naudu par attiecīgu balsojumu, kā arī par eiroskeptisku viedokļu izplatīšanu sociālajā tīklā „Telegram”. Grūti spriest, cik no šiem līdzekļiem ir paša Šora sarūpēti, cik – Kremļa sponsorējums. Eiroskeptiskā vēstījuma centrā bija tēzes, ka virzīšanās uz Eiropas Savienību izraisīšot tiešu konfliktu ar Krieviju, ka tā sola Moldovas ļaudīm vien dzīves dārdzības pieaugumu, kamēr draudzība ar Kremli – lētu gāzi un degvielu. Vēl viens motīvs ir bažas, ka eirointegrācija nozīmēs vēl ciešākas saites ar Moldovai etniski un vēsturiski ļoti tuvo Rumāniju, kas kaitēs apmēram astoņpadsmit procentiem nemoldāvu iedzīvotāju. Sevišķi izplatīti šādi noskaņojumi ir Gagauzijas autonomijā, kur dzīvo apmēram 125 000 tjurku valodu saimei piederīgās gagauzu valodas runātāju. Šeit pret konstitūcijas izmaiņām balsojušo proporcija pārsniedza 90%, savukārt krieviskajos valsts ziemeļu rajonos un separātiskajā Piedņestrā tā ir no sešdesmit pieciem līdz astoņdesmit procentiem. Savukārt par iestāšanos Eiropas Savienībā vairākums balsojis galvaspilsētā Kišiņevā un tai tuvākajos valsts centra rajonos. Kā izrādījās pirmdienas rītā, Moldovas eiropeisko kursu par mata tiesu glāba ārzemēs dzīvojošie pilsoņi, kuru balsis deva pozitīvu iznākumu ar nepilniem 50,4%. Līdztekus referendumam notika arī Moldovas prezidenta vēlēšanas, kurās Maija Sandu ieguva labāko rezultātu – vairāk nekā 42% balsu, kas nozīmē, ka otrajā kārtā viņa sacentīsies ar agrāko ģenerālprokuroru, Moldovas Sociālistu partijas atbalstīto gagauzu izcelsmes politiķi Aleksandru Stojanoglo, kurš ieguvis vairāk nekā 26%. Arī šajā gadījumā par proeiropeiskās prezidentes panākumiem nav pilnīgi drošas pārliecības, jo vēl vairāki viņas konkurenti pārstāv Aleksandram Stojanoglo tuvus uzskatus un varētu aicināt savu vēlētājus balsot par viņu. „Rietumu kapraču” saiets Kazaņā Šajās dienās Krievijas Federācijas autonomās republikas Tatarstānas galvaspilsēta Kazaņa uzņem BRICS organizācijas valstu vadītāju sešpadsmito samitu. Tāda mēroga un līmeņa starptautisks forums Krievijā nav pieredzēts ne vien pēdējos izolācijas un sankciju gados, bet pat pēdējās pāris desmitgadēs. Dibināšanas brīdī 2009. gadā organizācijā bija četras dalībvalstis – Brazīlija, Krievija, Indija un Ķīna. Gadu vēlāk pievienojās Dienvidāfrikas Republika. Visbeidzot šogad organizācijā iestājušās Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte, Etiopija un Irāna; savu pievienošanos, kas arī tika plānota ar šo gadu, joprojām apsver Saūda Arābija. Attiecīgi visnotaļ reprezentatīvajā kompānijā, kas pulcējusies Kazaņā, ir Ķīnas prezidents Sji, Indijas premjerministrs Modi, Dienvidāfrikas prezidents Ramafosa, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents al Nahajans, Irānas prezidents Pezeškiāns, Ēģiptes prezidents el Sisi un Etiopijas premjerministrs Ahmeds. Tāpat ieradušies vairāki citi reģionāli nozīmīgi vadītāji – tādi kā Turcijas prezidents Erdogans un Vjetnamas premjerministrs Tiņs –, kuru valstis arī izrāda interesi par dalību BRICS. Brazīlijas prezidents Lula da Silva savu ierašanos atcēlis, taču, cik var noprast, ne politisku, bet medicīnisku iemeslu dēļ – viņš esot nelaimīgi traumējis galvu. Skaidrs, ka šis notikums ir īsta medusmaize Rietumu sankcijām pakļautajam, starptautiskos noziegumos apsūdzētajam Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Pretstāve ar reitumvalstīm kopš plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ir viņa politikas vadmotīvs, savukārt BRICS jau savas dibināšanas brīdī bija organizācija, kas pretendēja veidot Rietumiem, īpaši G7 grupas valstīm, alternatīvu ekonomiskās aprites un sadarbības struktūru. Līdz ar jaunajām dalībvalstīm tagad organizācija pārstāv apmēram 45% pasaules iedzīvotāju un apmēram trešdaļu ekonomikas apjoma, un Kremļa saimnieks var demonstrēt savu „iztiksim bez Rietumiem” stāju. Tiesa, kā ar smīnu norāda Rietumu mediji, var jau deklarēt, piemēram, mērķi atkratīties no ASV dolāra un eiro savstarpējos norēķinos, taču norādījumos samita apmeklētājiem minēts, ka līdzi ieteicams ņemt skaidru naudu, un to pašu, ļoti vēlams, dolāros un eiro, jo globāli izmantotās maksājumu kartes lepnajā Krievzemē nedarbojas, savukārt ne visas turienes bankas varētu labprāt pieņemt Indijas rūpijas vai Etiopijas birus. Kas attiecas uz Putina politiskajiem ieguvumiem, tad tādi, protams, būs – sevišķi jau Krievijas iekšējam patēriņam. Daudz pieticīgāk vērtējama samita ietekme uz Kremļa starptautiskajām pozīcijām. Korejiešu kājas krievu zābakos 21. oktobrī Krievijas vēstnieks Dienvidkorejā tika izsaukts uz ārlietu ministriju Seulā, kur ministra pirmais vietnieks viņam izteica savas valsts visstingrāko protestu par Ziemeļkorejas karavīru ierašanos Krievijā, acīmredzot, lai balstītu agresorvalsti tās kara pret Ukrainu. Saskaņā ar Dienvidkorejas izlūkdienesta pausto, pagaidām ieradusies pirmā grupa – apmēram 1500 īpašo uzdevumu vienības kareivju, taču, pēc tās pašas aģentūras ziņām, kopējais nosūtāmo skaits varētu sasniegt 12 000. Tāpat pirmdien Ukrainas Stratēģiskās komunikācijas un informācijas drošības centrs publiskoja video, kurā redzami it kā korejieši, kuri saņem Krievijas armijas aprīkojumu un formastērpus. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzstājoties ar videouzrunu svētdienas vakarā, pauda atzinību tiem Ukrainas partneriem, kuri „nepiever acis un runā atklāti par šo sadarbību, kas vērš plašumā karu”. Tas ir zināms mājiens Savienotajām Valstīm, kuras pagaidām izvairīgi komentējušas publiskoto informāciju par ziemeļkorejiešu specvienību potenciālo izmantošanu karā pret Ukrainu. Jāpiebilst, ka vismaz formāli Ziemeļkorejas īpašo uzdevumu spēku apjoms ir milzīgs – tuvu pie 200 tūkstošiem, taču šis lielais skaitlis liek nedaudz šaubīties par šo karavīru sagatavotības līmeni. Tiek lēsts, ka pat šo it kā elitāro vienību kareivji ir vāji apgādāti, sagatavoti un motivēti, salīdzinot ar rietumvalstu armiju profesionāļiem. Apšaubāma ir viņu motivācija karot par savu totalitāro tēvzemi un tās vadoni, sevišķi tad, ja padošanās gadījumā viņiem tiks piesolīta iespēja pārceļot uz Dienvidkoreju. Ja ir runa par notiekošā politisko efektu, tad tas ir visai demonstratīvs žests, kam jāapliecina Putina iespējas būvēt globālu „totalitāro varmāku aliansi” savas agresijas atbalstam. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Krievijas lidroboti NATO valstīs. Varas maiņa Ukrainā. Kandidātu debates ASV

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 11, 2024 54:08


Raidījumā runājam par NATO dalībvalstīs nokritušajiem Krievijas droniem, par situāciju Ukrainā un pirmajām televīzijas debatēm starp Kamalu Harisu un Donaldu Trampu. Trīs temati mūsu uzmanības fokusā. Aktualitātes pasaulē analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme un politologs Veiko Spolītis. Nelūgtie viesi Kādas padsmit stundas pēc tam, kad Krievijas lidrobots, šķērsojis Baltkrievijas teritoriju, bija piezemējies Rēzeknes novadā, par līdzīgu savas gaisa telpas pārkāpumu ziņoja arī Rumānija. 8. septembra pirmajās stundās divi Rumānijas gaisa spēku iznīcinātāji novēroja gaisa telpu valsts austrumos, kur otrpus robežupei Donavai atrodas Ukrainas ostas pilsēta Izmaila, kas tobrīd piedzīvoja Krievijas lidrobotu uzbrukumu. Pierobežas rajonu iedzīvotājiem tika izsūtīti brīdinoši ziņojumi, kas ir standarta procedūra gadījumos, kad Rumānijas robežas tuvumā notiek Krievijas uzbrukumi Ukrainas teritorijai. Tiek ziņots, ka Rumānijas robežas pusē atrastas vismaz viena lidrobota atlūzas. Rumānijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā pausts stingrs protests pret valsts gaisa telpas pārkāpumu un tā raksturojusi Krievijas uzbrukumus Ukrainas civilajiem objektiem kā bezatbildīgu eskalāciju, aicinot tos izbeigt. Tā nu apmēram diennakts laikā Krievijas kaujas lidaparāti pārkāpuši veselu divu NATO valstu gaisa telpas robežas, un ja Latvijai šis ir pirmais šāds gadījums, tad Ukrainas robežvalstu Polijas, Rumānijas un Moldovas gaisa telpa Krievijas uzbrukumu laikā pārkāpta jau vairakkārt, tajā ielidojot gan lidrobotiem, gan raķetēm. 2022. gada novembrī no kursa novirzījusies Ukrainas pretgaisa aizsardzības raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus civiliedzīvotājus. Sevišķi bieži Krievijas lidroboti pēdējā laikā pārkāpuši Maskavas sabiedrotās Baltkrievijas gaisa telpu, kā tas noticis arī gadījumā ar Latvijā nokritušo „šahedu”. Pie tam tiek ziņots, ka 5. septembrī Baltkrievijas gaisa spēku iznīcinātāji divus šādus lidaparātus notriekuši. Tas izraisījis spekulācijas par saspīlējumu Kremļa un tā līdzšinējā uzticamākā sabiedrotā – Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko – starpā, kura izpausme bijusi arī Baltkrievijas sauszemes spēku atvilkšana no Ukrainas ziemeļu robežas. Varas figūru pārstatīšana Kijivā Pagājušajā nedēļā notikušās izmaiņas Ukrainas valdībā ir nozīmīgākās kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma sākuma. Savus amatus pametuši ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, par ieroču ražošanu atbildīgais stratēģisko rūpniecības nozaru ministrs Oleksandrs Kamišins, premjerministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Olga Stefanišina, nekontrolēto teritoriju reintegrācijas ministre Irina Vereščuka, tieslietu ministrs Deniss Maļusjka un vides ministrs Ruslans Streļcovs. Daļa no amatus pametušajiem jau saņēmuši jaunus posteņus. Tā Vereščuka kļuvusi par Prezidenta biroja vadītāja vietnieci, Kamišins – par prezidenta ārštata padomnieku stratēģijas jautājumos, Dmitrijam Kulebam esot paredzēts koncentrēties uz Ukrainas un NATO saikņu stiprināšanu. Daudzi notikušo raksturo kā darbinieku apmaiņu starp divām varas struktūrām Ministru kabinetu un Prezidenta biroju, jo Kulebas vietā ārlietu resoru turpmāk vadīs līdzšinējais Prezidenta biroja vadītāja vietnieks, diplomātiskā dienesta veterāns Andrejs Sibiga. Daudzi Ukrainas politikas eksperti pauž viedokli, ka šīs amatpersonu nomaiņas mērķis varētu būt viņu motivācijas paaugstināšana, kas esot prezidenta Zelenska iecienīta metode. Vēl viens ticams motīvs – vēlme mazināt negatīvo noskaņojumu sabiedrībā, liekot „aizgājējiem” paņemt līdzi uzkrāto negāciju bagāžu. Tiek norādīts, ka paša prezidenta reitingi kopš gada sākuma ir manāmi kritušies, noslīdot no sešdesmit deviņiem līdz četrdesmit pieciem procentiem. Par spīti Ukrainas spēku negaidītajam iebrukumam Krievijas Kurskas apgabalā, krievu spiediens uz ukraiņu pozīcijām ap Pokrovskas pilsētu turpinās, pie tam jau kādu laiku cirkulē ziņas, ka Ukrainas spēku pozīcijas Donbasā neesot kā nākas izbūvētas, jo daļa līdzekļu tikuši piesavināti. Kurš kuru ēdīs? Pusotru stundu ilgais debašu raunds starp Savienoto Valstu prezidenta amata kandidātiem – viceprezidenti Kamalu Harisu un eksprezidentu Donaldu Trampu –, kas 10. septembra vakarā notika Nacionālajā Konstitūcijas centrā Filadelfijā, būs arī vienīgais, ja vien kāds no kandidātiem nevēlēsies sarīkot „revanša maču”. Pēc visa spriežot, tāds varētu būt vajadzīgs republikāņu kandidātam, taču nav īpaša iemesla domāt, ka atkārtotā piegājienā Trampa sniegums būs labāks. Pēc vairuma novērotāju domām, Kamala Harisa debatēs attaisnoja viņas atbalstītāju cerības, protot cienījami pasniegt sevi un savu programmu. Tikmēr Donalds Tramps bija savā ierastajā ampluā ar visām attiecīgajām, un uz oponentes fona vēl jo pamanāmākajām īpatnībām. Un, kā secina izdevums „Politico”, ja arī tas nemainīs viņa popularitātes rādītājus, tad tas apliecinās, ka viņa elektorātam ierastās, tradicionālās politikas kritēriji nav svarīgi. Kamalas Harisas vēstījuma smagumpunkts bija viņas ekonomikas programma ar konkrēta atbalsta apsolījumiem mājokļu iegādei, jaunajiem vecākiem, mazajam un vidējam biznesam – viss, ko viņa nodēvēja par „iespēju ekonomiku”. Par atbildi skanēja eksprezidenta pašslavinājumi par sasniegumiem viņa administrācijas laikā, ko Baidena valdība esot tikai sabojājusi. Trampa visvairāk pedalizētais motīvs, kā jau varēja paredzēt, bija „miljoni” nelegālo imigrantu, kuri pārpludinot Savienotās Valstis, taču līdzās jau ierastajām variācijām par noziedzības grandiozu kāpumu, parādījās jaunas nianses. Piemēram, eksprezidents pilnā nopietnībā apgalvoja, ka imigranti atsevišķās pilsētās ķerot un ēdot vietējo iedzīvotāju suņus, kaķus un citus mājas mīluļus. Debašu rīkotājkomanda operatīvi sazinājās ar attiecīgo pilsētu varas institūcijām un noskaidroja, ka nekas tamlīdzīgs tur neesot konstatēts. Vēl viena groteska detaļa: nez kur rautais apgalvojums, ka Rietumvirdžīnijas gubernators esot izteicies, ka jaundzimušos ar iedzimtām kroplībām būtu jānogalina. Runājot par mūsu reģionam visnozīmīgāko tēmu – karu Ukrainā – debašu moderatoriem tā arī neizdevās izspiest no eksprezidenta atzinumu, ka Ukrainas uzvara būtu Savienoto Valstu interesēs. Tā vietā viņš divkārt atkārtoja, ka galvenais esot pārtraukt karu, un viņš ar savu sarunvedēja prasmi to izdarīšot viens un divi. Neiztika arī bez kārtējās samuldēšanās oponentes sakarā: Kamala Harisa esot sūtīta kā emisāre pie Putina, lai novērstu karu, bet izgāzusi šo misiju. Demokrātu kandidāte nepalika parādā, aizrādot uz Trampa koķetēriju ar, citējot, „diktatoru, kurš jūs notiesātu launagā”. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Vēlēšanas Venecuēlā. Izraēlas un "Hizbullāh" attiecības. "Vagner" kaujinieki Mali

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 31, 2024 54:15


Venecuēlas līdera Maduro uzvaras pasludināšana izraisa plašus protestus. Saasinās attiecības starp Izraēlu un šiītu kaujinieku grupējumu "Hizbullāh". Krievijas algotņi no grupējuma "Vagner" ir cietuši ievērojamus zaudējumus kaujās ar nemierniekiem Mali. Aktualitātes pasaulē analizē Atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas juridiskajā augstskolā Gints Jegermans, politologs Veiko Spolītis un Ģeopolitikas pētījumu centra direktors Māris Andžāns. Raķešu un vārdu triecieni Jau nākamajā dienā pēc kustības "Hamās" teroristiskā iebrukuma Izraēlā pagājušā gada 7. oktobrī raķešu un lidrobotu triecienus pret Izraēlas ziemeļdaļu uzsāka arī Libānā bāzētā kustība "Hizbullāh", uz ko Izraēla atbildēja ar prettriecieniem. Pēc jūlija sākumā Izraēlas publiskotām ziņām šī karadarbība prasījusi apmēram simts Libānas civiliedzīvotāju dzīvības, nogalināti arī vairāk nekā 350 "Hizbullāh" kaujinieku. Savas mājvietas nācies pamest apmēram deviņdesmit tūkstošiem libāniešu, evakuēti apmēram sešdesmit tūkstoši Izraēlas ziemeļdaļas iedzīvotāju. 27. jūlijā no "Hizbullāh" kontrolētās teritorijas raidīta raķete, domājams – Irānas ražojuma "Falak-1", trāpīja sporta laukumā Madždal-Šamsas ciematā Golānas augstienēs, Izraēlas okupētajā Sīrijas teritorijā. Šī trieciena rezultātā gājuši bojā divpadsmit bērni un pusaudži, jaunākajam no kuriem bija desmit, vecākajam – sešpadsmit gadi. Izraēlas atbilde sekoja vakar, kad tās lidrobotu triecienā tika daļēji sagrauta ēka Libānas galvaspilsētas Beirutas dienvidu priekšpilsētā, kur atrodas kustības "Hizbullāh" vadības mītne. Trieciena mērķis esot bijis Fuads Šukrs – viens no kustības militārā atzara līderiem, tās raķešu spēku organizators, kaujinieks ar apmēram četrdesmit gadu ilgu stāžu. "Hizbullāh" gan apgalvo, ka Šukrs esot dzīvs. Pasaules medijiem savos virsrakstos piesaucot iespējamu eskalāciju Izraēlas un Libānas islāmistu spēku starpā, eļļu ugunij pielēja Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdoans, kad svētdien, 28. jūlijā, uzstājoties savas Taisnīguma un attīstības partijas saietā, paziņoja, ka Turcija varētu iejaukties Izraēlas un "Hamās" karā tāpat, kā tā jau iejaukusies Lībijas pilsoņkarā un Armēnijas un Azerbaidžānas konfliktā par Kalnu Karabahu. Uz to Izraēlas ārlietu ministrs Israels Kacs atbildējis ar ierakstu platformā "X", aicinot izslēgt Turciju no NATO, kā arī salīdzinājis Erdoanu ar kādreizējo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, atgādinot, ar ko beidzās viņa pret Izraēlu vērstā darbība. Kā vaiņagojums šīm spriedzes kāpinājumam ir pirms dažām stundām pasauli aplidojusī vēsts, ka šonakt Teherānā ar precīzu raķetes trāpījumu likvidēts par "Hamās" augstāko līderi uzskatītais Ismails Hanija. Irānas galvaspilsētā teroristiskā grupējuma vadonis bija ieradies uz islāma republikas jaunievēlētā prezidenta Masuda Pezeškjana inaugurāciju. Irāna jau pasludinājusi nelaiķi par mocekli, kura asinis nebūšot velti izlietas; Turcija, Krievija un Katara nosodījušas nogalināšanu. Nav teju nekādu šaubu, ka šo operāciju īstenojusi Izraēla, tā apliecinot savas iespējas atriebties ikvienam pāridarītājam vismaz pāris tūkstošu kilometru rādiusā. Izskan viedokļi, ka atentāts apliecinot Izraēlas valdības nevēlēšanos tuvināt pamieru Gazā, taču ir arī tādi, kas uzsver, ka šis trieciens "Hamās" vadībai dod lielākas iespējas premjerministram Netanjahu attaisnot uguns pārtraukšanu Izraēlas sabiedriskajai domai. Joprojām Maduro… 29. jūlijā Venecuēla notika prezidenta vēlēšanas, kurās vajadzēja izraudzīties valsts galvu uz sešu gadu termiņu ar sākumu nākamā gada janvārī. Notikuma priekšvēsture ir nu jau vairāk nekā vienpadsmit gadus ilgstošais prezidenta Nikolasa Maduro varas periods, kura laikā katastrofāli krities iedzīvotāju dzīves līmenis, vairakkārt izcēlušies plaši protesti, opozīcijai mēģinot panākt varas maiņu, savukārt prezidents turējies varas virsotnē ar politisku manipulāciju un spēka struktūru palīdzību. Četrus gadus ilga pretstāve starp Maduro un alternatīvo prezidentu Huanu Gvaido tomēr noslēdzās ar Gvaido vadītās trimdas pagaidu valdības atlaišanu pērnā gada janvārī, atzīstot, ka tā nespēj panākt reālas izmaiņas valstī. Oktobrī tika panākta vienošanās starp valdību, opozīciju un Savienoto Valstu pārstāvjiem, ka vara garantē nākamo prezidenta vēlēšanu brīvību un godīgumu, pretim saņemot Venecuēlas naftas eksportam noteikto amerikāņu sankciju mīkstināšanu. Tomēr šī gada janvārī varas kontrolētā Venecuēlas Augstākā tiesa liedza dalību vēlēšanās spēcīgākajai opozīcijas bloka kandidātei Marijai Korinai Mačado. Vēl vairāki opozīcijas līderi tika apsūdzēti noziegumos pret valsti, izdodot aresta orderus. Tas viss lika Savienotajām Valstīm atjaunot sankcijas. Galu galā apvienoto opozīcijas bloku „Vienotā demokrātiskā platforma” vēlēšanās pārstāvēja tā priekšsēdētājs, bijušais diplomāts Edmundo Gonsaless. Kaut arī ne tik pārliecinošs kā daži diskvalificētie kandidāti, spriežot pēc aptaujām vēlēšanu dienā, viņš krietni apsteidza Maduro. Tomēr nākamajā dienā publicētie oficiālie rezultāti vēstīja, ka ar nelielu pārsvaru esot uzvarējis esošais prezidents. Lielākā daļa Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstu, tāpat Japāna un Austrālija, atteikušās atzīt vēlēšanu rezultātus, savukārt savu atzīšanu Nikolasam Maduro jau dāvājušas Ķīna, Krievija, Irāna, Ziemeļkoreja, Baltkrievija, Sīrija, Serbija, Kuba, Bolīvija un vēl dažas citas valstis. Jau drīz pēc oficiālās rezultātu pasludināšanas Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas ielās izgāja protestētāji, un lai arī protesti bija mierīgi, varas iestādes tos sagaidīja ar asaru gāzi, gumijas lodēm un arestiem. Tomēr demonstrācijas nav rimušās joprojām. Pēc visa spriežot, Maduro valdībai vairs nav lojāla liela daļa t.s. čavistu – viņa priekšgājēja, 2013. gadā mirušā Ugo Čavesa sekotāju. Pastāvīgi izskan aicinājumi varas struktūru pārstāvjiem pāriet tautas, respektīvi, opozīcijas pusē, taču pagaidām trūkst nozīmīgu apliecinājumu, ka šie saucieni rod dzirdīgas ausis.  Āfrikā "Vāgneram" karsti Pēc privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” pērngad sarīkotā dumpja un tās līdera Jevgeņija Prigožina un dažu citu komandieru likvidēšanas pieklusa arī ziņas par „vāgneriešu” darbību Āfrikā. Tomēr, kā liecina pēdējo dienu informācija, šie karotāji ekvatora tuvumā joprojām ir sastopami. 28. jūlijā Mali ziemeļos operējošās tuaregu separātistu vienības paziņoja, ka ir smagi sakāvušas valdības spēku vienību, kuras liela daļa bijuši krievu algotņi no „Vāgnera grupas”. Tuaregiem izdevies nogalināt vai sagūstīt vairākus desmitus „vāgneriešu”, pie tam sagrābt nozīmīgu daudzumu Krievijā ražotu ieroču. Dienu vēlāk sakāves fakts tika apstiprināts arī ar „Vāgnera grupu” saistītos platformas „Telegram” kanālos. Vēlāk par sekmīgu uzbrukumu tai pašai kolonai ziņoja vēl viens Mali režīmam naidīgs spēks – ar teroristisko grupējumu „Al-Qaeda” saistītā islāma džihādistu grupa. Savukārt oficiālajos režīma paziņojumos par „vāgneriešu” piedalīšanos nekas nav sacīts, ziņots vien par valdības karaspēka vienības sekmīgu izlaušanos no nemiernieku spēku ielenkuma. Režīms nenoliedz krievu militārpersonu klātbūtni valstī, taču apgalvo, ka tie nav vis „Vāgnera grupas” algotņi, bet Krievijas regulāro spēku instruktori, kuri palīdz Mali armijai apgūt Maskavas piegādāto kara tehniku. Vēl viena interesanta nianse šai stāstā ir Ukrainas Militārās izlūkošanas dienesta pārstāvja Andrija Jusova izteikumi intervijā Ukrainas sabiedriskajai raidorganizācijai „Suspiļne”, ka nepieciešamo informāciju tuaregiem piegādājis viņa resors. Šī, starp citu, nav pirmā ziņa par Ukrainas slepeno dienestu pretdarbību Krievijas ietekmei Āfrikā. Kā zināms, militārā hunta nāca pie varas Mali divos apvērsumos 2020. un 2021. gadā. Līdzīgi procesi pēdējos gados notikuši arī divās Mali kaimiņvalstīs – Nigērā un Burkinafaso. Pagājuša gada septembrī šīs trīs valstis, kuras huntu uzkundzēšanās rezultātā pametušas Rietumāfrikas Valstu ekonomisko apvienību, noslēdza savstarpējas aizsardzības paktu, kas vērsts pret  kaimiņvalstu, kā arī bijušās reģiona koloniālās virsvaras – Francijas – iespējamu iejaukšanos. Jūlija sākumā trīs huntu līderi – Nigēras ģenerālis Abdūrahmane Čiani, Burkinafaso kapteinis Ibrahims Traore un Mali pulkvedis Asimi Goita – parakstīja trīs valstu konfederācijas līgumu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jun 12, 2024 54:08


Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu atbalsis valstu iekšpolitikas norisēs. Aktualitātes analizē politologi Veiko Spolītis un Ojārs Skudra. Makrons spēlē va banque Eiropas Parlamenta vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nebija paziņoti, kad pagājušās svētdienas, 9. jūnija, vakarā Francijas prezidents Emanuels Makrons izsludināja pašreizējā valsts likumdevēja – Nacionālās Asamblejas – atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas. Tām jānotiek divās kārtās – 30. jūnijā un 7. jūlijā. Iemesls ir franču elektorāta lemtais Eiroparlamenta mandātu sadalījums, vairāk nekā 31% balsu un, attiecīgi, 30 deputātu vietas piešķirot galēji labējai Nacionālajai apvienībai, plaši pazīstamai arī kā „Lepenas partija”, savukārt prezidenta pārstāvētajai sociālliberālajai partijai „Renesanse” atvēlot vien nepilnus 15% un 13 vietas. Tikai par nepilnu procentu no prezidenta partijas atpaliek franču sociālistu alianse. Par riskantu prezidenta Makrona soli dēvē teju visi, daži to sauc arī par neprātīgu, norādot, ka šādi viņš, iespējams, paver Marinas Lepenas radikāļiem ceļu uz Francijas varas virsotni. Ja viņi svinēs pārliecinošu uzvaru šais ārkārtas vēlēšanās, prezidentam, visdrīzāk, nāksies nominēt par premjeru Lepenas gados jauno protežē Žordānu Bardelu. Ir analītiķi, kuri spriež, ka tieši tāds varētu būt Makrona mērķis – līdz 2027. gada prezidenta vēlēšanām likt radikāļiem izgāzties valdības darbā un tā mazināt Lepenas izredzes uz prezidenta krēslu. Taču Nacionālā apvienība līdz šim sevi pierādījusi kā disciplinētu spēku, un tās programmas pamatā ir sociālā, migrācijas kontroles un cita iekšpolitikas tematika, kas pamatā ir valdības darba lauks. Un tad var gadīties tā, ka 2027. gadā Eiropa tiek pie Francijas, kuru stūrē radikāli nacionālisti, eiroskeptiķi un Kremļa draugi. Vēl viens bažas raisošs jaunums šai ziņā ir labēji centriskās Republikāņu partijas līdera paziņojums par gatavību bloķēties ar Nacionālo apvienību. Tas gan izraisījis tūlītēju sašutuma vētru republikāņu partijas iekšienē, kur šāda vienošanās ar radikāļiem tiek uzlūkota kā tradicionālo republikas vērtību nodevība. Nav gan izslēgts, ka piepildās prezidenta Makrona iespējamais aprēķins ar ārkārtas vēlēšanām un savu iesaistīšanos kampaņā mobilizēt elektorātu un nacionālā līmenī revanšēties Lepēnai par Eiropas līmenī zaudēto. Un, protams, pastāv iespēja, ka jaunievēlētajā Nacionālajā Asamblejā nevienam spēkam nebūs nozīmīga pārsvara, un tad prezidentam būs jāmēģina vienoties par koalīciju vai atbalstu – ar jau piesauktajiem republikāņiem vai ar kreisi centrisko Sociālistisko partiju. Beļģija „gobelēna valdības” gals 9. jūnijā vēlētāji Beļģijā piedalījās veselās trīs vēlēšanās, ievēlot deputātus ne tikai Eiroparlamentā, bet arī Beļģijas nacionālā parlamenta apakšnamā – Pārstāvju Palātā, kā arī reģionālajos parlamentos – Flandrijas parlamentā, Valōnijas parlamentā, Briseles parlamentā. Beļģijas vācvalodīgie pavalstnieki pie tam ievēl arī savu Vacvalodīgās kopienas parlamentu, savukārt par Beļģijas Frančvalodīgās kopienas parlamenta deputātiem automātiski kļūst Valōnijas parlamenta deputāti un 19 frančvalodīgi deputāti no Briseles parlamenta. Savukārt Pārstāvju Palātas 150 deputātu korpuss arī tiek dalīts divās grupās pēc valodas piederības – nīderlandiešu valodā runājošajā flāmu un franču valodā runājošajā valoņu daļā, un lai izlemtu jautājumus, kas skar šo etnolingvistisko grupu intereses, vairākums nepieciešams ne vien parlamentā kopumā, bet arī katrā no grupām atsevišķi. Attiecīgi autonomi norit arī politiskie procesi Flandrijā un Valonijā. Galvenais svētdienas vēlēšanu iznākums ir premjerministra Aleksandra De Krō valdības demisija. Šis kabinets pēc mokoša gandrīz piecsimt dienu ilga procesa tika sadiegts 2020. gada oktobrī kā raibs gobelēns, kura musturī gan flāmu, gan valoņu liberāļi un liberālkonservatīvie, tāpat abu kopienu sociāldemokrāti, abu kopienu zaļie, kā arī flāmu kristīgie demokrāti. Vēlēšanās šīm partijām gājis kā nu kurai, taču kopējais rezultāts ir negatīvs, un lielākās frakcijas nākamajā parlamentā būs līdzšinējiem opozicionāriem. Nepiepildījās nopietnākās bažas, kas priekšvēlēšanu laikā solīja spožu uzvaru radikālajiem flāmu nacionālistiem – partijai „Flāmu interese”, kuras programma paredz Flandrijas atdalīšanos no Beļģijas valsts un ir arī izteikti eiroskeptiska. Tomēr flāmu vēlētāju vidū šos radikāļus par dažiem procentiem un deputātu vietām apsteigusi mērenākā Jaunā flāmu alianse, kuras programmā ir flāmu un valoņu daļu autonomijas nozīmīgs pieaugums, bet ne secesija. Savukārt Valonijā, kur tradicionāli populārākas ir kreisās partijas, negaidīti panākumi ir līdz šim valdības koalīcijā ietilpušajai Reformistu kustībai, kas atstūmusi no pirmās pozīcijas sociālistus. Vissmagākos zaudējumus vēlēšanās cietusi valoņu ekoloģistu partija, atvadoties no trim ceturtdaļām mandātu, savukārt lielākie ieguvēji, teju trīskāršojot savu mandātu skaitu, ir valoņu centristu partija „Pārliecinātie”. Līdzīgi nacionālajam līmenim ir arī rezultāti sacensībai par 22 Eiroparlamenta deputātu vietām. Izskan viedokļi, ka, iespējams, tradicionālā Beļģijas politikas karte ar labējiem flāmu ziemeļiem un kreisajiem valoņu dienvidiem sāk mainīties, abām daļām šobrīd sliecoties tuvāk centram. Quo vadis, Europa?   Uzlūkojot shēmas ar jauno, pagaidām vēl neoficiālo, vietu sadalījumu starp frakcijām Eiropas Parlamentā, tā vien gribas teikt: „Nav nemaz tik traki!” Lai arī pāris politiskajām grupām diezgan nozīmīgs vietu skaits gājis zudībā, savukārt dažām citām drusku audzis, vismaz to pirmais trijnieks skaitliskā svara tabulā pagaidām šķiet nemainīgs. Tiesa, to varētu mainīt līdz šim vēl grupām nepiederīgie deputāti, kad izvēlēsies savu politisko „jumtu”. Starp šiem nepiederīgajiem šobrīd ir arī „Alternatīva Vācijai”, Ungārijas valdošā partija „Fideš” un Polijas Konfederācijas partija. Smagāko kritienu piedzīvojuši zaļie, zaudējot 18 no līdzšinējām 74 vietām un noslīdot no ceturtās uz priekšpēdējo sesto pozīciju. Skaitliski vēl vairāk zaudējusi liberālā „Atjauno Eiropu” frakcija – 23 mandātus, tomēr arī pēc šī krituma tai ir cerības palikt trešajai lielākajai Eiroparlamentā. Savukārt lielākie ieguvēji, pretēji priekšvēlēšanu periodā pastāvīgi daudzinātājam, šķiet, izrādīsies nevis radikāli labējie, bet labēji centriskie spēki. Frakcijas skaitliski nedaudz augušas gan Eiropas Tautas partijai, gan Konservatīvo un reformistu grupai, gan grupai „Identitāte un Demokrātija”, bet frakciju lielums labējā flangā ir apgriezti proporcionāls to radikālismam, Tautas partijai saglabājot stabilas līderpozīcijas. Kā otrā lielākā joprojām paliek Sociālistu un demokrātu grupa. Tomēr uz šīs visumā līdzsvarotās ainas fona satraucošas ir Eiropas vēlēšanu atbalsis divās lielākajās dalībvalstīs. Francijas liberāļu sakāve un prezidenta Makrona lēmums izsludināt ārkārtas parlamenta vēlēšanas ar visām iespējamajām sekām šodienas raidījumā izpelnījies atsevišķu tematu. Visai augstos toņos vēlēšanu rezultātus piesauc arī Vācijā. Kanclera Olafa Šolca sociāldemokrāti ieguvuši mazāk kā 14% balsu, kas ir šīs partijas vājākais rezultāts nacionālā līmeņa vēlēšanās vairāk nekā simts gadu laikā. Proporcionāli vēl krietni smagāku kritumu piedzīvojis vēl viens valdošās koalīcijas partneris – Zaļā partija, kas zaudējusi deviņus no līdzšinējā divdesmit viena mandāta. Toties par uzvaru līksmo labējie radikāļi „Alternatīva Vācijai”, kas ierindojušies otrajā vietā aiz kristīgajiem demokrātiem. Par viņiem, ja neskaita Berlīni un dažus tai piegulošos reģionus, kā arī Tīringenes galvaspilsētu Erfurti, vienotā ierindā balso visa agrākā Austrumvācija. Uz jautājumu par iespējamu Vācijas valdības demisiju kanclers Šolcs gan atbildējis noliedzoši. Kā iekšpolitiski nozīmīgi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti tiek piesaukti arī Ungārijā, kur premjera Orbana partija „Fideš” ieguvusi krietni mazāk, nekā cerēts, kā arī Spānijā un Dānijā, kur opozīcija bija cerējusi traktēt šos rezultātus kā referendumu par pie varas esošo, attiecīgi, Pedro Sančesa un Metes Frederiksenas kreisajām valdībām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Divas puslodes
Vēlēšanas Lietuvā. Rotācijas Krievijas valdībā. Ziemeļmaķedonieši kaitina kaimiņus

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 15, 2024 54:10


Prezidenta vēlēšanas Lietuvā. Krievijas ofensīva Ukrainā un pārbīdes Krievijas Aizsardzības ministrijā. Ziemeļmaķedonieši atkal kaitina kaimiņus. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis, pētnieks Mārcis Balodis, politologs Veiko Spolītis un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Kremlis briest nogurdināšanas karam Saskaņā ar Krievijas likumdošanu līdz ar jaunievēlēta prezidenta inaugurāciju demisionē ministru kabinets, un valsts galva ieceļ un parlaments apstiprina jaunu valdību. Arī pēc pēdējām t.s. „vēlēšanām” premjerministrs Mihails Mišustins iesniedza Kremļa saimniekam atkāpšanās rakstu, lai jau trīs dienas vēlāk no jauna apstiprināts atgrieztos amatā. To pašu gan nenākas sacīt par visiem viņa līdzšinējiem padotajiem, un pirmām kārtām pasaules uzmanību te piesaistījusi līdzšinējā aizsardzības ministra Sergeja Šoigu „aizrotēšana” uz Drošības padomes sekretāra amatu. Līdz šim Šoigu, tuvs režīma līdera Putina līdzgaitnieks, bija teju otrais cilvēks agresorvalsts varas virsotnē. Tagad viņš novietots uz šīm „rezerves sliedēm”, – konsultatīvā institūcijā, kuras priekšsēdētāja vietnieka amatā savas dienas vada vēl viens no reālās varas atstādinātais – eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. Tā vien šķiet, ka vadzis, uz kura sakārtas visas pēdējo divu gadu Krievijas bruņoto spēku neveiksmes, beidzot lūzis. Par to liek domāt arī pēdējā laikā notikušie augsta ranga aizsardzības resora ierēdņu aresti. Kopš 23. aprīļa apcietinājumā atrodas kukuļņemšanā apsūdzētais aizsardzības ministra vietnieks Timurs Ivanovs, kura pārziņā bija armijas nekustamo īpašumu celtniecība un apsaimniekošana, militārpersonu dzīvokļu un medicīnas aprūpes jautājumi. Savukārt vakar, 14. maijā, parādījās informācija, ka līdzīga rakstura apsūdzības izvirzītas arī Aizsardzības ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšniekam ģenerālleitnantam Jurijam Kuzņecovam. Šoigu vietu aizsardzības resora priekšgalā ieņems līdzšinējais premjerministra pirmais vietnieks Andrejs Belousovs. Jau 2020. gada sākumā izdevums „Politico” rakstā „Kurš stāsies Putina vietā?” minējis Belousovu kā iespējamo nākamo Kremļa saimnieku – tolaik gan kā vienu no otrā ešelona figūrām, kam priekšā gan Mišustins, gan Šoigu, gan Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins. Kā zīmīgākās Belousova biogrāfijas detaļas „Politico” toreiz piesauca viņa uzskatu saderību ar Putinu, proti – Krievija atrodas naidīgu spēku ielenkumā, ar kuriem tai neizbēgami jākonfrontē. Tagad preses komentāros atrodamo Andreja Belousova raksturojumu sarakstā līdzās nelokāmajai lojalitātei Kremļa saimniekam ir arī izpildīgums un rūpība, spēja plānot tālākā perspektīvā, atrašanās ārpus tradicionālajiem Kremļa grupējumiem un, attiecīgi, naudas raušanas shēmām, piederība keinsisma ekonomikas skolai, kas proponē valsts nozīmīgu iedarbošanos uz ekonomikas procesiem, kā arī dziļa tradicionāla reliģiozitāte. Attiecīgi tiek secināts, ka Belousova iecelšana ir nepārprotams mājiens, ka Kremļa režīms ir gatavs ilgam nogurdināšanas karam, kurā Krievijas pārākajiem resursiem jāpārmāc Ukrainas pretošanās. Arī taktiskā līmenī Krievijas spēki frontē šobrīd mēģina gūt maksimumu no sava resursu pārsvara, kuru radījis nesenais Rietumu palīdzības apsīkums Ukrainai. Pēdējo dienu aktualitāte ir krievu iespiešanās pāri robežai un uzbrukums Vovčanskas pilsētai ziemeļaustrumos no Harkivas. Pilsēta tiek grauta ar artilēriju un planējošajām aviobumbām, un no aptuveni 20 000 kādreizējo iedzīvotāju tajā palikuši vien pāris simti. Lietuvieši vēl prezidentu Lietuva, kā zināms, ir vienīgā no trim Baltijas valstīm, kurā prezidentu ievēl tauta, un, attiecīgi, valsts galvam mūsu kaimiņvalstī ir nedaudz plašākas varas funkcijas, sevišķi ārpolitikas un drošības politikas jomā. Svētdien, 12. maijā, Lietuvas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai izvēlētos savu prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Tā kā neviens no kandidātiem neieguva vairāk kā pusi vēlētāju balsu, galīgais rezultāts tiks noskaidrots otrajā kārtā 26. maijā. Visnopietnākās šķiet līdzšinējā prezidenta Gitana Nausēdas izredzes, kurš pretendē uz otro prezidentūras termiņu un svētdien ieguva vairāk nekā 44% balsu. Formāli viņš ir neatkarīgs kandidāts, taču viņu atbalsta kreisi centriskie spēki: Lietuvas Sociāldemokrātiskā partija un Lietuvas Reģionu partija. Pats Nausēda gan ir drīzāk labēji centriskas ievirzes politiķis, un kreisāko spēku atbalsts viņam ir politiskās taktikas noteikts, ciktāl esošā prezidenta galvenā konkurente ir pašreizējā premjerministre Ingrīda Šimonīte, kuras pārstāvētā labēji centriskā partija „Tēvzemes savienība – Lietuvas Kristīgie demokrāti”, savukārt, ir nozīmīgākais kreisi centrisko sāncensis varas cīņā. Šīs cīņas kulminācija gaidāma Lietuvas Seima vēlēšanās oktobrī. Šobrīd sociāldemokrāti, jau 2021. gadā atņēmuši premjeres partijai reitingu līdera pozīcijas, ir tai krietni priekšā. Prezidents Nausēda jau izteicies, ka viņam nenāktos grūti sastrādāties arī ar sociāldemokrātu vadītu valdību. Svētdienas balsojumā Ingrīda Šimonīte palika otrā ar gandrīz 20% balsu, un, tātad, sacentīsies ar Nausēdu otrajā kārtā. Trešais ar vairāk nekā 12% balsu palika jurists Igns Vēgele, kuru atbalsta vairākas konservatīvas ievirzes partijas, nozīmīgākā no tām – Lietuvas Zemnieku un zaļo savienība. Gitana Nausēdas atbalstītāji ir pārsvarā arī teritoriāli, izņemot galvaspilsētu Viļņu, kur pārsvars ir premjerministrei Šimonītei, kā arī valsts dienvidaustrumu nostūri, kur koncentrējies daudzu populistu un labējo radikāļu favorīta, ārsta un medicīnas profesora Eduarda Vaitkus elektorāts. Vaitkus ar vairāk nekā 7% balsu palika piektajā vietā, ceturto pozīciju ar vairāk nekā 9% balsu atdodot vēl vienam nacionālradikālas ievirzes kandidātam, paša dibinātās partijas „Nemunas rītausma” līderim Remiģijum Žemaitaitim, kurš, cita starpā, izpelnījies uzmanību ar saviem antisemītiskajiem izteikumiem. (Ziemeļ)maķedonieši atkal kaitina kaimiņus Apmēram trīs desmitgades pašreizējā Ziemeļmaķedonija pavadīja saspīlētās attiecībās ar kaimiņvalsti Grieķiju, kura, cita starpā, bloķēja jaunās, uz sabrukušās Dienvidslāvijas drupām tapušās valsts iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Iemesls bija maķedoniešu vēlme dēvēt savu valsti par Maķedoniju, ko grieķi traktēja kā Grieķijas reģiona vārda un arī antīkās Maķedonijas karaļvalsts vēsturiskā mantojuma prettiesisku piesavināšanos. Galu galā problēmu izdevās atrisināt 2018. gadā, parakstot t.s. Prespas līgumu, saskaņā ar kuru maķedoniešu nācijas valsts piekrita turpmāk dēvēties par Ziemeļmaķedoniju. Atēnas atsauca savus iebildumus, ļaujot kaimiņvalstij iestāties NATO un uzsākt virzību uz Eiropas Savienību. Taču pašā Ziemeļmaķedonijā ar šo risinājumu ne tuvu ne visi bija mierā. Pret toreizējās Maķedonijas Sociāldemokrātiskās savienības valdības slēgto vienošanos asi iebilda tobrīd opozīcijā esošā labēji nacionālistiskā partija „Iekšējā Maķedonijas revolucionārā organizācija – Demokrātiskā partija par Maķedonijas nacionālo vienotību”, izvedot ielās protestētāju tūkstošus. 8. maijā notikušajās vēlēšanās labējie atgriezās pie varas, iegūstot gan vairākumu parlamentā, gan prezidenta posteni. Jaunievēlētā prezidente Gordana Siljanovska-Davkova izraisīja skandālu jau inaugurācijas ceremonijā, konsekventi lietojot apzīmējumu Maķedonija, nevis oficiālo Ziemeļmaķedonija. Protestējot pret to, Grieķijas vēstniece Sofija Filipidū nekavējoties pameta ceremoniju, un jau drīz no Atēnām pienāca nikns paziņojums, ka Ziemeļmaķedonija apdraud valstu divpusējās attiecības un savu virzību uz Eiropas Savienību. Līdzīgā garā savā sociālā tīklā X ierakstā izteicās arī Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Var piebilst, ka Ziemeļmaķdeonijas ceļu uz Eiropas Savienību draud bloķēt arī Bulgārija, kura pieprasa, lai bulgāri, kuri etniski ir ļoti tuvi maķedoniešiem, iegūtu Ziemeļmaķedonijā mazākumtautības statusu. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Divas puslodes
Pašvaldību vēlēšanas Turcijā. Ar Havanas sindromu, iespējams, saistīta Krievija

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 3, 2024 54:06


Turcijā aizvadītajās pašvaldību vēlēšanās būtisku zaudējumu cietusi prezidenta Erdogana partija. Gan lielākajās pilsētās, gan vairākās mazākās municipalitātēs tai būs jāpaliek opozīcijā. Jautājums, kā  tas ietekmēs politiku nacionālā līmenī? Runājam arī par Krievijas "garo roku". Vairāku starptautisko mediju pētījums par Havanas sindromu, kad diplomātiem pēkšņi kļūst slikti, norāda, ka iespējams, to visu ir organizējusi Krievija, izmantojot īpašu ieroci. Ir arī citi notikumi, kas norāda par valstu spējām aizsargāt savu teritoriju un cilvēkus no Krievijas īpašajiem aģentiem. Aktualitātes analizē politologi Arnis Latišenko un Andis Kudors un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Erdogana smagākā sakāve 31. martā Turcijas vēlētāji deva mandātu nākamajiem četriem gadiem vairāk nekā 23 000 vietvaru amatpersonu, sākot ar galvaspilsētas un lielpilsētu mēriem, beidzot ar rajonu padomju locekļiem. Tāpat tika ievēlēti daudzi tūkstoši zemākā līmeņa pašvaldību – pilsētciematu, ciemu un apkaimju – vadītāju un citu nepolitisku amatpersonu. Vēlēšanu rezultāti tūdaļ nonāca pasaules mediju ziņu augšgalā, jo šī ir pirmā reize nu jau vairāk nekā divas desmitgades ilgstošajā prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana un viņa Taisnības un attīstības partijas varas periodā, kad šī partija nacionāla mēroga vēlēšanās nav līdera pozīcijās. Gaisušas ne tikai valdošās partijas cerības atgūt teikšanu galvaspilsētā Ankarā un valsts lielākajā pilsētā Stambulā. Līdz ar Turcijas ceturtās lielākās pilsētās Bursas mēra amata zaudēšanu tagad piecas lielākās Turcijas pilsētas ir galvenā opozīcijas spēka – kreisi centriskās Republikāņu tautas partijas rokās. Turcijas provincēs nozīmīgākā vara pieder centrālās valdības ieceltajiem gubernatoriem, tomēr arī provinču parlamentiem ir sava loma vietējo saimniecisko, infrastruktūras, vides, kultūras un tamlīdzīgu jautājumu risināšanā. Ja līdz šim Taisnības un attīstības partija dominēja trīsdesmit deviņu provinču parlamentos, tad astoņpadsmit no tiem šajās vēlēšanās ir zaudēti, vietā iegūstot tikai trīs. Arī šajā gadījumā lielākais ieguvējs ir Republikāņu tautas partija, savukārt tradicionāli konservatīvākajās provincēs valsts centrālajā daļā – islāmistiski konservatīvā Jaunā labklājības partija, kam šajās vēlēšanās ir trešais lielākais iegūto balsu skaits. Savas pozīcijas vietvarās nedaudz uzlabojusi kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Tautas vienlīdzības un demokrātijas partija, esošo visumā saglabājusi Erdogana partijas sabiedrotā Nacionālistiskās kustības partija. Kā norāda analītiķi, šīm vietvaru vēlēšanām, jādomā, būs nozīmīga ietekme uz visas valsts tālāko politisko attīstību. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo konstitūciju, Radžipa Taijipa Erdogana pēdējais prezidentūras termiņš noslēdzas 2028. gadā, taču līdz šim tika pausti pieņēmumi, ka līderis, kuram netrūkst autoritāru tendenču, mēģinās mainīt likumdošanu un palikt pie valsts stūres ilgāk. Tagad šāda iespēja šķiet krietni mazāk ticama. Kremļa „klusuma skaņa” Havanas sindroms – tā iedēvēts fenomens, kas nu jau kādus septiņus gadus periodiski pavīdējis preses virsrakstos, tomēr paliekot versiju un pieņēmumu līmenī. 2017. gadā parādījās informācija, ka vairāki amerikāņu un kanādiešu diplomātisko misiju darbinieki, kas iepriekšējā gada beigās uzturējušies Kubas galvaspilsētā Havanā, piedzīvojuši neizskaidrojamas veselības problēmas. Jau tobrīd izskanēja aizdomas, ka pret viņiem lietots kāds slepens ierocis, visdrīzāk ultraskaņas vai mikroviļņu avots. Tiešu pierādījumu tobrīd gan nebija, taču diplomātisko attiecību paplašināšanās starp Savienotajām Valstīm un Kubu, kas bija iezīmējusies prezidenta Obamas administrācijas laikā, līdz ar šo notikumu aprāvās. Nākamajos gados parādījās ziņojumi par līdzīgiem gadījumiem ar amerikāņu diplomātiem un slepeno dienestu darbiniekiem citur pasaulē, sākot ar Guandžou Ķīnā un Tbilisi Gruzijā, beidzot ar Savienoto Valstu galvaspilsētu Vašingtonu. Fenomena oficiālais apzīmējums ir „anomālie veselības incidenti”, un, saskaņā ar amerikāņu izlūkdienestu kopienas 2022. gada septembra slepenu ziņojumu, tā galvenās pazīmes ir: „akūtas audiovestibulāras sensoras parādības, tai skaitā skaņas un/vai spiediena sajūta, reibonis, līdzsvara zudums un ausu sāpes; spēcīga ietekme uz atrašanās vietas vai virziena izjūtu”. Dažiem no Havanas sindroma upuriem bija konstatējami nelieli galvas smadzeņu vai dzirdes orgānu bojājumi, vairākos gadījumos viņi izjuta ilgstošas veselības problēmas. 2021. gadā Džo Baidena administrācija pieņēma likumu par dāsnu kompensāciju izmaksu apstiprinātu anomālo veselības incidentu gadījumos, tomēr oficiāli Savienotās Valstis joprojām nav atzinušas, ka Havanas sindroms būtu saistāms ar kādas naidīgas varas mērķtiecīgu darbību. Iespējams, par pagrieziena punktu šai ziņā kļūs 1. aprīļa publikācija Rīgā bāzētajā tīmekļa izdevumā „The Insider, kas tapis sadarbībā ar amerikāņu telekanāla CBS ziņu programmu „60 Minutes” un vācu izdevumu „Der Spiegel”. Raksta autori Romāns Dobrohotovs, Kristo Grozevs un Mihaels Veiss atklāj veselu buķeti faktu, kas zināmos Havanas sindroma gadījumus sasaista ar Krievijas bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes Vienības 29155 aktivitātēm. Tā ir tā pati vienība, kuras vārds kļuva bēdīgi slavens pēc izbijušā dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas Jūlijas saindēšanas Lielbritānijā. Kā tagad noskaidrots, šo slepkavību un diversiju lietpratēju kontā ir arī divi mēģinājumi noindēt bulgāru ieroču rūpnieku Emilianu Gebrevu un vesela sērija sprādzienu viņa kompānijai piederošās noliktavās Bulgārijā un Čehijā, kas prasījuši vairāku desmitu cilvēku dzīvības, tāpat dalība apvērsuma mēģinājumā Melnkalnē un diversiju darbība Ukrainā. Pirmais uzbrukums, izmantojot Havanas sindromu izraisošo ieroci, noticis nevis 2016. gadā Havanā, bet 2014. gadā Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Iespējams, ka pēdējais uzbrukums, savukārt, fiksēts pagājušā gada jūlijā Viļņā, NATO samita laikā. Raksta noslēguma daļā autori akcentē Savienoto Valstu valdības rīcību, kura līdz šim centusies notušēt uzbrukumu mērogu un raksturu. Pēc autoru domām, iemesls ir bažas, ka atklātais atbaidīs potenciālos diplomātiskā dienesta darbiniekus, kā arī tas, ka šāda mēroga uzbrukumi pret Savienoto Valstu pārstāvjiem var tikt traktēti kā karadarbība, kas prasītu attiecīgu reakciju.  Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Divas puslodes
Rezņikova atlaišana. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna pēc Rietumu aiziešanas

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Sep 6, 2023 53:49


Rezņikova atlaišana un korupcijas apkarošana Ukrainā. Putina un Erdogana tikšanās Sočos. Afganistāna divus gadus pēc Rietumu aiziešanas. Aktuālākos ārpolitikas notikumus komentē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis, politologs Dmitro Ļevus un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka.    Kad „drīz” var nozīmēt „nekad” Melnās jūras labības iniciatīva, bieži dēvēta par „Labības vienošanos”, varētu drīz atkal stāties spēkā – šādi starptautiskā prese interpretē Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana teikto preses konferencē pēc tikšanās ar agresorvalsts Krievijas vadoni Vladimiru Putinu pirmdien Melnās jūras kūrortā Sočos. Citējot precīzi, Turcijas līderis pauda, ka abi sarunu partneri „drīz spēs panākt risinājumu, kas piepildīs gaidas”. Grūti gan teikt, ko varētu nozīmēt šis „drīz”. No vienas puses, pati „Labības vienošanās” noslēgšana pagājušā gada jūlijā bija nepārprotams Turcijas līdera diplomātiskās jaudas apliecinājums. No otras puses, Krievija visnotaļ apzinās, ka Ukrainas lauksaimniecības produkcijas eksports uz trešās pasaules valstīm, respektīvi, Krievijas iespējas šo eksportu bloķēt, ir iedarbīgs ietekmes instruments. Šī izpratne acīmredzot arī bija galvenais motīvs, kāpēc šī gada jūlijā Krievija atteicās pagarināt vienošanos un uzsāka mērķtiecīgus raķešu un dronu triecienus Ukrainas ostu infrastruktūrai. Tiesa, šie triecieni ir pierimuši pēc vairākiem ukraiņu peldošo dronu sekmīgiem uzbrukumiem Krievijas militārajiem un civilajiem kuģiem. Kremļa nosacījumi vienošanās darbības atjaunošanai ir ierobežojumu atcelšana Krievijā ražotās pārtikas un minerālmēslu eksportam. Šīs produkcijas eksports nav pakļauts tiešām sankcijām, taču, kā norādījusi Krievija puse, grūtības radot ar maksājumiem, loģistiku un apdrošināšanu saistītie ierobežojumi. Viena no prasībām esot Krievijas Lauksaimniecības bankas jeb Rosseļhozbank pieslēgšana atpakaļ starptautiskajai norēķinu sistēmai SWIFT. Minētajā preses konferencē Putins paziņoja par plānu eksportēt uz Turciju miljonu tonnu Krievijas labības par samazinātām cenām, lai vēlāk šī labība, pārstrādāta Turcijas rūpnīcās, tiktu nogādāta valstīs, kuras cieš no pārtikas trūkuma. Tāpat Krievija esot gatava kā humāno palīdzību piegādāt sešām Āfrikas valstīm pa piecdesmit tūkstošiem tonnu labības katrai. Turcijas prezidents arī izteicās, ka Ukrainai vajadzētu mīkstināt savu pozīciju attiecībā pret Krieviju. Reaģējot uz to, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba Ukrainas televīzijas pārraidē paziņoja, ka viņa valsts negrasās atteikties no principiālas nostājas nevienā no būtiskajiem jautājumiem.   Ukrainas aizsardzības jomas vadības maiņa Pirmdien Ukrainas līdzšinējais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs iesniedza prezidentam Zelenskim atkāpšanās rakstu. Šis solis sekoja valsts galvas svētdienas paziņojumam, ka viņš plāno nomainīt Rezņikovu ar Rustemu Umerovu, Krimas tatāru izcelsmes uzņēmēju, kurš līdz šim ieņēma Ukrainas Valsts īpašumu fonda vadītāja amatu. Vakar Rezņikova demisiju apstiprināja arī Ukrainas Augstākā Rada; Umerovam paredzēts stāties amatā šodien. Rezņikovs ieņēma aizsardzības resora vadītāja amatu 2021. gada novembra sākumā, nepilnus četrus mēnešus pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un viņa nopelni Ukrainas sekmīgā pretestībā agresijai ir neapšaubāmi. Kā sevišķi nozīmīgs tiek vērtēts Rezņikova ieguldījums t.s. Ramšteinas formāta sarunās, kas veido sabiedroto militāro atbalstu Ukrainai. Šajā procesā Ukraina saņēmusi arvien efektīvākus bruņojuma veidus, kuru piegāde sākotnēji tikusi atteikta. Tomēr publiskajā telpā, sevišķi pēdējā pusgadā, vairojusies informācija par problēmām aizsardzības resorā – neadekvātiem iepirkumiem un korupciju, kas, kā zināms, ir Ukrainas pārvaldes struktūrās plaši izplatīta liga. Nevienam no šiem skandāliem gan nav tiešas saistības ar ministra darbību, tomēr tie nepārprotami ir motīvs viņa nomaiņai. Jau izskanējusi informācija, ka Oleksijs Rezņikovs savu karjeru varētu turpināt kā Ukrainas vēstnieks Lielbritānijā. Kas attiecas uz jauno aizsardzības ministru Rustemu Umerovu, viņš tiek uzskatīts par visai piemērotu kandidātu. Būdams Augstākās Radas deputāts, Umerovs nodarbojies ar ārzemju militārās palīdzības jautājumiem, t.sk. ar šī procesa caurspīdīguma veicināšanu. Tāpat viņš piedalījies Ukrainas delegācijās gan sarunās ar Krievijas pusi Baltkrievijā tūlīt pēc iebrukuma pagājušajā gadā, gan sarunās par t.s. Melnās jūras labības vienošanos.   Divi gadi, kopš Rietumi pameta Afganistānu 30. augustā apritēja divi gadi, kopš pēdējie Savienoto Valstu karavīri pameta Afganistānu, līdz ar to noslēdzot divdesmit gadus ilgušo rietumvalstu militāro klātbūtni. ASV vadītās koalīcijas iebrukums 2001. gadā sagrāva toreizējo radikālās islāmistu kustības Taliban varu, taču tā arī nespēja iznīdēt tās ietekmi, un talibu pretestība turpinājās visas šīs divas desmitgades, prasot kā rietumvalstu karavīru, tā afgāņu dzīvības. Galu galā 2020. gada februārī tika noslēgta vienošanās starp kustību Taliban un Savienotajām Valstīm par pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu apmaiņā pret talibu apņemšanos nedot pajumti to kontrolētajās teritorijās islāma teroristu organizācijām. Vienošanās tika slēgta, nepiedaloties toreizējai Afganistānas Islāma republikas valdībai, un Savienotās Valstis neuzņēmās garantijas tobrīd oficiālās Kabulas valdības pastāvēšanai. Kā izrādījās, šī vara nebija spējīga noturēties bez amerikāņu militārās klātbūtnes un sagāzās burtiski kā kāršu namiņš. Brīdī, kad pēdējie amerikāņu karavīri pameta Kabulas lidostu, galvaspilsēta jau bija talibu rokās, savukārt pūļi to afgāņu, kuri jutās apdraudēti, jo bija sadarbojušies ar okupācijas spēkiem, izmisīgi mēģināja iekļūt pēdējās lidmašīnās. Kā liecina statistika, pirms amerikāņu karaspēka izvākšanas no Kabulas evakuēti apmēram 125 000 cilvēku, no kuriem 6000 bija Savienoto Valstu pilsoņi. Šī gada jūlijā publiskots ASV Valsts departamenta ziņojums atklāja, ka amerikāņu aiziešana bijusi vāji plānota un vadīta, valdībai nerēķinoties ar tik nelāgu scenāriju, kāds tas galu galā izrādījās. Pagājušajos divos gados Afganistānas jaunie saimnieki talibi savu varu tikai konsolidējuši. Valstī nav nopietnas opozīcijas, kas varētu apdraudēt režīma stabilitāti, tai skaitā sekmīgi tikušas apkarotas tādas konkurējošas radikālā islāma kustības kā Islāma valsts u.c. Visdramatiskākās pārmaiņas šie divi gadi nesuši afgāņu sievietēm, no kurām daudzas pagājušajās desmitgadēs bija jau apradušas ar salīdzinoši rietumnieciskiem tiesību standartiem. Tagad viņām atļauta vien sešu klašu izglītība, pie kam nesen aizliegts arī doties mācīties uz ārzemēm. Tāpat sievietēm liegts apmeklēt publiskos parkus un treniņzāles, strādāt nevalstiskās organizācijās un ANO struktūrās. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.     

Divas puslodes
Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas līdera Lukašenko veselības jautājumi

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 17, 2023 53:59


Prezidenta vēlēšanas Turcijā un Baltkrievijas autoritārā līdera Lukašenko pēdējā laika veselības jautājumi. Vai problēmas, kas varētu būt pašpasludinātajam prezidentam Lukašenko, varētu izmantot Putins, lai mūsu kaimiņvalsti vēl vairāk pakļautu savai kontrolei? Turcijā atšķirībā no Baltkrievijas, vēlēšanu cīņa ir demokrātiska un starptautiskie novērotāji vēlēšanu godīgumu neapšauba, lai gan ilggadējam valsts līderim Erdoganam ir raksturīgas autoritāras tendences.  Ārvalstu aktualitātes vērtē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un laikraksta "Diena" ārpolitikas komentētājs Andis Sedlenieks. Turcijas prezidenta vēlēšanas: pirmajā puslaikā neizšķirts 14. maijā notikušās vispārējās vēlēšanas Turcijā, kad elektorāts izvēlējās gan valsts prezidentu, gan 600 parlamenta – Lielās Nacionālās asamblejas – deputātus, pamatoti uzlūkotas par ļoti nozīmīgām, tai skaitā ārpolitiski. Turcija atrodas reģionā, kur tai visapkārt liesmo vai gruzd militāri konflikti, un Ankara tajos pēdējā laikā spēlē ļoti pamanāmu, brīžiem pat izšķirošu lomu. Pašreizējais Turcijas prezidents Radžips Taijips Erdogans īstenojis aktīvu un lielā mērā neatkarīgu, vien uz Turcijas interesēm orientētu ārpolitiku. Viņš ir pie varas kopš 2003. gada, un šai periodā pārveidojis politisko sistēmu, padarot Turciju no parlamentāras par prezidentālu republiku. Erdogana galvenais sāncensis Kemals Kiličdaroglu savā priekšvēlēšanu platformā solījis atjaunot agrāko parlamentārisma kārtību, gādāt par mediju un tiesu varas neatkarību, kuras mazināšanu pārmet Erdoganam, aktivizēt dialogu ar Rietumiem. Esošais prezidents savā priekšvēlēšanu kampaņā nav vairījies sāncensi nodēvēt par „terorisma un izvirtību atbalstītāju”, ciktāl Kiličdaroglu atbalsta arī kurdu minoritātes intereses pārstāvošā Zaļo un Kreisās nākotnes partija, un viņš izteicies par labu seksuālo minoritāšu tiesību respektēšanai. Šādā antagonisma uzlādētā gaisotnē notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Erdoganam pietrūka apmēram pusprocenta līdz pārvēlēšanai, savukārt Kiličdaroglu ieguva nepilnus 45%. Atlikušie nedaudz vairāk kā pieci procenti tika trešajam pretendentam, nacionālistiskajam politiķim Sinanam Oganam. Tātad rezultātu izšķirs Erdogana un Kiličdaroglu duelis otrajā kārtā, 28. maijā. Daudz ko šai sāncensībā varētu izšķirt Ogans, ja aicinātu savus vēlētājus balsot par vienu vai otru no sāncenšiem. Lielā mērā prezidenta vēlēšanu ēnā palikušas parlamenta vēlēšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka situācija parlamentā nav nozīmīgi mainījusies. Līdzīgi kā iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā, arī šoreiz prezidenta Erdogana vadītā Taisnīguma un Attīstības partija zaudējusi vairākus desmitus balsu, tomēr paliekot lielākā frakcija ar 267 vietām. Tā kā Erdogana galvenajam sabiedrotajam – ultralabējai, nacionālistiskajai Nacionālistu kustības partijai – ir 50 deputātu, Nacionālajā asamblejā arī turpmāk pārsvars būs abu šo spēku veidotajai t.s. Tautas aliansei. Konkurējošajai Nacionālajai aliansei, kurā bez Kiličdaroglu vadītās Republikāniskās Tautas partijas ietilpst arī politiķes Meralas Akšeneras vadītā mēreni nacionālistiskā Labā partija, būs nedaudz vairāk par divsimt vietām. Trešo parlamenta frakciju veidos t.s. Darba un Brīvības alianse, kurā dominē jau piesauktā Zaļo un Kreisās nākotnes partija. Gan prezidenta, gan parlamenta vēlēšanas rāda, ka par Erdogana izteikti konservatīvo, tradicionālistisko politiku ierasti balso valsts centrālie un ziemeļu rajoni, kamēr par liberālāko pieeju – lielās pilsētas, piekrastes rajoni un kurdu minoritātes reģions. Baltkrievijas diagnoze Pēdējā nedēļa devusi pamatu runām par Baltkrievijas pašpasludinātā prezidenta Aleksandra Lukašenko veselības stāvokli. Uzvaras dienas svinībās Maskavā 9. maijā viņš izskatījās nepārprotami sadudzis un acīgākie pamanīja, ka viņa labā roka ir apsaitēta. Lukašenko nepiedalījās svinīgajās vakariņās pēc pasākuma, tika ātri nogādāts lidostā un atpakaļ Minskā. Pēc tam viņš uz vairākām dienām pazuda no publiskās aprites, t.sk. nepiedalīdamies Valsts karoga, ģerboņa un himnas dienas svinībās 14. maijā. Galu galā pirmdien tika publiskota reportāža par pašpasludinātā prezidenta apmeklējumu Baltkrievijas Gaisa spēku galvenajā komandpunktā. Šoreiz apsēji bija redzami uz viņa kreisās rokas, bet publiskotajā videoierakstā viņš runāja ar zināmām grūtībām, acīmredzami cīnīdamies ar elpas trūkumu. Tas viss licis uzvirmot prognozēm par to, kā varētu izvērsties Baltkrievijas liktenis, ja Lukašenko pēkšņi nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs. Saskaņā ar Baltkrievijas konstitūciju šādā gadījumā valsts galvas funkcijas uzņemas parlamenta augšpalātas – Nacionālās sapulces – priekšsēdētāja Natālija Kočanova, kurai tad 30 līdz 70 dienu laikā jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas. Jau agrāk izskanējušas versijas, ka tieši Kočanovu Baltkrievijas līderis gatavojot savas funkciju pārņēmējas lomai. Nav nekādu šaubu, ka gadījumā, ja Lukašenko pēkšņi pazustu no politiskās skatuves, varas nomaiņas procesā iesaistītos Krievija, iespējams, pat īstenojot pilnīgu Baltkrievijas okupāciju. No otras puses, šādu scenāriju kā savu iespēju saredz baltkrievu opozīcija. Pēdējās dienās trimdā esošās opozīcijas pārstāvji nākuši klajā ar vairākiem paziņojumiem. Opozīcijas līdere Svetlana Cihanouska izteikusies, ka opozīcijai jābūt gatavai jebkuram scenārijam. Vēršoties pie baltkrievu tautas, viņa paziņojusi, ka ir gatava būt baltkrievu tautas balss šai grūtajā laikā, lai sarīkotu godīgas vēlēšanas, nepieļautu haosu un jauna diktatora nākšanu pie varas. Baltkrievijas opozīcijas iespējas ātri un efektīvi ietekmēt situāciju valstī, kur jebkāda opozīcija režīmam pēdējos trīs gadus tikusi centīgi iznīdēta, ir visai ierobežotas. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Pareizticīgās baznīcas cīņas Ukrainā. Kremļa ienaidnieka tiesa Maskavā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Apr 12, 2023 53:47


Kara raisītās provokācijas gan Ukrainā, gan Krievijā. Pareizticīgās baznīcas Lieldienas būs šīs nedēļas nogalē. Ukrainā svētki tiek sagaidīti spriedzes pilnā gaisotnē, pēdējās nedēļas iezīmējušas nepārprotamu pretstāvi ar Maskavas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīcu. Tai liek pamest vairākas svētvietas, bet viens no metropolītiem nonācis mājas arestā. Notiekošais raisījis histēriju Krievijas propagandas kanālos. Arī pašu Krievijas propagandistu vidū aug spriedze. Pēc tam, kad Sanktpēterburgā tika uzspridzināts militārais blogeris Vladlens Tatarskis, ikvienam no viņiem jāsāk uztraukties par savu dzīvību. Kā uz naža asmens staigā tie daži žurnālisti, kurus vēl algo starptautiskie mediji. Bet politiskā opozīcija visa šobrīd faktiski ir vai nu cietumā vai ārpus Krievijas. Aktualitātes komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Mārcis Balodis un polititologs Veiko Spolītis, kurš atrodas Ukrainā. Ierakstos uzklausām politologu no Ukrainas Dmitro Levus un Jevgeniju Kara-Murzu, Vladimira Kara-Murzas sievu, kura kopā ar trim bērniem uzturas ASV. Granāta zem talāra Pēdējā mēneša laikā jaunu spriedzes līmeni sasniegušas attiecības starp patriotiski noskaņoto Ukrainas sabiedrības daļu un tiem, kuri atbalsta ar Maskavas patriarhātu saistīto pareizticīgo baznīcu Ukrainā. Kā zināms, 2019. gadā tika izveidota no Maskavas patriarhāta neatkarīga Ukrainas pareizticīgā baznīca, un Konstantinopoles patriarhāts kā augstākā pasaules pareizticības autoritāte atzina tās autokefāliju. Tas izraisīja attiecību saraušanu starp Konstantinopoles un Maskavas patriarhātiem. Šobrīd autokefālo Ukrainas pareizticīgo baznīcu ir atzinušas četras no 15 pasaules autokefālajām pareizticīgajām baznīcām – Aleksandrijas, Grieķijas un Kipras. Pašā Ukrainā liela daļa pareizticīgās baznīcas palika Maskavas patriarhāta kanoniskajā pakļautībā, pie kam ticīgo vairākums pārgāja autokefālās baznīcas paspārnē, bet dievnamu un garīdznieku skaita ziņā pārsvars joprojām ir Maskavai uzticīgajiem. Pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā pagājušā gada 27. maijā Maskavas patriarhāta baznīca mainīja statūtus, izslēdzot no tiem atsauces uz savu kanonisko pakļautību. Tomēr pēc Ukrainas Etnopolitkas un reliģijas lietu dienesta atzinuma tā uzskatāma tikai par neatkarības imitāciju. Ir daudz gadījumu, kad šīs baznīcas pārstāvji sadarbojušies ar okupācijas varu Krievijas karaspēka ieņemtajās teritorijās. Aizdomu ēna krīt arī pār tiem, kuri darbojas šaipus frontes līnijai. Šī gada 10. martā Ukrainas nacionālais rezervāts „Kijivas Pečeru klosteris”, kas apsaimnieko šo 11. gadsimtā dibināto pareizticības centru, pārtrauca nomas līgumu ar Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcu. Tomēr šīs baznīcas pārstāvji – garīdznieki un mūki – atteicās atbrīvot telpas un mobilizēja savus piekritējus „svētnīcas aizstāvībai”. Tiesa, aktivitātes sāka noplakt pēc 1. aprīļa, kad tika izvirzīta apsūdzība reliģiska naida kurināšanā un noteikts mājas arests to galvenajam organizētājam Pāvelam Ļebedjevam, tautā pazīstamam ar iesauku „Paša Mersedess”. Tomēr Ukrainas varas iestādes deklarējušas nodomu Pečeru klosterī visu risināt mierīgā ceļā. Toties daudz aktīvāk rīkojas autokefālās baznīcas atbalstītāji Ukrainas rietumos – Hmeļņickas, Ivanofrankivskas un Ļvivas rajonos. Ar vietvaru lēmumu Maskavas patriarhāta baznīcai te tiek atņemtas ēkas un īpašumi, nododot tos autokefālajai baznīcai. Vairāk nekā 30 Augstākās Radas deputātu iesnieguši likumprojektu, kas paredz nomas līguma pārtraukšanu vēl vienā nozīmīga pareizticības centrā – 16. gs. nodibinātajā Počajivas klosterī Ternopiļas apgabalā. Pavasara ticīgais „Bet es zinu, ka pienāks diena, kad tumsa pār mūsu valsti izklīdīs. Kad melnu sauks par melnu, un baltu – par baltu. Kad oficiālā līmenī tiks atzīts, ka divreiz divi tomēr ir četri. Kad karu sauks par karu, un uzurpatoru – par uzurpatoru. Kad par noziedzniekiem tiks atzīti tie, kas šo karu kurināja un uzsāka, nevis tie, kas mēģināja to apturēt. Šī diena pienāks tikpat neizbēgami, kā pavasaris pienāk pat pēc visaukstākās ziemas. Un tad mūsu sabiedrība atvērs acis un šausmināsies par to, kādi briesmīgi noziegumi ir pastrādāti tās vārdā. No šīs atskārtas, no tā aptveršanas sāksies garais, grūtais, bet mums visiem tik svarīgais Krievijas atveseļošanās un atjaunošanas ceļš, tās atgriešanās civilizēto valstu sabiedrībā.”   Tas ir fragments no tiesājamā pēdējā vārda, ar kuru 10. aprīlī Maskavas pilsētas tiesā uzstājās Vladimirs Kara-Murza – politiķis, publicists un kinodokumentālists, Putina režīma opozicionārs, cilvēktiesību aizstāvis un cīnītājs pret karu Ukrainā. Savulaik viņam bija izšķiroša loma t.s. Magņitska likuma pieņemšanā un iedzīvināšanā. To, ka Kremlis uzskata Kara-Murzu par vienu no saviem bīstamākajiem ienaidniekiem, liecina divi indēšanas gadījumi 2015. un 2017. gadā. Pagājušā gada aprīlī Vladimirs Kara-Murza tika arestēts – it kā par nepakļaušanos policijai. Vēlāk pievienojās jau daudz smagāka apsūdzība pēc bēdīgi slavenā Krievijas kriminālkodeksa 207. panta 3. daļas – „par apzināti nepatiesas informācijas izplatīšanu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izmantošanu”. Tomēr apsūdzība gāja vēl tālāk, inkriminējot valsts nodevību un pretvalstiskas organizācijas izveidi. Prokurors pieprasījis viņam piespriest 25 gadus cietumā. Vladimiram Kara-Murzam diagnosticēta abu kāju polineiropātija, kas vien jau būtu pietiekams iemesls atbrīvošanai no ieslodzījuma. Jau 2021. gada oktobrī pēc organizācijas „Memoriāls” aplēsēm Krievijā bija 420 politieslodzīto. Piecu gadu laikā šis skaitlis bija pieckāršojies un jau tobrīd sasniedza apjomu, kāds bija raksturīgs Padomju Savienībai tās pēdējās desmitgadēs. Šobrīd „Memoriāla” sarakstos ir jau 502 politieslodzītie, pie tam organizācijas vietnē norādīts, ka tas ne tuvu nav pilns saraksts. Lielākā daļa – 385 politieslodzītie – Krievijas cietumos atrodas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Savukārt pēdējā gada laikā visbiežāk sodu piespriež vai nu par jau pieminēto 207. panta 3. daļu, vai 280. panta 3. daļu – „publiskas darbības, kas vērstas uz Krievijas Federācijas bruņoto spēku izmantošanas diskreditāciju”. Attiecīgās izmaiņas kriminālkodeksā tika izdarītas 2022. gada 4. martā. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Dienas ziņas
Pirmdiena, 6. marts, pl. 16.00

Dienas ziņas

Play Episode Listen Later Mar 6, 2023 40:11


Parlamenta vēlēšanu rezultātus Igaunijā komentē politologs Veiko Spolītis. E-vēlēšanu popularitāte Igaunijā pagaidām nemudina tādas ieviest Latvijā. Slimnīcu biedrība konkretizējusi aprēķinus par ārstēšanas izmaksu pieaugumu. Mēnesi pēc zemestrīces Turcijā liela daļa cilvēku joprojām bez pienācīgas pajumtes. „Mums prasīja, vai mēs ticam brīnumiem,” par pieredzēto misijā Turcijā stāsta VUGD eksperte.

mums marts latvij igaunij turcij veiko spol
Divas puslodes
Kijivas samits. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 8, 2023 53:54


Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni. Dīvainā sāga ar Ķīnas spiegu balonu. Aktualitātes pasaulē analizē ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Gints Jēgermanis. Zemestrīces politiskie pēcgrūdieni 6. februārī spēcīga zemestrīce satricināja Turcijas teritoriju uz ziemeļaustrumiem no Vidusjūras un Sīrijas ziemeļrietumus. Tā tiek raksturota kā viena no spēcīgākajām zemestrīcēm pēdējās desmitgadēs un arī viena no spēcīgākajām visā Turcijas vēsturē. Konkrētais reģions līdzīgu kataklizmu nav pieredzējis pēdējos divsimt gadus. Šobrīd oficiāli reģistrēto upuru skaits jau pārsniedzis astoņus tūkstošus, un nākas bažīties, ka šis skaitlis var izrādīties vēl lielāks. Iemesls ir ne tikai zemestrīces spēks, bet arī vairāki citi faktori. Pirmkārt, grūdieni sākās agrā rīta stundā, kad iedzīvotāji pamatā atradās savos mājokļos. Otrkārt, tas, ka nopietnas zemestrīces attiecīgo reģionu sen nav piemeklējušas, acīmredzot izraisījis atslābinātu attieksmi pret potenciālajiem draudiem, un daudzas ēkas šeit celtas, neievērojot visas seismiskās drošības prasības. Treškārt, reģionā šobrīd ir samērā auksts laiks, kas samazina zem ēku drupām aprakto izdzīvošanas iespējas. Un, visbeidzot, kas attiecas uz zemestrīces skarto Sīrijas daļu, palīdzības sniegšanu nopietni apgrūtina militāri politiskā situācija. Pazemes grūdienos cietuši rajoni, kurus tikai daļēji kontrolē Damaskas režīms. Daļa no teritorijas ir faktiskā Turcijas un tās atbalstīto vienību varā, bet daļu savās rokās tur musulmaņu sunītu militārā grupa „Levantes atbrīvošanas organizācija”, kuru ASV atzinušas par teroristisku. Arī pirms zemestrīces Sīrijas pilsoņkarā cietušajam reģionam bija nepieciešama humānā palīdzība, kas valdības nekontrolētajām vietām tika piegādāta pamatā caur Turciju – tieši to Turcijas daļu, kuru tagad izpostījusi stihija. Asada režīma pārstāvji jau aicinājuši rietumvalstis atkāpties no savas sankciju politikas un uzsākt palīdzības piegādes pa Damaskas valdības kanāliem, ko ne Vašingtona, ne Londona nevēlas darīt, jo neesot pārliecības, ka šī palīdzība tiešām tikšot godīgi nogādāta tiem, kam tā nepieciešama. Tā vietā rietumvalstu valdības nolēmušas izmantot Apvienoto Nāciju un vietējās nevalstiskās struktūras. Tiek izteikti minējumi, cik satricinoša šī zemestrīce varētu būt Turcijas prezidenta Radžipa Taijipa Erdogana politiskajām pozīcijām, kuras viņam jāaizstāv maijā un jūnijā paredzētajās vēlēšanās. No vienas puses, šī ir iespēja sevi pozicionēt kā efektīvu krīzes menedžeri, un Erdogans to nepārprotami cenšas, uzstājoties ar apņēmības pilniem paziņojumiem. Tomēr atbildīgo dienestu sākotnējā reakcija esot bijusi krietni gausa un slikti organizēta, un daļu atbildības par to var nākties uzņemties arī valsts galvam. Pie tam viens no prezidenta politiskajiem jājamzirdziņiem ir bijušas plašās, valsts atbalstītās celtniecības programmas, kuru ietveros celta arī dažā laba no nule sabrukušajām ēkām. Kijivas samits – principiāls atbalsts un principiālas prasības 3. februārī Kijivā notikušajā kārtējā Eiropas Savienības un Ukrainas samitā Briseli pārstāvēja plaša un respektabla delegācija, kurā ietilpa Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, savienības Augstais komisārs ārlietu un drošības jautājumos Žozeps Borels un vairāk nekā desmit citas augsta ranga savienības amatpersonas. Viņu ierašanās karojošās valsts galvaspilsētā apliecina ne tikai atbalstu Ukrainai, bet arī to, ka Kijiva ir relatīvi nodrošināta pret Krievijas triecieniem no gaisa. Visciešākās solidaritātes apliecinājumu netrūkst ne kopīgajā abu pušu paziņojumā, ne izteikumos preses konferencē, kurā uzstājās Šarls Mišels, Urzula fon der Leiena un Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Tika pausts atbalsts Kijivas miera plānam, kas prasa pilnīgu Krievijas spēku izvešanu no starptautiski atzītās Ukrainas teritorijas, t.sk Krimas un Sevastopoles, tāpat deklarēta apņemšanās veidot īpašu centru Hāgā, lai izmeklētu noziedzīgo agresiju pret Ukrainu. Noslēguma paziņojumā minēts, ka konkrētā palīdzība, kuru Kijivai apņēmusies sniegt savienība un tās atsevišķās dalībvalstis, kopumā šobrīd sasniedz apmēram 50 miljardus eiro. Tajā pašā laikā izpalikusi Ukrainā, domājams, cerētā konkrētība iestāšanās sarunu sākuma sakarā. Valsts centieni izpildīt Eiropas Komisijas norādījumus tika raksturoti kā iespaidīgi un vērā ņemami, īpaši pieminot, ka tie notiek smaga kara apstākļos, tomēr ir nepārprotami skaidrs, ka varonība un karotprasme neaizstās nepieciešamo atbilsmi savienības standartiem. Kā smagākais jautājums šai ziņā joprojām ir korupcija, kuras ēna pār Ukrainu jau atkal sabiezējusi tieši pēdējās nedēļās. Nelāgs skandāls satricinājis Ukrainas aizsardzības resoru, izpaužoties ziņām par neadekvāti augstām armijai domātās pārtikas iepirkuma cenām, kam sekoja Ukrainas Drošības dienesta ierosināta izmeklēšana par valsts līdzekļu piesavināšanos. Notikušas plašas kratīšanas, vairāki desmiti amatpersonu atstādinātas vai atkāpušās no amata. Pirms pāris dienām valdošās partijas „Tautas kalps” parlamenta frakcijas līderis Dāvids Arahamija nāca klajā ar paziņojumu, ka uz citu amatu paredzēts pārcelt aizsardzības ministru Oleksiju Rezņikovu, taču līdz šim šie apgalvojumi nav guvuši apstiprinājumu. Bīstamais balons Pagājušās nedēļas nogalē plānotā Savienoto Valstu valsts sekretāra Entonija Blinkena vizīte Ķīnas Tautas republikā tika atcelta pēc tam, kad virs Savienoto Valstu teritorijas tika konstatēts gaisa balons – iespējams, Ķīnas palaista spiegošanas ierīce. Tā ielidojusi Savienoto Valstu gaisa telpā virs Aļaskas aizpagājušās nedēļas nogalē, šķērsojusi Kanādas rietumdaļu, tad Savienoto Valstu ziemeļdaļu, t.sk. ballistisko starpkontinentālo raķešu bāzēšanās vietas Montanas štatā. Amerikāņu militāristi atteikušies no domas tūdaļ notriekt atmosfēras augšējos slāņos lidojošo zondi, baidoties, ka atlūzas varētu potenciāli apdraudēt cilvēkus uz zemes. Pats balons tiešus draudus neradīja, jo atradās krietni virs komercaviācijas lidojumu augstuma. Tāpat Pentagons esot novērtējis, ka nozīmīgas izlūkošanas informācijas iegūšanas potenciāls šim lidlīdzeklim esot ierobežots. Galu galā pagājušajā 4. februārī Savienoto Valstu gaisa spēki notrieca balonu virs Atlantijas okeāna netālu no Dienvidkarolīnas štata piekrastes. Ķīna atzinusi, ka balons patiešām palaists no tās teritorijas. Tā esot privāta pētniecības ierīce, kas pamatā vācot meteoroloģiskus datus, un virs Savienoto Valstu teritorijas nonākusi netīšām, par ko Pekina pauda nožēlu. Savukārt pēc balona notriekšanas Pekina nosodīja pārmērīgu spēka lietošanu un solīja attiecīgu rīcību līdzīgās situācijās. Šī nav pirmā reize pēdējo gadu laikā, kad Savienoto Valstu gaisa telpā ielido līdzīgas ķīniešu zondes, taču šoreiz lidlīdzeklis atradās virs amerikāņu teritorijas visilgāko laiku. Republikāņu opozīcijas pārstāvji jau kritizējuši Baidena administrāciju par pārlieku vārgu reakciju, ļaujot Ķīnas komunistu spiegošanas rīkam tik ilgi lidināties virs amerikāņu galvām. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Divas puslodes
Kremļa "fīrers" pie "kartupeļu dučes". "Sultāns" uz ļodzīga troņa.

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Dec 21, 2022 53:58


Šīs nedēļas sākumā Baltkrievijā ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Daži komentētāji saka, ka šāda vizīte ir uzskatāma par Putina vājuma pazīmi, jo viens no galvenajiem mērķiem varētu būt bijis pārliecināt Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko aktīvāk iesaistīties sauszemes karā pret Ukrainu. Lai arī oficiāli šāda apstiprinājuma nav, Ukrainas militārā vadība pieļauj, ka Krievija varētu vēlreiz mēģināt uzbrukt Ukrainas galvaspilsētai Kijivai, to starp no Baltkrievijas puses. Kā vērtē Putina un Lukašenko sarunas un ko gaidīt tālāk? Gan Ukrainas, gan dažādu Tuvo Austrumu konfliktu kontekstā pēdējā laikā aizvien biežāk tiek pieminēta Turcija un tās līderis Redžips Taijips Erdogans. Par spīti mēģinājumiem pozicionēt Turciju kā reģionālu lielvaru, Erdogana popularitāte valstī krītas un tas var arī negatīvi ietekmēt viņa izredzes nākamajā gadā, kandidējot prezidenta vēlēšanās. Kāda ir Turcijas līdera loma reģionā un cik stabils ir Erdogana krēsls? Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks un Delavēras universitātes doktorants Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis. Kremļa „fīrers” pie „kartupeļu dučes” Kremļa saimnieks Vladimirs Putins un pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko tiekas visai regulāri, tomēr pēdējos gados šīs tikšanās praktiski vienmēr notikušas Krievijā. Tāpēc kā zināms pārsteigums bija Putina pagājušās pirmdienas vizīte Minskā, kuru Krievijas vadonis nav apmeklējis nu jau trīsarpus gadus. Līdz ar viņu Baltkrieviju apmeklēja arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, tiekoties ar saviem Baltkrievijas kolēģiem Viktoru Hreņinu un Sergeju Aļeiņiku. Var piebilst, ka Aļeiņiks tikai dažas dienas iepriekš pārņēmis Baltkrievijas ārlietu resora vadību pēc tam, kad novembra nogalē mira viņa priekšgājējs Vladimirs Makejs, kura pēkšņo nāvi daži uzskata par Krievijas slepeno dienestu roku darbu. Protams, ka vizītes parādes puse bija atbilstoši korekta, vadoņiem vēstot, ka ticis runāts par ekonomisko saišu stiprināšanu, militārās rūpniecības integrāciju un kopīgām Baltkrievijas bruņoto spēku un Krievijas kontingenta mācībām. Oficiāli tiek noliegti Maskavas mēģinājumi piedabūt Baltkrieviju tieši iesaistīties karadarbībā pret Ukrainu, lai gan daudzi uzskata, ka tieši tāds bija Putina vizītes nolūks. Nākas gan šaubīties par šādas baltkrievu spēku iesaistes iespējamo efektu, jo Baltkrievijas armija ir samērā neliela, bruņota gandrīz tikai ar padomju periodā radītiem ieročiem un bez reālas karadarbības pieredzes. Vēl lielākas šaubas raisa šīs armijas motivācija karot pret kaimiņzemi Ukrainu, kuru Baltkrievijā daudzi uztver kā brāļu tautu. Tomēr iespēju, ka Krievija varētu gatavot jaunu uzbrukumu Ukrainai no Baltkrievijas teritorijas, savās pēdējā laika publikācijās un izteikumos minējis gan Ukrainas Bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs, gan ģenerālštāba priekšnieka vietnieks Serhijs Najevs. Attiecīgi tiek ziņots par Ukrainas spēku stiprināšanu šajā potenciālajā karadarbības virzienā. „Sultāns” uz ļodzīga troņa 14. decembrī izpaudās ziņa, ka Turcijas pirmās instances tiesa atzinusi Stambulas mēru Ekremu Imamoglu par vainīgu valsts Augstākās vēlēšanu komisijas locekļu apvainošanā, piespriežot viņam vairāk nekā divarpus gadus cietumā un aizliedzot politisko darbību. Apsūdzības pamatā ir viens Imamoglu publisks izteikums 2019. gadā, nodēvējot vēlēšanu komisijas locekļus par idiotiem. Šajās vēlēšanās viņš, lielākā opozīcijas bloka Nācijas alianse kandidāts, atņēma valsts lielākās pilsētas vadību prezidenta Erdogana Taisnības un attīstības partijai. Spriedums gan stāsies spēkā tikai pēc lietas skatīšanas vairākās apelācijas instancēs, tāpēc Imamoglu paliek brīvībā un turpina pildīt amata pienākumus. Daudzi ir pārliecināti, ka faktiski tiesa īsteno pie varas esošā Turcijas prezidenta Redžipa Taijipa Erdogana vēlmi atbrīvoties no bīstamākā sāncenša nākamā gada vēlēšanās. Plānots, ka 2023. gada 18. jūnijā Turcijas vēlētāji izvēlēsies gan prezidentu, gan 600 parlamenta locekļus uz nākamajiem pieciem gadiem, un Erdoganam ir visi iemesli bažīties par savām un savas partijas izredzēm. Kā liecina aptaujas, prezidenta partija nozīmīgi atpaliek no „Nācijas alianses”, kuru veido Ekrema Imamoglu pārstāvētā kreisi centriskā Republikāniskā tautas partija, centriskā „Labā partija” un pāris mazas partijas. Pārliecības nav arī par paša prezidenta izredzēm. Viņa reitings pēdējos gados bijis lielākoties zem 50%, kas liek domāt, ka Erdogans diezin vai uzvarēs vēlēšanu pirmajā kārtā. Savukārt aptaujās, kas modelē otro kārtu, kur sacenšas divi lielāko balsu skaitu ieguvušie kandidāti, Erdogans zaudē ne vien Imamoglu, bet arī citiem Nācijas alianses kandidātiem – galvaspilsētas Ankaras mēram Mansuram Javašam un Republikāniskās tautas partijas priekšsēdētājam Kemalam Kiličdaroglu; un arī „Labās partijas” pārstāvei Meralai Akšenerai. Pēc visa spriežot, elektorātam ir par maz ar Erdogana starptautisko vērienu, nepārprotami virzot Turciju uz reģionālas lielvalsts statusu. Krievijas ietekmes mazināšanās, uzsākot militāro avantūru Ukrainā, ļauj Turcijai spēlēt arvien nozīmīgāku lomu ne vien Sīrijā, bet arī bijušajās Padomju Savienības teritorijās Aizkaukāzā un Centrālāzijā. Pēdējā laikā Erdogans atļāvies veltīt kareivīgus izteikumus Turcijas vēsturiskajai naidniecei Grieķijai, neskatoties uz abu valstu dalību NATO aliansē. Tajā pat laikā Turcija tā arī nav izkļuvusi no 2018. gadā iestājušās finanšu un parādu krīzes. Ap 2020. gada sākumu iezīmējušās atlabšanas tendences sagrāva pandēmijas un Krievijas agresijas izraisītā globālā lejupslīde. Kopš 2021. gada sākuma pastāvīgi augusī inflācija nupat pārsniegusi 80%. Turcijas liras kurss, kas vēl 2018. gada sākumā bija apmēram 5 liras par ASV dolāru, nu jau pārsniedzis 18 liras par dolāru. Sagatavoja Eduards Liniņš.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu. 

Divas puslodes
Azoviešu glābšana. Zviedrijas un Somijas ceļš uz NATO. ES nespēj pieņemt 6.sankciju paketi

Divas puslodes

Play Episode Listen Later May 18, 2022 54:06


Ukrainā pēdējās dienās ir risinājušies vairāki pat ļoti būtiski notikumi. Vismaz pagaidām ir beigusies cīņa par Mariupoli. Tās aizstāvji tiek izvesti uz Krievijas kontrolē esošajām teritorijām. Ievainotie, jādomā, tiek aprūpēti slimnīcās, veselie faktiski nonākuši gūstā. Ukrainas prezidents sacījis, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja saglābt azoviešu dzīvību. Ir pārmaiņas arī frontē pie Harkivas, šķiet, Krievija, šķiet, ir zaudējusi, līdzīgi kā pie Kijivas, no pilsētas uzbrucēji atspiesti pat līdz valsts robežai, pārējā Donbasā cīņas turpinās un dažviet krieviem ir izdevies nedaudz pavirzīties uz priekšu.  Jārunā noteikti par ilgi gaidīto Somijas un Zviedrijas izteikto vēlmi pievienoties NATO. Patiešām vēsturiski notikumi. Ziņu ir aizēnojis Turcijas reakcija, tā paziņojusi, ka bloķēs skandināvu pievienošanos. Tas izrādījies kā tāds negaidīts pārsteigums, ko tad īsti vēlas panākt Turcija, ko tas viss nozīmē? Bet Eiropas Savienība nespēj pieņemt nākamo sankciju paketi pret Krieviju, ko ir nobloķējušas nu, pirmkārt, Ungāriju, bet nu šie principi vispār pieņemt jebkuru lēmumu vienprātīgi daudzus kaitina. Kāpēc tas ir tik būtiski, kādas gan šiem veto varētu būt sekas? Aktualitātes komentē Latvijas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis. Sazināmies ar Turcijas ārpolitikas pētnieci Amsterdamas Universitātē Elizabeti Auniņu un Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētāju Justīni Krēsliņu. Azoviešu glābšanas operācija Pirmdienas vakarā parādījās ziņas, ka Mariupolē aplenktie un ieslogotie Ukrainas „Azov” cīnītāji tiek ar autobusiem izvesti. Krievijas mediji pirmie ziņoja, ka ievainotie tiek vesti uz seperātistu kontrolēto Novoazovsku. Pēc tam to apstiprināja arī Ukrainas puse. Vakarā ar speciālu paziņojumu klajā nāca Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Viņš sacīja, ka tā ir bijusi vienīgā iespēja glābt azoviešu dzīvības. Šajā glābšanas operācijā, kā to nodēvējusi Ukraina, esot iesaistītas gan starptautiskās organizācijas, tādas kā Sarkanais Krusts un ANO, gan arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču realitātē tas nozīmē, ka azovieši nu ir Krievijas karagūstekņi. Tie, kuriem nepieciešama medicīniskā palīdzība, esot nogādāti slimnīcā, savukārt pārējie tiek aizvesti uz speciālu nometni. Visas vienošanās detaļas nav zināmas, taču Ukraina cer vēlāk veikt gūstekņu apmaiņu un panākt kaujinieku atgriešanos Ukrainā. Taču vai tas būs iespējams, nav zināms. Krievijas izmeklētāji grasās azoviešus pratināt, bet valsts dome rosina pieņemt pat speciālu likumu, kas aizliedz apmainīt „Azov” cīnītājus. Ukrainas puse pagaidām neko plašāk nekomentē. Situācija esot tik trausla, ka pat viens vārds varot visu operāciju izjaukt. Tikmēr frontes līnijā turpinās asas kaujas. Nespējot iekarot Harkivu, krieviem ir nācies pamazām atkāpties, Ukrainai atgūstot jau okupētās teritorijas. Bet Krievijas armija visu savu enerģiju nu velta Donbasam, un tur notiek sīvas cīņas par katru kvadrātkilometru. Zviedrija un Somija ceļā uz NATO Ja pirms gada kāds sacītu, ka Somija un Zviedrija iesniegs pieteikumu NATO, daudzi tam nespētu noticēt. Panācis to ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Kopš kara sākuma Ukrainā gan Zviedrijā, gan it īpaši Somijā tautas atbalsts iestājai NATO pieauga tik krasi, ka valdošās partijas nevarēja ar to nerēķināties. Tādēļ abas valstis šodien kopā iesniedz pieteikumu. Zviedrijai, kas jau gadsimtus bijusi lepna par savu neitralitāti, šis lēmums bijis īpaši izaicinošs. Tomēr līdz ar šīm ziņām ir noticis vēl kas negaidīts. Turcijas prezidents paziņojis, ka bloķēs abu Skandināvijas valstu pievienošanos. Erdoganam nepatīk Somijas un Zviedrijas izrādītais atbalsts Turcijas kurdiem, kurus Ankara uzskata par teroristiem. Lai arī sākotnēji daudziem šķita, ka turku pretestību izdosies viegli pārvarēt, prezidenta Erdogana izteikumi liek domāt, ka viss nebūs tik vienkārši. Protams, būs sarunas, un gan jau Erdoganam kaut kas tiks ietirgots, lai viņa pretestību salauztu. Tomēr pastāv iespēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās varētu ieilgt. Protams, arī Krievija neslēpj savu nepatiku pret abu valstu pieņemtajiem lēmumiem. Putins gan sacījis, ka Krievija skandināviem nebūs drauds, taču iestāšanās varot izprovocēt Maskavas atbildi. Tiesa, ko šie vārdi nozīmē un kas varētu būt iespējamā atbilde, nav skaidrs. Eiropa sāk buksēt ar sankcijām pret Krieviju Pirms pāris nedēļām Eiropas komisijas prezidente Urzula fon der Leiena sacīja, ka nešaubās par Eiropas valstu spēju pieņemt 6.sankciju paketi pret Krieviju. Tomēr pēc pāris nedēļu intensīvām sarunām šonedēļ Eiropas komisijā nācās atzīt, ka, šķiet, vienošanos neizdosies panākt. Iemesls tam ir Krievijas nafta. Šī sankciju pakete paredzēja pakāpenisku atteikšanos no Krievijas naftas. Vairākas valstis paziņojušas, ka ir pārāk atkarīgas no tās, lai spētu tuvākajā laikā pārorientēt savu tirgu. Viena no zināmākajām pretiniecēm ir Ungārija, kura pieprasījusi 18 miljardus eiro lielu kompensāciju balsojumam par jaunajām sankcijām. Ir arī citas valstis, kuras tik ātri nespētu mainīt naftas piegādātājus. Sarunas gan vēl turpinās, un dalībvalstis pašas pamazām apņemas atteikties no Krievijas piegādēm. Vācija, piemēram, ir paziņojusi, kā pārtrauks Krievijas naftas izmantošanu līdz gada beigām. Tikmēr parādās ziņas, ka paralēli sākas diskusijas par nākamajiem soļiem. Ja šobrīd nafta ir kļuvusi par klupšanas akmeni, tad nākamais sarunu raunds varētu būt par iespēju Eiropā atteikties no Krievijas dabasgāzes. Tiesa, nekas neliecina, ka šo lēmumu izdosies pieņemt vieglāk.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krustpunktā
Krustpunktā ar militārajiem, drošības un ārpolitikas ekspertiem saruna par aktuālo Ukrainā

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Mar 3, 2022 52:56


Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir pagājusi nedēļa. Šis rīts sākās ar ziņām no Hersonas pilsētas, ko ieņēmusi Krievijas armija, tikmēr milzīgā Krievijas armijas kolonna, kas devās uz Kijevu, neesot daudz pavirzījusies uz priekšu, ziņo britu izlūkdienests. Tomēr civiliedzīvotāju upuru Ukrainā ir daudz, bet bēgļu skaits no Ukrainas jau sasniedz miljonu, lēš ANO. Krustpunktā ar militārajiem, drošības un ārpolitikas ekspertiem runājam par aktuālo situāciju Ukrainā – gan no militārā, gan politiskā viedokļa, runājam arī par Latvijas iekšējo drošību, kas cieši sasaucas ar ārējo. Raidījuma viesi: Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Komunikācijas pārvaldes priekšnieks pulkvežleitnants Māris Tūtins, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Valsts prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš un Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis.

Krustpunktā
Krustpunktā speciālizlaidums. Notikumu attīstība Ukrainā, komentāri. 2.stunda

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Feb 24, 2022 54:13


Krustpunktā speciālizlaidums: sekojam notikumu attīstībai Ukrainā, komentējam notiekošo, sazināmies ar cilvēkiem Ukrainā un Krievijā. Krievijas prezidents Vladimirs Putins šorīt īsi pirms pulksten pieciem pēc Latvijas laika negaidīti teica runu Krievijas telekanālā "Rossija-24", paziņojot, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicinot Ukrainas armiju "'nolikt ieročus". Notikumus vērtē Latvijas armijas atvaļināts kapteinis Mārtiņš Vērdiņš, politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, kura atrodas pie Krievijas vēstniecības Rīgā, kur pulcējās vairāki cilvēki, paužot atbalstu Ukrainai, par uzbrukumu kurai paziņoja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste vērtē, kādas varētu finanšu sankcijas pret Krieviju. Stundas noslēgumā Brīvais mikrofons.

Divas puslodes
Erdoans apdomājas. Apvērsums Sudānā. Kas maksās par dzeloņdrātīm?

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Oct 28, 2021 54:24


Turcija vēlējās izraidīt desmit vēstniekus. Apvērsums Sudānā. Eiropas Savienības - Baltkrievijas robežas stiprināšana. Notikumus pasaulē vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes docents un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, politologs Veiko Spolītis un Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Erdogans apdomājas Turcijas prezidenta Radžipa Tajjipa Erdogana sestdienas paziņojums par apņemšanos izraidīt no valsts desmit ārvalstu vēstniekus solīja nopietnāko krīzi attiecībās starp Ankaru un vairākiem tās nozīmīgākajiem starptautiskajiem partneriem. Potenciāli izraidāmo sarakstā bija ASV, Kanādas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Dānijas, Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas un Jaunzēlandes diplomātisko misiju vadītāji. Turcijas līdera dusmu iemesls bija minēto vēstniecību kopīgs aicinājums Ankarai pildīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumu un atbrīvot no ieslodzījuma prominento uzņēmēju un filantropu Osmanu Kavalu, kurš jau piekto gadu atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Viņam sākotnēji izvirzītās apsūdzības par t.s. Gezi parka protestu organizēšanu 2013. gadā tika atzītas par nepamatotām, taču tūdaļ pēc tam Kavala tika apsūdzēts dalībā 2016. gada valsts apvērsuma mēģinājumā. Prezidenta Erdoana attieksme pret visu, kas saistās ar šiem notikumiem, allaž bijusi ļoti saasināta, tomēr piesolījums izraidīt vairāku nozīmīgāko NATO alianses partneru vēstniekus bija kas negaidīts. Turcijas lira, kas pēdējā gada laikā pandēmijas izraisīto ekonomisko problēmu dēļ jau zaudējusi apmēram piektdaļu vērtības, nekavējoties nokritās līdz rekordzemam kursa līmenim. Tomēr pirmdien Ankara, tā sacīt, ieslēdza atpakaļgaitu, paziņojot, ka ņēmusi vērā attiecīgo misiju pausto apņemšanos turpmāk ievērot diplomātiskā statusa prasības un neiejaukties Turcijas iekšējās lietās. Ar to, acīmredzot, domāti vairāku diplomātisko misiju “Twitter” paziņojumi, ka tās ievēro neiejukšanās principus, lai gan šais paziņojumos nekas nav teikts par prezidenta Erdoana nepatiku izraisījušā paziņojuma atsaukšanu. Attiecību saasinājums, kas draudēja ar nopietnāko krīzi Turcijas un tās nozīmīgāko NATO partneru attiecībās pēdējo pārdesmit gadu laikā, šķiet novērsts, tomēr notikušais nepārprotami iesitis vēl vienu plaisu šais attiecībās. Vai Eiropai jāmaksā par dzeloņdrātīm? „Dzeloņstieples un mūrus mēs nefinansēsim,” – šādu Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumu kopš piektdienas citē pasaules mediji. Tā Eiropas Savienības izpildstruktūras vadītāja reaģējusi uz vairāku dalībvalstu rosinājumu iesaistīties infrastruktūras izbūvē uz savienības ārējās robežas, palīdzot apturēt migrācijas plūsmu, kas pēdējā gada laikā saistāma pirmām kārtām ar Baltkrievijas diktatora Lukašenko organizēto patvēruma meklētāju transportēšanu no Āzijas un Āfrikas valstīm uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežu. 7. oktobrī izplatītā vēstulē divpadsmit dalībvalstu ministri, kuru kompetencē ietilpst robežapsardzība, aicinājuši nekavējoties veikt virkni pasākumu savienības līmenī, lai stiprinātu tās ārējo robežu, t.sk. finansēt fizisku barjeru izbūvi. Vēstuli parakstījuši Austrijas, Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Grieķijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Slovākijas un Ungārijas ministri. Urzulas fon der Leienas paziņojums izskanēja Eiropas Padomes samita noslēgumā. Migrācija bija viens no šī samita dienaskārtības jautājumiem, un vienota pozīcija par konkrētajiem risinājumiem tā arī netika panākta, daudzu dalībvalstu līderiem acīmredzami vairoties no, viņuprāt, pārlieku drakoniskiem soļiem pret robežu pārkāpjošajiem patvēruma meklētājiem. Tomēr Urzulas fon der Leienas paustais, ka Eiropas Komisija un Eiroparlaments ir vienoti nostājā „nefinansēt dzeloņstieples”, šķiet, gluži neatbilst patiesībai. Vispamanāmākais šai sakarā ir vācu Eiroparlamenta deputāta, Tautas partijas frakcijas vadītāja Manfrēda Vēbera vakar paustais viņa Twitter kontā. „Mēs nesaprotam, kāpēc Eiropas Savienība nevar finansēt žogu uz Baltkrievijas robežas. Notiek hibrīdkarš, mēs nedrīkstam būt naivi. Lietuva, Latvija un citi ir pelnījuši mūsu pilnīgu atbalstu, ieskaitot fondus fiziskai robežai, ja nepieciešams.” Sudāna – atkritiens autoritārismā Kopš neatkarības iegūšanas 1956. gadā Sudāna piedzīvojusi vairākus militārus apvērsumus un lielāko daļu šī perioda pavadījusi militāru diktatūru varā. Pēdējais no šiem periodiem sākās 1989. gadā, kad pēc militāra puča par valsts galvu kļuva pulkvedis Omārs al-Bašīrs, kurš sabija pie varas veselus 30 gadus. Viņa vadītā hunta tā arī nespēja atrisināt valsti plosošos iekšējos konfliktus, kuru pamatā ir pretstāve starp Sudānas ziemeļu un centrālo rajonu arābu iedzīvotājiem un nearābu grupām valsts dienvidos un rietumu un austrumu pierobežā. Asiņains pilsoņu karš dienvidos risinājās līdz 2005. gadam, un tā rezultātā 2011. gadā no Sudānas atdalījās apmēram trešdaļa teritorijas, izveidojot Dienvidsudānas valsti. Konflikts turpinās valsts rietumos – etniski jauktajā Darfuras reģionā, kā arī vairākos citos pierobežas rajonos. Režīma un tā atbalstīto arābu kaujinieku rīcība Darfuras konfliktā sagādājusi al-Bašīram Starptautiskās krimināltiesas apsūdzības genocīdā. Galu galā 2019. gadā, valstī izvēršoties plašiem protestiem, diktatoru gāza cita virsnieku grupa. Varu pārņēma Pārejas militārā padome, kas vienojās ar opozīcijas koalīciju, dēvētu par Brīvības un Pārmaiņu spēkiem, par pakāpenisku pāreju uz demokrātisku valsts iekārtu, kam jānoslēdzas 2024. gadā. Tika izveidots pārejas augstākais pārvaldes orgāns – Sudānas Suverenitātes padome, kurā ietilpa kā militāristi, tā civilie politiķi. Ziņas, kas pienāca no Hartumas 25. oktobrī liek domāt par trauslā demokratizācijas procesa pārtraukšanu vai vismaz apstādināšanu. Varu valstī ir pārņēmis līdzšinējais Suverenitātes padomes priekšsēdētājs, ģenerālis Abdels Fatahs al Burhans. Tūlīt pēc apvērsuma arestēti pieci civilās valdības ministri, un arī līdzšinējais premjerministrs Abdalla Hamdohs tiek turēts mājas arestā. Valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, armija bloķējusi transporta maģistrāles, bieži tiek pārtraukti interneta un telefona sakari. Ģenerālis Burhans gan apgalvojis, ka pārejas periods turpināšoties un 2023. gada jūlijā paredzētās vēlēšanas notikšot, kā plānots. Tomēr Sudānas iedzīvotāji nav gatavi samierināties ar militāristu atgriešanos pie varas, un Hartumā un citur turpinās plaši ielu protesti. Militāristi to izklīdināšanai lietojuši ne vien asaru gāzi, bet arī kaujas munīciju, vismaz 10 cilvēkus nogalinot un apmēram 140 ievainojot. Sagatavoja Eduards Liniņš

Divas puslodes
Vācijā tuvojas Bundestāga vēlēšanas, Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Aug 26, 2021 54:20


Politiskā situācija Vācijā pirms rudenī gaidāmām Bundestāga vēlēšanām. Igaunija gatavojas valsts prezidenta vēlēšanām, kas notiks jau 30. augustā. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Sazināmies ar Vācijas vēsturnieku Detlefu Henningu un Igaunijas žurnālistu Madi Muust. Kādas iezīmējas nākamās Vācijas valdības krāsas? Tuvojoties 26. septembra Bundestāga vēlēšanām, aptauju dati uzrāda kārtējās pārbīdes Vācijas partiju pozīcijās. Pirms pāris dienām mediji izplatīja ziņu, ka, saskaņā ar sociālo pētījumu un statistikas analīzes uzņēmuma “Forsa” datiem, vācu sociāldemokrāti pirmoreiz kopš 2006. gada nonākuši reitingu līderpozīcijā ar 23%, atstumjot otrajā vietā ar 22% kristīgos demokrātus. Un ja sociāldemokrātiem šis ir sen nepiedzīvots panākums, tad ilggadējās kancleres Angelas Merkeles partijai, gluži otrādi, vājākais rezultāts kopš partiju reitingu regulāras fiksēšanas sākuma 1984. gadā. Pagājušās desmitgades pirmajā pusē partijas reitingi stabili turējās konkurentiem nesasniedzamā apmēram 40% augstumā, piedzīvojot zināmu lejupslīdi ap 2015. gadu, tomēr tikai 2019. gada jūlijā pirmo reizi kopš 2006. gada kristīgos demokrātus panāca kāda cita partija, proti, zaļie. Tomēr Vācijas valdības sekmīgā darbība pandēmijas situācijā atkal uzlaboja Kristīgi demokrātiskās savienības reitingus par apmēram desmit procentiem, līdz jauns kritums un, atkal jau, nonākšana otrajā vietā aiz zaļajiem notika šī gada maijā. Pēc tam gan situācija atkal stabilizējās līdz kritumam jūlija nogalē, ko saista pamatā ar partijas un jo sevišķi tās kanclera amata kandidāta, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes valdības vadītāja Armīna Lašeta rīcību katastrofālo plūdu laikā. Arī zaļajiem pēdējais mēnesis nav nācis par labu, un, attiecīgi, savas pozīcijas uzlabojuši sociāldemokrāti, kuru kanclera kandidāts, pašreizējais Vācijas finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs šķiet šobrīd pārliecinošākais no iespējamajiem aizejošās kancleres amata pārņēmējiem. Partiju reitingu svārstības pēdējos gados liek apšaubīt iespēju, ka arī pēc nākamajām vēlēšanām Vācijā pie varas paliks pašreizējā un ilglaicīgā t.s. „Lielā koalīcija” – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu savienība. Ļoti iespējams, ka līdzšinējiem varas partneriem nāksies piepulcināt kādu trešo spēku. Vai nu zaļos, veidojot t.s. koalīciju „Kenija” (pēc partiju tradicionālo krāsu atbilsmes Kenijas karogam), vai liberālos brīvos demokrātus t.s. meln-sarkan-dzeltenajā koalīcijā. Citas iespējamās kristīgo demokrātu koalīcijas ir t.s. melnzaļā – savienība ar zaļo partiju, vai t.s. Jamaika – kristīgo demokrātu, zaļo un brīvo demokrātu savienība. Kā iespējamās variācijas, atstājot kristīgos demokrātus opozīcijā, tiek minētas sarkan-sarkan-zaļā – sociāldemokrātu, zaļo un kreiso radikāļu “Die Linke” savienība – vai t.s. “Luksofora koalīcija” – sociāldemokrāti, zaļie un brīvie demokrāti. Un, protams, ar iespējamo nākotnes valdības krāsu tēmu nesaraujami saistīts jautājums par to, kurš pārņems valdības grožus no Angelas Merkeles stingrajām rokām. Kurš būs Igaunijas prezidents? 30. augustā “Riigikogu” – Igaunijas parlaments – balsos par valsts prezidentu nākamajiem pieciem gadiem. Pašreizējā prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais prezidentūras termiņš noslēdzas oktobrī, pretendē uz nākamo ciklu, taču viņas izredzes tiek vērtētas kā visai pieticīgas. Pirmā termiņa laikā prezidentei izveidojušās diezgan vēsas attiecības ar vairākām parlamenta partijām; ne vien ar radikāli labējo un populistisko Konservatīvo tautas partiju jeb EKRE, kuras līderu gājienus prezidente pamatoti kritizējusi, bet arī nacionālkonservatīvo Tēvzemes partiju un Centra partiju. Centristi, kuri šobrīd kopā ar Reformu partiju veido valdības koalīciju, jau nepārprotami paziņojuši, ka Kaljulaidas kandidatūru neatbalsta, un uzrunājuši citu kandidātu – Igaunijas Nacionālā muzeja direktoru Alaru Karisu. Kaljulaidas stabilākie atbalstītāji varētu būt lielākā parlamenta frakcija Reformu partija, taču arī viņu pozīcija šai ziņā nav ļoti pārliecinoša, ciktāl atbalsts esošajai prezidentei varētu iebojāt attiecības ar partneriem valdības koalīcijā. Tā nu valdības koalīcijai nav sava prezidenta amata kandidāta, un kā Kaljulaida, tā Kariss startē kā neatkarīgie kandidāti. Vienīgais kandidāts, kurš pārstāv konkrētu partiju, ir EKRE izvirzītais agrākais “Riigikogu” priekšsēdētājs Henns Pellulāss. Tāpat kā neatkarīgie kandidāti vēlēšanām pieteikušies kādreizējais ārējās tirdzniecības un informācijas tehnoloģiju ministrs Kaimars Karu, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tarmo Somere [ar garo ō] un Igaunijas klavieru rūpnīcas direktors Indreks Lauls. Kā visai reāls augstā amata kandidāts tiek minēts agrākais aizsardzības ministrs, Tēvzemes partijas pārstāvis Jiri Luiks, taču viņš gatavojoties kļūt par Igaunijas vēstnieku NATO un līdz šim noraidījis iespēju kandidēt prezidenta vēlēšanās. Kandidātu pieteikšanās iespējama vēl līdz parītdienas beigām. Kā zināms, saskaņā ar Igaunijas konstitūciju, ja neviens no prezidenta amata kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūst divas trešdaļas no deputātu balsīm, vēlēšanām tiek sasaukta elektoru kolēģija, kurā bez “Riigikogu” locekļiem ietilpst arī pašvaldību pārstāvji. Pēc visa spriežot, bez elektoru kolēģijas nevarēs iztikt arī šoreiz, uz šī arī tiek minēta kā ticamākā iespēja Kersti Kaljulaidai palikt Igaunijas valsts galvas amatā uz vēl vienu termiņu. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Divas puslodes
Plūdi Eiropā. Izraēlas uzņēmuma spiegprogrammatūra. NATO meklē jaunu vadītāju

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 22, 2021 54:17


Plūdi Vācijā un Beļģijā. Izraēlas uzņēmuma „NSO Group" spiegprogrammatūra izmantota pret žurnālistiem un aktīvistiem virknē valstu. NATO meklē jaunu vadītāju. Notikumus komentē Māršala fonda vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, politologs Veiko Spolītis. Sazināmies ar žurnālisti Ievu Alberti, kura dzīvo Vācijā, netālu no plūdu skartās teritorijas. Ūdensnelaime No 12. līdz 15. jūlijam Rietumeiropa piedzīvoja ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Dažviet Vācijā vienā dienā nolija mēneša norma, un meteorologi lēš, ka nekas tāds, visdrīzāk, nav piedzīvots pat pēdējos tūkstoš gados, jo kas tāds nevarētu palikt pagātnes hronistu nepamanīts. Pat sīki strautiņi dažu stundu laikā pārvērtās mutuļojošās straumēs, kas aizrāva sev līdzi mājas un automašīnas, izskaloja ēku pamatus un ceļus, radīja plašus zemes nogruvumus. Vairākās apdzīvotās vietās, kur plūdi sākās ļoti strauji un nakts laikā, daudzi iedzīvotāji noslīka, nepaspēdami izkļūt no pirmajos stāvos ierīkotajām guļamistabām. Sevišķi smagi cietušas Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, kā arī Beļģijas austrumu rajoni. Tāpat plūdi skāruši Nīderlandes dienvidaustrumus, ar Vāciju robežojošos Francijas rajonus, Luksemburgu, Šveici, Austriju, Čehiju un vairākas citas valstis. Bojāgājušo skaita ziņā Vācijā un Beļģijā šī ir vairākas paaudzes nepieredzēta katastrofa. Vācijā šobrīd reģistrēti 170, Beļģijā – 32 upuri. Vēl vairāk nekā 240 cilvēki šobrīd skaitās bez vēsts pazuduši, lai gan tiek uzskatīts, ka lielākais vairums no viņiem nevarētu būt gājuši bojā, bet gan nav atrodami pārtraukto telefona un tīmekļa sakaru dēļ. Plūdi nodarījuši milzu postījumus visa veida komunikācijām, daļēji pārtraucot dzelzceļa un autotransporta satiksmi un elektroenerģijas padevi nelaimes skartajos reģionos. Nopietna problēma ir arī piesārņojums, ūdenī nonākot degvielai un ķimikālijām. Katastrofas galvenais cēlonis nepārprotami ir ekstremālās lietusgāzes – šogad Eiropas ziemeļus skārušo nepieredzēto karstuma viļņu rezultāts. Papildu veicinošie faktori bijuši arī ļoti intensīva zemes izmantošana lauksaimniecībai un upēm pieguļošu teritoriju apbūvēšana. Brīdinājuma un reaģēšanas sistēma, kas Vācijā izveidota pirms apmēram 20 gadiem, izrādījusies pārāk orientēta uz lielajām ūdenstecēm, atstājot novārtā mazākās, kuras lūdz šim nav radījušas īpašas briesmas. Nesagatavoti izrādījušies arī daudzi iedzīvotāji, kuri vienkārši nav zinājuši, kas darāms, saņemot plūdu draudu ziņojumus. Globālais spiegprogrammatūras skandāls “NSO Group” ir 2010. gadā dibināta Izraēlas kompānija, kura izplata tikai vienu produktu – spiegprogrammatūru Pegasus. Kompānijas dibinātāji Omri Lavijs, Šalevs Hulio un Nivs Karmi ir bijušie Izraēlas militārās izlūkošanas virsnieki, un “Pegasus” tiek raksturots kā augstākā līmeņa militārās izspiegošanas rīks. Izmantojot drošības „caurumus” “Apple” un “Android” programmatūrā, šis izstrādājums spēj nemanīts inficēt izspiegojamā mobilo telefonu, atklāt izspiegotājam tā atmiņas saturu, saraksti, ierakstīt telefona sarunas un, izmantojot telefona mikrofonu, arī sarunas apkārtējā telpā. Saprotams, ka šādas spiegprogrammatūras izmantošana ir pretlikumīga, ja vien to nav sankcionējušas tiesu iestādes, attiecīgi, tās pārdošana atļauta tikai valsts institūcijām un katru darījumu licencē Izraēlas Aizsardzības ministrija. Oficiāli tiek deklarēts, ka tiek izvērtēts attiecīgās valsts tiesiskuma līmenis, taču prakse rāda, ka “Pegasus” daudzkārt nonācis tādu valdību rīcībā, pret kurām šī kritērija sakarā var būt ļoti lielas pretenzijas. Pēdējos gados atklājušies vairāki šādi gadījumi, skaļākais no tiem – Saūda Arābijas žurnālista Džamala Kašogi slepkavība 2018. gadā, pirms kuras Saūdu izlūkdienests ar šīs spiegprogrammatūras palīdzību izsekojis viņa tuviniekus. Pagājušās nedēļas nogalē “Pegasus” tēma guva jaunu izvērsumu, kad starptautiskas cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” un Parīzē bāzētā bezpeļņas žurnālistikas grupa “Forbidden Stories” nāca klajā ar 50 000 personu sarakstu, kuru saziņa, iespējams, tikusi pakļauta izspiegošanai ar šo programmatūru. Sarakstā ir vairāku valdību vadītāji, tai skaitā arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, Marokas karalis Mohameds VI, Pakistānas premjerministrs Imrans Hans, Dienvidāfrikas prezidents Sirils Ramafosa u.c. Bez tam tur atrodami neskatāmu dažādu valstu opozīcijas politiķu, sabiedrisko aktīvistu, žurnālistu un citu pie varas esošajiem tā vai citādi neērtu ļaužu vārdi. Kas attiecas uz spiegprogrammatūras pamanāmākajiem izmantotājiem, tad tās visbiežāk tiešām ir valstis tiesiskuma „pelēkajā zonā”. Tā jau 2017. gadā parādījās informācija, ka Meksikas toreizējā prezidenta Enrikes Penjas Njeto valdība šādi izspiego žurnālistus, taču tagad atklājies, ka izspiegoti tikuši arī politiskie konkurenti – gan tagadējais prezidents Manuels Lopess Obradors, gan Penjas Njeto priekšgājējs Felipe Kalderons. Indijā izspiegots premjerministra Narendras Modi nopietnākais politiskais konkurents, bijušais partijas Indijas Nacionālais kongress līderis Rahuls Gandijs. Eiropas Savienībā aizdomas par “Pegasus” prettiesisku lietošanu krīt uz Ungārijas premjera Viktora Orbana valdību – tur tikuši izspiegoti varai netīkami žurnālisti. Ungārijas premjerministra vietniece Katalina Novāka jau nodēvējusi šo informāciju par „preses baumām”, savukārt Eiropas Liberāļu un demokrātu alianses vadītājs un Eiropas Parlamenta deputāts Gijs Verhofstats paziņojis, ka Eiroparlamentam jāuzsāk šai sakarā sava izmeklēšana. Viņš teicis: „Vairs nekādu „esam nopietni nobažījušies”… Eiropas Savienības iekšienē briest diktatūra.” NATO politiskā līdera meklējumos NATO ģenerālsekretārs ir augstākais civilais amats Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācijā, kura pārziņā ir bloka darbības diplomātiskie un politiskie aspekti. Amats izveidots 1952. gadā, un līdz šim to ieņēmuši tikai Rietumeiropas valstu pārstāvji, un – tikai vīrieši. Iespējams, ka nākamā gada septembrī, kad noslēdzas pašreizējā ģenerālsekretāra, bijušā Norvēģijas premjerministra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš, aliansi šai ziņā gaida spilgtas pārmaiņas. Proti, kā iespējamās kandidātes uz ģenerālsekretāra amatu tiek minētas vairākas spilgtas politiķes no tās Eiropas daļas, kas Aukstā kara laikā atradās „dzelzs priekškara” pretējā pusē. Tās ir bijusī Horvātijas prezidente Kolinda Grabara-Kitaroviča, bijusī Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuras pirmais termiņš valsts galvas amatā beidzas šī gada oktobrī. Kolinda Grabara-Kitaroviča savulaik bijusi gan Horvātijas ārlietu, gan Eiropas lietu ministre, kā arī NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos. Daļa Gribauskaite ieņēmusi Eiropas komisāra amatus, bet savas prezidentūras laikā aktīvi rīkojusies, stiprinot NATO ziemeļaustrumu spārna drošību un vienotību iepretim Krievijas ekspansionistiskajai politikai. Samērā mazāka ir Kersti Kaljulaidas starptautiskās un drošības politikas pieredze, lielākoties gūta jau esot Igaunijas valsts galvas amatā. Pie tam šobrīd Kaljulaida jau oficiāli apstiprinājusi savu kandidēšanu ievēlēšanai uz otru prezidentūras termiņu. Minētās trīs prominentās dāmas gan nav vienīgās kandidātes uz alianses politisko lietu pārrauga amatu, un šai sakarā izskanējuši arī bijušās Lielbritānijas premjerministres Terēzas Mejas, bijušās Itālijas ārlietu ministres un Eiropas Savienības Augstās pārstāves ārlietu un drošības jautājumos Federikas Mogerini, kā arī viņas tautieša, bijušā Itālijas premjerministra Enriko Letas vārdi. Kas attiecas uz Baltijas kandidātēm, tad abām kopīgs šķērslis varētu būt bažas, ka Kremlis šādu iecelšanu uzlūkotu kā klaju provokāciju. Sagatavoja Eduards Liniņš

Krustpunktā
Attiecības ar Baltkrieviju: Eiropas Savienības iespējas ietekmēt tur valdošo režīmu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 10, 2021


Kāda ir mūsu perspektīva mūsu, arī visas Eiropas Savienības attiecībām ar Baltkrieviju, ar oficiālo Minsku. Situācija kļūst arvien nepatīkamāka - Lukašenko režīma represijas uzņem apgriezienus. Pēc "Ryanair" lidmašīnas nosēdināšanas Baltkrievija strauji nonāk Rietumu izolācijā. Tuvāko pāris nedēļu laikā Eiropas Savienība vienosies par turpmākajām sankcijām, bet Lukašenko sola atmaksāt, pirmām kārtām ar robežu nesargāšanu un migrantu sūtīšanu. Kādas ir ES iespējas šajā situācijā īstenot konsekventu un ietekmīgu politiku, Krustpunktā diskutē ārlietu ministra padomniece Gunda Reire, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Evija Djatkoviča, portāla "Tvnet" žurnālists Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis.

Krustpunktā
Attiecības ar Baltkrieviju: Eiropas Savienības iespēja ietekmēt tur valdošo režīmu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 10, 2021


Kāda ir mūsu perspektīva mūsu, arī visas Eiropas Savienības attiecībām ar Baltkrieviju, ar oficiālo Minsku. Situācija kļūst arvien nepatīkamāka - Lukašenko režīma represijas uzņem apgriezienus. Pēc "Ryaner" lidmašīnas nosēdināšanas Baltkrievija strauji nonāk Rietumu izolācijā. Tuvāko pāris nedēļu laikā Eiropas Savienība vienosies par turpmākajām sankcijām, bet Lukašenko sola atmaksāt, pirmām kārtām ar robežu nesargāšanu un migrantu sūtīšanu. Kādas ir ES iespējas šajā situācijā īstenot konsekventu un ietekmīgu politiku, Krustpunktā diskutē ārlietu ministra padomniece Gunda Reire, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Evija Djatkoviča, portāla "Tvnet" žurnālists Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis.

Krustpunktā
Attiecības ar Baltkrieviju: Eiropas Savienības iespējas ietekmēt tur valdošo režīmu

Krustpunktā

Play Episode Listen Later Jun 10, 2021 52:28


Kāda ir mūsu perspektīva mūsu, arī visas Eiropas Savienības attiecībām ar Baltkrieviju, ar oficiālo Minsku. Situācija kļūst arvien nepatīkamāka - Lukašenko režīma represijas uzņem apgriezienus. Pēc "Ryanair" lidmašīnas nosēdināšanas Baltkrievija strauji nonāk Rietumu izolācijā. Tuvāko pāris nedēļu laikā Eiropas Savienība vienosies par turpmākajām sankcijām, bet Lukašenko sola atmaksāt, pirmām kārtām ar robežu nesargāšanu un migrantu sūtīšanu. Kādas ir ES iespējas šajā situācijā īstenot konsekventu un ietekmīgu politiku, Krustpunktā diskutē ārlietu ministra padomniece Gunda Reire, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Evija Djatkoviča, portāla "Tvnet" žurnālists Toms Rātfelders un ārpolitikas eksperts Veiko Spolītis.

Välistund
Välistund. Soome ja Läti poliitkampaaniad

Välistund

Play Episode Listen Later May 31, 2021 44:40


Nii Soomes kui Lätis on tulemas kohalikud valimised. Millises tempos liiguvad naabrite poliitkampaaniad ja millises seisus on kummagi koroonatõrje, arutavad tänases "Välistunnis" Veiko Spolītis, Berit Nuka ja saatejuht Evelyn Kaldoja.

soome millises evelyn kaldoja veiko spol
Divas puslodes
Igaunijā striktāki ierobežojumi. Krievijas "vakcīnu diplomātija". Drāma Britu karaļnamā

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Mar 11, 2021 54:21


Krievijas Covid diplomātija: Arvien vairāk valstis Eiropā domā par Sputnik V vakcīnu iegādāšanos. Vai Krievija un Ķīna vakcīnas pret Covid-19 izmanto savas ietekmes palielināšanai? Kāpēc kaimiņos - Igaunijā - tik dramatiski pieaugusi saslimstība ar Covid - 19? Megana Mārkla britu karaļnamam pārmet rasismu. Aktualitātes komentē politologs, Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Veiko Spolītis, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts un žurnālists Madis Muust no Igaunijas. Igaunija atgriežas pie striktiem ierobežojumiem No 11.marta Igaunijā ieviesti vēl striktāki ierobežojumi nekā pagājušajās pāris nedēļās noteiktie, un tie mūsu kaimiņvalstī būs spēkā vismaz mēnesi. Tā Igaunijas valdībai nākas reaģēt uz straujo koronavīrusa infekcijas gadījumu pieaugumu kopš februāra nogales. 24. februārī diennaktī fiksēto inficēšanās gadījumu skaits pirmoreiz pārsniedza tūkstoti un kopš tā laika turpināja pieaugt, 6. martā sasniedzot līdz šim augstāko līmeni – 1540 gadījumus diennaktī. Pagājušās nedēļas beigās veselības aprūpes eksperti ziņoja, ka situācija Igaunijas slimnīcās, sevišķi Tallinā un valsts ziemeļdaļā, tuvojoties kritiskai gultasvietu trūkuma robežai. Nacionālā raidorganizācija vakar publiskojusi Igaunijas Veselības padomes vadītāja Illara Lanno sacīto, ka, saglabājoties šādam saslimstības tempam, tikai dažas dienas šķir Igaunijas veselības sistēmu no augstākā līmeņa ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tas notiktu pirmoreiz valsts vēsturē, un nozīmētu visu plānveida operāciju atcelšanu, sniedzot tikai neatliekamo palīdzību. Viens no pašreizējās krīzes iemesliem varētu būt Igauniju sasniegušā lipīgākā t.s. britu koronavīrusa paveida izplatība, tomēr daļa atbildības jāuzņemas arī Kajas Kallasas valdībai, kura janvārī, pēc nākšanas pie varas, diezgan būtiski atlaida ierobežojumu grožus. Tas bija zināmas politiskas inerces rezultāts, jo, līdz tam esot opozīcijā, Kallasas vadītā Reformu partija kritizēja iepriekšējo valdību par pārāk striktiem ierobežojumu žņaugiem. Kas attiecas uz pašreizējiem ierobežojumiem, tad praktiski visi politiskie spēki atzīst tos par situācijai atbilstošiem, un kritika lielākoties izskan par to, ka tie ieviesti novēloti. Vairāki Centra partijas politiķi, tai skaitā bijušais premjerministrs Jiri Ratass un Tallinas mērs Mihails Kolvarts izteikušies, ka, iespējams, valstī vajadzētu izsludināt ārkārtas situāciju, kā tas notika pagājušā gada pavasarī. Tomēr premjerministre Kallasa norādījusi, ka pagaidām tas neesot nepieciešams, jo kopš pavasara pieņemtie likumdošanas grozījumi ļauj noteikt ierobežojumus bez ārkārtas situācijas izsludināšanas. Gatavību sniegt palīdzību Igaunijai jau paudušas Latvija un Lietuva. Krievijas „vakcīnu diplomātija” Kad pērnvasar Krievija paziņoja, ka tai kā pirmajai valstij pasaulē izdevies izstrādāt vakcīnu pret koronavīrusa Covid-19 infekciju, šis paziņojums tika uztverts visai skeptiski. Taču tagad, kad Rietumu farmācijas kompānijas acīmredzami netiek galā ar pieprasījumu pēc vakcīnu devām, interese par krievu „Sputņik V” aug augumā, un ne tikai attīstības valstu vidū. Ungārija bija pirmā Eiropas Savienības valsts, kura jau janvārī reģistrēja Krievijas izstrādājumu izmantošanai savā teritorijā. 1. martā 200 000 dozu tika piegādāti Slovākijai, savukārt Čehijas prezidents Milošs Zemans paziņojis, ka personiski vērsies pie Vladimira Putina ar lūgumu pēc „Sputņika” piegādes viņa valstij, kurā šobrīd ir vieni no augstākajiem saslimstības rādītājiem Eiropā. Tāpat šo Krievijas vakcīnu jau masveidā izmanto Argentīnā, Baltkrievijā, Serbijā, Apvienotajos Arābu emirātos; miljonus dozu pasūtījušas vairums Āzijas un Latīņamerikas valstu. Noslēgti līgumi par vakcīnas licencētu ražošanu Brazīlijā, Dienvidkorejā un Indijā. Kā uzsver eksperti, tie ir panākumi, uz kādiem Krievijas vakcīnas izstrādātāji sākotnēji pat neesot varējuši cerēt. Un, nepārprotami, ieguvumi ir ne tikai komerciāli, bet arī politiski. „Sputņik V” ir lielisks maigās varas instruments, un apritē jau parādījies termins „vakcīnu diplomātija”. Pirmkārt, Krievija sevi šādi apliecina kā pietiekami attīstīta valsts ar joprojām spēcīgu zinātnes potenciālu. Otrkārt, lētā „Sputņika” piegādāšana trūcīgajām valstīm, kuras Rietumu farmācijas lielražotāji atstājuši pabērna lomā, ļauj šodienas Krievijai iejusties drauga un labdara lomā, kāda savulaik t.s. Trešās pasaules valstīs piederēja Padomju Savienībai. Tas nozīmē daudz nopietnāku pieteikumu uz Krievijas ietekmes sfēras izplešanu Āfrikā, Latīņamerikā, Balkānos un citur. Skeptiķi gan pauž, ka Krievijas spēja saražot vakcīnas pietiekamā daudzumā, lai apmierinātu pašreizējo pieprasījumu, ir apšaubāma, un Kremļa saimnieki varot atļauties pašreizējo dāsnumu lielā mērā tāpēc, ka pašu valstī izplatīti aizspriedumi pret vakcinēšanos un, attiecīgi, samērā mazs pieprasījums. Drāma Britu karaļnamā Gandrīz pusotru stundu garā intervija, kuru amerikāņu telesabiedrības CBS sarunu šova vadītājai Oprai Vinfrijai pagājušās nedēļas nogalē sniedza Saseksas hercogpāris – princis Harijs un Megana Mārkla –, bija pirmā, kopš laulātie draugi atteicās no Britu karaļnama locekļu funkcijām un pameta Lielbritāniju. Saprotams, ka intervijas saturs grozījās ap šī lēmuma iemesliem un motīviem. Tas, ka hercogiene Megana, kura nav aristokrātiskas izcelsmes, tā arī nespēja iedzīvoties karaliskajā ģimenē, bija visumā zināms jau iepriekš, taču saruna ar Opru Vinfriju atklāja vairākas spilgtas detaļas. Visaktīvāk tiek apspriesta epizode, kurā Megana piemin, ka pirms viņas pirmdzimtā – dēla Ārčija – nākšanas pasaulē karaliskajā ģimenē cirkulējušas runas par to, vai jaundzimušais nebūšot pārāk tumšādains, lai būtu karaļnama cienīgs. Ievērojot baltā rasisma tēmas saasināto uztveri šībrīža pasaulē, šāda atklāsme ir, nepārspīlējot, ļoti skaudra. Hercogpāris gan steidzās apliecināt, ka šie rasistiskie mēļotāji neesot nedz karaliene Elizabete, nedz viņas vīrs, Edinburgas hercogs Filips. Tomēr nelabvēlīgā attieksme, kuru hercogiene izjutusi pret sevi un savu gaidāmo bērnu no galma aparāta puses, viņu novedusi izmisumā un pat likusi domāt par pašnāvību. Karaliskā ģimene viņai atklājusies kā salta institūcija, kurā viņa jutusies kā slazdā notverta, un pakāpeniski šai izjūtai pievienojies arī princis Harijs. Visai nozīmīga loma spriedzes kāpināšanā bijusi arī britu presei, kurai hercogiene Megana jau sākotnēji kļuvusi par nemīlamu personu. Taisnības labad jāsaka, ka dažas no britu laikrakstu publikācijām, kuras pēc CBS intervijas no jauna aktualizētas, patiešām rada mērķtiecīgi veidotas negācijas iespaidu. Pēdējais spilgtais akords hercogpāra un mediju attiecību sāgā ir britu telekanāla ITV rīta raidījuma „Labrīt, Lielbritānija” vadītāja Pīrsa Morgana demaršs. Pēc CBS intervijas pārraidīšanas Lielbritānijā Morgans, kuram savulaik īslaicīgi bijušas tuvas attiecības ar Meganu Mārklu, veltījis viņai neglaimojošus izteikumus, t.sk. paziņojot, ka neticot ne vārdam no viņas teiktā par pašnāvības domām. Nākamajā dienā viņu tiešajā ēterā par šo tematu asi kritizēja otrs raidījuma vadītājs Alekss Beresfords, pēc kam Morgans raidījuma vidū pameta studiju, un vēl dienu vēlāk tika paziņots, ka viņš pārtrauc darbu programmā „Labrīt, Lielbritānija”.  

Radio Baltkom
"Mazākumtautības" 27.08.2020

Radio Baltkom

Play Episode Listen Later Aug 27, 2020 29:53


Latvijas izglītības darbinieks un politiķis Veiko Spolītis (Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu kontrole saturu atbild SIA RNR LTD #mazakumtautības #SIF_MAF2020)

Divas puslodes
Notikumi pasaulē: Kiprā, Turcijā, Eiropas Komisijas jaunā prezidente

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Jul 18, 2019 53:16


Studijā notikumus pasaulē komentē RSU profesors Andris Sprūds un politologs Veiko Spolītis. Kipras problēma Kipras problēmas saknes meklējamas vairākus gadsimtus senā vēsturē. Osmaņu impērijas varas periodā, kas sākās 16. gadsimtā un turpinājās līdz 1878. gadam, salā, līdztekus grieķu valodā runājošajiem pamatiedzīvotājiem, izveidojās turku minoritāte. Kad 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Lielbritānijas, grieķu kiprieši veidoja apmēram 77%, savukārt turku kiprieši – apmēram 18% no iedzīvotājiem. Pie tam grieķu kopienā bija spēcīgs atbalsts Kipras pievienošanai Grieķijai, kas, protams, nebija pieņemami turku minoritātei. Sākotnējais Kipras valstiskuma modelis, kas piešķīra abām kopienām noteiktas kvotas valsts varā un drošības struktūrās, izrādījās dzīvotnespējīgs. Jau pirmajos valsts pastāvēšanas gados starpetniskais konflikts pārauga bruņotā cīņā, kurā iesaistījās gan grieķu un turku kopienām piederīgie policijas spēku pārstāvji, gan paramilitāri grupējumi, kas nereti izmantoja terora taktiku. Rezultātā jau 60. gadu beigās sala, kur līdz tam grieķu un turku izcelsmes kiprieši daudzviet bija dzīvojuši līdzās, izrādījās lielā mērā sadalīta etniskos anklāvos, no kuriem bija aizbēguši vai padzīti attiecīgajai kopienai nepiederīgie. Jau kopš 1964. gada Kiprā tika izvietoti ANO miera uzturētāji. Situācija pasliktinājās 1967. gadā, kad varu Grieķijā sagrāba militāra hunta. 1974. gada jūlijā Atēnu huntas atbalstītā Kipras Nacionālā gvarde apvērsumā gāza republikas prezidentu arhibīskapu Makāriju III. Sekoja Turcijas armijas iebrukums Kiprā, nepilna mēneša laikā okupējot apmēram 40% salas teritorijas. Līdz pat 160 000 grieķu nācās pamest Turcijas okupēto Kipras ziemeļaustrumu daļu, kur izveidojās de facto neatkarīgā Ziemeļkipras turku republika. Apmēram 51 000 turku iedzīvotāju savukārt bija spiesti atstāt salas grieķu daļu. 1983. gadā Ziemeļkipras turku republika pasludināja savu neatkarību, taču to atzīst vienīgi Turcija, un no starptautisko tiesību viedokļa visa Kipra joprojām ir Kipras Republikas suverēna teritorija. Jau drīz pēc salas sadalīšanas iesākās sarunas par iespējamo konflikta noregulēšanu un salas atkalapvienošanu, kurās kopš 90. gadu otrās puses nozīmīga loma ir Eiropas Savienībai, kurai Kipras Republika pievienojās 2004. gadā. Tomēr par spīti daudzkārtējiem apliecinājumiem par vēlmi atjaunot vienotu Kipras valsti, abpusēji pieņemamu risinājumu tā arī nav izdevies panākt.   Turcija iespējamo sankciju ēnā Kopš dažām dienām Turcija ir sākusi saņemt no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas S-400 komponentus. Šis ieroču piegādes līgums, kura kopvērtība tiek lēsta uz 2,5 miljardiem dolāru, kļuvis par jaunu spriedzes avotu Turcijas un Savienoto Valstu attiecībās. Turcija, būdama nozīmīga NATO dalībvalsts, nolēmusi iepirkt bruņojumu no Krievijas, kas pēdējos gados atkal tiek uzlūkota kā bloka potenciālais pretinieks. Pie tam Krievija ir viena no valstīm, uz kurām attiecas Savienot Valstu 2017. gadā pieņemtais likums „Par pretdarbību ar sankcijām Amerikas ienaidniekiem”. Sankcijas pirmām kārtām varētu skart aizsardzības jomu, tai skaitā - apturot Turcijas dalību jaunākās paaudzes iznīcinātāju F-35 rāžošanā un izmantošanā. Vēl smagākas sekas varētu būt sankcijām finanšu jomā, dodot jaunu triecienu Turcijas lirai, kas gada laikā jau zaudējusi apmēram 30% vērtības pret ASV dolāru. Turcijas prezidents Radžeps Tajjips Erdogans pēc tikšanās ar prezidentu Trampu G20 samita laikā Osakā gan izteicis cerību, ka Savienoto Valstu līderis sankcijas pret Turciju S-400 sakarā atcelšot vai vismaz atlikšot. Tikām pirmdien Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē Briselē nolemts vērst sankcijas pret Ankaru sakarā ar Turcijas darbībām Kipras teritoriālajos ūdeņos. Turcija uzsākusi naftas un gāzes iegulu apgūšanu pie pašpasludinātās Ziemeļkipras turku republikas krastiem, tā pārkāpjot Kipras Republikas suverenitāti.   Jaunā Eiropas Komisijas prezidente Otrdien Eiropas Parlaments ievēlēja nākamo Eiropas Komisijas prezidenti – Vācijas Kristīgo demokrātu apvienības pārstāvi Urzulu fon der Leieni. Viņa ir pirmā sieviete šai amatā un otrā Vācijas pārstāve pēc Valtera Hallšteina, kurš bija Komisijas prezidents no tās izveidošanas 1958. gadā līdz 1967. gadam. Fon der Leiene dzimusi 1958. gadā Briselē, augsta ranga Eiropas Savienības ierēdņa Ernsta Albrehta ģimenē. Aktīvu politisko darbību viņa uzsāka 40 gadu vecumā, līdz tam veltījusi sevi karjerai medicīnā un ģimenei – viņa ir septiņu bērnu māte. 2003. gadā Urzula fon der Leiene tika ievēlēta Lejassaksijas parlamentā un kļuva šīs federālās zemes valdības locekli. 2005. gadā viņa ieņēma ģimenes un jaunatnes lietu ministres amatu pirmajā Angelas Merkeles kabinetā. Sekoja darba un sociālo lietu ministres portfelis nākamajā Merkeles valdībā, visbeidzot – Vācijas Aizsardzības ministrijas vadība kopš 2013. gada. Urzulas fon der Leienes kandidatūru atbalstīja 383 Eiroparlamenta locekļi no 747, par deviņām balsīm pārsniedzot ievēlēšanai nepieciešamo minimumu. Līdz ar Eiroparlamenta jaunais sastāvs nav uzskatījis par sev saistošu iepriekšējā pausto apņemšanos ievēlēt tikai kādu no partiju grupu izvirzītajiem vadošajiem kandidātiem.

nato rad pie ano situ tik akt krist kad mak apm kop amerikas fon asv jaun jau grie rsu pasaul osma kipr studij zieme lielbrit krievijas rezult eiropas savien brisel aizsardz krievija eiropas komisijas turcij turcijas kipras eiroparlamenta merkeles andris spr veiko spol komisijas turcija angelas merkeles
Vahetund Postimehega
Vahetund Postimehega 2019-07-10

Vahetund Postimehega

Play Episode Listen Later Jul 10, 2019


Seekord räägib Läti uuest presidendist Egils Levitsist politoloog Veiko Spolītis ning USA ja Suurbritannia vahel lahvatanud diplomaatilist tüli selgitab Postimehe välistoimetaja Martin Kutti. Saadet juhib Peeter Helme.

Divas puslodes
Par vēlēšanām Igaunijā un Moldovā, par Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanos

Divas puslodes

Play Episode Listen Later Feb 28, 2019 53:42


Studijā notikumus komentē LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis un bijušais Saeimas deputāts, politologs Veiko Spolītis. Igaunijas Rīgikogu vēlēšanas Teju viss laikposms kopš gadsimtu mijas Igaunijas politikā pagājis liberālās un izteikti proeiropeiskās Reformu partijas dominantē. Pirmo reizi ieguvusi vietas Rīgikogu jeb Valsts Sanāksmē 1995. gadā, šī partija kopš 1999. gada neiztrūkstoši bija valdības koalīcijā, bet kopš no 2005. līdz 2016. gadam šīs partijas pārstāvji nemainīgi ieņēma premjera posteni. Teju deviņus gadus Igaunijas valdības priekšgalā sabija tagadējais eirokomisārs vienotā digitālā tirgus jautājumos Andruss Ansips. Kā zināms, tas Igaunijai bija nozīmīgas attīstības posms ar iestāšanos Eiropas Savienībā, eiro ieviešanu un nepārprotamu izvirzīšanos līderpozīcijās Baltijā sociālekonomiskās attīstības ziņā. Valdības koalīcijās Reformu partija iesaistīja gan labējākas, gan kreisākas ievirzes partnerus. Šis veiksmes stāsts aprāvās 2016. gada novembrī, kad mazākie koalīcijas partneri – Sociāldemokrātiskā partija un konservatīvā partiju apvienība „Tēvzeme” – pievienojās opozīcijai neuzticības balsojumā Reformu partijas premjera Tāvi Reivasa valdībai. Reformu partijai tika pārmesta stagnējoša politika, kas nerada valstij attīstības perspektīvu. Par jaunās koalīcijas līderi kļuva līdz tam nozīmīgākais opozīcijas spēks – Centra partija ar premjeru Jiri Ratasu. Centra partijas politiskā ievirze tiek raksturota kā sociālliberāla un centriska ar zināmu populisma elementu; nu jau ilglaicīgi tā piesaistījusi lielāko daļu Igaunijas krievvalodīgā elektorāta. Pirms 2016. gada Centra partija pēdējoreiz valdošajā koalīcijā darbojās pirmajā Andrusa Ansipa kabinetā no 2003. līdz 2005. gadam. Pirms 3. martā paredzētajām Rīgikogu vēlēšanām abu Igaunijas politikas smagsvaru – Reformu partijas un Centra partijas – pozīcijas šķiet gana stabilas, un kā viena, tā otra partija var cerēt uz aptuveni trešdaļu vietu parlamantā. Jaunās valdības izveides sakarā nozīmīgāks ir jautājums par mazāko koalīcijas partiju rezultātiem. Krievu izcelsmes politiķa Jevgēņija Osinovska vadītajiem sociāldemokrātiem daļu balsu var atņemt gan Centra partija, gan 2018. gadā dibinātā sociālliberālā partija „Igaunija 200”. Savukārt labajā flangā „tēvzemiešus” visai pamatīgi pastūmusi malā nacionālistiskā Konservatīvā tautas partija ar bijušo diplomātu Martu Helmi priekšgalā, kas, visdrīzāk, iegūs trešo lielāko frakciju jaunajā parlamentā. Veidojot nākamo koalīciju, dialogs ar labējiem spēkiem labāk varētu vesties Reformu partijai. Visumā iespējama šķiet arī reformistu un centristu veidota valdība, lai gan Reformu partijas līdere Kaja Kallasa jau norādījusi, ka Reformu partijai nav pieņemamas atsevišķas Centra partijas nostādnes par ienākumu nodokļa progresivitāti, pilsonības paātrinātu iegūšanu un pakāpeniskāku skolu pāreju uz igauņu valodu. Igaunijas sabiedriskā medija redaktors Dario Kavegn Lielākā daļa partiju ir runājušas par lielo koalīciju, arī Centra partijā, kur cilvēki par to patiesībā ir diezgan optimistiski noskaņoti. Reformu partijas priekšsēdētāja Kaja Kallasa pirms pāris dienām sacīja, ka, viņasprāt, ir tikai trīs nopietnas pretrunas abu partiju starpā, kur varētu būt sarežģīti rast kompromisu. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Reformu partija vēlas atgriezt 500 eiro neapliekamo minimumu visiem, tāpat viņi nevēlas redzēt izmaiņas pilsonības politikā. Savukārt, Centra partijā ir notikušas diskusijas par iespējamu naturalizācijas atvieglošanu Igaunijas nepilsoņu bērniem. Vēl Reformas partija uzstāj uz igauņu valodu kā mācību valodu jau no bērnudārza. Izņemot šos trīs jautājumus, viss ir vērtējams un diskutējams. Tā sacīja pati Kaja Kallasa. Un abas partijas spēj strādāt kopā. Pirms 17 gadiem tās abas bija valdībā, ir arī veiksmīgi piemēri pašvaldībās, piemēram, Tartu, tāpēc nav tā, ka ilglaicīga koalīcija starp abām partijām ir kas neiespējams. Arī daudzi politologi atbalsta šo lielo koalīciju. Un nesen veiktā aptaujā lielā koalīcija bija vispopulārākā vēlētāju izvēle. Jāsaka, ka vēlētāju aptauju rezultāti nav pārsteidzoši, ne pēc šiem diviem gadiem. Jo kas notika - Juri Ratos nomainīja Edgaru Savisāru, kurš principā bija Centra partijas postpadomju dons, un kopš tā laika partija ir mainījusies. Viņi ir izdarījuši savus mājasdarbus - viņi ir centušies izmest korupcijā apvainotus politiķus, tā teikt, iztīrījuši māju. Bet pats galvenais - viņi ir pierādījuši, ka valdība var funkcionēt arī bez Reformu partijas. Viņi ir pierādījuši sevi kā partiju, uz kuru var paļauties, kura var strādāt valdības līmenī. Šādā ziņā lietas ir pamatīgi mainījušās, salīdzinot ar 2015.gada vēlēšanām. [Kas ir interesanti šajās vēlēšanās], ka par spīti lielajam atbalstam populistu partijām, galēji labējo pārstāvju skaits jaunajā parlamentā īpaši nemainīsies. Populistiem ir tāda problēma, ka viņi ir relatīvi jauni spēki, bet igauņu vēlēšanu sistēma balstās uz to, ka cilvēki izvēlas konkrētus kandidātus, un ar šo kandidātu tad vēlētāji izvēlas arī sarakstu. Tas nozīmē, ka partijai, kurai slikti iet aptaujās, var iet relatīvi labāk pašās vēlēšanās, jo tām ir labi kandidāti, bet tādas partijas kā Konservatīvā tautas partija jeb EKRE, kurai dažbrīd bija pat 20% vēlētāju atbalsts aptaujās, varētu saņemt tikai 15 mandātus, jo viņiem vēl nav tik pazīstamu seju visos vēlēšanu apgabalos. Kopumā EKRE  ir ieguvusi lielāku atbalstu, bet ir ļoti maza iespēja, ka viņi varētu strādāt nākamajā valdībā. Moldovas parlamenta vēlēšanu rezultāti 24. februārī notikušajās Moldovas Republikas Parlamenta vēlēšanās deputāti pirmo reizi tika ievēlēti pēc jauktas sistēmas: gan no partiju sarakstiem, gan vienmandātu apgabalos. Pēc vēlēšanām trīs aptuveni līdzvērtīgas frakcijas Parlamentā veido Sociālistu partija, centriski liberālā partiju bloks ACUM un centriski kreisā Demokrātiskā partija. Pēdējā bija vadošais spēks līdzšinējā mazākuma valdībā, kurā bez demokrātu ministriem bija arī divu sīkpartiju pārstāvji, bet puse no ministriem bija bezpartejiski. Abi mazākie demokrātu koalīcijas partneri šajās vēlēšanās palikuši ārpus Parlamenta. Pirms vēlēšanām visi trīs nozīmīgākie spēki deklarēja, ka nav gatavi iesaistīties koalīcija ar kādu no pārējiem. Moldovas Sociālistiskā partija, kuru pārstāv arī valsts prezidents Igors Dodons, tiek asociēta ar Kremļa ietekmi šajā Krievijai stratēģiski nozīmīgajā valstī. Bloks ACUM, kuru veido Partijas „Cieņas un Taisnības platforma” un Rīcības un solidaritātes partija, tiek uzlūkota kā galvenais eiropeiski orientētais spēks. Visumā pozitīvu nostāju pret Moldovas eiropeisko orientāciju pauž arī Demokrātiskā partija, tomēr šī partija ne bez pamata tiek vainota valstī plaši zeļošajā korupcijā. Partijas līderis, par oligarhu dēvētais Vladimirs Plahotņuks kontrolē lielu daļu no Moldovas medijiem, kas priekšvēlēšanu kampaņā bez kautrības izmantoti konkurentu nomelnošanai. Tāpat ir pamats uzskatīt, ka vēlēšanās notikusi vērienīga balsu pirkšana, vēlētāju ietekmēšana un citas manipulācijas. Bloka ACUM kandidāti pat apgalvojuši, ka tikuši indēti pēc varas norādījumiem. Ja 45 dienu laikā jaunievēlētajam Parlamentam neizdosies izveidot valdību, Moldovu gaida atkārtotas vēlēšanas.   Donalda Trampa un Kima Čenuna tikšanās Savienoto Valstu prezidenta Donalda Trampa tikšanos ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu, kas vakar sākās Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā, pavada zināma skepse. Abu līderu pirmā tikšanās pagājušā gada jūnijā Singapūrā tika uzlūkota kā sasniegums pats par sevi, piedabūjot totalitārās valsts vadītāju sēsties pie sarunu galda. Tomēr, kā norāda eksperti, konkrēti Ziemeļkorejas kodolbruņošanās apturēšanā šīs tikšanās devusi visai maz. Hanojas samitā tad nu būtu jāpanāk kādi taustāmāki rezultāti, lai prezidenta Trampa pozitīvajām izjūtām par dialogu ar biedru Kimu varētu pievienoties arī pārējā pasaules sabiedrība. Pagaidām kā sasniegums tiek atzīmēta Kima Čenuna piedalīšanās preses konferencē, improvizēti atbildot uz žurnālistu jautājumiem. Līdz šim ne viņš, ne viņa dinastiskie priekšgājēji Ziemeļkorejas varas virsotnē – vectēvs Kims Irsens un tēvs Kims Čenirs –, nav atļāvušies šādas komunikācijas vaļības un piekrituši vienīgi intervijām vai atbildēm uz režīma kontrolēto valsts mediju žurnālistu vaicājumiem. Preses konferencē, jautāts par gatavību likvidēt Ziemeļkorejas kodolarsenālu, Kims izteicis frāzi, kura iztulkota kā: „Ja es to negribētu, tad nebūtu šeit ieradies.” Tas izsaucis jūsmīgu prezidenta Trampa reakciju. Telekanāla CNN tulkotājs gan vēlāk norādījis, ka Kima izteikums korejiešu valodā varot nozīmēt: „Ja es negribētu, es šeit neierastos.”

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs
Svarīgās detaļas #6 - Liene Gātere - Sieviešu Tiesības, Korupcija, Šahs un NVO

Podkāsts Svarīgās Detaļas | Juris Baltačs

Play Episode Listen Later Sep 17, 2016 70:00


Liene Gātere: "Give a fuck." === Liene Latvijas Universitātē ir ieguvusi bakalaura un maģistra politikas zinātnē. No 2012. līdz 2016. gadam Liene darbojās resursu centrā sievietēm - Marta, kur, cita starpā, vadīja projektus vardarbības, cilvēktirdzniecības un seksisma novēršanā, kā arī lobēja par labu sieviešu tiesību veicināšanai. Tagad Liene ir direktora vietniece Sabiedrībā par atklātību - Delna (Transparency international Latvijas nodaļa). Delna ir sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu. 00:00 - Ievads par Lieni. 01:44 - Lienes dzīve no pirmās līdz divpadsmitajai klasei un ceļš uz darbu sabiedrības labā. 07:13 - Ko Liene saprot ar vārdu "feminisms" un, ko sieviešu tiesību aizstāvji vēlās panākt. 12:53 - Lienes analīze par šķietami augsto sieviešu nodarbinātības līmeni Latvijā. 14:47 - Alkatības arguments par labu etniskajai dažādībai un dzimumu līdztiesībai biznesā. 16:57 - Vai iestāšanās par sieviešu tiesībām ir cīņa par līdztiesību sieviešu starpā? 19:36 - Kā vidusmēra latvietis var iestāties pret seksismu. 21:18 - Stratēģija, ko sievietes Baltajā namā izmantoja, lai tiktu ņemtas vērā. 22:16 - Rubrika "Džeku jautājumi feministei". 22:49 - Jautājums Nr.1: Vai atsevišķu sieviešu patika pret catcalling izsaucieniem noved pie negatīvām sekām citām sievietēm? 25:53 - Jautājums Nr.2: Vai cacas, kuras "rok zeltu" rada negatīvas sekas citām sievietēm? 26:55 - Jautājums Nr.3: Vai hookup kultūra objektificē sievietes? 28:36 - Jautājums Nr.4: Vai vīrieši kas lieto Tinder ir seksisti? 29:14 - Lienes iespaids par apzīmējumu social justice warrior. 30:57 - Kādus personības tipus (un cilvēkus) piesaista darbs NVO. 33:24 - Kā no slacktivist kļūt par activist? 38:34 - Kas cieš no korupcijas? 31:28 - Par Saeimas deputātu kvotu lietojumu un Lienes debati ar deputātu Veiko Spolīti par šīm kvotām. Debate pieejama arī Ir.lv/debates. 44:42 - Cik liela ir korupcija Latvijā salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. 48:35 - Kāda ir korupcijas apkarotāju ikdiena. 51:27 - Kā Delna uzzina par notikumiem, kuriem ir vērts pievērst uzmanību. 52:19 - Vai šahs, viens no Lienes hobijiem, ir loģikas vai radošuma spēle? 55:50 - Kad uzticēties intuīcijai un kādas mācības no šaha Liene ir pārnesusi uz dzīvi ārpus šaha. 58:35 - Kā novērošanas spējas, ko Liene apguva kinoskolā noder ikdienā. 01:02:20 - Vai Lienei ir kāds uzskats par ko citi viņai nepiekrīt. 01:04:24 - Kāda veida padomi, pēc Lienes domām, ir labākie. 01:05:21 - Kāds nesens pirkums līdz 100,- EUR ir pozitīvi ietekmējis Lienes dzīvi. 01:06:30 - Ja Liene varētu jebkur pasaulē novietot baneri ar uzrakstu - kur viņa to liktu un kas uz tā būtu rakstīts. 01:07:20 - Lienes aicinājums publikai un kā Lieni, un viņai tuvos projektus, atrast internetā. Liene Facebook: https://www.facebook.com/liene.gatere Liene Twitterī: @snowwhirlpool Lienes E-pasts: liene.gatere@delna.lv Delna Facebook: https://www.facebook.com/BiedribaDelna Delna Twitterī: @DELNA_LV Delna Youtube: BiedribaDelna

Septiņas dienas Eiropā
Jauna ANO ģenerālsekretāra meklējumi. Vienota Eiropas armija - vai realitāte

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later Sep 12, 2016 38:46


Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi cīņai par ANO ģenerālsekretāra vietu. Daudzi uzskata, ka ir pienācis laiks Austrumeiropas valstu grupas pārstāvim ieņemt šo amatu, citi vēlas redzēt sievieti pārvaldām ANO. Bet to, kurš varētu ieņemt augsto amatu, pagaidām reti kurš vēlas prognozēt. Studijā saruna par vienotu Eiropas Savienības armiju - ideja, kurai, pirms Bratislavas samita, Višegradas četrnieks centies panākt plašāku atbalstu. Vai Eiropas armijas - kopīgu drošības spēku ideja vispār ir reāla un kāpēc austrumeiropieši ir lielākie šīs idejas aizstāvji? Varbūt šis idejas aktualizēšana šobrīd ir hibrīdkara iezīme un aiz tā slēpjas „Putina pirksts”? Raidījuma viesi: Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pārstāvis Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta drošības jautājumu pētnieks Māris Andžāns. Vēl raidījumā pievēršamies populistu politiskajiem panākumiem Rietumos, kā arī Sīrijas valdības spēku ķīmisko ieroču pielietošanu pret Alepo pilsētas iedzīvotājiem.   Jauna ANO ģenerālsekretāra meklējumi 31. decembrī amata termiņš beidzas līdzšinējam Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Banam Kimunam, un plānots, ka oktobrī tiks ievēlēts viņa pēctecis. Bans Kimuns ir astotais ANO vadītājs un pats bieži uzsvēris ANO nozīmi savā dzīvē, jo audzis kara laikā. Viņš ir dzimis 1944. gadā un savā bērnībā piedzīvojis divus karus – Otro pasaules karu un Korejas karu, tāpēc viņš redzējis, kā ANO palīdzēja viņa valsti atjaunot pēc konfliktiem. ANO ģenerālsekretāru ievēl Ģenerālā asambleja, ņemot vērā Drošības padomes ieteikumus. Drošības padomi veido piecas pastāvīgās locekles – ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna, kurām piešķirtas arī veto tiesības, kā arī 10 nepastāvīgajām loceklēm, kuras ievēl Ģenerālā asambleja. Bans Kimuns šobrīd noslēdz savu otro termiņu ģenerālsekretāra amatā un, lai gan noteikumi to nenosaka, pieņemts, ka viena persona šo amatu neieņem vairāk par diviem termiņiem jeb 10 gadiem. Otrs neformālais nosacījums, ko pieņemts ievērot, ir rotācijas sistēma: ja līdzšinējais ģenerālsekretārs pārstāvējis Āzijas un Okeānijas valstu grupu, tad nākamajam ģenerālsekretāram jāpārstāv citu valstu grupa un iepriekš tika lēsts, ka varētu būt pienākusi Austrumeiropas kārta. Vēl arī izskanējušas ziņas, ka ANO vēlētos ģenerālsekretāra amatā redzēt sievieti, jo līdz šim neviena sieviete to nav ieņēmusi. Šobrīd izvirzīti 10 kandidāti, no kuriem puse ir sievietes, bet seši kandidāti ir no Austrumeiropas grupas valstīm, taču nevienam no austrumeiropiešiem nav izteikts atbalsts. Vairāki mediji norādījuši, ka Austrumeiropas lielākā problēma ir nespēja vienoties izvirzīt vienu kopīgu un spēcīgu šī reģiona pārstāvi, tā vietā izvirzot vairākus. Palīdzēt austrumeiropiešiem var tas, ka Krievija, viena no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, ļoti vēlas ģenerālsekretāra amatā redzēt austrumeiropieti, kurš vai kura runā krieviski. Pagaidām gan visos trīs balsojumos, kuri notikuši līdz šim, izteikts līderis ir bijušais ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos, arī bijušais Portugāles premjerministrs Antonio Gutjeress.

Septiņas dienas Eiropā
Eiropas dienas tradīcijas. Bezvīzu režīms ar Turciju

Septiņas dienas Eiropā

Play Episode Listen Later May 9, 2016 39:30


Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā atzīmē Eiropas dienu. Bet studijā saruna par bezvīzu režīmu ar Turciju. Eiropas Komisija  piekritusi turkiem piešķirt bezvīzu ceļošanu Šengenas zonas valstīs, ja vien Turcija izpildīs vēl dažas formalitātes, galvenā no tām – ieviest Eiropas standarta pases. Raidījuma viesis: Saeimas deputāts Veiko Spolītis. Vēl raidījumā aplūkojam un vērtējam Krievijas iekšpolitiku attiecībā uz ceļojumu ierobežojumiem tās iedzīvotājiem, kā arī analizējam  jaunos šķēršļus Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskā tirdzniecības līguma ceļā.​   Divas izpratnes par 9. maiju 9. maijs Latvijā tiek pavadīts dažādi: vieni svin Eiropas dienu, citi Uzvaras dienu. Šķiet, ka dzīvojam divās, ļoti dažādās realitātēs, no kurām viena sliecas Rietumu, bet otra Austrumu virzienā. Lai saprastu, kāpēc šāda sašķeltība, ir jādodas mazliet vairāk nekā 70 gadu tālā pagātnē. 1945. gads. Eiropa - kara nomocīta. Vācijas pilsētas gandrīz noslaucītas no zemes virsas pēc niknajiem Sabiedroto spēku uzlidojumiem. Tikmēr Austrumeiropa atgriežas komunisma važās. Cilvēki bija noguruši no teju sešus gadus ilgā, asiņainā, brutālā kara. Sabiedroto armijas no nacistiem atbrīvoja pilsētu pēc pilsētas. Padomju karaspēks steidzās, viņi vēlējās būt pirmie, kas ieņem Berlīni.  Tas, kas vēl bija palicis pāri no Hitlera sapņa par diženo Nacistisko Vāciju, spītīgi nepadevās līdz 1945. gada 30. aprīlim, kad Hitlers izdarīja pašnāvību. Pēc nedēļas, 7. Maijā, un tad vēlreiz, 8.maijā, ar nelielām izmaiņām tekstā un padomju pārstāvja klātesamību, Vācija paraksta bezierunu kapitulāciju. Par kara beigām savai tautai steidza paziņot gan Vinstons Čērčils, kuru nupat dzirdējām, gan Harijs Trūmens, gan arī padomju vara. Tiesa, kara beigas Eiropā iezīmēja jaunu sākumu, un daļa no Eiropas nonāca aiz dzelzs priekškara, un karš, klusāks un nemanāmāks, turpinājās. Latvijā, tā pat kā citās valstīs, kuras jau iepriekš bija baudījušas padomju okupācijas garšu, daudzi nolēma pretoties un gāja mežā. Gaidīja un cerēja, ka ASV un Lielbritānija, sakāvusi nacistus, glābs Austrumeiropu no okupācijas. Tomēr tāda diena nepienāca. Tikmēr Rietumeiropa, sakāvusi nacistus, sāka atjaunot nopostīto kontinentu. Problēmu bija ārkārtīgi daudz - miljoniem cilvēku bija palikuši bez mājām, ekonomika bija sabrukusi, rūpnīcas sagrautas un Rietumeiropu pārpludināja bēgļu straumes. Lai Rietumeiropu celtu no jauna tika izveidota “Eiropas atveseļošanās programma” jeb “Maršala plāns”, kas paredzēja no ASV budžeta laika posmā no 1948. līdz 1952. gadam Eiropai novirzīt 13 miljardus dolāru. Paralēli mājvietu un ekonomikas atjaunošanai, sāka veidoties dažādas organizācijas. Tūliņ pēc kara beigām Eiropā,  tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija jeb ANO, kuras galvenie mērķi mainīgajā pasaulē ir nemainīgi: saglabāt mieru, drošību, veicināt attīstību un cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē. 1949. gadā tiek izveidota Ziemeļatlantijas Līguma organizācija jeb NATO, 12 dibinātājvalstīm vienojoties, aizsargāt jebkuru no dalībvalstīm uzbrukuma gadījumā. Bet 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Šo runu vēsturē pazīst, kā “Šūmana deklarāciju”, un to uzskata par pamatakmeni Eiropas Savienības izveidei. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem 9. maijā atzīmē Eiropas dienu, kas veltīta mieram un vienotībai. Arī Latvijā, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, ik gadu tiek atzīmēta Eiropas diena. Tikmēr otrā Daugavas krastā notiek citi svētki. Cilvēki dodas “Nemirstīgo gājienā” - no Krievijas pārņemtā tradīcija, kur gājiena laikā rokās nes karā piedalījušos armijnieku fotogrāfijas. Cilvēki pulcējas pie pieminekļa, noliek ziedus, klausās koncertu. Lai gan blakus Uzvaras piemineklim plīvo Latvijas karogi, cilvēku rokās un apģērbā dominē Krievijas un arī PSRS atribūtika. Interesanti, ka svinības šogad gan Rīgā, gan Maskavā notiek 50. gadu, pirmo reizi šo dienu svinēja 1966. gadā, līdz tam tā praktiski netika atzīmēta. Līdz ar PSRS sabrukumu, arī svētku atzīmēšana kļuva piezemētāka, bet atgriezās ar jaunu sparu 2004. gadā. Kā Latvijas Radio intervijā skaidroja Daugavpils Universitātes sociologs un politologs Dmitrijs Oļehnovičs: tie zināmā mērā esot protesta svētki, jo līdz krievu skolu reformai 2004. gadā to atzīmēja ar kara upuriem saistīti cilvēki vai arī savas politiskas pārliecības dēļ. Savukārt tagad politiķi šo dienu izmanto kā ideju gadatirgu. Uzvaras diena kļuvusi arī par ideoloģisku ieroci hibrīdkarā. Pagājušās nedēļas beigās notikušajā seminārā „NVO un mediju loma hibrīdkarā.Ukrainas pieredze divus gadus pēc Krievijas iebrukuma”  Ukrainas eksperti brīdināja, ka līdz ar 9. maiju, varēsim vērot hibrīdkara paraugstundu krievu medijos. Ukrainas eksperts Jevģēnijs Magda sacīja: „Būs vēstījumi par fašistiem un ļoti daudz melu. Traģēdija slēpjas tajā, ka vienlaikus tur trūks patiesības par Otrā pasaules kara briesmīgajām sekām attiecībā pret Ukrainu, Baltiju un citām tautām.”