Podcasts about izdevniec

Izdevniecības "Omnia mea” grāmatas vienmēr ir īpašas. Tās izvēlējusies un izdevusi franču valodas tulkotāja Inta Geile. Šogad viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Viņa ir  tulkotāja, pasniedzēja un izdevēja. Radio mazajā lasītavā esam lasījuši gan Denī Didro "Paradokss par aktieri",  Semjuela Beketa Stāstus par neko", Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņu", Van Goga "Vēstules no Provansas" un daudzas citas. Tā arī esam iepazinuši franču literatūras īpašās grāmatas un dažādu paaudžu tulkotājus. Viena no viņām  ir Gita Grīnberga, šoreiz mums priekšā viņas tulkotā Agotas Kristofas stāstu grāmata "Nav svarīgi". Agota Kristofa (1935.-2011.) ir ungāru izcelsmes rakstniece, kas 21 gada vecumā pameta dzimteni, dzīvoja Šveicē un rakstīja franču valodā. Iespējams, tāpēc, ka tā nav viņas dzimtā valoda, Kristofas franču valoda ir īpaša, tajā nav nekā lieka. Franču valodu viņa pat uzskatījusi par savu ienaidnieku, jo tā nogalināja viņas ungāru valodu un Šveicē viņa sākumā jutusies kā analfabēte. Agotai Kristofai ir pat stāsts "Analfabēte".  Stāstu izlasē "Nav svarīgi" apkopoti iepriekš nepublicēti teksti, pārsvarā agrīnās jaunības darbi, 25 stāsti, kas pēc forma atgādina dzejprozu, bet viņas prozu nereti pielīdzina Semjuela Beketa un Ežēna Jonesko darbiem.   Agotas Kristofas stāstu izlasi "Nav svarīgi" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, izdevusi "Omnia mea".   Raidījumu atbalsta:

Izdevniecības "Dienas Grāmata" paspārnē iznākusi otrā Rvīna Vardes prozas grāmata "Kur tu biji" – stāstu krājums par savrupību, pieaugšanu un identitātes meklējumiem. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. Saruna par grāmatas tapšanu, gan nemitīgo sastapšanos ar dīvainiem cilvēkiem un lielāko absurdu, kāds ir sastapts mežā. Grāmatas galvenais varonis ir jauns cilvēks, kurš saskaras ar dažādām stihijām un pieredzēm. Starp tām ir draudzības, narkotikas, subkultūras, darba nedienas, emigrācija un reliģiskie meklējumi. Galveno varoni pavada kļūdīšanās, pašcieņas un atzinības trūkums. Aprakstīto notikumu norises laiks ir divtūkstošie gadi.  

Andra Zeibota „Kundziņsalas teikas” atklāj jaunu izdevniecības „Dienas grāmata” sēriju „Mūsdienu latviešu teikas un pasakas”. Kultūras rondo izvaicājam Andri Zeibotu un izdevēju Daci Sparāni Freimani. Jaunā grāmatu sērija “Mūsdienu latviešu teikas un pasakas” dodas pie lasītāja, sevī nesot sen apjaustu atskārtu, ka jebkura laika modernā cilvēka un pasaules attiecības ar to neizbēgamajām, palaikam nepieciešamajām, tomēr nereti arī grūti izturamajām sazobēm, iespējams, visprecīzāk savu būtību atklāj metaforiskās vīzijās, mīta struktūrā un pasakai raksturīgā nosacītībā.

Saruna angļu valodā.Februāra sarunai rubrikā "Piedzīvot lappuses aiz robežām" uzrunājām izdevniecību, kas mums ļoti labi zināma, bet tās pirmsākumi meklējami mūsu kaimiņzemē. Igaunijas neatkarības svinību mēnesī piedāvājam ierakstu ar izdevniecības “Helios” dāmām Sandru Saul un Annu Kalnu. Klausies sarunu par izdevniecības mērķiem, vērtībām, riskiem izdot latviešu lasītājiem neierastu literatūru, un, jā, parunājām arī par “Ceturtā spārna” fenomenu!Sarunu vada Kristīne!Izdevniecības "Helios" grāmatas visizdevīgāk iegādāties šeit.Atbalsti raidierakstu un kļūsti par mūsu patronu šeit. 

Izdevniecībā "Upe tuviem un tāliem" klajā nācis mūzikas albums "Daugavas rāgas", kurā apvienoti Dienvidlatgales senatnīgie, vienbalsīgie dziedājumi un Indijas rāgas. To veidojuši Biruta Ozoliņa, Indriķis Veitners, Vigo Račevskis, Ernests Medenis un indiešu sitāras spēlēs meistars Shree Subrata De. Albuma atvēršana notiks 11. februārī LNB Kores zālē, bet sarunā ar Birutu Ozoliņu uzzinām, kas kopīgs indiešu rāgām un Latgales dziedājumiem un kāda bijusi Birutas un indiešu mūziķa Subratas De tikšanās un muzikālās sadarbības veidošanās. Biruta Ozoliņa: Tikšanās ar šo mūziķi man pavēra ļoti daudz jaunu priekšstatu par to, kādam jābūt mūziķim, kā jākalpo mūzikai. Viņš mani tiešām pārsteidza ar savu atdevību mūzikai. Viņš ir tik ļoti saistīts ar savu instrumentu, ka reizēm man pat likās mazlietiņ komiski, kā viņš to sargāja, kā viņš sargāja savas rokas, kā viņš sargāja savu iespēju spēlēt šo instrumentu. Subrata De ir ļoti, ļoti saistīts ar savu instrumentu. Viņš kalpo šai mūzikai. Un arī tas, kā viņš veido mūziku, kā viņš veido mūzikas stāstu - rāgas tēmas jau ir apmēram zināmas, bet katru reizi viņš šo stāstu pastāsta citādāk. Viņš pats sākumā nemaz nezina, kā tas viss veidosies. Mani tas ļoti fascinēja un aizrāva. (..) Man ir ļoti labi kolēģi, domubiedri, mūziķi, ar ko kopā veidojām šo projektu. Ir Indriķis Veitners, ar ko mums jau no “Patinas” laikiem ir ļoti ilgstoša sadarbība - laikam pat 20 gadi, kuros veidojam kopējas lielākas un mazākas koncertprogrammas. Ir Vigo Račevskis, kas lieliski spēlē austrumu instrumentus, arī gongu. Esmu dzirdējusi viņa gongu kompozīcijas stundas garumā, un tās ir tik aizraujošas - tāpat kā Subratas spēle, arī Vigo Račevska gonga spēle ir īsts mūzikas pārdzīvojums. Tad Ernests Medenis, kas ir cilvēks no dabas, tik atraisīts, tik emocionāls. Viņš nav mūzikas profesionālis, bet ir ārkārtīgi talantīgs daudzās jomās. Viņš strādā kā avioinženieris, bet mūzika tiešām ir daļa no viņa dzīves, viņš lieliski spēlē kokli. Ar šiem cilvēkiem arī bijām komandā. Lielākais darbs patiesībā bija, pirms Subrata ieradās, jo, kad es apjautu, ka te var kaut kas labs veidoties, mēs vienkārši sākām strādāt. Subrata mums sūtīja mūzikas paraugus, un mēs ar Indriķi tikāmies un strādājām. Bija Subratas ieraksti, bija seno teicēju ieraksti no Latvijas folkloras krātuves, un mēs četratā vienkārši mētājām viens otram frāzes, to vai nu atkārtojot, vai variējot. Mēs iepazinām, kā veidot frāzi. Un, lai cik dīvaini nebūtu, arī Subrata to piefiksēja - frāžu modelēšana ir ļoti līdzīga latgaļu senajiem dziedājumiem un Indijas mūzikas domāšanai. Es nerunāju par latviešu folkloru vispār - es runāju par ļoti šauru žanru, kas ir Augšdaugavā, Dienvidlatgalē. Šīs dziesmas ir ļoti tuvas lietuviešu dziesmām, daudz tuvākas kā citur Latvijā dzirdamām dziesmām. Kad aizbraucu uz Lietuvu un padziedu šīs dziesmas, viņi saka - jā, šādi dzied - mazliet variēti, reizēm pat par to pašu tēmu, teiksim, pļaujas svētku motīvs ir tāds pats.      

Jau divdesmit gadus izdevniecība "Liels un mazs" izdod grāmatas bērniem. Par pieredzi un jauniem meklējumiem, kā uzrunāt bērnu un jauniešu auditoriju, Kultūras rondo pārrunājam ar izdevniecības kodolu - Inesi Zanderi, Alīsi Nīgali un Ūnu Laukmani.

Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā. Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats. Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs? Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu. Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu. Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus.  Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ. Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas. Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu. Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.

Izdevniecība "Orbīta" laidusi klajā rakstnieka Svena Kuzmina grāmatu “Brīvībene” – stāstu par kāda Rīgas nama likteni un iemītniekiem no jauna mākslinieka skatpunkta. Kultūras rondo tiekamies ar autoru. “Brīvībene” vēsta par 2002. gada nogali, kad topošais mākslas students pārceļas uz sava vecvectēva denacionalizēto īpašumu. Nams ir zaudējis sendienu krāšņumu. Vecie, sociāli nelabvēlīgie īrnieki tajā saimnieko, it kā nekas nebūtu mainījies. Taču pārmaiņas ir skārušas gan Rīgu, gan pasauli: Dvīņu torņi ir sagrauti, Latvija gatavojas uzņemšanai Eiropas Savienībā un NATO, pa Vecrīgu klimst niknu skinhedu bari. Bet jaunās paaudzes mākslinieki un literāti, kā visos laikos, meklē patiesību un skaistumu jauna laikmeta priekšvakarā. Grāmatas autors Svens Kuzmins par jauniznākušo darbu saka: “Tas ir stāsts par dzimtas spožumu un postu, par ticību mākslai un par vestures slāņiem, kurus glabā ne tikai šī, bet arī daudzu citu vecās Eiropas namu sienas.” Grāmatas pieteikumā autors raksta, ka visam tajā aprakstītajam ir ilustratīva nozīme, jebkāda līdzība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša, Sarunā Svens Kuzmins norāda, ka ilustratīvs ir tieši tas, kas ir grāmatā. "Tas, kas tur ir aprakstīts, es neesmu aprakstījis notikumus, vai portretējis cilvēkus. Vienīgie cilvēki, kam ir saglabāti īstie vārdi, esmu es un mana mamma. Bet es tāpat neesmu mūs norakstījis no dzīves," norāda Svens Kuzmins. "Šie notikumi ilustrē principu visam tam, kas patiešām notika, viņi kaut kādā veidā parādā to notikumu dabu, tā laika dabu, pašus fenomenus kā tādus, ar ko bija jāsadzīvo un jāsaskaras." Šī ir piektā Svena Kuzmina grāmata, vairākām iepriekšējām bijuši labi panākumi, par romānu "Dizažio" pirms diviem gadiem viņš saņēma Latvijas Literatūras gada balvu, bet par romānu "Skaistums un nemiers", kuras galvenais varonis ir Kārlis Skalbe, šī gada sākumā izpelnījās balvu "Kilograms kultūras", kā arī saņēmusi Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas balvu "Sudraba tintnīca".

Stāsta izdevniecības "Liels un mazs" izdevēja un līdzīpašniece Alīse Nīgale Pirms 20 gadiem Latvijā radās jauna bērnu grāmatu izdevniecība, un tai vajadzēja atrast nosaukumu un atbilstošu vizuālu simbolu. Grāmata, ar kuru aizsākās šīs izdevniecības darbs, bija Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Iekšiņa un āriņa" jauns, papildināts izdevums, kurš kopš tā laika piedzīvojis jau piecas atkārtotas tirāžas, ilgmūžīgu Jaunā Rīgas teātra izrādi un  muzikālu audioierakstu.  Tieši šajā grāmatā atradās Ūnas Laukmanes oriģinālā tekstililustrācija dzejolim "Lielais un mazais", kas deva ideju un tēlu izdevniecības nosaukumam un logo. lielais mazo nebaida lielais mazam draugs lielais mazo pagaida mazo sev līdz sauc mazais lielam pasmaida mazais lielam draugs mazais lielā nebaidās jo viņš pats liels augs Tekstililustrācija, kurā lielais un mazais bija ieguvuši divu lāču veidolu, un mazais lācis iekārtojies lielā lāča siltajā azotē, radīja spilgtu taktilu ilūziju. Bērni grāmatā paijāja lāču kažociņus, uzreiz nemaz nespējot noticēt, ka sataustīs gludu papīra lapu. Veidojot logo, māksliniece pārvērta šo ilustrāciju grafiskā, lakoniskā tēlā, bet saglabāja siltumu un sirsnību, kas izteica izdevēju pārliecību, ka bērnu un pieaugušo dzīve ir cieši vienota un bērnu literatūra ir svarīga,  līdzvērtīga literatūras daļa.   Tekstila klātbūtne izdevniecības "Liels un mazs" pirmsākumos nebija nejauša. Tā bija daļa no izdevniecības koncepta bērnu grāmatu ilustrācijas attīstībai: iesaistot arī māksliniekus, kas strādā tekstilmākslas, videomākslas, scenogrāfijas, instalāciju, datorgrafikas, glezniecības, tēlniecības, fotomākslas un citos žanros, var latviešu grāmatu ilustrācijas robežas paplašināt, ienest tajā jaunas idejas. Jau vienā no pirmajiem "Liels un mazs" izdevumiem – grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" – līdzās nostājās Katrīnas Neiburgas inscenētās fotoilustrācijas, Ievas Maurītes grafika, Ginta Gabrāna gaismas instalāciju attēli, Andra Vītoliņa figūras, kas konstruētas no datoru detaļām, un Otto Zitmaņa glezniecība. Tekstila klātbūtne turpinājās Ūnas un Ineses kopdarbā – dzejoļu grāmatā "Dieguburti", un jo krāšņi uzplauka Lupatiņu stāstos un animācijā, iesaistoties māksliniekam Reinim Pētersonam un režisoram Edmundam Jansonam. Ne velti Zeķītei, Cimdiņam, Spilventiņam un Lakatiņam ir dots kopīgais uzvārds – Lupatiņi: visa viņu pasaule un viņi paši veidoti no audumiem.   Režisora Mārtiņa Grauda ideja īstenojās Ineses Zanderes grāmatā "Latviešu zvēri", kurā tika noiets garš ceļš no mākslinieces Laimas Eglītes skicēm līdz Kristapa Kalna fotoilustrācijām. Ilustrācijās dzīvnieku maskās un cilvēku apģērbā tērpti aktieri iedzīvināja meža varoņus Latvijas dabā, bet Rūtas Briedes un Arta Brieža dizains piedāvāja bērnam grāmatā gan izjust dabiska audekla pieskārienu, gan salīdzināt papīrā izgrieztas dzīvnieku pēdas.    Šķiet, ka dažādo žanru klātbūtnes ilustrācijā kulminācija tika sasniegta "Liels un mazs" dzejas bilžu sērijā "BIKIBUKS", kurā dažādu laiku latviešu autoru dzejoļus bērniem ilustrēja mūsdienu mākslinieki, un šis kopums, ko veido 101 grāmatiņa, kļuva par sava veida latviešu mūsdienu mākslas antoloģiju. Tajā atrodama visdažādāko stilu grāmatu grafika, glezniecība, papīra kolāža, plastilīns, skulptūra, instalācija. Netrūka arī Ūnas Laukmanes tekstilmākslas Aspazijas dzejoļa "Viešņa" ilustrācijās. Fotogrāfija bija vidutājs, kas palīdzēja šiem dažādajās tehnikās veidotajiem oriģināldarbiem nonākt drukātās grāmatās. Jau sērijas iznākšanas laikā "Liels un mazs" organizēja mākslas darbu oriģinālu izstādes, kas ļāva tos samērot ar tapušajām grāmatām, bet visvairāk pārsteigumu skatītājiem sagādāja izstāde "BikiMETRS". Tā līdzinājās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas – atklājot mākslinieku darba procesu, dažādus "bikifaktus" un prototipus – cilvēkus un lietas. Lai gan šo izstādi, kas joprojām turpina apceļot dažādas Latvijas vietas, veidoja lielie, tā bija ērta mazajiem – ar piemērotu ekspozīcijas novietojuma augstumu un iespēju dažās ilustrācijās ielīst un iejusties no iekšpuses!

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sākusi lasīt, šķiros no galvenā varoņa jau krietni pāri pusnaktij un grāmatas pusei, kad kara bēglis Miķelis Goppers jau laimīgi nokļuvis Zviedrijā, atkal apvienojies ar ģimeni, atradis istabiņu vecā vasarnīcā, no kurienes ģimenes apgādniekam divas stundas jāpavada ceļā, lai strādātu smagu fizisku darbu grāmatspiestuvē Stokholmā, un tikpat ilgu laiku atpakaļceļā, atlikušajās diennakts stundās un brīvdienās turpinot cīņu par latviešu grāmatu izdošanu trimdas apstākļos. Miķeļa Goppera dzīvesstāsts lielā mērā izstāstīts caur izdotajām grāmatām. Veiksmīga ir izdevēju ideja dzīvesstāsta lappušu malās norādīt kodu, kas pieminētās grāmatas sasaista ar kataloga lappušu numerāciju. Tādejādi abas grāmatas var lasīt gan kā lineāru vēstījumu, gan kā izziņu literatūru, uzreiz uzšķirot nepieciešamo šķirkli. Grāmatu kopuma, kas atklāj izdevēja Miķeļa Goppera dzīvi, tapšanā pamatīgu darbu ieguldījis redaktors Raimonds Ķirķis. Viņš ir ne tikai grāmatu par Miķeli Gopperu redaktors, viņš savā ziņā ir arī Goppera darba kolēģis, izdevniecības ar “Neputns” galvenais redaktors. Laimoņa Oša monogrāfija “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” lielā mērā ir visas Gopperu dzimtas stāsts. Tas sākas ar vectēvu Jāni Gopperu, kurš „Maskatu” mājas Plāņos, prasmīgi saimniekodams, bija izveidojis no nekā, vienlaikus būdams cienīts Hernhūtes brāļu draudžu kustības sacītājs. Jo pamatīgāk izstāstīts tēva, Latvijas Bruņoto spēku ģenerāļa, latviešu strēlnieku virsnieka Kārļa Goppera dzīvesstāsts. Tradicionāli dzimtas stāstos uzsvērta tiek patriarhālā līnija, taču Laimonis Osis pietiekamu vērību piegriež arī Miķeļa Goppera mātei Verai Pajevskai, grāmatā ir brīniškīga epizode, kur mājas viesībās no galvas skandēta dzeja, un šai sacīkstē Edvartam Virzam līdzi turēt spējusi vien Vera Goppere, saprotams, skandējot dzeju krievu valodā. Grāmatu kopums "Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs un Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve" rokās iegulst kā pamatīgs smagums. Grāmatas diezgan burtiskā nozīmē ir pamatīgs ķieģelis latviešu grāmatniecības vēstures ēkā. Un lai arī tik pilnīgs grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīves un darba apraksts tā pa īstam noderīgs visdrīzāk būs salīdzinoši nelielam pētnieku un speciālistu lokam, ir vēl kāds aspekts, kas piemita arī "Zelta ābeles" izdevumiem. Tā ir sajūsma, kas pārņem, šķirstot tik skaistu, pamatīgu, un arī atjautīgi iekārtotu izdevumu. Par Laimoņa Oša mūža darbu stāsts arī raidījumā Radio mazā lasītava:  

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā vietā neizstāstījis to, ko pane Zabužko ir rakstījusi un ko viņa ir izklāstījusi, vērtē Māra Poļakova. "Tas man šķiet tik svarīgi - viņas analīze, viņas skatījums, tas konteksts, kurā viņa spēj un prot ielikt notikumus, - gan vēsturiskus, gan kultūras notikumus. Nav jautājums par to, kā es to spēju un kā man pietiek spēka, man tas vienkārši ir jāizdara. Jo citādi mūsu saprašanā, mūsu zināšanas par to, kas notiek šobrīd, būs diezgan liels caurums. Lūk, bez bez šiem Oksanas Zabužko tekstiem, bez konteksta, ko viņa iedod savās esejās." Raksturojot savas sajūtas, laikā, kad jau tūlīt apritēs divi gadi kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, viņa neslēpj, ka mēdz uznākt mazdūšība, kurai pretojas. ".. ir pagājuši jau divi gadi, un gals tam visam nav redzams. Un tas ir šausmīgākais un... man nāk virsū mazdūšība, kurai es ļoti cītīgi pretojos ar Serhija Žadana izteikto domu. Viņam reiz intervijā jautāja pirms gada vai pat pirms pusotra, vai viņš domā, ka Ukraina uzvarēs? Viņš teica, ka viņš nepieļauj citus variantus. Protams, Ukraina uzvarēs, jo citādi viņš būtu kā peldētājs jūrā, kurš vairs netic, ka eksistē krasts. Ukrainas uzvara ir tāda pati konstante kā jūras krasta esamība, kad tu peldi jūrā. Es mēģinu tā par to domāt." Kopumā izlasē skarts ārkārtīgi plašs tēmu loks – tās ir gan apceres par ievērojamiem cilvēkiem (mākslinieci Katerinu Bilokuru, rakstnieku un disidentu Leonīdu Pļušču, dzejnieku Josifu Brodski), gan refleksija par notikumiem nesenajā un pavisam nesenajā vēsturē – deportācijām, avāriju Čornobiļā, krievu–ukraiņu kara kontekstu u.c. Autore sarakstījusi ievadu īpaši šai eseju izlasei latviešu valodā: "Esejas, ko še piedāvāju lasītājiem, rakstītas galvenokārt iepriekšējās desmitgades laikā – tātad vai nu iepriekš noskāršot, vai visā tiešumā pieredzot karu pret Ukrainu, kurā Krievija neslēpdamās devās 2014. gadā. Kaut arī nepastarpinātā veidā šis "karstais" karš manā esejistikā ielaužas ne pārāk bieži, taču mūsu dzīvi pilnībā caurstrāvojošā kara "zemādas" klātbūtne neizbēgami nosaka visu manu skatījumu uz notikumiem un cilvēkiem, dzīviem un mirušiem. Tādējādi no esejām, kas sākotnējā iecerē tika dažādos gados rakstītas "par filmām un grāmatām", pakāpeniski top, nu jau ceturtajā valodā (katrā – ar nedaudz citādi atlasītiem tekstiem, pielāgojot tos laikam un vietai), grāmata par to, kā kultūra kļūst par kara sastāvdaļu. Faktiski – kļūst par karu." Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Šobrīd Māra Poļakova tulko Oksanas Zabužko romānu "Pamesto noslēpumu muzejs". "Kas arī, kā, man liekas, visa viņas literatūra, ir par to, kā mūsdienas izaug no vēstures. Tai gadījumā vēsture ir Ukrainas sacelšanās armija, ukraiņu mežabrāļi, un tā ir viena sižeta līnija. Un otra ir mūsdienas un kā tas savijas. Ja es čakli strādāšu, tad gada beigās tam vajadzētu iznākt," atklāj Māra Poļakova. Vēl Māra Poļakova tulko arī jaunās ukraiņu rakstnieces Staņas Maļarčukas nelielu romānu "Nejaušu brīnumu biogrāfija". Savukārt žurnālā "Domu zīmes" varēs lasīt Māras Poļakovas tulkoto valodnieka Jurija Ševeļova eseju "Ceturtā Harkiva". Bet ukraiņu kara bēgles Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" atvēršanas svētki vēl priekšā - otrdien, 20. februārī, Ģertrūdes ielas teātrī, kur tās fragmentus lasīs Latvijas Leļļu teātra aktieri. Izdevniecība "Aminori" grāmatu izdeva 2023. gada nogalē, un tas tulkotāja arī ir Māra Poļakova. Darja Kalašņikova augustā piedalījās literatūras festivālā "Punctum" un ar viņu sarunājās Māra Rozenberga.  

Komponiste un muzikoloģe Gundega Šmite kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju aicina iepazīt daudzveidīgo, tik krāšņo un bagāto operas žanru, kā arī nozīmīgākās operas pasaules un latviešu mūzikas vēsturē. Izdevniecība "Jānis Roze" izdevusi Gundegas Šmites un Artas Ozolas-Jaunarājas grāmatu "Brīnišķā operas pasaule". Grāmatā plašāk stāstīts par 35 operām, sākot no Klaudio Monteverdi "Orfeja", kas sarakstīta 17. gadsimtā un tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo operu mūzikas vēsturē, līdz pat latviešu komponistes Annas Fišeres "Koku operai", kas tapusi 2019. gadā un paredzēta iestudēšanai mežā, nevis uz opernama skatuves. Tā ir nozīmīgāko un spilgtāko operu izlase, kas sniedz priekšstatu par operas žanra attīstību, galvenajām tendencēm un pārsteidzošo, teju bezgalīgo dažādību. Līdzās vispārīgam ievadam par operas žanra specifiku grāmatā var lasīt īsu aprakstu par katru operu – tās tapšanas stāstu, galvenās sižeta līnijas, mūzikas raksturojumu – un aplūkot mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas veidotu krāšņu ilustratīvu atvērumu. Grāmatas beigās ir operas terminu skaidrojošā vārdnīca, uzziņas par komponistiem, kurās apkopti svarīgākie to dzīves un daiļrades fakti, kā arī personu rādītājs. Katrai operai ir īpašas durtiņas – kvadrātkods, kas dod iespēju noklausīties attiecīgās operas fragmentu.

Kultūras rondo studijā tiekamies ar dzejnieci Inesi Zandere: pārskatīsim viņas jaunākos dzejoļu krājumus un godināsim bērnu grāmatu autoru un rakstnieku Juri Zvirgzdiņu, kurš devies Mūžībā.  Izdevniecība "Liels un mazs" laidusi klajā Ineses Zanderes dzejoļu krājumu "Izdomā sev auto" ar gleznotāja Alekseja Naumova ilustrācijām. Tajā sev piemērotus dzejoļus atradīs dažāda vecuma bērni, bet it īpaši – zēni, kuriem patīk automašīnas, informēja izdevēji. Dzejoļu varoņi ir dažādi auto un mehānismi, no limuzīna, autobusa un F1 līdz pat pienvedējam, kombainam un atkritumu mašīnai. Automašīnas ir gan ceļotāji, gan pirmklasnieki, gan "autolāčplēši", kas sargā Latviju, to līdzdalība aptver dažādas cilvēku dzīves jomas un visus gadalaikus ar katram raksturīgajiem darbiem, svētkiem un dabas ainām. Savukārt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde "Vai grāmatai ir knābis?". Tās pamatā ir Ineses Zandares un Rūtas Briedes bilžu grāmata “Vai grāmatai ir knābis?”, kur tās galvenais varonis pūčulēns Elmārs aicina bērnus spēlēties un izpētīt grāmatu pasauli.

Izdevniecība ''Aminori" turpina tulkot un izdot rakstošo kinorežisoru grāmatas, šoreiz tās ir provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči esejas "Mana brīnišķīgā apsēstība". Lasot šo grāmatu, tāpat kā tulkotājai no itāļu valodas Līvai Trekterei, gribas pārskatīt ne tikai Bernardo Bertoluči filmas, bet arī tās pasaules klasiķu filmas, kuras viņš piemin savās esejās. Dāvim Sīmanim ir bijusi gandrīz nejauši liktenīga tikšanās Romā ar Bernardo Bertoluči, taču šī saruna pirmoreiz publicēta šajā grāmatā kā priekšvārds. Dāvim Sīmanim nozīmīgākā Bertoluči filma ir ''Konformists", bet pazīstamākās filmas , šķiet, ir "Pēdējais tango Parīzē", "Pēdējais imperators" un "Sapņotāji". Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par paša filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Savdabīgu ieskatu Bertoluči uzskatos sniedz arī dažādu gadu intervijas, piemēram, saruna ar Vimu Venderu par televīzijas iespējām. Bernardo Bertoluči "Manas brīnišķīgās apsēstības" no itāļu valodas tulkojusi Līva Trektere, izdevis ''Aminori". Radio mazajā lasītavā sarunājas Dāvis Sīmanis un Līva Trektere. Lasa Gundars Āboliņš. Par grāmatu saruna arī Kultūras rondo.   Raidījumu atbalsta:

Pašvaldības referendumu ieviešanu pārceļ uz 2024.gada septembri. Izraēla turpina operācijas Gazas joslā; slimnīcās iestrēguši simtiem pacientu. NMPD brigāžu pieejamība sporta pasākumos ikdienā ir problemātiska. Izdevniecības "Pētergailis" izdotās grāmatas "Tur lejā" tulkotāja sociālajos tīklos un privātās ziņās saņēmusi draudus, par kuriem vērsusies Valsts policijā.

Stāsta rakstniece Inga Gaile Vai zini, ka Stellu Njanzi (Stella Nyanzi, 1974), dzejnieci no Ugandas, par platformā Facebook publicētajiem dzejoļiem apcietināja un notiesāja uz 18 mēnešiem cietumā? Viņas 2018. gada dzejoļi bija satīra par prezidentu Joveri Museveni, kurš ir Ugandas prezidents jau 37 gadus un ir atcēlis visus demokrātiskos ierobežojumus, kas traucētu viņam turpināt būt prezidentam. Museveni ir diktators, kurš agresīvi vēršas pret opozīcijas pārstāvjiem, tos arestējot, spīdzinot un nogalinot. Stella Njanzi vērsās pret viņu radikālās rupjības stilistikā sarakstītā dzejolī, pievēršot sabiedrības uzmanību korupcijai, diktatūrai un varmācībai, kura Museveni valdīšanas laikā pārņēmusi Ugandu. Pat Stellas atbalstītāji viņai pārmeta pārmērīgo rupjību un to, ka otrajā dzejolī bija pieminēta arī prezidenta māte. Stellas Njanzi dzejoļi ir jutekliski, tieši, un dusmīgi. Stella arī izteikusies, ka valdība un prezidents nepievērsa viņas sacītajam uzmanību, kamēr tas tika teiks pieklājīgi un rāmi, bet, kad sarakstījusi dzejoli radikālās rupjības stilistikā, tam uzreiz pievērsta uzmanība. Protams, personīgi Stella ļoti cieta no savas rīcības. Cietumā viņa apsardžu varmācīgās izturēšanās rezultātā zaudēja gaidāmo bērnu. Pateicoties viņas drosmīgajam solim, notiekošajam Ugandā tika pievērsta lielāka starptautiskās sabiedrības uzmanība. Sabiedrība pievērsa uzmanību necilvēcīgajai likumdošanai, kas vērsta pret homoseksuāliem cilvēkiem. Starptautiskajai Krimināltiesai Hāgā  tika iesniegtas liecības no vairāk nekā 200 cilvēkiem, kuri apsūdz Ugandas augstākās amatpersonas, tostarp prezidentu un viņa dēlu, spīdzināšanā, slepkavībās un citos noziegumos pret cilvēci. Savā dzejolī "Mango", kuru latviski atdzejojis Ilmārs Šlāpins, Stella vēsta: Prezidenta institūcija ir caurcaurēm puvusi, Ņudz no korupcijas, vardarbības un beztiesiskuma tārpiem, Ministru kabinets pūšanas procesu vienīgi katalizē. Vienkāršās tautas nodevēji tie ir. Pūstošā tiesu sistēma kalpo resnajiem runčiem. Temīda pārdodas tiem, kas sola visvairāk. Parlaments bojājas ātrāk kā ieskābis piens. Likumdevējus var uzpirkt par trīsdesmit sudraba grašiem. Tie, kurus nav iespējams piekukuļot, tiek sisti, spīdzināti, salauzti un aprakti kapā. Bruņotie spēki šauj uz neapbruņotiem cilvēkiem. Masu medijiem uzlikti uzpurņi –  Palaisti brīvībā, tie tikai slavē diktatoru. Mūsu valsts institūcijas ir saldi smaržojošs, sapuvis mango. No tiesas – zivs pūt sāk no galvas. Kamēr Stella Njanzi bija cietumā, PEN – Starptautiskā rakstnieku organizācija, kas iestājas par vārda brīvību, centās panākt viņas atbrīvošanu. Šobrīd Stella Njanzi kopā ar trim bērniem dzīvo trimdā Berlīnē un cīnās par Ugandas brīvību no trimdas fiziskās pasargātības. Izdevniecība "Valodu māja" izdošanai gatavo Stellas Njanzi dzejoļu krājumu "Mēle trimdiniece" latviešu valodā. Tā būs otrā grāmata mūsdienu tulkotās dzejas sērijā, kuras centrā ir dažādu valstu un valodu dzejnieki, kas raksta par sociālām tēmām. Dzejolī "Trimda: cerību dzejolis" Stella Njanzi raksta: Bēgot no politiskās vajāšanas, Bēgot, paņemot līdzi tikai pašu svarīgāko un bērnus paņemot kamiešos. Pa dēlam uz katra pleca un meita pa vidu, uz muguras. Bēgot no slepkavām, bēgot no spīdzinātājiem, bēgot no tiem, kas nolaupa sievietes un vīriešus vienkārši tāpēc, ka mums ir citādi uzskati. Trimda – vieta, kur elpot – īīīīīīāāāāh bez nāves bailēm, bez aresta bailēm. Trimda – vieta, kur sapņot un sapņot atkal par brīvību. Trimda – vieta, kur stāstīt stāstus par mūsu mājām.

Izdevniecībā „Aminori” klajā nācis jauns dzejnieka un tulkotāja Jāņa Elsberga dzejas krājums „Bez variantiem”, kurā apkopotie dzejoļi tapuši pēdējo četrpadsmit gadu laikā. Kultūras rondo tiekamies ar Jāni Elsbergu, lai runātu par dzejoļiem, kas, kā autors saka, „jāatbrīvo no sevis”. „Bez variantiem” ataino Elsberga dzejas liriskā varoņa pārdzīvojumus un jūtas īpaši atkailināti, ar augstu atklātības un godīguma pakāpi. Lai arī dzejnieks bieži tveras pie ironijas, tā tomēr ir tikai bezjēdzīga slēpšanās, kad atklāts jau ir viss. Šajā dzejā ir izmisums, alkas, skumjas, kritiens pilnīga tumsā un bezcerībā, tad atkal cerība uz neiespējamo un atgriešanās pie mīlestības.

„Rīgas nākotnes vēsture” – Jāņa Lejnieka grāmata par neīstenotajiem projektiem Rīgā iedvesmo sarunas ar arhitektu Andri Kronbergu Ķīpsalā un arhitektūras kritiķi Arti Zvirgzdiņu studijā. Utopiskas, pārdrošas, ambiciozas, ekonomiski neiespējamas, politiski neakceptētas, sava laika nesaprastas vai kā citādi tikai projektos palikušas arhitektu zīmētas idejas. To īstenošanu pārtraukuši kari, varas maiņas, krīzes un uzskatu maiņas. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks turpinājis rakstīt „Rīgas nākotnes vēsturi”. Grāmatas priekšvārdā viņš raksta: „Būvniecībai ir inerce desmitiem gadu garumā. Rīgas nākotnes vēsturi veido vakardienas idejas un šodienas projekti. Spārnoto frāzi „Manuskripti nedeg” var attiecināt arī uz tiem. Pabeidzot celtni, rasējumi „nomirst”, bet neuzbūvēto ēku zīmējumi dzīvo ar cerību tikt īstenotiem. Pagātnes ieceres var gan stimulēt, gan kavēt pilsētas attīstību.” Lasot viņa grāmatu, varētu nostāties daudzās Rīgas vietās un runāt par idejām un projektiem, kuri nav īstenoti. Kultūras rondo kopā ar Jāni Lejnieku un arhitektu Andri Kronbergu nostājās Ķīpsalā, vietā, kura iezīmē gan idejas par jauno centru, gan jauno „sitiju”, gan problemātisko Daugavas šķērsošanu un sastrēgumus. Andris Kronbergs ir arhitekts, kura vārds gana bieži minēts šajā grāmatā, bet viņam piemīt arī neatlaidība, lai savas idejas īstenotu. Savukārt pie radio studijas galda sarunai pievienojas arhitektūras kritiķis, arhitektūras platformas A4D redaktors Artis Zvirgzdiņš. Un arī šo trīs arhitektu teiktajā jūs varēsit saklausīt diskusijas tematus. Izdevniecība „Zinātne” 1998.gadā izdeva Jāņa Lejnieka grāmatu „Rīga, kuras nav”, kurā apskatīta pilsētas arhitektūras un plānošanas vēsture no 1900. gada līdz 1996. gadam. Pēdējos divdesmit gados ir nākušas klajā jaunas publikācijas par Rīgas attīstību, kuras autors izmantojis radot jaunu analītisku darbu. Blīva jo blīva ir Jāņa Lejnieka grāmata „Rīgas nākotnes vēsture”, jau atvadoties to atzīst arī Andris Kronbergs.  

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Pēteris Pētersons bija krusttēvs slavenajam Imanta Ziedoņa ēzelītim Pontefilando, pilnā vārdā Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands? Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons bija divi spoži lielumi Latvijas 20. gadsimta kultūrtelpā. Un ir sagadījies tā, ka viņi dzīvoja un darbojās vienā laikā, kaut gan Imants ir desmit gadus jaunāks. Tā kā abu dižgaru jubilejas iekrīt maijā, te būtu vietā mazliet pastāstīt par viņu neordināro draudzību. Nereti tādas ekscentriski spilgtas personības, kādi tie abi bija, viena otru necieš vai ir greizsirdīgas. Ziedoņa un Pētersona gadījumā abus vienoja draudzība, savstarpēja cieņa, humorīga pieeja dzīvei, delverīgs aizrautīgums kopīgos darbos un iecietība vienam pret otra untumiem, kādu nebija mazums. Jāņem vērā arī abu personības ievērojamais mērogs, kas padomiskajos laikos kā īlens līda laukā no maisa. Abi ir estēti attiecībā uz mājas iekārtojumu un vidi sev apkārt. Abi mīl labi ģērbties, nereti redzami trīsdaļīgos uzvalkos ar tauriņu. Abi mēdz šķilt humorīgas piezīmes un izaicināt apkārtējos, kaut Ziedonis ir labvēlīgāks, Pētersons reizumis nesaudzīgāks. Sākotnēji Pētersonu un Ziedoni satuvināja Pētersona darbs pie dzejas izrādes "Motocikls" (1967), kad viņš vēl vadīja Dailes teātri. Vainīga bija Pētersona aizraušanās ar jaunā teātra meklējumiem sešdesmito gadu sākumā un vidū, kad viņa rokās nonāca Imanta Ziedoņa jaunākie dzejoļu krājumi "Sirds dinamīts" (1963) un "Motocikls" (1965). Izrādē izmantoti arī Imanta Ziedoņa nepublicētie darbi, kas vēlāk apkopoti krājumā "Es ieeju sevī" (1968).  Parādot Imanta Ziedoņa dzejā pieteikto jauno cilvēku kā dumpinieku un meklētāju, Pētersons cenšas atrast tēlu attiecībās iešifrētās laikmeta pretrunas un rada savu jauno teātra virzienu vai poētisko teātri, ar kuru, no vienas puses, atgriežas pie poētiskās Raiņa un tautas dziesmu tradīcijas, kas raksturīga latviešiem, no otras – atklāj sava laikmeta šķautnes, cilvēku ilgas, savu kredo mākslā. Imants Ziedonis nejaucās Pētersona darbā. Taču pēc tam, redzot rezultātu, neslēpa savu pārsteigumu. Pētersons Ievai Zolei stāsta: "Pirms sezonas slēgšanas atnāca Imants Ziedonis,[..] noskatījās gandrīz jau pabeigtu darbu un pēc tam ļoti zīmīgi teica: "Tas nekādā gadījumā nav mans "Motocikls", bet es to atbalstu absolūti."" Interesantas ir Imanta Ziedoņa pārdomas par izrādes galveno tēlu – Piču, kuru spēlēja divi Dailes tā laika premjeri – Harijs Liepiņš un Uldis Pūcītis. Abu veidotie Piča tēli bija ļoti atšķirīgi, un kritiķi lauza par tiem šķēpus. Taču Imantam Ziedonim ir savs spriedums par abiem Piča atveidotājiem. Viņš pēc abu sastāvu pirmizrādēm sievai Ausmai Kantānei atzinies, ka Pūcītī viņš sevi labāk atpazīstot, bet Harijā Liepiņā viņš sev vairāk patīkot. Ziedonis savas izjūtas par Pētersona veidoto izrādi “Motocikls” raksturo ar sev piemītošo metaforiskumu: "Nebija ne jausmas, ko viņš iztaisīs – es lepojos, cerēju un baidījos. Varbūt iznāks vismaz kaut kāds mopēds. Bet iznāca – saksofons." Imants Ziedonis un Pēteris Pētersons kļūst draugi, bieži viesojas viens otra mājās. Pētersons apciemo Ziedoni gan Ragaciemā, gan vēlāk Murjāņos, Ziedonis vairākas reizes ciemojies Pētersona Apšuciema vasaras mājā, ar Ausmu abi ir viesi Runča meitas Kārinas kāzās. Runča 50. jubilejā Imants Ziedonis Runci un Noru motociklā ar blakusvāģi uzved uz skatuves. Abu dižgaru mīlestība uz ēverģēlībām izpaužas arī stāstā par Imantam Ziedonim uzdāvināto ēzelīti, kuru Pētersons nogādāja līdz Ragaciema mājas sētai un vēl pieteicās par krusttēvu. Imanta Ziedoņa tēvs esot ārkārtīgi šķendējies par šo dulburību. Imants Ziedonis vēlāk Ievai Zolei stāsta: "Kopīgi devām skaistajam radījumam vārdu Ekspromts Pikniks Porfīrijs Pontefilands. Pirmie divi ir manis dotie, pārējie – Pētera. Noteikti viņš pastāvēja, ka vienam no vārdiem ir jābūt Porfīrijs." Zīmīgi, ka Imants Ziedonis bija viens no retajiem draugiem, kurš nesauca Pētersonu par Runci, bet gan vārdā. Tajā pašā Ziedoņa atmiņu stāstā figurē kāda epizode, kas saistīta ar Pētersona slaveno auto braukšanas mākslu un bija visai neordināra. Imants stāsta: "Viens brauciens mums ar Pēteri pie stūres notika ap veco Ģertrūdes baznīcu. Bijām pie manis iedzēruši vienu stipru dzērienu – spirtu uz citronliānām. Par mūsu spiedienu liecināja pietūkušās dzīslas deniņos. Pēteris pastāvēja, ka kaut kur jābrauc. Ieteicu it kā nekaitīgāko maršrutu – apkārt turpat netālu esošai baznīcai. Neatceros, cik reizes ātrākos un lēnākos riņķos rāvāmies uz priekšu, skaļi mašīnā apjūsmodami savu izveicību un gudro iedomu. Kamēr piekusām. Acīmredzot arī citronliānas stimulējošais efekts bija beidzies." (Atmiņu krājums "Runcis", sastādītāja Ieva Zole, Izdevniecība "Jumava", Rīga, 2003., 204. lpp. Jāpiemin arī aizkustinoši mirkļi, proti, Imanta Ziedoņa loma leģendārās izrādes "Spēlē, Spēlmani!" (1972) tapšanā. Tas bija 1971. gada pavasaris, kad Pētersons bija pilnīgi sabrucis pēc aiziešanas no Dailes teātra un dēla Uģa zaudēšanas... Imants tajā vasarā vairākkārt atbrauca pie mums uz Jaundubultiem. Kādu brīdi pasēdējuši verandā, kurā tēvs strādāja, viņi gāja garās pastaigās gar jūru un runāja, runāja. Imants Ziedonis, novērtējot izrādē "Motocikls" atrasto, mēģināja Pētersonu aizraut ar ideju par līdzīgu darbu pie Aleksandra Čaka dzejas. Pētersons tobrīd slīga dziļā depresijā un ne uz ko nebija pierunājams, bet pēc vairākkārtējām sarunām Imantam izdevās Pētersonu iekvēlināt ar savu redzējumu un Runcis ķērās pie darba. Tā tieši Imants Ziedonis atdeva teātrim meistaru un vislielākajā Pētersona dzīves krīzē izrādījās sirsnīgs un uzmanīgs draugs, palīdzēja viņam izrauties no tumsas un atgūt radošo dzirksti.  

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi Nobela prēmijai nominētā ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana dzejas izlasi "Harkivas Dinamo". Grāmatā apkopoti teksti no 10 dzejas krājumiem, kas tapuši laikā no 2001. līdz 2021. gadam un ko latviski atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs. Kultūras rondo tiekamies ar diviem no atdzejotājiem – Māru Poļakovu un Jāni Elsbergu. "Serhijs Žadans (dz. 1974) ir šobrīd pasaulē zināmākais ukraiņu rakstnieks, kas saņēmis daudzas Ukrainas un starptautiskas literatūras balvas, tostarp prestižā vācu grāmattirgotāju Miera balva (Friedenspreis des Deutschen Buchhandels). Polijas zinātņu akadēmijas locekļi, 2022. gadā piesakot viņu Nobela prēmijai literatūrā, pauda atziņu, ka brīvā Ukraina runā un domā Žadana vārdiem," norādīja izdevēji. Žadans dzimis Luhanskas apgabala Starobiļskā, bet vēlāk pārcēlies uz Harkivu. Žadans ir rakstnieks, dzejnieks, esejists, tulkotājs un sabiedriskais aktīvists, kā arī mūziķis ska grupā "Жадан і Собаки" ("Žadans un suņi"). Viņš sarakstījis 11 dzejas krājumus, kā arī piecus romānus, no kuriem viens pārtapis pilnmetrāžas spēlfilmā. Viņa darbi tulkoti 20 valodās. Latviski izdoti trīs viņa romāni – "Mezopotāmija" (2019), "Džezs pār Donbasu" (latviski izdots 2016) un "Internāts" (2022), taču Žadana dzeja latviski izdota pirmoreiz.

Kultūras pētnieks, pedagogs un diriģents Andrejs Mūrnieks Šo jautājumu varētu uzdot filozofiem, jo tie no materiālām lietām un visādām pārmērībām šķiet stāvam vistālāk. Diez vai to vajadzētu jautāt gardēžiem, jo vēsturē bijusi patiešām apbrīnojami un dīvaini ēdāji... Piemēram, Senās Romas imperators Vitēlijs esot rīkojis mežonīgas dzīres trīs, četras reizes dienā un, lai tajās varētu baudīt dažādus ēdienus, pa starpām lietojis zāles, kas izraisījušas vemšanu. Kādās dzīrēs viņam esot pasniegtas zivs aknas, pāvu un flamingu mēlītes, fazānu smadzenes un murēnu pieni, kuru iegūšanai valdnieks licis veselai flotei zvejot dažādās Vidusjūras malās. Citā banketā viesiem esot pasniegts 2000 zivju un 7000 putnu. Ēdelīgā valdnieka īslaicīgās valdīšanas laikā – vien daži mēneši! – šādas dzīres valstij izmaksājušas 900 000 sesterciju. Par parunu Romā bija kļuvis teiciens "Lukulla dzīres". Tajās cepa pāvus no Samas salas, dzērves no Grieķijas, pat gatavoja ēdienu no cīruļu mēlēm un pasniedza dateles no Ēģiptes. Jaunajos laikos tika ēsts mērenāk. Renesanses laikā vēl nepazina dakšiņas: gaļu ņēma ar rokām, lika uz maizes šķēles un tad sagrieza ar nazi. Tauki pilēja lielajā maizes šķēlē, kas katram ēdājam bija nolikta šķīvja vietā. Šķēli pēc gaļas apēšanas salocīja un apēda. Taukainās rokas slaucīja vai nu ap galdu klejojošu suņu spalvās vai galdautā, kas tam nolūkam bija piestiprināts gar galda malu. Tikai 17. gadsimtā ieviesās izsmalcināta galda kultūra, īpaši jau Luija XIV valdīšanas laikā – ar īpašiem galda piederumiem katram ēdienam. Kā tad ar filozofu ēšanas paradumiem? Vācu filozofs Imanuels Kants saistīts arī ar Latviju, jo viņa slavenās grāmatas pirmo reizi tikušas izdotas tieši Rīgā un Jelgavā. "Tīrā prāta kritiku" izdeva Hartknoha izdevniecība Rīgā 1781. gadā. Tā atradās Doma laukumā iepretī bijušajai Biržas ēkai, kur tagad ir Mākslas muzejs "Rīgas birža" un izstāžu zāle. Izdevniecības nams zudis. Tagad tā vietā plešas Doma laukums. Filozofs Imanuels Kants tā pamatīgāk ēda tikai vienreiz dienā, bet vairākas stundas, parasti no pulksten 13.00 līdz 16.00 vai 17.00, ņemot piemēru no sava valdnieka – karaļa Frīdriha II. Galda biedru skaitam Kanta pusdienās vajadzēja būt ne mazāk par trim un ne vairāk par desmit, kuru vidū bija arī dāmas. Turklāt sarunu tematika bija saskaņota ar ēdieniem. Maltīte sākās ar zupu: tas bija laiks stāstiem, pārrunām par politiskajiem notikumiem, atgadījumiem, jaunākajām ziņām. Galveno ēdienu pavadīja diskusija, spriešana, strīds. Tad bija jāpasniedz arī vīns; tobrīd cilvēks ar atšķirīgu viedokli bija jāpieņem labvēlīgi, izrādot viņam cieņu. Kad vīns izdzerts, otrais apēsts un diskusija sasniegusi kulmināciju, bija jāpasniedz deserts: tas bija laiks jokiem. Šeit sarunā iesaistījās dāmas: visi demonstrēja savu asprātību, kas sekmēja ēdiena sagremošanu. Viss izrēķināts, gūstot baudu no ēdieniem un sarunām. Valdīja veselīgums un kārtība! Labu apetīti, mīļie klausītāji!

Izdevniecībā “Liels un mazs” iznākusi jauna latviešu oriģinālgrāmata – dzejnieka Žebera uzrakstītais un mākslinieka Andra Brežes ilustrētais dzejoļu un īspasaku krājums “Ejas un asakas”. Dzejnieks ar pseidonīmu Žebers un mākslinieks Andris Breže ir viena persona, un viņš radījis stilistiski ļoti vienotu, spilgtu un oriģinālu darbu. Par izdevumu autors teic: "Vienkārši pa galvu maisījās iecere, ka vajadzētu to visu salikt kopā, bija skaidrs, ka tas būs rasols, jo viņam nav viens vēstījums, tie ir ļoti fragmentēti gabaliņi, bezjēdzīgi. [..] Tā nav grāmatiņa bērniem, tā vienkārši ir grāmatiņa par bērniem. [..] Bērns cilvēkā vienmēr ir klātesošs, un, lūk, tā grāmata ir par šo klātesošo bērnu, par viņa klātbūtni tevī visu laiku."

Dzejnieks, atdzejotājs, esejists Hermanis Marģers Majevskis (1951. - 2001.) pieder pie izcilo dzejnieku, atdzejotāju paaudzes, kuri literatūrā ienāca pagājušā gadsimta 70. gados. Hermaņa Marģera Majevska dzīve noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi savu ieguldījumu, lai atgādinātu par dzejnieku. Izdevniecībā “Hieronimus” latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti un atdzejoti lietuviski gandrīz visi viņa dzejoļi no iepriekšējiem krājumiem. Īsu brīdi, no 1974. līdz 1975. gadam strādājis arī Latvijas Radio literāro raidījumu redakcijā. Tālākā Radio fonotēkā glabātā intervija ar dzejnieku Valdi Luksu tā laika ideoloģijas nospiedumu dēļ vairs nav atskaņojama, taču balss turpina skanēt, un ik pa laikam Hermaņa Marģera Majevska dzeju, un arī atdzejojumus sev atklāj un novērtē šīs paaudzes dzejnieki.  Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem, Hermaņa Marģera Majevska dzīve  gan darba, gan privātu apstākļu dēļ, noritējusi starp Latviju un Lietuvu, un šobrīd tieši Lietuvas puse devusi lielu ieguldījumu dzejnieka atgādināšanā. Izdevniecībā “Hieronimus”  latviešu – lietuviešu bilingvālā izdevumā iznākusi Hermaņa Marģera Majevska dzejas izlase “Pretstraumes čuksti”, kurā apkopoti, gan latviski, gan atdzejoti lietuviski – gandrīz visi viņa dzejoļi no iznākušajiem trim krājumiem. Grāmatas atvēršanas svētki gaidāmi 15. decembrī, Muzeju krātuvē Pārdaugavā, Rakstniecības un mūzikas muzeja sarīkojumu zālē “Tintnīca”. Raidījuma Augstāk par zemi viesi – dzejniece, tulkotāja rakstniece Inese Paklone un dzejnieks, atdzejotājs, literatūrpētnieks, kurš pētījis arī Hermaņa Marģera  Majevska dzīvi un devumu – Marians Rižijs. “Hermaņa Marģera Majevska dzejā gandrīz nav “āķīšu”, kas saķertos ar Latvijas dzejas tradīcijas acīmredzamo slāni alūziju, stilizāciju, kultūras kodu izmantojumā. Savā ziņā Majevskis savas dzejas pasaules īstenošanas vajadzībām izauda pats savu kultūras lauku un intertekstuālo atsauču tīklu – gan atdzejodams, gan rakstīdams par izcilajiem Eiropas dzejniekiem, kas pārstāv t. s. metafizisko skatījumu uz esamību.” – šādi Marians Rižijs secina aprakstā pie Hermaņa Marģera Majevska šķirkļa portālā literatura.lv. Sajūta, ka viņš no savas paaudzes palicis līdz galam nenovērtēts, gluži nepamatota nav. Dzīves laikā – vienmēr uzteikts, un tomēr, līdz pat mūsdienām, ne gluži līdzās sava laika lielajiem meistariem – Knutam Skujeniekam, Jānim Rokpelnim, Leonam Briedim. Dzīves laikā šī nepietiekamības sajūta varētu būt kā uguns. Un arī atrašanos uz robežas savā dzīvē Hermanis Marģers Majevskis iepazinis labi. Desmit gadu vecumā viņš pieredz tēva nāvi. Astoņgadīgās skolas kursu Marģers Kukainis pabeidz Cēsu sanatorijas skolā, un veselības problēmu dēļ viņam vēlāk nākas pamest sekmīgi uzsākto darbu televīzijā. Viņš nemaz nevar būt kā citi. Henrika Kukaine ir Hermaņa Marģera Majevska otrā sieva, Viļņas poliete, un tieši pateicoties viņas neatlaidībai tapis bilingvālais dzejas krājums “Pretstraumes čuksti”. Šai krājumā ir arī dzejnieka pirmās dzīvesbiedres, izcilās lietuviešu dzejnieces Juditas Vaičūnaites atdzejoti viņa dzejoļi, Marģers Majevskis savukārt bija latviskojis Vaičūnaites dzejas krājumu “Zemei pieskaroties”. Šie biogrāfijas fakti arī ir atminējums, kāpēc Hermanis Marģers Majevskis, līdzās Knutam Skujeniekam, Pēterim Brūverim, bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu – lietuviešu kultūru starpniekiem. Dzejnieks Vlads Brazjūns, Latvijas literatūras gada balvas par mūža ieguldījumu atdzejā, kā arī Baltijas asamblejas balvas laureāts, atdzejotājs Hermaņa Marģera Majevska krājumā “Pretstraumes čuksti”. Atdzejotāju vidū arī Judita Vaičūnaite, Vaidots Daunis, Almis Grībausks, Antans Jonīns. Lietuviešu dzejnieku pulciņš, kuru acīmredzot, vieno spēja un interese atdzejot latviešu dzeju. Latvijas Radio fonotēkā ierakstu, kuros viņš būtu lasījis dzeju, nav, Radio tolaik bija pieņemts, ka dzeju skandē aktieri. Taču raidījumu ievadvārdos Hermaņa Marģera Majevska balss skan.

Valters Dakša izved grāmatas. Ja kādam rodas vajadzība atbrīvot dzīvokli no savas vai mantotās bibliotēkas, viņš uzņemas “pastarās tiesas” funkcijas, šīs grāmatas izglābjot vai nododot makulatūrā. Bukinista veikaliņa peļņa tiek izmantota jaunu grāmatu izdošanai, kam šogad pievienojies arī literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Šis raidījums Augstāk par zemi būs stāsts par grāmatām kā misiju, bet arī par draudzību un veselīgu humora izjūtu. Kaut kādā brīdī tas viss ir kļuvis ļoti nopietni: “Avīzes Nosaukums” izsludinājis žurnāla abonēšanas kampaņu, kas nozīmē saistību uzņemšanos, un arī “Valters Dakša” izdoto autoru skaits ik gadus aug. Valters Dakša – ir gan raidījuma sarunbiedra vārds, gan arī izdevniecības nosaukums. Kādā brīdī pamanīju, ka Valters Dakša ar savu klātbūtni pamatīgi cauraudis Latvijas grāmatniecību, un arī manai informācijas telpai piezadzies pamazām un daudzveidīgi. Kur gan citur vērsīsies, ja ne pie Valtera Dakšas, ja, kārtojot grāmatplauktu, pāri palikusi kaudzīte ar grāmatām? Valters Dakša ir arī grāmatu kolekcionārs, nodarbojas, ar, kā viņš pats to apzīmē, grāmatu izvešanu – atbrauc un izlīdz tiem, kuri vēlas tikt vaļā no personīgajiem vai mantotiem grāmatu krājumiem, bet nevēlas aptraipīt savu sirdsapziņu ar to mešanu miskastē. Valters Dakša ir kļuvis par vienojošo paroli literatūrai patiesi nodevušos ļaužu pulciņam, šovasar viņš „Facebook” publicēja aicinājumu visiem rakstītgribošajiem braukt pie viņa uz Saldus māju, ko vēlāk nosauca par radošo nometni mēneša garumā. Tās ražu var iepazīt jauna, protams, Valtera Dakšas izdota literāra mēnešraksta “Avīzes nosaukums” septembra numurā, šobrīd notiek šī – ne valsts institūciju, ne mecenātu – neatbalstītā izdevuma, nākamā gada abonēšanas kampaņa. Izdevniecība “Valters Dakša” Bet iepazināmies mēs, nu jau pirms gadiem, kad izdevniecība “Valters Dakša” bija pieteikusi savu eksistenci ar visai lecīgu pirmo grāmatu. “Demon “Condom” – grāmata, papildināta ar pavisam īstu prezervatīvu, spridzināja gan ar ekspresīvajām krāsām, gan nesalasāmajiem burtiem, gan arī Eināra Pelšes radošo veikumu, kas nu jau, literatūrzinātnieku iesaiņots “Preiļu konceptuālisma” apzīmējumā, un, papildinoties ar aizvien jauniem uznācieniem grāmatu formātā, pārtraucis šokēt. Grāmatu mākslas konkursā “Zelta ābele” “Demon “Condom”  togad piešķīra speciālu balvu par novatorismu izdevējdarbībā. Kad piezvanu, lai norunātu tikšanos, Valters Dakša aicina uz Brīvības ielu 112, kur viņam tagad ir mazs veikaliņš. Izkārtnes nav, bet pa veikala logu iekšpusē redzamās grāmatu kaudzes pārliecina. Izdevējs un bukinists Valters Dakša ir arī viens no Matīsa Kažas filmas “Klejotāji” varoņiem. Filmā tiek izstāstīts skarbais stāsts par vecāku zaudējumu 15 gadu vecumā, par nodegušo Saldus māju un arī bibliotēku. Valters Dakša jau šobrīd to visu ir uzcēlis no jauna. Saldus māju, un arī privātā bibliotēka viņam ir viena no lielākajām Latvijā. Bet šai sarunā viņš par to daudz runāt negrib. Grāmatveikalā Brīvības ielā vienā no plauktiem izdevniecības “Valters Dakša” izdotās grāmatas. Daudz dzejas: jauno dzejnieku antoloģija “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”, Jeļena Glazova, Ēriks Naivo – līdz šim ar Latvijas krievu dzejas bilinguālo izdevumu izdošanu vairāk nodarbojās “Orbīta”. Ko īsti izdod “Valters Dakša”?   Izdevniecība SIA “Valters Dakša” ik pa laikam izdod pārsteidzošas grāmatas, tā tas ir bijis jau kopš “Demon “Condom”. Krievijas varai spurainās dzejnieces Linoras Goraļikas dzejas krājums betona vāciņos. Izdotas arī Eināra Pelšes dzejas kārtis. “Rembo 2016” saņēma Ikšķiles novada pašvaldības Dzintara Soduma balvu literatūrā. Literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums” Valters Dakša nespēlē pēc noteikumiem. Grāmatu īpašnieki ziedo grāmatas, kuras bukinists pārvērš naudā, kas savukārt kļūst par iespēju jaunu izdevumu un notikumu tapšanai. Nu jau astoņus mēnešus sevi pieteicis arī jauns literārs žurnāls “Avīzes Nosaukums”. Betija Zvejniece uzņēmusies tā maketēšanu.  Astoņu mēnešu laikā iznācis astoņas reizes, tātad – pierādījis savu spēju pastāvēt, šobrīd notiek žurnāla preses abonēšanas kampaņa. Žurnāla numurus var nopirkt, apskatīt grāmatveikaliņā Brīvības ielā 112. Pirmie numuri jau izpirkti, tirāža arī nav pārspīlēti liela, 200 – 300 eksemplāru, no kuriem daļa kā honorārs tiek izsniegta tekstu autoriem. Aplūkojot iepriekšējos “Avīzes Nosaukums” numurus, kļūst skaidrs, ka sākotnēji tā patiešām ir bijusi avīze, bet augusta, septembra numuram jau ir 60 lappuses. “Avīzes Nosaukums”  ir pārsteidzošs izdevums, jo vismaz šobrīd tas nebalstās naudas attiecībās. Jautāju, vai nebija ilgtspējīgāk iet ierasto ceļu un pieteikties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas konkursam? Taču esot bijis kāds nepārvarams apstāklis. Kad pirms astoņiem mēnešiem “Avīzes nosaukums” tika dibināts, nevienam nav bijusi pārliecība, ka šis izdevums turpinās pastāvēt. Ka ideja tā iepatiksies, ka ar katru numuru tas pieņemsies pārliecībā un iesaistīto autoru skaitā. Dīvains nosaukums, vai ne? Tā ir atsauce uz 90. gadiem, kad žurnāli īsā laikā dzima un pazuda, tostarp iznāca žurnāls “Vāks”. Un tā nosaukums bija tapis tā, ka maketētājs bija pabeidzis darbu pie žurnāla, tikai pirmais vāks vēl nebija gatavs, un maketētājs bija vienkārši ierakstījis darba nosaukumu – vāks. Žurnāla redakcija nolēma, ka tas ir labs vāks, un arī labs žurnāla nosaukums, un “Avīzes Nosaukuma” redakcija nolēmusi sekot šai pašai loģikai. Graudainais papīrs, dīvainais izkārtojums pirmajā brīdī ļauj noticēt, ka esi atgriezies 90. gadu ideju spriedzē un samizdatā. Tomēr nē. Katram numuram ir redaktors, kurš numuru veido ar lielu nopietnību, demonstrējot savu gaumi, paziņu loku. Koķetējot ar žurnāla ierasto formātu – ievadsleja, saturs, un vienlaikus to spridzinot no iekšpuses. Izdevēju Valteru Dakšu aptvert ir grūti, taču kopā ar viņu ir ļoti viegli noticēt labajam. Un vērtēt pēc paveiktā – daudzi no viņa projektiem liekas nenopietni, tai pat laikā vēriens, ar kādu viņš tos veic, spēja pulcēt ap sevi literatūrā patiesi ieinteresētos un radīt notikumus, ir apbrīnojama.

Izdevniecības "Dienas grāmatas" sērijā "Es esmu..." klajā nākusi Ievas Strukas monogrāfija par Anšlavu Eglīti "Par skaisto un aplamo dzīvi". Par atklājumiem, pētot latviešu rakstnieka, dramaturga un gleznotāja Anšlava Eglīša dzīvi un daiļradi, Kultūras rondo iztaujājam Ievu Struku. Vēl irms grāmatas iznākšana raidījums Radio mazā lasītava devās uz Līgatnes kultūrvietu "Zeit", kur Ieva Struka stāstīja par monogrāfiju un skanēja arī fragmenti.  

Izdevniecība „Liels un mazs” kara tēmai nepievēršas pirmo reizi. Te jāpiemin gan Ineses Zanderes divas burtnīcas par ebreju glābēja Žaņa Lipkes dēlu Zigi - „Puika ar suni”, kā arī rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itakagi komiksu „Sibīrijas haiku” Daces Meieres tulkojumā. Nu pienākusi kārta ukraiņu autoriem Romanai Romanišinai un Andrijam Lesivam. Bilžu grāmatu „Karš, kurš pārvērta Rondo” abi radīja neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Nākamajā gadā tā saņēma Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kategorijā „Jaunie apvāršņi”, ko žūrija piešķir īpaši novatoriskai bērnu grāmatai. Skaistajā dziedošo puķu pilsētā Rondo valda gaisma un krāsas, taču karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi – mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne šajās briesmās šķiet trausli un bezspēcīgi, tomēr nepadodas,  atklājot efektīvu aizsardzību pret kara tumsu – gaismas spēku. Ar visu Rondo iedzīvotāju palīdzību Danko, Zvaigzne un Fabians uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Visi ienākumi, kuri par šo izdevumu tiks gūti, tiks novirzīti labdarības mērķiem Ukrainas atbalstam, tāpat arī visi procesā iesaistītie, toskait tulkotājs, dzejnieks Māris Salējs izdošanas darbu veic brīvprātīgi. Par iepazīšanos ar abiem autoriem stāsta izdevniecības „Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir vīrs un sieva, abi studējuši Ļvivas Mākslas akadēmijā un tur arī šobrīd dzīvo, jau 15 gadus strādājot gan par savu, gan citu autoru grāmatu dizaineriem. Nodibinājuši savu radošo studiju „Agrafka”. Kad mūsu attālinātajā sarunā viņiem jautāju, vai viņi ir drošībā, Andrijs atbild, ka Ukrainā šobrīd nav tādas vietas, kuru varētu nosaukt par drošu. Aizvakar abiem bija jāsteidzas uz bumbu patvertni, jo Krievijas armija Ļvivai veica raķešu uzlidojumu. Tomēr, salīdzinot ar citiem Ukrainas reģioniem, kur kaujas notiek vissīvāk, situācija Ļvivā esot vērtējama kā daudzmaz pieņemama. Abiem grāmatas autoriem jautāju, kā pie viņiem nonāca tās galvenie tēli: mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne? Piebilstu, ka trīs draugu komplekts literatūras klasikā ir ļoti efektīga kombinācija, atceroties kaut vai Remarka „Trīs draugus”, Džeroma „Trīs vīrus laivā” un, galu galā, Dimā „Trīs musketierus”. Romana: Būtiskākais, kas šos trīs varoņus raksturo, ir tas, ka viņi ir veidoti no ļoti trausliem materiāliem, tādējādi viņus ir ļoti viegli iznīcināt vai ievainot… Andrijs: …vai salauzt. Romana:  Jau kopš pirmajām Krievijas agresijas dienām pirms astoņiem gadiem arī mēs paši jūtamies ļoti ievainojami, varētu teikt – trausli. Tāpēc mēs nolēmām būt ļoti atklāti un ar šīs grāmatas palīdzību parādīt, kā mēs jūtamies, un tādēļ šie trauslie materiāli – Andrijs: – stikls, papīrs un balons. Romana: Un tomēr, šie trīs draugi nepārstāj cīnīties, Gluži tāpat kā mūsu tauta, kura cīnīsies līdz galam. Andrijs: Lai arī cik kāds no mums būtu trausls un ievainojams. Romana: Mēs gribam aizsargāt savas mājas gluži tāpat, kā grāmatas varoņi grib aizsargāt savu pilsētu. Andrijs: Grāmatas stāstā ļoti svarīga loma ir Gaismas tēlam. Mēs to uztvērām kā Apgaismības ideju, atsaucoties uz filozofijas vēsturi. Tātad, tā ir izglītība un kultūra. Un arī, savā ziņā, var pieminēt arī Jauno Derību, kāda ir Gaismas loma tajā. Ka Gaismai ir pašai sava seja, varētu teikt.

Zane (@mom.who.reads.a.lot) vairs neatceras savu janvāra sākumā notikušo dzimšanas dienu. Sandra (@pielasit_sirdi) apgalvo, ka nezina, kur pazudis janvāris. Aija (@piedzivot) domā, ka šādi un līdzīgi jūtamies gandrīz katru mēnesi. Vēl kāda lieta, par ko jūtamies līdzīgi ir H. F. Lavkrafta stāsti, kurus janvārī izlasījām visas trīs un šajā sērijā apspriežam no A līdz Z. Nu, labi, nemelosim pašas sev un citiem, neesam mēs nekādas literatūras ekspertes, tikai trīs lasītājas ar viedokli. Tā arī uztveriet šīs grāmatu pļāpas, kurās ir daudz emociju, bet maz konstrukīvas kritikas. Vēl mēs, protams, parunājām par janvāra spilgtākajiem piedzīvojumiem lappusē, mūsu un jūsu, un atradām februāra grāmatu, kas, starp citu, mani jau ir paspējusi saraudināt. Hovarda Filipsa Lavkrafta stāstu iegādājies šeit Izdevniecība PrometejsSarunā minētais seriāls "Lovecraft Country" Lavkrafta zeme (TV Series 2020) - IMDbSarunā minētā publikāciju sērija "Es arī" #EsArī Nr. 3 | punctum (punctummagazine.lv)Seko Zanei Instagram Zane Berce (@mom.who.reads.a.lot) • Instagram photos and videosSeko Sandrai Instagram Sandra

Livonija - tas ir tāls ceļš Latvijas vēsturē. Tās liecības jau sāk izzust Latvijas arhitektūrā, līdzīgi arī sagrozījusies un sašķobījusies mūsu kolektīvā atmiņa par šo periodu Latvijas teritorijas vēsturē.  Sērijā "Latvijas vēstures mīti un versijas" iznākusi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un žurnālista Māra Zandera grāmata "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?". Šoreiz uzmanības centrā Livonija 13. -16. gadsimtā. Grāmata skaidro, kas īsti bija Livonija un kas nekādā ziņā nebija, kā arī to, vai viduslaiki tiešām bija reliģiska fanātisma, nebeidzamu karu, tumsonības un ekonomiskas mazspējas laikmets. Par jauno izdevumu stāsta vēsturnieks Andris Levāns. Sarunā Andris Levāns atklāj, ka Livonija bija arī iecienīts svētceļojumu galamērķis viduslaikos. Tas izklausās šodien neierasti, bet, pētnieki to secinājuši, pateicoties rakstītām un arī priekšmetiskām liecībām, piemēram, no alvas izlieta maza pāris centimetrus liela plaketīte, kur redzama Svētā Marija, kas ar krūti zīda Jēzus bērnu. Uz apmalītes rakstīts, ka tā ir Svētā Livonijas dievmāte. Citādi šis prieksmetiņš izliktos kā neliela greznumlietiņa. Šie atradumi jau agrāk pētniekiem likuši aizdomāties, ka Livonija viduslaiku cilvēku priekšstatos ieņēmusi tādu pašu vietu kā Santjago de Kompostela vai Āhene. Kas ir tāds, kas būtu varējis piesaistīt svētceļniekus Livonijā? "Lībekas vai Štādes pilsonim, ne pārāk turīgam tirgotājs, doties uz Santjago de Kompostela ir tāls ceļš un dārgi. Livonija ir tuvāk. Bet, kas ir tas izaicinājums? Kādēļ? Tas nozīmē, ka šajā vietā jābūt nozīmīgām svēto relikvijām," skaidro Andris Levāns. Rīgā Doma baznīcā bijušas deponētas daudzas nozīmīgas relikvijās - viena no tām Svētā krusta vai Svētā koka skaida. Bijušas arī svētās asinis. Relikviju izplatība sākās 11. gadsimtā ar krusta karu laiku. Daudzām šīm relikvijām tika pierakstīts, ka tās dara brīnumus, tie ir dievišķi brīnumi. "Bet tas arī bija labs veikals. Cilvēki, kas nāca uz šī vietām, kur ir relikvijas, ziedoja naudu. Tie bija labi ienākumi baznīcām," uzskata Andris Levāns. "Svētā Dievmāte, kas zīda bērnu, ir Doma baznīcas un arī visas Livonijas  patronese - Svētā Marija, tas bija spēcīgākais pievilkšanas punkts svētceļniekiem. Ja tu, cilvēk, gribēji piedzīvot Svētās Marijas brīnumu, tad dodies uz Livoniju!" Izdevniecībā "Aminori" izdotā grāmatu sērija "Latvijas vēstures mīti un versijas" ir profesionālu vēsturnieku stāstījumi un polemiskas sarunas ar žurnālistu Māri Zanderu par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesora Andra Levāna un Māra Zandera sarunās tapušais darbs "Aizmirstā Livonija: savējā vai svešā, tumšā vai romantiskā?" ir ceturtā sērijas grāmata, kas ļaus lasītājiem labāk izprast sarežģītās vēsturiskās norises Livonijas veidošanās laikā 12./13. gadsimtu mijā Eiropas vēstures kontekstā, uzzināt par nozīmīgām personībām, politiskajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras procesiem Livonijā no 13. līdz 16. gadsimtam, laužot vairākus iesakņojošos mītus un stereotipus un paverot jaunu, mūsdienīgu skatījumu uz šo vēstures periodu. Bet izaicinājumi Livonijā dzīvojošiem, gan vietējiem - lībieši, zemgaļi, kurši un citi, gan tiem, kas atnāca no tuvākiem un tālākiem reģioniem, no Dānijas, no Zviedrijas dienvidiem, gan Ziemeļvācijas, gan no Vestfālenes un pat no tālās Austrum- un Rietumfrīzlandes, bija ne mazāk smagi un nozīmīgi, kādi tie ir šodien. Lielākie dzīves izaicinājumi bija tīri eksistenciālas dabas.  "13. gadsimta vidus aizsākās ar lieliem pārsteigumiem saviem laikabiedriem - ir sācies ļoti silts laikmets, kas tālāk ievada tā saucamo mazo ledus laikmetu, kas sākās apmēram 14. gadsimta pirmajā pusē. Ar to ir izskaidrojamas daudzas dažādas nopietnas klimatiskas kataklizmas, kas saistītas ar pārtikas ieguvi, ražošanu. Cilvēki bija spiesti saprast, kas ar viņiem notiek un mēģināja pielāgoties šiem izaicinājumiem," atzīst Andris Levāns. "Šie dāžādie cilvēki nāca arī katrs ar savu pieredzi un sociālā dinamika, ko pārmaiņas izraisīja, bija vienlīdz nopietna visiem šī notikuma dalībniekiem. Viņi mēģināja savu dzīves modeli veidot no jauna, neatkarīgi no iepriekšējās dzīves pieredzes. Arī sabiedrībām, kas šeit jutās "kā mājās", tas bija nopietns izaicinājums," uzskata Andris Levāns. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta Papīrs un pildspalva ir klasisks rakstāmpiederumu komplekts mūsdienās, bet viduslaikos rakstīšanai izmantoja vaska tāfelītes un irbulīšus. Pašlaik Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā abu veidu senās rakstāmlietas kopā satikušās izstādē, jo ikdienā priekšmeti glabājas muzeja krājumā, un apmeklētājiem tie ir skatāmi pirmo reizi. Uz vaska tāfelītēm joprojām ir izlasāmi ļoti dažādi viduslaiku stāsti. Ar izstādē "Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas" apskatāmajiem priekšmetiem iepazīstina Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane. Iepazīt Rīgu no rakstniecības skatpunkta. Šī ir iespēja, ko vēl tuvākos mēnešus piedāvā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, interesentus aicinot aplūkot izstādi “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas”. Senāk rakstīšanai izmantotās vaska tāfelītes un irbulīši, dēvēti par stiliem, ikdienā glabājas muzeja krājumā. Antija Erdmane-Hermane stāsta, ka izstāde aptver laiku no 14. gadsimta, bet, ja runājam par stiliem, tad tas ir 15.-16. gadsimts. Izstādē redzami 50 stili, kas visi atrasti Rīgā vairāku gadu arheoloģiskajos izrakumos, daudzi no tiem atrasti Doma dārzā. Bet vaska tāfelīšu saistībā jāmin kāds nozīmīgs fakts - 2021. gada 13. novembrī apritēja 125 gadi, kopš tāfelītes nonākušas muzejā un attiecīgi veikts ieraksts muzeja grāmatā. Izstādes publiskajā informācijā atrodams teikums, ka Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības kolekciju glabātājs Antons Buhholcs muzejam dāvinājis trīs koka dēlīšus ar piecām vaska tāfelītēm, kas pirkti 1880. gadā no galma padomnieka Karla fon Šmita atstātā mantojuma. Bet aiz šī viena teikuma ir aisberga neredzamā daļa jeb centieni noskaidrot, kas tad bijis Karls fon Šmits - interesanta personība, viņš pabijis arī Rīgā un veicis dažādus amata pienākumus. Bet Antijai Erdmanei-Hermanei jautāju par vaska tāfelīšu kā rakstāmā materiāla iespējamām priekšrocībām. Kā zināms, var rakstīt uz papīra, pergamenta, bērza tāss un citiem materiāliem. “Vārdi izskan, uzrakstītais paliek.” Šis ir latīņu teiciens, ko izstādes apmeklētāji uzrakstītā veidā atradīs arī uz speciālām kartītēm, ko paņemt sev par piemiņu no muzeja. Izstāde “Viduslaiku Rīgas rakstāmlietas” interesentiem būs skatāma vismaz pusgadu, tāpēc aicināts ikviens, tostarp skolēni, lai paskatītos, kā piezīmes pirms vairākiem gadsimtiem veica tādi paši jaunieši. Izstādei noslēdzoties, vaska tāfelītes un stili nonāks atpakaļ muzeja krājumā un dzīvos savu dzīvi tālāk. Un tikmēr turpinās dzīvot arī pierakstītie viduslaiku stāsti.

Izdevniecība „Zinātne” piedāvā jaunu sējumu sērijā „Novadu folklora” – „Almas Makovskas pasakas”. Atsaucoties uz krājuma sastādītāja, pētnieka Gunta Pakalna teikto, Alma Makovska ir viena no visvairāk dokumentētajām folkloras teicējām Latvijā. Viņa apzināti glabājusi zināšanas par senu laiku tradīcijām un notikumiem, savas dzimtas folkloru un atmiņas. Par to, kāda ir pasaku nozīme mūsdienās un kā to palīdzējis stiprināt Almas Makovskas gādātais nemateriālais kultūras mantojums, saruna ar Latviešu Folkloras krātuves pētnieku Gunti Pakalnu. Teicēju Almu Makovsku Latvijas Folkloras krātuves pētnieks, filoloģijas doktors Guntis Pakalns pirmoreiz sastapa 1987. gada ekspedīcijā pa Talsu apkaimi. Par šīs tikšanās ierosmi Guntis izstāstīs pats, bet vispirms daži biogrāfijas pieminējumi par Almu Makovsku. Šim nolūkam citēšu viņas pašas rakstīto dzīves aprakstu. „Esmu dzimusi 1922. gada 22. maijā Talsu apriņķa Vandzenes pagasta „Kulpjos”. Ģimenē esmu ceturtais no pieciem bērniem. Skolu sāku apmeklēt astoņu gadu vecumā, kad tēvs 1930. gada pavasarī uzņēma rentē Nogales pagasta mājas „Klāsi”. Skolu pabeidzu 1936. gadā, par labām sekmēm saņemot Kārļa Ulmaņa grāmatu „Tev mūžam dzīvot, Latvija!”” Almas Makovskas interese par vēsturi un citām humanitārajām zinībām viņu mudināja iestāties Talsu ģimnāzijā, taču šo ieceri aizšķērsoja veselības problēmas – epidēmiskais parotīts jeb tautas valodā, „cūciņas”. Tādējādi bija jādomā par citu izglītošanās veidu, un to Alma Makovska veica praktiskā ceļā, izmācoties par audēju pie vietējās mākslas amatnieces. Almastante, kā viņu mīļi iesaukuši Folkloras krātuves pētnieki, strādājusi arī Vandzenes ambulancē par sanitāri, kur arī nostrādājusi līdz savai pensijai. Teicējas bagātais un interesantais mūžs, kādu to varam nolasīt no viņas pasaku izdevuma pēcvārda, apraujas 2004. gadā. Un, pirms uzsākam sarunu ar krājuma sastādītāju, pētnieku Gunti Pakalnu par viņa pirmo tikšanos ar Almu Makovsku 1987. gadā, viena īsa pasaka par lapsu – kārumnieci. Grāmatas „Almas Makovskas pasakas” audiovizuālais pielikums ir meklējams Latviešu folkloras krātuves interneta vietnē.  

“Sniegu ēst nedrīkst. Leimaņu dzimtas stāsts”. Kino režisore Ilona Brūvere Kultūras rondo dalās pārdomās par pieredzi, uzklausot piecu Leimaņu dzimtas pārstāvju stāstus, atceroties arī kinorežisora Aleksandra Leimaņa dzīvi un darbu. "Mūžīgā tēma manās filmās un tajā, ko rakstu, ir - kā cilvēks sajūt dzīvi un sevi tajā. Par to arī ir Leimaņu dzimtas stāsts. Es nestāstu par sasniegumiem mākslā, es nestāstu par skatuvi, es nestāstu par ovācijām. Es stāstu par to, jā šie mākslinieki izjūt dzīvi, cilvēkus sev apkārt, viens otru, visu, kas ar viņiem notiek." atklāj Ilona Brūvere. Izdevniecība "Latvijas Mediji" klajā laidusi grāmatu "Sniegu ēst nedrīkst" par leģendāro un talantīgo Leimaņu dzimtu trīs paaudzēs. Grāmatas autore, kinorežisore Ilona Brūvere par centrālo asi izvēlējusies dzimtas leģendārāko varoni  – kinorežisoru Aleksandru Leimani, par viņu atmiņu raibumos dalās gan viņa kundze aktrise Baiba Indriksone, gan dēls – Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis un viņa meita – baletdejotāja Elza Leimane, gan citi tuvākie radi, kopā izstāstot un uzburot dzimtas stāstu, vērtības, attieksmi pret pasauli un kopīgi piedzīvoto un pārdzīvoto.

„Daži viņam piedēvē modernās amerikāņu šausmu literatūras tēva godu, pielīdzinot tādiem klasiķiem kā Edgars Alans Po, citi sauc par fantāzijas žanra plašā krāsu spektra tumšāko toņu meistargleznotāju, vēl citi - uzskata par interesantu klīniskās psiholoģijas gadījumu.” Tā savā apcerē par amerikāņu šausmu un fantāzijas rakstnieku Hovardu Filipu Lavkraftu vēstī literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone. Izdevniecībā „Prometejs” klajā nācis rakstnieka stāstu krājums, kuru tulkojis Kaspars Zalāns. Hovards Filips Lavkrafts dzimis 1890. un mūžībā devies 1937. gadā. Zinātniskās fantastikas, fantāzijas un šausmu literatūras rakstnieks savas dzīves laikā bija visai mazpazīstams;  popularitāti un ietekmi viņa darbi ieguva tikai pēc nāves. Lavkrafta darbus raksturo cilvēka pretnostatījums nepārvaramiem pārdabiskiem spēkiem un būtnēm. Autors attēlo pasauli kā cilvēkam svešu, naidīgu un šausminošu. Lavkrafta darbi atstājuši lielu ietekmi uz tādiem autoriem kā Roberts Hovards, Roberts Bloks, Stīvens Kings, viņa devumu atzinīgi vērtējis Horhe Luiss Borhess, savukārt – šad un tad skandalozais franču autors Mišels Velbeks ir uzrakstījis pat Lavkrafta biogrāfiju. Nu rakstnieka veikums visai apjomīgā sējumā, proti, 400 lappušu apjomā, ir pieejams arī latviešu lasītājam. Šķiet likumsakarīgi, ka šī stāstu krājuma tulkotājam bija jābūt tieši Kasparam Zalānam, jo, kā viņš norāda sarunas sākumā, viņa bērnība pagājusi Klaiva Steipla Lūisa „Nārnijas hroniku” un Tolkīna „Hobita” zīmē. Lavkrafta pagrieziens ir nevis augstākas kvalitātes jautājums, bet gan cita vēstījuma modeļa piedāvājums.

H. F. Lavkrafts "Stāsti". Izdevniecības Prometejs vadītāja Andra Bekmaņa saruna ar stāstu tulkotāju Kasparu Zalānu un mākslinieku Andi Reinbergu par amerikāņu šausmu stāstu tēvu Hovardu Filipsu Lavkraftu (1890 - 1937).Klausies sarunas dalībnieku stāstus par pirmo sastapšanos ar H. F. Lavkraftu. Sarunā dzirdēsi arī pārdomas par to, vai un kāpēc autors ir tik mazpazīstams latviešu lasītājam. Šī ir īpaša iespēja dzirdēt vairāk par latviešu izdevuma tapšanu, kā arī  noklausīties A. Bekmaņa, K. Zalāna un A. Reinberga stāstījumu par trim H. F. Lavkrafta šausmu stāstiem.Izdevniecības Prometejs mājaslapa https://prometejs.lv

Izdevniecībā "Dienas Grāmata" klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs – Ingas Žoludes romāns "Vendenes lotospuķe" par latviešu rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku (1871–1911). Kultūras rondo tieši Jāņa Poruka dzimšanas dienā tiekamies ar romāna autori Ingu Žoludi. "Vairāk nekā četri gadi ir bijuši kopā ar Jāni Poruku, šobrīd tas man nešķiet tik ilgs laiks. Man liekas, ka varētu vēl turpināt, būtu ko pētīt un rakstīt," atzīst Inga Žolude. Grāmatas nosaukums "Vendenes lotospuķe" jau raisījis diskusijas sociālajos tīklos.  "Bija jau pētījusi Poruku un pamanījusi, ka gan dzejoļos, gan prozas darbos par sievietēm, par daiļavām viņš raksta kā par lotospuķēm," stāsta Inga Žolude. "Viņa dzīvē svarīgākā persona ir sieva Ernestīne. Tā ir viņa lotospuķe. No Vendenes, jo viņš viņu satika Cēsīs jeb Vendenē, kā tolaik teica un pēc kāzām viņi arī dzīvo starp Rīgu un Cēsīm un vēlāk arī lielākoties Cēsīs līdz viņa mūža galam." "Tas ir stāsts par mīlestību, ne tikai cilvēkmīlestības nozīmē. Porukam bija svarīga mīlestības tēma, to viņš izvērš gandrīz visos savos darbos. Tas ir meklējums pēc cilvēciskās mīlestības, meklējums pēc augstākās sapratnes. Mīlestība viņam bijusi ļoti būtiska," darbu raksturo Inga Žolude. Viņa min, ka pārdomās radījis tas, ka Poruks min savās vēstulēs un autobiogrāfiskos darbos, ka nespēj atrast mīlestību. "Ernestīne, arī apzinoties un pamanot šīs Poruka personības īpatnības, paliek ar viņu līdz mūža galam, paliek viņam uzticīga. No šodienas skatupunktā tā ir bijusi īsta mīlestība," atzīst Inga Žolude. “Latviešu literatūras klasiķis, par kura personības šķautnēm pat viņa laikabiedri nebija vienisprātis, bet nākamās paaudzes nodēvēja par faustisku dvēseli (Zenta Mauriņa). Cilvēks, kas pazinis gan pašus augstākos un cēlākos centienus, gan hēdonisku ļaušanos baudām un ārprāta nakti. Vai 120 gadus vēlāk ir iespējams uzrakstīt romānu no šāda varoņa skatpunkta, iekšupvērsti izdzīvojot spožo un bojāejai lemto Eiropas la Belle Époque un Jāni Poruku kā vienu no šā laikmeta zīmēm mūsu kultūrā? Padarīt par dzīvu, psiholoģiski pārliecinošu cilvēku, nevis kādas Porukam tik tuvā Vāgnera operas tēlu? Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” rāda, ka tas ir iespējams," grāmatu raksturojis Vents Zvaigzne.

“Manī apvienotas abas galējības – elle un debesis!”, savā dienasgrāmatā reiz rakstījis jūrmalnieks Kaspars Aleksandrs Irbe, kura dienasgrāmatas daudzus gadus turētas slepenībā. To unikalitāti veido vairākas iezīmes: literārā precizitāte un poētisms, starpkaru un padomju Latvijas pretnostatījums un homoseksuāļa romantiskie piedzīvojumi. Tagad par dienasgrāmatām esam uzzinājuši, pateicoties Irbes mantinieka Ainara Radovica centieniem tās saglabāt. Izdevniecība „Satori” izdevusi šo piezīmju pirmo sējumu “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”. Tajā apkopoti ieraksti, kas tapuši no 1927. līdz 1949. gadam. Uzklausām atziņas par šo materiālu nozīmīgumu, kas tika paustas grāmatas atklāšanas vakarā. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir unikāls laikmeta dokuments, jo aptver plašu laikmeta periodu: starpkaru Latviju, abu okupāciju svārstīgo laiku un, visbeidzot, arī neatkarīgās Latvijas laika norises. Kopumā tās ir vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšana vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai prasīja pusotru gadu. Irbe ir dzimis 1906. gadā. Absolvējis Jūrmalas pilsētas ģimnāziju, kur apguva angļu, franču un vācu valodu. Vēlāk, 30. gados, noklausījies divus kursus Rīgas pilsētas komercskolas Tirdzniecības nodaļā, apmeklējis nodarbības pie baletmeistares Aleksandras Fjodorovas, bet 30. gadu beigās mācījās latīņu valodu. Padomju laikā, 50. gados, Irbe apguvis divu mēnešu kursu Minskas juridiskajā skolā, lai, nokārtojis eksāmenu tieslietās, varētu strādāt padomju tautas tiesā. Aleksandrs Irbe dzīvoja viens pats, privātmājā, kā vērtē Ineta Lipša: „Brīvs ne vien no tuvinieku disciplinējošās varas, bet arī no daudzdzīvokļu nama vai komunālā dzīvokļa kaimiņu modrās acs. Viņš apzināti izvairījās stāties komunistiskajā partijā vai nokļūt kādā augstā amatā, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”.” Viņš dodas mūžībā 1996.gadā, 90 gadu vecumā. Turpinājumā – būtiskās atziņas no grāmatas atvēršanas svētkiem, kurā žurnālistes Ritas Rudušas moderētajā sarunā piedalījās Ineta Lipša un dramaturgs Matīss Gricmanis. Bet iesākumā: Irbes dienasgrāmatas fragments aktiera Ģirta Krūmiņa lasījumā. Aizrautība un tiešums Kaspara Aleksandra Irbes dzīves pierakstos – tos meklējat izdevniecības „Satori” veidotajā izdevumā „Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata”.

Izdevniecībā “Dienas Grāmata” klajā nācis Osvalda Zebra stāstu krājums "Šaubas". Kā atklāja autors, stāstu krājums ir veltījumi dažiem viņam tuviem dzejniekiem, rakstniekiem un viņu tekstiem. “Tie nav klasiķu stilistiski atdarinājumi vai viņu darbos skarto tēmu turpinājumi, bet šo tekstu atbalsošanās manējos. Desmit stāstu — veltījumu — kopsaucējs ir šaubas, jo man tas ir bijis un ir izšķiroši nozīmīgs stāvoklis rakstīšanā,” skaidroja Zebris. Osvalds Zebris ir piecu grāmatu autors. Par stāstu krājumu “Brīvība tīklos” (“Jāņa Rozes apgāds”, 2010) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu. Krājums ir tulkots itāļu un angļu valodā, izdots Itālijā. Romāni “Koka nama ļaudis” (“Dienas Grāmata”, 2013) un “Gaiļu kalna ēnā” (“Dienas Grāmata”, 2014) ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai. Romāns “Gaiļu kalna ēnā”, kas izdots vēsturisko romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, vēsta par 1905. gada norisēm Rīgā un topošajā Latvijā. 2017. gadā tas saņēma Eiropas Savienības Literatūras balvu, romāns izdots astoņās Eiropas valstīs. Romāns “Māra” (“Dienas Grāmata”, 2019) vēsta par drosmes izšķirošo nozīmi jauna cilvēka pieaugšanā un vispār — cilvēka tapšanā.

Jau četrus gadus Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT sadarbojas ar Lietuvas izdevniecību "NoRoutine Books", izvērtējot konkursu “Meklējam jauno fotogrāfijā!”. Starptautiska ekspertu žūrija vērtē un godalgo Baltijas valstu jauno mākslinieku pieteikumus, dodot iespēju laureātiem eksponēt savus darbus ISSP Galerijā, savukārt izdevniecība "NoRoutine Books" ik gadu no jauno konkurentu vidus izraugās savu favorītu, kura balva ir iespēja izdot fotogrāmatu. Šogad par laureāti izvēlēta māksliniece Kristīne Krauze-Slucka. Gan ar viņu, gan izdevniecības vadītājiem sarunājās Toms Treibergs. Kristīne Krauze-Slucka ir vizuālā māksliniece, kas savā mākslinieciskajā praksē aplūko un pēta cilvēka, tehnoloģijas un dabas attiecības, eksperimentējot ar digitālajiem un analogajiem fotogrāfiskajiem procesiem.  2017. gadā absolvējusi Starptautisko vasaras fotogrāfijas, proti, ISSP Skolu. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Par savu radošo darbību saņēmusi gleznotāja Valdemāra Tones fonda stipendiju un Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvu. Kristīnes projektu - fotogrāmatu “Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes” - raksturo abstrakti, te konkrēti, te teju gaistoši toņu un faktūru plūdumi, kurus rada fotoķimikāliju un ūdens reakcijas. Grāmatu, kuru izdevusi Lietuvas izdevniecība “No Routine Books”, ir laporello formātā, proti, atlokamā ermoņikas veidolā, tādējādi attēlu rindu skatītājs uzlūko kā gandrīz nebeidzamu pārmaiņu sekvenci, kurā iesaistās arī tekstuālas pārdomas. Izdevniecība “No Routine Books” sadarbojas ar grāmatu izplatītājiem Romā, Berlīnē, Briselē un Ņujorkā. Rīgas Fotobiennāles NEXT konkursa “Meklējam jauno fotogrāfijā!” ietvaros tā ir izdevusi arī  Ievas Balodes, Madaras Gritānes un Reiņa Lismaņa veidotās fotogrāmatas. Tikāmies ar izdevniecības vadītājiem Vilmu Samuļonīti un Gīti Skudžinski.

Kā tad mūsu ikdiena ir mainījusies, ņemot vērā to, ka gandrīz divus gadus esam dzīvojuši lielākajā uzvedības maiņas eksperimentā vēsturē, neziņas, baiļu un nedrošības laikā. Kas kādreiz likās apsurdi, bija jāpieņem par normu, Tiekoties digitālās ballītēs, sapulcēs, konsultācijās. Kā tas ir mainījis mūsu uzvedību, attieksmi Vietnam pret otru, pret darba devēju, pret drabu kopumā, cik mēs vispār esam gatavi šādam pavērsienam, iesīkstējušo dogmu maiņai darbam no 9-17 katru darba dienu, kas būtu jādara un kā vispār mainīt cilvēku uztveri, cik ātri tas notiek, ja ņem vērā, ka tradīcijas, rituāli, iesīkstējuši pieņēmumi ir spēcīgāki par jebkuriem labajiem nodomiem un iespējām.Šodien pie manis viesojas  Martins Daugulis un Ieva Puzo. Mārtiņš ir Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un politologs, Ieva kultūras antropoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes vadošā pētniece.Šī epizode ierakstīta ar www.bojaraspeles.lv atbalstu.  Žurnālists, raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” vadītājs Guntis Bojārs kopā ar “Izdevniecību iŽurnāli” izveidojis pilnīgi jaunu konceptu – intelektuāli izklaidējošas komandu saliedēšanas spēles uzņēmumiem. “Bojāra spēles” ir iespēja izrauties no komforta zonas; darbojoties kopā ar kolēģiem, paveikt izmeklētāja cienīgu misiju; kā arī likt lietā savu iztēli un humora izjūtu. Spēles tiek organizētas gan ārā, brīvā dabā, gan arī attālināti – Jums atliek vien izvēlieties savam kolektīvam piemērotāko. Pilnveidot katram darbiniekam nepieciešamās prasmes un gūt prieku vienlaicīgi – tā ir Bojāra spēļu atslēga. Vairāk informācijas un pieteikšanās – bojaraspeles.lv Epizodē pieminētās grāmats un autori:Grāmata Ghost Work - https://www.amazon.com/Ghost-Work-Silicon-Building-Underclass/dp/1328566242Antropologs - Allen J. Scott. 

Stāsta Valmieras muzeja vēsturnieks un JVLMA doktorants Alberts Rokpelnis. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Rīgā atdzīvojās arī izklaides mūzikas piedāvājums. 20. gadu sākumā ārzemju šlāgerus notīs izdeva pamazām: izdevīgāk bija importēt, jo nošu imports notīm bija bez nodevas. Nošu raksta nepieciešamās iekārtas bija tikai Rīgas lielākajās spiestuvēs. Rīgā drukātajiem izdevumiem bija vienkāršs, plāns un nekvalitatīvs papīrs, vāku rotāja viegli erotiski zīmējumi, bieži pārdukāti melnbalti vai arī vienā tonī, daļēji kopējot oriģinālo šlāgera vāka zīmējumu. Nozīmīga loma šlāgeru nošu drukas veicināšanā bijusi arī tango karalim Oskaram Strokam. Kāda? Klausieties raidījumā!      

Izdevniecībā “Aminori” iznākusi Marika Rozenberga sakārtota dzejas izlase “Smarša. 19. un 20. gadsimta dzejnieki – par neredzamo dimensiju”. Krājums ir turpinājums pirms gada iznākušajai izlasei “Mierinājums”, kas savukārt bija domāta kā izmundrinājums dzejā krīžu nogurdinātajiem. Tā bija Marikas Rozenbergas ideja, ka brīdī, kad realitāte nesniedz iepriecinājumu, tas jāmeklē dzejā. Tagad, pēc sērijas jau otrā, smaržai veltītās dzejas izlases iznākšanas, nākas atzīt, ka lietu, kas sniedz mierinājumu un iepriecinājumu ir daudz vairāk. Krājuma “Smarša” apakšvirsrakstā sastādītāja smaržu dēvē par neredzamo dimensiju. Kā latviešu dzejā attēlota “neredzamā” dimensija - smarža? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar smaržzini Mariku Rozenbergu.

Pi golda Raidījuma vadītājs: Māra Sadovska Raidījums skan latgaliešu valodā. Skanēšanas laiks 25 minūtes. Intervijas ar cilvēkiem par notiekošo Latgalē – kultūrā, mākslā, valodā, garīgajā dzīvē un citās jomās.Kā arī tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, kuru ,,sakne” ir Latgalē, bet viņu dzīvesvieta citviet Latvijā. Par un ap Latgali Latvijā un pasaulē

Skatpunktu maiņa – tā par mākslinieka Niklāva Strunkes (1894-1966) daiļradi secina nupat klajā laistās monogrāfijas „Niklāvs Strunke” veidotāji. Kā galveno izceļot mākslinieka paveikto grāmatu ilustrācijā un scenogrāfijā. Monogrāfijā par Niklāvu Strunki pirmo reizi apkopots plašais Strunkes mantojums – glezniecība, grāmatu māksla, scenogrāfija, dažādas dekoratīvās, lietišķās mākslas un dizaina nozares. Izdevumā bagāts vizuālais materiāls Ieskatu apjomīgajā pētījumā par Niklāvu Strunki sniedz klasikas sērijas izdevuma sastādītāja mākslas zinātniece Laima Slava un mākslas vēsturniece Aija Brasliņa. Izdevniecībā „Neputns” valda patiesi priecīga gaisotne, ir paveikts liels darbs. Kad skaidroju, kāds bija pamudinājums veidot tik apjomīgu izdevumu par Niklāvu Strunki, grāmatas sastādītāja, mākslas zinātniece un „Neputna” vadītāja Laima Slava vispirms atgādina, ka monogrāfija iznākusi „Lielās klasikas sērijā”, kurā jau izdoti citiem Rīgas mākslinieku grupas dalībniekiem veltīti izdevumi. Bet iecer monogrāfijai par Niklāvu Strunki aizsākusies pirms sešiem gadiem. Grāmata ar 824 lapaspusēm ir līdz šim apjomīgākais Lielās klasikas sērijas izdevums. Grāmatu aizsāk darbu izlases un fotodokumentu albums, kas dod vispārīgu priekšstatu par mākslinieku un viņa daiļradi. Tam seko pētījumi par mākslas jomām, kurām Niklāvs Strunke pievērsies – mākslas zinātniece Aija Brasliņa pētījusi Strunkes glezniecību un radošos kontaktus, kā arī biogrāfiju, mākslinieks Valdis Villerušs pievērsies grāmatu pasaulei un grafikai, teātra zinātniece Edīte Tišheizere raksta par teātri, savukārt mākslas zinātniece Ilze Martinsone atklāj pielietojamās mākslas negaidīti plašo diapazonu Strunkes mantojumā. Grāmatu papildina Laimas Slavas saruna ar Strunkes dēlu mākslinieku Lari Strunki, kā arī dzejnieka Pāvila Johansona un Niklāva mazmeitas Lailas Strunkes atmiņas. Uz monogrāfija vāka Niklāva Strunkes glezna „Cilvēks, kas ieiet istabā”, tas ir hrestomātisks darbs, iekļauts arī Latvijas kultūras kanonā. Viens no oriģinālākajiem klasiskā modernisma piemēriem latviešu glezniecībā. Mākslas zinātniece Aija Brasliņa monogrāfijā rakstījusi nodaļu „Strunke ar trim zvaigznītēm. Mākslinieks”. Tas saistīts ar leģendāro mākslinieka parakstu. Arī Niklāva Strunkes darbnīca Mārstaļu ielā 1 ir leģenda, tajā pabijuši monogrāfijas veidotāji. Aija Brasliņa līdzi paņēmusi savas dzimtas relikviju Viļa Plūdoņa pasakas „Eža kažociņš” 1927. gada izdevumu ar Niklāva Strunkes ilustrācijām. Mākslinieks ir daudzu pasaku grāmatu, arī Kārļa Skalbes literāro pasaku ilustrators, un Aija Brasliņa Niklāvu Strunki uzskata par pasaku ķēniņu. Mākslinieks Valdis Villerušs apliecina, ka grāmatu ilustrēšana ir bijis peļņas darbs, taču apbrīnojams ir apjoms. Monogrāfijā atradīsim gan fotogrāfijas kopā ar Linardu Laicenu, gan viņa grāmatu ilustrācijas. Monogrāfijā iepazīsim vai vismaz nojautīsim, kāds temperaments piemitis Niklāvam Strunkem. Grāmatā daudz ģimenes fotogrāfiju, kas arī veido savu stāstu par mākslinieku. Un vēl Niklāvs Strunke bijis arī labs rakstītājs, rakstījis ne tikai teorētiskus rakstus par mākslu, bet lieliska ir viņa rakstu sērija par Itāliju. Tā monogrāfiju noslēdz Niklāva Strunkes raksts „Ostērijas un vīni”.

Redaktore un literatūrkritiķe Jūlija Dibovska atzīst, ka viņa mīl rakstīt. Varbūt pat vairāk nekā lasīt, taču grāmatas Jūlijas dzīvē vienmēr bijušas svarīgas un nozīmīgas.Saruna par filoloģijas studijām, darbu izdevniecībā, literatūrkritikas rakstīšanu un to, kas noties, ja autoram kritika nav patikusi.Jūlijas Dibovskas raksts par Andra Kalnozola romānu "Kalendārs mani sauc" https://www.punctummagazine.lv/2021/02/10/preti-gaisajam-romanam/Izdevniecības Orbīta internet veikals https://www.talka.lvAtbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu. Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts[2:08] Par tituliem, amatiem un baltu filoloģijas studijām.[5:45] Par pirmo grūdienu un interesi par literatūru.[10:45] Par drošību, strādājot radošajā vidē.[15:08] Par radošās vides atvērtību.[21:40] Par darbu literatūrkritikā.[26:15] Par visu mīlētu grāmatu "kritizēšanu".[33:24] Par literatūrkritikas nepieciešamību.[37:40] Par literatūrkritiku un sociālo tīklu viedokļiem.[46:15] Par lasīšanu.[50:15] Par lasīšanu priekam un baud.[52:27] Par ieteikumiem.[58:10] Par Zelta grāmatu sarakstu.

Februārī izlasītā un piedzīvotā apkopojums kopā ar Zani (@mom.who.reads.a.lot), Sandru (@pielasit_sirdi) un Aija (@piedzivot). Sarunā klausies mūsu pārdomas par februārī izlasīto, plašāk un izvērstāk par Lī Bardugo fantāzijas romānu "Blēžu karaļvalsts" un pavisam nekautrīgus komentārus par autores radītās pasaules pāru attiecībām. Sauciet mūs par Ritām Lasmanēm!Zanes atsauksmes par izlasīto https://www.instagram.com/mom.who.reads.a.lot/Sandras atsauksmes par izlasīto https://www.instagram.com/pielasit_sirdi/Aijas atsauksmes par izlasīto https://www.instagram.com/piedzivot/Izdevniecības "Prometejs" Internet veikals https://prometejs.lv/#blezu-karalvalstsAtbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu! Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas pieturpunkti[1:50] Par to, kā pagājis mūsu februāris.[15:00] Paldies mūs patroniem.[15:46] Par februāra grāmatu - Lī Bardugo fantāzijas romānu "Blēžu karaļvalsts".[28:58] Par raidieraksta klausītāju atsauksmēm.[36:00] Par Lī Bardugo diloģijas tēlu savstarpējām attiecībām.[47:37] Par marta lasīšanas plāniem.

Bērnu un jauniešu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" līdzīpašniece un direktore Alīse Nīgale ir cilvēks īstajā vietā. Tas, kā Alīse runā, domā un dzīvo par literatūru, ir kādas ļoti svarīgas balvas vērts. Visi pasaules ordeņi un zvaigznes Alīsei un visai izdevniecības komandai par drosmi, kvalitāti un radošumu.Sarunā ar Alīsi pieskaramies drosmes tēmai, pārmaiņām grāmatniecības pasaulē un to, kāpēc vispār būtu jāizdod grāmatas bērniem.Izdevniecības "Liels un mazs" mājaslapa un veikals https://liels-un-mazs.myshopify.comFrankfurtes grāmatu tirgus rakstu sērija par literatūru audio formātā https://ieej.lv/UVbVvAlīses Nīgales saruna raidierakstā "Lāčplēsene" https://open.spotify.com/episode/3m3APPLT3ispMVe9pGEY2w?si=DQdM5RVeTSeRqwuYFgx9xAInese Zandere Prozas lasījumos 2020 https://open.spotify.com/episode/55yGbQP9SEA6Q8qTa1Kh9o?si=mcmzjW0kQTeD5SvtihiTdgAtbalsti raidieraksta turpmāko tapšanu! Ej uz https://www.patreon.com/PiedzivotSērijas apraksts.[1:10] Par pašsajūtu šajā neparastajā laikā.[3:10] Par frustrāciju izdevniecības darbā.[6:50] Par pārmaiņām grāmatniecībā.[11:30] Par jauniešiem un lasīšanu.[13:50] Par satura patērēšanu angļu valodā.[18:40] Par sekošanu tendencēm un "Liels un mazs" pamatvērtībām.[24:40] Par vīzijām, mērķiem un misiju.[33:50] Par grāmatām bērniem un pieaugušajiem.[37:45] Par drosmi.[41:10] Par dzeju.[45:30] Par lasīšanu pašas priekam.[50:10] Par izdevniecības jaunumiem.[56:50] Par Zelta grāmatu saraksta cienīgām grāmatām.

Sandra (@pielasit_sirdi), Zane (@mom.who.reads.a.lot) un Aija (@piedzivot) tiekas, lai pārrunātu, kas labs piedzīvots un izlasīts novembrī. Runājam par novembra grāmatu Svena Kuzmina “Hohmu”, kā arī par diviem izdevniecības “Liels un mazs” jaunumiem - Jura Zvirgzdiņa stāstu “Kapteiņa zirdziņš” un Māra Runguļa spoku stāstiem grāmatā “Asins lietus”.Stāstām pašu piedzīvotos spoku stāstus, sprieżam, kā vērtējam grāmatas un cenšamies izdibināt, kā divu dienu laikā iespējams izlasīt 900 lappuses.Izdevniecības “Liels un mazs” grāmatas meklē šeit https://liels-un-mazs.myshopify.com/Atbalsti podkāsta turpmāko tapšanu! Dodies uz www.patreon.com/piedzīvot

Izdevniecība „Musica Baltica” pēc pirmizdevuma publicējusi Ausekļa un Baumaņu Kārļa kordziesmu krājumu „Dziesmu vītols”. Baumaņu Kārli vairums pazīst kā mūsu himnas "Dievs, svētī Latviju" autoru. Vien šaurākam personu lokam zināms, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājas Baumaņu Kārļa (1835–1905) un Krogzemju Mikus (pseid. Auseklis, 1850–1879) sakārtoto dziesmu rokraksti trīs burtnīcās, kas veido krājumu ar nosaukumu "Dziesmu vītols". Krājumu bija iecerēts publicēt 1879. gadā, bet nav atrastas dokumentāras ziņas par neizdošanas iemesliem. Ar skolotāja, diriģenta, latviešu mūzikas entuziasta Jāņa Erenštreita gādību "Dziesmu vītols" ir nācis klajā mūsdienu veidolā, balstoties uz manuskriptu un saglabājot literārā teksta oriģinālrakstību. Par krājumu, kura manuskripts glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, stāsta krājuma literārā konsultante Velga Kince un diriģenti Jānis Erenštreits un Ārijs Šķepasts.

Viena no tēmām, par kuru Latvijas vēsturē trūkst godīgas sarunas, ir stāsts par vācbaltiešiem un to, kāpēc viņi lielā mērā ir tikuši izslēgti no latviešu vēsturiskās atmiņas. Vēlme šo nosacīto tukšumu aizpildīt bijusi arī viena no tikko iznākušās grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” autoru motivācijām. Par mītiem saistībā ar vācbaltiešiem saruna raidījumā Zināmais nezināmajā. Kāpēc aizvien tik maz runājam par vācbaltiešiem. Kāpēc viņi lielākoties tiek asociēti ar ļaunajiem baroniem un kāpēc līdz pat 1940. gadam latviešu par savu galveno draudu uzskatīja Vāciju nevis Krieviju, vērtē vēsturnieks Gints Apals, kurš ir arī viens no grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” autoriem. Izdevniecība "Aminori" ir uzsākusi izdot populārzinātnisku grāmatu sēriju "Latvijas vēstures mīti un versijas", kas tapusi kā žurnālista Māra Zandera polemiskas sarunas ar profesionāliem vēsturniekiem par Latvijas vēsturē strīdīgām un maz cilātām tēmām. Vēstures zinātņu doktora, diplomāta Ginta Apala grāmata “Latvieši, vācbaltieši un Krievija. Polemiska saruna” ir viens no pirmajiem sērijas izdevumiem. Izcili zinātnieki, kuri nākuši no Latvijas Sagaidot Latvijas 102. dzimšanas dienu, klājā laista grāmata  "CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē". Datorzinātnieks Andris Padegs, hologrāfijas celmlauzis Juris Upatnieks,  pīpes konstrukcijas  izveidotājs Kārlis Pētersons, Estere Sāns-Takeuči, kura izveidojusi ilgstoši strādājošu bateriju  sirds stimulatora nēsātājiem,  un vēl virkne citi, kuru nopelni ir apkopoti šajā grāmatā. Ar  grāmatu „CEĻŠ UZ IZCILĪBU. Latvijas izgudrotāji pasaulē" iepazīstina tās teksta autore – žurnāliste Ilze Grīnuma.

No 21. novembra līdz 2021. gada 21. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisināsies izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” – vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē. Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā. Parīze – Tallina – Viļņa – Rīga. Baltijas valstu ceļojošās izstādes izgaismojums Latvijā. Saruna ar mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci. Atskats divu gadu pieredzē. Izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” ģenerālkurators un tās koncepcijas autors ir Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija) – plaši pazīstams Eiropas simbolisma pētnieks, kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veido vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja (Tartu), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām. Arī Rīgā par projekta vizuālās identitātes zīmi, tāpat kā tas bija Parīzē, izvēlēta izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. 2018. gadā – izstādes norises laikā Parīzē – Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka projekts jārāda arī pašu mājās, un vienojās to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija ar lieliem panākumiem tika parādīta Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.), izstādes nākamā eksponēšanas vieta bija Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Maršrutu noslēdz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā (21.11.2020.–21.02.2021.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvā savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu. Izdevniecībā “Neputns” top katalogs latviešu un angļu valodā, paralēli izstādei tiek plānota plaša pasākumu programma. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem būs starptautiska zinātniskā konference “Simbolisms Eiropā un Baltijas nāciju identitāte”.

Aizvadīto gadu laikā Latvijas literatūras gada balvai ir tikuši nominēti kopumā četri dzejas krājumi latgaliešu valodā. Kaut arī šis skaits pirmajā brīdī liekas neievērojams, tomēr tas liecina par arvien lielāku uzmanību un atzinību par latgaliešu autoru veikumu. Vēl viens apliecinājums tam ir nupat Londonas izdevniecībā „Francis Boutle Publishers” iznākušais bilingvālais dzejas kopkrājums „Pēdējais modeļs” latgaliešu un angļu valodās. Grāmatā iekļauti dzejnieku Ligijas Purinašas, Raibīs / Spotty (Oskara Orlova) un Ingrida Tārauda darbi, kurus angliski atdzejojis Džeids Vils (attēlā). Izdevniecība “Francis Boutle” praktizē tieši mazāk sastopamo – un, varētu teikt – izmirstošo valodu saimes, kā tās tiek izmantotas, radot dzeju. Pērn šī izdevniecība publicēja Valta Ernštreita dzejoļus lībiešu valodā, viņa paša un Raiena van Vinkla atdzejojumā. Kopdarbs rezultējies grāmatā “Seļļizt nemē mēg”, jeb “Cilvēki kā mēs”. Citas šīs izdevniecības pārstāvētās valodas ir, piemēram, velsiešu, oksitāņu un katalāņu. Jautājam kopkrājuma “Pēdējais modeļs” sastādītājam un tulkotājam Džeidam Vilam, vai tik ļoti šauras nišas literatūras paveids spēj pietiekamā mērā sasniegt lasītājus? Ligijas Purinašas debijas krājums “Sīvīte” pērn tika izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā “Spilgtākā debija”. Dzejnieces izteiksme ir kodolīga, asa un nepiekāpīga, taču intonācijas satvars nav kliedzienā vai apsūdzībā. Ligijas veidotā liriskā varone vēro dažādos sabiedrības atzaros notiekošo, protams, arī savas attiecības ar mīļoto cilvēku. Zinot, ka dzejniece strādā krīzes centra “Marta” Rēzeknes nodaļā – kura savu darbību uzsāka šogad aprīlī – jautāju viņai, vai darba ikdienas norises ietekmē arī viņas dzeju? Oskars Orlovs jeb Raibīs savu lasītāju loku paplašināja, pateicoties 2018. gadā iznākušajam krājumam “Pi stacejis”, kurš tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Dzeja”. Arī bilingvālajā kopkrājumā “Pādejais modeļs” (kura nosaukums, starp citu, ir aizgūts tieši no Raibī dzejas rindām) dzeldīga humora strāvojumos ieskanas arī pa skumjai pārdomai gan par pagājības, gan šodienas savdabīgo neparedzamību. Raibīs norāda, ka arvien vairāk domā par to, ka būt rakstniekam Latvijā vēl arvien nozīmē – nodarboties ar hobiju, būtībā – greznību nabadzības ietvarā - kuram pievērsties vien retu reizi. Stāsta pats Raibīs. Ar trešo kopkrājuma “Pēdējais modeļs” autori Ingrīdu Tāraudu, kura šobrīd dzīvo un strādā Īrijā, Kultūras Rondo neiidevās sazināties, taču jāpiebilst, ka šoziem gaidāma dzejnieces haiku krājums latgaliešu valodā, kas būs pirmais šāda veida krājums pasaulē.

„Tā ir īpaša pieredze dzirdēt romāna fragmentu paša autora balsī,” tā Ingas Gailes performanci par godu romāna „Rakstītāja” iznākšanai vērtē pirmie klausītāji. Izdevniecībā „Dienas Grāmata” iznācis Ingas Gailes romāns „Rakstītāja” par Ivandi Kaiju. Šis ir latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekta „Es esmu...” otrais darbs, pavisam iecerēti 13 romāni un 13 monogrāfijas. Rakstniece Inga Gaile iepazīstināšanu ar grāmatu rīkoja neierastā veidā – trīs vakarus aicinātiem viesiem lasot priekšā fragmentus no jaunā romāna, katram veltot 15 minūtes. "Pievakarē galerijā „Istaba” valda klusināta atmosfēra, ienākot dzirdama Ingas Gailes balss, lasot fragmentu no jaunā romāna „Rakstītāja”. Arī es esmu saņēmusi ielūgumu, pierakstījusies un ieradusies konkrētā laikā, lai nebūtu drūzmēšanās. Mani uzrunāja Ingas ielūgumā rakstītais: „Es jūs aicinu uz lasījumu, kur es lasīšu tieši jums izvēlētu fragmentu no romāna”. Jūtos intriģēta, kādu fragmentu Inga būs izvēlējusies tieši man? Jāpiebilst, ka esmu jau sāku romānu lasīt. Izrādās viņa pārdomājusi un atnākušajiem lasa secīgi no sākuma. Neslēpju savu izbrīnu, un Inga atšķir nodaļu, kur ar zīmuli pierakstījusi manu vārdu, tā ir nodaļa „Plūdi Parīzē”," par sastapšanos ar Ingas Gailes jauno romānu stāsta Laima Slava. Rakstnieces un sieviešu tiesību kustības aktīvistes Ivandes Kaijas mūžs noslēdzās 1942.gada ļoti aukstajā ziemā. Ingas Gailes romāns „Rakstītāja” sākas ar auksto 1942.gada ziemu un Ivandes Kaijas nomiršanu, pirmo nodaļu tā arī sauc „Beigas”. Grāmatas priekšvārdā Inga Gaile dod ceļa vārdus lasītājiem, piebilstot, ka rakstot daudz uzzinājusi par Ivandi Kaiju, bet arī daudz iztēlojusies un sekojusi intuīcijai. „Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem”. Un plūdi togad, kad Antonija uzturas Parīzē, patiešām bijuši. Vēl svarīgi piebilst, sērijā „Es esmu...” monogrāfiju par Ivandi Kaiju raksta literatūrzinātniece Gundega Grīnuma.

Izdevniecībā "Neputns" klajā nācis Eduarda Aivara dzejoļu krājums "Dzejoļu remonts", kas ir dzejnieka desmitais krājums. Tā atvēršanas svētki būs 8.oktobrī Akuratera mājā Pārdaugavā. "Tas, protams, saistījās ar to, ka mums bija varianti, vai remontēt dzīvokli vai pārcelties uz jaunu," tā komentējot grāmatas virsrakstu, raidījumā Kultūras Rondo atzīst dzejnieks Eduards Aivars. "Patiesībā tas ir saistīts ar kaut kādu garantiju, garantijas remontu, varbūt tā varētu būt garantija nepublicētajam," vērtē dzejnieks. "Bet lasīšana gan Dzejas dienās, gan tagad ir kā tehniskā apskate. Atšķirība tikai tā, ja man saplīst telefons, tad es eju, tas kurš lieto. Bet man parasti neatsūta grāmatu, sak', izlabo, lūdzu, tajā lappusē to un to." "Es pats veicu šo tehnisko apskati, gadās kādreiz, ka pēc pieciem gadiem es konstatēju, ka vienu vārdu varēja nelikt. Šis varētu būt tas serviss [Latviajs Radi studija], kur es esmu  ieradies tā drusku paskatīties to krājumu, lasot,'" turpina Eduards Aivars. Kometējot dzejoļu tapšanu, kam raksturīgi gari nosaukumi, bet pats dzejolis reizēm ir ļoti īss, Eduards Aivars bilst, ka pirmais uzbrūk virsraksts. "Biežāk ir tā, ka uzreiz uzbrūk virsraksts. Tad acīmredzot tā otra puse tā kā dzimst. Tas ir kā vērošana, refleksija par virsrakstu. Nav tā, ka uzreiz, manuprāt, biežāk ir tā, ka ir virsraksts un tad es apklustu un gaidu, kas notiks. Tad rodas tas pārējais," atklāj Eduards Aivars.

Izdevniecība "Neputns" parūpējusies par vēl vienu iespēju paplašināt mūsu redzesloku pašmāju mākslas izpētē. Kritiķa un kuratora Tomasa Pārupa sarakstītā monogrāfija "Sarmīte Māliņa" ir pirmais izdevums, kurā apkopoti visi mākslinieces darbi, par kuriem saglabājušās kādas vizuālas liecības - sākot ar studiju laika akvareļu reprodukcijām un beidzot ar pavisam nesen tapušiem objektiem un instalācijām. Tomass Pārups rūpīgi un secīgi izsekojis Sarmītes Māliņas radošā ceļa attīstībai, intervējot gan pašu mākslinieci, gan viņas kolēģus, papildinot vēstījumu ar tādiem mākslas teorētiķu domu virzieniem, kuri vēl precīzāk paskaidro jau tā visnotaļ skaidros un nereti arī askētiskos Māliņas mākslas darbus. Monogrāfijas atklāšanas vakarā galerijā „Alma” septembra vidū pulcējās plašs mākslas pasaules darbinieku loks, starp viņiem arī mākslinieks Kristaps Epners. Fotogrāfam Kristapam Kalnam, ilggadējam Sarmītes Māliņas kolēģim, abu radošajai sadarbībai būtiski ir garāki pārbraucieni ar auto, kuros, kā likums, allaž skanējis kāds zīmīgs muzikāls pavadījums. Vismaz tā secināms no grāmatas. Kristapa un Sarmītes sadarbība, veidojot laikraksta „Diena” pielikumu „Kultūras diena”, ir viens no izcilākajiem drukātā medija dizaina piemēriem Latvijā. Stāsta izdevuma kādreizējā galvenā redaktore Dita Rietuma. Sarmītei Māliņai jau kopš mazotnes esot bijis skaidrs, ka jākļūst par mākslinieci. Uz jautājumu „kāpēc?” viņa Tomasa Pārupa monogrāfijā atbild: „Par ko tad vēl es varēju kļūt?” Sarmīte Māliņa beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu un absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Grupu izstādēs piedalās kopš 1986. gada. Kopā ar Sergeju Davidovu un Oļegu Tillbergu 80. gados veidojusi publiskus hepeningus „Staburaga bērni” un „Cilvēki būros”, 90. gados – telpai pielāgotus un arī autonomus objektus.  Vēlāk strādājusi kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu - instalācija "Mīlestība nekad nebeidzas", 2008) abi veidojuši izstādi "Pacieties", 2012. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Veidojusi vākus žurnālam "Avots", laikraksta "Diena" pielikumam "Kultūras Diena" (kopā ar Kristapu Kalnu), kopš 2015. gada ir žurnāla "Domuzīme" māksliniece. 2018. gadā galerijā „Alma” notika pirmā mākslinieces personālizstāde "Asaras".

Vai ar tevi tā ir gadījies - tiklīdz kaut kas tiek uzsākts, tā piedzīvojums seko piedzīvojumam. Nu kā tu, cilvēk, nekļūsi par piedzīvojumu meistaru, ja dīvainas situācijas pašas tevi atrod ik uz soļa? Bet - viss nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās! Tieši tāpēc Radioteātris piedāvā paklausīties Dzintara Tilaka romānu „Piedzīvojumu meistari”. Romānu pusaudžiem. Romānu vasaras garumā ar laimīgām beigām. 11.lasījumā viss atrisinās BET - par visiem zēnu piedzīvojumiem radiolasījumā netika izstāstīts. Par tiem tev pašam jāizlasa Dzintara Tilaka grāmatā „Piedzīvojumu meistari”, ko izdevusi Izdevniecība „Zvaigzne ABC” Radiolasījumā  satiekas un lomas ierunā: Atis –Agris Krapivņickis, Armands –Toms Veličko, dvīnes Anita un Lolita Rolmanes – Elizabete Skrastiņa,  Krišjānis – Alberts Vecmanis, Ata mamma Laura -Inga Tropa,  Armanda tētis Helmuts - Ģirts Alsters, Teicējs – Mārtiņš Počs. Piedzīvojumiem līdzi seko režisors Juris Jonelis, skaņu režisors Ivo Tauriņš, radiolasījuma veidotāja Laima Matuzāle un  producente Māra Eglīte. Latvijas Radioteātris  2020. gads.

Ja vēl neesat dzirdējuši neko par Andri Bekmani, tad steidziet labot šo kļūmi. Andris ir fantāzijas un fantastikas žanra entuziasts, turklāt viņa entuziasms izaudzis līdz vienai unikālai parādībai latviešu grāmatniecībā. Andris Bekmanis pirms 7 gadiem izveidoja izdevniecību Prometejs, un viņš to darīja ar vienu mērķi-apgaismot latviešu lasītāju, parādot, cik lieliska, gudra, aizraujoša var būt fantāzijas un fantastikas literatūra.Sarunā ar Andri runājam par žanra situāciju Latvijā, par Prometeja bestselleriem un to, ko patīk lasīt pašam Andrim.Izdevniecības mājaslapa https://www.prometejs.lv/Spīganas Spektores saruna ar Andri Bekmani https://youtu.be/5TNcIPJDPA0

3td.lv – e-grāmatu bibliotēka, kas piedāvā iespēju bez maksas lasīt grāmatas tiešsaistē datorā, planšetdatorā vai viedtālrunī, strauju popularitātes kāpumu piedzīvoja ārkārtējās situācija laikā, lasītāju skaitam kāpjot par 62%. Par to, kā drukāta grāmata pārtop par e-grāmatu, kādas ir tās priekšrocības, kādas ir attīstības iespējas un kad varam cerēt sagaidīt audiogrāmatas, uzņēmuma “Tieto Evry”, kas ir viens no šīs bibliotēkas izveidotājiem, funkcionālā konsultante Aiga Grēniņa un produktu izstrādes un attīstības vadītājs Nauris Kolāts stāsta Latvijas Radio 6 Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Digitālās brokastis” sarunā ar tā vadītājiem Arti Ozoliņu un Rihardu Blesi. Latvieši saka “Nevērtē vīru pēc cepures!”, bet angļi – nevērtē grāmatu pēc tās vāka. Vai jūs piekrītat šim izteicienam? Aiga: Tur ir sava taisnība, bet piekrītu daļēji, jo vāks ir ļoti svarīgs. 3td.lv e-grāmatu bibliotēkā redzami tieši grāmatu vāki, un šāds vizuāls izkārtojums ir virtuālās vides priekšrocība. Man te gribētos iestarpināt citu teicienu – “Visas grāmatas, kamēr vien tās nav lasītas, tiek vērtētas pēc vāka”, un jo īpaši to var attiecināt uz bērniem. Ļoti daudziem latviešu valodā tulkotiem darbiem izdevēji gatavo arī īpaši latviešu valodas izdevumam paredzētu vāku, ar kuru tad mēģina uzminēt, kas lasītāju varētu ieinteresēt visvairāk. Kas ir jādara, lai varētu piekļūt 3td.lv un varētu lasīt tajā pieejamās grāmatas? Aiga: Vispirms ir jābūt ierīcei – telefonam, datoram vai planšetei, kā arī internetam. Ieskatīties 3td.lv, aplūkot grāmatu vākus un palasīt pirmās lapaspuses var ikviens, bet lai lasītu pilnos tekstus gandrīz 400 elektronisko grāmatu, vajadzīgi autorizācijas dati – publiskās e-bibliotēkas lietotāja vārds un parole. Iespējams, ka daudziem šie elektroniskā kataloga dati jau ir, bet ja ne, lai tos saņemtu, jāsazinās ar bibliotēku. Pati lasīšana notiek tiešsaistē, tas ir straumēšanas pakalpojums, lejupielāde netiek piedāvāta, jo mēs, cieši sadarbojoties ar izdevējiem, vēlamies mazināt riskus, lai netiku pārkāptas autortiesības – lai autori būtu droši, ka viņu ievietotie darbi e-grāmatu bibliotēkā būs aizsargāti, un lai lasītājiem būtu pārliecība, ka viņi lasa legāli un ar izdevējiem un autoriem saskaņotu tekstu. Šī ir arī iespēja mums visiem kopīgi veicināt legāla satura apriti, arī izdevēji teikuši, ka viņi šo ļoti atbalsta, jo viņiem vienkāršāk pārraudzīt grāmatu ievietošanu e-bibliotēkā nekā dzīties pakaļ dažādiem likumpārkāpējiem, un cilvēkiem tas ir drošāk, ērtāk, nav jāiet kaut kādā nezināmā lapā, pārkāpjot likumu. Kā notiek bibliotēkas klāsta papildināšana? Aiga: Šis projekts tapis, cieši sadarbojoties ar Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC) un izdevējiem. Tiesības piedāvāt ievietot e-grāmatu bibliotēkā ir atrunātas izdevniecību līgumos ar autoriem vai viņus pārstāvošajām aģentūrām. Šobrīd 3td.lv lasāmi četru izdevēju – “Zvaigzne ABC”, “Prometejs”, “Mansards” un “Latvijas Mediji” – darbi. Izdevniecības sagatavo šo grāmatu sarakstus un iesniedz tos KISC, kuri no piedāvātā saraksta atlasa grāmatas bibliotēkai. Bibliotēkas klāsts tiek papildināts trešdienās, un man pašai trešdienas ir kļuvušas interesantākas, jo tajās virtuālajos plauktos ieguls vismaz trīs jaunas grāmatas. Taču izdevēja darbs ar to vēl nebeidzas – katrai grāmatai ir atrunāts, cik ilgi drīkst izplatīt drukāto versiju, cik ilgi elektronisko versiju, un izdevējs seko tam līdzi. Pirms gadiem desmit par e-grāmatām saucām ieskenētas grāmatas, kuras pārsūtīja pa e-pastu vai arī bija pieejamas kādā interneta vietnē. Kā mūsdienās atšķiras parasta grāmata no e-grāmatas? Nauris: Galvenā atšķirība ir lietošanas pieredzē, jo ieskenētas grāmatas būtībā ir bildes, saliktas kopā vienā pdf dokumentā, kuru var lasīt, skatīties, bet tas nav pārāk ērti un lietotājam draudzīgi. E-grāmatu formāts pielāgojas dažādām ierīcēm, ekrāniem, ir iespēja palielināt, samazināt burtus, mainīt fonu vai kontrasta izmērus, var redzēt, cik tālu šobrīd atrodos grāmatā un citas. Veidojot sistēmu, parūpējāmies, lai saglabātu un atcerētos, kurā ierīcē lasītājs pēdējo reizi ir lasījis un cik tālu ticis – ja iepriekš lasīts datorā, bet nākamajā reizē grāmata jau atvērta viedtālrunī, lasītājam nebūs jāšķirsta lapas un jāmeklē, kur viņš palika. Kas un kādās ierīcēs šīs grāmatas lasa? Aiga: Šobrīd e-grāmatu bibliotēkai ir jau 10 000 lietotāju un grāmatu lasīšana ir bez maksas. Ārkārtējās situācijas laikā novērtējām, ka mums šāds resurss ir, jo reģistrēto lietotāju skaits šajos mēnešos palielinājās par 62%. Mums bija pārsteigums, ka aktīva lasītāju daļa lasītāju ir seniori, un tieši viņi īpaši novērtēja iespēju ērti pielāgot burtu izmēru. Man gribētos teikt, ka visērtāk e-grāmatas ir lasīt planšetē, bet reālā dzīve pierāda, ka biežāk tomēr lasu telefonā, jo tas vienmēr ir pa rokai. Un arī tā statistika liecina, ka 55% lasa mobilajos telefonos. Kāds ir pārejas process no vienkārša teksta uz e-grāmatas tekstu? Aiga: Tur patiesībā jāiegulda diezgan daudz darba un finanšu resursu, jo pieņēmums, kas var vienkārši paņemt drukāto versiju un palaist to kā e-grāmatu vai, ja teksts ir elektroniski, tad e-grāmata ar to jau gatava, ir maldīgs. Apgāda “Mansards” vadītājs vadītājs Jānis Oga ir teicis, ka viņiem nav izdevies radīt nevienu e-grāmatu mazāk kā astoņu stundu laikā, tātad tas maksā vismaz astoņas stundas – ir jāpiesaista maketētājs, jāsaskaņo juridiskās nianses, lai šo e-grāmatu vispār varētu piedāvāt, jāpārnes arī teksts ar visu struktūru. Ja ir attēli, tiem vajag citas atļaujas, lai tos varētu elektroniskajā vidē piedāvāt. Vēl ir jautājums par formātiem. E-grāmatu vidē tas ir ePub formāts, bet šie formāti ir dažādi. Kā jūs raugāties uz audio grāmatu formātu? Kādi ir izaicinājumi tā radīšanai? Aiga: Par šo esam domājuši un ar KISC un izdevējiem pārrunājuši. Šobrīd tās ir tikai ieceres, taču ceram un turam īkšķus, lai tas notiktu – lai varētu ne tikai lasīt e-grāmatas, bet arī klausīties, jo visi zinām, ka audiogrāmatas ir vajadzīgas. Taču jāsaprot arī, ka tas ir liels finanšu ieguldījums – būtu jāpiesaista aktieri, ir vēlme pielāgot un izvēlēties balsis, taču Latvijas tirgus tomēr ir mazs. Apsveram domu iesaistīt mākslīgo intelektu, lai tekstu varētu nolasīt ar automatizētās balss atpazīšanas programmām. Ņemot vērā paradumu maiņu, arī krīzes ietekmi, vai ir pierādījumi, ka e-grāmatas Latvijā tiek pirktas biežāk nekā papīra formātā? Aiga: Jā, šie apstākļi stimulē e-grāmatu pirkšanu, taču izdevēji neslēpj – lai nodrošinātu e-grāmatu veidošanu, viņi iegulda no drukāto grāmatu pārdošanas gūtos ieņēmumus. E-grāmatām latviešu valodā ir 10 gadu sena vēsture, pirmie e-grāmatu izdeva “Zvaigzne ABC”. It kā 10 gadi ir daudz, daudz kas ir noticis un attīstījies, bet noteikti, ka vēl ir kur augt. Mēs ļoti ceram, ka 3td.lv ir stimuls, grūdiens, lai e-grāmatu apriti iekustinātu vēl vairāk.

Klajā nāk pirmais izdevniecības "Dienas Grāmata" jaunās sērijas "Es esmu..." romāns “Krauklis”, kura autors ir Andris Zeibots un kurš atklāj dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka personību. “Krauklis ir vienkārši fascinējošs darbs. Brīžam man šķiet, ka Zeibots ir iemiesojies Ziemeļniekā, ka viņi ir kā dvīņi. Tas ir tik ticami, kaut gan iespējams, nav nemaz ticami,” atzīst “Dienas Grāmatas” redaktore Gundega Blumberga raidījumā Kultūras Rondo. Redaktore norāda, ka romānā krauklis kā simbols, tās šausmas, kas viņu vajā. Tāpat Krauklis ir dzejnieka īstais uzvārds. “Tur ir vairāki iemesli, viens no tiem, ka tas ir romānā viens no arhetipiem, kas vajā galveno varoni,” romāna nosaukumu skaidro rakstnieks Andris Zeibots. “Būtu jāpaskaidro, ka romāns vairāk ir par psihes problēmām nekā par tā laika problēmām, nevis par dzejas un literatūras problēmām. Šeit ir pētījums, kas notiek ar to cilvēku.” Zeibots norāda, ka dzeju lasītājs lasītājs biežāk lasa savu ar pieredzi un izpratni par literatūru. “Ir pavisam cita lieta, ja zina, kas notiek ar to cilvēku, kad viņš ir rakstījis šo dzejoli. Tad piepeši intonatīvi un vēl dažādos veidos, arī saistībā ar arhetipiem, ir daudz skaidrāks, kas īsti katrā atsevišķā dzejolī ir domāts un cik enerģētiski tas ir uzlādēts. Tad krauklis ir viens no šiem arhetipiskajiem veidojumiem,” norāda Zeibots. “Otra lieta ir pavisam vienkārša, ka Krauklis ir īstais uzvārds, Ziemeļnieks ir pseidonīms, kuru viņam piešķīra pirmais izdevējs,” turpina rakstnieks. Blumberga norāda, lai arī romānam ir vairāk nekā 600 lappušu un tik garu tekstu mūsdienās cilvēkiem ir grūti lasīt, teksts ir aizraujošs. “Teksts ir sarežģīts, tāpēc ne velti bija iesaistīti gan zinātniskais konsultants, gan vēstures faktu konsultants, attiecīgi Ilze Jansone un Vents Zvaigzne. Teksta sarežģītība nemazina pārdzīvojumu, ko iegūst lasītājs. Ir vietas, kur nevar saprast, kā viņš to spējis uzrakstīt. Vai cilvēkam ir iespējams tik ļoti iedzīvoties varonī,” komentē Blumberga. Jautāts, vai romānā vairāk fantāzijas vai realitātes, Zeibots atzīst, ka fantāzija tomēr dominē, lai arī atšķirībā no citiem saviem darbiem, materiālus tam vācis sēdēdams bibliotēkā. “Andris Zeibots neorientējas uz ikdienas cilvēku, viņš orientējas uz cilvēku, kam svešvārdu vārdnīca ir tikpat skaidra kā ābece, bet es esmu cilvēks, kam ir svešvārdu aklums. Tad mēs cīkstējāmies,” nianses par darba rediģēšanu atklāj Blumberga. Monogrāfiju par Jāni Ziemeļnieku rakstīs literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Izdevniecības “Dienas Grāmata” literatūras projektā “Es esmu...” no 2020. līdz 2024. gadam iznāks 26 jauni darbi: 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem. “Gaidu ar lielu interesi, tas būs gadījums, kad nevarēs teikt, ka rakstnieks visu ir izdomājis, jo tūlīt pretī būs monogrāfija, kurā viss būs salikts pa plauktiem. Varbūt tas iedod lielāku brīvību rakstniekam iedarbināt iztēli. Viņš zina, ka nav jāpieturas pie faktiem,” sēriju kopumā vērtē Gundega Blumberga.

Turpinot stāstu par mākslinieku Rihardu Zariņu, pievēršam uzmanību etnogrāfijai un ornamentam, kā arī Riharda Zariņa devumam Latvijas etnogrāfiskā materiāla vākšanā un popularizēšanā un šķirstām viņa izdotos un lolotos „Latvju rakstu” sējumus. Riharda Zariņa interese par ornamentu un tautas mākslu liek atskatīties uz laiku, kurā mākslinieks dzīvoja, jo 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā daudzi kultūras darbinieki Latvijā aizrāvās ar etnogrāfiju, ar etnogrāfisko materiālu vākšanu, kolekciju veidošanu, pauda viedokli, kā vajag attīstīties latviešu tautas mākslai. Arī Rihards Zariņš bija aktīvs šai ziņā. Viņš nebija pētnieks mūsdienu izpratnē, vienkārši mīlēja latviešu tautas mākslu, popularizēja to un aicināja lepoties ar savas tautas sasniegumiem. Ornaments māksliniekam nozīmējis ļoti daudz, to apliecina arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētniece Aija Jansone aplūkojusi un analizējusi gan Riharda Zariņa vākto kolekciju Krievijas Etnogrāfijas muzejam, gan iedziļinājusies 20 – 30. gados izdotajā 3 sējumu izdevumā „Latvju raksti”. 2008.gadā Aija Jansone pēc savas iniciatīvas devās uz Pēterburgu, lai strādātu Krievijas Etnogrāfijas muzeja tekstiliju fondos un arhīvā. Kolekciju veido divas lielas grupas, viena ir Kurzemes – otra Vidzemes kolekcija. Zariņa pētniece Kristīne Ducmane izdevumā par Rihardu Zariņu piemin, ka Krievijas Etnogrāfiskajā muzejā saglabājusies arī sarakste ar Rihardu Zariņu. No tās var uzzināt, ka Imperatora Aleksandra III Krievijas muzeja Etnogrāfijas padome Zariņam iedalījusi 200 rubļu Kurzemes etnogrāfisko materiālu iegādei. Savukārt Aija Jansone sīki izpētījusi, kādas bijušas iepirkšanas cenas par katru priekšmetu vai apģērba gabalu. Piemēram, par Kurzemes vīru īsajiem svārkiem, kuri valkāti ap 1840. gadu, maksāts 1,5 rbļ., bet par vīriešu vesti - 2 rbļ. Rihards Zariņš uzskatījis par savu pienākumu tautas mākslu fiksēt arī papīra formātā, lai nodotu nākamajām paaudzēm. Izdevniecībā, kas bija izveidota pie Latvijas Valstspapīru spiestuves, 20. un 30.gados publicēja tautas rakstu trīssējumu izdevumu „Latvju raksti”. Aija Jansone vērtē, ka Zariņam bijusi pārāk radoša pieeja tautastērpu komplektējumam. Tomēr savā rakstā Aija Jansone secina: „Zariņa redakcijā iznākušajiem „Latvju rakstiem” bija liela nozīme gan pirmās, gan otrās Latvijas brīvvalsts laikā tautas nacionālās pašapziņas celšanā, sabiedriskās domas aktivizēšanā, diskusiju veidošanā, jaunu pētījumu un publikāciju tapšanā.”

Izdevniecība “Neputns” drīzumā laidīs klajā kinozinātnieces Ingas Pērkones pētījumu “Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino”. Kultūras Rondo šonedēļ piedāvājam sarunas ar Ingu Pērkoni par grāmatā aplūkotajām tēmām. "Lasot pasaulē sarakstīto teorētisko literatūru par aktiera fenomenu kino, pakāpeniski kļuva skaidrs, ka šai tēmai un iespējamajiem skatpunktiem uz to faktiski nav robežu… Tāpēc šīs grāmatas mērķis nav monolīts un izsmeļošs pētījums par aktiermākslu Latvijas filmās, bet drīzāk rizomātiska, t. i., asamblāžas stila daudzveidīga un antihierarhiska tēmas “Kas ir aktrise/ aktieris un kā viņi parādās Latvijas kinomākslā” interpretācija," atzīst Inga Pērkone, raksturojot, kāpēc izvēlējusies pievērsties šai tēmai. Ingas Pērkones monogrāfija piedāvā teorētisku skatījumu uz kino tēlotājiem kā unikālu parādību – aktieri ir radošas personības, un vienlaikus no filmiskā aparāta gandrīz pilnībā atkarīgi ekrāna elementi. Grāmatas pirmajā cēlienā “Viss par aktiermākslu” pētītas tās latviešu filmas, kas stāsta stāstus par aktieriem – pasaules kino tas kļuvis par savdabīgu virsžanru ar kopīgām vizuālām zīmēm, līdzīgiem raksturiem un sižeta līnijām. Pirmais jautājums autorei iešaurināts padomju Latvijas kino procesa kontekstā. Vai apstāklis, ka aktieris bija, iespējams, kā filmas stāsta galvenais varonis, ir saistāms ar politisko un kultūras atkusni? Proti, ka skatītāji uz ekrāna nu varēja iepazīt arī citu profesiju pārstāvju pārdzīvojumus, ne tikai tos, kas saistāms ar komunisma cēlējiem strādniekiem, naidnieka uzvarētājiem karalaukā un tamlīdzīgi? "Ja runājam par padomju laiku, pārskatot arī filmas, kurās aktieris parādās kā tēls, kā raksturs pašā filmā, patiešām iznāk tā, ka vairāk šādu filmu vai nu pakāpeniski tās sāk parādīties ar atkušņa laiku, sākot ar 50. gadu beigām," vērtē Inga Pērkone. "Ja tomēr skatās plašāk padomju kino, tad skaidri redzams, ka jau kopš sociālistiskā reālisma kā vienīgās pareizās metodes sākumu, aktieri, arī plašāk skatuves mākslinieki, priekšnesumu mākslinieki un mākslinieku vispār ir tomēr ļoti svarīgi varoņi un ļoti populāri varoņi." Pērkone norāda, ka arī filmā "Rainis", pats galvenais mūsu sociālistiskā reālisma pamatdarbs kino, kur tieši Rainis tiek padarīts par galveno tā brīža  sociālisma ideju ruporu. "Principā, ja plašāk skatās padomju kultūrā, aktieris vienmēr bijis derīgs ideoloģijas paušanai, bet, protams, ka vēlākajos gados, atkušņa laikā, māksla parādās vairāk un tā atšķirība tiešām ir tāda, ka tomēr māksla attālinās no tās oficiālās ideoloģijas un tomēr pakāpeniski parādās arvien vairāk privāto stāstu vai stāstu," skaidro Pērkone. "Piemēram, kā filma " Teātris" kur, protams, ir arī kaut kādā mērā padomju ideoloģija iekšā, un, pateicoties prasmei, to it kā izcelt, Jānis Streičs varēja strādāt pie šīs filmas. Bet būtībā tur skaidrs, ka tie ideoloģiskie motīvi ir pilnīgi mazsvarīgi."    

Izdevniecība "Pētergailis" laidusi klajā dzejnieces Tamāras Skrīnas 70. jubilejas dzejas krājumu "Mini". Kabatas formāta sējumiņš piepulcējies šajā pavasarī izdotajām dzejas grāmatām.  "Ap strupiem, aprautiem dzejas vārdiem plešas brīvi pieelpota, plaša, gudra un noslēpumaina laiktelpa, kur smalki niansēti sadzīvo spridzīga dabas lirika, sociāla groteska, mūžības zibšņi un dzīves smagums ar māla mēteli mugurā." Tā par Tamāras Skrīnas dzejoļu krājumu "Mini" raksta tā redaktore, autores spalvasmāsa un arīdzan valmieriete Daina Sirmā. Līdz šim Tamārai Skrīnai ir iznācis viens dzejas krājums un bijusi viena publikācija dzejas kopkrājumā “Acis”. Kopš tā laika pagājis visai ievērojams laika sprīdis. Vai viņa krāj sakāmo, vai arī tas pienāk klāt mazpamazām, aptverot ne tikai mēnešu, bet gadu apjomu? “Man visi dzejoļu bloki pazūd, aizslīd. Bet visu laiku es esmu rakstījusi. Publikācijas ir bijušas laikrakstā "Liesma". Katru mēnesi pirmajā piektdienā laikrakstā ir literatūras lappuse. Publikācijas ir daudz,” par saviem darbiem stāsta Tamāra Skrīna. “Tas, ka nav grāmatas, varbūt tā ir laba zīme, ka nav par daudz. Salīdzinot ar padomju laiku, kad iznāca vagoniem. Sliedes ir beigušās, vagoni vēl ripo. Es nevaru paņemt vagonu uz rokām. Es varu paņemt grāmatu, lielāku vai mazāku, bet ne vagonu.” Dzejniece stāsta, ka nelieto nekādas elektroierīces, televizoru pēdējoreiz skatījusies pirms 20 gadiem, arī radioaparāts ir apklusis. “Mana pasaule ir nevis vārds, bet klusums,” secina Tamāra Skrīna, sarunas sākumā aicinot vienam otru uzrunāt uz “tu”, jo “tā Valmierā darot”. Bet, kad dzejolis kļūst tā vērts, lai ar viņu varētu dalīties ar citiem? “Tas ir pašam jājūt. Tā ir ir pašizjūta, pašapziņa, pašskaidrība. Tas ir tas, ko es gribu. Man neder patīk vai nepatīk. Ir divas iespējas, vai nu cilvēks to var izlasīt, vai ne. Tas nav gluži tik vienkārši,” vērtē Skrīna. Dzejas krājumu “Mini” dzejniece veltījusi savai pilsētai Valmierai. Tamāra Skrīna dzimusi 1950. gadā, Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā. 1969. gadā, pēc toreizējās Valmieras 11.varoņu komjauniešu vidusskolas absolvēšanas strādājusi Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā par šķeterētāju. Pirmā publikācija - dzejoļi "Smieties ir jāprot" un "Mēness zirgs" Valmieras rajona laikrakstā "Liesma" 1972. gadā, pēc sešiem gadiem iznāk debijas dzejoļu krājums "Dzintars asiņo" . Savukārt kopkrājumā "Četri" 1986. gadā tiek publicēta dzejoļu kopa "No vienas saules".

Tiešraide no Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā. Izstāde aktuālo grāmatniecībā rāda četrdesmit seši Latvijas grāmatizdevēji. Tajā pārstāvēti uzņēmumi no astoņām valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas, Krievijas, Turcijas, Francijas un Ukrainas. Ir piecas notikumu vietas: Lielā skatuve, Jautrā lasītava, Uzvediba.lv darbnīcas, Grāmatu maiņas punkts un Rakstnieka viesistaba. Izstādes dienās norisināsies 100 kultūras pasākumi, kuros savu debiju piedzīvos vairāk nekā 50 jaunu grāmatu.  Varēs apskatīt “Zelta ābele” un Baltijas grāmatu mākslas konkursa 40 labākās grāmatas. Latvijas Grāmatu izdevēju asociācija apbalvos „Grāmatizdevēju draugu”. Stāsta Latvijas Grāmatu izdevēju asociācijas izpilddirektore Līva Ostupe un Liepājas pilsētas pašvaldības Kultūras Pārvaldes vadītājs Juris Jirgens. Izdevniecība „Zvaigzne” šogad Grāmatu izstādē izceļ savus autorus un piedāvā citu skatījumu, kā apmeklētājus ieinteresēt izvēlēties grāmatu. Stāsta apgāda "Zvaigzne ABC" Latviešu valodas, literatūras un mākslas redakcijas vadītāja Bārbala Simsone. Atvēršanas svētkus izstādē piedzīvos Daigas Mazvērsītes grāmata “Melnbaltās dziesmas. Latviešu estrādes mūzikas vēsture”. Pie Kultūras Rondo mikrofona grāmatas autore, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte. Dzejniece un prozaiķe Andra Manfelde lasītājiem pazīstama jau gandrīz divdesmit gadu. Romāni „Dzimtenīte” un „Virsnieku sievas” nominēti Literatūras gada balvai. Tagad iznācis jaunākais romāns „Vilcēni”. Stāsta apgāda „Dienas grāmata” direktore un galvenā redaktore Dace Sparāne. Kā stāstīt bērniem par vēstures notikumiem? Par to gādā izdevniecība “Liels un mazs”, kas izdevusi lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un ilustratores Linas Itagaki grafisko stāstu “Sibīrijas haika”. Iepazīstina tulkotāja Dace Meiere un dzejniece, izdevniecības "Liels un mazs" redaktore Inese Zandere. Janvārī savu gada jubileju atzīmēja „Trīs tēva dēli” e-grāmatu bibliotēka, ar kuras darbību varam iepazīties arī Latvijas Bibliotekāru biedrības ekspozīcijā. Stasta Latvijas Bibliotekāru biedrības vadītāja Olga Kronberga. Grāmatu izstādes kultūras programmu kuplinās arī somu rakstniece Katri Lipsone, kuras romānu „Saldējuma pārdevējs” izdevis Jāņa Rozes apgāds. Iepazīstina autore Katri Lipsone un tulkotāja Maima Grīnberga. Pie Kultūras Rondo mikrofona dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš un viņš iepazīstina ar igauņu rakstnieci Kairi Look un tepat līdzās ir arī mums jau labi pazīstamais igauņu literāts Contra. Jau 27. reizi Latvijas Grāmatizdevēju asociācija organizē grāmatu mākslas konkursu “Zelta ābele”. Gada sākumā žūrija sāka darbu pie izdevēju iesniegtajo grāmatu vērtēšanas. Šajā gadā grāmatas nominētas 8 kategorijās. Mūža balva piešķirta ilggadējai Smiltenes grāmatnīcas vadītājai un darbiniecei Aijai Reņģei. Un noslēgumā daži izstādes vadītāja Sanitas Blomnieces ieteikumi, kāapmeklētājiem orientēties Latvijas Grāmatu izstādē.

Starptautiskā akadēmiskā izdevniecība “Peter Lang” izdevusi valodnieka, filoloģijas doktora Jāņa Veckrāča angļu valodā sarakstīto monogrāfiju “Dzejas tulkošanas lingvistiskie un translatoloģiskie aspekti. Josifa Brodska teksti krievu, angļu un latviešu valodā” (Linguistic and Translatological Aspects of Poetry Translation. Joseph Brodsky’s Texts in Russian, English and Latvian). Kultūras Rondo studijā ar galvenajiem atzinumiem iepazīstina Jānis Veckrācis, uzklausām arī Brodska atdzejotāju Ronaldu Briedi. "Šī grāmata ir rezultāts diezgan ilgām, plašām darbam un arī laika posmam. Sākās tas viss pirms 8-9 gadiem, kad es dažreiz braucu ciemos pie dzejnieka Pētera Brūvera, mēs daudz runājām par dzeju un arī par atdzejošanu. Viņš man jautāja, no kādām valodām es varu tulkot, teicu, diemžēl tikai no angļu un krievu. Viņš teica - tu traks esi, no tām jau neviens negrib neko ne tulkot, ne atdzejot, jo tur katrs var vilkt līdzi ar pirkstu un teikt, ka īsti labi nav un te jau varēja nedaudz labāk tomēr. Un tas noteikti bija viens no faktoriem," atklāj Veckrācis. Studējot doktorantūrā, pētniekam nav bijušas īpašas pārdomās par tēmas izvēli un arī autora izvēli. Jautājums bijis tikai par to, kādā rakursā un kādā vērsumā veidot darbu. Monogrāfija sniedz gan plašu, gan arī pietiekami dziļu ieskatu atdzejošanas teorijas un prakses jautājumos. Tā ir arī ieguldījums ievērojamā ebreju izcelsmes krievu dzejnieka, esejista un tulkotāja, Nobela prēmijas laureāta Josifa Brodska (1940-1996) mantojuma izpētes turpināšanā. "Tas ir pētījums interesentiem un zinātājiem, kuriem ir nopietna interese par šīm lietām. Lai gan es teikšu un gribētu arī cerēt, ka šīs un tas tur varētu būt arī vienkārši gudram un motivētam lasītājam," atzīst Jānis Veckrācis.

Pēteris Korsaks un Gatis Indrēvics. Viens, kurš apzinājis latviešu fotogrāfus - kara lieciniekus un pētījumu apkopojis grāmatā, otrs – fotogrāfijai pievērsās savā pirmajā misijā Irākā. Abi fotogrāfi tiekas studijā, lai pārrunātu militāro fotogrāfu fotostāstus, kuros klātesošs cilvēks karā. Izdevniecība "Neputns" laidusi klajā fotovēsturnieka Pētera Korsaka grāmatu "Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki". Grāmata sniedz ieskatu Pirmajā un Otrajā pasaules karā iesaukto latviešu fotogrāfu biogrāfijās un atspoguļo to profesionālo veikumu. “Latviešu fotogrāfi karā kā fotoreportieri − līdz šim tāda vārdu salikuma latviešu periodikā nav bijis, jo atšķirībā no rakstniekiem fotogrāfu biogrāfijas nav tikušas sistemātiski vāktas un apkopotas,” tā grāmatas autors fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Pēteris Korsaks norāda, ka, lai gan karā iesaukto fotograāfu skaits nav ļoti liels, viņu apzināšana ir prasījusi meklējumus daudzu gadu garumā. Grāmatā apkopoti dati par 16 latviešu fotogrāfiem, kas tika iesaukti Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Tie ir Ernests Zaļkalns, Gustavs Žakerts, brāļi Mārtiņš, Tenis un Gustavs Lustes, Tālivaldis Lindbergs, Eduards Kraucs, Gothards Grīnvalds, Jūlijs Karlovskis, Leopolds Sīpoliņš, Jānis Tālavs, Nikolajs Uldriķis, Teodors Bidegs, Stepans Burkevics, Jānis/Džons Doreds, Juris Zīverts.  Fotoamatieris Gothards Grīnvalds iemūžinājis gan Tukuma iedzīvotāju demonstrācijas 1940.gadā, gan vācu okupācijas laiku, gan Tukuma brīvprātīgo policijas bataljonu. Grāmatā arī uzņēmumi, kas tapuši Sibīrijā. Gotharda Grīnvalda fotogrāfijas ir sagādājušas pārsteigumu ne tikai fotovēsturniekiem, bet arī ģimenei. Raidījumā Grīnvada meitas Māras stāsts. Ģirts Zēgners atradis viena fotogrāfa ģimenes piederīgo ASV, un tā ir kara fotogrāfa Nikolaja Uldriķa meita, kura dzīvo Amerikas vidienē. Viņa pastāstījusi, ko atceras par savu tēvu, kad viņi 50 gados kopā dzīvoja Dienvidvācijā. Kas redzams Nikolaja Uldriķa dokumentētajos fotoattēlos, atklāj Ģirts Zēgners.  

Aizvadītajā nedēļā notikušajā sarunu ciklā „Sarunas par izdevējdarbību un dizainu”, kuru kopā ar starptautisku komandu realizē Latvijas literatūras eksporta platforma „Latvian Literature”, īpaša vērība tika veltīta Polijas grāmatizdevēju, ilustratoru un dizaineru pieredzei. Kultūras Rondo saruna ar arhitektūras un dizaina izdevniecības „Karakter” vadītāju Pržemeku Dembovski par to, kā sākt savu izdevniecību un cik ilgs laiks nepieciešams, lai lasītāji ievērotu tajā izdotās grāmatas.  Polijas grāmatu izdevniecība „Karakter” dibināta 2008. gadā. To izveidoja grafiskais dizaineris Pržemeks Dembovskis kopā ar savu sievu un vēl vienu kolēģi. Jau no pirmajām savas darbības dienām izdevniecība iestājusies pret kultūras stereotipiem un aizspriedumiem, cenšoties Polijas kultūras apritē ieviest jaunas tēmas, atšķirīgas izjūtas un svaigu estētiku. „Karakter” publicē daiļliteratūru no visas pasaules, piemēram, Staņislava Lema, Sūzanas Zontāgas, Džeimsa Boldvina un citu autoru grāmatas, tomēr vislielāko lasītāju atsaucību guvuši izdevumi par dizainu, arhitektūru un mākslu. Kā uzsver paši izdevēji, nosaukums „karakter" uzliek saistības, jo tas 16. gadsimta poļu valodā nozīmē „burtveidols”. Taču, kā jau katrs veiksmes stāsts, arī šī sākums nebūt nebija viegls.  

Novembra beigās izdevniecība “Liels un mazs” laidīs klajā jaunu interaktīvu uzdevumu grāmatu sēriju pirmsskolas vecuma bērniem “Kā Lupatiņi mācījās”. Tā tapusi sadarbībā ar Latvijas Universitāti, Tartu Universitāti un Igaunijas uzņēmumu „Digital Learning Systems”. Grāmatas varēs iepazīt kopā ar īpašu palīgu – runājošo pildspalvu, ar kuras palīdzību grāmatas ir ne tikai lasāmas, šķirstāmas un pētāmas, bet kļūst arī klausāmas. Jaunā piecu grāmatu sērijā „Kā Lupatiņi mācījās” Ineses Zanderes, Edmunda Jansona un Reiņa Pētersona radītā mīļā kompānija kopā ar gudro Kaķi izzinošā veidā palīdzēs 2–7 gadus veciem bērniem apgūt lasītprasmi, sociālās prasmes, veicinās iztēli un izpratni par matemātiku un dabas zinībām. Grāmatu uzdevumu saturu pēc Latvijas Universitātes un Tartu universitātes profesoru rekomendācijām izstrādājusi rakstniece Maira Dobele.  Katrā grāmatas atvērumā attēlos ir paslēpti aktīvi punkti. Pieskaroties tiem ar runājošo pildspalvu, atskan Kaķa, Zeķītes vai Cimdiņa balss. Pildspalva stāsta stāstus, dzied Jēkaba Nīmaņa dziesmas, skaita Ineses Zanderes dzejoļus un uzdod lasītājam vairākus simtus jautājumu un uzdevumu. Iniciatīva šim projektam nākusi no Igaunijas uzņēmuma „Digital Learning Systems”, kuri pirms pāris gadiem uzrunājuši izdevniecību „Liels un mazs” kopējai sadarbībai.

Izdevniecībā „Neputns” klajā nācis mākslas zinātnieces Daces Lambergas pētījums „Latvijas māksla simbolisma laikmetā”. Tajā sniegts ieskats simbolisma vēsturē Eiropā un tā izpausmēs Latvijas mākslā. Dace Lamberga daudzreiz veidojusi simbolismam veltītas izstādes arī ārpus Latvijas, viņa bija viena no 2018.gada izstādes Orsē muzejā Parīzē „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” kuratorēm. Piedāvājam plašāku sarunu ar Daci Lambergu par veikto pētījumu, savukārt ilustrācijai citu mākslas zinātnieču stāstījumu par atsevišķiem simbolisma darbiem, ko veidojām, gaidot Baltijas simbolismam veltīto izstādi Parīzē.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 33.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs un klausīsies Hjū Loftinga leģendāro "Stāstu par Doktoru Dūlitlu" , kā arī iepazīsies ar putniem, zvēriem un augiem Kerstinas Landvēras izzinošajā grāmatā "Lielais dabas ceļvedis bērniem". Burtu Burvis ieteiks bērniem īsto grāmatu un pieburs lasītprieku! Stāsts par Doktoru Dūlitlu ZIRNEKLIS:                 Kurš atceras, kā tas gadījās, ka Dūlitls sāka ārstēt dzīvniekus un saprast viņu valodu? PRINCESE:                Es zinu. Man ir Hjū Loftinga grāmata par Doktoru Dūlitlu. ZIRNEKLIS:                 Šķir vaļā! PRINCESE:                „Stāsts par Doktoru Dūlitlu” Izdevniecība LIESMA, Rīga, 1972.gads. VOLDIS:                      Paga, paga… bet īstenībā taču stāsts ir daudz senāks.   Angļu rakstnieks un dzejnieks Hjū Loftings pirmo stāstu par labestīgo zvēru dakteri, kurš saprot zvēru valodu, sarakstīja jau 1920. gadā. Lasītāji Dūlitlu tik ļoti iemīlēja, ka šos stāstus rakstnieks turpināja sacerēt līdz pat savai aiziešanai 1947. gadā, tā radot veselu sēriju par doktoru Dūlitlu.  PRINCESE:                Jā, bet Latvijā, Vizmas Belševicas iztulkots, labsirdīgais dakteris ieradās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un iedzīvojās izdevniecības Liesma vairākkārt izdotajās grāmatās. Pēc tam bija uzvedums Jaunatnes teātrī, bet 2000. gadā Dūlitlu izdzirdējām Jāņa Lūsēna Putnu operā. Loftinga radītā varoņa rosīšanās devusi impulsu arī vairākām Amerikā uzņemtām filmām par zvēru ārstu Dūlitlu jau mūsdienīgos apstākļos. ZIRNEKLIS:                 2001. gadā Dūlitlu atdzīvināja arī apgāds Zvaigzne ABC sērijā Lasītprieks, un šodien Doktors Dūlitls ciemosies arī mūsu grāmatplauktā…. Interesanti, vai Burtu Burvis pats personīgi viņu ielūdzis?   Stāsts par Doktoru Dūlitlu - AUDIOGRĀMATA VOLDIS:                      „Doktors Dūlitls dzīvoja mazā pilsētiņā, ko sauca par Padlebiju Purva malā. Doktoram ļoti patika dzīvnieki, un viņš turēja mājās daudzus mīluļus - gan zelta zivtiņas, kas dzīvoja dīķī dārza malā, gan trusīšus pieliekamajā kambarī, gan balto pelīti klavierēs, gan vāveri veļas skapī un ezi pagrabā.” ZIRNEKLIS:                 „Viņam bija arī govs ar teļu, klibs, 25 gadus vecs zirgs, cāļi, baloži, divi jēri un daudz citu kustoņu. Taču viņa īpašie mīluļi bija pīle Pliku-Plaka, suns Džips, sivēns Ruk-Ruks, papagailis Polinēzija un pūce Tū-Tū.” PRINCESE:                Pateicoties izdevniecībai Upe tuviem un tāliem Doktors Dūlitls tagad varēs ciemoties visās mājās pie visiem bērniem, kuri to vēlēsies! Ir izdota jauna muzikāla audio grāmata dubultkompaktdiska formātā - „Stāsts par Doktoru Dūlitlu.” ZIRNEKLIS:                 Kas lasa? Es nepazinu balsis. Es pazīstu tikai Veru Singajevsku, un tā nebija viņa. PRINCESE:                Tie ir Leļļu teātra aktieri Pēteris Šogolovs un Laila Kirmuška. Mūziku rakstījis komponists Ungars Savickis, bet ieraksta noformējumā izmantoti paša autora zīmējumi. Un ziniet, kas pašam doktoram Dūlitlam patīk vislabāk? VOLDIS:                      Tas, ka vāku dizainu veidojusi Gunita Rauba? PRINCESE:                Tas, ka no katras nopirktās audiogrāmatas 10 santīmi tiek ziedoti Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes Ulubele vajadzībām.   Lielais dabas ceļvedis bērniem PRINCESE:                Ieraudzīt! Iepazīt! Izzināt! VOLDIS:                      Kas tie par buramvārdiem, Burtu Princese? PRINCESE:                Ieraudzīt! Iepazīt! Izzināt! ZIRNEKLIS:                 Tu piebursi Voldim spēju saprast dzīvnieku valodu? PRINCESE:                Es došu Voldim iespēju iepazīt dzīvniekus un augus! VOLDIS:                      Vai tad es nepazīstu? PRINCESE:                Vai tu pazīsti visus putnus, ko dzirdi? VOLDIS:                      Nē. PRINCESE:                Visus kokus un krūmus, ko redzi? VOLDIS:                      Nē. PRINCESE:                Visas puķes un garšaugus, un sēnes? VOLDIS:                      Nē. ZIRNEKLIS:                 Voldis pazīst tikai zirnekļus. VOLDIS:                      Es pazīstu Tarantellu. Un Tevi. Un ar to man pilnīgi pietiek. Bet kāpēc Tu to visu jautāji, Princesīt? Tev ir atsūtīta kāda slepena dabas kodu nolasīšanas programma? PRINCESE:                Man ir „Lielais dabas ceļvedis bērniem”, Grāmata, kurā vācu autore aprakstījusi dzīvniekus, kokus, krūmus, puķes, zāli, garšaugus un sēnes. Turklāt tur ir arī skaisti attēli!