Podcasts about atkar

Stāsta Latvijas Pasta Filatēlijas nodaļas vadītājs Edmunds Bebrišs. Vai esat kādreiz turējuši rokās mazu, zobainu papīra gabaliņu ar valsts nosaukumu un attēlu? Pastmarkas. Tās nav tikai līdzeklis pasta nosūtīšanai – tās ir kā mazi mākslas darbi, kā logi uz dažādu valstu vēsturi, kultūru un notikumiem. Pastmarku kolekcionēšana jeb filatēlija sākās jau 19. gadsimtā, neilgi pēc pirmās markas izdošanas – 1840. gadā Lielbritānijā tika izdota leģendārā pastmarka "Melnais Penijs". Uz tās attēlota karaliene Viktorija un to uzskatām par pirmo oficiālo pastmarku pasaulē. Šodien viens šāds oriģināls, labā stāvoklī, maksā vairākus tūkstošus eiro. Taču viena no dārgākajām markām pasaulē ir “Britu Gvineja” – šobrīd ir zināms tikai viens tās eksemplārs. Tā izdota 1856. gadā Britu Gviānā, un 2014. gadā tā pārdota par vairāk nekā deviņiem miljoniem dolāru. Tā ir maza, purpursarkana marka, ar roku rakstītiem iniciāļiem un nominālvērtību uz tās. Vēl viena dārga leģenda ir Zviedrijas “Dzeltenais šiliņš”, kas tika kļūdaini iespiests dzeltenā krāsā, nevis zaļā. Šī drukas kļūda padarīja marku īpaši retu, un ir pieņēmums, ka tās vērtība ir ap trim miljoniem eiro. Latvijas filatēlijā nozīmīga ir pirmā neatkarīgās Latvijas pastmarka, izdota 1918. gada decembrī – tā bija drukāta uz vācu kara kartēm papīra trūkuma dēļ. Šīs markas ir kļuvušas par īpaši pieprasītu kolekcionāru mērķi. Atkarībā no stāvokļa un kartes fragmenta, kas redzams uz markas aizmugures, to vērtība var sasniegt vairākus simtus vai pat tūkstošus eiro. Tāpat arī īpaši retas un vērtīgas ir markas, kas izdodas kļūdaini – piemēram, ar nepareizu krāsu, nobīdītu druku vai citu defektu. Filatēlijas pasaule novērtē ne tikai skaistumu, bet arī retumu un stāstu, kas slēpjas aiz katras markas. Šodien pastmarku kolekcionēšana nav tikai hobijs vecākajai paaudzei. Arvien vairāk jaunu cilvēku, arī digitālajā laikmetā, aizraujas ar šo relaksējošo un aizraujošo nodarbi. Daudzi meklē īpašus izdevumus, veido tematiskās kolekcijas – par dzīvniekiem, sportu, kosmosu vai vēsturiskiem notikumiem. Internets ir atvēris jaunas iespējas – kolekcionāri tagad mainās ar markām globāli, piedalās izsolēs un pat digitalizē savas kolekcijas. Arī Latvijas Pasts ir kolekcionārs. Mūsu kolekcijā ir vairāki tūkstoši retu un unikālu pastmarku, kas izdotas gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Mūsu kolekcijas vērtība šobrīd arī tiek vērtēta uz vairākiem miljoniem eiro. Tomēr šis ir demokrātisks hobijs! Pat ar nelielu budžetu iespējams sākt savu kolekciju. Varbūt nākamreiz, saņemot pastkarti vai aploksni ar marku, aplūkojiet to uzmanīgāk. Iespējams, jūsu rokās ir neliela vēstures liecība, kas reiz kļūs par retu dārgumu. Tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir ap 20 līdz 30 miljoniem filatēlistu. Ķīna ir viena no aktīvākajām valstīm, kur valdība izdod īpašas markas, un kolekcionēšana tiek uzskatīta par cienījamu hobiju. Daudzas ķīniešu markas (īpaši 1960.–1970. gadi) ir kļuvušas par ļoti vērtīgām. Šajā valstī ar filatēliju aizraujas ap septiņiem miljoniem cilvēku. Arī Indijā un ASV ir lielas filatēlistu kopienas. Eiropā – Lielbritānijā, Francijā un Vācijā ir aktīvi filatēlijas kolekcionāri. It īpaši Vācijā ir spēcīgas filatēlijas tradīcijas, daudz filatēlistu klubu, un viena no lielākajām tirgus vietām Eiropā. Latvijā precīzas statistikas nav, bet filatēlistu kopiena Latvijā joprojām ir aktīva. Piemēram, Latvijas Filatēlistu savienība apvieno vairākus simtus kolekcionāru, taču daudzi Latvijas filatēlisti veido savas kolekcijas diskrēti un reti dalās ar savu kolekciju daudzveidību.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Neticami, bet fiziskās aktivitātes var kļūt par atkarību. Vai tā ir bīstama atkarība un kā rast līdzsvaru? Par sportošanu raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas sporta laboratorijas FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja, Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits,  fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko. Rūdolfs Cešeiko norāda, ka ir daudz iemeslu, kādēļ cilvēki pārlieku daudz iesaistās fiziskās aktivitātēs un tās dara pārmērīgi bieži. Viens piemērs - dažādi emocionālie aspekti, vai kā katrs uztveram savu ķermeni, arī dzīšanās pēc kāda rezultāta vai cenšanās aizmukt no problēmām arī veselības jautājumos. "Cilvēki, kas saskaras ar veselības problēmā, lai izvēdinātu galvu un nedomātu par veselības lietām, katru dienu izteikti daudz sporto, piemēram, brauc ar velosipēdu 50 km, tādā veidā nerisinot šos emocionālos jautājumus, bet nododties fiziskai slodzei" bilst Rūdolfs Cešeiko. Raidījuma dalībnieki atzīst, ka visi pazīst sajūtu, kad ir par daudz vai, ka ir grūti, kad tiek  atņemta iespēja aktīvi sportot kādu iemeslu dēļ. Zelta vidus ceļš arī fizisko aktivitāšu jautājumos ir pareizākais. Kas ir par daudz,  mehānismi sāk darboties ne par labu cilvēkam. Rūdolfs Cešeiko min faktorus, kas cilvēkam liek darīt vairāk, nekā spēj un vajadzētu. "Mazvērtības komplekss, bailes, neziņa, depresija, iekšēja trauksme, ka netiek izpildītās kādas cerības vai sasniegti rezultāti. To novēro arī cilvēkiem, kas sporto arī dažas reizes nedēļa, nesaistīti ar amatier- vai profesionālo sportu, kuri sporto veselības nolūkos. Tas kaut kādā ziņā ir pareizi, bet uzstādītā latiņa ir salīdzinoši augsta, ka ir jānoskrien tik un tik kilometru vai nevar noskriet lēnāk, vai ir jāskrien un jāsoļo noteiktā pulsā vai ātrumā. Ideja kaut kādā ziņā ir pareiza, jo fiziskām aktivitātēm atslēgas faktors ir intensitāte, bet tajā visā ir balanss," vērtē Rūdolfs Cešeiko. "Bieži vien cilvēki dara un pats esmu darījis, ka noteikti gribas izdarīt šodien to, lai gan pats jūtu, ka nebūs. Ir nogurums, pagaidi, atpūties, izdarīsi rīt. Neņemu es to vērā un izdaru šodien. Ir grūti, kaut kā treniņu izmoku, ir apmierinājums, bet tajā pašā laikā jūtos slikti. Ir bijusi pieredze, kad sev paklausu un saku - šodien atpūtīšos, rīt aiziešu uz nodarbību. Pilnīgi cita sajūta un pievienotā vērtība. Nosacījums - tas nav slinkums, bet izdarīšu nākamajā vai aiznākamajā dienā. Nebūtu labi, ja tas ievelkas ilgāk par nedēļu. "Visbiežāk atkarība no sporta ir sastopama spēka sporta veidos, vidēji tie ir 8%, spēka sporta veidos tie ir 13%," norāda Sandra Rozenštoka. "Aizraušanās ar rādītājiem un instrumentiem ir tas, kas veicina. Man vajag to sasniegt un to sasniegt, grupā teica, ka vajag tā darīt. Spēka sporta veidi to veicina. Te parādās risks, ja neizdodas iegūt rezultātu, dopinga vielām." Raidījuma viesu piedāvātie āra vingrinājumi ir pieejami Latvijas Radio youtube kontā.

Atkarība un līdzatkarība kā problēma ģimenes veselīgai kopā būšanai. Atkarību cēloņi, veidi. Kur meklēt palīdzību?

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Šoreiz mēģinām atbildēt uz "mūžīgajiem jautājumiem", vai temperatūru mēra saulē vai ēnā, un kādēļ mana loga termometra rādījumi atšķiras no oficiāli ziņotiem datiem, vai oficiālie termometri ar kaut ko atšķiras. Jā, termometri atšķiras gan, jo tajos ir izmantots pat kāds dārgmetāls, lai tie būtu gana precīzi.  Tie, kas pēdējās dienās ir izgājuši ārā, dabā, ir pamanījuši un sadzirdējuši, ka debesis ir kļuvušas skaļākas, un pamanāmākie un skaļākie ir cīruļi, zosis un dzērves. Ornitologs no Latvijas Dabas fonda Jānis Ķuze ar savu pieredzi saka, ka šis vēl ir tikai sākums, un migrācijas kulminācija ir priekšā. Pēdējās dienas ar lielo siltumu ir bijis iemesls vai laba sakritība runāt par to, vai termometri pie loga rāda pareizi, jo Liepājā uzstādīts iespaidīgs 10. marta rekords ar +17.4 grādiem. Cilvēki iesūtījuši fotogrāfijas, kur uzrādīti pat +18 grādi, daži savukārt saka, nē, mans termometrs nerāda ne tuvu šim rādītājam. Rodas jautājums, vai vispār Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) mērījumi ir korekti, vai tur gadījumā nav no padomju laikiem saglabājušās vecas mērierīces, kas rāda nepareizi.  Līdzīgi kā ar gaisa spiedienu, šeit jārunā par gaisu, ko mēs neredzam un mazāk jūtam, tādēļ ir grūti to saprast, bet gaiss ir viela ar konkrētām īpašībām kā jebkura cita, un viena no tām ir temperatūra. Skaidrs, ka dažādās vietās un pat nelielā attālumā tā atšķiras. Visbiežāk gaiss ir vēsāks tuvāk zemei, bet siltāks mazliet augstāk, tādēļ meteostacijās mēra divu metru augstumā, visās stacijās vienādā augstumā, lai šie dati būtu salīdzināmi. Atšķirības lokāli noteikti var būt.  Gaisa temperatūru mēra ēnā. Vieta, kur oficiālās novērojumu mērījumu stacijās novērojums tiek veikts, ir klajā vietā, pēc iespējas tālāk no jebkādiem objektiem, kas varētu to iespaidot, un pats termometra sensors ir apēnots. Pēc būtības šī vieta varētu būt saule, bet uz sensora saule nespīd, jo šādā situācijā, kas bieži ir loga termometriem, mēs iegūstam nevis gaisa temperatūru, kas ir tā viela, ko mēs gribam nomērīt, bet gan termometra korpusa temperatūru, cik korpuss saulē ir uzsilis, tik termometrs rāda. Gaisa temperatūru rāda arī automašīnās. Kā nu kurai automašīnai, bet visbiežāk termometra sensors ir novietots spoguļos, mēdz būt arī uz jumta un pie vējstikla priekšā. Atkarībā no tā, kurā vietā automašīna ir novietota, un vai šai vietai tiek virsū saule, rādījums noteikti atšķiras.  Arī termometru precizitāte ir atšķirīga. Mēs lietojam spirta termometrus, digitālos termometrus, bimetāla termometrus ar spirālīti iekšā un bultiņu, bet LVĢMC ir mazliet "cits līmenis". Par viņu izmantotajiem termometriem raidījumā vairāk stāsta šī centra Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone.

Šampanietis gadu mijā un kāda stiprāka dzēriena glāzīte pēc grūtas darba dienas… Cik viegli ir pazaudēt robežas izjūtu starp sabiedrībā pieņemamu alkohola baudīšanu un alkohola atkarību? Plašāk runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Nacionālais psihiskās veselības centra ambulatorā centra "Veldre" vadītājs, profesors Māris Taube, "Anonīmo Alkoholiķu sadraudzības" pārstāvis, Pilnvaroto padomes loceklis Kaspars Simanovičs un Anonīmo alkoholiķu biedre Ilze.  

Saruna, ko rudenī ierakstījām ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu, kurš savulaik Latvijā ieviesa pasaulē atzīto Minesotas 12 soļu programmu atkarību ārstēšanai. Diemžēl, šodien mācītāja vairs nav mūsu vidū. Saruna ar viņu bija tikpat neparasta, cik viņš pats.Māra Ķirsona padsmit gadus ilgā, personīgā cīņa ar alkoholismu un vēlāk arī atkarību no tabletēm, viņu aizveda pat līdz cietumam un "trakomājai". Savu ceļu uz dziedināšanu mācītājs ieguva caur Minesotas 12 soļu programmu, ko viņš vēlāk palīdzēja ieviest Latvijā. Pateicoties viņam, simtiem cilvēku ir spējuši pārvarēt savu postošo atkarību no alkohola vai narkotikām.Sarunā mācītājs stāstīja par 20 kritiskiem jautājumiem, ko uzdot sev par attiecībām ar atkarību. Viņš piedāvāja praktisku ceļvedi sevis inventarizēšanā, risinājumus līdzatkarīgajiem un alkoholiķu bērniem, kuriem vecāku alkoholisms nozadzis bērnību.Mācītājs ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saprata atkarības būtību un ceļu uz atveseļošanos.Māris Ķirsons bija ne tikai psihologs, teologs un atkarību speciālists, bet arī aktīvs un drosmīgs Latvijas patriots, kurš 1980. gadā Madridē pie PSRS vēstniecības pat lēja savas asinis uz PSRS karoga, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju.Sarunas noslēgumā mācītājs piebilda:"Pamēģini! Varbūt tavā gadījumā arī brīnums notiks."Ja tev, tāpat kā mums, ir svarīgi, lai Cilvēkjaudas saturs arī turpmāk visiem ir pieejams par brīvu, tu vari mūs atbalstīt vai nu "uzsaucot mums kafiju" vai pievienojoties Cilvēkjaudas Klubam.Vairāk informācijas ir sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:0:00 Ievads2:48 Kāpēc psihologs un teologs Māris Ķirsons savulaik atveda uz Latviju 12 soļu programmu anonīmajiem alkoholiķiem8:41 Kas ir pirmais solis uz atveseļošanos no alkoholisma11:18 Par runāšanas svarīgumu12:22 12 soļu programmas veiksmes procents14:52 Kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri cieš no alkoholisma17:04 Otra svarīgā lieta ceļā uz atbrīvošanos no atkarības20:01 Divdesmit jautājumi, ko cilvēks var sev uzdot saistībā ar savu dzīvi un savu dzeršanu21:53 Ko nozīmē sevis inventarizēšana23:21 Kā iemācīties nemelot sev26:22 Kādus papildu ieguvumus cilvēks var saņemt, praktizējot 12 soļu programmu28:27 Iemesli, kādēļ cilvēki dzer30:43 Divdesmit jautājumi, kurus uzdot sev, lai noskaidrotu, vai esi līdzatkarīgs35:08 Vai Latvijā pastāv līdzatkarīgo palīdzības grupas37:52 Kas ir galvenā lieta, kas jāiemācās līdzatkarīgajiem40:14 Ko darīt bērnam – gan mazam, gan pieaugušam, ja vecāki dzer46:39 Izlīdzināt sastrādāto un atvainoties – cik svarīgi un cik viegli vai grūti tas ir48:30 Kā sadzīvot ar nozagto bērnību vecāku dzeršanas dēļ50:22 Upura pozīcija un atkarība – kāda te ir saistība53:02 Ieteikumi, kā nenonākt līdz atkarībai55:07 “Ja es piedodu sev, tad viss tas, kas manā galvā ir dzīvojis, tur vairs nav”

Rudens ziemas periodā no zagļu uzbrukumiem visvairāk cieš vasarnīcas, kuras sargā vien vārti un viena durvju slēdzene. Paļauties uz veiksmi, ka garnadžiem īpašums neliksies interesants, vai tomēr veikt drošības uzlabošanas pasākumus? Kā labāk aizsargāt savu īpašumu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abašins, drošības eksperte Jūlija Bedenko un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece Vita Vīlistere. Ne tikai dārza mājiņas ir noziedznieku uzmanības lokā ziemas periodā, tas var būt arī dzīvoklis vai dzīvojamā māja laikā, kad cilvēki izvēlas doties pagarināt vasaru, dodoties uz siltām zemēm, atzīst Vita Vīlistere. "No paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš vērtē savas mantas. Ir cilvēki, kas novērtē katru sīkumu un pat zapts burka viņam ir ļoti nozīmīga, citam varbūt arī tas zāles pļāvējs nav - nākamgad plānoju pirkt jaunu, ja aizies, aizies. Arī tāda attieksme ir," norāda Vita Vīlistere. Protams, arī ieziemoti mazdārziņi, kur nav cilvēku uzraudzība. "Jāparūpējas par drošību aizslēdzot, jāparūpējas, lai atslēgas ir drošas, nav vienkārši atlaužamas, bet ļoti ieteicams parūpēties par elementārāko sensoru apgaismojumu, kas arī dara noziedznieku bažīgu, varbūt te neuzturēšos," iesaka Vita Vīlistere. "Labs līdzeklis ir video novērošana, kas dod signālus saimniekam uz telefonu. Viņš uzreiz redz, kas apkārt notiek, un arī var parunāties ar ciemiņu, apjautāties, ko viņš dara īpašumā. Viss tiek filmēts, fiksēts. Tas palīdz policijai arī pierādījumiem." "Zagļus piesaista, ja viņi redz, ka ir vērtīgas mantas viegli pieejamas: pār žogu redzamas, nav saslēgtas, zāles pļāvēji nav aizvesti prom, vienkārši nostumti pažobelē. Dažāda mazāka sadzīves tehnika, ko var viegli ieraudzīt caur logu. Arī telefoni un datori, kamīni, citas vērtīgas mantas - gleznas, arī rotas lietas," atzīst Vita Vīlistere. Noziedznieki izvēlas, ko var viegli paņemt un aiznest. Ja lielākas lietas, tad tas ir plānots pasākums, vērots un noteiktā laikā arī veikts, jo nepieciešams transports.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Ko īsti nozīmē labbūtība darba vidē, kas to veido? Kā nodrošināt to, lai saglabājas līdzsvars starp darba un privāto dzīvi un lai neviena no jomām netiek atstāta novārtā, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. Jana Strogonova iepazīstina ar pētījumu, kas tiek veikts jau piekto gadu par cilvēku sajūtām darba vidē. "Cilvēki darba vietā jūtas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, cilvēki var plānot savus darbus, realizēt uzdevumus, vadītājs uzticas," norāda Jana Strogonova. "Darbinieki arī atzīst, ka jūtas gana novērtēti, bet šī sajūta krītas, un tas nav jautājums par atalgojumu, bet cilvēki norāda, ka vēlas saņemt vienkāršu paldies no kolēģiem, no vadītājiem, grib būt pamanīti, ka darbs ir jēgpilns, novērtēts. Grib saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu. Bet šī sajūta krītas." Runājot par sliktajām sajūtām, cilvēki atzīst, ka jūtas stresā, kā arī izsmelti. Tas nemainās visus piecus gadus, kopš tiek veikts pētījums. Pieaug arī netaisnības sajūta kopš 2022. gada. Tas arī saistīts ar atalgojumu. "Ja krītas informētībā, pieaug arī netaisnības sajūta," analizē Jana Strogonova. "Pārsteidz, ka darba vietā arvien mazāk cilvēku jūtas laimīgi. Skumji, ka šī sajūta nav darba vietā. Cilvēki arī nesagaida, ka darba vietā var justies priecīgi. Tā, liekas ir negatīva tendence," vērtē Jana Strogonova. Cilvēki vēlas draudzīgus kolēģus, iespēju strādāt attālināti un redzēt sava darba jēgu. Eva Selga atzīst, ka uzņēmumā vadītājs nosaka daudz, iedod vadlīnijas par to, kā savstarpēji komunicēsim, kā sniegsim informāciju, kā svinēsim uzvaras un sasniegumus.  "Ja emocionālā vide ir depresīva, nestabila, saspringta, protams, nav ne prieka, ne rezultātu, ne varam runāt par foršu kopā būšanu," vērtē Eva Selga. Bet viņa arī norāda, ka ne viss ir atkarīgs no vadītāja. "Labbūtības momenti ir no abām pusēm, ko es ieguldu un ko dod darba devējs. Nevar darba devējs tikai dot un dot, bet es nākšu nīgrs un viss man būs slikti. No tā nekas nemainīsies. Abām pusēm jāspēlē kopā," vērtē Eva Selga. "Arī runājot par fizisko labbūtību. Kā es rūpējos par veselību, kā uztveru lietas. Var būt vislabākais galds, bet ja man kaut kas sāp un es neārstējos, galds neglābs. Arī cilvēkiem pašiem ir jādomā, ko viņi dara, lai justos labāk. Veselības apdrošināšanu darba devējs var nopirkt, cik mēs to izmantojam, vai mēs vingroja, vai kustamies? Neviens darba devējs mums rokas, kājas neizvingrinās. Tas jādara pašiem." Agnese Orupe min, ka daudz nav piemēroti darbam atvērtā birojā. Tas var izvērsties par problēmu. Viņai piekrīt arī Eva Selga un mudina kā risinājumu piedāvāt - ļaut strādāt no mājām.     

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas pirmo epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. 0:00:00 – 0:03:12 – šodien raidījumā; 0:03:13 – 0:20:17 – ko sestās sezonas “eXi” dara šobrīd? 0:20:18 – 1:09:14 – kā atrast vietu dzīvē pēc sportista karjeras beigām? 1:09:15 – 1:31:06 – cik ātri “kūst” nopelnītā nauda? Atkarības pēc sportista karjeras…

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Arvien biežāk veikalu plauktos mēs redzēsim pārtikas produktus, kas gatavoti no kaltētiem sienāžiem, aļģēm un citām mums neierastām ēdiena sastāvdaļām. Zivju zirņi, vegantatu, faba, griksi, nutriboom. Pirmoreiz dzirdat šādus vārdus vai salikumus? Tā ir tikai neliela daļa no inovatīvajiem pārtikas produktiem, ko ražo Latvijā.. Kas ir inovatīvā pārtika - objektīva nepieciešamība vai modes kliedziens, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Tehnoloģiskais centra projektu vadītāja Dzintra Švarcbaha, Latvijas Biozinātņu un Tehnoloģiju universitātes zinātniece, "Food HUB" vadītāja Ilze Laukalēja-Broka un "Rimi Baltic Agile" pārmaiņu un inovāciju vadītājs Andris Vedigs. Dzintra Švarcbaha norāda, ka uz jēdzienu inovatīvs var dažādi paraudzīties. "Mums ir inovatīvi ir kukaiņu maize, bet pajautājiet cilvēkiem Ķīnā vai Taizemē, viņi tādu ēd visu laiku un neuzskata, ka tas ir kaut inovatīvs. Vai bio noārdāmie trauki pie mums ir inovatīvi, bet cilvēki mazāk turīgās valstīs ir spiesti ēst no palmu lapām," skaidro Dzintra Švarcbaha. "Aug gan pieprasījums, gan piedāvājums pēc vegāniem un veģetāriem produktiem. Reizēm ir mīnuss - produkts ir dārgs un cilvēki ne vienmēr to var pirkt regulāri, otrs - cik dārgi izmaksā ražotājiem un no ražošanas viedokļa. Lai saražotu veselīgo produktu CO2 nospiedums ir ārkārtīgi liels. Cilvēks, kurš domā, ka ka ēd veselīgi, viņš nemaz tik veselīgi neēd. Varbūt planētai veselīgāk būtu, ja viņš tomēr ēstu vietējās izejvielas," atzīst Dzintra Švarcbaha. Inovatīvs - tas nozīmē, kas nav ierasts un ir jauns. Ilze Laukalēja-Broka piebilst, ka inovācija var būt arī klasisku tradicionālu ēdienu citāda pasniegšana. Piemēram, maina detaļu un tas būs inovatīvs produkts. Var ražot sieru un domāt, kā samazināt atlikumus un uzlabot tehnoloģisko procesu.  ASV skābēti kāposti liekas brīnums un kāpēc tas vajadzīgs. Viņa dalās pieredzē, ka Amerikā, ja liek skābētus produktus ēst, tas ir kā mums liek kukaiņus ēst. Atkarīgs, kur esam un kā uztveram produktus.   Andris Vedigs uzskata, ka jau tagad veikalu plauktos daudz inovatīvu produktu.  

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Aktiera Kaspara Dumbura nesenākā kino loma ir filmā "Elpot zem ūdens". Pirms tās iznākšanas Kaspars man jautāja, vai varam Cilvēkjaudā aprunāties par atkarības slimību un viņa atveseļošanās pieredzi, kas varētu noderēt citiem (viņš piecus gadus vairs nelieto alkoholu). Kad satikāmies uz sarunas ierakstu, Kasparam pastāstīju, kādu ziņu pirms dažiem mēnešiem man atsūtīja Cilvēkjaudas fans, kurš ar mani padalījās, cik grūta ir viņa cīņa ar atkarībām. Ar Kasparu vienojāmies, ka šo sarunu veltām šim vīrietim, viņa mazajam bērnam un mīļotajai sievietei. Un, cerams, vēl daudziem, kuru dzīvi pasliktina atkarību slimība, kas cilvēkus nešķiro.Es cienu Kasparu par viņa atklātību, īstumu un tiešumu, lai viņa stāsts palīdzētu atgūt brīvību arī citiem. Paldies lieliskajam vīrietim, kurš man uzrakstīja, paldies lieliskajam vīrietim, kurš ar mani šajā intervijā sarunājās, paldies katram, kurš palīdzēs šai sarunai nonākt līdz cilvēkiem, kuriem tā var noderēt! Jūs katrs darāt šo pasauli labāku.Kaspars Dumburs ir teātra un kino aktieris. Viņš ir galvenās lomas atveidotājs Andreja Ēķa seriālā "Nebaidies ne no kā". Kasparu aizrauj arī mūzikas ierakstīšana. Te dažas lomas, kurās Kasparu šosezon var redzēt Dailes teātra izrādēs: Lāčplēsis - "Spīdolas nakts", Nātans - "Leopoldštate", Loma - "Kaukāziešu krīta aplis", Prokurors Jusefs Elfajumi izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" un citās. Vairāk informācijas ir sarunas lapā.Sarunas pieturpunkti ar laika norādēm:6:31 Atkarības kā aisberga redzamā daļa9:54 “Meklēt kopīgo, kas mūs vieno”11:40 Talants, kuru Kaspars Dumburs neizvēlējās – kā sākās aktiera karjera18:30 “Iemācīties tekstu nozīmē padarīt to par savu”24:13 Drosme ar lomu palīdzību iet tādās teritorijās, kur parasti cilvēks neietu26:59 Dzīve bez uzrakstīta scenārija, kas noveda no ceļa30:40 Vai talantu var nodzert33:54 Kāpēc vieglāk būt atklātam, nekā iztaisīties par labāku37:04 Cik viegli ir spēt noturēties pretī atkarībai, kas “vienmēr ir gatava un pumpējas 24/7”42:05 Atkarīgā cilvēka domāšanas īpatnības, kas noved pie kārtējās lietošanas44:36 Kas palīdzēja aktierim apturēt apbreibinošo vielu lietošanu51:42 Kā atveseļošanās ir ietekmējusi Kaspara attiecības ar brāli54:15 Savākt šmuci un palūgt piedošanu – kā vārdā to darīt un cik viegli tas ir57:17 “Tad, kad atkarīgais beidz lietot, šī pasaule kļūst par šo vienu iedaļu labāka”1:00:36 Attiecības ar pazemību, lūgšanu un ticību1:15:20 Spēja iemīlēt sevi kā ar efektiem, tā arī ar defektiem1:21:12 “Jo vairāk drāmas manā dzīvē, jo tuvāk es esmu lietošanai”1:26:06 Kā neļaut domām valdīt pār dzīvi1:33:32 Kāda sajūta ir spēlēt narkomānu, kad pats esi no tās bedres izrāpies1:36:17 Nomest svaru, uzaudzēt muskuļus – kādas sava ķermeņa pārvērtības lomu dēļ ir veicis Kaspars1:42:20 Kāds ir filmas “Elpot zem ūdens” galvenais vēstījums1:47:04 “Ir būtiski apzināties savu zemāko punktu”

 Visu novembri, kopā ar Stebby aktualizējam labbūtības tēmu un šajā epizodē tiekos ar Gunu Kalniņu, Rīgas Zooloģiskā dārza cilvēkresursu attīstības un pārmaiņu vadības biznesa partneri. Šajā epizodē Guna dalās pieredzē kā savā ikdienā strādā ar labbūtības jautājumiem. Klausies sarunu un uzzini: Kā pārvarēt iesakņojušās pieredzes un transformēt kultūru? Kāpēc labbūtība ir dienas prioritāte un par to neviens neuzdod jautājumus? Kā strādāt ar dažādām paaudzēm un pielāgoties atšķirīgām vajadzībām? Kāpēc transformēties nenozīmē iznīcināt pagātni?Paldies Gunai ar dalīšanos ar savu pieredzi, piemēriem un, lai šīs saruna noder jums kā iedrošinājums tajā, ka iespējams ir viss, ja vien ir pareizie instrumenti, kompetences un stratēģija. Šī ir saruna ar kuru noslēdzas labbūtības mēnesis un sarunas par labbūtību, kopā ar Stebby. Paldies par šo kopā būšanu un tēmas aktualizēšanu! Uz tikšanos nākošajās epizodēs!*“Stebby” ir lielākā individualizētu labsajūtas pakalpojumu platforma Baltijas valstīs, un to pašlaik lieto vairāk nekā 1500 uzņēmumu. Platformu izmanto vairāk nekā 150 000 lietotāju un 2000 partneru-pakalpojumu sniedzēju. Plašāka informācija pieejama mājaslapā www.stebby.lv 

12 soļi, kas jānoiet, lai tiktu galā ar savu alkohola atkarību. Protams, ka tie nav vienkārši soļi, bet vesela programma, ko piedāvā Latvijas anonīmo alkoholiķu sadraudzība, kas šogad atzīmē savu 35. pastāvēšanas gadu. Par sadraudzību un atveseļošanās programmu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta teologs, noētiskās veselības kopienas "Elizeja" dibinātājs Kaspars Simanovičs, narkoloģe, psihoterapete Ilze Maksima un AA biedrs Orests. "Mēs sakām, ka jāsasniedz savas bedres dibens – vienam tas ir pie tirgus, kur lielie konteineri, citam tas ir, kad viņam Jūrmalas mājā ir palikuši tikai "porši" un "lambordžīni". Tas var būt dažādi," sarunā atzīst Orests, skaidrojot, kad cilvēki vēršas AA biedrībā, lai sev palīdzētu. Ilze Maksima Diagnostiski vērtē procesu, kas ir noticis apmēram gada laikā. Ir vairāki apstākļi, kas nosaka, cik ātri saslimšana progresē. Viņa vienmēr progresē, nekad nenāk atpakaļ. "Tā ir nianse, kur cilvēki maldās, ka es tagad kādu laiku atturos, tad viss būs kārtībā, es atkal varēšu sākt lietot. Tie ir lieli maldi, informācijas trūkums. Slimība tikai un vienīgi progresē. Viņa nav izārstējama, bet ir labi ārstējama," skaidro Ilze Maksima. Orests norāda, ka sadraudzības 12 soļu programma ir kā ieteikums.  "Mēs smejamies, ka tas nav obligāti ir līdzīgi, kā ar izpletni: kad lec ārā no lidmašīnas ar izpletni, nav jau obligāti viņu atvērt, ir ieteikts paraut šo šņorīti, tātad lietot šo programmu. Ir cilvēki, kas gadiem nāk uz AA, viņi jūtas komfortabli, viņi programmu nelieto. Viņi nedzer, vērtē, vai viņš ir skaidrā, vai dzīvo "sausā", tas ir viņa ziņā," atzīst Orests. Viņš arī norāda, ka cilvēki maākās pilsētās kautrējas pievienoties AA sadraudzībai, jo kā es iešu uz Anonīmo alkoholiķu sapulci, mani taču visi kaimiņi pazīst. Tā var būt lielākā problēma. "Kad tas dibens ir sasniegts, cilvēks ir gatavs darīt jebko, tas ir īstais brīdis, kad sākas atveseļošanās," norāda Orests. Ilze Maksima atzīst, ka šāda palīdzības forma daudz pieejamāka, nekā narkologa konsultācija, jo ir reģioni, kur narkologa nav, vai arī rindā uz konsultāciju jāgaida mēnesi vai pat vairāk. "Ģimene nevar izvilkt cilvēku, neviens nevar izvilkt cilvēku," uzskata Kaspars Simanovičs. "Es parasti saku, ka labākā palīdzība alkoholiķim vai atkarīgajam, ir viņam nepalīdzēt. Kamēr visi danco riņķi, apkārt atkarīgajam un mēģina ar viņu kaut ko darīt, tur nekas nelīdz. Viņš ir jāliek mierā. Cilvēkam ir jāļauj pēc iespējās ātrāk pašam piedzīvot savas rīcības sekas." "Viņš arvien vairāk slīdēs uz leju un šajā slīdēšanas procesā katru reizi ir iespēja notikt atsitiena punktam. Vienam tas būs mazliet augstākā pakāpē, vienam zemāk, citam - vēl zemāk, kādam nenotiks vispār un tad mēs viņu atradīsim nosalušu zem tilta kartona kastē..." turpina Kaspars Simanovičs."Ir jānovelk robežas. Sliktākais, ko izdara tuvinieki, uzņemas sekas viņa vietā, un viņš nejūt šīs sekas, turpina dzīvot bezatbildīgi, jo sekas uzņemas cits. Kāpēc man mainīt kaut ko savā darbībā?

Šīs sezonas ķirbji novākti, jāsāk gatavoties jaunajai sezonai. Par ķirbju, paprikas, meloņu un arbūzu audzēšanu un konservēšanu raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta ķirbjaugu, paprikas un čili piparu audzētājas Saiva Pekuse no dārzniecības "Neslinko", un Maija Čerjaka. Saiva Pekuse iesaka vienkāršu ķirbju marinēšanas recepti: 1,5 kilogrami ķirbja, litrs ūdens, 400 - 600 grami cukura, 3 - 4 ēdamkarotes galda etiķa. Kā arī pievieno kanēļa mizu un krustnagliņas. Marinādi uzvāra, liek iekšā ķirbi. Atkarībā no ķirbja šķirnes tas būs jāvāra ilgāk vai mazāku laiku. Varbūt tikai jāuzkarsē. Ķirbjus pilda burkās un pēc vajadzības vēlreiz uzkarsē marinādi, lej virsū ķirbjiem. Burkas aizvāko un glabā līdz apēšanai. Ja vēlas marinēt, audzē vai pērk sulas ķirbi. Ieteikums: Ja iegūst īpašumā ķirbi, gribas iemarinēt, bet nav saprotams, vai tam paredzēts, vai neizjuks karsējot, vajag paņemt 3 -4 gabaliņus ķirbja, sagrieztus tādā izmērā, kādā vēlas marinēt, un katliņā ar parastu ūdeni uzkarsē, skatoties, pēc cik ilga laika sāk jukt ārā. Ja sadalās ļoti ātri, ķirbis nav izmantojams marinēšanai, bet ir pankūku vai putras ķirbis. Savukārt Maija Čerjaka dalās ar marinādes recepti paprikai. Puslitrs ūdens, glāze cukura, glāze baltvīna etiķa un pusglāze olīveļļas. Uzvāra marinādi, met iekšā iztīrītas, gabaliņos sagrieztas paprikas, vāra 5 min., pilda burkās, kur jau priekšā ķiploka daiviņa. Burkas aizvāko un glabā. Domājot jau par nākamā gada ražu, ir īstais laiks ielabot augsni. Sakritušās koku lapas var likt tur, kur paredzēts nākamā gadā stādīt ķirbjus. Izrok bedri, kurā pilda lapas, pērno zāli, tomātu lakstus no siltumnīcas, ber virsu zemi. Visu vagu piepilda ar jaunām barības vielām. "Līdz pavasarim vēl nav īsti sadalījies, bet nākamā gadā rokot, pat stingrākās ozola lapas ir sadalījušās," atzīst Saiva Pekuse.  Starp lapām ber pelnus, kas gan bagātina augsni ar kāliju, gan arī arī nedaudz silda lapas, notiek ātrāk sadalīšanās process. Lapas nevajag bērt biezā slāni, apmēram 20 cm. Ķirbjus, kad novākti no lauka, nevajag mazgāt, jo tas noārda vaska slānīti, kas aizsargā un ilgāk palīdz uzglabāties.   No 25. līdz 29. oktobrim Latvijas Nacionālais dabas muzejā norisinās gadskārtējā rudens ražas izstāde „Ķirbjaugi un paprika 2023”, kurā var gūt ieskatu daudzveidīgajā ķirbjaugu un paprikas pasaulē, iepazīt selekcijas jaunumus, kā arī uzzināt par dažādām garšas un ārstnieciskajām īpašībām. Sezonas noslēguma dārzkopības izstādē būs apskatāms plašs ķirbju šķirņu klāsts – gan iecienītas un gadu gaitā jau pārbaudītas, gan jaunas rudens lielogu šķirnes. To vidū būs gan ēdamie, gan dekoratīvie ķirbji, gan arī dažādi citi ķirbjaugi – kabači, cukini, patisoni, arbūzi, melotrijas jeb peļu arbūzi, tladiantas jeb sarkanie gurķi un momordikas jeb balzāmbumbieri. Īpaša vieta izstādē atvēlēta krāšņajai un bagātīgajai šī gada piparu ražai – būs gan saldā paprika, gan aso piparu šķirnes.

Netieši dati rāda, ka vegānu skaits Latvijā turpina palielināties. Vegāniska uztura piedāvājums arī. Tomēr bažas par to, ka šāds uzturs ir nepilnvērtīgs un ilgtermiņā var radīt problēmas cilvēka veselībai, nekur nav pazudušas. Vai bažām ir reāls pamats, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas vegāns, zvērināts dzīvnieku advokāts Sandris Ādminis un sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore. "Piemēram, šobrīd aizvien vairāk runā par gaļas patēriņa samazināšanu, un tas varbūt simtprocentīgi neierakstās tajā idejā kā tādā, bet tas neizbēgami arī ir daļa no tā aicinājuma," par iespējamo motivāciju pievērsties vegānismam bilst Sandris Ādminis. "Sāksim ar to, ka paskatāmies, vai tas, cik mēs daudz apēdam tos dzīvniekus, tiešām atbilst tam, ko mums iesaka ārsti, veselības speciālisti, vai tiešām tas ir ilgtspējīgi vides mijiedarbības sakarā. Tas ir viens piemērs. Aicinājums varbūt ir kļuvis iekļaujošāks ar laiku, plašāks." Lai uzturs būtu pilnvērtīgs, varbūt risinājums ir mākslīgi audzētas gaļas produkti pa reizei? "Tas jau ir ļoti atkarīgs no apsvērumiem, no motivācijas, kāpēc cilvēks ir izvēlējies piebremzēt ar dzīvnieku produktu patēriņu vai vilkšana mugurā, tai skaitā. Tas jau nav tikai par uzturu, vegānisms tādā ziņā ir kaut kas plašāks par uztura veidu," norāda Sandris Ādminis. "Ja cilvēkam kā apsvērums ir vairāk saistīts ar savu veselību, tad, piemēram, apēst reizi gadā vai reizi nedēļā kaut ko no dzīvniekiem kādu mazu zvēriņu - trusīti, vistiņu vai zaķīti - tas varbūt dramatiski nemainīs vides situāciju. Ja tā pārliecība ir saistībā ar morāliem apsvērumiem, ar sirdsapziņu, es gribu, lai manas izvēles dēļ nevienam netiek nogriezta galva, trusītim, piemēram, tad tas ir citādāk. Atkarīgs no cilvēka iekšējās motivācijas." "Ja es izvēlos būt par vegānu, gribu mainīt radikāli savu dzīvesveidu, savu ēšanu tādu vai šādu apsvērumu dēļ, tad, pirmkārt, noteikti būtu jāizdodas pie sava ģimenes ārsta, jānoskaidro savu veselības stāvokli, kāds tev ir šobrīd. Es esmu redzējusi ļoti gudrus, izglītotus, protams, vegānus, kuri seko līdzi savam veselības stāvoklim, asins, analīzēm, dzer papildus uztura bagātinātājus," analizē Liene Sondore. "Šis dzīvesveids neiet pretrunā... Priekšstats, ka vegāniem kaut kas trūkst, tas tā ne vienmēr ir. Es vienmēr saku, nu arī tiem, kas ēd tikai baltmaizi ar sardeli un pelmeni, arī nav pats labākais dzīvesveids.  Tāpēc, pirmkārt, tev ir jāzina savs veselības stāvoklis. Un tad jau tālāk ārsts pateiks konkrēti, kādus uztura bagātinātājus vajadzētu uzņemt papildus. Būsim reāli, mēs varam varbūt kādu vegānu bārt - nu, nu, nu tagad tev jāapēd reizi mēnesī gaļa! Tā nebūs, ja šim cilvēkam ir konkrēta pārliecība. Bet es domāju, nevajag tās lietas dramatizēt. Mūsdienās ir ļoti daudz pieejami forši produkti. Es esmu absolūti par mājās gatavotu ēdienu un papildus, kas ir jāuzņem, tad tas ir jāuzņem."  

Jānis un Līga Skrastiņi vada atveseļošanās centru "Sober Way" Cēsu novada Raiskumā. Paši izgājuši cauri atkarības līkločiem, viņi palīdz tiem, kuri tur nokļuvuši nesen vai arī allaž atgriezušies uz šī bīstamā ceļa. Raidījumā sarunājamies par anonimitātes nozīmi atveseļošanās procesā un iegaismojam atkarīgā līdzcilvēku neiecietības radītos riskus.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Latvijā izstrādātas vadlīnijas veselīgai un jēgpilnai datorspēļu spēlēšanai, lai ikdienā tā būtu droša un ilgtspējīga. Ko speciālisti iesaka tiem, kam brīvā laika īsināšana ir datorspēles, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Latvijas Biogeiminga biedrības (LBB) priekšsēdētājs Martins Muitenieks, Biogeiminga veiktspējas treneris Edgars Ziņģis un profesionāla e-sporta atlēte un LBB biedre Ieva Skrastiņa. Martins Muitenieks norāda, ka datorspēļu spēlēšana ietekmē bioloģisko un emocionālo stāvokli, kā arī dzīves veidu. Veidojot vadlīnijas, ideja bijusi pievērst uzmanību cilvēka bioloģijai, ko nodara un kā ietekmē datora lietošana un spēļu spēlēšana ilgtermiņā cilvēku.  Centās apkopot speciālistu ieteikumus un izveidot brīvi pieejamu materiālu jebkuram interesentam, ne tikai datoru lietotājiem un spēlētājiem, bet arī vecākiem un skolotājiem, kas var palīdz bērniem, kas nodarbojas ar datorspēlēm un nepārzina, kāda ir ietekme. Martins Muitenieks atklāj, ka pašam palīdzējis sporta treneris, kas norādījis, ka uzturēt arī fizisko formu. Apzināties, ka arī nevar astoņas darba stundas no vietas sēdēt pie datora, ir jāpieceļas, jāizkustas, jāpaēd "Projekts ir ne tikai par ēnu pušu izgaismošanu, bet arī kā spēles var palīdzēt daudz ko iemācīties," atzīst Martins Muitenieks . Viņš min, ka bērniem ar mentāliem traucējumiem uzlabot komunikācijas prasmes. Galvenais ir mazkustīgums, vai pārdomājam visu saistībā ar uzturu, vai vispār ēdam. "Ja izvēlētais virziens ir e-sports, tas nozīmē daudz vairāk stundas pavadīt pie datora un cenšoties sasniegt mērķi, sekojot grafikam, kāds ir arī atlētiem sportā. Hobija līmenis ir tas, kur pavadi brīvo laiku, bet arī brīvajā laikā cilvēki mēdz aizspēlēties, mēdz attapties, ka jāiziet ārā, varbūt nepieciešama dienas gaisma, varbūt nepieciešams pēc garās dienas nedaudz atpūsties no ekrāna. Pašsaprotamas lietas apkopotas vadlīnijās," uzskata Martins Muitenieks. Tāpat viņš min, ka ļoti būtisks ir miegs un tā kvalitāte. Ieva Skrastiņa norāda, ka arī viņai svarīgi ir izgulēties, tas nozīmē nesēdēt stundu pirms iešanas gulēt pie datora. Tas ietekmē miega kvalitāti, un slikta miega kvalitāte ietekmē arī spējas kvalitatīvi spēlēt. Ieva Skrastiņa atklāj, ka kādreiz arī aktīvi sportojusi, tagad cenšas pastaigāties vismaz stundu dienā un arī svarīgi ir paēst. "Ja es to nedaru, jūtu, kā tas atspoguļojas uz mani, maniem nerviem, jo videospēles reizēm "sit" pa nerviem un tad mēs paliekam ļoti dusmīgi un rupji reizēm," atzīst Ieva Skrastiņa. "Atkarīgs, kādu virzienu izvēlas, vai gribam iet profesionāli tajā iekšā un veltīt visu laiku, vai atstāt hobija līmenī. Tas arī parāda, kāda fiziskā slodze ir vajadzīga," analizē Edgars Ziņģis. "Ja gribam atstāt kā hobiju, tiešām varētu pietikt ar 10 000 soļiem, mazliet atpūtināt prātu un iet no jauna spēlēt. Ja mēs ejam tajā profesionāli, jābūt dienas režīmam, grafikam, fiziskajam treniņam, speciāliem treniņiem pie datora, kaut kādas taktikas apspriežam. Hobija līmenī pietiek aiziet pusstundiņu paskriet, lai asinsrite ķermenī aiziet un smadzenes apasiņojas un ir iespēja koncentrēties."  Bez fiziskas slodzes neiztikt ikvienam, kura ikdiena ir saistīta ar garām stundām pie datora. "Ir jāiet pakustēties, pabarot ķermenis ar skābekli, lai spējam labi funkcionēt," atzīst Edgars Ziņģis.

Atkarībā no valsts, par kuru ir stāsts, raidījumi Diplomātiskās pusdienas mēdz būt priecīgāki un optimistiskāki un mēdz būt arī dramatiskāki un bēdīgāki. Arī šoreiz aplūkojamā valsts, Āfrikas kontinenta pašā viducī atrodamā Ruandas Republika ir drīzāk traģisks stāsts nekā optimistisks. Tie, kas ir gados senāki, noteikti ir dzirdējuši par Ruandu 1990. gados. Ruandas genocīda stāsts, par ko runāsim arī raidījumā, šokēja visu pasauli. Neskatoties uz to, Ruanda jeb kā to iesaukuši - “Tūkstoš kalnu valsts” vai “Āfrikas Šveice” vispirms daudziem asociējas ar kafiju. Ruandas kafija, kas augusi kalnainajos apvidos esot īpaša. Īpaša gan ar burbonu atgādinošu garšu, gan ar to, ka zaļās kalnos izkaisītās kafijas koku plantācijas, tik ļoti piestāv ezeriem, debesīm un virsotnēm, ka padarot dabas ainavas neaizmirstamas. Citi Ruandu iepazinuši ar nigēriešu izcelsmes zviedru mūziķa Dr. Alban un viņa dziesmas “This Time I am Free” starpniecību, kur Ruanda tiek pieminēta pāris reizes. Tomēr ne zobārstam pēc izglītības Dr. Albanam, ne arī dziesmas saturam ar Ruandas 1994. gada genocīdu būtiska saikne nav. Ruandā šobrīd dzīvo apmēram 13 ar pusi miljoni cilvēku. Tie pieder trim pamata etniskajām grupām – tutsi, hutu un tva. Kalnos dzīvojošā tva ir pigmeju cilts, kas tiek uzskatīti par tiešajiem radiniekiem vairāk nekā pirms 10 tūkstošiem gadus Ruandas teritorijā ienākušajām mednieku-vācēju kopienām. Centrālās etniskās grupas, par kurām ir jārunā, tomēr ir tutsi un hutu. Viņu vēsturiskās savstarpējās politiskās attiecības, kad pie varas ir vienas vai otras grupas pārstāvji, vairākkārtīgi noveda pie masveida vardarbības. 1994. gadā viņu konflikts noveda pie visas cilvēces mēroga katastrofas, kad 100 dienu laikā hutu nogalināja vismaz 600 000 tūkstošus tutsi etniskajai grupai piederošus cilvēkus un mērenos hutu, kas centās glābt tutsi kaimiņus un radiniekus. Lielākā daļa cilvēku tika nogalināti ar lētām, no Ķīnas importētām mačetēm, ko hutu ekstrēmisti bija ieveduši un izplatījuši pa visu valsti, kā ieganstu izmantojot civilās aizsardzības stiprināšanu. Ar radio propagandas palīdzību hutu etniskās grupas piederīgie tika tracināti un uzkūdīti jau labu laiku pirms genocīda sākuma, izmantojot vēsturisko pārestību sentimentu. Vienā brīdī valsts vadībā izveidojoties varas vakuumam, izveidoto noskaņojumu aktīvi izmantoja ekstrēmākie hutu karaspēka pārstāvji ne tikai nogalinot tutsi un mērenos hutu politiķus un militāristus, bet arī mudinot ikvienu hutu nogalināt savus tutsi kaimiņus, atņemt tiem īpašumu un izvarot tutsi sievietes. Rezultātā gandrīz pus miljons sieviešu šo trīs bēdīgi slaveno mēnešu laikā tika plānveidīgi un atkārtoti izvarotas. Tika ziņots, ka hutu ekstrēmisti gāja pat tik tālu, ka slimnīcās savervēja AIDS slimos vīriešus un izveidoja “izvarotāju komandas”, lai aplipinātu tutsi sievietes. Nemaz nerunājot par sieviešu reproduktīvo sistēmu mērķtiecīgu bojāšanu ar visdažādākajiem priekšmetiem. Ruandas genocīda brutalitāte šokēja visu pasauli. Trulā un mērķtiecīgā cilvēku nogalināšana viņu mājās, ciematos un pilsētās, cilvēkiem neesot iespējai paglābties un patverties pat skolās un baznīcās, radīja baisu sajūtu. Par Ruandas genocīdu ir uzņemtas vairākas filmas, labākā no tām, laikam ir ar nosaukumu “Viesnīca Ruanda”, kurā, neparādot uz ekrāna pašu vardarbību, tā rada biedējošu un bezcerīgu atmosfēru, ļaujot saprast nežēlības līmeni. Filmā stāsta par slaveno Polu Rusesabaginu – galvaspilsētā Kigali esošās viesnīcas „Hôtel des Mille Collines” vadītāju, kurš genocīda laikā izglāba 1268 dzīvības, slēpjot cilvēkus viesnīcas telpās. Kopš genocīda Pols Rusesabagina ir bijis cilvēktiesību aizstāvis un politiskais aktīvists, kas plaši ir kritizējis arī Ruandas valdības. Politiskās ietekmes un starptautisko aktivitāšu rezultātā 2021. gadā viņam Ruandā piesprieda 25 gadu cietumsodu par terorismu. Apsūdzības pārējā pasaule, tostarp ANO institūcijas, uzskata par safabricētām un nepatiesām. Starptautiskā spiediena, tostarp arī Rusesabaginu filmā spēlējušā izcilā aktiera Dona Čīdlsa lobija, un ASV valdības diplomātiskā darba rezultātā Ruandas prezidents saīsināja Russebaginas cietumsodu un viņš tika atbrīvots no ieslodzījuma šī gada marta beigās. Bet par starptautisko sabiedrību un ANO runājot, Ruandas genocīda šausmas saistās ne tikai ar pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, bet arī šokējošo starptautiskās sabiedrības bezdarbību un faktisko ANO ilgstošo noskatīšanos uz slepkavošanu. Kādas mācības ANO guva pēc fiasko Ruandas genocīda laikā, vaicājām pastāstīt Gundai Reirei, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas parlamentārajai sekretārei. Kā ierasts, pēc politiskās vēstures apskatīšanas, jāieskatās arī situācijā valstī šobrīd un tās saimniecībā. Un nekas spīdošs Ruandā nav arī šajā jomā. Valsts ir viena no nabadzīgākajām, tehnoloģiski un saimnieciski atpalikušākajām valstīm pasaulē. Valsts IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat 2300 eiro. Ruandas ekonomika kopš genocīda laika šo trīsdesmit gadu laikā ir pieaugusi gandrīz astoņas reizes. Jo tajā laikā IKP uz vienu iedzīvotāju nesasniedza pat 300 eiro. Genocīda radītās sekas ir jūtamas visā Ruandas sabiedrībā un ekonomikā. Valstī būtiski trūkst infrastruktūras, arī kalnu dēļ. Vēl interesantāk, ka 90 procenti iedzīvotāju ir nodarbināti lauksaimniecībā, lai arī tā veido tikai trešo daļu no valsts IKP. Turklāt straujā iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ, ilgu laiku Ruandai vēl pie šīs situācijas ir bijis jāimportē pārtika no ārvalstīm.

Vai un kur ir robeža starp alkohola iedzeršanu un atkarību? Kā un cik daudz alkohola patērē latvijas sabiedrība? Vai profesionalajā sportā kategoriski nedrīkst lietot alkoholu? Vai bārmenis ir kas vairāk nekā alus salējējs?  Uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim atbildes šajā raidījumā, kurā piedalās “IGGI” bāra bārmenis un kokču meistars no “Im a'mazed” youtube kanāla Kārlis Taranda, kā arī Latvijas čempione 400 m un 200 m sprintā Gunta Vaičule. Raidījumu vada Daiga Laizāne un Baiba Baltace-Saukāne. Alkohola lietošana ir kaitīga jūsu veselībai. Breinojamīs i lītojam alkoholu atbiļdeigi kūpā!

Piens, ko dzeram šodien, ir atšķirīgs no tā, ko cilvēki uzturā lietoja senatnē. Mainās pārtika, mainās lauksaimniecības dzīvnieku šķirnes, mainās pircēju prasības un dažas no tām nāk ar dažiem trūkumiem. Kas ir A1 un A2 tipa kazeīns un vai tiesa, ka modificētais A1 izraisa veselības problēmas cilvēkiem un sliktāku izslaukumu ganāmpulkos? Kā mainījušās govis pēdējos gadsimtos un ko pienā esošais kazeīns liecina par govju selekciju, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Jonkus. Daina Jonkus atzīst, ka jautājums par kazeīnu aktuāls kļuva jau 21. gadsimta sākumā, kad zinātnieki atklāja, ka beta kazeīnam ir daudz daudz dažādi polimorfi varianti jeb allēles. Atkarībā no tā izpaužas piena īpašības. "Pētījumi ir dažādi un faktiski ir pretrunīgi. Joprojām ziņojumi par šo tēmu tēmu ir dažādi, nav vienota slēdziena. Ja būtu konkrēti pierādīts, ka A1 ir sliktāks, nekā A2 piens, tad droši vien pārtikas nekaitīguma organizācijas rīkotos. Patreiz pasaulē dažādās valstīs notiek pētījumi un ir pierādīts, ka A1 genotips ir saistīts ar dažādām, it kā nevēlamām parādībām tieši tad, kad piens tiek sagremots," skaidro Daina Jonkus. "Sagremojot veidojas beta kazomorfeīns 7, kas it kā ietekmē dažādu slimību veidošanos, varētu teikt, veicina." Laktozes nepanesamība ir kaut kas cits. ir cilvēki, kas ir jutīgi ir pret piena kazeīniem. Un ja bez laktozes piens var būt, bez kazeīna - nē. Tas ir arī visos piena pārstrādes produktos svarīgs. Tos bez kazeīna nevar saražot. Senās un mūsdienu kultūraugu šķirnes Latvijas laukos Ne reti dzirdām sakām, ka maize šodien nav tā, ko zemnieki Latvijā cepa savās mājās pirms simts un vairāk gadiem. Vai tā patiesi ir, kā atšķiras tagadējās kviešu, rudzu un miežu šķirnes no tām, kas tika audzētas aptuveni pirms simts gadiem? Kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana laikapstākļiem un kādi vēl faktori nosaka labības augu selekciju? Ja tagad kvieši ir vairāk pieprasīti un populārāki nekā rudzi, tad vēl pirms  nepilniem 100 gadiem kviešu maize,  jeb baltmaize bija svētku,  ne ikdienas ēdiens. Tajā laikā, konkrēti 1922. gadā, Stendē tika izveidota pirmā laukaugu selekcijas stacija, tagad zināma kā Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centrs. Šī centra pētniece Vija Strazdiņa stāsta par labības augu ceļu uz mūsu teritoriju, kādas senās šķirnes tika audzētas toreiz un kas no tā redzams  labības laukos tagad. Runājot par kviešiem, nepilnu simts gadu laikā tiem bijusi raiba vēsture. Pagājušā gadsimta 30. gados Latvija tos eksportēja uz Angliju, padomju laikā  tika uzskatīts, ka šeit audzētās kviešu šķirnes ir derīgas tikai lopbarībai, un tagad Latvija ierindojas to valstu skaitā, kas regulāri eksportē šo kultūraugu pa visu pasauli, skaidro Vija Strazdiņa. Vēl interesējamies par klimatisko apstākļu ietekmi uz labību. Zinot, ka klimats mainās ik pa laikam un to nevar prognozēt, kā notiek graudaugu šķirņu pielāgošana  laika apstākļiem?

Mani aizrauj tēmas par cilvēka resursiem, enerģiju, iespējām. Tāpēc sāku interesēties, kā mūsu jaudu ietekmē pieredze, ar ko saskaramies pusaudža vecumā, kad esam pārejas posmā uz kļūšanu par pieaugušu cilvēku. Kādus secinājumus par sevi un dzīvi tādēļ izdarām, un kā tas ietekmē mūsu dzīvi kā pieaugušajam. Es gribēju saprast, ko mums ir izdevīgi zināt gan par pusaudzi, kas dzīvo mūsos, gan par pusaudzi, ar ko jāsadzīvo ikdienā.Uz sarunu aicināju bērnu psihiatru un Bērnu slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītāju Ņikitu Bezborodovu. Lai saprastu pusaudzi sevī, ir vērts sākt ar sapratni, kas ar cilvēku notiek pusaudža vecumā. No Ņikitas teiktā man īpaši aizķērās viņa frāze, ka no pusaudža lielie sagaida pieauguša cilvēka uzvedību un atbildību, bet viņa tiesības ierobežo bērna līmenī.Ņikita stāstīja par pusaudžu piederību grupai, pārmaiņām, agresiju, seksu, neapdomību, komunikāciju, bēdām un arī kaitējuma nodarīšanu sev. Ņikita ir izveidojis un turpina attīstīt Pusaudžu resursu centru, kur ir daudz vērtīgas informācijas, kā arī jaudīga komanda ar 100 speciālistiem: klīniskie psihologi, ārsti- bērnu psihiatri, ārsti-pusaudžu narkologi, uztura speciālisti, mentori, sociālie darbinieki, psihoterapeiti, KBT terapeiti, sporta treneri, fizioterapeiti, apzinātības un mākslas grupu vadītājas.Man šī saruna palīdzēja vairāk saprast savas, mana vīra un draugu agrākās izvēles un grūtības pusaudža gados, ar kuru sekām mēs paši saskaramies ik pa laikam. Tā deva sava veida atvieglojuma sajūtu, jo, kā teica Ņikita, pieaugušajiem joprojām ir iespējas visu ko mainīt uz labu, lai vai kāda būtu bijusi viņu pusaudža vecuma pieredze.Es ceru, ka Ņikitas stāstītais īpaši noderēs saskarsmē ar pusaudžiem, lai vecākiem un citiem pieaugušajiem izdotos veidot foršākas attiecības ar "bez piecām minūtēm" pieaugušajiem savā dzīvē. Ņikitas, viņa komandas darbs un Pusaudžu resursu centrā pieejamā informācija jauniešiem paver iespējas uz pilnvērtīgāku un jaudīgāku pieaugušā dzīvi.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:15:31 Kā procentuāli izskatās ģenētikas un vides ietekme uz cilvēka uzvedību21:03 Pusaudžu vecums mūsdienu izpratnē, un kāpēc tas ir tik svarīgs35:06 Kāda tendence ir novērota, ja atkarība no noteiktām vielām rodas jau pusaudžu vecumā40:09 Atkarība un sociālais fenomens58:13 Universāla pieeja, kā vislabāk palīdzēt savam pusaudzim1:04:59 Ko, bērnam augot, iesākt ar robežām; kā saglabāt saikni ar savu bērnu sarežģītā vecuma posmā1:12:12 Kā un vai ar bērnu runāt par seksu un seksualitāti1:16:30 Pusaudzis, paškaitējums un pašnāvnieciskas tieksmes – kā palīdzēt jauniešiem pārdzīvot šo posmu1:44:39 Vai pieaugušā vecumā ir iespējams dziedināt savas pusaudžu gados iegūtās traumas

Stāsta Latvijas Universitātes profesors, Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters Parasti, domājot par garšu, uzskatām, ka mēle ietver nepieciešamos garšas receptorus. Šis viedoklis pēdējo 20 gadu laikā zinātnē ir ticis būtiski apstrīdēts un saskaņā ar Oksfordas grupas pētnieku darba rezultātiem ir jānošķir garšas sajūta, kas ir mēles receptoru darbības rezultāts, no garšas uztveres, kas savukārt rodas garšas sajūtai mijiedarbojoties ar citām maņām – pirmkārt, ožas, bet arī redzes, taustes un dzirdes. Piemēram, dzēriena garšas identifikācija ir atkarīga no redzes. Upeņu un apelsīnu garšas dzērienus ir ļoti vāji iespējams identificēt, ja tie ir netipiskās vai pretējās krāsās. Tāpat arī vīna ekspertiem, kuru acis aizsietas un nobloķēta ožas uztvere, ir grūti nošķirt sarkanvīnu no baltvīna. Interesanti, ka lidmašīnas ēdiens negaršo tāpat kā uz zemes tāpēc, ka tieši skaņa traucē, nevis pašas garšas kvalitātes dēļ. Daudz pētījumu liecina, ka salduma intensitāte ir maināma, mainot vizuālo izskatu. Vienas un tās pašas intensitātes salduma dzēriens, kura krāsa ir sarkanīga vai dzeltenīga, tiks uztverts kā nedaudz saldāks nekā bezkrāsains vai arī zils vai zaļš. Tāpat arī abstraktas formas tipiski ir saistītas ar noteikta veida garšām – asas, leņkus ietverošas figūras tipiski saistītas ar skābu, sāļu vai rūgtu garšu, savukārt apaļas formas – ar saldu. Interesanti, ka garšas patīkamā pieredze ir saistīta ar virkni konteksta faktoriem. Saskaņā ar vairāku laboratoriju pētnieku darba rezultātiem, vislabāk saldējums garšos parkā vasarā, bet vismazāk – mājās vienatnē. Arī noformējums ļoti būtiski ietekmē ne tikai vizuālo patiku, bet garšas uztveri – to, kas glītāks apēdīsim ar gardāku muti nekā identisks ēdiens, bet mazāk glīti noformēts.  

Šī gada oktobrī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja liecina, ka vairāk nekā puse jeb 51% iedzīvotāju uzskata, ka lielākā atkarību problēma Latvijā ir alkoholisms. Aptaujas dati nepārsteidz! Par iespējām cīnīties ar šo postošo atkarību saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par palīdzības iespējām sarunājas klīniskais psihologs, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeits Krišjānis Zaremba, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģijas palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna un Nodarbinātības valsts aģentūras Nodarbinātības pasākumu departamenta vecākā eksperte Ineta Upeniece.

Stāsta serigrāfijas studijas LONO galvenais inženieris Gints Ozoliņš Gluži pamatoti daudzi no jums uzskatīs, ka senākā iespiedtehnika ir kokgrebums vai vara gravīra. Tā nebūs taisnība. Sietspiede, kas no vienas puses ir viena no jaunākajām attēla pavairošanas tehnoloģijām, sakņojas vissenākajā attēla jeb silueta pārneses metodē – trafaretdrukā. Par pirmajiem trafareta drukas paraugiem var uzskatīt paleolīta laikmeta alu glezniecības "blakusproduktu" – līdztekus antilopju atveidojumiem te redzami arī cilvēka plaukstas grafiti, proti plauksta kalpojusi par šablonu, bet krāsa tai uzpūsta. Vecākie līdz šim atklātie plaukstas silueti atrasti Marosas-Pangesas smilšakmens alu sistēmā Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā. Šo darinājumu vecums tiek lēsts ap 43 000 gadu.   Līdz ar seno civilizāciju veidošanās procesu, attīstījās arī vizuālo atveidu, piederības zīmju un ideju fiksēšanas metodes. Viens no arhaiskākajiem šablonu veidošanas paņēmieniem fiksēts Fidži salās, kur auduma apdrukai izmantoti banānu lapu trafareti. Iezīmīgs ir Ķīnas Tanu dinastijas periods - 607-907.g. - lielais sociālpolitisko procesu un kultūras jomu attīstības laiks. Ķīna strauji paplašinājās, tika ieviestas papīra naudaszīmes; apsteidzot Gūtenbergu, tika izgudrots tipogrāfiskais salikums. Līdzās senajām Ķīnas reliģijām Daoismam un Konfūcismam strauji izplatījās Mahājānas budisms. Tas postulēja, ka cilvēka garīgā izaugsme atrodas ciešā saistībā ar Budas attēla precīzas kopēšanas praksi. Imperatori varēja būvēt milzu Budas statujas, augstmaņi – pasūtināt ksilogrāfiskos dēlīšus vienas vai vairāku krāsu drukai, bet vienkāršais cilvēks, kam taču arī gribējās piedzīvot izaugsmi, Budas klātbūtni pasaulē vairoja ar trafaretiem.  Tiek uzskatīts, ka tieši Ķīnā izgudrots trafareta siets. Te gan būtu jāuzsver, ka šī sieta, drīzāk jau tīkla, tehnoloģiskā ideja bija atšķirīga no šodien zināmās sietspiedes. Jo sarežģītāks kļuva trafarets, jo vairāk nācās stiķēt trafareta detaļas ar savienojošiem tiltiem. Tie, protams, neuzlaboja attēla gala iznākumu. Uz koka rāmja tika stiprināti cilvēku mati – horizontāli un vertikāli - ar 0,5 cm atstarpēm. Un uz šāda matu tīkla tika stiprinātas šablona detaļas, savukārt uznesot krāsu, šāds tīkls neatstāja gandrīz nekādas nospieduma pēdas. Japānā Naras periodā, no 646. līdz 794. gadam mūsu ērā, īpaši intensīvi norisinājās Ķīnas kultūras artefaktu pieņemšana un atdarināšana, ieskaitot paražas, reliģiju, mākslu un arhitektūru.  Arī 48. Japānas valdniece Setoku nonāca Budisma ideju varā. Viņa lēma nodrukāt miljons budistu sūtras un izplatīt tās visos valsts nostūros. Tādējādi reliģiskas idejas izplatīšanas centieni stimulēja Japānas iespiedmākslas attīstību, kas savukārt ļāva atraisīties Japānas sintoismam atbilstoša vizuālā vērojuma kultūru. Darbnīcu izbūve japāņos raisīja plašu entuziasmu, liekot tiem nodoties eksperimentiem ar labākām, efektīvākām, vai oriģinālākām drukas tehnikām. Dzima daudzas neparastas idejas, to vidū var minēt kirasuri – drukāšanu ar vizlas pūderi, gofunzuri – drukāšanu ar sedzošu baltu krāsu uz vizlas pārklājuma papīra, populārs bija arī kongrievs jeb reljefa duka, kurā iespiešanu veica ar ksilogrāfiskajiem blokiem, bez krāsas uzklāšanas, jaki-e – zīmējuma iededzināšana ar uzkarsētām metāla klišejām, fuki-e – krāsas izsmidzināšana uz apdrukājamās virsmas caur šablonu.  Protams tradīcijām visbagātākā drukas tehnika ir Japāņu polihromās ksilogrāfijas veids ukiyo-e. Koka dēlīši tika gatavoti no kalnu ķirškoka, bet krāsu uznešanai izmantoja strupas zirgu saru otas.  Līdztekus šīm daudzveidīgajām iespietehnikas veidiem kā lētāka alternatīva vai masveida tekstilapdrukas veids bija sastopama trafaretdruka katazomē. Nereti ksilogrāfija tika apvienota ar trafaretdruku. Kappazuri-e tehnikā mākslas darba fona laukumus veidoja ar šablonu, bet līnijas nospiedumu veidoja ar koka klišejas palīdzību.  Pēc 265 gadu ilga izolacionisma, Japāna ar plašu mākslas un arhitektūras ekspozīciju 1867. gadā piedalījās Parīzes starptautiskajā izstādē. Rietumu sabiedrībai radās iespēja iepazīties ar Japānā gadsimtu garumā uzkrāto pieredzi iespiedmākslās. Eksplozīvu iespaidu Japānas māksla, jo īpaši ukiyo-e ksilogrāfijas tehnikā radītie darbi atstāja uz postimpresionisma glzenotājiem, tai skaitā Vinsentu van Gogu. Taču, ja atgriežamies pie sietspiedes rašanās laika un apstākļiem, vēl bija jāsummējas vairākiem apstākļiem un inovācijām. Par modernās sietspiedes dzimteni uzskatāma Amerika. Dažāda veida grafiskās zīmes un norādes, afišas, publisko pasākumu noformējums un reklāmas materiāli – tas viss bija milzīgs tirgus segments, kas no ražotāja pieprasīja apjomu un bieži vien arī milzu izmērus. Vairāki sietspiedes tehnoloģiskie elementi viens pēc otra citu procesu vajadzībām tika izgudroti dažādās vietās. Kopš 1830. gada Šveicē tika uzsākta zīda marles ražošana, primāri miltu sijāšanai. Rākelis – sietspiedē viens no būtiskākajiem darbarīkiem –krāsas vilkšanai pār trafaretu kā virsmu uzkopšanas vai liekā mitruma noņemšanas rīks lietošanā pamazām tiek ieviests ap 19. gadsimta vidu, bet tikai 1937. gadā Etore Stekone patentē tā saukto Čikāgas rākeli – lāpstiņu ar gumijas skaldni.  1907. gadā Semjuels Saimons no Mančestras Anglijā patentē pirmo sietspiedes tehnoloģiju, kurā trafaretus drukā caur zīda marli pārvilktā rāmī. Tomēr īstus komerciālus panākumus sietspiede piedzīvo ASV. Afišas, kurā galveno apjomu veidoja teksts, visbiežāk tika drukātas vienā vai divās krāsās. Kā ārkārtīgi lēta metode lielformāta sietspiedes druka derēja svētku noformējumam, vēlēšanu aģitācijai un reklāmas baneriem. Uz mirkli iztēlosimies eklektisko O'Henrija pasauli – Amerikas vizuālo ietērpu te neapšaubāmi veidoja sietspiedes darbnīcu masu produkcija. Dzīšanās pēc kvantitates un peļņas nereti novārtā atstāja izpildījuma kvalitāti, tamdēļ darbietilpīgo traferetu izgriešanas procesu nomainīja litogrāfiskā metode. Šajā metodē zīmējums uz sieta tika uznests ar eļļaino litogrāfijas tušu, pēc kā sieta virsma tika noklāta ar līmi. Pēc limes sacietēšanas tuša un arī līme vietās, kur tā uzklāta uz eļļainā zīmējuma, tika nomazgāta ar petroleju.  20. gadsimta otrajā desmitgadē norisinājās eksperimenti ar fotoreaktīvajām ķimikālijām. Rojs Beks, Čārlzs Pīters un Edvards Ouens pētīja un eksperimentēja ar hromskābes sāli sensibilizētām emulsijām fotoreaktīvo trafaretu vajadzībām. Šāds izgudrojums izraisīja īstenu revolūciju komersietspiedē, jo burtu šabloniem tagad bija pievienojams fotogrāfisks attēls. Kopš 1950. gadiem sietspiedes zīda audumu nomainīja daudz izturīgākie sintētiskie materiāli – poliesteru un neilona sieti, specifiskiem rūpnieciskās drukas nolūkiem – arī metāla sieti. Sietspiedes priekšrocība nav tikai liela drukas izmēru variācija un iespēja apdrukāt gandrīz jebkura materiāla un formas virsmu, bet arī krāsas biezumu. Atkarībā no sieta blīvuma, to var panākt no 8 līdz pat 1000 mikrometriem biezu. Salīdzinājumam –ofsetdrukā krāsas biezums nepārsniedz 1-2 mkm robežu. Tādējādi sietspiedē iegūstama daudz izteiktāka un piesātinātāks krāsas tonis.  Gluži likumsakarīgi, ka straujā sietspiedes tehnisko paņēmienu attīstība vien pārdesmit gadu laikā, kā arī līdz šim iespiedmākslās nepazītā tonālā izteiksmība medijam piesaistīja arī tīrās mākslas pārstāvjus. Pateicoties Ņujorkas municipālās projektu pārvaldes darbinieka Entonija Velonisa centieniem, sietspiede kā mākslas žanrs tika uzņemts Grafikas nodaļas eksperimentālajā apakšsekcijā.  Jau 1942. gadā sietspiede kļuva par populārāko grafikas mediju ASV, lai gan lielie notikumi un lielie vārdi bija vēl tikai priekšā. "Ikona par ikonu" – tā nereti dēvē Endija Vorhola 1962. gadā darināto Merilinas Monro diptihu. Līdz ar citiem popārta perioda māksliniekiem – Robertu Raušenbergu, Roju Lihtenšteinu un Hariju Gotlību – sietspiede mūsu pasaulē ir ienesusi daudz vairāk krāsas un dzīvesprieku.

Lai gan iecere izdot regulāru laikrakstu Rīgā ir saistāma jau ar 1632. gadu, tai nav lemts piepildīties izdevēju un iespēdēju savstarpējās nesaprašanās dēļ. Tādēļ par pirmo regulāro preses izdevumu varam runāt jau ar krietni tālāku datējumu - 1680. gadu, kad Zviedrijas karalis norīko īpašu intendantu, kuram jāveido un jāuzmana laikraksta darbība. Tā nosaukums bija "Rigische Novellen", proti - "Rīgas Jaunumi". Mēdz teikt, ka informācija ir vērtīgāka par zeltu. Atkarībā no konkrētās situācijas, tam patiešām varētu piekrist. Raidījumā Grāmatai pa pēdām aizceļosim uz 16. gadsimtu un tad pa nelielam solītim uz priekšu pa laika līniju, lai apjaustu ziņu apmaiņas būtiskumu gan zviedru laiku Vidzemē, gan Eiropā vispār. Skrejlapas, brošūras, bukleti, līdz, visbeidzot, – avīzes. Kāda bija laikrakstu sākotne Latvijā? Iepriekš aprakstīto nolūku, kā jau ierasts, palīdzēs īstenot eksperti. Tallinas Universitātes pētnieks, vēsturnieks Kārels Vanamelders, kura interešu loka centrā šobrīd ir tieši avīžniecības vēsture Baltijas reģionā. Savā redzējumā dalīsies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, vadošā pētniece, vēstures doktore Vita Zelče. Savukārt ar Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu aplūkojam pirmās regulārās Latvijas teritorijā – proti, zviedru Rīgā Vidzemē – izdotās avīzes „Rigische Novellen” eksemplārus. Vispirms Kārels Vanamelders iezīmē vispārēju ainu, kādi bija mūslaiku laikrakstu priekšteči savā dažādībā un kāds bija to galvenais pielietojums. Viņu papildina Vita Zelče. Vecākā zināmā avīze – precīzāk gan, informatīvā lapa - ar atzīmētu izdošanas vietu „Rīga” ir no 1606.gada. Tās devīze: „Patiesas ziņas no šausmīgā kaujaslauka, kurā turki cīnījās pret Persijas karali”. Valstis ar spēcīgu centrālo varu, tostarp Zviedrija, atdeva tālaika informācijas biznesu noteiktām personām, kuras atradās valsts kontrolē. Novērojot, ka Zviedrijas pārvaldītajā Vidzemē pārlieku lielu uzmanību pavisam neilgi izdotajā ziņu divlapē „Rigische Montags (Donnerstags) ordinari PostZeitung” (Rīgas Pirmdienas un Ceturdienas Pasta avīze) ievērojamu daļu sastāda ziņu pārlikumi no Kaļiņingradā izdotā ziņu laidiena, un tajos paustās ziņas bija nevēlamas Zviedrijas karalim Kārlim XI, ar viņa speciālu rīkojumu 1680. gadā par Rīgas oficiālo ziņu autoru tika nozīmēts Kristofs Prešers. Viņš bija ierēdnis, kas darbojās saskaņā ar karalisko privilēģiju, un viņam bija piešķirts ekskluzīvs amats avīzes izdošanai un aktuālo ziņu atlasei. Būdams oficiālais ziņu autors, Prešers atšķīrās no vidusmēra agrīnās mūsdienu avīžu tirgotāja, kurš rīkojās pēc privātas iniciatīvas, nodarbojoties ar informācijas pārdošanu kā papildus biznesu. Būtiski piebilst, ka „Rigische Novellen” eksemplāru krājums, kuru pētām Latvijas Unviersitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, ir mantots no izcilā Apgaismības laikmeta kultūras darbinieka Johana Kristofa Broces personīgās bibliotēkas krājuma.

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamies uz Dienvidameriku un aplūkojam Ekvadoras Republiku. Ņemot vērā, ka valsti pa vidu šķērso Ekvators jeb nulles paralēle, valsts nosaukums ir “Ekvatora Republika”. Vēl vairāk – šī ģeogrāfiskā fakta dēļ saullēkts un saulriets tur nemainās gada ietvaros. Respektīvi, saule lec 6 no rīta un noriet 6 vakarā un neatkarīgi, vai ziema vai vasara, diena un nakts katra ir 12 stundas garas. Par ģeogrāfiju runājot – Ekvadoras teritorija ir daudzas reizes gājusi no vienām rokām citās un tās izmērs ir palielinājies un samazinājies daudzskaitlīgo karadarbību rezultātā, tostarp karojot vai izlīgstot ar kaimiņiem. Bet būtiski atcerēties – Ekvadoras teritorija līdz 1533. gadam bija Inku impērijas sastāvā, līdz to “atklāja” spāņi. Neatkarības diena no Spānijas gan tiek svinēta kopš 1822. gada 24. maija. Bet modernās Ekvadoras dzimšanas laiks nereti tiek datēts ar Liberālo Revolūciju 19. gadsimta pašās beigās. Revolūcijas rezultātā tika mazināta konservatīvā katoļu baznīcas ietekme. Tas nozīmē ne tikai zemju atņemšanu baznīcai, bet arī virkni infrastruktūras projektu aizsākšanu un arī laulību šķiršanas un citu reliģiju legalizāciju. Valsts 20. gadsimta otrās puses vēsture ir politiski vienlīdz nestabila un valstī ir bijusi virkne militāro diktatūru, bet pēdējās desmitgadēs ir bijis visnotaļ ļodzīgs demokrātiskais režīms, kam arī ārpus Covid pandēmijas ir raksturīga bieža ārkārtas stāvokļa izsludināšana, galvenokārt, lai cīnītos pret noziedzību. Cīņa par nacionālajām politiskajām institūcijām otrajā ģeogrāfiski visaugstāk virs jūras līmeņa esošajā galvaspilsētā prasa upurus. Ekvadoras gadījumā diemžēl burtiski. Galvaspilsēta Kito atrodas 2850 metru augstumā. Augstāk par to ir tikai Bolīvijas galvaspilsēta. Starp citu Kito atrodas arī blakus aktīvam vulkānam. Proti, vēl 1998.-1999. gadā Pičinčas vulkāna izvirduma rezultātā pilsēta tika pārklāta ar vulkāniskajiem pelniem desmitiem centimetru biezumā. Ekvadoru apdzīvo nedaudz vairāk nekā 17 miljoni cilvēku. Un vēl rēķina, ka līdz pat trim miljoniem ekvadoriešu dzīvo ārpus valsts. Rezultātā bez naftas ieguves un eksporta, otrs lielākais ienākumu avots valsts ekonomikai ir tieši nauda, ko ekvadoriešu darbaspēks ārvalstīs sūta uz mājām. Ekvadoras ekonomiskā nedienas ir bijušas ilgas, kaut kur arī neizbēgamas. Atkarība no dažiem izejmateriāliem eksportā, sociālpolitiskā nevienlīdzība, monetārās sistēmas vājums, fiskālās politikas neprasmīga un bieži nekonsekventa lietošana ir galvenie iemesli daudzu ekonomiskajai nestabilitātei. Ekvadoras gadījumā tūkstošgades mijā problēmas bija tā samilzušas, ka valsts sāka lietot ASV dolāru kā savu iekšējo valūtu. Un Ekvadora arī pastāvīgi aizņemas naudu valsts finanšu plūsmas stabilizēšanai un vairāk nekā trīs ceturtdaļas Ekvadoras divpusējā parāda pieder Ķīnai. Te svarīgi atzīmēt, ka daudzpusējais parāds, piemēram, Starptautiskajam Valūtas fondam ir vēl papildus cita lieta. Ārvalstu investori, protams, nesteidzas ieguldīt naudu Ekvadoras ekonomikā valsts politiskās un ekonomiskās nestabilitātes, un sevišķi jau vājās likuma varas izpratnes dēļ. Katrs prezidents cīnās par savas popularitātes un varas saglabāšanu. Tostarp ar visnotaļ pretrunīgām un populistiskām ekonomiskajām reformām. Divi piemēri – prezidents Rafaels Korea savas desmit gadus ilguišās valdīšanas laikā līdz 2017. gadam pamanījās būt vienlaicīgi gan sociālistiski orientēts prezidents, kurš palielināja valsts atbalstu sociālajām programmām un valsts izdevumus kopumā un vēlāk jau krītošo naftas cenu un valsts ieņēmumu dēļ arī sāka taupības politiku. Lai arī viņam izdevās nedaudz palielināt valsts ekonomisko izaugsmi un samazināt nevienlīdzību, tas dziļās problēmas Ekvadorā neatrisināja. Nākamais prezidents Ļeņins Moreno, kurš vadīja valsti līdz 2021. gadam, turpināja neoliberālās ekonomiskās reformas, samazinot valdības tēriņus, liberalizējot ārējo tirdzniecību un derīgo resursu ieguves atļauju izsniegšanu aizsargātajās dabas teritorijās un padarot maigākus darba tiesību likumus, kas aizsargāja darba ņēmējus. Viņa vadība atbalstīja arī naftas ieguves uzsākšanu Orientē jeb Ekvadoras teritorijā atrodamajos Amazones mūžamežos. Kā rezultātā Ļeņins Moreno pameta amatu ar zemāko uzticības rādītāju Ekvadoras vēsturē. Tikai deviņi procenti iedzīvotāju domāja, ka viņš ir piemērots amatam. Un tas situācijā, ka iepriekšējais prezidents Korea tika vainots savu politisko oponentu nolaupīšanā un notiesāts par kukuļošanu. Ekvadoras gadījumā gan tiesu sistēma nereti tiek izmantota politisko rēķinu kārtošanai. Nevienlīdzības ziņā Ekvadora ir starp trīsdesmit bēdīgākajām valstīm pasaulē. Sevišķi dramatiska situācija ir amerindiāņu iedzīvotājiem lauku teritorijās. Lauksaimniecības sektors veido apmēram pusi no valsts eksporta. Un tie primāri ir banāni, cukurniedres, kakao, kafija, zivis un garneles. Nafta tikmēr veido vēl trešdaļu no valsts eksporta un kopējā vērtībā pārsniedz piecus miljardus eiro katru gadu. Ekvadora skaitās 22. lielākais naftas eksportētājs pasaulē. Vienlaicīgi valsts nav OPEC kartelī. Vismaz šobrīd nav. Bet tagad pie juridiskajām lietām, kas ekonomiku arī tieši ietekmē. Proti, par klimatu esam visnotaļ daudz minējuši un runājuši šajā raidījumā dažādu valstu kontekstā. Sevišķi mazo salu valstu. Tostarp pagājušajā nedēļā par Maurīciju šo nevarējām neminēt. Ekvadora, kuras daba arī ir ārkārtīgi daudzveidīga, ir gājusi soli tālāk un 2008. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kura savā konstitūcijā ierakstīja sadaļu par Dabas tiesībām. Un tas pat nepārsteidz, ņemot vērā, ka Ekvadorai ne tikai kontinentālajā daļā ir unikāla un reta flora un fauna atrodama, bet tai pieder arī slavenās Galapagu salas, kurās savulaik Čārlzs Darvins radīja evolūcijas teoriju. Dabas tiesību koncepts ir līdzīgs cilvēka pamattiesību konceptam. Bet kāds tas ir un ko tas nozīmē, skaidro juriste, Rīgas Stradiņa universitātes docente Karina Palkova.

Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs Patiesuma vērtība jeb iespējamība, ka konkrēts teikums ir vai nu patiess, vai nu aplams, dažos risinājumos ir cieši saistīta ar korespondences teoriju. Īsi izsakoties, ja mums ir dots teikums “Jānis ir pie galda”, tad tas ir patiess, ja Jānis ir apsēdies pie galda, bet tas ir aplams, ja Jānis ir aizgājis uz veikalu. Patiesuma vērtība šādā triviālā un samērā neproblemātiskā nozīmē piemīt apgalvojuma teikumiem, kuru mērķis ir aprakstīt pasaulē notiekošo, aprakstīt faktus vai modelēt iespējamas situācijas. Ar šāda veida izteikumiem savās propozicionālās loģikas sistēmās un tās pavadošajās nozīmes/jēgas teorijās strādā Gotlobs Frēge, Bērtrands Rasels, Ludvigs Vitgenšteins, Rūdolfs Karnaps un citi domātāji. Pirmkārt, šie teikumi nav daudznozīmīgi un, otrkārt, to jēga ir noteikta. Teikumā izmantotie nosaukumi atbilst priekšmetiem pasaulē, un zīmes teikumā tiek izmantotas korekti. Piemēram, ja aplūkojam tādu teikumu kā “Jānis ir nav”, tad varam iebilst, ka loģiskais operators “nav” ir iemānīts nepareizajā pozīcijā – īpašības vārda pozīcijā, tādēļ šis teikums ir bezjēdzīgs un kā tāds nav ne patiess, ne aplams. Citiem vārdiem, jēga ir nosacījums patiesuma vērtībai. Tikai sintaktiski pareizi izkārtots teikums var attēlot iespējamus lietu stāvokļus, piemēram, Jāņa atrašanos pie galda vai Jāņa aiziešanu uz veikalu. Šādā veidā Frēges, Rasela, Vitgenšteina, Karnapa un citu domātāju filosofiskajos pētījumos ievijas normatīva dimensija — lai valoda būtu jēgpilna, tai ir jābūt aprakstošai un teikumiem jābūt ar noteiktu jēgu.  Vēlākā valodas filosofijas tradīcijā šo pieeju pašos pamatos sāk apšaubīt – tā sauktās ikdienas valodas filosofijas (ordinary language philosophy) pārstāvis Džons Langšovs Ostins, formulējot runas aktu teoriju (speech act theory), iebilst pret aprakstošai valodai piedēvēto jēgas prestižu. Atlasot un izceļot aprakstošu valodu ir iespējams radīt loģikas sistēmas, taču nebūt nav iespējams aptvert un bez atlikuma izteikt to, kas ir valoda un kā tā funkcionē. Drīzāk, pārlieku koncentrējoties uz valodas aprakstošo modu, viegli ieslīgt normatīvās, vienādojošās prasībās pret jebkāda veida sacījumiem. Ikdienas valodas filosofijā valoda netiek skatīta tikai kā apraksts — šo aspektu nekādā ziņā neuzsver par hierarhiski visbūtiskāko vai vienīgo jēgpilno. Citiem vārdiem, Ostins vedina uz valodu noraudzīties, atsakoties no pieejas, kas visus izteikumus vērtē kā patiesus vai aplamus. Patiesuma vērtība ir spēkā attiecībā uz apgalvojumiem, turpretī izsaukums ''Nolādēts!'' vai jautājums ''Kas šodien par datumu?'' – tie neko nepretendē pateikt par pasauli — tie nav apgalvojumi jeb konstatējoši izteikumi. Ostins nošķir konstatīvus sacījumus un performatīvus sacījumus, kas savukārt vērtējami kā veiksmīgi vai neveiksmīgi (Ostins formulē “neveiksmju mācību”). Piemēram, ar jautājumu es tiecos tapt sadzirdēts un gūt atbildi, gūt kādu informāciju. Tā primāri ir komunikatīva darbība, kuras centrā ir valodiska saziņa, tās medijs ir valoda. Teikumu nodēvējot par performatīvu, tiek norādīts, ka šā sacījuma izteikšana ir vienlaikus darbības izdarīšana. Atkarībā no tā, vai iecerētā darbība izdodas vai neizdodas, sacījums ir vērtējams kā veiksmīgs vai neveiksmīgs. Šo pieeju Ostins sistematizē, runājot par nosacījumiem jeb kārtulām, kam ir jāpiepildās, lai performatīvu vērtētu kā veiksmīgu jeb lai ar sacījumu panāku iecerēto efektu. Piemēram, lai jautājums būtu veiksmīgs ir jāizpilda divi nosacījumi: (1) es to uzdodu kādam, kas to pieņem un sadzird un (2) es saņemu atbildi. Ja pilnā nopietnībā uzdodu jautājumu tukšam gaisam, mans mēģinājums veikt darbību ir bijis neveiksmīgs, performatīvs ir izgāzies. Ja tiesas prāvā, būdams žūrijas loceklis, nevietā jautāju apsūdzētajam “Vai atzīstat savu vainu, ko?”, tad, minu, mani visdrīzāk izraidīs no zāles, nevis uztvers par saprātīgu un godīgu procesa dalībnieku, ko pagodināt ar atbildi.  Noslēgšu, nedaudz pārfrāzējot vienu Ostina piemēru. Ne es, ne mācītājs, ne dzimtsarakstu nodaļas darbinieki nekad nevarētu veiksmīgi izteikt sacījumu “Pasludinu Jūs par vīru un sievu!”, ja tas adresēts pingvīniem. 

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Vārds ikona tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – tēls, attēls. Kristus ir pirmā ikona, vienīgais Dieva attēls. Vēstulē kolosiešiem  lasām: "Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais" (Kol.1:15). Tāpēc būtībā visa ikonogrāfija ir kristocentriska – Kristus ir pirmā ikona. Visas pārējās ikonas tā vai citādi ir saistītas ar Kristu. Dievu mēs neesam redzējuši un nevaram attēlot. Otrais bauslis mums arī aizliedz attēlot Dievu. Tas vēstī: "Netaisi sev elku tēlu!" (2.moz.20:3-4). Bet, kad Dieva Vārds – Trīsvienīgā Dieva, Otrā Persona, Dieva Dēls – iemiesojās, pieņēma cilvēka dabu un izskatu, tapa redzams, tas neizbēgami kļuva arī attēlojams. Ikona ir redzams Kristus iemiesošanās apliecinājums, "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs skatījām Viņa godību" (Jņ.ev. 1:14) . Turklāt attēlojam Kristus cilvēcisko, acīm redzamo dabu, Viņa dievišķā daba joprojām paliek mūsu prātam un redzei neaptverama. Centieni attēlot Dieva Dēlu radījuši dažādus Kristus ikonogrāfisko tēlus jeb tipus. Tomēr visām šīm ikonām ir kopīgas raksturīgās iezīmes, kurām ir jābūt Kristus ikonogrāfijā. Bībelē mēs neatrodam precīzu Jēzus  izskata aprakstu. Tāpēc viņa ikonogrāfija balstās uz tā saucamajiem "Kristus "ne rokām darinātajiem" tēliem. Baznīcas tradīcijā ir vairākas liecības, kas vēstī par brīnumainu Kristus sejas nospiedumu rašanos uz audekla.  Balstoties uz šiem tēliem, tapa pirmās ikonas, kuras cauri gadsimtiem kalpo par paraugu ikonu gleznotājiem. Tajās Kristus tiek attēlots ar patumšiem, savītiem matiem, garenu seju, slaidu degunu un nelielu bārdiņu. Kristum ikonās vienmēr ir nimbs ar krustu tajā. Ja nimba apaļā forma simbolizē mūžību, tad krusts tajā simbolizē Kristus krusta ciešanas. Trīs redzamajos krusta galos ir grieķu vai baznīcslāvu burti, kas nozīmē "esošais" – Dievs, runājot uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, sevi dēvēja kā "es esmu, kas es esmu” (2.Moz.3:14).  Abās pusēs nimbam izkārtojas burti "IC  XC" – saīsinājums vārdiem "Jēzus Kristus". Kristum ir tā laika tradicionālais vīriešu apģērbs – himatijs jeb apmetnis zilā, zilzaļā krāsā, un apakštērps – hitons, kas ir purpura krāsā. Apģērba krāsa atklāj Kristus divas dabas. Ķēnišķais purpurs simbolizē Kristus cilvēcisko dabu, Zilais – dievišķo dabu. Pāri plecam lenta, kas norāda uz Kristus īpašo mesiānisko lomu. Šāds apģērbs raksturīgs Kristus Pantokratora tēlam. Kristus labā roka parasti attēlota svētījošā žestā. Kreisajā rokā – atvērts vai aizvērts Evaņģēlijs. Par Dievmāti mēs varam uzzināt no apokrifiskajiem tekstiem. Arī Dievmātes ikonogrāfijā var izcelt vairākus tipus. Tomēr ir raksturīgas detaļas, kurām noteikti jābūt Dievmātes ikonās.  Tas ir viņas sarkanbrūnais jeb purpura maforijs – tradicionālais tā laika precētu jūdu sieviešu apģērbs, rotāts ar zelta malu un ornamentālām zelta bārkstīm. Un trīs ornamentālas zelta zvaigznes uz pieres un pleciem kā viņas mūžamjaunavības zīme. Neiztrūkstoši – nimbs un uzraksts. Pārsvarā vienmēr Dievmāte savās rokās tur Kristus Bērnu. Bērna apģērbs pārsvarā ir sarkanbrūns, caurvīts ar zelta līniju ornamentu jeb štrihu, ko sauc par asistu. Tas simbolizē dievišķo neradīto gaismu, kas visu piepilda un caurvij. Atgādina arī par Kristu kā Pasaules Gaismu. Atkarībā no detaļām, Mātes un Bērna pozas, žestiem un kustības mēs atpazīstam kādu no Dievmātes ikonogrāfiskajiem tipiem, sižetiem vai nostāstiem. Tomēr visiem Dievmātes tēliem cauri vijas viņas bezgalīgā un sirsnīgā mīlestība pret savu Dēlu, iekšējās garīgās skumjas un apcere, apzinoties gaidāmās Kristus Krusta ciešanas, svēta pateicība un pazemība Dieva priekšā par godu būt par troni Visuaugstākajam, par klēpi Neaptveramajam, par kāpnēm un durvīm, caur kurām pasaulē ienāk Pestītājs.

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte Ikona ir vizuālā valoda, kurā mēs stāstām vai runājam par garīgām, neredzamām lietām. Tās mēs varam aptvert un saprast, pirmkārt, zinot jeb saprotot šo valodu, otrkārt, ticībā. Vēl varētu teikt, ka ikonu ir jāprot lasīt. Ikona runā par lietām, kuras būtībā mēs neesam redzējuši – neviens nav redzējis Dievu, ar savām pasaulīgajām acīm mēs nevarētu skatīt dievišķo, neradīto gaismu, mēs neesam sastapuši svētos viņu dievišķajā, apskaidrotajā stāvoklī, nezinām, kā izskatās Svētais Gars, "kas ir visur un visu piepilda".   Tomēr, lai vismaz nedaudz  varētu atklāt, parādīt, uzgleznot šo neredzamo, garīgo pasauli, mēs izmantojam visiem zināmus mākslinieciskos līdzekļus un paņēmienus – krāsu, līniju, gaismu, simboliku.  Bet pielietojam šos līdzekļus tā, lai uzsvērtu un apliecinātu, ka mēs nerunājam par ikdienišķo, pasaulīgo, profāno, bet gan pārpasaulīgo, mūžīgo, sakrālo. Tāpēc ir šī īpašā ikonas valoda, kas veidojusies un pilnveidojusies cauri gadsimtiem, kopīgi strādājot, domājot, apcerot un lūdzot par to gan teologiem, gan ikonogrāfiem, gan arī himnogrāfiem un liturģisko tekstu autoriem. Šī valoda ir dārgs un svēts Baznīcas Tradīcijas mantojums. Tā ir arī kanons – zināms likumu, noteikumu, principu kopums, kas jāņem vērā, gleznojot ikonas. Un kanons nevis ierobežo vai aizliedz, bet gan palīdz precīzāk izteikties, neiekrist maldos, nekoncentrēties uz pašizpausmi. Sāksim ar Gaismu. Ikonā nav gaismēnu, kādas iedomājamies saistībā ar glezniecību. Ikonā netiek rādīta, piemēram, saules gaisma, kas kaut ko apspīd vai - tieši otrādi - atstāj ēnā. Ikonās mēs runājam par dievišķo, neradīto Gaismu. Tā visu piepilda, izgaismo, pārveido. Būtībā viss atrodas šajā gaismā. Un svēto sejas ir nevis gaismas apspīdētas, bet tās pašas izstaro gaismu. Telpu ikonā raksturo apgrieztā perspektīva. Glezniecībā izmantojam lineāro perspektīvu, kurā visas horizontālās līnijas saplūst vienā punktā tālu mums priekšā. Ikonas apgrieztajā perspektīvā šis līniju satekpunkts atrodas ticīgā sirdī. Ikonā attēlotais it kā atveras un apņem mūs. Piemēram, evaņģēlija grāmata ikonā tiek rādīta tā, lai ir redzams ne tikai tās vāks, bet arī lapojums. Turklāt lapas visbiežāk ir sarkanā krāsā. Tādējādi tiek pateikts, ka grāmatas saturs ir Svētā Gara iedvesmots, Dieva Mīlestības piepildīts Vārds, Labā Vēsts, kas ir daudz būtiskāka par ārējo apvalku. Ikonā vienmēr būtiskākais ir saturs, nevis forma. Savukārt Laikam ikonā ir mūžības perspektīva. Nav tagadnes, nākotnes, pagātnes, bet viss ir ārpus laika. Piemēram, attēlojot vienu no lielajiem Baznīcas svētkiem – Kristus Piedzimšanu – visi ar to saistītie notikumi ir izvietoti vienā plaknē. Tur ir gan austrumu gudrie, kuri seko zvaigznei, gan Jāzeps savās šaubās, gan gavilējošie eņģeļi debesīs, gan ganiņi, kuriem pirmajiem ir pasludināta prieka vēsts, gan sievas, kas apmazgā jaundzimušo. Bet ikonas centrā ir baltos autiņos ietītais Kristus Bērns uz melnā alas fona, kas asociējas ar gaidāmo  Kristus kapu un baltajiem līķautiem. Un Dievmāte, kas guļ uz pēļa līdzās Bērnam, bet ir novērsusies un iegrimusi pārdomās par to, ka viņas Dēls ir gaidītais Pasaules Pestītājs. Ikonā nav lieku vai otršķirīgu detaļu. Katra detaļa ir precīza un simboliska. Īpaši tiek runāts par krāsu simboliku. Piemēram, zelts ikonā ir reizē gan gaisma, gan krāsa. Baltais ir Paradīzes, dievišķās godības, šķīstības krāsa. Sarkanais ir augšāmcelšanās un Kristus Otrās Atnākšanas krāsa, Dieva klātbūtnes, arī moceklības un Svētā Gara krāsa. Zilais simbolizē debesis, dievišķo gudrību, gara dziļumus un aktivitāti. Zaļais ir dzīvības, atdzimšanas, dzīvudarošā Svētā Gara krāsa. Ir ķēnišķais purpurs. Un melnais, ko izmanto, attēlojot ļaunumu, grēku, maksimālu attālināšanos no Dieva. Un tai pat laikā melnais ir arī mūku  apģērbā kā sava veida nomiršanas pasaulei un pasaulīgajam zīme. Atkarībā no tā, kādu teoloģisko domu vai garīgo dimensiju ikonu gleznotājs vēlas izcelt konkrētajā darbā, viņš veido ikonas kolorītu.  Jo vairāk mēs zinām par ikonu, jo tā kļūst saprotamāka un jo plašāku, skaistāku, dziļāku pasauli tā mums paver.

#5BREINUMI pirmajā jūnija raidījumā dodas uz Varakļāniem, lai satiktu aktīvākos jauniešus un uzklausītu viņu viedokli par dažādām tēmām. Raidījumā noskaidrosi - pie kura novada jaunieši sevi pieskaita pēc administratīvi teritoriālās reformas, vai un kā pandēmija ir ietekmējusi jauniešu sabiedrisko aktivitāti, kādas profesijas jauniešiem ir aktuāli apgūt un kur iet tālāk mācīties. Ja šovasar plāno doties uz Latvijas austrumiemi, tad saņemsi arī dažus ieteikumus, ko darīt un ko aplūkot Varakļānos.  #5BREINUMI vēlas iesaistīt jauniešus sarunās par tēmu, ko šogad aktualizējis Latvijas Radio - par atkarībām, īpaši alkohola atkarību. Raidījuma noslēgumā jaunieši dalīsies savā pieredzē, viedokļos, novērojumos par labajam un sliktajām atkarībām. Sarunā piedalās jaunieši no Varakļāniem - Amanda, Beāte, Simona, Valters, Renāts. Sarunu veido Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs.  

#5BREINUMI pirmajā jūnija raidījumā dodas uz Varakļāniem, lai satiktu aktīvākos jauniešus un uzklausītu viņu viedokli par dažādām tēmām. Raidījumā noskaidrosi - pie kura novada jaunieši sevi pieskaita pēc administratīvi teritoriālās reformas, vai un kā pandēmija ir ietekmējusi jauniešu sabiedrisko aktivitāti, kādas profesijas jauniešiem ir aktuāli apgūt un kur iet tālāk mācīties. Ja šovasar plāno doties uz Latvijas austrumiemi, tad saņemsi arī dažus ieteikumus, ko darīt un ko aplūkot Varakļānos.  #5BREINUMI vēlas iesaistīt jauniešus sarunās par tēmu, ko šogad aktualizējis Latvijas Radio - par atkarībām, īpaši alkohola atkarību. Raidījuma noslēgumā jaunieši dalīsies savā pieredzē, viedokļos, novērojumos par labajam un sliktajām atkarībām. Sarunā piedalās jaunieši no Varakļāniem - Amanda, Beāte, Simona, Valters, Renāts. Sarunu veido Daiga Laizāne aba DJ Deila un Edgars Provejs.  

"Esmu ņēmusi tādas pauzītes. Es tās saucu par eksistenciālām krīzēm, kad tu saproti, ka tiešām tie sociālie tīkli ļoti daudz laika nozog. Un es dramatiski tos tiešām esmu arī dzēsusi ārā," tā par attiecībām ar telefonu saka Daiga Misčenko, atzīdama, ka tā atkarība veidojas no tā, ka mūsdienās bez tā visa tiešām arī nevar. "Man liekās, telefons kā tāds, tas ir tāds aizvietotājs. Ja es negribu kaut ko darīt, es paņemšu telefonu," savā pieredzē dalās Jānis Pampe. Šoreiz raidījumā #5BREINUMI runājam par atkarību no telefona, par to kā atkarības ietekmē mūsu dzīvi, sadzīvi, kā tās maina mūsu lietu un laika uztveri, paradumus. Raidījumā runājam arī par to, kādu ietekmi telefons atstāj uz mūsu ikdienu un veselību, kas ir tie procesi, kuri tiek patērēti visvairāk un kāpēc, kā arī sarunas laikā atklājam labās un sliktās atkarības ar kurām ir saskārušās vai joprojām saskaras raidījuma dalībnieki, par to kā atkarības var un vai var aizvietot. Raidījuma viesis: Daiga Misčenko - projektu vadītāja LIAA biznesa inkubatorā. Raidījumā piedalās Līna Lontone, Jānis Pampe, Daiga Laizāne, Baiba Baltace-saukāne, Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

"Esmu ņēmusi tādas pauzītes. Es tās saucu par eksistenciālām krīzēm, kad tu saproti, ka tiešām tie sociālie tīkli ļoti daudz laika nozog. Un es dramatiski tos tiešām esmu arī dzēsusi ārā," tā par attiecībām ar telefonu saka Daiga Misčenko, atzīdama, ka tā atkarība veidojas no tā, ka mūsdienās bez tā visa tiešām arī nevar. "Man liekās, telefons kā tāds, tas ir tāds aizvietotājs. Ja es negribu kaut ko darīt, es paņemšu telefonu," savā pieredzē dalās Jānis Pampe. Šoreiz raidījumā #5BREINUMI runājam par atkarību no telefona, par to kā atkarības ietekmē mūsu dzīvi, sadzīvi, kā tās maina mūsu lietu un laika uztveri, paradumus. Raidījumā runājam arī par to, kādu ietekmi telefons atstāj uz mūsu ikdienu un veselību, kas ir tie procesi, kuri tiek patērēti visvairāk un kāpēc, kā arī sarunas laikā atklājam labās un sliktās atkarības ar kurām ir saskārušās vai joprojām saskaras raidījuma dalībnieki, par to kā atkarības var un vai var aizvietot. Raidījuma viesis: Daiga Misčenko - projektu vadītāja LIAA biznesa inkubatorā. Raidījumā piedalās Līna Lontone, Jānis Pampe, Daiga Laizāne, Baiba Baltace-saukāne, Edgars Provejs. Breinojamīs kūpā!

Pēdējo gadsimtu laikā Latvijā novērotas vairāk nekā 370 putnu sugas. Katrai no tām ir savs nosaukums, gan latīniski, gan latviski, un katram nosaukumam ir arī savi apvidvārdi. Kāpēc stārķi dēvē par stārķi un kāpēc zaļā vārna ir nosaukta par zaļu un vārnu, lai arī ir zila, un vai vārds lakstīgala ir sens apzīmējums "foršam" putnam? Kāpēc putnus sauc tā, kā tos sauc? Iepazīstam putnu nosaukumus – gan tos, kas radušies pirms oficiāliem nosaukumiem, gan tos, kuri iekļauti oficiālo sugu sarakstos. Stāsta ornitologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Strazds, kurš nodarbojas ar putnu nosaukumu vēstures izpēti. "Man gribās lietot citu apzīmējumu - vārdi," bilst Māris Strazds. "Vārdi ir vajadzīgi kaut kam, ko mums vajag atšķirt, pazīt. Vārdi kā tādi putniem ir, cik sena ir valoda. Tāpat kā vārdus dod vietām, lai zinātu, par kuru ir runa, mājām, lai saprastu, kurā mājā kurš dzīvot. Tāda pati funkcija ir vārdiem dzīvniekiem un putniem, kas dzīvoja cilvēkiem apkārt. Īsti latvisku nosaukumu vai vārdu ne tuvu nav visām sugām." Viņš stāsta, ka 18. - 19. gadsimtā zinātniskā literatūrā modē bija sugu nosaukumu publicēšana nacionālās valodās. Šajos darbos ir arī tā laika latviskie nosaukumi, kas ļauj pētīt un salīdzināt. Lai arī neviens no tā laika pētniekiem nav atsaucies uz tautasdziesmām, arī tajās minēti putnu nosaukumi. "Ja abstrahējās no tā, kas mums kopš bērnu dienām stāstīts liriskā aspektā par dainām, tas ir ārkārtīgi interesants avots. Pirmajā brīdī bija visgrūtāk, bet palīdzējā tas, kādi putni vispār minēti dainās un kāpēc ir tie, kas tur ir," atzīst Māris Strazds. "Vārdi ir doti putniem, kuri ir ēdami, ļoti utilitāra interese, jo jāzinā, ko vari ēsto, ko nevari. Tiem, kas dzīvo degungalā, un tiem, kuriem ir kalendāra funkcijas," skaidro Māris Strazds, minot, ka šobrīt to grūtāk izprast. Kā piemēru viņš min dzērvi. Launagu atnes un aiznes dzērves. Kāpēc? Dzērves ir skaļš putns. Viņas nav jāredz, kad sakliedzas, var dzirdēt 3-4 km attālumā. "Šajā brīdī, kad dzērves atlidojušas, ja lauku darbi ir jāsāk ar sauli un jābeidz ar sauli, diena jau ir tik gara, ka vajag trešo ēdienreizi. Kad rudenī viņas aizlido, tad ir brīdis, kad garās dienas ir beigušās," atklāj Māris Strazds. "Tādam putnam, kurš kaut ko nosaka, ir jābūt nosaukumam. Pasaki, ka dzērves atlidojušas, ir skaidrs." Nosaukums dzērves saistīts ar putna balsi. Vairākiem putniem vārds ir saistīts ar to, kā viņš sauc, piemēram, ūpis, čuņčiņš. Otrs, kas nosaka, kāds vārds dots putnam, ir izskats. Neparasts ir stāsts par balto stārķi, kas ir ļoti jauns ienācējs Latvijā arī kā suga. "Tas, kas kaut kur rakstīts, kā senie latvieši būvēja baltajam stārķim ligzdas, ir absolūtas muļķības. Ir skaidri zināms, ka baltais stārķis bija sastopams tikai uz dienvidiem no Daugavas. 1850. gadā Vidzemē šī putna nebija. Baltais stārķis ir meža stepju putns, sāka masveidā parādīties, kad masveidā izcirta mežus, parādījās lauksaimniecības zemes lielas platības," stāsta Māris Strazds. "Lielā mērā viss, ko labu par šo putnu sakām – svētelis, bērnu nešana – tas nāk no Vācijas, tā ir vāciešu tradīcija, attieksme. Šis aspekts arī parādās tautasdziesmās, baltais stārķis tiek saukts par kungu putnu." Arī nosaukums visticamāk nāk no vācu valodas. Šodien stārķis iegājies apritē, jo apmēram simts gadus cilvēki mācās putnu nosaukumus no grāmatām, ne saviem vecākiem. Agrāk stārķi vairāk dēvēja par svēteli. Vēl interesants gadījums ir zaļā vārna. "Ir dīvaini vai interesanti, kāpēc grāmatās ir palicis šis kā galvenais, jo vienlaikus ir daudz lietots arī zilā vārna, kas ir pilnīgi precīzs, jo putns ir debeszils. Viņai nav nekā zaļa," atzīst Māris Strazds. Tautasdziesmās un senākajā literatūrā vienlīdz daudz figurē arī zilā varna, kas ir atbilstošs nosaukums. "Vēl viens aspekts, latviskie nosaukumi visi sākotnēji ir pierakstīti vācu valodā izdotā literatūrā un vecajā drukā, gotiskajā rakstībā "s" un "z" ir vienādi. Dažos avotos sāk lietos šķērssvītru, lai atšķirtu, bet sliktā kvalitātē nodrukātā grāmatā to ne vienmēr var redzēt. Atkarīgs arī no burtliča darba. Ja ir acīmredzama kļūda starp burtiem, to var atpazīst, bet nelaime, ja uzraksta "zila vārna" vai "sila vārna" - abi ir pareizi un varbūt, ka viens no nosaukumiem patiesībā ir sila vārna, jo tas ir pilnīgi atbilstošs sugai, kā tagad saucam," atzīst Māris Strazds. Klimata pārmaiņu ietekmē gājputni ik gadu atgriežas arvien agrāk Ir marta vidus un tagad ik dienas gaisā redz zosu barus, Kurzemes laukos ganās dzērves un šur tur jau dzirdamas arī strazdu un cīruļu dziesmas. Marts ierasti ir laiks, kad Latvija atgriežas pirmie gājputni. Un gadu no gada tas notiek aizvien agrāk. Par putnu migrāciju un klimata pārmaiņu ietekmi uz to stāsta ornitologs Mārtiņš Briedis, Šveices ornitoloģijas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta ornitoloģijas laboratorijas vadošas pētnieks, kurš šobrīd  strādā pie projekta ”Klimata pārmaiņu ietekme uz pavasara iestāšanās fenoloģiju un to saistība ar izmaiņām Eiropas putnu populācijās.” Fenoloģija – tas ir laiks, kurā notiek noteikti dabas procesi, un Mārtiņa un viņu kolēģu pētījums ir par to, kā šie dabas ritumi pavasaros sākas aizvien agrāk gadu no gada un kā šīm pārmaiņām spēj vai nespēj pielāgoties putni. Kad celmi pliki top pavasarī, tad cīrulis rādās – vēstī paruna, pēc kuras var saprast, ka cīruļi ir tie pirmie pavasara vēstneši. Cik ļoti klimata izmaiņas šobrīd ir ietekmējušas mūsu senču novērojumus par tiem vai citiem putniem un to sasaisti ar citām dabas parādībām pavasarī? Tie putni, kas neko nezina par klimata pārmainām un turpina atgriezties ierastajā režīmā, ar laiku iekavē dabā pastāvošas norises un tas atstāj iespaidu uz to populāciju, atzīst Mārtiņš Briedis.

Pastāv viedoklis  ka azartspēļu atkarība ir teju bīstamākā no visām atkarībām. Tajā pašā laikā klātienes azartspēles aizvadītajā gadā 237 dienas Latvijā ir bijušas aizliegtas. Vai tas nozīmē, ka samazinās cilvēku skaits, kas meklē palīdzību, un vai var uzskatīt, ka problēma ir mazāk aktuāla? Vērtē krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" krīzes intervences speciāliste, atbalsta tālruņa azartspēļu atkarībās nonākušajiem koordinatore Santa Laimiņa un Latvijas spēļu biznesa asociācijas attīstības komitejas biedrs „Olympic Casino Latvia” korporatīvās komunikācijas vadītājs Artūrs Čakars.  

Pasaule ir bagāta ar vilinājumiem, kārdinājumiem un ļauniem darbiem, kā vidū jēdziens “atkarība” nav nekas jauns un neparasts. Par atkarības upuri kāds cilvēks kalpo alkoholam, narkotikām, pat sportam, citi turpretī savam darbam, kādai tradīcijai, ēstkārei vai pat citam cilvēkam. Pienāk brīdis, kad tieši atkarība izšķir to, kurā pusē cilvēks nostājas - Dieva vai sātana. Ir cilvēki, kas to noliedz vai nav aptvēruši, cik tas ir nopietni, un, kārdinājumiem atsaucoties arvien vairāk un vairāk, cilvēka daba noved pie atkarības, kas ved uz ļaunu. Tomēr slava Dievam, ka Viņš ir žēlsirdīgs un nebeidz uzrunāt Savus bērnus ar Svētā Gara balsi, sakot, ka Dieva spēkā ir iespējams izcīnīt jebkuru cīņu un iegūt uzvaru pār jebkuru atkarību. “Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru,” sacījis Pāvils Vēstulē filipiešiem 4. nodaļā. Cik labi, ka zemes cilvēkam dota iespēja šos vārdus priekā saukt un ar tiem izcīnīt jebkuru cīņu! Podkāsta “Bībeles gaismā” 4. epizodes viesis Jānis Salzemnieks labprāt dalījies savā pieredzē, piedzīvojot šo vareno apsolījumu, ejot cauri bērnības nedarbiem, jaunības ieslodzījumam, briesmīgām atkarībām un tomēr visbeidzot sasniedzot īstu, reālu un neatkārtojamu uzvaru un šobrīd piedzīvojot, ko nozīmē patiesa laime, apmierinātība, gandarījums un brīvība.

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā? Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi. Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala. Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām. Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts. Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst. Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag? Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām. Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu. Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs. Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados. Tieši tā. Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku. Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku, tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas.  No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja.  Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu… Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem. Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu? Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena. Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!  

Fiziskās aktivitātes nāk par labu daudzu un dažādu slimību gadījumos un spēj būtiski ietekmēt ātrāku dzīves kvalitātes atgūšanu. Par to, kā fiziski būt aktīviem onkoloģijas pacientiem, spriežam radījumā Kā labāk dzīvot. Asociētā profesore medicīnas doktore Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes dekāne Signe Tomsone skaidro, ka uzskati saistībā ar fizisko aktivitāšu izmantošanu veselības atgūšanā pēc onkoloģiskām saslimšanām mainījušies pēdējo 20 gadu laikā, un tas saistāms ar attieksmes un uzskatu maiņu par fizisko aktivitāšu nepieciešamību kopumā. „Par onkoloģisko saslimšanu šobrīd jau var runāt kā par zināmā mērā hronisku saslimšanu,” norāda profesore. „Pakāpeniski palielinājusies pierādījumu bāze, kas parāda, ka fiziskas aktivitātes palīdz labāk pārdzīvot ārstēšanu un ar to saistītās blaknes, gan palīdz saglabāt muskuļu masu, kas ļauj veiksmīgāk atgriezties ikdienas aktivitātēs, palīdz saglabāt psiholoģisku labsajūtu.” Atkarībā no saslimšanas un ārstēšanas var būt kādi ierobežojumi fiziskām aktivitātēm atsevišķām muskuļu grupām, bet tas netraucē trenēt citas. Bieži izmanto aerobus vingrinājumus, kas stiprina sirds asinsvadu apgādi ar skābekli. Ir pētījumi par spēka treniņu izmantošanu zemākā intensitātē, pēdējos gados pievērš uzmanību arī augstākas intensitātes spēka treniņiem. Ārstnieciskā masiere, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas māsa Marija Sokolova atzīst, ka strīdīgs jautājums, vai onkoloģijas pacientiem drīkst veikt masāžu. Ir stāvokļi un gadījumi, kad to neveic. Bet ir atsevišķas manipulācijas, ko veic, lai mazinātu tūsku. Tā ir limfodrenāža, bet šo manipulāciju veic ne visi masieri. Latvijā fizisko aktivitāšu fiziologs un sertificēts ergoterapeits Rūdolfs Cešeiko ir pierādījis, ka spēka treniņi palīdz onkoloģijas pacientu ārstniecībā. Viņš ir izstrādājis īpašu spēka treniņu metodi krūts vēža pacientēm.

Kad mājās vai darbā esam saistīti ar cilvēku, kuram ir traucējoša atkarība, kas nepatīkami ietekmē mūsu dzīvi, tad ir ļoti iespējams, ka, pat paši to nezinot, arī mēs esam atkarīgie. Atkarīgi no cilvēka, kuram ir atkarība, kā rezultātā mēs to negatīvā veidā jūtam savā dzīvē un par to maksājam ar laiku, spēku, sirdsmieru, prieku, naudu, zaudētām iespējām. Bieži vien mēs šādu atkarību nespējam sev atzīt – līdzīgi, kā atkarīgajam ir grūti atzīt savu atkarību no kaut kā. Kaspars Simanovičs saka, ka nav būtiski, kāda atkarība ir mūsu līdzcilvēkam – atkarība no saldumiem, no pornogrāfijas, no ēdiena, no iepirkšanās, no adrenalīna, no sociālajiem medijiem, no destruktīvas uzvedības attiecībās, no alkohola, nikotīna, datorspēlēm vai azartspēlēm, utt, un ka līdzatkarība ir tāda pati atkarība kā citas. Šī saruna ir, lai palīdzētu līdzatkarīgam cilvēkam ieraudzīt atkarības un līdzatkarības mehānismu, kas palīdz iet ceļu uz brīvības atgūšanu.Pirmo sarunu ar Kasparu Simanoviču par atkarību mehānismu atradīsi šeit.Kaspars Simanovičs ir teologs un kopā ar kolēģi Induli Paiču vada noētiskās veselības kopienu “Elizeja”, kur organizē noderīgu pārdomu ciklu par atkarībām: “Es eju 12 soļus”. Video no šīm tiešraidēm var redzēt viņu YouTube kanālā.Kaspars Simanovičs ir izdevis grāmatu "Dienas līdzsvars", kas ir ceļabiedrs ikvienam, kurš nolēmis kādu brīdi paieties pa senās gudrības iemītajām takām, kuras aprakstītas Sīraha gudrības grāmatā, kas tapusi 2. gs. pirms Kristus dzimšanas un pieder pie tā saucamās «gudrības literatūras», kas atspoguļo cilvēces uzkrātās zināšanas un izpratni par ikdienas dzīvi, attiecībām, garīgi-reliģiskām patiesībām, vērtībām un ētiku. "Dienas līdzsvars" lasītājs ieraudzīs, ka cilvēce patiesībā vienmēr risina vienus un tos pašus jautājumus, un mēs neesam izņēmums. Slimības, vecums, nāve, kari, dabas kataklizmas, attiecības, brīvība, labklājība, dzīves jēgas meklējumi – katram laikmetam, katrai paaudzei jāatrod savas atbildes. Grāmatu var pasūtīt Elizejā (info Elizejas Facebook lapas sadaļā "Par") vai nopirkt "Jāņa Rozes" un "Globusa" grāmatnīcās.Informācija par sarunā pieminētajiem avotiem ir sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:09 Kā visbiežāk tiek atklāta līdzatkarības problēma9:32 Kas īsti ir sarežģītais jēdziens – līdzatkarība18:35 Līdzatkarības mehānisms, kādi faktori to veicina29:45 Piemērs ar nikotīna atkarīgo un līdzatkarīgo tam blakus38:27 Bezspēcība, zaudējuma izjūta un sērošanas process kā solis uz priekšu48:00 Karpmana jeb drāmas trijstūris – kā to var piemērot līdzatkarības problēmai51:14 Cik dārgi cilvēka dzīvē maksā neatrisināta līdzatkarības problēma58:54 Kur vērsties pēc palīdzības, ja atklāj, ka esi līdzatkarīgs1:15:16 Ko iesākt ar augoni – smērīti vai skalpeli1:18:13 “Es eju 12 soļus” projekts kopienā Elizeja1:27:20 Kaspara Simonoviča ceļavārdi cilvēkam, kurš jūt, ka ir līdzatkarīgs

Šajā nedēļas nogalē raidījumā #5BRIENUMI diskutējam par ekstrēmajiem sprota veidiem Latgalē, to attīstību un iespējām, par baiļu pārvarēšanu, atkarību, sporta traumām un ekstrēmā dzīvesveida izmaksām. Sarunas laikā uzzināsim raidījuma viesu personīgo pieredzi snovbordā, kaitošanā un veikbordā. Raidījuma viesi: Haralds Skruļs - sertificēts snovborda un slēpošanas treneris un burkānu audzētājs, kā arī Vadims Kuznecovs - kaitošanas entuziasts un sērfdēļu izgatavotājs pats savā uzņēmumā "Fathers sports goods". Šajā sezonā #5BREINUMI raidījumā atgriežas arī rubrika "Kai tys struodoj", kurā Līna Lontone dalās ar ceļošanas pieredzi pandēmijas laikā.   Raidījuma diskusiju vada Jānis Pampe un Daiga Laizāne aba DJ Deila. Breinojamīs kūpā!  

Šajā nedēļas nogalē raidījumā #5BRIENUMI diskutējam par ekstrēmajiem sprota veidiem Latgalē, to attīstību un iespējām, par baiļu pārvarēšanu, atkarību, sporta traumām un ekstrēmā dzīvesveida izmaksām. Sarunas laikā uzzināsim raidījuma viesu personīgo pieredzi snovbordā, kaitošanā un veikbordā. Raidījuma viesi: Haralds Skruļs - sertificēts snovborda un slēpošanas treneris un burkānu audzētājs, kā arī Vadims Kuznecovs - kaitošanas entuziasts un sērfdēļu izgatavotājs pats savā uzņēmumā "Fathers sports goods". Šajā sezonā #5BREINUMI raidījumā atgriežas arī rubrika "Kai tys struodoj", kurā Līna Lontone dalās ar ceļošanas pieredzi pandēmijas laikā.   Raidījuma diskusiju vada Jānis Pampe un Daiga Laizāne aba DJ Deila. Breinojamīs kūpā!  

Stāsta LU profesors, fiziķis, kvantu fizikas pētnieks Mārcis Auziņš  Kvantu fizikā notiek tādas lietas, kuras, šķiet, tā īsti nav savienojamas ar mūsu ikdienas pieredzi... Bet sākšu ar nelielu ievadu. Reiz, kad stāstīju par kvantu fiziku skolotājiem, pēc lekcijas pie manis pienāca viens no skolotājiem un teica: Profesor, tas, ko jūs stāstījāt, bija fantastiski interesanti..." Profesors, protams, kļūst ļoti priecīgs, ja viņam kāds saka, ka viņa lekcija bijusi fantastiski interesanta. Bet šis kungs turpina: "Bet ziniet – es neko nesapratu." Tanī brīdī tā bija kā auksta duša.... Sāku domāt – nu, kā tas ir iespējams, ka vari neko nesaprast, bet ir interesanti. Ātri vien mēs nonācām pie kopīgas sapratnes – stāstot par kādu konkrētu lietu, ir saprotama jēga, ko gribu pateikt, bet ir absolūti neiespējami saprast, kā šī lieta ir iespējama! Un viena no šīm neiespējamām lietām ir, lūk, šāda... Kvantu pasaulē elektroni, atomi, molekulas vienlaicīgi var būt daļiņa un vienlaicīgi – arī vilnis. Tā šķiet absolūti neiespējama situācija! Lai to saprastu, atkal viens pavisam īss piemērs. Daudzi no mums bērnībā esam lasījuši grāmatu par Buratino. Vienbrīd šajā Buratino bija nonācis sarežģītā situācijā – mežā, un nebija īsti skaidrs, vai viņš ir dzīvs vai miris. Tika pieaicināta Pūce, kura bija visgudrākais putns mežā, lai viņa pasaka, kā tad īsti ar Buratino ir. Un Pūce teica: "Ja Buratīno ir dzīvs, tad tā ir droša zīme, ka viņš nav miris." Absolūti dzelžaina loģika! Tagad to projicēsim uz kvantu fiziku – ja kaut kas ir daļiņa, tad tā ir droša zīme, ka tas nav vilnis... Un tagad es pēkšņi saku, ka kaut kas var būt vienlaicīgi gan daļiņa, gan vilnis – kā to saprast?! Patiesībā to iespējams saprast tikai ar analoģiju, un analoģija varētu būt šāda. Šī realitāte – kvantu objekts jeb daļiņa – ir kas tāds, ko mēs nevaram aptaustīt, nevaram ieraudzīt, un mēs par to uzzinām, vien taisot eksperimentu jeb projekciju. Šai sakarā arī pavisam vienkāršs salīdzinājums. Ņemam cilindru un paskatāmies uz tā ēnu tā, lai šī ēna būtu apaļa. Tātad – tas ir kaut kas apaļš. Un tad es cilindru tajā pašā saules gaismā pagriežu tā, lai tas būtu garens taisnstūris. Un saku: tas ir kaut kas kantains. Tad jūs man sakāt – nu, kā kaut kas var būt vienlaicīgi apaļš un kantains?! Tieši tāpat kā ar šo cilindru, kas vienā projekcijā izpaužas kā apaļš, bet citā – kā kantains, ir ar mūsu kvantu objektiem – elektroniem, atomiem un molekulām. Atkarībā no tā, kā mēs uz tiem skatāmies, kā taisām eksperimentu, tie var parādīt savu viļņu dabu un var parādīt arī savu daļiņu dabu. Ja šādā veidā skatāmies uz šo lietu, tad šī absolūti neiespējamā situācija, ka kaut kas vienlaicīgi ir daļiņa un vienlaicīgi – vilnis, vairs nemaz tik neiespējama neizskatās. Mums sāk likties, ka varbūt pasaulē patiešām tā var būt. Kvantu fiziķi saka, ka pasaulē ne tikai tā VAR būt, bet mikropasaulē, mazu daļiņu – elektronu, atomu un molekulu – pasaulē tieši tā tas arī IR!

Vairāk nekā trīsdesmit mākslinieku apvienojušies projektā "DIVI 9", lai mākslas valodā izgaismotu un pievērstu uzmanību garīgās veselības un atkarības problēmām. Par saviem nodomiem un multimediālo izrādi “Šī mīlestība nepārdodas” saruna Kultūras rondo studijā. Stāsta producente Marta Mēness un dziedātāja Elza Rozentāle. "Projekts sākās pirms pusotra gada. Tieši, kad sākās pandēmija, traģiski aizsaulē aizgāja mūsu draugs Matīss Runtulis. Mūziķis, komponists. Šis notikums satricināja mūs daudzus. Daloties pārdzīvojumā ar draugiem, sapratām, ka konteksts un apmērs ir daudz plašāks un ka tas skar daudz vairāk cilvēkus, nekā ikdienā iedomājamies," iepazīstina Marta Mēness. Viņa norāda, ka statistika rāda, ka no mentālām slimībām, depresijas un atkarības izraisītām pašnāvībām cilvēki iet bojā trīs reizes vairāk nekā ceļu satiksmes negadījumos. "Par to, ka mums ir jāpiesprādzējas, ir daudz kampaņas, par to, kā palīdzēt cilvēkam, kurš nonācis grūtībās, mēs bieži vien nezinām," turpina Marta Mēness. "Ejot cauri šim pārdzīvojumam, mēs, draugi, mākslinieki un ģimene, sapratām, ka vēlamies kaut ko darīt šīs tēmas un problemātikas risināšanai. Kā mākslinieki, mēs darām to, ko protam vislabāk, mēs runājam mākslas valodā. Tā tapa projekts "DIVI 9", kurā ir apvienojušies vairāk nekā 30 dažādu jomu radošie profesionāļi, lai runātu un vairotu emocionālo inteliģenci, jo liela problēma ir stigma," stāsta Marta Mēness. Projekta “DIVI 9” komanda savu kustību ir uzsākusi patiesu notikumu un sajūtu vadīti. 2020. gada maijā savu dzīvi pāragri beidza draugs, dēls, mūzikas producents un mākslinieks Matīss Runtulis. Šis fakts ir satricinājis daudzus – sevišķi jaunās paaudzes māksliniekus, kuri paši bieži jūtas nepasargāti un ir nācies nonākt situācijā, kad nav iespējams saredzēt izeju un rast risinājumus savas personiskās brīvības atgūšanai caur patiesas mākslas radīšanu. Matīsa stāsts nav vienīgais, kas vēsta par to, cik grūts un pārdzīvojumu pilns var būt jauna cilvēka ceļš. Daudzi ir saskārušies un vēl aizvien turpina saskarties ar līdzīgu problēmu un pārdomu spektru. "Ir arvien vairāk daudz labu kampaņu, kas informē un kur vērsties, bet ir ļoti svarīgi izkustināt sarūsējošos zobratus katrā no mums, kas ir aizspriedumi par šīm tēmām, lai vispār līdz tai informācijai nonāktu. Svarīgi sakustināt emocionālos līmeņus," uzskata Marta Mēness. Multimediāla izrāde “Šī mīlestība nepārdodas” ir pretstatu spēle – balansējot no cilvēka brīvības meklējumiem līdz kvadrātā iespiestai sāpei. Nepabeigtā tēva un dēla saruna turpinās mākslas valodā – tie ir impulsi, kurus dēls atstāj tēvam starptelpā – dvēseles sfēras tvērumā. Mūžības pavedieni, kuriem sekojot, tiek meklētas atbildes uz neuzdotiem jautājumiem. Izrādi varēs noskatīties Sporta ielas 2 kvartālā, Rīgā no 15. līdz 18. septembrim. Vienlaicīgi arī norisināsies audiovizuāla izstāde “Māksla garākai dzīvei”, kas aplūkojama līdz 21. septembrim.

Kad aptaujājām Cilvēkjaudas auditoriju par to, kādas tēmas cilvēkiem ir svarīgas, ļoti daudz atbilžu bija par grūtībām iedarbīgi tikt galā ar dažādām atkarībām – no saldumiem, no sociālajiem medijiem, no destruktīvas uzvedības attiecībās, no alkohola, kura bieža lietošana pandēmijas laikā ir pieaugusi, no nikotīna, no datorspēlēm vai azartspēlēm, no pornogrāfijas, no iepirkšanās, no adrenalīna un vēl visa kā.Kaspars Simanovičs ilgus laiku bija mācītājs Torņakalna baznīcā, bet tagad kopā ar kolēģi Induli Paiču vada noētiskās veselības kopienu “Elizeja”. Šajā sarunā viņš skaidroja atkarību darbības mehānismus un stratēģijas, kas būtiskas jebkādu atkarību pārvarēšanā. Sarunā pieminētie informācijas avoti atrodami sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:4:40 Ar ko šobrīd nodarbojas mācītājs Kaspars Simanovičs6:36 Kuras ilūzijas mums nāk komplektā ar atkarībām14:29 Populārākie atkarību mehānismi22:29 Cik liela lomu saistībā ar atkarībām spēlē kauna sajūta24:49 Kā cilvēks pats var noteikt, kurā brīdī aizraušanās ir kļuvusi par atkarību28:01 Kā rīkoties, kad saproti, ka attiecībās kādam ir izveidojusies atkarība35:08 Kas ir atsitiena punkts37:28 Kurā brīdī līdzcilvēkiem ir morāls pienākums iejaukties44:14 Kas ir galvenā pārliecība cilvēkam, kurš ir atkarīgs, un kas šo pārliecību var izmainīt49:38 Noslīkt, glābjot otru53:57 Stratēģijas, ar kuru palīdzību ir iespējams tikt vaļā no atkarību gūsta55:50 Būrīša koncepts un personīgie piemēri no Lauras un Kaspara dzīvēm1:17:31 Par noētiskās veselības biedrību Elizeja1:27:44 Kā atkarību risināšanā izmantot pārliecību, ka neesi viens; 12 soļu programma (Kaspars ir uzsācis raidījumu ciklu “Es eju 12 soļus”. Tiešraides trešdienās plkst.19:00 YouTube kontā “Kopiena Elizeja”)1:46:16 Ģimene kā sistēma, kur katrs atrod savu vietu1:49:12 Līdzatkarības fenomens

Kādreiz tik ierastie ceļojumi pat uz labi zināmiem galamērķiem pandēmijas dēļ var izrādīties nepatīkamiem piedzīvojumiem bagāti, Kādi ir speciālistu ieteikumi, lai ceļojumu padarītu pēc iespējas drošāku, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes locekle Anta Jokste norāda, ka, dodoties ceļojumā ārpus Latvijas, jārēķinās ar ilgāku laiku lidostās, jo no 1. jūlija Eiropas Savienībā sāka darboties digitālie sertifikāti un katrā lidostā pārbaudes struktūra ir atšķirīga.  "Rīgas lidostā ar divām stundām jārēķinās noteikti, jo sertifikātus pārbauda jau reģistrējot bagāžu. Pat ja ir reģistrējies lidojumam pirms, visi stāv rindā un visus pārbauda. Tikai tos, kuriem ir attiecīgai valstij nepieciešamie dokumenti, laiž tālāk un drošības pārbaudi un iekāpšanu lidmašīnā. Tas ir svarīgi un ļoti nopietni," atzīt Anta Jokste. Pirmā lieta ir jābūt sertifikātam, kas pierāda vakcināciju un izslimošanas faktu, vai arī 72 stundas iepriekš veikts tests. Papildus un obligāta prasība ir katras valsts veselības drošības forma līdzīgi kā Latvijā Covidpass. Arī to prasa lidostā, jo kad cilvēks šķērsos galamērķa robežu, tā būs obligāti jāuzrāda. "Lai visus šos dokumentus pārbaudītu, laiks paiet. Ne visiem cilvēkiem vienmēr ir uz rokas visi dokumenti sagatavoti, viņš nesaprot, ko vajag un prasa, ir uztraukums. Tas paņem laiku," atzīst Anta Jokste.  Viņa atzīst, ka kavēties nedrīkst. Runājot par lidojumiem uz trešajām valstīm, Jokste mudina pārliecināties par prasībām. "Gribu brīdināt, ka tomēr jāpārliecinās par katru galamērķi, par lidojuma iespējām, vai tas ir tranzīts, kas kur nepieciešams, jo ir atšķirības dažādās valstīs. Atkarībā no tā, no kuras valsts lido vai caur kuru valsti lido, kāda ir galamērķa valsts, jāpārliecinās pirms izlidošanas, vai visi dokumenti ir, vai tranzītā kaut kas nav vajadzīgs papildus," skaidro Anta Jokste, norādot, ka runa ir tikai par Eiropas Savienību. "Jebkurā citā valstī ārpus Eiropas Savienības ir savi noteikumi, tur varbūt mūsu vakcīnas ņem pretī, varbūt neņem, varbūt vajadzdīgs cits formāts vai papildus testi. Tā šobrīd ir vesela zinātne, turklāt mainās no dienas uz dienu." Klausītājs, kurš nesen atgriezies no ASV, mudina visu informāciju un dokumentus saistībā ar Covid ņemt līdzi papīra formātā un angļu valodā. Jokste piekrīt, ka visu vajag ņemt drošības pēc līdzi papīra formātā. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins atzīst, ka apdrošināšanas jomā galvenais ir lasīt un uzdot apdrošinātājam jautājumu un nepirkt apdrošināšanu pēdējā mirklī. Ja vēlas tādu, kas nosedz ceļojuma nenotikšanu, jo pēdējā brīdī kādam no ģimenes ir pozitīvs Covid tests, tas jādara minimums trīs dienas pirms ceļojumu. Viena standarta nav, lasām un uzdodam jautājumus, mudina Jānis Abašins. Pieredzē par ceļošanu pa Eiropu ar motociklu šajā laikā dalās LAtvijas motociklu asociācijas skretārs Arnis Blodons.

Multiplā skleroze ir slimība, kas biežāk raksturīga jauniem cilvēkiem un to raksturo dažādas pazīmes. Kā tās laikus pamanīt, lai multiplo sklerozi varētu efektīvi ārstēt, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Rīgas Austrumu universitātes klīniskās slimnīcas multiplās sklerozes vienības ārste, neiroloģe Sandra Svilpe skaidro, ka multiplā skleroze ir nervu sistēmas saslimšana, kuras gadījumā tiek bojātas galvas smadzenes. Imūnā sistēma veido šūnas, kas nonāk nervus sistēmā un rada bojājumus smadzenēs un tādējādi ir zonas smadzenēs, kas nedarbojas. Atkarībā, kurā vietā ir bojājums, pacients izjūt kādus simptomus. "Kāpēc tā notiek, ārsti precīzi nevar atbildēt, vienotas skaidras idejas, kāpēc kādam parādās multiplā skleroze, nav. Tāpēc nav tik vienkārši to apkarot, izārstēt un palaist cilvēku  brīvu no slimības," atzīst ārste. Sandra Svilpe norāda, ka Latvijā ir vairāk nekā 2000 šīs slimības pacientu un viņu kļūst arvien vairāk. Biežāk tā ir gados jaunu pacientu slimība, 20 – 30 gadus veciem cilvēkiem biežāk to konstatē. Viens no galvenajiem ieročiem izmeklēšanā ir magnētiskā rezonanse. Stāstot par slimības simptomiem, pieredzē dalās Latvijas Multiplās Sklerozes asociācijas valdes priekšsēdētāja Ineta Osipoviča. "Es ilgi nesapratu. Viens no pirmajiem simptomiem man bija tāda kā migla acīs, es domāju, ka varētu būt pārstrādājusies darbā. Tad man bija, ka es biju nogurusi no rīta un vakarā, vai tas pavasaris vai rudens. Domāju, pavasara nogurums, rudens nogurums. Visu laiku atradu kādu izskaidrojumu. Tad es sāku ģībt, izdomāju, ka bija ceturtā prognoze, varbūt pārpūlējusies. Visu mēģināja izskaidrot kaut kā citādi," stāsta Ineta Osipoviča. "Kad jutu, ka nevaru paiet, kājas "paliek mīkstas,  nevaru lāga nostāvēt kājās, sapratu, ka galīgi kaut kas nav riktīgi. Vērsos pie ārsta." Kad slimību konstatēja Inetai Osipovičai bija 25 gadi. Viņa neslēpj, ka toreiz šķitis - dzīve beigusies. "Saproti, ka dzīve nebeidzas, ieliek savas korekcijas - drusku citā tempā," bilst Ineta Osipoviča. Viņa atzīst, ka ir paklausīga paciente un noteikti ir jāieklausās savā ķermenī, ko vari, ko ne. Bet nav vienas receptes, ko ieteikt citiem, pašai svarīgi nepārforsēt ar fiziskām aktivitātēm, ne ko citu. Sandra Svilpe piekrīt, ka simptomi katram pacientam ir ļoti atšķirīgi un bieži pacienti cenšas tos norakstīt uz ko citu, līdzīgi kā stāstīja Ineta. "Jušanas traucējumi ir viens no biežākajiem simptomiem, ar ko šī slimība var sākties, var būt redzes traucējumi, kad pēkšņi pazūd redze ar vienu aci, ir migla acu priekšā. Var uznākt galvas reiboņi, līdzsvara traucējumi. Varbūt paliek vājāka roka vai kāja. Lielākadaļa neiroloģisko slimību izpaužas ar šiem simptomiem, bet multiplās sklerozes gadījumā tas nenotiek dažu minūšu laikā kā pie insulta. Simptomi var attīstīties dienas, divu laikā pakāpeniski. Saglabājas ilgāk par 24 stundām," skaidro Sandra Svilpe. Biežākā slimības forma ir, kas noris ar simptomu paasinājumiem un tad ir miera periods, kas varbūt gadu, pat trīs. Tā gadu no gada jūtas labi, nejūt nekādus simptomus, gadiem ejot, bet tas ir ļoti individuāli, nonāk pie situācijas, ka ir paasinājumi, bet simptoms tik labi pēc tam neatiet. Vēl slimībai progresējot, paasinājumu vairs nav, bet mazinās attālums, ko var noiet, mazinās spēks kājās, kas neatjaunojas. Šo pacientu ārstēšanā mērķis ir samazināt paasinājumu biežumu, lai attālinātu mirkli, kad sākas pakāpeniska augšupejoša līkne, kur arī terapijas iespējas ir mazākas. Mazāk sastopama forma, kas ir vēl viltīgāka, jo simptomi pakāpeniski lēnām progresē. Cilvēks var pat var nemanīt simptomus, jo nav paasinājumu, ir pakāpeniska progresija no slimības sākuma. Medikamenti, ko var piedāvāt ir mazāk. Ar šo formu ir grūtāk cīnīties, bet arī šī forma ir retāka.

No 28. aprīļa līdz 3. maijam notiks Starptautiskais dokumentālā kino festivāls " Artdocfest/Riga". Pirmo reizi starptautiskais dokumentālo filmu festivāls “Artdocfest” notika Maskavā 2007. gadā. Īsā laika posmā tas kļuva par vienu no prestižākajiem festivāliem Krievijā un par lielāko dokumentālo filmu festivālu bijušo PSRS valstu teritorijā. 2014. gadā, kad festivāla prezidents, režisors Vitālijs Manskis pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, “Artdocfest” tika aicināts pievienoties nelielajai Latvijas kinofestivālu saimei, kas togad bija apvienojusies zem Rīgas Starptautiskā kino festivāla zīmola, un veidot festivāla dokumentālā kino programmu. Šogad festivāls norisinās gan Krievijā, gan Latvijā. Kopš 2018. gada “Artdocfest” Rīgā organizē starptautisku konkursu, kura ietvaros notikušas Latvijas - reizēm arī pasaules - pirmizrādes 21 filmai no vairāk nekā 10 pasaules valstīm. Pērn festivāla rīkotājiem kļuva skaidrs, ka festivāla mērogs ir būtiski pāraudzis līdzšinējās darbības apjomu, tāpēc tika uzsākta neatkarīga, īpaši dokumentālajam kino veltīta festivāla “Artdocfest/Riga” izveide. Tā ietvaros tiek rīkota jauna starptautiska konkursa programma “Baltijas fokuss”, akcentējot Baltijas valstu dokumentālistu veikumu. Programmā iekļautas kopskaitā 10 filmas, kuras vieno dažādu vēstures pagrieziena punktu un kolīziju iespaidoti cilvēkstāsti. Turpina “Baltijas fokusa” programmas kuratore Kristīne Briede. “Baltijas fokusa” programmas skatītāju vietu kvotas ir aizpildītas jau festivāla sākumā, taču tas nenozīmē, ka filmas pie skatītājiem nenonāks. Atkarībā no producentu kompāniju līgumslēgšanas aktivitātes ar festivālu, tās viena pēc otras parādīsies platformā artdoc.media. Un, kā jau minēja Kristīne Briede, pēc epidemioloģiskā luksofora zaļās gaismas iedegšanās – arī kinoteātrī “Splendid Palace”. Tikām vietnē artdoc.media iespējams skatīties plašu klāstu no līdzšinējo festivāla darbības gadu filmām, noteikts skaits arī bez maksas. Turpinājumā – pāris vārdi ar festivāla prezidentu, režisoru un nu jau arī ASV Kinoakadēmijas locekli Vitāliju Manski. Festivāls "Artdocfest" Sanktpēterburgā ar pilsētas domes lēmumu tika slēgts, taču, vienojoties ar autortiesību īpašniekiem, dažas filmas festivāla dienās Krievijas Federācijas teritorijā būs iespējams demonstrēt. Ko nozīmē organizēt festivālu, saskaroties ar šādiem apgrūtinājumiem? Festivāla “Artdocfest” iepriekšējo gadu filmas iespējams skatīties platformā artdoc.media. Vēl jāpiebilst, ka festivāla ietvaros norisināsies arī simpozijs, kurā tiks risinātas sekojošas tēmas: “Dokumentālista misija pasaulē bez barikādēm jeb ko šodien būtu filmējis Juris Podnieks?”, pēdējo piecu gadu sasniegtais Latvijas dokumentālajā kino “Dokumentālistu pēcpusdienas snauda”, ka arī filozofa Ulda Tīrona saruna ar filmas “Gunda” režisoru Viktoru Kosakovski. Visas norises tiks dokumentētas un pēc festivāla beigām būs izvietotas tīmeklī – par to ziņosim turpmāk.

Mīlestības dialogs Raidījuma vadītājs: Apvienība "Laulāto tikšanās" Raidījums ģimenēm par ģimenēm. Mīlestības pilnas sarunas par Dievu, savstarpējām attiecībām, bērniem, kaimiņiem un citiem. Stiprināsim laulību un no jauna meklēsim ceļu viens pie otra!

Astotajā podkāsta "Eiropas diena" sērijā padziļināti pievēršamies diviem tematiem - Ķīnas 5G tehnoloģiju radītajam draudam un Eiropas Savienības (ES) un Ķīnas noslēgtajam investīciju līgumam. To abu vienojošais elements ir Ķīnas un ES attiecības, kā arī Eiropas lielvalstu, īpaši Vācijas, loma tajās. Vēl podkāstā apskatām plānus radīt ES Covid-19 digitālo vakcinācijas sertifikātu, ziņojumu par ES finansējuma izkrāpšanu, un izzūdošo ģimeņu lauksaimniecības modeli.

Ar Covid-19 pārsvarā cilvēki izslimo viegli un mājas apstākļos. Bet kam vajadzētu būt mājas aptieciņā, lai palīdzētu organismam tikt galā ar vīrusu, to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Ģimenes ārste Linda Šauriņa norāda, ka koronavīruss nav līdzīgs ne citiem vīrusiem, ne gripai. Tam nepieciešama specifika ārstēšana, bet nav vēl specifika preperāta. Zinātnieki nav vienisprātis par kādu konkrētu medikamentu. Runājot par ārstēšanu, "būtiskākais, ka slimību ārstējam simptomātiski: ja ir iesnas, ārstējam iesnas, ja ir klepus, ārstē klepu, ja ir galvassāpes vai temperatūra, ārstē to. Atkarībā no slimības gaitas izvēlamies attiecīgi medikamentus, kas visvairāk sevi pierādījuši," bilst ārste. Viņa vērtē, ka Latvijas mediķi ir ieguvēji, jo pavasarī slimība skāra minimāli. Tagad Latvijas ārsti uz citu valstu pieredzes bāzes teikt, kādus medikamentus pielietot. Lielākoties gan šie medikamenti lietojami slimnīcā vidēji smagiem, smagiem saslimšanas gadījumiem “Specifisku zāļu, ko ieteikt, nav, bet mājas aptieciņā vajadzētu turēt paracetamolu vai ibuprofēnu, attiecībā uz klepus un iesnu zālēm jābūt ciešā sadarbībā ar savu ģimenes ārstu, jo medikamentu izvēle ir atkarīga no klepus rakstura un tā, vai pacientam ir arī citas saslimšanas,” norāda Linda Šauriņa. Ārste mudina pierakstīt ne tikai temperatūras izmaiņas, bet arī simptomus, kas nākuši klāt vai zuduši. Viņa norāda, ka slimojot ar Covid-19 raksturīgs arī apjukums, atmiņas un koncentrēšanās grūtības. Cilvēks vakarā apzinās, ka ir kāds simptoms parādījies, bet jau no rīta tas pazudis no atmiņas. Ja cilvēks dzīvo viens, katru dienu vēlams sazvanīties ar kādu draugu vai paziņu, kas no malas var novērtēt izmaiņas cilvēka runā. Runājot par antibiotiku lietošanu preventīvi, Linda Šauriņa aicina nedalīties ar antibiotiku pārpalikumiem, neārstēt sevi pašam. Ja slimības ārstēšanas gaitā būs nepieciešamas antibiotikas, tās izrakstīs ārsts. Vēl ārste skaidro, ka vājums, nespēks un sāpes muskuļos pēc Covid-19 izslimošanas var saglabāties vēl pat vairākus mēnešus. Noteikti ir jāsazinās ar savu ārstu, jo tā var būt Covid infekcijas vēlīna komplikācija. Ja slimības gaita ir bijusi smaga, slodzi palielināt pakāpeniski, uzstādīt mazus un sasniedzamus mērķus, piemēram, aiziet līdz virtuvei, tad aiziet līdz virtuvei un uztaisīt tēju. Pirms atsākt sportot, noteikti konsultēties ar ārstu. Atkopšanās no vīrusa ir tikpat smaga, kā pati slimība. Uztura speciāliste Anita Baumane norāda, ka Covid-19 laikā nevajadzētu nekādas diētas ievērot vai no kādiem produktiem atturēties. Viņa skaidro, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde atzinusi vairākus vitamīnus un minerālvielas, kas jālieto Covid-19 pandēmijas laikā. Iesaka A, C un D vitamīnus, B grupas vitamīnus uzņemt, kā arī minerālvielas – cinku, dzelzi, selēnu un varu. Labo baktēriju "ražošanai" organismā jāuzņem fermentētie produkti, piemēram, kefīrs, kā arī tējas sēne jeb kombuča. Farmaceits, tiešsaistes konsultants farmaceitiskajā aprūpē Vadims Brižaņs atklāj, kā var palīdzēt saziņa ar fārmācijas speciālistiem.

Tehnoloģijas ir modernā cilvēka palīgi. Tehnoloģijas ne tikai atvieglo ikdienas darbus, bet arī spēj risināt sarežģītus uzdevumus ar daudz lielāku precizitāti kā cilvēks. Ārpus darba mēs lietojam datorus un mobilos tālruņus, lai uzzinātu nepieciešamo informāciju un lai izklaidētos.  Kurā brīdī datora teholoģiju lietošana kļūst traucējoša cilvēka veselībai un sāk veidoties negativa atkarība no tā? Saruna ar sertificētu kognitīvi biheiviorālo terapeiti, psiholoģi Ievu Baumani.  

Tehnoloģijas ir modernā cilvēka palīgi. Tehnoloģijas ne tikai atvieglo ikdienas darbus, bet arī spēj risināt sarežģītus uzdevumus ar daudz lielāku precizitāti kā cilvēks. Ārpus darba mēs lietojam datorus un mobilos tālruņus, lai uzzinātu nepieciešamo informāciju un lai izklaidētos.  Kurā brīdī datora teholoģiju lietošana kļūst traucējoša cilvēka veselībai un sāk veidoties negativa atkarība no tā? Saruna ar sertificētu kognitīvi biheiviorālo terapeiti, psiholoģi Ievu Baumani.  

Šodienas saruna par atkarībām... Vai var ar tām cīnīties?

Šajā raidījumā runājām par tēmu, ko iekustināja pēdējās nedēļās plaši apspriestais Bruknas stāsts. Vai un kā mēs kā valsts palīdzam jauniešiem ar atkarībām un uzvedības problēmām? Un vai tā vietā, lai cīnītos ar sekām, nebūtu jādomā arī par cēloņiem? Raidījumā "Šodienas jautājums" diskutē Saeimas deputāte Evita Zālīte-Grosa un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Par pieauguša cilvēka iekšējām pārliecībām, kas traucē vai palīdz brīvi izpausties. Tā ir galvenā tēma trešajā sarunā ar Dr.Artūru Miksonu. Runājām arī par skaudību, kaunu un to saistību ar pašapziņu. Un runājām par to, cik bieži cilvēks, pats to neapzinoties, riskē izvēlēties it kā mazāko no ļaunumiem, bet reāli sev ar to iegriež.Šī ir trešā Cilvēkjaudas saruna ar Dr.Miksonu. Iepriekšējo sarunu tēmas un saites uz tām:Kas notiek ar ķermeni, ja apspiežam emocijas: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda36/Kā iestāties par sevi un pateikt NĒ: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda40/Daktera kontaktinformācija ir sarunas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda44/Sarunas tēmu pieturvietas ar laika norādi:0:33 Kāds ir cilvēks ar veselīgu un ar izmainītu/pazeminātu pašapziņu4:50 Kā pamanīt brīdi, kad esam no ārpasaules pieņēmuši par savu to, kas patiesībā nav mūsu7:00 Atkarība no viltus pārliecībām12:00 Kauns un pašapziņa15:30 Piecelties un nepadoties, kad tevi “močī” no visām pusēm – kā tas ir iespējams24:30 Ar pagātnes pieredzi un bailēm par nākotni – kāpēc baidāmies par sevi pastāvēt30:00 Kuras ir tās robežas, kuras mums sasniedzot pilngadību ir pienākums novilkt37:30 Vai bērnības pieredze nosaka to, kādās situācijās iekuļamies pieaugušo vecumā39:30 Kā rodas skaudība , kurā brīdī tā ir noderīga un kurā sāk kaitē

Pēdējo mēnešu notikumi daudziem likuši aizdomāties par kartupeļu, burkānu un citu dārzeņu dobes ierīkošanu dārzā. Sava dārzeņu dobe, lai cik maza vai liela tā nebūtu, tomēr nodrošina zināmu neatkarību no klasiskajām pārtikas piegādes ķēdēm, ja tām kaut kas noiet greizi. Bet arī piemājas dīķis, pareizi to apsaimniekojot, mūs var nodrošināt ar zivīm visa gada garumā. Par zivju dīķa ierīkošanu un kopšanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra zivsaimniecības ekspertu Raivi Apsīti. Lauku teritorijā, lai izveidotu nelielu piemājas dīķi līdz 0,5 ha, ir atvieglota tehniskā projekta veidošana. „Ja runa par mazdārziņu, tajā var izaudzēt ne tikai ģimenei, bet arī radiem,” atzīst Raivis Apsītis, runājot par šādu dīķa izmēru. Dīķi rakt var visu gadu, bet vislabākais laiks dīķa rakšanai ir sauss laiks. Šogad to varēja darīt jau maijā, parasti tas ir jūlijā. Tad ir mazāk dubļu, izrakto grunti ir vieglāk noplanēt. Atkarībā no tā, kādas zivis, vēlas audzēt dīķī – aukstūdeņu vai siltūdeņu zivis, jāveido arī dīķis. Siltūdeņu zivis ir karpveidīgās, arī līņi, bet forelēm ir vajadzīgs cits ūdens temperatūras režīms (vēsāks). Karpām pietiek ar dīķi līdz 2 metriem dziļumā, tas arī ātrāk uzsilst. Forelēm vajadzētu dziļāku dīķi – 3-4 metri dziļu, arī krasti vajadzīgi stāvāki. Klasiski laba vieta dīķa veidošanai ir mālainā gruntī. Zivis savam dīķim speciālists iesaka iegādāties zivjaudzētavās. Raivis Apsītis atklāj, ka pats pirmo dīķi veidojis bez priekšzināšanām pirms kādiem 20 gadiem.

Raidījuma vadītājs: Dainis Pandars. Raidījuma tēma: Internets un atkarība no tā. Raidījuma tiešraide: 25. February (2020. gads)

Raidījuma vadītājs: Dainis Pandars. Raidījuma tēma: Internets un atkarība no tā. Raidījuma tiešraide: 25. februāris (2020. gads)

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” 20. epizodi, kurā raidījuma vadītājs Jānis Celmiņš un bijušie sportisti Kristaps Valters, Edgars Lūsiņš un Jurijs Žigajevs, diskutē par šodien sportā aktuālām lietām caur savu pieredzes prizmu. Jubilejas raidījumā pa dažādām sportistu atkarībām, attiecību veidošanu un komunikāciju ar tiesnešiem, kā arī jautrākajiem laika biedriem.

Katru reizi, kad ar dakteri Vestermani sarunājos, man gribas pierakstīt un iemācīties no galvas vismaz 80% viņas stāstītā par to, kā darbojas cilvēka smadzenes un kā savas smadzenes darbināt prasmīgāk. Viņa ir ne tikai neiroloģe, bet vēl ar grādu kognitīvajā neirozinātnē. Īsāk sakot - ja nu kāds daudz vērtīga zina par smadzenēm un to izmantošanu, tad tā ir viņa. Šī ir jau trešā mūsu saruna. Iepriekšējā sarunā pievērsāmies tam, kāpēc esam atkarīgi no sasniegumiem un kā neciest no perfekcionisma, bet pirmajā mūsu sarunā pamatīgi apskatījām to, kāpēc sevis pazīšana ir dzīvības un nāves jautājums, kā arī veģetatīvo distoniju un nospiestības sajūtu. Šajā reizē lūdzu dakterei pastāstīt:kur ņemt un kā sevī uzturēt motivāciju, īpaši tad, kad tās trūkst; kā mazināt savu trauksmi arī tad, ja maldīgi šķiet, ka tās nav; kāpēc smadzenēm ir grūti pārmaiņu laikā; kā sev palīdzēt tad, kad dzīve pamatīgi sašūpojusies. SARUNAS PIEZĪMES sarunas lapā šeit: https://ugunsskola.lv/cilvekjauda33/ SARUNAS PIETURPUNKTI: 0:01:12 Kā lai atrod motivāciju laikā, kad ir tik liela neziņa un iepriekšējās darbības liekas bezjēdzīgas.0:06:06 Kādas izmaiņas cilvēku uzvedībā no smadzeņu darbības viedokļa gaidāmas pēc karantīnas perioda beigām.0:13:12 Kā ļaušanās trauksmei maina smadzeņu darbību, sevis un pasaules uztveri, padomi tās mazināšanai0:19:57 Ekonomisko iemeslu trauksme, “es nezinu, ko es gribu” un iespējas, kā sev palīdzēt no šī stāvokļa izkļūt.0:27:00 Depresijas definīcija.0:28:17 Cik svarīgi sociālie kontakti ir mūsu smadzenēm.0:32:50 Laika strukturēšanas nozīme krīzes un pēckrīzes periodā.0:37:00 Slimošana kā iespēja pielāgoties jaunai situācijai; psihes higiēna.0:41:55 Alkohols kā bezrecepšu nomierinošais līdzeklis – readaptācijas iespējas pēc krīzes perioda.0:44:25 Atkarību neirobioloģija.0:48:25 Kā spēt gūt baudu, gandarījumu un labu sajūtu ierobežotos apstākļos.0:50:00 Dr.Sandras Vestermanes on-line lekciju iespējas.0:52:39 Kādā veidā pieaugušajiem izpaužas uzmanības deficīta sindroms.0:56:40 Vai perfekcionisms traucē attīstībai un kas notiek perfekcionista smadzenēs.1:01:14 Bailes un stress kā imunitātes grāvējs. 

Turpinot tēmu par smēķēšanas atmešanu, ārste-psihoterapeite Inta Zīle uzteic kampaņas īstenotājus par 28 dienu cikla izvēli, jo 28 dienas ir tas laiks, kurā izstrādājas nosacījuma refleks. Tikai jautājums, ko darīsim ar jaunizveidoto refleksu? “Smēķētājam ar 20 – 30 gadu stāžu ir izbūvētas pamatīgas autostrādes smadzenēs, kur neironi, uzvedība, rīcība impulsi kursē trijās, četrās un sešās joslās. Intensīva satiksme. Tad ir jāveido jauns nosacījuma reflekss, tas nozīmē, ka sākumā varbūt koki jāizcērt, kādi tuneļi jārok, tā var būt maza taciņa. Atkarībā no tā, ko cilvēks pēc 29 dienas darīs, no tā arī rīcība mainīsies vai arī ne. Bāzi var ielikt 28 dienās,” atzīst Zīle.  

"Daži dzīvnieki ir nesaprašanā, kāpēc vienu dienu cilvēki bija un nākamā pazuda, daži ar to ir samierinājušes," tā ikdienu Rīgas Zooloģiskā dārzā raksturo tā pārstāvis Māris Lielkalns. Rīgas Zooloģiskais dārzs ir viena no tām iestādēm, kas, iestājoties pandēmijas noteiktajam ārkārtas stāvoklim, ir slēgta apmeklētājiem uz laiku. Tiesa, par dzīvniekiem tāpat ir jāturpina rūpēties, tāpēc daudzi darbinieki arvien ir uz vietas. Lielkalns min, ja ņem vērā, ka dzīvnieki uz apmeklētāju skatās kā televizorā, tagad tas ir izslēgts. Pārējais viņu ikdienā nemainās. Pavasara rosība dzīvniekiem zoodārzā ir nemainīga. Lielkalns min, ka pāviem ir "ziedēšanas laiks" - izplēsta aste un lielās savā starpā. Arī Japānas dzērvēm ir dziesmu un deju laiks, ko īsu brīdi var dzirdēt arī sarunas laikā. klinšu ibisiem ir izšķīlies mazulis. Jau februāra beigās mazulis piedzima takiniem. Arī huzārpērtiķiem ir piedzimuši mazuļi un jau sāk darīt blēņas. "Kad beigsies visa jezga, būs atkal jāsāk pierast pie apmeklētājiem," tā par dzīvniekiem norāda Lielkalns. Atkarībā no drošības pasākumiem, kas būs jāievēro pēc ārkārtas situācijas, iespējams, apmeklētāji varēs aplūkot daļu dzīvnieku, tos, kas atrodas ārā. Notikumiem Rīgas Zooloģiskajā dārzā, var sekot arī tā "Facebook" kontā. Mājdzīvnieki un Covid-19 Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija informē, ka Covid-19 var inficēt kaķu dzimtas dzīvniekus un mājas seskus, bet suņi ir mazāk uzņēmīgi. Ir dzirdēts par atsevišķiem  gadījumiem pasaulē, kad  dzīvnieki ir inficējušies  no cilvēka ar šo vīrusu, bet pagaidām nav konkrētu pierādījumu, ka mēs varam aplipināt savu suni vai kaķi. Kādi piesardzības pasākumi ir jāievēro mājdzīvnieku saimniekiem un kā rit ikdiena veterinārajā klīnikā? Atsaucoties uz Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas un Pasaules Veselības organizācijas publicēto informāciju, vīrusa Covid-19 pārnese galvenokārt notiek no cilvēka uz cilvēku. Šobrīd trūkst zinātnisku pierādījumu tam, ka mājdzīvnieki varētu inficēt cilvēkus. Bet kā ir ar cilvēku, vai viņš var inficēt savu suni vai kaķi? Vai, piemēram, govis aplokā un vistas fermā savā saimniecībā? Aprīļa sākumā plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija par to, ka Ņujorkas zoodārzā Bronksā tīģeris ir saslimis ar šo vīrusu, un dzīvnieks, visticamāk, ir inficējies no sava kopēja, kurš bijis inficēts ar Covid-19, bet bez jebkādiem simptomiem. Ir vēl pāris citi gadījumi, kad kādam mājdzīvniekam ir konstatēts Covid-19, ar kuru tas inficējies no sava saimnieka, bet šobrīd gan Latvijā, gan arī citviet pasaulē nav pamata masveidā veikt šī vīrusa testus mājdzīvniekiem. Vairāk stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktors Aivars Bērziņš. Vairākos informācijas avotos teikts, ka kaķi var inficēties ar koronavīrusu un nodot to citiem kaķiem, savukārt suņi, kā arī vistas, pīles un cūkas pret šo vīrusu nav uzņēmīgi. Taču pagaidām zinātniekiem nav skaidrības, vai kaķi to var nodot cilvēkiem. Cits pētījums rāda, ka suņi ir uzņēmīgi pret infekcijām, taču tie ir mazāk ietekmēti nekā seski vai kaķi. Aivars Bērziņš uzsver, ka šis vīruss visā pasaulē ir kas jauns un negaidīts un pagaidām nav pietiekamu pētījumu par to, kā un cik lielā mēra šis vīruss ietekmē dzīvniekus. Runa ir par dažiem līdz šim veiktiem pētījumiem laboratoriskos apstākļos. Bet skatot, kā ārkārtas situācijas laikā norit darbs veterinārajā klīnikā, Latvijas Radio devās uz Čiekurkalna veterināro ambulanci, kur uzgaidāmajā telpā sēdēja viena suņa saimniece, bet ārpusē, ievērojot 2 metru distanci, stāvēja divi kaķu īpašnieki. Vienā atsevišķa kabinetā veterinārste konsultēja kucēna īpašniekus, bet otrā veterinārārsts Artis Krūmiņš šuva brūci kādam kaķiem. Pēc šīs operācijas Artis Krūmiņš īsā sarunā stāsta, kā mainījies darba ritms ambulancē.

Ko nozīmē būt atkarīgam, un kā atkarība atšķirama no vienkārša pieraduma? Par šiem un citiem jautājumiem sarunājamies ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu. Pēc tam — Kaspars Ezeriņš stāsta par Rīgā atvērto Lūgšanu namu. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, Līga Prikule un Gintars Marks Heidemanis.

Ko nozīmē būt atkarīgam, un kā atkarība atšķirama no vienkārša pieraduma? Par šiem un citiem jautājumiem sarunājamies ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu. Pēc tam — Kaspars Ezeriņš stāsta par Rīgā atvērto Lūgšanu namu. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, Līga Prikule un Gintars Marks Heidemanis.

Ko nozīmē būt atkarīgam, un kā atkarība atšķirama no vienkārša pieraduma? Par šiem un citiem jautājumiem sarunājamies ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu. Pēc tam — Kaspars Ezeriņš stāsta par Rīgā atvērto Lūgšanu namu. Raidījumu veidoja Augusts Kolms, Līga Prikule un Gintars Marks Heidemanis.

Atkarībai ir dažādas sejas un reizēm ir grūti no tās atbrīvoties saviem spēkiem. Par azartspēļu atkarību, atkarības veidošanos un jaunām iniciatīvām, kas palīdzēs to uzveikt, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas psihoterapeite Dace Caica, krīzes centra "Skalbes" pārstāvis Raivo Vilcāns un Velga Sudraba, psihoterapeite ar specializāciju narkoloģijā. Biedrība "Esi brīvs!" ir izveidojusi iniciatīvu "Spēles brīvība", kas cīnās pret azartspēļu atkarību. Tā  ir sociāla iniciatīva atbildīgas azartspēļu lietošanas veicināšanai. Tās ietvaros tiek nodrošināts īpašs krīzes tālrunis cilvēkiem, kas kļuvuši atkarīgi no azarstspēlēm, un to līdzatkarīgajiem tuviniekiem, kā arī speciāli izstrādāts bezmaksas tests atkarības un līdzatkarības riska noteikšanai un novēršanai. Iniciatīvu organizē vadošais spēļu biznesa uzņēmums Latvijā “Alfor” ar tā pārziņā esošajām spēļu zālēm “Fēnikss” sadarbībā ar biedrību “Esi brīvs” un krīzes centru “Skalbes”. Atkarība ir slimība un iespēja piezvanīt uz atbalsta tālruni azartspēļu atakarīgajiem, ko izveidojis krīzes centrs "Skalbes", ir pirmais solis uz atlabšanu. Tālrunis 29323202. Azartspēles cilvēki saskata kā iespēju iegūt kādus trūkstošos līdzekļus, bet tas izvēršas par atkarību. Atkarīgs var kļūt ar vienu spēli, ja laimests ir pietiekami nozīmīgs. Azartspēļu atkarība var tālu aizvest. Azartspēļu spēlmanis var būt labi ģērbts ar dārgu pulksteni uz rokas, bet viņam nav naudas auto stāvvietai, ikdienas produktiem ģimenei. Daudzi azartspēļu atkarīgie aizņemas naudu un melo, lai to iegūtu. Neviens tik ļoti nemelo kā azartspēļu atkarīgie. Azartspēļu atkarīgie visvairāk arī izdara pašnāvības. Vīrieši ir vairāk atkarīgie, sievietes - līdzatkarīgās. Dace Caica aicina iesaistīties bezmaksas pašpalīdzības grupās atkarīgajiem.

Lai cik ļoti pārliecināti mēs justos par savu veselību, ir slimības, ar kurām noteikti jārēķinās to straujās izplatības un iespējamo komplikāciju dēļ. Ko darīt, ja konstatēta saslimšana ar gripu, kā no tās izvairīties un ko darīt profilaksei, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore, infektoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstniecības direktore Angelika Krūmiņa, ģimenes ārsts Andris Baumanis un farmaceite Sabīne Kozlovska. Ar jaunākajiem datiem par saslimšanu ar gripu informē Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Raina Nikiforova. Gripa ir lipīga vīrusa izraisīta infekcijas saslimšana, kas izplatās ļoti ātri. Gripa raksturojas ar smagām un sarežģītām komplikācijām, tas apdraud īpaši cilvēkus, kam ir citas saslimšanas. Inficēšanās var notikt viegli, tāpēc gripas epidēmijas laikā iesaka izvairīties no piedalīšanās masu pasākumos. Prognozē, ka šogad gripas epidēmija var ieilgt līdz maijam. Pie ģimenes ārstiem šobrīd strauji pieaug apmeklētāju skaits. Gripas simptomi: Straujš slimības sākums sākums – augsta temperatūra, aizlikts deguns, bet ne iesnas, kaulu laušana, galvas sāpes, sauss klepus Tas ļaut pateikt, vai būs gripa, vai vienkārši saaukstēšanās. Svarīgi sekot līdzi simptomiem un pie mazākām aizdomām par inficēšanos jautāt pēc meidicīniskās palīdzības. Cilvēks vienā sezonā var izslimot gan A, gan B grupas gripu, turklāt ar smagām komplikācijām. Gripas sezonas laikā pieaug mirstības rādītāji. Gripa nav nāves cēlonis, bet tā saasina citas slimības, kas ir kā gripas komplikācija Gripas vīruss strauji vairojas, un pirmajās 24 stundās vīrusu skaits organismā ir ļoti liels. Ar temperatūru organisms šo vīrusu cenšas iznīcināt. Tas ir svešs olbaltums, kas nonāk asinsritē un izraisa intoksikāciju. Tieši šī organisma saindēšanās ir tas, kādēļ gripa norisinās tik smagi, un tas var skart visus orgānus. Atkarībā no tā, cik labas ir organisma pretošanās spējas, ir šo komplikāciju veidošanās risks, jo vājāka būs imunitāte, jo smagāk noritēs gripa. Arī šobrīd vēl var vakcinēties, bet gripas anitvielas izveidojas 10 – 14 dienu laikā. Profilaksei svarīga telpu ventilēšana, jo gripas vīrusam patīk piesmakušas un nevēdinātas telpas. Tāpat svarīga ir personiskā higiēna – bieži mazgāt rokas. Imunitātes stiprināšanai un profilaksei svarīgs ir veselīgs miegs, kvalitātīva atpūta, veselīgs uzturs. Var lietot homeopātiskas tabletes, vitamīnus. Nozīmīga loma imunitātes stabilizēšanā ir C un D vitamīnam.

Atkarība ir smaga problēma, kura prasa aktīvu iesaistīšanos, taču reizēm vēl vairāk palīdzība ir vajadzīga tiem, kuri ir blakus - līdzatkarīgajiem. Kā saglabāt emocionālu neatkarību, iespējami veselīgas attiecības un uzvedību, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Rīgas domes Labklājības departaments pārstāve Ieva Grietēna, Veselības centra „Vivendi” speciāliste, psihiatre Natālija Bērziņa-Novikova. "Līdzatkarības attīstību var sekmēt attiecības ģimenē. Ja ģimenē ir atkarīgais, bērns piedzīvo, ka pārējie ar to sadzīvo, necīnās un iemācās tā turpināt dzīvot," norāda Natālija Bērziņa-Novikova. "Piemēram, sieviete izvēlēsies attiecības, kurās ir uzaugusi, jo tās ir saprotamākas. Meklē vīriešus ar potenciālu atkarību." Uzvedības forma, kas pazīstama, šķiet drošāka.    

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu? Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem. Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav. Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā. Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag. “Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels. Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas. Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.

podraide Tauta

Atklāta saruna ar Juri Garnaku. Sākotnēji sarunā bija plānots padalīties ar jums ar to, kā Juri un viņa draugus apzaga Normunds Pupļikovs no Ropažiem, bet izvērtās par dziļu, lielākoties ļoti tumšu un pamācošu dzīvestāstu par dzīvošanu uz ielas, azartpēlēm, dzīves jēgas zaudēšanu un daudz, daudz ko citu. Sarunas beigās Juris dalās ar savu kontaktinformāciju, un apgalvo, ka zin kā var palīdzēt cilvēkiem, kas ir atkarīgi no azartpēlēm. Patīkamu klausīšanos,Helmuts

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par to, kāda būs Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne. Ko sankcijas un to sekas nozīmējušas mums līdz šim un kā tās varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku 2015. gadā? Viesi studijā: Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītājs Einars Semanis un Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Pekinā noslēgusies Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības organizācijas līderu tikšanās, informējam arī par ES tiesas lēmumu attiecībā uz sociālo pabalstu shēmu Vācijā un ES pilsoņiem. ES valstīm nav vienotas attieksmes par sankcijām pret Krieviju Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju, kas ieviestas, reaģējot uz Maskavas agresiju pret Ukrainu, netiks atceltas – novembra sākumā Briselē notikušajās sarunās bija vienojušies dalībvalstu vēstnieki. Lai arī oktobra beigās kādā Krievijas laikrakstā, analizējot situāciju, tika pieļauta iespēja par sankciju daļēju atcelšanu jau 2015. gadā. Sankciju ietekmi gan pret Krievijas, gan citu iesaistīto valstu ekonomiku turpina pārskatīt un iztirzāt mediji. Izdevums „The Wall Street Journal”, atsaucoties uz Eiropas Komisijas veiktu analīzi, rakstīja, ka Eiropas Savienības pret Maskavu noteiktās sankcijas palēninās Krievijas ekonomisko izaugsmi par 0,6 procentiem 2014. gadā un 1,1 procentu 2015. gadā. Savukārt Krievijas laikraksts „Komersant” oktobra beigās, analizējot tā brīža sankcijas pret Krieviju, kas vienbalsīgi tika pieņemtas ES dalībvalstu pastāvīgo pārstāvju komitejas sēdē 12. septembrī un noteiktas līdz 2015. gada 15. martam, norādīja, lai sankcijas paliktu spēkā arī pēc 15. marta, nepieciešams jauns komitejas lēmums – visu ES dalībvalstu piekrišana. Un te „Komersant” akcentēja, ka vienotu lēmumu panākt  būšot gandrīz neiespējami, ja vien Ukrainā neatjaunosies karadarbība. Tostarp Krievijas laikraksts norādīja, ka atsevišķas ES dalībvalstis (arī pašlaik prezidējošā Itālija), ir izteikušas piesardzīgus aicinājumus mīkstināt pret Krieviju noteiktās sankcijas. Kā argumentus nosaucot vairāk vai mazāk stabilo situāciju Ukrainā un sankciju radītos būtiskos zaudējumus to ekonomikām. Austrija, Bulgārija, Grieķija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Somija un Ungārija varētu būt valstis, kas, iespējams, neatbalstīs pilna apjoma sankciju saglabāšanu, uzskata „Komersant”. Bet to, ka Eiropas Savienība neplāno plašas jaunas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pagājušā nedēļā Berlīnē paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tomēr viņa atzina, ka var tikt paplašināts starptautiskajām sankcijām pakļauto indivīdu loks: Par situāciju un procesiem attiecībā uz Krievijai noteiktajām sankcijām sanāksmē Briselē gatavi apspriesties ES ārlietu ministri, tā pagājušā otrdienā norādīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogernīni. Savu pozīciju augstā pārstāve pauda jau pirms pāris nedēļām preses konferencē. „Galvenajam diskusiju tematam vajadzētu būt par to, kas ir Ukrainā. Kas ir tas, kas palīdzētu mums rast konflikta risinājumu? Sankcijas var būt instruments, tās var būt efektīvs instruments, bet var būt arī mazāk efektīvs instruments. Atkarībā no piemērota laika izvēlēšanās un no vienotības ap šiem pasākumiem. Bet tam jāpaliek, kā politiska spiediena formai, instrumenta formai, nevis pašmērķim. Pašmērķim ir jābūt krīzes risinājuma meklējumam,” komentēja Mogernīni. Par Somijas pozīciju jau paziņojis Somijas premjerministrs Aleksandrs Stubs, norādot, ka Eiropas Savienībai ir noteikti jāpārskata iespēja pastiprināt sankcijas pret Krieviju, jo tas ir pats efektīvākais iedarbības veids pret šo valsti – tā kādā rīta programmā Somijas TV pagājušonedēļ sacījis Stubs. Premjerministrs raidījumā teicis , ka „nauda ir labākais vidutājs miera noslēgšanā”. „Tā ir vienīgā metode - mīksta, bet vienlaikus arī stingra, kas mums ir jāizmanto. [..]. Mums jāatceras, ka šobrīd Krievijas ekonomika grimst, rublis pavājinās, naftas cenas krītas un starptautiskie investori pamet Krieviju. Pēdējās dienās situācija Ukrainā atkal ir saasinājusies – atsākušās sīvas kaujas. Drošības situācija Somijā radikāli nav mainījusies, bet situācija uz Ukrainas robežas noteikti ir satraucoša,” savu nostāju skaidroja Stubs. Tikmēr, kā raksta aģentūra „Reuters”, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons norādījis, ka arī Lielbritānija ir gatava sankcijas pret Krieviju pastiprināt, taču nevēlas jaunu auksto karu. To, ka pasaule atrodas uz jauna aukstā kara sliekšņa, šajās dienās minējis bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Savukārt ASV Baltais nams novembra sākumā izplatīja paziņojumu, ja Maskava turpmāk ignorēs vienošanās, ko tā apņēmās pildīt Minskā, un turpinās destabilizēt situāciju Austrumukrainā – „cena par šīm darbībām Krievijai tikai pieaugs”. Ekonomisko sankciju rezultātā Krievijas kopējie zaudējumi var sasniegt pat simtus miljardus dolāru. Bet Eiropas zaudējumi precīzi aprēķināti nav. Analītiķi lēš, ka arī tie, lai arī sadalīti uz vairākām valstīm, nebūs mazāki par Krievijas zaudējumiem. Lauku putnu kļūst mazāk Ekseteras universitāte Lielbritānijā nākusi klajā ar apjomīgu un satraucošu pētījumu par lauku putnu populācijas samazināšanos Eiropā pēdējos trīsdesmit gados. Šo tendenci komentē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Ainārs Auniņš. "Fakts, ka lauku putnu populācija samazinās, nav nekas jauns. Šī populāciju samazināšanās ir konstatēta galvenokārt Rietumeiropā. Galvenais populāciju kritums ir sākot no 70. gadu vidus, turpinoties līdz pat 90. gadiem. Šajā laikā tiešām ir nozīmīgas lauku putnu populācijas pazaudētas. Tas lielā mērā saistīts ar Eiropas Savienības – tolaik vēl ES priekšteces Eiropas ekonomiskās kopienas – īstenoto kopējo lauku politiku, kur akcents bija uz ražošanas intensifikāciju, kā rezultātā lauku vide ļoti daudzām putnu sugām kļuva neapdzīvojama. Rietumeiropas lauki piedzīvoja tādu kā ekoloģisko katastrofu, izzuda pat pašas parastākās sugas, tai skaitā, lauku cīrulis, ber kura mēs savu lauku ainavu Latvijā nevaram iedomāties. Populāciju kritums ir noticis galvenokārt Rietumeiropā. Austrumeiropa gāja mazliet atšķirīgu ceļu. Lai arī Austrumeiropā šajā laika periodā pakāpeniski notika ražošanas intensifikācija, tā nebija tik strauja kā Rietumeiropā. Intensifikācijas līmenis ievērojami atpalika, līdz ar to lauku putnu populācijas tik daudz necieta. Jāpatur prātā gan ir tas, ka no Austrumeiropas ir ļoti maz šādu standartizēti ievāktu datu, kādi ir par Rietumeiropu. Līdz ar to šis laika periods nav īsti labi atspoguļots. Vairāk ir tādas kā netiešas liecības par sugu sastopamību. Kas attiecas uz Latviju, tad mums tendence saistībā lauku putnu sugu samazināšanos ir bijusi nedaudz citāda. Mums ievērojamas pārmaiņas bija saistītas ar neatkarības atgūšanu, ar ekonomiskās sistēmas maiņu, kad lauksaimnieciskā ražošana piedzīvoja panīkumu. Šajā laikā ļoti daudzas lauksaimniecības zemes tika pamestas. Tam bija divējāds efekts. Bija sugas, kas no tā ieguva, bija daļa sugu, kas no tā cieta. Kopumā bioloģiskā daudzveidība šajā laikā nedaudz palielinājās. Tanī pat laikā bija ļoti lieli riski, turpinoties šādai aizaugšanai, arī tādām sugām, kas sākotnēji no tā ieguva. Aizaugot ar krūmiem šīs zemes kļūst nepiemērotas un samazinās arī tās, kuras kopš 90. gadu vidus pamazām lauksaimnieciskā ražošana sāka atkal palielināties. Daudzām putnu sugām kopumā Latvijā klājas labi, izņemot zālāju sugas, kuras cietušas ievērojamu kritumus. Mums, diemžēl, standartizēti ievākti dati ir tikai kopš 1995. gada, tādēļ precīzāk var runāt par šo laika periodu."