Podcasts about uzskatu

"Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības Černihivas mūzikas skolā, un piegādāju viņiem instrumentus. Tur uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem, ko piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Redzot ukraiņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija TĀDA... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz," saviļņoti saka diriģents un Ogres Mūzikas un mākslas skolas direktors ATVARS LAKSTĪGALA, ar kuru "Klasikas" studijā tiekamies nākamajā rītā pēc Franča Lehāra operetes "Džudita" pirmizrādes. Paldies tev, Atvar, par agro nākšanu uz "Klasikas" studiju! Kādas ir sajūtas pēc pirmizrādes? Droši vien visu nakti kaut kas galvā vēl skan.  Atsevišķas epizodes vēl kādu laiku skanēja. Uzskatu, ka darbs tika labi paveikts no visām pusēm, bet vienmēr ir tā: varbūt varēju tur vēl tā vai šitā... Tā filma vēl tinas atpakaļ. Tā laikam ir tāda mūziķa iekšējā atbildība. Grūti to savādāk raksturot. Bet jūs jau varat ikreiz dot vairāk, labāk, savādāk: tur jau ir tā dzīvās mūzikas burvība. Nākamās izrādes ir 6. un 7. oktobrī. Mainīsies arī sastāvi. Bet vai nav dīvaini, ka Lehāra "Džudita" Latvijā tikusi iestudēta pirmo reizi? Jā, un ja šobrīd neko nejaucu, tad ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas valstīs: interesējoties par nošu materiālu, arī no kaimiņvalstu nošu bibliotēkām neatradu nekādas norādes, ka šajā reģionā kādreiz bijusi iestudēta "Džudita".  Bet jūs materiālu sadabūjāt, tāpat tikāt pie latviešu teksta. Šis ir tas gadījums, kad nav vajadzīgi titri un tu pilnīgi skaidri vari saprast tekstu – gan dziedāto, gan runāto. Domājot par VEF Kultūras pils mazo orķestra bedri, šķita neiespējami, ka tajā varētu salīst lielais orķestris. Tāpēc orķestris ir samazināts, bet tik un tā skan brīnišķīgi. Jau iepriekš man bija darīšana ar šo orķestra bedri, un tas tiešām bija izaicinājums: ieraugot Lehāra oriģinālpartitūru, sapratu, ka arī mūsu Baltā nama bedrē tas būtu bijis komplicēti, jo operetē izmantots patiešām ļoti, ļoti, ļoti liels orķestris: te ir arī ģitāras, mandolīnas un kas tikai vēl nē... Sapratu, ka bedrē vairāk par trīsdesmit cilvēkiem nepietiks vietas, un tad nu bija lielais uzdevums – domāt, kā un ko darīt, lai labi skanētu un visiem pietiktu vietas. Atļāvos konsultēties ar saviem iepriekšējiem un pastāvīgajiem sadarbības partneriem, zvanīju komponistam Ērikam Ešenvaldam, ar kuru man bijusi ilggadēja sadarbība: viņš man ieteica savu ļoti talantīgo kompozīcijas studentu, maģistrantu Polu Bernardu Bernotu, kuram ļoti patīk šādas lietas. Protams, tas bija liels risks – kaut ko tik vērienīgu un apjomīgu uzticēt jaunam cilvēkam, bet… Tad atcerējos, ka arī es pirms gadiem divdesmit ļoti gaidīju šādus izaicinājumus un piedāvājumus, jo man patika darīt ko tādu, kas varbūt pat būtu pāri maniem spēkiem. Uzrunājot jauno komponistu un pianistu Polu, viņš atbildēja, ka ļoti labprāt šo darbu uzņemtos, un tad jau vienojāmies par to, kāds varētu būt sastāvs – ka tie būtu 27 mūziķi, un izveidosim šo partitūru tā, lai maksimāli izklausītos tā, kā to iecerējis Lehārs. Tev ir arī palīgs un asistents pie diriģenta pults – arī jauns cilvēks, kuram laikam vienā izrādē arī tiks dots vārds? Jā, esmu priecīgs, jo pirmo reizi uz ilgstošāku sadarbību esmu aicinājis savu asistentu – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra diriģēšanas studentu Artūru Plaudi. Šeit noder arī viņa klavierspēles dotības, pieredze un iepriekšējā izglītība, jo Rīgas Doma kora skola dod savu artavu. Tieši darbā ar vokālo mūziku viņš bija ļoti, ļoti vērtīgs palīgs un arī dziedātājiem deva brīnišķīgus padomus. Artūrs diriģēs izrādi 21. oktobrī. Tā būs viņa debija muzikālajā žanrā.  Tev šī nav pirmā pieredze ar operetes žanru, par kuru domas sabiedrībā atšķiras. Ir daļa ļaužu, kas pret to izturas skeptiski. Daļa sabiedrības uzskata, ka operete ir kā šlāgeris populārajā mūzikā. Bet tas tā noteikti nav! Būtiskākā atšķirība no operas operetē ir pozitīvisms: teju visas izrādes, izņemot "Džuditu", beidzas laimīgi – un tās ir komēdijas. Cik man zināms, teju visos pasaules teātros operetes iestudē valsts valodā. Tas klausītājam ir interesanti – ka viņš no sākuma līdz galam var saprast, par ko ir stāsts. (..) Operetē ir ļoti daudz runāto dialogu. Vai diriģentam tas ir īpašs uzdevums un varbūt pat apgrūtinājums – tiem sekot? Arī dziedātājiem tas noteikti nav viegli. Tev taču ir jāseko katram vārdam! Jā, protams, man jāseko! Bet jau mēģinājumu procesā šīs nianses ir ļoti labi izprastas. Dodu arī padomus, lai šie dramaturģiskie akcenti sakristu ar mūziku, kas sekos pēc tam. Runātie dialogi papildina mūziku. Ja operā ir rečitatīvi, tad operetēs ir dialogi.  Jāvēl ilgs mūžs operetei "Džudita", bet nu gan pievēršamies Ogrei. Vai esi dzimis ogrēnietis, vai arī tu tur šobrīd dzīvo un strādā?  Esmu dzimis Rīgā, tomēr sevi vienmēr esmu uzskatījis par ogrēnieti. Lai gan esmu mācījies, strādājis un dzīves lielāko daļu pavadījis ārpus Ogres, šī pilsēta ir manas mājas. Atzīšos – bijušas pāris reizes, kad es pat esmu mēģinājis aiziet no Ogres, jo strādāju Liepājā un domāju, ka varbūt tomēr vajadzētu dzīvot tai tuvāk. Vēl bija mācības Berlīnē, un tad Ogre likās pilnīgi uz citu pusi nekā Liepāja vai Rīga lidosta. Bet nē... Ogre, kur satiekas divas upes, kļūst arvien skaistāka, tā mani vilina kā magnēts! Tai ir ļoti īpaša aura. Ogri un Operetes teātri kaut kādā ziņā saista intensīvas saites. Kā ir ar muzikālā teātra attīstību Ogrē? Mēs visi uz to ļoti, ļoti ceram! Nopietnā projekta stadijā izstrādāts vizuālais materiāls, kā tas varētu izskatīties. Par tautas saziedotajiem līdzekļiem celtais Ogres Tautas nams ir vēsturiska ēka; tai ir ļoti skaists tornītis. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, šis tornis bija viena no pirmajām vietām, kurā tika pacelts Latvijas karogs. Tāda ikoniska vieta. Un, tā kā šī ēka jau kādu laiku ir tādā kā pabērna statusā, lai gan tai ir liela kultūrvēsturiska vērtība, tika lemts – kāpēc to nepiepildīt ar kultūru? Ir izveidots projekts, kurā šī vecā, vēsturiskā ēka varētu savienoties ar jaunu un pilnvērtīgu teātra ēku. Vecā ēka paliktu kā mazā zāle, bet jaunā ēka – kā jaunā zāle. Ceru, ka pārskatāmā nākotnē šī iecere tiks novesta līdz galam. Bet jau ļoti pārskatāmā nākotnē, 11. oktobrī, būs liela balle, bet vēl pirms tam – arī daudz kas cits saistībā ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas jubileju. Patiesībā kopā liktas divas jubilejas: Mūzikas skolai – 65, Mākslas skolai – 35. Kopā apaļš simts!  Jā, tā ir mana ideja. Mūzikas skola tika dibināta 1960. gadā, bet Mākslas skola – 1990. gadā, un šīs skolas veiksmīgi darbojušās katra par sevi. Nu jau piecus gadus esam kopā zem vienas administrācijas, bet – saglabājot tās labās tradīcijas, kas bijušas iepriekš. Tradīcija, kuru šobrīd turpinu – neuzstāju, lai talantīgais jaunietis obligāti aizietu līdz galam un skolu pabeigtu: man ir svarīgi dot viņam impulsu, un, ja redzu, ka konkrētajam jaunietim ir ļoti īpašas dotības, mudinu iet uz Rīgu – vai tā būtu Rīgas Doma kora skola, vai arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Jo redzu, kā notiek attīstība. Piemēram, Diana Ozoliņa, viena no vadošajām čellistēm Latvijā, arī savulaik uzsākusi mācības Ogres mūzikas skolā; tāpat altiste Ināra Brīnuma, klarnetists Uldis Lipskis. Trombonists Vairis Nartišs šo skolu ir pat pabeidzis. Bet jaunā, talantīgā pianiste Ērika Jēkabsone aizgāja uz Dārziņskolu.  2017. gadā, kad stājies jaunajā amatā, savā vīzijā teici, ka nepieciešams veidot jaunas tradīcijas šajā profesionālās ievirzes izglītības iestādē. Piemēram, rīkot mūzikas festivālus, iesaistot citu mūzikas skolu audzēkņus, pasniedzējus no Mūzikas akadēmijas, no ārvalstīm. Tas ir izdevies? Ir izdevies, jā. Tas notiek pastāvīgi – gan starptautiskie projekti, gan vietēja mēroga projekti. Kad vēl skolas nebija apvienotas, izveidoju koncertu ciklu, kurā personības, kas pasaulē ļoti tālu tikušas un parādījušas sevi uz lielajām skatuvēm, aicinu tikties ar bērniem skolā, lai parunātos un arī muzicētu – tā, lai bērni varētu uzdot jautājumus un akcentu liekot uz to, kādas konkrētajai personībai bijušas pirmās dienas mūzikas skolā, kāds bijis pirmais mācību gads, kādas bijušas pirmās veiksmes un arī neveiksmes, kā tikts tām pāri… Daudzi bērni man atzinušies, ka tas viņus ļoti, ļoti iedvesmojis! Jo neviens no mums nepiedzimst uz skatuves: pamatā ir ļoti liels darbs. Un katram ir savs stāsts par to. Bijuši jau ļoti daudzi šādi pasākumi. Tavā vīzijā bija atvērt arfas klasi un izveidot džeza nodaļu. Džeza vēl nav, bet arfa gan ir!  Ja nemaldos, vēl tikai Jūrmalā ārpus Rīgas ir iespēja apgūt arfu. Esam viena no retajām skolām Latvijā. Šobrīd ir arī pirmie trīs absolventi, un esmu priecīgs, ka visi skolu absolvējuši teicami un izcili. Ļoti liels nopelns te ir skolotājai Ievai Šablovskai: tas, kā viņa spēj aizraut meitenes, ir kaut kas fenomenāls! Un vēl lielāks pārsteigums bija, ka gandrīz visiem viņas audzēkņiem mājās ir savas arfas. Es saku: Ieva, ko tu dari ar tiem meiteņu tētiem?! (smejas)  Moderno datortehnoloģiju izmantošana. Arī to kā prioritāti esi licis 2017. gada vīzijā. Vienmēr esmu bijis par tehnoloģijām, man tās ļoti patīk un aicinu tās izmantot arī citus. Kad sāku strādāt direktora amatā, skolā nebija pat e-klases: mums vēl bija žurnāli, viss papīros. Teicu – nē, tā nebūs, mums jāiet laikam līdzi, un līdz šim ir daudz kas izdarīts šajā jomā. Ar tehnoloģijām esam ļoti "uz tu". Kad bija pandēmijas laiks, jau pirmajā nedēļā izveidoju digitālo koncertzāli un visi vecāki varēja sekot līdzi: mums koncertdzīve neapstājās ne uz mirkli! Tai varēja sekot līdzi tiešsaistē, kuru nodrošināja vairākas kameras. Tas man bija tāds uzstādījums. Un pāri visam tu teici – un tas nu gan ir noteikti piepildījies! – ka tev ir ļoti liela vēlēšanās izdarīt kaut ko labu savas pilsētas Ogres labā. Bet tu esi daudz ko izdarījis arī Liepājas labā. Un, skat, "Lielajam dzintaram" tuvojas jau desmit gadu dzimšanas diena! Tas bija tiešām ļoti, ļoti liels notikums un interesants posms… Liepājā mana dzīvesvieta bija blakus "Lielajam dzintaram", tāpēc varēju redzēt, kā šis brīnums top no stāva uz stāvu. Man bija skaidri zināms, kas būs programmā vēl divus gadus pirms koncertzāles atklāšanas! Koncertzāles un pilsētas vadība noticēja manai idejai, un par to esmu ļoti gandarīts. Viens no taviem skolotājiem ir Imants Resnis. Kādā intervijā lasīju, ka reiz kādā stundā Imants tev pajautājis – nu, kā tev patika jaunā izstāde Mākslas muzejā? Viņš ir viens no tiem, kurš tev liek skatīties plaši. Tas tiešām ir pateicoties Imantam Resnim, kurš uzskata: diriģents nav tikai tas, kurš taktē vai skatās, vai mūziķi nospēlē pareizas notis – ir jāredz ļoti plaši, jābūt plašam skatījumam. Imantu Resni joprojām uzskatu par vienu no erudītākajiem mūziķiem, diriģentiem, ko pazīstu, un ļoti, ļoti novērtēju to, ko viņš man devis. Tu skaties plaši arī pāri Latvijas robežām. Tev piešķirts Ukrainas augstākais valsts apbalvojums, un laiku pa laikam mēs redzam tevi Ukrainā. Esi teicis, ka mūzika un māksla ir spēcīgs ierocis. Tieši tā. Viena no Ogres sadraudzības pilsētām ir Černihiva, kas ir salīdzinoši tuvu agresorvalsts robežai. Jau kara pirmajās dienās uzzinot par turienes situāciju, arī man sirds ļoti sažņaudzās, un nodomāju: noteikti pie pirmās izdevības palīdzēšu! Zinot, ka Ogres novada domes priekšsēdētājs Helmaņa kungs pats personīgi dodas uz turieni un piedāvā piegādāt palīdzību, pieteicos, ka arī es gribētu braukt līdzi, taču saredzu, ka turp dotos ar savu misiju. Sazinājos ar Černihivas mūzikas skolu un arī mākslas skolu, apjautājos, kas viņiem nepieciešams, un vairākas reizes braucu uz turieni, vedot mūzikas instrumentus, kurus man savukārt piegādāja mūziķi no visas Latvijas – ne tikai no Ogres. Jo tur tā situācija bija tāda, ka uz pieciem bērniņiem bija viena vijolīte… Apzināju, kādas ir akūtākās vajadzības, un piegādāju viņiem instrumentus. Aizvedu pilnu mikroautobusiņu ar dažnedažādiem instrumentiem. Redzot viņu sajūsmu par to, ka viņi nav vieni… Pilnīgi noteikti netiecos pēc kaut kādiem apbalvojumiem, bet man šī sajūta bija tāda... Es pat teiktu – lielāks gandarījums nekā pēc kāda ļoti, ļoti laba koncerta. To nevar atsvērt. Tāpēc Ukrainā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma esmu bijis piecas reizes un domāju, ka braukšu vēl. Ļoti ceru aizbraukt arī tad, kad karš būs beidzies. Pavisam drīz. 8. oktobrī jūsu skolā būs atbalsta koncerts Ukrainai – kopā ar pianistu Andreju Osokinu, dziedātāju Brigitu Reisoni, jūsu skolas bērniem un arī bērniem no Ukrainas. Jā, tāda izaicinājumiem pilna nedēļa. Un tad vēl skolas jubilejas koncerts. Ar Andreju Osokinu mums plānota sadarbība arī turpmāk: abi esam uzaicināti uzstāties kopā Černihivā nākamā gada pavasarī. Ar Černihivas simfonisko orķestri izveidosim kopēju programmu, kas būs kā labdarības koncerts no mūsu puses, un visi ienākumi tiks novirzīti Ukrainas aizstāvjiem.

Turpinām ierakstu sēriju „Kas ir Džemma”, šoreiz izceļot viņas sabiedriskos pienākumus un statusu sabiedrībā. Džemma Skulme daudzus gadus vadīja Latvijas Mākslinieku savienību, viņas vadībā „Mākslas dienas” kļuva daudz atpazīstamākas. Tāpat viņai liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā. Prasme sarunāties, citu cilvēku cienīšana, lieliska oratore,  - arī par to šajā epizodē. Uzklausām mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni, mākslinieku Juri Petraškeviču, mākslas zinātnieci un izstāžu kuratori Ingu Šteimani. Džemmas Skulmes sabiedriskie pienākumi, kompromisi, diplomātija, publiskās runas un stāja uzmanības centrā šajā reizē.  "Jūtos pagodināta runāt par Džemmu," iesāk Ingrīda Burāne. "Mēs esam vēl par tuvu, lai to lielumu, jēgu un nozīmi tautas dzīvē, mēs nevaram vēl izteikt vārdos. To, ko es vēlējos pateikt vārdos, noformulēja caur šo lielisko Jura Petraškeviča darināto Latvijas Bankas piemiņas zīmi. (..) Šis mākslas darbs, kas ir tik pilnīgs un pilnībā būtu attiecināms arī uz Džemmas dzīvi." Ingrīda Burāne līdzi paņēmusi un tur rokās Latvijas Bankas sudraba kolekcijas monētu „Džemma”, viņa to neizlaiž no rokām visu sarunas laiku. Ar monētas mākslinieku Juri Petraškeviču tiekos Mākslas akadēmijā. "Man likās, ka abas šīs monētas puses raksturoja šo personību," vērtē Juris Petraškēvičs. "Džemmai bija kurzemnieces, tautumeitas, kariatīdes. Tā kariatīdes idejas caurstrāvoja gan "Tautumeitās", gan citus darbus. Tas sievietes spēks." Un sievietes spēks ir atspēriens tālākai sarunai par Džemmas Skulmes sabiedriskajiem pienākumiem, uzdevumiem, pat iespējams, misiju. Kopš 1960. gada viņa bija Latvijas Mākslinieku savienības valdes locekle, dažus gadus arī valdes priekšsēdētāja vietas izpildītāja, bet no 1982. – 1992.gadam – Mākslinieku savienību vadīja.  Mākslas zinātniece Inga Šteimane, kas pētījusi Džemmas arhīvu, iedziļinājusies biogrāfijā, apliecina, ka Džemma pratusi veidot attiecības ar cilvēkiem. "Jau no agras jaunības Džemma iemācījās ļoti cienīt un praktizēja otra cilvēka cienīšanu. Uzskatu, ka tieši tāpēc viņa bija ģeniāla Mākslinieku savienības priekšsēdētāja, jo viņu patiešām interesēja citi cilvēki. Viņa spēja novērtēt katra talantu un atrast viņam vietu, nevis pakļaut visus kaut kādai konceptuālais virzībai," atzīst Inga Šteimane. Mākslinieku savienība bija to radošo savienību skaitā, kas piedalījās Latvijas Tautas frontes dibināšanā, un Džemmai Skulmei bija liela loma Latvijas neatkarības atjaunošanā.      

Apaļi un kantaini, lielāki un mazāki, melni, balti, pelēki un vēl kādās tik krāsās veikalos nopērkami aerogrili. Vieni lietotāji ir sajūsmā, citi saka, ka tikai modes lieta un garšīgu maltīti ar šo nepagatavosi. Kuriem taisnība? Spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro un analizē uzņēmuma "Gemoss" šefpavāre Ina Poliščenko, šefpavārs Ingmārs Ladigs un uztura speciāliste Liene Sondore. Ina Poliščenko atzīst, ka mainās tendences ēdienu gatavošanā. Tiek darīts viss, lai atvieglotu darbu virtuvē un cilvēki ēstu veselīgāk. "Šī iekārta ļauj neizmantot taukvielas, gatavojam visu ar karstā gaisa palīdzību. Tas ir veselīgi, ātri, garšīgi un ietaupām savu laiku virtuvē," norāda Ina Poliščenko. Un piebilst, ka aerogrils ir pēdējā laika trends. Ingmārs Ladigs uzskata aerogrilus par risinājumu steidzīgiem cilvēkiem, mājsaimniecības produktu. Savā laikā bija mikroviļņu krāsnis, ar aerogrilu ir līdzīgi. Viņš mudina arī kritiski palūkoties, kāds materiāls izmantots pašam grilam. Viņš pats labāk izvēlas pamatīgu čuguna pannu, daudz sviesta un garšīgu ēdienu. "Tas ir viens no rīkiem, kā varam mājās gatavot," norāda Liene Sondore un piebilst, ka viņai ir interesanti saprast, kāpēc šis rīks šobrīd ir modē. "Labā lieta ir tā, ka cilvēki, iespējams, sāk vairāk mājās gatavot. Sliktā lieta – paņem no paciņas „friškas” un uzcep." "Mūsdienu cilvēks daudzus gadus radināts pie tā, ka vajag ātri un fiksi. Žēl, ka reizēm cilvēks aiziet no mājās gatavota ēdiena čuguna katlā. Jā, tas ir ilgāk, ir jāmeklē sezonas saknes un pārējais, un vēl jāmizo. Mums gribas ātri un lai ir interesanti. Visi, kuri ir pieraduši ēst fritētos ēdienus, viņiem šis ir kā apsolījums – hei, tas būs veselīgi, ātri un bez taukiem. Bet vai vienmēr jābaidās no taukiem, zinot to, ka tauki ir arī labi," turpina Liene Sondore. "Ko man saka cilvēki? Ko jūs man stāstāt par kaut kādu katlu, pannu, kaut kādu sautējumu. Šite - es ielieku, saprogrammēju savu katlu kopā ar telefonu. Iedomājieties - katlu ar telefonu! Un tad vēl - es strādāju otrā stāvā un man no virtuves atnāk signāls, ka pēc desmit minūtēm tā vistiņa būs gatava. Es ikdienā daudz gatavoju un studentus mācu, es tomēr mācu pa vecai modei ar pannu, katliņu un tev jāpastāv blakus. Jauniem, aktīviem, moderniem tas ir apsolījums." Viņa arī neiesaka šādus aparātus dāvināt senioriem, kuriem vajadzētu domāt par drošību. Tie būtu noderīgi cilvēkam, kurš ir jau izaudzis ar domu, ka vajag ātri, varbūt arī veselīgi. "Galvenais, lai cilvēki uzdrošinās gatavot, tomēr savs un mājās sagatavots ēdiens, kaut vai aerogrilā, tomēr ir savējais. Uzskatu, ka tie ir lieli svētki, kad ģimene apsēžas pie galda, paēd nesteidzīgi pusdienas, brokastis, vakariņas. Tad, man liekas, dzīve ir izdevusies," vērtē Ingmārs Ladigs. Viņš gan piebilst, ka pašu kartupelīši, kas sacepti krāsnī, pārlieti ar pienu, ķiploku un kaut kādu zaļumu klāt neatpaliks no frī kartupeļiem. Arī aerogrilā var pagatavot šādu kartupeļus, tikai jāieliek silikona formiņa vai pergamenta papīra groziņš.

"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos. Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”. Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību". Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00). Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem? Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums? Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd? Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis. Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu. Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā! Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju. Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu. Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs? Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku. Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet. Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs. Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem? (smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu, šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to. Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts. Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt? Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši. Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem? Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani. Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā? Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām. Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām? Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni. Vairāk ierakstā.

Latvijas Futbola federācija 26. aprīlī aicinās savus biedrus uz ikgadējo kongresu, kur darba plānā ir arī prezidenta vēlēšanas. Vadims Ļašenko cer turpināt pirms četriem gadiem sākto darbu, kamēr Virslīgas valdes priekšsēdētājs Maksims Krivuņecs nāk ar savām idejām. "Uzskatu, ka varu labāk," sacīja Krivuņecs, kamēr Ļašenko lielāko daļu pārmetumu noraidīja ar vārdiem, ka tās jau tikai priekšvēlēšanu aktivitātes. Raidījumā "Ārpus kadra" abi satikās pagaidām pirmajā kopīgajā publiskajā diskusijā pirms LFF kongresa, apmainoties viedokļiem un jautājumiem par Latvijas futbola nākotni, izlasi, Virslīgu, infrastruktūru, jaunā stadiona iecerēm un finansēm, kā arī paskaidroja, kā tas īsti sanācis, ka divi principā LNK cilvēki kļuvuši par vēlēšanu konkurentiem. Podkāstu "Ārpus kadra" atbalsta Aizdevums.lv.

Tēlnieks Roberts Diners, kura piemiņai Mākslas stacijā "Dubulti" radīta izstāde "Pasaule manos sapņos", ir šīsdienas Kultūras rondo galvenais tēls, kura pasauli atklājam kopā ar mākslinieci Liliju Dineri un kuratori Ingu Šteimani.   "Uzskatu, ka visu Roberta daiļradi raksturo vieglums. Tas ir tāpēc, ka tur nav šīs zinātniskās pētniecības aspekts, ko mēs varbūt domātu, kas piedien laikmetīgai mākslai," vērtē Inga Šteimane. "Roberts strādāja intuitīvi un būtībā viņš nekad neaizslēdza to bērnišķīgo pasauli. Viņš nekad to neaizslēdza un nekad no tās nenorobežojās. Nekad nekļuva par krasi laikmetīgu sociālu domātāju, sociālu būtni, viņš vienmēr palika saistībā ar šiem dziļajiem arhaiskajiem slāņiem. Manuprāt, viņam pašam pat neradās jautājumi, ka tā nevarētu būt. Tas var būt radīja interesi apkārtējos, tajos, kas vairāk kļuvuši par racionālām, zinātniski pētošām būtnēm. (..) Tas radīja zināmu izbrīnu, kā viens mākslinieks, viens cilvēks var tik brīvi dzīvot šajā paplašinātajā realitātē, kādā, es uzskatu, dzīvoja Roberts. Tas savā ziņā radīja piesardzību - vai tā var būt? Kur tad ir mūsdienu cilvēka saspringtība, visas racionalizētās un konceptualizētās kolīzijas?"  Pērn pāragri aprāvās tēlnieka Roberta Dinera (1977–2023) dzīve. Mākslinieks dzīvoja Jūrmalā un vietējiem bija labi zināms ar skulptūru izstādēm pludmalē. Roberta Dinera piemiņas izstāde "Pasaule manos sapņos" no 15. marta apskatāma mākslas stacijā "Dubulti" un piedāvā hronoloģiski plašu darbu klāstu. Te būs gan košās un krāsainās deviņdesmito gadu vaska skulptūras, gan divtūkstošo gadu miniatūrās bronzas un fotogrāfijas, gan episka karam veltīta instalācija, kā arī kopā ar Liliju Dineri veidotās seno literāro pieminekļu ilustrācijas. Izstādi papildina videohronikas. Roberts Diners veidoja tēlus, kuros cilvēks, dzīvnieks, senie arhetipi un mūsdienu asociācijas saplūst vienotā mistērijā. Tie ietver laikmetīgo ekoloģisko vēlmi līdzsvarot cilvēku un citu pasaules iemītnieku dzīves. Darbi ir kritiski pret cilvēka egocentrisko dominanci. Formas ziņā Roberts Diners izkopa miniatūru, kurā saskatīja monumentālismu. Tāpēc nereti skulptūras papildina autora fotografēti attēli ar tēlu fotopalielinājumiem. Roberts Diners sacījis: "Radot mākslas darbu, iedvesmu gūstu senajā mākslā, kurā atspoguļojas mitoloģiskā domāšana. Apvienojot mītus ar manu personisko dzīves pieredzi, izveidojas jauns mīts." Izstādes kuratore ir Mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. Viņa veidojusi arī Roberta Dinera pirmo personālizstādi Latvijā "Cilvēkzvēru noslēpumainā dzīve" 1998. gadā.  Izstādes atklāšana notiks 15. martā pulksten 17. Gaidāmas arī ekskursijas izstādē - 16. martā pulksten 14 un 17. martā pulksten 14. Turpmākās ekskursijas 14. aprīlī pulksten 14 un 12. maijā pulksten 14. Izstāde "Pasaule manos sapņos" Mākslas stacijā "Dubulti" būs aplūkojama līdz 12. maijam.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Tikko klajā nākusi rakstnieces Ingas Ābeles sastādīta grāmata “Lidijas ziediņi” – Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņu un atziņu krājums, kas tapis caur sirsnīgu draudzību un uzticēšanos. Lidijas atmiņas pierakstītas it kā nevilšus, caur sarunām, un grāmatā iegulst kā īsi uzplaiksnījumi, bet katrs no tiem trāpa līdz kaulam. “Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa,” šajā sižetā teiks Inga Ābele. Šī grāmata ir viņas dāvana Lidijai Lasmanei-Doroņinai pēc nedēļas gaidāmajā 98. dzimšanas dienā. “Labrīt! Nāciet iekšā! Un nedomājiet nemaz vilkt nost kurpes, tas būtu smieklīgi,” aicina Lidija Lasmane-Doroņina. Smieklīgi. Šo vārdu Lidija Lasmane-Doroņina sarunā teiks vairākkārt. Un arī pati daudz smiesies. Arī, kad sākšu jautāt, kā tapa “Lidijas ziediņi”. “Man liekas, ka draugi vienkārši visu to ir savākuši. Es jau ļoti daudz esmu runājusi! Visi žurnāli piekaisīti ar to veco Lidiju! Kas viss nav samuldēts! Un varbūt kāds graudiņš kaut kur ir iebiris arī no tās gudrības, ko Dievs man ir devis. Man pašai taču nekā nav. Ne es pati sevi varu radīt, ne nodzīvot kādu gadu vai vienu elpas vilcienu ievilkt. Es tikai iedomājos, ka man tā gribas. Ja man tas nebūtu dots, tad tā nebūtu,” bilst Lidija Lasmane-Doroņina. Ar Ingu Ābeli Lidija Lasmane-Doroņina domās esot draudzējusies jau sen, caur viņas grāmatām. Klātienē abas iepazinās pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika bieži kopā brauc uz dažādām Latvijas malām vai vienkārši runājas pie vīna un kūciņām. Ingu Ābeli un gleznotāju Ievu Jurjāni viņa sauc par savām mazmeitām, jo viņa dzimušas tai pašā gadā. “Es ļoti priecājos, ka viņas ar mani draudzējas. Es saņemu no viņiem [saviem draugiem] vairāk, nekā viņi no manis. Viņi šos 50 gadus ir nodzīvojuši dzīvā dzīvē, auguši un veidojušies. Man tie gadi ir izsvītroti no dzīves. Uzskatu, ka tos es nosēdēju cietumā, lai gan reāli ieslodzījumā biju tikai kādus 14. Man ir interesanti, ko viņi pa to laiku piedzīvoja,” saka Lidija Lasmane-Doroņina. Kad jautāju, kas Lidijai pašlaik sagādā visvairāk prieka, viņa nekavējoties atbild: brīvā Latvija! Pēdējā laikā Lidijai strauji pasliktinājusies redze, un lasīt grāmatas viņa vairs nevar. Arī Ingas Ābeles nupat apkopotos “Lidijas ziediņus”. Taču sarunāties ar Lidiju ir kā lasīt šo grāmatu: ik pa brīdim viņa atšķir kādu atmiņu lappusi un pati sāk stāstīt. Līdz šim vienīgā grāmata par viņu bija Baibas Šābertes 2008.gadā izdotā “Brīvības cena”. Tagad tai pievienojušies “Lidijas ziediņi” Ingas Ābeles apkopojumā. “Tas it kā sakrita ar to laiku, kad iznāca “Svētā Franciska ziediņi” ļoti tuva cilvēka Valža Bisenieka tulkojumā. Tur šķita esam tādas paralēles – arī Lidija neko nepieraksta, nekā viņai nav. Dzīvo kā putns gaisā, kā puķe laukā! Tajos trīs apcietinājumos viņai taču visu atņēma. Un arī tagad viņai ir īrēts dzīvoklītis un pavisam maz liecību par viņu pašu. Tas, ka pieraksta viņas teikto... Šī forma šķita atbilstoša. Francisks runā ar putniem, Lidija runā ar jasmīnu koku Ievas Jurjānes dārzā...” atklāj Inga Ābele. Pierakstīt Lidijas stāstus Ingai Ābelei gribējies jau ilgāku laiku. Pēdējos gados cieši sadraudzējušās, un reiz kādā braucienā uz Kurzemi Lidija sākusi stāstīt tā, ka kļuvis skaidrs – no atmiņas šo vēlāk nevarēs pierakstīt, pārāk skaisti un precīzi ir viņas formulējumi. Inga Ābele pārvarējusi kautrību un sākusi ieslēgt diktofonu. Ingas Ābeles radošajā darbā “Lidijas ziediņi” ienāca pa vidu grāmatai par Aspaziju, un rakstniece domās salīdzina abas sievietes: viena ugunīga, lepna un stalta, otra – pieklusināta un pazemīga. Bet iekšēji tieši Lidija izrādījusies tā lepnā un garīgi stiprā, kamēr Aspazija dzīves gaitā atklājas trausla un ievainojama. Lidijas atziņas palīdzējušas arī pašai rakstniecei pārdzīvot smagu laiku pašas dzīvē, brālim aizejot mūžībā. “Man šķiet, ka Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa. Kā “Baltajā grāmatā” – it kā tādi stāstiņi par piedzīvoto, bet katrā stāstā ir tāds kā nazis apslēpts, kas savā smeldzē vienā brīdī aiziet līdz kaulam. Šo vieglumu un reizē gaismas pilnos mirkļus es centos notvert,” vērtē Inga Ābele. Lai arī grāmata jau iznākusi, to īsti nekad nevarēs pabeigt: Inga Ābele atceras, kā ar izdevēju Daci Sparāni un grāmatas mākslinieci Ievu Jurjāni aizvedušas Lidijai Lasmanei-Doroņinai tikko izdoto grāmatu, un viņa sarunā pavērusi jau atkal citas atmiņu durvis kādam vēl nedzirdētam stāstam. Tā kā Lidija pati vairs savu grāmatu nevar izlasīt, Inga Ābele cer, ka to izdosies ieskaņot. Lidijai ļoti patīkot labi nostādītās aktieru balsis. Tikmēr Lidija Lasmane-Doroņina par Ingu Ābeli saka: viņas balss grāmatās ir dzirdama vienmēr. “Tas ir nenotverami. Tas tiešām ir līdzīgs tādam serafam, ko viņa spēj. Viņa jau aiziet līdzi Garam, kas viņu nes kaut kur, man nesasniedzamā tālumā. Un tad es viņai vienkārši paskrienu līdzi, jo es zinu, ka tas ir kaut kur tuvu debesīm,” tā Lidija Lasmane-Doroņina.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) lielajā izstāžu zālē durvis vērusi izstāde ar aci piesaistošu nosaukumu un tēmu, kas neatstās daudz vienaldzīgo: "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965-2023". Izstādē iekļauti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču darbi, kas runā par sievietes dzīvi visdažādākajos aspektos. Muzejs ar to vēlas mazināt stereotipus par feminismu un pievērst uzmanību gan sievietēm mākslā, gan viņu darbos aktuālajiem jautājumiem. Īsi pirms izstādes atklāšanas Latvijas Nacionālā muzeja lielajā pazemes apjomā vēl atbalsojas iekārtošanas trokšņi – tiek plēstas līmlentas, pīkst un rūc pacēlāji. Kā radusies iecere izstādei par feministiskiem skatījumiem Latvijas mākslā, stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Elita Ansone. „Uzskatu, ka ir jāpievēršas sociāli aktīvām tēmām, kas skar sabiedrību. Feminisms ir ārkārtīgi ietekmīga 20. un 21.gadsimta kustība. Kopš „#MeToo” sprādziena mēs faktiski varam runāt par ceturto feminisma vilni, un tas ir ļoti aktualizējis arī sieviešu aktivitāti un nostāju. Visos Rietumu pasaules muzejos pašlaik tiek pievērsta uzmanība sievietēm mākslā. Tā ka šī izstāde noteikti trāpa šajā aktualitātes vilnī.” Izstādes veidotāji rēķinās, ka vārdam „feminisms” piemīt zināma stigma un daļa sabiedrības to asociē ar kareivīgām, vīriešus nīstošām sievietēm, ar vēlmi gluži vai izdzēst dzimumu atšķirības. Izstāde „Tikai neraudi!” vēlas mazināt šos aizspriedumus un aicina ieraudzīt feminismu kā domāšanas sistēmu par sociālu, politisku un ekonomisku līdztiesību starp dzimumiem. Izstādē apkopoti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču darbi, sākot ar jau mūžībā aizgājušo Hildu Vīku, Dainu Dagniju, Birutu Baumani, līdz pat jaunāko paaudžu autorēm, kā Elīnu Brasliņu, Mētru Saberovu, Sabīni Verneri. Ne visas mākslinieces savus darbus uzskata par feministiskiem vai tos apzināti tādus veidojušas, taču visi vairāk nekā 130 kuratores atlasītie darbi savā veidā pieskaras sievietēm aktuālām tēmām no mātišķības un reproduktīvajām tiesībām līdz radošajai brīvībai un personiskajai telpai. Veidojot izstādi „Tikai neraudi”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs secinājis, ka no 1945. Līdz 1991.gadam tikai 8% no visām personālizstādēm muzejā bijušas māksliniecēm sievietēm. Pēc 1991.gada tie ir 25%. Lai gan muzejs neizvēlas un arī turpmāk neplāno izvēlēties mākslu pēc dzimuma, bet gan tikai mākslas kritērijiem, kuratore Elita Ansone teic: šie skaitļi liek aizdomāties par iemesliem, kas apgrūtina sieviešu ceļu uz virsotnēm mākslā un kuriem nav nekādas saistības ar mākslinieka talantu. Izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” aplūkojama līdz 15. oktobrim.

Dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums piedalīties mājas apsaimniekošanā. Bet mājai ir arī pārvaldnieks. Kā pareizi sadalīt mājas pārvaldi starp īpašniekiem un apsaimniekotāju, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš, Rīgas namu pārvaldnieka valdes locekle Laila Keisele un Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētāja Selīna Vancāne. Turpinām raidījumu ciklu par daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu un renovāciju. Iepriekšējā raidījumā, kad runājām par māju tehniskā stāvokļa novērtēšanu, ekspertu viedoklis bija, ka liela loma šajā procesā ir mājās pārvaldniekam. Tāpēc turpinām sarunu par iedzīvotāju un māju pārvaldnieku sadarbību vai tās neesamību. Kāds būtu ideālais variants dzīvojamo māju apsaimniekošanā? "Uzskatu, katrā dzīvojamā mājā jābūt cilvēkam, nav svarīgi, kā viņu sauc, pārvaldnieks vai pilnvarotā persona, kas visu dzīvokļu īpašnieku vārdā risina visas problēmas, kas ir daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā," vērtē Vitolds Peipiņš. "Problēmas katrā māja individuālas un daudz, jo mūsu dzīvojamās mājas ir novecojušas, pie viņām visu laiku ir jāstrādā." "Jāsaprot, ka daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā, piemēram, 100 dzīvokļu īpašnieki vienlaicīgi nevar kaut ko darīt, pārvaldīt māju. Tāpēc viņi izvēlas pilnvaroto personu, kas dzīvokļu īpašnieku vārdā labāk vai sliktāk risina visas problēmas," turpina Vitolds Peipiņš. Tā var būt gan juridiska persona, gan fiziska, kura noformējusi savu saimniecisko darbību, persona, kurai ir iemaņas, zināšanas, prasme un vēlēšanās strādāt pie dzīvojamo māju pārvaldīšanas "Juridiskās personas arī var pārvaldīt, tām ir savi cilvēki, kas visu melno darbu darba dzīvokļu īpašnieku vārdā," norāda Vitolds Peipiņš. "Ja mājā ir izveidota dzīvokļu īpašnieku biedrība, attiecīgi biedrības vārdā. Var arī būt cits modelis, ka dzīvokļu īpašnieki paši to dara caur biedrību. Manā izpratnē tas ir mazākais ļaunums.   Sliktākais modelis – dzīvojamo māju pārvalda sveša persona. Dzīvokļu īpašnieki samaksā šai personai par pārvaldīšanas procesu un viņi ir diezgan ierobežoti ietekmēt procesu, kā attīstās mājā renovācijas jautājumi, pakalpojumu piegāde.

Francijā dzīvojošā māksliniece Daiga Grantiņa pērn Mākslas muzejā „Rīgas Birža” sarīkoja personālizstādi „Lauka telpa”, par šo izstādi arī nominēta Purvīša balvai 2023. Tā bija līdz šim lielākā starptautiski atzītās mākslinieces izstāde Latvijā.  Savukārt 2019.gadā Daiga Grantiņa pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, veidojot Latvijas paviljonu „Saules suns”. Kāda ir Daigas Grantiņas laikmetīgā tēlniecība, kādus materiālus izmanto un kāpēc tik svarīga dzeja? Nominācijas pamatojums: “Daigas Grantiņas skulptūru ažūrie silueti paveras skatītāja acīm cits caur citu, kadrējot arī telpas opulento arhitektūru. Izstāde atklāj laikmetīgo tēlniecību kā pilnīgi caurspīdīgu procesu – darbu tehniskajā izpildījumā nav pārāk daudz amatniecisku noslēpumu. Toties tas lieliski izrāda ciešo saiti starp mākslinieka iztēli (sākot no izstādei pievienotajām skiču reprodukcijām), unikālo redzējumu un nemierīgu roku darbu DIY estētikā,” izvēli pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš. “Uzskatu, ka nomināciju pamato Daigas Grantiņas spēja izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi,” stāsta LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. “Izstāde turpinās skaņdarbā, ko katrs var paņemt līdzi un izdejot savā drošajā telpā. (..) Tas maģiskais, kas piemīt šai ilgi gatavotajai izstādei, – intīma pieredzēšanas telpa, ko rada mākslinieces delikātie mirkļa tēli gaistošā formveidē, kas lieliski spēlējas ar Rīgas biržas telpām. Atsevišķu objektu pārradīšanas fakts arī nepaliek fona melodijās, pieredzot mākslas darbu kustībā pašu par sevi un neatkarīgu no mākslinieka, jo neparedz pabeigtu formu, galarezultātu,” papildina Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Iepazīstinām ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Ance Eikena balvai nominēta par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība”. Nominācijas pamatojums: “Ances Eikenas izstāde ir atkailinošs stāsts par viņas attiecībām ar tēvu alkoholiķi, kas plašākā kontekstā liek domāt par postpadomju valstu alkoholisma problēmu, kā arī par iemesliem, kas noveduši pie tā, ka tik daudzām Latvijas ģimenēm ir līdzīga pieredze. Izstāde kopumā skatāma kā instalācija, kurā veiksmīgi integrētas dokumentālas fotogrāfijas no Ances bērnības, glezniecības darbi, priekšmeti, kas palikuši, kad tētis jau aizgājis, tam visam kopā veidojot miglainu nošķīrumu starp dokumentalitāti un fikciju un kļūstot no personīga stāsta par mūsu visu kopīgu pārdzīvojumu. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ances spēja un drosme sava tēta tēlā iekodēt vientulības, izolētības, atsvešinātības un dzīves monotonuma sajūtu, pielaist skatītāju tik tuvu traumai un vienlaikus arī neizmērojamajai mīlestībai, ka kļūst neērti un nedaudz pat kauns,” pauž ekspertu viedokli mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Iepazīstinām ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Evelīna Deičmane balvai nominēta par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Nominācijas pamatojums: “Evelīnas Deičmanes izstādē kopā savijusies viņas personīgā pieredze, uzaugot mazā lauku ciematiņā 90. gados, kā arī ilgu gadu pētījums par “izdzīvošanas mākslu”. Deičmane stāsta par skarbiem notikumiem caur savu ķermenisko pieredzi, bet pāri visam prieks par iespēju dzīvot un būt kustībā. Izstāde vienotā stāstījumā organiski ved apmeklētāju cauri Kim? sarežģītajām telpām. Tajā apvienojas gleznieciski, performatīvi, skaņu un objektu mākslas izteiksmes mediji, kas rada imersīvu pieredzi skatītājam, telpas burtiski iesūc un nelaiž vaļā. Ikkatrs no izteiksmes līdzekļiem rūpīgi izvēlēts un attēlo konkrētā objekta ideju. Uzskatu, ka nomināciju pamato Deičmanes spēja radīt vienlaikus intīmu un ievelkošu, kā arī eksistenciālu pieredzes telpu, varētu teikt, ka izstādei piemīt kas terapeitisks”, skaidro Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Sākam iepazīstināt ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Evita Vasiļjeva sevi dēvē par laikmetīgās mākslas mākslinieci, strādā laikmetīgās tēlniecības un instalāciju žanrā, savukārt Kaspars Groševs ir gan mākslinieks, gan  kurators, dažreiz arī mūziķis. Abi balvai nominēti par pērn sarīkoto izstādi „Zilā līča māja” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstāde notika „Mākslas festivāla Cēsis 2022”  ietvaros. Nominācijas pamatojums: “Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa izstāde “Zilā līča māja” sasaucas ar mākslinieku grupas NSRD darbību un viņu radīto “Aptuvenās mākslas manifestu”. Tieši šī eklektiski radošā brīvība, katram no māksliniekiem darbojoties savā zonā (Vasiļjevai tēlniecībā un instalācijā un Groševam mūzikas, glezniecības un video laukā), reizēm pārplūstot, saplūstot vai nesaskaroties, ir kā svaiga gaisa malks, kas ieplūst un izplūst arī pa industriālās ēkas 2. stāva gaiši zilajiem aizkariem. Groševs portretē savus laikabiedrus, radošo komūnu pārstāvjus, mēģinot noķert aiz rokas šo brīdi, kas nepastāvēs mūžīgi, varbūt tikai viņa glezniecībā. Evitas Vasiļjevas arhitektoniskās betona smilšu pilis atrodas kaut kur pirms vai pēc to noārdīšanas vai primārās formas, mūžīgā procesā. Kopumā tā ir viena no izvērstākajām un vērienīgākajām abu mākslinieku izstādēm Latvijā. Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieku spēja atvērt un strādāt ar industriālo telpu, kur būtiskais rodas domapmaiņā, sadarbībā un vietējo radošo kopienu nebeidzamajā burbuļošanā,” stāsta mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

"Uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim," prāto aktieris un režisors Edmunds Freibergs, kurš 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā kopā ar kolēģi Ainu Matīsu tiks sumināts par mūža ieguldījumu.  Gunda Vaivode: Manuprāt, vairāk nekā sešdesmit gadus tu esi darbojies pie radio mikrofona. Kas bija tas, kas tevi pamanīja un atveda uz Latvijas Radio? Edmunds Freibergs: Tā bija toreizējā radio režisore Herta Lapsa, kura pēc tam gan  mainīja uzvārdu un bija Herta Naudiņa. Viņa ieradās mūsu skolā, kur mums bija dramatiskais pulciņš. Tobrīd mēģinājām kādu ludziņu, un tieši tajā dienā liela daļa no bērniem bija saslimuši, tāpēc attēloju visas lomas arī slimo bērnu vietā: skraidīju pa skatuvi no viena gala uz otru, runāju augstākā un zemākā balsī, tādā un šitādā. (smejas) Un Hertai Naudiņai tas patika – viņa teica: "Bērniņ, nāc uz radio, tu varēsi piedalīties radioraidījumos!" Sākumā uzdevumi bija ļoti vienkārši: "Pionieru radio avīzē" bija jālasa visādi tekstiņi, piemēram, "Cīravas pamatskolas pionieri piedalījušies metāllūžņu vākšanā un savākuši divas tonnas metāllūžņu!" Bet mana karjera gāja uz augšu! (smejas) Vienreiz parādījās tāds kā feļetons, ko vajadzēja lasīt, tad arī "Pionieru radio avīzē" parādījās humora lappusīte – ilgus gadus tiešām arī tos lasīju. Uz pirmā feļetona ieskaņošanu gan bija maziņš konkursiņš, kur vairākiem bērniem vajadzēja lasīt, bet rezultātā mani uzskatīja par piemērotāko izpildītāju šim humora sacerējumam, un tā mana karjera attīstījās. Pēc tam jau piedalījos raidlugās – slavenajā Gorkija "Pepē", kur dziedāja Loreti, "Čuks un Geks" un vēl, un vēl. Balss lūzums man bija diezgan nemanāms, ar to nebija lielu problēmu. Tā ka sākumā bija soprānīgā balss, bet arī pēc balss lūzuma turpināju savu karjeru radioteātrī... Un turpini līdz šai dienai! Jā, jā! Un tagad jau pēdējos divus trīs gadus, pateicoties Mārai Eglītei, kura mani uzaicināja, esmu pārkvalificējies par režisoru. Lai gan turpinu arī ierakstīt dažādus raidījumus kā aktieris. Man šis darbs ir ļoti mīļš un tuvs – man ir tāda sajūta, ka mums ar mikrofonu ir labas attiecības.  Tā tas patiešām ir. Bet es pati tevi atceros no 1979. gada, kad biji Emīls izrādē "Emīls un Berlīnes zēni" un skraidīji pa skatuvi.  Tad jau biju liels onkulis. (smejas) Un nebija nemaz tik viegli! Jau sāka mazliet sirmot mati, un ļoti baidījos, vai kāds no bērniem neteiks – kāpēc tas lielais onkulis izliekas par bērnu. Bet ko tādu nedzirdēju. Tā vietā no bērniem saņēmu ļoti daudz skaistu vēstuļu.  Bet līdz tam bija tavs Valmieras periods. Saki, vai tu sevi identificē ar kādu teātri? Un cik vispār ir svarīga kopības apziņa – kad kāds kurss kopā aug, veidojas, un kur pēc tam tas paliek? Vai arī katrs talants ir īpašs un nonāk tur, kur tam jānonāk?  Ir ļoti dažādi. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ienāk vesels kurss un viņi ir teātra nākotne – viņi visi kopā ir spēks. Kad mēs beidzām, mūs sadalīja pa teātriem – bija tā saucamais pieprasījums jeb sadale. Man gan bija piedāvājums gan no Jaunatnes teātra, gan Liepājas teātra, bet izšķīros par Valmieru, jo tur aizgāja mani kursa biedri – Dzintra Klētniece, Līga Rubene un vēl citi; man tas likās drošāk. Bet tur bija ļoti labi! Esmu tik pateicīgs valmieriešiem... Jo tādas iespējas – uzreiz nospēlēt galveno lomu Gogoļa "Precībās", nospēlēt Hamletu. Otrajā sezonā – to var izdarīt tikai dulli cilvēki! – uzticēja man režiju. Līdz ar to dabūju ļoti labu atspērienu. Bet kas attiecas uz piederību – uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim. Domāju, ka Kultūras akadēmija noteikti uzskata tevi par piederīgu viņiem, un arī Mūzikas akadēmija – tu esi apbrīnojami veiksmīgi un labi strādājis par pedagogu. Saki, kas tevi pedagoga darbā aizrauj? Šķiet, ka sāku pagājušā gadsimta 1977. vai 1978. gadā – biju tikai dažus gadus vecāks par saviem studentiem, jo mani pirmie studenti ir Aigars Vilims, Indra Burkovska, Ineses Ramute... Biju jauns un mani interesēja viss, ko dzīve piedāvā, un būtībā šo darbu man piedāvāja Imants Adermanis, toreizējais Teātra katedras vadītājs Konservatorijā. Viņam esmu pateicīgs par to. Viņš teica – klausies, tu negribi pamēģināt padarboties pedagoģijā? Ja nepatiks vai nesanāks, tu jau vari atteikties! Studentiem jau patīk jauni pedagogi! Jā, bet pēc gadiem bija otrādi. Man bija ļoti patīkami būt jaunu cilvēku vidē, jo tā iedod citu enerģiju. Tikai jautājums – cik tu spēj kā pedagogs noturēt kontaktu ar saviem studentiem, cik viņi tevi pieņem un kurā brīdī viņi tevi sāk vērtēt tā: nujā, viņš jau ir labs onkulis, bet nu labi, labi... Man gan tik traki nebija. Uztaisīju pēdējo diplomdarbu, Vampilova "Vecāko dēlu". Man liekas, ka labi sapratāmies ar audzēkņiem, bet tad izlēmu, ka tomēr labāk teikšu "stop!" un tālāk vairs neturpināšu. Bet tie bija ļoti ilgi gadi – gan Konservatorijā, gan arī Kultūras akadēmijā. Profesionālās zināšanas – tas ir viens. Bet kā ir ar kompleksajām zināšanām jaunajiem aktieriem, jo visādi zili brīnumi dzirdēti par kolokvijiem… Tā ir ļoti dīvaina lieta. No vienas puses, šodien jauniešiem pieejama tāda informācija, par kādu mēs, savulaik būdami studenti, varējām tikai sapņot. Internets, informācija nāk un nāk, burtiski gāžas pār tevi. Līdz ar to varbūt tieši tāpēc zināšanas brīžam ir pārāk virspusējas.  Reizēm tiešām nosāp sirds, kad vienam jaunam aktierim vai studentam jautā, kurš latviešu rakstnieks un dramaturgs mira Somijas sanatorijā, un viņš atbildi nezina. [Te domāts Rūdolfs Blaumanis – red.] Liekas – nu, kā to var nezināt, tas ir tik šausmīgi! Un ir vēl kādi gadījumi. Bet tas ir tieši no tā, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz. Ja tās ir mazāk, cilvēks tajās pamatīgāk iekožas. Savos pusaudža gados izlasīju ļoti daudz par latviešu teātra vēsturi, savos piecpadsmit gados ļoti labi zināju, kas ir Biruta Skujeniece, kas ir pirmais Jaunais Rīgas latviešu teātris – toreiz ar Mierlauka iestudēto Raiņa lugu "Uguns un nakts". Bet man šķiet, ka nevajag vispārināt – ka visa jaunatne neko nezina. Ir ļoti dažādi – kas nu kuru interesē. Domāju, ka tā nelaime ir tieši informācijas pārbagātībā. [Daudzas lietas] paslīd garām.  Tu tver visu Latvijas teātru lauku, un man gribas vaicāt – kas tev šobrīd šķiet interesants Latvijas teātrī? Varbūt ir kādas tendences, kuras tu gribētu izcelt, vai ir kāds spožs veikums? Pandēmijas dēļ pēdējās sezonas teātrus tā ļoti pamatīgi neesmu apmeklējis un man ir grūti spriest – teātra raža ir milzīga, pirmizrādes nāk un nāk, līdz ar to nav tik viegli atbildēt ar konkrētiem piemēriem. Bet pārdomu līmenī man vienkārši šķiet tā: kas ir tā pozitīvā lieta – ka nāk jaunas aktieru paaudzes un tās tiek ļoti labi vērtētas.  Trīsreiz jānospļaujas un jāpieklapē pie koka, lai nenotiktu tā, ka ātri sakāpj galvā: ka ļoti ātri, pēc pirmajām lomām, saslavē un saka – ak, kas tie par aktieriem, tik brīnišķīgi, brīnišķīgi! Un tad vienā brīdī interese par viņiem var sākt zust, jo parādās atkal jaunas sejas. Tas ir bīstami. Bet process, cik jaušu, ir ļoti pozitīvs: jaunas asinis ir gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Vai ir kāds, ko tu gribētu tā īpaši izcelt? Jaunajā Rīgas teātrī skatījos "Kalpa zēna vasaru". Es to uzskatītu par tādu kā ieskaiti skatuves runā. (..) Pensionārs būdams, vakarus pavadu pie televizora (smejas). Ļoti cienu režisoru Armandu Zvirbuli, kurš uzņēmis gan "Sarkano mežu", gan "Krimināllietu iesācējam", kur ļoti labi startējis jaunais aktieris Ritvars Toms Logins. Var just, ka cilvēks visu dara ar apjēgu. Par dramaturģiju runājot: vienu laiku bija ļoti populāra tendence, ka izrādes materiālu veidoja paši aktieri. Jaunajā Rīgas teātrī tas bija ļoti aktuāli. Bet ir tāda sajūta, ka šis posms ieilgst un reizēm gribas patiešām lielu, rakstītu lugu. Jā, jā... Te mūsu domas pilnīgi sakrīt... Es arī par to esmu domājis un mani arī tas dara bažīgu, ka parādās tādi sacerējumi, ludziņas, tādas viendienītes par aktuālu tēmu.  Lai gan brīžam tiek reklamēts, ka "šī luga vēl pēc piecdesmit gadiem būs akuāla", man ir aizdomas, ka diezin vai. Teātris un aktieri attīstās tikai uz labas dramaturģijas pamata. Jo laba, bagātīga loma – Šekspīrā, Čehovā, Ibsenā – dod milzīgas izaugsmes iespējas, jo tev ir līdz tai jātiek, tev sevi jāattīsta, lai tu pasniegtos līdz tam Čehovam. Bet brīžam notiek tāds process, ka mēs to Čehovu gribam noraut pie sevis. Redzēju, piemēram, vienu izrādi, kur pēc Čehova galvenais varonis izdara pašnāvību, bet iestudējumā pārrakstīts, ka viņu nošauj. Es domāju – vai tiešām jūs domājat, ka esat gudrāki un lielāki mākslinieki par Čehovu? Viņš kaut ko ar to bija domājis, veidodams šo sižetu par pašnāvību. Būtībā jau nav slikti, jo mēs savulaik izbaudījām to otru pusi – ka bijām iežogoti savā radošajā darbā: mums vajadzēja rēķināties ar daudzām lietām – vai izrādi pieņems vai nepieņems. Radošais lidojums ir laba lieta, bet domāju, ka aktieri ir laimīgi, ja pie dēļa ierauga, ka saņēmuši lomu kārtīgā klasiskā darbā – teiksim "Romeo un Džuljetā". Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

"Mūzikas ideja ir uzrunāt mūsu emocionālo pasauli, tāpēc, ja tā nav, mēs nejūtamies, ka tā mūs uzrunā. Uzskatu, ka tā ir problēma. Rietumu pasaule kopumā tik ļoti apbrīno un koncentrējas uz mūzikas intelektuālo daļu, ka ir atstājusi novārtā emocionālo. Mēs par to īsti nerunājam. Es domāju, ka mūzika ir kļuvusi ļoti interesanta intelektuāliem cilvēkiem, kas to raksta, bet kā ir ar publiku? Šis ir ārkārtīgi aktuāls jautājums," uzskata Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris galvenā viesdiriģente Kristīna Poska. 21. jūlijā pulksten 20:00 Dzintaru koncertzāle viņa stāsties pie diriģenta pults koncertā "Sibēliusa Vijolkoncerts un Bēthovena 7. simfonija", ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Bēthovens ir viens no Kristīnas Poskas vismīļākajiem skaņražiem: "Viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša. Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama," intervijā Anna Marta Burve uzsver Kristīna. "Bēthovena Septītā simfonija ir milzīgs prieka, dejas un ritma apliecinājums – retums šajos grūtajos laikos, ko skāruši pandēmijas gadi un karš Ukrainā. Šobrīd visapkārt ir tik daudz depresijas un trauksmes, ka atpūta un prieks ir kļuvuši par retumu. Tādēļ ceturtdienas koncertā ar šo skaņdarbu mēs centīsimies atgriezt un līdzsvarot šobrīd tik retās sajūtas, cerot, ka klausītāji pēc koncerta gūs prieku, spēju būt vairāk šai mirklī un prasmi novērtēt to, kas mums ir." Anna Marta Burve: Vai runāt par mūziku ir sarežģīti? Kristīna Poska: Man jāsaka, ka tas ir ļoti grūti, un es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar mūziku nodarbojos tāpēc, ka, to darot, nav nepieciešams lietot vārdus. Mūzika sākas bez vārdiem un tajā ir tik daudz, ko ar vārdiem izskaidrot nav iespējams. Protams, pa reizei ir interesanti analizēt un nosaukt lietas vārdos. Taču, manuprāt, mūzikas esības būtība ir emocionālā ietekme uz klausītāju. Līdz ar to šis ir viltīgs jautājums. Kā diriģentei, protams, man ir jāprot izskaidrot mūziku ar vārdiem. Tai pat laikā visskaistākie mirkļi, sadarbojoties ar orķestra mūziķiem, ir tad, kad atsevišķas brīnišķas mūzikas nianses rodas bez paskaidrojumiem. Kāda ir tava iecienītākā prakse: atvērt partitūru vispirms un pēc tam uzmeklēt skaņdarba vēsturisko kontekstu vai otrādi? Pirms sāku strādāt pie skaņdarba, es noteikti vēlos uzzināt kaut ko par tā vēsturisko kontekstu. Detaļas ne tik daudz, bet vispārējo fona bildi – pavisam noteikti. Taču ir reizes, kad jauna partitūra nonāk manās rokās un es kļūstu pārāk ziņkārīga – nespēju to neatvērt un neuzklausīt, ko tā man saka, neko nezinot par kontekstu. Tajā pašā laikā šādi gadījumi ir reti, jo par pamata repertuāra darbiem ikkatrs mūziķis kaut ko zina, kaut ko ir mācījies. Konteksts ir patiešām svarīgs. Pat ja es vienu un to pašu skaņdarbu diriģēju atkal un atkal, vienalga turpinu lasīt, pētīt, meklēt informāciju par to. Ne tikai lai atsvaidzinātu atmiņu, bet lai iepazītu to vēl vairāk, lai atrastu detaļas, kuras iepriekšējā reizē nebiju ievērojusi. Šīs ceturtdienas koncerta programmā mēs atskaņosim Bēthovena Septīto simfoniju, ko esmu diriģējusi vairākkārt, bet es atkal sāku no nulles. Protams, ne burtiski no nulles, bet es vienmēr cenšos to saredzēt svaigu. Saredzēt ko jaunu ikkatrā taktī, ikkatrā notī. Tas ir svarīgi, jo šodien pavisam noteikti neesmu tas pats cilvēks, kāds biju iepriekšējā reizē, kad šo simfoniju diriģēju. Tu sāki runāt par Bēthovena simfoniju un zinu, ka esi ierakstījusi to kopā ar Flandrijas simfonisko orķestri, diriģējusi atkal un atkal. Vai pareizi teikt, ka Bēthovens ir īpašs komponists tavā dzīvē? Jā, noteikti. Tas sākās jau mūzikas skolas laikā, kad mana specialitāte bija klavierspēle un atskaņoju viņa klaviersonātes. Viņa mūzika mani uzrunāja ļoti tieši. Bet ar simfonijām tas noteikti gāja daudz tālāk un dziļāk. Bēthovens pavisam noteikti ir viens no maniem mīļākajiem komponistiem. Man parasti nepatīk teikt – šis ir mans mīļākais komponists, jo parasti tas, kura partitūra atrodas uz mana galda, ir arī mans mīļākais komponists. (smejas) Iedziļinoties jebkurā partitūrā, jūs allaž atradīsiet daudz interesanta, kas uzrunā. Manuprāt, ir ļoti grūti atskaņot mūziku, ja neesi absolūtā sajūsmā par to. Dažreiz tā notiek, protams, bet nekad ar Bēthovenu, jo viņa mūzika ir īpaša un pacilājoša parādība. Tā ieved klausītāju citā telpā un liek noticēt, ka labāka pasaule patiešām ir iespējama. Tajā ir īpašs dzinulis un, kā vācu valodā saka – Lebenslust – dzīvesprieks. Bēthovena mūzikā ir īpaši slāņi, un mēs pat neesam pieminējušas viņa mūzikas tehniskumu. Forma, harmonija – viņš visu veido absolūti meistarīgi. Tai pat laikā pastāv arī šī ārpus tehnikas dimensija. Viņa mūzika ir ārkārtīgi spēcīga un es uzskatu, ka nav iespējams darīt neko citu kā tikai mīlēt to. Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.  

"Es domāju - ja durvīm ir paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies. Bet tās durvis gan nav gluži mans pašmērķis - drīzāk tas ir pašmērķis man pašam sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, svarīgi ir gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un, ja es to nevaru gūt šeit, Latvijā, tad es to cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina," prāto diriģents Aivis Greters, kurš nesen ar iegūtu žūrijas balvu atgriezies no Pāvo Jervi un Cīrihes Tonhalles orķestra meistarklasēm. Bet jau rīt, 24. aprīlī, pulksten 19.30 viņš kopā ar jauniešu kori "Kamēr…", Rīgas Saksofonu kvartetu, sitaminstrumentālistiem Martu Kauliņu-Pelnēnu un Rihardu Zaļupi, kā arī  ērģelnieci Dignu Markuli Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā pirmatskaņos Riharda Dubras jaunāko opusu Creatio Mundi jeb "Pasaules radīšana". "Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. Liene Jakovļeva: Nesen esi atgriezies no Cīrihes – Tonhalles orķestra meistarklases, kuras vadīja Pāvo Jervi, un tavās rokās nonākusi žūrijas balva un arī brīnišķīgas tālākas iespējas to realizēt. Aivis Greters: Jā, tā tik tiešām – tā bija aizraujoša nedēļa ekstrēmi ļoti kvalitatīvos apstākļos – gan muzikāli, gan sadzīviski, gan arī organizatoriski. Tās bija meistarklases, kas norisinājās Šveicē. Arī pirms tam ļoti daudz esmu meklējis iespējas un braucis uz meistarklasēm, un tagad man jāiedrošina visi mani kolēģi braukt uz šo konkrēto meistarklasi – mēģiniet tikt, piesakieties un mēģiniet izdarīt pašu, pašu labāko tur, jo to, ko jums iedos tur – to nekur citur nevar iedot! Jo pie profesionāla orķestra, kurš ir viens no pasaules labākajiem, meistarklases faktiski nenotiek. Pāvo Jervi kā Tonhalles orķestra mākslinieciskais vadītājs ir izvirzījis tādu mērķi, un šis ir jau otrais gads, kad šeit notiek jaunu, talantīgu diriģentu pilnveidošana – un ne tikai pilnveidošana darbā pie orķestra, bet arī sagatavošana tālākai karjerai, jo notiek tādas kā sarunas. Nevar īsti tās nosaukt par lekcijām, jo tas notiek brīvā formātā – sarunas par to, kā diriģenta dzīve risinās tālāk pasaulē. Lai tiktu līdz šādām meistarklasēm, tomēr ir jāpiedalās arī atlasē. Jā, kā jau ar visiem notikumiem diriģenta profesijā – ja vēlies kaut kur startēt, tas nav tik vienkārši. Jāaizsūta pieteikums, jāatbilst kritērijiem, viss jāizdara tā, kā prasīts, un tad no tiem simtiem cilvēku, kas piesakās no visas pasaules, tiek izvirzīti labākie. Šajā gadījumā tikām izvirzīti seši – katrs pārstāvējām savu valsti: es biju no Latvijas, bija puisis no Somijas un puisis no Šveices, un tad bija trīs meitenes – viena no Krievijas, viena no Polijas un viena no Dienvidkorejas. Šajās meistarklasēs bija arī žūrija. Kas īsti tika vērtēts? Tas pat īsti netika izstāstīts! Un uz to arī pārāk nekoncentrējos. Esmu bijis dažādās meistarklasēs – tu nevari uzkāpt uz podesta un gaidīt, ka tev tagad visu iedos. Ja tu nenāc ar savu ideju un savu redzējumu, tad ir ļoti grūti, tas process vienkārši neiet uz priekšu. Un man bija prieks, ka mana iepriekšējā pieredze  deva skaidru uzdevuma sajūtu, kas ir tas, ko es gribu darīt. Jo Pāvo kā pedagogs var iedot ārkārtīgi īpašas un interesantas lietas. (..) Viņa nodibinājumam Tonhallē ir divi gadi, bet ļoti līdzīgā formātā, tikai izvērstākā laika periodā, ir viņa rīkotās meistarklases Igaunijā, kuras viņš rīko katru vasaru – Tallinā un Pērnavā. Šogad, šķiet, būs jau divpadsmitais gads.   Un tev kā žūrijas balvas ieguvējam šogad būs iespēja tajās piedalīties? Jā, jūtos ārkārtīgi pagodināts, jo, ja tāds cilvēks kā Pāvo Jervi pasaka, ka "es tevī redzu nākotni" un dod sava veida apliecinājumu, jūtos neizsakāmi pagodināts un priecīgs, ka man būs iespēja atkal ar viņu satikties šovasar un būt kopā. (..) Kā Tonhalles orķestra augstā līmeņa mūziķi uz jums raudzījās – vai kā uz zaļajiem gurķiem vai ar sapratni? Kā uz kuru un kā kurā brīdī. Bet orķestris ir ārkārtīgi sirsnīgs, pretimnākošs. Ir jau tā, ka reti kuram orķestrantam, kurš tikko ienācis orķestrī, ir pilnīga izpratne par to, ko dara diriģents. Tikai pamazām sāc saprast, kā sadzīvot ar diriģentu. Un šajā gadījumā domāju, ka lielākajai daļai šis bija pamācošs un interesants process, kā diriģenta klātbūtne visu maina. Šāda līmeņa orķestri ir pieraduši pie izciliem diriģentiem, kuri visas savas muzikālās idejas izsaka dabiski un brīvi – turklāt tā, ka tas izskatās viegli. Bet tad, kad pašam ir jāuzkāpj uz podesta, tas pēkšņi kļūst stipri, stipri sarežģītāk. Mēs visi bijām ļoti atšķirīgi savās spējās un idejās, un man liekas, ka tas vēl jo vairāk viņos arī pastiprināja to sapratni par to, cik diriģents spēj ietekmēt. Līdz ar to man bija interesanti skatīties, kā orķestris labā nozīmē atdzīvojas, kad Pāvo parāda caur sevi. "Klau, Aivi, pamēģini šādi!" Kā tas orķestris uz to reaģē! Kā skaņa izmainās, mūzikas plūdums izmainās, faktiski viss izmainās, un tad arī es teiktu, ka tā ir tā atslēga – ka tik tiešām nav tā, ka tas orķestris būs ģeniāls ar jebkuru pie diriģenta pults.  Ka diriģents, kurš vada orķestri, var to stipri pamainīt.  Noteikti, un tas arī ir interesantākais. Viņi bija tik atsaucīgi un atvērti muzikālajām idejām, ka tiešām bija ļoti patīkams tas process.  Tu jau esi tāds konkursu cilvēks, jo pagājušajā rudenī mēs tevi ar prieku sveicām kā Vācijas Diriģentu prēmijas otrās vietas laureātu un ar Jervi ģimenes pārstāvjiem tu drīzumā atkal sastapsies - Nēme Jervi vadīs žūriju Jevgeņija Svetlana diriģentu konkursā, kur tu esi kļuvis pirmajā kārtā starp 18 laimīgajiem. 330 esot bijuši pieteikumi. Jā, šī informācija mani sasniedza Cīrihes nedēļā, Tas jau drīz, es tieši tagad esmu procesā, jo beidzot esmu saņēmis partitūru sarakstu, kas tiks izmantos konkursā, un tas attiecīgi viss tagad ir jāiegādājas vai jāatrod - jādabū savā īpašumā, lai varu mācīties. Vai konkursi ir savu spēju pierādīšana sev pašam, vai tomēr apzināts solis, lai arī kaut kādā veidā varbūt kādas jaunas durvis atvērtu? Es domāju, ka - ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies, bet durvis nav gluži mans pašmērķis - man tas ir pašmērķis sev, jo, cik vien pēdējos gados sevi atceros, visu laiku mēģinu kaut kur aizbraukt, kaut kur piedalīties, jo īstenībā – vienalga, cik tas [konkurss] ir prestižs vai neprestižs, bet ir svarīgi gūt pieredzi pie orķestra. Tā ir jāgūst! Un ja to es nevaru gūt šeit, tad to es cenšos gūt citur. Katrs solis mani bagātina. Piemēram, pēc Vācijas konkursa bija milzīgs prieks un laime, ka ir iespēja tikt līdz finālam, ir koncerts un ir tik intensīvs mēģinājumu process. Uzskatu, ka tas viss ir mans izglītības process. Tā nav sacensība. Man tā ir izglītība. Un vēl man ir ļoti palaimējies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt – Jānis Lindenbergs, Andris Veismanis un it īpaši jau Mārtiņš Ozoliņš, pie kura studēju maģistrantūrā. Īpaši pēdējos gados ir noticis kaut kāds klikšķis manī pašā, bet caur Mārtiņa palīdzību – es vienkārši pēkšņi esmu kaut ko sapratis, un sāk arī tās lietas izdoties. Mārtiņā ir arī tā degsme – viņš otrdienu un ceturtdienu rītos strādā ar mani un maniem kolēģiem, un to dara, gribot labāko. Tāpēc milzīgs paldies viņam un arī koncertmeistariem, it īpaši šajā semestrī...  Esam parunājuši tikai par simfonisko diriģēšanu, bet tu taču esi kora "Kamēr..." mākslinieciskais vadītājs, un rīt Marijas Magdalēnas baznīcā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Rīharda Dubras "Pasaules radīšanai". Tev šī ir īpaša vieta – esot tur laulājies. Jā, turklāt arī mans dēls, sieva un es tur esam kristīti. Un, starp citu, Rihards arī ir piederīgs šai draudzei, tāpat kā Māris Sirmais. Ir ļoti daudz atslēgas lietu, kas saistās ar šo baznīcu. Bija tāda tradīcija, ko iesāka Jānis Liepiņš – mums šeit bija Ziemassvētku koncerti: decembra mēnesī mēs vienmēr viesojāmies Magdalēnas baznīcā. Bet tad, iestājoties kovidam, divus gadus mums tika laupīta šī iespēja. Un pēc tā visa man radās impulss, ka gribu to kompensēt un radīt kaut ko īpašu mūsu nākamajai tikšanās reizei – un tieši Magdalēnas baznīcai. Un tagad esmu tik ļoti priecīgs par iznākumu – gandarīts par to, kas Rihardam ir izdevies un kādu iedvesmu viņš devis gan man, gan korim "Kamēr..." Ļoti liels prieks arī par kompāniju, kas vēl mūs muzikāli papildinās. Par perkusijām liels paldies Liepājas Simfoniskajam orķestrim – būs ļoti daudz zvanu, gongu, metālu. Ļoti bagātīga būs skaņu palete! Tāpat kā Rihards, arī es ļoti ceru, ka šis skaņdarbs mums visiem radīs pēkšņu mentālo teleportāciju, kas ļaus aizmirsties no skarbās ikdienas. Vairāk - ierakstā. *** Lūk, ko Pirmajās Lieldienās par savu opusu "Pasaules radīšana" stāstīja komponists Rihards Dubra...  

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju AIVARU LEIMANI, jo 14. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos balets "Ņižinskis", ko radījis viens no šī brīža pasaules horeogrāfu piecinieka – Marko Geke (Marco Goecke). Taču mūsu saruna raisās ne tikai par iestudējumu un pašu Ņižinski, bet arī par ukraiņu meitenēm Baltajā namā, baleta māksliniekiem pasaulē un arī to, ko mūsu baletam nozīmējusi pandēmija. "It kā jau mēs šos divus gadus, kad bija lokdauns, trenējāmies "zoom" platformā mājās, trenējamies katru dienu teātrī, kaut arī nebija izrāžu. Bet tagad, kad atsākusies slodze, sācies birums ar traumām, tostarp arī ar ļoti smagām - muskuļu plīsumiem, muguras traumām. Acīmredzot ar vienu treniņstundu nepietiek, mūsu ķermenis tomēr ir radināts pie tā, lai izrādes un slodze būtu regulāra," neslēpj mūsu baleta vadītājs.  (sarunas fragments) Gunda Vaivode: Vaclavs Ņižinskis ir leģendāra personība baleta vēsturē. Bet kas mums noteikti būtu par viņu jāzina, pirms skatāmies tieši šo dejas stāstu? Aivars Leimanis: Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan viņa biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas, gan attiecības ar to pašu Djagiļevu, māti, sievu, draugiem. Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot Arabesku, ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt". (smejas)  Tātad jāzina arī tādas nianses, ko atpazīst tikai īstie baletnieki… Tas pats "Rozes gars" – dabiski, ka kustības absolūti nav tādas, kādas bija Fokinam "Rozes garā", bet to var atpazīt pēc sarkanajām ziedlapiņām, pēc krēsla uz skatuves, pēc meitenes krēslā. Bet Ņižinskis pats kā dejotājs – kāds viņš bija savā laikā? Leģenda stāsta, ka viņš lēcis trīs metru tālumā. Varbūt pēc piecdesmit gadiem runās, ka viņš lēcis četrus metrus. (smejas) Bet viņš bija tas, kurš pacēla vīrieša deju, jo vīrietis pirms tam baletā bija kā stute balerīnai, kas viņu pieturēja. Bet ar Ņižinski sākās tieši vīrieša deja, un 20. gadsimts ir tieši vīriešu dejas gadsimts, kad attīstījās vīriešu dejas tehnika. Un Ņižinskis tam ir sākums. Šis balets pirmizrādi piedzīvoja Štutgartē pirms sešiem gadiem. Vai tā horeogrāfu Marko Geku šobrīd varam uzskatīt par vienu no pašiem spēcīgākajiem horeogrāfiem pasaulē? Neapšaubāmi, viņš ir labāko pieciniekā. Pēc Štutgartes šis balets iestudēts gan Cīrihē, gan Hanoverā, gan vēl šur tur un saņēmis neskaitāmus apbalvojumus. Ja man prasa, kam ir līdzīgs Marko Gekas rokraksts, es teiktu, ka nevienam – tas piemīt tikai viņam: šīs nenormāli ātrās kustības, turklāt tās nav pašmērķis. Teiksim, roka kustas tik ātri, ka uz skatuves vizuāli paliek pat ēna aiz tās. Dejotājiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo sevi pilnībā jāpārvērš par automātu, par robotu, lai paspētu vienā sekundē veikt piecas kustības. Un visam tam pamatā ir ļoti dziļa doma un stāsts. Mums šajā brīdī ir divi premjeri, kuri iestudējuši titullomu – Kristaps Jaunžeikars un Aidens Viljams Konefrijs. Vai viņi ir atšķirīgi? Jā, abi ir ļoti atšķirīgi, bet abi divi – ļoti plastiski, emocionāli. Viņi abi divi tiešām ir mākslinieki ar lielo burtu. Un šī loma ir izaicinājums jebkuram! Reti kurš arī to var. Jo faktiski Ņižinskis pusotras stundas laikā no skatuves noiet ļoti maz. Viņa dejas materiāls ir vienkārši milzīgs. Pirmoreiz skatoties šo izrādi, domāju, kā vispār viens cilvēks to var iemācīties, kā to var atcerēties…  Tieši par to arī preses konferencē stāstīja viens no titulvaroņiem – Aidans Viljams Konefrijs. Amerikānis, kurš četrus vai piecus gadus dzīvo Latvijā. Un beidzamajos gados iemācījies latviešu valodu. Dažs labs visu mūžu te dzīvo un nevar iemācīties... Ņižinska biogrāfija ir kaislību plosīta, tur parādās visas viņa dzīves fāzes – gan  jaunība un mīlestība, gan pēdējais posms. Kur īsti viņš savu dzīvi beidza? Diemžēl psihiatriskajā klīnikā.  Ar māksliniekiem tā dažkārt diemžēl gadās... Bez titulvaroņa baletā būtiska loma ir Djagiļevam – impresārijam Sergejam Djagiļevam, kurš rakstījis, ka “viņam piemīt zināma dvēseles bezkaunība un pieradums spļaut acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet gandrīz visos gadījumos lietderīgi”. Kā par savu varoni izteicās arī viņa atveidotājs Antons Freimans – nav labs cilvēks bijis tas Djagiļevs… Kā īsti ir ar impresārijiem? Tu arī esi impresārijs. Reizēm viņam droši vien jābūt ne pārāk labam cilvēkam, un tomēr... Uzskatu, ka pirmām kārtām jāsagādā maksimāli labi apstākļi māksliniekiem, tad arī kvalitāte uz skatuves būs attiecīgā līmenī. Un runājot par pārējiem mūsu solistiem, kuri atveido lomas baletā? Te ir ļoti daudz it kā nelielu lomu, bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas. Šeit faktiski katram izrādes dalībniekam ir savs solo un sava lomiņa, te tiešām katram ir ko teikt.  Baleta muzikālo partitūru veido tikai divi komponisti: Šopēns ar abiem klavierkoncertiem un Debisī ar "Fauna diendusu". Debisī vēl var saprast, jo Ņižinskis pats savulaik tai veidojis horeogrāfiju, bet Šopēna mūzika gluži nav tā dejiskākā! Geka, studējot horeogrāfiju, reizēm iet pat pret mūziku. Ja mūzika ir ļoti lēna, viņam, gluži otrādi, kustības ir ārkārtīgi ātras, un otrādi. Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!

Ja ledusskapī ir gaļa, zivis, trekni piena produkti, olas un nedaudz dārzeņu un nekā cita un ir doma, ka līdz peldsezonai jānomet svars, principā esam gatavi keto diētas plāna realizēšanai. Internetā var atrast desmitiem jūsmīgu rakstu par keto diētu, pēdējos gados tā tiek uzskatīta par īstu svara zaudēšanas brīnumu. Bet maz tiek runāts par diētas potenciālajām blakusparādībām, kas var novest pie pamatīgām veselības problēmām. Kādas ir keto diētas blaknes, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijas lektore, trenere, uztura zinātniece un profesionāla sportiste Anita Siliņa skaidro, ka keto diēta ir populāra fiziski aktīvu cilvēku vidū. Tā diēta ar pazeminātu ogļhidrātu saturu uzturā. Maksimālais ogļhidrātu daudzums, ko drīkst uzņemt dienā ir 5%, ieteicamā deva ir 50-55%. Diētas pamatā ir produkti, kas satur olbaltumvielas un paaugstinātu tauku daudzumu. Galvenais mērķis ir paaugstināt tauku izmantošanu organismā kā enerģijas ražotāju. Lai arī šo diētu min kā efektīvu veidu, kā nomest svaru, Anita Siliņa norāda, ka keto diēta jāveic speciālista uzraudzībā. "Ēdam tikai olbaltumvielas un taukus un izslēdzam būtisku uzturvielas grupu, kas satur daudz vitamīnu, minerālvielas, antioksidantus, šķiedrvielas. Ja tas ilgstoši netiek uzņemts, varam ielīst vēl lielākā grāvī," atzīst Anita Siliņa. Fitnesa treneris Andris Īviņš, kurš apgūst uztura zinātni, skaidro, ka viņš iesaka cilvēkiem lietot ikdienā pilnvērtīgu uzturu, ja ir problēmas ar lieko svaru, mudina vispirms vērsties pie uztura speciālista.  Anita Siliņa atzīst, ka speciālista nevainīgi vārdi – pamēģini keto diētu var rezultēties nelabvēlīgi. "Ja cilvēkam ir traucēti nieru radītāji, cilvēks nemaz nedrīkst skatīties keto diētas virzienā," skaidro Anita Siliņa. "Sākotnēji šī diēta bija domāta epilepsijas pacientiem, tagad ir trendīgi dot to veselam cilvēkam. Neapzināti iesakot šo diētu veselam cilvēkam, varam sabojāt veselību kopumā un pat neatgriezeniski," komentē Anita Siliņa. "Kāpēc gribam atņemt ikdienā tik vērtīgas un garšīgas lietas, kā ogļhidrāti, graudu produktus, augļus, dārzeņus, ja piedomājot par to, kā ēdam, varam vienkārši baudīt." Dabiskās veselības atjaunošanas centra "ReCure" uztura speciāliste Guna Bīlande norada, ka viņa kā speciālists šo diētu neatbalsta, tikai īpašos gadījumos, ja cilvēkam ir epilepsija. Viņa bilst, ka šī diēta ietekmē ne tikai aknas un nieres, bet arī smadzeņu darbību. Turklāt, tā ir arī dārga. "Neieteiktu, jo ir grūti uzturēt un tas ir pietiekami dārgi, jo rēķinot, cik izmaksā kvalitatīvas olbaltumvielas un tauki, kas tiek lietoti pastiprinātā daudzumā," vērtē Guna Bīlande. "Uzskatu, ka mūsu organismam vajadzīgi ogļhidrāti. Zinātniski ir pierādīts, ka ierobežota ogļhidrātu uzņemšana var izraisīt nomāktu emocionālo stāvokli, galvassāpes, reiboņus. Augļi, ogas, dārzeņi ir tie, kur gūstam šķiedrvielas, vitamīnus antioksidantus, no kuriem atsākāmies, ievērojot šādu diētu."

Ar franču romantiskās opermūzikas pēcpusdienu Lui et Elle / Viņš un viņa, kas LU Botāniskajā dārzā risināsies 1. augustā pulksten  17.00, savu darbību piesaka jaunizveidotā klasiskās mūzikas ģilde Euterpe. Sadarbībā ar Latvijas baleta un dejas ģildi rīkotajā koncertā skanēs Šarla Guno, Žorža Bizē, Žaka Ofenbaha, Žila Masnē, Kamila Sensānsa skaistākās un slavenākās daiļrades lappuses. Koncertā piedalīsies Anta Jankovska (soprāns), Irma Pavāre (mecosoprāns), Mihails Čuļpajevs (tenors), Nauris Indzeris (baritons), Ilona Meija (flauta), Arvīds Zvagulis (vijole), Ivars Bezprozvanovs (čells) un Helēna Kundrāta (klavieres), bet koncertu vadīs muzikoloģe un "Klasikas" ētera personība Liene Jakovļeva. Lai par šo koncertu un jaundibināto biedrību uzzinātu plašāk, Dāvis Eņģelis uz sarunu aicinājis divas no koncerta dalībniecēm - dziedātāju un biedrības Euterpe dibinātāju Antu Jankovsku un pianisti Helēnu Kundrātu. Dāvis Eņģelis: Anta, vai šis koncerts ir jūsu ideja? Anta Jankovska: Jā, pareizāk sakot – tā ir manas jaunizveidotās biedrības Euterpe ideja. Biedrība dibināta nu jau vairāk nekā pirms mēneša, un tajā esmu pulcējusi savus tuvākos domubiedrus. Tajā ir arī mana bijusī baletskolotāja Regīna Kaupuža – tieši viņai pateicoties, man arī radās doma par savu biedrību. Un šis ir mūsu pirmais koncerts. Un kādi ir biedrības mērķi, ideāli un vīzija par nākotni? Anta Jankovska: Vīzija par nākotni ir tāda, kāda šobrīd nākotnes vīzija kultūrā vispār var būt... Protams, drusku uztraucamies par rudeni, kad ir plānoti jauni projekti – koncertuzvedums "Spāņu vakari. Sarsuela", kurā pirmoreiz vienuviet izskanēs tieši sarsuelas žanrs, kas Latvijā nav tik daudz skanējis. Ir doma šo koncertu rīkot "Hanzas peronā", kas skaisti iet kopā ar spāņu sentimentu. Ir doma arī par vairākiem citiem projektiem, arī par kādu, ko atvest no Itālijas. Šobrīd mēs vienkārši skatāmies, kas un kā notiks. Ir grūti runāt par lieliem plāniem – tam šobrīd nav īpaši labvēlīga augsne. Jā, šī biedrība dzimusi laikā, kad ir grūti radīt ko jaunu, bet varbūt tieši šādos laikos arī ir jādzimst jaunām lietām... Saprotu, ka viens mērķis biedrībai ir ideju ģenerēšana, jaunu koncertu veidošana. Vai tā ir arī domubiedru un līdzīgi domājošu mākslinieku pulcēšana ap sevi? Anta Jankovska: Gan – gan. Viens no šādiem cilvēkiem ir šeit, studijā, tā ir mana ilggadējā pianiste un draudzene Helēna Kundrāta, ar kuru mums bijuši ļoti daudzi kopīgi projekti. Šajos laikos izkristalizējusies tendence, ka mūzika sāk kļūt ļoti elitāra lieta – klausītāju vidusslānis sāk saplacināties. Tāpēc mēs savukārt gribētu radīt koncertus un projektus, kas domāti visiem cilvēkiem, tādus, kurus apmeklēt var atļauties visi. Protams, piedāvājot augstvērtīgus produktus. Tad jūs arī kaut kādā ziņā, domājot par Botānisko dārzu un Hanzas peronu, meklējat citas vietas - ne tikai, piemēram, operskatuvi vai mazākas zāles, kur atskaņot šo repertuāru. Anta Jankovska: Jā, vieta ir ļoti būtiska – tā ļoti daudz var iedot un daudz var arī atņemt. Šajā gadījumā Botāniskais dārzs nāca komplektā ar kovidsituāciju, jo mēs šo koncertu sākotnēji nebijām plānojuši eksponēt brīvā dabā, taču savā ziņā tas ļoti, ļoti saskan ar mūziku, kuru mēs radīsim. Šī vieta, atmosfēra, manuprāt, lieliski tai piestāv, vai ne, Helēn? Helēna Kundrāta: Jā, protams! Jo atgādina pašas Francijas dārzus un parkus. Kaut kas no Monē – dīķi un ūdensrozes. Būs kolorīta atmosfēra. Slavenais franču dziedātājs Pjērs Gornaks savulaik rakstīja, ka, piemēram, vācu vokālā mūzika ir tāda dūmakā tīta, metafiziskos miglājos apslēpta, satīta, savukārt frančiem galvenais ir formas un vēstījuma skaidrība un precizitāte. Viņš to gan teicis par vokālo kamermūziku, bet pieļauju, ka to var mazliet vispārināt. Kā jūs raksturotu franču opermūzikas pamatīpašības? Helēna Kundrāta: Jā, noteikti, ir brīži, kad vēstījumu vajadzētu nodot pēc iespējas skaidrāk, un šajā gadījumā, ņemot vērā mūsu nelielo sastāvu, mēs imitēsim orķestri un gluži pilnā operas skanējuma nebūs, bet ļoti patīkami, ka mūsu kolēģi Ivars Bezprozvanovs, Arvīds Zvagulis un Ilona Meija mūsu atskaņotajai opermūzikai piešķirs pareizākas krāsas, jo tikai ar klavierēm, lai arī tas būs akustiskais instruments, tomēr to nevar nodrošināt. Bet, kas attiecas uz dziedātājiem – arī es dažreiz esmu diezgan piekasīga, jo arī man ir svarīgi, lai būtu ne tikai izvokalizēti nošu augstumi, bet arī teksts tiktu parādīts tā, kā tam jābūt. Anta Jankovska: Iespējams, ne visiem piestāv franču mūzika – tā ir ļoti īpatnēja, ļoti smalka. Uzskatu, ka arī pavadošajam sastāvam jābūt ļoti, ļoti labai izpratnei par to un arī gaumes izjūtai jābūt – franču mūzikā gaume ir ļoti būtiska lieta. Protams, mēs, dziedātāji, pastiprināti strādājam pie fonētikas, jo franču valoda ir viena no visgrūtākajām valodām. Tā, kā ir jādzied pareizi – to var teikt tikai par tiem, kas dzimuši Francijā. Turklāt runājamā valoda atšķiras no dziedamās valodas. Tas nav tik vienkārši. Un vēl. Šajā koncertā mums šķita ļoti svarīgi parādīt ne tikai slavenos un visur dzirdētos opusus, bet arī kaut ko jaunu un nezināmu – kaut ko, ko skatītāji varbūt atklās pirmo reizi. Jo vienmēr jau skatītājam vajag gan to, ko viņš zina, gan to, ko nezina. Ja ir tikai nezināmais – ir grūti, ja tikai zināmais – kļūst garlaicīgi. Vairāk un plašāk - ierakstā.  

Pirms neilga laika raidījumā skaidrojām, kāda ir atšķirība starp dažādajiem dižciltīgo tituliem, ar kuriem šodien drīzāk saskaramies filmās, grāmatas un vēstures stāstos. Taču izrādās, grāfi un baroni ir sastopami arī mūsdienās. Kur un kāda tam nozīme laikā, kad valstis un zemes lielākoties vairs nepārvalda aristokrātija, skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Mūsdienās ir sastopami visi tie paši tituli, kas bija pirms simts un 200 gadiem, jautājums tikai par šo titulu nēsātāju lomu sabiedrībā un to, kādā mērā tas viss ir kļuvis par to, ko šodien dēvējam par kultūras mantojumu," atzīst Imants Lancmanis. Viņš vērš uzmanību, republikāniskās zemēs valda zināms snobisms, ka cilvēkiem patīk būt titulētu personu sabiedrībā un viņi tiek aicināti uz pasākumiem, lai būtu to rota. Savukārt monarhija ir zeme, kurā visa šī rangu tabu pastāv. Anglijā jo īpaši. "Tur joprojām ir redzams viss, sākot ar karalieni, karaliskā nama locekļiem - prinčiem un princesēm, hercogi, marķīzi, grāfi, vikonti, baroneti un vienkāršā netitulēta muižniecība," skaidro Imants Lancmanis. Atsaucoties uz prinča Harija un viņa sievas Meganas sniegto interviju, Lancmanis norāda, ka tas izgaismoja to, kas vispār mūsdienās ir monarhija, kas ir monarhija Anglijā un kāda tam jēga. "Uzskatu, ka mūsdienu demokrātiskā sabiedrība nonākusi tik tālu, ka monarhijas pastāvēšana vai nepastāvēšana nav politisks jautājums, tas ir jautājums par cilvēces kultūras mantojumu," uzskata Imants Lancmanis. "Mēs labi zinām Parīzes Dievmātes katedrāli un Heopsa piramīdas, bet monarhija uzskata par kaut ko tādu, kap ātrāk un labāk pārkāpt pāri. Tā būs ērti, jo mūsdienās cilvēkus vada vēlēšanās pēc ērtas dzīves." Viņš norāda, ka mūsu arhitektūra ir ārkārtīgi vienkārša un apģērbs ir kļuvis bezgala elementārs. Tā var pieiet dzīvei. "Var nodzīvot visu mūžu džinsos, botās un t-kreklā, bet šie paši cilvēki brauc pa pasauli, dīvainā kārtā iet uz muzejiem, uz pilīm, priecājas par to pašu Dievmātes katedrāli un raud, kad viņa deg. Ir kaut kāda izjūta par mūžīgām vērtībām. Monarhijai nav veicies tādā ziņā, ka to uzskata par politisku institūtu. Jebkurš īsti mūsdienīgs cilvēks sauks - kāda monarhija, demokrātiskā sabiedrībā der tikai republika. Bet neviens nepadomā, ko tas īsti dod," analizē Imants Lancmanis. Lancmanis norāda, ka monarhija ir ne tikai kultūras mantojums, tā ir vērtība, kurā iekšā ir viss - tur ir ēkas, kurās viss notiek, seno rituālu skaistums, kā mēs priecājamies par teātri un operām. Arī titulu skanīgums, kas stāv aiz šo titulu nēsātājiem, visas Anglijas pilis, vēsture, kuru caurvij šie vārdi. Tāpat Lancmanis norāda, ka cilvēks karaļnamā piedzimst ar misiju balstīt to vidi, kurā dzimis. Bet mūsdienas tas vairs nedarbojas un kronis nekad nav bijusi viegla nasta. "Monarhijas, vismaz daļu no viņām, vajadzētu pasludināt par pasaules kultūras mantojumu. Cik ārkārtīgi noplicināta būtu pasaule, ja visur būtu tikai republikas, prezidenta vēlēšanas un nesmukumi, par kuriem šausmināmies. ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa šķebina ar savu naudu, ar propagandas gājieniem, kādiem cilvēkus mēģina dabūt savā pusē. Kam tas ir vajadzīgs, ja tajā vietā var būt kā reprezentācijas elements valdnieks, kurš zina, kurā brīdī kas ir jādara, un ministru kabinets tad rīkojas. Anglijas monarhija tam ir labs piemērs un tur kultūras mantojums ir cieņā, tāpēc cilvēki tik labprāt kā tūristi arī tiecas uz Angliju. Tur jūt visu šo kopumu," vērtē Imants Lancmanis. Zemnieku kārtas kādreiz Kurzemē un Vidzemē Nameļnieki, pušelnieki, bandinieki, vaļinieki, pusgraudnieki – šādi nosaukumi bija zemnieku kārtai, atkarībā no cilvēka īpašuma un statusa laikā, kad zeme bija sadalīta muižās. Saiminieka meita biju, Bandinieka līgaviņa. Alkšņi vien saauguši Mana tēva lejiņā; Kalpi vien, vaļenieki, Tie nāk mani bildināt. Tā teic mūsu tautasdziesma. Saimnieku kārta tiek bieži pieminēta un ar šo jēdzienu ir skaidrība: viņi bija darba organizatori un atbildīgie par sētu, kurā dzīvoja ar savu saimi, un laikos, kad valdīja dzimtbūšana, atbildīgi, lai būtu noteikts darbinieku skaits, kas iet uz muižu klaušu darbos. Proti kalpi, kas bija salīguši pie saimniekiem uz pusgadu vai gadu un darīja visus darbus, ko tiem uzdeva saimnieki. Turpinājumā skatām pārējās zemnieku kārtas, kādas pastāvēja Latvijā no 18. līdz 20 gadsimta sākumam. Ieraksts, ievērojot visu piesardzības pasākumus, notika Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā, jo muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs vēsturnieks Mārtiņš Kuplais atzīst, ka sajūtas radīšanai ir jārunā vietā, kur agrāk ļaudis, par kuriem ir stāsts, dzīvojuši. Šajā sižetā runa ir par Kurzemes un Vidzemes zemnieku kārtām, jo Latgalē valdīja cits iedalījums, tur agrāk sētas un kungu kalpu attiecības tika dalītas pēc Polijas un Lietuvas tradīcijām un vēlāk pēc Krievijas impērijas likumiem.  

Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība. Šādi skan Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa moto, un šīs ir arī kvalitātes, kas caurstrāvo arhitektes Martas Staņas teātra vajadzībām projektēto ēku. Dailes teātris nupat ir atzīmējis savu simtgadi, un atskatoties uz šo notikumu, diskutējam par Dailes teātra arhitektūru — tās tapšanas vēsturi un pielāgošanu mūsdienu pilsētas vajadzībām. Darbs pie vērienīgā projekta ilga turpat divdesmit gadu garumā un 1977. gadā atklātā būve ir viens no izcilākajiem modernisma arhitekūras paraugiem Latvijā. 2019. gadā tika organizēts Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkurss, kurā par labāko tika atzīts biroja «MADE arhitekti» darbs, kas tapa sadarbībā ar urbānisti Evelīnu Ozolu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu. Šodien uz sarunu par Dailes teātri esam aicinājuši «MADE arhitekti» dibinātājus un arhtektus Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu. Strādājot pie teātra labiekārtošanas projekta, jūs esat krietni iedziļinājušies ēkas vēsturē. Kas, jūsuprāt, ir lielākās Dailes teātra būves vērtības?  Linda Krūmiņa: Tā noteikti ir formu tīrība, materiālu skaidrība, plašums, vēriens – modernisma galvenās iezīmes. Miķelis Putrāms: Modernisma ideja par caurspīdību un pārredzamību ir viena no lietām, kas ļoti labi strādā arī Dailes teātra situācijā. Teātra apmeklētāji pārredz Brīvības ielu, un viņi paši eksponējas kā tādā ekrānā. Es domāju, ka jebkuru arhitektūru var skatīt ļoti virspusēji, bet, ja gribam patiešām par to nopietni diskutēt, ir nepieciešams iedziļināties, izpētīt un saprast, kādā veidā arhitektūra ir radusies. Dailes teātris ir radies grūtībās. Bet, pa ielu ejot, to nemaz nevar redzēt. Šķiet, ka šīs līnijas, formas un ēkas ekspresija ir tīra, skaidra, vienkārša un tajā pašā laikā kaislīga ar šo savu veidolu un cilni. Mēs redzam, ka ēkā tiek atspoguļotas Dailes teātra moto vērtības. Uz laikmeta fona Marta Staņa patiesi bija celmlauzis Padomju Latvijā, veidojot šo jauno modernisma tradīciju. Diskusija par modernisma arhitektūru un tās vērtību ir aktuāla arī šodien. Kas mums Latvijā būtu jānovērtē modernisma arhitektūrā? Kā mums iemācīties mīlēt modernismu? Linda Krūmiņa: Iemīlēt modernisma arhitektūru jau nav citādi, kā iemīlēt jebkura cita laikmeta arhitektūru, tikai laika distance pagaidām ir maza. Var būt, ka tas padomju rēgs mazliet “velkas” līdzi, bet līdzīgi ir arī ar cita laika arhitektūru. Tāpat kā mēs saglabājam jūgendstila arhitektūru, mums jāsaglabā un jātur cieņā modernisms. Jūs minējāt nepieciešamību iedziļināties vēsturiskajā kontekstā. Tomēr mēs saprotam, ka ir jāpaiet laikam, lai mēs spētu vēsturisko mantojumu izvērtēt ar pietiekamu pietāti un iedziļināšanos. Kādai būtu jābūt rīcībai šajā gaidīšanas momentā? Miķelis Putrāms: Uzskatu, ka katram drīkst būt savs viedoklis par arhitektūru. Jautājums: cik daudz šis arhitektūras piedzīvojums tiek sabiedrībai skaidrots. Strādājot un mācoties Dānijā, mēs redzējām, ka pārsvarā sabiedrībai ir liela izpratne par arhitektūru un dizainu, viņi māk un grib baudīt šīs lietas un ir gatavi diskutēt par arhitektūras un dizaina jautājumiem. Latvijā šī interese varētu būt lielāka. Es domāju, ka cilvēkiem arī būtu interesantāk ieiet ēkā, sajūtot pašam to individuāli, iedziļinoties, papētot. Linda Krūmiņa: Nacionālās koncertzāles celtniecības kontekstā mēs pat no ministrijām nesagaidījām diskusiju – kaut kas it kā tiek darīts un organizēts, bet tādas īstas sarunas ar profesionāliem arhitektiem nenotiek, katrs ir savā iecietinājumā. Un, ja mēs pat tādā līmenī nesagaidām cieņpilnu diskusiju, tad ir grūti aicināt sabiedrību domāt un diskutēt par arhitektūru. Ar kādiem izaicinājumiem jūs šobrīd saskaraties, strādājot pie Dailes teātra publiskās telpas atjaunošanas un pārveides? Miķelis Putrāms: Jebkura pārveidošana vai iejaukšanās ir bīstama, jo cilvēkiem vispār ir grūti pieņemt pārmaiņas – tas ir cilvēku dabā. Dailes teātra laukums nav tikai Dailes teātra laukums, bet pilsētas vide, diezgan liela telpa pilsētas centrā. Domāju, neviens nenoliegs, ka šī zona nefunkcionē atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Ir nolietojušies elementi, ir elementi, kas traucē cilvēkiem šķērsot šo zonu. Mūsu uzdevums ir turpināt Martas Staņas idejas, bet pārveidot laukumu tā, lai tas kalpotu mūsdienu pilsētvides prasībām. Linda Krūmiņa: Pilsētnieku vajadzības un teātra vajadzības ir vienlīdz svarīgas. Pētot vēsturiskos zīmējumus, mēs atradām 1969. gada plānu, kurā redzams, ka Staņa bija iecerējusi savienot Šarlotes ielu ar teātra galeriju platformām, bet piebūve un piebraucamais ceļš izjauca viņas ideju. Tāpēc šībrīža variantu nevar uzskatīt par Staņas iecerēto rezultātu. Mēs, saprotot, ko viņa savā skicē ir gribējusi panākt, varam to mēģināt realizēt – protams, ar mūsdienu paņēmieniem. Kas ir svarīgākās vērtības, ko jūs vēlaties demonstrēt šajā Martas Staņas stāsta turpinājumā? Miķelis Putrāms: Galvenā problēma, ko identificējām jau konkursa priekšlikumā, bija tas, ka laukums vizuāli ir ļoti efektīgs, bet nav funkcionāls. Mūsu galvenā doma bija nodrošināt laukumam brīvu pieejamību, tādā veidā arī ievērojami uzlabojot drošību un publiskās telpas kvalitāti šajā zonā. Kāda ir pieejamības loma pilsētvidē, pilsētas dizainā? Linda Krūmiņa: Pieejamības loma, protams, ir milzīga. Mēs, ikdienā strādājot blakus Dailes teātrim, ļoti labi redzam, kas notiek skvērā. Bet, ja runājam par pieejamību plašākā mērogā, es gribu uzsvērt, ka pilsētniekiem ir jābūt pieejamai publiskai vietai, kur vienkārši apsēsties un apēst sviestmaizes. Miķelis Putrāms: Šobrīd Rīgā ļoti daudz telpas aizņem automašīnas un ielas, ja salīdzinām ar citām Rietumeiropas pilsētām, kur aizvien vairāk teritorijas tiek atdotas cilvēkiem un apzaļumojumiem. Šajā ziņā Rīga iepaliek. Ir dažādi gan birokrātiski, gan tehniski ierobežojumi, kas neļauj šai pilsētai kļūt baudāmai un cilvēkiem patīkamai. Tāpēc Dailes teātra skvērs ir zona ar lielu potenciālu kļūt par pievilcīgu, baudāmu pilsētvidi. Un šī pieejamība ir jārealizē visos līmeņos, ar to saprotot gan maksimālu teritorijas pieejamību, gan pieejamību zaļumiem, gan tehnisku pieejamību visām cilvēku grupām, gan arī pieejamību kvalitatīviem sēžamajiem, dzeramajam ūdenim, ēnai vasarā. Runājot par iedziļināšanos, varam jums atklāt, kā pēc vēsturiskajiem rasējumiem mēs varam spriest par arhitekta ideju: piemēram, Martai Staņai, spriežot pēc rasējumiem, ir bijusi vēlme saglabāt visus iespējamos kokus, kas auga pagalmos starp nojaukšanai paredzētajām koka mājiņām, lai to zaļumiņu pilsētā saglabātu. Tāpēc mēs savā priekšlikumā arī turpinām šo ideju un veidojam jaunus stādījumus, kokus, krūmus, kas palielina pilsētas zaļo vērtību. Linda Krūmiņa: Mūsdienu cieņpilnā attieksme pret mantojumu ir ļoti veselīga. Ja šobrīd pie Dailes teātra atrastos koka kvartāls un kāds tur gribētu uzbūvēt māju, tas nebūtu iespējams. No otras puses: tas bija tāds laiks. Neskatoties uz koka apbūves nojaukšanu, mēs esam ieguvuši kādu citu kvalitāti. Miķelis Putrāms: Te mēs redzam to relatīvo situāciju – pazaudējot vienu vērtību, iegūstam citas, uz nākotni orientētas vērtības. Un varbūt kādā situācijā mums ir vērts kaut ko pazaudēt, ja tā vietā iegūstam kaut ko sabiedrībai noderīgāku. Dailes teātra gadījumā es pilnīgi noteikti varu teikt: Brīvības ielas koka apbūve man šodien nebūtu tik vērtīga kā šis publiski pieejamais skvērs un zaļums.  

Raidījumā Piespēle iepazīstam Jūrmalā dzimušo mākslas vingrotāju Jeļizavetu Polstjanaju. Viesojamies sporta veidam piemērotākajā sporta zālē galvaspilsētā un arī interesējamies, kāds varētu būt vingrotājas ceļš līdz Olimpiskajai ceļazīmei. Bet Einārs Fogelis no Austrijas informē par Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas nākotnes vīziju. "Mākslas vingrošanu ieraudzīju TV ekrānā, kad vingroja Jevgēņija Kanajeva. Man ļoti iepatikās un uzreiz radās vēlme ar šo sporta veidu nodarboties.Palūdzu mammu, lai aizved mani uz treniņu un tā viss sākās. Mamma pati ir bijusī vingrotāja, sporta meistare un viņai zināms sporta veids," stāsta Jeļizaveta Polstjanaja. Runājot par mērķiem, sportiste atzīst, ka protams, tas ir kvalificēties vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā. "Tas ir pamatuzdevums, tādēļ mēģināsim mērķi sasniegt. Atlase notiks četros pasaules kausa posmos, kā arī Eiropas čempionātā, kas paredzēts nākamā gada pavasarī. Jāstartē maksimāli stabili, jāparāda labi rezultāti un tad jau redzēsim," atzīst Jeļizaveta Polstjanaja. "Varu piekrist faktam, ka ar vienu kāju esmu Maskavā, jo tur man ir trenere, ar otru Jūrmalā," turpina Jeļizaveta Polstjanaja. "Šeit arī daudz trenējos un startēju sacensībās un piedalos izlases treniņnometnēs. Uzskatu, ka sev uzstādīto mērķi varu sasniegt. Ir tikai ļoti jāgrib un daudz jāstrādā." Sportistes mamma Jūlija Polstajanaja, kas arī palīdz meitai trenēties, skaidro, ka sadarboties ar treneri Krievijā izvēlējušies, jo tur tur ir labākas treniņu iespējas.

Kas ir šis fenomens reliģija? Dievs, dzīvesveids, vērtību sistēma, izpratne par lietām? Uzskatu un ticības kopums arr ko mēs saistāmies, ap ko mēs riņķojam - mēs saistāmies ar Dievu. Reliģija veido cilvēka identitāti. Mūsu, kristiešu, īpatnība un atšķirība no citām reliģijām, - evaņģēlijs, Dieva beznosacījuma mīlestība. Vai varam likt vienādības zīme starp vārdiem reliģija un bauslība? Kāda ir rituālu, organizāciju vieta un nozīme reliģijā? Kāpēc cilvēki izvairās no reliģijas?Support the show (https://www.patreon.com/join/svetdienassarunas)

Mūsdienās cilvēku labklājība aug un par to liecina arī cilvēka mūža ilguma pagarināšanās. Taču kāda ir tā ilgākās dzīves kvalitāte? Kā savu pēdējo dzīves posmu pavada tie, kuriem ir pāri astoņdesmit, kuri piekalti pie gultas pavada ne vienu vai divus mēnešus, bet gadus. Daļa šādu sirmgalvju nonāk sociālajās iestādēs, bet citiem rūpējas tuvinieki. Ludzas novada Romandovas ciemā, nepilnus 5 km no Ludzas, ir vairākas viensētas, kur dzīvo gan turīgāki, gan mazāk turīgi cilvēki. Pussagruvušas neapdzīvotas ēkas un turpat blakus liela dzīvojamā māja, pie kuras aplokā ganās gan piena, gan gaļas lopi. Mājā ar malkas apkuri un vietējo ūdensvadu dzīvo ģimene, kuras pēdējo gadu galvenā rūpe ir 95 gadus vecās Zuzannas veselība. “Es kopju savu mammu, viņai ir 95 gadi. Dzīvojam laukos un viņa jau gandrīz desmit gadus nestaigā,” stāsta Juanna, kura ir tas cilvēks, kurš visvairāk laika un spēka velta sirmgalves kopšanai.

“Uzskatu, ka no valsts iekārtas viedokļa ir būtiski, lai finansējums būtu tāds, ka sabiedriskie mediji var savu darbu veikt,” atzīst Egils Levits. Atbildot uz sabiedrisko mediju žurnālistu jautājumiem, Valsts prezidents Egils Levits raidījumā Krustpunktā atzīst, ka viens no viņa uzdevumiem ir uzrunāt problēmas, kas valstī ir un varbūt netiek adekvāti risinātas politiskā līmenī. "Mana iespēja ir runāt un mēģināt pārliecināt tos politiķus, kas pieņem lēmumus," norāda Levits. Viņš sola runāt ar politiķiem par finansējuma jautājumu sabiedriskajiem medijiem.

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc  uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju  Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”