Podcasts about padom

Policijas apkopotā statistika liecina, ka pērn bijis mazākais bojā gājušo skaits uz autoceļiem Latvijā pēdējo gadu laikā. Tāpat mazāks bijis arī reibumā esošo satiksmes negadījumos iesaistīto šoferu daudzums. Samazinājies arī kopējais administratīvo pārkāpumu skaits. Statistika rāda, ka uz ceļiem kļūstam prātīgāki, tomēr virkne ļoti smagu un traģisku avāriju atgādina, ka vēl daudz jādara, lai mūsu atrašanās uz ceļa būtu droša. Tas ir stāsts gan par autovadītājiem, gan gājējiem. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) plāno palielināt soda punktu skaitu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, apdzīšanas pārkāpumiem, telefona lietošanu braucot, nepietiekamu riepu protektora dziļumu un citiem pārkāpumiem. Padomā ir vēl virkne ideju, kā autovadītājus braukt apzinīgāk. Kādi ir priekšlikumi un vai tie var palīdzēt mazināt melno statistiku. Par to diskusija studijā, kurā piedalās CSDD valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks, Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Andris Kulbergs un žurnālists Pauls Timrots.  

Policijas apkopotā statistika liecina, ka pērn bijis mazākais bojā gājušo skaits uz autoceļiem Latvijā pēdējo gadu laikā. Tāpat mazāks bijis arī reibumā esošo satiksmes negadījumos iesaistīto šoferu daudzums. Samazinājies arī kopējais administratīvo pārkāpumu skaits. Statistika rāda, ka uz ceļiem kļūstam prātīgāki, tomēr virkne ļoti smagu un traģisku avāriju atgādina, ka vēl daudz jādara, lai mūsu atrašanās uz ceļa būtu droša. Tas ir stāsts gan par autovadītājiem, gan gājējiem. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) plāno palielināt soda punktu skaitu par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, apdzīšanas pārkāpumiem, telefona lietošanu braucot, nepietiekamu riepu protektora dziļumu un citiem pārkāpumiem. Padomā ir vēl virkne ideju, kā autovadītājus braukt apzinīgāk. Kādi ir priekšlikumi un vai tie var palīdzēt mazināt melno statistiku. Par to diskusija studijā, kurā piedalās CSDD valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks, Saeimas juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins, Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Ģirts Dubkēvičs, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Andris Kulbergs un žurnālists Pauls Timrots.  

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

Medikamenti, it īpaši pacientiem, kuri sirgst ar hroniskām kaitēm, ir pirmās nepieciešamības lieta, par kuru pieejamību "x" stundā ir jādomā. Padomāt par savu zāļu krājumu, protams, tiek aicināti paši pacienti, bet kā ir ar zāļu rezervēm veselības aprūpes iestāžu un valsts līmenī? Kā vispār šādās situācijās tiek organizēta un uzraudzīta zāļu aprite? Krustpunktā diskutē Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Vaļuliene, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente Dace Ķikute, Lielo slimnīcu asociācijas pārstāvis Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes loceklis Vadims Beļuns, Latvijas zāļu ražotāju asociācijas izpilddirektore Raina Dūrēja-Dombrovska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule.  

1. Robert Fico v Moskve nič neriskoval. 2. Robí len to, čo mu ostatní dovolia. 3. Rusi vedia, s kým majú česť.

Stāsta muzikoloģe, diriģente Kristiāna Vaickovska. Marģera Zariņa (1910–1993) radošajā darbā bijušas divas mūzas – mūzika un literatūra. Pamatā Marģeris Zariņš darbojies kā komponists, rakstniecībai pievēršoties jau pāri pusmūžam. Tomēr mūža nogalē ar jaunu sparu tapuši vairāki ievērojami skaņdarbi, kuru starpā arī mazāk zināmā “Poēma par pienu” (1979) pēc Imanta Ziedoņa tā laika jaundarba ar tādu pašu nosaukumu tekstiem. “Poēma par pienu” ir viena no pēdējām kompozīcijām, par kuru Marģeris Zariņš 1980. gada 23. februārī vēstulē savam draugam, literatūrzinātniekam Harijam Hiršam (1937–2007), lūdzot sniegt atsauksmi par jaunākajiem veikumiem literatūrā, rakstījis: "[..] Patlaban nodarbojos atkal ar komponēšanu – taisu augšā “Poēma par pienu” ar Ziedoņa dzeju diviem koriem un ērģelēm, tas būs grandiozi, ja neizgāzīsies". Vēstulē komponists norāda arī to, ka gatavojas savai 70 gadu jubilejai. Ar vārdu “grandiozi”Marģeris Zariņš bija domājis ne tikai izpildītāju sastāvu, bet, izvēloties laikmetīgus kompozīcijas tehnikas paņēmienus, vēl vairāk paplašinājis savu stilistisko varavīksni. Pats komponists ar savu ieceri bija ļoti aizrāvies, ko poētiski un īsti “zariņiskā” stilā atklājis 1980. gadā žurnālam “Karogs” ”Literārās autobiogrāfijas” noslēgumā: "Ko tagad saceru? Literatūrā – neko! Esmu tukšs kā izšauta plinte. Toties pa šo laiciņu uzpildījies mans skaņu akumulators. Aizgūdamies rakstu mūziku Imanta Ziedoņa “Poēmai par pienu”. Diviem koriem, ērģelēm un zvanam. Padomājiet – zvanam! Poēmu par Miru Māru, dzīvības sācēju un beidzēju, no abām pusēm pretī nācēju, steidzēju... Vai paspēšu, vai spēšu, to zina tikai Marah, indiešu faķīrs. Bet mēģināšu turēties kā vīrs." Lai arī “Poēmu par pienu”  kā centrālo programmas skaņdarbu bija paredzēts pirmatskaņot Marģera Zariņa 70 gadu jubilejas koncertā 1980. gada 19. jūnijā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, tomēr plašāka publika to iepazina jau tā paša gada 4. aprīlī Latvijas PSR Komponistu savienības plēnuma ietvaros. Poēmas pirmatskaņojumā tāpat kā vēlāk jubilejas koncertā piedalījās Valsts Akadēmiskais koris un sieviešu koris “Dzintars”  diriģenta Imanta Cepīša vadībā. Komponistu savienības plēnuma atsauksmēs var lasīt, ka Marģera Zariņa “Poēma par pienu” pārsteigusi ar laikmetīgumu vairāk kā jaunāko kolēģu veikumi. Interesanti, ka pēc periodikā atrodamajām atsauksmēm var noprast, ka Marģera Zariņa sākotnējā iecere bijusi rakstīt vairākdaļīgu darbu, uz to vedina arī mūzikas vēsturnieces Vijas Briedes atsauksme laikrakstā “Cīņa” par plēnumā dzirdēto. Vija Briede norāda, ka skanējusi “Poēmas par pienu” otrā daļa “Maijs” un ka “kārtējo reizi pārsteidz tas, cik organiski tieši un vitāli autors izjūt aktualitātes strāvojumus mākslā. Caur seno pavasara ieražu atbalsīm, caur it kā reālistisku tēlu filozofiskiem un reizē – apbrīnojami dzīvīgiem vispārinājumiem! Darbs intriģē, rosina gaidīt visu daļu pirmatskaņojumu komponista jubilejā.” Latvijas Radio arhīvā atrodas divi ieraksti, kas datēti attiecīgi ar 1980. gada 4. aprīli un tā paša gada 19. jūniju, neatklājot iepriekš minēto ieceri par vairākdaļīgu darbu. Iztrūkst arī recenzijas, atsauksmes un citas kritikas formas par komponista 70 gadu jubilejas koncertu, kas apstiprinātu ieceri par vairākdaļīga skaņdarba realizēšanu. Lai arī par eksistenciāliem jautājumiem komponists labprāt ironizēja un jokoja, tomēr “Poēma par pienu” atklāj pavisam citādu Marģeri Zariņu – filozofiskāku un savā ziņā dramatiskāku. Šķiet, drīz pēc pirmatskaņošanas “Poēma par pienu”, iespējams, sarežģītības dēļ “iegūlusies” plauktā teju jau 45 gadus un gaida savu renesansi.

Galēji labējie triumfē Austrijā parlamenta vēlēšanās. Pilsoņu karš Sudānā. Priekšvēlēšanu laiks ASV. Aktualitātes komentē žurnāla "IR" žurnālists Pauls Raudseps un atvaļināts vēstnieks, vieslektors Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā Gints Jegermanis. Sudāna – piemirstā asinspirts Pilsoņu karš Sudānā ilgst kopš pagājušā gada aprīļa, un, Gazas un Ukrainas karu aizēnots, palicis pasaules uzmanības perifērijā. Tajā pat laikā šis konflikts jau prasījis ne mazāk kā 20 000 dzīvību (lai gan tiek minēti arī krietni lielāki skaitļi), padarījis par bēgļiem apmēram desmit miljonus cilvēku, no kuriem divi miljoni pametuši valsti. Tiek lēsts, ka šobrīd karadarbība un ar to saistītā vardarbība, pārtikas un medicīniskās palīdzības trūkums tiešā veidā apdraud vairāk nekā miljona civiliedzīvotāju dzīvības. Konflikta pamatā ir cīņa par varu starp militāro huntu ar ģenerāli Abdelu Fatāhu al-Burhānu priekšgalā un tā sauktajiem Ātrā atbalsta spēkiem, kas ir savulaik no valdībai lojālām paramilitāristu grupām saformēta struktūra, faktiski – paralēla armija. Ātrā atbalsta spēku varas bāze ir Sudānas dienvidrietumi – Dārfūras provinces dienviddaļa, kur šīs vienības sākotnēji radās no turienes arābu iedzīvotājiem un darbojās kā valdības spēku sabiedrotās, apspiežot neārābu iedzīvotāju pretošanās kustību. Līdzšinējās kaujas pierādījušas, ka agrākie paramilitāristi lielākoties pārspēj regulāro armiju motivētībā un kaujas spējās, ko valdības spēki pamatā cenšas kompensēt ar pārsvaru aviācijas un artilērijas ziņā. Jau kopš kara sākuma Ātrā atbalsta spēku rokās ir lielākā daļa galvaspilsētas Hartūmas aglomerācijas, kas atrodas valsts centrā, Zilās Nīlas un Baltās Nīlas satekā. Tāpat tiem izdevies arī sagrābt Zilās Nīlas lejteci uz dienvidiem no galvaspilsētās, tā sašķeļot divās daļās armijas kontrolēto teritoriju valsts dienvidos. Pēdējās nedēļās valdības spēki mēģina paplašināt savu teritoriju galvaspilsētā, laužoties pāri Nīlas tiltiem, tomēr pagaidām nav ziņu par kādiem nozīmīgiem panākumiem. Otrs šī pilsoņkara degpunkts šobrīd ir Fašīras pilsēta – pēdējais valdības armijas atbalsta punkts Dārfūras reģionā, kuru cenšas ieņemt Ātrā atbalsta spēki. Pilsētā, kur pirms kara dzīvoja apmēram pusmiljons, saplūdis vēl vairāk nekā miljons bēgļu no apkārtējiem apgabaliem. Pilsētā katastrofāli trūkst pārtikas, pie tam ir pamatotas bažas, ka, ieņēmuši Fašīru, valdības pretinieki izvērsīs pret šiem nearābu iedzīvotājiem genocīdu. Viss liecina, ka pašreiz valdošās huntas un tās pretinieku spēki ir apmēram līdzsvarā, un, cerot uz uzvaru, abas puses nav motivētas uzklausīt starptautiskās sabiedrības aicinājumus pārtraukt konfliktu. Vai būs uzvara „par purna tiesu”? Šobrīd, kad mazāk nekā mēnesis atlicis līdz Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanām, novērotāji spriež, ka tās var sagādāt spraigu cīņu līdz pašām beigām un uzvaru, tā sacīt, „par purna tiesu”. Ne eksprezidentam Trampam, ne viceprezidentei Harisai joprojām nav pamanāma pārsvara kā kopsummā, tā svārstīgajās pavalstīs. Prognožu kausos tiek svērti dažādi faktori, pie kam lielākoties tādi, kas varētu vienam no kandidātiem laupīt kādus vēlētāju atbalsta procentus – antireitingu sacīkste, tā sacīt! Kā riska faktors demokrātiem tiek piesaukta viesuļvētras Helēna plosīšanās Savienoto Valstu dienvidaustrumos, kas, pēc pašreizējiem datiem, prasījusi vairāk nekā divsimt dzīvību. Tā skārusi arī divas svārstīgās pavalstis – Džordžiju un Ziemeļkarolīnu; un, kā zināms, ja nelaimē nonākušie nesaņem pietiekami ātru un pilnīgu palīdzību, tad vainīgi pie tā ir pie varas esošie. Tramps jau paguvis izteikties, ka palīdzība katastrofā cietušajiem esot nepietiekama, jo valsts šķiežot naudu migrantu uzturēšanai, un droši vien lielum lielajam vairumam eksprezidenta mērķauditorijas lieki skaidrot, ka izdevumi vienai un otrai vajadzībai nāk no dažādām budžeta sadaļām, attiecīgi, tiešas saistības te nevar būt. Runājot par starptautisko politiku, fokusā ir Gazas karš, kas nupat jau šķiet pāraugam plašākā reģionālā konfliktā. Arī šai ziņā nozīmīgāki riski ir demokrātiem, jo viņu elektorātā pamatā ietilpst divas nozīmīgas grupas, kurām esošās administrācijas politika šķiet pārāk labvēlīga Izraēlai, proti – arābu izcelsmes amerikāņi un kreisi orientētā akadēmiskā vide. Tomēr ir arī labās ziņas Kamalas Harisas nometnei: darba tirgus uzrāda necerēti pozitīvas tendences, pēc pēdējiem datiem bezdarba līmenis tikai nedaudz pārsniedz četrus procentus, un ir izdevies novērst arī doku strādnieku streiku, kas draudēja apturēt preču plūsmu četrpadsmit Atlantijas okeāna un Meksikas līča ostās, izraisot patēriņa cenu kāpumu. Tiesa, gaidot Izraēlas atbildi uz neseno Irānas raķešu triecienu, pie apvāršņa atkal parādījies degvielas cenu kāpuma bieds. Republikāņu kandidātam, savukārt, kā žvadzoša ķēde līdzi velkas viņa pirmā termiņa fināla izraisītā tiesvedība. Federālā tiesneša pirms nedēļas publiskots ziņojums atklāj jaunas detaļas par eksprezidenta lomu  2021. gada 6. janvāra notikumos, ar to argumentējot, ka viņam nav piešķirama prezidentālā imunitāte šai lietā. Galēji labējie triumfē Austrijā 29. septembrī notikušās Austrijas parlamenta – Nacionālās Padomes – vēlēšanas apstiprināja tendenci, kas iezīmējās jau pirms pāris gadiem: radikāli labējās, nacionālkonservatīvās Brīvības partijas popularitātes kāpumu uz valdošās liberālkonservatīvās Tautas partijas reitingu krituma fona. Rezultātā līdzšinējā kanclera Karla Nehammera Tautas partija zaudējusi teju trešdaļu mandātu un palikusi otrajā vietā, savukārt Brīvības partija ieguvusi labāko rezultātu un savas frakcijas lielumu Nacionālajā Padomē bezmaz dubultojusi. Herberta Kikla vadītajiem nacionālistiem tagad būs 57 deputātu vietas no 183, Tautas partijai – 51. Sociāldemokrātiem, kuru rezultāts, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, praktiski nav mainījies, būs 41 mandāts; savu sniegumu nedaudz uzlabojušajai liberālajai partijai NEOS – 18 mandāti, bet Nehammera valdības mazākajam partnerim – zaļajiem, kas arī piedzīvojuši pamatīgu kritumu, – 16 mandāti. Var piebilst, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad Brīvības partija izlaužas līdz Austrijas varas virsotnei. 1999. gadā, harizmātiskā līdera Jerga Heidera vadīta, partija ieguva labāko rezultātu vēlēšanās un izveidoja valdošo koalīciju ar Tautas partiju. Tas izraisīja bezprecendenta reakciju Eiropas Savienībā – sankcijas un daļēju diplomātisku boikotu no pārējo dalībvalstu puses. Tiesa, sankcijas ātri izplēnēja, kad kļuva skaidrs, ka tās drīzāk veicinās eiroskeptiskus noskaņojumus Austrijā, savukārt politiski nepieredzējušajai Brīvības partijai varas nasta izrādījās par smagu, un partija sašķēlās, zaudējot ietekmi un pēc tam arī varas pozīcijas. Tomēr partija pamazām atkopās, kam visnotaļ līdzēja jauns tās politikas stūrakmens – antimigrācijas politika. 2017. gada vēlēšanās Brīvības partija tika pie apmēram 20% balsu un Tautas partija kopā ar to izveidoja valdību – Sebastiana Kurca kabinetu. Tas pastāvēja apmēram pusotru gadu, līdz tā dēvētajam Ivisas skandālam – atklātībā nonācis videoieraksts atklāja, ka Brīvības partijas līderis Haincs-Kristiāns Štrāhe ar savu partijas biedru apspriež sadarbību ar krievu biznesmeni Igoru Makarovu, kā arī Austrijas mediju vides „sakārtošanu” pēc Ungārijas līdera Orbana receptēm. Notikušā rezultāts bija 2019. gada ārkārtas vēlēšanas. Nav brīnums, ka pirms šīm vēlēšanām praktiski visas partijas deklarēja nevēlēšanos sadarboties ar Brīvības partiju. Arī Austrijas prezidents Aleksandrs Van der Bellens izteicās, ka, par spīti nerakstītam likumam, varot arī neuzticēt kā pirmajam veidot valdību lielākās frakcijas līderim Kiklam. 7. un 8. oktobrī prezidents tikās ar partiju pārstāvjiem, notika arī sarunas starp Tautas partiju un sociāldemokrātiem, un, iespējams, jau šodien tiks nominēts pirmais kanclera kandidāts. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Kas jājautā ārstam? Kā pacientam vajadzētu sagatavoties vizītei, lai tā būtu noderīga un vērtīga? Turpinām sarunu par ārsta un pacienta attiecībām. Raidījuma viesi: Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs. Ierakstā uzklausām kardioloģi Vitu Vestmani. Ilze Aizsilniece mudina pacientu, pirms doties pie ārsta, pašam izanalizēt, kā veidojusies veselības problēma. "Ārstam daudz vienkāršāk būtu, ja pacients atnāk un saka: man sāp vēders; man sāpes parādījās pirms trim nedēļām; man sāp, teiksim, no rīta, naktī vai pēc ēšanas vai pirms ēšanas; man sāpes pastiprina tas un tas, man paliek vieglāk, ja es izdaru to un to; man šādas sāpes jau ir bijušas, vai nav bijušas nekad; es esmu slimojis ar to un to," norāda Ilze Aizsilniece. Ja tā ir pirmā tikšanās, svarīgas iepriekšējās saslimšanas, tāpat ļoti svarīgi, lai pacienti painteresējas, kādas saslimšanas bijušas ģimenē, jo šī informācija ir svarīgi, lai ātrāk un precīzāk diagnosticētu. "Ja pacients nāk jau padomājis, kad sāp, kāpēc sāp, kas ir tas, kas man kairina. Pēc kura ēdiena ir sliktāk, tā par daudzām lietām, arī par citām sāpēm. Svarīgi padomāt un vismaz 10 minūtes pirms tikšanās salikt visu precīzi," atzīst Ilze Aizsilniece. Ainis Dzalbs atzīst, ka ģimenes medicīnā pacientu uzraudzības būtība ir saistīta ar komunikāciju. Ap 70 – 80 % diagnožu tiek uzstādītas pateicoties komunikācijai, saruna, datu ievākšana, anamnēze ir pats būtiskākais posms, kad ārsts pacienta izsaka aizdomas par kādu saslimšanu vai sniedz rekomendāciju. "Būtiska ir efektīva komunikācija, kas ir gan pacienta, gan ārsta atbildība," norāda Ainis Dzalbs. "Vienlaicīgi gribu teikt, ka tas ir arī ģimenes medicīnas lielākais izaicinājums." Ģimenes ārsta un speciālista meklējumus viņš salīdzina ar laulību, kas mēdz bieži izjukt. Tas ir meklējums dzīves laikā, līdz izdodas atrast speciālistu, kas ir uzticības persona.  Pacienti daudz priecīgāki, ka komunikācija un savstarpējā sadarbība ir efektīva abpusēji. Ilze Aizsilniece ir skeptiskāk noskaņota, atzīstot, ka ir arī citi stāsti, jo biedrībai nākas izskatīt jautājumus, kas saistīti ar ētiku, ar sūdzībām, ko izskata arodtiesa. "Ja analizējam gadījumus, kad vispār ir pieļautas kļūdas medicīnā un pacienti varbūt ir cietuši, galvenokārt tās ir pieļautas un ārstēšana nav bijusi veiksmīga nevis kādu tehnisku lietu dēļ, tas ir retāk. Galvenais klupšanas akmens medicīnisko kļūdu gadījumā ir komunikācija. Tieši komunikācijas kļūdas un savstarpējā neizpratne ir tas, kas rada ne tik veiksmīgus rezultātus ārstniecībā," atzīst Ilze Aizsilniece. Viņa norāda, ka veselības aprūpes speciālistiem ir svarīgi apgūt komunikācijas pamatprincipus. "Būtībā medicīna, ne tikai primārā veselības aprūpe balstās uz zināšanām, komunikāciju ar pacientu un spēju integrēt to kopā. Ja tie trīs vaļi ir, varam diezgan droši stāvēt," vērtē Ilze Aizsilniece.  

Vasara mūs vēl lutinās kādu laiku, bet tad atkal nāksies meklēt siltumu. Kā sagatavoties apkures sezonai un ko vajadzētu izdarīt, vēl pirms sākuši pūst aukstie ziemas vēji, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi skursteņslauķis Māris Bambis un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Ugunsdrošības un civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Dzintars Lagzdiņš.

Putins stiprina attiecības ar Vjetnamu un Ziemeļkoreju. Terorakts Dagestānā. Eiropas Savienība sāk iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu. Aktualitātes pasaulē analizējam kopā ar Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāri Sigitu Strubergu un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes docenti Elīnu Vrobļevsku, kā arī sazināmies ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu. * Pa „nerūsošas” draudzības pēdām Kamēr Rietumu galvaspilsētās kara noziegumos apsūdzētais Krievijas līderis Vladimirs Putins vairs nav gaidīts viesis, daudzviet pasaulē viņa joprojām gatavi izklāt sarkano tepiķi. Pagājušajā nedēļā viņš varēja baudīt šādu godu divās Austrumāzijas valstīs – Ziemeļkorejā un Vjetnamā jeb, oficiālajos nosaukumos, Korejas Tautas demokrātiskajā republikā un Vjetnamas Sociālistiskajā republikā. Kā jau liecina šie nosaukumi, abas valstis vairāk vai mazāk saglabājušas politisko iekārtu, kāda tām bija tolaik, kad abas bija toreizējās Padomju Savienības ciešākie sabiedrotie. Tiesa, aiz sociālistiskās fasādes katrā no gadījumiem slēpjas visai atšķirīga pieeja. Ziemeļkoreja palikusi nelokāmi uzticīga vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados iedibinātajam totalitārisma modelim, salīdzinot ar kuru, pat vēlīnās Padomju Savienības politiskais klimats šķiet teju samtains. Spilgtākās režīma iezīmes ir trešajā paaudzē Ziemeļkorejā valdošās Kimu dinastijas līderu personības kults un totāla, ideoloģiskas doktrīnas līmenī nostiprināta militarizācija. Diezgan atšķirīga aina paveras mūsdienu Vjetnamā, kura gan arī paliek komunistiska vienpartijas sistēma, taču kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir attīstījusi t. s. „sociālistiski orientēto tirgus ekonomiku”, kur lielākajā daļā tautsaimniecības nozaru dominē privātais kapitāls. Attiecīgi atšķiras arī abu valstu ārpolitiskie orientieri. Ziemeļkorejai ir tradicionāli vēsas attiecības ar praktiski visām rietumvalstīm un saspīlētas ar tās tuvākajiem demokrātiskajiem kaimiņiem – Dienvidkoreju un Japānu, tāpat Savienotajām Valstīm. Tās nozīmīgākais tirdzniecības partneris ir Ķīna, kurai ir arī vislielākā ietekme uz Ziemeļkorejas režīmu. Tagad šķiet, ka līdzās Pekinai kā otrs ciešākais Phenjanas sabiedrotais izvirzās Maskava. Sadarbības līgums, kas tika parakstīts Putina vizītes laikā, atjauno starpvalstu militārās saiknes tādā līmenī, kāds tas aukstā kara laikā Ziemeļkorejai bija ar Padomju Savienību. Visnotaļ plaši tiek paustas bažas, ka šīs vienošanās ietvaros pašreizējā Ziemeļkorejas valdnieka rokās varētu nonākt krievu raķešu būves un varbūt pat kodoltehnoloģijas. Vjetnama, turpretim, starptautiskajā arēnā tiekusies īstenot līdzsvara politiku, visa pamatā liekot ekonomisko izdevīgumu. Krievijas svars Vjetnamas tirdzniecības apgrozījumā ir neliels, savukārt attiecības ar Ķīnu allaž bijušas sarežģītas, un tas noteicis nozīmīgu tuvināšanos ar Savienotajām Valstīm, Eiropas Savienību un Austrāliju. Attiecīgi, lai arī Hanojā Putins tāpat tika uzņemts ar visu pienācīgo pompu, tāpat tika deklarēta starpvalstu partnerības stiprināšana un parakstītas vienošanās, tas viss tiek traktēts drīzāk kā nodeva pagājušo laiku dižajai draudzībai, ne nākotnes perspektīvu kaldināšana. Ilga ceļa cerīgs sākums Vakar Briselē pasludināta oficiāla iestāšanās sarunu uzsākšana ar divām jaunām Eiropas Savienības kandidātvalstīm – Ukrainu un Moldovu. Tas dod cerības, ka kaut kad nākotnē vēl divas no kādreizējām padomju republikām kļūs par vienotās Eiropas daļu. Cik tālā nākotnē – to neviens pagaidām nav gatavs droši lēst. Pati Ukraina deklarējusi, ka orientējas uz iestāšanos līdz 2030. gadam. Daudzās runās izskan atzinīgi vārdi par līdzšinējo progresu, taču ir skaidrs, ka trīsdesmit piecu likumdošanas jomu salāgošana nebūs viegla lieta. Pie tam nākas bažīties, vai visas esošās dalībvalstis, kurām jādod atzinums par katras sadaļas sekmīgu īstenošanu, vadīsies tikai no objektīviem kritērijiem. Visvairāk greizu skatu šai ziņā tiek mesti Ungārijas virzienā ar aizdomām, ka Budapešta varētu bremzēt procesu, vien lai izpatiktu Kremļa saimniekam. Cik tālu premjera Orbana Ungārija šai ziņā ies, rādīs jau tuvākie mēneši, kad šī valsts prezidēs Eiropas Savienības Padomē. Bet arī bez Ungārijas savienībā netrūkst skeptiski noskaņoto – tādu, kuriem šķiet, ka Ukraina ar tās desmitiem miljonu iedzīvotāju un desmitos miljonu tonnu mērāmajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem Eiropai ir par lielu, ka korupcija abās kandidātvalstīs ir neiznīdējama, un ka, protams, šāda uzņemšana būtu skaidra acīs lēkšana Kremlim. Tieši Ukrainas vēlme būt apvienotajā Eiropā, un Krievijas nevēlēšanās to turp palaist, kā zināms, ir iemesls pašreizējam agresijas karam. Arī Moldova izjūt pastāvīgu spiedienu no austrumiem, un nākamais tā kāpinājums, visticamāk, būs oktobrī, kad jānotiek Moldovas prezidenta vēlēšanām. Līdz šim Putins ir apliecinājis, ka netaupīs nedz naudu, nedz vārdus, nedz raķetes, lai Kijiva un Kišiņeva nekad nekļūtu par Eiropas Savienības valstu galvaspilsētām. Gruzdošais Aizkaukāzs Dagestānas republika, viens Krievijas Federācijas subjektiem, izsenis ir bijusi krustceļu zeme, kur saskārušās vairāku lielvaru un to pārstāvēto reliģiju ietekmes zonas. Gadsimtu gaitā te izveidojies etniski daudzkrāsains iedzīvotāju sastāvs, kurā krievi sastāda vien nedaudz vairāk par trīs procentiem, bet dominē Ziemeļaustrumkaukāza jeb nahu-dagestāniešu, kā arī tjurku valodās runājoši vietējie etnosi – avāri, dargi, kumiki, lezgīni u. c. Reliģiskā ziņā, savukārt, dominējošs ir islāms, par kuram piederīgiem sevi uzskata 83 % republikas iedzīvotāju, daži procenti sevi identificē kā pareizticīgos, tradicionālo cilšu reliģiju piederīgos, jau gadsimtiem Dagestānā dzīvo arī neliela jūdaistu kopiena. Dagestāna ir viena no Krievijas administratīvajām teritorijām ar augstāko bezdarba un, attiecīgi, zemāko dzīves līmeni, tātad viens no reģioniem, kur Krievijas militārā mašīna iegūst lielgabalu gaļu, bet arī teritorija, kur līdz šim notikuši aktīvākie pretkara protesti. Savukārt pēc Izraēlas un “Hamas” kara sākuma pagājušā gada oktobrī spēkā pieņēmās ebrejiem naidīgi noskaņojumi, kas izlauzās uz āru nemieros, kad pūlis meklēja it kā no Izraēlas ieradušos ebrejus nolūkā ar viņiem izrēķināties. 23. jūnija vakars nesa Dagestānai jaunus satricinājumus. Šajā vakarā bruņoti ļaudis uzbruka divām pareizticīgo baznīcām un divām sinagogām, tās aizdedzinot, kā arī policijas posteņiem republikas galvaspilsētā Mahačkalā un otrā lielākajā pilsētā Derbentā. Uzbrucēji nogalināja divdesmit cilvēkus, no kuriem piecpadsmit bija policisti, viens – pareizticīgo mācītājs. Pēc tam sadursmēs ar drošības spēkiem nogalināti pieci vai seši teroristi; kopējais viņu skaits nav zināms. Jau visai drīz noskaidrojās, ka starp uzbrucējiem ir kāda rajona galvas Mahomeda Omarova divi dēli un vēl viens radinieks. Nu jau amatu pametušais un arestētais Omarovs izmeklētājiem jau esot atzinis, ka visi trīs esot pieslējušies islāma vahābisma novirzienam, kam raksturīga visai kareivīga doktrīna. Izteikti minējumi, ka uzbrukumu varētu būt organizējusi džihādistu grupējuma „Islāma valsts” nodaļa „Kaukāza province”, kas darbojas Krievijas dienvidu rajonos. Kā zināms, 22. martā Maskavas apgabalā notika teroristisks uzbrukums koncertzālei, kurā tika nogalināti ne mazāk kā 145 cilvēki. Par šo terora aktu atbildību uzņēmās „Islāma valsts” Afganistānas atzars „Horasānas province”. Sagatavoja Eduards Liniņš.      Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Atvadāmies no rakstnieka Alberta Bela (6.10.1938.–11.06.2024.), kurš šonedēļ aizgāja mūžībā. Alberts Bels reti sniedza intervijas, bet Latvijas Radio arhīvā saglabāts kāds ļoti svarīgs ieraksts. Tā ir Alberta Bela runa Radošo savienību plēnumā 1988.gadā, kas izraisīja ovācijas par tiešumu un drosmīgu nostāju latviešu  valodas jautājumā.  Alberta Bela zināmākie romāni ir "Būris", "Bezmiegs", "Cilvēki laivās". 1967.gadā uzrakstītajā romānā "Bezmiegs" Bels kritizēja padomju iekārtu un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Cenzētā variantā romāns tika publicēts 1987.gadā, bet necenzētā - tikai 2003.gadā. Pēc Bela romāniem uzņemtas filmas - 1974.gada kinolente "Uzbrukums slepenpolicijai", 1983.gada filma "Šāviens mežā" (1983), 1993.gada kinofilma "Būris". 1988.gada 11.novembrī, Rīgas pils Svētā Gara tornī pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem pacēlās Latvijas karogs. Šo karogu mastā uzvilka Alberts Bels un aktieris Ēvalds Valters. 1990.gadā Bels tika ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē un 4.maijā balsoja par Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Alberts Bels ir saņēmis virkni apbalvojumu un atzinību - pērn viņš saņēma Valsts prezidenta cildinājuma rakstu un Ministru kabineta balvu par izcilu sniegumu Latvijas literatūrā un ieguldījumu Latvijas neatkarības atjaunošanā. 2012.gadā saņēma Latvijas literatūras gada balvu, 2000.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 1999.gadā Bels uzņemts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru. Apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi 1991.gadā. Saņēmis Latvijas kultūras darbinieka nosaukumu 1982.gadā, Valsts prēmiju literatūrā 1989.gadā par romānu "Cilvēki laivās". 2010.gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".  Atvadīšanās no rakstnieka notiks Rīgas Latviešu Biedrības nama Līgo zālē otrdien, 18.jūnijā, no plkst. 13 līdz 15. Paredzēts, ka ap plkst.14. 30 ceļa vārdus pēdējā gaitā rakstniekam teiks Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls.

Prokurátor, ktorý dozoroval aj prípad vraždy Jána Kuciaka, Matúš Harkabus, končí v rezorte prokuratúry. Ako bude ďalej pokračovať prípad? A aké sú problémy v praxi s novým trestným poriadkom?

Prokurátor, ktorý dozoroval aj prípad vraždy Jána Kuciaka, Matúš Harkabus, končí v rezorte prokuratúry. Ako bude ďalej pokračovať prípad? A aké sú problémy v praxi s novým trestným poriadkom?

Vai starp zaļu dzīvesveidu un augstu dzīves kvalitāti varam likt vienādības zīmi? Vai apgalvojums, ka dzīvot zaļi, nozīmē gan dzīvot labi, gan dzīvot ekoloģiski atbilst patiesībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Vērtē Kaņepes kultūras centra saimnieciskās daļas vadītājs Kristaps Krolls, Grīziņkalna apkaimes biedrības pārstāve Marta Kotello un vides eksperte Elīna Kolāte. Kas ir zaļais dzīvesveids? Kristaps Krolls vērtē, ka tas ir paša dzīvesveids un attieksme, kādu iespaidu atstājam uz apkārtējiem un kādas sekas atstājam aiz sevis. "Pamats varētu būt iegādāties un darīt tikai to, kas ir vajadzīgs. Var ēst visādus smalkus ēdienus, ja to gribas. Var ēst trīs reizes dienā gaļu, ja gribas. Padomā pirms katras reizes. Var braukt ar mašīnu, kad tas ir vajadzīgs," analizē Elīna Kolāte. "Pierast pie ikdienišķiem dzīves soļiem tāpēc, ka tā esi darījis vakar un aizvakar, to nevajadzētu. Katru reizi sev paprasīt - vai man tiešām šo vajadzētu?" Marta Kotello papildina, ka tā ir piedomāšana pie saviem paradumiem - ko ēd, kā iepērcies, kā patērē lietas. Biedrības gadījumā - padomāt arī par pilsētvidi un veicināt pārvietošanos ar kājām un velosipēdu. Tā ir arī veselība. Zaļā dzīvošana ir arī veselība. Ko darīt, lai mūsu dzīve kļūtu "zaļāka"? Elīna Kolāte, daloties pieredzē, atzīst, ka viņas ģimene tīri labi iztiek bez auto. "Kā tas ir iespējams? Dzīvojam centrā, bērnudārzs ir centrā, strādājam lielākoties attālināti, gandrīz visur, kur vajag, var aiziet ar kājām," stāsta Elīna Kolāte. "Nopirku mēnešbiļeti sabiedriskajam transportam. Tīri labi. Es to, ka transports neatnāk laikā vai neatnāk vispār, uztveru kā tādu spēli - vai šoreiz būs, vai nebūs. Man tas palīdz samierināties. Es uz to skatos kā joku, vai veidoju statistiku, cik bieži ekrāniņš, kas ir tramvajā, rādīs pareizi, cik bieži - nepareizi. Pagaidām biežāk rāda nepareizi. Es uz to cenšos skatīties tā. Tas mums izdodas, jo dzīvi esam iekārtojuši tā, lai viss mums būtu ērti, jo kaut kādā ziņā tā mums ir prioritāte, lai nav "tā baigā ikdienas čakara" un jāvelta šausmīgi daudz laika, lai nonāktu no viena punkta līdz otram. Jā, citreiz vajag kaut kur aizbraukt ar mašīnu. Tagad tas ir ļoti ērti - paņem koplietošanā auto, aizbrauc, kur vajag, noliec, izkāp ārā. Nav jāsatraucas ne par stāvvietām, ne remontu, ne apdrošināšanu. "Ne mana cūka, ne druva."" Sīkums, kas beigās veido ietekmi, - nemest ārā ēdienu. Elīna neslēpj, ka viņa arī nav ideālais cilvēks, kuram tas labi izdodas. 

Peter Pellegrini pripomína Maroša Šefčoviča, akurát nepovedal nie najhorším smeráckym nápadomObaja kandidáti sa počas sviatkov vyfotili v kostole a kampaň sa tak opäť vrátila k „birmovanému komunistovi“ Robertovi Ficovi a tlačovke Maroša Šefčoviča s biskupmi. V minulosti to nikomu k z nich k výhre nepomohlo. Peter Pellegrini tvrdí, že chce chrániť vládu a pomáhať jej pokračovať v nastolenom trende.Predseda koaličnej strany Hlas rečnil pred svojimi spolustraníkmi a podporovateľmi. Hovoril napríklad o potrebe prezidenta spájať, no vzápätí sám rozdeľoval ľudí na obyčajných a elity, ktoré si v kaviarňach užívajú croissanty a kapučíno.Podľa šéfredaktora Aktualít Petra Bárdyho táto kampaň pripomína Maroša Šefčoviča, iba s tým rozdielom, že Peter Pellegrini neodmietol najhoršie nápady typické pre smerácke kampane.Pozreli sme sa na najčastejšie kampaňové naratívy a nedávne videá oboch kandidátov.Moderuje Peter Hanák.

Obaja kandidáti sa počas sviatkov vyfotili v kostole a kampaň sa tak opäť vrátila k „birmovanému komunistovi“ Robertovi Ficovi a tlačovke Maroša Šefčoviča s biskupmi. V minulosti to nikomu k z nich k výhre nepomohlo. Peter Pellegrini tvrdí, že chce chrániť vládu a pomáhať jej pokračovať v nastolenom trende.Predseda koaličnej strany Hlas rečnil pred svojimi spolustraníkmi a podporovateľmi. Hovoril napríklad o potrebe prezidenta spájať, no vzápätí sám rozdeľoval ľudí na obyčajných a elity, ktoré si v kaviarňach užívajú croissanty a kapučíno.Podľa šéfredaktora Aktualít Petra Bárdyho táto kampaň pripomína Maroša Šefčoviča, iba s tým rozdielom, že Peter Pellegrini neodmietol najhoršie nápady typické pre smerácke kampane.Pozreli sme sa na najčastejšie kampaňové naratívy a nedávne videá oboch kandidátov.Moderuje Peter Hanák.

Tri dni, ktoré Rusku prinášajú najdlhšie úradujúceho prezidenta v doterajších dejinách v postcárskej ére. A svetu staronového Vladimíra Putina. Mandát, za ktorým majú byť historicky najlepšie čísla podpory. Pre samotného Putina dôkaz, že jeho „Rusko sa uberá správnou cestou“, ako to uviedol po zatvorení volebných miestností. Na druhej strane voľby bez puncu transparentnosti či demokratickosti. Zaznieva to otvorene zo západných demokracií. Tá česká napríklad hovorí o potlačovaní ruskej občianskej spoločnosti a nezávislých médií, upozorňuje rovnako na ruské nie pozorovateľskej misii OBSE počas volieb, či na ruské hlasovanie na okupovaných územiach Ukrajiny. Diplomacia slovenská pod egidou Smeru a jej ministra Blanára je ticho. Podľa Pavala Havlíčka z pražskej Asociácie pre medzinárodné otázky potvrdenie Vladimíra Putina pre piaty prezidentský mandát nie je dobrou správou. „Bude to ešte viac toho, čo tu s Putinom bolo doteraz: bude pokračovať ruská vojna, stagnácia ruskej ekonomiky a prehlbovanie a degradácia všetkého verejného“. Západ by sa mal podľa analytika Havlíčka snažiť vyhlásiť Vladimíra Putina za nelegitímne zvoleného prezidenta na spôsob bieloruského prezidenta Lukašenka. „Je na to niekoľko dôvodov. Napríklad fakt, že voľby sa konali aj na okupovaných územiach Ukrajiny. Alebo nelegitímne zmeny ruskej ústavy, ktoré umožnili Putinovi opätovne kandidovať“, uvádza Havlíček. Podcast pripravil Jaroslav Barborák. Mentioned in this episode:Autopolis Kona

Tri dni, ktoré Rusku prinášajú najdlhšie úradujúceho prezidenta v doterajších dejinách v postcárskej ére. A svetu staronového Vladimíra Putina. Mandát, za ktorým majú byť historicky najlepšie čísla podpory. Pre samotného Putina dôkaz, že jeho „Rusko sa uberá správnou cestou“, ako to uviedol po zatvorení volebných miestností. Na druhej strane voľby bez puncu transparentnosti či demokratickosti. Zaznieva to otvorene zo západných demokracií. Tá česká napríklad hovorí o potlačovaní ruskej občianskej spoločnosti a nezávislých médií, upozorňuje rovnako na ruské nie pozorovateľskej misii OBSE počas volieb, či na ruské hlasovanie na okupovaných územiach Ukrajiny. Diplomacia slovenská pod egidou Smeru a jej ministra Blanára je ticho. Podľa Pavala Havlíčka z pražskej Asociácie pre medzinárodné otázky potvrdenie Vladimíra Putina pre piaty prezidentský mandát nie je dobrou správou. „Bude to ešte viac toho, čo tu s Putinom bolo doteraz: bude pokračovať ruská vojna, stagnácia ruskej ekonomiky a prehlbovanie a degradácia všetkého verejného“. Západ by sa mal podľa analytika Havlíčka snažiť vyhlásiť Vladimíra Putina za nelegitímne zvoleného prezidenta na spôsob bieloruského prezidenta Lukašenka. „Je na to niekoľko dôvodov. Napríklad fakt, že voľby sa konali aj na okupovaných územiach Ukrajiny. Alebo nelegitímne zmeny ruskej ústavy, ktoré umožnili Putinovi opätovne kandidovať“, uvádza Havlíček. Podcast pripravil Jaroslav Barborák.

Nonācis Nācaretē, Jēzus sinagogā sacīja ļaudīm: «Patiesi es jums saku: neviens pravietis nav labvēlīgi uzņemts savā tēvijā» Lk 4, 24 Dievs visos laikos izvēlas no cilvēku vidus savus praviešus, kurus diemžēl mēs nepieņemam un neuzklausām, jo daudzi apgalvo, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Tomēr tajā pašā laikā šie Dieva gribas paudēji ir atšķirīgi no pārējiem ar to, ka viņi ar saviem vārdiem vai uzvedību iedveš bailes un nemieru cilvēkos, kuri grib dzīvot kompromisā ar grēku, bet reizē viņi arī ienes cerību, parādot veidu kādā cilvēks var atgriezties. Evaņģēlijs mūs aicina izdarīt kādu nopietnu izvēli. Tajā redzam, kā Dievs visos laikos mēģina caur sirdsapziņu un dažādiem notikumiem uzrunāt cilvēku. Savukārt mums vienmēr ir tik grūti pieņemt patiesību, īpaši tad, ja tā mudina izdarīt kādu pārmaiņu mūsu dzīvē. Līdz ar to Jēzus reti tiek pieņemts starp savējiem, jo ne vienmēr ticam, ka tie esam mēs, ne vienmēr ticam, ka Viņš dzīvo mūsu vidū, un ka ikviens cilvēks ir Viņa tēvija. Reizēm grūti ir arī pieņemt Viņa pestīšanas plānu, jo tas neatbilst mūsu iecerēm un vēlmēm. Šodien mēs atkal dzirdam šo Evaņģēlija fragmentu, un atkal stāvam izvēles priekšā. Caur Kristības sakramentu esam kļuvuši par Dieva bērniem, tāpēc šajā gavēņa dienā lūgsimies, lai Dievs dāvā spēku Viņu pieņemt, mīlēt un liecināt ar vārdiem, smaidu un maziem darbiem. Padomāsim, kāda ir mūsu – konsekrēto personu, reakcija uz citu cilvēku kritiskām piezīmēm, aizrādījumiem, nesapratni? Skabarga savā acī ļoti sāp. Kungs Jēzu, lai šie Evaņģēlija vārdi pieskaras mana grēka nervam un palīdz apzināties, ka sekla garīgā dzīve nespēj piepildīt dvēseles ilgas. Jēzu, dziedini mani! Pārdomas sagatavoja māsa Silvija Krivteža

Vēlēšanu rezultāti Taivānā. Vai Ungārijai varētu atņemt balstiesības Eiropadomē? Tramps triumfē priekšvēlēšanu cīņā Aiovas štatā. Aktualitātes analizē TvNet žurnālists Arturs Bikovs, Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un valodu students, Taivānas vērotājs un "Taiwanese tailes" bloga autors Aleksandrs Gross. Savaldīt Orbānu Decembra vidū Eiropadomes samitā notika divas svarīgas lietas – 26 Eiropas valstu līderi bez Ungārijas premjera Viktora Orbāna klātbūtnes vienojās sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu. Un Ungārijas veto bloķēja Eiropas Savienības dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai 50 miljardu eiro apjomā. Kopš decembra Briselē spriests par to, kā apiet Ungārijas veto un nodrošināt Ukrainai ļoti būtisko finansējumu. Piektdien, 12.janvārī, 120 Eiropas Parlamenta deputāti pieprasīja apturēt Ungārijas balsstiesības Eiropadomē, ņemot vērā Eiropas Savienības 7.pantu. Pants nosaka, ka  Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, (..) tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. Ja lēmumu pieņems, tā būs pirmā reize ES vēsturē, kad šis pants tiek piemērots un eiroparlamentārieši norāda, ka tas būs spēcīgs signāls visām dalībvalstīm, ka tiesiskuma un valstu sadarbības apdraudēšana netiks tolerēta. Nākamā Eiropadomes tikšanās plānota 1.februārī. Trampa triumfs Aiovas štats parasti ir pirmais, kur reizi četros gados iesākas priekšvēlēšanu cīņa, lai noteiktu, kas gada beigās sacentīsies par saimnieka krēslu Baltajā namā. Arī šoreiz nedēļa iesākās ar cīņu par nomināciju Republikāņu partijā, un tajā ļoti pārliecinošu uzvaru svinējis eksprezidents Donalds Tramps. Viņu atbalstījusi puse no visiem republikāņu vēlētājiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo Trampa uzvaru prognozēja visas socioloģiskās aptaujas. Intriga bija par to, kurš varētu ieņemt otro vietu. Un to izdevās izraut Floridas gubernatoram Ronam De Santesam, tomēr turpat līdzās ir arī bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Heilija. Ļoti bieži pēc pirmajām vēlēšanām no tālākas cīņas izstājas visnepopulārākie kandidāti, un pirmais par to paziņoja uzņēmējs Vimeks Ramasvami, kurš palika ceturtajā vietā. Viņš teica, ka turpmāk pilnībā atbalstīs Donaldu Trampu. Kaut arī Nikija Heilija palikusi trešajā vietā, viņa pagaidām no cīņas negrasās izstāties. Heilija lielāko uzsvaru liek uz citiem aptauju rezultātiem. Pašreizējais vēlētāju noskaņojums rāda, ka Trampa un Baidena cīņā rezultātu vēl grūti prognozēt. Tur abiem kandidātiem būtu līdzīgs atbalsts. Bet ja cīņa būtu starp Heiliju un Baidenu, Heilija pārliecinoši uzvarētu ar 17 procentu lielu pārsvaru. Tādā gadījumā par Heiliju balsotu arī daudzi demokrātu vēlētāji, par spīti viņas pārliecībai, piemēram, abortu jautājumos. Taivāna turpina skatīties ASV virzienā Taivānā nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas, un tām rūpīgi sekoja līdzi visa pasaule. Pieaug bažas, ka Taivāna var kļūt par vēl vienu starptautiskās spriedzes epicentru. Kopš 1949.gadā šajā salā patvērās pilsoņkarā sakautā Ķīnas Republikas nacionālistu valdība, bet komunistu ieņemtajā kontinentālajā daļā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika, Taivāna un kontinentālā Ķīna tiek pārvaldītas atsevišķi. Taču Pekina uzskata Taivānu par savas teritorijas sastāvdaļu un arvien uzstājīgāk sola panākt valsts atkalapvienošanu.  Šajās vēlēšanās līdzšinējais viceprezidents Lai Cjinde no Demokrātiskās progresīvās partijas sacentās ar opozīcijā esošās Ķīnas Nacionālistu partijas kandidātu Hou Jouji, kurš solīja uzlabot attiecības ar Pekinu. Bija arī trešais kandidāts no Taivānas Tautas partijas, kas teicās atrast vidusceļu un saglabāt ciešas attiecības gan ar Vašingtonu, gan būt pielaidīgāks pret lielo Ķīnu. Ņemot vērā, ka tā ir jauna partija, vairāk nekā 26 procentu vēlētāju atbalsts ir uzskatāms par ļoti labu. Tomēr pāri par 40 procentiem vēlētāju atbalstīja līdzšinējo viceprezidentu, un tas nozīmē, ka Taivāna turpinās līdzšinējo politisko kursu, iestājoties par ciešākām attiecībām ar Savienotajām valstīm. ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens pēc rezultātu paziņošanas apsveica jauno prezidentu, šādi izpelnoties asu Ķīnas nosodījumu. Pekina nekavējās ar paziņojumu, ka tā nemainīs savu politisko apņemšanos, un patīk tas citiem vai nē, bet Taivāna būs daļa no lielās Ķīnas.  Sagatavoja Aidis Tomsons un Ieva Zeiza.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Počas uplynulého roka dochádzalo vo väčšinovej miere k recyklácii starých tém a využívaniu zažitých naratívov, predovšetkým očierňujúcich Ukrajinu a Západ. Príležitosťou pre Kremeľ môžu byť tohtoročné európske voľby, aby ich rôznymi prostriedkami manipuloval a narušil ich dôveryhodnosť. Neprestanú ani útoky na európske hodnoty a štruktúry.Aké nové naratívy využívané na očiernenie Ukrajiny a útoky na Západ vznikali počas roku 2023? Aké hlavné naratívy prokremeľskej propagandy boli rozširované v Českej republike? Prečo boli ukrajinskí utečenci vyobrazovaní manipulatívne a v čom spočívali taktiky Kremľa? Ako sa menia technologické, informačné, kybernetické či konvenčné rozmery vojny na Ukrajine? Sledujeme tu nejaké zásadné posuny? Je možné udržiavať západnú podporu Ukrajiny v konflikte s Ruskom? Aké nové či atraktívnejšie taktiky môžeme používať pri komunikácii témy verejnosti? Ako komunikuje napríklad české ministerstvo zahraničia a v čom je jeho aktivita špecifická? Akými nástrojmi je možné bojovať proti kremeľským dezinformačným kampaniam? Existujú známe príklady dobrej praxe? Ako môžu členské štáty EÚ pomáhať s povojnovou rekonštrukciou Ukrajiny? Môže prokremeľská propaganda a dezinformácie akcelerovať pred voľbami do Európskeho parlamentu alebo v súvislosti s prezidentskými voľbami v USA?Aj o tom v novej epizóde podcastu Disinfo Report organizácie Infosecurity.sk hovorí Tonka Zsigmondová s analytikom Asociace pro mezinárodní otázky v Prahe Pavlom Havlíčkom.

Kamēr  dārza augi guļ ziemas miegā, īstais brīdis pievērsties telpaugu labsajūtai. Par  telpaugu apčubināšanu ziemas laikā saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Padomus sniedz Nacionālā botāniskā dārza Oranžēriju augu nodaļas vadītāja Zane Purne un Latvijas Universitātes Botāniskā dārza telpaugu speciāliste Ingūna Gudrupa. "Ziemas laikā nav tā, ka lejkanniņu var nolikt malā un neko nedarīt. Vienīgi kaktusi ir devušies „ziemas miegā”," norāda speciālistes. Populārajam naudas kokam vasarā ir miera periods un var nelaistīt, bet pašreiz viņš, ja ir veiksmīgi uzturēts, zied. Telpaugiem šajā laikā visbremzējošākais faktors ir gaisma: ja ir mazāk gaismas, tad arī vajag mazāk laistīt un mēslot augus.

"Keď dieťa príde domov z vonku, tak si umyje ruky a to je vlastne ten návyk, ktorý rodič u dieťaťa buduje. Toto isté sa dá urobiť aj s finančnou gramotnosťou. Ta gramotnosť sa musí budovať dlhodobo. Nie je to tak, že dieťa si prečíta knižku na prvý raz a hneď pochopí všetky princípy a začne ich aplikovať.... " O svojom projekte ktorý sa venuje tomu, ako by sa deti mali naučiť finančnej gramotnosti a ako si sporiť peniaze hovoria nový hostia podcastu s Akčnými ženami, manželia Lucia a Tomáš Riskovci, zakladatelia projektu bystredeti.eu . Rozpráva sa s nimi Babsy Jagušák. Predpredaj nájdeš tu - www.bystredeti.eu/predpredaj Vo videu sa ešte dozviete:

Chcem dobrý vzťah s Ukrajinou aj Ruskom, nech si to vyriešia medzi sebou, uviedol šéf SNS Andrej Danko v Ide o Pravdu k vojne na Ukrajine. Nebudem sa kvôli Ukrajincom "vadiť" s Rusmi, keď od nich potrebujem jadrové palivo a spoluprácu v oblasti energetiky, povedal. Podľa Danka je strašné, že namiesto toho, aby sa na Slovensku riešili otázky ako sú stavba diaľnic či dôchodky, situácia je polarizovaná a ľudia sa hádajú, kto je so Západom a kto s Východom. "Toto robia dobre Maďari," povedal.

Raidījuma "Šodienas jautājums" studijā viesojas Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele.

Šonedēļ podkāsta viesvadītāju kārtā iesvētījām apvienības "Kankaru māsas" biedres Paulu un Marutu. Padomājām par to, kuram šogas būtu jānomirst, kurš pārcelsies uz Jaunlatviju un visādi citādi izpildījāmies. Cover art - https://www.instagram.com/rottwang/ Audio apstrāde - Gatis Gavars Seko mums šeit - https://www.instagram.com/eitanazija/ Pievienojies Facebook grupai - https://www.facebook.com/groups/2705724416375418 Kļūsti par Patronu - https://www.patreon.com/eitanazija

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Latviešu folkloras krātuves kolekcijā visvairāk pierakstu jeb 672 no Jāņu dziesmām ir tekstam "Jānīts sēd kalniņā, / Zāļu nasta mugurā; / Nāc, Jānīti lejiņā, / Dod manām telītēm.” (Ltdz.15069) ar tā variantiem? Vien nedaudz mazāk pierakstu – 634 –  ir tekstam “Pār gadskārtu Jānīts nāca / Savus bērnus apraudzīt: / Vai tie ēda, vai tie dzēra, / Vai Jānīti daudzināja?” (Ltdz 15417) un tā variantiem? Par simts mazāk – 569 – “Sieru, sieru, Jāņa māte, / Tev ir govis laidarā; / Alu, alu Jāņa tēvs, / Tev ir mieži tīrumā.” (Ltdz 16512). Vērojams, ka katram šim tekstam ir vairāki simti pilnīgi vienādu pierakstu, no visiem Latvijas novadiem.. Šo dziesmu izplatību var skaidrot ar kordziedāšanas popularitāti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Padomāsim – kā būtu, ja korī katrs dziedātu citādu tekstu vai melodiju, kas kaut vai tikai nedaudz atšķiras citiem? Lai veicinātu, ja tā var teikt, vienādu dziedāšanu, jau 19. gs. beigās top izdevumi koriem, pirmā no tām 1872. gadā izdotā Jāņa Cimzes “Dziesmu rota”. Atgriežoties pie mūsu aplūkojamajiem tekstiem, visas trīs dziesmas tieši šādos variantos atrodamas iepriekšminētajā grāmatā “Dziesmu rota”. Savukārt “Pār gadskārtu Jānīts nāca” un “Sieru, sieru Jāņa māte” virknējumu, kas nereti mūsdienās tiek dziedāts kopā, atrodam Vīgneru Ernesta jauktajam korim paredzētajā “Līgo dziesmu” apdarē. Jāņu dziesmu apdares komponisti ir veidojuši ļoti daudz, nereti veidojot savus tekstu un melodiju virknējumus un sapludinājumus. Viens no šādiem spilgtiem piemēriem ir Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Salīdzinājumam, kuri tautasdziesmu teksti bija populāri agrāk, ieskatīsimies 19. gs. otrajā pusē savāktajās un K. Barona sakārtotajās “Latvju dainās”. Daudzskaitlīgi pierakstīto dziesmu vidū no iepriekš minētajām atrodam tikai "Jānīts sēd kalniņā,/ Zāļu nasta mugurā. “Latvju dainās” populārākas bijušas dziesmas, kas saistītas ar svētības, auglības lūgšanu, kādām maģiskām darbībām. Piemēram: “Ņem, Jānīti, melnu zirgu,/ Apjāj manus tīrumiņus:/ Izmin usnes, izmin zāles,/ Lai aug tīra labībiņa.” (LD 32560). Vairāk dziesmu lasiet un skatiet digitalizētajos akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sējumos!

Náš antiamerikanizmus je odmietaním moderného sveta a to má hlbokú tradíciu. Máme predstavu, že môžeme byť západom v materiálnom zmysle slova, nie kultúrou a hodnotami. Sme oveľa menej západnou krajinou ako sme si namýšľali, tvrdí sociológ Michal Vašečka. V čase keď ministri obrany a zahraničia podpísujú vo Washingtone obrannú zmluvu s USA, Robert Fico hovorí o dni zrady a zaklína sa referendom. Mení sa teda geopolitický konsenzus našich politických elít a kam vlastne mentálne Slovensko patrí? Sme tým deklarovaným Západom či skôr akousi perifériou východu no a prečo v konflikte Ruska a Ukrajiny nestojíme na strane nášho suseda Ukrajiny? Témy a otázky pre sociológa Michala Vašečku. V Pekingu sa už oficiálne začali Zimné olympijské hry. V druhej téme dnešného podcastu sa pozrieme na medailové šance Slovákov, ale aj na opatrenia, ktoré musia dodržiavať účastníci hier. O tom nám už povie v rozhovore s Denisou Hopkovou športový novinár Tomáš Prokop, ktorý sa nachádza priamo v centre olympiády. A budete počuť aj novinára Martina Tóth-Vaňa Počúvate Aktuality Nahlas, pekný deň a pokoj v duši praje Braňo Dobšinský.    

ASV - Krievijas savstarpējās sarunas. Notikumu attīstība Kazahstānā. Eiropas Savienības valstīs gaidāmās vēlēšanas un to ietekme uz ES kopējo politiku. Aktualitātes vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Draudīgās sarunas Pirms Krievijas un Savienoto Valstu drošības sarunu pirmā raunda, kas pirmdien notika Ženēvā, Šveicē, abu pušu pozīcijas bija visai tālas. Krievija turpināja uzstāt uz savu ultimatīvo prasību pieņemšanu, pie tam drīzos termiņos, pretējā gadījumā solot ķerties pie „militāri tehniskiem risinājumiem”. Kā izteicās Krievijas delegācijas vadītājs, ārlietu ministra vietnieks Sergejs Ribakovs, Maskava neielaidīšoties mēnešiem un gadiem ilgā diskusiju procesā. Savukārt Savienotās Valstis, kuras Ženēvā pārstāvēja valsts sekretāra vietniece Vendija Šermana, pauda gatavību apspriest tikai raķešu izvietošanas un militāro mācību ierobežošanas jautājumus. Jau pirms sarunu sākuma visiem bija nepārprotami skaidrs, ka nekāds straujais progress te nav gaidāms, kas arī apstiprinājās. Kā liecina paziņojumi pēc Ženēvas tikšanās, abas puses ir atkārtojušas savus jau agrāk paustos brīdinājumus. Savienotās Valstis – par ļoti nopietnām ekonomiskajām sankcijām, ja Krievija uzbruktu Ukrainai, kā arī plašu palīdzību šādā gadījumā Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Savukārt Krievija – par turpmāku militāro spēju kāpināšanu. Kā pēc sarunām norādīja Krievijas delegācijas vadītājs, viņš neredzot politisko gribu no Savienoto Valstu puses apspriest Krievijai būtiskos jautājumus, tomēr novērtējot, ka amerikāņu puse uztvērusi Krievijas priekšlikumus ļoti nopietni. Vendija Šermana, jautāta, vai, viņasprāt, Krievijas puse vispār tiecas pēc diplomātiska risinājuma, atbildēja – „to mēs redzēsim”. Šodien abas delegācijas pārcēlušās uz Briseli, kur notiks sarunas NATO un Krievijas padomes formātā, savukārt ceturtdien Vīnē šie paši jautājumi tiks apspriesti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vēstnieku sanāksmē. Vīnes sarunas, tātad, ir vienīgās, kurās piedalās arī Ukraina, kuras drošības un suverenitātes jautājums ir visu šo diplomātisko procesu degpunktā. Kazahstāna. Vai desmit dienās viss galā? Situācija Kazahstānā, kas augstāko eskalāciju sasniedza pirms nedēļas, turpināja attīstīties strauji un lielā mērā neprognozējami. 5. janvārī, kad demisionēja valdība un bijušais prezidents Nursultans Nazarbajevs pameta Kazahstānas Drošības padomes priekšsēdētāja amatu, protesti valsts lielākajā pilsētā Almati kļuva arvien vardarbīgāki. Protestētāji ieņēma un aizdedzināja pilsētas pašvaldības ēku, valdošās partijas „Nūr Otan” – tulkojumā „Mirdzošā Dzimtene” – biroju; ieņēma lidostu, kur pārtrauca aviācijas reisus. Kā pilsētā, tā lidostā notika demolēšana un zādzības ar ielaušanos, automašīnu dedzināšana. Taldikhorganas pilsētā tika nogāzts bijušā prezidenta Nazarbajeva piemineklis. Tās pašas dienas vakarā Kazahstānas prezidents Kasims Žomarts Tokajevs vērsās ar palīdzības lūgumu pie Kolektīvās drošības līguma organizācijas. Šajā organizācijā bez Kazahstānas ietilpst arī Krievijas Federācija, Baltkrievija, Armēnija, Kirgīzija un Tadžikistāna. Palīdzības lūgums tika pamatots ar apgalvojumu, ka valstī darbojoties ārzemēs sagatavotu un no vienota centra vadītu teroristu vienības, kuras mēģina gāzt likumīgo valsts varu. Nekādi nopietni pierādījumi šādiem apgalvojumiem joprojām nav publiskoti.  Jau nākamajā dienā, 6. janvārī, Kazahstānā ieradās vairāki tūkstoši Krievijas īpašo uzdevumu vienību karavīru, vēl vairāk turpināja ierasties nākamajās dienās, un līdz 8. janvārim varas iestādes jau pilnībā kontrolēja situāciju Almati. Mierīgi protesti notika vairākās pilsētās naftas ieguves reģionos Kazahstānas rietumdaļā, kur tie arī bija sākušies 2. janvārī. Vakar prezidents Tokajevs paziņoja, ka nekārtības valstī esot izbeigtas un 13. janvārī sākšoties līgumorganizācijas spēku izvešana. Tāpat tika izveidota jauna valdība ar agrāko pirmo vicepremjeru Alihanu Smailovu priekšgalā. Vairāki iepriekšējā kabineta ministri ir nomainīti, un viens no viņiem – agrākais Nacionālās drošības komitejas priekšsēdētājs Karims Masimovs – arestēts un apsūdzēts valsts apvērsuma plānošanā. Arvien vairāk pazīmju liecina par to, ka pagājušajās desmit dienās notikusi cīņa Kazahstānas varas virsotnē. Bijušais prezidents Nazarbajevs, pēc visa spriežot, pametis valsti līdz ar ģimeni, un vakar prezidents Tokajevs pavēlējis apturēt atkritumu pārstrādes koncerna „Operator ROP” darbību; ir ziņas, ka šīs kompānijas galvenā īpašniece ir bijušā prezidenta meita Alija Nazarbajeva. Apkopojot trauksmaino desmit dienu bilanci Kazahstānā, tās prasījušas 164 cilvēku dzīvības, vairāki tūkstoši ievainoti, varas iestāžu arestēto skaits tuvojas desmit tūkstošiem.   Ko sola Eiropas vēlētāju politiskās izšķiršanās šai gadā? Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies – šāds secinājums parādījies Francijas medijos pēc samērā nenozīmīga incidenta Parīzē. Vecgada vakarā, atzīmējot Francijas prezidentūras pusgada sākumu Eiropas Savienības Padomē, Parīzes Triumfa arkā franču trikoloru nomainīja Eiropas Savienības zili zvaigžņotais karogs. Tas izraisīja sašutuma pilnus pārmetumus par nācijas vēsturiskā mantojuma un kritušo varoņu piemiņas noniecināšanu no trīs labējo politiķu puses. Izdevums „Libertation” visu trijotni attēlojis karikatūrā: „Nacionālās apvienības” līderi Marinu Lepēnu beretē ar bageti, vīna pudeli un desas luņķi rokās, Republikāņu partijas kandidāti Valerī Pekresu Žannas d'Arkas bruņās un labējo radikāli Eriku Zemmūru ar Napoleona cepuri galvā. Visi trīs kariķētie, pēc šī brīža reitingiem spriežot, varētu būt sīvākie prezidenta Makrona sāncenši aprīlī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, kuras, nenoliedzami, ietekmēs ne vien Francijas, bet visas Eiropas Savienības politisko klimatu. Emanuēls Makrons savu spožo kampaņu iepriekšējās vēlēšanās balstīja lielā mērā vēstījumā par savienības kopējiem mērķiem – spēcīgāku, suverēnāku un pašpietiekamāku Eiropu, sevi pozicionēdams kā šo mērķu īstenotāju. Francijas līdera centienus tagad aizēnojusi cīņa ar pandēmiju, un prezidenta vēlēšanas aprīlī, kā arī parlamenta vēlēšanas jūnijā lielā mērā noteiks viņa pārstāvēto ideju nākotni Eiropas Savienības politikā. Katrā ziņā Vācijas jaunā ārlietu ministre no Zaļo partijas, kanclera Olafa Šolca „luksofora koalīcijas” locekle Annalēna Bērboka jau apstiprinājusi savas valdības gatavību atbalstīt Francijas līderi viņa Eiropas politikas centienos. Runājot par decembrī izveidotās Vācijas valdības ārpolitiku kopumā, šķiet apstiprināmies pieņēmums, ka tā varētu būt salīdzinoši striktāka savā attieksmē pret Krieviju un Ķīnu. Pamanāms signāls šai sakarā ir kanclera Šolca Jaungada runā iekļautie atbalsta apliecinājumi Ukrainai, kas ir visai neierasts žests. No citām nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Eiropas Savienībā uzmanība noteikti būs pievērsta Ungārijas parlamenta vēlēšanām aprīlī. Visas nozīmīgākās opozīcijas partijas no labēji konservatīvajiem līdz sociālistiem beidzot apvienojušas spēkus priekšvēlēšanu apvienībā, lai mēģinātu atstumt no varas tur demokrātiskiem un ne sevišķi demokrātiskiem līdzekļiem pamatīgi iecementējušos premjerministra Viktora Orbāna partiju „Fidesz”. Pēc aptauju datiem spriežot, apvienībai „Vienoti Ungārijai” ar viņu kandidātu Pēteru Mārki-Zaju priekšgalā tas varētu pat izdoties. Kas attiecas uz septembrī gaidāmajām Zviedrijas parlamenta vēlēšanām, tad tās, kā lēš, ar lielu varbūtību varētu noslēgties ar kārtējo mazākuma valdību, ciktāl nedz pašreiz valdošie sociāldemokrāti ar premjerministri Magdalēnu Andešsoni priekšgalā, nedz mērenie ar savu līderi Ulfu Kristersonu joprojām nebūs gatavi veidot koalīciju ar galēji labējo „Zviedru demokrātu” partiju. Sagatavoja Eduards Liniņš. Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

1. Lockdown pre starších nemá veľkú podporu. 2. Zdravotníkom pošle vláda darček. 3. Čo povedala polícia o Ficovi?

Stāsta ērģelnieks Aivars Kalējs Runa ir (nevis iet, protams, no krievu речь идёт) par vārdu projekts. Ja okupācijas laikā mēs ar to sapratām projektēšanu un darbību arhitektūras birojā, gatavojot mājām plānus, tad tagad, ja ir runa par kādu koncertu vai izrādi, dienu dienā tiek runāts par projektu nevis uzvedumu. Tas, protams, ir arī pateicoties Kultūrkapitāla fondam, taču viņiem tā ir forma un nepieciešamība, lai nebūtu dažādi apzīmējumi. Mūzikā un arī mākslā taču var pateikt iecere vai radoša iecere, radošs nodoms, kompozīcija, skaņdarbs, glezna - ir ļoti daudz iespēju. Bet nē! Visur ir projekts, jo tas skan nozīmīgāk, svarīgāk - ir taču vesels projekts, tur kaut kas būs! Otrs vārds kolektīvs. Mēs joprojām, it īpaši kultūras cilvēki, neesam beiguši mūsu apziņā 1946. gada novembrī Dobeles kolhozā "Nākotne" uzsākto kolektivizāciju. Kolektivizācija mūsu apziņā turpinās. Man tas griež ausīs kā ar zāģi, bet mēs ātri pie visa kā pierodam. Nu var taču pateikt koris, grupa, ansamblis, vienība. Un ir pat tā: es klausos "Klasiku", mūziķi sākumā ļoti jauki pasaka orķestris, ja runa ir par orķestri, taču nē!- pēc tam jau seko kolektīvs. Un bez šī kolektīva neiztiek, viņš nāk iekšā ar joni… Tas īsti nav arī krievu valodas vārds, lai gan, protams, visur uzsverot kopību un sociālistisko celtniecību, lietoja koļekķiv. Nu padomāsim, vai tas mums ir vajadzīgs! Tālāk. Valoda ir piebārstīta ar vārdiem godīgi sakot, īstenībā (nu tas vēl varētu būt), patiesībā jeb patiesību sakot. Kā tas jāsaprot? Vai tas pārējais viss nav godīgi? Vai tas pārējais nav patiesībā? Vai tas neatbilst īstenībai? Arī padomāsim, vai tas ir vajadzīgs! Tālāk. Atvadoties telefonsarunā vai vienkārši uz ielas satiekoties, saka: Nu tad, davai! Par to, starp citu, ļoti pārdzīvo mūsu jaukais tenors Ingus Pētersons, ka inteliģenti vai šķietami inteliģenti cilvēki lieto to savā valodā, kas ir tipiski tieši šķiroties. Tad vēl ir vārds baudījums - baudīt koncertu, baudīt izrādi… Es domāju - vai mēs tagad esam kļuvuši, tā kā savā laikā romieši, par hedonisku sabiedrību, nepārtrauktu dzīves un mūzikas baudītāju? Mariss Jansons teica pārdzīvot, bet, ja nu mums ne līdz Marisa Jansona līmenim mūziku klausoties, tad teiksim klausīties. Var arī teikt - tas varbūt atkal skan vecmodīgi, veclaicīgi - patikšana. Bet baudīt - tas attiecas uz cilvēka fizioloģiju; baudīt ēdienu, gurmāniem sevišķi tas raksturīgi, gardēžiem. Padomāsim, vai tas mums ir vajadzīgs! Protams, varētu vēl daudz ko runāt par kā, kad un ka lietošanu un jaukšanu, par to jau ir runājuši valodnieki – tas ir tik dziļi iesēdies, ka, liekas, viņu neizsēdināt laukā. Un arī par galotnēm. Saka liekās, bet ir taču liekas. Tajā pašā laikā –ināt, -īties ir ar garo izskaņu. Bet cilvēkiem, kad viņiem jākoncentrējas uz saturu, ir grūti reizē domāt par pareizu runu. Bet tomēr piedomāsim vismaz ikdienā pie tā!

1. Koronavírus znovu trápi Európu, no nie celú. 2. Chaos z Haiti už má dôsledky aj za hranicami. 3. Hekeri znovu potvrdili, že kyberútoky sú veľkou hrozbou.

Vláda síce povolila individuálnu návštevu kostola, no minister vnútra Roman Mikulec oznámil posilnenie kontrol opatrení počas Veľkej noci. Budúci premiér Eduard Heger dnes naznačil, že jeho prístup k riešeniu pandémie bude iný ako prístup Igora Matoviča. Budete počuť aj názor opozičného poslanca Richarda Rašiho.  Ďalšou témou dnešného podcastu je petícia za vyhlásenie klimatickej núdze – o ktorej dnes hlasoval parlament. Autori petície Klíma ťa potrebuje sú nespokojní s tým, čo parlament nakoniec schválil.

Vláda síce povolila individuálnu návštevu kostola, no minister vnútra Roman Mikulec oznámil posilnenie kontrol opatrení počas Veľkej noci. Budúci premiér Eduard Heger dnes naznačil, že jeho prístup k riešeniu pandémie bude iný ako prístup Igora Matoviča. Budete počuť aj názor opozičného poslanca Richarda Rašiho.  Ďalšou témou dnešného podcastu je petícia za vyhlásenie klimatickej núdze – o ktorej dnes hlasoval parlament. Autori petície Klíma ťa potrebuje sú nespokojní s tým, čo parlament nakoniec schválil.

Padomājiet par tautu, esiet vienoti un pārtrauciet partiju savstarpēju stīvēšanos valdībā. Mēs nedrīkstam atslābt cīņā ar vīrusu. Un tikai kopā spēsim šo laiku pārvarēt.

- Kā autobusu parki spēj salāgot naudas lietas ierobežojumu dēļ. Visgrūtāk tiem, kuri maksā kredītus. - Sarežģījumi ar Covid aplikāciju. Tā kļūst ar vien neefektīvāka, jo kavējas informācijas ievietošana par Covid pozitīvajiem cilvēkiem. - Krievijā notiek Navaļnija tiesa. Pie tiesu nama ir aizturētie. - Starptautiskā sabiedrība turpina paust nosodījumu vakar notikušajam apvērsumam Mjanmā, pēc kura varu pilnībā pārņēmuši militāristi. Šodien šis jautājums tiks izskatīts ANO Drošības Padomē.

Pagājušajā nedēļā mēs bijām Austrālijā, tagad laiks atgriezties atpakaļ Eiropā un doties uz mūsu sabiedroto valsti, kurā pavisam drīz ir visnotaļ reprezentatīvā prezidenta vēlēšanas. Tā ir Portugāles Republika – viena no vecākajām valstīm Eiropā un viena no ilgāk pastāvošajām koloniālām impērijām. Gandrīz sešus gadsimtus, līdz pat 1999. gadam, pastāvēja Portugāles Impērija. Pēdējā kolonija, kuru atdeva bija Makau, pasaulē visblīvāk apdzīvoto teritoriju. Bet Portugāle arī no gada sākuma uz sešiem mēnešiem ir pārņēmusi prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē. Viņiem tagad jāvada ES ārā no Covid izraisītajām smagajām ekonomiskajām sekām. Valstī 24. janvārī arī gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Portugāle ir “visrietumeiropeiskākā” valsts. Proti, tā atrodas vistālāk uz Rietumiem, Kabo da Roka ir vistālāk uz rietumiem esošais kontinentālās Eiropas rags. Vēl Portugālei pieder arī Atlantijas okeānā esošās autonomās Azoru salas un Madeiras sala. Portugāles jūrasbraucēju sasniegumi pasaules atklāšanā ir iespaidīgi. 1419. gadā princis Navigators uzsāka sponsorēt regulāras un sistemātiskas kartēšanas misijas gar Rietumāfrikas piekrasti. Šajā “atklājumu laikmetā” Bartolomeju Diašs sasniedza Labās Cerības ragu un iekuģoja Indijas okeānā. Desmit gadus vēlāk, 1498. gadā, Vašku da Gama apkuģoja Āfrikas kontinentu un no Portugāles ieradās Indijā, Kalkutā. Nepilnu pusi gadsimta vēlāk, 1542.gadā, portugāļi jau sasniedza Japānu, tādēļ, piemēram, ir vārds “paldies” ir līdzīgs abās valodās “obrigadu” un “arigato”. Visbeidzot Pedru Alvareš Kabrals pirmais atklāja Brazīliju. Tieši Brazīlijas loma Portugāles arī vēsturē ir nozīmīga, jo tā ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā runā portugāļu valodā. Bet daudzie ceļojumi ir sekmējuši to, ka portugāļu valodā pasaulē runā apmēram 250 miljoni iedzīvotāju, lai arī pašā Portugālē dzīvo tikai 10,3 miljoni iedzīvotāju un Pasaules Banka to pēc iedzīvotāju skaita ir klasificējusi kā mazu valsti. Starp citu, pēc šī paša klasificējuma Latvija ir mikrovalsts. Savu bagātību un ietekmi pasaulē Portugāle zaudēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau 1755. gada Lisabonas zemestrīce, tad Napoleona okupācija, Brazīlijas neatkarības pasludināšana 1822. gadā un arī atļauja lielākai daļai pārējo koloniju iegūt neatkarību pēc 1974. gada, kad Portugālē beidza pastāvēt diktatūra. Koloniju zaudēšana Portugālei bija ekonomiski sarežģīts mirklis, jo resursu piegāde koloniālajai metropolei bez maksas vai par zemām izmaksām ietekmēja valsts ekonomisko pamatu.  1986. gadā Portugāle iestājās Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (Eiropas Savienībā), lai pilnvērtīgi iegūtu piekļuvi ES tirgum un būtu daļa no attīstītajām Rietumvalstīm. Dalība ES Portugālei, kā arī citām ES dalībvalstīm ir sniegusi pozitīvu vidi valsts ekonomiskajai attīstībai un globālai produktu konkurencei. 1990. gados Portugāles ekonomika diversificējās, un valsts kļuva arvien vairāk pakalpojumu sektorā balstīta. Lielā recesija jeb 2007.-2008. gada ekonomiskā un finanšu krīze Portugāli skāra apmēram tāpat kā Latviju .Valsts veica pamatīgus taupības pasākumus, lai izķepurotos. Eiropas Savienības nozīmīgums Portugāles ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir būtisks. Un saikne starp Portugāli un Latviju ir ne tikai ekonomiskajos rādītājos. Abas valstis ir NATO dalībvalstis, abas ir arī eirozonā, un abām ir līdzīgi arī drošības izaicinājumi. Par Portugāles drošības izaicinājumiem vaicājām arī Minho Universitātes docentei doktorei Sandrai Fernandesai.  Portugāle un Latvija ir faktiski daudz tuvākas valstis, nekā mums šķiet. Fiziski mēs esam distancēti, bet mūsdienās ekonomiski, drošības jautājumos, kā arī politiski mēs esam ļoti līdzīgi. Pat prezidenta pilnvaras ir līdzīgas abās valstīs. Proti, arī portugāļu konstitūcija nosaka, ka prezidentam ir pamatā reprezentatīvas funkcijas. Ir vēl citas pamanāmas līdzības: prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu (portugāļi sauc par atombumbas tiesībām), prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks (iepriekšējie prezidenti pat ir izmantojuši šīs tiesības, lai beigās ierobežotu Portugāles iesaistīšanos Irākas karā), balstoties uz vēlēšanu rezultātiem prezidents arī nosauc premjerministru (te gan parādās tiesības arī atsaukt valdību), t āpat prezidents var pasludināt karu, akreditē vēstniekus, kā arī izsludina likumus, veic apžēlošanas.   Ir arī atšķirības – Portugāles prezidentu ievēl tauta nevis parlaments. Prezidents lemj par referendumiem, apstiprina arī atsevišķus ministrus, ieceļ un atsauc arī virkni tiesu sistēmas pārstāvju un pašus tiesnešus. Latvijas prezidentam gan ir arī likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas nav Portugāles prezidentam. Šī visa dēļ Portugāles sistēma skaitās pusparlamentāra, kamēr Latvijā – parlamentāra. Šis liek aizdomāties, vai mūsu sistēma arī nav viena soļa attālumā no pusprezidentālās. Laikam vienīgais solis to attālināt, būtu daudzus gadu desmitus dažādu politiķu un partiju piesauktais labojums Satversmē, kura rezultātā prezidentu ievēlētu tauta. Kāds mazāk zināms fakts par Portugāli. Runa ir par vaļu medniecību. Jau kopš 1982. gada vaļu medniecība gaļas iegūšanai ir veiksmīgi aizstāta ar vaļu foto-medībām. Proti, tā ir pamatīga tūrisma nozares daļa, sevišķi Azoru salās. Līdz ar to senie un majestātiskie dzīvnieki netiek vairs nogalināti. Praktiskais iemesls vaļu medību samazināšanai ir arī pasaules pieprasījuma pēc vaļu taukiem kritums. Starp citu, ASV līdz pat 1973. gadam vaļu taukus izmantoja automašīnu automātisko pārnesumkārbu eļļošanā. Vēl Portugāle skaitās otra morāli visbrīvākā valsts pasaulē pēc Nīderlandes. Respektīvi, kaimiņvalstī Spānijā, Madridē, atrodas domnīca “Brīvības veicināšanas nodibinājums”, kas nodarbojas ar Pasaules Morālās brīvības indeksa izstrādi. Tajā tiek ņemti vērā pieci kritēriji – ticības brīvība, bioētiskā brīvība, narkotiku pieejamības brīvība, seksuālo brīvība, kā arī ģimenes un dzimuma brīvību. Ja Portugāle ir 2. vietā, Latvija šajā indeksā ir ierindota 45. vietā.     Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*   * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pirms 30 gadiem 13.janvāris bija svētdiena, un uz manifestāciju Daugavmalā todien sanāca apmēram pusmiljons cilvēku. Šī manifestācija ievadīja barikāžu laiku, kad cilvēki vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargāja svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Tas bija laiks, kad pilnīgas pārliecības par izraušanos no PSRS ķetnām vēl nebija. Katram no barikāžu sargiem ir savs subjektīvs atmiņu stāsts, kas kopā veido plašo barikāžu mozaīku. Trešais stāsts – par Augstākās padomes caurlaidi. Airai Andriksonei no barikāžu laikiem vienīgā liecība, kas ir saglabājusies, ir caurlaide ieejai Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā, jo dažas dienas barikāžu laikā viņa tur pavadīja. Airai tolaik bija 40 gadu, viņa strādāja zinātniskās ražošanas apvienībā “Aerosols” un augstā līmenī nodarbojās ar kalnu tūrismu. 13.janvāris ir viņas vārdadiena, un pēc manifestācijas Daugavmalā viņa draugus kalnos kāpējus bija uzaicinājusi uz svētku vakariņām. Bet daļa neieradās. “Tas bija laiks, kad man mājās nebija telefona. Tāpēc neviens nevarēja piezvanīt un pateikt, ka neieradīsies. Vienā brīdī mums ienāca prātā ieslēgt radio, un tad izdzirdējām, kas notiek – ka tautu aicina pulcēties. Vārda tiešā nozīmē ķērām visas rasola bļodas, karbonādes, vēja kūkas un visu citu cienastu, kas bija uz galda un ledusskapī, un devāmies uz Zolitūdes staciju. Paspējām uz priekšpēdējo vilcienu. Visi bijām aktīvie tūristi un devāmies uz republikānisko tūristu klubu Skārņu ielā 22,” atminas Aira Andriksone. Tūristu klubā jau bija izveidojies neliels štābs, un kluba direktors bija saņēmis uzdevumu izveidot tādu kā alternatīvo sakaru sistēmu pie visiem Rīgas stratēģiskajiem objektiem – Ministru padomes, radio un televīzijas, telefoncentrāles un citur. “Tā kā es arī mācēju darboties ar šo rāciju, es pieteicos. Mans postenis iekrita Tautas frontes bēniņos. Tā nu dažas dienas es pavadīju tur pie rācijas,” turpina Aira Andriksone. Kad nāca rīkojums, ka rāciju sistēma vairs nav vajadzīga, Aira Andriksone uzzināja, ka tiek meklēti papildspēki Augstākās padomes Aizsardzības operatīvajā štābā. Tā par viņas mājām uz vairākām dienām kļuva viena no tagadējām Saeimas komisiju ēkām. Saspringtā režīmā Aira Andriksone Augstākās padomes Operatīvajā štābā nostrādāja līdz 20.janvārim – bez gulēšanas, neizejot ārpus telpām. Izturēt palīdzējis lielais kalnu rūdījums. Atļauju uz brīdi doties mājās atpūsties viņa saņēma liktenīgajā 20.janvārī, kad vakarā sākās apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Cauri Bastejkalnam atpakaļ uz Augstāko padomi Aira devās burtiski desmit minūtes pirms apšaudes.

Dodamies uz Vācijas Federatīvo Republiku. Vācija ir ļoti labi zināma valsts gan mums, gan klausītājiem. Daudz par to ir dzirdēts un mācīts. Un vēl šobrīd par notiekošo Vācijā uzzinām gandrīz katru dienu, jo kopā ar Franciju, tās ir vadošās Eiropas Savienības valstis. Arī šobrīd tieši Vācijai ir valsts, kura prezidē Eiropas Savienības Padomē. Tādēļ runājam par mītiem un stereotipiem, kas saistās ar Vāciju un arī nedaudz vairāk par Angelu Merkeli. Viedokļu par Vāciju ir daudz, bet reizēm sāk šķist, ka mūsdienu Vāciju Latvijā (un ne tikai) uzskata par gandrīz vai sapņu valsti. Vai tas tā ir patiesībā – zināmā veidā noteikti, bet ir daudzas lietas, kuras vajadzētu aplūkot detalizētāk.  Vācijā dzīvo nedaudz vairāk nekā 80 miljoni iedzīvotāju. No tiem 87 procenti ir vācieši, 1,5 procenti ir turki un pa vienam procentam ir poļi un sīrieši. Tas domājot par stereotipiem, par to, ka Vācija ir ārkārtīgi multikulturāla vai arī Turcijas izcelsmes cilvēku īpatsvars tajā būtu milzīgs.  Darbaspēka no Turcijas ievešanas programma tika uzsākta 1960. gados straujās ekonomiskās atjaunošanās laikā, kad Vācijā trūka darbspējīgo iedzīvotāju, kas bija zaudēti karā. Sīrijas izcelsmes iedzīvotāju procents savukārt ir cieši saistīts arī ar imigrācijas politiku no pilsoņu kara skartās valsts šajā desmitgadē. Kā redzams, tad daudzo miljonu vietā Vācijā atļauts bija palikt tikai bēgļiem, kas ir apmēram miljons cilvēku. Vēl viens stereotips, par kuru bieži runā Vācijas kontekstā, ir musulmaņu kopienas izmērs. Patiesībā ir tā, ka Vācijā tikai nedaudz vairāk kā 5 procenti iedzīvotāju ir musulmaņi. Lielākā reliģiskā grupa – gandrīz 40 procenti – ir nevienai konfesijai nepiederoši. Un – lielākā no kristiešu grupām, paradoksālā kārtā ir nevis protestantisma dzimtenē sagaidāmie luterāņi, bet gan Romas katoļi.  Tomēr pievēršamies mūsdienu politiskajām aktualitātēm Vācijā. Kanclere Angela Doroteja Merkele, ja paliek amatā, 2021.gada gada 23. novembrī kļūs par visilgāk strādājušo ievēlēto sievieti valsts vai valdības vadītāja amatā.  Merkeles kundze teorētiski varētu pārspēt arī Helmutu Kolu un, ja nokalpotu pilnus 19 gadus kancleres amatā, tad arī Otto fon Bismarku un kļūtu par ilgāk strādājušo Vācijas līderi. To redzēsim pēc Vācijas parlamenta vēlēšanām, kas gaidāmas 2021.gada 26. septembrī, lai gan kanclere ir teikusi, ka uz piekto termiņu šajā amatā nekandidēs. Kanclere Merkele ir kopš 2005. gada un ir piedzīvojusi daudzus pavērsienus Vācijas un pasaules politikā, kā un ir bijusi faktiskā Eiropas Savienības vadītāja visus šos gadus un saukta arī par “brīvās pasaules” līderi kopš 2016. gada ASV vēlēšanām. Gan Eiropas Savienības konstitucionālā līguma izaicinājumi, gan karš Gruzijā, gan pasaules un ES finanšu un ekonomiskā krīze, gan Lībijas un Sīrijas pilsoņu kari, gan migrācijas krīze un Krievijas ārpolitikas agresijas vēl straujāks pieaugums Krimas okupācijā un Ukrainas kara gadījumā, gan Brexit, gan Eiropas Komisijas prezidenta Junkera "izaicinājums", gan ASV attieksmes pret ES regulārās maiņas republikāņu un demokrātu prezidentu valdīšanas laikā, gan tagad arī Covid-19 pandēmija. Tas būtu krīžu saraksts, kuru laikā Merkele ir bijusi Vācijas vadītāja un arī neformālā Eiropas vadītāja. Skaidrot, kā Vācijas attiecības varētu attīstīties ar gaidāmo ASV prezidentu Džo Baidenu, vērtē doktors Mihaels Kīdings, Duiburgas-Esenes Universitātes profesors.  Vēl par Vāciju Tāpat kā jebkuras citas valsts izaugsmes un izcilības pamatā ir bijuši tehnoloģiskie izgudrojumi. Tehnoloģiskās priekšrocības un inteliģenta to pielietošana ir palīdzējusi praktiski visām sabiedrībām kļūt par to, kas tās ir mūsdienās. Un Vācija, protams, nav izņēmums. Tādēļ ir vērts pieminēt, ka vācu zeltkalis Johans Gūtenbergs (Johanness Gensfleišs Lādenē no Gūtenbergiem) radīja apvērsumu pasaules vēsturē ne tikai izgudrojot tehnoloģiju, bet arī padarot visas citas zināšanas pieejamas plašam cilvēku lokam. Runa ir par grāmatu iespiešanas tehnoloģijas Eiropā radīšanu 1439. gadā. Neskatoties uz to, ka pats Gutenbergs visu dzīvi cīnījās ar finanšu problēmām un bagāts nekļuva, iespiešana mainīja sabiedrības, politiku, valstis un kļuva par pamatu gan renesansei, gan reformācijai, gan Apgaismības laikmetam. Vēl kāds fakts. 1663. gadā vācu dzejnieks un teologs Johans fon Rists uzsāka filozofisko izdevumu "Erbauliche Monaths-Unterredungen", kas tiek uzskatīts par pirmo žurnālu pasaules vēsturē. Arī mūsdienu Vācijā lasīšana, arī žurnālu lasīšana ir ļoti populāra un tiek rēķināts, ka Vācijā ik gadu tiek izdots ap 100 000 dažādu izdevumu, kas to padara par vienu no drukājošākajām valstīm pasaulē. 

Ir novembris, latviešiem tik drūmais veļu laiks, tāpēc šo epizodi mēs sākam ar pārdomām, kāpēc svarīgi spēles spēlēt kopā ar ģimeni. Toties sadaļu Svaigs un Gards Toms sāks ar ziņojumu no digitālās Esenes jeb Spiel Digital, kur apspriedīs Merkeli, Brain Games stendu, jaunās spēles un serveru veiktspēju. Savukārt Kristaps nodarbosies ar bērnišķīgām lietām un stāstīs par to, ka lai uzbūvētu labāko fortu sētā var nākties zaudēt kādu draugu jaunajā kavas meistarošanas spēlē Fort. Tuvojas ziema, tāpēc pie mums atgriežas segments - Plauktā vai Krāsnī, kura laikā Toms izšķirs Burgundijas trīsvienību (Castles of Burgundy boardgame, dice game, card game). Dizainera darbagaldā Kristaps dosies ceļojumā uz Austriju un stāstīs par jautriem piedzīvojumiem, kas viņu pavadīja, izstrādājot pirmo izlaušanās istabu. Turpinājumā, Bezgalīgais duelis, šīs sezonas fināls, kurā arī izšķirsies, kurš būs lielākais spēļu zinātājs. Vai Kristapam izdosies atspēlēt trūkstošos punktus? Tam sekos Uzmetiens, kur Kristaps pārrakstīs grieķu mitoloģiju un liks antīkajiem dieviem kaktā nokaunēties. Epizodi noslēgs Kreisais TOP 5, kur runāsim par spēlēm ar nopietnu un skarbu tematiku. Klausies epizodi - https://anchor.fm/kreisais-tokens Spotify - https://open.spotify.com/search/Kreisais%20tokens Seko mums: Instragram - https://www.instagram.com/kreisaistokens/ Facebook - https://www.facebook.com/Kreisais-Tokens-108903727367874

Atvadāmies arī no "Endomondo" un Šona Konerija!

Atvadāmies arī no "Endomondo" un Šona Konerija!

Dodamies uz vēl vienu valsti, kur pagājušās nedēļas nogalē notika parlamenta vēlēšanas – tā ir Kirgizstānu jeb oficiāli - Kirgīzu Republika. Nosaukums nāk no tjurku un persiešu valodas salikuma un nozīmē “40 cilšu zeme”. Kirgīzu karoga saulītei arī ir 40 stari. Kirgizstānā dzīvo nepilni 6 miljoni iedzīvotāju un gandrīz ¾ ir kirgīzi. 90 procenti valsts iedzīvotāju ir sunnītu musulmaņi. Ekonomika pamatā balstās uz derīgajiem izrakteņiem un lauksaimniecību, kā arī uz ārvalstīs strādājošā darbaspēka sūtītajiem naudas līdzekļiem radiniekiem Kirgizstānā. Piemēram, Krievijā strādā vairāki simti tūkstošu Kirgizstānas pilsoņu.  Apmēram 25 procenti no valsts IKP nāk no strādājošajiem Krievijā un Kazahstānā. Kokvilna, vilna un gaļa ir galvenie lauksaimniecības produkti, bet eksportē valsts zeltu, dzīvsudrabu, urānu un dabasgāzi. Kirgizstāna ir centusies atvērt savu ekonomiku pasaulei un kļuva par pirmo NVS valsti, kura tika uzņemta Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas notika 1998.gadā. Kirgizstānas vēlme atvērt valsti ārvalstu investoriem nepārsteidz, jo šī bija viena no valstīm, caur kuru vijās vēsturiskais Zīda ceļš. Bet politiskā un tiesiskā vide, mazais un nabadzīgais tirgus, kā arī neveiksmīgais tēls ārvalstu investoru acīs ir radījis izaicinājumus un problēmas valstī. Bet, lai cik neparasti tas nebūtu, lielākais tirdzniecības partneris Kirgizstānai ir Šveice. Gandrīz 60% no Kirgizstānas eksporta tiek sūtīts uz Šveici un vairāk nekā 40% valsts eksporta veido zelts. Un Krievija ir tikai 4. vietā ar nepilniem 5 procentiem Kirgīzu Republikas eksportā. Par valsts centieniem diversificēt savu ekonomiku un sadarboties ar ārvalstu partneriem, tostarp ar Eiropas Savienību, komentāru lūdzām arī doktorei Alijai Maralbaevai, Ala-Tu Starptautiskās universitātes Juridiskā departamenta asociētajai profesorei, Biškekā, Kirgizstānā. Nedaudz plašāk runājam par Kirgizstānā tikko, 4. oktobrī, notikušajām parlamenta vēlēšanām. Parlamentā (Augstākajā Padomē jeb Žogorku Keňesh) ir 120 vietas, un vienai partijai nedrīkst būt vairāk par 65 vietām, kas iegūstamas proporcionālās sistēmas vēlēšanās. Balso pēc partiju sarakstiem. Vēlēšanu barjera partijai, lai tā iekļūtu parlamentā, ir 7 procenti, kas skaidro arī to, ka tikai 4 partijas tikušas. Kas interesanti, katrā sarakstā ir vismaz 15 procentiem jābūt etniskajām minoritātēm un vismaz 15 procentiem kandidātu jābūt jaunākiem par 35 gadiem, un vismaz diviem kandidātiem ir jābūt personām ar īpašām vajadzībām. Bet visas šīs šķietami iekļaujošās un demokrātiskās prasības nemaina to, ka Kirgizstānu uzskata par konsolidētu autoritāro režīmu, kurā ir vāja izpratne par likuma varu un parlamentam, lai arī ir nominālās tiesības neapstiprināt prezidenta kā izpildvaras vadītāja lēmumus, tas faktiski nenotiek. Opozīcijas apcietināšana ir bieža, vārda brīvība tiek ierobežota. Pēdējo 15 gadu laikā valsts ir piedzīvojusi divas revolūcijas – 2005. gadā tā dēvētajā “Tulpju revolūcijā”, kad tika gāzts 15 gadus valdījušais Askars Akajevs. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, kurš sākumā solīja demokrātiskas pārmaiņas, taču realitātē ļoti ātri nostiprināja savu varu un arī viņam pēc pieciem gadiem bija jābēg no valsts pēc vardarbīgiem sociāliem protestiem.   2010. gada aprīlī vardarbīgās sadursmēs starp policiju un protestētājiem tika nogalināti vairāk nekā 80 cilvēki. Šie notikumi tiek dēvēti par otro Kirgīzu revolūciju jeb "meloņu revolūciju".  Revolūcijas izkristalizēja vairākas nozīmīgas problēmas valstī: viena ir etniskais konflikts starp kirgīziem un mazākumā esošajiem uzbekiem, otra - vājā ekonomiskā situācija valstī, lielā atkarība gan no Krievijas, gan Ķīnas.  2010. gadā par pagaidu valdības vadītāju un vēlāk arī prezidenti Kirgizstānā kļuva Roza Otunbajeva. Viņa ir arī pirmā sieviete prezidente kādas Centrālāzijas valsts vadībā. Viņas laikā valstī arī notika referendums, kas pārveidoja Kirgizstānu no prezidentālas republikas par parlamentāru. Pēc Otunbajevas prezidenta amatā nonāca Almazbeks Atambajevs, kurš valdīja sešus gadus un pagājušajā gadā tika arestēts un notiesāts uz 11 gadiem cietumā par apsūdzībām korupcijā. 2017. gadā par prezidentu kļuva Soronbajs Jeenbekovs. Jaunāko vēlēšanu rezultāti liecina, ka uzvarējušas trīs prezidentam lojālas partijas, neviena opozīcijas partija nav iekļuvusi parlamentā. Bet kopumā vēlēšanās startēja 16 partijas.

“Mēs esam drusku izlaisti un izlutināti, mēs vairs nedomājam, ko mums vajag, bet pārsvarā akcentu liekam, ko mums gribas. Šobrīd ir tā šķirtne, kad katram padomāt, ko mums vajag un tad to gribu atlikt uz kādiem citiem laikiem," analizējot situāciju kopumā, atzīst ārste-psihoterapeite Gunta Andžāne raidījumā Kā labāk dzīvot. Atsaucoties uz kādas klausītājas no Tukuma puses teikto, kas mudina nekrist pesimismā un atzinīgus vārdus velta šobrīd cilvēkiem, piemēram, Ceļu satiksmes drošības direkcijā, lai arī viņai nav izdevies ar pirmo reizi iziet skati, Gunta Andžāne bilst: "Man patika šis vienkāršais teikums, ka rodi sevī mieru, netracini gaisu, ir lietas, ko var atrisināt, pajautāt, dari. Nevajadzēs slīgt nevajadzīgas emocijās, ka esmu pamests, es neko nevaru un neviens neko nedara. Šausmas, kas tagad būs. Varbūt – kuš, kuš, kuš un paskatāmies racionāli, ko tieši es varu darīt vai nedarīt, lai pašam būtu labāk un apkārtējiem būtu labāk." Šodienas sarunā cilvēkus vairāk interesē konkrēti jautājumi, piemēram, vai šī brīža situācijā atprasīt parādu no cilvēka, kā rīkoties, ja mašīnai jāveic tehniskā apskate šajā laikā, kad noteikti ārkārtas situācijas ierobežojumi, braukt vai nebraukt uz Rīgu šajā laikā.    

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaidojusi Savienoto Valstu un Ķīnas pretstāve un, pavisam nesen, Krievijas iniciētais naftas cenu karš. Globālajiem saslimstības rādītājiem turpinot augt un arvien jaunām valstīm un teritorijām ierobežojot iedzīvotāju pārvietošanos un biznesa aktivitātes, tiek runāts par recesiju Eirozonā, Japānā, Savienotajās Valstīs, Krievijā, Brazīlijā un citur; arī par zemākajiem Ķīnas ekonomikas izaugsmes rādītājiem kopš 1980. gada. Taču, tā kā pandēmijas turpmākā gaita joprojām nav prognozējama, arī ekonomiskās prognozes visai būtiski atšķiras. Vispārizplatīts ir ieskats, ka izšķiroša loma negatīvā efekta mazināšanā būs ekonomiski attīstīto valstu valdību rīcībai, sniedzot atbalstu ne vien finanšu sistēmām, bet arī atsevišķiem uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Pēdējo dienu nozīmīgākā aktualitāte šai ziņā ir vairāk nekā divus triljonus dolāru vērtā Savienoto Valstu ekonomikas stimulēšanas pakete, kura vakar, pēc apstiprināšanas Kongresa apakšpalātā, nonāca Senātā. Šīs paketes pieteikšana pirms pāris dienām lika akciju tirgiem piedzīvot kāpumu, kas gan izrādījās īslaicīgs, un, pēc visa spriežot, investoru pārliecinātība par ekonomikas perspektīvām joprojām paliek zema. Tiek izteiktas arī dažādas prognozes par to, kāds varētu būt valdību īstenotās bezprecedenta finansiālās intervences iespaids uz ekonomiku ilgākā perspektīvā.   Tramps un vīruss Viens no procesiem, kuru neizbēgami ietekmēs koronavīrusa pandēmijas straujā izplatīšanās Savienotajās Valstīs, ir šī gada prezidenta vēlēšanu process. Tiek pārceltas priekšvēlēšanas, atcelti kampaņu mītiņi, aizliegumi ierobežo tiešās aģitācijas iespējas. Gan prezidenta Trampa kampaņas organizētāji, gan viņu kolēģi abu demokrātu kandidātu – Džo Baidena un Bērija Sandersa – štābos pārorientē savas aktivitātes uz virtuālo vidi. Visnopietnākais izaicinājums esošajam prezidentam nepārprotami ir draudi, kurus pandēmija rada ekonomikai. Kā nekā līdzšinējā izaugsme un rekordzemie bezdarba rādītāji Savienotajās Valstīs ir galvenais Donalda Trampa „trumpis” viņa priekšvēlēšanu aģitācijā. Paša prezidenta izturēšanās šai situācijā var šķist teju paradoksāla, teju vai ignorējot pandēmijas riskus. Pagājušonedēļ, inficēto skaitam Savienotajās Valstīs strauji pieaugot, prezidents sevi pozicionēja kā spēcīgo līderi, kurš vadīs nāciju cīņā pret sērgu. Taču vakar, 25. martā, viņš nāca klajā ar uzstādījumu, ka Savienoto Valstu ekonomikai jāatgriežas agrākajās sliedēs jau līdz Lieldienām, un līdz ar to mudināja atcelt štatu administrāciju un pašvaldību ieviestos ierobežojumus. Brīdī, kad Savienotās Valstis kļuvušas par nāciju ar trešo lielāko inficēto skaitu pēc Ķīnas un Itālijas, šādi izteikumi ir vismaz apšaubāmi. Ņujorkas štata gubernators Endrjū Kōmō, kura pārvaldītā pavalsts ir kļuvusi par infekcijas izplatības epicentru ASV, raksturojis to kā ekonomisko ieguvumu pirkšanu par cilvēku dzīvības cenu. Savukārt spilgts Donalda Trampa līdzinieks Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru rīkojies ļoti līdzīgi, aicinot savu nāciju turpināt ierasto dzīves kārtību un uzbrūkot Brazīlijas pavalstu un municipalitāšu vadītājiem, kuri ieviesuši ierobežojumus savās teritorijās. Var piebilst, ka jau pāris nedēļas pastāv aizdomas, ka arī pats Bolsonaru ir inficēts, taču iecirtīgi neievēro piesardzības pasākumus. Katrā ziņā var teikt, ka Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā izvēlējies spēli "va banque", kurā viņa bīstamākais pretinieks nu šķiet nevis viens no Demokrātiskās partijas kandidātiem, bet gan COVID-19.   Eiropas Savienība dod iespēju Albānijai un Ziemeļmaķedonijai 24. martā Eiropas Komisijas kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas Savienības pārstāvju videokonferencē panākto vienošanos uzsākt iestāšanās sarunas ar Rietumbalkānu valstīm Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Šodien lēmumam jāgūst galējais apstiprinājums Eiropadomes videokonferencē, ciktāl plānotais Eiropas Savienības Padomes samits koronavīrusa pandēmijas dēļ ir atcelts. Paredzēts, ka līdz jūnijam Eiropas Komisija izstrādās sarunu ietvaru abām kandidātvalstīm. Pagājušā gada oktobrī sarunu uzsākšanu nobremzēja Francijas prezidenta Emanuela Makrona noteikti negatīvā nostāja, kuru viņš mainīja apmēram pirms mēneša. Diezgan izšķirošs abu kandidātvalstu panākumam bija arī komisāra Varheji personiskais entuziasms, kā arī šobrīd Eiropas Savienības Padomē prezidējošās valsts Horvātijas pozīcija. Sarunu uzsākšanu ar ģeogrāfiski un vēsturiski tuvajām Rietumbalkānu valstīm jaunākā bloka dalībvalsts Horvātija deklarēja kā savu prioritāti pusgadu ilgajam prezidentūras posmam. „Tas rāda, ka Eiropas Savienība spēj rīkoties un pieņemt nozīmīgus lēmumus arī šajos krīzes laikos,” mediju tīklam EURACTIV izteicies avots Horvātijas prezidentūras vadībā. Protams, sarunu sākšana vēl nebūt negarantē iestāšanos, un šobrīd grūti prognozēt, kad savienības dalībvalstu skaits varētu pieaugt līdz 29, tomēr šis ir nozīmīgs signāls laikā, kad arvien biežāk izskan viedokļi, kas apšauba vienotās Eiropas nākotni.

Celá nová epizóda epizóda Všesvet podcastu sa nesie v znamení „času máme dosť”. Pevne verím, že sa všetci poctivo izolujeme ako sa len dá, a tak väčšinu času trávime doma alebo niekde „na samote u lesa". V oboch prípadoch sa vám v ušiach určite zíde náš podcast, pretože okrem toho, že ním môžete zabíjať nudu, budeme v tejto časti hovoriť o ďalších možnostiach ako sa doma zabaviť a ešte pri tom mať aj pocit, že cestujete. To nie je, že 2v1…to je minimálne 5v1! Okrem nás dvoch sme si totiž prizvali aj odborníka na reportážnu žurnalistiku a večného milovníka cestopisov Lukáša Onderčanina. Tak si to nenechajte ujsť…:)   

Klāt piektdiena, un varam atskatīties uz svarīgākajiem nedēļas notikumiem. Saeima vakar beidzot nobalsoja par Rīgas domes atlaišanu. Likumprojekts par to tika sagatavots  jau pērn decembrī, bet deputāti nolēma nogaidīt, kamēr ir skaidrs, ka neizdosies savākt parakstus, lai referendumā atceltu likumu, kas ļaus nākamo domi ievēlēt uz pieciem gadiem. Pagājušajā nedēļā daudz runāts arī par politisko ietekmi – lai no tās neciestu ierēdņi un arī valsts uzņēmumu padomes. Tas saistīts gan ar Baibas Rubesas plānoto iecelšanu Stradiņa slimnīcas padomē, gan ekonomikas ministra padomnieka Pāvela Rebenoka iespējamo nokļūšanu "Latvenergo" padomē. Abi gan paziņoja, ka no kandidēšanas atsakās. Bija arī citi notikumi. Par tiem runājam kopā ar žurnālistiem Salliju Benfeldi no laikraksta "Brīvā Latvija", laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galveno redaktori Anitu Daukšti, Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālistu Jāni Kinci un portāla TVNET žurnālistu Ilju Kozinu.

Z Číny sa začal šíriť nový koronavírus. Zomrelo naň už vyše 20 ľudí, nakazených je takmer 900. Prvé prípady hlásia aj USA, Japonsko, Južná Kórea, či Filipíny. Čína reaguje zatváraním obrovských miest s desiatkami miliónov obyvateľov... Celý článok: https://www.expres.sk/209788/pripadom-ked-virus-preskoci-zo-zvierata-na-cloveka-budeme-celit-stale-castejsie/

Mēs vēlamies, lai Latvijā atgriežas zinoši speciālisti no diasporas, tajā pašā laikā joprojām nav noteikta vienkāršotāka kārtība, lai atzītu ārvalstīs iegūto izglītību. Kad Izglītības un zinātnes ministrija plāno ieviest elektronisko sistēmu diplomu atzīšanai, kas būtu jāgroza reglamentēto profesiju likumā un vai Izglītības zinātnes ministrija plāno ieviest elektronisko sistēmu, kas ļautu šo atzīšana procesu padarīt vieglāku, interesējamies raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. Diskutējam arī par to, kāpēc augstas raudzes profesionāļi nelabprāt atgriežas strādāt un dzīvot Latvijā, kuri ir tie brīži, kad pati valsts ar savu birokrātisko aparātu liek sprunguļus riteņos tiem, kuri gribētu atgriezties. Raidījuma viesi: Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) valdes priekšsēdis Uģis Gruntmanis, kustības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” priekšsēdētājas vietnieks Miks Muižarājs, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa un Izglītības un zinātnes ministrijas Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta vecākā referente un vecākā eksperte reglamentēto profesiju jomā Inese Stūre. Sazināmies arī ar Rīgas Tehniskās universitātes Rūdolfa Cimdiņa Rīgas Biomateriālu inovāciju un attīstības centra Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes pētnieci Aritu Dubniku. Raidījuma viesu ieteikumi sistēmas sakārtošanai, lai veicinātu speciālistu atgriešanos Latvijā: Izglītības atzīšanas procesam jābūt bez maksas. Lai būtu skaidra ceļa karte, kas ir jādara. Šobrīd pieejamā informācija internetā ir ļoti haotiska. Informācijas pieejamībai jābūt atvieglotai. Domāt par iestāžu, kas veic dokumentu atzīšanu, konsolidāciju. Tiek akceptēti tajā valstī, no kuras zinātnieks atgriežas, iegūtie vēlēti grādi. Augstskolu likums šobrīd Latvijā to neparedz. Līdz ar to cilvēks nevar pretendēt vēlēšanās augstskolā uz kādu amatu. Tas ierobežo konkurenci. Apsvērt iespēju automātiski atzīt ārzemēs iegūto izglītību nereglamentētajās profesijās. Padomāt par elektroniskās sistēmas izveidi, lai atzīšanas process būtu vieglāks.

MLM Vakars ar Viktoru. Pārdošanas triki un viltībiņas. :) 1 Daļa: "Man par to ir jāpadomā" Multistreaming with https://restream.io/

„Eiropa, kas aizsargā”. Šādu saukli savai prezidentūrai Eiropas Savienības padomē izvēlējusies Austrija. Tās prezidentūra sākās nupat 1.jūlijā. Austrija un tās konservatīvā valdība Sebastiana Kurca vadībā par galveno uzdevumu šim pusgadam izvēlējusies Eiropas Savienības ārējo robežu aizsargāšanu no migrantiem. Kāds ir bijis Austrijas ceļš līdz tai, kāda tā kļuvusi šodien, kāda būs tās prezientūra? Tas mūsu raidījuma galvenais temats. Mēs runāsim arī par Ungāriju un Eiropas parlamenta Pilsonisko brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ierosinājumu pret to iedarbināt bloka līguma 7.pantu, kas atņemtu Ungārijai balsstiesības Eiropadomē. Runa ir ne tikai par likumdošanu, kas skar imigrāciju, bet arī citiem lēmumiem, kas pēc komisijas domām pārkāpj bloka pamatvērtības. Mēs atgriežamies pie Eiropas Savienības samita, kas notika pagājušās nedēļas nogalē. Arī tur lauvas tiesa uzmanības tika imigrācijas problēmām, lai gan tas, protams, nav vienīgais, kas Eiropai sagādā galvassāpes. Par ko spējuši vienoties Eiropas līderi, par to saruna raidījuma noslēgumā. Studijā: Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un  Latvijas Universitātes asociētais profesors, vēsturnieks Raimonds Cerūzis.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā reportāža no Strasbūras par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vēlēšanu jampadraci. Izjukusi "lielā koalīcija" un kristīgie demokrāti ieņēmuši visus vadošos amatus Eiropas Komisijā, Padomē un nu arī Parlamentā. Studijā saruna par nu jau amatā ieceltā ASV prezidenta Donalda Trampa attiecībām ar Krieviju, Putina pieredzi vēlēšanu ietekmēšanā un to, kā pagājušā gadā gūtās mācības Krievija varētu pielietot šogad gaidāmajās vēlēšanās Vācijā un citās Eiropas valstīs. Un galu galā - ko nākotne sola Baltijas valstīm? Studijā neatkarīgais žurnālists Igors Vatoļins un Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Andis Kudors. Vēl raidījumā Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa komentārs par Trampa juceklīgo komunikāciju ar naidniekiem un sabiedrotajiem un ko tas nozīmē Eiropai.

Tretí diel o novodobých mýtoch. Kde sú dnes na mape sveta Slovania? Má panslavizmus budúcnosť alebo je len nenaplnenou túžbou Ruska? Odpovedajú Rastislav Káčer a Richard Stanke.

Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.   Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim, kādi notikumi Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē bijuši visbūtiskākie. Lai atspēkotu vai apstiprinātu izskanējušos pārmetumus, ka Latvijas mediji pārāk pievērsušies nebūtiskiem organizatoriskiem sīkumiem, nevis atspoguļojuši prezidentūras pasākumu saturu, studijā diskutē Latvijas plašsaziņas līdzekļu pārstāvji: žurnāla „ir” komentētājs Pauls Raudseps, portāla „Delfi” ārzemju ziņu redaktors Filips Lastovskis un Latvijas TV prezidentūras galvenais redaktors Ansis Bogustovs. Rubrikā "Viedokļi": ASV septiņās Eiropas valstīs, tostarp Baltijas valstīs, izvietos apmēram 250 tanku, bruņumašīnu un citu smagā bruņojuma vienību. ASV aizsardzības ministrs Eštons Kārters, viesojoties Tallinā, apstiprināja Savienoto valstu plānus septiņās Eiropas valstīs, tostarp arī Baltijā izvietot apmēram 250 smagā bruņojuma vienības. Šīs vienības veidos tanki, kaujas mašīnas "Bradley" un pašgājējas haubices. Tā ir kā atbildes reakcija pieaugošajiem Krievijas draudiem reģionā – kopīgā preses konferencē ar visu triju Baltijas valstu aizsardzības ministrijas pārstāvjiem skaidroja Kārters: “Jūs jau reiz pazaudējāt savu neatkarību, taču kopā ar NATO jūs to vairs nekad nezaudēsiet. Tieši tā iemesla dēļ ASV un pārējās NATO sabiedrotās ir apņēmības pilnas aizstāvēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriālo integritāti,” norādījis Kārters. Pēc ilgstošas militāro tēriņu samazināšanas un misiju veikšanas ārpus NATO robežām – sākot ar Balkāniem un Āfrikas ragu – Austrumeiropa ir kļuvusi par teju vājāko NATO posmu, uzskata Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers. Krievijas īstenotā Krimas aneksija un tās loma konfliktā Ukrainā ir izraisījusi to, ko NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesenā intervijā ir nosaucis par lielāko NATO spēku pastiprināšanos kopš Aukstā kara beigām. NATO valstu aizsardzības ministri sanāksmē Briselē aizvadītajā nedēļā nolēma trīskāršot alianses ātrās reaģēšanas spēku personālsastāvu, palielinot to no pašreizējiem 13 tūkstošiem līdz 40 tūkstošiem cilvēku. Junkera investīciju plāns Eiropas Parlaments ir apstiprinājis tā dēvēto Junkera investīciju plānu, ko oficiālā valodā sauc par Eiropas Stratēģisko ieguldījumu fondu. Tajā pieci miljardi eiro kapitāla nāks no Eiropas Investīciju bankas, 16 miljardi eiro būs garantiju fonds, bet astoņus miljardus eiro garantiju fondam piešķirs no Eiropas Savienības  budžeta. Kā izteikušies daži eiroparlamentārieši, fonds ir lielisks veids kā stimulēt izaugsmi ekonomiskās mazattīstības laikā. Eiropai naudas šobrīd ir pietiekami. Vienīgā bēda, tie, kuru rīcībā šī nauda atrodas, nemetas to ieguldīt. Tāpēc arī vizītes laikā Rīgā par darba vietām, izaugsmi, investīcijām un konkurenci atbildīgais Eiropas Komisijas viceprezidents Jirki Katainens uzsvēra nepieciešamību sajūgt privāto, riska un Eiropas finansējumu vienotā platformā. "Ir trīs jautājumi, kurus es vēlētos izcelt. Es vēlos iedrošināt iedibināt vietējo investīciju platformu, kas nozīmē, ka tajā būtu gan valsts, gan privāto investoru līdzekļi. Tos saliekot kopā, varētu pretendēt uz Eiropas investīciju fonda atbalstu. Šī platforma varētu neatkarīgi izvēlēties projektus un piedāvāt finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Otrs vēstījums ir īpaši privātajam sektoram par to, ka Stratēģiskais investīciju fonds nozīmē riska finansēšanu. Ja ir privātie investori, tad fonds ir arī šim nolūkam. Bet trešā ziņa ir vidējiem un maziem uzņēmumiem, arī riska kapitāla fondiem. Mēs dubultosim to naudas daudzumu, ko Eiropas investīciju banka piedāvās riska kapitāla finansēšanai," norāda Jirki Katainens. Latvijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Roberts Zīle gan ir skeptiski noskaņots par šī plāna izdevīgumu Latvijai. Kopumā plāns visticamāk sasniegs savus mērķus Eiropas mērogā, taču Latvijā vienkārši nav tādu projektu, kuri reāli varētu pretendēt uz Eiropas līmeņa investīcijām. "Vairums šo projektu „nosēdīsies” Rietumeiropā vai Centrāleiropā. Tur ir augstāks ekonomikas līmenis un augstāks iedzīvotāju blīvums. Bet plāns strādā tādā veidā, ka pirmo reizi tiek izmantots kombinētais finansējums. Privātā nauda nāk no pensiju fondiem, apdrošināšanas kompānijām un citiem investoriem. Taču skaidrs, ka viņu mērķis ir atgūt ieguldīto ar peļņu. Skaidrs, ka ar valdību, Eiropa Komisijas un Eiropas Investīciju bankas garantijām viņi varēs vairāk nopelnīt, taču tur, kur ir attīstītāka ekonomika un lielāka atdevē," vērtē Zīle. Iespējams, lielākā atdeve Latvijā varētu būt investoru interesei ieguldīt infrastruktūrā. Ceļu būve un dzelzceļa savienojumi. Taču arī par šīm jomām var atrast skeptiskus viedokļus. Tas, kas mums šķiet liels projekts, Eiropas mērogā nav nekas ievērojams. Finanšu ministrijas pārstāve Dina Buse Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" atklāja, ka Latvijas jājamzirdziņš varētu būt inovāciju platforma. Tas nozīmē atrast atbalstu labām zinātnieku idejām, no kurām varētu attīstīt zinātnes izstrādājumu komercializāciju.

„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs. Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam. "Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere. Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte. Žana Kloda Junkera investīciju plāns Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai. Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro. Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti. “Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans. Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas. Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots. Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas. Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.

Ar 2015. gada janvāri latviešiem būs iespēja Eiropai un pasaule atgādināt un apliecināt, ka Latvijas nav nekāda pelēka pierobežas zona vai lielās kaimiņvalsts guberņa, bet moderna un attīstīta un eiropeiska valsts. Ko Latvijas prezidentūra ES padomē nozīmē, kas no tā mainīsies un kādu atbildību tā uzliek mums un mūsu tikko ievēlētajam parlamentam. Analizējam arī to, cik un kā pēcvēlēšanu posmā jaunās Saeimas un valdības sastāvs varētu ietekmēt prezidentūras politisko kursu vai prioritātes. Viesi studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs  un  LU profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa. Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī Prezidentūra Eiropas Savienības (ES) padomē ir labi sagatavots un atbildīgs posms katras valsts ikdienā. Rotācijas kārtībā, katra ES dalībvalsts uz sešiem mēnešiem iegūst tiesības vadīt prezidentūru, kas nozīmē iespēju ietekmēt ES dienaskārtību un organizēt vairākus tūkstošus ļoti svarīgu un atbildīgu tikšanos. Mēdz minēt, ka prezidentūra ES padomē rada arī labu ietekmi uz valsts ekonomiku, jo pusgada laikā valstī apmeklē ap 25 tūkstošiem viesu, kas labprāt atgriežas arī pēc prezidentūras beigām. Vispirms par politisko. ES padome ir svarīgs instruments, kas lemj par visa bloka valstu interesēm. Padomē tiek spriests par dažādiem tiesību aktiem vai budžeta jautājumiem, kas skar jebkuru darbības jomu. Tā var būt lauksaimniecība, transports, ekonomika vai arī izglītība. Prezidentūra nozīmē, ka vismaz trīs dalībvalstis 18 mēnešus strādā kopā, lai pāreja starp dažādām prezidentūrām būtu veikla un efektīva. Latvijas prezidentūra seko Itālijai, kamēr Luksemburga sekos Latvijai. Šīs grupas galvenais mērķis ir nodarbinātība un ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Bet atsevišķi katra valsts pievērš uzmanību arī sev svarīgām jomām. Itālijai tā ir migrācija, kamēr Latvija izvēlējusies konkurētspējas sekmēšanu, digitālā potenciāla izmantošanu un ES lomas stiprināšanu visā pasaulē. "Protams mērķi ir ļoti vispārīgi definēti, jo daudz plašāk mērķus atspoguļos prezidentūras programmā, pie kuras šobrīd tiek strādāts un kura dienasgaismu ieraudzīs gada nogalē. Visu laiku darbs pie dažādiem jautājumiem notiek Eiropas Savienībā, tāpat arī turpinās procesi pasaulē, un tie vēl ietekmēs jautājumus ar kuriem tieši strādās Latvijas prezidentūra. Tāpēc virzieni ir nosprausti, bet konkrēti instrumenti un rīki būs zināmi tikai gada beigās, norāda Latvijas prezidentūras ES padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere. To, ka nav vērts sasolīt daudz pirms savas prezidentūras intervijā Latvijas Radio ziņu dienestam atzina arī Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nerijus Aleksiejūns. Lietuvas prezidentūras pašā sākumā attīstījās Snoudena spiegošanas skandāls un nevienu vairs neinteresēja, ko Lietuva vēlas sasniegt savas prezidentūras pusgada laikā. Visus interesēja, kāda būs ES nostāja un Lietuvai, kā prezidējošajai valstij, tas bija jāskaidro. Kādi tad ir Eiropas Savienības padomes prezidentūras mērķi un būtība? „Viens no prezidentūras galvenajiem uzdevumiem ir virzīt ES darbu un būt par godīgo sarunu vedēju starp dažādām pusēm. Protams, tas ir atkarīgs no katra profesionalitātes un meistarības, kā šo aspektu mēs mākam realizēt un ietērpt tajā visā kaut ko no tā, ko paši gribam realizēt. Bet protams, primāri galvenais ir būt par godīgu sarunu vedēju un panākt visām valstīm un visai Eiropai nepieciešamos lēmumus, lai turpinātos Eiropas attīstība,” bilst Pommere. Pašu spējas un profesionalitāte, iespējams, ir galvenais apstāklis, ja meklējam izdevīgumu no vairāku desmitu miljonu eiro tēriņiem kopējās Eiropas mērķu vārdā. Viens no ieguvumiem ir ļoti lielā pieredze, ko iegūst prezidentūrā strādājošie. Pusgada laikā var iemācīties daudz, lai vēlāk veikli pārstāvētu valsts intereses jau citu prezidentūru laikā. Nerijus Aleksiejūns arī uzsver, nevajag kautrēties, mazām valstīm ir vieglāk pārsteigt ar savām prasmēm. Lietuvas prezidentūra tiek uzskatīta par diezgan labi aizvadītu. Lai arī Lietuvas mediji nedaudz gaudās, ka sākotnēji mērķi netika sasniegti, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzsver, prezidentūras ietekmi var izjust jau pirms pašas prezidentūras. „Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī. Jau pēdējā gada laikā visu Eiropas valstu interese par Latvijas prioritātēm ir krietni lielākā un ieklausīšanās Latvijas lēmumu pieņēmējos un ierēdņos ir krietni lielāka, jo tuvojas prezidentūra. Tās efekts ir krietni ilgāks nekā tikai seši mēneši. Kad es runāju ar kolēģiem Briselē, daudz uzmanīgāk klausās, jo tikko kā dzird, ka kāds temats Latvijai ir svarīgs, tam jau ir cita nozīme,” atzīst Andris Gobiņš. Bieži vien, īpaši pēc krīzes, pieņemts skaitīt izdevīgumu tikai un vienīgi naudā. Sarunā ar Latvijas prezidentūras sekretariātu, Eiropas ideju kustību pārstāvjiem un arī interesējoties par citu valstu pieredzi, krietni svarīgāka tomēr ir izcelta iegūtā pieredze. Andris Gobiņš to sauc pat par pieaugšanas stāvokli, kad kļūstam nobriedušāki, zinošāki un atbildīgāki. Pasaules sabiedrību satrauc Ebola vīrusa izplatība Āfrika no Latvijas ir tālu, un pat, ja Ebola vīruss līdz šejienei nokļūtu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas visticamāk neizdzīvotu. Tomēr pasaulē šis letālais vīruss arvien turpina izplatīties. „Situācija attiecībā uz Ebola vīrusu joprojām ir ļoti nopietna, un tai ir pievērsta ļoti nopietna un plaša sabiedrības uzmanība. Pasaules politiķi un sabiedrība ir satraukusies. Inficēto skaits jau ir pārsniedzis 7000 cilvēku, bet mirušo skaits – vairāk nekā 3000,” skaidro Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne. „Šo epidēmiju bīstamāku dara tas, ka tā izvēršas ļoti plaši pilsētās. Ja agrāk mēs redzējām atsevišķus gadījumus lauku reģionos un ar tiem bija vieglāk cīnīties. Tagad tas ir lielo pilsētu fenomens. Tās ir 8-10 Rietumāfrikas reģiona valstis, kur ir gan izplatība, gan robežvalstis, gan atsevišķi gadījumi. Tie ir apmēram 20 miljonu iedzīvotāju,  viņu blīvums, darbība un kustība, ir intensīva. Robežas starp šīm valstīm ir visai nosacītas, tādēļ ir milzīgie riski, ka tik daudzus mēnešus pēc epidēmijas uzliesmojuma joprojām runājam par jaunajiem gadījumiem, kurus nav iespējams atrast un atbilstoši rūpēties par tiem. Būtiski arī, ka šī statistika ir visai nosacīta, eksperti lēš, ka patiesais inficēto un mirušo skaits varētu būt lielāks nekā mēs zinām. Situācija ir ļoti nopietna. Tas ko PVO ģenerāldirektore daktere Margarita Čana ir vairākkārt uzsvērusi sarunās ar politiķiem un pasaules līderiem, ka nav runa par parastu slimības uzliesmojumu, un šeit nav runa par sabiedrības veselības krīzi, te ir runa par globālu krīzi. Par humanitāru, sociālu, politisku un ekonomisku krīzi ne tikai skartajās valstīs, tas iet ārpus skarto valstu robežām. Eiropas Savienība arī ir aktīvu iesaistās – ar cilvēku resursu, laboratoriju, epidemologu, loģistikas, komunikatoru u.c. virkne palīdzību. Pasaules sabiedrība ir aptvērusi un sapratusi, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas apdraud ne tikai Āfrikas reģionu, bet apdraud mūsu visu drošību."