Podcasts about jaunatnes

Stāsta pianists Ventis Zilberts. Stāstījums ir par diviem dažādu paaudžu pārstāvjiem. Viens no tiem ir Ivars Ebels, kura simtgade tika svinēta šogad martā. Mediķu aprindās viņu joprojām daudzina kā pirmo latviešu profesoru bērnu slimībās un kā Latvijas pediatru zinātniskās skolas izveidotāju. Savukārt pianista Jāņa Maļecka darbošanās rit profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā. Mūzika un medicīna – divas darbības jomas gan mācību laikā, gan intensīvajos darba gados savijušās kopā un vedušas cauri visai Ivara Ebela dzīvei. Lūk, virkne biogrāfisku faktu, kas to uzskatāmi rāda. Īstais nopietnais vienas profesijas izvēles sākums varbūt meklējams dienā, kad Ivars Ebels, būdams vēl audzēknis Rīgas 1. ģimnāzijā, iegāja profesora Jāzepa Vītola kabinetā, lai parādītu savas klavierspēles prasmes. Gājiens izrādījās veiksmīgs, jo ar 1942. gadu viņš, būdams vēl ģimnāzists, uzsāka mācību gaitas Latvijas Konservatorijā profesora Nikolaja Dauges klavieru klasē. Paralēli mūzikas studijām pēc diviem gadiem viņš varēja sevi saukt par studentu arī Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. Mācību pārtraukums dažādu iemeslu dēļ gan vienā, gan otrā augstskolā tomēr nekavēja 1950. gadu sākumā iegūt augstskolas diplomu abās speciālitātēs. Tālāk sekoja ārkārtīgi intensīvs darbs medicīnas jomā – praktiskajā darbībā gan Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā, gan Rīgas Medicīnas institūtā, tā toreiz sauca minētās darba vietas. Zinātnes laukā ne mazāk veikumu – Ivara Ebela kontā gan medicīnas zinātņu kandidāta, gan arī medicīnas zinātņu doktora disertācija, publicēti arī neskaitāmi nozīmīgi raksti un grāmatas par specifiskiem medicīnas jautājumiem. Neskatoties uz lielo slodzi medicīnas nozarē, viņš neatmeta ar roku mūzikas mūzai – varbūt vadījās no latīņu teiciena Medicina sanat corpus, musica levat animam jeb “Medicīna dziedē ķermeni, mūzika paceļ dvēseli”. Lai arī profesora darbības galvenā dominante bija medicīna, iedzimts mūziķa talants un ļoti liela vēlme muzicēt aizveda Ivaru Ebelu pie klausītājiem veselus 15 gadus pēc mācību beigām. Tā 1967. gadā viņš kopā ar Leonīda Vīgnera vadīto Jaunatnes simfonisko orķestri Rīgā atskaņoja Ferenca Lista virtuozo Pirmo klavierkoncertu. Sekoja koncerti arī Maskavā un toreizējā Ļeņingradā. Arī Sergeja Rahmaņinova Otrais klavierkoncerts viņa atskaņojumā savā laikā iejūsminājis klausītājus. Kādā intervijā viņš stāstīja, ka jau ilgāku laiku mājās uz viņa flīģeļa Steinway&Sons stāv partitūra – Sergeja Rahmaņinova Trešai klavierkoncerts, kuru viņš jau gandrīz ir sagatavojis atskaņojumam. Diemžēl iecere netika realizēta. Var piebilst, ka laikabiedri, Ivara Ebela kolēģi, stāstījuši, ka medicīnas profesors labprāt publiski spēlējis Friderika Šopēna, Pētera  Čaikovska, Aleksandra Skrjabina un Jāņa Ivanova klavierdarbus. Var secināt, ka ārstniecības dievs Asklēpijs un mūzikas mūza Eiterpe ir bijuši Ivara Ebela teicami sabiedrotie visu mūžu. Mūsu laikabiedra pianista Jāņa Maļecka darbošanās profesionāli divās mākslas jomās – mūzikā un glezniecībā – rit nepārtrauktā mijiedarbībā kopš 1994. gada, kad tika absolvēta Latvijas Mākslas akadēmija, bet sākums abām takām mākslā sācies jau bērnībā. Ir vērts atgādināt Jāņa Maļecka biogrāfisko datu atsevišķus pieturas punktus saistībā ar katru profesiju. Mūzikā tās bija mācības mūsu konservatorijā, absolvējot profesora Igora Kalniņa klavieru klasi 1981. gadā. Kopš tā laika līdz pat šai dienai – koncerti, ieraksti un atkal koncerti dažādos sastāvos gan ar vokālistiem, gan instrumentālistiem Latvijā un daudzkur ārzemēs, Beļģijā, Norvēģijā, ASV. Muzicēšanas sakarā izcelšu tikai vienu, bet ļoti būtisku vienību, Klavieru kvartetu „RIX” (latviešu mūzikas profesionālajā vidē augsti novērtētu, dažādās pasaules malās dzīvojošu latviešu mūziķu ansambli), kura koncerti Jāņa Maļecka vadībā vienmēr ir svētki klausītājiem. Paralēli koncertdarbībai – ļoti sekmīgs pedagoģiskais darbs, vide, kurā, manuprāt, kristalizējas daudzas noderīgas atziņas radošai darbībai abās minētajās sfērās. Savukārt glezniecībā pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā Intas Celmiņas un Ivara Heinrihsona meistardarbnīcās – personālizstādes, izstādes kopā ar citiem gleznotājiem un atkal personālizstādes: Agijas Sūnas galerijā, Gārsenes pilī, Kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Valmieras Novadpētniecības muzejā, Latgales vēstniecībā GORS.  Par izstādi ar nosaukumu “Muzikālās tēmas un noskaņas Jāņa Maļecka gleznās” gribas teikt īpaši – spēcīga mākslinieka pārvaldīto profesiju sinerģija! Kā lasāms notikuma aprakstā, “tā izpaužas muzikālo tēmu un muzikālo noskaņo attainojumā jebkurā audeklā, gan figurālās gleznās "Arfiste"', "Čelliste", "Pavasara sonāte", gan izlasē no gleznu sērijas, kas radīta komponista Olivjē Mesiāna “Kvarteta laika galam” iespaidā”. Lūk, daiļrunīgie atsevišķu daļu nosaukumi, – “Putnu bezdibenis”, “Slavinājums Jēzus mūžībai”, “Mūžības slavinājums”, gleznojumu inspirācijas pamats.  Liekas, ka profesora Jāņa Maļecka darbībā abu mākslas profesiju, mūzikas un glezniecības attiecība veido savdabīgu zelta griezumu jeb dievišķo proporciju, kurā mazs pārsvars ir mūzikai, – gandrīz kā melno un balto klavieru taustiņu attiecība oktāvā – pieci pret astoņi.

"Pati galvenā šajā laikā ir cerība," uzskata Latvijas Televīzijas žurnāliste, skatītāju tik iemīļotā raidījuma "Ielas garumā" veidotāja, daudzu portretraidījumu un filmu autore un arī Latvijas sabiedrisko mediju balvas "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Lilita Eglīte, kura cenšas sekot līdzi visiem notikumiem kultūras jomā, bet balvas "Kilograms kultūras" kontekstā viņas prioritātes ir vizuālā māksla, kino un teātris.... Šovakar pulksten 17.30 Latvijas Televīzijas 1. kanālā būs skatāms jau trešais Lilitas veidotais raidījums par Jelgavu, bet pulksten 21.05 Rīgas kinostudijā sāksies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonija un koncerts, ko tiešraidīs arī "Klasika". Ilze Medne: Raidījuma "Ielas garumā" jaunākais raidījums, kuru lūkojām februāra sākumā, bija veltīts ceļojumam uz Alsungu, un tas nu bija viens meistardarbs, ne raidījums, kas mums ļāva to pilnasinīgo vasaras pilnbriedu un kultūras savdabības un bagātības sajūtu smelt pusstundas garumā pilnām riekšavām. Gribu jums teikt sirsnīgu paldies par to, ko jūs ar šiem raidījumiem darāt, jo man tā ir regulāra pote pa brīžam dziestošai patriotisma sajūtai. Latvijas Radio šāds mīļraidījums man ir "Stiprie stāsti", televīzijā - "Ielas garumā": kad noklausos un noskatos šos raidījumus, ir sajūta – ar mums viss būs labi, ja mums Latvijā ir tik skaisti, gudri un stipri cilvēki. Tikai jāprot viņus pamanīt, novērtēt un pateikt viņiem paldies. Lilita Eglīte: Ar mums patiešām viss būs labi, ja ir tādi cilvēki, un man jāatzīst, ka suitos bija viens no lieliskākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem, jo tur patiešām ir šie cilvēki! Un ja man vēl izdodas viņus parādīt tā, ka kāds iedvesmojas, tad, manuprāt, ir sasniegts tas, kas žurnālistam ir jādara: viņam ir jāparāda tas, kas ir vērtīgs. Protams, jāatklāj arī tas, kas nav tik vērtīgs, tomēr pati galvenā īpaši šajā laikā ir cerība. Tas brīnišķīgais, ko dara cilvēki visapkārt Latvijā. Un suiti noteikti ir tādi. Ļoti, ļoti interesants piedzīvojums! Vai jūsu mērķis, veidojot raidījumu par suitiem, bija tieši tāds pats, kāds tas bija laikā, kad jūs pirms 22 gadiem sākāt veidot raidījumu "Ielas garumā"? Jā. Pirms tam gatavoju ļoti daudzus raidījumus par vēsturi: gan "Rīgai 800", gan vēl agrāk, kad strādāju Jaunatnes, skolēnu un bērnu raidījumu redakcijā: ar pusaudžiem ļoti daudz braucām pa Latviju, un es viņus mēģināju ieinteresēt novadpētniecībā, vēsturē. Pēc tam studijā bija konkurss. Bija arī tādi raidījumi kā "Ejam meklēt!", "Pieturiet!", "Zaļais kvadrāts". Principā tēma visu laiku bijusi viena un tā pati – līdz pat raidījumam "Ielas garumā". Cauri laikiem. Tikai toreiz tas sākās ar bērnu raidījumiem. Šogad man bija viena no brīnišķīgākajām raidījumu pieturām – tā bija Subatē, kur atgriezos pēc 30 gadiem, bet sastapu tos pašus cilvēkus, ko biju intervējusi toreiz, kad viņi bija mazi bērni… Piemēram, viena meitene dziedāja to labi zināmo dziesmiņu Šuju lellei jaku. Pēc raidījuma par Subati viņa man atsūtīja videosveicienu, un tas bija brīnišķīgi! Subate ir viena izcila vieta! Maza vietiņa, arī sarežģīta vietiņa, jo tur vairs nav centra, bet tur ir brīnišķīga koka arhitektūra un tur ir ļoti aizrautīgi cilvēki, kuri stāv un krīt par to un veido savu vidi ļoti skaistā vietā – pie diviem ezeriem. Vai jums ir karte, kurā jūs ar raibiem karodziņiem atzīmējat vietas, kurās esat bijuši un filmējuši?  Šādu karti pirms gadiem desmit izveidoja portāls LSM, un tā karte tur ir joprojām, tikai tā kādu laiku bija neaktīva. Tagad mūsu raidījuma izpildproducents Gunārs apņēmies šo karti atkal atdzīvināt un papildināt ar visām tām ielām un vietām, kur esam bijuši pēdējā laikā. Tā kā meklējiet šo karti LSM! Kuri ir blīvākie maršruti? Ārpus Rīgas ļoti daudz esam filmējuši Jūrmalā. Jo tur bija un joprojām ir brīnišķīgi vēsturnieki – Inga Sarma, arhitekts un kultūrvēsturnieks Rihards Pētersons, vēsturniece Ausma Pētersone. Starp citu, nākamais raidījums 1. martā būs Kāpu ielas stāsta turpinājums. Iet kopā ar Rihardu Pētersonu allaž ir ļoti aizraujoši, jo tad tu pamani Jūrmalas arhitektūrā ļoti daudzas nianses. Lai gan es pa kādu ielu pirms raidījuma esmu nostaigājusi jau daudzas reizes, tad, kad ejam kopā ar Rihardu, ir savādāk. Nebiju bijusi Jelgavā, lai gan pati esmu no Jelgavas, tur esmu dzīvojusi kādu laiciņu, un mani vecāki tur dzīvoja, bet es kaut kā nevarēju saņemties stāstīt par Jelgavu, jo tas, kāda šī pilsēta tika sabūvēta padomju laikā, un salīdzināt to ar seno Jelgavu – kaut kā sāpīgi... Īsti nemācēju tam pieķerties. Bet tagad jau tapis trešais raidījums par Jelgavu! Šovakar būs stāsts par Parka ielu ar trim parkiem Jelgavā. Tā ka var atrast arī tādas vietas. Ļoti mīļa pilsēta man ir Liepāja, kur esmu ļoti daudz filmējusi, atgriežoties šeit ik pēc laiciņa – pēc gadiem pieciem, diviem, kā nu kuru reizi. Latvijā esmu bijusi visos novados, daudz Latgalē, un šogad arī pirmo reizi Rēzeknē. Ir vēl dažas vietiņas, kur vēlētos aizbraukt. Jo "Ielas garumā" esmu mēģinājusi darīt tā – gan Rīgā, gan arī pēc tam novados –, ka nav visu laiku viens un tas pats rajons, apkaime, jo tur tomēr ir diezgan daudz līdzīga. Lai skatītājiem nekļūtu garlaicīgi, pamainu vietas. Vairāk – audioierakstā.

Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle. Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada. Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?". Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.    

Piedāvājam sporta sarunu šova “eXi” sestās sezonas devīto epizodi, kurā bijušie Latvijas sportisti Jānis Sprukts (hokejs), Žanis Peiners (basketbols) un Ansis Medenis (volejbols) tiekas tirdzniecības centrā “Domina Shopping”, lai dalītos stāstos par savu pieredzi dažādās arī šodien aktuālās sporta tēmās. 0:00:00 – 0:02:46 – šodien raidījumā; 0:02:47 – 0:49:10 – labs sniegums jauniešu izlasēs - cik svarīgi tas ir? 0:50:03 – 1:27:29 – sportista grūtākie brīži karjerā un mentālā veselība.

“Basketstudijas 2+1” jaunās sezonas sākumā uzmanības centrā Latvijas jaunatnes izlašu starts Baltijas jūras kausa izcīņā un perspektīvas sezonas turpinājumā. Pirmajā raidierakstā uz pastāvīgā vadītāja Gunta Keisela un klausītāju jautājumiem atbildēja U18 junioru izlases galvenais treneris Valdis Razumovskis un U16 kadetu izlases galvenais treneris Edijs Šlesers. Runājām par: •⁠ ⁠tradicionālās Baltijas jūra kausa izcīņas nozīmi un specifiku; •⁠ ⁠izaicinājumiem izlašu kolektīva veidošanā; •⁠ ⁠kandidātu loku un konkurenci; •⁠ ⁠komandu panākumiem un individuālo izaugsmi; •⁠ ⁠Latvijas jauno basketbolistu raksturīgākajām īpašībām; •⁠ ⁠U16 izlases kandidātu produktīvo kopdarbu sezonas garumā; •⁠ ⁠izšķirošajiem brīžiem Baltijas jūras kausa izcīņas turnīru gaitā; •⁠ ⁠ko darīt, kad saprasts – augstākās klases profesionālā basketbolista karjeru izveidot neizdosies; •⁠ ⁠valstsvienības galvenā trenera Lukas Banki iedvesmojošu uzrunu. 55 minūtes par Latvijas jaunatnes izlašu sezonas pirmo pieredzi!

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Stāsta Latvijas Televīzijas ilggadējā redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme Un tagad iejutīsimies laikā un vietā: ir 20. gadsimta 70. gadi, Latvijas Televīzijas studija Āgenskalnā, Linarda Laicena (tagad Nometņu) ielā 62. Šovakar programmā raidījums vecāko klašu skolēniem "Apvārsnis". Pa dienu lielajā A studijā notiek tā sauktais trakta mēģinājums – tiek izmēģināts viss raidījums no sākuma līdz beigām, ar visām intervijām, kinosižetiem, ar aktieru tekstiem, pieteikumiem, atteikumiem, gaismām, skaņu un visu vajadzīgo. Jo vakarā būs tiešraide, un tad visam jābūt perfekti. Mēģinājumā esmu klāt ne tikai es kā sižeta autore, bet arī mans intervējamais. Mēs izrunājam visu tā, kā vakaram iecerēts. Kad mēģinājums beidzies, vēl pārrunas ar raidījuma režisorēm Žaneti Jurjāni vai Benitu Folkmani, ar redaktorēm Silviju Sūnu un Verēnu Bērziņu. Vai bija labi? Kas vēl jāpalabo līdz vakaram? Un tad jau atliek tikai stundas, lai sagatavotos vakara tiešraidei. Tolaik nebija tehnisku iespēju raidījumus ierakstīt. Skatos kameras maģiskajā acī un gludi virpinu iemācītos teikumus, drusku sametas doma, aizķeras vārdi un iestājas pauze. "Nekas, tūliņ tekstu atkārtošu,"  galvā pazib doma. Bet tai zibenīgi seko nākamā: "Šī taču ir tiešraide! Un nekāda atkārtojuma nebūs…" Tā ir viena no manām pirmajām atmiņām par "Apvārsni". Laikam simboliskākā, jo visam tālākajam ilgajam darbam Latvijas Televīzijā iemācīja atbildību par pasaulē palaisto vārdu. "Apvārsnis" – Jaunatnes redakcijas paspārnē veidotais raidījums 20 gadu garumā (no 1971. līdz 1991. gadam) – bija unikāls. To veidoja vidusskolu vecāko klašu skolēni un tikko studentu kārtā ietikušie. Es pati "Apvārsnī" nonācu  nejauši – 1972. gada vasarā "Daugavas" stadionā satikos ar redaktori Verēnu Bērziņu, kad viņa gatavoja materiālu par Skolēnu deju svētku uzvarētājiem, kuru vidū bijām arī mēs – Madonas dejotāji. Uzzinājusi, ka mans nodoms pēc gada ir studēt žurnālistiku, Verēna piedāvāja izveidot sižetu Latvijas Televīzijai par to, ko labi pazinu – par savu deju kolektīvu. Šim pirmajam uzdevumam sekoja vēl daudzi citi. Pirms katra raidījuma bija jāsagatavo scenārija plāns – precīzs  temats un tā risinājums. Ja tā bija intervija, tad jāatspoguļo ne tikai žurnālista jautājumi, bet arī intervējamās personas atbildes. Saprotams, ne vārds vārdā, kā tas izskanēs tiešraidē, tomēr saglabājot pamatdomu. Raidījuma scenārija plāns savlaicīgi bija jānodod izskatīšanai "Glavļitam" – tā saucām Galvenās literārās pārvaldes darbiniekus, kas atradās Latvijas Radio namā, lasīja katru scenāriju un uz raidījuma vāciņiem uzlika tik svarīgo zīmogu "Atļaut pārraidīt". Ikviens redaktors, tuvojoties raidījuma ēteram, interesējās, vai "vāciņi ir atnākuši no Glavļita", kas nozīmēja – vai scenārijs ir izskatīts, apstiprināts un atsūtīts atpakaļ uz televīziju. Savus garadarbus rakstījām ar roku, stingri ievērojot noteikto formu: kreisajā pusē – kas redzams kadrā, labajā pusē – teksts jeb saturs. Tad šīs lapas nesām augšā uz 6. stāvu, kur atradās mašīnrakstītāju birojs. Tā divās istabās diendienā rakstāmmašīnu taustiņus zibināja sešas, septiņas mašīnrakstītājas.   Katram scenārijam bija jābūt sešos eksemplāros. Varēja tikai apbrīnot mašīnrakstītāju prasmi ne tikai atšifrēt mūsu  iesniegtos rokrakstus, bet arī ātri sagatavot jaunas baltas sešas lapas, starp tām ievietojot piecus kopējamos papīrus. Pārrakstāmie teksti krājās palielā kaudzē, jaunais darbs bija jānoliek augšā, mašīnrakstītājas darbus ņēma secīgi no apakšas. Ja kāds bija aizkavējies ar scenārija nodošanu, tad pūlējās savējo iedabūt kaudzes viducī. Godīgi pret citiem tas nebija, bet ko padarīsi, ja ēters "deg"?

No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāks demonstrēt jauno filmu studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa filmu "Marijas klusums", kas pasaules pirmizrādi jau piedzīvojusi 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un saņēmusi Ekumēniskās žūrijas balvu. Par jautājumiem, kurus uzdeva žurnālisti Berlīnē un par to, kā tapa šis kino stāsts, Kultūras rondo saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani, mākslinieci Kristīni Jurjāni un aktrisi Olgu Šepicku-Slapjumu. Filma "Marijas klusums" ir vēsturiska drāma, kas veidota pēc slavenās teātra un kino aktrises Marijas Leiko dzīvesstāsta un vēsta par viņas dzīves pēdējiem gadiem, kad aktrise dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri. Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī "Skatuve", bija viena no zināmākajām vācu mēmā kino aktrisēm, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20. un 30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā. Mariju Leiko tēlo aktrise Olga Šepicka-Slapjuma, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā "Carmena Horrendum", kā arī Jevgēņija Paškēviča filmās "Cilvēka dienas" un "Golfa straume zem leduskalna". Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra "Skatuve" dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš. Par aktrisi Mariju Leiko arī iepriekš sarunājāmies raidījumā Kultūras rondo.  

Raidījumā šoreiz par tenisu un riteņbraukšanu. Lielā saruna ar tenisisti Anastasiju Sevastovu, kura pērnā gada nogalē veiksmīgi atgriezās profesionālajā līmenī pēc pirmdzimtās laišanas pasaulē. Uzzināsim par Sevastovas profesionālajiem plāniem šim gadam, kuros turnīros viņa piedalīsies, vai plāno vēl spēlēt Latvijas izlasē. Šonedēļ atgriežas ikmēneša rubrika “Ciemos pie Gunāra Jākobsona”, kurā viens no viesiem būs “Trīs zvaigžņu balvas” saņēmējs nominācijā “Par mūža ieguldījumu” - Igo Japiņš. Nedēļas tops: Aļona Ostapenko Austrālijas atklātā čempionāta dubultspēļu finālā tomēr zaudē; Latvijas jaunajiem sportistiem ļoti labs starts Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs: zelts skeletonā puišiem Emīlam Indriksonam, kā arī 16 gadīgo puišu 3 pret 3 hokeja izlasei; medaļas arī citos sporta veidos; pasaules čempionātu hokejā turpmākos piecus gadus rādīs Latvijas Televīzijā; oficiāli apstiprināts, ka pirmoreiz vēsturē Rīgā notiks Eirolīgas spēle basketbolā - Stambulas “Anadolu Efes” pret Telavivas “Maccabi”; Jāņa Blūma 18 gadus vecais dēls Roberts gūst 41 punktu Latvijas-Igaunijas līgas spēlē.

Stāsta muzikoloģe Gunda Miķelsone Rīgas kamerkorim "Sindi putnu dārzs" (1986–1993) reizē laimējās un nelaimējās dzīvot laikā, kad absolūti viss vēl nebija pateikts, un ikkatru notikumu aptina mistiska noslēpumainības migla, tādējādi radot sprādziena vilnim līdzīgu efektu Latvijas koru sabiedrībā. Ir daudz atmiņu, bet maz dokumentētu norišu. Tehnoloģiju uzvaras gājiens noteikti būtu sekojis līdzi ikvienam kora solim, bet atnāca par vēlu. Nu "Sindi putnu dārzs" ir nedaudz kā noslēpums, kas uzmanīgi jāšķetina un tad jāliek kopā no jauna. Noslēpuma sākumpunkts, domāju, ikvienam ir kora nosaukums, tādēļ sākumā ķersimies klāt tam. Ineses Lūsiņas rakstā 1989. gada 24. janvāra "Padomju Jaunatnes" izdevumā lasām, ka "Sindi" tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē "dzimtais". Turpat kora mākslinieciskais vadītājs Ivars Bērziņš skaidro: "Kad lūkojām nosaukumu, protams, pētījām arī tā nozīmi, lai gan vairāk domājām par to, kas labāk skan kopā." Bet Lūsiņa turpina: "Taču var jau arī netulkot un vienkārši ieklausīties, cik skaisti tas sindi skan – gluži kā dziedāti. Turklāt vēl putnu dārzā, kas šķiet tāda nereāla un ilgota sapņu vieta, kur varbūt vien iztēlē (skaņu pasaulē!) varam tikties uz brīdi. Un ap to lidojums – brīvība, uzdrīkstēšanās reibinošu augstumu un kustības mērķtiecības apziņā: – Jaunrade!" "Sindi putnu dārza" pirmais vēstures pieturpunkts atzīmējams 1986. gadā, kad bijušais Latvijas Radio kora diriģents Ivars Bērziņš sapulcināja kopā daļu no Radio kora sastāva. Nedaudz vēlāk nostiprinājās kora mākslinieciskā trīsvienība jeb 3B, kur līdzās Bērziņam bija režisors Uģis Brikmanis un komponists Mārtiņš Brauns, kurš tik tikko bija pametis rokgrupu "Sīpoli".  "Mēs esam skatāms, nevis klausāms koris," šo teikumu nenoliedzami varētu dēvēt par "Sindi putnu dārza" moto. Jo patiesi – Sindi ģimeni vadījis viens virsmērķis, gandrīz vai misijas apziņa: nojaukt robežu starp koristu, dejotāju un aktieri, starp klausītāju un skatītāju, starp skatītāju un koristiem, tā ka jebkurā brīdī ikviens skatītājs varēja riskēt tikt parauts aiz rokas un aicināts pievienoties. Šo lieliski ilustrē arī laiks, kad "Sindi" sadarbojās ar multimākslinieku, dīdžeju un hepeningu meistaru Hardiju Lediņu. Bērziņš atceras: "Reiz kopā ar Lediņu veidojām performanci. Atceros, ka klausītāji bija atnākuši uz koncertu, tam jau sen bija jāsākas, bet nekas nenotiek. Nenotiek jau pusstundu, tad stundu, pusotru. Zāles vidū stāv liels galds, pilns ar ēdienu. Un neviens, protams neaiztiek, tikai ik brīdi nemierīgi pamet skatienu galda virzienā. Koncerts taču." Bet Inese Lūsiņa ieskicē citu gadījumu: "Ir 1987. gada maijs. Jaunatnes teātra telpās gan skanot, gan arī neskanot mūzikai, notiek kaut kas ārkārtējs: īstas dzīres! Pa gaisu lido sīpolloki un sviestmaizes, laikam jau arī kāds tomāts, tā ka solīdi ģērbtākajām dāmām ir reāls pamats bažīties par saviem tērpiem. Papildinot itin vulgāras mīlestības ainas, skan sulīga lamāšanās… [..] Var saprast teātra administrācijas uztraukumu – kaut kas tāds šajās telpās vēl nav pieredzēts!" 1990. gada sākumā koris ieguva profesionālas vienības statusu, kļūstot par Latvijas Mūzikas biedrības kolektīvu. Šis brīdis bija gan ļoti svarīgs un gaidīts, jo beidzot varēja regulāri un netraucēti darboties, gan atsevišķiem koristiem arī gauži skumjš, jo ceļš uz jauno statusu nozīmēja kora sastāva maiņu. Statusa izmaiņas noteica arī koristu režīma izmaiņas. Rīgas Dokumentālo filmu studijas hronikā "Māksla" Nr. 2 (1990) atainota viena diena profesionālā kamerkora ikdienā. No rīta dziedātāji apmeklē peldbaseinu un trenažieru zāli, tad dodas uz dienas mēģinājumu, bet vakarā uz Rīgas cirku, lai Latvijas vienīgajā amfiteātrī sagatavotos operas "Eiridīke" pirmuzvedumam. Mārtiņa Brauna mūzikas un Knuta Skujenieka ieslodzījuma gados tapušās poēmas krustpunkta rezultāts, opera "Eiridīke" (1990) postmoderniskā garā apdzied jau izsenis pazīstamo grieķu mītu par Orfeju, tikai apgriež to otrādi, padarot Eiridīki par galveno visas cilvēces glābēju. Uzveduma režisors – Uģis Brikmanis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Andris Freibergs, bet galvenajās lomās – Mārtiņš Brauns kā Orfejs un Dita Krenberga kā Eiridīke. Patiesībā gan nedaudz jāprecizē darba žanrs – paši pirmatskaņotāji to dēvējuši par "sindi operu", ar to vienlaikus pasakot visu un neko. "Tikai ne rokopera. Jā, ir trīs vārdi, ko es vispār negribētu lietot savā leksikā – tie ir roks, sekss un avangards, jo to dziļākā būtība šobrīd pie mums ir ļoti degradēta," tā Līgai Rušeniecei laikraksta "Cīņa" 1990. gada 20. aprīļa numurā atbildējis Mārtiņš Brauns.  Tomēr laikam gan visnozīmīgākais "Sindi putnu dārza" mantojums ir Mārtiņa Brauna latviešu mesas "Daugava" (1988) atskaņojums. Mesa ar Raiņa vārdiem komponēta Valmieras Drāmas teātra izrādei Valentīna Maculēviča režijā. Koris "Daugavu" dziedājis daudzviet, bet noteikti daudziem vislielāko nospiedumu atstājis mesas atskaņojums pie Brīvības pieminekļa 1990. gada Dziesmu svētkos. Mārtiņš Brauns tam savulaik piekritis, jo "tolaik mums vēl nebija brīvības, bet atslēdziņa jau bija rokās", turklāt vēl piebilstot, ka neviens koris līdz šim nav spējis tik emocionāli iestudēt "Daugavu" kā "Sindi putnu dārzs". Ar šo emocionalitāti var sacensties tikai lielais Mežaparka kopkoris.  1993. gadā Ivars Bērziņš devās uz Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolu, lai apgūtu kultūras menedžmentu, un tobrīd sākās lēna kora agonēšana, kas galu galā noveda līdz kora nāvei. Divdesmit divus gadus vēlāk, 2015. gada 16. maijā notika pirmais un pagaidām vienīgais "Sindi putnu dārza" salidojums. Dziedāja dziesmas, pārrunāja atmiņu stāstus un plānoja Latvijas simtgades atzīmēšanu 2018. gada 17. novembrī Lielvārdē ar Mārtiņa Brauna "Daugavas" iestudējumu. Diemžēl šos plānus pārtrauca Uģa Brikmaņa nāve 2018. gada augustā.  Bet Ivars Bērziņš žurnālā "Santa" kora nāves gadā jeb 1993. gada decembra numurā rezumē: "Šie iepriekšējie septiņi gadi man ir bijuši "Sindi putnu dārzs". Mājas. Darbs. Viss. Es pats putns. Putni dzied un lido. Putni ir brīvi. Putnu dārzs – tas varētu būt viens no pasaules brīnumiem. "Sindi putnu dārzs" – dzimtais pasaules brīnums."

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Tā bija egle, kas atradās pie mūsu vasarnīcas Jaundubultos, jūras pusē, kur Pētersons visu 1971. gada vasaru un vēl rudens sākumā strādāja pie Aleksandra Čaka dzejas, poēmu un stāstu dramatizēšanas, lai izveidotu dzejas drāmu “Spēlē, Spēlmani!”. Jūrmalā nekad pirms tam vai pēc tam šo putnu netikām redzējuši. Vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka pūce esot bijusi arī Čakam simboliski zīmīgs putns un dzejnieka bērēs esot sēdējusi kokā netālu no kapa. Izrāde “Spēlē Spēlmani!” kļuva par vienu no visu laiku leģendārākajām latviešu teātra izrādēm un tika spēlēta 16 sezonas. Grūti pateikt, kas tieši cilvēkus tā valdzināja šajā izrādē, jo tur bija sakausēts tik daudz – Čaka paša fenomens, atmodinātā pirmskara Rīgas gaisotne, izcils ansamblis, tēlu plastika, Imanta Skrastiņa brīnumainā pārtapšana par dzejnieku izrādes centrā un viņa suģestējošā balss, Imanta Kalniņa aranžētā un komponētā mūzika un Latviešu strēlnieku traģika un varonība, atzīšanās mīlestībā Latvijai, izrādes noslēgumā dziedot pazīstamo dziesmu ar Čaka vārsmām “Miglā asaro logs…” Kaut gan “Spēlē, Spēlmani!” ir ļoti viengabalaina, un tā ir pati slavenākā no Pētersona veidotajām izrādēm, pats režisors izrādes tapšanas laikā bija nule kā atguvies no vairākiem traģiskiem pavērsieniem savā dzīvē. 1970. gada nogalē viņam ir jāaiziet no Dailes teātra un viņš iekrīt bezcerīgumā. Roku pastiepj Rakstnieku savienība, uzaicinot viņu kļūt par drāmas konsultantu. Viņš sāk darbu, 1971. gada marta beigās dodas komandējumā uz Gruziju, bet tur pārsteidz nelāga vēsts – slimnīcā ievietots vienpadsmit gadus vecais dēls Uģis. Patiesība bija vēl ļaunāka - Uģis, mans brālis smagi cieš ugunsgrēkā un iet bojā. Pētersons iekrīt dziļā depresijā, faktiski zaudē darbaspējas un neiziet no mājas. Taču tās vasaras sākumā Pētersonu Jaundubultos apciemo Imants Ziedonis un mēģina pierunāt ķerties pie Čaka dzejas dramatizējuma. Man vēl ir saglabājusies A4 izmēra lapa, uz kuras Ziedonis savā arhitektam līdzīgajā rokrakstā ir īsi ieskicējis iecerētās izrādes būtību. Viņi vairākkārt tiekas un runā par to, līdz beidzot Pētersons vasarā ķeras pie darba, un jau rudens pusē Jaunatnes teātra vadība - direktors Gudzuks un galvenais režisors Šapiro augstsirdīgi piekrīt, ka izrādi varēs veidot viņu teātrī. Top vēstule Kultūras ministrijai, kurā Pētersons un Ziedonis ar apslēptu ironisku smīnu sola, ka atspoguļos Čaka dzejā atrodamo kritisko skatu uz pirmskara Latvijas sabiedrības izkurtušo morāli un visādi citādi atsegs Latvijas buržuāzisko pagātni, ar kuru nespēja samierināties Čaka radītais dzejnieka tēls. Liktenis šoreiz ir labvēlīgs Pētersonam un Čakam, un izrāde bauda gan kritikas, gan publikas mīlestību, un vēlāk tiek ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā. Bet Pētersona dzīvē tā nav vienīgā liktenīgā sakritība, kas saista viņu ar Čaku. Abi bija pazīstami, Čakam vēl dzīvam esot. Pētersona dzīvesbiedre Eleonora, saukta Nora, pēckara gados strādāja Valodas un literatūras institūtā, kur tolaik strādāja arī Milda Grīnfelde. Abas satuvinās, un, tā kā Milda draudzējas ar Aleksandru Čaku, abi pāri reizēm kopā iziet vakaros pilsētā vai apsēžas kādā lokālā. Milda tobrīd ar abiem bērniem ir iemitināta dzīvoklī Brīvības un Ģertrūdes ielas stūrī, ēkas sestajā stāva, kur pirms tam atradusies Voldemāra Tones darbnīca. Tobrīd bija neiespējami paredzēt, ka no 1961. gada šis pats dzīvoklis kļūs par Pētersonu ģimenes mājvietu, un Pētersons tur izveidos savu slaveno divstāvīgo bibliotēku. Taču atgriezīsimies 1950. gadā. Ir februāris un ārā valda liels sals. Čaks ir apaukstējies, jo viņa Lāčplēša ielas dzīvoklī ir atslēgta apkure. Tāpēc viņš meklē palīdzību pie Mildas Grīnfeldes. Viņš sirgst arī ar sirds nepietiekamību, un, uzkāpis līdz sestajam stāvam, viņš pavisam zaudē spēkus. Dzejnieks tiek noguldīts lielākajā no Mildas Grīnfeldes divām istabām, pie viņa tiek izsaukts ārsts. Tā ir trešdiena. Bet divas nedēļas pēc tam, tieši trešdienā, Čaks šajā dzīvoklī tiek aizsaukts mūžībā. To man stāstīja mamma, un, kaut gan bērnībā tam nepievērsu lielu uzmanību, atceros, ka viņa teica, ka, Čakam aizejot, devusies Mildu mierināt, un viņas noguldījušas dzejnieku lielākajā telpā, Tones bijušajā darbnīcā pie atvērta balkona. Tur arī vāķējušas viņu līdz bēru dienai. Vēlāk uzaicināju ciemos Mildas meitu Ievu Postu, un viņa man parādīja, kur tieši bija atradusies dzejnieka gulta šajās pirmsnāves nedēļās. Mildas ģimene tolaik izmantoja tikai divas istabas, - trešajā vēl atradās Tones darbnīcas mēbeles un iekārta. Tā Pētersona un Čaka likteņi ir nesaraujami savijušies. Un abus vieno zināma traģikas un drāmas pieskaņa viņu dzīvēs. Bet man, pašlaik tur dzīvojot, ir sajūta, ka visi aizgājēji, kas šajā dzīvoklī šķīrušies no dzīves, mani mazliet sargā, arī Aleksandrs Čaks.      

Jau naktī uz trešdienu uzzināsim, kura komanda, visticamākais, draftēs Viktoru Vembanjamu, bet Artūrs sastādīja savu karmas topu ar komandām, kurām novēl iegūt francūzi. Neizpalika arī sarunas un prognozes gan par NBA konferenču fināliem, gan Eirolīgas Final 4, kā arī bija neliels kopsavilkums par Jaunatnes līgas sezonu

Aprīļa īpašajā podkāsta epizodē "Ūdenszeļļi" runāja par pēdējā laika, iespējams, aktuālāko tematu Latvijas sportā, kas saistīts ar jaunatnes sportu, treneru un audzēkņu attiecībām un komunikāciju

Karstajā basketbola pavasarī “Basketstudijā 2+1” uz sarunu par karstākajām tēmām aicinājām Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu.   Runājām par: - šonedēļ startējošo Jaunatnes basketbola līgas finālturnīru seriālu; - cīņu par medaļām un/vai izglītības procesu; - basketbola norišu dalībnieku savstarpējo attiecību dinamiku; - “Steļmaha lietas” dažādajām dimensijām; - faktiem, viedokļiem un rīcību; - noskaņojumu treneru vidē; - iesaistītajiem un viņu atbildības līmeņiem; - vai ētikas kodekss pasargās no prolēmām; - kas trenēs U18 izlasi; - sieviešu valstsvienības plāniem, gatavojoties Eiropas čempionāta finālturnīram; - 29. aprīlī paredzēto FIBA Pasaules kausa izcīņas izlozi un Latvijas sapņu maršrutu; - LBS un sabiedroto panākto uzvaru FIBA kabinetos.   61 minūte par Latvijas basketbola aktualitātēm.

Šodien Ģenerālis uz ikgadējo NHL Playoff bracket pildīšanu ir uzaicinājis Hokeja funkcionāru Guntaru Pasti. Gan Valdis, gan Guntars atklās savas izvēlēs NHL playoffā, kā arī parunās par latviešiem NHL un jaunatnes hokeju Latvijā kopumā.

Latvijas Jaunatnes basketbola līgā tuvojas eksāmenu un svētku laiks – 21. aprīlī sāksies finālturnīru seriāls, kura laikā četrās nedēļas nogalēs noskaidrosies labākās komandas 14 vecuma grupās. Par finālturnīru noskaņu un lielākajiem izaicinājumiem “Basketstudijā 2+1” runājām ar cilvēkiem, kuri norisēs iesaistīti gan kā treneri, gan basketbola norišu organizētāji Latvijas Basketbola savienības Jaunatnes komisijā – Rīgas Bērnu un jauniešu sporta skolas direktora vietnieci Daigu Žvirbli un Ventspils sporta skolas “Spars” topošo direktoru Matīsu Graudiņu. Runājām par: - LBS Jaunatnes komisijas karstākajiem darbiem; - spēlētāju pārejām starp sporta skolām un to regulēšanu; - izaicinājumiem komunikācijā ar LJBL spēlētāju vecākiem; - saspringto spēļu grafiku; - LJBL finālturnīru šarmu un tradīcijām; - jaunatnes basketbola pārspīlēto profesionalizēšanu; - interešu basketbolu un profesionālās ievirzes basketbolu; - attieksmi pret jaunajiem tiesnešiem; - basketbola norisēs iesaistīto cilvēku savstarpējo cieņu. 65 minūtes par jaunatnes basketbola aktualitātēm!

Ūdenszeļļu otrajā podkāsta epizodē Artūrs, Rūdolfs, Edgars un Guntars runāja par to, kādā sastāvā Latvijas izlase varētu doties uz Pasaules kausu, apsprieda naturalizācijas tematu un atcerējās interesantus stāstus no Jaunatnes līgas laikiem

"Uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim," prāto aktieris un režisors Edmunds Freibergs, kurš 23. novembrī "Spēlmaņu nakts" ceremonijā kopā ar kolēģi Ainu Matīsu tiks sumināts par mūža ieguldījumu.  Gunda Vaivode: Manuprāt, vairāk nekā sešdesmit gadus tu esi darbojies pie radio mikrofona. Kas bija tas, kas tevi pamanīja un atveda uz Latvijas Radio? Edmunds Freibergs: Tā bija toreizējā radio režisore Herta Lapsa, kura pēc tam gan  mainīja uzvārdu un bija Herta Naudiņa. Viņa ieradās mūsu skolā, kur mums bija dramatiskais pulciņš. Tobrīd mēģinājām kādu ludziņu, un tieši tajā dienā liela daļa no bērniem bija saslimuši, tāpēc attēloju visas lomas arī slimo bērnu vietā: skraidīju pa skatuvi no viena gala uz otru, runāju augstākā un zemākā balsī, tādā un šitādā. (smejas) Un Hertai Naudiņai tas patika – viņa teica: "Bērniņ, nāc uz radio, tu varēsi piedalīties radioraidījumos!" Sākumā uzdevumi bija ļoti vienkārši: "Pionieru radio avīzē" bija jālasa visādi tekstiņi, piemēram, "Cīravas pamatskolas pionieri piedalījušies metāllūžņu vākšanā un savākuši divas tonnas metāllūžņu!" Bet mana karjera gāja uz augšu! (smejas) Vienreiz parādījās tāds kā feļetons, ko vajadzēja lasīt, tad arī "Pionieru radio avīzē" parādījās humora lappusīte – ilgus gadus tiešām arī tos lasīju. Uz pirmā feļetona ieskaņošanu gan bija maziņš konkursiņš, kur vairākiem bērniem vajadzēja lasīt, bet rezultātā mani uzskatīja par piemērotāko izpildītāju šim humora sacerējumam, un tā mana karjera attīstījās. Pēc tam jau piedalījos raidlugās – slavenajā Gorkija "Pepē", kur dziedāja Loreti, "Čuks un Geks" un vēl, un vēl. Balss lūzums man bija diezgan nemanāms, ar to nebija lielu problēmu. Tā ka sākumā bija soprānīgā balss, bet arī pēc balss lūzuma turpināju savu karjeru radioteātrī... Un turpini līdz šai dienai! Jā, jā! Un tagad jau pēdējos divus trīs gadus, pateicoties Mārai Eglītei, kura mani uzaicināja, esmu pārkvalificējies par režisoru. Lai gan turpinu arī ierakstīt dažādus raidījumus kā aktieris. Man šis darbs ir ļoti mīļš un tuvs – man ir tāda sajūta, ka mums ar mikrofonu ir labas attiecības.  Tā tas patiešām ir. Bet es pati tevi atceros no 1979. gada, kad biji Emīls izrādē "Emīls un Berlīnes zēni" un skraidīji pa skatuvi.  Tad jau biju liels onkulis. (smejas) Un nebija nemaz tik viegli! Jau sāka mazliet sirmot mati, un ļoti baidījos, vai kāds no bērniem neteiks – kāpēc tas lielais onkulis izliekas par bērnu. Bet ko tādu nedzirdēju. Tā vietā no bērniem saņēmu ļoti daudz skaistu vēstuļu.  Bet līdz tam bija tavs Valmieras periods. Saki, vai tu sevi identificē ar kādu teātri? Un cik vispār ir svarīga kopības apziņa – kad kāds kurss kopā aug, veidojas, un kur pēc tam tas paliek? Vai arī katrs talants ir īpašs un nonāk tur, kur tam jānonāk?  Ir ļoti dažādi. Piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī šobrīd ienāk vesels kurss un viņi ir teātra nākotne – viņi visi kopā ir spēks. Kad mēs beidzām, mūs sadalīja pa teātriem – bija tā saucamais pieprasījums jeb sadale. Man gan bija piedāvājums gan no Jaunatnes teātra, gan Liepājas teātra, bet izšķīros par Valmieru, jo tur aizgāja mani kursa biedri – Dzintra Klētniece, Līga Rubene un vēl citi; man tas likās drošāk. Bet tur bija ļoti labi! Esmu tik pateicīgs valmieriešiem... Jo tādas iespējas – uzreiz nospēlēt galveno lomu Gogoļa "Precībās", nospēlēt Hamletu. Otrajā sezonā – to var izdarīt tikai dulli cilvēki! – uzticēja man režiju. Līdz ar to dabūju ļoti labu atspērienu. Bet kas attiecas uz piederību – uzskatu sevi par piederīgu Nacionālajam teātrim, jo tur esmu nostrādājis 46 gadus, pat vairāk. Četri gadi bija Valmierā, bet Nacionālajā teātrī tiešām pagājusi mana dzīve. Kā tai Raiņa dzejolī - "Tur putekļi, tur lampas kūp, tur lēni mana dzīve drūp". Lai gan mana dzīve nedrupa, nē. Radošā darbā dzīve paiet ļoti ātri un ļoti interesanti. Lai arī ne vienmēr tik ideāli un skaisti, kā šķiet no malas – bijuši arī sāpīgi un dramatiski brīži. Bet neskatoties uz to, sevi uzskatu par piederīgu Nacionālajam teātrim. Domāju, ka Kultūras akadēmija noteikti uzskata tevi par piederīgu viņiem, un arī Mūzikas akadēmija – tu esi apbrīnojami veiksmīgi un labi strādājis par pedagogu. Saki, kas tevi pedagoga darbā aizrauj? Šķiet, ka sāku pagājušā gadsimta 1977. vai 1978. gadā – biju tikai dažus gadus vecāks par saviem studentiem, jo mani pirmie studenti ir Aigars Vilims, Indra Burkovska, Ineses Ramute... Biju jauns un mani interesēja viss, ko dzīve piedāvā, un būtībā šo darbu man piedāvāja Imants Adermanis, toreizējais Teātra katedras vadītājs Konservatorijā. Viņam esmu pateicīgs par to. Viņš teica – klausies, tu negribi pamēģināt padarboties pedagoģijā? Ja nepatiks vai nesanāks, tu jau vari atteikties! Studentiem jau patīk jauni pedagogi! Jā, bet pēc gadiem bija otrādi. Man bija ļoti patīkami būt jaunu cilvēku vidē, jo tā iedod citu enerģiju. Tikai jautājums – cik tu spēj kā pedagogs noturēt kontaktu ar saviem studentiem, cik viņi tevi pieņem un kurā brīdī viņi tevi sāk vērtēt tā: nujā, viņš jau ir labs onkulis, bet nu labi, labi... Man gan tik traki nebija. Uztaisīju pēdējo diplomdarbu, Vampilova "Vecāko dēlu". Man liekas, ka labi sapratāmies ar audzēkņiem, bet tad izlēmu, ka tomēr labāk teikšu "stop!" un tālāk vairs neturpināšu. Bet tie bija ļoti ilgi gadi – gan Konservatorijā, gan arī Kultūras akadēmijā. Profesionālās zināšanas – tas ir viens. Bet kā ir ar kompleksajām zināšanām jaunajiem aktieriem, jo visādi zili brīnumi dzirdēti par kolokvijiem… Tā ir ļoti dīvaina lieta. No vienas puses, šodien jauniešiem pieejama tāda informācija, par kādu mēs, savulaik būdami studenti, varējām tikai sapņot. Internets, informācija nāk un nāk, burtiski gāžas pār tevi. Līdz ar to varbūt tieši tāpēc zināšanas brīžam ir pārāk virspusējas.  Reizēm tiešām nosāp sirds, kad vienam jaunam aktierim vai studentam jautā, kurš latviešu rakstnieks un dramaturgs mira Somijas sanatorijā, un viņš atbildi nezina. [Te domāts Rūdolfs Blaumanis – red.] Liekas – nu, kā to var nezināt, tas ir tik šausmīgi! Un ir vēl kādi gadījumi. Bet tas ir tieši no tā, ka informācijas ir ārkārtīgi daudz. Ja tās ir mazāk, cilvēks tajās pamatīgāk iekožas. Savos pusaudža gados izlasīju ļoti daudz par latviešu teātra vēsturi, savos piecpadsmit gados ļoti labi zināju, kas ir Biruta Skujeniece, kas ir pirmais Jaunais Rīgas latviešu teātris – toreiz ar Mierlauka iestudēto Raiņa lugu "Uguns un nakts". Bet man šķiet, ka nevajag vispārināt – ka visa jaunatne neko nezina. Ir ļoti dažādi – kas nu kuru interesē. Domāju, ka tā nelaime ir tieši informācijas pārbagātībā. [Daudzas lietas] paslīd garām.  Tu tver visu Latvijas teātru lauku, un man gribas vaicāt – kas tev šobrīd šķiet interesants Latvijas teātrī? Varbūt ir kādas tendences, kuras tu gribētu izcelt, vai ir kāds spožs veikums? Pandēmijas dēļ pēdējās sezonas teātrus tā ļoti pamatīgi neesmu apmeklējis un man ir grūti spriest – teātra raža ir milzīga, pirmizrādes nāk un nāk, līdz ar to nav tik viegli atbildēt ar konkrētiem piemēriem. Bet pārdomu līmenī man vienkārši šķiet tā: kas ir tā pozitīvā lieta – ka nāk jaunas aktieru paaudzes un tās tiek ļoti labi vērtētas.  Trīsreiz jānospļaujas un jāpieklapē pie koka, lai nenotiktu tā, ka ātri sakāpj galvā: ka ļoti ātri, pēc pirmajām lomām, saslavē un saka – ak, kas tie par aktieriem, tik brīnišķīgi, brīnišķīgi! Un tad vienā brīdī interese par viņiem var sākt zust, jo parādās atkal jaunas sejas. Tas ir bīstami. Bet process, cik jaušu, ir ļoti pozitīvs: jaunas asinis ir gan Valmierā, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Vai ir kāds, ko tu gribētu tā īpaši izcelt? Jaunajā Rīgas teātrī skatījos "Kalpa zēna vasaru". Es to uzskatītu par tādu kā ieskaiti skatuves runā. (..) Pensionārs būdams, vakarus pavadu pie televizora (smejas). Ļoti cienu režisoru Armandu Zvirbuli, kurš uzņēmis gan "Sarkano mežu", gan "Krimināllietu iesācējam", kur ļoti labi startējis jaunais aktieris Ritvars Toms Logins. Var just, ka cilvēks visu dara ar apjēgu. Par dramaturģiju runājot: vienu laiku bija ļoti populāra tendence, ka izrādes materiālu veidoja paši aktieri. Jaunajā Rīgas teātrī tas bija ļoti aktuāli. Bet ir tāda sajūta, ka šis posms ieilgst un reizēm gribas patiešām lielu, rakstītu lugu. Jā, jā... Te mūsu domas pilnīgi sakrīt... Es arī par to esmu domājis un mani arī tas dara bažīgu, ka parādās tādi sacerējumi, ludziņas, tādas viendienītes par aktuālu tēmu.  Lai gan brīžam tiek reklamēts, ka "šī luga vēl pēc piecdesmit gadiem būs akuāla", man ir aizdomas, ka diezin vai. Teātris un aktieri attīstās tikai uz labas dramaturģijas pamata. Jo laba, bagātīga loma – Šekspīrā, Čehovā, Ibsenā – dod milzīgas izaugsmes iespējas, jo tev ir līdz tai jātiek, tev sevi jāattīsta, lai tu pasniegtos līdz tam Čehovam. Bet brīžam notiek tāds process, ka mēs to Čehovu gribam noraut pie sevis. Redzēju, piemēram, vienu izrādi, kur pēc Čehova galvenais varonis izdara pašnāvību, bet iestudējumā pārrakstīts, ka viņu nošauj. Es domāju – vai tiešām jūs domājat, ka esat gudrāki un lielāki mākslinieki par Čehovu? Viņš kaut ko ar to bija domājis, veidodams šo sižetu par pašnāvību. Būtībā jau nav slikti, jo mēs savulaik izbaudījām to otru pusi – ka bijām iežogoti savā radošajā darbā: mums vajadzēja rēķināties ar daudzām lietām – vai izrādi pieņems vai nepieņems. Radošais lidojums ir laba lieta, bet domāju, ka aktieri ir laimīgi, ja pie dēļa ierauga, ka saņēmuši lomu kārtīgā klasiskā darbā – teiksim "Romeo un Džuljetā". Saruna pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!  

Valdis Valters aicinājis uz sarunu LBS ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu, lai apspriestu jaunatnes basketbolu un Latvijas basketbola saimniecību.

Vasaras viducī, kad basketbola cilvēkiem uzmanība jādala starp jaunatnes izlašu turnīru seriālu, valstsvienību cīņām, 3x3 basketbola aktivitātēm un jaunās klubu sezonas priekšdarbiem “Basketstudijas 2+1” pastāvīgie vadītāji Reinis Lācis un Guntis Keisels viesa krēslā aicināja cilvēku, ar kuru var runāt par visu jautājumu spektru – Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu. Apspriedām: - vīriešu valstsvienības un tās vadības tuvākos izaicinājumus gaidāmajās augusta cīņās; - plašo spēlētāju loku ceļā uz lielo mērķi – ceļazīmi uz Pasaules kausa izcīņas finālturnīru; - pieprasījumu pēc laba basketbola un iespējām laukumā redzēt Latvijas zvaigznes vēl pirms spēles ar Turciju; - sieviešu valstsvienības vasaras darba cēlienu un vizīti Tālajos Austrumos; - U20 izlašu startu Eiropas čempionātos un jaunatnes izlašu perspektīvām; - talanta nozīmi un iespējām to attīstīt; - jaunatnes izlašu rezultātu saikni ar valstsvienību spēku; - LJBL atgriešanos pie principa “labākais pret labāko” un kalendāra izaicinājumiem; - Talantu akadēmiju meitenēm un reģionu izlasēm; - Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas piektā čempionāta kontūrām; - klubu basketbola saimniecības lielākajām problēmām; - 3x3 basketbola izlašu izaicinājumiem. Gandrīz 80 minūtes par Latvijas basketbola aktualitātēm!  

Jaunais Rīgas teātris ir dibināts 1992. gadā, aktieru trupu veidojot no bijušā Jaunatnes teātra aktieriem, Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļas absolventiem un citu teātru aktieriem. Pirmais teātra vadītājs bija aktieris un režisors Juris Rijnieks, kurš drosmīgi jauno, dažādiem eksperimentiem atvērto teātri atklāja ar tobrīd vēl jaunā aktiera – Alvja Hermaņa – izrādi "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās". Lai gan Jaunajā Rīgas teātrī izrādes iestudēja arī tādi režijas profesionāļi kā Pēteris Pētersons, Māra Ķimele, Pēteris Krilovs un Oļģerts Kroders, Hermanis ātri kļuva par teātra vadošo režisoru un piecus gadus vēlāk – arī māksliniecisko vadītāju.

Londonas koris „Southern Spirit Singers” pērn klausītājiem savās mājās piedāvāja programmu „Lidojums”, kurā dziedātāji iejutās dažādās putnu lomās. Šovakar, 5. aprīlī, Svētā Jāņa baznīcā Rīgā pavisam citu nokrāsu koncerts. Pirmajā kora uzstāšanās reizē Rīgā izskanēs gan garīgā, gan arī moderni tverta tautas mūzika, pieskaitot Ivo Antonjīni, Metjū Mārtina un Džeika Runestada opusus, kā arī latviešu komponistu Riharda Dubras, Ērika Ešenvalda un Imanta Ramiņa skaņdarbus. Ar kora māksliniecisko vadītāju un diriģentu Endiju Kingu un diviem kora „Southern Spirit Singers” dziedātājiem - Džonatanu Deiviju un Helēnu Danajadu - Latvijas Radio studijā satikās Toms Treibergs. Kora „Southern Spirits Singers” koncerts Rīgā jau bija ieplānots pirms diviem gadiem, taču, tāpat kā virknei citu kultūras norišu, arī šai savas korekcijas nepielūdzami deva Covid-19 pandēmija un ar to saistītie drošības ierobežojumi. Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas un mēģinājumu procesa, šovakar pulksten 18 Svētā Jāņa baznīcā notiks klausītāju un dziedātāju tikšanās, un, kas zīmīgi – ieeja koncertā ir par velti. Tā ir līdzīga pieeja, par kuru savulaik stāstījām saistībā ar Rīgas Projektu kori. "Savu kordiriģenta praksi es sāku ar kori „Northern Spirit Singers” Daremā, Lielbritānijas ziemeļos, 2000. gadā. Daļu no kolektīva sastādīja Lielbritānijas Nacionālā Jaunatnes kora dalībnieki, starp kuriem bija arī Helēna, kura šodien ir ar mums kopā šeit, Latvijas Radio studijā. Iepriekš pieminēto kori es vadīju 15 gadus, pēc tam pārcēlos uz Londonu. Tad arī nodibinājās koris „Southern Spirit Singers”. Šobrīd kopā esam jau septiņus gadus," iepazīstina Endijs Kings. Džonatans Deivijs šobrīd ir praktizējošs astrofiziķis, viņš stāsta par savu satikšanos ar „Southern Spirit Singers”. Savukārt Helēnas Danajadas kordziedātājas pieredze ir mērogojama visa mūža garumā, sākot jau no pašas mazotnes.

Kultūras rondo sākam jaunu ierakstu sēriju "Fotogrāfs un viņa laiks", apskatot 60.- 90.gados tapušas fotogrāfiju sērijas un fotodarbus. Pamudinājums tam  ir pastāvīgā fotogrāfiju ekspozīcija, kas iekārtota Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā  „12 fotogrāfi/ 125 fotogrāfijas/ 10 sērijas”. Turpmāk ik pirmdienu uzklausīsim kādu no šīs ekspozīcijas autoriem. Kā pirmais ierakstu sēriju atklāj fotomākslinieks Gunārs Binde, savukārt vēsturisko kontekstu sniedz mākslas zinātniece Elita Ansone. Fotogrāfs - inscenētājs, tā sākot strādāt fotogrāfijā, sevi pieteica Gunārs Binde. Iesācis un pievērsies fotogrāfijai 60. gadu sākumā, kaut gan fotoaparātu paņēmis rokās jau 1957. gadā. Strādājis par gaismotāju Valmieras un Jaunatnes teātrī. To svarīgi paturēt prātā, lai labāk izprastu fotomākslinieka rokrakstu. Viņam fotogrāfijā allaž svarīgi bijis radīt tēlu, bet dokumentalitāte kā mākslas forma viņu neinteresē.  Ciemojoties pie Gunāra Bindes, uzklausa daudz aizraujošu stāstu gan par paša dzīvi, par godalgoto Smiļģa portretu, gan par 1965. gadā radīto dokumentālo ciklu "Hallo, Maskava!", kas tapis sadarbībā ar Sarmīti Kviesīti un Arnoldu Plaudi.  Gunārs Binde par pašreiz muzejā skatāmo foto ekspozīcija uzteic Elitu Ansoni, piebilstot, ka te nebūt nav visi fotogrāfi, kuru darbus vajadzētu atgādināt. Viņš min savulaik muzejā notikušo "Interpress" fotoizstādi 1967. gadā. Tā joprojām ir vislabāk apmeklētā izstāde Mākslas muzeja vēsturē.  Gunārs Binde glītā rokrakstā fiksē arī atziņas un pārdomas. Nobeigumam šāda:  "Kamēr manu bildi "Ragulopa attēls" apjūsmojām zootehniķi, selekcionāri un slakteri, tā bija laikmetīga fotogrāfija. Kad to savāca Mākslas muzejā kuratore, tā pārtapa pārlaikmetīgu mākslas darbu."

Izstāde E. Smiļģa teātra muzejā, kas veltīta aktiera Tālivalža Āboliņa 90 gadiem, atgādina ne tikai par viņa teātra lomām Jaunatnes teātrī, bet arī par Alberta Einšteina lomu Vācijas divsēriju filmā. Bet, iespējams, vēl mazāk zināms ir fakts, ka Tālivalža Āboliņa pirmā darbavieta ir Latvijas Radio – viņš bija skaņu inženieris un pēc tam arī diktors. Viņam ļoti patika runāt dzeju, un kādu laiku viņš bijis arī izvadītāju mākslinieciskais vadītājs. Šos faktus atklāj viņa dēls aktieris Gundars Āboliņš un mazmeita – Valmieras teātra aktrise Anna Nele Āboliņa. Viņa, ikreiz skatoties filmu ‘'Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tajā Jāņu nakts zaļumballē atrod arī savu Opapu Tālivaldi Āboliņu un Omi – Veru Singajevsku. Un vēl viņas pagaidām neīstenotā iecere ir pētījums – maģistra darbs par Tālivaldi Āboliņu. Tālivaldis Āboliņš un Vera Singajevska. Gundars Āboliņš un Māris Āboliņš, Māra meita Anna Nele Āboliņa. Skan arī ekspromtas sarunas Teātra muzejā ar teātra zinātnieci Silviju Geikinu un muzeja vadītāju Jāni Siliņu, Latvijas Radio arhīvu ieraksti un fragmenti no Alvja Hermaņa izrādes „Tēvi”. Izstādē fotogrāfijās, video liecībās, priekšmetos un lietās apmeklētājiem ir iespēja apjaust Tālivalža Āboliņa aktierisko un cilvēcisko izpausmju fenomenu. Izstādes mākslinieks Ivars Noviks. Izstāde būs skatāma līdz 2. aprīlim.    

Atcerēties savu skolas laiku -  rosina jaunākais Dailes teātra iestudējums „Pavasaris”.  Naivs, sirsnīgs un mīļš darbs – tā aktieri raksturo igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” iestudējumu, ko veidojis igauņu režisors Prīts Pedajass. Režisors skolas laiku uzskata par īpaši jūtīgu posmu cilvēka dzīvē. Turklāt šī nav pirmā reize, kad  Lutsa romāna dramatizējums parādās uz Latvijas teātra skatuves, pirms 40 gadiem darbs iestudēts Jaunatnes teātrī un bijis skatītāju iemīļots. Izrāde „Pavasaris” adresēta visai ģimenei, vai tā tiešām ir, vaicājam pirmizrādes skatītājiem. Sirsnīgs, humora pilns un aizkustinošs stāsts par draudzību un lauku jauniešu skolas dzīvi, tā īsi var raksturot rakstnieka  Oskara Lutsa romānu „Pavasaris”, kurā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā – 20.gadsimta sākumā. Romāna dramatizējuma autori ir Voldemars Panso un Mari-Liis Kīla. Sīkas palaidnības, draudzība, arī pirmā mīlestība un neizbēgamās jaunības sirds sāpes, tas viss ir izrādē „Pavasaris”. Pēc pirmizrādes  vispirms uzklausu skatītājus - jauniešus, skolas vecuma bērnus un pieaugušos. Katrīnas, Kārļa, Marijas, Arvja un vēl citu pirmizrādes apmeklētāju iespaidus: Starp pirmizrādes skatītājiem arī Radio kolēģa Aida Tomsona ģimene, nelaižu garām izdevību uzzināt, ko par redzēto domā Justs, Artis, Intars, Tatjana un Aidis. Iestudējumu Dailes teātrī veidojis viens no zināmākajiem igauņu režisoriem, poētiskā teātra meistars Prīts Pedajass, vispirms interesējos, kā veidojusies sadarbība ar latviešu aktieriem? Taujāts, kurš no lugas personāžiem tuvāks, režisors atbild, ka tādā aspektā nedomā, viņš šo darbu redz kā veselumu, kā polifoniju, gan piebilstot, ka laikam neesot Totsa tipāžs. Savukārt Lauris Dzelzītis no sirds izdzīvo Totsa aizrautību un fantāziju pasauli, vispirms aktieris min „Pavasara” veiksmīgo  iestudējumu Jaunatnes teātrī 1980.gadā, arī toreiz to veidoja igauņu radošā komanda un režisors bija Miks Mikivers: Galveno, sapņaino zēnu Arno izrādē atveido Lauris Subatnieks, bet viņa pirmo mīlestību Tēli - Kristīne Nevarauska, izrādē piedalās plašs aktieru ansamblis. Citās puiku lomās Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks, Gints Andžans, Kārlis Arnolds Avots, bet pieaugušos atveido Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Juris Strenga, Indra Briķe , Juris Bartkevičs un Lidija Pupure. Skatītāji novērtēja scenogrāfiju un to veidojis Mārtiņš Vilkārsis, savukārt par kostīmiem gādājusi un darbā atspoguļoto laikmetu pētījusi  Ilze Vītoliņa. Kostīmu skices izrādei „Pavasaris” eksponētas teātra otrā stāva foajē un starpbrīdī iespēja tēlos iedziļināties arī  vizuāli. Darbība iesākusies rudenī, turpinās ziemā, internātā pienāk sniegotie Ziemassvētki, bet izrāde beidzas ar pavasari, kad gaiss kļuvis spirgts un dzidrs, domas saistās ar gaidāmo vasaru, un skolas solos sasēdušie kaut ko svarīgu piedzīvojuši. Tuvākās  izrādes „Pavasaris” Dailes teātrī tiks rādītas 3. un 4.februārī.

Gaidot pirmizrādi, iespēja apskatīt kostīmu skices –  to piedāvā Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris”.  Akvareļa tehnikā veidotie gleznojumi atklāj Dailes teātrī topošās izrādes „Pavasaris” tēlus. Izrādi teātris plāno rādīt janvārī, tikmēr varam ielūkoties procesā, kas skatītājiem parasti nav redzams. Pieminām arī Spēlmaņu nakts balvas guvušo Dailes teātra  iestudējumu „Smiļģis”, kam kostīmus veidojusi  Ilze Vītoliņa. Ilze Vītoliņa ir viena no vadošajām izrāžu kostīmu māksliniecēm Latvijā, veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros, arī Krievijā. Mākslinieci raksturo spēja strādāt ar vērienīgiem plaša diapazona projektiem. Par vērienīgu uzskatāms arī Dailes teātra iestudējums „Smiļģis” , kas „Spēlmaņu naktī” ieguva  Grand Prix. Arī kostīmi ir svarīga izrādes daļa. Atziņās par darbu, kas nu jau nogūlis pie padarītajiem, dalās Ilze Vītoliņa. Kaut kādā ziņā negaidīta ir kostīmu mākslinieces sarīkotā izstāde galerijā „Istaba”, pie galvenās sienas eksponētas kostīmu  skices izrādei „Pavasaris”, ko veidos igauņu režisors Prīts Pedajass. Dažām skicēm klāt pievienotas fotogrāfijas, arī auduma gabaliņi, piezīmēs varam lasīt kas par tēlu un kāds aktieris to atveidos. Pirmizrāde gaidāma janvārī. Igauņu rakstnieka Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” darbība risinās nomaļā igauņu ciematā, tas ir sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par rakstnieka skolas gadiem ciema baznīcas skolā un kostīmos  atspoguļojas konkrēts vēsturiskais laiks. Lutsa romāna „Pavasaris” dramatizējums  savulaik 1980.gadā uzvests uz Jaunatnes teātra skatuves, to veidoja  igauņu radošā komanda. Ilzei iestudējums spilgti iespiedies atmiņā. Bez izstādes darbiem, kas skatāmi galerijā, Ilze atnesusi mapi ar kostīmu  skicēm no dažādiem iestudējumiem. Taisot projektus, vienmēr paliek pāri skices, kostīmu  varianti. Arī  tie pieejami galerijas apmeklētājiem. Ilzes Vītoliņas personālizstāde „Pavasaris” galerijā „Istaba” būs skatāma līdz 7.janvārim.

Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī izstādē “No Aleksandra līdz Čakam” par dzejnieku un viņam veltītajiem notikumiem pārrunājam ar Aleksandra Čaka biedrības dibinātāju Andru Konsti, dzejnieka memoriālā muzeja vadītāju Antru Medni, tiekamies arī ar izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” direktora vietnieci Agitu Ikaunieci-Rimšēviču un mākslinieku Kristianu Brekti. Aleksandra Čaka jubilejas mēnesī Rīgas mākslas telpā skatāma izstāde „No Aleksandra līdz Čakam”. Izejot cauri Čaka „adresēm”, var redzēt priekšmetus, portretus, klausīties dzeju. Izstādes iekārtotājs, scenogrāfs ir Kristians Brekte, kurš izstādi veidojis tīrās krāsās un līnijās, nepārblīvējot ar priekšmetiem un tekstiem. Izstāde literārās koncepcijas autore ir Čaka muzeja direktore Antra Medne. Par to, kā lietas joprojām atgriežas muzejā, runājām ar Čaka biedrības vadītāju Andru Konsti, Čaka muzeja direktori Antru Medni, arī par to, kā laiku gaitā ir saglabājies Čaka dzīvoklis Lāčplēša ielā, kur tagad ir Čaka muzejs. Ir leģendas par kādu izrādi, kura ierakstīta Kultūras kanonā, net nav ierakstīta tā, lai mēs to varētu noskatīties. Tā ir Čaka "Spēlē, spēlmani!" Jaunatnes teātrī. Tur vienā radošā elpā saslēdzās Čaka dzeja, Imanta Ziedoņa doma un Pētera Pētersona režija, Ilmāra Blumberga scenogrāfija un Imanta Kalniņa mūzika. Tur savu mūža lomu nospēlēja aktieris Imants Skrastiņš - Dzejnieks. Pirmizrāde bija 1972. gadā, izrāde tika spēlēta 16 sezonas, un cilvēki skatījās daudzas reizes, līdz daži zināja no galvas.  Izrādās, tomēr ir kāds šīs izrādes amatieru audioieraksts, no kura nelielus fragmentus dzirdēt arī raidījumā Kultūras rondo, kad Čaka 120. dzimšanas dienu gaidot, runājam par lietām, kuras atgriežas, par garšām un smaržām, un Čaka piecām acīm. Izstādes nosaukumā “No Aleksandra līdz Čakam” ietverta visa ekspozīcijas ideja – tas ir dzīves ceļš no cilvēka dzimšanas, kad viņam dots vārds Aleksandrs, līdz viņš nonāk līdz vārdam “Čaks”. Ekspozīcijas ievadu rotā K. Brektes speciāli šai izstādei jaunradīts A. Čaka portrets ar piecām acīm, kas simbolizē dzejnieka īpašo talantu un daudzveidīgo redzējumu par lietām, notikumiem, sadzīviskām detaļām, to sasaistot ar piecām stihijām – zemi, ūdeni, uguni, gaisu un garu. Izstādes iekārtojums veidots kā A. Čaka nozīmīgas dzīves pieturvietas – adreses, atspoguļojot dzejnieka svarīgākos notikumus gan radošajā daiļradē, gan sadzīvē, domās un personīgajos pārdzīvojumos. Kopumā tie ir astoņi pieturas punkti. Šos stāstus veido fotogrāfijas, A. Čaka rokraksti un dažādi viņiem piederējuši priekšmeti, turklāt katru no šiem posmiem papildina tam atbilstoša dziesma. Scenogrāfs un mākslinieks Kristians Brekte veidojis ekspozīcijas iekārtojumu dzīvīgu un daudzveidīgu, gluži tādu, kāds savā daiļradē un personībā ir bijis pats A. Čaks, pievēršot lielu uzmanību viņa vizuālajam tēlam. Izstādē iespēja iepazīt ne tikai dzejnieka dzīvi, bet arī svarīgākās personības viņa dzīvē – tēvu Jāni Čadaraini, māti Emīliju Lizeti Čadaraini, sievu Annu Elizabeti Ēriku Bērziņu un citus. Izstāde „No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas Mākslas telpā būs skatāma līdz 21. novembrim, bet līdz tam gaidāmi daudzi notikumi, to vidū arī Aleksandra Čaka balvas pasniegšanas ceremonija 27. oktobrī, Čaka 120. dzimšanas dienā.

Stāsta teātra vēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Jānis Siliņš. Pazīstamajā namā Lāčplēša ielā 25 darbojušies vairāki teātri – pirmais no tiem bija Jaunais latviešu teātris, kura ievērojamākais notikums bija Aspazijas "Sidraba šķidrauta" iestudējums 1905. gadā. No 1908. līdz 1915. gadam tur darbojās laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda tā laika Eiropas teātra virzieniem – Jaunais Rīgas teātris, kas uzmanību vērsa arī uz Blaumaņa, Aspazijas un Raiņa lugām. 1920. gadā savu dzīvi tur sāka un līdz 1979. gadam turpināja Dailes teātris, pēc tam Lāčplēša ielas namā līdz 1992. gadam bija Jaunatnes teātra latviešu trupas mājvieta. Un nu tur atkal dzīvo un strādā Jaunais Rīgas teātris, šobrīd gaidot atgriešanos Lāčplēša ielā pēc ēkas rekonstrukcijas. *** 1902. gadā Lāčplēša ielā, kas toreiz tika dēvēta par Romanova ielu, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība uzbūvēja namu, kurā tika atvērts Jaunais latviešu teātris. Tobrīd jau Latvijā darbojās Rīgas Latviešu biedrības teātris, bet šis bija jauns teātris – ne ar jaunām idejām, bet ar jaunu sastāvu: tika savākts savrups ansamblis, lai radītu mākslu. Pats ievērojamākais šī teātra notikums datējams ar 1905. gada janvāri, kad pēc 1905. gada revolūcijas diezgan asiņainajiem notikumiem pirmoreiz tika izrādīta Aspazijas luga "Sidraba šķidrauts". Iestudējums sagādāja ne tikai māksliniecisku, bet arī sociālu un politisku pārsteigumu. Visas recenzijas galvenokārt bija par lugu un to, kādu rezonansi tā raisījusi. Otīlija Muceniece iegāja vēsturē kā pirmā Gunas lomas atveidotāja. Ar to viņa dzīvoja visu mūžu – arī tad, kad vēlākajos gados jau bija kļuvusi par pirmo dāmu Latvijā, kas jebkad bijusi teātra direktore (no 1918. gada līdz 1921. gadam Muceniece bija Liepājas teātra direktore). 1905. gadā gadā Jauno latviešu teātri slēdza, jo "Sidraba šķidrauts" izrādījās pārāk politisks. Pēc trim gadiem Skatuves biedrība nodibināja Jauno Rīgas teātri, kas darbojās no 1908. gada līdz 1915. gadam. Pirmā pasaules kara laikā līdz ar rūpnīcām, kas evakuējās uz Krieviju, turp devās arī teātra trupa: viena daļa strādāja Pēterburgā, otra – Maskavā, vēlāk izveidojot Maskavas latviešu teātra skatuvi. Jaunais Rīgas teātris nozīmīgs ar to, ka tas bija laikmetīgs teātris, kas pilnībā atbilda Eiropas 20. gadsimta sākuma virzienam. Liela vieta tika ierādīta trim latviešu dramaturgiem - Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai un Rainim. Īsā laikā notika veselu četru Raiņa lugu pirmuzvedumi. Vispirms 1909. gadā - "Zelta zirgs", kas gan neguva pārāk lielu vērību: kā zināms, Rainis tolaik atradās Šveicē un visa iestudēšana izvērtās tikai kā vēstuļu rakstīšana un precizēšana. 1911. gada janvārī sekoja šodien Latvijas kultūras kanonā iekļautā izrāde "Uguns un nakts": režisors bija Aleksis Mierlauks un šajā iestudējumā spoži sevi parādīja mūsu scenogrāfijas pamatlicējs Jānis Kuga. Pēc gada sekoja jaunības traģēdija "Indulis un Ārija", bet noslēgumā, jau sākoties Pirmajam pasaules karam, ir "Pūt, vējiņi!" pirmuzvedums. Šis bija teātris ar izteiktu ievirzi dramaturģijā, domāšanā, filozofiskajā skanējumā. Uz brīdi teātra nav. Un tad 1920. gadā mājās pārbrauc Smiļģis, pārbrauc Rainis... J. Raiņa Dailes teātri 1920. gadā nodibina Raiņa un Aspazijas Tautas nams uz biedrības "Raiņa Klubs" ekonomiskās un juridiskās bāzes. Tā oficiālais nosaukums ir "Raiņa un Aspāzijas Tautas nama Dailes teātris". Tas ir brīnišķīgs vizuālā un sintēzes teātra paraugs. Savu bagāto radošo mūžu šajā teātrī vada Eduards Smiļģis un arī viņa pēcteči, jo Dailes teātris šajā ēkā atradās līdz 1979. gadam (jau 1977. gadā tam tiek uzcelta jaunā ēka Brīvības un Bruņinieku ielas stūrī). Taču tieši uz mazās skatuvītes Lāčplēša ielā Smiļģis divreiz rada "Spēlēju, dancoju" iestudējumu, divreiz iestudē arī Šekspīra "Hamletu" - galveno lomu spēlējot gan viņam pašam, gan Harijam Liepiņam. Tur bijušas Smiļģa pēcteča Pētera Pētersona leģendārās izrādes - "Motocikls" un Dostojevska "Idiots", Arnolda Liniņa, Ilmāra Blumberga, Modra Tenisona un Raimonda Paula kopīgi radītais šedevrs – Ibsena "Brands". Pēc Dailes teātra trupas pāriešanas uz jauno ēku, Lāčplēša ielā apmetas Jaunatnes teātra latviešu trupa. Šajā ēkā, kas netika remontēta kopš 1931. gada, teātris paspēj izveidot pietiekami daudz ļoti vērtīgu izrāžu, tajā skaitā brīnišķīgo Ādolfa Šapiro iestudējumu Paula Putniņa lugai "Gaidīšanas svētki", kur visi vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnus, bet jaunākā paaudze – viņu vecākus, tāpat arī Gunāra Priedes "Centrifūgu" un Bertolta Brehta "Trešās impērijas bailes un posts". Un tad nāk jaunie laiki. Skatītāji vairs negrib skatīties izrādes, ko, iespējams, izraisa arī mākslinieciskas problēmas un 1992. gadā Jaunatnes teātris tiek slēgts. Jau pēc pusgada šajā ēkā atkal ir Jaunais Rīgas teātris, kas šobrīd ir atkal krustcelēs, jo skaistā, ar enerģiju piepildītā māja tiek renovēta, restaurēta, rekonstruēta. Ļoti ceru, ka tagadējie Latvijas amatnieki to izbūvēs drošāku un labāku, lai to vairs nekādas vētras neskartu, jo galu galā to būvējusi Latviešu amatnieku biedrība – šie pamati ir jānotur, un mākslai šajā ēkā jābūt vienmēr.

Tuvojoties 3x3 basketbola sezonas izskaņai un Latvijas Jaunatnes basketbola līgas 30. sezonas un klubu basketbola sezonas startam, “Basketstudijā 2+1” aicinājām cilvēku “trīs vienā” – Latvijas jaunatnes izlašu treneri 3x3 basketbolā, BJBS “Rīga” Pārdaugavas filiāles vadītāju un “Latvijas Universitātes” otrās komandas galveno treneri Ediju Šleseru. Runājām par: - Latvijas jauno basketbolistu vasaras aktivitātēm 3x3 laukumos Latvijā un kaimiņvalstīs, - jauniešu pašiniciatīvu, U18 grupā pakāpjoties līdz 5. vietai FIBA rangu tabulā, - olimpiskā zelta ietekmi, - liktenīgo pavērsienu U18 Pasaules kausa izcīņā, - U23 izlases pieredzi Nāciju kausa izcīņā, - 3x3 basketbola perspektīvām nelielajās sporta skolās, - pandēmijas ietekmi uz jauniešu basketbola sistēmu, - LJBL čempionāta eksperimentālās izspēles sistēmas plusiem un mīnusiem, - latviešu pasīvo basketbolu, - “Latvijas Universitātes” basketbola sistēmas piedāvātajām iespējām, - jauniešu gatavību izmantot savas iespējas. 80 minūtes par 3x3 un jaunatnes basketbola aktualitātēm!

Latvijas izlašu darba cēlienam mijoties ar nākamās klubu sezonas sākumu “Basketstudijā 2+`1” aicinājām LBS ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu, lai runātu par pagātni un nākotni. Apspriedām: - Latvijas vīriešu valstsvienības perspektīvas 2023. gada Pasaules kausa izcīņas grupas turnīrā; - LBS pieteikumu rīkot EuroBasket2025; - Jaunatnes izlašu startus FIBA Challenger turnīros; - LBS iespējas ietekmēt jaunatnes treneru darbu; - Kā rast kopsaucēju starp Treneru un Jaunatnes komisiju viedokļiem; - Reģionu izlašu programmas perspektīvas jaunajā sezonā; - Aktuālos izaicinājumus 3x3 basketbola saimniecībā; - Iespējas jaunajā klubu sezonā sadzīvot ar pandēmijas ierobežojumiem; - LBS pieredzi rīkojot sacensības drošos apstākļos. 67 minūtes par Latvijas basketbola aktualitātēm!

Īpašie 11LV piedāvājumi- https://taplink.cc/viensvienslv Valdis Valters uz interviju aicinājis Latvijas basketbola izlases treneri un ''VEF Rīga'' galveno treneri- Jāni Gailīti. Intervijas tēmas: 1. Latvijas 3x3 basketbola izlases sasniegums. 2. Latvijas basketbola izlases gatavošanos. 3. "VEF Rīga'' sastāvs nākamajā sezonā. 4. Jaunatnes basketbola sistēma Latvijā.

    Par 300 miljoniem eiro Rīgā vēlas uzlabot sabiedrisko transportu. Pandēmijas ierobežojumi ir palielinājuši vientulības sajūtu. Daugavpilī aizdomas, ka ar Jaunatnes nodaļas likvidāciju notiek politiska izrēķināšanās. Latvijas sportistiem aiz muguras startiem piepildīta diena.

  Rīgā par 300-t miljoniem eiro uzlabos sabiedrisko transportu: grib pievilināt vilcienu pasažierus, uz Pierīgu brauks ar metro-busiem Pēc desmit gadu pastāvēšanas Daugavpils dome plāno likvidēt Jaunatnes nodaļu Pasaule piedzīvo spēcīgas lietavas, kas noved pie plūdiem Tunisijas prezidents apturējis parlamenta darbu, atlaidis premjeru Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija ir liegusi dalību rudenī gaidāmajās Valsts domes vēlēšanās Pāvelam Grudiņinam, vienam no vadošajiem Komunistiskās partijas politiķiem. Latvijas sportisti Tokijā aizvadījuši spēles pludmales volejbolā un 3pret3 basketbolā

Lai saprastu, ko īsti nozīmē Latvijas U15 puišu izlases trīs zaudējumi ar 40 punktu starpību Ramūna Šiškauska turnīrā Lietuvā. Uz sarunu “Basketstudijā 2+1” aicinājām komandas galveno treneri Arvi Stecki. Runājām par konkrētās komandas īso gatavošanos un īso kandidātu sarakstu, pandēmijas ietekmi, konkurentu spēli bez taktiskajām viltībām, LJBL spēļu tiesāšanas stila lielo nozīmi spēlētāju attīstības procesā, nākamā gada laikā darāmo, dažādiem procesiem Latvijas jaunatnes basketbolā, jauno talantu piespiešanu un motivēšanu, basketbola pamatu stabilitāti un iemesliem, kāpēc Arvis šaubās vai pieteiksies nākamsezon trenēt  U16 izlasi. 83 minūtes par situāciju Latvijas jaunatnes basketbolā ar treneri, kurš strādājis visos Latvijas basketbola piramīdas stāvos: 2:55 - Iemesli aiz U-15 izlases vājajiem rezultātiem Šiškauska turnīrā; 11:45 - Tiesnešu pieeja ciešai aizsardzībai LJBL; 22:00 - Mazā reģionu pārstāvniecība U-15 izlasē; 30:10 - Citu sporta veidu nolasītie bērni Liepājā; 45:45 - Jaunais LJBL nolikums, iespējamas prasības nākotnē; 55:50 - Liepājas sporta spēļu skolā izdomātie normatīvi; 1:02:35 - Jaunatnes izlašu treneris kā situācijas ķīlnieks  

Valdis Valters uz sarunu aicinājis LBS ģenerālsekretāru Kasparu Cirpusu. Turnīru noslēdzot 11. vietā. Īpaši smagas izvērtās spēles pret Senegālu un Austrāliju, kurās jaunieši pretinieku grozā iemeta tikai 44 punktus. Izlases sastāvā nav iezīmējušies izteikti līderi. Kas pie tā ir vainīgs? Vai visam pamatā ir jaunatnes basketbola sistēmas nepilnības?

⭐ The second international debate hosted by myPolitics. This time youth political organizations will discuss the future of the European Common Foreign Policy.

Raidījumā “Šodienas Jautājums” runājām par XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norisi. Sarunājāmies ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku (JKP) un SPKC direktora vietnieku sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintaru Mozgi.

Pirms 80 gadiem – 1941. gada 27. janvārī – ar izrādi “Zelta atslēdziņa” tika atklāts Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātris, kas pastāvēja un darbojās līdz 1992. gadam. Teātris, kurš netika dibināts tukšā vietā un kurš neatstāja tukšu vietu. Teātris ar sarežģītu likteni. Ja tagad ir paaudze, kura saka, ka uzaugusi ar Jauno Rīgas teātri, tad ir vairākas paaudzes, kas uzauga ar Jaunatnes teātri. Latvijas kultūras kanonā ierakstīts gan režisora Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris, gan Pētera Pētersona Dzejas teātris, gan atsevišķi izrāde „Spēlē, Spēlmani!” un Ulda Pūcīša lomas Jaunatnes teātra izrādēs. Izdota arī teātra zinātnieces Silvijas Geikinas monogrāfija „Jaunatnes teātris”. Sūtot sveicienus visiem, kam Jaunatnes teātris ko nozīmējis vai nozīmē, sazināmies ar teātra zinātnieci Silviju Geikinu.

Latvijas Basketbola savienības prezidents Raimonds Vējonis, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, atskatās uz prezidentūras pirmā gada svarīgākajiem notikumiem un runā par aktuālajiem darbiem. Runājām par Zani un pārsteigumiem, Basketbola savienības darba ritmu un reālajiem vadītājiem, komisiju iniciatīvām un to īstenošanu, darbu ar sponsoriem un politiķiem, Latvijas basketbola pozīcijām starptautiskajā vidē un iespējām tās nostiprināt, Jaunatnes basketbola centra projekta īstenošanu un basketbola pozīcijām prioritāro sporta veidu hierarhijā.66 minūtes ilga saruna par Latvijas basketbola aktualitātēm!00:00 - Pirmais gads LBS prezidenta amatā;06:20 - Kas ir Zane?;09:20 - Darba ritms Covid-19 pandēmijas laikā;15:00 - Profesionāļu veidoto komisiju iesaistīšanās basketbola procesos;23:55 - Edgara Šnepa dalība LBS darbībā;27:40 - Jauniešu basketbola attīstības centrs vai bērnudārzs;36:15 - Atbalstītāju saprotošā attieksme par jauniešu basketbolu;41:05 - Jaunatnes izlašu finansēšana;50:35 - LBS sadarbība ar FIBA vadību;1:01:20 - Basketbols starp prioritārajiem sporta veidiem.

Šajās dienās aprit 30 gadu kopš 1991. gada barikādēm, kas nacionālās atmodas kulminācijā pulcēja apmēram 50 tūkstošus cilvēku Rīgā, Liepājā, Kuldīgā un Ulbrokā, lai vairāk nekā nedēļu brīvprātīgi sargātu stratēģiski svarīgākos atjaunotās Latvijas objektus. Katram no viņiem ir savs barikāžu stāsts. Ceturtais stāsts ir par mediķa aptieciņu. “Mani sauc Astra Zdanovska. Barikāžu laikā 1991.gada janvārī man bija 35 gadi, es strādāju Gaiļezera slimnīcā par medmāsu Fizioterapijas nodaļā," iepazīstina Astra Zdanovska. Astra bija viena no daudziem mediķiem, kas atsaucās aicinājumam dežūrēt barikādēs. Darbs slimnīcā bija pa dienu, vakari un naktis taču brīvi! “Protams, man bija liela vēlēšanās piedalīties. Pieteicos uz divām dežūrām,” atminas Astra Zdanovska. Mediķa aptieciņa bija Astras Zdanovskas sabiedrotais visas barikāžu nedēļas garumā. Pirmā dežūra bija ātrās palīdzības mašīnā netālu no Telefona un telegrāfa centrāles Dzirnavu ielā – viena no stratēģiskajiem objektiem, ko apsargāja barikāžu dalībnieki. Čaka ielas malā stāvēja smagās mašīnas un arī “ātrie”. Par laimi, todien mediķu palīdzību nevienam nevajadzēja. “Sēdējām divatā ar dakteri, un tur bija kolosāli! Pa ielu gāja ļaudis, nāca no Jaunatnes teātra, aktieri un aktrises mums garām, mēs viens otru sveicinājām. Viņi mums teica: turieties! Cienāja mūs ar maizītēm, tēju no termosiem. Cilvēki bija priecīgi, ka kaut kas labs notiek. Bija satraukums un prieks. Protams, no vienas puses bija stress. Bet, no šodienas viedokļa skatoties, tas bija super! Neviens ļaunais spēks līdz mums neatbrauca,” Astra Zdanovska. Mierīga izrādījās arī otrā dežūra, kur Astra kā medmāsa kopā ar ārstu dežūrēja uz kuģīša Zaķusalā. “Dakterim bija liela soma ar medikamentiem un sistēmām, es biju asistente, un tā nu mēs tur abi sēdējām. Tā bija ziema, un tā bija kārtīga ziema. Pa dienu klausījāmies radio, gaidījām, vai kaut kas notiks. Jo vīri pie ugunskuriem sargāja televīziju, un doma bija tāda – ja nāks uzbrukums, mēs varam sniegt pirmo palīdzību. Bet nekas nenotika, un uz nakts pusi sāka gribēties gulēt,” turpina Astra Zdanovska. Bet visdramatiskāk izvērtās Astras Zdanovskas trešā dežūra, kurai viņa pieteicās pati uz savu galvu. “Nolēmu: ko es te mājās sēdēšu, gāja karsti, iekrita 20.janvāris. Saģērbos biezi, paņēmu no mājas savu aptieciņu un aizbraucu uz Doma laukumu. Tur dežūrēja un galvenie noteicēji bija Katastrofu medicīnas centra mediķi. Pieteicos pie viņiem kā brīvprātīgā, un viņi mani norīkoja pie ugunskura, kas atradās Smilšu ielā. Tur dežūrēja vīri, un es kā medmāsa biju pie viņiem,” atklāj Astra Zdanovska Doma baznīcā bija ierīkots medpunkts un vieta, kur barikāžu sargiem apsildīties un iedzert tēju. Tur bija arī Astra brīdī, kad sākās Iekšlietu ministrijas apšaude.

Un tomēr ir brīnums, ka bez brīdinājuma var piezvanīt aktrisei, kurai rīt būs 90. dzimšanas diena, pateikt frāzi no kādas viņas senas, bet leģendāras lomas, un viņa droši spēlē pretī… 30 gadi Jaunatnes teātrī un daudz radio, televīzijā, kino. Un tagad mūsu vakardienas telefonsaruna. Ar aktrisi sazinājās arī Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Baiba Kušķe:  

Šodien, 11.decembrī, aprit 90 gadi, kopš dzimis aktieris, režisors un pedagogs Arnolds Liniņš. Viņa šīs zemes gaitas aprāvās 1998. gadā, un, kaut pētnieciskajā literatūrā un publicistikā varam iepazīties ar Arnolda Liniņa plašo darbības lauku un atstāto iespaidu teātrī un kino, tas vēl arvien šķiet papildus izzināms un vērtējams. Ievadā skan fragments no spāņu filozofa Hosē Ortegas i Gaseta darba “Mīlestība un gudrība” Arnolda Liniņa lasījumā. Abas stihijas aktieri, režisoru un pedagogu pavadījušas visu mūžu, kaut dažbrīd mainot savu ārieni un izspēlējot grūtāk atrisināmas šarādes. Pēc Rīgas 5. vidusskolas beigšanas Arnolds Liniņš iestājās Medicīnas institūtā – tomēr interese par teātri izrādās lielāka un drīz vien seko noklausīšanās Latvijas Valsts Konservatorijas teātra fakultātē. 1949. gadā reizē ar aktrisi Baibu Indriksoni jauno talantu uzņem uzreiz otrajā kursā. Pēc studijām seko darbs Drāmas – tagadējā Nacionālajā – teātrī, savu spēju apliecināšana arī mūzikā, kā vokālistam. Elgas Īgenbergas dziesmas “Sniegpulkstenītes” un “Cauri pilsētai” kļūst par sešdesmito gadu sākuma populārās mūzikas simboliem. Šajā periodā Arnolds Liniņš kļūst par Jaunatnes teātra aktieri un režisoru, 1963. gadā absolvē Konservatorijas Režijas nodaļu, kur viņa pedagogi bija gan Aleksandrs Leimanis, gan Vera Baļuna, gan studiju noslēguma posmā arī Eduards Smiļģis. Pēc diviem gadiem Liniņš jau skolojas pie teātra režijas lielmeistara Anatolija Efrosa Maskavā, Ļeņina Komjaunatnes teātrī, tas vainagojas ar Valsts teātra mākslas institūta GITIS Augstāko režijas kursu diplomu. Tad, 1971. gadā Arnolds Liniņš sāk strādāt par Raiņa Dailes teātra galveno režisoru, un šis darbs ir pārpilns izaicinājumu gan māksliniecisko mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā, gan kolektīva iekšējā darbā. Teātra zinātniece Līvija Akurātere savā pārskatā “Arnolda Liniņa metode darbā ar aktieriem” raksta: “Arnolds Liniņš gāja režisora pedagoga ceļu, liekot pieredzējušiem aktieriem cīnīties ar rutīnu un atjaunot izpratni par meistarību, sākot vēlreiz ar pareizas, uz īstenību balstītas skatuves darbības elementu apguvi. Ar saviem nepiekāpīgajiem prasījumiem viņš sekmēja visa mākslinieciskā kolektīva tālāko izaugsmi, cenzdamies panākt ansambļa mākslu, kuras pamatā būtu vienoti metodoloģiskie principi”. Nepiekāpīgs Liniņš bija arī pret vēl tikai topošajiem aktieriem, ar kuriem, kopīgi ar dzīvesbiedri Ainu Matīsu, strādāja Valsts Konservatorijā izveidotajā Tautas Kinoaktieru studijā, kuru arī abi vadīja. Viens no šīs studijas audzēkņiem, kopīgi ar brāli Andreju, astoņdesmitajos gados bija Dailes teātra direktors, aktieris Juris Žagars. Intervijā kinozinātniecei Ingai Pērkonei, kura lasāma Latvijas Kultūras akadēmijas zinātnisko rakstu izdevumā “TeKiLa”, Aina Matīsa stāsta par vīra profesionālajām nostādnēm: “Viņam bija grūti iedibināt to teātri, kas viņam patika. Viņš bija ļoti nopietns cilvēks, un saskatīja nevis izklaidējošo un atslogojošo līniju - viņam teātris bija cilvēka garu urdošais, problēmas aizskarošais un risinošais veids, tāpēc viņa visa repertuāra izvēle un ievirze bija ļoti nopietna dramaturģija, kurā dominēja skaidra līnija – personība, laikmets, vara, sabiedrība, kas bieži vien nesaprot ideju, ar kuru dzīvo šī personība, vide un sabiedrība, kas lauž šo personību, tās ideju. Garīgi attīstītais cilvēks, vide un sabiedrība ap viņu, saskarsme, spēja vai nespēja saprasties, bojāeja vai izraušanās uz augstāku sapratni. Personība, vara, traģēdija, kas ap to saistās. Šīs problēmas viņam šķita ļoti svarīgi risināt.” Ingu Pērkoni aicinām dalīties viņas nvērojumos par Arnolda Liniņa atstāto mantojumu mūsu kinovēsturē. Par režisora darbu un sūtību pašam Liniņam neeot lāgā paticis runāt, paskaidrojot, ka “mēs daudz runājam par jauno, bet turpinām darboties pa vecam”. Tomēr ir bijušas reizes, kad meistars iesaistījies arī šīs tēmas apspriedē. Tā, piemēram, sarunā ar Gunaru Treimani 1980. gada ierakstā.

“Basketstudija 2+1” ievieš jaunu rubriku – kopā ar Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu atskatīties uz aizvadīta mēneša svarīgākajiem notikumiem, lēmumiem un diskusijām. Jūlija pēdējās pārraides uzmanības centrā jaunatnes basketbola forums, Latvijas kausa izcīņas priekšdarbi, 3x3 basketbola aktualitātes Ventspilī, Saldū un Rēzeknē, valstsvienības starts “Baltijas ceļa” turnīrā, kas runāts ar FIBAEurope izpilddirektoru Kamilu Novāku, jaunatnes izlašu produktīvā vasara un pieaugušās izredzes īstenot basketbola halles projektu Rīgā. 00.00 - Olimpiskais centrs "Rēzekne" un pilsētā gaidāmais "Top Gun" posms;08.10 - Jaunatnes basketbola forumā piedzīvotais;19.20 - LBL3 pārsaukšana par Reģionālo līgu, komandu virzība starp līgām;28.10 - Kausa izspēles kārtības sastādīšana;36:30 - Papildu komanda sieviešu līgas Elites grupā;41:40 - Atšķirīgā līmeņa sastāvi "Baltijas ceļa" turnīrā;52.40 - Iespējamā atlases turnīru pārcelšana;1.01.15 - LBS basketbola halles projekts.

Latvijas Universitātes Sporta centra direktors Uģis Bisenieks, viesojoties “Basketstudijā 2+1”, stāsta par jaunajiem basketbolistiem pieejamām mācību maksas atlaidēm un stipendijām, Latvijas Universitātē attīstītām unikālām sporta izglītības programmām, sadarbību ar basketbola skolu “Rīga”, Jaunatnes basketbola līgas absolventu adaptāciju studiju vidē, iespējām vienlaikus iegūt izglītību un pilnveidot basketbola prasmes, studentu basketbola potenciālu, iecerēm atgriezties sieviešu basketbola apritē un izredzēm pēc dažiem gadiem konkurentu komandas uzņemt jaunajā sporta kompleksā Torņakalnā. 00:00 - Duālā karjera LU, pieņēmumi par šādu virzienu;08:20 - Stipendiātu skaits LU basketbola komandās;17:20 - Studentu sekmju pārskatīšana;20:10 - Pieaugusī interese, sporta studiju programmas;28:20 - Spēlētāji, kuri pārstāv basketbola klubu, bet nestudē;33:05 - Fārmklubs kā sportisks projekts;39:25 - Sarūkošais sponsoru skaits;43:45 - Patīkamās sajūtas pēc spēlēm pret pašmāju grandiem;48:50 - Gados vecāku spēlētāja piesaiste basketbola klubam;54:30 - Sagaidāms paziņojums par sieviešu basketbolu LU;1:02:30 - Sporta infrastruktūras ieceres Pārdaugavā.

Pie Valda ciemos šodien LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss un treneru padomes priekšsēdētājs Agris Galvanovskis. Šodienas apspriestās tēmas: - Izglītības un basketbola apvienošana; - Kā ierobežot vietējo spēlētāju ''zagšanu''; - Vai jaunieši aizvada pārāk daudz spēles sezonā; - Vai Latvijas basketbola treneri strādā paši par sevi; - Jauniešu basketbola izlašu fiziskās sagatavotības līmenis; - Kāpēc jaunieši dodas spēlēt uz ārzemēm.

Nopērc, uzvelc dažas reizes, izmet un atkārto. Ātrās modes industrija ir milzīga, un ne visi no mums spēj paiet garām reklāmām un atlaidēm, kā arī neveikt spontānus pirkumus. Kā domāt par ilglaicīgumu diskutē dabas mīļotāja Sibilla, modes blogeris Daniels un sociālantropoloģe, žurnāliste Elīna. RAIDĪJUMĀ: - Indras Komarovas komentārs par minimālismu; - Kur mūsu apģērbi nonāk pēc to "dzīves" beigām; - Kādas drēbes varam ziedot; - Kā iegādāties kvalitatīvus, ilglaicīgus apģērbus; - Ar kādām metodēm samazināt liekus tēriņus; - Kā veidot garderobi; - Raidījuma viesu pieredze; - Vai vēlme pēc jaunām lietām ir tikai mūsu problēma? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Nopērc, uzvelc dažas reizes, izmet un atkārto. Ātrās modes industrija ir milzīga, un ne visi no mums spēj paiet garām reklāmām un atlaidēm, kā arī neveikt spontānus pirkumus. Kā domāt par ilglaicīgumu diskutē dabas mīļotāja Sibilla, modes blogeris Daniels un sociālantropoloģe, žurnāliste Elīna. RAIDĪJUMĀ: - Indras Komarovas komentārs par minimālismu; - Kur mūsu apģērbi nonāk pēc to "dzīves" beigām; - Kādas drēbes varam ziedot; - Kā iegādāties kvalitatīvus, ilglaicīgus apģērbus; - Ar kādām metodēm samazināt liekus tēriņus; - Kā veidot garderobi; - Raidījuma viesu pieredze; - Vai vēlme pēc jaunām lietām ir tikai mūsu problēma? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Latvija ir pārliecinoša līdere, ja runa ir par mobingu skolās. Mums pieder augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Ja ciet no mobinga un nepieciešama palīdzība šajā vai jebkurā citā jautājumā, "Pusaudžu resursu centrs" sniedz bezmaksas palīdzību. Vairāk: pusaudzim.lv RAIDĪJUMĀ: - Personīgā pieredze. Kurš bijis cietējs, kurš pāridarītājs, bet kurš tik vien kā noskatījies uz mobingu no malas; - Psihoterapeites, kā arī skolas psiholoģes komentāri; - Sociālais projekts "Neklusē"; - Izplatītākie mobinga veidi Latvijā; - Vai disciplīna ir atrisinājums?; - Kā rīkoties, ja cieš no mobinga vai to veicina; - Pastāstīt par situāciju nenozīmē sūdzēties. Studijā Youtube un Instagram platformu blogere Alise Mankus, Māra Miķelsone un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolotājs Matīss Rihards Vilcāns.  Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Latvija ir pārliecinoša līdere, ja runa ir par mobingu skolās. Mums pieder augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Ja ciet no mobinga un nepieciešama palīdzība šajā vai jebkurā citā jautājumā, "Pusaudžu resursu centrs" sniedz bezmaksas palīdzību. Vairāk: pusaudzim.lv RAIDĪJUMĀ: - Personīgā pieredze. Kurš bijis cietējs, kurš pāridarītājs, bet kurš tik vien kā noskatījies uz mobingu no malas; - Psihoterapeites, kā arī skolas psiholoģes komentāri; - Sociālais projekts "Neklusē"; - Izplatītākie mobinga veidi Latvijā; - Vai disciplīna ir atrisinājums?; - Kā rīkoties, ja cieš no mobinga vai to veicina; - Pastāstīt par situāciju nenozīmē sūdzēties. Studijā Youtube un Instagram platformu blogere Alise Mankus, Māra Miķelsone un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolotājs Matīss Rihards Vilcāns.  Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Vegāni, veģetārieši, visēdāji. Izvēle, ko likt savā šķīvī ir mūsu pašu rokās, tādēļ "Cita domnīca" runājam ne tikai par to, kas kurš ir, bet arī to, kā savu izvēli izdarīt organismam par labu. Vai visiem ir jāēd gaļa un citi dzīvnieku izcelsmes produkti? Skaidrojam.    RAIDĪJUMĀ:  - Toma Lūša un Roja Rodžera komentāri;  - Uztura speciālistes Ksenijas Adrijanovas padomi;  - Laines stāsts par vegānu uzturu un kā viņa to izvēlējās;  - Mairita un 7 gadi veģetāra uztura;  - Ārpus Rīgas ir grūtāk neēst gaļu?;  - Vide, klimata jautājumi. Tam ir nozīme?; - "Neapēd zemeslodi" izaicinājums. Vai tas ir sākums?;  - Kā ēst vegāni / veģetāri un veselīgi.  Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma vizuālais noformējums: Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Vegāni, veģetārieši, visēdāji. Izvēle, ko likt savā šķīvī ir mūsu pašu rokās, tādēļ "Cita domnīca" runājam ne tikai par to, kas kurš ir, bet arī to, kā savu izvēli izdarīt organismam par labu. Vai visiem ir jāēd gaļa un citi dzīvnieku izcelsmes produkti? Skaidrojam.    RAIDĪJUMĀ:  - Toma Lūša un Roja Rodžera komentāri;  - Uztura speciālistes Ksenijas Adrijanovas padomi;  - Laines stāsts par vegānu uzturu un kā viņa to izvēlējās;  - Mairita un 7 gadi veģetāra uztura;  - Ārpus Rīgas ir grūtāk neēst gaļu?;  - Vide, klimata jautājumi. Tam ir nozīme?; - "Neapēd zemeslodi" izaicinājums. Vai tas ir sākums?;  - Kā ēst vegāni / veģetāri un veselīgi.  Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma vizuālais noformējums: Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Sporta raidījumā "Piespēle" šoreiz saruna ar Latvijas handbola izlases galveno treneri Armandu Uščinu. Komanda jau nākamajā nedēļā uzsāks Eiropas čempionāta finālturnīru. Treneris stāsta, kādās izpausmēs varenās Vācijas izlases vadītājs jau izrādījis pamatīgu satraukumu pirms abu komandu savstarpējās cīņas. Savukārt raidījuma otrajā daļā iepazīsim Latvijas sportistu delegāciju III Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs. Sarunāsimies ar Latvijas delegācijas karognesēju atklāšanas ceremonijā, kalnu slēpotāju Kristoferu Gulbi, bobslejistu treneri Jāni Ķipuru, skeletonistu darbaudzinātāju Gintu Dzērvi un Latvijas delegācijas vadītāja vietnieci Marutu Taimu.

Par to, ko jaunieši apņemas Jaunajā gadā, motivāciju, panākumiem, neveiksmēm, kļūdām un atpūtu diskutējam kopā ar fitnesa treneri Paulu Freimani, politiķi Beātu Jonīti un jauno kino režisoru Emīlu Alpu. Paula Freimane: “Tā ir taisnība, janvārī sporta zāles ir pilnas, bet februārī atkal ir tukšums. Esmu novērojusi to, ka cilvēkiem zūd motivācija tāpēc, ka visi grib redzēt rezultātu jau vakar, taču to tik ātri nav iespējams ieraudzīt.” Beāta Jonīte: “Mēs dzīvojam vietā, kur mums ir iespēja būt lielai zivij mazā dīķī, tieši tāpēc Latvija ir brīnišķīga valsts, kurā attīstīties.” Emīls Alps: “Ir jāmāk kļūdīties un arī, lai cik tas klišejisi neizklausītos, tikai no savām kļūdām var tā pa īstam mācīties.” Raidījumā:  Mistiskais datums, kurā cilvēki izlemj mainīt savus paradumus - 1.janvāris.  Kāds ir Pieci.lv sekotāju Jaunā gada apņemšanos TOP5?  Kā gadu iesāksi, tā pavadīsi? Cik reāli ir iespējams visu iecerēto iesākt 1.janvārī?  Kā Beāta 22 gadu vecumā kļuva par Ekonomikas ministra padomnieci?  Kā Paula kļuva par populārāko fitnesa blogeri Latvijā un 24 gadu vecumā izdeva savu pirmo pavārgrāmatu?  Kā Emīls 20 gadu vecumā kļuva par kino režisoru?  Kļūdas ir panākumu sastāvdaļa?  Ullas Zirne par motivāciju, sportu un kļūdām.  Kā atļaut sev atpūsties?  Dzīves skolotāja Daiņa Zaltana komentārs.  Jauns gads, jauns es? Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Par to, ko jaunieši apņemas Jaunajā gadā, motivāciju, panākumiem, neveiksmēm, kļūdām un atpūtu diskutējam kopā ar fitnesa treneri Paulu Freimani, politiķi Beātu Jonīti un jauno kino režisoru Emīlu Alpu. Paula Freimane: “Tā ir taisnība, janvārī sporta zāles ir pilnas, bet februārī atkal ir tukšums. Esmu novērojusi to, ka cilvēkiem zūd motivācija tāpēc, ka visi grib redzēt rezultātu jau vakar, taču to tik ātri nav iespējams ieraudzīt.” Beāta Jonīte: “Mēs dzīvojam vietā, kur mums ir iespēja būt lielai zivij mazā dīķī, tieši tāpēc Latvija ir brīnišķīga valsts, kurā attīstīties.” Emīls Alps: “Ir jāmāk kļūdīties un arī, lai cik tas klišejisi neizklausītos, tikai no savām kļūdām var tā pa īstam mācīties.” Raidījumā:  Mistiskais datums, kurā cilvēki izlemj mainīt savus paradumus - 1.janvāris.  Kāds ir Pieci.lv sekotāju Jaunā gada apņemšanos TOP5?  Kā gadu iesāksi, tā pavadīsi? Cik reāli ir iespējams visu iecerēto iesākt 1.janvārī?  Kā Beāta 22 gadu vecumā kļuva par Ekonomikas ministra padomnieci?  Kā Paula kļuva par populārāko fitnesa blogeri Latvijā un 24 gadu vecumā izdeva savu pirmo pavārgrāmatu?  Kā Emīls 20 gadu vecumā kļuva par kino režisoru?  Kļūdas ir panākumu sastāvdaļa?  Ullas Zirne par motivāciju, sportu un kļūdām.  Kā atļaut sev atpūsties?  Dzīves skolotāja Daiņa Zaltana komentārs.  Jauns gads, jauns es? Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Tuvojoties labdarības maratonam "DOD PIECI", aktualizējam sarunas par cieņpilnu aiziešanu, tas nozīmē to, ka akcijas laikā mēs runāsim par to, ka nāve ir neizbēgama mūsu pašu un mūsu tuvinieku dzīves sastāvdaļa. Kā pieņemt un saprast to, ka nāve ir mūsu dzīves cikla daļa? Disutējām kopā ar mūziķi Māru Upmani- Holšteinu, pusaudžu resursu centra psihologu Emīlu Ūdri un medicīnas studentu Reini Lillais. Raidījumā: Kas ir nāve? Viesu personīgie pieredzes stāsti. Pirmā sastapšanās ar tuvinieku aziešanu. Kā pusaudzis reaģē uz sastapšanos ar nāvi, komentē pusaudžu psihologs. Bailes. Sarunas par "DOD PIECI".  5 lietas, ko cilvēki nožēlo pirms nāves. Kā dzīvot šodienai? Klausies un veido savu viedokli par tematu! Bezmaksas psihologa konsultācijas un atbalsts pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam: https://pusaudzim.lv Paldies Izglītības un Zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai #jaunatneslietas ! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Tuvojoties labdarības maratonam "DOD PIECI", aktualizējam sarunas par cieņpilnu aiziešanu, tas nozīmē to, ka akcijas laikā mēs runāsim par to, ka nāve ir neizbēgama mūsu pašu un mūsu tuvinieku dzīves sastāvdaļa. Kā pieņemt un saprast to, ka nāve ir mūsu dzīves cikla daļa? Disutējām kopā ar mūziķi Māru Upmani- Holšteinu, pusaudžu resursu centra psihologu Emīlu Ūdri un medicīnas studentu Reini Lillais. Raidījumā: Kas ir nāve? Viesu personīgie pieredzes stāsti. Pirmā sastapšanās ar tuvinieku aziešanu. Kā pusaudzis reaģē uz sastapšanos ar nāvi, komentē pusaudžu psihologs. Bailes. Sarunas par "DOD PIECI".  5 lietas, ko cilvēki nožēlo pirms nāves. Kā dzīvot šodienai? Klausies un veido savu viedokli par tematu! Bezmaksas psihologa konsultācijas un atbalsts pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam: https://pusaudzim.lv Paldies Izglītības un Zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai #jaunatneslietas ! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Latviešu kultūras centrā Bērzainē (Vācija) parakstīts dokuments par apņemšanos atjaunot Eiropas Latviešu jaunatnes apvienību. Kāpēc jaunieši savu darbību vēlas nostiprināt formālā organizācijā, kādos virzienos jaunieši vēlas darboties un kādi ir nākamie soļi apvienības attīstībai? Novembra beigās Bērzainē norisinājās trīs dienu seminārnometnē „Jauno līderu skola 2019 - ceļā uz Eiropas Latviešu jaunatnes apvienību”. Kopā pulcējās latviešu jaunieši no dažādām Eiropas valstīm, lai diskutētu, mācītos, dalītos pieredzē un radītu jaunas idejas par to, kā tieši diasporas jaunieši var sadarboties, kontaktēties un uzturēt saikni ar Latviju. Raidījuma viesi: semināru “Jauno līderu skola 2019 - ceļā uz Eiropas Latviešu jaunatnes apvienību” projekta vadītāja Rasa Jansone, Daugavas Vanagu Vācijā priekšsēdis un Latviešu centra Bērzainē vadītājs Indulis Bērziņš un biedrības “Providus” migrācijas pētniece Agnese Lāce. Sazināmies ar Zani Dravanti, cēsnieci, kura kopš 2013.gada par mājām sauc gan dzimto Latviju, gan Vāciju. Zane strādā par finanšu konsultanti uzņēmumos un ir Jauno līderu skolas dalībniece. Sazināmies arī ar Ernestu Baronu no Norvēģijas. Ernests ir pirmais diasporas jaunietis, kurš ievēlēts Jauniešu Saeimā Latvijā. Arī viņš ir Jauno līderu skolas dalībnieks

Par skolu, skolēniem, skolotājiem un savstarpējajiem konfliktiem un VARDARBĪBU diskutējam kopā ar mūziķi Ralfu Eilandu, vidusskolnieci un jauniešu viedokļu līderi Elizabeti un Daugavpils 3.vidusskolas sociālo zinību skolotāju Ilmu Kupcovu. Raidījumā: •Vai tiešām vardarbība skolā pret skolotājiem ir problēma? •Vai skolotāji ir aizmirsuši to, ka skolotāja darbs ir īpaša misija? •Vai skolēni ir aizmirsuši savus pienākumus un atļaujas pret skolotājiem izturēties pārāk necienīgi?  •Kas ietekmē skolēna uzvedību skolā? •Kā skolotājam uzturēt autoritātes sajūtu? •Vai skola nogalina radošumu?  •Vai skolotājam ir tiesības teikt to, ka Tu dzīvē neko nesasniegsi?  •Vai  sapratni un cilvēcību varam prasīt  tikai no sociālo zinību skolotāja vai arī no matemātikas? •Jautrākam noskaņojumam: skolotāju un skolēnu domu "TOP 5"? Ko skolā domā skolotājs? Ko skolā domā skolēns? Klausies un komentāros izsaki savu viedokli par šo problēmu! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Par skolu, skolēniem, skolotājiem un savstarpējajiem konfliktiem un VARDARBĪBU diskutējam kopā ar mūziķi Ralfu Eilandu, vidusskolnieci un jauniešu viedokļu līderi Elizabeti un Daugavpils 3.vidusskolas sociālo zinību skolotāju Ilmu Kupcovu. Raidījumā: •Vai tiešām vardarbība skolā pret skolotājiem ir problēma? •Vai skolotāji ir aizmirsuši to, ka skolotāja darbs ir īpaša misija? •Vai skolēni ir aizmirsuši savus pienākumus un atļaujas pret skolotājiem izturēties pārāk necienīgi?  •Kas ietekmē skolēna uzvedību skolā? •Kā skolotājam uzturēt autoritātes sajūtu? •Vai skola nogalina radošumu?  •Vai skolotājam ir tiesības teikt to, ka Tu dzīvē neko nesasniegsi?  •Vai  sapratni un cilvēcību varam prasīt  tikai no sociālo zinību skolotāja vai arī no matemātikas? •Jautrākam noskaņojumam: skolotāju un skolēnu domu "TOP 5"? Ko skolā domā skolotājs? Ko skolā domā skolēns? Klausies un komentāros izsaki savu viedokli par šo problēmu! Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Raidījuma radošā komanda: Emīls Trauliņš, Elza Osmane Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Tuvojoties labdarības maratonam #Dodpieci , “Cita domnīca” ciemos aicina trīs labdarības maratona DJ - Tomu Grēviņu, Martu Grigali un Magnusu Eriņu, lai iedvesmojošā sarunā vienotos par #Dodpieci, par šī gada tematu un labdarību ikdienā. Raidījumā: #Dodpieci DJ beidzot atklāti pastāsta to, kā 6 diennaktis ir dzīvot stikla studijā. Kam īsti tiks vākti ziedojumi šogad? Paliatīvā aprūpe Latvijā - kāda ir problēma? Projekta iniciatore Evija Unāma par paliatīvo aprūpi. Nāve - vai mēs protam par to runāt un apzināties, ka tas notiks ar katru no mums? Kas ir ziedošana? Kā sākas #Dodpieci? Atgriežamies 2014. gadā. Rūtas Dimantas komentārs par ziedošanu. Kur nonāk Tavs ziedojums? #Dodpieci2019 - šī gada izaicinājumi? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai. Klausies un iedvesmojies!

Tuvojoties labdarības maratonam #Dodpieci , “Cita domnīca” ciemos aicina trīs labdarības maratona DJ - Tomu Grēviņu, Martu Grigali un Magnusu Eriņu, lai iedvesmojošā sarunā vienotos par #Dodpieci, par šī gada tematu un labdarību ikdienā. Raidījumā: #Dodpieci DJ beidzot atklāti pastāsta to, kā 6 diennaktis ir dzīvot stikla studijā. Kam īsti tiks vākti ziedojumi šogad? Paliatīvā aprūpe Latvijā - kāda ir problēma? Projekta iniciatore Evija Unāma par paliatīvo aprūpi. Nāve - vai mēs protam par to runāt un apzināties, ka tas notiks ar katru no mums? Kas ir ziedošana? Kā sākas #Dodpieci? Atgriežamies 2014. gadā. Rūtas Dimantas komentārs par ziedošanu. Kur nonāk Tavs ziedojums? #Dodpieci2019 - šī gada izaicinājumi? Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai. Klausies un iedvesmojies!

Pasaule ir atvērta jauniešu vēlmēm un iespējām. Tās izmanto ne tikai viņi, bet arī viņu vecāki. Studijas un darbs ārzemēs, valodas un kultūras barjeras - vai pēc tā visa ir iespējams atgriezties Latvijā? Kā mainās komunikācija, kad cilvēkus šķir robežas, un vai ilgas un vientulība vēl eksistē? Raidījumā: - Viens no vecākiem regulāri ir prom. Kā ar to sadzīvot? - Studijas ārzemēs ne vienmēr nozīmē, ka jaunietis neatgriezīsies Latvijā; - Žurnālistes Evas Johansones un ārzemju latvieša Ernesta Barona komentāri; - Plusi un mīnusi būšanai ārzemēs; - Kā veicināt, lai cilvēki vēlētos atgriezties - vai tas ir tikai attieksmes jautājums; - Komunikācija 21. gadsimtā - kā mazināt attālumu; - Pārdomas par to, ko darīt pēc vidusskolas absolvēšanas; - Vai vajadzētu riskēt, vai tomēr apdomāt, kā rīkoties?   Sakām lielu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Klausies un iedvesmojies

Pasaule ir atvērta jauniešu vēlmēm un iespējām. Tās izmanto ne tikai viņi, bet arī viņu vecāki. Studijas un darbs ārzemēs, valodas un kultūras barjeras - vai pēc tā visa ir iespējams atgriezties Latvijā? Kā mainās komunikācija, kad cilvēkus šķir robežas, un vai ilgas un vientulība vēl eksistē? Raidījumā: - Viens no vecākiem regulāri ir prom. Kā ar to sadzīvot? - Studijas ārzemēs ne vienmēr nozīmē, ka jaunietis neatgriezīsies Latvijā; - Žurnālistes Evas Johansones un ārzemju latvieša Ernesta Barona komentāri; - Plusi un mīnusi būšanai ārzemēs; - Kā veicināt, lai cilvēki vēlētos atgriezties - vai tas ir tikai attieksmes jautājums; - Komunikācija 21. gadsimtā - kā mazināt attālumu; - Pārdomas par to, ko darīt pēc vidusskolas absolvēšanas; - Vai vajadzētu riskēt, vai tomēr apdomāt, kā rīkoties?   Sakām lielu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Klausies un iedvesmojies

Vai jaunieša patstāvību ietekmē tas, kur un kā viņš dzīvo? Vai vecāku mājās var "aizsēdēties" un vai var izvākties pārāk ātri? Kas jāņem vērā, kā jāplāno sava dzīve atsevišķi un kā tas ietekmē attiecības ar ģimeni - par to sarunu platformā "Cita domnīca" spriež Laurlācis un Krivenchy.     Raidījumā: - Latviešu vieglatlētes Sindijas Bukšas komentārs; - Divi dažādi dzīves modeļi no mūsu viesiem; - Padomi par attiecībām ar vecākiem, draugiem un svešiniekiem, ar kuriem dzīvo; - Plusi un mīnusi dzīvei komunālajā dzīvoklī, dzīvei vienuviet ar vecākiem; - Kā risināt konfliktus ģimenē; - Cik liela nozīme ir audzināšanai; - Viesu pieredze, pārdomas un izvēles. Sakām lielu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! 

Vai jaunieša patstāvību ietekmē tas, kur un kā viņš dzīvo? Vai vecāku mājās var "aizsēdēties" un vai var izvākties pārāk ātri? Kas jāņem vērā, kā jāplāno sava dzīve atsevišķi un kā tas ietekmē attiecības ar ģimeni - par to sarunu platformā "Cita domnīca" spriež Laurlācis un Krivenchy.     Raidījumā: - Latviešu vieglatlētes Sindijas Bukšas komentārs; - Divi dažādi dzīves modeļi no mūsu viesiem; - Padomi par attiecībām ar vecākiem, draugiem un svešiniekiem, ar kuriem dzīvo; - Plusi un mīnusi dzīvei komunālajā dzīvoklī, dzīvei vienuviet ar vecākiem; - Kā risināt konfliktus ģimenē; - Cik liela nozīme ir audzināšanai; - Viesu pieredze, pārdomas un izvēles. Sakām lielu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! 

Arvien biežāk ikdienā un sociālo mediju vidē parādās diskusijas par jauniešu valodas lietojumu - jaunieši aizstāv anglicismus un citu svešvārdu iesaisti ikdienas komunikācijā, tikmēr vecākā paaudze saķer galvas. Kādai ir jābūt valodai? Diskutējam kopā ar valodas skolotāju Daci Rēķi un reperi rolandu če. Raidījumā: Atceramies pamatskolu - kādas ir valodas funckijas? Valodnieces Dites Liepas komentārs par jauniešu valodu. Daces Rēķes @tavavaloda konts lietotnē "Instagram" - kāpēc pievērst uzmanību valodas lietojumam? Kāda ir reperu valoda? Ko domā DJ Rudd - Pieci.lv mūzikas redaktors un "valodas policists"? Fleksēt vau fleksot? Savādāko latviskoto vārdu TOP 5. Mūsdienu dzeja. Artūrs Jenots par valodu. Valoda ir dzīva. Kā domā Tu?   Sakām leilu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"!   Klausies un iedvesmojies!   Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Raidījuma montāža: Artis Eglītis

Arvien biežāk ikdienā un sociālo mediju vidē parādās diskusijas par jauniešu valodas lietojumu - jaunieši aizstāv anglicismus un citu svešvārdu iesaisti ikdienas komunikācijā, tikmēr vecākā paaudze saķer galvas. Kādai ir jābūt valodai? Diskutējam kopā ar valodas skolotāju Daci Rēķi un reperi rolandu če. Raidījumā: Atceramies pamatskolu - kādas ir valodas funckijas? Valodnieces Dites Liepas komentārs par jauniešu valodu. Daces Rēķes @tavavaloda konts lietotnē "Instagram" - kāpēc pievērst uzmanību valodas lietojumam? Kāda ir reperu valoda? Ko domā DJ Rudd - Pieci.lv mūzikas redaktors un "valodas policists"? Fleksēt vau fleksot? Savādāko latviskoto vārdu TOP 5. Mūsdienu dzeja. Artūrs Jenots par valodu. Valoda ir dzīva. Kā domā Tu?   Sakām leilu paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"!   Klausies un iedvesmojies!   Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Raidījuma montāža: Artis Eglītis

    Kāda ir sajūta, kad ēdiens un domas par to kontrolē katru dienu?  Šonedēļ kopā ar uztura speciālisti, konsultanti ēšanas traucējumu jautājumus Jevgēniju Jansoni, ASV dzīvojošu latviešu modeli, mammu un topošo uztura speciālisti Luīzi Salmgriezi - Campio un cilvēkresursu vadības 4.kursa studenti Paulu runājam par mentālo veselību un ēšanas traucējumiem - anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvās pārēšanās sindromu. Šis temats jau atkal ieguvis aktualitāti, jo vairāki jauniešu vidū pazīstami YouTube blogeri un viedokļu līderi ir dalījušies ar saviem pieredzes stāstiem par stāvokli, kad ēdiens ir kas tāds, kas traucē dzīvot. Mēs par to runājam, lai tie, kas cieš, tiktu saprasti un nejustos vieni, kā arī lai tie, kas ir līdzās, sajustu un pamanītu brīdi, kad ir nepieciešams sniegt palīdzību. Raidījumā: Ēdiens - tavas dzīves noteicējs? Ar ko tas sākas? BULĪMIJA - pieredzes stāsts KOMPULSĪVAIS PĀRĒŠANĀS SINDROMS - pieredzes stāsts. Kā šie traucējumi iedalās? Kas kopīgs/atšķirīgs? Vecāku un bērnu attiecības. 20-24 gadi ir ēšanas traucējumu "uzplaukums". Anonīms komentārs no puiša, kurš cieš no kompulsīvās pārēšanās sindroma. Kādi ir simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība jaunieša uzvedībā? Kur vērties pēc palīdzības? Klausies! Bezmaksas palīdzība, konsultācijas, sarunas ar speciālistiem jauniešiem vecumā līdz 18 gadiem: www.pusaudzim.lv Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai Jaunatnes lietas!      

    Kāda ir sajūta, kad ēdiens un domas par to kontrolē katru dienu?  Šonedēļ kopā ar uztura speciālisti, konsultanti ēšanas traucējumu jautājumus Jevgēniju Jansoni, ASV dzīvojošu latviešu modeli, mammu un topošo uztura speciālisti Luīzi Salmgriezi - Campio un cilvēkresursu vadības 4.kursa studenti Paulu runājam par mentālo veselību un ēšanas traucējumiem - anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvās pārēšanās sindromu. Šis temats jau atkal ieguvis aktualitāti, jo vairāki jauniešu vidū pazīstami YouTube blogeri un viedokļu līderi ir dalījušies ar saviem pieredzes stāstiem par stāvokli, kad ēdiens ir kas tāds, kas traucē dzīvot. Mēs par to runājam, lai tie, kas cieš, tiktu saprasti un nejustos vieni, kā arī lai tie, kas ir līdzās, sajustu un pamanītu brīdi, kad ir nepieciešams sniegt palīdzību. Raidījumā: Ēdiens - tavas dzīves noteicējs? Ar ko tas sākas? BULĪMIJA - pieredzes stāsts KOMPULSĪVAIS PĀRĒŠANĀS SINDROMS - pieredzes stāsts. Kā šie traucējumi iedalās? Kas kopīgs/atšķirīgs? Vecāku un bērnu attiecības. 20-24 gadi ir ēšanas traucējumu "uzplaukums". Anonīms komentārs no puiša, kurš cieš no kompulsīvās pārēšanās sindroma. Kādi ir simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība jaunieša uzvedībā? Kur vērties pēc palīdzības? Klausies! Bezmaksas palīdzība, konsultācijas, sarunas ar speciālistiem jauniešiem vecumā līdz 18 gadiem: www.pusaudzim.lv Raidījuma producente: Monika Martinso Raidījuma vadītāja: Karmena Stepanova Raidījuma montāža: Artis Eglītis Radošā komanda: Elza Osmane, Emīls Trauliņš Paldies Izglītības un zinātnes ministrijas Jaunatnes politikas valsts programmai Jaunatnes lietas!      

Aktrisei Elvīrai Baldiņai -100. Cietumā vairs neliks, un var lielīties, bet sīkstumu un dzīvesprieku rada kustības un tautasdziesmas. Elvīra Baldiņa ir beigusi Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolu un 40. gadu sākumā strādājusi Latvijas drāmas ansamblī, kopš 1945. gada uz gariem gadu desmitiem viņas dzīve saistīta ar Jaunatnes teātri. „Paukā un Šmaukā” Elvīra Baldiņa  spēlēja Šmauku kopā ar Veru Singajevsku, bet skolas laikā skrēja ātrāk par puikām un zināja, ka būs aktrise. Viņas lomu kontā ir daudz ņipru  zēnu un spriganu  meiteņu. Ir arī Saulcerīte Raiņa „Zelta zirgā” ;Mirdza Sakses „Pret kalnu”; Aļoša „Aļošā Peskovā”; Elka „Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā” ; Ketlīna „Leģendā par Pūcešspieģeli”, Hedviga „Lazdu laipā” ; Sofija izrādē „Pēdējie”, arī meitenītes lomā „Gaidīšanas svētkos”. Aktrise Elvīra Baldiņa stāsta par to, kas sakrājies garajā dzīvē, kā viņa pati saka - „Veca cilvēka diskā”. 11. augustā viņa svin dzimšanas dienu.  13. augustā notiks godināšana Rīgas Latviešu biedrības namā , bet Radioteātris 11. augusta pievakarē piedāvā noklausīties 1967. gadā tapušu ierakstu „Dīvaina spēle”.

11. augustā simto dzimšanas dienu svinēs aktrise Elvīra Baldiņa, kuras mūžs saistīts ar Jaunatnes teātri, bet viņai tuvas tautasdziesmas, ar kurām pratusi izvadīt cilvēkus pēdējā gaitā. Rīt dzirdēsit mūsu sarunu ar Elvīru Baldiņu (paldies par uzticēšanās kredītu Vilim Daudziņam), bet šodien tikai neliela, traģikomiska epizode, kura parāda Elvīras Baldiņas būtību un dzīvessparu.

Šodien runāsim par būvniecību un projektiem, kuriem ir liela sabiedriskā nozīmē. Vērtēsim, kā sokas ar darbiem objektos, kurus pārauga VAS "Valsts nekustamie īpašumi". Vasara ierasti ir aktīvākais būvniecības periods, taču kādā būvlaukumā šobrīd valda pilnīgs klusums. Stāsts ir par leģendāro Smiļģa māju Lāčplēša ielā, vēsturisko Dailes un Jaunatnes teātra ēku, nu jau desmitiem gadu Jaunā Rīgas teātra skatuvi. Kādēļ šajā objektā jau krietnu laiku ir dīkstāve un kā sokas darbi citos svarīgos projektos, par to šodien saruna raidījumā Krustpunktā. Sarunā piedalās arhitekte Zaiga Gaile,  VAS "Valsts nekustamie īpašumi" valdes locekle Sigita Janvāre,  Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš un Būvkompānijas RERE GRUPA valdes priekšēdātājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš. Telefonintervijās dzirdēsit: Jaunā Rīgas teātra valdes locekli Gundegu Palmu un Latvijas Okupācijas muzeja direktoru Gunāru Nāgelu.

Inga Jēruma pati ir "teātra bērns", viņas mamma ir Dailes teātra aktrise Velta Krūze. Un Gundars Āboliņš ir "teātra bērns", jo viņa vecāki ir Jaunatnes teātra aktieri Vera Singajevska un Tālivaldis Āboliņš. Grāmata "Teātra bērni" šoreiz gan ir par tiem, kuru bērnība un vecāki saistīti ar teātri, bet paši skatuvi nav izvēlējušies par savu profesiju. Ingas Jērumas grāmatā "Teātra bērni" atklātas un ne tik atklātas intervijas ar bērniem, kuri auguši teātrī, bet dzīvē izvēlējušies citas profesijas. Izdevusi "Zvaigzne ABC". Raidījumu atbalsta:

Pasaules latviešu jaunatnes seminārs “2x2” ir unikāla satikšanās telpa, kas saved kopā latviešu jauniešus no visas pasaules, zinošus un iedvesmojošus lektorus, ieviržu un projektu vadītājus, kā arī domubiedrus un tos, kuri domā atšķirīgi. Šogad vasarā seminārs “2x2” atgriežas Kanādā pēc 30 gadu prombūtnes. Kāda bijusi “2x2” vēsturiskā nozīme latvietības saglabāšanā, kā mainījusies diasporas jauniešu izpratne par Latviju un kas raksturo “2x2” kustību mūsu laikos, pārrunājam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Viesi studijā: Liene Dindone, pasaules latviešu jaunatnes semināra "2x2" padomes priekssēdētāja, Āris Pūseps, pasaules latviešu jaunatnes semināra „2x2“ dalībnieks, Rozīte Katrīna Spīča, pasaules latviešu jaunatnes semināra „2x2“ dalībniece, kura pirms gada viņa  bija  Austrālijā, lai ne tikai sasildītos svelmainajā vasaras saulē, bet arī piedalīties Austrālijas 35. Jaunatnes dienās Sidnejā, un Dārta Apsīte, kura vadīs nākamo „2x2” nometni Latvijā, kas norisināsies Latgalē augustā. Sazināmies ar Aivaru Osvaldu, kurš šobrīd izzina un apkopo "2x2" vēsturi, kādreiz pats kā jaunieties bijis nometnes dalībnieks un arī septiņas gadus vadījis "2x2" nometnes. Uzklausām arī Čikāgā dzīvojošo Jāni Lazovski, kurš vadīs Kanādas “2x2” semināru 2019.gada jūnija beigās. Pasaules latviešu seminārs "2x2" Kanādā šogad notiks no 26.jūnija līdz 3.jūlijam Saulainē, netālu no Toronto. Latvieši no visas pasaules sanāks kopā izdziedāt, izdancot, izzināt, izjust un izbaudīt savu latvietību, pavadot nedēļu ar pieredzējušiem programmu vadītājiem un iedvesmojošiem dalībniekiem. Pēdējo reizi Kanādā seminārs notika 1988. gadā. Pieteikties aicināti gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošie jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam. Seminārs notiks pirms XV Dziesmu svētkiem Kanādā, kas savukārt norisināsies no 4. līdz 7. jūlijam. Bet pēc mēneša no 26. jūlija līdz 2. augustam seminārs "2x2" notiks Latvijā, Latgalē, atpūtas kompleksā "Virogna", kas atrodas 30 kilometrus no Daugavpils. Arī šim semināram aicināti gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošie jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam. Dārta Apsīte šo pasākumu organizē kopā ar Mārci Benužu.

Raidījums Piespēle viesojas Rīgas pilī kopā ar četru paaudžu TTT zelta meitenēm, jo šonedēļ pagājuši tieši 60 gadi, kopš leģendārās sieviešu basketbola komandas dibināšanas. TTT meistarkomanda tika iekļauta Ginesa rekordu grāmatā par 18 reizes izcīnītajiem Eiropas Čempionvienību kausiem un 12  Eiropas Čempionvienību kausu izcīnīšanu pēc kārtas. Šis ir izcilākais 20.gadsimta vienas komandas sasniegums sieviešu basketbolā. Līdz ar to TTT meistarkomanda tika atzīta par visizcilāko sieviešu basketbola komandu 20.gadsimtā. Tieši komandas dzimšanas dienā - 5.novembrī - četru paaudžu basketbolistes tika aicinātas uz Rīgas pili pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa. Pieņemšanā pie Valsts prezidenta, savu sporta karjeru atcerējās arī titulētākās komandas dalībnieces Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Uļjana Semjonova. Par TTT vēsturi stāsta arī TTT dāmu kluba vadītāja Ilona Kalniņa, ilggadējs komandas atbalstītājs Andris Ārgalis un ilggadējs komandas korespondents Jānis Vahers. TTT komandas pirmā spēle notika 1958. gada 5. novembrī. Tajā piedalījās arī Skaidrīte Smildziņa-Budovska un viņa bija vienīgā no tā laika sastāva, kas iepazīstināja ar savām atmiņām. Skaidrīte Smildziņa-Budovska 1964. gada Pasaules čempionātā tika atzīta par labāko centra uzbrucēju, tāpat žurnālisti viņai piešķīra skaistākās basketbolistes titulu “Miss Basketball”. Raidījumā skan arī fragments no Latvijas Radio arhīva, kad 1966. gadā TTT un tās toreizējo komandas kapteini līdzjutēji sagaidīja lidostā. Uļa ienāca komanda jau tad, kad TTT bija slavenais tandēms Silvija Krodere un Skaidrīte Smildziņa. Un arī iesākot savu stāstu par karjeras pirmsākumiem Uļjana Semjonova atcerējās šo faktu, uz kura bāzes sāka spīdēt viņas zvaigzne TTT komandā. Jaunatnes basketbola treneris Andris Purkalns ilgus gadus strādāja 2. bērnu un jaunatnes sporta skolā un tieši no šajā skolā lielajai TTT meistarkomandai tika sagatavotas visvairāk dalībnieces. Atmiņu vakarā Andris Purkalns atcerējās brīdi, kad nācās izšķirties, vai pievērsties sieviešu vai vīriešu basketbolam.

Kā suns ar kaķi sadzīvo, Jums labi zināms, - Kad ienaids cēlies? kā? par ko? Tas vecās pasakās ir minams. Bet vai jūs zināt, Ka ķildas izlīdzināt Bij centieni - Un ļoti nopietni? Par to gan nezin stāstīt Vecās pasakas, - Nu, tad pienākas Jaunām par to klāstīt. Tā Rainis 1928. gadā rakstīja bērnu lugas "Suns un kaķe" prologā. Piecdesmit sešus gadus vēlāk Jaunatnes teātrī to iestudēja Uģis Brikmanis. Mūziku izrādei rakstīja Mārtiņš Brauns, ar kuru režisors iepazinies studiju laikā toreizējā Latvijas valsts konservatorijā, savukārt dziesmu tekstus radīja Māra Zālīte. Izrādei "Suns un kaķe" dažādu laikmetu stilistikā kostīmus veidojusi Zigrīda Atāle, un veiksmīgs bijis Vladimira Kovaļčuka skatuves iekārtojums, par kuru teātra zinātniece Edīte Tišheizere rakstījusi: "Šī konsekventā scenogrāfija Raiņa darbam ir viens no Kovaļčuka mākslā pagaidām retajiem gadījumiem, kad skatuves uzbūvē mākslinieks ar mīlestību paredzējis vietu arī aktierim - te radīta viegla ažūra klaviatūra, kur kaķiem kāpelēt, suņiem jandalēt un cīrulim no lūkas izspurgt." Bet sadarbību ar Uģi Brikmani atceras komponists Mārtiņš Brauns: "Uģis ļoti strauji sevi bagātināja - daudz lasīja, ļoti daudz mūziku klausījās - viņš zināja vairāk nekā es ar visu savu muzikālo izglītību un obligāto mūzikas vēsturi!"

Pasaules kauss futbolā vēl tikai uzņem apgriezienus, šonedēļ savus pretiniekus UEFA čempionu līgā uzzināja vadošie Latvijas futbola klubi, bet kā lielajam futbolam līdzi seko mūsu jaunā maiņa, ka futbolisti trenējas privātajos sporta klubos, akadēmijās un sporta skolās un vai visiem ir vienādas iespējas. Cik vecākiem izmaksā bērns futbolists.

Bērnu grāmatu ieteicējs. 33.epizode. Šodien Burtu Burvja īrnieki lasīs un klausīsies Hjū Loftinga leģendāro "Stāstu par Doktoru Dūlitlu" , kā arī iepazīsies ar putniem, zvēriem un augiem Kerstinas Landvēras izzinošajā grāmatā "Lielais dabas ceļvedis bērniem". Burtu Burvis ieteiks bērniem īsto grāmatu un pieburs lasītprieku! Stāsts par Doktoru Dūlitlu ZIRNEKLIS:                 Kurš atceras, kā tas gadījās, ka Dūlitls sāka ārstēt dzīvniekus un saprast viņu valodu? PRINCESE:                Es zinu. Man ir Hjū Loftinga grāmata par Doktoru Dūlitlu. ZIRNEKLIS:                 Šķir vaļā! PRINCESE:                „Stāsts par Doktoru Dūlitlu” Izdevniecība LIESMA, Rīga, 1972.gads. VOLDIS:                      Paga, paga… bet īstenībā taču stāsts ir daudz senāks.   Angļu rakstnieks un dzejnieks Hjū Loftings pirmo stāstu par labestīgo zvēru dakteri, kurš saprot zvēru valodu, sarakstīja jau 1920. gadā. Lasītāji Dūlitlu tik ļoti iemīlēja, ka šos stāstus rakstnieks turpināja sacerēt līdz pat savai aiziešanai 1947. gadā, tā radot veselu sēriju par doktoru Dūlitlu.  PRINCESE:                Jā, bet Latvijā, Vizmas Belševicas iztulkots, labsirdīgais dakteris ieradās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un iedzīvojās izdevniecības Liesma vairākkārt izdotajās grāmatās. Pēc tam bija uzvedums Jaunatnes teātrī, bet 2000. gadā Dūlitlu izdzirdējām Jāņa Lūsēna Putnu operā. Loftinga radītā varoņa rosīšanās devusi impulsu arī vairākām Amerikā uzņemtām filmām par zvēru ārstu Dūlitlu jau mūsdienīgos apstākļos. ZIRNEKLIS:                 2001. gadā Dūlitlu atdzīvināja arī apgāds Zvaigzne ABC sērijā Lasītprieks, un šodien Doktors Dūlitls ciemosies arī mūsu grāmatplauktā…. Interesanti, vai Burtu Burvis pats personīgi viņu ielūdzis?   Stāsts par Doktoru Dūlitlu - AUDIOGRĀMATA VOLDIS:                      „Doktors Dūlitls dzīvoja mazā pilsētiņā, ko sauca par Padlebiju Purva malā. Doktoram ļoti patika dzīvnieki, un viņš turēja mājās daudzus mīluļus - gan zelta zivtiņas, kas dzīvoja dīķī dārza malā, gan trusīšus pieliekamajā kambarī, gan balto pelīti klavierēs, gan vāveri veļas skapī un ezi pagrabā.” ZIRNEKLIS:                 „Viņam bija arī govs ar teļu, klibs, 25 gadus vecs zirgs, cāļi, baloži, divi jēri un daudz citu kustoņu. Taču viņa īpašie mīluļi bija pīle Pliku-Plaka, suns Džips, sivēns Ruk-Ruks, papagailis Polinēzija un pūce Tū-Tū.” PRINCESE:                Pateicoties izdevniecībai Upe tuviem un tāliem Doktors Dūlitls tagad varēs ciemoties visās mājās pie visiem bērniem, kuri to vēlēsies! Ir izdota jauna muzikāla audio grāmata dubultkompaktdiska formātā - „Stāsts par Doktoru Dūlitlu.” ZIRNEKLIS:                 Kas lasa? Es nepazinu balsis. Es pazīstu tikai Veru Singajevsku, un tā nebija viņa. PRINCESE:                Tie ir Leļļu teātra aktieri Pēteris Šogolovs un Laila Kirmuška. Mūziku rakstījis komponists Ungars Savickis, bet ieraksta noformējumā izmantoti paša autora zīmējumi. Un ziniet, kas pašam doktoram Dūlitlam patīk vislabāk? VOLDIS:                      Tas, ka vāku dizainu veidojusi Gunita Rauba? PRINCESE:                Tas, ka no katras nopirktās audiogrāmatas 10 santīmi tiek ziedoti Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes Ulubele vajadzībām.   Lielais dabas ceļvedis bērniem PRINCESE:                Ieraudzīt! Iepazīt! Izzināt! VOLDIS:                      Kas tie par buramvārdiem, Burtu Princese? PRINCESE:                Ieraudzīt! Iepazīt! Izzināt! ZIRNEKLIS:                 Tu piebursi Voldim spēju saprast dzīvnieku valodu? PRINCESE:                Es došu Voldim iespēju iepazīt dzīvniekus un augus! VOLDIS:                      Vai tad es nepazīstu? PRINCESE:                Vai tu pazīsti visus putnus, ko dzirdi? VOLDIS:                      Nē. PRINCESE:                Visus kokus un krūmus, ko redzi? VOLDIS:                      Nē. PRINCESE:                Visas puķes un garšaugus, un sēnes? VOLDIS:                      Nē. ZIRNEKLIS:                 Voldis pazīst tikai zirnekļus. VOLDIS:                      Es pazīstu Tarantellu. Un Tevi. Un ar to man pilnīgi pietiek. Bet kāpēc Tu to visu jautāji, Princesīt? Tev ir atsūtīta kāda slepena dabas kodu nolasīšanas programma? PRINCESE:                Man ir „Lielais dabas ceļvedis bērniem”, Grāmata, kurā vācu autore aprakstījusi dzīvniekus, kokus, krūmus, puķes, zāli, garšaugus un sēnes. Turklāt tur ir arī skaisti attēli!

“Mūsu dzimtā teātrnieki bijuši ļoti sen. Papiņa tēvs Augusts Ķimelis ir bijis muzikants un dziedātājs un acīmredzot runas vīrs, staigājis arī pa kāzām kā aktieris,” par savu dzimtu raidījumā Dzimtas saknes stāsta Māra Ķimele. “Papiņš Vilis Ķimelis bija aktieris Jaunatnes teātrī, bet vecāmamma pa Lāču līniju, kas ir Liepiņa, bija režisore, kas, manuprāt ir ļoti rets gadījums. Tik senā laikā sievietes vispār bieži nestrādāja, kur nu vēl par režisori. Viņa bija aktīva un zinātkāra, viņa aizbrauca uz Berlīni, iepazinās ar laika avangardistiem, ar jaunā teātra aizsācējiem. Ar Brehtu [Bertoldu] nopietni ir kopā strādājusi. Jaunībā sēdēju Jēkaba ielas bibliotēkā [viena no ēkām, kurā kādreiz atradās Latvijas Nacionālā bibliotēka] un pētīju žurnālus. Mani iepriecināja, ka vecmamma ļoti labi rakstīja, viņai bija labi raksti par tālaika Eiropas teātri, kvalitatīvi un gudri. Es viņu pazinu kā vecmammiņu, kā vecmammiņa viņa bija diezgan nešpetna, tādēļ šķita interesanti uzzināt, kāda viņa bija kā radošais cilvēks.” Pašlaik Kaselē (Vācija) muzeja “Grimmwelt” telpās prestižajā mākslas izstādē “Documenta 14”, kuru Vācijas prese dēvē par „Mākslas olimpiskajām spēlēm” pirmo reizi vienkopus izstādīti Annas Lācis jeb Asjas oriģinālie materiāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma Māras Ķimeles privātās kolekcijas, Valtera Benjamina arhīva (Berlīne), Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva un Krievijas arhīviem. Izstādi papildina arī tās kuratora Andra Brinkmaņa uzkrātie materiāli – A. Lācis publikācijas un 1920. gados izdotie konstruktīvisma perioda žurnāli un grāmatas. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138976" layoutid="0" layout="" static=""} Un šī ekspozīcija arī Latvijā aktualizē teātra režisores un skatuves mākslas teorētiķes Annas Lācis personību un dzimtu. Raidījumā Dzimtas saknes stāsts par viņas vīru Jūliju Lāci, publicistu, rakstnieku un sabiedrisko darbinieku, par meitu Dagmāru un viņas vīru Vili Ķimeli Jaunatnes teātrī, par mazmeitām režisori Māru Ķimeli un vēsturnieci Gundegu Ķimeli un un par Jūlija Lāča meitu laulībā ar Rūtu Skujiņu – Lalitu Muižnieci, kura ir dzejniece, folkloriste, valodniece , Rietummičiganas emeritētā profesore. Par dzimtu stāsta Māra Ķimele, Gundega Ķimele un Lalita Muižniece, stāstā par Jaunatnes teātri palīdz teātra zinātniece Silvija Geikina. Savukārt žurnāliste Ruta Rikše, Latvijas Radio arhīvā ir sameklējusi ierakstus ar ļoti svarīgām balsīm.  Jūlijs Lācis – vismīļākais tētis Jūlijs Lācis – latviešu žurnālists, literāts, sabiedriskais darbinieks, izdevumu “Jaunākās Ziņas” un “Atpūta” līdzstrādnieks. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Tautas saeimas deputāts, arī ministrs. “Man bija pieci gadi, kad tēvu apcietināja, jūnija izveda, decembrī viņš jau bija miris. Mēs par to nezinājām. Dagmāra bija pirmā, kas bija uzzinājusi par šo it kā nāves datumu,” stāsta Lalita Muižniece. “No mana piecgadīga bērna atmiņām viss, ko varu teikt, ka man bija vismīļākais tētis. “Mammiņai [Dagmārai] arī vismīļākais bija tētis,” piebilst Māra Ķimele. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138977" layoutid="0" layout="" static=""} Attēla: Annas un Jūlija meita Dagmāra ar pusmāsiņu Lalitu un tēvu Siguldā 1940. gada septembrī dažas dienas pēc atgriešanās no Maskavas, kur viņa pavadījusi trīspadsmit gadus.  Foto no archiv.org.lv/ Māras Ķimeles arhīvs. Kāda bija oficiālā apsūdzība Jūlijam Lācim? “Varbūt mana māte zināja, bet viņa atsacījās par šo laiku runāt. Es zinu tikai to, kas vēlāk parādījās presē,” norāda Lalita Muižniece. “Kad jau biju ASV, man atrakstīja kāds Upītis, kas bija strādājis Izglītības ministrijā kopā ar tēti 1940. gada. Viņš rakstīja, ka pēc viņa domām, Jūliju Lāci apcietināja tāpēc, ka tad, kad viņš kļuva par izglītības ministru, bija pavēles visu iepriekšējo literatūru noslaucīt, un viņš sācis protestēt. Vienu reizi, otru. Un tad 7. janvāra naktī..., nākama rītā viņš darbā neatgriezās. Bet tās ir viena cilvēka atmiņas. Esmu manījusi arī citas līdzīgas versijas. Kura ir patiesība. Varbūt visas.” “Oficiālajā apsūdzībā vēl ir tas, ka “Jaunākajās Ziņās” un “Atpūtā”, kad viņš tur strādāja, ir publicēti raksti, kas nomelno Padomju Savienību,” skaidro Māra Ķimele. Anna Lācis – šerpa vecmāmiņa, filozofa Valtera Benjamina ietekmētāja Jau sarunas sākumā Māra Ķimele min, ka vecmāmiņa bijusi nešpetna, to apliecina arī māsa Gundega. “Egoistiska, ļoti šerpa, pieprasīja uzmanību pret sevi, visādos veidos pakalpot viņai: ēst gatavot, acīs zāles pilināt, Raihītim kājas siltā ūdenī mazgāt,” atmiņās par vecmāmiņu dalās Gundega Ķimele. “Raihītis ir Annas Lācis otrais vīrs Bernhards Raihs, brīnišķīgs profesors no Vīnes, kurš devās Asjai [Annai] līdzi visās gaitās uz Padomju Savienību, uz Maskavu, kur satikt Asju aizbrauca arī filozofs Valters Benjamins,” stāstu par ģimeni turpina Māra Ķimele. “Tādā duelī Asju sev izcīnīja Raihs. Viņi kļuva par dzīves biedriem uz atlikušo mūžu, izņemot tos desmit gadus, kad abi atradās apcietinājumā lēģerī – vecmamma Karagandā, Raihītis visbriesmīgākajā Staļina koncentrācijas nometnē ar numura zīmi bez uzvārda. Viņš bija ebrejs un viņu apsūdzēja kā vācu spiegu, Anna Lacis – jo latviete. Tad [ 1938. gadā] visus latviešus Maskavā apcietināja no apkopējas līdz komisāram.” Gundega Ķimele stāsta, ka visvairāk no vecmammas šerpās dabas ģimene dabūjusi ciest viņu mamma Dagmāra – Annas Lācis meita. Viņai nācies skriet pusdienas laikā mājās ēst gatavot un citādi pakalpot. Dagmārai mammas pietrūcis bērnībā, viņa gandrīz vienmēr bijusi prom, tāpēc nācies palikt pie svešiem cilvēkiem, jā, tie bijuši Annas Lācis draugi, sākot ar Linardu Laicēnu, kas viņu pieskatījis, bet mazajai meitenei svešinieki. Kad Anna Lācis atgriezās Latvijā, viņa strādāja Valmieras teātrī. No 1948. gada Anna Lācis strādāja Valmieras teātrī, bija tā galvenā režisore (1950–1957). {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138971" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Anna Lācis (centrā), kreisajā pusē režisors Ž. Vīnkalns un labajā - aktieris E. Kagainis. Foto no valmieraszinas.lv/ Valmieras muzeja krājums. “Viņai nebija tiesības strādāt, bet uz ielas bija satikusi Andreju Upīti. Visi jau zināja, ka tiem, kuri atgriezušies no izsūtījuma, nebija tiesības dzīvot Rīgā. Andrejs Upīts viņu iekārtoja Valmieras teātrī, kaut viņa nedrīkstēja strādāt, tas bija ideoloģiskais darbs. Ir grūti saprast, kādas mokas viņi izgājuši, cik ļoti bija iebiedēti, bailes visdziļākajā šūnu līmenī,” bilst Māra Ķimele. Literatūrzinātnieces Beata Paškeviča pēta Annas Lācis devumu, viņas teiktais palīdz noskaidrot Annas Lācis nozīmi Eiropā un attiecībās ar Eiropas intelektuāļiem. Taču stāsts sākas ar kādu personisku epizodi, kas risinājusies Kapri salā, kur Anna Lācis iepazinusies ar filozofu Valteru Benjaminu. “Valters Benjamins tajā brīdī strādā pie disertācijas par baroka drāmu un pēkšņi viņa dzīvē parādās cilvēks, kas reāli strādā ar teātri, bet kuram ir pilnīgi savādāks priekšstats par teātri un citi uzskati par teātri, nekā Valters Benjamins ir izdomājis savā galvā,” atklāj Beata Paškeviča. “Anna Lācis ir teātra režisore, tomēr ļoti svarīga persona, pētot dažu vācu intelektuāļu daiļradi. Bez viņas nekādi neiztiek pasaulē. Viņa ir vairāk zināma šajā kontekstā varbūt ne tik daudz Latvijā, kā Eiropā un pasaulē šajā kontekstā. Pirmkārt tā ir Valtera Benjamina pētniecība, viņš ir atzīsts vācu ebreju cilmes filozofs. Anna Lācis arī šajā kontekstā parādās, bet interesantā gaismā - kā Valtera Benjamina ietekmētāja. Tas viņai kā sievietei ir ļoti interesants fenomens, jo sieviešu ietekme – ne tikai erotiski vilinošā, bet arī ideju un uzskatu paudējas ietekme ir būtiska un modernajā 20. gadsimta beigu kontekstā ir no jauna atklājama un būtiski svarīga.” Dagmāra un Vilis – Ķimuļi nevis Ķimeļi Kā liecina Silvijas Geikinas rakstītais grāmatā par Jaunatnes teātri, bez Jūlija Lāča personiskās iniciatīvas Jaunatnes teātris nemaz nebūtu nodibināts. Dagmāra Lāce un Vilis Ķimelis satikās Jaunatnes teātrī. “Radinieki ir izpētījuši, ka esam nevis Ķimeļi bet Ķimuļi,” atklāj Māra Ķimele. “Ķimulis ir tāds mazs putniņš, kuram otrs nosaukums ir dadzītis. Papiņš sauca mammu par Dadzīti, jo Dagmāra, izrādās uzvārds arī ir dadzītis.” “1940. gadā, kad Dagmāra atbrauca no Maskavas, es ieraudzīju, ka man ir vēl viena māsa, bez manas mazās māsa Māras. Ilgu laiku tā arī palika, tad daudzus gadus vēlāk satikāmies ar Dagmāru jau pieaugušas un es uzzināju tālāk tos stāstus par Ķimeļu dzimtu,” stāsta Lalita Muižniece. 1944. gadā Rūta Skujiņa ar meitām Lalitu un Māru devās trimdā. Taču Lalita Muižniece stāsta, ka vēl pirms aizbraukšanas ir tikusies gan ar Dagmāru, gan ar viņas mazajām meitiņām – Gundegu un Māru. Nākamā tikšanās ar Dagmāru bijusi jau 70. gados, kad Lalita nolēmusi uz Latviju atvest savas meitas, lai parādītu, kā šī zeme ir patiesībā, ne tikai nostāstos un atmiņās. “Tad satikāmies arī ar Dagmāru, bija prieks redzēt, ka no kautrīgās meitenes bija izveidojusies pašapzinīga sieviete,” bilst Lalita Muižniece. “Mums bija ļoti krietni vecāki, godīgi čakli, tas pāriet mantojumā,” savus vecākus raksturo Gundega un Māra Ķimeles. {module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="138978" layoutid="0" layout="" static=""} Attēlā: Vilis Ķimelis Par tēti, jeb kā pati viņu dēvē, papiņu aktieri Vili Ķimele bilst, ka viņš bijis ārkārtīgi jauneklīgs, izskatījies jauns vēl līdz 50 gadiem, tādēļ viņam bija problēma, kura visiem jauneklīgajiem aktieriem un aktrisēm, ka nevar pāriet uz mātes un tēvu lomām, nevar spēlēt vecāko paaudzi. Savukārt Gundega Ķimele norāda, ka tētis bijis labs aktieris, bet vēlējies arī jaunajiem dot iespēju, tāpēc, kad pavērsās iespēja kļūt par direktora vietnieku, viņš aizgāja no aktiera darba. “Lāču - Ķimeļu dzimtu ir unikāla, atšķirīga no citām. Pasaulē ne mazums ir aktieru un rakstnieku dzimtas, kur bērni turpina vecāku profesiju. Šī dzimta, sākot ar Annu Lāci, vēlāk Dagmāra un Vilis Ķimelis, viņi ir jaunu, nebijušu ceļu aizsācēji,” vērtē Silvija Geikina. “Anna Lācis ir jaunas teatrālās izteiksmības meklētāja. Mani fascinē kā Anna Lācis Orlā darbojusies ar bērniem bezpajumtniekiem. Tā nebija tikai laika pavadīšana kopā, bet iepazīstināšana ar mākslu. Šis ir gadījums, kad māksla palīdz cilvēkam ne tikai garīgi, bet arī fiziski izdzīvot. Dagmāra un Vilis Ķimeļi ir bijuši pie Bērnu un jaunatnes teātra dibināšanas. Dagmāra Lācis kā politiskā audzinātāja, kas daudz stāstīja par mākslu un Maskavu, un Vilis Ķimelis, kā pirmo lielo lomu attēlotājs. Kā pirmais Buratino. Radošiem cilvēkiem, kas no sirds velta sevi mākslai, bieži iznāk ģimenei pāri nodarīt. Arī Dagmāras un Viļa gadījumā. Viņiem nebija laika apprecēties, bija satuvinājušies, iemīlējušies, bija mēģinājumi, Dagmārai savas nodarbības, nebija minūtes, kad aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu. Mākslas mīlestība un atdeve darba, tā nāk no Annas Lācis caur ģimeni. Mārai [Ķimelei] arī pirmā vietā māksla, teātris, viņa turpina jaunu ceļu meklējumus. Tas man patīk šajā ģimenē. Viņi nav turpinātāji, viņi ir pirmatklājēji.”  Bet dzimtā ir ne tikai teātrnieki. Ja runā par Lāču – Ķimeļu dzimtu “paplašinātajā variantā”, kā bilst Māra Ķimele, tad minans arī tēva brālēna dēls dzejnieks Māris Melgalvs. Arī Lāču dzimtā ir talantu pēctecība - Lalita Muižniece ir ne vien profesore un valodniece, bet arī dzejniece, un viņas meita ir dzejniece un gleznotāja. Savukārt Lalitas māsa, arī Māra, ir talantīga rakstniece, viņai ir tēva iedzimtais talants.

Kas ir patriotisms, par to svētku raidījuma Vuordineicā runā Valentīns Lukaševičs un Arnis Slobožaņins. Abi stāsta, kā viņi izjūt to, kas ir valsts. Jauni cilvēki, kuri daudz dara ne tikai savam priekam vai pelna tā iztiku, viņi iedvesmo arī citus. Ar Aiju Vanagu no Rēzeknes uzņēmēju biedrības un Rēzeknes novada Jaunatnes lietu speciālistu Jāni Šaudiņu runā Dace Dambe. Bet Kolnasātas intervijā Santa Ancāne, Preiļu novada jauniešu centra "Četri" vadītāja. Desmit gadus nodzīvojusi Daugavpilī - strādāja Daugavpils mākslas vidusskolā "Saules skola", kādu laiku pavadījusi arī Skotijā, pārcēlās uz dzimtajiem Preiļiem. Saruna par darbu ar jauniem cilvēkiem un vēlēšanos palikt Latgalē.