Podcasts about gribas

16. decembrī un 8. janvārī VEF Kultūras pils Lielajā zālē pie klausītājiem atgriezīsies Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" un diriģentes Airas Birziņas koncertuzvedums visai ģimenei "Gribas drusku pablēņoties". Tas tapa 2005. gadā, sadarbojoties ar animācijas filmu studijas "Dauka" režisoriem Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu, lai kopīgi veidotu dziesmu programmu ar skaistākajām latviešu animācijas filmu dziesmām. 2005. gadā radītā Alberta Kivlenieka asprātīgā kustību horeogrāfija nu tikusi papildināta un iestudēta horeogrāfes Egijas Abarovičas vadībā, bet 72 kora dalībnieces dziedās un dejos melodijas no animācijas filmām "Kabata", "Zaķīšu pirtiņa", "Zelta sietiņš", "Sēd uz sliekšņa pasaciņa", "Neparastie rīdzinieki", "Desas piedzīvojumi", "Laimes lācis", "Ness un Nesija" u. c. Sarunā ar Intu Pīrāgu Aira Birziņa atgādina, kā radās šis uzvedums un kāpēc viņa atgriežoties pie tā, nemeklē jaunus eksperimentus. Runāts tiek par Rozes Stiebras un Anša Bērziņa iesaisti dziesmu izvēlē. Par tēlu un noskaņas notveršanu, dejošanas būtisko lomu, elpas noturību un improvizāciju, lai sasniegtu dziesmas raksturu. Kopīgi atceramies kora meitenes, kuras piedalījušās pirmajā koncertuzvedumā, kas ieskaņots arī albumā. Uzzinām, kāpēc Airai svarīgi turēties pie pirmā nošu eksemplāra, bet noslēgumā daži vārdi par Kormūzikas balvu, kurai pretendentus vēl var pieteikt līdz 14. decembra vakaram, un novēlējumi žūrijai un diriģentiem/dziedātājiem. Aira Birziņa: Programma ir saglabāta tieši tāda pati, jo ko gan tur vēl mainīt un grozīt, ja tā ir labi ritējusi un patikusi gan mūsu dziedošajām meitenēm, gan skatītājiem. Šo programmu ļoti pārdomāti veidoja Roze [Stiebra] ar Ansi [Bērziņu], tāpēc es uzticos un nemeklēju jaunus eksperimentus. Protams, šodien skan atšķirīgi, jo ir citas solistes, citāds instrumentārijs gan pavadošajā grupā, gan meiteņu instrumentu solistu sastāvā, jo tos mēs katrreiz variējam. Protams, tas atkarīgs no tā, ko meitenes šobrīd spēlē, cik ir pieejams flautu, saksofonu, vijoļu utml. Šī programma bija kora pirmais sānsolis no akadēmiskās mūzikas, veidojot uzvedumu 2005. gadā. Dažas no meitenēm pirmoreiz iemēģināja balsi citādā dziedāšanas manierē tieši ar šīm dziesmām, un kā ļoti spilgtu solo toreiz varu nosaukt Elīnu Osi, toreiz Šmuksti, kas dziedāja folkloras dziesmas “Visi kakti norasoja” solo. Tas bija jaunums viņai un man, ka viņai tik kolosāli izdodas spēcīga, folkloristiska skaņa, viņai bija liela jauda to dziedot. Visas programmas laikā ir ļoti dažādu stilu dziesmas, tipiskas kordziesmas ir tikai divas vai trīs. Pārējās ir dažnedažādas, kur īsti neder akadēmiskā un jo īpaši legato dziedāšana. Tur vairāk ir svarīgs vārds un instrumentāla tipa balss veidošana, kur svarīga ir ļoti precīza ritmiskā struktūra arī tad, ja melodija ir liriska un plūstoša. Imanta Kalniņa dziesmas tieši tādēļ ir diezgan grūtas.  

Daba ir neuzvarama, neparedzama un lielākoties arī neizprotama. Un tikpat brīnumaina kā daba ir arī mūsu katra jūtu pasaule – tā sevī ietver visdažādākos elementus – mīlestību, pārdzīvojumu, laimi, pārdomas, aizraušanos un iznīcību. Savu skatījumu uz šīm pretrunām koncertuzvedumā “Stihija" 19. maijā Mazajā ģildē piedāvās jauniešu koris “Kamēr…” galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Jurģa Cābuļa vadībā, ar kuru tiekamies uz sarunu Klasikā.  Sarunas sākumā, izejot no koncertuzveduma nosaukuma, mēģinām izzināt, kas tad ir paša Jurģa Cābuļa lielākās stihijas. "Ja teikšu, ka tā ir mūzika, tas nebūs nekas oriģināls (pasmaida), aiz mūzikas nākamā lielā stihija ir sports. Daudz kas ir saistīts arī ar ceļošanu. Vispār pēdējā laikā vērtības mainās, daudz vairāk interesē daba, tas kaut kādā mēra spēcina un tu sāc savādāk domāt par lietām. Vispār tas ir interesanti tā padomāt, ko tu domāji pirms desmit gadiem, ko tu domā šobrīd un kā tu varētu domāt vēl pēc desmit gadiem. Vērtību skala ir ļoti mainīga." Diriģents stāsta, ka darbs pie programmas ar nosaukumu "Stihija" bijis ilgs un rūpīgs, nenovērtējamu bagātināšanos devusi sadarbība ar aktieri Juri Strengu. "Kad izdevās ar viņu sazināties un satikties, viņš bija ļoti ieturēts - noklausījās šo manu ideju, principā pieņēma arī saturiskās lietas, ko biju atradis, jo tos – gan dzejoļus, gan prozas darbus – es meklēju pats, lai salīmētu kopā ar mūziku. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Teica, ka viņam vajagot laiku, lai šos tekstus lasītu, lai atrastu savas krāsas. Mēs satikāmies pirmoreiz – koris un Juris – un man liekas, ka tā sintēze bija laba, jo no Jura Strengas puses strāvoja tāda ļoti liela dzīves pieredze. Es redzēju viņa sazīmētās lapas, kā viņš strādā ar tekstu! Tā tiešām laikam ir tāda vecā skola, un tajā pašā laikā, paskatoties uz kori un kā viņi reaģē uz Juri, es redzēju ļoti lielu pietāti pret šo cilvēku." Jurģis Cābulis atzīst, ka kopumā koncertprogrammas pēdējā laikā kļūstot aizvien grūtāk veidot. „Gribas ne vien izpausties muzikāli, bet lai arī klausītājam tiktu ļoti liela pievienotā vērtība. Lai viņš vai viņa pēc koncerta var iziet ārā un vēl kādu brīdi padomāt – varbūt ne vien to, kas dzirdēts vai kādi ir iespaidi no skaniskā, bet arī no filosofijas, no satura. (..) Ir ārkārtīgi liels prieks strādāt ar ļoti intelektuāliem un inteliģentiem dziedātājiem, kādi ir korī „Kamēr” – tajā pašā laikā ļoti prasīgi, nevar atslābt ne mirkli. (..) Kora darbaspējas ir lielas, un ja visiem tās ir un mēs visi esam tendēti uz konkrētu mērķi, tad lietas arī ļoti ātri un labi padodas. Tā ka šo programmu mēs esam sagatavojuši apmēram triju mēnešu laikā. Protams, vēl ir lietas, kas jāpaslīpē, bet gatavs jau droši vien viss nebūs nekad, tas tiešām nāk ilgi.” Sarunas turpinājumā pieskaramies programmai "Stihija" izvēlētajiem skaņdarbiem, kuru apgūšana koristiem ļāvusi pacelties jaunā līmenī. (Skanēs Ērika Ešenvalda, Jēkaba Jančevska, Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes un Veljo Tormisa diždarbi.) Vasaras viducī "kamērieši" baudīs atpūtu, lai pēc tam tiktos tradicionālajā Jūrkalnes nometnē, bet, sākoties jaunajai sezonai, aicinās uz noklausīšanos jaunus dziedātgribētājus.

“Es vadīšu procesu tā, lai mēs mierīgi nonāktu līdz vēlēšanām 26. oktobrī, un tad izšķirsies, vai tauta grib Eiropu, vai zaudēs nākotni,” tā ekskluzīvā intervijā Latvijas Televīzijai saka Gruzijas prezidente. Viņa arī norāda, ka nav jautājums “vai” viņa uzliks veto “ārzemju aģentu likumam”, bet, kad tas notiks.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

  Vai pagājušajā nedēļā ziedojāt savu balsi "Balsu talkā"? Nē? Un nav skaidrs, par ko vispār ir runa? Dziesmu un deju svētku nedēļā sociālās iniciatīvas "Balsu talka" organizatori aicināja Latvijas iedzīvotājus un jo īpaši svētku dalībniekus ziedot savu balsi jeb ierunāt piecus teikumus vietnē balsutalka.lv, un tā sniegt savu ieguldījumu, lai mākslīgais intelekts ātrāk iemācītos "saprast" un komunicēt latviešu valodā. Šī gada laikā mērķis ir savākt 1000 stundas. Kā veicies svētku laikā un kāda ir iespēja iesaistīties turpmāk, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Latvijas Atvērto tehnoloģiju asociācijas vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts Pēteris Jurčenko, IT speciālists, programmatūras tulkošanas entuziasts Raivis Dejus, LU Matemātikas un informācijas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētniece Ilze Auziņa un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Komunikācijas un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane. "Lielākā daļa latviešu valodas runas datu, kas šobrīd pieejami, ko izmanto zinātniskās institūcijas un valodu tehnoloģiju uzņēmumi, nav brīvi pieejami, tas kavē plašākus pētījumus un inovācijas. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk un daudzveidīgākus runas datus, nolēmām organizēt "Balsu talku"," skaidro Ilze Auziņa. Mājas lapā var redzēt, ka ir ierunātas 127 stundas no 200 nepieciešamajām, pārbaudītas ir 62 no tām. "Šobrīd norādītās nepieciešamās 200 stundas ir nākamais mērķis, bet jo vairāk, jo labāk. Vēlamies savākt 1000 stundas, ja tas būs izdarīts, situācija būs tāda, kā lielajām valodām – angļu vai vācu valoda," atzīst Raivis Dejus. Teksts, ko ierunāt, pašam nav jāmeklē un jādomā, mājaslapā iedos teikumu, kas jāielasa normālā balsī, kā runā. Vēlams pārbaudīt to pēc ieraksta pārbaudīt, vai nav kļūdas vai neskan kaut kas fonā, vai nav bijusi pārteikšanās. Šādā gadījumā vajadzētu ierakstīt vēlreiz.  Visi ierakstītie teksti krājās datu bāzē un to publicē visiem publiski pieejamu, lai varētu izmantot pētnieki, gan tehnoloģiju uzņēmumi, kas grib attīstīt ar balsi darbināmus rīkus. Arī lielie pasaules uzņēmumi izmanto saviem rīkiem šos datus, lai dažādi rīki saprastu latviešu valodu un varētu tajā sazināties. "Lai savāktu 1000 stundas, vajadzētu 10000 cilvēku, kas katrs ierunā 100 tekstiņus," norāda Raivis Dejus. "Šobrīd ir ap 2500 cilvēku, kas ir ierunājuši. Tas jau ir daudz, vairāk nekā igauņiem un lietuviešiem." "Ja piecus teikumus ierunā, iekrīti azartā. Gribas vēl, paskatīšos, kas ir nākamajā teikumā, nākamajā lapā, kā spēle var būt. Ja atjaunos iespēju pārbaudīt, var klausīties un un mēģināt saklausīt kādu pazīstamu cilvēku. Arī teikumi dažādi un interesanti," uzskata Ilze Auziņa. Runājot par drošības aspektiem, Pēteris Jurčenko norāda, ka vajadzētu satraukties nevis par to, ka es savu balsi nevienam nedodu, bet ka es neuzticos tikai balsij. "Ja tev zvana un drauga balsi saka - ziedo, dod man naudu, vajag mēģināt autentificēt un pārliecināties, ka viņš tiešām ir viņš," norāda Pēteris Jurčenko. "Otrs - par baidīšanos. Tas balss daudzums, kas nepieciešams, lai uzģenerētu cita cilvēka balsi, nav vajadzīgs liels. To var iegūt dažādos veidos, pat ja viņš nav ierunājis balsu talkā. Sociālie tīkli, piezvanīt, parunāties pa telefonu. Ir pilns ar dažādiem veidiem, kur daudz vienkāršāk var tikt pie balss materiāla konkrētam cilvēkam, nekā mēģināt izvilināt un atrast starp "Balsu talkas" dalībniekiem. Par drošību ir jāuztraucas, bet to var apiet citā veidā, daudz efektīvāk, nekā ja baidāties nodot savu balsi."

Ūdens dzeršana ikdienā ir ļoti svarīgs priekšnosacījums veselīga dzīves veida piekopšanai. Diemžēl, daļa cilvēku slinko ar ūdens dzeršanu, kas izraisa dehidrāciju un ietekmē pašsajūtu, lieko svaru un darba efektivitāti. Uzņēmums H2YO ir atklājis veidu kā veicināt cilvēkus patērēt vairāk ūdeni - pievienojot ūdenim dabiskos augļu ekstraktus ar dažādām garšām, kas nesatur cukuru. Vai tas varētu aizstāt tādu dzērienu kā CocaCola, Sprite, Fanta u.c. patēriņu? Cik maksās šāds ūdens un vai tas būs pieejams tikai birojos? Vai darba devējs ir atbildīgs par ūdens patēriņu uzņēmumos, tādā veidā veicinot darba efektivitāti?  Par šiem jautājumiem ar DIENA PĒC autoru Kristapu Pētersonu sarunājās Alekss Blūmentāls no H2YO.

Aprīlis ir ne tikai džeza mēnesis – 30. aprīlī svinēsim Starptautisko Džeza dienu –, bet tuvojas arī Dejas diena, un līdz ar to – arī Dejas balva, kas 29. aprīlī risināsies Rīgas cirkā. Ceremonijas režisore ir Paula Pļavniece, bet viņas asistents - dejas un teātra mākslinieks Rūdolfs Gediņš, ar kuru "Klasikā" tiekamies plašākā sarunā. Liene Jakovļeva: Kopumā mums balvu ir daudz: "Lielais Kristaps", "Spēlmaņu nakts", Lielā mūzikas balva. Kāda tavā skatījumā ir Dejas balvas nozīme un svars? Varbūt tā tikai pamazām sevi piesaka? Rūdolfs Gediņš: Man pašam personīgi ir tādas ambivalentas sajūtas par šo balvu. Atceros brīdi, kad radās ideja par šādas balvas izveidošanu, kas nozīmēja laikmetīgās dejas atdalīšanos no "Spēlmaņu nakts". Man tas likās savādi, un īsti toreiz to neatbalstīju. Bet šobrīd ir ļoti svarīgi, ka šai nozarei, kas ir tik daudzšķautņaina, ir sava profesionālā balva, kurā tieši šim žanram paspīdēt. Jo skaidrs, ka "Spēlmaņu naktī" teātri saliekot kopā ar deju, deja jebkurā gadījumā būs sekundāra. Dejas balvā tiek apbalvota laikmetīgā deja, klasiskā deja, skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – tās ir absolūti dažādas pasaules, tāpēc ir svarīgi, ka reizi divos gados cilvēki sanāk kopā, viens otru ierauga un kaut vai piespiedu kārtā paberzējas. Tas, vai šī balva kļūs par Latvijas kultūras kanona cienīgu notikumu, droši vien ir pāragri spriest, jo šī ir tikai trešā reize, ņemot vērā, ka tā notiek reizi divos gados. Arī tu pats esi nominantu vidū ar izrādi "Ļoti labas minūtes", kas gan tev, gan visai komandai bija nozīmīgs notikums.  Izvirzīta ir arī izrāde "Es eju ārā, dārzā", kas ir mūsu nesenākais veikums. Ar Elīnu vēl nesen runājām par to, ka tas šķiet tik savādi, ka "Ļoti labas minūtes" ir nominētas, jo tas šķiet tik ļoti sen! Šo izrādi arī vairs nerādām: ne tikai tāpēc, ka esam fināla posmā bērniņa gaidībās un tas nebūtu droši un vajadzīgi, bet tas būtu arī kaut kāds atkritiens laikā – nevis sliktā ziņā, bet tādā ziņā kā nonākt atkal vietā, kur mēs domājām par šo izrādi, par to, kā cilvēki par to domā vai redz. Dejas balvai izvirzīto notikumu spektrs ir tik milzīgs un tik dažādas, ka pat nezinu, kā to visu iespējams kopā likt: sākot no Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves līdz Mežaparkam. Balvas kontekstā esam izlēmuši konceptuāli spiest uz žanru savienošanos, kaut vai runājot par telpas specifiku, kur šī balva tiks pasniegta: tā būs Rīgas cirka arēna, kas ir aplis, un aplis kopumā tiek uzskatīts par ideālo formu, uz kuru mēs visi tiecamies. Un tad nu kaut kā mēģināsim dejas žanru četrstūrim tos stūrus apaļot un nonākt aplī. Viss, kas notiks, būs par satikšanos. Dejas balvas vadītāji būs iepriekšējās Dejas balvas laureāti – visu četru žanru pārstāvji nepārtraukti būs uz skatuves: klasiskajā dejā tā ir Elza Leimane, laikmetīgajā dejā – Krišjānis un Ieva Santi, skatuviskajā tautas dejā – Lilija Lipora un Ilmārs Dreļs. Mūsdienu dejā tas bija Andžejs Začiņajevs, kurš diemžēl pats nebūs, ja šobrīd nav Latvijā, bet viņa vietā būs Ruslans Ļevčenko-Gladins, ko Andžejs deleģējis savā vietā. Par to satikšanos un nesatikšanos: no kurienes tu pats esi kļuvis par dejotāju? "Dzintariņš", "Uguntiņa", baletskola?  Tas sākās Rīgas Franču liceja deju kolektīvā "Auseklītis", un droši vien tā vadītāja Iveta Pētersone mazliet vainojama pie tā, ka es tur nonācu: pirmajā klasē sāku dejot tautiņdejas un grozījos visādās citās kustību lietās. Bet es domāju, ka vispār mana nonākšana dejā ir absolūta nejaušība: tikai tāpēc, ka biju virs vidējā koordinētāks bērns un vajadzēja mani kaut kur likt – un kāpēc ne dejās? Man pašam patika un bišķi sanāca, un tā nu kaut kā arī mazliet izveidoju karjeru. Un kurā brīdī tavā darbībā parādījās laikmetīgais ievirziens? Tas saistīts ar leģendāro izrādi "No zobena saule lēca", ko veidoja Agris Daņiļēvičs. Tobrīd biju "Auseklīša" dejotājs, un kaut kā šī visa procesa laikā "Auseklīša" puiši sadraudzējās ar "Dzirnu" meitenēm. Sāku pavadīt laiku kopā ar dzirniešiem, likās – ā, tad arī tā var kaut ko darīt! Laikmetīgajā dejā tiku daļēji iestumts: brīnišķīgā dejas māksliniece Rūta Nordmane bija padzirdējusi, ka es tā flirtējot esmu pateicis - jāiet uz [Kultūras] akadēmiju!  Un dienā, kad notika iestājeksāmeni horeogrāfu programmā, viņa man zvanīja. Tobrīd biju pabeidzis 11. klasi, bija vasara, bet Rūta man zvana un atgādina… Un saka: "Ā, es piezvanīšu Olgai [Žitluhinai], varbūt var paspēt!" Tā nu viņa mani mazliet iestūma iekšā. Domāju – labi, tad jāpamēģina. Un tad es kaut kā tā mazliet iekritu tajos horeogrāfos.  Un diezgan dziļi! (..) Bet laikmetīgā deja patiesi ir jēdziens, ko mēs visbiežāk lietojam saistībā ar tevi. Bet arī tas droši vien ir tāds plūstošs. Vai tavuprāt laikmetīgajai dejai ir robežas, vai tā var iet plašumā, dziļumā, augstumā? Varbūt tās lietas tomēr ir ļoti grūti nodefinējamas? Es domāju, ka tam absolūti nav robežu, un tas arī nav nodefinējams... Bet tā domāju par jebkuru mākslas žanru, neatkarīgi no tā, vai tas ir kustību teātris vai tēlotājmāksla. Žanri ir cilvēku izdomātā lieta - kā mēs katrs pats sev definējam savu darbību.Ja runājam konkrēti par laikmetīgo deju, varam paņemt četrus dažādus māksliniekus, kas pārstāv vienu žanru un ir kaut vai kursa biedri. Piemēram, Kristīne Brīniņa, Liene Grava un Krišjānis Sants. Šos trīs cilvēkus vieno izglītība, paaudze, arī žanrs, bet viņi taču dara absolūti atšķirīgas lietas. Tas nav saliekams vienā kabatiņā. Līdz ar to man šķiet, ka absolūti ir jādara tā, kā gribas! Šobrīd "Kvadrifronā" taisām izrādi par zombijiem. Un kāpēc gan nevarētu taisīt izrādi par zombijiem? Ja aktieri nerunā tekstu - vai tajā brīdī tā kļūst par dejas izrādi? Šaubos. Tu izvēlies kaut ko, ko vēlies darīt, un tu vienkārši tā dari, un tas žanru pievienojums ir absolūti sintētiska lieta. Skaidrs, ka to vajag darīt, īpaši runājot par balvām - lai varētu [kādu] apbalvot, tev vajag nodefinēt, kas tas ir, lai sadalītu kategorijās, vai varbūt vispār - kurā balvu kategorijā to likt: vai tas ies uz "Spēlmanu nakti", vai uz Dejas balvu. Beidzamajos gados esam sākuši pieteikt visu visur.  Kas nosaka to lielo dažādību, kaut vai tevis minētajos kolēģos, kuri ir tik atšķirīgi: vai personība? Jo skola jau tomēr ir viena.  Tā absolūti ir personīga interese - kas tevi interesē. Un to jau tu saproti tikai ar laiku. Par sevi varu pateikt vislabāk: "mazā vecumā" Kultūras akadēmijā pabeidzu horeogrāfus, divus gadus kaut kā blandījos un nesapratu, ko es daru. Un tad sapratu, ka teātris ir tas, kur vēlos būt, un iestājos režisoros. Un skaidrs, ka arī mana darbība dejā tajā brīdī tiek ietekmēta. Tas viss kaut kā mainās un kļūst nevis par žanru, bet par to, ko es daru. Tāpat ir arī Lienei, Krišam vai Kristīnei. Tas ir tas, ko viņi dara. Uzsākot jaunas izrādes iestudēšans procesu, viņi noteikti nenodefinē žanru, kas tas tāds būs. Piemēram, šajā izrādē gribu staigat un dziedāt. Vai likt ķieģeļus. Vai lidot. Un tev tas šķiet interesanti, jo saskan ar to, ko tu vēlies teikt. Un tu to dari. Tā ir absolūti personīga interese. Un rokraksts jau pēc kāda laika var arī mainīties.  Jā, tas pat būtu vēlams.  Vairāk - ierakstā.

Klausoties šo lekciju jums ir iespēja tikt vaļā no pārpratumiem saistībā ar paklausību. Kā arī Aija jums palīudzēs ieraudzīt, cik viegli ir paklausīt tam, ko mīli un tam, kurš mīl tevi.

Chan is joined this week by Adam Gribas, a member of Pocatello's Improv group, The Comedy Project. They talk about Adam's dyslexia, Comic Sans, The Comedy Project, The Improvathon happening March 4th (GO!), US Presidents, Adam's Spirituality and MORE!

Šoreiz runājām par vienu no ievērojamākajiem Lutera darbiem, proti, Par gribas verdzību. Pieskārāmies tādām tēmām, kā paradoksiem kristīgajā ticībā, par Svēto Rakstu skaidrību, par to, ka Svētais Gars nav skeptiķis un "brīvā griba" ir dievišķs vārds. Tāpat nedaudz pieskārāmies strīdīgajam dubultās predestinācijas jautājumam.

Meklējam atbildi uz jautājumu, kā atpazīt Dieva gribu, ko iesaka garīgie skolotāji, kāda ir personīgā pieredze.

Ir tādas sarunas, kuras nobriest un norūgst palēnām, un tad tās kļūst runājamas. Un tāda ir arī šī saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Vili Daudziņu. Ar viņu tikāmies arī pirms gadumijas, kad Vilis Daudziņš radio bija kopā ar četriem topošajiem aktieriem, un saruna bija par jaunajiem un vecajiem "Latviešu stāstiem", kuriem Vilis Daudziņš šoreiz bija režisors. "Tas bija 2004. gadā, kad Alvim [Hermanim] radās ideja, ka vajadzētu uztaisīt izrādi par cilvēkiem, kas ir mums līdzās. Pirms tam jau bijām izveidojuši izrādi "Garā dzīve", kas kaut kādā ziņā ir līdzīga, tikai bez teksta. Tas arī ir cilvēku vērojumos, vecu cilvēku vērojumos pamatots darbs, un tad jau tālāk tas pāriet etīdēs, kā mēs šo izrādi veidojam, kāda ir šo piecu veco cilvēku dzīve vienu dienu komunālajā dzīvoklī," stāsta aktieris. Daudziņš atzīst, ka Jaunajam Rīgas teātrim priekšā varētu būt gaidāma ļoti interesanta sezona: "Mēs ceram, ka beidzot notiks pārvākšanās, mūsu pārcelšanās atpakaļ uz mūsu vecajām mājām, laiku pa laikam es tur aizeju, arhitekte Zaiga Gaile mani uzaicina, un mēs skatāmies, kā tas viss virzās uz priekšu, kā tā māja iegūst aizvien skaidrākas aprises un katra telpa, telpas funkcija, izmērs, gaisma, logi, sākot jau no trim zālēm un pagrabā esošajām samērā lielajām tehniskajām telpām - tur apakšā ir izrakta vesela pilsēta. Bet tik un tā liekas, ka dzīvot vajadzēs diezgan pašauri. Protams, arī tāpēc, ka mūsu trupa ir kļuvusi divreiz lielāka, bet nekad nav tā, ka vietas pietiktu." Jaunajā sezonā gaidāmas vairākas pirmizrādes, taču Jaunā Rīgas teātra repertuārā joprojām būs Viļa Daudziņa izrāde "Vectēvs". Un arī intervijā nākas pieskarties šobrīd skaudriem un nebūt ne vienkāršiem jautājumiem - par karu Ukrainā, par gaidāmo Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. "Tas nebija mūsu karš [Otrais Pasaules karš]. Tā bija grandioza traģēdija, kas padarīja mūsu tautu šobrīd tik ļurkanu, tik nespējīgu konkrēti un skaidri pateikt un izdarīt lietas. Tostarp arī mani. Es jau par sevi runāju. Es ļoti daudzos gadījumos esmu pilns šaubu. Tāpat kā tu... Kad es redzu, kā grūst piemineklis, es tiešām neesmu no grāvējiem.. (iesmejas) Es jau vēl neesmu redzējis, kā viņš grūst, vai ne? Bet ir ārdītāji un ir tie, kam gribas kaut ko saglabāt vai būvēt. Drīzāk es esmu pie tiem otriem. Bet bez tiem pirmajiem nevar. Tas ir skarbi, tas ir grūti, tas ir smagi, bet reizēm ir jāpieņem lēmums par to, ka mēs novelkam strīpu un viss," saka Vilis Daudziņš. Nākamā gada vasarā gaidāma pirmizrāde vēsturiskajai Māra Martinsona spēlfilmai “Zeme, kas dzied” par Dziesmu svētku tradīcijas tapšanu, filmā Bernhardu Dīriķi spēlēs Vilis Daudziņš. Ap to pašu laiku plānots, ka tiks izdota arī grāmata ar Daudziņa telefonā veidotajiem zīmējumiem.

13. janvārī Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējumu piedzīvos Jāņa Kalniņa opera „Hamlets”, kas dzimusi vienā gadā ar Brīvības pieminekli. Par abu mākslas darbu izgaismošanu jau tagad prieks. Ko šodien visvairāk novērtējam Kalniņa mūzikā, kā top spēka un maiguma drāma, kuras centrā ir sirdsapziņas tēma, kādas vizuālas un jēdzieniskas zīmes pavadīs atkusni un vai kaprači leks bedrē  - par to Gundas Vaivodes sarunā ar režisori Kristīnu Vusu, kura Latvijā iestudē jau desmito skatuves darbu, bet Berlīnē, Minhenē un citviet ir pazīstama kā veiksmīga operu režisore arī pilsētvidē. Kristīna Vuss: „Opera „Hamlets” tika pabeigta 1935. gadā, rakstīta gan Latvijā, gan Austrijā. Tas bija laiks, kad Latvijas komanda guva uzvaru 1. Eiropas čempionātā basketbolā, par tautas saziedotiem līdzekļiem tapa Brīvības piemineklis un Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu. VEF drīz sāka ražot savu radio VEF Super Lux MD/37 ar skalu Eiropas kartes veidolā. Laiks ne gluži tādā mērogā izgāzies no eņģēm, kā tika teikts par karaļvalsti Dāniju. Pēkšņi rodas laika tunelis, kas savieno dažādo gadsimtu mirkļus: 16. gs. (drāma) – 1935. gads (opera) – 21. gs.(gleznas). Desmit ainās ar ļoti dažāda garuma starpspēlēm uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma, kas balansē uz Lielās skatuves ripas. Šekspīrs šo tēmu personificē vismaz 20 dažādos tēlos, komponists Kalniņš iztiek ar mazāk personāžiem. Gribas to visu pastāstīt baltā krāsā, ledus atkušņa situācijā.”

Esmu cilvēks, kurš padara vienu lietu un, kad tā gatava un pabeigta, man gribas ko jaunu izmēģināt , - tā par sevi teikusi etnomuzikoloģe un sabiedriskā darbiniece, kordiriģente, Dziesmu un deju svētku padomes locekle Lilija Zobens. Cilvēks, bez kuras klātbūtnes nav iedomājama Apvienotās karalistes latviešu sabiedrība.  Turpinot iepazīties ar diasporas dzimtām, tiekamies ar Liliju Zobens un viņas meitām Andru Zobens-Īstu un Karolīni Zobens- Īstu.    

Ir piektdiena, kad kopā ar žurnālistiem atskatāmies uz aizvadītās nedēļas aktualitātēm. Lieldienu brīvdienās darbojās masu vakcinēšanas centri, tomēr cerētos rezultātus nesagaidījām. Tikmēr joprojām nerima diskusijas ap Latvijas Televīzijas raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” žurnālistu pētījumu par antivielu veidošanos pēc vakcinācijas un Covid-19 izslimošanas. Tikmēr partijas cītīgi pošas uz pašvaldību vēlēšanām – šonedēļ beidzās kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš un konkurence uz vienu pašvaldības deputāta vietu būs sīkstāka. Par ko nav jābrīnās, jo pašvaldību skaits pēc teritoriālās reformas būs krietni mazāks. Gribas pievērsties arī notikumiem Krievijā. Arvien palielinās satraukums par opozicionāra Alekseja Navaļnija veselību, kurš atrodas apcietinājumā un kura veselības stāvoklis arvien pasliktinās. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un portāla "TVnet" žurnālists Iļja Kozins.    

Ir piektdiena, kad kopā ar žurnālistiem atskatāmies uz aizvadītās nedēļas aktualitātēm. Lieldienu brīvdienās darbojās masu vakcinēšanas centri, tomēr cerētos rezultātus nesagaidījām. Tikmēr joprojām nerima diskusijas ap Latvijas Televīzijas raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” žurnālistu pētījumu par antivielu veidošanos pēc vakcinācijas un Covid-19 izslimošanas. Tikmēr partijas cītīgi pošas uz pašvaldību vēlēšanām – šonedēļ beidzās kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš un konkurence uz vienu pašvaldības deputāta vietu būs sīkstāka. Par ko nav jābrīnās, jo pašvaldību skaits pēc teritoriālās reformas būs krietni mazāks. Gribas pievērsties arī notikumiem Krievijā. Arvien palielinās satraukums par opozicionāra Alekseja Navaļnija veselību, kurš atrodas apcietinājumā un kura veselības stāvoklis arvien pasliktinās. Krustpunktā aktualitātes vērtē žurnāla "IR" komentētājs Pauls Raudseps, Latvijas TV žurnālists Guntis Bojārs un portāla "TVnet" žurnālists Iļja Kozins.    

"Sniegi nokusīs, mani atradīs” – šādu fotosēriju šoziem savā “Facebook” kontā piedāvā režisors un fotogrāfs Mārtiņš Grauds. Tās ir dažādas dīvainas lietiņas, ko cilvēki nometuši zemē vai viņiem izkritušas un kas atklājas, sniegam kūstot. Mārtiņš Grauds tās fotografējis pastaigu laikā. "Doma piefiksēt iesalušus mazus ķiņķēziņus radās pirms aptuveni diviem gadiem. Tad arī pastaigājoties radās pats nosaukums," sarunā Kultūras Rondo atklāj Mārtiņš Grauds. "Patika, ka tajā ir kāds melns joks, bet katrs var uztvert, kā  vēlas - var jautri, ja aizķer - bēdīgāk, var arī tā." "Pamatdoma ir izklaidēties un rotaļāties ar to, kas laukā ir atrodams, jo man piietrūkst ceļojumu, kalnu. Gribas kustēties, gribas staigāt garus gabalus. Vienā no šādām reizēm nejauši zemē redzēju iesalušu folija sniegpārsliņu. Man tas likās sirsnīgi un smieklīgi reizē. Tad sāku pievērst uzmanību tam, kas ir uz zemes. Tur ir visdažādākas lietas. Starp daudzām kokteiļu un mazām šņabja pudelītēm ir vēl visādi sūdiņi un reizēm tur tiešām smieklīgas lietas atrodamas. Piefiksētas viņas iegūst kaut kādu papildus nozīmi," atzīst Mārtiņš Grauds. Fotografēt sniegā iesalušās lietas Martiņš Grauds sācis 2019.gada ziemā. Pagājušā gadā bijis pārtraukums, jo sniega nebija. Šī gada janvāri varēja turpināt. Kopā jau ir kādi 25 dažādi objekti sakrāti. Mārtiņš Grauds saka, ka tā vairāk ir spēlēšanas, kas var aizvest tālāk pie kādas izstādes vai fotogrāmatas. "Bet šobrīd ir saruna ar dzejnieku Semjonu Haņinu, ka varētu iesaldēt viņa dzejoļus apzināti. Tad varētu rasties izstāde vai maza grāmatiņa. Laiks rādīs," stāsta Mārtiņš Grauds. "Pastaigājoties vai meklējot šos objektu atklāju, ka man gribētos atrast to vai šo. Kad neizdevās atrast kaut ko smieklīgu, ķēros pie viltībām, sāku mājas apstākļos iesaldēt, tā izklaidējos, mezdams laukā un fotografēdams," turpina Mārtiņš Grauds."Nākamais solis būs iesaldētas Haņina haikušačkas (trīsrindes vai četrindes)."

”Covid-19 pandēmija ar pilnu tvaiku ietriekusies Valsts kultūrkapitāla fondā. Projekti regulārajā projektu konkursā iesniegti par 2 miljoniem eiro vairāk nekā pirms gada. Turklāt pamatīgi augusi projektu kvalitāte un daudzi regulāri pasākumi konkursam nemaz nav iesniegti,” atzīst Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits. Šogad pirmajā projektu konkursā ir bijis milzīgs finansējuma pieprasījums, kas daudzkārt pārsniedz pieejamo. Raidījumā Kultūras Rondo situāciju kultūras nozarē raksturo Valsts kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētājs Valts Ernštreits, komentējot kultūras projektu un mērķprogrammu konkursu rezultātus. "Konkurence kļūst arvien lielāka kultūras jomā, no vienas puses tas ir labi, bet no otras puses - daudzas idejas paliek nerealizētas," vērtē Valts Ernštreits. Salīdzinoši viņš min, ka pirms gada pirmajā konkursā finansējuma pieprasījums dažādiem projektiem bija 5,8 miljoni, šogad pirmajam konkursam ir par diviem miljoniem lielāks pieprasījums, un tas ir dramatisks pieaugums.  "Gribas cerēt un domāt, ka tas saistīts ar to, ka kultūras cilvēki ir kļuvuši aktīvāki, radošāki, ir vairāk ideju, bet tas tā īsti nav, situācija ir saistīta tiešā veidā ar pandēmiju. Ir sācies jauns gads, ir daudz neziņas arī kultūras jomā, kas notiks, kāds būs gads nozarei," norāda Valsts Ernštreits. Ernštreits norāda, ka divu miljonu pieaugums neatspoguļo visu ainu, jo nav iesniegti daudzi pasākumi, kas normālā situācijā būtu gada pirmajā pusē. Situācija ir vēl kritiskāka, nekā redzam. Tajā pašā laikā viņš ir gandarīts, ka ievērojami mazāk ir nekvalitatīvu iesniegumu un arī kopēja projektu kvalitāte ir augusi.      

#142 Ieraksts no IG Live par to, cik svariiga ir Tava pashapzinja, lai Tu vareetu darbaa straadaat ar pilnu jaudu.Vai kaads no shiem Tev ir paz?stams:*nevaru paprasiit cenu par savu produktu/pakalpojumu,*gaidu algas paaugstinaajumu, bet nenaak,*mani darbaa neslavee,*baidos daliities, ka tik kaadam nenoskauz.Ieraudziiji sevi? Gribas, lai ir savaadaak un iemaaciities savu veertiibu? Naac straadaat ar mani - Online Retriits ir jau naakamnedeel. Tas iedos Tev lielisku pamatu pashveertiibai.Esmu pieejama arii individuaali un rakstiishanas grupaa Facebook.Sazinies & iedodam sev spaarnus, jo lieliska pashapzinja Tev dos:*briiviibas sajuutu ikdienaa,*bezbailiibu riikoties, kaa juuti, ka vajag,*iedvesmu dariit,*radoshumu visaas dziives jomaas.-Sazinjai un atsauksmeem: ommmsome@gmail.com

Ielūkoties nākotnē skan ļoti aizraujoši. Jau izsenis cilvēki dažādos veidos to ir mēģinājuši darīt. Bet vai tas patiesi ir iespējams? Gribas taču dzīvot mierā un ar apziņu, ka man piederošā drošība, finansiālais stāvoklis, labklājība netiks negatīvi ietekmēta. Kā uzturēt drošu prātu? Lūko Bībeles gaismā, kuru redzamā veidā atklās šīs epizodes viesis – Septītās dienas Adventistu draudzes mācītājs Dāvis Trubeckojs.

Top filma par režisoru Juri Podnieku, bet rīt, 4. decembrī, Latvijas Kultūras akadēmija tiešsaistē rīko zinātniski māksliniecisko konferenci “Būt Jurim Podniekam”. Par dažādiem Podnieka daiļrades un dokumentālā kino aspektiem saruna ar režisori Antru Cilinsku un kino zinātnieci Zani Balčus Kultūras Rondo. "Gribas kaut ko īpašu sarūpēt par godu jubilejai, bet no otras puses, Juris Podnieks sen jau to ir pelnījis, tāpēc šķiet, ka enerģijas no dažādām pusēm sanāca kopā, un ceru, ka tas rezultēsies lietās, kas varēs palīdzēt nākamajām paaudzēm kaut ko vairāk par Juri uzzināt," iepazīstinot ar gaidāmo konferenci un topošo filmu, atzīst Antra Cilinska. Filmu par Juri Podnieku varēs skatīties nākamā gada pavasarī. Antra Cilinska kopā ar filmas režisori Annu Viduleju apkopo pēc iespējas visus pieejamos materiālus par Juri Podnieku. "Šķiet, ka filma vairāk iederas nākamā gada kontekstā, kad atzīmēsim 30 gadus kopš impērijas brukšanas. Domāju, ka Juris ar visām savām filmām ir veicinājis impērijas sabrukšanu. Tajā kontekstā arī filma labi iederēsies," vērtē Antra Cilinska. Iecerēts, ka filmā Juris Podnieks pats stāstīs par sevi. "Man apnicis stāstīt par Juri, lai viņš to izdara pats," smej Antra Cilinska. "Tā būs arī iespēja ieiet viņa laboratorijā, uzzināt, kā viņš domāja, ko viņš, domāja, kas viņam bija svarīgi, par ko uztraucās." Konferences “Būt Jurim Podniekam” pasākumi būs pieejami ikvienam interesentam – norises tiks pārraidītas tiešsaistē LKA Facebook lapā visas dienas garumā. J. Podnieks savu darbību sāka kā operators Rīgas kinostudijā, uzņemot kinožurnālus un dokumentālas filmas. Ar operatora darbu pie Herca Franka filmas “Aizliegtā zona” (1975) J. Podnieks ieguva operatora diplomu Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā Maskavā, bet jau pavisam drīz ar tematisko žurnālu “Šūpulis” (Padomju Latvija Nr.3, 1977) viņš debitēja kā režisors. Kopš 20. gadsimta 80. gadu sākuma katra viņa uzņemtā filma kļuva par nozīmīgu māksliniecisku un sabiedrisku notikumu. Filmas “Vai viegli būt jaunam?” ietekme mērojama ne tikai Latvijas kinomākslas kontekstā, bet visā padomju sistēmā, kļūstot par vienu no virzītājspēkiem pretī impērijas galam. Tieši J. Podnieks kopā ar saviem kolēģiem un domubiedriem to fiksēja, šajos darbos (“Mēs” un “Krustceļš” (1990)) meklējot jaunu tēlainību laikmetam un cilvēkiem, kas tiecās pretī brīvībai un neatkarībai.  

Šoreiz laiks vienai epizodei no mana Iekšējā DzinējSpēka speciālizlaiduma. Šīs man pašai ir ļoti īpašas epizodes, jo tajās krietni vairāk kā parasti, ielieku daļiņu no sevis un mācos būt atklāta un patiesāka gan pret sevi, gan citiem. Mācos atlikt malā bažas par to, kā izklausīsies vai ko padomās. Un arī par to šodienas stāsts. Dzīvē notikumi vai situācijas mēdz atkārtoties un jau atkal saskaros, ka jādara daudzas lietas, kurām nejūtos gana gatava. Gribas taču, lai viss sanāk tik ideāli, un kļūdīties negribas nemaz. Un man atausa atmiņā kāds stāsts no manas pašas dzīves pirms aptuveni 10 gadiem. Par maniem pirmā darba meklējumiem, nepamatoti lielām ambīcijām, kripatiņu veiksmes un daudz mācībstundām, kas caur asarām un grūtībām gūtas. Negribu vairāk stāstīt priekšā, bet gan aicināt noklausīties manu stāstu un atziņas no tā. Tik varu pačukstēt, ka šis nav salds stāsts, kurā viss gājis kā pa diedziņu un man izdevās paveikt ko pārcilvēcīgu. Tas ir stāsts par attieksmi, rīcību un nedaudz neprātību ar, manuprāt, vērtīgiem secinājumiem.

Liepājas koncertzāle "Lielais dzintars" aicina uz Ineses Galantes fonda jaunā projekta Viva Latvija pirmo koncertu, kurā kopā uzstāsies unikālā soprāna īpašniece, operdziedātāja Inese Galante un pianisma jaunā zvaigzne Daumants Liepiņš. Viņiem pievienosies Ineses Galantes talantu konkursa laureāti, kuri jau spilgti pieteikuši sevi pasaulei - Latvijas Nacionālās operas un baleta solists, tenors Artjoms Safronovs un jaunais baritons Daniils Kuzmins. Ceturtdienas "Neatiekamajā sarunā" plašāk par šo skaisto notikumu stāsta pati Inese Galante un dziedātājs Artjoms Safronovs. "Ideja atnāca diezgan nejauši," atzīmē Galante. "Sakarā ar to, ka visi bijām kā ieslodzītie, jo sēdējām pa mājām, dzīvokļiem un nekur nevarējām ne braukt, ne iet un dzīve bija stipri mainījusies, saņēmu interesantu zvanu no daktera Rafaela Čiekura, kurš strādā ātrās palīdzības komandā. Viņš vienmēr ļoti silti, ar mīlestību izturas pret mani, pats ir ļoti šarmants un jauks, un viņš teica - būtu ļoti pareizi un patīkami, ja es savu slaveno Kačīni "Ave, Maria" veltītu ne tikai viņa brigādei, bet arī visiem ārstiem, pacientiem, un tiem, kuri strādā tādā dīvainā, neparastā laikā. Pēc pirmās profesijas arī es esmu mediķe, un skaidrs, ka mani tas uzreiz uzrunāja... Sēžot Vācijā ar savu ģimeni, sākām domāt, kā lai to īsteno. Jo es esmu Vācijā, pianists Andrejs Osokins, ar kuru gribēju to ierakstīt, atrodas Latvijā, bet mans kolēģis, ļoti labs saksofonists, ar ko mēs daudz uzstājamies, iesprūdis Portugālē... Tas bija uzdevums, kurš bija jārisina. Pagāja kāds laiciņš, un pamazām, pamazām mēs to salikām kopā. Man tas nebija ikdienas darbs - ar mikrofonu ausī; visu laiku bija jādzird un jāklausās, kas notiek, bet mēs to ierakstījām," stāsta dziedātāja un atgādina, ka šis skaņdarbs ļuvis ļoti populārs pēc viņas pirmā kompaktdiska "Debija" - tas aizgājis pasaulē un tauta sākusi meklēt šī darba notis. "Man zvanīja pat no La Scala bibliotēkas, jo visi pēkšņi sāka dziedāt Ave Maria! Tātad kaut kas tur ir tāds, kas iedarbojas un ietekmē cilvēka dvēseli. Tas bija kā spēriens. Un no tā visa ienāca prātā jauka doma, ka tas varētu būt jauns projekts - akcija Viva Latvija. Doma ir tāda: lai visiem, kuriem pietrūkst mūzikas, skatuves, koncertu, operizrāžu, kuri pieraduši pie tā visa kā pie maizītes un piena, būtu dvēselei kaut kas tāds, kur viņi var pastāstīt par sevi, par savām jūtām, par to, kā viņi šo laiku pavada - ne visi dzīvo ideālos apstākļos, ne katram ir blakus radi, draugi un mīļi cilvēki. Mēs visi bijām izkaisīti pa visu pasauli. Tagad gribas visus saliedēt kopā, lai pateiktu, ka mēs visi sēžam vienā laivā, domājam viens par otru, dodam spēku, spārnus, labu omu, un visi esam kā viena ģimene. Tas ir ļoti svarīgi - sajust plecu, draudzību, siltumu un to, ka kāds par tevi domā un gādā. Un tu vari izpausties no sirds. Tas bija domāts gan par Latvijas iedzīvotājiem, gan arī par mūsu "importa" viesiem, jo savulaik, kad sāku braukāt pa visu pasauli, cilvēki prasīja - kur ir tā Latvija, kur ir tā Rīga? Līdz tam biija tikai Miša Maiskis, Gidons Krēmers, Mariss Jansons, Filips Hiršhorns. Kad man jautāja - jums visi tādi, atbildēju - vēl labāki... Un viens otrs, kurš ar šaubām bija šeit atbraucis, jau pēc pirmās dienas, ko viņš pavadīja Latvijā, prasīja, kad jūs atkal mani sauksiet? Ak, kas par zemi, ak, kas par cilvēkiem, ak, kas par publiku... Tāpēc arī radās ideja, ka mēs visi varētu iedot pozitīvu noskaņu. Sadzirdēt, ko otrs domā un saka un ka viņš ir mūsu bariņā...." Dziedātāja arī sajūsminās par "Lielo dzintaru". "Šī zāle ir ļoti, ļoti laba - tur ir ļoti laba akustika, ēka ir pievilcīga, Liepāja man nav sveša, diezgan daudz šeit esmu dziedājusi. (..) Jau sešus gadus rīkojam Ineses Galantes talantu konkursu, un gribam publiku iepazīstināt ar mūsu nākotni. Jaunajiem solistiem gribam dot spēku. Vēlamies viņiem parādīt, kas viņus gaida, ko nozīmē lielā skatuve un nopietna publika. Ļoti vēlamies, lai nāktu arī emocijas no zāles brīdī, kad uz skatuves uznāk jauni, skaisti, daudzsološi, talantīgi mūziķi. Gribas, lai Latvijas vārds skan pasaulē. Tas jau ieņem savu vietu ar to, ka visi saka - o, tik neliela zeme, un tik daudz talantīgu cilvēku. Man gribas, lai tas turpinātos, lai viņi varētu konkurēt pasaulē. Jo pasaule ir maziņa, bet konkurence - ļoti liela."

Materiāli vai garīgi bagāts vai nabags? Mana ārējā un iekšējā bagātība. Gribas būt bagātam, bet kā nepazaudēt krietna cilvēka sirds stāvokli? Kāpēc vispār ir svarīgi meklēt atbildes uz šiem jautājumiem? Uz ko balstās mūsu ikdienas vērtības? Vai ja man ir nauda, man to gribas ar vien vairāk un vai no naudas daudzuma ir atkarīga arī mana vara un ietekme? Vai naudai ir vara?Support the show (https://www.patreon.com/join/svetdienassarunas)

„Gribas cilvēkiem kaut ko iedot” – tā fotomāksliniece Linda Klētniece par saviem darbiem, ko ikviens var apskatīt Tērbatas ielas kāda nama logos. Mākslas izstādes logos, skatlogos un ielās – tā noteikti nav jauna parādība Latvijas mākslas vidē, taču ik pa laikam sastopama biežāk. Pašizolācija mākslas parādīšanos brīvi pieejamā vidē gan noteikti veicinājusi. Aizvien vairāk mākslas skatlogos, logos un namu fasādēs. Taču tas nav tikai saistīts ar šā brīža situāciju, jau kādu laiku darbojas Rīgas Mazākā galerija, kur mākslas darbs skatāms skatlogā, arī galerija „Alma” uzskatāma par garāmgājējiem piemērotu, jo bieži vien darbus var aplūkot, neieejot iekšā mazajā telpā. Taču šajā laikā rodas aizvien jauni mākslas notikumi garāmgājējiem ērti redzamā vietā, un viens no tādiem pavisam nesen tika atklāts Tērbatas ielā. Ar fotomākslinieci Lindu Klētnieci tiekamies pie nama Tērbatas ielā 48, te neliela koka nama logos skatāma viņas fotogrāfiju izstāde „Sekotāji”. Liela izmēra fotogrāfijās fiksēti mūsu laikabiedri tagadējā digitālajā pasaulē, tomēr apgaismojums un noskaņa atgādina svētbilžu personāžus. „Sekotāji” Tērbatas ielā aplūkojami līdz 29.maijam. Savukārt Aristīda Briāna ielā atrodas Rīgas Mazākā galerija, kas darbojas kopš pērnā gada sākuma un mīt Stricka villas skatlogā, kas paveras uz ielas pusi. Ideja radusies von Stricka villas vadītājam Mārtiņam Mielavam un māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo, abu darbs „Lūdzu neapstājies” bija pirmais šajā galerijā, tam sekoja Kristians Brekte, un Anna un Ivars Heinrihsoni. No 1.maija te skatāma grafiķa Pauļa Liepas personālizstāde „Kā sapnī”. Rīgas Mazākās galerijas programmas kuratore Auguste Petri stāsta par galerijas izveidi, bet mākslinieks Paulis Liepa atklāj, kā viņš uztvēris piedāvājumu izstādi sarīkot vienā skatlogā un kā iespējams tik koncentrēti atklāt ieceri. Šonedēļ notiks arī Mākslas Teleizsole jeb „Rīgas Mazākā izsole nr.2”. Paredzētas vairākas izsoles, bet šonedēļ tiks piedāvāti Andra Brežes, Jāņa Deinata, Envijas, Ata Jākobsona, Sarmītes Māliņas un citu mākslinieku darbi. Tie bija tikai daži pieturas punkti mākslas baudīšanai, aicinu pievērst uzmanību arī galerijai LOOK Ģertrūdes ielā, tās skatlogā piecas nedēļas tiek īstenots projekts „111”, rādot mākslinieku darbus, kas tapuši pašizolācijas laikā. Miķeļa Mūrnieka metāla kompozīcijas šonedēļ nomaina gleznotāja Madara Kvēpa.

Dramaturgs, publicists un arhitektūras vērtību aizstāvis Gunārs Priede savās lugās, dienasgrāmatās un vēstulēs ir izcils laikmeta dokumentētājs, taču intervijās dažas viņa atziņas skan kā teiktas par tieši šo laiku. Raidījumā Augstāk par zemi ierakstu fragmenti no Latvijas radio fonotēkas. Raidījuma sākumā skanēja fragments no žurnālista Raita Kalniņa veidota pionieriem domāta raidījuma “Tu tik esi puika”, kurā viens no sarunbiedriem ir aktieris Gundars Āboliņš, 1974. gadā viņam ir 14. Nesenā Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis intervijā teica, ka, viņaprāt, mūsdienās robeža starp pagrīdes un populāro mūziku tikpat kā zudusi, taču atšķirība tomēr pastāv – vienus mūziķus nez kāpēc rāda televīzijā, citus nē. Savdabīgs cenzūras veids, ko, jāatzīstas, pamanu pārskatot arī Latvijas Radio fonotēku. Man varbūt būtu paticis šo raidījumu veidot par Vizmu Belševicu, nupat publiskotas viņas pagājušā gadsimta vidū rakstītās dienasgrāmatas, taču Radio fonotēkā ir tikai jau “Billes” perioda Vizma Belševica. Man būtu paticis šo raidījumu taisīt par dumpīgo laiku dzejā, pagājušā gadsimta 60. – 70.gadiem, taču arhīvā nav ne Ulža Leinerta, ne Aivara Neibarta balss. Toties Gunārs Priede fonotēkas ierakstu skaita ziņā ir absolūts uzvarētājs, lai arī mūsdienu teātra attiecības ar viņa savulaik spridzinošajām lugām ir … sarežģītas. Ciniskajai 20. -21. gadsimta mijai pārāk pareizi skan viņa, pēckara paaudzei piederīgā, pareizā un didaktiskā valodā rakstītie dialogi. Lai gan Priedes lugu iestudējuma vilnis Latvijas teātros ir piedzīvots arī neatkarīgās Latvijas laikā – Laura Gundara “Jaunākā brāļa vasara” Jaunajā Rīgas teātrī, Mārtiņa Eihes “Smaržo sēnes” Valmierā, Toma Treiņa “Zilā” Nacionālajā,– tomēr režisoriem ikreiz jārada kāda koncepcija, lai tiktu galā ar laikmeta kontekstu šajās lugās. Savukārt, pārskatot intervijas, un te nu jāatzīst, ka valodu ne tikai rakstniecībā, bet arī vēstulēs, dienasgrāmatās, publicistikā izkopušais, visu mūžu sabiedriskos amatos – tostarp Latvijas Kinomatogrāfisku savienībā un Raksnieku savienībā – pabijušais Gunārs Priede, ir lielisks runātājs, bez tam viņa paustās domas šajās intervijās itin nemaz neliekas citam gadsimtam piederīgas. Mēģinu par Gunāru Priedi domāt – ko viņš darītu šodien? Iespējams, saulainās arhitektūras laukos viņi abi ar Mārtiņu Ķibildu vada raidījumu “Adreses”, jo abos publicistos ir fantastiska spēja reālās dzīves faktus savienot ar ētiskiem ideāliem, vērienīgāku skatījumu uz arhitektūru. Traģiski, ka ačgārnās dzīvošanas laikmets – padomjlaiki, laika nogrieznī palikuši aiz muguras, bet daudzas no Gunāra Priedes lugās tēlotajām konfliktsituācijām ir tās pašas. Gribas piesaukt Māra Bērziņa romānu “Aizliegtais pianīns”, tas ir par birokrātiju, kas mūsdienās lēni un legāli nogalina ideālistus. Pēdējais fragments raidījumā lai skan Silvijas Radzobes piemiņai. Latvijas Radio fonotēkā atrodu 1978. gada raidījumu, kurā tobrīd 28 gadus vecā teātra zinātniece klausītājiem skaidro tēmu “atbildības koeficients mūsdienu drāmā”. 21. gadsimtā, diktores Laumas Amatnieces nolasītais teksts, mazliet atgādina svētrunu. Bet varbūt arī 1972. gadā sarakstītā Gunāra Priedes “Zilā”, un teātris kopumā, arī kalpoja kā baznīca, kas atjaunoja zināšanu par dzīves vērtību piramīdu. Un šai raidījumā Gunāra Priedes lugas vēstījumu pastiprina un atkārto teātra zinātnieces teiktais.  

"Trūkst acu kontakta, ar kuru sākam, trūkst neverbālās valodas, tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Zoom nogurdina," raidījumā Zināmais nezināmajā, kurš arī  jau vairāk nekā mēnesi top Zoom platformā, vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras asistente, Militārās medicīnas pētījumu un studiju centra pētniece, doktorante Kristīne Šneidere. Visticamāk liela daļa cilvēku ārkārtas situācijas laikā ir piedalījušies kādā sapulcē, kas tiek organizēta Zoom vai citā tiešsaistes platformā. Ārkārtas situācija un attālinātais darbs ir mainījis to, kā komunicējam kaut vai ar kolēģiem, un, ja pirmajā mirklī varētu šķist, ka šādas attālinātas tikšanās taupa laiku un citus resursus, ir arī skaidrs, ka jārunā par jaunu fenomenu – Zoom nogurumu. "Vēl kāds aspekts - līdz ar Zoom ieviešanu pēkšņi ir vairāk laika. Tas nenozīmē, ka fiziski ir vairāk laika, bet esmu ārkārtīgi pieejama, par spīti tam, ka esmu savās mājās. Šobrīd jebkurš cilvēks var man pajautāt, vai mēs varam Zoom sazināties. Un mēs sazināmies, un es pavadu stundu sapulcē, kas klātienē būtu daudz īsākā. Iespējams, paša Zoom vai Skype ietekme ir mazāka, nekā pieejamības ietekme," vērtē Šneidere. Organizāciju psihologs, Latvijas Psihologu apvienības vadītājs Reinis Lazda stāsta, ka pasniedz lekcijas attālināti jau gadiem sen un šādas dažas izpausmes jau novērojis iepriekš, tāpēc savā dzīvē izmaiņas neredz. Bijusi iespēja salīdzināt, kā ir vadīt nodarbības klātienē un attālināti.  "Klātienē ir daudz patīkamāk, jo šīs nodarbības ir daudz pilnasinīgākās. Paši varam kustēties, sarunāties dažādos veidos, nav video traucējumu. Varam cilvēkus labāk sajust. Līdz ar to informāciju daudz labāk uztveram," norāda Lazda. "Pareizi konstatēts, ka neverbālās lietas par otru cilvēku ir svarīgas un, ja neesam klāt, tās trūkst." Tāpat Lazda pamanījis, ka fiziski nogurst no tā, ka atrodas statiski pie ekrāna, kas nepieciešams kameras dēļ un pēc tam diezgan ilgi jāattopas. Klātienē būtu jābūt daudz vairāk lekcijām, lai tādā veidā nogurtu. "Viegli vainot Zoom, bet esam tik brīvi pieejami, ka tas šķiet veids, kā var komunicēt nepārtraukti. Darba vietā darām darbu un sapulces ir mazākā darba daļa. Šobrīd bieži ir otrādi. No tā var nogurt. Līdz nopietniem pierādījumiem par to gan vēl laiks jāpagaida, bet var domāt, ka Zoom lietošanas regularitāte var būt nogurumu pastiprinošs faktors," atzīst Šneidere. Lai arī video saziņā cilvēkus mudina parādīt vairāk apkārtni un vidi, parādīt vairāk sevi pašu, kas liecina par to, lai arī esam vairāku kilometru attālumā, joprojām esam klātesoši. Bet tas var arī vairo saspringumu vai nogurumu. Šneidere norāda, ka tagad pēkšņi cilvēka visas lomas ir jāsaliek vienā telpā - mājās, kas ir drošā vide, kur jājūtas labi un pasargāti, kur drīkstam atslābt no ārējiem stimuliem. Šobrīd mājas ir kļuvušas par darba vietu, par trenažieru zāli, par bāru, par tikšanās vietu ar draugiem, jo tieši ar viņiem satikties nevaram. Sajūta par mājām izšķīst. Gribas paturēt kādu fragmentiņu, kas ir tikai mans. Tas var būt papildus noguruma iemesls, tas var radīt arī nepatiku pret šādām virtuālām sapulcēm, jo sevi nosargāt prasa zināmu spēku.  Lazda arī piekrīt, ka cilvēki nav pielāgojušies video saziņai, jo domā ne tikai ar acīm. Arī ārkārtas situācija ir papildus stresa avots. Apzinātība palīdz mazināt arī dažādas hroniskas saslimšanas Gan parastā ikdienā, gan ārkārtas apstākļos mēdzam pamanīt, ka darām vienu lietu, bet domas jau virmo ap otru un trešo. Tāpat dažādās situācijās varam neatpazīst savas emocijas – dusmas vai skumjas. Domu un emociju pašplūsmā iespējams aizvadīt visas dienas. Taču zinātnieku pētījumi pirms vairākām desmitgadēm pierādījuši un arī turpina pierādīt, ka apzinātība ļauj ne tikai atpazīt un fokusēt savas darbības, bet arī mazināt dažādas hroniskas saslimšanas. Nereti zinātnē novērojams, ka pētnieki vispirms paši ļoti iedegas par kādu ideju vai praktizē kādu metodi, bet pēc kāda laika sniedz zinātniskus pamatojumus sabiedrībai par šīs idejas patiesumu vai metodes iedarbību. To varētu teikt arī par apzinātības praksi, kas vēsturiski ir saistīta ar Austrumu un citām garīgām praksēm, tomēr pēdējo 40 gadu laikā apzinātība skaidrota daudzu pētījumu veidā. Apzinātība kā iespēja ne tikai nosaukt vārdā savas emocijas un fokusēt savas darbības, bet arī atpazīt stresu un saslimšanas. Par apzinātību stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras lektore, klīniskā un veselības psiholoģe, kā arī mākslas terapeite un apzinātības skolotāja Indra Majore-Dūšele. Šobrīd zinātnieku uzmanības lokā ir tas, kā apzinātība var palīdzēt dažādu veselības problēmu gadījumā. Liela pētījumu daļa aptver tieši ar stresu saistītas problēmas, piemēram, trauksme, nemiers, depresīvie traucējumi. Emociju un prāta mijiedarbība tiek skatīti arī, pētot atkarības – gan vielu un spēļu izraisītas, gan emocionālo ēšanu. Savukārt Indras Majores-Dūšeles doktora disertācija top par apzinātības lomu hronisko sāpju pacientiem. Saskaņā ar neirozinātnieku apgalvojumiem mūsu smadzenes nav radītas, lai mēs būtu laimīgi, bet lai mēs izdzīvotu. Pašreizējā pandēmijas situācijā lielā mērā nākas domāt par izdzīvošanu, un mēs piedzīvojam trauksmi. Tāpēc vispārējā trauksmes brīdī būt pašam ar sevi un sākt apzinātības praksi varētu būt pārāk grūti, un te drīzāk noderētu līdzcilvēku atbalsts, taču mazus vingrinājumus ceļā uz labsajūtu arī pašlaik var veikt ikviens.

Kokles spēles studijas “Kokļu Mežs” vadītājs Ansis Jansons piedāvā iespēju kokles spēli apgūt e-skolā. "Jau nedaudz vairāk nekā gadu mēs esam riņķojuši ap ideju par iespēju kokles spēli apgūt attālināti cilvēkiem ārpus Rīgas, kā arī ārpus Latvijas. Šobrīd beidzot esam šo ideju noveduši līdz galam. Un izskatās, ka jaunā e-skola nākusi tieši laikā," atzīst Ansis Jansons. Ansis Jansons raidījumā Kultūras Rondo stāsta, ka viņš bija sācis veidot video arhīvu, lai uzdevumus kokles spēles apgūšanai nosūtītu interesentiem. Pirmajam aicinājumam vietnē "Facebook" izmēģināt attālinātu mācīšanos bijusi liela atsaucība un tas bijis signāls, ka tā ir noderīga lieta. "Koklēšanas dzīve kopā ar folkloras kustību atdzima, un šobrīd kokle ir atguvusi savu tautas mūzikas instrumenta statusu. Daudz spēlē un interesējas," vērtē Jansons. Īpašo kokles popularitāti mūsdienas Jansons skaidro ar instrumenta piemērotību šodienas steidzīgajam laikam. "Mūsdienas ir labs brīdis kokles spēlei, jo esam pieradināti pie tūlītējiem rezultātiem visās jomās. Gribas paņemt un lai skan, lai skan superīgi jau pirmajās minūtēs. Tāpēc arvien vairāk cilvēku interesējas," vērtē Jansons. Viņš ir gandarīts, ka arī kokļu meistaru ir arvien vairāk un attīstās arī kvalitāte. Vairāk par iespējām kokles spēli apgūt attālināt var uzzināt internetā.  

Cik jauki atkal paterzeet ar Sibillu un iedvesmoties no vinas piedzivojumiem un it kaa tepat sezjot kreeslaa aizcelot uz kalniem otrpus okeanam un bez tulznaam uzkaapt tajos vinas staastos!Lai iedvesmo arii Tevi!!!Atrodi Sibillu: https://www.instagram.com/sibillabille/Atrodi Montu: https://www.instagram.com/ommmsome/Gribas sadzirdeet kaadu iipasho viesi vai varbuut pats taads esi? Raksti & Radam kopaa: ommmsome@gmail.com

Latvijas Nacionālais teātris veido virtuālu raidījumu sēriju “7 kraukļi un Saulcerīte”. Pirmais raidījums Nacionālā teātra un Elektrum sociālo tīklu kontos būs redzams 21. aprīlī pulksten 20. "Mēs, septiņi draugi, bijām noilgojušies viens pēc otra un vienā dienā mēs sazvanījāmies un domājām, ka kaut ko tomēr vajadzētu darīt. Vairākas dienas spriedām, kas tas varētu būt, ko cilvēki ražo un skatās šajā e-vide. Nonācām pie tā, ka sāksim ar izklaidējošu projektu, pēc tam pāriesim arī uz nopietnākām lietām," ar ieceri Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" iepazīstina aktieris Arturs Krūzkops. Raidījuma pamatā ir septiņu "kraukļu" – septiņu Nacionālā teātra aktieru – septiņi jautājumi raidījuma viesim, sauktam par Saulcerīti, – smeļoties iedvesmu no Raiņa “Zelta zirga”. Raidījumu veido un tajā piedalās Igors Šelegovskis, Jānis Vimba, Kārlis Reijers, Kaspars Zvīgulis, Raimonds Celms, Romāns Bargais un Arturs Krūzkops. Video apstrāde – Linda Ģībiete. "Nonācām pie šāda formāta: septiņi kraukļi, tāpēc, ka tiešām esam septiņi. Saulcerīte ir mūsu gaismas stars, pavasaris, ko katrā raidījumā satiksim," turpina Krūzkops. "Esam noilgojušies ne tikai viens pēc otra, bet labprāt uzzinātu, kā klājas cilvēkam, kuru katrā raidījumā satiksim. Uzzinātu, ko viņš dara, kā viņam iet, uzdotu pieklājīgākus un nepieklājīgākus jautājumus par dzīvi. Tā tas formāts radās." Pirmais raidījums, kas būs redzams 21.aprīlī, jau ierakstīts. Tā bijusi tiešraide ar skatītāju piedalīšanos. Savukārt turpmāk skatītāji varēs arī sūtīt jautājumus nākamo raidījumu viesiem. "Primāri mūs interesē cilvēciskais šajā laikā. Gribas šo laiku piepildīt ar cilvēciskumu, ar smiekliem, ar patīkamām domām, nedaudz ar mākslu," atzīst aktieris Kaspars Zvīgulis. Pirmā raidījuma Saulcerīte, ar kuru sarunājās septiņi kraukļi, ir bijušais Nacionālā teātra vadītājs Ojārs Rubenis. Jautājumi, uz kuriem viņam nācies ir atbildēt, ir gan privāti, gan izklaidējoši, reizēm ir jāpadomā.  

Svētku raidījumā "Greizie rati" otrā pusgada mīļmīkliņas min izrādes "Kā man gribas iet" (pēc cimdu adītājas Jettes Užānes eseju grāmatas motīviem) radošā komanda: Elīna Apsīte, Lilija Lipora, Raivis Apsītis un Maija Švedenberga ar 8 gadīgo dēlu Gustavu Švedenbergu. Par mīļmīkliņas autoriem izvirzīti: Ieva Vaivode, Mārīte Kabaka, Raivo Jirgensons, Kristaps Strods, Ineta Greiža, Katrīna Dimanta, Velga Vītola, Andris Rupais, Inga Hartika, Māra Kalmuka, Sandris Grasis, Jānis Eduards Medenis un Helēna Ērgle.

Mēdz teikt, ka nekas nav tik neizbēgams kā nāve un nodokļi. Par to, vai tiešām tas tā ir,  šodien gan nediskutēsim. Tomēr ļoti svarīga loma demokrātijas attīstībā ir arī cilvēku vēlmei un motivācijai maksāt nodokļus. Par to tad nu gan raidījumā Zināmais nezināmajā parunāsim, jo pie mums viesosies zinātnieks, kurš ir pievērsies nodokļu pētīšanai. Raidījuma viesis - ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs.   Nodokļi un nodokļu sistēma dažādos laikos „Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā daļa jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums gan tīruma sēklai, gan barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem," lasāms Vecajā Derībā. Savs nodoklis brīvajiem cilvēkiem, savs vergiem, savs īstenajiem pilsoņiem, savs citu zemju iedzīvotājiem - tāda nodokļu  sistēma bija senajā Romā. Norādes par nodokļiem ir arī rodamas Babilonijas valdnieka Hamurapi likumu krājumā.  Kā nodokļi veidojušies un par ko dažādos laika posmos tie tika iekasēti, stāsta Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore Baiba Šavriņa. Līdz par šai baltai dienai mēs labi zinām vienu no Romas Impērijas laikā esošajiem nodokļiem, proti tualešu nodokli, ko ieviesa  valdnieks Tits Flāvijs Vespasāns, zinām to  tāpēc, ka uz sava dēla pārmetumu par šādu nodokli viņš atbildējis ar leģendāro frāzi – nauda nesmird. Bet kādi vēl nodokļi bija Senajā Grieķijā un Romas impērijā? Piemēram, viduslaikos, valdnieks  nodokli varēja uzlikt, ja tam bija jārīko meitas kāzas vai jāgatavojas kartējam karagājienam. Kara gadījumā ka nodevas no pavalstniekiem tika paģērēta pārtika  un zirgi. Savukārt pēc Lielās Franču revolūcijas tiek ieviesti četri nodokļi, no kuriem tas interesantākais mūsu skatījumā ir logu un durvju nodoklis. Runājot par nodokļu sistēmas teoriju ir jāmin skotu ekonomists un filozofs, ekonomiskā liberālisma pamatlicējs Ādams Smits, kurš 18.gs. vidu izstrādāja nodokļu  sistēmas teoriju.   

Valmieras vasaras festivāls top. Tiekamies ar festivāla radošo direktoru Jāni Znotiņu, horeogrāfi Lieni Gravu un režisoru Tomu Treini. Valmieras vasaras teātra festivāls norisināsies no 2. līdz 4. augustam un būs veltīts bērniem, jauniešiem un ģimenēm. Visas izrādes tiks veidotas īpaši šim notikumam, un jau pati nokļūšana līdz norises vietām būs kā ekspedīcija jeb atsevišķs piedzīvojums ne tikai Valmieras viesiem, bet, visdrīzāk, arī pašiem pilsētniekiem – tās notiks garāžā, mazdārziņā, angārā, zem tilta, autobusā un citviet. Paralēli izrāžu programmai būs arī brīvdabas kino vakari un piedzīvojumi visai ģimenei īpaši izveidotā Festivāla centrā, kas pirmo reizi festivāla vēsturē atradīsies Vecpuišu parkā. “Tas ir mūsu princips, ka gribam  dot brīvu vaļu režisoriem izpausties. Es kā programmas direktores iedodu virzienu, tās vietas viņi paši brauc uz Valmieru, pēta, skatās, kas patīk. Tad viņi izvēlas un mēs palīdzam tās vietas arī sarunāt,” skaidro Jānis Znotiņš. Trijās festivāla dienās gaidāmas deviņas izrādes, septiņas no tām būs pirmizrādes. Tāpat neizpaliks arī plaša izzinošu aktivitāšu programma. Šīgada festivāla tēma - “Dzīvā pilsēta”. Horeogrāfe Liene Grava un režisors Toms Treinis atklāj, ka jau ziemā braukuši izraudzīties vietu savām izrādēm. Viņi pirmo reizi veido izrādes bērniem. Liene Grava veido kustību izrādi “Pus otrs”, kas norisināsies Andreja Upīša ielā 2. Viņa sava darba veidošanā ir piesaistījusi dramaturgu Artūru Dīci. "Man pirmo reizi ir iespēja runāt ar bērnu auditoriju, ar lielu atbildību to uztveru. Gribu iedvesmot jauniešu, bērnu un viņu vecākus uz kustību, cik forši ir kustēties, darboties ārā. Varbūt telefons jānoliek malā un vairāk jāpievēršas kaut kādām interesantām spēlēm un rotaļām ārā. Neliela atsauce no manas bērnības, ka visu laiku bijām ārā, mūs bija grūti dabūt iekšā. Gribas dabūt to sajūtu," atzīst Liene Grava. Toms Treinis festivālam veido garāžas izmēra izrādi bērniem "Pagalms atdzīvojas", kas norisināsies Rīgas ielas 11 nama pagalmā. Tas būs objektu teātris un izrādes veidotāji aktīvi meklēt dažādas lietas izrādei. Treinis atklāj, ka ļoti meklē 90. gadu radio ar kasešu atskaņotāju. Ja kāds vēlas piedāvāt izrādei, Treinis aicina rakstīt viņam sociālajā vietnē facebook.com.  

This week Ted is still sick so Daniel and Jack are joined by an old friend! It's time for Lord Gribas to make a come back! This week we go hard into the solo content, learn about Gribas' fun deck of the week, and have one final Hearthpwn stolen Jack's Corner.   Please give us 5 star reviews on itunes! Logo Created By: Dee Hanson Theme Song By: Se7enist. https://www.reverbnation.com/se7enist Patreon.com/Blizzlet.

“Es esmu entuziasts. Un es ticu, ka ir iespējams sasniegt pat vistrakākos uzstādītos mērķus,” tā par sevi raidījumā Talantu galerija saka jauns džeza mūziķis Toms Lipskis. Toms ir pedagogs, spēlē kontrabasu un basģitāru, daudz muzicē, koncertē, arī komponē. Viens no svarīgākajiem Toma dzīves mērķiem ir veicināt džeza kultūras attīstību Latgalē, un kopš šī gada septembra pēc Toma iniciatīvas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā darbojas programma – Džeza un mūsdienu ritma mūzika. “Džeza mūzika tā ir lieta, ko es mīlu, un īstenībā es gribētu dzīvot tepat (Rēzeknē), bet arī gribu darīt to, kas man patīk. Šeit tādas platformas, kur darboties, vienkārši nebija. Tad tāda ir jāuztaisa!” Toms kā pedagogs darbojas gan Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, gan arī Rīgas Doma kora skolā. Toms Lipskis ir absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu, turpat arī pabeidzis maģistrantūru. Šodien Toms darbojas vairākās muzikālās apvienībās, tostarp savā, Toma Lipska kvintetā. Pērn klajā laists “Toms Lipskis Quintet” debijas albums “Holographic Projections”, kura nosaukums latviešu valodā ir “Hologrāfiskās projekcijas”. Kopā ar Tomu kvintetā spēlē saksofonists Dāvis Jurka, trompetists Oskars Ozoliņš, pianists Dāvis Bindemanis un bundzinieks Rūdolfs Dankfelds. “Man patīk sportot, mani iedvesmo grāmatas, daba, miers, Latgale un, protams, cilvēki, ko tu satiec ikdienā. Tā motivācija kāpēc dzīvot Latgalē – talantīgi un iedvesmojoši cilvēki. Prieks atrasties tādā vidē, kas tevi iedvesmo.”

This week Stormraige and Jack are joined by permanent host Ted and special guest Deck Tech! This week we may have discussed a little too much Hearthstone and journeyed into the dangerous area of an actual Hearthstone podcast... We still get a few dick jokes in but it may take an episode or two to adjust ourselves without Gribas to take up the slack. We discuss puzzle mode, what decks we're playing, what we're legally allowed to do, introduce our official blizzlet lawyer and so much more. It's another episode you don't want to miss! Intro Song: Se7enist Producer: Decker H Hosts: Stormraige23, Jack, Ted.

This week we say goodbye to Gribas from Blizzlet but we send him out in style by bringing in Chris and Spivey from 1600 dust and boy is it a barrel of fun. We discuss our thoughts on puzzle mode, discuss how great whizbang is, and have one of the most fun interviews I've ever had. It's a hell of a time and we hope you enjoy it.

This week Daniel (@stormraige23), Gribas (@lordgribas) and Jack (Maionegames) are joined this week by Eve (@Loremastereve)! This week Daniel has an exciting announce about the United Hearthstone League, we discuss lots of new cards, some history and lore of Gilneas, and an awesome interview with the coolest Loremaster that you'll ever find. It's something you for sure won't want to miss.

The boys are back at it again. Daniel (@Stormraige23_hs), Jack (Maionegames) and Gribas (@lordgribas) all are back for a good old time. We discuss the newly revealed cards... some HOT news... and Daniel experiences sadness... old age... and erectile dysfunction. It's another glorious episode you won't want to miss.

This week the chuckle nuts (Daniel, Jack, Gribas) are joined by Mageadeath (@mageadeath/twitch.tv/mageadeath) for an in-depth look at the HCT World Championships... sort of... The BREAKING NEWS on the ladder changes... sort of... and we discuss how funny the name bonemare is. It's a soon to be classic you don't want your parents watching so hide us under your bed... shhh...

Daniel (@Stormraige23_hs), Gribas (@LordGribas) and Jack (@Maionegames), are all back for another week of hilarity. We discuss how Daniel accidentally started a twitter trend #payitforward, what meta decks have been the most successful, Gribas has a rant about rogues, and we share the top five things that we're thankful for in Hearthstone! It's a show you don't want to miss! It's full of positivity , dirty jokes, and Hearthstone. What more could you want?

Gribas is out of town so Daniel (@stormraige23_HS) and Jack (@maionegames) are joined by Rod Johnston (@rod_johnston) of Tier 5 Podcast to talk about all the new cards from Kobolds and Catacombs! We get very very silly and try to crack which cards are broken and which ones are a hard pass... because man do we hate the current meta at this point. No tilting allowed while listening to this adults only hearthstone podcast.

Daniel (stormraige23_hs), Jack (maionegames), and Gribas (former Pokemon Go downloader), discuss the lack of news for the week and then we take a nostalgic look at some of our calls for the Knights of the Frozen Throne expansion! Oh and we try something crazy new and try our hand at an audio book! Well... sort of... let us spin you a tale about Marin the Fox! Which Blizzard wrote... but we read it!

Daniel (Stormraige23_HS), Jack (Maionegames), and Gribas all dive deep on the latest blizzcon news! IT'S TIME FOR KOBOLDS AND CATACOMBS! We talk about the newest card reveals, how cool the single player dungeons are, the new arena cards, and Daniel finally gets to a whole new level of salty about free cards... you'll have to hear it to believe it. So join us for a pint by the hearth it's Blizzlet.

This week Daniel (stormraige23_HS), Gribas (he use to have an instagram for half a second, and Jack (Maionegames) all join around the hearth for a light news week. We're all pumped for Blizzcon so we talk about some expectations, some dreams, the newest tavern brawl, and Jack's newest love interest.

Gribas and Daniel breakdown the hottest news. We discuss the latest mechanic changes, the newest Hearthstone announcements, and we breakdown what the Hearthstone Championship Tour is all about, and what to watch for, who to watch, and how the hell is works!

This week Daniel (Stormraige_23), Jack (maione), and Gribas (lordgribas) discuss the hottest news and freshest takes in Hearthstone. We discuss who to choose for the "Choose Your Champion" contest, what the latest meta is like (is prince keleseth too good?), and what we might hope for for the next expansion. It's a lot of goofs and silliness with some occasional expert insight.