Podcasts about pusaud

6. decembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga jau piektajā kopīgi veidotajā programmā tiksies ar seno taustiņinstrumentu spēles speciālistu Kristianu Bezeidenhautu, kurš dzimis Dienvidāfrikā, studējis Austrālijā un Ņujorkā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Viņš teicami pārvalda gan klavieru, gan klavesīna, gan āmuriņklavieru spēli un ir arī atzīts izcils Mocarta mūzikas pazinējs. Koncertā Rīgā līdzās 18. gadsimta Vīnes klasicismam skanēs arī par “zviedru Mocartu” dēvētā Jozefa Martina Krausa mūzikam, kuru pārstāvēs Voltēra traģēdijas “Olimpija” iedvesmota uvertīra. Zinu, ka jūsu interese par Mocartu dzimusi jau bērnībā, skatoties Miloša Formana filmu "Amadejs". No šīs jūs filmas jūs daudz sapratāt vai arī jūs tikai fascinēja Mocarta mūzika? Jāpadomā. Filma iznāca 1984. gadā, un man toreiz bija pieci gadi, bet es to skatījos mazliet vēlāk, man jau varēja būt kādi deviņi vai desmit. Dažus filmas fragmentus vecāki man neļāva skatīties, piemēram, sākuma ainu ar Saljeri pašnāvības mēģinājumu. Savā ziņā tā bija bērnam bīstama filma, bet uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Cik meistarīgi mūzika ievīta šajā filmā, cik rūpīga bijusi attieksme pret ideju! Mūzika filmā ir kļuvusi par īstu personāžu! Izraudzītie skaņdarbi uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, un arī filma kopumā man patika, tur bija visu elementu veiksmīga kombinācija.  Jūs teicāt, ka agrāk kaunējāties pieminēt šo filmu, tagad vairs ne. Kāpēc kaunējāties? Tagad vairs nekaunos, manā prātā noticis kāds klikšķis. Es nezinu. Pirms gadiem desmit man tas šķita, varbūt ne gluži lēts, bet pārāk vienkāršots stāsts, lai izskaidrotu manu saikni ar Mocartu. Un tomēr domāju, ka bez šīs filmas viss būtu bijis citādāk. Ik reizi, dzirdot kādu skaņdarbu, kas ietverts šajā filmā, manī rodas spēcīgas atmiņas, tāda cieša emocionālā saikne ar šo mūziku. Ar citu komponistu darbiem man tā nekad nav bijis. Varbūt vienīgi ar Bahu, bet citu iemeslu dēļ. Vai bez šīs filmas ir vēl citi veidi, kā izskaidrot jūsu saikni ar Mocarta mūziku? Manuprāt, nav. Līdz ar šo filmu sākās mana apsēstība ar Mocarta mūziku. Un Mocarta raksturs mani fascinēja! Viņš bija tāda mistiska personība. Es domāju par šo cilvēku 18. gadsimta beigās. Kā viņš radījis tik daudz skaistas mūzikas taustiņinstrumentiem, tik lieliskas operas un daudz ko citu. Un kā centies atbrīvoties no rāmjiem, kas valdījuši 18. gadsimta beigās. Mocarts vairs nebija ar mieru, ka viņu uzskata par kalpu. Viņš gribēja būt slavens komponists. Bet tajā laikā tas vēl nebija iespējams. Pat Haidns šajā ziņā bija pateicīgākā situācijā. Viņam bija labāki apstākļi un infrastruktūra. Kad viņš devās uz Londonu, viņu kā īstu megazvaigzni. Un tad, protams, vēl ir Bēthovens. Pusaudža gados Jums negribējās vingrināties, tomēr Mocarta mūziku spēlēt gribējāt, tas kalpoja kā stimuls. Tā bija. Bet pusaudža vecumā es nemaz tik daudz nespēlēju Mocartu. Klausījos gan visu laiku. Manā prātā laikam bija kāda barjera, jo tolaik Mocartu spēlēja un mācīja ļoti specifiskā veidā. Viņa klaviermūziku vajadzēja atskaņot tieši tā un ne citādāk. Ja standartos neiekļāvies, tas nebija pieņemami. Un tad es atklāju atskaņojumus uz autentiskajiem instrumentiem. Klaviermūziku gan mazāk, vairāk simfonijas, operas un kamermūziku. Un tas pilnībā mainīja manu izpratni par to, kas IR un kas NAv iespējams šajā mūzikā. Mūziku klausīties Jūs varējāt, jo tēvs pirka CD, katru mēnesi vismaz vienu jaunu. Jā, tā bija. Tur bija arī Mocarta mūzika. Jā, daudz Mocarta mūzikas. Tā man ilgu laiku bija īsta apsēstība. Kad 1991. gadā Philiips laida klajā 180 albumu sēriju ar visiem Mocarta darbiem, es tik ļoti gribēju to iegūt. Man neizdevās, taču vecāki mani ļoti atbalstīja, iedrošināja un pirka daudz Mocarta mūzikas albumu. Un tad man pamazām mainījās prioritātes. 12-13 gadu vecumā sliecos vairāk Baha un Hendeļa virzienā. Baha mūzika mani īpaši interesēja. Bet Mocarts bijis man līdzās vienmēr, viņš bijis manas apsēstības sākums. Tolaik varējāt klausīties Baha siminora mesas 12 dažādas versijas un meklēt interpretācijas atšķirības. Kā ir tagad? Piemēram, Mocarta 20. klavierkoncertu arī klausāties dažādos variantos vai arī esat tikai jūs un partitūra? Klausīšanās aspekts pēdējo 15 gadu laikā ir ļoti mainījies. Vairs neklausos tik daudz ierakstu kā agrāk. Padsmitnieka vecumā gribēju noklausīties visus iespējamos Baha siminora mesas variantus, jo mani fascinēja atšķirības interpretācijā, atskaņošanas manierē. Klausījos, cik apjomīgs ir orķestris un koris katrā ierakstā. Protams, tas viss mani interesē arī šodien, tomēr tagad klausos nedaudz citādāk. Es pat teiktu - klīniskāk. Bet tad, ja dzirdu kaut ko patiešām izcilu, īsteni skaistu, ko varu vienkārši izbaudīt, ir skaidrs, ka atskaņojums ir izcils. Tieši pašlaik esmu pievērsies Baha siminora mesai, jo februārī to atskaņošu ar grupu The English concert. Klausījos Concerto Copenhagen un Lārsa Ulrika Mortensena ierakstu. Tur ir tikai kādi 10 dziedātāji, bet ieskaņojums ir absolūti izcils. Tik meistarīgi paveikts! Pie šāda ieraksta var atgriezties atkal un atkal, ikreizi atklājot aizvien jaunas un jaunas nianses. Tāds, lūk, atšķirīgs klausīšanas veids. Tagad vairs neklausos tik daudz prieka pēc. Pat pirms gadiem pieciem, sešiem vēl bija citādāk. Tagad klausīšanās man ir vairāk izziņas, pētniecības process. Tā tomēr ir brīnišķīga sajūta, ja mūziku var vienkārši klausīties, tai ļauties, nevis analizēt katru interpretācijas niansi. Tieši tā! Aizvien vairāk tiecamies pēc ierakstiem, kas sniedz šo sajūtu. Ļoti novērtēju savus kolēģus, kas spēj radīt ierakstus, ko gribas tikai klausīties un izbaudīt, secinot - viss paveikts ārkārtīgi skaisti. Īsta bauda klausīties! Bet repertuārs, ko klausos, ļoti bieži ir pavisam atšķirīgs no tā, ko spēlēju. Neklausos Mocarta koncdertus vai sonātes. Klausos Baha kantātes vai Šarpantjē mesas. Reizēm arī laikmetīgo mūziku? Vairs ne tik daudz. Agrāk bieži klausījos Stīvu Reihu, mani joprojām viņa mūzika ārkārtīgi interesē, šķiet neparasti skaista. Un tomēr tas nav repertuārs, ko klausos prieka pēc, kā tas ir ar Šarpantjē mūzikas albumiem. Man ļoti patīk Šarpantjē un Pērsels. Viņu mūzika bagātina, to klausoties es varu arī atpūsties. Mocarta mūziku esat daudz spēlējis un ieskaņojis. Jūsu jaunākajā, tikko novembrī klajā nākušajā albumā ietverts Mocarta 19. un 23. koncerts. Vai varat teikt, ka nu jau pārzināt un izprotat Mocarta mūziku? Nē. Aizvien mazāk un mazāk to izprotu. Bet varbūt varu palīdzēt klausītājiem un arī saviem kolēģiem paraudzīties uz šo mūziku no cita skatupunkta. Strādājot ar Mocarta klavierkoncertu vai kādu simfoniju, varu piedāvāt nedaudz atšķirīgu perspektīvu. Šajā mūzikā vēlos atklāt pēc iespējas vairāk detaļu, nianšu, degsmes un skaistuma. Nepārtraukti meklēju skaistumu un izsmalcinātību, atskaņojot šo mūziku tā, it kā tā būtu tikko rakstīta, svaiga, jauna, emocionāli saistoša. Es patiešām nezinu, vai tas, ko daru, ir pareizi vai nepareizi. Bet man šķiet, ka šāda attieksme liek Mocarta mūzikai skanēt dedzīgāk un emocionālāk. Reizēm Mocarta darbu atskaņojumos varam dzirdēt tieši pretējo. Esmu šai mūzikai veltījis tik daudz laika, ka tagad spēju tai piekļūt ātrāk. Noteikti nevaru teikt, ka tagad zinu vairāk nekā pirms gadiem 10, 15. Bet man tagad ir lielāka pieredze, spēju panāk, ka mūzika runā precīzāk un dzīvāk. Vai ir iespējams, ka vienā koncertā Mocarta ir par daudz? Mūsdienās daudzi diriģenti Mocartam līdzās liek kaut ko no laikmetīgā repertuāra, tādējādi meklējot līdzsvaru. Tā ir. Manuprāt, arī tādas programmas ir brīnišķīgas, un, ja es spētu atskaņot jauno mūziku, arī veidotu līdzīgus salikumus. Bet tāds repertuārs vienkārši nav priekš manis, un tas nekad nav bijis. Nekad neesmu juties tik ļoti saistīts ar jauno mūziku, lai spētu tajā kaut ko būtisku pateikt. Bet veidojot programmu, kurā ir tikai Mocarts vai tikai Bēthovens, rodas iespēja pilnībā ienirt viņu mūzikas pasaulē, tas ir vesels universs, ko varam mēģināt atklāt. Šoreiz programmā būs Mocarta reminora klavierkoncerts un "Prāgas simfonija", ļaujot mums ielūkoties ļoti konkrētā laika periodā 18. gasdimta nogalē, kad tapuši divi patiesi lieliski meistardarbi. Es nekad iepriekš neesmu šos darbus licis līdzās vienā programmā. Vienmēr esmu piedāvājis kādus atšķirīgākus salikumus, piemēram, ar "Jupitera simfoniju" vai vēlīno solminora simfoniju. Bet viena komponista programmas ļauj pilnībā iegrimt šo skaņražu valodā, mums mūziķiem, nav nekādu atšķirīga stila blakuslietu, kas novērš uzmanību. Tāpēc varam izcelt svarīgāko šajos skaņdarbos.  Jūs esat teicis, ka Bēthovena mūziku sabojāt ir grūtāk nekā Mocarta. Kāpēc tā? Tā ir, es joprojām tā domāju. Varbūt tas ir nedaudz strīdīgs apgalvojums, gan jau kādi citi mūziķi man iebilstu un censtos pārliecinā par pretējo. Bet reizēm varam dzirdēt, piemēram, kādu jauniešu orķestri vai ne īpaši izcilu orķestri, kas Bēthovena simfoniju spēlē gluži pieņemami. Jo Bēthovena mūzikā ir tas enerģijas līmenis, kas jūtams teju vai fiziski. Bet, ja tas pats orķestris spēlē, teiksim, Mocarta Prāgas simfoniju, Mibemolmažora simfoniju vai arī kaut ko no Haidna, gribas teikt: lūdzu, beidziet! Kāpēc tas izklausās tik briesmīgi? Es nezinu! Joprojām nezinu, kāds ir iemesls, vēl neesmu to sapratis. Bet zinu, ka Mocarta mūzika prasa nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un meistarību. Vajag tādu īpašu iztēli, kas, līdzīgi kā darbojoties ar fotošopu, kaut ko mazliet paspilgtina, tā, lai tās vairāk izceltos. Varbūt acu krāsu vajag spilgtāku, varbūt ādaskrāsu gaišāku, varbūt kontrastu - lielāku. Bet Mocarta mūzikā tas nenotiek pats no sevis. Jāstrādā, lai ritms ir skaisti izcelts, lai būtu pareiza balsu hierarhija, jāsaprot katras takts uzbūve. Frāzējums varbūt pat nav tik svarīgs kā gramatika. Es te tagad jaucu kopā dažādas metaforas. Bet gribu teikt, ka sintaksei ir jābūt skaistai un rūpīgi izstrādātai, tikai tad šī mūzika atstās iespaidu uz klausītājiem. Bēthovena mūzikā ir tiešāks spēks, tās ir neapturamas emocijas, Mocarts ir daudz smalkāks. Jūs minējāt, ka Mocarts prasa nepārtraukti pieņemt lēmumus. Jums tas patīk? Arī dzīvē esat izlēmīgs? Ļoti labs jautājums, neviens man to nebija prasījis! Pirmajā brīdī gribas atbildēt: "Nē, man īsti nepatīk pieņemt lēmumus. Jo manā dzīvē jau tā ir tik daudz lietu, kas ieplānotas kalendārā trīs gadus uz priekšu, piemēram, šajā dienā tu būsi Rīgā un spēlēsi šo koncertu, tagad tev jāizvēlas lidojums, un tagad taksometrs, un kurā viesnīcā nakšņosi. Diendienā tik daudz kas ir saistīts ar lēmumu pieņemšanu. Tāpēc šķiet, ka mana atbilde būtu nē. Bet, ja runājam par lēmumu pieņemšanas procesu mūzikā, tad labākais ir tas, ka šos lēmumus tu pieņem kopā ar pārējiem mūziķiem. Jo tu jau vari viens pats mājās prātot par kādu konkrētu fragmentu un domāt, ka šo spēlēsim tā un tas atkal būs tā, bet formu veidosim tā... Bet kad mēģinājumā tu dzirdi iztēlototo orķestra sniegumā, saproti: nē, tas ir par daudz, bet te - par maz, bet šī vispār nav pareizā doma! Mēģinājums ir gluži kā tāds sarunu process. Man ļoti patīk kopā ar kolēģiem izmēģināt dažādas idejas. Tad ir sajūta, ka visu darām kopā. Es tiešām neesmu  no tiem cilvēkiem, kas nāk uz mēģinājumu un saka, ka obligāti jābūt tā un tā. Nu, varbūt ir daži izņēmumi attiecībā uz kādām pamatlietām. Bet vispār man šis process ļoti patīk. Un Jūs tiešām arī mājās prātojat par kādiem skaņdarba posmiem? Jā, noteikti. Reizēm naktī, guļot ienāk prātā kāda doma, vai mazgājoties dušā saproti, ka tai mūzikas frāzei vajadzētu lielāku diminuendo, vai, ja šis motīvs būtu īsāks, tad atrisinātos tās problēmas. Jo īpaši tas attiecas uz ornamentu veidošanu. Tos es biežāk nosapņoju, nevis izdomāju, sēžot pie klavierēm. Šoreiz programmā būs Mocarta 20.tais klavierkoncerts, tas ir viens no diviem Mocarta klavierkoncertiem, kas rakstīti minora tonalitāte. Vai minoram šeit ir kāda īpaša nozīme? Es nezinu, ko Mocarts domājis ar šo minoru. Var diezgan skaidri redzēt, kā viņš visas savas karjeras laikā kaut ko izmēģina, kā strādā pie kādas idejas un kā to attīsta. Reizēm viņš darbojas kā tāds detektīvs. Kaut ko izmēģina un izstrādā.  Piemēram, pūšaminstrumentiem viņš raksta noteiktās tonalitātēs. Un Mocarta brieduma perioda darbos labi var redzēt, kā konkrētu tonalitāti viņš saista ar noteiktu afektu, drāmu, DNS. Un ir skaidrs, ka reminors viņam kļūst par īstu iedvesmas avotu. Jo īpaši operā "Dons Žuans" viņš to ļoti spēcīgi izmanto. Un arī reminora klavierkoncertā šī tonalitāte, tās krāsas nosaka to, ka Mocarts raksta orķestrim, kādus akordus tam piešķir. "Dona Žuana" ievadakords vispār ir pasaules dārgums, to vajadzētu iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā! Tātad reminors Mocartam kļūst par tādu kā laboratoriju eksperimentiem. Viņam vienmēr ir tas kontrasts starp tumsu un gaismu, starp reminoru un Remažoru, viņš starp tiem migrē turp un atpakaļ, tas rada īpašu noskaņu un raksturu. To labi varam redzēt operās "Dons Žuans", "Figaro kāzas" un "Cosi fan tutte", kur liela nozīme minora tonalitātēm. Tās Mocartam ir ļoti teatrālas un kļūst par treniņu platformu, dodot iespēju eksperimentēt. Prāgas simfonija ir Remažorā, bet arī tur jūtam šo minora un mažora mijiedarbību. Tieši tā! Adagio ievadā Mocarts it kā eksperimentē, simfonija ir mažorā, bet sākumā ir oktāvas un kādu brīdi nemaz nevar saprast, vai tas ir mažors, vai minors. Tad parādās pirmais akords - apvērsums ar la diezu basā, tas ir fadiezmažora akords ar atrisinājumu siminorā. Un tad pēkšņi skaidri parādās re minors. Visu laiku ir sajūta, ka Mocarts eksperimentē ar mažoru un minoru. Mazliet līdzīgi kā tas ir Šūbertam. Bet svarīgi atcerēties, ka 18. gadsimtā šādas spēles kaut kas jauns. Jā, klavierkoncertos tā mēdz notikt, bet simfonijā Remažora un reminora tēlu mija skan tik moderni, patiešām neparasti. Ļoti svarīgs aspekts šajā "Prāgas simfonijā". Šī simfonija ir trijās, nevis četrās daļās. Nav menueta. Vai tam ir kāds sakars ar Prāgas publikas gaumi? Labs jautājums. Es nezinu. Lielisks jautājums. Tāpat tas ir arī "Parīzes simfonijā". Nezinu, kāds tam ir pamatojums. Bieži vien šādu simfoniju malējās daļas ir enerģiskas, vitālas, bet otrā daļa - daudz maigāka, savā ziņā tāda nevainīga. Pavisam citādāk nekā "Jupitera" simfonijā un solminora simfonijā, kur tā sauktās lēnās daļas ar patiešām izvērsti, nopietni, skaņdarbi, neparsati un izsmalcināti. Bet "Prāgas simfonijā" vidējo daļu caurstrāvo naivums, nevainība un aizkustinoša vienkāršība. Te atkal ir Solmažors, ko Mocarts šādām noskaņām bieži izmanto. Ļoti mierīga daļa. Domāju, tas tāpēc, ka malējās daļās viņš vēlējies maksimālu enerģiju un dramatismu. Un tad nolēmis, nu labi, klausītājiem vajag mazliet laika atelpai, ļaušu viņiem atpūsties otrajā daļā. Varbūt, ka tā. Es nezinu. Pirmā daļa sākas ar diezgan lēnu ievadu, tas ir visai izvērsts. Varbūt tāpēc, lai kompensētu menueta neesamību, lai kopējā hronometrāža būtu līdzvērtīga četrdaļībai? Domāju, ka Jums taisnība. Mocarts ļoti jūtīgi izturas pret šādiem strukturāliem elementiem. Pirmā daļa ir patiešām apjomīga. Ne tikai hronometrāžas ziņā. Tā ir arī ārkārtīgi piesātināta, tur ir daudz muzikālā materiāla. Mocarta mūzikā daudziem ar to nācās cīnīties. Piemēram, klavieru kvartetos. Zināmu iemeslu dēļ tie nebija tik populāri. Jo tur ir tik daudz mūzikas materiāli, tik daudz melodiju un dažādu raksturu, kas zibenīgi seko cits pēc cita. Domāju, tieši tāpēc Mocarts "Prāgas simfonijā" nolēmis nerakstīt ceturto daļu. Jo tā labuma jau tā ir daudz. Šajā simfonijā pūšaminstrumentiem ir liela nozīme. Jā, noteikti. Pilnībā piekrītu. Šis ir svarīgs aspekts, jo patiesībā tā ir pirmā reize, kad Mocarts eksperimentē ar pūšaminstrumentu neatkarību. Esam jau gan ko līdzīgu redzējuši klavierkocertos pāris gadus pirms šī - pirms 1786. gada. Taču šeit tā ir pirmā reize simfonijā. Mocarts pirmo reizi izceļ pūšaminstrumentus starmešu gaismā, viņiem ir patstāvīga loma, viņi spēlē paši savu tēmu, nevis tikai dublē stīgas. Un rodas nemitīgs dialogs, mūzikas materiālu parāda te pūšaminstrumenti, tad atkal stīgas. Un katra grupa atspoguļo savu tēlu. Apbrīnojami, kā Mocarts to visu panācis, teju bez jebkāda iepriekšējā treniņa. Jā, ir bijuši klavierkoncerti, bet te, simfonijā, Mocarts izlemj, ka izmantos šo ideju. Un rezultāts ir tik augstā līmenī. Perfekts, izsmalcināts, detalizēts. Kaut ko līdzīgu tolaik nespēj neviens cits skaņradis. Vai diriģējot Jūs arī domājat par to, kā Mocarts pats vadījis atskaņojumu? Skaidrs, ka tā nebija diriģēšana tādā 19. gadsimta izpratnē. Nebija gan. Un atkal jāsaka: kurš gan zina, kā patiesībā noticis. Skaidri gan zinām, ka šajos lielajos koncertos Prāgā un Vīnē Mocarts spēlējis arī klavieres, līdzās klavierkoncertam bijusi simfonija, Mocarts, droši vien arī mazliet spēlējis solo, varbūt improvizējis, vabūt atskaņojis kādu fantāziju vai variācijas. Daudzi pētnieki centušies noskaidrot, kāda šajos koncertos bijusi Mocarta loma. Daži mani kolēģi domā, ka Mocarts varbūt nospēlējis solo savā klavierkoncertā un tad apsēdies klausītāju vidū, lai izbaudītu savu simoniju kā tādu reverensu par godu viņam. Bet es gan nevaru iedomāties, ka Mocarts, kuram bija tik svarīgi visu kontrolēt, būtu ko tādu pieļāvis. Mēs zinām, ka Vīnē viņš spēlējis "Bēgšanā no serāla", bijis pie klavierēm viarākās izrādēs, tad pēc laika atgriezies un secinājis, ka orķestris ir pārāk atslābis, vajag būt pie klavierēm un enerģiju mazliet pavirzīt. Tā ir mūzika bez īstiem rečitatīviem un continuo, tomēr Mocarts spēlē līdzi un kļūs par dzinējspēku, kas rada impulsus. Varbūt tikai, paceļot uzacis vai pamājot ar roku. Esmu drošs, ka pārējie mūziķi Mocartu tā arī uztvēra: viņš bija par atskaņojumu atbildīgs, viņš radīja impulsus, enerģiju. Ne jau nu ierādīja katru taktsdaļu, bet sniedza tādu kā emocinālo karti, ļaujot mūziķiem saprast, kādam vajadzētu būt skanējumam. Nevaram runāt īsti par diriģēšanu, drīzāk par cilvēku iedvesmošanu. Bet kas zina, varbūt viņš brīžiem cēlās kājās, mazliet pavicināja rokas, pamāja ar galvu, varbūt spēlēja continuo simfonijā, un darbojās pie klavierēm līdzīgi kā spēlējot klavierkoncertu. Kas to lai zina. Varbūt atskaņojuma vadīšana notika tandēmā ar orķestra koncertmeistaru. Skaidru liecību ir maz, daudz ko nākas minēt. "Prāgas simfonijas" partitūras autogrāfs liecina, ka darbs pabeigts 1786. gada 6. decembrī. Tagad tieši sestajā decembrī to atskaņosiet, būs jubilejas gadskārta! Patiešām! Cik brīnišķīgi. Skaista sakritība. Tādas gadās reti. Šodien runāju ar vienu no televīzijas cilvēkiem par mūziku Adventes un Ziemassvētku laikā, kad ir tik daudz emociju, tā ir kāda īpaša enerģija. Un "Prāgas simfonija" trāpa tieši sirdī. Bet šī simfonija ir tik neparasts ideju apvienojums. Te ir tik daudz kontrapunkta, it kā līdzīgi kā Hendelim un Baham, bet vienmēr izklausās emocionāli piesātināti. Piemēram, "Burvju flautas" uvertīra. Kā viens cilvēks spēj uzrakstīt uvertīru fūgas stilā tā, lai tā tomēr būtu visbrīnišķīgākā un dzīvespriecīgākā mūzika pasaulē?! Vai arī "Jupitera simfonijas" fināls. Uz papīra viss izskatās teju vai klīniski, tik pareizi un inteliģenti, tik pārdomāti. Bet galu galā, kad klausies, teju pacelies spārnos. Šķiet, ka tu lidotu, it kā kāds būtu pacēlis tevi gaisā un iemetis prieka mākonī. Nezinu nevienu citu komponistu, kura mūzika spēj radīt šādu sajūtu, visu laiku prieka asaras. Kādas klavieres spēlēsiet šajā koncertā, vai tas būs mūslaiku instruments? Jā, mūsdienu klavieres. Šķiet, pašā pirmajā reizē, kad spēlēju ar orķestri Sinfonietta Rīga, mēs eksperimentējām, Bēthovena koncertā spēlēju klavieres, kas tika vestas no Igaunijas. Bija interesanti, tomēr orķestra mūsdienu instrumenti nomāca seno klavieru skaņu. Instrumenti jāizvēlas ļoti uzmanīgi, jādomā par balansu, lai efekts nav nomācošs, lai mūziķi nejūtas saspringti, bet var izbaudīt spēlēšanu. Bet koncertā es šīs mūsdienu klavieres nemaz visu laiku nespēlēšu skaļi, klavieres iekļausies kopējā tekstūrā. Tādu principu, manuprāt, vajadzētu ievērot. Gribu, lai ir tā kamermuzicēšanas sajūta, īpaši mijiedarbojoties klavierēm un pūšaminstrumentiem. Mocarts pats bijis solists sava 20. klavierkoncerta pirmatskaņojumā un viņš esot spēlējis instrumentu, kam arī pedāļu klaviatūra bijusi. Jā, tā ir. Īsti nezinu, kā šis instruments izskatījies. Ir bijuši vairāki mēģinājumi rekonstruēt šādu instrumentu. Jādomā arī, kāpēc Mocartam ko tādu vajadzēja. Tas ir tāds dīvaini brīnišķīgs koncepts, nezinām, kāpēc. Lai paspilgtinātu basa līniju un paplašinātu klavieru reģistru? Jā, droši vien. Mocarts ieviesis teju vai Holivudas, Brodvejas cienīgu izrādīšanās elementu, kas atspoguļo viņa neticamo talantu. Šie koncerti jau tika rīkoti, lai izrādītos, Mocarts bija to centrā. Par šīm programmām zinām diezgan daudz un ir skaidrs, ka Mocarts bija ļoti augstās domās par sevi, viņš bija tāds Narcisa tips, kurš alka būt uzmanības centrā. Visai sarežģīta personība, domāju, nebija viegli būt ar viņu kopā. Mēs daudz runājām par Mocarta mūziku, bet programmā būs arī uvertīra, kuras autors ir Jozefs Martins Krauss, dēvēts arī par "zviedru Mocartu". Krauss ir neparasta personība, Mocarta laikabiedrs. Spožs vizionārs, to viņa mūzikā var labi redzēt. Īpaši stīgu kvarteti ir lieliski darbi. Bet lielformas darbi, kā piemēram, dominora simfonija, ir tiešām revolucionāri. Pavisam nemanāmi, tomēr jūtam Haidna ietekmi, arī Sturm und Drang vēsmas. Tas nav precīzs "Vētru un dziņu laikmets", bet tikai tāda atblāzma, iedvesma. Bet Krausam patīk minora tonalitātes, stūrainas melodijas, drāma un kaislības, sava veida ekstrēmisms, to visu labi var dzirdēt Krausa uvertīrā, ar ko sāksim koncertu. Ļoti atkailinātas, tiešas emocijas. Kaut kādā veidā Krauss malziet atgādina Gluku, ir kādas līdzības orķestra krāsās. Šī uvertīra rakstīta stīgām, divām obojām un fagotiem, kā arī mežragiem. Esmu dažas reizes šo uvertīru atskaņojis kā prelūdiju reminora klavierkoncertam. Tas labi der, jo uvertīra beidzas ar dominanti. Ļoti smalks darbs, skaists, ar teju dēmoniskām instrumentālajām krāsām. Ir lēns ievads - adagio, ko spēlē tikai stīgu instrumenti, tas skan visai antīki, it kā no baroka iedvesmojoties. Bet tad seko Allegro ma non troppo, un te jau jūtam gluži vai Karlu Fīlipu Emanuelu Bahu. Tāds nervozs satraukums, ekscentriski, dramatiski kontrasti. Kā pretstats Mocartam šī uvertīra der ļoti labi. Krauss būtu pelnījis, lai viņa mūziku atskaņo biežāk. Viņam ir laba kamermūzika, lieliskas vijolsonātes, viņš radījis arī, šķiet, trīs klaviersonātes, tie ir ļoti labi darbi. Lieliska mūzika, ko arī kopā ar orķestri atspoguļosim. Teicāt, ka šī uvertīra beidzas ar dominanti. Tātad spēlēsiet bez pārtraukuma un uvertīrai sekos Mocarta klavierkoncerts? Jā, tieši tā. Gluži kā prelūdija, kam atacca seko koncerts. Paldies par sarunu, paldies par Jūsu laiku. Lai patīkams laiks šeit Rīgā! Bija prieks parunāt par mūziku, iedziļināties repertuārā, kas būs šajā programmā. Jo ļoti bieži man uzdod jautājumus par dzīvi. Arī tas ir labi. Bet aicinu tiešām izbaudīt šos divus Mocarta pasaules klases skaņdarbus, kas tapuši vienā laika periodā. Jūtos ļoti pagodināts, ka varu atskaņot šo mūziku, sadarbojoties ar Sinfonietta Rīga lieliskajiem mūziķiem. Man ir sajūta, ka spēlē pareizo iemeslu dēļ, cenšoties sasniegt vislabāko rezultātu.  Šodienas mēģinājums man tiešām sildīja sirdi. Redzēju, cik ļoti cilvēki izbauda procesu, izbauda šo mūziku un ir lepni par rezultātu. To ir ļoti patīkami redzēt, jo mēs jau strādājam ļoti cītīgi. Bet darba procesā ir tik daudz prieka un lepnuma! Šorīt jutos ļoti noguris. Pusdesmitos devos uz ģērbtuvi, man tā nāca miegs, ka gribēju divdesmit minūtes pagulēt, nesapratu, kā tikšu galā ar mēģinājumu. Bet līdz ar simfonijas pirmajām taktīm viss nogurums pagaisa. Nav iespējams būt neapmierinātam, atskaņojot tik brīnišķīgu mūziku. To gribēju pateikt noslēgumā.      

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores un idejas autores ir Marta Selecka un Andra Drošs, bērnu seriālu “Tutas lietas” un “Emī un Rū” veidotājas. Šo filmu viņas iecerējušas tiem, kuri no bērniem domātā TV piedāvājuma jau izauguši, stāsta Marta Selecka. -- Filma „Bum!”, kas tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu, iekļaujas kino centra uzņemtajā virzienā – mērķtiecīgi aicināt kino veidotājus radīt filmas, kuru pamata mērķauditorija ir bērni un jaunieši, stāsta kino centra vadītāja vietniece Inga Blese. Šogad ražošanā ir divi Nacionālā kino centra atbalstīti filmu projekti bērniem un jauniešiem – „Burvju acs”, ko studijā „Mistrus media” veido režisors Aiks Karapetjans un scenāriste Tabita Sīmane, un „Kad Tīne un Bīne satika Juhanu”, kas režisores Lindas Oltes un scenāristes Līgas Gaisas kopdarbā top studijā „AirProductions”. Kad šīs abas filmas ieraudzīs skatītāji, pagaidām vēl precīzi nav zināms, bet filma „Bum!” uz ekrāniem nonāks svētdien, 3.novembrī.

Ar šo filmu mēs gribējām pateikt pusaudžiem: „Jūs mums esat svarīgi!” – tā saka jaunās komēdijas „Bum!” režisores Marta Selecka un Andra Doršs. Mazajiem tīņiem domātu kino darbu latviešu filmu klāstā ir maz, un filmas „Bum!” veidotāji centušies pēc iespējas labāk iepazīt šodienas 12-13 vecu pusaudžu ikdienu un intereses, lai radītu kino tieši viņiem, nevis pieaugušo versiju par to, kas varētu patikt pusaudžiem. Filmā ir daudz hiphopa, tehnoloģiju un angliskā slenga, bet visa pamatā – visām paaudzēm pazīstams stāsts par draudzību, skolas drāmām un pirmajām simpātijām. Un, protams, par superspējām.  Hugo un Toms ir labākie draugi, un klāt ir septītās klases sākums ar visu no tā izrietošo – kā atstāt iespaidu uz klasesbiedriem, kā sagatavoties skolas talantu konkursam un ko iesākt ar klases jauno meiteni, kura iesēdusies viņu solā.   Viss mainās, kad Hugo ar skrituļdēli iebrauc stabā, salauž degunu un uz laiku iegūst superspējas, ko pārmanto no savas iecienītās skeitborda videospēles. Filmas „Bum!” režisores un idejas autores ir Marta Selecka un Andra Drošs, bērnu seriālu “Tutas lietas” un “Emī un Rū” veidotājas. Šo filmu viņas iecerējušas tiem, kuri no bērniem domātā TV piedāvājuma jau izauguši, stāsta Marta Selecka. -- Filma „Bum!”, kas tapusi ar Nacionālā kino centra atbalstu, iekļaujas kino centra uzņemtajā virzienā – mērķtiecīgi aicināt kino veidotājus radīt filmas, kuru pamata mērķauditorija ir bērni un jaunieši, stāsta kino centra vadītāja vietniece Inga Blese. Šogad ražošanā ir divi Nacionālā kino centra atbalstīti filmu projekti bērniem un jauniešiem – „Burvju acs”, ko studijā „Mistrus media” veido režisors Aiks Karapetjans un scenāriste Tabita Sīmane, un „Kad Tīne un Bīne satika Juhanu”, kas režisores Lindas Oltes un scenāristes Līgas Gaisas kopdarbā top studijā „AirProductions”. Kad šīs abas filmas ieraudzīs skatītāji, pagaidām vēl precīzi nav zināms, bet filma „Bum!” uz ekrāniem nonāks svētdien, 3.novembrī.

Kad ap sirdi ir pavisam drūmi, atceries, ka tu neesi viens – ar šādu vēstījumu ceļu pie pusaudžu auditorijas sākusi Dailes teātra izrāde „Zilā lapsa”. Tās autors ir lietuviešu režisors Jons Tertelis (Jonas Tertelis), kuram šī ir debija Latvijas teātrī. Iestudējumu viņš veidojis, iedvesmojoties no japāņu animācijas, kas daudz vairāk nekā Rietumu pasakas pieskaras cilvēka iekšējai pasaulei un arī tās tumšākajiem brīžiem. Četrpadsmit gadus vecā Anna piedzīvo sāpīgu zaudējumu: kādu dienu pazūd viņas labākais draugs Neitans, ar ko Anna vadījusi daudz jauku brīžu, fantazējot par citām pasaulēm un piedzīvojumiem tajās. Pēc daudziem gadiem pieaugusī Anna negaidīti nonāk šādā pasaulē – Septiņu vēju valstībā. Un sākas viņas ceļojums uz Tūkstoš acu mežu, kurā klīstošās ēnas apsargā Zilā lapsa un kur viņa atkal ir pusaudze ar visām savām tā brīža emocijām. Lietuviešu režisors Jons Tertelis to radījis kā kolektīvā teātra stāstu: savu sākotnējo ideju ietvaru viņš attīstījis kopā ar Dailes teātra aktieriem. Savā darbā viņš palaikam strādā ar pusaudžiem, un Terteli ļoti interesē viņu pasaule. Lai gan izrādē netrūkst naivuma, izrāde apzināti veidota tumšos toņos un ar mērķi atgādināt – kad ir pavisam slikti, tu neesi viens.   Izrādei „Zilā lapsa” Dailes teātra Lielajā zālē pirmizrāde šovakar, 13. septebīr, un tā būs vienā cēlienā – mazliet vairāk nekā stundu gara.

Luga „Ugunsseja” darbs, ar kuru ievērojamais mūsdienu vācu dramaturgs Mariuss fon Maienburgs deviņdesmito gadu beigās kļuva pazīstams starptautiskā līmenī. Ar skaudro stāstu par paaudžu nespēju sadzirdēt vienam otru un vēlmi sadedzināt pasauli, kas šķiet sveša un nesaprotama, Nacionālajā teātrī debitēs jaunais režisors Henrijs Arājs. Kad Mariuss fon Maienburgs sarakstīja lugu „Ugunsseja”, viņam bija divdesmit pieci. Tikpat, cik tagad režisoram Henrijam Arājam, kurš šo darbu izvēlējies debijai Nacionālajā teātrī. Režisoru ļoti personīgi uzrunājis Maienburga notvertais pusaudžu izmisums. Maienburga luga ir apzināti provokatīva: tās centrā ir ģimene, kurā neviens nespēj veidot emocionāli veselīgas attiecības. Un Evijas Krūzes un Ulda Anžes atveidotie vecāki ilgstoši nepamana savu bērnu arvien tumšāko apsēstību ar uguni un seksualitāti. Pusaudži Kurts un Olga, ko spēlē Igors Šelegovskis un Jana Ļisova, izmisīgi baidās kļūt līdzīgi saviem vecākiem un meklē patvērumu viens pie otra. Incests, greizsirdība, piromānija un neprasme pamanīt vienam otru savijas traģiskā finālā. Režisors Henrijs Arājs to traktē arī kā simbolisku paaudžu konfliktu. Mariusa fon Maienburga „Ugunsseja” ir trešais Henrija Arāja iestudējums uz profesionālās skatuves. Valmieras teātrī pirms diviem gadiem tapa „Mans tēvs – Pīters Pens”, šogad – „Konsuela Sent-Ekziperī”. Pēc Nacionālā teātra Literārās daļas vadītājas Ievas Strukas ziņām, „Ugunsseja” Latvijā iestudēta pirmoreiz. Iestudējums „Ugunsseja” pirmizrādi piedzīvos 11. aprīlī Nacionālā teātra Aktieru zālē.

Par nolaupītiem, cietušiem ukraiņu bērniem un bērnu aprūpi Latvijā. Raidījuma #1pret1 viešņa Pusaudžu resursu centra un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa.

Tas, vai Tu esi “traks” vai neesi, nav galvenais. Padomju laiki, kad par Tavu diagnozi uzzināja priekšnieks, ir garām. Un mūsdienās atzīt grūtības ir drosme, nevis vājums. Bet kā saprast, kurā brīdī to ir par daudz? Kā sadzīvot ar diagnozi, kad tā uzstādīta? Un kā saņemties meklēt palīdzību? Sarunā piedalās: - Pusaudžu psihoterapijas speciāliste Romija Krēziņa; - TV personība un četru meitu tētis Armands Simsons. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.

Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Naukšēnu sociālās korekcijas iestādē ir iestājies klusums. Kolēģi no Latvijas Televīzijas savulaik tur atklāja ļoti nepievilcīgu iestādes ikdienu, un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija neatrada cita risinājuma, kā iestādi slēgt, sakot, ka tur kaut ko salabot vairs nebija iespējams. Bet likvidācija, kā zināms, problēmu neatrisina. Mūsu vidū joprojām bērni, kas zog, lieto narkotikas, izvaro vienaudžus. Mēs arī bieži nemākam palīdzēt un nezinām, ko darīt. Tādu mazgadīgu bērnu šķiet, cietumā uzreiz neliksi, vai tomēr varbūt vajag visus uzreiz likt vienkārši kolonijā, vai kāds cits veids, kā palīdzēt? Kam ir jāaizpilda tukšums, kas izveidojies pēc "Naukšēnu" likvidācijas un cik tālu esam, lai atvērtu jaunu iestādi, kas tiešām palīdzētu jauniešiem? Krustpunktā analizē Pusaudžu resursu centra eksperte Romija Krēziņa, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un "SOS" bērnu ciematu asociācijas pārstāve Agnese Igaune. Savukārt par jauniešu pieredzi "Naukšēnos" stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Naukšēnu sociālās korekcijas iestādē ir iestājies klusums. Kolēģi no Latvijas Televīzijas savulaik tur atklāja ļoti nepievilcīgu iestādes ikdienu, un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija neatrada cita risinājuma, kā iestādi slēgt, sakot, ka tur kaut ko salabot vairs nebija iespējams. Bet likvidācija, kā zināms, problēmu neatrisina. Mūsu vidū joprojām bērni, kas zog, lieto narkotikas, izvaro vienaudžus. Mēs arī bieži nemākam palīdzēt un nezinām, ko darīt. Tādu mazgadīgu bērnu šķiet, cietumā uzreiz neliksi, vai tomēr varbūt vajag visus uzreiz likt vienkārši kolonijā, vai kāds cits veids, kā palīdzēt? Kam ir jāaizpilda tukšums, kas izveidojies pēc "Naukšēnu" likvidācijas un cik tālu esam, lai atvērtu jaunu iestādi, kas tiešām palīdzētu jauniešiem? Krustpunktā analizē Pusaudžu resursu centra eksperte Romija Krēziņa, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un "SOS" bērnu ciematu asociācijas pārstāve Agnese Igaune. Savukārt par jauniešu pieredzi "Naukšēnos" stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Saeima drīzumā plāno lemt par ierobežojumiem elektroniskajām cigaretēm. Vai tām būtu jāpiemēro tādi paši aizliegumi, kā Eiropas Savienībā noteikti karsējamai tabakai, Krustpunktā diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas deputāte Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists Alvils Krams. Agrāk bieži vien bija kāda vieta kaut kur netālu no skolas, kur jaunieši pirms stundām, pēc stundām vai starpbrīžos devās it kā paslepus uzsmēķēt. Cigaretes vienmēr ir bijis vilinājums pusaudžiem. Tagad jau kādus gadus vairs nav nepieciešams kaut kur slēpties, jo modernās tehnoloģijas dzīvi pusaudžiem ir padarījušas krietni vieglāku. Elektronisko "ļuļķīti" var ielikt kabatā vai soma, nav nekādas smakas un arī nevienam netraucē. Veipošana ir kļuvusi par daudzu pusaudžu ikdienu, bet veips [elektroniskā cigarete] nav nekāds veselīgais burkāns, tādēļ pasaulē ārsti un pētnieki meklē risinājumus, ko darīt, lai arī mudinātu politiķus rīkoties, lai mazinātu iespējamo postu un kaitējumu. Jautājums ir nonācis arī Latvijas politiķu dienaskārtībā, bet kāda ir vai varētu būt mūsu politika šajā jautājumā, īstas vienprātības nav. Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībā stājās spēkā aizliegums par karsējamās tabakas aromatizēšanu, bet kas notiks ar elektroniskajām cigaretēm un kādi ir riski dažādu lēmumu pieņemšanā?

Saeima drīzumā plāno lemt par ierobežojumiem elektroniskajām cigaretēm. Vai tām būtu jāpiemēro tādi paši aizliegumi, kā Eiropas Savienībā noteikti karsējamai tabakai, Krustpunktā diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis, Saeimas deputāte Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība) un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Pneimonoloģijas galvenais speciālists Alvils Krams. Agrāk bieži vien bija kāda vieta kaut kur netālu no skolas, kur jaunieši pirms stundām, pēc stundām vai starpbrīžos devās it kā paslepus uzsmēķēt. Cigaretes vienmēr ir bijis vilinājums pusaudžiem. Tagad jau kādus gadus vairs nav nepieciešams kaut kur slēpties, jo modernās tehnoloģijas dzīvi pusaudžiem ir padarījušas krietni vieglāku. Elektronisko "ļuļķīti" var ielikt kabatā vai soma, nav nekādas smakas un arī nevienam netraucē. Veipošana ir kļuvusi par daudzu pusaudžu ikdienu, bet veips [elektroniskā cigarete] nav nekāds veselīgais burkāns, tādēļ pasaulē ārsti un pētnieki meklē risinājumus, ko darīt, lai arī mudinātu politiķus rīkoties, lai mazinātu iespējamo postu un kaitējumu. Jautājums ir nonācis arī Latvijas politiķu dienaskārtībā, bet kāda ir vai varētu būt mūsu politika šajā jautājumā, īstas vienprātības nav. Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībā stājās spēkā aizliegums par karsējamās tabakas aromatizēšanu, bet kas notiks ar elektroniskajām cigaretēm un kādi ir riski dažādu lēmumu pieņemšanā?

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Raidījumā Globālais latvietis 21. gadsimts paceļosim laikā pirms un pēc Jāņiem, sarunājoties par latvietības saglabāšanu un uzturēšanu ar diasporas jauniešiem. Vispirms tiekamies ar pusaudžiem, kas atbraukuši no Amerikas, kas ir soļa attālumā, lai sevi sauktu par jauniešiem, bet raidījuma otrajā daļā saruna ar Pirmā pasaules latviešu jauniešu foruma jeb PaLaJaFo rīkotājiem, lai uzzinātu, kā divas dienas vasaras pilnbriedā aktīvie diasporas jaunieši satikās, sadraudzējās un diskutēja par to, kā sadarboties diasporas latviešu jauniešu organizācijām. Sveika, Latvija! Pirmo reizi savām acīm ieraudzīt to, par ko stāstījuši vecāki vai vecvecāki, vai lasīts grāmatās, un visu laiku runāt latviski, tā īsumā var raksturot programmu „Sveika, Latvija!”, ko jau kopš 1997. gada ik vasaru rīko  Amerikas Latviešu apvienība. „Sveika, Latvija!” ir izglītojošs ceļojums latviešu izcelsmes jauniešiem uz Latviju, ar mērķi izbaudīt piedzīvojumu, kas dos vēlēšanos uzturēt un tālāk veidot savu latvisko identitāti, lietot un uzlabot savu latviešu valodu, stiprināt saites ar latviešu sabiedrību, kā arī veidot un uzturēt kontaktus ar Latviju. „Sveika, Latvija!” ir ceļojums 13-15 gadu veciem pusaudžiem, kuri kaut mazliet runā un saprot latviski un, jā, viņi ir dzimuši un auguši Amerikā, Kanādā, Austrālijā un, iespējams, pirmo reizi nokļuvuši Latvijā. Šovasar notiek divi šādi ceļojumi. Ir agrs rīts un ceļojuma „Sveika, Latvija!” pēdējā diena, kad Vecrīgā tiekamies ar ar mazliet samulsušiem pusaudžiem, tāpēc  sākam iepazīšanos, kuras laikā noskaidrojam, no kurienes jaunieši ir un cik pulkstenis ir viņu mājās, kamēr Latvijā ir deviņi no rīta.: Sarunā piedalās Sofija, Zane, Tālivaldis un Zigis, latvieši no Amerikas, trīs no viņiem pirmo reizi Latviju izbaudījuši pārpārēm, un jautāti, kas tad Latvijā lāga nav paticis, visi kā viens saka, dikti grumbuļainie ceļi, kas nav ļāvuši autobusā normāli pagulēt, bet visādi citādi, kā novēro programmas „Sveika, Latvija!” audzinātāji, jaunieši guvuši pamatīgu iespaidu gammu. Pirmais pasaules latviešu jauniešu forums Jau dažas dienas vēlāk turpat, Vecrīgā, uzreiz pēc nebijuša notikuma, nule kā aizvadītā Pasaules latviešu jauniešu foruma, tiekamies ar Eiropas Latviešu jauniešu biedrības vadītāju un foruma programmas veidotāju Jānis Skrebelu un Laimu Krauli, kura ir foruma galvenā rīkotāja, un līdz ar viņiem foruma dalībnieci Lieni Brūnu. Mēdz teikt, ka dzelzs jākaļ karsta, tam piekrīt ar Pirmā pasaules latviešu jauniešu foruma jeb PaLaJaFo rīkotāji un dalībnieki, tāpēc Jānis Skrebels, Liene Brūna, Laima Kraule teic, ka jau uzreiz pēc tam, kad pirmā formua izskaņa nodziedāta dziesm „Pūt,vējiņi”, nav jautājuma, vai būs otrais, bet gan ir jautājums – kad un kur notiks nākamais pasaules latviešu jauniešu forums.

Kādēļ meniski tik bieži un tik daudziem plīst? Vai tas vienmēr sāp un traucē? Šķidruma krāšanās ceļa locītavā - to arī izraisa bojāts menisks? Kādēļ nav reti gadījumi, kad operē menisku, bet sāpes un problēmas ceļa locītavā saglabājas nemainīgas? Vai menisku stāvokli var novērtēt ultrasonogrāfijā? Pusaudžiem magnētiskās rezonanses uzņēmumā asinsvadus mēdz interpretēt kā meniska plīsumu – kādas tam var būt sekas? 100. podkāsts par nemainīgi aktuālu tēmu kopā ar Andreju Peredistiju ORTO Klīnikas traumatologu, ortopēdu.

Šajā sarunā psihiatrs Ņikita Bezborodovs stāsta par pieaugušo un bērnu grūtībām ar uzmanības noturību un trauksmi, ar ko saskaramies dzīvojot mūsdienīgu dzīvi. Dakteris skaidro, kā nodrošināt, lai mūsu smadzenes varētu pilnvērtīgi darboties un kādu ietekmi uz mūsu pašregulācijas spējām atstāj piesaiste, traumas un vide, kurā atrodamies.Starp citu, par sev piemītošu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu (UDHS) pieaugušie nereti uzzina nejauši, piemēram, kad ved uz konsultācijām savu bērnu un speciālistu skaidrojumā ierauga sevi. Cilvēki tad var izjust arī atvieglojuma sajūtu, ko paši raksturo, kā "tātad, es neesmu "saplīsis" cilvēks, man tikai jārēķinās ar to, kā funkcionē manas smadzenes".Dakteris sarunas laikā dod arī ieteikumus, kā uzlabot pašregulāciju, esot jau pieaugušā vecumā, un piedāvā veidus, kā mazināt trauksmi ikdienā.Ņikita Bezborodovs ir bērnu psihiatrs un Bērnu slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītājs. Viņš ir izveidojis un turpina attīstīt Pusaudžu resursu centru, kur ir daudz vērtīgas informācijas, kā arī jaudīga komanda ar 100 speciālistiem: klīniskie psihologi, ārsti- bērnu psihiatri, ārsti-pusaudžu narkologi, uztura speciālisti, mentori, sociālie darbinieki, psihoterapeiti, KBT terapeiti, sporta treneri, fizioterapeiti, apzinātības un mākslas grupu vadītājas. Mūsu pirmā saruna ar Ņikitu bija par to, kā saprast pusaudzi un to, kas ar cilvēku notiek pusaudža vecumā, kad pieaugušie no pusaudža sagaida pieauguša cilvēka uzvedību un atbildību, bet viņa tiesības ierobežo bērna līmenī.Vairāk informācijas sarunas lapā šeit.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:21 Par skaidrību terminos – psihologs, psihoterapeits, psihiatrs – kas par ko atbild12:03 “Pašregulācija ir lielākā daļa no tā, ko mēs ikdienā darām”28:27 Kādēļ bērniem ASV pašregulācijas spēju attīstības traucējumi ir divas reizes vairāk izplatīti36:19 Diagnoze UDHS – ko tas nozīmē un ko ar to iesākt52:41 Kā nodrošināt, lai mūsu smadzenes varētu pilnvērtīgi darboties. Jaunākie atklājumi cilvēka anatomijā1:02:47 Kādu ietekmi uz mūsu pašregulācijas spējām atstāj piesaiste, traumas un vide, kurā atrodamies1:19:28 “Kritiskais periods mūsu vadības funkciju attīstībai ir pirmie divi, trīs gadi”1:27:09 Ieteikumi, kā uzlabot pašregulāciju, esot jau pieaugušā vecumā1:35:54 Veidi, kā mazināt trauksmi ikdienā

Stāsta Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Grobiņā Maija Rolava "Mātes klavierspēlē klausoties, viss izgaist putekļos un mani paņem  savā varā vārdos netverama pasaule. Jau bērnībā man mūzika bija nepieciešama kā dienišķā maize, kā valoda, kas vieno debesis un zemi," savulaik rakstījusi Zenta Mauriņa. Viņa izauga mūzikas pasaulē. Grobiņas doktorāta galvenie viesi pamazām kļuva mūziķi. Muzikālā atmosfēra mājās bija parasta lieta, jo Zentas māte rīkoja trio un kvarteta vakarus, tajos skanēja gan vijole, gan klavieres. Grobiņnieki esot vīpsnājuši, un daktera kundzes Melānijas muzikālos centienus saukuši par "dakterkundzes muzikālajām orģijām". Te valdīja Bēthovena kamermūzika, Rihards Vāgners, īpaši iemīļots bija Rihards Štrauss. Mājas ballītēs, dzimšanas dienās māte pati spēlēja valšus un dančus, jo privātmājās patafonu vēl nelietoja un tas arī neliecināja par labu gaumi. Pusaudžu gados Zenta mācījās klavierspēli. Viņas privātskolotājs bija ģimenes draugs Hanss Holcapfels, mūziķis, tā laika Liepājas Simfoniskā orķestra diriģents – cilvēks, kurš savu dzīvi pavadīja gara pasaulē, daudz stāstīja par tā laika un pagātnes dzejniekiem, komponistiem, mūziķiem. Viņš uzskatīja, ka dzīves piepildījums ir māksla. Un iedvesa Zentai drosmi, ka gara pasaulē viņai visi vārti atvērti. Par viņu Zenta rakstīja: "Tur, kur esam mēs ar tēvoci Hansu, vienmēr ir pirmā klase!" Diriģentam, kurš pamazām bija kļuvis par mājas draugu, Zentas dzīvē bija liela ietekme. "Manā dumpīgajā sirdī viņa tuvumā aizvērās viena otra brūce." Viņš mācīja ne tikai mūziku, bet arī cieņu pret rakstīto vārdu. Cilvēkus Holcapfela kungs vērtēja pēc viņu izturēšanās pret grāmatu uzskatīdams, ka tie, kuri lasot lauž grāmatu, spējīgi uz nodevību." Zentai Mauriņai bija kvēla, aizrautīga un jutekliska  daba, un agrās jaunības maksimālismā viņas tā laika moto bija - visu vai neko, tādēļ mūzikas stundas uzņēma ar lielu aizrautību un atbildību. Uzskatīdama, ka muzikālais talants ir iedzimts un viņas meitām tas nepiemīt - katrā ziņā tas neesot tik spilgts kā viņai, Melānija vienmēr pretojās Zentas mūzikas stundām un taisnīgi domāja, ka simfoniskā orķestra diriģentam neklājas nopūlēties ar skuķu neveiklajiem pirkstiem. Kad Zenta savās mūzikas studijās bija nonākusi līdz Baha fūgām un Šopēna prelūdijām, kādu dienu atskārta, kādēļ klavierspēli apgūt profesionāli viņai neizdosies. Pie vainas bija atklāsme, ka spēlējot nevarēs lietot klavieru pedāli, jo, lai lietotu pedāli, bija vajadzīgas kājas, par ko viņa rakstīja: "Protams, pedālis ir muļķīgs metāla daikts, kas jāspiež ar kāju, bet tas saistīja toņus, tos saauda audumā." No  tālākajām mūzikas  stundām Zenta atteicās, jo gribēja spēlēt tā, kā jāspēlē, vai arī nemaz, ar šo lēmumu sarūgtinot savu skolotāju. Viņš zināja, ka mūzikā ar varu nekas nav panākams. Vecākiem viņš paskaidrojis, ka Zenta ir pārpūlējusies un šī iemesla dēļ mūzikas stundas jāpārtrauc. Par viņa takta izjūtu Zenta bija pateicīga. Domājot par mūzikas ietekmi uz cilvēkiem, rakstniece apraksta gadījumu, kad Pirmā pasaules kara laikā ģimene bijusi spiesta doties bēgļu gaitās: tikmēr Grobiņas doktorātā vācu virsnieki ierīkojuši kazino. Atgriežoties mājās, dakterim Mauriņam ar sievu, piecām meitām un divām kalpotājām no plašajām telpām piedāvāts apmesties mazā istabiņā. Māte pašapzinīgi iegājusi mājā, kuru atstājusi tīru un glītu, ieraudzījusi, ka uz viņas spožā flīģeļa, uz kura pat puķu vāzi nedrīkstēja nolikt, sakarsētā pannā kūpējušas desiņas. Paceltu galvu viņa apstājusies mūzikas istabas vidū, pārmetoši uzlūkojusi kareivjus un teikusi:  "Kungi, vai tā ir vācu kultūra?" Uz ko kāds augstāks vācu virsnieks pielēcis kājās, sasitis papēžus un atteicis: "Nē, kundze, tas ir karš!" Mātei izdevies mūzikas istabu atkarot un viņa atgriezusies pie klavierspēles. Un, kad pilsētiņas komandants vakara pastaigās bija dzirdējis viņu aizrautīgi spēlējam Šopēna prelūdiju, pārsteigts lūdzis atļauju noklausīties Melānijas kundzes muzikālajā interpretējumā. Tik kaislīgu Šopēnu kā cienītā kundze spēlējot, viņš dzirdot pirmo reizi! Dažas dienas vēlāk virsnieki izvākušies no doktorāta un visas vienpadsmit istabas atkal bijušas ģimenes rīcībā. Un tad Zenta ir izaugusi, un doktorāts, kas viņai licies kā ozols, kurš dziļi sakņojas zemē, vairs neeksistē. Par visu vairāk viņa vēlas doties uz Rīgu un studēt. Bruņodamās ar Nīčes atziņām, viņa alkst cīņas. Rīga viņai nozīmē brīvību un garīgu pilnību, bet Zentai tā sagādā vilšanos. Lielajā pilsētā viņa iepazīst, kas ir šaurība, netīrība un pamestība... Viņa ilgojas pēc mūzikas. Viņai nenāktos grūti strādāt līdz vēlai nakts stundai, lai nopirktu dārgu biļeti, bet nauda vien neatrisina nokļūšanu koncertā. Kā pieburt tos divus vīrus, kuri iet gar viņas istabas logu, kura atrodas pagrabstāvā, lai pavadītu viņu? Iepretim logam redzams stabs, uz kura uzlīmēts milzīgs plakāts: Broņislavs Hubermans, vienīgais koncerts Rīgā. Ir neiespējami sev iestāstīt, ka viņa nemaz nevēlas tikt. Šo bezcerīgo  situāciju glābj draudzene Anna Antigone. Īstajā vārdā Elfrīda Lauva. Vēlākajos gados Zentai ir iespēja savu mūzikas badu remdināt. Viņa apmeklē Operu, koncertus, Dziesmu svētkus. Ir draugos ar Lūciju Garūtu, Jāzepu Vītolu. Mājās, Kuldīgas ielā, lepojas flīģelis, un kā Grobiņas doktorātā viņas māte rīkoja koncertus, pēc tam arī viņa pati savā Kuldīgas ielas dzīvoklī tos rīko. Dzīvojot trimdā, kur dzīves realitāte un eksistence pavisam cita, mūzikas bads ir vēl reālāks. Dienasgrāmatās "Trimdas traģika" viņa raksta: "Sarkanais Krusts man aizdevis radio – mazu čerkstošu kasti. Izmisīgi meklēju kādu staciju, kura atskaņotu Mocarta skaņdarbus, bet aparāta šņākoņa cerības saklausīt ko muzikālu padara neiespējamu." Reiz apmeklējot operu Bāzelē, Zenta netika ielaista koncertzālē. Administrācija uzskatīja, ka personas ratiņkrēslos nedrīkst apmeklēt operu, jo evakuācijas nepieciešamības gadījumā šos cilvēkus nevarētu izglābt. Konstantīns Raudive šo situāciju atrisināja pa savam – iedodot attiecīgajai amatpersonai kukuli. Bet Zentai viss mūzikas baudīšanas prieks bijis sabojāts. Vēlākajos gados Zentas Mauriņas īpašumā nonāk firmas "Siemens" radioaparāts ar plašu atskaņotāju: "Mans plašu atskaņotājs, mans Dāvids, atkārto adadžo. Un ir tā, it kā debesis atvērtos!" Zentas uzticamais palīgs Dāvids – Vecās Derības psalmu dziesminieks. Sevi viņa raksturo kā pušelnieku, kam daudz kā trūkst, bet ļoti lepojas ar piederošo  skaņuplašu kolekciju. "Atvairot ikdienas skudru uzbrukumu, es no sava lielā skaņuplašu krājuma izraugos Grīga sonāti čellam la-minorā." Šķiet, visu instrumentu karalis Zentas Mauriņas izpratnē ir čells. Vismaz šim instrumentam pieder visvairāk viņas atzinības. Uzticamais radioaparāts "Dāvids" pēc Zentas Mauriņas nāves nokļuva viņas palīdzes Heidelores Heringas īpašumā. Heidelores kundze bija nolēmusi, ka "Dāvidam" jāatgriežas Latvijā. Īsi pirms pandēmijas sākuma kino vīru grupa, kura uzņem filmu par rakstnieces dzīvesbiedru Konstantīnu Raudivi, pēc filmēšanas Vācijā atveda radio uz Grobiņu! Zentas Mauriņas piemiņas istabās greznojas arī skaņuplašu skapītis, un krājumu papildina Arturo Toskanīni diriģētais  Bēthovena simfoniju albums ar skaņuplatēm. "Dāvids" ir darba kārtībā. Un šeit viņi satiekas: Zenta Mauriņa ierunājusi skaņuplatē stāstus par savu tēvu, doktorātu un bērnības dzīvi Grobiņā, un "Dāvids" to atskaņo.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Mani aizrauj tēmas par cilvēka resursiem, enerģiju, iespējām. Tāpēc sāku interesēties, kā mūsu jaudu ietekmē pieredze, ar ko saskaramies pusaudža vecumā, kad esam pārejas posmā uz kļūšanu par pieaugušu cilvēku. Kādus secinājumus par sevi un dzīvi tādēļ izdarām, un kā tas ietekmē mūsu dzīvi kā pieaugušajam. Es gribēju saprast, ko mums ir izdevīgi zināt gan par pusaudzi, kas dzīvo mūsos, gan par pusaudzi, ar ko jāsadzīvo ikdienā.Uz sarunu aicināju bērnu psihiatru un Bērnu slimnīcas Psihiatrijas klīnikas vadītāju Ņikitu Bezborodovu. Lai saprastu pusaudzi sevī, ir vērts sākt ar sapratni, kas ar cilvēku notiek pusaudža vecumā. No Ņikitas teiktā man īpaši aizķērās viņa frāze, ka no pusaudža lielie sagaida pieauguša cilvēka uzvedību un atbildību, bet viņa tiesības ierobežo bērna līmenī.Ņikita stāstīja par pusaudžu piederību grupai, pārmaiņām, agresiju, seksu, neapdomību, komunikāciju, bēdām un arī kaitējuma nodarīšanu sev. Ņikita ir izveidojis un turpina attīstīt Pusaudžu resursu centru, kur ir daudz vērtīgas informācijas, kā arī jaudīga komanda ar 100 speciālistiem: klīniskie psihologi, ārsti- bērnu psihiatri, ārsti-pusaudžu narkologi, uztura speciālisti, mentori, sociālie darbinieki, psihoterapeiti, KBT terapeiti, sporta treneri, fizioterapeiti, apzinātības un mākslas grupu vadītājas.Man šī saruna palīdzēja vairāk saprast savas, mana vīra un draugu agrākās izvēles un grūtības pusaudža gados, ar kuru sekām mēs paši saskaramies ik pa laikam. Tā deva sava veida atvieglojuma sajūtu, jo, kā teica Ņikita, pieaugušajiem joprojām ir iespējas visu ko mainīt uz labu, lai vai kāda būtu bijusi viņu pusaudža vecuma pieredze.Es ceru, ka Ņikitas stāstītais īpaši noderēs saskarsmē ar pusaudžiem, lai vecākiem un citiem pieaugušajiem izdotos veidot foršākas attiecības ar "bez piecām minūtēm" pieaugušajiem savā dzīvē. Ņikitas, viņa komandas darbs un Pusaudžu resursu centrā pieejamā informācija jauniešiem paver iespējas uz pilnvērtīgāku un jaudīgāku pieaugušā dzīvi.Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:15:31 Kā procentuāli izskatās ģenētikas un vides ietekme uz cilvēka uzvedību21:03 Pusaudžu vecums mūsdienu izpratnē, un kāpēc tas ir tik svarīgs35:06 Kāda tendence ir novērota, ja atkarība no noteiktām vielām rodas jau pusaudžu vecumā40:09 Atkarība un sociālais fenomens58:13 Universāla pieeja, kā vislabāk palīdzēt savam pusaudzim1:04:59 Ko, bērnam augot, iesākt ar robežām; kā saglabāt saikni ar savu bērnu sarežģītā vecuma posmā1:12:12 Kā un vai ar bērnu runāt par seksu un seksualitāti1:16:30 Pusaudzis, paškaitējums un pašnāvnieciskas tieksmes – kā palīdzēt jauniešiem pārdzīvot šo posmu1:44:39 Vai pieaugušā vecumā ir iespējams dziedināt savas pusaudžu gados iegūtās traumas

Vardarbība jeb problēmjauniešu izolēšana no pārējiem nav risinājums, tā, iebilstot pret ideju aizsūtīt viņus mājmācībā, izteicies Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs. Krustpunktā Lielā intervija ar viņu. Nils Sakss Konstantinovas jau pandēmijas laikā mēs daudz vaicājām, arī uzklausījām viņa viedokli par sērgas un tai sekojošo ierobežojumu postošo ietekmi uz jauniem cilvēkiem. Arī pēdējā laikā viņa sacītais ir izskanējis skaļi, piemēram, saistībā ar tā sauktajiem vardarbības grozījumiem Izglītības likumā, kur daļai likumdevēju bija vēlme bērniem ar uzvedības problēmām liegt apmeklēt skolu, tā vietā piedāvājot mājmācību. Mūsu viesis pauda gatavību kopā ar nozares kolēģiem vērsties pat kādās starptautiskās institūcijās, ja likumā tiktu veiktas šādas izmaiņas.  Tāpat viņam ir daudz ko teikt par pusaudžu dzimumidentitātes traucējumiem, kas nupat tiek piesaukti kā klupšanas akmens nākamās valdības koalīcijas veidošanā, un ir arī vīzija, ko darīt ar tādiem pusaudžiem, kādi palika uz ielas pēc nesen ar skandālu likvidētās Naukšēnu pāraudzināšanas iestādes slēgšanas.  Nils Sakss Konstantinovas diendienā strādā ar sarežģītiem pusaudžiem, viņš ir ieguvis maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā Lielbritānijā, Mančestrā, apguvis arī terapiju Oksfordas Kognitīvās terapijas centrā. Ir Latvijas Psihoterapeitu biedrības valdes loceklis. Iepriekš Nils studējis arī reliģiju pētniecību, viņam ir diploms teoloģijā, maģistra grāds teoloģijā Latvijas Universitātē, strādājis kā žurnālists, ir daudzu publikāciju un vairāku prozas grāmatu autors, no tām laikam pazīstamākā kopā ar Jurģa Liepnieka sarakstītā "Nāve - tās nav beigas".

"Ienirsim" pusaudžu pasaulē, uzzinot vairāk par kopienas misiju "14-18", ko Latvijā vada Valdis un Aiga Ozoli, kuri paši šobrīd iet kopienas iepazīšanas jeb Nācaretes ceļu. Uzzināsim vairāk par jauno kopienas mājas lapu un citām aktualitātēm.

#5BREINUMI janvāri noslēdz ar tēmu par jauniešu mentālo veselību, kāpēc tā ir tik pat svarīga kā fiziskā veselība, kā mentālā un fiziskā veselība papildina viena otru, kamdēļ nav jābīstās no vārdu salikuma psihiskā veselība, kā pasargāt sevi un kur griezties pēc palīdzības, ja tiek novērota pašsajūta par psihiskās veselības traucējumiem. Raidījumā runājam par to, kā būt labākam pret sevi un veidot savu pašsajūtu. Raidījuma viesi ir organizācijas "Global Shapers Riga" un projekta "Pieseko Sev" pārstāves – Agnese Kalniņa un Anta Aizpuriete-Krolmane, kā arī Rēzeknes Pusaudžu Resursua Centra pārstāve – Sanda Žukovska.  Sarunas laikā uzzinam arī katras organizācijas mērķus un to, kā ar savu atbalstu tiek palīdzēt jauniešu veselības stāvokļa uzlabošanai. Kā arī raidījuma laikā veicam aptauju latgales jauniešu vidū un uzzinam viņu vērtējumu par savu veselības stāvokli.  Raidījumu vada Līna Lontone un Edgars Provejs, raidījuma rubriku "Vaicuoj atbiļdis" veido Daiga Laizāne. Breinojamīs kūpā!

#5BREINUMI janvāri noslēdz ar tēmu par jauniešu mentālo veselību, kāpēc tā ir tik pat svarīga kā fiziskā veselība, kā mentālā un fiziskā veselība papildina viena otru, kamdēļ nav jābīstās no vārdu salikuma psihiskā veselība, kā pasargāt sevi un kur griezties pēc palīdzības, ja tiek novērota pašsajūta par psihiskās veselības traucējumiem. Raidījumā runājam par to, kā būt labākam pret sevi un veidot savu pašsajūtu. Raidījuma viesi ir organizācijas "Global Shapers Riga" un projekta "Pieseko Sev" pārstāves – Agnese Kalniņa un Anta Aizpuriete-Krolmane, kā arī Rēzeknes Pusaudžu Resursua Centra pārstāve – Sanda Žukovska.  Sarunas laikā uzzinam arī katras organizācijas mērķus un to, kā ar savu atbalstu tiek palīdzēt jauniešu veselības stāvokļa uzlabošanai. Kā arī raidījuma laikā veicam aptauju latgales jauniešu vidū un uzzinam viņu vērtējumu par savu veselības stāvokli.  Raidījumu vada Līna Lontone un Edgars Provejs, raidījuma rubriku "Vaicuoj atbiļdis" veido Daiga Laizāne. Breinojamīs kūpā!

Kā mūsdienu neadekvātajā vidē saglabāt un kopt savu garīgo veselību? Par pieredzi, kā krīzes situācijās palīdzēt bērniem, pusaudžiem un viņu vecākiem garīgās veselības uzturēšanā raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts uzklausām bērnu un pusaudžu psihoterapeiti Dagniju Tenni, kura ir ieguvusi doktora grādu attīstības psiholoģijā Latvijas Universitātē, bet šobrīd atrodas Kanādā, psihiatru, psihoterapeitu, psihoanalītiķi Kasparu Tūteru Kanādā un psiholoģi, Latvijas Universitātes profesori Baibu Martinsoni, kuras vadībā izstrādāta garīgās veselības programma skolēniem. Galvenokārt mūsu saruna par Latvijas un diasporas ģimeņu pieredzi krīzes situācijas uzturēt garīgo veselību.  

„Sūpluok saimē” ir vosorys nūmetne, kas itymā nedeļā, laikā nu 2. leidz 7. augustam, nūtyka Rēzeknis nūvoda Rogovkā. Tymā kūpā beja saguojuši pusaudži nu vysys Latvejis, kurim tyvs latgaliskais – teksti, dejis, muzyka,  kulturys i viesturis vierteibys. Iz kaidu strēči jim beja pīsavīnuojuse ari Ausma Sprukte. Plemineicys i pleminīki, muoseicys, muosiniškys i muosys, kai ari unuki i unučkys – taidi nūsaukumi īdūti kotrai nu pusaudžu grupu, kas itymā nedeļā Rogovkā pīsadola nūmetnē „Sūpluok saimē”. Pusaudži vacumā nu desmit da 14 godu Nautrānu vydsškolā i tuos apleicīnē dzīd, īt daņčūs i rūtaļuos, roksta, veidoj rūkdorbus, gon ari vuicuos vysaidys cytys Latgolai i myusu dīnu jaunuotnei aktualys prasmis. Nūmetne „Sūpluok” nūteik jau ūtrū reizi, tuos ituo goda vadmotivs „saime” izvālāts pandemejis apstuokļu īspaidā, kod vīna nu spieceiguokūs vierteibu, kas nasamaina, ir tys, ka pasauļaunam iz sovu saimi, tyvuokajim – iz sovejim. Vaira nikai 30 daleibnīku vydā ir pusaudži gon nu Rēzeknis i Preiļu pusis, gon ari attuoluoki gosti nu Reigys, Limbažu i cytu Latvejis piļsātu.

* Latvijā atgriezušies mūsu olimpisko zelta medaļu ieguvēji - 3x3 basketbolisti * Pusaudžus Latvijā sāk potēt arī ar ražotāja Moderna vakcīnu pret Covid 19 * Vakcinācijas veicināšanai valdība atbalsta loterijas rīkošanu; eksperti pret to iebilst * Japānā jauns Covid19 saslimušo rekords

3. jūlijā pulksten 20 Mazajā Mežotnes pilī un 4. jūlijā pulksten 17 Kuldīgas Mākslas namā, klātesot publikai, savu jaunāko koncertprogrammu "Kino atspulgi" demonstrēs trio Fabel jeb klarnetiste Anna Gāgane, čellists Kristaps Bergs un pianiste Linda Leine. Cenšoties izvairīties no pierastiem standartiem, šajā programmā līdzās Gabriela Forē un Nino Rotas trio mūziķi likuši akcentu uz latviešu komponistu jaundarbiem. Mežotnē un Kuldīgā programmas nebūs identiskas, bet runājot par jaundarbiem, mūziķi ir priecīgi par brīnišķīgo sadarbību ar Georgu Pelēci un Andri Vecumnieku, kas rezultējusies ar Lirisku triptihu par latviešu tautasdziesmu tēmām (Georgs Pelēcis) un  Fabel Cinema Fantasy (Andris Vecumnieks). "Neatliekamajā sarunā" ar Lindu un Kristapu uzzinām arī par sadarbību ar video mākslinieku Romānu Dricu, kuras rezultāts būs skatāms VEF Kultūras pils Youtube kanālā 8. jūlijā ciklā Come prima, kā arī par koncertiem Vācijā un Itālijā. Inta Pīrāga: Šobrīd dzīvojat ar kino atspulgiem uz lūpām, koncertafišās un dažādos medijos. Kino pasaule ir tā, kas jūs ievilkusi tā pamatīgi – es pārspīlēju, vai arī tā patiešām arī ir? Linda Leine: Jā, kino atspulgi mūs ir ievilkuši... Šī gan nav tieši kino mūzika, kā varbūt iedomājas klausītāji – drīzāk tā ir mūsu ideja, kā mēs uztveram atspulgus mūzikā no kino; kas varētu būt kino mūzika tieši mums, un kā mēs redzam bildes mūzikā, jo tās visas jau patiešām ir bildes – kad mēs spēlējam. Stāsts un bildes – kaut kādā ziņā tā ir mūsu iedomātā pasaule. Uzreiz jāsaka, ka programmas ar vienu šādu kopsaucēju patiesībā ir divas. Daudz kas sakrīt, daudz kas mazliet atšķiras. Rīdzinieki dzirdēs kaut ko citu, Mežotne mazliet kaut ko citu, Kuldīgā arī būs savas nianses. Man jau šķiet, ka jūsu piedāvātā mūzikas izlase uzrunā ar diezgan krietnu intelektuālu piedāvājumu. Kristaps Bergs: Mūsu pirmajā programmā pirms diviem gadiem atskaņojām zelta fonda repertuāru, kas rakstīts tieši mūsu sastāvam – Brāmsa un Bēthovena trio. Toreiz tapa arī viens jaundarbs no Evijas Skuķes puses. Kad sākām meklēt repertuāru jaunajai programmai, sākumā pat nedomājam tik daudz par kino atspulgiem. Jā, ir oriģinālskaņdarbs no Nino Rotas. Un tad sanāca, ka atradām Ērika Ešenvalda "Ūdens atspulgus", kas arī būs vienā no šiem koncertiem. Nonācām līdz Gabriela Forē trio, kas gan nav kino mūzika, bet ir franču mūzika, un saknes franču kino mūzikā meklējamas tieši pie lielajiem romantiķiem un klasiķiem. Un kaut kā tā ideja dabiski risinājās un ritinājās, ka apspēlējam atspulgus. Vai tas gluži ir intelektuāli – nezinu. Tas vairāk tāds mūsu lasījums. Negribam piedāvāt kino mūziku. Katram cilvēkam iešana uz kino jau nozīmē kaut ko citu. (..) Pusaudži iet uz kino, lai pēdējā rindā pabučotos. Pateicoties Romāna Drica videoprojekcijām, kas piesaistītas šim projektam, mums izdevies uzburt ainas, kas nav kino, bet no tām katrs var izvilkt kaut ko sev. Tas var patikt, tas var nepatikt, bet tas neatstāj vienaldzīgu. Man šķiet, cilvēkus, kas mūs redzējuši vai dzirdējuši, kaut kādā veidā šī programma uzrunā, un tas arī ir tas, kas mums kā trio arī visvairāk patīk – mēs nemeklējam lielu fanu pūli, bet priecājamies, ka cilvēki, kas redzējuši šo programmu, nav palikuši vienaldzīgi. Tad mums ir interesanti strādāt. Ģimenē, kurā, piemēram, ir trīs bērni, katrs no ģimenes locekļiem iet uz savu kinozāli, jo katram ir savas intereses – vienam vajag melodrāmu, citam – fantastiku, trilleri vai detektīvu. Ja mēs lietojam žanrisko apzīmējumu, tad kā jūs šo tik ļoti atšķirīgo un dažādo programmu varētu raksturot? Kristaps: Inese Lūsiņa mums jautāja ko līdzīgu, un es teicu – dzīve kā kino. Tas man bija pirmais, kas iešāvās prātā, daudz nedomājot. Kino var parādīt pilnīgi visu. Programmā ir ļoti daudz meditatīvas mūzikas. Jā, varbūt par Forē var teikt, ka tas ir nopietns, romantisks lielformas darbs, bet mūzika ir tik krāsaina, tā klausītāju uzrunā pilnīgi savādāk. Linda: Arī erotika ir šajā programmā – Nino Rota. Kā jau mēs sakām – tas ir mūsu skatījums uz dažādiem žanriem un uz kino. Bet tāds viens kopsaucējs... Manuprāt, šis koncerts rada ziņkārību, jo mani pašu vienmēr tā pārņem – nu, kā tad tagad šodien būs, kā cilvēki reaģēs, kā mēs paši reaģēsim uz mūziku? Jo tā ir tik ļoti dažāda. Katrs klausītājs var atrast kaut ko sev – meditatīvu un lirisku, sapņainu un piepildītu ar humoru, erotiku, kaut ko asu. Kristaps: Dzīve kā kino... Bet ne amerikāņu – to šablonu no kino šajā gadījumā vajadzētu noņemt. Vairāk un plašāk – ierakstā...

Izskatīšanai Saeimā virza priekšlikumu atļaut strādāt kosmētiķiem un kosmetologiem. Pusaudžu potēšanu Bērnu slimnīcas ārsti vērtē atbalstoši. Epidemioloģiskajai situācijai uzlabojoties, gada otrajā pusē ir sagaidāma straujāka ekonomikas izaugsme un prognozēts, ka Latvijas ekonomika šajā gadā pieaugs par 3,5 procentiem, norāda Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis – par to un vēl citiem tematiem Covid-19 dienas apskata podkāstā.

Mūsdienu vecākiem, kuri auguši citā vidē, ir grūtības atpazīt un noteikt, kas ir normāla viedierīču lietošana, kad ir par daudz un kad jau tā kļuvusi problemātiska, - secina pusaudžu mentālās veselības speciālists, psihologs Emīls Ūdris: “Tāpēc nereti vecāki varbūt pat īsti nezina, kā un cik daudz viņiem jāiesaistās jaunieša viedierīču lietošanas regulēšanā.” Kāpēc pusaudžu ikdienā joprojām liela nozīme ir regulācijai un vecāku noteiktām robežām un kāpēc īpaša nozīme šajā vecumā ir savstarpējai sarunai?

Rīta cēliens Raidījuma vadītājs: RML komanda “Labrīt! Vai esi jau pamodies? Laiks modināt prātu!” – ar šādiem vārdiem iesākas katrs raidījums “Rīta cēliens”, kurā kopā ar klausītājiem un studijas viesiem pārrunājam visdažādākās tēmas. Raibs, dinamisks un daudzveidīgs – tāds ir šis raidījums. Saruna ar Pusaudžu Resursu centra Liepājas nodaļas vadītāju, jauniešu kouču un divu bērnu mammu Ingu Laugali par to, kā vecāki un citi radinieki var palīdzēt pusaudzim tik pāri pandēmijas izaicinājumiem, par darbu ar jauniešiem pandēmijas laika un izlikšanos, ka viss ir labi

Raidījumā Piespēle turpināsim Ģimenes studijā aizsākto diskusiju par to, ka Latvijas Futbola federācijas Attīstības un jaunatnes komiteja nolēmusi, ka no šī gada U-13 grupā bērni spēlēs ar 5.izmēra bumbu jeb lielāku un smagāku, nekā līdz šim. Tas raisa bažas par iespējamu palielinātu traumu risku, kā arī ilgtermiņa negatīvu ietekmi uz bērnu smadzeņu darbību. Viedokli izsaka futbola skolas „Metta” dibinātājs un vadītājs Ģirts Mihelsons, kā arī „Futbola parks academy” izveidotājs, futbola treneris un doktorantūras students Kristaps Slaidiņš. Raidījuma lielā saruna šoreiz ar Polijas kluba Zeļonas Guras „Stelmet Enea” basketbolistu Jāni Bērziņu, kurš sevi šosezon pierādījis ārzemēs, spēlējot kā leģionārs VTB līgas komandā. Bērziņš trīs reizes karjeras laikā atguvies pēc krustenisko saišu plīsuma, kas vien jau ir apbrīnas vērts.

Ja mūsu sabiedrība būtu ģimene, šobrīd mēs jau sen būtu sociālā dienesta, ja ne bāriņtiesas uzmanības lokā – visi te strīdas ar visiem un labi neiet nevienam: ne vecākiem, ne labajiem bērniem, ne sliktajiem un pat ne vidējiem. Tā pašreizējo situāciju raksturo psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss-Konstantinovs. Krustpunktā Lielajā intervijā saruna par valdības mēģinājumiem komunicēt ar sabiedrību un cilvēku uzvedību Covid krīzes laikā. Raidījuma viesis - Nils Sakss-Konstantinovs.

Ja mūsu sabiedrība būtu ģimene, šobrīd mēs jau sen būtu sociālā dienesta, ja ne bāriņtiesas uzmanības lokā – visi te strīdas ar visiem un labi neiet nevienam: ne vecākiem, ne labajiem bērniem, ne sliktajiem un pat ne vidējiem. Tā pašreizējo situāciju raksturo psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss-Konstantinovs. Krustpunktā Lielajā intervijā saruna par valdības mēģinājumiem komunicēt ar sabiedrību un cilvēku uzvedību Covid krīzes laikā. Raidījuma viesis - Nils Sakss-Konstantinovs.

Kas ir mobings internetā? Vai tehnoloģijas spēj to mazināt? Noklausies sarunu ar TietoEVRY in Latvia vadītāju Valēriju Vārnu un Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Konstantinovu gan par huligānismu internetā, gan jauno TietoEVRY rīku The Polite Type. Podkāsta sērijā arī tehnoloģiju ziņu tops un jaunā Samsung Galaxy Tab Active 3 planšetdatora apskats - planšetdators cilvēkiem darbībā, kuri ir gatavi iemainīt spīdīgus dizaina aspektus pret izturību un praktiskumu. Podkāsta sērija tapusi sadarbībā ar TietoEVRY in Latvia.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un tiesībsarga atklātie pārkāpumi Bruknas muižā ir izraisījuši lielu rezonansi. Diskusijas medijos un sociālajos tīklos ir demonstrējušas pretējus viedokļus par to, kā izturēties pret tiem bērniem un pusaudžiem, kas rada problēmas un ar kuriem skola un vecāki netiek galā. Pēdējās dienās daudz ir runāts par to, kādas metodes tiek lietotas Bruknā. Taču kāda vispār ir alternatīva šādai Bruknai? Kāda ir Latvijas politika šajā ziņā? Kādā veidā Latvijā cilvēki cenšas vai necenšas palīdzēt tiem, kuri ir kļuvuši par tā saucamajiem problēmbērniem. Diskutējam par to Krustpunktā. Raidījumā piedalās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieks Jānis Ābele, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš, centra "Dardedze" valdes locekle, sociālā darbiniece Laila Balode un sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni" direktors Didzis Čākurs, bet telefoniski diskusijā iesaistās Juglas vidusskolas direktore Aija Melle un Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Konstantinovs.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un tiesībsarga atklātie pārkāpumi Bruknas muižā ir izraisījuši lielu rezonansi. Diskusijas medijos un sociālajos tīklos ir demonstrējušas pretējus viedokļus par to, kā izturēties pret tiem bērniem un pusaudžiem, kas rada problēmas un ar kuriem skola un vecāki netiek galā. Pēdējās dienās daudz ir runāts par to, kādas metodes tiek lietotas Bruknā. Taču kāda vispār ir alternatīva šādai Bruknai? Kāda ir Latvijas politika šajā ziņā? Kādā veidā Latvijā cilvēki cenšas vai necenšas palīdzēt tiem, kuri ir kļuvuši par tā saucamajiem problēmbērniem. Diskutējam par to Krustpunktā. Raidījumā piedalās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieks Jānis Ābele, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš, centra "Dardedze" valdes locekle, sociālā darbiniece Laila Balode un sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni" direktors Didzis Čākurs, bet telefoniski diskusijā iesaistās Juglas vidusskolas direktore Aija Melle un Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Konstantinovs.

Būt vienam, tā ir izvēle, bet kā ir būt vientuļam? Svētki asi izgaismo kontrastu starp vienatni un vientulību, un, iespējams, vientulība ir stāvoklis, kas dziļi iespaido mūs ne tikai emocionāli, bet arī fiziski. Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj, ka institūta šogad maijā veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 60% iedzīvotāju pēdējā gada laikā jutušies vientuļi. Turklāt katrs trešais atzīst, ka šādi jūtas regulāri. Vientuļa cilvēka portrets Latvijā: gados jauna sieviete, kas strādā par speciālisti, kurai ir salīdzinoši augsti ienākumi, viņa dzīvo Rīgā vai Pierīgā, ir attiecības – precējusies vai ir partneris. Vēl viens mīts, ka cilvēki jūtas vientuļi, ja nav sabiedrībā vai attiecībās. Latvijā vientuļi jūtas nevis gados vecāki cilvēki, bet tieši jauni cilvēki, īpaši vecumā no 18 līdz 29 gadiem un ar lielākiem ienākumiem. Aptaujas mērķis bija pievērst uzmanību šai problēmai, ko apzīmēja kā vientulības pandēmiju, kas pārņem pasauli, darba vietas un sabiedrību. Helmane atgādina, ka vientulība un būšana vienam nav viens un tas pats, tāpēc iespējams, dati varētu būt vēl bēdīgāki, jo daudzi neapjauš, ka ir vientuļi. Helmane kā vienu no iemesliem šādam vientuļa cilvēka portretam min sociālo tīklu ietekmi, to, ka ir arvien mazāka ir nepieciešamība tikties ar citiem klātienē. Tajā pašā laikā viņa min, ka cilvēks, kurš ir aktīvs sociālajos tīklos, bieži nerāda patieso ikdienas situāciju. Tāpēc arī bieži vecāki ar bērniem var justies vientuļi, jo sociālie tīkli parāda veiksminiekus, bet tu nevari dalīties ar savu stāstu, kas ne vienmēr ir tik ideāls. Tas rezultējas vientulības sajūtā. Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālists Nils Sakss-Konstantīnovs atzīst, ka jaunieši bieži runā par to, ka jūtas vientuļi, viņiem nav attiecību, kas varētu to mazināt.  "Iespējams, ka cilvēkam, lai viņš nejustos vientuļš, nepietiek ar draudzēšanos vai pazīšanos vispār, bet ir nepieciešamas tā sauktās emocionāli nozīmīgās saiknes. Lai tās izveidotos, ir vajadzīgs ilgāks laiks, vismaz 2-3 gadi. Tam ir vajadzīgs arī, visticamāk, fizisks kontakts," skaidro Sakss-Konstantīnovs. Kā censties pārvarēt vientulību, analizē psihosomatiskās medicīnas ārste, Latvijas Universitātes doktorante un Medicīnas fakultātes pasniedzēja Inta Zīle.

Lai arī veselības tematikai veltīto laiku bieži aizņem Covid-19 pandēmija, nekur nav pazudis jautājums par „digitālo veselību” – sevišķi bērniem un pusaudžiem, kuri arī internetā (tāpat kā uz ielas vai skolā) var nonākt dažādās bīstamās situācijās. Attālināto mācību laikā šis risks ir pat palielinājies, vecākiem jāmācās novērtēt apdraudējumu un pamanīt neveselīgas izmaiņas bērna uzvedībā, raidījumā “Rīta panorāma” aicina Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs.

Šajā gadā jauno spēlfilmu ražošanu var sākt pieci režisori – Linda Olte uzņems pusaudžu drāmu "Māsas"; Juris Kursietis veido savu trešo pilnmetrāžas spēlfilmu "Barbari", režisors un mūziķis Aigars Grauba uzņems spēlfilmu par leģendāro mūzikas grupu – "Jumprava: Lielais notikums", režisore Ināra Kolmane ekranizēs Noras Ikstenas romānu "Mātes piens", bet režisors Māris Martinsons iecerējis filmu "Zeme, kas dzied" par dziesmu svētku tradīcijas dzimšanu. "Šis ir īpašs gads, jo ir ļoti liels pieprasījums, ir daudz projektu, sīva konkurence, kas kļūst ar katru gadu arvien lielāka. Es to skaidroju savā ziņā ar kino nozares prestiža palielināšanos, ar simtgades filmu programmas rezultātiem," raidījumā Kultūras Rondo atzīst Nacionālā Kino centra (NKC) direktore Dita Rietuma. Daudzi talantīgi režisori, jauni režisori, vidējās paaudzes, atzīti klasiķi vēlās strādāt un veidot filmas. Projektu bija daudz, atbalstītie pieci ir trešā daļa no spēlfilmu projektiem," turpina Rietuma. "Arī dokumentālās filmas un animācijas filmas ir būtiska nacionālās kino nozares daļa." Rietuma norāda, ka atbalstu guvušas divas pilnmetrāžas animācijas filmas, kas izmaksu ziņā ir tikpat vai pat vēl ietilpīgākas nekā spēlfilmas. Zināmi NKC izsludinātā 2020. gada jaunu filmu ražošanas konkursa rezultāti, atbalstot 8 dokumentālo, 6 animācijas filmu un 5 spēlfilmu, kopā 19 jaunu filmu veidošanu. Konkursā kopumā tika izvērtēti 30 filmu projekti – 11 dokumentālās filmas, 7 animācijas filmas un 12 spēlfilmas, pretendējot uz konkursa finansējumu 1 768 327 eiro apmērā, kas paredzēts jaunu filmu ražošanai 2020. gadā. Raksturojot finansiālo situāciju nozarē, Rietuma atzīst, ka pēc simtgades Latvijas kino pamatbudžets palielinājās, bet tā nav simtgades situācija. Viņa arī norāda, ka ir būtiski šobrīd atbalstīt kino nozares procesu kā tādu, atbalstot filmas gan ražošanas procesā, kā arī attīstīšanas procesā. Viņa cer, ka drīzumā varēs atsākt filmēšanu. Tāpat tūlīt arī noslēgsies attīstīšanas projektu konkurss, ka iesniegts rekordliels pieteikumu skaits Savukārt par iespējām atsākt filmu rādīšanu kinoteātros Rietuma izsakās piesardzīgi. "Šobrīd Rīgā tikai "Splendid Palace" ir vienīgais kinoteātris, kas plāno veidot ierobežotus pasākumus. Arī lielie kino izrādītāji min jūliju kā agrāko laiku, kad varētu domāt par filmu izrādīšanas atsākšanu," bilst Rietuma. Viņa norāda, ka noteiktie ierobežojumi kino izrādīšanu padara bezjēdzīgu, jo nav finansiālas loģikas darbināt lielu mašinēriju, ja paredzami vēl lielāki zaudējumi. "Ceram, ka situācija uzlabosies un pamazām kinoteātrī atvērsies, vai tas būtu vasaras vidus vai rudens," vērtē Rietuma. Pamazām un piesardzīgi kinoteātrus atver arī citviet pasaulē.

„Cilvēkam vajag suni” ir jaunākais iestudējums Valmieras drāmas teātrī. Izrāde tapusi pēc rakstnieces Regīnas Ezeras stāstu motīviem. Režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece ar šo stāstu starpniecību ielūkojas pusaudžu sirdīs, viņu pieaugšanas sāpēs un priekos. Skatītāji atzīst, izrāde emocionāli uzrunājusi un likusi aizdomāties par atbildību. Izrāde sākas ar stāstu, kurā suņu vīrs atbrauc uz Rīgu pārdot četrus savas Grācijas kucēnus. Katrā stāstā atklāts, kā katrs saimnieks sadzīvo ar savu jauniegūto suni. Izrāde iekļauta programmas „Latvijas skolas soma” piedāvājumā, tāpat kā iepriekšējās režisora veidotās izrādes – Jannes Telleres „Nekas” un Valda „Staburaga bērni”. Skatītāju zālē daudz skolas vecuma jauniešu, arī ģimenes kopā ar bērniem. Izrādē vēl piedalās aktieri Ieva Puķe, Ilze Pukinska, Māra Mennika, Mārtiņš Liepa, Aigars Apinis, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovelis, Ingus Kniploks, Juris Laviņš, Rihards Rudāks un Mārtiņš Meiers. Izrādes radošajā komandā – scenogrāfe Pamela Butāne, kostīmu māksliniece Inga Siliņa, komponists Jēkabs Nīmanis un gaismu mākslinieks Jānis Sniķers radījuši vienotu, nosacītu vidi un atmosfēru. Valmieras teātra mājas lapa vēsta, ka tuvākās izrādes „Cilvēkam vajag suni” jau izpārdotas, biļetes var iegādāties uz 15.marta izrādi.

Latvija ir pārliecinoša līdere, ja runa ir par mobingu skolās. Mums pieder augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Ja ciet no mobinga un nepieciešama palīdzība šajā vai jebkurā citā jautājumā, "Pusaudžu resursu centrs" sniedz bezmaksas palīdzību. Vairāk: pusaudzim.lv RAIDĪJUMĀ: - Personīgā pieredze. Kurš bijis cietējs, kurš pāridarītājs, bet kurš tik vien kā noskatījies uz mobingu no malas; - Psihoterapeites, kā arī skolas psiholoģes komentāri; - Sociālais projekts "Neklusē"; - Izplatītākie mobinga veidi Latvijā; - Vai disciplīna ir atrisinājums?; - Kā rīkoties, ja cieš no mobinga vai to veicina; - Pastāstīt par situāciju nenozīmē sūdzēties. Studijā Youtube un Instagram platformu blogere Alise Mankus, Māra Miķelsone un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolotājs Matīss Rihards Vilcāns.  Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

Latvija ir pārliecinoša līdere, ja runa ir par mobingu skolās. Mums pieder augstākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Ja ciet no mobinga un nepieciešama palīdzība šajā vai jebkurā citā jautājumā, "Pusaudžu resursu centrs" sniedz bezmaksas palīdzību. Vairāk: pusaudzim.lv RAIDĪJUMĀ: - Personīgā pieredze. Kurš bijis cietējs, kurš pāridarītājs, bet kurš tik vien kā noskatījies uz mobingu no malas; - Psihoterapeites, kā arī skolas psiholoģes komentāri; - Sociālais projekts "Neklusē"; - Izplatītākie mobinga veidi Latvijā; - Vai disciplīna ir atrisinājums?; - Kā rīkoties, ja cieš no mobinga vai to veicina; - Pastāstīt par situāciju nenozīmē sūdzēties. Studijā Youtube un Instagram platformu blogere Alise Mankus, Māra Miķelsone un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolotājs Matīss Rihards Vilcāns.  Paldies Izglītības un zinātnes ministrijai Jaunatnes politikas valsts programmai "Jaunatnes lietas"! Paldies Rīgas Stradiņa Universitātes studentēm Annai Feldmanei, Elzai Smilškalnei, Katrīnai Laugai, Katrīna Ozoliņai, Montai Kaivai Konovalovai, Samantai Krēsliņai.

"Es gribētu daudz vairāk noteikti rakstīt par sociālām tēmām, atzīst Ance Kristāla. Viņa ir studējusi kultūras socioloģiju un menedžmentu, bet tagad vairāk pievērsusies socioloģijai. Pusaudža maksimālismā domājusi, ka dzeja būs viņas pamatnodarbošanās. Cikls „Jaunie vārdi” iepazīstina ar šībrīža jaunajiem dzejniekiem, kuri piedalās ikgadējās Dzejas dienās un ir pilntiesīgi piepulcējušies saviem vecākajiem kolēģiem. Šodien dzeju lasa un par sevi stāsta Ance Kristāla. "Es gribētu tiekties, ka manā profesionālajā karjerā arī literatūra un socioloģija var savstarpēji sadarboties, sastrādāties," atzīst Ance Kristāla. Viņa ir apguvusi Kultūras akadēmijā studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu un šīs studijas sākotnēji, pievēršoties rakstniecībai, palīdzējušas aptvert kultūras lauku. Bet maģistratūrā viņa ir pievērsusies socioloģijai un uzskata, ka abas lietas viena otru papildina.

  Raidījums, kurš dos iespēju labāk izprast sevi, savus ģimenes locekļus un draugus. Tikai par to runājot, nosaucot lietas īstajos vārdos un apzinoties, kas ar mums notiek, mēs varam saprast, kā rīkoties tālāk. Par īstām izjūtām, piedzīvoto un pārdzīvoto stāsta aktrise Dārta Daneviča un grafikas dizaineris Toms Grīnvalds - Kalniņš. Izjūtas komentē un paskaidro pusaudžu psihoterapeits un Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Konstantinovs. Raidījumā: Kāpēc viena raidījuma ietvaros runājam par trauksmi un depresiju? Ko nozīmē piedzīvot trauksmes lēkmi? Kāpēc cilvēki jūtas nomākti? Kā uzvedas pusaudzis, kurš pakļauts trauksmes vai depresijas riskam? Kādi ir galvenie simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība draugu, ģimenes locekļu uzvedībā? Kā uzvedas cilvēks brīdī, kad izlēmis izdarīt pašnāvību? Kad tu pajautāji saviem tuviniekiem - vai viņi domā par pašnāvību? Kad tu saviem tuviniekiem atgādināji, cik ļoti svarīgi viņi tev ir? Kā mazināt trauksmainos un depresīvos brīžus? Kā saprast, ka dzīve ir skaistākā dāvana, kura mums ir dota? Diennakts krīzes tālruņi krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”: 67222922 (Lattelecom) 27722292 (Bite) https://pusaudzim.lv https://www.nenoversies.lv/ http://www.depresija.lv/  

  Raidījums, kurš dos iespēju labāk izprast sevi, savus ģimenes locekļus un draugus. Tikai par to runājot, nosaucot lietas īstajos vārdos un apzinoties, kas ar mums notiek, mēs varam saprast, kā rīkoties tālāk. Par īstām izjūtām, piedzīvoto un pārdzīvoto stāsta aktrise Dārta Daneviča un grafikas dizaineris Toms Grīnvalds - Kalniņš. Izjūtas komentē un paskaidro pusaudžu psihoterapeits un Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Konstantinovs. Raidījumā: Kāpēc viena raidījuma ietvaros runājam par trauksmi un depresiju? Ko nozīmē piedzīvot trauksmes lēkmi? Kāpēc cilvēki jūtas nomākti? Kā uzvedas pusaudzis, kurš pakļauts trauksmes vai depresijas riskam? Kādi ir galvenie simptomi, kuriem jāpievērš uzmanība draugu, ģimenes locekļu uzvedībā? Kā uzvedas cilvēks brīdī, kad izlēmis izdarīt pašnāvību? Kad tu pajautāji saviem tuviniekiem - vai viņi domā par pašnāvību? Kad tu saviem tuviniekiem atgādināji, cik ļoti svarīgi viņi tev ir? Kā mazināt trauksmainos un depresīvos brīžus? Kā saprast, ka dzīve ir skaistākā dāvana, kura mums ir dota? Diennakts krīzes tālruņi krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”: 67222922 (Lattelecom) 27722292 (Bite) https://pusaudzim.lv https://www.nenoversies.lv/ http://www.depresija.lv/  

Dievs. Daba. Darbs. Par šīm cilvēka dzīvē tik būtiskajām vērtībām Annas Brigaderes vārdiem runā skolotājs Jānis Rudzītis no Liepājas. Talantīgs mājturības skolotājs, kurš strādā Liepājas 8. vidusskolā. Jānis Rudzītis ir dzimis 29. februārī, tāpēc dzimšanas diena viņam nav katru gadu, turklāt viņš atšķiras no citiem vēl kāda iemesla dēļ. Viņš ir izcīnījis savas tiesības dzīvot, kas liek atbildīgāk raudzīties uz katru nodzīvot dienu. Pusaudžu gados iegūtā trauma un vēlāk smaga slimība, kas atstāja pēdas vīrieša ķermenī, nav salauzušas viņa garu, tāpēc liepājnieks Jānis Rudzītis ar savu dzīvot sparu un mīlestību pret katru nodzīvoto dienu ir paraugs gan saviem skolēniem, gan kolēģiem. Dzimis aizputnieks, taču tagad dvēselē liepājnieks - tētis, vīrs un dēls, Jānis Rudzītis šoreiz viesis Talantu galerijā.  

Tiešā ētera valdzinājums, runas nodarbības, nepatika pret ierakstu veidošanu un nakšņošana radio - šīs atmiņas no bērnības, pusaudža gadiem un agrās jaunības par savu pirmo darbavietu ir saglabājuši mūziķi Valters un Kaža jeb Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeisters. Viņi atceras „dzeguzēnu” gaitas radiomājā un raidījuma „Radiotīnis” vadīšanu. Kārlim Būmeisteram tolaik bija trīs gadi un Valteram Frīdenbergam – divi, kad viņi uzsāka savas gaitas bērnu vokālajā ansamblī „Dzeguzīte”. Pusaudžu vecumā abi kļuva par raidījuma Radiotīnis vadītājiem un vēl pēc pāris gadiem Kārlis vadīja sestdienas rīta programmu Latvijas Radio2. Raidījums Reiz radio puišus uz sarunu aicina, lai atcerētos tieši Radiotīņa laikus, kad šīs tūkstošgades sākumā Latvijas Radio 1. kanālā ik darbadienas vakaru divas stundas skanēja programma dažādu vecumu bērniem un jauniešiem, ko veidoja tāda paša vecuma mazie un jaunie radio darbinieki. Un tolaik Valters un Kaža bija jau izauguši no "dzeguzēniem" un baudīja popularitāti kā grupas „Putnu balle” dalībnieki. Tagadējā raidījuma Ģimenes studija vadītāja Agnese Linka, pati darbodamās jauniešu radījumā Radiobumba, saņēma atbildības pilnu uzdevumu - būt par redaktori pusaudžu raidījumam un pirmie Radiotīņa vadītāji bija abi minētie puiši. Bijušie radiotīņi uz interviju atnāca katrs ar savu saini padusē: Valteram tā bija motociklista ķivere, savukārt Kārlis ieradās ar grozu, kurā rāmi dusēja viņa dēls Eduards, kas tik īsu brīdi sarunas laikā paģērēja savu daļu uzmanības. Pašūpināts un dabūjis knupi, Eduards ļauj papam un onkulim Valteram turpināt atcerēties pusaudžu laikus radio. Laiks gāja, zēni auga, Kārlis kopā ar Agnesi sāka vadīt Radiobumbu, par kuru runājām iepriekšējā Reiz radio, tātad raidījumu, kas domāts vidusskolēniem un studentiem, un Valters tika pie jaunas pārinieces - Lindas Rutules. Tad Valters izauga no šī raidījuma un līdz bērnu un jauniešu programmas beigām Radiotīni vadīja Linda kopā ar Edvardu Vārdauni.