Podcasts about skatoties

Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu? Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele. Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras. Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs? RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi. JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās. KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu. Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā. Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums. Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku... Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv. Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.

Lielākā daļa Eiropas ir lauki un tieši lauku attīstībai un revitalizācijai iecerēts liels kongress Rīgā, kurā ar saviem pētījumiem pulcēsies pētnieki no 48 valstīm. Kā klājas lauku teritorijām pasaulē? Vai aizvien novērojama masveida migrācija uz pilsētām? Un, vai dzīve laukos mūsdienās ir trūkuma vai luksusa simbols? Raidījumā vērtē sociologs Miķelis Grīviņš, Rīgas Stradiņa universitātes tenūrprofesors. Vai mums ir tendence meklēt iespējas dzīvot laukos un tā jau ir tāda Luksus paradība - dzīvot laukos? Miķelis Grīviņš: Man liekas, ka tas ir komplekss fenomens, uz kuru nevar vienkārši atbildēt. Ja mēs mēģinām vienkāršu atbildi pateikt - nezinu, laukos tagad pēkšņi viss ir labi vai viss ir slikti, tad patiesībā mēs pazaudējam iespēju palīdzēt tām teritorijām, kurām varbūt ir grūti Neapšaubāmi, ir kaut kādas vietas, kas ir izbaudījušas to, ka parādās grupa, kura var atļauties un kuriem ir resursi, lai dzīvotu ārpus Rīgas. Te ir jāņem vērā, ka dzīve ārpus Rīgas paredz pilnīgi citus modeļus, pilnīgi citas investīcijas ikdienā, pie mazāka iedzīvotāju blīvuma pilnīgi visi sociālie pakalpojumi kļūst dārgāki gan naudā, gan laikā. Ja tu esi ekonomiski nodrošināts un tu esi viens no tiem "vēlamajiem stāstiem", kurš strādā kaut kur, kur var nopelnīt daudz, bet tad dzīvo savā zaļajā, attālajā vietā, tad, protams, mēs varam tikai priecāties par to. Bet no tā, ko es esmu lasījis, tās vietas, kas izbauda šo migrāciju no cilvēkiem, kuri ir turīgi, tās ir salīdzinoši nedaudz, un tie ir konkrēti reģioni. Ir kaut kas, kas vieno tos reģionus, kas ir svarīgi, lai cilvēki tur tagad atgrieztos vai gribētu vispār tur izvēlēties dzīvot? Tas ir infrastruktūras vai dabas objekta tuvums vai reģiona centram ir jābūt ar kaut ko ļoti vilinošam, vai tie ir pilnīgi lauki tālu meža vidū jābrauc daudzus kilometrus pa meža ceļu, lai vispār sasniegto to vietu? Miķelis Grīviņš: Atbilde, ko es varu sniegt, ir "educated guess", ka ir faktori, kas nospēlēs visos gadījumos. Sāksim ar to, ka cilvēki ir dažādi, mēs nevaram visu ielikt vienā maisā, bet ir kaut kādas lietas, kuras mēs redzam, ka kopsakarības ir. Jau pirms pāris gadiem bija pētījumi, kas rādīja, ka mēs varam likt kaudzi ar dažādiem faktoriem uz papīra, bet beigu beigās tā infrastruktūra, pieejamība, vai tu tur vari nokļūt, tas ir tas, kas izsaka, vai cilvēki būs gatavi uz turieni doties vai nē. Attiecīgi ir skaidrs, ka tā pirmā lieta, kas ir jāsakārto. Bet mums ir jābūt gana godīgiem par to, ka mēs esam ļoti maz tājā teritorijā, kas mums ir, un mēs nevarēsim sakārtot infrastruktūru visur. Jo mēs ātrāk sapratīsim, kuras ir tās vietas, kuras mēs gribam sakārtot, jo mēs labāk varēsim to naudu, kas mums ir infrastruktūrai, iztērēt pēc iespējas efektīvāk. Lai cik tas skaudri neizklausītos, man liekas, pēc pāris gadiem vēlme dzīvot kaut kur tālāk no infrastruktūras, tā būs diezgan elitāra lieta, par kuru pašam būs jāmaksā diezgan daudz. Skatoties uz mūsu demogrāfiskajiem procesiem, mēs nevaram cerēt, ka tā infrastruktūra pēkšņi atpelnīsies. Es saprotu, ka tas ir kaut kas skaudrs, ko teikt kādam, kas sēž no Rīgā studijā pie galda, un ir viegli komentēt. Bet es īsti neredzu, kāds varētu būt cits scenārijs. Ja mēs atkāpjamies no infrastruktūras, tad, man liekas, sākās preferenču jautājumi par to, kas cilvēkam patīk un ko cilvēks meklē. Mēs redzam, ka tie centri, kuri iegūst, principā ir vieni un tie paši. Un tie tie, kas jau ir veiksmīgi pārdevuši [sevi] kā vietas, kurās ir patīkami dzīvot, nereti kurās jau ir kaut kāda kopiena ar tiem cilvēkiem, kuri pārvākušies. Un tas ir papildu jautājums, vai mēs gribam, lai viņi aizbrauc uz turieni un patiesībā veido to savu ģentrificēto kopienu, kura netusējas ar vietējiem, ir savs pārticības līmenis un lēnām izstumj ārā visus pārējos. Vai arī, kā teici, ir cilvēki, kas zina, ko viņi grib no dabas, bet tos mēs varbūt tik labi nenotveram statistikā. Kas interesē citus pētniekus ne tikai par Latviju, bet par citām valstīm, apmanīties ar informāciju un ziņām, jo, no vienas puses, liekas, varbūt katrai valstij ir ļoti specifiski pētījuma aspekti un situācijas, un rezultāti, vai tas ir kaut kas, ko var pielīdzināt cita valsts citai?K Miķelis Grīviņš: Pagājušajā kongresā redzējām, ka bija ļoti liels fokuss uz ilgtspējīgākajiem lauksaimniecības modeļiem, galvenais fokuss bija uz agroekoloģiju. Digitalizācija bija bija milzīga tēma, bija vairākas sesijas tikai par to, kā aplūkot dažādus aspektus digitalizācijā. Protams, kā atrast jaunas iespējas kopējā pārējā, kur pilsēta kļūst par arvien nozīmīgāku un lielāku ūdensgalvu un lauki varbūt ne vienmēr piesaista tikpat lielas investīcijas. Mums ir liels ekspektācijas pret laukiem, bet, tā kā mēs ne vienmēr novērtējam, ka iedzīvotāju blīvums rada izaicinājumus papildus. Šogad mēs redzam, ka kaut kādas tēmas ir pazudušas. Agroekoloģija ir palikusi par nelielu daļiņu vairs. Priekšplānā izvirzās līdzdalība, dažādas formas, kā lauku iedzīvotāji var iesaistīties plānošanā, kā tie var palīdzēt paši skatīties uz to, kāda ir lauku nākotne. Man liekas, tas prezentēta plašāku vispār pāreju zinātnē, kur mēs fokusējāmies uz to, kā gudrais pētnieks atnāk kaut kur no malas, un tagad tas fokuss ir uz to, ka gudrais pētnieks varbūt vēl joprojām ir gudrs, bet viņš saprot, ka visi pārējie arī gudri un ka tie rezultāti vai uzdevumi ir kopā jārada. Arvien aktuāla tēma ir digitalizācija, bet jau citi skatupunkti. Protams, arī reģiona, kurā notiek kongress aktualitātes nosaka pētījumu tēmas.   Latvijas Nacionālajā dabas muzejā aplūkojama pasaules jūrām veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā atvērta atjaunotā ekspozīcija “Dzīvība jūrās”. Tā iepazīstina ar dažādās pasaules klimata joslās sāļūdenī un tā krastos sastopamiem dzīvniekiem. Muzeja 180. jubilejas gadā jaunā ekspozīcija ir viens no galvenajiem notikumiem. Latvijas Nacionālajam Dabas muzejam šis ir 180. jubilejas gads, un svinības turpināsies visa gada garumā. Viens no būtiskiem jubilejas gada notikumiem ir bijusi atjaunotās ekspozīcijas “Dzīvība jūrās” atklāšana šajā pavasarī. Tāpēc piedāvājam ieskatu ekspozīcijā. Saruna muzejā ar Komunikācijas nodaļas vadītāju Intu Langi, vecāko entomologu Jāni Dreimani un vecāko zooloģi Kristīni Greķi. “Dzīvība jūrās” aizved ceļojumā pa dažādām pasaules klimata joslām, rādot dzīvnieku grupu un sugu daudzveidību. Apmeklētāji var noiet ceļu no Arktikas līdz Antarktikai vienā ekspozīcijas zālē un pēc tam atgriezties mājās - Baltijas jūras krastos - otrā zālē.

"Patiesībā jau "Zelta globuss" ir balva ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgajam animācijas kino. (..) Tagad ar to "Straumi" gan ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas – vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu – būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju: tur būs jauni meklējumi, kas nav vis saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē," saka Ginta Zilbaloža filmas "Straume" producents Matīss Kaža. Viņš — arī "Spēlmaņu nakts" Gada jaunais skatuves mākslinieks. Viņš — arī viens no enerģiskākajiem un jaudīgakajiem jaunās paaudzes kino nozares profesionāļiem.   Anete AšmaneVilsone: Vai šis laiks tavā dzīvē ir "Straumes" laiks? Matīss Kaža: Pavisam noteikti – jā. Dažādos līmeņos un dažādās izpratnē. "Straumes" laiks arī tādā ziņā, ka notikumi vienkārši ar mani notiek – pēkšņi un negaidīti, un tad kaut kā uz tiem ir jāreaģē. Tāpat kā kaķim filmā! Vai šonedēļ iznācis arī kāds miera mirklis, lai patiešām saprastu, ka viena no vislielākajām un vissvarīgākajām kino balvām ir saņemta, turklāt arī Latvijai tā ir pirmā – pateicoties jums? Nē, nav, jo paralēli bija vēl viens cits darbiņš – Kultūras akadēmijā mums bija pirmizrāde studentu izrādei "Degošie". Arī tagad viss turpinās, jo strādāju pie izrādes Nacionālajā teātrī. Tā ka vismaz līdz marta vidum joprojām būs gan "Straume", gan arī citas paralēlās straumes, jo turpinās arī balvu sezona: tūlīt būs zināmas nominācijas gan kino balvai "Bafta", gan "Oskaram", gan vēl visādi citi pasākumi, kuri, cerams, palīdzēs filmai "Straume" iegūt vēl vairāk skatītāju visā pasaulē. Kā ir ar kritiķu atzinību: vai par "Straumi" ir arī sliktas atsauksmes, vai tomēr tikai un vienīgi sajūsminātas? Par visām filmām ir arī sliktas atsauksmes. Arī par "Straumi" ir sliktas. Tomēr kritiķu atzinība un balvas, arī skatītāju atzinība – vai uz ko tādu tu un Gints Zilbalodis sākumā varējāt cerēt un gaidīt?  Skaidrs, ka tik ārkārtīgi pozitīvu rezonansi negaidījām – tas būtu ļoti naivi. Tagad mēs kaut kā cenšamies uz to pēc iespējas adekvātāk reaģēt un turpināt strādāt arī pie Ginta nākamā projekta, neskatoties uz visu to, kas jāpaveic vēl ar šo filmu – galvenokārt tās ir mārketinga un publicitātes aktivitātes. Bet tas, uz ko mēs cerējām vēl izstrādes procesā, bija Kannu kinofestivāls, jo, zinot Ginta iepriekšējās filmas "Projām" panākumus un arī šīs filmas kvalitātes un unikālo autora rokrakstu, domājam, ka potenciāls tur varētu būt. Bet arī tur neklājās viegli: festivālā iekļuvām pēdējā brīdī – jau tad, kad tā programma jau bija izziņota. Bijām kā viena no papildus pievienotajām filmām… Kannu kinofestivāls, protams, bija ļoti spēcīga starta platforma, jo tās filmas, kuras ir Kannās, iegūst ārkārtīgi lielu preses uzmanību, industrijas uzmanību. Mums arī paveicās ar to, ka bijām vienīgā animācijas filma konkrētajā konkursā, un tad jau tā izcēlāmies. "Straume" saņēmusi ne tikai kritiķu un nozares profesionāļu atzinību: arī skatītāju kopējais skaits, kas jau noskatījušies filmu, ir ārkārtīgi liels. Jā, tur varētu būt jau virs pusotra miljona noteikti. Šobrīd Meksikā nedēļas, pusotras laikā jau ir vairāk nekā 500 tūkstoši skatītāju – Latvijas filmai tas ir nebijis precedents, ka tik milzīgs skatītāju skaits mazā laika periodā to noskatījies. Tāpēc paldies meksikāņiem, kuriem ir ļoti mīļa šī filma ar kaķi. (smaida) Kaut gan jāsaka, ka no izplatītāju puses tur bija sarīkota milzīga mārketinga kampaņa. Mehiko un arī citās lielajās Meksikas pilsētās esot daudz milzīgu izkārtņu ar filmu. Vai jums plūst arī sajūsminātas fanu vēstules? O jā, arī spāņu valodā! Ļoti daudz tiekam tagoti instagramā un citur, tiktokā ir ļoti daudz video. Jo īpaši tagad, kad filma jau nonākusi Amerikā. Arī digitālajās platformās "Apple TV" un "Fandango" ir daudz video par to, kā kaķi skatās "Straumi". Un tad raksta, vai noskatījās filmu līdz galam vai tomēr apnika, bet daudzi kaķi esot noskatījušies to līdz galam.  Kad filma martā nonāks digitālajās platformās arī Latvijā, tas varētu būt otrais skatītāju vilnis – kaķi, kuri mājās skatās filmu. (smejas) Un izrādās, ka projekts ar mazu finansējumu var pārspēt simtiem miljonu vērtas filmas un vislielākās animācijas studijas. Šoreiz tā sanāca, bet domāju, ka filmas veiksmes noteicošais faktors ir tas, ka, līdzko cilvēki un arī konkrētās balvas balsotāji šo filmu ir noskatījušies, viņu attieksme pret to ir ārkārtīgi pozitīva. Cilvēki ar šo filmu ir pārņemti un ļoti emocionāli stāsta, ka viņiem šī filma liek domāt pat par eksistenciālām, trauslām, ārkārtīgi personīgām lietām. Katram tas ir kaut kas cits. Filma strādā vispārīgā līmenī un ir brīvi interpretējama – tur  ir tik daudz simbolu, kurus var atkodēt, un katrs pieķeras kaut kam citam. Tāpēc mēs ļoti aktīvi strādājam tieši pie tā, lai maksimāli daudz balsotāju šīm balvām un industrijas pārstāvji Amerikā arī noskatās šo filmu. Esam dzirdējuši labus vārdus no daudziem brīnišķīgiem pasaulē pazīstamiem amerikāņu kino autoriem, toskait no Benija Avni, Bila Heidera. Tas iedvesmo – ka šie lielie vārdi tik tiešām arī šajā filmā saskata kaut ko jaunu un oriģinālu. Gintam arī bija iespēja šīs nedēļas laikā ar dažiem no viņiem satikties. Priecājamies, ka neatkarīgai animācijai ir atbalsts. (..)  Jo patiesībā jau "Zelta globusa" balva ir ne tikai Latvijas kino: tā ir pirmā balva neatkarīgam animācijas kino, jo "Studio Ghibli" filmas "The Boy And The Heron", kas varētu būt tuvākā neatkarīgajai animācijai un kura līdz šim saņēmusi "Zelta globusu", budžets ir 80 miljoni dolāru. Tas nav salīdzināms ar pusnabadzības apstākļos veidoto filmu "Straume". 2017. gadā tapa tava pirmā filma – "Vienu biļeti, lūdzu"... Jā, un tai bija diezgan lieli panākumi kino festivālos dokumentālajā žanrā – it īpaši tajā ziņā, ka tā bija jauna režisora debija. Filmas "Vienu biļeti, lūdzu" panākumi palīdzējuši man taisīt jau nākamās filmas, jo bija iemantota uzticība, kas jaunajiem režisoriem reti kad tiek dāvāta. Vienmēr jau ar tādu skepsi skatās, kas tad tur iznāks, vai konkrētajam cilvēkam var uzticēt lielbudžeta projektu Latvijas kontekstā vai valsts finansējumu. Tagad gan ar to "Straumi" ir tā, ka nevarēs jau gaidīt, ka arī visas nākamās Ginta filmas (vai visi projekti, pie kuriem es strādāšu) būs ar līdzīgiem panākumiem. Tie būs citādāki darbi un, cerams, tieši ar to arī uzrunās skatītāju – ka tur būs jauni meklējumi, kas nav saistīti ar kaķiem un nerunājošiem zvēriem, bet gan ar citiem personāžiem un tēmām, kas arī, cerams, uzrunās plašu auditoriju visā pasaulē. Tas, kas ir mainījies pēc šīs filmas – tagad tās vārds ir izskanējis un Gints Zilbalodis kļuvis par vienu no pazīstamākajiem animācijas autoriem pasaulē, un tas nozīmē, ka mēs ceram iedvesmot jauniešus gan Latvijā, gan citur pasaulē, kas taisa nelielas animācijas filmiņas tieši šādā pašā brīvpieejas programmatūrā 3D kā mēs "Blenderī" vai citā, ka tas ir iespējams – ja tev ir redzējums un stāsts, ko pastāstīt, un tu esi gatavs būt emocionāli patiess un atklāts pirmkārt jau pats pret sevi, tad tas ir iespējams. Tas ir arī darba jautājums. Jo tik daudz, cik Gints šos gadus strādājis pie "Straumes"… Tas ir milzīgs apjoms, un jāsaprot, ka nebūs tā, ka tu vienkārši ieslēgsi programmiņu, kaut ko pačakarēsi, un pēc pusgada tev būs kaut kas ģeniāls. Tas tiešām ir darbs sešas, septiņas dienas nedēļā piecu gadu garumā. Vai tu piekrīti plaši izskanējušajam apgalvojumam, ka tieši animācija ir viens no spēcīgākajiem Latvijas kino industrijas žanriem? Animācija nav žanrs. Kā pērn teica Pablo Berdžers, saņemot Eiropas Kino akadēmijas balvu par "Robotu sapņiem" – animācija nav žanrs,  tā ir viena no kino formām. Tas ir izteiksmes veids. Pašā animācijā var būt dažādi žanri: varam uztaisīt kriminālfilmu, vesternu, piedzīvojumu filmu un tā tālāk. Bet kā medijs, kā izteiksmes veids, kā viena no kino tehnikām mūsdienu animācija tiešām ir tā, ar kuru mēs visdrīzāk varam uzrunāt visplašāko auditoriju šodienas kontekstā, jo mums ir tā iespēja atšķirties no tā kanona, kurā strādā lielākā daļa mūsdienu animācijas studiju gan Eiropā, gan Holivudā. Tur viss veidots "Pixar 3D" estētikā. Šķiet, ka gandrīz visas filmas veidojis viens un tas pats mākslinieks, jo tās estētiski ir ļoti līdzīgas, personāži ir ļoti līdzīgi, un gandrīz visās ir pāris dziesmu kaut kur pa vidu, lai varētu tikt nominētas "Oskaram" par labāko dziesmu... Īpaši būtu vēlams pievērst uzmanību animācijas īsfilmām: lūk, tas gan ir formāts, kurā parādās ļoti daudz oriģinālas, interesantas, eksperimentālas stāstniecības. Tā ir ļoti atšķirīga vizuālā valoda. Skaidrs, ka pilnmetrāža prasa komerciālu potenciālu, jo animācija ir dārga un ilgi top. Tāpēc tur būs pārdodamāks virziens. Bet arī tur Eiropas, Āzijas un arī Dienvidamerikas neatkarīgā kino veidotāji var izcelties ar savdabīgu, oriģinālu stilu. Amerikā tas ir nedaudz grūtāk, bet arī tur šad tad parādās jaudīga neatkarīgā animācija. Tu pirms mirkļa pieminēji, ka Ginta nākamā filma būs citāda. Skatoties arī uz tavu režisora darbu, veidojot filmas – katra no tām ir atšķirīga! (..) 2017. gada intervijā Lienei Jakovļevai tu teici, ka ar filmu "Kur vedīs ceļš" gribi aizsāk žanru, kas nav tipisks latviešu kino, ar to domājot vesternu. Vai tas tev arī kā māksliniekam, kā režisoram ir apzināts lēmums – regulāri mainīt virzienus un mākslinieciskās trajektorijas, kurās tu dodies? Varbūt vēlies izaicināt sevi? Es domāju, ka jā. Arī tādā ziņā, ka pirmkārt man tas ir jauns lēciens nezināmajā, un, otrkārt, ir bail atkārtoties, kas kaut kādā ziņā stimulē iešanu jaunā virzienā vai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu citādāku izmantojumu, dažādus meklējumus. Taču vēl tā ir vēlme kaut kā atsvaidzināt kopējo kino ainavu un Latvijas kontekstā piedāvāt jaunus virzienus. Bet domāju, ka tas pamata uzstādījums vienmēr ir – kas ir tas stāsts, kas tevi emocionāli šobrīd satrauc vai arī par kādu tēmu tu gribi tīri intelektuāli diskutēt ar skatītāju. Vairāk – audioierakstā.  

Par Eiropas labāko debijas filmu šogad Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanā tika atzīta norvēģu spēlfilma „Armands”, kuru šoruden redzējām arī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās režisors ir Halfdans Ulmans Tendels (Halfdan Ullmann Tøndel), kura vārdu gribot negribot pavada fakts, ka viņš ir leģendārā zviedru režisora Ingmara Bergmana un tikpat leģendārās norvēģu aktrises Līvas Ulmanes mazdēls. Savukārt galveno lomu filmā „Armands” spēlē viena no šī brīža spožākajām Eiropas aktrisēm Renāte Rainsve (Renate Reinsve). Filma „Armands” ir skolas vecāku drāma, un tās darbība notiek vien dažu stundu amplitūdā, faktiski neizejot no skolas ēkas. Armands ir sešgadnieks, kas iesaistīts vienaudžu konfliktā, un uz skolu tiek izsaukta viņa māte – Renātes Rainsves atveidotā aktrise Elizabete. Otra konfliktā iesaistītā zēna vecāki pārmet Armandam nepiedienīgu seksuālu uzvedību, un skolas vadība neveikli cenšas situāciju atrisināt. Lai arī sākotnējā konflikta centrā ir bērni, viņi filmā neparādās. Mēs redzam tikai vecākus un lielu psiholoģisku spriedzi, kurā patiesībā tiek risinātas pieaugušo attiecības. Kad vēl pirms Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas tiekos attālinātā intervijā ar filmas „Armands” režisoru Halfdanu Ulmanu Tendelu, kurš pats arī rakstījis scenāriju, viņš atklāj, ka viss sācies nevis ar stāstu, bet gan ar galveno varoni Elizabeti, ko viņš radījis, domājot tieši par aktrisi Renāti Rainsvi. Un ilgi domājis, kādā stāstā viņu ielikt. Tendelam ir 34 gadi, un „Armands” ir viņa pirmā pilnmetrāžas filma. Skolā viņš strādājis gan pilnu laiku, gan paralēli studijām, kuras sākotnēji nebūt nebija kino jomā, bet pie tā vēl nonāksim. Skolotāja profesija Tendelam raisa dziļu cieņu, bet tā noteikti neesot viņējā. Skatoties filmu „Armands”, daudz nākas domāt par to, cik strauji mēdzam izdarīt spriedumus par citiem, reizēm balstoties arī nepārbaudītas informācijas druskās. Īpaši, ja runa ir par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Tas bija arī viens no virzītājspēkiem, veidojot filmas galvenos varoņus, saka režisors.

Režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Mihaila Durņenkova darbu "Dziedināšana" ar pazīstamajām krievu aktrisēm Čulpanu Hamatovu un Jūliju Augu. Iestudējums pirmizrādi piedzīvojis Tallinā, bet 9. decembrī to rādīja Rīgā. Uz skatuves sastapās divas lieliskas aktrises – Čulpana Hamatova, kura tagad dzīvo Latvijā un jau pavasarī gaidāma Dailes teātra izrāde pēc Olgas Tokarčukas romāna "Stum savu arklu pār mirušo kauliem", kur viņai būs galvenā loma. Un Jūlija Auga, kura tagad dzīvo Igaunijā un vairāk strādā kā režisore. Viņa bijusi Kirila Serebreņņikova aktrise Gogoļa centrā, bet tā jau ir pagātne, un kino – filmās „Māceklis” un „Čaikovska sieva”. Speciāli viņām izrādi "Dziedināšana" rakstījis dramaturgs Mihails Durņenkovs, kurš tagad dzīvo Somijā. Režisors Elmārs Seņkovs. Kad negaidīti mirst labdarības fonda “Dziedināšana” dibinātājs, visa atbildība gulstas uz viņa meitas Annas (Jūlija Auga) pleciem. Labdarības fonda pārmantošana nav vienīgais pagrieziena punkts viņas dzīvē. Drīz vien uzrodas pētnieciskā žurnāliste Soņa (Čulpana Hamatova), kurai ir aizdomas, ka labdarības organizācijas veiksmīgās darbības pamatā bijusi krāpšana. Atklājoties arvien jauniem noslēpumiem, drīz vien kļūst skaidrs, ka Soņas motīvi ir daudz personiskāki. Skatoties izrādi, nāk prātā arī pašas Čulpanas Hamatovas stāsts par to, ka 2022. gadā Krievijas prezidents Vladimirs Putins izslēdzis aktrisi Čulpanu Hamatovu no labdarības fonda "Labestības loks'' ("Krug dobra") pilnvaroto padomes. No padomes izslēgta arī aktrise Ksenija Rapoporta. Bet, protams, izrāde nav par šo faktu, vairāk par to, ko esam gatavi darīt, lai glābtu cilvēku dzīvības. Un varbūt par mainīt pasauli. Pēc izrādes "Dziedināšana" saruna ar trim emigrantiem – Mihailu Durņenkovu, Jūliju Augu un Čulpanu Hamatovu. Un latviešu režisoru Elmāru Seņkovu.

"Atsperes" studijā ciemojas Latvijas Nacionālā teātra "bezkaunīgais vecis" Juris Lisners. Pieklājīgi runājam par teātri un šodienas sajūtām, jaunības draugiem un vaļaspriekiem...  Gunda Vaivode: Juri, cik liela nozīme ir vietai, kurā tu esi piedzimis un uzaudzis? Juris Lisners: Man liekas – izšķiroša. Jo mēs, bērzainieši, uzskatām Cēsīs, ka tā ir pati galvenā vieta Cēsīs, jo tā ir parku zona. Kādreiz tā bija mazliet norobežota no lielajām Cēsīm. Mēs uzskatām, ka tā ir elitāra vieta Cēsīs. Un joprojām tāda intelektuāla sala. Jā, nu… Tas ir tāds nacionāllokālpatriotisms. Bet nu – tādi mēs bijām, un tādi mēs paliekam. Un kur tad jūs to teātri spēlējāt – visi četrīši – tu, brāļi Žagari un Māris Pūris? Cēsu kultūras namā. Brāļi Žagari un it sevišķi Māris Pūris tolaik bija lielākās zvaigznes. Es tur biju perifērākais no visiem. (smejas) Viņi mani iesaistīja šajā avantūrā, kas beigu beigās izrādījās par mana mūža darbu. Vienā intervijā tu stāstīji: būdams vēl skolnieks, reiz esi atbraucis uz Rīgu un restorānā "Kamielis" ieraudzījis Ģirtu Jakovļevu. Pēc tam aizbraucis atpakaļ uz Cēsīm, stāstījis par to, un neviens tev nav ticējis. Tagad jaunieši sociālajos tīklos redz visu, un diezin vai viņiem maz var būt kāds pārsteigums. Bet par ko tu šodien pabrīnītos, ja kādu satiktu? Kas tas varētu būt par cilvēku? Domāju, ka arī mani ir skāris tas pats jaunības kults, jo es laikam ne par ko nebrīnītos. Jo, teiksim, Sjūzenu Sarandonu esmu redzējis tuvāk nekā tevi tagad, Deividu Boviju drusku tālāk esmu redzējis, un Kristapu Porziņģi arī esmu redzējis – viņš man nāca pretī. Raimonds Pauls ir ar mani runājis un arī viens otrs prezidents. Tā ka būtībā nav [nekā tāda], kas mani varētu tā ļoti pārsteigt. Pavisam nesen pirmizrādi piedzīvoja Gata Šmita iestudētā Anšlava Eglīša komēdija "Bezkaunīgais vecis", kur tev ir galvenā loma – esi vienskaitļots, atšķirībā no iepriekšējā iestudējuma. Nacionālā teātra mājaslapā pie izrādes publicēti daži uzvedinoši jautājumi, kas man šobrīd prasās atbildami. Cik alus kausu dienā drīkst izdzert, sasniedzot 65 gadu vecumu? Tik daudz, cik gribas, bet lai netraucētu citiem un nezaudētu jēgu. Vai jaunas brilles ir greznība? Nu jau jā... Jaunas labas brilles.  Un cik gadu vecumā vajadzētu pārstāt vadīt automašīnu? Tas arī ir diskutējams jautājums... Tu, starp citu, taču arī vadi auto? Jā, turklāt esmu šofera dēls. Atceros, kā mans tēvs 75 gadu vecumā, būdams profesionāls šoferis, jūtami zaudēja savas iemaņas tieši vecuma dēļ. Jo viņš bija ideāls šoferis, profesionālis! Un 75 gados viņš sāka braukt jūtami sliktāk. Tā kā tā ir tēma, kas būtu apskatāma. Tavs priekšgājējs tavā lomā šajā izrādē ir tavs skolotājs Alfrēds Jaunušans, kura kursu tu konservatorijā arī pabeidzi. Kas ir svarīgākās lietas, ko viņš tev iemācīja? Gandrīz viss, ko tagad daru uz skatuves un dzīvē, ir saistīts ar viņa dotajām pamācībām. Viena no pamācībām, ko mēģinu pielietot, ir šāda: ja gadījumā intervijās man prasa, ko es ar šo lomu esmu gribējis pateikt, tad Jaunušans mācīja, ko lai atbild: atnāciet uz izrādi, paskatieties, un to, ko jūs redzējāt, to es arī gribēju pateikt! Līdz ar to bieži vien, klausoties savas kolēģu intervijas, kurās tiek stāstīts par mīļāko lomu, sak', mana mīļotā loma ir Jegors Petrovičs, un es tajā atradu tur tādus un šitādus dziļumus... Es mēģinu no tādiem tekstiem izvairīties, jo maz kurš skatītājs zina, kas ir Jegors Petrovičs, vai ne? Un nezina to lugu, varbūt pat nav redzējis izrādi. Līdz ar to mēģinu no šāda veida jautājumiem veikli izvairīties. Starp citu, kuri aktieri bija tavā kursā?  Ināra Slucka, Dace Bonāte, Ilze Rūdolfa, Juris Rijnieks, Dainis Porgants, Jānis Reinis, Dzintars Belogrudovs. Mēs bijām "zelta kurss", kas diemžēl neizturēja juku un nabagu laikus un no talantīgā kursa mūsu teātrī esam palikuši tikai Dace, Ināra un es. Atceros, ka jūsu kurss bija ļoti spēcīgs jau konservatoriju beidzot – [uz jums skatījās] ar lielām cerībām. Tas bija arī laiks, kad teātros neienāca milzum daudz jaunatnes kā tagad. Teātrī ienācām pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma, līdz ar to mums tika ļoti liela uzmanība. Uzreiz bija visa prese, par mums interesējās, mēs bijām notikums Latvijas kultūras dzīvē. Tagad tie laiki ir pagājuši. Tagad teātrī iekšā un ārā staigā ļoti daudzi jaunie aktieri. Vienkārši laiki ir mainījušies. No Lāčplēša līdz Pumpišam, no varoņiem līdz humoristiskiem puišiem un lēnprātīgiem večiem –  ka jaunībā, piemēram gribas visu – un tad paķer arī to, ko nevar. Ar dziedātājiem tā notiek nereti, bet kā ar aktieriem un ar tevi pašu?  Es vienmēr esmu bijis diezgan piezemēts. Nekad neesmu īpaši kārojis kādu lomu. Kas man ir trāpījies, to esmu spēlējis, un es iemīlu to lomu, kas man tiek piedāvāta. Bet vai bijis arī kas tāds, kas bijis par grūtu? Piemēram, dziedātāji šad un tad grēko šajā ziņā, ka paņem kaut ko, kas vēl nav viņu profesionalitātei un attīstībai piemērots. Latiņa paņemta par augstu.  Tas jāprasa skatītājiem, jo [pašam šķiet, ka] ir veiksmīgākas, mazāk veiksmīgas lomas. Atkarīgs arī no tā, kādā iestudējumā tu esi, ar ko strādā kopā – tur ir vairāki faktori. Tas nav tā, ka "augsto do" nevari izdziedāt tāpēc, ka vēl neesi tam gatavs. Piemēram, Romeo es neesmu spēlējis. Bet būtu gribējis? Nē, tāpēc jau es saku – man nav bijušas sapņu lomas, ja nu vienīgi vienmēr, arī jaunībā, esmu sapņojis, ka varētu nospēlēt Ābramu izrādē "Skroderdienas Silmačos"… Un tas sapnis nu ir piepildījies! Jā, tas tā ir. Un atnāca laikā – tieši tad, kad biju tam gatavs. Esmu dikti priecīgs par šo lomu. Tu nupat pieminēji vārdu "kopā", un tas ir vārds, kas pēdējā laikā tiek lietots ļoti bieži. Tas ir gan modes vārds, gan arī pēc būtības lietots vārds, jo arī radio mūs uz to mudina – darīt lietas kopā un nesēdēt vairs vienam savā cellē. Teātrī jau tas ir pavisam normāli, jo tā ir tik sintezējoša māksla, kur satiekas viss. Tomēr gribu vaicāt: cik tavā darbā ir kopā darīšanas, un cik daudz tev ir vientulības, strādājot pie lomas?  Gan – gan. Pirms nākt kopā, ir jāpaveic mājasdarbi, un tie nu gan jādara vienam pašam, lai tu būtu gatavs strādāt ar saviem kolēģiem, lai tu viņus neapgrūtinātu un neierastos uz sarunu ar viņiem kā balta lapa. Tev jābūt gatavam. Tā ir cieņa gan pret materiālu, gan pret darbu, gan pret kolēģiem.  Ko tu dari vēl bez tā, ka izlasi lugas materiālu? Daudz domāju, iedziļinos sevī. Kas ir mūsu profesijas galvenā lieta? Ja nevari kā aktieris iekāpt smilšu kastītē, kopā ar bērniem rakņāties, paņemt mazu sērkociņu kārbiņu un teikt, ka tas ir tanks, kas šauj un tā tālāk – ja tev nav šīs spējas, naivitātes pakāpes – tev nav vietas profesijā. Tev jāiet projām. Ir jāmāk rotaļāties arī sirmā vecumā. Mazliet jābūt bērna prātā. Kādreiz iznāk tik atklātas sarunas arī ar jaunajiem kolēģiem? Droši vien, ka nē. Jaunos īpaši neinteresē mūsu viedoklis. Bet, ja man pajautātu, es labprāt pastāstītu, kā es domāju, kā man tas rādās un mālējas. Bet jaunie iet savu ceļu. Kostīmi, grims, scenogrāfija, mūzika – visam jāsaskan… Man, piemēram, ļoti gāja pie sirds “Bezkaunīgā veča” vizualizācija – Mārtiņa Vilkārša skatuve un Bertas Vilipsones kostīmi. Bet, vai tev ir gadījies arī iekšēji disharmonēt ar piedāvāto ārējo risinājumu? Tu tomēr pēc horoskopa esi Jaunava, visam jābūt sakārtotam. Pieņemu, ka tas tev varētu arī traucēt.  Mēdzu būt diezgan kašķīgs šajos jautājumos. Bieži vien man ir gluži vienalga, bet reizēm kļūstu arī sīkumains, kas laikam Jaunavām ir raksturīgi – ja pieķeros kādam sīkumam, nelaižos vaļā, kamēr tas netiek izpildīts. Bet kā tu jūties jaunās izrādes skatuves telpā? Mārtiņš Vilkārsis – tas ir vārds pats par sevi. Tas vispār neprasa nekādus komentārus. Mārtiņš šodien ir numur viens Latvijā savā profesijā. Mārtiņš ir Mārtiņš. Tu vienkārši skaties un brīnies, kā viņš visu redz.  Bertai Vilipsonei arī jau ir maza pieredze.  Nav pirmā reize, kad ar Bertu strādājam kopā. Berta ir ārkārtīgi burvīgs, patīkams cilvēks. Viņa ļoti maigi māk panākt to, ko grib. Skatoties acīs, jūtu, ka viņa mani māna, bet tas notiek tik burvīgi, ka es viņai to piedodu. Saku – jā, Berta, tev ir taisnība, es vilkšu šīs kurpes, man tās tīri labi patīk! Kaut arī pirms tam tās man nepatika. (smejas)  Bet kurpēm uz skatuves jābūt ērtām, vai ne? Tās arī ir ērtas, tikai gribēju citu fasonu. Bet nu – Berta to māk tik smalki panākt.. Tas arī jāmāk.  (..) Mēs šobrīd it kā dzīvojam savu mierīgo dzīvi, kaut zinām, ka pavisam netālu ir karš. Un arī pirms šī raidījuma dzirdējām, ka radio viļņos mūs visu laiku mazliet tā kā brīdina vai mudina būt gataviem X stundai. Vai tu arī par to domā? Visu laiku... Būtībā tas traucē man darbā, tas traucē man dzīvē, tas ēd mani kopā… Domāju par to visu laiku. Tāpēc bieži vien ir grūti mācīties vārdiņus [lugai]. Naktī aizmiegu, klausoties šīs tēmas Youtube. Smagi runāt par to... Un smagi man ir nevis par krieviem, kas uzbrūk, bet par tiem, kas var palīdzēt, bet nepalīdz. Tas mani visvairāk tracina un arī baida – ka kāds dara visu, lai nepalīdzētu. Var, bet neizdara. Un tad, kad mēs sakām, ka esam drošībā – mūs  sargā Piektais pants un tā tālāk –, esmu skeptisks. Ļoti. Man ir smagi par to runāt, bet domāju, ka kristīgā pasaule varbūt dzīvo savus pēdējos pārdesmit gadus – tik tālu acīmredzot esam degradējušies, ka mūsu laiks vēsturē beidzas. Ceru, ka kļūdos, bet manī ir ļoti daudz pesimisma.  Tomēr vienmēr jādomā uz to labo... Jādomā, jā. Bet optimismam lielas rūmes šobrīd nav atstāts, tāpēc ir jābūt gataviem, ka ziepes var būt un ka tev tā plinte būs jāņem padusē. Ir jābūt gataviem. Tas var notikt strauji… Nezinu, kurš par tevi to ir teicis – ka tevi ir grūti pārliecināt par to, kam mūža garumā esi radis pats savus pierādījumus, un gods tev ir augstā vērtē. Kas ir tavi goda postulāti? Mans princips ir – ja nevari izdarīt labu, vismaz nedari sliktu.  Tas nav maz. Jā. Mēģinu pēc tā principa dzīvot. Vai nu man tas izdodas, vai neizdodas, to lai citi saka, bet tā es sev pats esmu iestāstījis – runāt var viskautko, bet tu nedrīksti darīt sliktu.  Paturēsim to prātā! Nopietni mēs savu izklaidējošo raidījumu pabeidzam, bet tādā pasaulē šobrīd dzīvojam.  Cerēsim, ka notiks brīnums un mēs varēsim vairāk smaidīt, vairāk priecāties un mums būs jādomā tikai par jaukām, gaišām lietām, nevis par to, kas apkārt – melns, tumšs. Tāpēc, mīļie draugi, ejiet vēlēt! Neesiet slinki, neesiet lecīgi, neaizbildinieties ar visādiem sīkumiem, vienkārši aizejiet un izdariet – izpildiet savu pilsoņa pienākumu! Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā LSM.LV.

Klajā nākusi Ilgoņa Vilka monogrāfija "Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. 1. daļa". Grāmata veltīta Latvijas astronomijas vēsturei, piedāvājot lasītājam iepazīt ne tikai nozīmīgu astronomu vārdus un dzīves gājumus, bet arī stāsta par astronomisko institūciju likteni sarežģītā gadsimtā. Raidījumā tiekamies ar autoru - Ilgoni Vilku. Nesen raidījumā Zināmais nezināmajā ar astronomu Ilgoni Vilku sarunājāmies par Visumu, tā mērījumiem un vēsturi. Atvadoties pēc šīs sarunas, tapa skaidrs, ka tūlīt, tūlīt dienasgaismu ieraudzīs arī astronoma jaunā grāmata. Tieši tāpēc satiekames atkal, tikai šoreiz nevis Latvijas Radio studijā, bet Latvijas Universitātes ēkā Raiņa bulvārī 19, kur atrodas arī Frīdriha Candera un Latvijas astronomijas kolekcija un kur interesenti var apmeklēt 1869. gadā pabeigto Astronomisko torni, kas kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem darbojas kā publiskā observatorija. Šie notikumi ir daļa no Latvijas astronomijas vēstures, un tieši par jauno monogrāfiju “Astronomija Latvijā 20. gadsimtā” (1. daļa) saruna ar monogrāfijas autoru, astronomu, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku. "Faktiski kaut kādā mērā vēsturei es biju pievērsies jau diezgan sen. 1986. gadā, kad sāku strādāt šeit, Latvijas Universitātē, tad mans pirmais uzdevums bija savest lietošanas kārtībā tieši šo astronomisko torni, lai tajā atkal darbotos teleskops un cilvēki varētu to apmeklēt. Un, saprotams, ka interesējos arī par torņa vēsturi. Mans tiešais priekšnieks, pats būdams astronomijas vēsturnieks, Leonīds Roze mani rosināja rakstīt žurnālam "Zvaigžņotā Debess", un tā tapa pirmā tāda pavisam vienkārša un neveikla publikācija par astronomijas vēsturi," atminas Ilgonis Vilks. "Atkal pie vēstures tēmas esmu atgriezies pēdējos gados. Jānis Klētnieks, astronoms un ģeodēzists, kurš nu jau ir mūžībā, uzrakstīja grāmatu "Astronomija un ģeodēzija Latvijā līdz 20. gadsimtam". Es viņam teicu - nu tad jāraksta tālāk, viņš teica - nē, lai to raksta pēc manis citi. Tā arī sanācis, ka šobrīd es tā kā esmu vienīgais cilvēks, kurš pārzina to astronomijas vēsturi pietiekami labi, lai varētu mēģināt arī kaut ko rakstīt. Un tā pirms pieciem gadiem iesāku šo grāmatu rakstīt, un tad, kad jau biju aprakstījis pamatā tos notikumus, kas risinājušies Latvijas Universitātē, mazliet arī pirms, par trimdas astronomiem un vēl dažas papildu lietas, tad sapratu, ka ir jau uzrakstījis tik daudz, ka jāsāk domāt par grāmatas dalīšanu uz pusēm. Runāju mūsu universitātes akadēmiskā apgāda darbiniekiem, un atbilde bija - jā, vajag pirmo daļu. Nu, te nu mēs esam!" turpina Ilgonis VIlks. Protams, būs arī otrā daļa. "Būtībā jau pat puse ir uzrakstīta. Plāns jau bija sastādīts pilnībā. Proti, ja šī pirmā daļa vairāk atspoguļo notikumus Latvijas Universitātē, tad otrā daļa galvenokārt būs veltīta notikumiem Latvijas Zinātņu akadēmijā, kur 20. gadsimta vidū izveidojās, sāka darboties astrofizikas observatorija. Par to jāizstāsta. Tur ir daudz cilvēku strādājuši vairākus gadu desmitus. Ir gana daudz aprakstāmo materiālu.  Tāpat Latvijas Astronomijas biedrība, kam agrāk bija garāks nosaukums, tāpat dažādi muzeji Latvijā, kas lielākā vai mazākā mērā saistīti ar astronomiju. Kā notika zinātnes popularizēšana padomju laikos un pēc tam. Mācības: kā, kad un cik skolā mācīja un tagad māca astronomiju. To visu arī vajadzētu iekļaut," vērtē Ilgonis VIlks. Ieskats raķešu zinātnē Pirms runājam par astronomijas vēsturi, ieskatīsimies raķešu zinātnē vārda tiešā nozīmē. Proti, uzzināsim, kā speciālisti aprēķina kosmosa kuģu  trajektoriju, kā var noteikt to, kad, cikos un kur nosēdīsies konkrētais izplatījumā palaistais aparāts. Par to, kā arī par gadījumu, kad aprēķinos tika pieļauta kļūda,  stāsta astronomijas entuziasts Ints Ķešāns. Skatoties no Zemes uz izplatījumu, šķiet, ka daudz vienkāršāk ir palaist raķeti kosmosā, nekā izmanevrēt automašīnu darbadienas pēcpusdienā Rīgas centrā. Taču, lai kosmosa kuģis vai kosmosa izpētes zonde nonāktu konkrētā vietā vai savienotos ar Starptautisko kosmosa staciju, ir nepieciešami ārkārtīgi precīzi aprēķini. Viss sākas ar pirmajām sekundēm, kad raķete tiek palaista orbītā jeb dodas pa noteiktu līniju kosmiskajā telpā. IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns palīdz ieviest skaidrību jautājumos saistībā ar kosmosa kuģu trajektorijas noteikšanu. Ints Ķešāns skaidro, ka kosmosa kuģu ceļa aprēķinos tiek izmantoti Ņūtona likumi, gan Krievijas kosmosa teorētiķa Kosntantīna Ciolkovska izstrādātie kosmosa kuģu ātruma vienādojumi. Visus šos aprēķinus jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad sākās kosmosa iekarošana, veic ar elektronikas palīdzību. Mūsdienās aprēķini tiek veikti ar datora palīdzību, pārsvarā visas kosmosa kuģa darbības ir ieprogrammētas, tomēr nevar izslēgt gan aparātu kļūdas, gan cilvēcisko faktoru. Ints Ķešans atsauc atmiņā gadījumu, kad aprēķinu kļūmes dēļ, vairākus simtus miljonu ASV dolāru izmaksājusī Marsa izpētes zonde sadega.  

Raidījumā Kā labāk dzīvot turpinām pētīt, ko un kā darīt, ja esam saskārušies ar mobingu vai bosingu, cik dažādas var būt to izpausmes, un arī to, ko darīt savas psihoemocionālās veselības labā. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe. "Par vadītāju ir jāmācās būt, tas nenozīmē, ka jūs esat labākais pārdevējs vai ilgāk strādājat, vai nav, ko ielikt, bet jūs vislabāk zināt visu procesu, jūs kļūsiet par vadītāju. Par vadītāju ir jāmācās būt. Tas nav viegli. Arī jauniem, nepieredzējušiem vadītājiem ir pašaizsardzības reakcija par to, ka no manis taču prasa, man tad ir viņi jādzen, savi padotie jādzen. Sanāk tāds apburtais loks. Ja vidi veido labvēlīgu, labestīgu, tad rezultāti neizpaliks," analizē Agnese Orupe. Atsaucoties uz mūsu sportistu panākumiem aizvadītājā gadā, viņa norāda uz sporta vidi, kura ierasti nav humāna, bet vairāk aktīva un agresīva, kur pierasts, ka treneris dzen un daudz atļaujas, bet šoreiz nācies daudz dzirdēt, ka hokejisti atzinuši, ka bijis labs klimats komandā, mēs viens otram uzticējāmies, treneris mums uzticējās. Viņa vērtē, ka tas ir viens no atslēgām labiem rezultātiem. "Skatoties no klimata, tad rezultāti būs. Ja mēs cilvēkiem uzticēsimies un veidosim labvēlīgu darba vidi, viņi neizlaidīsies, nekļūs slinki. Mēs dabūsim augstāku motivāciju," uzskata Agnese Orupe.

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda priekšstata, ko esmu darījis līdz tam, jo dzīvoja Francijā, tā dzīve bija iegrozījusies," sarunā atzīst Jānis Jarāns. "(..) Un viņa vienmēr man pienāca - varbūt tā bišķi paņem uz leju, jo man ir teātra skola - bišķi pārspīlēt, skaļi, precīza dikcija." Šobrīd Jānim Jarānam ir vairākas kino lomas, viņš filmējies seriālā "Pansija pilī", kā arī vēl topošajā seriālā "Padomju džinsi" "Es jau kino neko neesmu spēlēji, bijušas mazas epizodītes," atzīst Jānis Jarāns. "Pēdējo divu gadu laikā. Elza Gauja atvēra durvis un iestūma mani šajā kino pasaulē, pēkšņi uzreiz pie lielām lomām, tūlīt būs arī "Padomju džinsi".    Arī iepriekš par filmu esam stāstījuši Kultūras rondo:  

Jaunākajā ES ziņojumā par to, kā dalībvalstīm ir klājies pēdējos desmit gadus digitalizācijas attīstības jomā atklājies, ka Latvijas iedzīvotāju sekmes digitālo pamata prasmju apgūšanā ir stipri viduvējas. Kāpēc Īrijā 70% iedzīvotāju ir apguvuši digitālās prasmes, bet Latvijā tikai 49%, analizējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē LIKTA prezidente Signe Bāliņa un uzņēmuma "Crayon Latvija" pārstāvis Agris Ivbulis. "Digitālās prasmes, gan termins, gan tas, ko šīs prasmes ietver, arvien mainās, jo tehnoloģijas nāk arvien jaunas klāt. Tagad pēdējais bubulis, no kura visi baidās, ir mākslīgais intelekts. Protams, tas ir arī saistībā ar drošību, ar kiberdrošību," vērtē Signe Bāliņa. "Kādreiz pietika, ka ieslēdzam datoru, saprotam, kas ir internets, ja mākam atbildēt uz e-pastiem, lieliski. Mūsdienās, ja tev nav sapratne par drošību digitālajā vidē, ja nav sapratne par to, kas ir mākslīgais intelekts vai kādas citas jaunas tehnoloģijas, kas nāk, mēs no viņām baidīsimies, neizmantosim." "Ja mans darba devējs mani nemāca, vai nu es pats par to rūpējos, vai meklēju citu darba devēju, kas par to gādās un veicinās manu izaugsmi," turpina Signe Bāliņa. Digitālās pamatprasmju kopums mūsdienās: saprotu, kāda ir digitālā vide, jo varu darīt, ko ne, tas ir jautājums par drošību, jautājums par to, kā es pats varu radīt saturu - video, audio vai teksts; tas ir jautājums par komunikāciju, kā es komunicēju ar virtuālo Ivaru, kā es komunicēju ar kolēģiem, kādas ir manas komunikācijas prasmes digitālajā vidē, jo komunikācijas rīku kļūst arvien vairāk; kā izmantoju tehnoloģijas lēmumu pieņemšanā, kā spēju izanalizēt informāciju, izanalizēt datus, lai varētu pieņemt lēmumus. "Man nav bažas, runājot par pētījumu, par iedzīvotāju prasmi, vai tas ir 49 vai 51%, tās ir nianses, jo Eiropā vidējais ir 54%. Turpat mēs vien esam," uzskata Agris Ivbulis. "Uztrauc organizāciju segments. Ja runājam par mākslīgo intelektu, tehnoloģijām, jāsaprot, ka šie risinājumi ir bāzēti mākoņpakalpojumu sniedzējplatformās. Lai līdz mākslīgajam intelektam tiktu, ir jāsalauž domāšana, jāsaprot, ka bez pilnīgas vai daļējas resursu pārnešanas uz mākoņplatformu, mēs šīs tehnoloģijas nemaz nespējam pielietot. Jāsāk ar to. Šie cipari ir dramatiski, ja Igaunijā  mākoņservisus izmanto 51% orgaizāciju, Latvijā - 21%. Atpaliekam divas reizes," vērtē . "Tā, pirmkārt, ir nezināšana, otrkārt, - iracionālas bailes, lai arī situācija uzlabojas pēdējos gados." Signe Bāliņa norāda, ka daudzi izmanto mākoņpakalpojumus to ne nemaz nezinot. "Skatoties uz notikumiem pasaulē, ir skaidrs, ka arvien vairāk būs jādomā par kiberdrošību. Uzbrukumi, šīs pašas vēstules, kas bija visām skolām un izglītības iestādēm, tas ir pasaules fons. (..) Ja izmantojam mākoņpakaļpojumus, esam daudz drošāki, nekā tad, ja neizmantojam. Tie resursi, ko lielie pasaules vendori [programmatūru piegādātāji] var ieguldīt tajā visā, ir citi, kā mazais uzņēmums, kuram nosacīti serveris stāv zem galda. (..) Es negribu nevienu biedēt, bet kiberuzbrukumi kļūst arvien biežāki. Šī pāreja uz mākoni ir viens veids, ka pasargāt savu uzņēmumu, kā pasargāt sava uzņēmuma datus," analizē Signe Bāliņa. "Varbūtība, ka hakeris uzlauzīs lielo mākoni, ir daudz zemāka, nekā, ja viņi uzbruks vienam mazajam serverītim. Aizvien vairāk uzbrukumi ir slimnīcām, medicīnas iestādēm, bankām. Visur mēģina." Lai noskaidrotu, kādas ir Siguldas novada Inčukalna pagasta iedzīvotāju digitālās prasmes, dodamies uz Inčukalna bibliotēku. Tur pēc stundām pie trīs datoriem pulcējas skolēni, bet no rītiem bibliotēkā visbiežāk iegriežas seniori, lai samaksātu dažādus rēķinus.

 XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki sākas šodien, 30. jūnijā, ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu un Garīgās mūzikas koncertu vakarā. Vai viss paveikts, lai svētki noritētu raiti, vaicājam rīkotājiem. Studijā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Siguldas, Saulkrastu, Ādažu, Ropažu novadu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Skuja un noslēguma koncerta “Kopā Augšup” mākslinieciskās darba grupas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags. Skatoties uz programmu, liekas neticami, ka visu var izplānot līdz pēdējai sekundei.  "No mākslinieciskās puses ir piestrādāts, lai viss būtu maksimāli sakārtots un prognozēts, cik vien iespējams. Protams, dziesmu svētki ir emocijas un dziesmas, ko gribas atkārtot, un lietas, ko gribas vēl pašiem dalībniekiem ieviest šajā svētku nedēļā. No organizācijas un mākslinieciskā viedokļa ir izplānots," atzīst Daina Markova. "Improvizācija izpaužas spējā ātri reaģēt kaut kādos neparedzētos momentos." Lai arī zināms, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts parasti rit daudzas stundas, vienmēr ir pārmetumi, ka ir par garu. "Noslēguma koncerts būs garš, saturīgi piepildīts ar dažādiem notikumiem un beigsies 12 naktī, kad sāksies sadziedāšanās daļa. Tā ir gan man, gan Reiņa Suhanova, gan visas mūsu grupas un visu mūsu dalībnieku kopīga atbildība," norāda Romāns Vanags. "Tur ir daudz elementi šoreiz iestrādāti, kas koncertu nemaz tā spontāni neļauj pagarināt. Man liekas, būs ļoti interesanti vērot dziesmu pieteikumus, tie būs šoreiz absolūti oriģināli."  "Arī dejotājiem viss izplānots līdz minūtei un ir svarīgi iekļauties paredzētajā laikā, īpaši darba procesā," atzīst Gunta Skuja. Dziesmu svētki pirmo reizi notiks pārbūvētajā Mežaparka estrādē jeb "Sidraba birzī". "Beidzot šī celtne ir nomainīta ar "Sidraba birzi". Iepriekšējai celtnei bija nosaukums estrāde. Tagad tiešām aicinu dēvēt šo mūsu svētvietu par "Sidraba birzi" un attiekties no šī, man liekas, padomju pielikuma - svētku norises vieta," iesaka Romāns Vanags. "Dziedātāju vietas ir paplašinātas, akustiski ir daudz uzlabojumu, kas arī zināmā mērā ir izaicinājums. (..) Mēs arī kaut kādā veidā būsim spiesti improvizēt, bet tas, ka mums ir izcila vieta, kur turpmāk, vismaz nākamos simts gadus, būs svētku vieta, skaidrs. Domāju, ka ar šiem svētkiem Dziesmu svētkos sākas jauns etaps, pateicoties Austrim Mailītim, Jurim Pogam un "Sidraba birzij"." "Mēs tikai sapņojam par savu ideālo vietu, un kamēr nav citas, tas ir un paliek stadions," piebilst Gunta Skuja.

Stāsta muzikoloģe Ināra Jakubone Radiofona attīstība pirmās brīvvalsts laika gados bija visnotaļ iespaidīga gan tehnisko, gan muzikālo parametru ziņā. No pirmsākumiem 1925. gadā ar raidīšanu vien divas stundas dienā, mūzikas atskaņojumiem izmantojot "nezin no kurienes radušos gramofonu un Pasta un telegrāfa biedrības aizdotās klavieres", kurām dažus kauliņus varējuši sist ar āmuru – i tad neskanējušas, līdz jaudīga simfoniskā orķestra izaugsmei. Radiofona vēsturē atradīsim gan konfliktus ar Nacionālo operu un Konservatoriju par bezmaksas translācijām, gan strīdus ar operu par mūziķu negodīgu pārpirkšanu, tāpat aizliegumu translēt 1926. gada Dziesmu svētkus un 1929. gada autortiesību konfliktu ar Skaņražu kopu, kad vieni aizliedz, bet otri draud neatskaņot latviešu mūziku vispār.  Radiofonam iegūstot arvien lielāku finansiālo neatkarību un kapacitāti, 30. gadu sākumā valdība pat apsvēra iespēju Radiofonu apvienot ar Operu – lai turīgais radiofons segtu Operas budžeta deficītu. 30. gados Latvijas Radiofonam pilnīgi noteikti varam piešķirt mūzikas  veicināšanas stratēģa godu – un galvenokārt tā rīkotā simfonisko skaņdarbu konkursa dēļ. Lai saprastu konkursa nozīmi, jāieskicē konteksts. 1933. gada "Mūzikas Apskata" 2. numurā publicēts Volfganga Dārziņa raksts "Mūsu jauno mūziķu stāvoklis", kurā tobrīd vien 27 gadus vecais komponists teic –radošais darbs teju visās mākslās tiekot strādāts "pa vaļas brīžiem", pa "dzīves drāmas jeb komēdijas antraktiem". Tādu, kas varētu dzīvot tikai no radošā darba augļiem, nebūšot neviena paša, bet eksistences nodrošināšanas labad jāķeras pie "tik ienīstās paidagoģijas, žurnālistikas utt.". Neapmierinātību ar komponistu darba apstākļiem presē pauž arī Jēkabs Graubiņš. Vai lietas labā ko darīt var Radiofons? 1932. gadā, analizējot tā programmu muzikālo saturu, apskatnieki vēl atzīst – latviešu mūzikai radioprogrammās septiņu gadu garumā ierādīta vien pabērna loma, daudz lielāku vietu atvēlot izklaides žanriem. Tomēr 30. gadu sākumā arvien regulārāki kļūst Radiofona pieslēgumi koncertiem, kuros skan latviešu mūzika, un jau 1934. gadā Vidvuds Jurēvičs var konstatēt – Radiofona darbībā noticis ievērojams lūzums, jo "tas arvien vairāk piegriež uzmanības nacionālai mūzikai". Pirmais Radiofona simfonisko darbu konkurss tiek izsludināts 1934. gada jūlijā, un tā mērķis raksturots lakoniski un pragmatiski – "lai paplašinātu radiofona vajadzībām literatūru latvju nacionālā mūzikā". Paredzētās godalgas gan ir mazas – 300, 200 un 100 latu. Prese ziņo – konkursam iesūtīti 14 darbi, Radiofons ar konkursa rezultātiem ir apmierināts un tam jau nodomā jauns skaņdarbu konkurss. Plašāks un, cerams, ar vēl lielākām godalgām. Bet pirmie uzvarētāji ir Jēkaba Graubiņa darbs "Vītola kokle", Jāzepa Mediņa "Rudens noskaņas" un Lūcijas Garūtas "Meditācija". Otro konkursu izsludina 1935. gada janvārī, noteikumi tādi paši, godalgas tiešām augušas un nu ir 500, 300 un 200 latu lielas. Tiek iesūtīti 24 komponistu darbi, un "Mūzikas Apskats" konstatē: "Konkurss izdevies ļoti labi. Tas pārsniedzis iepriekšējo arī ar augstāku skaņdarbu māksliniecisko vērtību." Uzvarētājs jau atkal ir Jāzeps Mediņš (ar "Latvju zemi") un tikko no Konservatorijas sola nākušie Jānis Ivanovs (ar 1. svītu) un Ādolfs Skulte (ar "Viļņiem"). Kad 1937. gada februārī tiek izsludināts trešais konkurss, noteikumos ir zīmīgas, ar autoritārā režīma kultivēto pozitīvisma ideoloģiju saistītas izmaiņas: "Jaunu sacensību ierosina šādi apsvērumi: kamēr pārdzīvojamais atdzimšanas un nacionālās radīšanas laikmets mūsu rakstniecībā jau atradis spēcīgu atspoguļojumu, mūsu mūzikā, un it sevišķi tās simfoniskajā nozarē, šī laikmeta celtniecības spars un dzīves prieks izpaužas samērā mazāk; repertuāru pārvalda darbi, kuru smagums un bieži vienmuļīgais drūmums neatrod pašreizējos apstākļos attaisnojuma. Tamdēļ, lai veicinātu laikmetam atbilstošu skaņdarbu rašanos, pasta un telegrāfa departaments izsludina Latvijas radiofona vajadzībām 3. sacensību jaunām latvju orķestra kompozīcijām." Konkursā 1. vietu gūst Jāzepa Mediņa Otrā simfonija "Ziedonī", Pētera Barisona svīta "Ziedu vija" un Eberharda Lammasa Pirmā simfonija – kā liecina tās programmas izklāsts, nepārprotams mākslinieciski politiskas konjunktūras paraugs. Žēl tikai, ka  pārliecināties par simfonijas kvalitātēm nevar. Jo apskatnieki pēc atskaņojuma kā sazvērējušies visi klusē. Skatoties uz pieticīgajām godalgu summām, jāsecina, ka Radiofons lieliski apzinājās – tas komponistiem daudz vairāk var solīt nevis naudā, bet graudā. Proti, solīt un nodrošināt jaunradītās mūzikas atskaņojumus Radiofona orķestra sniegumā. Līdz ar to – gan atpazīstamību, gan popularizēšanu. Jo jaundarbi tiek recenzēti ne tikai mūzikas izdevumos, bet arī dienas presē. Un, protams, Radiofona atskaņojumiem pa pēdām seko autortatlīdzību maksājumi.  1938. gadā "Mūzikas Apskats" ik numurā publicē Radiofonā atskaņoto latviešu autoru simfonisko un lielas formas kamermūzikas darbu sarakstus. Tie ir tiešām apjomīgi. Tā 1938. gada janvārī skanējuši 20 autoru gandrīz 40 darbi, maijā – 14 autoru vairāk kā 40 darbi. Tā nu Jēkabs Vītoliņš "Mūzikas Apskata" slejās secina: "Radiofona koncerti ir visplašākais latviešu mūzikas forums, tie savā ikdienas gaitā patērē milzumu latviešu mūzikas, tā nodrošinādami mūsu komponistiem zināmu sava darba algu."

Skatoties no vides ilgtspējas aspekta, ideālā variantā mēs varētu iztikt bez pārtikas un citu preču iepakojuma. Bet tas nav praktiski iespējams, kaut vai pārtikas drošības dēļ. Tāpēc saprātīgs kompromiss varētu būt apritīgs iepakojums. Par  apritīgu iepakojumu un tā lietošanas perspektīvu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk skaidro pasākuma organizatore, biedrības "CSR Latvia" vadītāja Agnese Alksne-Bensone, atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma "Eco Baltia Vide" pārstāvis Kristaps Dreimanis, "Zero Waste Latvija" pārstāve Laura Dzelzkalēja un "Lidl" Ilgtspējas vadītāja Antra Birzule-Ģermane. Klausītājs rosina, lai norādes uz iepakojuma būtu skaidrākas un vienkāršāk saprotamas lietotājiem, līdzīgi kā tas ir ar depozīta zīmi. "Mēs apstājamies pie tā, ka mums ir vairāki apsaimniekošanas reģioni un diemžēl katrā no tiem ir savas prasības. Principā katrā Latvijas reģionā nedaudz atšķiras tas, ko drīkst mest konteineros. Ja Kristaps ["Eco Baltia Vide"] skaisti saka, ka visu metiet dzeltenajā konteinerā, zinu, ka Vidzemē tā gluži nav. Atkritumu apsaimniekotāji nemīlētu tādu pieeju. Tā ir problēma. Piekrītu, ka piktogrammas varētu būt saprotamākas, bet ja redzat uz iepakojuma ciparus 1, 2 un 4, tie ir plastmasas tipi, tos var droši pārstrādāt un likt konteinerā," norāda Laura Dzelzkalēja. "Ņemot vērā likumdošanu, maizi, kas sagriezta šķēlēs, visticamāk, mēs nekad neredzēsim vairs veikalu plauktos neiepakotu, bet kādā iepakojumā tā ir, mēs vēl varam noteikt," norāda Antra Birzule-Ģermane. Tirgotāji prasa ražotājam maksimāli izmantot mono materiālus bez piejaukumiem. Apzinīgi tirgotāji prasa ražotājiem arī drukāt tulkoto tekstu uz iepakojuma, jo pat uzlīme ar skaidrojumu maina materiāla kvalitāti un padara plastmasu grūtāk pārstrādājamu. Antra Birzule-Ģermane atzīst, ka tirgotāji var prasīt pēc iespējas vairāk mono materiālu, plastmasu ar pēc iespējas mazāk krāsām, noteikti ne melnu plastmasu iepakojumā, jo melna nav vairs tālāk pārstrādājama. Melnā ir vissliktākā plastmasa. Ir daudzi ražotāji un tirgotāji, kas atteikušies no melnas plastmasas izmantošanas. Diemžēl ļoti daudz atkritumu radīsies dziesmu un deju svētku laikā, jo vienreiz lietojamās putoplasta ēdiena kastes pagaidām nepārstrādā. Kristaps Dreimanis norāda, ka lēnām notiek virzība uz to, ka tās ir pārstrādājamas, bet uz svētku laiku vēl nebūs konkrēta piedāvājuma, kā to darīt. 14. aprīlī notiks konference "Apritīgs iepakojums - kam tas vajadzīgs?", kurā runās par pātagām un burkāniem, kas mudina pārtikas un dzērienu ražotājus izvēlēties apritīgu iepakojumu, kā arī par šķēršļiem, kas to traucē darīt. Eksperti stāstīs par jaunā iepakojuma regulējuma prasībām, “LIDL Latvija” dalīsies pieredzē par mazumtirdzniecības tīkla globālo pieredzi sadarbībā ar piegādātājiem - ražotājiem, bet pašmāju ražotāji dalīsies pieredzē ceļā uz apritīgu iepakojumu. Konferenci rīko biedrība “CSR Latvia” sadarbībā ar “LIDL Latvija”.

Esmu piedevusi viņiem kā cilvēkiem, bet gribu viņus aizmirst, lai nav jānosoda – tā par saviem pāridarītājiem saka Lidija Lasmane-Doroņina, kas trīs reizes piedzīvojusi padomju lēģeru šausmas. Par Gulagā satiktajiem krievu inteliģentiem, par krievu okupantu kirzas zābaku smaku un par vecmammas paparžu matraci saruna ar Lidiju Lasmani Doroņinu Laikmeta krustpunktā. Ir 25. marts – viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj", jeb no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40000 cilvēku, viņu vidu 11000 bija bērni.  Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47." Šajā dienā Laikmeta krustpunktā saruna ar cilvēku, kurš Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējis savām acīm. Bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā." Par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes. Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā. Zinot, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks? Lidija Lasmane-Doroņina: Kas lai izmēra spēku? Es ticu Dievam, ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Viss, ko es stāstu ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts, jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba. Jo tu esi kopā ar to labo. No bērnības cilvēks saprot, kas ir labais un ļaunais, kas nāk no labā un kad uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to? Ļaunais arī ir ļoti spēcīgs un viņš pārvelk mūs arī savā pusē bieži vien. Tumšā ir bijis daudz dzīvē, bet bijis arī daudz gaišu mirkļu, vispirms jau bērnībā. Lidija Lasmane-Doroņina: Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi. labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt. Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, viši ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi. Visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. (..) Darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un lopus barot. Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā, tāds netiktu pieļauts. Ikdienu izmainīja krievu okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā. Lidija Lasmane-Doroņina: Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti. Tas bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca krievi… Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis" un balle nenotika. Man bija vecāks brālis, mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, bet viņu izslēdza, jo lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām, tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur. Daloties atmiņās par Sibīrijā pieredzēto Lidija Lasmane atzīst:  Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no  tiem laikiem – vai tas ir sapnis vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur, to jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi un siltā mājā, un mēs esam brīvi. Es domāju to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis visu cauri šausmām. Klausoties fragmentu, jūs teicāt, ka pa vidu visām briesmām bija arī blaktis. Lidija Lasmane-Doroņina: Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. (..) Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija. Pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos. Ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki. Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai tā normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst to labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā. Ja negribam, lai Dievs ir, tad labā priekšā. Seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija? Lidija Lasmane-Doroņina: Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, pirmais izmeklētājs bija ukrainis. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmanījies, vairs nebija cementa grīda, virsū bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi būtu bijis tikai mans mētelītis. 1972. gadā apcietināta viena teikuma dēļ: "Ja tagad atceras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Kādēļ šī viena teikuma dēļ pakaļ atnāca čekisti? Lidija Lasmane-Doroņina: Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata". Mēs visi lasījām, jo prese viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. (..) Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi tā normālā doma, vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut raksta, kas kaut ko saprot. Vai Latvijai atgūstot brīvību, savus vajātājus satikāt gluži nejauši? Lidija Lasmane-Doroņina: Domāju, viņi vēl tagad vēl nav miruši. Es viņus satiku, bet es viņus svītroju ārā ne no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nav jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru. Kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei, es esmu viņiem piedevusi, tāpēc ka viņi ir cilvēki. Mēs visi zinām, ka savu māti ir jāciena. Un tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, mūsu zeme ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis, (..) ka mēs varam nīst māti, tad mēs varam nīst to zemi, kurā mēs esam.  Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs viņu vienkārši saņēmām  kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs viņu izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. (..) Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man kauns par to.

Aizvadītais enerģētikas jomā bija tik saspringts, ka daudziem Eiropas iedzīvotājiem siltums mājoklī ir kļuvis par dārgu prieku. Cilvēki ir gan pārskatījuši savus apkures un elektrības izmantošanas paradumus, gan mainījuši apkures sistēmas un diemžēl bijuši arī spiesti bezspēcīgi noraudzīties, kā kāpj apkures rēķini. Tas daudziem licis aizdomāties par reiz dzirdētiem un jauniem risinājumiem, kā sasildīties, tērējot mazāk siltumenerģijas. Dzīvā daba ir unikāla spējā pielāgoties un taupīt resursus. No tās varam mācīties, kā izdzīvot ekstrēmos apstākļos, tostarp, kā sasildīties. Laikā, kad energoresursu cenas kāpj un Eiropā meklē veidus, kā lētāk uzturēt siltumu, palīgā nāk idejas no biomimikrijas. Kādi ir šie risinājumi, skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Elektrotehnikas un vides inženierzinātņu fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētniece Ilze Vamža un šī paša institūta vadošā pētniece un inženierzinātņu doktore Ruta Vanaga. "Daudzas lietas ir attīstījušās paralēli tam, kā notiek dabā. Mēs zinām, ka poraini materiāli ir labāki siltumizolācijai. Skatoties uz ziemeļbrieža kažoku, viņiem ir poraini mati, ne kā mums taisni. Viņa apmatojuma slānis 10 - 15 centimetri ir labs izolācijas slānis. Tas arī labs izolācijas slānis arī ēkai. Ir jau, kas ir ieviests, esam aizdomājušies, tikai, ja tas būtu paskatījušies uz dzīvniekiem ātrāk, ātrāk pie tā būtu nonākuši," stāsta Ilze Vamža. "Aktuālas ir nevis tehnoloģijas, ko dzīvnieki izmanto, bet uzvedība un paradumi, kas arī cilvēkiem jāmaina," Ilze. "Ja runājam par šiverēšanu, mēs varam skatīties uz savu mājokli kā uz organismu. Piemēram, kuras telpas apkurinām, kuras nē. Cilvēki, runājot par komfortu, grib vienkārši, grib, lai ir apkure un es par to aizmirstu. Ideālais būtu, ka skatītos arī organismā, kur saglabājam siltumu - centrā un galvai nepieciešams. To ārā jūtam, ka paliek vēsas rokas - organisms vienkārši atslēdz "apkuri", lai nesaldētu iekšas. Tās ir kas tāds, par ko arī ēkās būtu jāpiedomā," turpina Ilze Vamža. "Ja dzīvnieks taupa resursus, lai neapkurinātu ekstremitātes, mēs varētu darīt to pašu un liekās telpas nekurināt. Ticu, ka šajā sezonā daudzi par to ir iedomājušies, pat neskatoties dzīvnieku pasaulē. Tomēr šādi paņēmieni, kas liekas pašsaprotami un loģiski, ja paskatāmies, cik efektīvi tas tiek darīts dabā, tur nekas nav lieks. Dabā viss sākas dizaina fāzē, pirmsprojekta fāzē," norāda Ruta Vanaga. Dzīvnieku pasaulē vispirms izveido superefektīvu dizainu un tad minimālo enerģijas pieprasījumu nodrošina ar ārējiem avotiem. Kā senatnē sildījās mūsu senči? Decembra dienā, kad Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā tiekos ar šī muzeja direktores vietnieku un vēstures zinātņu doktoru Mārtiņu Kuplo, Latvijā valda sals, pamatīgi snieg un puteņo, un cilvēki pat ir aicināti strādāt no mājām. Bet mēs muzejā sajūtu ziņā tādējādi esam pietuvojušies tam, kā senāk bargās ziemās klājies mūsu senčiem, turklāt jāņem arī vērā, ka no 15. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum valdījis mazais ledus laikmets. Cilvēkiem vienkārši nācies pielāgoties – ar vilnas zeķēm, vilnas autiem, siltām drēbēm. Un jau senatnē ar dažādiem dabas materiāliem un specifiskiem būvniecības paņēmieniem cilvēki arī ēkās maksimāli centušies saglabāt siltumu. Ar Mārtiņu Kuplo sarunājamies Kurzemes zemnieka sētas dzīvojamās ēkas istabā, kur siltumu palīdz radīt gan sendienu, gan mūslaiku krāsns, un vispirms par to, kā mūsu senči apsildījuši grīdas. Stāsta Mārtiņš Kuplais.

Latgale ir viena no lielākajiem reģioniem jaunsargu skaita ziņā. Šogad Latgalē ir aptuveni 2000 jaunsargu, kas jaunsargu skaita ziņā ir otrais lielākais reģions. „Skatoties kopējos skaitļos par Rīgu, kurā ir 43 % no visa jauniešu skaita, tad labā ziņa ir tā, ka neticēsiet, bet Latgale ir otrajā vietā jauniešu skaita ziņā 17,3%. Salīdzinot ar Vidzemi, kur ir tikai 11,4%,” Latgales jauniešu interesi par jaunsardzi ciparos šoreiz raidījumā atklāj Jaunsardzes centra vadītājs pulkvedis Aivis Mirbahs. „Mēs dzirdam, ka Latgalei gan skatoties vidējo atalgojumu, gan dzīves līmeni nav tā spožākā situācija Latvijā, bet, skatoties uz šiem skaitļiem, es atkal saku, ka nākamajos 10-15 gados Latgalē ir gaidāma lielāka izaugsme nekā pārējos Latvijas reģionos.” Tāpat Aivis Mirbahs norāda, ka Latgalē jaunsardze strādā arī kā sabiedrības integrators. „Ne tikai uzņemot cittautiešu jaunsargus mūsu organizācijas rindās, bet to, ko ir parādījis pētījums, jaunsargs, kurš mājās nerunā latviski, kultivē latviešu tradīcijas savā ģimenē. Spilgti atceros piemēru no Daugavpils, kur jaunsargs, kurš sarunājas mājās krievu valodā, aizgājis mājās jautā, kāpēc mēs nesvinam 18.novembri, un vecāki teikuši, jā, kāpēc mēs nesvinam. Un sākuši to svinēt.” Par jaunsardzi un valsts aizsardzības mācību Latgalē, šodien raidījumā saruna arī ar Dainu Naruševiču, kas agrāk bijusi latviešu valodas  un literatūras skolotāja, bet nu ir valsts aizsardzības mācības un Jaunsargu instruktore Rēzeknes novada Kaunatas vidusskolā, arī Rēzeknes internātpamatskolā-atttīstības centrā un Rēzeknes Katoļu vidusskolā.

Bieži vien jaunībā, būdami aktīvi un reizēm pārlieku aizrautīgi, esam sportojuši ar pilnu jaudu un nereti rezultāts ir traumētas locītavas. Kā sportot, lai nenodarītu pāri locītavām un kādas locītavām draudzīgas aktivitātes izvēlēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: „AiwaClinic” operējošs ķirurgs, traumatologs-ortopēds Visams Rafaels, Fizioterapeitu asociācijas vadītāja Līga Līdumniece-Šulce un pieredzē dalās Aija Vairoga, bijusī volejboliste un sporta skolotāja, veterānu sporta aktīviste, Eiropas čempione sēdvolejbolā 1997.gadā, pašlaik aktīva nūjotāja. Visams Rafaels bilst, ka jaunībā mēs skrienam, krītam, pieceļamies un dodamies tālāk, bet ikviena trauma, ko gūstam sportojot, ietekmē dzīves kvalitāti nākotnē. Tāpēc ir jāsagatavo gan locītavas, gan muskulatūra ap locītavām, lai tā būtu stiprāka. "Skrimslītis ir kā porcelāna vāze, kas ir ļoti trausla un jānotur visas dzīves garumā. Ja krītam, tā porcelāna vāze var sašķīst. Jauni cilvēki varbūt to nejūt, bet vecākiem tas ir trauslāk. Tas ietekmē un rada problēmas," skaidro Visams Rafaels.  Aija Vairoga norāda, ka mūsdienās cilvēki dabiski nenoslogo savu muskulatūru kustoties un tas rada vairāk traumu sportošanas laikā. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ja cilvēks meklē palīdzību, ir labi speciālisti fizioterapijā, kas var palīdzēt. Līga Līdumniece-Šulce atzīst, ka visbiežāk pie viņas vēršas pēc palīdzības ar sāpēm ceļos, plecos.  "Mana nostāja ir, ka nav nepareizs sporta veids, ko izvēlēties. Īsti arī nevari nepareizi kaut ko darīt. Ir kādi faktori, kas palielina vai samazina risku iegūt traumu," atzīst Līga Līdumniece-Šulce. Piekrītot Aijai Vairogai, ka cilvēki kustas par maz, viņa atzīst, ka priecājas par katru, kas kaut ko dara. "Skatoties par pārslodzes traumām, galvenā problēma pakāpeniskuma trūkumā. Tas varētu sasaukties ar bāzes fizisko sagatavotību. Katram tā ir citāda," bilst Līga Līdumniece-Šulce. "Biežs ir novērojums, ka vidējās, ne pārāk labas fiziskās sagatavotības cilvēks domā, ka varētu sagatavoties, gribu dzīvot veselīgāk un sākšu skriet. Sirds izturība progresē ātrāk, nekā locītavas, muskuļi, kauli spēj tam pielāgoties. Tas ir ļoti biežs iemesls, kādēļ gūst traumas. Es taču varu, varu noskriet ilgāk vai ātrāk, bet locītavas struktūra tam nav ilgtermiņā adaptējusies un progress ir pārāk straujš. Tas ir tipisks novērojums."

Dodamies uz Armēniju. Tā varētu būt visnotaļ dzirdēta valsts, ja tomēr nē, tad noteikti būs pazīstami armēņu izcelsmes zinātnieku izgudrojumi – krāsu televizors un bankomāts. Armēnijas izcelsmes zinātnieki, visbiežāk gan darbojoties citās valstīs, tiešām ir padarījuši mūsu ikdienas dzīvi interesantāku un vieglāku. Viņi izgudrojuši ne tikai minētās lietās, bet, piemēram, uzņēmējs un filantrops Alekss Manoogians izgudroja pirmo viena roktura jaucējkrānu. Tas ļāva sajaukt aukstu un siltu ūdeni un kontrolēt ūdens plūsmu. Bet par pašu Armēniju jeb oficiāli Armēnijas Republiku runājot, tajā dzīvo gandrīz trīs miljonu iedzīvotāju. Jāsaka, ka tāpat, kā iepriekšējos raidījumos bieži jau tika minēts par citām tautām, armēņu diaspora ārzemes ir daudz lielāka nekā valsts iedzīvotāju skaits. Piemēram, Armēnijas iedzīvotāju skaits ārpus Armēnijas pārsniedzot septiņus miljonus. Šis lielais ārpus Armēnijas dzīvojošo armēņu skaits cieši saistīts ar bēdīgi slaveno Pirmā pasaules kara vidū Osmaņu impērijas veikto Armēņu genocīdu, kurā gāja bojā apmēram viens miljons armēņu. Cilvēku dzīšana cauri Sīrijas tuksnesim bez ēdina un ūdens (Nāves marši), ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un turku nacionālistu veiktās etniskās tīrīšanas bija tika daži no elementiem, kas raksturo šo šaušalīgo vēstures lappusi. To vēl šodien visas pasaules valstis neatzīst, primāri jau Turcija. Šo notikumu laikā un pēc tiem miljoniem armēņu bēga uz ārzemēm – Franciju, Itāliju, Libānu, ASV, izveidojot tur ļoti spēcīgas kopienas, tādā veidā saglabājot savu reliģiju un valodu.   Par valodu runājot, armēņu valodai nav saistības ne ar vienu citu valodu, un tā tiek uzskatīta par atsevišķu indoeiropiešu valodu saimes atzaru. Pat ja daži vārdi mums šķiet pazīstami, zinātnieki uzskata, ka tie nav cēlušies no citas valodas. Tāpat kā valoda, arī alfabēts ir unikāls. Šīs rakstzīmes netiek lietotas nevienā citā rakstu valodā. Starp citu, viens no vecākajiem tekstiem armēņu valodā, kas saglabājies, ir 5. gadsimta Bībeles tulkojums, kas kopā ar daudziem citiem seno armēņu manuskriptiem glabājas Matenadaranā Erevānā. Skatoties, uz reliģiju, tad Armēnija pamata reliģija ir kristietība, vairāk nekā 93% kristiešu Armēnijā pieder Armēnijas apustuliskajai baznīcai. Turklāt tā bija arī pirmā valsts, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. Neskatoties uz to, valsts ir plaši zināma ar tās politisko un ekonomisko atkarību no Krievijas. Stāsts par Armēniju noteikti nav iztēlojams bez stāsta par Krievijas lomu Kalnu Karabahas konfliktā. Par pašu konfliktu un tā neseno saasināšanos, kas beidzās ar Armēnijas zaudējumu jau stāstījām detalizētāk raidījumā par Azerbaidžānu. Tādēļ šodien par šo pastāstīsim no citas puses – kāda loma Kalnu Karabahas konfliktā ir ģeopolitikai un kā notiek citu valstu iesaistīšanās. Kalnu Karabahas konflikts par nelielo teritorijas daļu ir guvis starptautisku ievērību un piesaista lielvaras, jo īpaši Krieviju un NATO dalībvalsti Turciju – divas valstis, kas jau atbalsta pretējās puses Sīrijā un Lībijā, bet vienlaicīgi arī mēģina izlikties, ka uztur labas attiecības. Tā Turcija jau sen ir bijusi pārliecināta Azerbaidžānas atbalstītāja – Ankaru un Baku vieno ciešas kultūras saites, ņemot vērā to kopīgo turku mantojumu. Tikmēr starp Turciju un Armēniju ir ilga spriedzes vēsture, ko pastiprina Ankaras atteikšanās atzīt 1915. gada armēņu genocīdu, kā arī Kalnu Karabahas konflikts. Neviennozīmīgāka loma reģionā ir Krievijai, kas uztur ciešas ekonomiskās saites ar Armēniju un Azerbaidžānu un piegādā abām ieročus. Tomēr Krievijas attiecības ar Armēniju ir dziļākas, jo tajā atrodas Krievijas militārā bāze un Armēnija ir daļa no Maskavas vadītās Eirāzijas Ekonomiskās savienības. Turklāt ir liela reģiona loma globālajā enerģijas tirdzniecībā: cauruļvadiem, kas savieno Azerbaidžānu ar Turciju, ir izšķiroša nozīme Eiropas Savienības naftas un dabasgāzes piegādē, un tie iet tuvu Kalnu Karabahai. Neskatoties uz to, ka Armēnijā, kurā ir vairākums kristiešu, un Azerbaidžānā, kurā ir vairākums musulmaņu, ir bijušas nesaskaņas gadsimtiem ilgi, taču reliģijai mūsdienu konfliktā nav lielas nozīmes. Liela daļa vainas gulstas uz Josifu Staļinu. Bijušais padomju līderis lielāko armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas reģionu (armēņiem pazīstams kā Artsakh) iekļāva Azerbaidžānā pēc tam, kad 20. gadu sākumā Sarkanā armija iekaroja Kaukāzu. Runājot kontekstā ar šajā brīdī aktuālo Krievijas uzbrukumu Ukrainai – tam ir bijusi ietekme arī uz Armēnijas skatījumu. Proti, ņemot vērā ilglaicīgo Krievijas klātbūtni un ietekmi Armēnijā, kā arī Ukrainas atbalstu Azerbaidžānai Kalnu Karabahas konflikta laikā, Armēnija vēl vairāk nostiprinājusi savu prokrievisko pozīciju. Starptautiskajā arēnā Armēnija bija tā, kas atbalstīja savu stratēģisko sabiedroto un galveno drošības garantu, balsojot pret Krievijas pārstāvniecības apturēšanu Eiropas Padomē. Bet vēl divos nesenajos balsojumos — par Krievijas atstādināšanu no ANO Cilvēktiesību padomes un nosodot iebrukumu Ukrainā ANO Ģenerālajā asamblejā — Armēnija atturējās. Kopumā Armēnijas atbalsts Krievijai nav pārsteidzošs. Armēnijas politiskā vadība ir slavējusi Krimas aneksiju kā pašnoteikšanās tiesību īstenošanas paraugu. Un bijušais prezidents Sargsjans aizgāja tik tālu, ka referendumu Krimā uzskatīja par tautu pašnoteikšanās tiesību izmantošanu, izmantojot brīvu gribas izpausmi. 2014. gada satricinājumi Ukrainā vēl vairāk pastiprināja Armēnijas politiskās vadības bažas par sekām, ko izraisīs Krievijas izaicināšana. Bijušais prezidents Sargsjans pat izvirzīja situāciju Ukrainā kā attaisnojumu Armēnijas lēmumam pievienoties Krievijas dominētajai Eirāzijas ekonomiskajai savienībai 2014. gada oktobrī. Papildus apspriestajiem iemesliem Armēnija iestājas Kremļa pusē, jo valstij ir arī pieaugusi atkarība no Krievijas pēc 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Armēnijas vadībā ir iesakņojusies pārliecība, ka Armēnija tikai gūst labumu no lielākas Krievijas iesaistīšanās. Tieši šajā kontekstā Krievija plaši tiek uztverta kā galvenais drošības sabiedrotais Armēnijas politiskajā domāšanā un sabiedrības apziņā. Arī Krievijas iedzīvotāji, acīmredzot, Armēnijā redz sabiedroto, jo, sākoties Ukrainas karam, arvien lielāks skaits krievu izceļo tieši uz Armēniju. Par to vairāk stāsta Erevānā bāzētās nevalstiskās organizācijas Civilatas Foundation analītiķis Ēriks Hakopjans.  Armēnijas ekonomika lielā mērā ir atkarīga no Krievijas investīcijām un armēņu atbalsta, kas nāk no ārzemēm. Pirms neatkarības iegūšanas Armēnijas ekonomika lielā mērā bija balstīta uz rūpniecību — ķīmisko vielu, elektronikas, iekārtu, pārstrādātas pārtikas, sintētiskās kaučuka un tekstilizstrādājumu. Lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no neto materiālā produkta pirms Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā. Savukārt pēc neatkarības atgūšanas lauksaimniecības nozīme tautsaimniecībā ievērojami pieauga, tās īpatsvaram 90. gadu beigās pieaugot līdz vairāk nekā 30 % no IKP. Bet lauksaimniecības nozīmes pieaugums bija skaidrojams ar iedzīvotāju pārtikas nodrošinājuma vajadzībām, saskaroties ar nenoteiktību pārejas pirmajos posmos un ekonomikas nelauksaimniecisko nozaru sabrukumu 90. gadu sākumā. Armēnija kā maza valsts ar tās unikālo kultūru un smago vēsturi, ir izvēlējusies Krieviju par tās aizstāvi. Pieķeršanās lielvarai ir viena no klasiskajām mazu valstu pieejām. Kā mēs ķeramies pie ASV un Vācijas, tā Armēnija neatrada nevienu citu kā Krieviju.

Kā starp āmuru un laktu, tā varētu raksturot situāciju, kādā nonākuši Latvijas piensaimnieki, jo cenu pieaugumu pienam un piena produktiem, kas noteikti pārsniedz pašlaik jau tā augstos inflācijas rādītājus, nebūs pamanījis vien tas, kas pienu nepērk vispār. Ja cena produktam augsta un cilvēku pirktspēja ir tāda, kāda ir, iespēja piena pakai palikt veikala plauktā stipri palielinās. Tas būtu tas āmurs, bet vēl jau ir lakta, un par to, kas pircējam paliek neredzams, bet tiešā veidā ietekmē piena un tā produktu cenu par to skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skatoties statistikas datu ailēs, var rasties priekšstats, ka runas par Latvijas piensaimniecības drīzo galu ir nepamatotas. Izslaukumi aug, iepirkuma cena arī, ko var vairāk vēlēties? Tad kāpēc ganāmpulku skaits turpina samazināties, bet piena cena veikalā palielināties? Situāciju piena lauksaimniecībā raksturo un analizē Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, asociētā profesore Ingūna Gulbe un „Food Union” grupas pārstāvis A/S „Rīgas piena kombināts” padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke. Sazināmies ar visražīgākā piena govju ganāmpulka īpašnieku. Tā ir Kļaviņu ģimenes saimniecība "Ceriņi" Rūjienas pusē – šajā saimniecībā aizvadītajā pārraudzības gadā vidēji no katras govs ieguva 15 602 kg piena. Stāsta saimniecības īpašnieks Aldis Kļaviņš.  

Dodamies uz Libānas Republiku jeb Libānu, kas atrodas Tuvajos Austrumos blakus Izraēlai un Sīrijai. Par Libānu pēdējā laikā varbūt ir dzirdēts mazāk, tomēr daudzi atcerēsies 2020. gada eksploziju, kas notika Libānas galvaspilsētas Beirutas ostā. Eksplozijā gāja bojā vairāk nekā 200 cilvēku, aptuveni 7 tūkstoši tika ievainoti un tika radīti vairāk nekā 10 miljardus eiro lieli zaudējumi. Kā labi atceramies, runa bija par krievu biznesmeni, kas uzglabāja amonīja nitrātu kuģī. Citiem Libāna varbūt vairāk ir zināmā sakarā ar pilsoņu karu, kas ilga 15 gadus un kurā gāja bojā apmēram 120 tūkstoši cilvēku, un vēl aptuveni miljons tolaik devās bēgļu gaitās. Un tagad Libāna pati ir kļuvusi par uzņemošo valsti miljoniem bēgļu. Jā, interesanta situācija veidojās arī valsts populācijas statistikā. Vienā vietā dati rāda 5,2 miljonus lielu iedzīvotāju skaitu, bet citā 6,8 miljonus. Šādas datu atšķirības ir izskaidrojamas ar vairākiem iemesliem, pirmkārt, Libāna uzņēma 1,5 miljonu Sīrijas bēgļu. Otrkārt, pastāvošās jūtīgās konfesionālisma politikas dēļ. Jāsaka, ka tā ir tikai maza daļiņa no Libānas iedzīvotājiem. Kopējs Libānas diasporas skaits pasaulē tiek rēķināts virs 15 miljoniem. Skatoties uz vēsturisko valsts nosaukumu, ir jāmin interesanta vārdu spēle. Libānas nosaukums ir cēlies no Libānas kalna nosaukuma, kas no feniķiešu valodas tulkojuma nozīmē “balts”. Visdrīzāk, ka tāds nosaukums tika iedots kalna sniegoto virsotņu dēļ. Libānas dažādības mantojumu veido tās bagātā kultūra, reliģija un vēsture. Libāna ir piedzīvojusi vairākus ārvalstu iekarojumus, tostarp romiešu, arābu un turku. Savu neatkarību valsts ieguva tikai 1943. gadā. Kopš tā laika Libāna ir piedzīvojusi daudzus politiskos satricinājumus, neskatoties uz to, ka tai agrāk tika piedēvēts-reģionālais finanšu un tirdzniecības valstu centra statuss. Valsts ārpolitiku un iekšpolitiku ir skaudri ietekmējušas arī kaimiņvalstis. Sīrijas militārie spēki Libānu okupēja no 1976. līdz 2005. gadam. Libānai tikta veikti arī militārie uzbrukumi no Izraēlas puses, kas rezultējas ar to, ka Libānas robežas jautājums ar Sīriju un Izraēlu joprojām nav atrisināts. Libāna ir demokrātiska republika ar konfesionālisma elementiem, kas nozīmē valdībā vietas tiek dalītas starp reliģisko kopienu pārstāvjiem: parlamentā esošās 128 vietas tiek sadalītas starp kristiešiem un musulmaņiem, un vēl proporcionāli starp 18 dažādām konfesijām un starp 26 reģioniem. Pirms 1990. gada valstī kristiešu, musulmaņu, attiecība bija 6:5 par labu kristiešiem. Tomēr Taifa līgums, kas izbeidza Libānas pilsoņu karu, koriģēja attiecību, lai nodrošinātu vienādu pārstāvību abu reliģiju sekotājiem. Šāds sadalījums ir attiecināms arī uz augstākajiem amatiem. Piemēram, sadalījums veidojās pēc sekojoša principa – prezidents ir maronītu kristietis, kas ir lielākā kristiešu konfesija valstī. Premjerministrs sunnītu musulmanis, parlamenta priekšsēdētājs – šiītu musulmanis, premjerministrs vietnieks un parlamenta priekšsēdētāja vietnieks – austrumu pareizticīgais. Šāda sistēma pastāv, lai atturētu sektu konfliktus un godīgi atspoguļotu valdībā atzīto 18 reliģisko grupu demogrāfisko sadalījumu. Jāsaka, ka Libāna iekšpolitika ir īpaša ne tikai ar to, bet arī ar faktu, ka kopš 2008. gadā Libānas opozīcijai tika piešķirtas veto tiesības Ministru padomē. Turpinot par Libānas iedzīvotāju skaitu, jāmin, ka kopš 1932. gada valsts nav veikusi oficiālo tautas skaitīšanu. Izskaidrojums tam ir pastāvošais valstī jūtīgs konfesionālais politiskais līdzsvars starp dažādām Libānas reliģiskajām grupām. Tādēļ bieža prakse Libānā ir tāda, ka libānieši tiek atzīti par etniskajiem arābiem. Par šīm Libānas īpatnībām stāsta arī Latvijā plaši pazīstamais libāniešu izcelsmes ārsts, bijušais Saeimas deputāts un Libānas goda konsuls Latvijā Dr. Hosams Abu Meri.  

No oriģināliem formas meklējumiem neatkarīgajos teātros līdz klasiskam iestudējumam visai ģimenei Dailes teātrī – tāda ir janvāra pirmizrāžu  amplitūda. Apspriest janvāra izrāžu piedāvājumu Laima Slava šoreiz aicinājusi teātra kritiķi Andru Rutkēviču. Pēc kritiķes domām, būtiski mainās teātra valoda, īpaši neatkarīgajos teātros, daudz radoši eksperimenti, pat provokācijas. Lai kā plosās vīruss un gandrīz visi teātri ik pa laikam atceļ izrādes, janvāris brīnumainā kārtā bijis ļoti bagāts ar teātra apmeklējumiem. Pat jāvelk robeža, dejas izrādes šajā kalendārā neiekļaujot. Par tām citreiz. Sākšu ar izrādi, ko uztvēru kā parādu, kas noteikti jāredz, bet līdz šim nebija sanācis - tā ir Klāva Kristapa Košina izrāde „Konklāvs” – jaunā režisora diplomdarba izrāde, beidzot Kultūras akadēmiju, kas jau saņēmusi gan „Patriarha rudens” galveno balvu, gan "Spēlmaņu nakts" skatuves naglu – par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. Ne tikai laikabiedri, arī Klāva Jelgavas draugi bija skatītāju vidū un ar tiem Klāvs izrādes laikā nepiespiesti sasveicinājās un šo to kopīgu atcerējās. Izrāde ir krimināls detektīvs, kas balstīts paša režisora, kā jau nojautāt, dokumentālajā stāstā, un tapusi sadarbībā ar „Dirty Deal Teatro”. Mans vērojums, izrādes skatītāji vairums ir Klāva vecuma jaunieši un arī tie, kas varētu būt viņu vecāki. Janvāra sākumā sadarbībā ar Kauņas Nacionālo teātri te notika pirmizrāde neparastai izrādei  „Frankenšteina komplekss” – tās saturs balstīts  dramaturga Kārļa Krūmiņa dialogā ar Mākslīgo intelektu. Izrādē piedalās divi aktieri no Latvijas un divi no Lietuvas, režisors Valters Sīlis. Ja par neatkarīgajiem teātriem, tad došos arī uz Ģertrūdes ielas teātri, kur noskatījos izrādi „Vasarnieki”.  Režisors Andrejs Jarovojs iestudējumam izvēlējies interesantu formu - Maksima Gorkija lugas varoņi parādās uz ekrāna – baudot vasaras laisko dzīvi un sarunājoties, taču viņu balss ir četri aktieri uz skatuves, kuri sinhroni ierunā uz ekrāna notiekošās sarunas. Man iespēja uzzināt, kā ritējis darbs pie izrādes no režisora un aktieriem Ievas Aniņas, Sandijas Dovgānes un Mārtiņa Gaiļa. Dailes teātrī, kur janvārī notika pirmizrāde igauņu klasiķa Oskara Lutsa romāna „Pavasaris” dramatizējumam. Tajā aprakstīti paša rakstnieka skolas gadi ciema baznīcas skolā igauņu nacionālās atmodas laikā – 20.gadsimta sākumā. Režisors arī no Igaunijas, igauņu teātra režijas meistars – Prīts Pedajass. Kurš sarunā uzsvēra, ka šajā darbā ir nostaļģija pēc tā laika, kad pirmo reizi esam iemīlējušies vai esam bijuši greizsirdīgi, tas, viņaprāt, ir ļoti jūtīgs laiks cilvēka mūžā, un to allaž ir jauki atcerēties.  Kaut kādā aspektā šis ir universāls stāsts. – tā režisors. Skatoties izrādi, bija jādomā, kam īsti tā adresēta, lai gan rakstīts – izrāde ģimenei. Tā kā šoreiz janvāra izrāžu kalendāru apspriežu kopā ar teātra kritiķi Andru Rutkēviču, interesējos, kādu iespaidu viņai atstāja klasikas darba klasiskais iestudējums „Pavasaris”? Dailes teātrī pašās janvāra beigās vēl viena pirmizrāde – „Izrāde, kas saiet sviestā” – oriģinālā britu teātra trupas „Mis'chief Theatre” izrāde, kas jau 19 gadus tiek spēlēta Londonas Vestendā,  un pie mums to veidojusi  režisore no šī teātra Eimija Mārčanta. Iestudējumā pasmiešanās par sevi kā par aktieriem, režisoriem un par visiem ar teātra veidošanu saistītajiem procesiem. Protams, smiekli nenāk par to, kāda situācija teātros vīrusa straujās izplatības dēļ, jo janvārī izrādes ir bijušas atceltas gandrīz visos Latvijas teātros ilgāku vai īsāku laiku. Tādēļ arī šāda pasmiešanās un aizmiršanās no ikdienas rūpēm, ar ko noslēgšu janvāra izrāžu kalendāru, prātoju, ir ļoti veselīga.

Stāsta mākslas vēsturniece Anita Vanaga 1903. gadā Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja operas libretu konkursu. Konkursa nolikums paredzēja pievēršanos baltu mītiskai senatnei. Pirmo godalgu saņēma arhitektūras students Artūrs Krūmiņš par libretu “Baņuta”. Savu titulvaroni Baņutu Krūmiņš atrada žurnālā “Rota”. Žurnāls sevi dēvēja par “Literārisku un zinisku laikrakstu ar bildēm”. To izdeva Rīgā no 1884. gada oktobra līdz 1887. gada aprīlim. Krūmiņš žurnālu lasīja savās mājās Skrāģu krogā Zosēnos. Teātra zinātniece Lilija Dzene teica — Zosens, šitais mazais Zosens! Toponīmam nav nekāda sakara ar zosīm, bet gan vācu so schön — tik skaisti! Tagad Skrāģu krogā darbojas režisora Gunta Gailīša ierīkotais “Baņutas” muzejs.   Žurnālā “Rota” īpaši apjomīgs bija kāds anonīma autora romāns “Jaunais varonis”, kas tika publicēts ar krāšņām ilustrācijām 1885. gadā 23 turpinājumos. Romāns vēstīja par senlietuviešu cīņu pret teitoņu ordeni. Tas pauda nacionālās brīvības idejas un vēlmi atbrīvoties no “ģermāņu gara”. Tajā pašā laikā lietuviešu un ģermāņu militārajā konfliktā tika saglabāta godbijība pret kristietību. Romānu “Jaunais varonis” no poļu valodas bija latviskojis kāds, kas parakstījās ar iniciāļiem P. G. Filozofijas goda doktors Ludis Bērziņš krājumā “Latviešu literatūras vēsture” kā romāna autoru pieteica poļu rakstnieku Juzefu Ignaciju Kraševski (Józef Ignacy Kraszewski, 1812–1889), kas uzskatīja sevi par lietuvieti. Romāna oriģinālo nosaukumu “Latviešu literatūras vēsture” nemin. Nu gribējās uzzināt, kādu Kraševska darbu bija lasījis Artūrs Krūmiņš. Viļņas Universitātes absolvents Juzefs Ignacijs Kraševskis tiek uzskatīts par autoru vairāk nekā 200 romāniem un 150 novelēm, stāstiem un recenzijām. Par Kraševska ražību ironizēja jau laikabiedri. Skatoties uz cipariem, gribot negribot uzrodas literārie vergi vai jezuītu pulciņš, kas ar literāriem paņēmieniem īsteno savus nodomus. Atrast vajadzīgo romānu palīdzēja lietuviešu teātra zinātnieks doktors Helmūts Šabasevičs. Operas “Baņuta” impulss, izrādās, ir meklējams Juzefa Ignacija Kraševska romānā “Kunigas”. Tas sarakstīts 1881. gadā un publicēts 1882. gadā. Īsi par svarīgāko. Romāna galvenā darbība norisinās Pilēnos (Pillen). Teitoņi nogalina lietuviešus un laupa mazus zēnus. Starp nolaupītajiem zēniem ir kunigs Marģeris. Teitoņi viņu nosauc par Jerzy jeb Juri. Juris/Marģeris tiek audzināts kā nākamais krustnesis. Kad puisis atklāj savu patieso izcelsmi, viņš sāk domāt par bēgšanu no Malborkas/Malburgas pils. Kļūdas dēļ teitoņi nolaupījuši arī meiteni Baņutu/Barbaru, kas uzaug spēļu namā. Viņa ir skaista un brīvdomīga, un nepieradināma. Jaunieši atrod viens otru, pateicoties skumīgai lietuviešu dziesmai, kuru dzied Baņuta. Viņi samīlas un nolemj bēgt kopā uz lietuviešu Pilēniem. Pilēnos pār savu cilti valda nogalinātā kuniga atraitne Reda. Zīlnieks pavēsta, ka viņas dēls Marģeris ir dzīvs. Te dzīvo arī Jargala — muižniece, Baņutas māte. Viņas laime, ieraugot meitu dzīvu, aptumšojas, kad Baņutai skaistuma dēļ jākļūst par vaideloti. Pilēnos savu pēdējo stundu gaida Marģera vectēvs Valgutis. Kāzas tomēr notiek. Pili ielenc teitoņi. Lai saglabātu godu, Baņuta lūdz Marģerim nogalināt sevi, pirms viņš izdara pašnāvību. Nodedzinātā pils kļūst par mirušo pili. Tāpēc zināmā mērā tā ir saistīta ar Anapili (Anafielas), kas nozīmē mītisko mūžības kalnu. Jāpiebilst, ka, ietekmējot lietuviešu literatūru, Kraševskis ierosinājis arī vairākas lietuviešu operas. Žurnāls “Rota” izmantoja Elvīro Mikaēla Andriolli (Elviro Michael Andriolli, 1836–1893) zīmējumus, kurus kokgrebumā reproducēja Edvards Gorazdovskis (Edward Gorazdowski, 1843–1901). “Rota” ilustrācijas nepasūtīja, bet, taupot līdzekļus, izmantoja politipāžas, uzskata profesors Valdis Villerušs. Rakstnieka noklusēšana un romāna nosaukuma maiņa liek domāt, ka bija grūtības ar atlīdzību autoriem. Mākslinieks Elvīro Mikaēls Andriolli bija mācījies Maskavas zīmēšanas un tēlniecības skolā un ieguvis brīvmākslinieka diplomu Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1859). Pieprasītajam ilustratoram un viņa darbu gravierim padevās gan sadzīves ainas, gan batālijas. Tieši Andriolli krāšņās ilustrācijas bija iegaumējis Artūrs Krūmiņš: “Atceros labi kādu koka griezumu: zema, krēslaina telpa, vidū trauks ar ūdeni, apgaismots — pār trauku noliekušies ļaudis, notiek zīlēšana, pašreiz zīlē Baņuta. Šis vārds kaut kā dziļi iegūlās atmiņā, kad pēc ilgiem gadiem sāku domāt par libretu.” Raidījuma mājaslapā šīs ilustrācijas var ieraudzīt. Krūmiņa piesauktajā attēlā redzama nevis Baņuta, bet zīlnieks, kas Redai zīlē (“Rota”, 1885, 6): “Tavs dēls ir dzīvs un staigā Dieva pasaulē!”. Vai agonija romāna finālā: “Marģeris, sievu uz rokas turēdams, grūda šķēpu viņai krūtīs”. Bet starp Kraševski un Krūmiņu vēl ir Lautenbahs-Jūsmiņš. Romāna beigās publicēts Jūsmiņa dzejojums 17 pantos “Marģeris un Baņuta”. Te - pirmais un priekšpēdējais pants: “Valguda jo stiprā pils jau krita Leišu zemei smagas brūces sita, Krita krietnās Redas Pileni Dividesmit tūkstoš bruņinieki,  Krusta karotāji, šķēpneši Apkaroja pili briesmīgi.   Marģerim nu zobins nozibēja, Ātri ātri krūtis spiesties spēja, Ko bij atklājusi Baņuta; Siltu tad no mīļās krūtīm rāva Zobinu, ar joni sevi kāva, Klusu abi garu izlaida.”

Raidījuma Globālais latvietis. 21.gadsimts temats cieši sasaistās ar Ziemassvētku laiku, kad sirdis atveram plašāk un esam gatavi krietni vairāk dalīties un otram dot, nekā citos svētkos. Kāda ir ziedojumu kultūra diasporā, jo faktiski latviešu kopienu un organizāciju dzīvi ārpus Latvijas uztur brīvprātīgais darbs un pašu ziedotie līdzekļi. Kāpēc tautieši to dara, lūkojam izzināt sarunā, kas ir par ziedošanas kultūru. Skatoties pāri okeānam, izpratīsim labdarības un ziedošanas tradīcijas Amerikas Savienotajās valstīs un saliksim to kopā ar Eiropas pieredzi, vērtējot, kā domājam par ziedošanu mēs Latvijā. Raidījuma viešņas: labdarības organizācijas „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta un Daniela Utāne, kura Lielbritānijā vada organizāciju „Giving For Latvia”. Ierakstā uzklausām Kaiju Petrovsku, viņa ir Amerikas latviešu apvienības labdarības nozares vadītāja, biedrības "Eņģeļa sirds" pārstāvi Amerikā Gintu Osi un trīs cilvēkus, kuri paši ir aktīvi ziedotāji un kuriem labdarība ir ikdiena un viņi arī ir tie, kuri zina, kāpēc ziedošanas tradīcija diasporā ir tik stipra. Stāsta Lauma Zušēvica, Latvijas evaņģeliski lutirskās baznīcas pasaulē arhibīskape, Laumas vīrs, arhitektu Ivars un Sandra Kronīte- Sīpola, Garezera vasaras vidusskolas direktore.        

 Laika ziņās arvien biežāk ir dzirdams vārds sniegs. Un tas nozīmē tikai to, ka daudziem autovadītājiem būs jāpamaina ierastais  braukšanas stils un atbilstoši jāsagatavo savs dzelzs rumaks ziemas apstākļiem. Pārītis labu ieteikumu par braukšanu ziemas apstākļos raidījumā Kā labāk dzīvot. „Jo ātrāk sniegs, jo drošāka satiksme,” uzskata auto drošības eksperts Oskars Irbītis. Novembrī, kad paliek tumšs autovadītāji vairāk uzmanās, tomēr negadījumu skaits uz ceļiem ir atkarīgs no tā, cik ātri uzsnieg sniegs, skaidro Irbītis. Jo ātrāk ir sniegs, jo negadījumu statistika ir labāka, ja nākas līdz pat decembrim braukt pa melno segumu, negadījumu statistika pieaug. „Ja sniega nav, braucam ātrāk un tumsā. Kad uzsnieg sniegs, ir gaišāks, labāk redzami ir gājēji un arī mašīnas pārvietojas lēnāk,” skaidro Irbītis. Ziemas iestāšanās liek mobilizēties auto īpašniekiem un padomāt vismaz par ziemas riepām, atzīst Ceļu satiksmes drošības dienesta (CSDD) Tehniskā departamenta vadītājs Jānis Liepiņš. „Skatoties riepas, jāņem vērā, lai tā būtu laba – atbilstošs protektors un bez plaisām, otrs – kur plāno lietot mašīnu. Vecuma ierobežojuma riepām nav, bet jāņem vērā, kam paredzēta riepa, kāda tā ir, cik laba, cik mīksta un kur plāno braukt” norāda Jānis Liepiņš. Gatavojoties ziemai, jāmaina arī logu tīrīšanas šķidrums. Jāizvēlas sezonai atbilstošs. Ziemas sezonā ir jāpārplāno laiks, jāatvēl laiks, lai mašīna uzsilst pirms braukšanas, lai nebūtu aizsvīduši logi mašīnai. Oskars Irbītis norāda, ka ir daudz gadījumu, kur šoferis nav pamanījis gājēju, jo mašīna bijusi ar aizsvīdušiem logiem. Jānis Liepiņš mudina atcerēties ne tikai par logu šķidruma nomaiņu, bet arī par logu slotiņu maiņu pirms ziemas savam automobilim.

Tuvojas Eduarda Smiļģa dzimšanas diena, tāpēc interesējamies, kāda būs "Spēlmaņu nakts", par kuru jau iepriekš ir pasludināts, ka būs jauna vērtēšanas kārtība, jo spēles noteikumi teātriem nepārtraukti mainās. Kādi jautājumi teātrim ir aktuāli sakarā ar mājsēdi, kad kultūrvietas ir slēgtas apmeklētājiem. Kultūras rondo tiekamies ar Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni. Ojārs Rubenis uzteic Kultūras ministriju un ministru, kas cīnās  par nozari, jo kultūra parasti šādā situācijā nav pirmajā vietā. "Valstiskiem teātriem ir diezgan normāla situācija, jo ir līdzekļi no valsts, lai varētu izdzīvot, cits jautājums, ka mākslinieki nevar nopelnīt. Domāju, katrs teātris cīnās, kā var izcīnīties, katrs domā, kas viņiem ir ko rādīt, kas nav ko rādīt un mēģina prognozēt, ja atvērs vaļā 15. novembrī, tad paspēsim parādīt to, ja aiztaisīs ciet pēc 18. novembra, tad nerādīsim to," vērtē Ojārs Rubenis. Viņš norāda, ka teātros ir "daudz saražots, teātri ir saražojuši daudz izrādes", taču nav varējuši nospēlēt izrādes, kas bija pirms pandēmijas, nav varējuši nospēlēt arī jaunās izrādes. Tāpat ir krities skatītāju apjoms. Vēl grūtāk ir nevalstiskiem teātriem, tāpat Rubenis norāda, ka kultūrā kopumā situācija nav viegla un tas nav tikai teātros. "Problemātiski, valsts vadītāji nav pateikuši spēles noteikumus, tāpēc, ka viņi nezina. Es viņus saprotu, tomēr nozarei arī ir jāzina kaut kādi spēles noteikumi.  Tad iestāžu vadītāji var rēķināties. Tagad visi cer, ka pēc 15. novembra kultūras iestādes būs atvērtas. Esam šaha gājienu pozīcijā: ja būs tā, darīsim tā, ja būs tā, darīsim šitā," atzīst Ojārs Rubenis. Rubenis vērtē, ka teātrī ir atgriezušies kopumā 30 % skatītāju.  "Man šķiet, ka var mainīties kopēja kultūras patēriņa politika. Mēs varam visi bļaut, ka esam ļoti izslāpuši pēc kultūras, bet tas kā ar jebko. Ja tu ilgi nenodarbojies ar seksu, tad varbūt vienā brīdi tev liekas, ka tas ir normāli un es bez tā varu iztikt. Tieši tāpat tas ir ar kultūru. Tas arī ir darbs. Sekss ir darbs un kultūra ir darbs, tur neko nevar darīt. Skatītājiem iet uz kultūras pasākumiem ir zināms darbs," salīdzina Ojārs Rubenis. "Plus ir izaugušas cenas, jo institūcijas nevar iztikt. Ja tev ir jāsamaksā par biļeti 30 eiro, ja tu divatā ej - 60 eiro, nemaz nerunājot par cilvēkiem no laukiem, kas bez 100 eiro nevar atbraukt. Es domāju, ka kultūras patēriņš var mainīties." "Otra lieta, par ko es ļoti domāju, ir digitālās formas. Mans uzskats, ka digitālās formas ir labas, bet tās ir informatīvas un arhivējošas. Tas ir labi. Bet principā tas, ko mēs sagaidām no kultūras, lai sasniegtu emocionālo un psihofizisko stāvokli, to ar digitālo var panākt retos gadījumos, turpina Ojārs Rubenis. "Skatoties pie datora, tu saņem informāciju. Tu, piemēram, skaties izrādi, kurā spēlē Vita Vārpiņa. Tu redzi izrādi, bet ir pilnīgi cita saņemšanās lieta, lai emocionāli saņemtu dzīvā kontakta lietu, ar kuru Vita Vārpiņa izdzīvo to procesu. Kad nepatīk, tu Izslēdz vai pauzē. Tā var skatīties seriālus, tā nevar baudīt mākslu. Par to esmu pārliecināts." Runājot par 23. novembrī gaidāmo "Spēlmaņu nakti", Rubenis atklāj, pagaidām 50% veidotāju domā, ka turpināsies lokdauns un ceremonija klātienē nevarēs notikt. Tajā gadījumā "Spēlmaņu nakts" būs kā televīzijas raidījums, ko translēs arī Latvijas Radio. Ja pēc 15. novembra vakcinētie cilvēki varēs apmeklēt pasākumus klātienē, organizētāji piemērosies situācijai, kurā "Spēlmaņu nakts" varēs notikt. Šogad "Spēlmaņu nakts" ceremonija notiks Dailes teātrī.

Teju katrs no mums zina dažādus ārstniecības augus, kas no paaudzes paaudzē pielietots dažādu saslimšanu ārstēšanā. Latvijā tautas ticējumu un paražu to lietojumam ir daudz. 59 no tūkstošiem ārstniecības augu, kas minēti latviešu folklorā, ir atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums. Ko zinātne iegūst no latviešu kultūras mantojuma? Piecos doktorantūras studiju gados izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu jeb ārstniecības pierakstu, no tiem atlasīti vairāk nekā 1900, kuros identificēti un aprakstīti 211 ārstniecības augi, bet 59 no tiem atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums Eiropas valstu monogrāfijās – tie ir tikai daži skaitļi un fakti, kas raksturo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorantes Ingas Sīles promocijas darbu "Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze". Raidījumā Zināmais nezināmajā ar savu pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskā asistente Inga Sīle. "Neviens līdz šim skatījis ārstniecības augus folkloras materiālos, apkopojis un analizējis, gan no botāniskā viedokļa, gan no farmakoloģiskā viedokļa," atzīst Inga Sīle. "Ticējumos visvairāk aprakstīta ārstēšana, ja ir elpošanas sistēmas traucējumi, piemēram, klepus, vai gremošanas problēmas. Attiecīgi augi, ko izmantoja šo kaišu ārstēšanai, ir arī visvairāk minēti. Visvairāk minēts parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, diezgan bieži minēts sīpols." "Par pelašķi ir interesants stāsts, ka ticējumos ir minēta tā izmantošana klepus ārstēšanai. Bet skatoties citos etnobotānikas pētījumos Eiropā, nevar atrast, ka pelašķi izmanto klepus ārstēšanai. Pētījumos tika aprakstīta tā izmantošana gremošanas traucējumu mazināšanai, piemēram, apetītes zudumam, gremošanas uzlabojumam, vēdersāpēm. Patiesībā tāds pelašķu lietojums klepus ārstēšanai Latvijā ir salīdzinoši unikāls," atklāj Inga Sīle. Ticējumos visbiežāk aprakstīta tējas lietošana, daudz tika lietoti augi svaigā veidā, bieži arī gatavoja novārījumus. Skatoties uz augiem, kas minēti ticējumos un to lietojumu, var redzēt lielas atšķirības ar mūsdienām. "Ja kādreiz cilvēki vairāk koncentrējās uz elpceļu sistēmas traucējumiem, gremošanas traucējumiem, ādas problēmām, skeleta-muskuļu sistēmas traucējumiem, mūsdienās vairāk runā par kardiovaskulārajām slimībām, par vielmaiņas traucējumiem, piemēram, cukura diabētu, neiroloģiskām slimībām, vēzi. Ticējumos šis kategorijas ir reti minētas," turpina Inga Sīle. Pētniece norāda, ka kādreiz vairāk ārstēja simptomus, mazāk pašas slimībās. Ārstēja, nenoskaidrojot patieso cēloni. "Arī kādreizējās diagnostikas iespējas ir ietekmējušas to, kādi ir ticējumi, kādu informāciju tajos varam atrast. Piemēram, vēzis ir minēts vienā ticējumā, bet mūsdienās par to daudz runājam. Arī kardiovaskulārās slimības ir mazāk minētas,"skaidro Inga Sīle. Riņņu kalna unikālā atraduma izpēte Riņņukalnā pie Salacas upes starptautiska arheologu komanda atradusi senāko zināmo mēra upuri. Kā šis 5000 gadus senais cilvēks inficējies ar mēri un kā notika atraduma izpēte, skaidro zinātnieku grupas pārstāvis, Ķīles Universitātes Senās DNS laboratorijas vadītājs profesors Bens Krauze-Kjors. Šī gada vasarā ārvalstu interneta medijos parādījās Latvijas vārds, un ziņas vēstīja, ka Latvijā atrasts senākais mēra upuris, kurš pirms vairāk nekā 5000 gadu bijis apbedīts pie Salacas upes. Apbedījums saistīts ar Riņņukalna vēlā akmens laikmeta jeb neolīta apmetni pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera, un Riņņukalns pazīstams kā viena no vissenākajām zināmajām akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietām visā Ziemeļeiropā. Te gan jāteic, ka ceļš līdz svarīgajam paziņojumam par senāko mēra upuri bijis visai raibs, jo tā akmens laikmeta cilvēka kauli, par kuriem izdarīts konkrētais secinājums, Latvijas teritorijā izrakti jau 1875. gadā. Toreiz šo darbu paveicis grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss. Tā kā fon Zīversam tolaik neviens neesot ticējis, ka izraktie galvaskausi ir tik seni, tad viņš tos nosūtījis vācu antropologam Rūdolfam Virhovam uz Berlīni, un tā nu šie galvaskausi gulējuši muzeja pagrabā Berlīnē vairāk nekā simt gadu, līdz šo stāstu mūsdienās Latvijas pētnieki izstāstīja Vācijas zinātniekiem. Tas atdzima no jauna, Latvijas un Vācijas pusei uzsākot sadarbību 2017. gadā un pakāpeniski nonākot pie vērtīgiem atklājumiem. Profesors Bens Krauze-Kjors vispirms plašāk iepazīstina ar to, kā senais stāsts saistīts ar mūsdienās veiktiem izrakumiem.  

Jauns pavērsiens laikmetīgā virzienā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs, apzinot latviešu laikmetīgos māksliniekus, kuri strādā ārpus Latvijas pašlaik – Laimas Puntules un Anna Marie Udsen izstāde ”Skatoties aiz”, kā arī ieceres apzināt maz atklātus vai pat Latvijā nezināmus māksliniekus. Saruna ar mākslas centra vadītāju Kārli Kanderovski. Kārlis Kanderovskis Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centrā, stāsta, ka Čikāgā dzīvo tāds mākslinieks Pēteris Kārkliņš, kurš strādājis par naktssargu, lai varētu izzīmēt savus ļoti filigrānos darbus, kas tapa ļoti mazā formātā un ļoti ilgā laikā. Katra darba otrajā pusē –piefiksēti datumi, kuros šis darbs ir tapis. Kārlim Kanderovskim savukārt bija mākslas galerija Čikāgas hipsteru rajonā, un Pētera Kārkliņa vārdu viņš ieraudzīja kādā mājas iedzīvotāju sarakstā. Viņš uzrunāja Pēteri Kārkliņu un vēlējās viņa darbus izstādīt šajā Čikāgas galerijā, bet Pēteris atteicās, jo tas neesot nopietni. Taču tagad ir piekritis, ka viņa darbu izstāde varētu būt Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs, kuru tagad vada Kārlis Kanderovskis. Viņš ir gleznotāja Jāņa Kalmītes mazdēls. Tas ir tikai viens stāsts par latviešu māksliniekiem tālu pasaulē. Bet pašlaik centrā var apskatīt Laimas Puntules un Anna Marie Udsen izstādi ”Skatoties aiz”, ar šo izstādi arī sākas jauns pavērsiens centra darbā, izstādot ne tikai to mākslinieku darbus, kurus varam dēvēt par vecmeistariem un „veco trimdu”, bet apzinot arī latviešu māksliniekus, kuri strādā ārpus Latvijas pašlaik un izbraukuši ne spiestā kārtā, bet radošu nodomu vadīti. Izstādi līdz septembra beigām var apskatīt Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs, tad tā ceļos uz Dāniju.

Mākslinieks Martins Vizbulis slēgto mākslas galeriju laikā radījis izstādi, kuras darbiem var piezvanīt. Raidījumā Augstāk par zemi ar autoru sarunājamies par robotiem, kas maina arī cilvēku sarunāšanās paradumus, par cilvēces un mākslīgā intelekta attiecībām. Jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā, atklāta Martina Vizbuļa izstāde “+371 28649002”. Un nav jau grūti sazīmēt, ka izstādes nosaukums ir Latvijā reģistrēts mobilā tālruņa numurs. Un tieši tā arī ar šo nesen atklāto Martina Vizbuļa izstādi iepazīstināja mediji – tajā ir mākslas darbi, kuriem var piezvanīt. RIXC galerija, tāpat kā visas citas mākslas galerijas, šobrīd apmeklētājiem ir slēgta. Bet piezvanīt var, un iepriekš arī RIXC virtuālajā galerijā immersive.rixc.org noskatīties video no izstādes atklāšanas, lai saprastu, kā viss izskatās un kas, piezvanot, jūs sagaidīs. Februāra beigās notikušajā izstādes atklāšanā mākslinieks savus zoom platformā pieslēgušos skatītājus izvadāja virtuālā ekskursijā pa izstādi, pieņēma pirmos telefona zvanus. Skatoties šo video nāk prātā doma, ka tā ir viena no dīvainākajām izstāžu atklāšanām, kādas piedzīvotas, kad mākslinieks izstāžu zālē ir viens. Var tikai nojaust, ticēt turpat blakus esam arī skatītāju. Izstādē pavisam ir trīs objekti – divu funkcija ir tieši tik vienkārša – tie darbojas kā telefoni. Viens no tiem ar zvanītāju sarunājas latviski, un tajā izmantota Latvijas valsts pārvaldes valodas tehnoloģiju platformas Hugo.lv piedāvātais rīks, kas tekstu pārvērš audio formātā. Latviešu valodā šīs frāzes ierunājusi Latvijas Radio leģendārā diktore Sandra Glāzupa. Otrs telefons – instalācija sarunājas angliski, tur arī balsu daudzveidība ir lielāka. Trešais ir dzērienu automāts, taču arī tā darbībā neiztikt bez robotu balsīm. Sākotnēji ticis paredzēts atklāšanas ballītes noskaņai, automāts, kurš, izpildot noteiktas darbības, izved cauri konkrētu noteikumu virknei, lai servētu pavisam īstu dzērienu, tagad kalpo kā viens no objektiem, kura galvenā funkcija ir tāda pati kā abiem pārējiem sazvanāmajiem darbiem – sarunāties. Tā ir izstāde, kas ar skatītāju sarunājas. Vai tiešām sarunājas? Martina Vizbuļa izstāde “+371 28649002” ir interesanta tāpēc, ka tā rada situācijas, kurām līdzīgas mēs viegli varam sameklēt savā ikdienā. Mākslinieks, tās radot mākslīgi, arī pārspīlējot, atrādot publikai, palīdz tās noformulēt, padara iespējamu dialogu par tām. Raitis Šmits, viens no jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātājiem, viņš, pieņemu, arī ir tas, kuram reizēm nākas pacelt klausuli Martina Vizbuļa izstādē, jo RIXC galerijā Rīgā, Lenču ielā 2, atrodas arī jauno mediju kultūras centra darba telpas. Lūdzu Raiti Šmitu, kā vienu no galerijas vadītājiem, arī pamatot, kāpēc Martina Vizbuļa sazvanāmie darbi viņam likās piemēroti izstādīšanai šai galerijā. Martins Vizbulis ir mākslinieks, kurš neizstāda savus darbus pārāk bieži. Viņa radošajā biogrāfijā minēts 2005. gads izstāde "Jukas", 2006. gadā grupas izstādē "Waves", abi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls", bijusi izstāde Vācijā. Kas vēl interesanti – pirms sākt studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, Martins Vizbulis ir beidzis Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Koktēlniecības nodaļu. Un arī izstādē “+371 28649002” darbi ir saistīti ar modernajām tehnoloģijām, bet tie ziedi virs dzērienu automāta – tajos ir kaut kas tik taustāms, tik – ar origami papīra locīšanas prasmi, formu veidošanu saistīts. Izstāde “+371 28649002” jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā šobrīd plānota līdz 24. aprīlim, darbi sazvanāmi no trešdienas līdz sestdienai laikā no plkst. 12.–15.

**Gavēņa 2. diena** *sacīdams: "Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām." Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā? /Lk 9:22-25/* Svētais Jāzeps mums atgādina, ka visiem tiem, kuri šķietami ir nemanāmi vai atrodas “otrajā līnijā”, ir unikāla aktīva daļa pestīšanas vēsturē. Viņi visi ir pelnījuši pateicības vārdu. Šodien dzirdam Kristus aicinājumu sekot Viņam, ņemot savu krustu. Savu, nevis kāda cita krustu. Katram no mums ir savs krusts, ko nest. Jēzus vēlas, lai mēs nepaliekam ar savu krustu vieni. Viņš zin, ka mums ir nepieciešams atbalsts. Kristus krusts mūs nesalauž, tas palīdz. Skatoties uz savas dzīves Krustu, mēs varam panest savas dzīves grūtības kopā ar Kristu. ***Jautājumi pārdomām:*** * Kas šobrīd ir manas dzīves krusts? Garīgās pārdomas šai dienai sagatavojis **Pr. Marcins Vozņaks**.

Pārtikas iepakojumam ir būtiska un bieži izšķiroša nozīme, lai produkti ilgāk saglabātos svaigi un mums tos lietot uzturā būtu droši. Nav noslēpums, ka iepakojums rada arī pamatīgu vides piesārņojumu. Taču ir pētnieki, kuru uzmanības lokā ir nonācis ne tikai videi draudzīgs, bet arī ļoti gudrs iepakojums, kas laikus spēj signalizēt par to, cik svaigs ir iepakotais produkts. Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk par to, kā neatverot iepakojumu, varēs noteikt, cik produkts ir svaigs un vai norādītais derīguma termiņš atbilst patiesībai, stāsta “Smart packaging” līdzdibinātājas - Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātes pētniece Rūta Ozola-Davidāne un komercializācijas eksperte Solvita Kostjukova. Pārtikas iepakojums. Kādu labāk izvēlēties? Lai arī ir arvien vairāk cilvēku, kas pievērš uzmanību videi un veselībai draudzīgam iepakojumam – izvēlas pārtiku, kuru veikalā ieliek līdzi paņemtajā stikla vai papīra iepakojumā, jāatzīst, ka šādu veikalu nav daudz. Tad rodas jautājums, kāds ir parastā veikalā pieejamais pārtikas iepakojums, vai tā tara, kas nav stikla pudeles un burkas, ir kaitīga un kādu iespaidu tā atstāj uz apkārtējo vidi un mūsu veselību? Skatoties no iepakojuma pārstādes iespējām, tāda plastmasa, kā polietilēns un PET jeb polietilēntereftalāts nav tie lielākie bubuļi, kādos ir iesaiņota pārtika, saka Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un vides zinātņu fakultātes pētnieks, biedrības „Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga. Nesen vides un ķīmijas eksperti rīkoja diskusiju par plastmasas ietekmi uz veselību, tajā runāja par pētījuma “Plastmasa zem lupas” rezultātiem, kad tika pārbaudīti cilvēku urīna paraugi, meklējot tajos ftalātu un fenolu daļiņas, kas parasti ir rodamas ēdiena iepakojumā. Ka teikts presei izplatītajā paziņojumā, šīs vielas var ietekmēt reproduktīvo sistēmu, imūnsistēmu, kā arī var veicināt vēzi un sirds un asinsvadu slimības. Pētot 28 potenciāli bīstamas ķīmiskās vielas, visu dalībnieku urīnā tika konstatētas 24 no 28 mērītajām vielām. Gan šajā pētījumā un pēc tam notikušajā diskusijā arī piedalījās Jana Simanovska, ķīmiķe, vides eksperte un biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” vadītāja. Viņa skaidro, kā laboratorijas darbinieki varēja noteikt, ka urīna anlīzēs minētās kaitīgās vielas nāk no tieši pārtikas iepakojuma. Lai arī šobrīd kritizējam pārtikai domāto plastmasu, tomēr, ja vēlamies savu veselību pasargāt no minētajiem kaitīgajiem plastmasas izdalījumiem, iesaka izvēlēties tikai pārtikas produktiem domātos traukus, nevis jebkādu saimniecības preču veikalā nopērkamo krūzi vai bļodu, kas domāta citām vajadzībām. Jana Simanovska vēl piebilst, ka ir vērts pievērst uzmanību cipariem, kas ir uzdrukāti uz plastmasas traukiem, arī tie norāda kāda veidā tie ir ražoti.

6.novembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs uzsāk jauno izstāžu sezonu ar sešiem projektiem, kas šajā īpatnajā laikā mēģinās pārvarēt pastāvošo nenoteiktību. Sazināmies ar centra vadītāju Māri Cačku. "Šīs izstādes vieno izteikta cilvēcība un stāsts par cilvēku sajūtām. Visas izstādes izriet caur mākslinieka sajustā vizualizēšanu noteiktā materiālā. Elgas Grīnvaldes gleznas parāda gan Latvijā sajutās ainavas, kas ir abstraktas un Silvas Linartes glezniecības skolas iedvesmotas. Kaspara Geiduka keramikas objekti cieši sasaucas ar cilvēka tēlu, gan ar elementiem, kas nāk no dabas. Brīnišķīgs projekts ir Ievas Jurjānes  „Gals & Sākums. Turpinājums”," atzīst Māris Čačka. "Visi procesi lai arī nenoteiktībā ir sasaistīti." "Cenšamies piedāvājumu veidot tā, lai katram apmeklētājam būtu iespēja paņemt, ko viņš vairāk izprot vai vēlas ieraudzīt. Skatoties, ko vēlas, ja viņam tuvāka ir grafika, viņš līdzās ierauga arī glezniecību, tādā ziņā iepazīst to," norāda Māris Čačka. Apzināties, samierināties vai neļauties ietekmei ir individuāla izvēle. Katram izstādes projektam ir sava taktika, bet kopējā iezīme paliek – tieši caur mākslinieciskajām izpausmēm šī nenoteiktība iegūst jēdzienisku apveidu, kas, reiz noformējies, kļūst uzveicams. Marka Rotko mākslas centrs aicina aplūkot Ievas Jurjānes darbus izstādē „Gals & Sākums. Turpinājums”. Kaspara Geiduka ekspozīciju „Elementi”, Elgas Grīnvaldes gleznu sēriju „Tukšuma spēks”, lietuviešu keramikas māksliniece Egle Einikīte-Narkevičiene (Eglė Einikytė‑Narkevičienė) izstādi „One Size”, grafikas izstādi „Japānas stāsti” un fotogrāfijas mākslinieka Silians Ma (Siliang Ma) (Ķīna) darbus „Svārstības no nekārtības uz kārtību”. Izstādes būs aplūkojamas līdz 2021. gada 10.janvārim.

Pārsteidzoši, bet šovasar vairākiem tūrisma galamērķiem vērojami apmeklētības rekordi. Vai Latvijas lauku tūrisma asociācijas biedri var palepoties ar to pašu? Uzņēmēji atzīst, ka viesu netrūkst, bet lielākoties tie ir individuālie ceļotāji, ienākumi, ko deva pasākumu rīkošana, ir krietni sarukuši. "Lauku tūrisms ir ļoti dažāds - tā ir vecmāmiņa ar pankūkām un vienu istabiņu, tie ir lieli uzņēmumi - pilis, muižas un atpūtas kompleksi, un iet dažādi. Jūlijs tradicionāli ir labs mēnesis, vienmēr esam bijuši priecīgi par jūlija ceļotājiem," raidījumā Kā labāk dzīvot atzīst Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. "Skatoties kopumā uz Latviju šobrīd, ceļotāju sastāvs ir krietni mainījies, ceļotāji ir individuāli, ģimenes, draugu pulki bieži neceļo. Uzņēmumi, kas orientējušies uz pasākumiem un naudas plūsma vairāk atkarīga no semināriem, dzimšanas dienām, kāzām, tiem iet grūti pārorientēties. Darbs ir, bet ienākumi ir krietni mazāk," vērtē Ziemele. Viņa arī piebilst, ka šobrīd uzņēmējiem veicas labi,"skatoties uz papīra, arī augusts izskatās labi. Esam šajā ziņā sisti krietni martā, aprīlī un arī maijā un jūnijā, un apzināmies, ka tik labi var nebūt jebkurā brīdī".  Akciju sabiedrības “Skrundas muiža” padomes loceklis Edgars Vizulis piekrīt, ka šobrīd galvenokārt ierodas individuālie ceļotāji.  "Mūsu priekšrocība, ka mēs jau pirms krīzes apzinājāmies, ka mērķis ir piesaistīt ģimenes un mazākas grupas, līdz ar to esam pārorientējušies laicīgāk. Plūsma ir, darbs ir, ieņēmumi ir jūtami mazāki, jo tos nodrošināja pasākumi," atzīst Vizulis. "Tas uzreiz ienes lielāku naudas summu, kas palīdz nokārtot saistības, kas uzkrājušās gada pirmajā pusē un atlikt otrai gada pusei. Problēma, ka pa vasaru neizdosies sakārtot attiecības, kas uzkrājušās gada pirmajā pusē un visticamāk nesanāks atlikt uz gada otro pusi.  Jāpielāgojas, jāsamazina, ko var samazināt, nezaudējot kvalitāti. Ja turpinātos, kā ir jūlijs un solās būt augusts, būtu labi." ZELT Smiltsērkšķu dārza saimniece Elīna Cēsniece norāda, ka viņas uzņēmums ir vairāku nozaru uzņēmums un pamatā ir produkcijas noiets, kas pandēmijas laikā parādīja labākus rezultātus, tāpēc arī atvēra mājaslapu, lai var piegādāt produkciju. Tas bija drošības spilvens, atzīst Elīna Cēsniece. Viņa arī norāda, ka neatmet domu par tūrisma attīstīšanu, tāpēc lielākās investīcijas šobrīd ir tieši tūrisima nozarē, veidojot Smiltsērkšķu namu. Ceļotāji Smiltsērkšķu dārza ierodas, grupas ir no Lietuvas, 30, pat 50 cilvēku. Atpūtas kompleksa “Turbas” un alus un sidra darītavas “Turkalnes muižas klēts” īpašnieks un vadītājs Kaspars Bramanis, kura kompleksā bieži norisinājās arī uzņēmumu sporta spēles, stāsta, ka arī šovasar ir atsevišķi uzņēmumi, kas vēlas rīkot sporta spēles, bet tie 10% no paredzētā apjoma. "Problēma, ka nezinām, kā mainīsies situācija ar saslimstību, tāpēc neviens nav gatavs slēgt līgumu, veikt iemaksas, negarantē, ka būs," atzīst Kaspars Bramanis. Viņš skaidro, ka uzņēmumi rezervē kompleksu uz brīvdienām, kas ir 250 gutlas vietas, summa līdz ar to ir liela. Ja kaut kas mainās neiegūst neko. "Individuālie ceļotāji aktivizējušies, bet iegūt to naudu, ko tradicionāli vasaras sezonā nopelnām, ar to neiespējami," bilst Bramanis.  

Gadījums, kad policists ASV nogalināja melnādaino Džordžu Floidu, raisījis plašus nemierus un diskusijas par rasismu visā pasaulē. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka rasisms īsti nav Latvijas problēma, diskusijas vismaz publiskajā telpā liecina, ka par to noteikti ir vismaz jārunā. Turklāt, Latvijas vēsturiskā pieredze liecina un arī virkne datu liecina par to, ka varam būt gana aizspriedumaini. Par to, vai un kā Latvijā iespējams rasisms, diskutē Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošie pētnieki Didzis Bērziņš un Kaspars Zellis, kuri plaši pētījuši holokaustu un antisemītisma izpausmes. Didzis Bērziņš sociālajos tīklos ziņojis, ka dzīvojam otrajā antisemītiskajā reģionā pasaulē. Pētnieks min, ka tas ir bijis nedaudz provokatīvs izteikums, taču ir aptauja, kurā pasaule sadalīta septiņos reģionos, kur esam iedalīti Austrumeiropā, un šis reģions aptaujā ir otrs antisemītiskākais reģions uzreiz aiz Tuvajiem Austrumiem. "Skatoties pasaules griezumā, mums antisemītisma indeks šajā aptaujā ir nedaudz virs vidējā pasaulē, bet, ja noņemam nost Tuvos Austrumus, esam ar lielāku atrāvienu virs vidējā," skaidro Didzis Bērziņš. Aptaujā ir 11 izteikumi, kurus tās veidotāji atzinuši par antisemītiskiem. Piemēram, ebrejiem ir pārāk liela ietekme uz pasaules ekonomiku; ebrejiem ir pārāk liela vara medijos. Ja cilvēks atbild uz sešiem apgalvojumiem apstiprinoši, viņu uzskata par antisemītisku uzskatu paudēju. Citās aptaujās Latvijas sabiedrība izskatās labāk, bet tajās arī jautājumi ir citādi, piemēram, vai Latvijā pastāv anitsemītisms, vai esat sastapušies ar antisemītiskiem izteikumiem. "Ja mums jautā, vai Latvijā pastāv anisemītisms, mēs sakām nē, tāpēc ka to neatpazīstam, nevis tas nepastāv. Savukārt, kad mums jautā jautājumus no sērijas, vai ebreji ir slikti, tad tā aina diemžēl ir nedaudz bēdīgāka," atzīst Didzis Bērziņš. Kaspars Zellis atzīst, ka Latvijā antisemītisms pastāv gandrīz zemapziņas līmenī. Bieži paši neizprotam daudzus jautājumus un skatāmies uz problēmām caur antisemītisko prizmu paši varbūt pat neapzinoties, ka tas ir antisemītisks "Bieži, kad runā par šo problēmu publiski, cilvēki to uztver ļoti personiski, ka tieši viņiem pārmet antisemītismu. Ja pārmetumi ir pilnībā nepamatoti, kāpēc nepieciešama tāda sakāpināta reakcija," vērtē Kaspars Zellis. Pūļa uzvedības fenomens Cīņa pret rasismu un iestāšanās par cilvēktiesībām daudzviet pasaulē šobrīd ieguvusi citu seju - ir vērojams vandalisms, grautiņi, pieminekļu demolēšana. No vienas puses, tas vairs neizskatās kā cīņa par tiesībām, bet, no otras puses, tas parāda iesīkstējušas problēmas sabiedrībā, kas izpaužas destruktīvā veidā. Tieši tas lielā mērā paskaidro pūļa uzvedības fenomenu, taču neapšaubāmi tas ir novērots jau krietni agrāk un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs. Kādos gadījumos šis fenomens veidojas un vai tas vienmēr ir destruktīvs, skaidro Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas profesore, socioloģijas doktore Aija Zobena. Sekošana pūlim, ar prātu nemaz racionāli neizsverot, ko un kāpēc daru, - šādi varētu raksturot tādu fenomenu kā pūļa uzvedība. Pašreizējos apstākļos, kad pasaulē pretrasisma protesti bieži pārauguši grautiņos, arī pūļa uzvedības pētnieki vairāk sākuši skaidrot, kāpēc cīņa par reālu problēmu pāraug nekontrolētā vandalismā. Pūļa uzvedība nav jauna 21. gadsimta parādība, jo to jau 19. gadsimtā savā darbā skaidrojis franču zinātnieks Gustavs Lebons pēc paša piedzīvotā Parīzes komūnā franču-prūšu karā un lielajiem postījumiem pilīs, bibliotēkās un citviet. No mūsdienu socioloģijas perspektīvas raugoties, pūļa uzvedība tiek interpretēta tajā brīdī, kad mūsu izturēšanos regulējošās normas vairs nedarbojas. Vai nu mēs no tām mākslīgi un labprātīgi esam atteikušies, piemēram, dodoties uz rokkoncertu vai sporta spēli, vai arī pūļa efekts veidojas stihiski. Vēl pūļa efekts tiek izmantots, gan uzkurinot sporta spēļu un koncertu skatītājus, gan tad, ja cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un sabiedrībā ir gadiem nerisinātas problēmas. Tas attiecināms uz protestiem ASV, kur rasu attiecības ir sens un sāpīgs jautājums. Uzplēšot strutojošu augoni, iespējams izsaukt tādus spēkus, kas nav kontrolējami un ir bez racionālas rīcības, piemēram, daudzviet notikusī pieminekļu demolēšana. Protesti ASV nav jaunums, plaši nemieri notika savulaik arī pēc Martina Lutera Kinga slepkavības un citiem gadījumiem. Vēl var pieminēt citu ASV fenomenu – linča tiesa, kas paredz spriest tiesu tūlīt un tagad. Arī te ir nozīme pūļa efektam, jo, rīkojoties individuāli un izvērtējot rīcību racionāli, piekaušana vai nomētāšana ar akmeņiem nemaz nenotiktu. Sabiedrībā pastāvošo nevienlīdzību var atrisināt paaudžu, nevis vienas dienas laikā, un ir jābūt gribai. Bet kādas vēsmas pūļa uzvedības sakarā bijušas novērotas Latvijā? 1985. gada 6. jūlijs, pēc grupas „Pērkons” koncerta Ogres estrādē grupas fani izdemolēja vilciena vagonus, un grupas darbība uz laiku tika aizliegta. Vagonu demolēšana kā protests pret padomju iekārtu? Varbūt par skaļu teikts, bet visticamāk, ka mūzikai un pūlim nozīme bija gan. Bet viens no jaunāko laiku notikumiem neapšaubāmi ir 13. janvāra Vecrīgas nemieri 2009. gadā, saukti arī par Bruģa revolūciju, kas parādīja sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju Latvijā. Tomēr Aija Zobena norāda, ka kopumā latvieši ir grūti izprovocējami, un te zināmu lomu varētu spēlēt arī ziemeļnieciskā kultūra.

Latvijas kultūrtelpā sevi piesaka jauna formāta skatuves mākslu notikumu sērija „Pārmija” jeb laikmetīgu izrāžu epizodes. Reizi mēnesī kultūrvietā „Hanzas perons” būs iespēja pavadīt kultūras svētdienas – vienas dienas laikā noskatīties divas izrādes vai performances teātra, mūzikas, dejas vai mākslas žanrā. Šobrīd martā plānotās epizodes ir pārceltas uz nenoteiktu laiku. Iespējams, ka pirmā “Pārmiju” epizode būs 19.aprīlī. Lai uzzinātu vairāk, Kultūras Rondo iztaujājam „Pārmijas” vadītāju Ļenu Fersteri. "Mēs esam radījuši projektu, kas sastāv no epizodēm. Protams, tās epizodes ir pārceļamas, un tas nav vienreizējs, unikāls notikums, ko palaist garām. Mēs šobrīd runājam ar visiem māksliniekiem un radošajām grupām, vai viņi varētu atrast sev vēlamo datumu maijā, jūnijā. Un es domāju, ka maijā un jūnijā, un jūlijā es gribu cerēt, ka būs pilns ar kultūras notikumiem," atzīst Ļena Ferstere. Ideja par šo notikumu radusies, skatoties Valmieras teātra festivāla izrādes. "Skatoties izrādes, man bija tāda sajūta, ka es gribētu, lai pilnīgi visi cilvēki visā pasaulē redz šīs izrādes. Sāku runāt ar izrāžu veidotājiem ar jautājumu, kur šīs izrādes paliek pēc šī festivāla. Jo festivāla koncepts jau arī ir tāds, ka izrādes tiek izrādītas un ar to arī viss, izrādās, beidzas," stāsta Ferstere. Un ne tikai Valmierā top dažādi laikmetīgi darbi – izrādes un performances, kurām var pagarināt mūžu. 19.aprīlī ir plānota nākamā laikmetīgās skatuves mākslu notikumu sērijas “Pārmija” epizode, kas tagad gan būs pirmā. Tajā būs skatāma horeogrāfu Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona izrāde “Vērpete”, kas saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu par gada sasniegumu laikmetīgajā dejā. Savukārt pirmo reizi Rīgā būs iespēja noskatīties dramaturgu Justīnes Kļavas un Evarta Melnalkšņa, režisores Paulas Pļavnieces un teātra trupas “Kvadrifrons” gandrīz dokumentālo izrādi “Vecmāmiņu valsts”.

Kā gaidāmo administratīvi teritoriālo reformu vērtē muzejnieki un kā reforma varētu ietekmēt muzeju darbību reģionos, Kultūras Rondo studijā situāciju izvērtējam kopā ar Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietnieci Dainu Ratnieci un Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu. Pa tālruni sazināmies ar Piebalgas muzeju apvienības „Orise” vadītāju Līvu Gruduli un Viesītes muzeja "Sēlija" vadītāju Andu Slogu. "Ir ļoti daudz neskaidrību," sarunā atzīst Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Grīnvalde. Šim viedoklim piekrīt arī citu muzeju pārstāvji. Viesītes muzeja "Sēlija” vadītāja Anda Sloga stāsta, ka nākotne varētu būt atkarīga no tā, kur turpmāk būs Sēlijas novada centrs – Jēkabpilī vai Aizkrauklē. Viesītes muzejam pozitīvāks risinājumus būtu, ka centrs būs Aizkrauklē. "Svarīgi ir saprast, kas vispār notiek un kur mēs paliekam.Uztrauc, ka nezinām pilnīgi neko, kāds ir plāns. Esam dzirdējuši daudz baumas un dažādas spekulācijas par to, ka varētu mūs pievienot Cēsīm un attiecīgi Cēsu muzejam, vai vēl kaut kam. Realitāte ir tāda, ka dzīvojam neziņā, vai mūs reorganizēs kā apvienību, vai saglabāsies kā apvienība un kas notiks tālāk," situāciju raksturo Piebalgas muzeju apvienības "Orise" vadītāja Līva Grudule. Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas pārziņā ir septiņi muzeji. "Mums ir pieredze, kā darbojas reforma, jo iepriekšējā reforma Tukuma muzeju saimi paplašināja ar Džūkstes pasaku muzeju. Gan no apmeklētāju vērtējuma, gan profesionālā skatījumā tas devis izaugsmes iespējas muzejam," norāda Agrita Ozola. Ozola norāda, ka administratīvais slogs un pārvaldības nasta muzeju darbā pieaug un mazai institūcijai tas prasa daudz un lielākā institūcijā to ir iespējams modernāk un racionālāk risināt. "Skatoties, kā tas varētu būt nākotnē, bažījamies, vai spējam savu saimi paplašināt bez pietiekamiem resursiem," uzskata Ozola. Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vadītājas vietniece Daina Ratniece skaidro, ka visi akreditētie muzeji ir ministrijas pārraudzībā. "Reforma nedrīkstētu ietekmēt muzeju funkcijas, tām jāpaliek tādā pašā līmeni, vai, protams, mēs gaidām, ka darbs uzlabosies," atzīst Daina Ratniece.

Ko pētnieki, analizējot folkloras materiālus, ir noskaidrojuši par vilku? Kāpēc tieši šis plēsējs folkloras materiālos minēts visbiežāk un ko, analizējot to, kā vilks atainots dainās, var pateikt par cilvēku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece Beatrise Reidzāne. “Dzīvnieku tēlos ir iekodētas senākās mītiskās, mitoloģiskās un simboliskās dzīves uztveres,” skaidro Beatrise Reidzāne. Viņa pievērsusies vilka tēla pētniecībai un iepriekš arī lāča tēla pētniecībai folklorā. Skatoties uz vilka tēlu folklorā, pētniece cenšas atšķetināt, ko un kā cilvēki domājuši senatnē. Beatrises Reidzānes stāstu par savu pētījumu klausies arī raidījumā Augstāk par zemi. Tautas mutvārdu daiļrades vākšana mūsdienās Kā mūsdienās notiek folkloras materiālu vākšana, kas ir tie stāsti, pasakas vai teikas, ko pieraksta šodien, un ko, balstoties uz šo vākumu varēsim secināt par latviešiem pēc simts gadiem? „Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj strādāt no mājām neizēdot ledusskapja saturu. Nodevēju bars bija sapulcējies pie tukšās taras pieņemšanas punkta,” šādi divi citāti no tvitera un tos jau var uzskatīt par mūsdienu folkloru. Ne vairs tautasdziesmas, tiekas un pasakas, bet īsi, asprātīgi teikumi no dažādām interneta vietnēm, cilvēku atmiņas par bērnības vietām un dzimtas stāsti – tāda izskatās šodienas tautas mutvārdu daiļrade un tā ir daļa no folkloras, ko šodien apkopo šīs nozares pētnieki. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone stāsta, ka šobrīd folkloras vācēju redzeslokā ir nonākušas memes – interneta vidē radītas asprātīgas kolāžas, proti, attēli ar parakstiem. Piemēram, labi zināma klasiska fotogrāfija ar Krišjāni Baronu, kur Dainu tēvs, garu, baltu bārdu un nopietnu seju, pozē pie dainu skapja, atvēris vienu atvilktni un paraksts pie attēla: kad tu meklē vecmāmiņas pensiju , bet skapī ir tikai kaut kādas dainas.

Ar Rūtu visbiežāk pie sarunām par mīlestību nonācām brīžos, kad sēdējām viņas mašīnā un braucām veidot intervijas ar Imanta Ziedoņa līdzcilvēkiem. Skatoties uz sevi un redzot, kā pats izpaužos mīlestībā, varu droši apgalvot, ka Rūtai bija gana liela ietekme uz to. Gan tajās, gan šajā sarunā runājām par vīrieša un sievietes attiecībām, lomu sadalēm, vērtību sistēmu saderībām un citām nozīmīgām tēmām.

Neskatoties uz to, ka sociālo tīklu un viedierīču piedāvātās iespējas rada sajūtu, ka esam komunikācijā ar citiem teju visu laiku, vientulība kļūst aizvien nopietnāka problēma visā pasaulē. Ne velti tā ir nodēvēta par 21. gadsimta epidēmiju. Lai cīnītos ar vientulības epidēmiju, Terēzas Mejas valdībā Lielbritānijā pat tika izveidots vientulības ministra amats. Jo, kā izrādās, vientulība var radīt arī nopietnas sekas veselībai, tā radot slodzi veselības un sociālajam budžetam. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka vientulība kļūst par problēmu arī darba vietās. Kādi tam ir cēloņi un kādas sekas, un vai ar atsvešināšanos darbā var cīnīties, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Psihologu biedrības vadītāja, Valsts nekustamo īpašumu personāla daļas vadītāju Edīte Kalniņa un psiholoģe un psihoterapeite Maruta Freimane. "Ievainojamākās sabiedrības grupas, kur vientulība ir izplatītāka, ir jaunieši, seniori, kas dzīvo laukos, arī vientuļie vecāki un arī tie, kuriem nav bērnu," skaidro Edīte Kalniņa. Skatoties uz profesijām, juristi ir vieni no tiem, kas būtiski pakļauti vientulības riskam, arī tie, kas strādā dažādās inženierekonomikas jomās, cilvēki ar invaliditāti, remigranti, bezdarbnieki. Kāds pētījums rāda, ka tie, kas strādā valsts pārvaldes institūcijas, ir pakļauti lielākam vientulības riskam, nekā nevalstiskās organizācijās un sabiedriskā labuma organizācijās strādājošie. Daudz stiprāki un mazāk ievainojami ir tie, kas aktīvi darbojas reliģiskās draudzēs. "Reizēm tas, ka apkārt ir daudz cilvēku un troksnis, negarantē, ka jutīšos iesaistīts," bilst Maruta Freimane. Vientulības izjūta cilvēkos arvien pieaug Cilvēce visā tās pastāvēšanas laikā ir saskārusies ar vientulību, un vēsturiskais fons vai sociālās norises kalpojušas par būtisku iemeslu tam, kā cilvēki jūtas. Arī mūsu laikmets diktē savus noteikumus. Lai gan tagad viss šķiet tik viegli sasniedzams un iegūstams, vientulības izjūta cilvēkos nevis mazinās, bet tieši pretēji – pieaug. Māte Terēze teikusi, ka lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs. Tas lielā mērā sasaucas ar to, ko sarunā par vientulību kā sociālu parādību stāsta psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās terapijas centra „Intellego” psiholoģe, psihoterapeite apmācībā Katrīna Žaltkovska.

Mēs daudz pievēršam uzmanību tam, ko ēdam, bet mazāk tam, ko ikdienā ieelpojam. Gaisa kvalitāti, piemēram, savā mājoklī, mēs varam regulēt kaut vai atverot logu, bet nosacīti nesen būvētās administratīvās, sabiedriskās telpās, arī lielveikalos to dara automatizētas ventilācijas sistēmas, kuru piegādātā gaisa kvalitāte daudzus neapmierina. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam,  vai ir pamats bažām par mūsu veselību, ja ilgstoši uzturamies kondicionētā gaisā, vai tiešām pastāv „ķīmiskais” gaiss lielveikalos un biroju telpās, kā arī, kādi ir pareizas telpu ventilācijas pamatprincipi. Skaidro Sertificēts energoauditors, būvinženieris Sandris Liepiņš, neatkarīgā eksperte ēku energoefektivitātes jomā, sertificēta siltumapgādes un ventilācijas sistēmu projektētāja Ilze Dimdiņa un Veselības inspekcijas Vides veselības uzraudzības nodaļas vadītāja p.i. Normunds Kadiķis. „Skatoties, kāds ir klimats ārā, tikai 3 procenti no āra temperatūras apstākļiem ir piemēroti tam, lai iekštelpās būtu tāds gaiss, kāds ir ārā. Visā pārējā laikā ir vajadzīga sildīšana vai dzesēšana jeb gaisa apstrāde. Īsti bez ventilācijas nevaram iztikt,” norāda Ilze Dimdiņa. Cilvēka labsajūtu ietekmē gan izteikti sauss gaiss telpās, gan izteikti mitrs.  

Nacionālisms Vēsturiski nacionālisms ir samērā jauns fenomens. Nacionālās kopības elements, protams, jau izsenis bijis klātesošs ļaužu identitātes apziņā, taču visai ilgi palika tas lielākoties sekundārs, salīdzinot ar citiem, – ticību, lojalitāti valdniekam, teritoriālo vai kārtas piederību. Sākot ar 18. gadsimtu, apgaismības un romantisma ideju ietekmē veidojās priekšstats par nāciju – cilvēku kopumu, kuru vieno kopīga valoda, teritorija, vēsture, emocionālā piesaiste kopīgiem simboliem un mītiem. Apgaismības gadsimta nogalē Lielā Franču revolūcija pasludināja nāciju par suverēnās varas nesēju gāztā monarha vietā un apliecināja ap nacionālo ideju konsolidētas tautas iespējas. No vienas puses, pretojoties Napoleona Francijas ekspansijai, no otras – uzlūkojot to kā atdarināmu piemēru, veidojās kaimiņu nāciju apziņa. Procesu veicināja šajā pašā laikā notiekošā industriālā revolūcija un pilsoniskā emancipācija, liekot topošajām nācijām nozīmīgāk apzināties savu ekonomisko un politisko interešu kopību. Septiņas desmitgades starp 1848. gada Tautu pavasari un Pirmā pasaules kara izskaņu bija nacionālisma zelta laikmets, kas noslēdzās ar tautu pašnoteikšanās principa triumfu starptautiskajā politikā. Šai laikā Eiropa piedzīvoja Vācijas un Itālijas apvienošanos, Balkānu nāciju atbrīvošanos no Osmaņu impērijas virskundzības, visbeidzot – Polijas valstiskuma atjaunošanu un veselas jaunu valstu plejādes parādīšanos Eiropas austrumdaļā, sabrūkot Hābsburgu un Romanovu impērijām. Šajā procesā nacionāla valsts kļuva par valstiskuma standartformu mūsu pasaules daļā un ir tāda joprojām. Arī latviešu nācija visnotaļ iekļāvās šajā procesā, no piesardzīga kultūras nacionālisma 19. gs. vidū strauji nobriestot līdz pilnvērtīgam valstsgribas īstenojumam 1918. gadā. Tomēr 20. gadsimts lika apzināties arī nacionālisma ēnas puses. Jauno nacionālo valstu tapšanas procesā nereti bija grūti vilkt robežas etniski jauktos apgabalos un nodrošināt minoritāšu tiesības – radās jaunu konfliktu aizmetņi. Ekstrēms nacionālisms savu izpausmi piedzīvoja vairākos pagājušā gadsimta vidus totalitārajos režīmos, sevišķi – vācu nacismā. Ievērojot šo bēdīgo pieredzi, pēckara pasaulē tikušas konsekventi veidotas valstu nacionālās intereses līdzsvarojošas starptautiskas struktūras un nolīgumi, kuru spilgts piemērs ir Eiropas Savienība. Savukārt Eiropas austrumiem Otrais pasaules karš nesa padomju totalitārisma desmitgades, kad nacionālisms šajā ģeopolitiskajā telpā ieguva neizbēgami negatīvo apzīmējumu „buržuāziskais”, tātad – tika traktēts kā konsekventi skaužama pagātnes palieka. Totalitārisma sabrukums nesa postpadomju telpai jaunu pozitīva nacionālisma vilni, kas izpaudās kā Vācijas atkalapvienošanās, Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, bijušo padomju republiku pārtapšana suverēnās valstīs. Tajā pašā laikā bijušajā Dienvidslāvijā un arī šur tur bijušās PSRS teritorijā totalitārisma sistēmas iesaldētās nāciju nesaskaņas pārauga asiņainos konfliktos. Mūsdienās nacionālisms joprojām ir viena no ietekmīgākajām idejiskajām ievirzēm, kas lielā mērā nosaka Eiropas un pasaules politisko domāšanu. Šodienas  globalizētā ekonomika un informācijas telpa gan rada arvien vairāk problēmu, kuru risinājums iespējams tikai pārnacionālā līmenī. Krievijas protesti Līdz šim Krievijā bija spēkā pensijas vecuma slieksnis, kas ticis noteikts tālajā 1936. gadā, Staļina pārvaldītajā Padomju Savienībā. Reforma, par kuru nesen nobalsoja kaimiņvalsts parlaments, paredz pensijas vecuma paaugstināšanu vīriešiem par pieciem gadiem, savukārt sievietēm par veseliem astoņiem, nosakot, attiecīgi, pensionēšanos 65 un 63 gadu vecumā. Uz vispārējā pēdējos gados piedzīvotā iedzīvotāju ienākumu līmeņa fona šāds straujš lēciens ir Krievijas varai visai riskants. Līdzšinējā sabiedrības reakcija ir prezidenta Putina reitingu lejupslīde līdz zemākajam līmenim kopš 2011. gada – 38%. Protesta mītiņu lozungos lasāmas prasības par valdības atkāpšanos un sarkastiski aicinājumi: „Palīdzi valstij – nomirsti pirms pensijas!” Ar Staņislavu Radkeviču, politikas zinātņu doktoru, kompānijas „PR 3000” ģenerāldirektoru sarunājas Eduards Liniņš: - Vai, jūsuprāt, šīs pensiju reformas pamatā ir objektīvi priekšnoteikumi – kā dzīves ilguma rādītāju pieaugums? Attiecīgi – vai pašreizējos protestus nosaka tas, ka pats politiskais risinājums ir neadekvāts, vai tā ir vairāk varas nespēja šo risinājumu adekvāti komunicēt? S. Radkevičs: Ja turpināt iet to ceļu, kuru mēs ejam tagad, tas ir – turpināt būvēt tādu kroplu resursus iegūstošu un eksportējošu kapitālismu, tā vietā, lai attīstītu mazo un vidējo biznesu, turpināt ierobežot pilsoņu tiesības, ierobežot demokrātiju, tad ir visnotaļ loģiski vēl arī mēģināt ielīst kabatā tiem, kuri nespēj aizstāvēties, un izvilkt no turienes vēl kādus miljardus rubļu budžeta uzturēšanai, karadarbībai ar ne sevišķi saprotamiem mērķiem, u.t.t. Ja, savukārt, modelis tiktu mainīts, tad šeit, protams, nav nekādas loģikas. Šai naftu, gāzi, zeltu, dimantus iegūstošajai valstij pilnīgi pietiktu resursu, lai pensijas vecumu nepaaugstinātu, pat ievērojot to, ka uz mūsdienu sabiedrībā notiekošo demogrāfisko procesu fona šāds pensijas vecuma paaugstinājums pat šķistu visai loģisks. - Ja runājam par pašreizējiem protestiem, vai tie savā apjomā un kvalitātē atšķiras no tiem, kas notikuši Krievijā agrāk? S. Radkevičs: Man nav precīzu skaitļu, taču es pieļauju, ka gala rezultātā mēs iegūsim intensīvākus protestus nekā tie, kas notika 2011. gadā pēc neveiksmīgi īstenotās Medvedeva un Putina rokādes. Tad nokritās „Vienotās Krievijas” reitings, tas atspoguļojās Valsts Domes vēlēšanu rezultātos, tika mēģināts īstenot netīras vēlēšanas, sekoja „balto lentīšu” kustības demonstrācijas. Kopš tā laika, es teiktu, nav bijis tik plašu un, es teiktu, saskaņotu protestu, kādi ir vērojami tagad, pret mēģinājumiem paaugstināt pensijas vecumu. Es vēl nezinu, kādu saasinājumu šīs akcijas sasniegs. Šobrīd Krievijā notiek priekšvēlēšanu process pirms 9. septembrī gaidāmajām daudzu reģionu vadītāju vēlēšanām, un pilnīgi visi opozīcijas spēki noteikti izspēlēs šo pensijas vecuma paaugstināšanas tēmu, izmantos to savās priekšvēlēšanu kampaņās. - Kādi ir iespējamie pastāvošās varas uzvedības modeļi, ja pieņemam, ka protesti varētu kļūt vēl intensīvāki un sākt radīt konkrātas problēmas? S. Radkevičs: Vara jau šobrīd nepārprotami šauj drusku pār strīpu. Par to liecina Putina paziņojums, ka viņam pensiju reforma nepatīkot. Vara mēģina īstenot intensīvu un, es teiktu, pietiekami kvalitatīvu PR kampaņu, kas vērsta uz protesta noskaņojumu mazināšanu. Tiek izmantoti tādi jaudīgi propagandas instrumenti kā, teiksim, pasta serveris mail.ru, izplatot mērķētas reklāmas, kas gluži acīmredzami vērstas uz protestu kvēles slāpēšanu. Vai šis sarežģītais process ietekmēs pašu lēmumu pieņemšanu pensiju reformas sakarā – redzēsim. Es domāju, ka līdz 9. septembra vēlēšanām pilnīgi noteikti nekādu nopietnu izmaiņu nebūs. Ja kas notiks, tad tas būs, visdrīzāk, septembra beigās, oktobra sākumā. - Kā jūs vērtējat iespēju, ka popularitātes kritumu Krievijas iekšienē prezidents Putins varētu mēģināt kompensēt ar kādām ārpolitikas akcijām, līdz ar to no Krievijas var sagaidīt kādus nepatīkamus pārsteigumus? S. Radkevičs: Skatoties uz analogiem, tas ir neapšaubāmi ticami. Apstiprinājums, starp citu, bija jau nākamajā dienā pēc tam, kad „Vienotā Krievija” burtiski izstiepa likumprojektu pirmajā lasījumā cauri valsts Domei. Sekoja visnotaļ organizēta un koordinēta un, es teiktu, asa PR kampaņa, vērsta pret kādām „jaunām NATO bāzēm, kuras tikšot veidotas apkārt Krievijai", no kurām gan pagaidām nav ne miņas, un dabā tādas nav vērojamas. Vēl Putinam, protams, ir rezerves svira – tas ir Donbass. Esošajos apstākļos tur jebkurā brīdī var saasināt situāciju un izmantot to ļaužu uzmanības novēršanai no valsts iekšienē notiekošā. Un galu galā ir jau arī vēl Sīrija. Nav grūti izdomāt ko tādu, kas varētu kalpot kā tehnisks iemesls teleskatītāju masas uzmanības pārslēgšanai uz to, kas notiek ārpus valsts. Venecuēla Nesen pasaules medijus aplidojusī ziņa par atentāta mēģinājumu pret Venecuēlas līderi Nikolasu Maduro, domājams, nevienu īpaši nepārsteidza. Venecuēla jau kopš 2010. gada atrodas ekonomiskā krīzē, kuras negatīvie rādītāji pārspēj Savienoto Valstu Lielo depresiju pagājušā gadsimta pirmajā pusē un situāciju 90. gadu Krievijā. Hiperinflācija un ekonomikas apjomu straujš sarukums tiktāl pazeminājis sabiedrības dzīves līmeni, ka tiek lēsts – 75% no iedzīvotājiem nepietiekama raciona dēļ piedzīvojuši neveselīgu svara samazinājumu. Krīzes iemesls ir radikāli populistiskā politika, kuru nu jau teju 20 gadus īsteno režīms, kura radītājs ir prezidenta Maduro priekštecis, 2013. gadā mirušais pulkvežleitnants Ugo Čavess. Šī politika bija sekmīga tikām, kamēr pasaules tirgus konjunktūra ļāva novirzīt sociāliem mērķiem no Venecuēlas naftas pārdošanas iegūtos resursus. Naftas cenām pasaulē krītoties, „Čavesa sociālisms” atklāja savu ekonomiski neadekvāto dabu, taču varas virsotnē nonākušie sociālistiski orientētā militārista sekotāji nebūt negrasās to pamest ar labu. Studijā politologs Ivars Ījabs un portāla "Delfi" žurnālists Toms Ģigulis.  

Arī šis ir raidījums par mākslu un laimi. Naivs varbūt, bet nekas. Skatoties trīs izstādes, mēģināšu nonākt līdz vietai, kur kļūst skaidrs, ka naivums mākslinieku un citu skatītāju skatījumā ir īpaša kvalitāte un rūpīgi kopts izteiksmes līdzeklis. Skatāmies trīs izstādes: Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklātas divas Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādes - Ingas Erdmanes "Nezināšanas prieks" un Andas Magones, Rūtas Kalmukas un Lailas Halilovas "Pievienotā atmiņa" -, bet komiksu izdevniecības "kuš!" galerijā "Micēlijs" - Ingrīdas Pičukānes retrospektīva izstāde "Forêt Noire". Raidījumā dzirdamas arī balsis; par tām pateicos Andai Magonei un Andrejam Grantam, bet par atbalstu paldies Valsts kultūrkapitāla fondam. Visu gaišu! Jūsu Ieva Lejasmeijere

NATO Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens nesen paudis bažas par Latvijas un Lietuvas nespēju veltīt savai aizsardzībai nepieciešamos 2 procentus no iekšzemes kopprodukta. Skatoties no šībrīža situācijas eskalācijas Ukrainā un Krievijā, šāda rīcība šķiet gandrīz vai bezatbildīga.  Tāpēc šonedēļ pievērsīsimies Eiropas un Latvijas drošības jautājumiem. Spriedīsim par NATO pagātni, tagadni un nākotni, kā arī par mūsu pašu robežu nosargāšanu.  Uzklausīsim tautas viedokli un piedāvāsim komandiera Raimonda Graubes un Aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa situācijas skaidrojumus. Raidījuma viesis: Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš. Nedēļas ziņu atskatā - par pavērsieniem Ukrainas austrumos un Krievijas un Rietumu sarunās, arī par jaunumiem iecerētā Katalonijas neatkarības referenduma rīkošanā un citiem notikumiem Eiropā un pasaulē.