Podcasts about pieredz

Turaidas muzejrezervāts ir vieta, ko daudzi atceras no skolas ekskursijām, bet vēlākos gados ne vienmēr atgriežas, jo varbūt šķiet, ka pils tornī jau reiz uzkāpts un Dainu kalna skulptūras jau redzētas. Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība apņēmusies veicināt biežāku vietējo tūristu atgriešanos, rosinot atklāt sev Turaidu ne vien kā Latvijas bagātās vēstures un kultūras izziņas vietu, bet arī kā plašu dabas teritoriju ar pastaigām pieejamu meža parku, 16 dīķiem un pašiem savu dabas bagātības vēstnesi – lapkoku praulgrauzi. „Lielais magnēts, protams – kā iziet cauri, tā dodas uz pili. Bet, kad tu viņiem sāc rādīt, ka mums ir vēl arī teritorija uz otru pusi…” Turaidas muzejrezervāta direktore Jolanta Borīte vedina doties ārpus jaunās muižas pārvaldnieka ēkas, kurā esam tikušās uz sarunu, lai savām acīm pārliecinos par lielo dabas plašumu, ko vairums apmeklētāju nepamana, jo uzreiz aiziet otrā virzienā uz Turaidas pili. „Mēs ar kolēģiem mēdzam aicināt arī savu radinieku ģimenes ar dažāda vecuma bērniem un apzināti sakām: izstaigājiet! Piemēram, mana māsīca, kura ar bērniem daudz braukā pa dažādām Eiropas vietām, saka: jā, es te pēdējoreiz biju skolas laikā! Tad viņi mēģināja piepildīt dienu šeit un teica: bet te tak nemaz nevar vienā dienā visu izstaigāt!” Saulgrieži Turaidas muzejrezervātā pēdējos gados vairs nav svinēti, un pašlaik Jāņukalnā zied pļava līdz viduklim. Pārdomu ir daudz, bet arī konkrētu ideju Jolantai Borītei netrūkst. Pieredzējusī kultūras menedžere Turaidas muzejrezervāta vadībā ir pusgadu. Pārnākusi, kā pati saka, „no Gaujas otras puses”, jo iepriekš vadīja Siguldas novada Kultūras un tūrisma centru. Kopš Turaidas muzejrezervāta vadību atstāja tā dibinātāja Anna Jurkāne, tas vairākus gadus bija bez direktora. Borīte savu piecu gadu termiņu sākusi ar lielu enerģiju un dinamisku darba tempu. Vēlāk ar Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāju Guntu Zaķīti dodamies no ieejas lejup pa kalnu, lai klātienē apskatītu mazāk zināmo meža parka teritoriju, kas pastaigām kļuva pieejama tikai pirms dažiem gadiem. Aizsargājamo lapkoku praulgrauzi Turaidas muzejrezervātā savulaik palīdzēja atklāt pazīstamais dabas aizsardzības eksperts Viesturs Lārmanis. Ciešāka sadarbība ar skolām ir viens no virzieniem, ko uzņēmusi Turaidas muzejrezervāta jaunā vadība. Jolantu Borīti papildina Sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule, kura ar Turaidas muzejrezervātu bijusi saistīta jau kopš 1990.gada, bet pēdējos gadus strādājusi Siguldas pašvaldībā. Dainu kalnam šovasar apritēs 40: tas tika atklāts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Bet bērnus un jauniešus Turaidas muzejrezervāts iesaista arī suvenīru ideju izstrādē, aicina zīmēt pastkartes un nesen izveidojis šai auditorijai domātu mājaslapu „atklajturaidu.lv”.  Ilgus gadus Turaidas muzejrezervāts lepojās ar Latvijas apmeklētākā muzeja statusu. Pēc Covid pandēmijas trieciena tas savas pozīcijas atgūst lēnāk, arī lielā ārvalstu tūristu īpatsvara dēļ, kas sarucis līdz ar Krievijas karu Ukrainā. Tomēr pērn apmeklētāju skaits atkal pieaudzis par ceturto daļu, ļaujot atgriezties apmeklētāko muzeju četriniekā. Turaidas muzejrezervāta Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja Gunta Zaķīte stāsta, ka šogad redz ievērojami vairāk gan Āzijas tūristu, gan rietumeiropiešus. Pēc dažiem gadiem te, visticamāk, ziedēs un smaržos vēl vairāk, jo Turaidas muzejrezervāta tuvākajos plānos ir atjaunot vēsturisko muižas dārzu jaunās pārvaldnieka ēkas abās pusēs. Tā izveide būs Kultūrvides apsaimniekošanas speciālistes Gitas Dālderes pārziņā. Darbi ap pārvaldnieka māju sāksies jau šovasar, un tuvākajos plānos muzejam ir arī vairāku vizuāli novecojušu ekspozīciju atjaunošana. Viduslaiku pils centrālajā tornī šoruden atklās multimediālu Roberta Rubīna un Didža Jaunzema veidotu ekspozīciju par pili astoņos gadsimtos. Bet ar to plāni nebeidzas. Turaidas muzejrezervāta gada budžets ir apmēram divi miljoni eiro, no kā puse jānopelna pašiem. 58 hektārus plašajai teritorijai ar 22 ekspozīcijām vajadzību ir daudz, bet direktore Jolanta Borīte un viņas kolēģe Gunta Zaķīte, kura ar muzeju saistīta jau vairāk nekā 30 gadu, uz nākotni raugās ar optimismu. Jau jūnija beigās Turaidas Dainu kalnā tradicionāli izskanēs folkloras festivāls „Baltica”, jūlijā tiks svinēta Dainu kalna četrdesmitgade, bet 6. septembrī, Ozolu dienā, tiks atklāta jauna ekspozīcija Turaidas muzejrezervāta meža parkā. Muzejs ar savu krājumu šogad iesaistīsies arī „Grāmatai 500” norisēs un par sevi sola atgādināt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā.

Aspazijas 160. dzimšanas dienas svinības Kastaņolā, kas bija Raiņa un Aspazijas trimdas vieta turpat četrpadsmit gadu, aktualizē jautājumu par Raiņa un Aspazijas muzeja pastāvēšanu šajā Šveices ciematā. Kultūras rondo saruna par pieredzēto un Ingas Ābeles topošo romānu „Mīlamā” ar Ingvildu Strautmani.     Kastaņolā 15. un 16. martā bija sabraukuši ne tikai viesi no Latvijas, bet arī latvieši no Itālijas, no Vācijas, no vairākām Šveices pilsētām - Cīrihes, Bernes un Bāzeles. Aizvadīto svinību sakarā ir trīs ziņas. Pirmā no tām: Rainim un Aspazijai veltītā ekspozīcija Kastaņolā, visticamāk, tiks pagarināta, līgums ar Lugano pašvaldību tiks pagarināts vēl uz diviem gadiem. Vēl gan ir jāatrisina dažas praktiskas lietas Otra ziņa - Kastaņolā ir iela "Via Rainis e Aspazija, latviešu dzejnieki un patrioti" un šo ielu oficiāli atklās maijā.  Trešā ziņa: Lai Raiņa un Aspazijas piemiņa Šveicē būtu dzīva, tiek domāts arī par dažādām jaunām sadarbības formām, un viena no tām, kas arī vēl ir sagatavošanas procesā, varētu būt literārās rezidences. Sadarbotos Ventspils Rakstnieku māja ar vienu no Šveices rakstnieku mājām.  Domājams, ka viss iecerētais īstenosies. Pasākumā, kas norisinājās 15. martā Lugano pilsētas arhīvā, piedalījās arī kultūras nodaļas direktors Luidži di Korato. Viņš lielā mērā būs tas, kurš pateiks - jā, būs vai nē, nebūs, un bija Latvijas vēstniece Šveicē Guna Japiņa.  Uz Šveici šajā reizē bija devusies arī pētniece, Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā speciāliste Amanda Kaufmane, kurā ir sajūsmā par visu to, ko viņai var izstāstīt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas priekšlasījums bija par Raiņa un Aspazijas mājbrauci, kā viņi paši sauca gatavošanos atgriezties Latvijā, par to, kā Latvijā reaģēja. Bija arī senas un patiesībā neredzētas fotogrāfijas, piemēram, kur Rainis ir Latgalē, iebraucot Latvijā, nevis kopā ar Aspaziju, bet ar dzejnieci Birutu Skujenieci. Viņas stāstā aizrautība ir pilnīgi saklausāma. Sarunā piedalās arī Memoriālo muzeju apvienības direktora vietniece Sanita Kossoviča. Ar priekšlasījumu uzstājās arī filoloģijas profesors, biedrības "Šveice - Latvija" prezidents Alans Šorderets, bet viņš burvīgi runā latviešu valodā, jo ir precējies ar latvieti Ilzi. Viņš sarunā iezīmē ne tikai Raiņa un Aspazijas, ne tikai arī Zentas Mauriņas, ne tikai Miķeļa Pankoka pēdas Šveicē, bet arī tādu mūsdienu zinātnieku sadarbību un arī nākotni zinātnē.  Rakstniece Inga Ābele lasīja fragmentus no topošā romāna par Aspaziju "Mīlamā", kas iznāks romānu un monogrāfiju sērijā "Es esmu...". Arī mūsu saruna par to. Savukārt 16. martā bija Radio mazās lasītavas tikšanās ar klausītājiem Lugano. Aktieris Gundars Āboliņš lasīja fragmentus no Aspazijas atmiņām un vēstulēm no Šveices, ko palīdzēja sagatavot Gundega Grīnuma, kā arī fragmentus paša tulkotās Joahima Meierhofa grāmatas „Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa”.

Kultūras žurnālistes Māras Rozenbergas iespaidi un pieredzētais ASV Kinokakadēmijas "Oskaru" balvas ceremonijā Losandželosā.

Ceļot, rakstīt par pieredzēto, nebaidīties, ka sagrūst iepriekš būvēti priekšstati un plāni, tad atgriezties, sastrādāt naudu, lai atkal var ceļot, pie tam – pēc iespējas ekonomiski – tāda ir ceļotāju Laines Pērses un Artura Driņina dzīves kārtība. Latvijā tikko iznākusi viņu grāmata par piedzīvojumiem un atklājumiem mūsdienu Ķīnā „Sarkanā pūķa zemē”, bet viņi paši jau ir Āfrikā un raksta savu ceļojuma dienasgrāmatu, kuru varat meklēt sociālajos kontos „Iegriez pasauli”.   Mēs viņus sazvanām Kaboverdē, jo tur vēl ir puslīdz drošs internets, par tālāko – nav tik drošu ziņu. Ķīnas iespaidi ir divtik vērtīgi, jo ne tikai dokumentē sajūtas par mūsdienu Ķīnas cilvēkiem, izturēšanos, ēdieniem, dzērieniem, svētkiem (pat kazām!), bet arī par pandēmiju Ķīnas redakcijā. Laine un Arturs bija devušies uz Maņdžouli, kas ir pie Ķīnas un Krievijas robežas, lai mācītu skolā angļu valodu, „iestrēga” tur, apceļoja, izolējās, testējās… un svinēja Jāņus stepē. Laine un Arturs aicina kļūt par trešo ceļotāju viņu kompānijā un iegriezt pasauli kopā. Laines Pērses grāmatu „Sarkanā pūķa zeme” izdevusi „Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Noslēdzies Venēcijas filmu festivāls . Tā galveno balvu "Zelta lauva" sestdien, 7. augustā, ieguvusi spāņu režisora Pedro Almodovara kino lente "Blakusistaba" (The Room Next Door). Kultūras rondo par redzēto un pieredzēto Venēcijas filmu festivālā stāsta kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino zinātniece Daira Āboliņa. Franču aktrises Izabellas Ipēras vadītā žūrija Pedro Almodovara filmu izraudzījās no 21 filmas, kas bija konkursam pieteiktas. Sižeta centrā ir šķelšanās starp Martu, paviršu māti un kara korespondenti, un viņas aizvainoto meitu, kā arī Martas attiecības ar bijušo partneri, rakstnieci Ingrīdu. Savukārt īpašo balvu par mūža ieguldījumu saņēma austrāliešu režisors un scenārists Pīters Veirs. Atpazīstamību visā pasaulē viņš ieguva ar lentēm "Mirušo dzejnieku biedrība", "Trumena šovs" un "Master and comander". bet skandālu un nosodījumu raisījusi Kanādas krievu kinorežisores Anastasijas Trofimovas flimas "Krievi karā" izrāde. Viņa vairākus mēnešus pavadījusi kopā ar Krievijas karavīriem, uzņemot šo filmu. Gan Ukrainas amatpersonas un sabiedriskās organizācijas norādījušas, ka ir ir apkaunojoši, ka Krievijas propagandas filmu izrāda Venēcijas kinofestivālā.

Pieredzējušais makšķernieks Aldis Sāvičs sarunājas ar žurnālistu un makšķernieku Induli Burku. Ne gluži laivā, bet pie laivas, Engures ezera krastā. Pa mūsdienās, senākajiem laikiem, daži labi pikanti stāsti, pārdomas, padomi, pieezīvojumi! Epizodi veido: Indulis Burka Epizodi producē: Linda Dombrovska https://www.lielaisloms.eu/

Noslēdzies ir viens no lielākajiem klasiskās un laikmetīgās mūzikas forumiem pasaulē – "Classical:NEXT". Ar svaigiem iespaidiem un pieredzes stāstiem no Berlīnes dalās Latvijas delegācijas pārstāves. Kultūras rondo studijā Latvijas Mūzikas informācijas centra projektu vadītāja Aleksandra Line, mūzikas menedžere, Pārdaugavas kultūras apvienības projektu vadītāja Ligita Zariņa un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” direktore, Ziemeļrīgas kultūras projektu mākslinieciskā vadītāja Antra Dreģe.

Biedrība “Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam” jau piekto reizi organizē darba iespēju festivālu “Visiem!”  Kuri darba meklētāji šogad būs īpaši gaidīti pasākumā un kāds būs darba devēju piedāvājums? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro darba iespēju festivāla "Visiem!" direktore Liene Reine-Miteva, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone. Pieredzē daās aktrise, medmāsa Zane Aļļēna. Ja šobrīd esat bez darba vai pārdomās par darba vietas maiņu, iespējams, būs jāizbrīvē 24. maija pēcpusdiena, lai nokļūtu Rīgā, kur Vērmanes piektais darba iespēju festivāls "Visiem!". Tā mērķis ir palīdzēt atrast darbu tādām sociālā riska grupām, kā cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un jaunajām māmiņām, kurus nereti daļā sabiedrības uzskata par neiederīgiem darba vidē. Festivālu organizē sociālais uzņēmums "Ligero" un biedrība "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam". Šogad festivālā arī aicināti piedalīties uzņēmumi, kas var piedāvāt darbu skolēniem vasaras brīvlaikā, kā arī augstskolas, koledžas un tehnikumi, kas vēlas praktiskā veidā parādīt piedāvātās izglītības iespējas un apgūstamo profesiju daudzveidību.

Ja dzīvojat daudzdzīvokļu mājā, tad par kopīpašumu ir jāparūpējas pašiem dzīvokļu īpašniekiem. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, par ko īpašniekiem jālemj, ir mājas apsaimniekotāja izvēle un arī tā maiņa. Kā izdarīt labu izvēli, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās daudzīvokļu nama iedzīvotāja Gita Lukaševica un namu pārvaldiece Irēna Rusina. Padomu sniedz jurists Jānis Uzulēns.

Raidījumā Pievienotā vērtība par riska kapitālu, kuru ir tendence saukt par iespēju kapitālu. Kā tādi pavasarīgi asni cita pēc citas parādās aizvien jaunas iespējas un atbalsta programmas gan jau nobriedušu uzņēmumu attīstībai, gan arī vēl zaļiem jaunuzņēmumiem. Tostarp šo sev netipisko risku sāk uzņemties arī bankas.  Viena no kapitāla pasaules neapgāžamām patiesībām ir, ka nauda jeb kapitāls ražo vēl vairāk naudas. Ne velti pēdējā laikā bankas daudz kritizētas par to, ka nepietiekami kreditē un finansē Latvijas tautsaimniecību un tā neaug tik strauji, kā varētu. Jauniem uzņēmējiem, jaunām idejām piesaistīt naudu ir grūti un teju neiespējami. Bet sāk parādīties pozitīvas iezīmes, ka situācija mainās, iespējas – gan valsts politikas radītas, gan arī no tradicionālo spēlētāju puses.

Kā veiksmīgāk orientēties "Artdocfest/Riga" starptautiskā dokumentālo filmu festivāla programmās un kā savu filmu „Kaprači” veidojis režisors Ivars Zviedris – Kultūras rondo studijā pārrunāsim ar festivāla producenti Vaivu Bauzi un režisoru Ivaru Zviedri.   No 1. līdz 8. martam Rīgā notiks 4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls “Artdocfest/Riga”, kura divās konkursa programmās – “Baltic Focus” un “Artdocfest Open” – būs iespēja noskatīties vairāk nekā 30 intriģējošas dokumentālās filmas. Skatītājus gaidīs arī vairāki īpašie seansi un trīs tematiskās programmas – “ArtDoc & ProArt”, “Ukraina pāri visam” un “Miers kara laikā”. Režisora Ivara Zviedra "Kaprači" ir filma par gan fiziski, gan mentāli smagā darba veicējiem – kapu racējiem. Viņi veic savu darbu, stāvot pār cilvēkiem, kad tie grimst sērās, un ir pēdējās rokas, kas pieskaras kapa dvielim, apglabājot mirušo pusotru metru zem zemes. Līdzīgi citām senām profesijām – kaprači savas zināšanas un prasmes ir mantojuši vairākās paaudzēs. Nav runa tikai par bedru rakšanu, bet arī Latvijas bagāto kapu kultūru, kurā visam ir sava kārtība. Latvijas kapsētās tiekas dažādu gadsimtu tradīcijas, un tās jāpārzina katram kapracim, lai arī turpmāk saņemtu atzinības zīmogu par kapu rakšanas darbu. Pieredzējušākie ir ieguvuši jau 5000 šādu zīmogu, kas atbilst vienas Latvijas pilsētas iedzīvotāju skaitam. Filmas pirmizrāde 5. martā pulksten 20.30 kinoteātrī "Splendid Palace". Festivālu 1. martā atklās ar vēl vienas latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi. Filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" ir režisores Antras Cilinskas un Annas Vidulejas darba auglis, strādājot Jura Podnieka studijā. "Artdocfest/Riga" filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī "Splendid Palace", kā arī mākslas centrā "Zuzeum".

Par redzēto un pieredzēto 74. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un Latvijas dalību tajā; par Eiropas vērtībām un institūciju politisko atbildību dažādos ģeopolitiskos satricinājumos Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu un kinokritiķi, festivāla FIPRESCI žūrijas pārstāvi sadaļā, kas vērtēja konkursa "Encounters" filmas, Dārtu Ceriņu un kinokritiķi, "Riga IFF" radošo direktori Sonoru Broku. "Atdot nozīmē atjaunot taisnīgumu," – Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā uzsvērusi režisore Mati Diopa, kuras dokumentālā filma "Dahomeja" ieguva festivāla galveno balvu. Filma vēsta par kultūrvēsturisko vērtību atdošanu Āfrikas valstij Beninai. Bet režisora Dāvja Sīmaņa filmai "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films", piešķirta festivāla Ekumēniskās žūrijas balva. "Esmu dziļi aizkustināts un patiesi pagodināts saņemt šo balvu, jo ar to tiek novērtēta universālā un humānā pieeja, ar kādu veidotas filmas. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to. Šī balva stiprina manu pārliecību, ka mūsu filma spēj motivēt cilvēkus saglabāt modrību," tā filmas režisors Dāvis Sīmanis par filmai piešķirto žūrijas balvu. Ekumēniskās žūrijas balva tiek piešķirta tām Berlīnes festivāla oficiālās programmas filmām un filmu veidotājiem, kuri savos darbos aktualizē garīgās, cilvēcīgās un sociālās vērtības. Šī balva festivālā tiek pasniegta kopš 1992.gada un to veido starptautiskā katoļu un evanģēliskās baznīcas organizāciju "Interfilm" un "Signis" kino organizāciju atlasīta žūrija. Ekumēniskā žūrija Berlīnes kino festivālā piešķir balvu gan galvenā konkursa filmai, gan izvēlētai filmai no festivāla "Foruma" un "Panorāmas" programmām. Piešķirot balvu filmai “Marijas klusums”, žūrija atzinīgi novērtēja galvenās varones pārvērtības, kura kļūst par liecinieci sistēmas ļaunumam un galu galā nolemj izvēlēties klusēšanu kā pretošanās veidu pret nežēlīgo vardarbību. Latvija šajā Berlināles piedalījās ne tikai ar filmām, bet mūsu valsts pārstāvji strādāja arī festivāla žūrijās: Ekumēniskajā žūrijā, kas vērtē galveno konkursu filmas, strādāja producente Marta Romanova-Jēkabsone, bet "FIPRESCI žūrijas sadaļā, kas vērtēs konkursa "Encounters" filmas, bija iekļauta Dārta Ceriņa.    

Lai sāktu daudzdzīvokļu mājas renovāciju, ir nepieciešams ēkā veicamo darbu būvprojekts. Tā izstrāde nebūt nav viegla pastaiga un arī ne lēts process. Kā nonākt līdz saprātīgam būvprojektam, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "KasunK.Studija" valdes loceklis Kaspars Beitāns un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Pieredzē dalās Ervins Arents no Rīgas.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Lai arī Latvija ir viena no mazajām Eiropas valstīm, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas ir aktīvi iesaistījušās Jaunā Eiropas "Bauhaus" iniciatīvā. Mums ir vairāk projektu nekā kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā un pat Somijā. Tas ir apliecinājums sabiedrības interesei par savas vides veidošanu. Tas ir arī apliecinājums interesei un gribēšanai atjaunot vecas ēkas, gan pašu spēkiem, gan par sabiedrības līdzekļiem kopīgai lietošanai. Šajā reizē iepazīstināšu jūs ar Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Kurzemē. Viens no jaunākajiem projektiem ir Aizputes iedzīvotāju forums, kas brīvdienās uz sarunu un pieredzes apmaiņas pēcpusdienu pulcē pilsētas iedzīvotājus un kādu viesi – ekspertu. Katru reizi uzmanības centrā ir arhitektūras mantojums un tā mūsdienīga izmantošana. Aizpute ir maza, taču tās vēsturiskais centrs ar nelielajām koka mājām ir Valsts kultūras piemineklis. Kā šīs ēkas atjaunot, lai mantojumu saglabātu? Ko darīt ar pilsētai cauri plūstošo transportu? Kā Aizputei piesaistīt jauniešus? Aizputes iedzīvotāju forums notiek dažādās pilsētas vietās, piedāvājot arī iepazīt ēkas, ko izglābuši veco ēkas atjaunošanas entuziasti. To, ka viņu darbs ir pamanīts, apliecina arī fakts, ka viena no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmajām vizītēm notika tieši Aizputē. Arī viņš no Aizputes iedzīvotāju foruma dalībniekiem saņēma krekliņu ar uzrakstu "Atgriezies Aizputē". Ja nav iznācis būt Aizputē, tā noteikti jūs pārsteigs. Šeit ir ne tikai Aizputes viduslaiku pils, baznīcas un pilskalni, bet arī rūpnīcas "Kurzemes atslēga"ēku komplekss, kur kopā ar dažādos laikos tapušām ēkām ir apskatāms arī 1960.os līdz1980.iem gadiem iekārtotā kluba interjers. Tā autori ir mākslinieki Monvīds Kārkliņš, Visvaldis Actiņš, Gunta Ruicēna un Armands Ausmanis un viss ir turpat uz vietas rūpnīcā izgatavots. Interjers ir unikāls, tajā ir labi saglabāti dekoratīvie sienas paneļi, gaismekļi, bārs, garderobe, Edītes Pauls-Vīgneres gobelēns un pat zaļie augi. Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopiena veidojas arī Liepājā, kur tiek īstenoti vairāki projekti. Viens no tiem ir restaurācijas darbnīcu cikls "Zināt, novērtēt, saglabāt", ko organizē Jaunā Eiropas "Bauhaus" oficiālais partneris Liepājas Restaurācijas centrs. Darbnīcu mērķis ir palīdzēt veco māju īpašniekiem vismaz daļu atjaunošanas darbu paveikt pašiem, darīt to ar saudzīgām metodēm un kopā apgūstot restaurācijas pamatus. Restaurācijas centra ideja ir noskatīta turpat Kurzemē, kur jau vairākus gadus ar vietējās pašvaldības un Eiropas fondu atbalstu darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Pieredzējušu meistaru vadībā atjaunojot vēsturiskos logus vai kādas citas nama detaļas, sabiedrībā vairojas zināšanas un arī mīlestība pret vecām ēkām. Rezultāts ir ne tikai sakopta vide, bet arī zinoši cilvēki un unikāla kopiena. Tikpat svarīgi ir arī tas, ka šajā ceļā kopā ar iedzīvotājiem ir arī pašvaldība. Un tas ir pamanīts – Kuldīgas vecpilsēta 2023. gada septembrī tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Kuldīgā darbojas arī Digitālo inovāciju centrs, kas veido pilsētas dubultnieku digitālajā vidē un kopā ar partneriem no citām valstīm izstrādā rokasgrāmatu par zaļo pilsētu elementiem, no kuriem viens ir iedzīvotāju iesaiste un koprade. Veidot vidi skaisti, ilgtspējīgi un kopā ir arī Jaunā Eiropas "Bauhaus" ideja.

Ik pa laikam interneta vietnēs vai sociālajos tīklos lasām piederīgo izmisīgus lūgumus palīdzēt atrast kādu ārzemēs pazudušu tuvinieku. Kā rīkoties situācijā, ja līdzcilvēks ir pazudis “līdz ar galiem”? Kā notiek ārzemēs pazudušo tautiešu meklēšana? Kāda ir Latvijas un citu valstu policiju sadarbība? Kādu informāciju par pazudušo līdzcilvēku ir tiesīga sniegt Latvija?  Kā rīkoties un kur meklēt palīdzību, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidro Pāvels Veršanskis, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks, un Sandra Salmiņa-Šuke, Ārlietu ministrijas Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja. Pieredzē dalās Ēriks, kuram pirms deviņiem gadiem septembrī Kanādā pazuda tētis.        

Par koru karos pieredzēto un vokālo ansambļu koncertiem saruna ar Rudīti Tālbergu un Anitru Niedri, kuras vada sieviešu kori "Venda" un vokālo ansambli "Mundus". Rudīte Tālberga ir arī viena no garīgās mūzikas koncerta "Dievs. Daba. Cilvēks" mākslinieciskajām vadītājām. Sieviešu koris "Venda" ieguva galveno balvu sieviešu koru grupā koru konkursa finālā. Raidījumu ieskandina kapelas "Brička" muzikanti. Uz studiju atnākuši arī dziedātāji no ansambļa "Mundus" ar muzikālu pārsteigumu. 1. jūlijā visas dienas garumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā un Rīgas Latviešu biedrības namā notika koru konkursa fināls, kurā par Lielo balvu sacentās 33 jauktie kori, 11 sieviešu kori, 7 vīru kori un 4 senioru kori. Uzvarētāji: Lielo balvu, 3000 eiro naudas balvu, karoga naglu un Rimi labumu kasti saņēma Koncertorganizācijas "Ave Sol" jauniešu koris KAMĒR... (mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis) jaukto koru grupā; Ventspils Kultūras centra sieviešu koris VENDA (mākslinieciskās vadītājas Anitra Niedre, Rudīte Tālberga) sieviešu koru grupā; Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības aģentūras "Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs" vīru koris GRAIDI (mākslinieciskais vadītājs Jānis Mežinskis) vīru koru grupā; Rīgas Latviešu biedrības senioru koris ERELBE (mākslinieciskā vadītāja Zaiga Lazdiņa-Radziņa) senioru koru grupā.

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.    

Tautas deju dejošana primāri ir jauks vaļasprieks. Bet nevajag aizmirst, ka jebkurš mēģinājums un koncerts ir arī pamatīga fiziskā slodze. Vai lustīga danča griešana nāk par labu veselībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās senioru deju kolektīva "Sendancis" dejotāji Jānis Zīra un Daiga Krūmiņa. Padomus sniedz ārste, kura brīvajā laikā ir arī kora dziedātāja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas 9. kardioloģijas nodaļas vadītāja Anna Labuce.

Pasākuma fotogrāfi un video operatori iemūžina lieliskus kadrus, ļaujot mums atkal un atkal izdzīvot pacilājošas emocijas. Bet vai šādus un citus vizuālos autordarbus varam likt savos sociālo tīklu profilos bez atļaujas un atsaucēm? Ar vizuālo darbu autortiesībām saistītus jautājumus skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās un skaidro fotogrāfs Edijs Pālens, AKKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane, AKKA/LAA Vizuālo darbu nodaļas vadītāja Inga Mūrniece un "Cobalt" zvērināta advokāte Līga Fjodorova. Edijs Pālens norāda, ka daudzus fotogrāfus satrauc tas, ka fotogrāfijas sociālos tīklos izmanto bez atsauces. Nav runa par dalīšanos, bieži bildes tiek nokopētas, pārveidotas un izmanto savām vajadzībām bez autora piekrišanas. "Ja fotogrāfijas atrodas publiskā vietā, tas nenozīmē, ka to var izmantot. Var izmantot personīgām vajadzībām - apskatīties, savā datorā izmantot. Tiklīdz grib publiski izmantot fotogrāfiju - savā "Facebook" kontā vai kāds uzņēmums savā mājaslapā - vajag saņemt atļauju," skaidro Inga Mūrniece. AKKA/ LAA pat saņem zvanus no cilvēkiem ar jautājumu, cik daudz būtu jāizmaina fotogrāfija, lai nebūtu jāprasa atļauja autora. Tāda apjoma nav. Tāpat kā autoram ir tiesības, ka viņa vārds ir līdzi darbam. Bieži pie fotogrāfijām netiek minēts autora vārds. Likumā ir noteikts, ka par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu ir jābūt atļaujai. Tātad par reproducēšanu, publiskošana, darbā veiktām izmaiņām - katrai darbība jāsaņem atļauja. "Nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka darbs reiz ir publiskots sociālajā vidē vai jebkur internetā, ka kāds jau saņēmis atļauju un ir iestājies domino efekts - tad jau pieder visiem, visi var izmantot. Tā nav - likums saka, par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu," norāda Līga Fjodorova. "Vēl viena svarīga nianse, ka saka, internetā var lejuplādēt, internets ļauj tehniskas iespējas. Tev ir vēl viena svarīgs lieta - rīkoties ar tehnisko iespējamību nevar aizvietot autora atļauju. Likums autora atļaujai nosaka augstu latiņu, ir jānoslēdz vai nu licences līgums, kas var būt rakstveida vai mutvārdos, vai rakstveida licence. Tehniskā pieejamība darbam nav aizvietojama ar atļauju, ko prasa likums."    Cilvēks vēlas ātri rīkoties, nav laika meklēt atļaujas un tas mudina it kā uz nejaušu likuma pārkāpumu. "Laiks nokopēt fotogrāfiju, pārveidot, pielikt savu tekstu, tam atliek laiks, bet sakārtot lietas tā, kā tam jābūt, nav laika," vērtē Edijs Pālens. "Tas varbūt ir lielā mērā attieksmes jautājums un kāda vispār ir sabiedrība. No šī piemēra par fotogrāfiju mēs varam aizskriet uz piemēru par braukšanu pa zaķi tikai drusciņ - vienu pieturu, man nav laika. Ne tikai. Tas ir ārkārtīgi daudzās jomās tā - vai tev ir pašam tā latiņa tāda - neņem svešu bez atļaujas. Izdarīt to, ko no tevis prasa likumi un noteikumi, lai kādi šķiet dažreiz nepatīkami," atzīst Ieva Kolmane.  

Āra ballīte bez baloniem vēl ir iedomājama, bet iztikt bez vienreiz lietojamiem traukiem būs grūtāk. Ir cilvēki, kas uzskata, ka pasākumā nevajag ne balonus, ne šādus traukus. Tuvojoties izlaidumu laikam, kad debesīs lido neskaitāmi ar hēliju pildīti baloni un vienreiz lietojamo trauku kalni pilda atkritumu maisus, Latvijas Dabas fonds sāk jaunu iniciatīvu – ar kampaņu "Ballīšu zvērs. Pret paša gribu" ikviens tiek aicināts soli pa solim mainīt svinēšanas paradumus. Un to palīdzēs izdarīt gan videoklipi, gan elektroniski pieejama rokasgrāmata. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta rokasgrāmatas autore, vides žurnāliste Elīna Kolāte, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Pieredzē dalās sarunu festivāla "Lampa" producente Lelde Prūse. Festivālā jau pāris gadus ir iespēja izmantot depozīta traukus, tā samazinot vienrez lietojamo trauku izmantošanu un atkritumu kalnus.

Lēts skaistums var izrādīties ļoti dārgs… Kā nepakļaut sevi riskam un izvairīties no tā, ka cerētā rezultāta nav, bet ir radušās jaunas problēmas, kuru atrisināšana var izmaksāt vēl dārgāk, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Veselības aprūpes darba devēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, Latvijas Estētiskās medicīnas asociācijas valdes priekšsēdētājs Valdis Ģīlis un iedvesmotāja Inesa Vebere, kura ir saskārusies arī ar negatīvo pieredzi, izmantojot skaistumprocedūras. "Pēdējā pusgada, gada laikā redzam, ka starp nozīmīgiem estētiskās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem pēkšņi parādījušās viltus klīnikas, kurām ārstniecības iestādes statusa, kurām ir skaisti nosaukumi, ir masīva reklāma, ir milzīgi daudz lētu piedāvājumu, kas it kā padara šos pakalpojumus pieejamus tiem, kas varbūt nevar atļauties daudz ko no tā. Redzam, ka šis process notiek pacientiem ne visai draudzīgā veidā. Šajās viltus klīnikās, kurām ārstniecības iestādes statusa, nestrādā ārstniecības personas. Labākajā gadījumā, ja runa ir par ārstniecības personu, tas ir kosmētiķis. Tur tikpat kā nav ārstu, nav nekādu kvalitātes standartu," situāciju raksturo Māris Rēvalds. "Tur tiek lietotas iekārtas, kas uzradušās kaut kādā dīvainā veidā, visticamāk, nelegāli atvestas no Ķīnas, kuras netiek pārbaudītās. Starp tām ir augstas enerģijas iekārtās kā medicīniskie lāzeri, intensīvi pulsējošas gaismas iekārtas, ultraskaņas iekārtas. Šāda veida tehnoloģijas tiek ieviestas dažādās sporta studijās. Ja līdz šīm redzējām īstas iekārtas ar īstiem profesionāļiem, tagad ir parādījies jaunais "trends" un cilvēki, kas strādā šajās iestādēs, kā izrādās, bieži pašu īpašnieku kabatas akadēmiju apmācīti." Māris Rēvalds norāda, ka mediķus satrauc rezultāts. Labākais, ja nav efekta, jo viltotās iekārtas bieži ir neefektīvas. Ja darbojas, tad sākas bēdu ieleja, tās netiek pārbaudītas un kalibrētas, darbojas ar nesaprotamiem parametriem, tad var nodarīt kaitējumu pacientiem. Var rasties apdedzinājumi, izmainīt ādas pigmentāciju, līdz pat rētām. Viņš aicina pārbaudīt Veselības inspekcijas mājaslapā, vai ārstniecības iestāde ir īsta. Pieredzē dalās Inesa Vebere, iesakot dažādas skaitumopšanas procedūras, viņa ar to arī pelna iztiku. "Kad sāku darboties sociālajos tīklos, man sāka piedāvāt visādus bartera variantus, to saucamo kaktiņu kantoru, kuri gribēja sevi reklamēt un pastāstīt. E kā iesācējs - kāpēc gan nepamēģināt, ja par brīvu dot, es varu izstāstīt. Loģiski, es uz sevis kā izmēģinājumu trusītis izmēģināju visdažādākās procedūras, aparātu tehnoloģijas, esmu saskarusies gan ar pozitīvo, gan negatīvi. Ir bijis tā, ka izeju veselu kursu, saprotu, ka tas aparāts nekam neder, bet man viņš ir jāreklamē. Bet es negribu mānīt savus skatītājus, saku, apmaksāšu to kursu, bet es par viņu negribu neko stāstīt, jo aparāts pilnīgi nekam neder. Arī tā ir bijis," stāsta Inesa Vebere. "Es kā lietotājs, kā patērētājs sapratu, ka nepareizi ir tas, ka Latvijā drīkst injicēt jebkurš, pat kosmetologs bez medicīniskās izglītības. Tas jādara mediķim. Kaut vai mezoterapija. Kad pirmo reizi to izdarīju, man visa seja bija papulās trīs nedēļas. Kad jautāju kosmetologam, kas ar mani notiek, viņa teica, iespējams, alerģija. Kā es strādāšu? Es trīs nedēļas staigāju ar papulām un viņa nezināja, kā dabūt ārā. Kas viņai deva tiesības ņemt adatu rokā un taisīt šādu injekciju? Es nevarēju nekur sūdzēties. Viņai ir tiesības to radīt, viņa ir kosmetologs."

Izmēģināt vienu vai pat vairākas profesijas vienas darba dienas laikā – izklausās nenopietni, bet ir cilvēki, kas apgalvo, ka tādai darbībai var būt ļoti pozitīvs efekts. Kas ir profesiju eksperiments un kam tas ir noderīgs, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās Inta Buša, kura pameta stabilu darbu, lai attīstītu drosmīgas biznesa idejas un uzdrīkstētos darīt daudz ko citu. Viedokli izsaka jaunais Latvijas Darba Devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un profesionāle ar piecu gadu pieredzi personīgās un uzņēmumu efektivitātes jomā Undija Ancēna. Viņas pārliecība ir, ka jebkurā jomā strādājot, ir svarīgi turpināt nepārtrauktu izglītību un sevis attīstību, lai izmantotu dzīves dotās iespējas. Inta Buša vērtē, ka profesiju eksperiments viņai ļāvis izkāpt no komforta zonas. "Darīt kaut ko vienu, kur zinām, ka esam labi, mums padodas, patīk, ir daudz vieglāk, nekā ielekt pilnīgi netradicionālā citā lomā, par kuru neko daudz nezini. Tu neesi diez ko labs tajā, nav iepriekšējās pieredzes. Tev ir vienā dienā jāiemācās, ko tas nozīmē, tev jāiemācās viss par šo profesiju, šo uzņēmumu un arī jādara tas darbs. Tas ir liels izaicinājums un tā ir reāla spēja izkāpt no savas komforta zonas," pārliecināta Inta Buša. Tas ļauj arī attīstīt prātu un paplašināt domāšanu. Bet, strādājot vienā vietā un kāpjot pa karjeras kāpnēm, cilvēks nezina, kas notiek ārpus sava burbuļa.

Ivars Šteinbergs – dzejnieks, literatūrzinātnieks, 2020. gadā debitēja ar dzejas krājumu “Strops”, tagad iznācis viņa otrais dzejoļu krājums “Jaunība”. Kā anotācijā teikts – tas ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā.  Krājumam ir trīs daļas: pirmā eposa veidā attēlo kādas rokgrupas ceļu uz koncerta vietu. Otrajā aprakstīta stopēšana pa Eiropu. Trešā sadaļa “Ar mēli” ir krājuma varoņa jutekliskuma un intimitātes pieredze. Vai jaunība, aprakstīta dzejā, var pārtapt pārlaicīgā un vairākām paaudzēm saprotamā pieredzē? Dzejoļu sižetos pavīd autobiogrāfiski motīvi: Ivars Šteinbergs patiešām ir spēlējis grupā, hipijpaaudzes literatūras iedvesmots ar draugu stopējis uz Parīzi. Un tomēr, pārradīts valodā, drīzāk tas ir stāsts par to, kādu autors vēlētos atcerēties savu jaunību. Lasot šo dzejas medu, tagad arī es varu apgalvot, ka tā tikpat labi ir mana jaunība. Triptiha “Jaunība” pirmā daļa sarakstīta daktilā, eposiem raksturīgajā pantmērā, un – lūk, varoņi jau ir tikuši līdz zālei, kur nupat bijusi skaņas pārbaude, arī kautiņš ģērbtuvēs ar otru grupu, kurai tovakar jāuzstājas, un tagad – pats koncerts. Fragmentu no “Jaunības” lasa Ivars Šteinbergs. Stopēšana – tas nozīmē, ka visu laiku notiek kustība. Šai kustībai var izsekot tīri ģeogrāfiski – sadaļu nosaukumi patiešām veido kartē izsekojamu trajektoriju telpā. Un vienlaikus dzejas ritms, plūstošas, klabošas vai aprautas rindas ļauj gandrīz fiziski sajūtami izsekot, kā notiek kustība – kad aiz mašīnas loga ņirb ainavas, kad ceļotāji iestrēgst bezizejā, kad ir atpūtas vai apskaidrības mirklis.  Katra no triptiha “Jaunība” daļām ir tēmas, valodas un noskaņas ziņā atšķirīga. Dzejas krājumam “Jaunība” ir pagājušā gadsimta sākumam piederīgs, romantiskām zelta vinjetēm rotāts vāks. Tad, lūk, šāds pārlaicīgs zelta rāmis dzejā tagad radīts Ivara Šteinberga jaunības pieredzei.

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju.  Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju.  Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Sandras Glāzupas balsi atpazīst katrs radio klausītājs. Pieredzējusī ziņu diktore un ziņu redaktore ilgus gadus darbojusies Latvijas Radio. Par nopelniem Latvijas kultūrā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bet kāda bija Sandras bērnība un kādas ir tā laika spilgtākās atmiņas, devās noskaidrot Raitis Zapackis.

Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane. Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē. "Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs." Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir. "Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs." Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā. Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients. "Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet, manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt. Man tas likās nesaprotami." "Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt." "Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane. Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.  

Birojā iespējams ne tikai strādāt, bet arī atpūsties, sazināties un dalīt darba vietu ar kādu citu kolēģi. Ko piedāvā mūsdienīgs birojs un kas jāņem vērā, izvēloties vietu, kur pavadīt savu darba dienu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās „SEB Global Services” biroja vadītāja vietniece Rīgā Aļesja Kirčenko, biroju uzbūves pārzinātājs Zigurds Spunde un „Draugiem Group” pārstāvis Jānis Palkavnieks. Kas ir biroja ergonomika? Zigurds Spunde atzīst, tas nozīmē, lai būtu ērti.  "Birojam ir jābūt ērtām, tāpēc tas ir ļoti subjektīvi. Eksistē pētnieciskā daļa, birokrātiskā daļa, jo šī tēma ir birokratizēta, jo darba drošība, veselība ir pakļauta valstiskai birokrātiskai mašinērijai. Tā ir apdrošināšana. Tā ir liela nauda, tāpēc ir formālā daļa, kura ir jāievēro, kura lielākā daļā gadījumu ir absolūti nefunkcionāla un pietiekoši muļķīga. Bet ir jāievēro," uzskata Zigurds Spunde. "Tad ir otra puse, kas ir tā īstā - kā ir ērti. Tas ir tas, kā pielāgot darba vietu konkrēta cilvēka vajadzībām. Te nevar būt universālu risinājumu. Katram cilvēkam ir unikāla ķermeņa proporcija, svars muskulatūra. Kas ir pats svarīgākais - katram cilvēkam ir unikāla redze. Jautājums par redzi vienmēr pazūd no tematiem. Tas nosaka to, ka cilvēks vienmēr atradīsies tādā darba pozā, kādā viņam visērtāk būs skatīties uz ekrānu. Ja skatāmies no otra gala - ekrāna pozīcija pret cilvēka acīm nosaka to, kādā pozīcijā viņš mēģinās iestumt savu ķermeni. Tas notiek neapzināti." Viņš sevi min kā piemēru, atzīstot, ka nevar skatīties uz leju, no tā sāp galva. Ja ekrāns ir pa zemu, agri vai vēlu saliec muguru. 

Pieredzējušais Jānis Strēlnieks iemeta 19 punktus, kapteinis Dairis Bertāns pievienoja 15, bet skeptiķiem mutes aizvēra ilgi bez kluba esošais Jānis Timma, gūstot 17 punktus, un Latvijas basketbola valstsvienība piektdien sagādāja izcilu dāvanu Latvijai Lāčplēša dienā, ar rezultātu 80:60 pieveicot Grieķiju un pirmoreiz vēsturē kvalificējoties Pasaules kausa izcīņai.    Uzreiz pēc spēles dzīvajā audio sarunā "Twitter Spaces" vidē basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš aicināja viedokļos un emocijās dalīties basketbola ekspertus:  - TTT Rīga galveno treneri Mārtiņu Gulbi;  - VEF Rīga treneri un U20 izlases galveno treneri Dāvi Čoderu;  - spēles komentētāju televīzijā Edgaru Buļu;  - basketbola žurnālistu Reini Lāci;  - kādreizējo basketbola funkcionāru Ģirtu Kalniņu.     

1700 eiro - apmēram šādu summu gadā var ieekonomēt vienas Rīgas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji, ja  visi godprātīgi nodarbotos ar sadzīves atkritumu šķirošanu. Tomēr  arī šāds acīmredzams ieguvums nav atrisinājis atkritumu šķirošanas jautājumu ne valstī, ne galvaspilsētā. Kā situāciju mainīt, spriežam raidījumā Ka labāk dzīvot. Pieredzē dalās un ar labo piemēru iepazīstija SIA "CleanR" izpilddirektors Valerijs Stankevičs un Maskavas ielas 164. nama Rīgā iedzīvotājs Modris Bērziņš. Situāciju vērtē un analizē arī "Latvijas Zaļā punkta" vides pārvaldības vadītāja Laura Berga un "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. Tā kā nešķiroto sadzīves atkritumu kalni poligonā aug, diskusijas dalībnieki vērtē, ka atkritumu šķirošanai Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs vajadzētu būt obligātai. Nevis tikai atsevišķiem labajiem piemēriem.

Par sociālo uzņēmējdarbību droši var teikt, ka tā ir komercprakse ar papildus pievienoto vērtību, kuru nevar mērīt tikai naudas vai statistikas skaitļu kategorijās. Sociālās uņēmējdarbibas attīstībai raidījumā sākām sekot vēl pirms Latvijā tika pieņemts likums par šāda veida komercdarbību. Kā šobrīd klājas sociālajiem uzņēmējiem Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Starptautiskās nevalstiskās organizācijas „Reach4Change” vadītāja Latvijā, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas padomes locekle Kristīne Vērpēja raksturo situāciju sociālā uzņēmējdarbībā kopumā Latvijā. Pieredzē, strādājot sajā jomā, dalās sociālā uzņēmuma un projekta "Neredzamā pasaule" izveidotājs Maksims Mihejevs un sociālais uzņēmuma "Kustības brīvībai" pārstāve Aija Vule.

Asins vēzim ir ļoti universāli simptomi, tāpēc ģimenes ārsti bieži vien pārprot šos simptomus, domājot, ka problēmas cēlonis ir, piemēram, vairogdziedzeris vai vēl kādi citi iemesli. Lai pasargātu pacientus no novēlotas diagnostikas, asins vēzis jāatpazīst. Par to, kā to izdarīt, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Ko nozīmē "universāli simptomi" un kāpēc ģimenes ārstiem dažreiz neizdodas uzreiz saprast simptomus un kas notiek ar pacientu, skaidro hematoloģe Kristīne Bernāte un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs. Pieredzē dalās hematoloģijas paciente Ivanda Šūpulniece, viņa stāsta par to, kā slimība atklāta, kā cilvēkam sadzīvot ar šo ziņu un pieņemt diagnozi. Un galvenais - nebaidīties ārstēties. Valsts asinsdonoru centra vadītāja Egita Pole mudina ziedot asinis, jo asins vēža pacientiem ārstēšanās procesā tās ir būtiski nepieciešamas - nozīmīga ir asins komponentu pārliešana. Šobrīd arī norisinās VADC rīkota kampaņa, lai pievērstu uzmanību asins ziedošanai asins vēža pacientiem. Asins ziedošana ir vēl viens veids, kā tuvinieki un draugi var atbalstīt tos, kas ir saskārušies ar asins vēzi. Kampaņa norisināsies visu oktobri. "Kampaņa, kas sākās 27. septembrī un ilgs visu oktobra mēnesi, ir tieši, lai pievērstu uzmanību asins ziedošanai asins vēža pacientiem. Kā jau runāja, ir svarīga medikamentozā ārstēšana, atbalsts, savlaicīga slimības atpazīšana. Bet ļoti nozīmīga ārstēšanās procesā ir asins komponentu pārliešana, kas asins vēža pacientiem ir vajadzīga ļoti daudz un visā ārstniecības procesa laikā. Tādēļ arī ir šī kampaņa, lai pievērstu uzmanību, ka tas ir vēl viens veids, kā tuvinieki, draugi, kuri ir saskārušies ar tuvu cilvēku šādu veselības problēmu, var palīdzēt un atbalstīt," skaidro Egita Pole. "Redzam, ka Latvijas onkoloģijas centrs, ja tā var teikt, ir vislielākais šo komponentu pasūtītājs, tur aiziet visvairāk asins komponentu, kas tieši glābj dzīvības asins vēža pacientiem. Visā ārstēšanas procesā, mēs lēšam, vienam pacientam ir vajadzīgas pat vairāk nekā 200 asins komponentu devas. Tas ir ļoti nozīmīgs atbalsts, ko zināmā mērā bez maksas, ar siltu sirdi un vēlmi palīdzēt varam darīt mēs katrs," turpina Egita Pole. Par iespējām ziedot asinis Egita Pole mudina uzzināt VADC mājas lapā.

Vecums, dzimums, etniskā piederība, invaliditāte - šo iemeslu dēļ cilvēki Latvijā aizvien tiek diskriminēti. Kā veicināt izpratni par personas ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, par to saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Lai veicinātu izpratni un palielinātu sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti ikdienu, lomu sabiedrībā, diskriminācijas pazīmēm, ar ko nākas saskartiem šai sabiedrības daļai, Sabiedrības integrācijas fonds un Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kampaņā “Sajūti. Sadzirdi. Saproti.” īstenos mērķētus pasākumus saliedētas sabiedrības veicināšanai. Ar kampaņu iepazīstina Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce. Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis stāsta, ka šajā kampaņā lielāka uzmanība pievērsta cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, par kuriem sabiedrībā zina īpaši maz. "Ko viņi ēd, vai vispār ēd, vai domā, vai viņiem var uzticēties, vai viņi var strādāt. Vai viņi vispār kaut ko sajūt vai nesajūt. Ir tik daudz dažādu jautājumu mums bijuši pēdējā laikā, ka saprotam, ka tā ir viena grupa, kas ir galīgi aizmirsta," atzīst Ivars Balodis. "Mēs esam pieraduši pie cilvēka ratiņkrēslā. Reizēm pat veidojas situācijas, ka darba devēji prasa, ka gribētu piēnmt darbā cilvēku  ratiņkrēslā. Un nav, jo liela daļa jau strādā. Tas ir pozitīvi. Bet par šiem cilvēkiem [ar garīgās attīstības traucējumiem] ir ir vēl ļoti daudz problēmas." Pieredzē dalās dizainere, māksliniece "Apeirons" aktīviste Ieva Rosne un Gatis Preiss, kurš arī strādā "Apeironā". Ievas Rosnes ģimenē aug dēls ar īpašām vajadzībām, puisis ar intelektuālās attīstības traucējumiem, un ģimene ir saskārusies ar diskrimināciju. "Esam tiešā veidā saskārušies ar diskrimināciju, jo viena no Latvijas vadošajām bankām "Swedbank" liedza manam dēla pakalpojumu. Tas ir tik ārkārtīgi emocionāli traumējoši. Tur īsti nav, ko darīt, es ieliku informāciju sociālajos tīklos, viesos pie Tiesībsarga, man ir Tiesībsarga atzinums, ka ir notikusi diskriminācija. Un ko tālāk?" jautā Ieva Rosne. "Runa ir par to, ka viņam bija nobloķēts kodu kalkulators, un viņš kopā ar savu tēvu devās uz banku, lai šo kodu kalkulatoru atbloķētu, bet bankas darbinieki pateica, neļāva to izdarīt. Arguments bija, ka viņš nevar verbalizēt, kā kodu kalkulatoru lietot. Viņš lieto, pauda savu gribu, teica, ka grib atbloķēt, bet viņam vajag tēva klātbūtni, jo viņam ir smagi garīga rakstu traucējumi. Tā kā viņš nemācēja izstāstīt, kā lieto kodu kalkulatoru, kā viņš to lieto, viņam šobrīd ir liegta piekļuve interneta bankai. Tēvs ar dēlu devās uz citu bankas filiāli, jo domājām, ka vienkārši darbinieku individuālā interpretācija, bet tur jau bija ielikta sistēmā atzīme, ka koda kalkulatora atbloķēšana nenotiks. Tā tas ir noticis. Man šobrīd ir bail iet uz citu banku, jo pieredze emocionāli traumējoša visai ģimenei." Ivars Balodis atzīst, ka ikdienas gadījumi ir dzīvi ietekmējoši, ka par to varētu bļaut. Savukārt Gatis Preiss, kuram ir dzirdes un redzes traucējumi, ir apguvis datorprasmes un aktīvi iesaistās "Apeirona" darbībā.  

Par savu dzejoļu krājumu „Poēma ar mammu” stāsta dzejniece, rakstniece un grāmatu ilustratore Andra Manfelde. “Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manām vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda “paradīze” vai “svētlaime” ekvivalents ir “mana bērnība laukos” – precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk,” tā par savu dzejoļu krājumu „Poēma ar mammu” spriež dzejniece, rakstniece un grāmatu ilustratore Andra Manfelde. Ar viņas bērnības redzējumiem pieauguša cilvēka acīm iespējams iepazīties, pateicoties apgādam „Dienas Grāmata”.

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Iespējams, ka 2022.-2023. gada ziemas apkures sezona būs vissmagākā kopš 1991. gada. Šobrīd, pateicoties valsts atbalstam, privātmāju īpašniekiem ir iespēja uzlabot savu mājokļu energoefektivitāti, tā krietni samazinot apkures izmaksas. Par to, ko vēl var paspēt paveikt  šovasar, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā rīkoties un ko vēl var paspēt izdarīt, stāsta „Altum” energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece un SIA „Siltie nami” pārstāvis energoauditors Kārlis Reinfelds. Pieredzē dalās Viesturs Rimšāns, kura ģimene šogad savai privātmājai Pierīgā veiksmīgi uzstādījusi saules baterijas, izmantojot VARAM energoefektivitātes veicināšanas programmu. "Altum" atvērta privātmāju energoefektivitātes programma. Privātmāju īpašnieki, ja  ir vēlme uzstādīt saules paneļus vai siltināt savu māju, var paspēt izdarīt.  Šobrīd apmēram 30 % līdzekļu rezervēti, ir cilvēki, kas uzstāda saules paneļus un siltina. Lielākoties cilvēki izvēlas uzstādīt saules paneļu. "Saules paneļi ir topā," atzīst Ieva Vērzemniece. Lai saņemtu "Altum" atbalstu:  cilvēkam ir jāpieder konkrētai mājai un jābūt nodotai ekspluatācijā; pieteicējam ir jābūt apgādībā vienam bērnam vai gaidībās;  gan mājas īpašniekam, gan apgādībā esošajam bērnam jābūt deklarētam vienā adresē, tā var nebūt siltināmā privātmāja; siltināmajā privātmājā nedrīkst veikt saimniecisko darbību, saņemot pieteikumu "Altum" pārliecinās, vai konkrētā adresē nav reģistrēts kāds uzņēmums; ja uzņēmējdarbība ir reģistrēta, bet faktiskā darbība notiek citur, pieteicējs sniedz skaidrojumu par situāciju; Saules paneļi nedrīkst būt uzstādīti brīdī, kad iesniedz pieteikumu, tos drīkst uzstādīt tikai tad, kad ir parakstīts līgums ar "Altum", nedrīkst steigties ar pieslēgšanu "Sadales tīkliem"; šis programmas ietvaros pieteikumu var iesniegt vienu reizi, ir jāizvēlas, kurai darbībai lūgt atbalstu - siltināšanai vai saules paneļu uzstādīšanai.

Filma – pētījums par cilvēkiem tik nepieciešamo un tik devalvēto jēdzienu – par līdzjūtību. Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas jaunā dokumentālā filma “Hekabes jautājums”. Tās pirmizrāde 17. maijā. Filmas „Hekabes jautājums” galvenie varoņi ir mūziķi Rolands Ūdris un Ilona Balode, sociālā darbiniece Hanuka Lorengela, slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe, aktieri Daiga Kažociņa un Kaspars Zvīgulis. "Filma ir lielā mērā par mums pašiem, par iekšējiem procesiem, kas notiek mūsos, kad vēlamies palīdzēt. Kas ir tas, ko varam darīt otra labā un kas jādara sevis labā," atklāj Iveta Budreviča. "Mums no paša sākuma jau bija tāds uzstādījums, ka mēs negribam runāt par sabiedrībā ārkārtīgi nepieciešamo un veicināmo darbību līdzjūtību, līdzcietību kā par sociālu parādību. Mēs attiecāmies no sociālas pieskaņas šai darbībai. Bet par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri citam palīdz, kāda ir viņu psiholoģiskā domāšanā un attieksme. Kā tā veidojas. Kas notiek cilvēkā, kurš to dara," norāda Pēteris Krilovs. "Tāpēc ātri aizvirzījāmies uz aktieru līniju, jo aktieris ir cilvēks, kurš nemitīgi pārbauda šo iejušanos citā cilvēkā uz sevis. Tā ir viņa profesija, bet nekad to tā neizceļam." Aktieri lielākoties atbildējuši, ka viņu darbā līdzcietību nav kopīga. "Tā varbūt arī ir, bet pati tā funkcija, ka esi spiests vai tev ir darbs vai esi tādā pozīcijā, kā Ilona pret savu Ūdrīti, ka viņa to darbu dara. Mūs interesē, kas ar viņu notiek, kā viņa to dara, tieši psihiskais vai psiholoģiskais mehānisms, kā tas notiek. Tāpēc filmā ienāca Dana Kalniņa-Zaķe. Tas ir viņas darbs. Visas līnijas smuki saplūda. Tas, ka Hanuka strādāja ar Rīgas prostitūtām un Daiga Kažociņa spēlēja Soņu uz skatuves, tas viss kaut kā viens otru papildināja," bilst Pēteris Krilovs. Pēteris Krilovs arī atklāj, ka filmas veidošanā liels ir montāžas režisora Armanda Zača nopelns. "Vienu brīdi šaubījāmies par daudzām līnijām, vai tās turēsies kopā, kas viņas sacementēs," tā Pēteris Krilovs. "Strādāt ar saviem audzēkņiem, bijušajiem audzēkņiem ir ārkārtīgi patīkami. Es to novēlu jebkuram. Tikai to var darīt zināmā vecumā. jaunībā nesanāk," atzīst Pēteris Krilovs. "Pie šīs filmas ne tikai Iveta ir otrais režisors, un man liekas, mēs ļoti koleģiāli un vienlīdzīgi sastrādājām un es ļoti klausījos Ivetas intonāciju. Iveta ir ļoti cieti domājoša, viņa neizplūst emocijās un garās pasāžās. Ja ko domā un uzskata, to arī pasaka. Tas ir labs tests," turpina Pēteris Krilovs. Pētera Krilova audzēknis ir arī filmas montāžas režisors Armands Začs. Tāpat pie filmas strādājuši viņa audzēkņi Mārcis Slavinskis un Elza Gauja ieskaņojusi. Lai līdzjūtības vai izpratnes vārdā palīdzētu citam cilvēkam, bieži vien ir jāizdara tikai pavisam vienkāršas lietas, kas tomēr izrādās vai tikai šķiet neiedomājami grūtas. Filmas nosaukumā minētā mītiskā Hekabe, kuru savos monologos piesauc Šekspīra populārākais varonis Hamlets, ir sieviete, par kuru neviens neko nezina, gandrīz kā apzīmējums tiem, par kuriem mums nav nekādas daļas – kamēr nepienāk vajadzība iejusties, kas viņiem sāp. Pieredzējušais režisors un pedagogs Pēteris Krilovs filmu veidojis kopā ar savu studenti Ivetu Budreviču, kura 2016. gadā absolvēja LKA Filmu režijas bakalaura programmu. Filmas operators ir Aigars Sērmukšs, komandā ir arī montāžas režisors Armands Začs, komponists Platons Buravickis, skaņu režisors Artis Dukaļskis un skaņu operators Arvīds Ceļmalis, datorgrafikas autors Oskars Lelis, filmas vizuālo tēlu papildina Hanukas Lorengelas zīmējumi un teksti. Filma tapusi studijā VFS Films.

Kopš 2019. gada Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir iespējams izveidot un lietot kā saziņas līdzekli ar valsti- e-adresi. Diemžēl privātpersonas šo pakalpojumu izmanto kūtri. Kāpēc būtu vērts reģistrēt e-adresi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas ir e-adrese un kā to lietot, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts pārvaldes pakalpojumu attīstības departamenta direktors Uģis Bisenieks. E-adrese ir drošas saziņas pakalpojums starp iedzīvotājiem un valsts un pašvaldības iestādēm. Iedzīvotājs var drošā veidā komunicēt ar vairāk nekā 3000 valsts un pašvaldību iestādēm. Tie, kas ir aktivizējuši e-adresi, var paļauties, ka jebkura no šīm iestādēm sazināsies ar uzņēmēju vai iedzīvotāju šajā vietā. Viens no izveides mērķiem – lai visa formālā sarakste būtu drošībā. Tas ir salīdzinoši jauns saziņas veids. Šo iespēju aktivizējušas ap 40000 fiziskās personas Latvijā un ap 3000 uzņēmēju. Papīra veidā sūtīt dažādus ziņojumus, piemēram, par vēlēšanu norisi un vēlēšanu iecirkni, ir dārgi. Ja cilvēki lietotu e-adresi, valsts varētu vairāk un biežāk sazināties ar cilvēkiem operatīvi. E-adresei piekļūt var līdzīgi kā interneta bankai, autentificējoties. Dokumentus, ko valsts vai pašvaldību iestādes sūta e-adrese, cilvēkam uz e-pastu nepārsūta. Tas ir drošības apsvērumu dēļ. E-pastā var saņemt ziņojumu, ka ir pienācis jauns paziņojums e-adresē. Pieredzē dalās SIA „Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, kurš izmanto e-adresi gan kā uzņēmējs, gan kā privātpersona. Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa vērtē, ka tās ir tās pašas paralēles, kas ir fiziskajā dzīvē, kad ir jāuzrāda pase vai ID karte, tāpat arī elektroniskā vidē ir elektroniskā identitāte vai mobilais e-paraksts. "Cilvēkiem, kas izmanto mobilo e-parakstu, šis nesagādā problēmas. E-adreses lietošana nav obligāta, bet brīvprātīga. Labā lieta, ja izmantoju e-adresi, visa oficiālā saziņa, kas kādreiz no valsts puses ar mani kā privātpersonu notiek, ir caur šo kontu, kur es varu norādīt, lai uz manu e-pastu nāk paziņojums par jaunu informāciju. Tiem, kuriem nepatīk iet uz pastu pēc oficiālām vēstulēm, tā ir ērtība." Signe Bāliņa uzskata, ka e-paraksta lietošana būtu sarežģīta, jo visiem, kuriem ir ID karte, šī iespēja ir.

Kā pretoties patērētājsabiedrības uzspiestajiem nosacījumiem un peļņas kārei un kā izveidot draudzīgākus ieradumus, kuri ilgtermiņā nāks par labu mums visiem, skaidrojam raidījumā, uzklausot dažādus pieredzes stāstus. Pieredzē par videi draudzīgāka dzīves veida izvēli dalās Elgars Felcis, pētnieks un pasniedzējs Latvijas Universitātē, vada Latvijas permakultūras biedrību un atvērto saimniecību "Zadiņi" Smiltenes novadā. IT speciālista Dagņa Zviedra hobijs ir mantu labošana, viņš māca to darīt arī citiem. Dagnis pārstāv "Repair Cafe" kopienu, kas ir globāla kustība, kura cīnās par to, lai cilvēki nezaudētu spēju un tiesības savas nopirktās lietas labot pašiem. Fotogrāfe un operatore Guna Rubule ir viena no dibinātājām koplietošanas darbnīcai „Koki”, kurā var labot, skrūvēt, pārveidot mēbeles. Tur var izmantot instrumentus, jo ne katru ēveli, slīpmašīnu vai zāģi ir vērts iegādāties vienai reizei. Darbnīca šobrīd atrodas Botāniskajā dārzā. Multimāksliniece Jana Purmale darbojas kā brīvprātīgā „Brīvbodē” – lietu un mantu apmaiņas veikalos. Cēsu Digitālā centra priekšsēdētājs Aleksandrs Ļubinskis stāsta par savu, kā pats sauc, vaļasprieku – salmu māju būvniecība.

Izdarīt labu darbu un par to saņemt samaksu! Šādi varētu raksturot atmosfēras oglekļa piesaistīšanas augsnē programmu, kurā aicināti iesaistīties Latvijas lauksaimnieki. Kā programma darbojas un ko iegūst lauksaimnieki, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre, agronoms un "eAgronom" konsultants Uldis Nelsons un "eAgronom" tirdzniecības vadītājs Latvijā Nauris Liberts. Pieredzē dalās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis, Z/S „Jaunkalēji” īpašnieks Kārlis Ruks.

Tiem, kuri kādam palīdz mācīties, reizēm jāmācās pašiem. Īsi pirms Ziemassvētkiem 6 dažādu augstskolu 22 pasniedzēji atgriezās no Eiropas Savienības finansētas programmas Bufalo Universitātē, kur apguva digitālās prasmes, dažādas mācību metodes un studentu mācību programmu vadīšanu. Kādas atziņas viņi ir guvuši un ko ievieš dzīvē, atgriežoties mājās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktors Jānis Grēviņš, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docētājs, grafikas dizainers Agris Dzilna un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Valodu centra lektore Sniedze Vilde.

Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Viņa stāsta par jaunām iecerēm un Romā pieredzēto. Kultūras rondo bija iecerējis Katrīnu Neiburgu aicināt uz sarunu šī gada pirmajā raidījumā, bet māksliniece bija devusies uz Romu. "Tas bija ļoti negaidīts lēmums, kā izkāpšana no komforta zonas, aizlaisties prom ar draudzeni Agnesi Krivadi. Pie Romas nokļūt kontaktimprovizācijas festivālā un nodarboties ar kustībām. Tas man ir kaut kas absolūti jauns un neierasts, tāpēc arī uz šo gadu skatos ar interesi, pie kā tas novedīs, jo gads sākās ar negaidītu notikumu manā dzīvē, kur pieredzēju ko tādu, ko līdz šim nebiju pieredzējusi," stāsta Katrīna Neiburga. Bet aizvadītā gada noslēgums un šī gada pirmās dienās māksliniecei saistās arī ar projektu "Biežņa" Ventspilī. "Mums izdevās to instalāciju, kā es sajutu, tā ir kā egles iekšējā būtība, kurā iekļūsti, kā egles dzemde. Sajūta, kad esi ļoti tuvu un ļoti iekšā," atzīst Katrīna Neiburga. Tagad mākslinieces prātu jau nodarbina jauni projekti. Viens no tiem ir saistīts ar Valmieras vasaras teātra festivālu, kurā būs Annas Ķirses laikmetīgās operas "Vēsā jaunava" izrāde. Tas būs vizuāli juteklisks muzikāls notikums pusotras stundas garumā. "Kopā ar Nilu Īlu jāizgatavo mūzikas instrumenti no kauliem, ledus un ragiem," atklāj Katrīna Neiburga. Tāpēc mākslinieces mašīna šobrīd ir pilna ar kauliem un ragiem. Viņa ir gandarīta, ka sociālajos tīklos ir atsaukušies cilvēki un izrādei atvēlējuši ragus, relikvijas, kas glabājas viņu mājās.

Noteikti ne viens vien Latvijas iedzīvotājs ir aizdomājies par to, kā šobrīd samazināt elektroenerģijas rēķinus. Viens no variantiem – saules paneļu uzstādīšana, bet diemžēl nav arī tā, nu tik liksim, un par elektrību nemaksāsim vispār. Par saules paneļu uzstādīšanu, nākotnes riskiem un klupšanas akmeņiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par saules paneļu uzstādīšanas iespējām stāsta SIA „JB SunPower” valdes loceklis Jānis Brikmanis un „AJ Power” uzņēmuma grupas vadītājs  Roberts Samtiņš. Abi uzņēmēji atzīst, ka interese par saules paneļu uzstādīšanu tieši pēdējā laikā strauji pieaugusi un tas saistīts ar elektroenerģijas cenu lielo kāpumu. Pieredzē dalās SIA „IT centrs” valdes priekšsēdētājs Agris Krusts, kurš mājai ir uzstādījis saules paneļus. Par iespējam saņemt finansiālu atbalstu saules paneļu uzstādīšanai skaidro "Altum" uzņēmumu energoefektivitātes daļas vadītājs Edgars Kudurs.

Pagājušā gada nogalē biedrība "Dzīvnieku brīvība" uzsāka gadskārtējo kampaņu "Neapēd zemeslodi!", kuras laikā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja pamainīt savus ēšanas paradumus. Vairāk par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Biedrības "Dzīvnieku brīvība" pārstāve, kampaņas" Neapēd zemeslodi" vadītāja Ulrika Skakovska norāda, ka akcija ir ikvienam iesaistīties klimata pārmaiņu risināšanas, jo arī uzturs, ko lietojam ikdienā, rada lielāku vai mazāku piesārņojumu. Tieši dzīvnieku valsts produkti daudz vairāk ietekmē dabu. Tāpēc tūkstošiem cilvēku janvāri apņemas ēst videi draudzīgāk, ēst vairāk augu valsts produktus. Izaicinājums ietver iespēju neēst gaļu trīs dienas nedēļā, neēst gaļu visu mēnesi vai ēst vegāniski visu mēneši. Katru dienu akcijas dalībnieki saņem e-pastu ar receptēm un informāciju par vidi un uzturu. Dabiskās veselības atjaunošanas centrs "ReCure" pārstāve uztura speciāliste Guna Bīlande atzīst, ka pasaulē jau labu laiku vērojama tendence, ka cilvēki arvien vairāk izvēlas atturēties no gaļas un citu dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas uz laiku vai kādu dienu nedēļā. "Sabalansēts, pilnvērtīgs augu valsts uzturs var būt sapratīgs, atbilstošs visos vecuma posmos, visās situācijās, tikai jābūt plānošanai un saprātīgumam," atzīst Guna Bīlande. "Daudzi cilvēki, kas nolemj, ka šodien vēl abās rokās turēju sulīgu čīsburgeru un no rītdienas tad viss, tas ir tiešais ceļā uz katastrofu," turpina Guna Bīlande. "Tipiskākā kļūda ir gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus aizstāt ar rafinētiem ogļhidrātiem - maizītēm, kuciņām, bulciņām, cepumiņiem. Arī čipši sanāk vegāni. Fri kartupeļi. Tas ved pie nesabalansēta uztura. Ja mēs kaut ko ņemam nost, jādomā, ko liekam vietā." Uztura speciāliste vērtē, ka cilvēkiem trūkst informācijas, ko likt lietā. Tādā ziņā ir lieliski, ka akcijas laikā cilvēki saņem receptes, kas parādā, kādus produktus var izmantot, bet tas prasīs pārplānot un iedziļināties.  Tāpat viņa ir gandarīta, ka vietējie ražotāji sāk izmantot pelēkos zirņus, griķus. "Apriori pieņemt, ka augu valsts produkts vai produkts, kas mērķēts kā veģetārs vai vegāns, būs veselīgs, ir pagalam muļķīgi. Jo virkne produkti būs ne mazāk rūpnieciski pārstrādāti un ne pa kripatiņu labāki kā konvencionālie un mums zināmie sliktie produkti," analizē Guna Bīlande. Pieredzē dalās Diāna Katkovska, kas izaicinājumā piedalās otro gadu, un Laura Balode, kura izaicinājumā piedalās trešo gadu. Laura atzīst, ka izaicinājums saistošs piedāvāto recepšu dēļ. Diāna bilst, ka izaicinājums parādījis, ka ir arī citāds uzturs un tas ir ļoti garšīgs. Abas izaicinājuma dalībnieces arī ārpus akcijas cenšas ēst veģetāri un vegāniski, kā arī domāt par produktu izcelsmi.

Īpaši pandēmijas apstākļos pakalopojumu sniedzēji un preču ražotāji klientu sasniegšanai izmanto interneta platformas. Kā nodrošināt efektīvu e-veikala darbību pēc tā izveidošanas, jautājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. "Excellent Latvia" valdes loceklis Elvis Kvalbergs atzīst, ka e-komercijas platforma ir plašs jēdziens, bet tā ir nepieciešama ikvienam tirgotājam, kurš kaut ko importē, ražo, piedāvā plašākam lokam cilvēku, ne tikai šauri lokāli. Interneta platforma ir papildus pārdevējs uzņēmumam. Liels izaicinājums ir panākt, lai to pamana šp platformu. E-komercijas pakalpojumu sniedzējs Elvis Andersons norāda, ka galvenā problēma ir, lai šo platformu atrastu un piedāvātu meklētājs. Izveidot veikalu nav sarežģīti, bet to uzturēt un panākt, lai pamana, lai atrod, ir jāpieliek pūles. Ir daudz jāstrādā ar saturu. Pieredzē dalās Māris Berķis, kurš efektīvai e-veikala darbībai izmanto biznesa vadības sistēmu, un Juris Juhņēvičs, kurš vēl ir ceļā uz biznesa vadības sistēmas ieviešanu e-vidē.

Novadpētniecība ir vietējās apkaimes, dzimtā ciema, pilsētas, pagasta izpēte un zinātne par to. Ar novadpētniecību parasti nodarbojas skolēni, attiecīgās teritorijas iedzīvotāji - entuziasti. Savukārt iegūtā informācija dod plašu ieskatu par konkrētās teritorijas dabu, cilvēku sadzīvi, paražām un vēsturiskiem notikumiem, tā novadpētniecība raksturota internetā. Bet kādi ir mūsdienīgas novadpētniecības aspekti, vai savas vietas izzināšana vairo arī patriotisma jūtas pret savu zemi, raidījumā Ģimenes studija diskutē Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas 14. vidusskolas vēstures un sociālo zinātņu skolotājs Roberts Ķipurs, Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētniece Ieva Vītola un Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures, politikas un filozofijas skolotāja Antra Grūbe. Pieredzē dalās Andris Slišāns un Evija Teice-Mamaja. Slišānu ģimene interesējas par savu vietu un cilvēkiem. Antons Slišāns interesi par savu dzimto Upītes ciemu Viļakas novadā nodevis arī saviem bērniem un arī mazbērniem. Viņa dēls - Upītes folkloras kopas "Upīte" vadītājs, kultūras darbinieks un lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns pandēmijas laikā īsteno projektu "Pa pēdām", vedot savus piecus bērnus ceļojumā pa vietām, kas bijušas nozīmīgas, kuras izpētījis un aprakstījis viņa tēvs Antons Slišans.  Savukārt Evijas Teices-Mamajas ģimene bieži dodas ceļojumos un pārgājienos pa Latviju, viņi vienmēr izmanto iespēju palūkoties uz savu zemi no augšas, uzkāpjot kādā skatu tornī vai baznīcas tornī.  

Pēc 2020. gada datiem tikai 43% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir vismaz digitālās pamatprasmes (Eiropas Savienības vidējais rādītājs 58%), un tikai 24% ir augstas digitālās prasmes (Eiropas Savienības vidējais rādītājs 33%), kas Latviju ierindo zem citu Baltijas valstu un Eiropas Savienības valstu vidējā vērtējuma. Dati liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem ir nepiedodami zemas digitālās prasmes. Ar datoru un viedierīcēm uz „jūs” ir vairāk nekā puse valstī dzīvojošo.  Vai un kas tiek darīts, lai situāciju labotu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas Projektu pārvaldības departamenta Digitālo prasmju veicināšanas projektu nodaļas vadītāja Liene Strazdiņa iepazīstina ar programmu „Dari digitāli”, kuras ietvaros digitālās prasmes apgūst pašvaldību pārstāvji un arī nevalstisko organizāciju darbinieki, lai tālāk izglītotu cilvēkus. Par digitālo prasmju apguves iespējām stāsta Digitālo līderu mācību pasniedzēja Zane Rasčevska. Pieredzē dalās Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš un Digitālo līderu mācību dalībniece, Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka - filiālbibliotēkas vadītāja Ērika Korāte. Zane Rasčevska skaidro, ka arvien no cilvēkiem saņem daudz jautājumu par e-pastu lietošanu, kā arī par kiberdrošību - kā uzglabāt paroles  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamie uz valsti, kas bija gana iecienīts galamērķis arī tai paaudzei, kas dzīvoja Padomju Savienībā, jo tā bija viena no reatajām Eiropas valstīm, kuru bija iespējams apmeklēt arī padomju cilvēkam. Dodamies uz Bulgāriju. Lai arī Bulgārija tiešām bija PSRS satelītvalsts, tā var lepoties ar to, ka ir viena no vecākajām valstīm Eiropā. Tā ir dibināta mūsu ēras 681. gadā un kopš tā brīža tā ir vienīgā valsts, kura nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Taču Bulgārijas vēsture noteikti stiepjas vēl daudz senākā pagātnē, jo valsts lepojas arī ar to, ka tās teritorijā ir atrasti senākie cilvēku radītie zelta izstrādājumi. Un to vecums tiek rēķināts ap sešiem tūkstošiem gadu. Starp citu daudzi arheologi uzskata, ka Bulgārija un visa Dienvideiropa savas attīstības augstāko līmeni sasniedza nevis Romas impērijas, Senās Trāķijas vai Pirmās un Otrās Bulgārijas impērijas laikā, bet gan pārejas posmā no akmens uz bronzas laikmetu. To dēvē par vara laikmetu un runa ir par aptuveni 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Lai arī tā laika civilizācijas nav atstājušas tik nozīmīgas vēstures liecības kā, piemēram, piramīdas, tieši Bulgārija var lepoties ar to, ka tās teritorijā ir atrodams trešais lielākais arheoloģisko pieminekļu skaits Eiropā. Šajā rādītājā Bulgārija piekāpusies vien daudz izslavētākajām Itālijai un Grieķijai. Bulgārija atrodas Melnās jūras krastā un daudziem šī valsts saistās ar atpūtu un kūrortiem. Tiek rēķināts, ka pirms pandēmijas laikā Bulgārija ik gadu uzņēma aptuveni 12 miljonus ārvalstu tūristu un šī industrija ienesa aptuveni 15 % no valsts iekšzemes kopprodukta. Taču kopumā, skatoties uz Bulgārijas ekonomiku, jāmin, ka tā ir atvērta tirgus ekonomika ar vidējiem ienākumiem. Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2007. gadā, taču tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemākie starp ES dalībvalstīm. Vairāk nekā piektā daļa darbaspēka Bulgārijā saņem minimālo algu, kas ir 333 eiro mēnesī, tā joprojām ir zemākā ES. Bulgārija līdz 1980. gadam primāri fokusējās uz lauksaimniecības sektoru, vēlāk Bulgārija pārtapa par industriālu ekonomiku, kuras budžeta izdevumu prioritāšu augšgalā bija zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība. Līdz ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes tirgu zaudēšanu 1990. gadā tā sauktā "šoka terapija" izraisīja strauju rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, kam galu galā sekoja ekonomikas sabrukums 1997. gadā, kam vēl aizvien ir sekas. Bulgārija ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kas ir potenciāla neaizsargātība, un tā ir dalībniece ES atbalstītajos centienos dažādot reģionālās dabasgāzes piegādes. Tādi infrastruktūras projekti kā Grieķijas–Bulgārijas un Bulgārijas–Serbijas starpsavienojums, kas ļautu Bulgārijai piekļūt ne-Krievijas gāzei, ir vai nu apstājušies, vai arī ir panākuši ierobežotu progresu. Uz ārvalstīm Bulgārija eksportē galvenokārt rafinētu naftu, medikamentus, varu, kviešus un elektrību. Un importē faktiski to pašu, plus vēl automašīnas. Tāpēc arī imports ir gandrīz tik pat liels cik eksports. Vēl viena aktualitāte, kas jāmin – Bulgārija varētu būt aiznākamā jeb 21. Eiropas Savienības valsts, kura ievieš eiro valūtu. Horvātija būtu nākamā no 2023. gada 1. janvāra un Bulgārija levu nomainīs uz eiro 2024. gada 1. janvārī. Taču pēdējos gados par Bulgāriju mēs vairāk runājam politiskās nestabilitātes dēļ. Un šis gads ir bijis īpaši interesants, jo šīs nedēļas nogalē Bulgārijā notiks jau trešās parlamenta vēlēšanas šī gada laikā. Paralēli tām notiks arī Bulgārijas prezidenta vēlēšanas. Ilgus gadus Bulgārijā pie varas bija premjerministrs Boiko Borisovs un viņa vadītā konservatīvā partija GERB. Viņa valdīšanas laiks gan ir palicis atmiņā kā korupcijas un oligarhu ietekmes pārņemts laiks. Jau 2008. gadā, proti, gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija atzina, ka cīņa ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc tiek apturēta Eiropas fondu naudas izmaksa Bulgārijai. Augsta līmeņa korupcija, un oligarhu kontrolēti mediji ir tikai daļa no tā dēvētās Borisova izveidotās sistēmas, kas skārušas faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas, radot nopietnus izaicinājumus visai demokrātiskajai struktūrai Bulgārijā. Un šo situāciju komentē Bulgārijas Ekonomiskās Politikas institūta izpilddirektors Jesens Georgijevs. Taču līdzīgi kā daudzās citās valstīs arī Bulgārijā iedzīvotāju pacietībai pienāca gals un 2020. gadā valsti pārņēma plašas protesta akcijas. Par spīti tām, aprīlī notikušajās vēlēšanās uzvaru tāpat guva partija GERB, taču Boiko Borisovam valdību izveidot neizdevās. Nākamajās vēlēšanās jūlijā jau uzvaru guva mūziķa un televīzijas programmu vadītāja Slavi Trifonova veidotā un vadītā populistiskā partija „Ir tāda tauta”. Viens no iemesliem, kāpēc šī partija guva panākumus vēlēšanās bija faktiski nepiedalīšanās priekšvēlēšanu kampaņā. Lai arī vēlētājiem netika doti nekādi īpašie politiskie solījumi, šī protesta balsojuma vēstījums tāpat bija skaidrs – tikt vaļā no Boiko Borisova. Un rezultātā partija arī ar nelielu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, taču tā nespēja izveidot valdību. Tāpēc arī valsts prezidents Rumens Radevs, kurš nekad nav slēpis savas simpātijas pret pretkorupcijas cīnītājiem, izsludināja gada laikā jau trešās parlamenta vēlēšanas, kuras notiks 14. novembrī, vienā dienā ar prezidenta vēlēšanām. Ja pašam Radevam tiek prognozēta pārliecinoša uzvara, parlamenta vēlēšanu iznākums joprojām nav skaidrs. Aptaujas gan liecina, ka uzvaras laurus atkal plūks Boiko Borisova partija GERB.