Podcasts about pieredz

Pieredzējušais makšķernieks Aldis Sāvičs sarunājas ar žurnālistu un makšķernieku Induli Burku. Ne gluži laivā, bet pie laivas, Engures ezera krastā. Pa mūsdienās, senākajiem laikiem, daži labi pikanti stāsti, pārdomas, padomi, pieezīvojumi! Epizodi veido: Indulis Burka Epizodi producē: Linda Dombrovska https://www.lielaisloms.eu/

Noslēdzies ir viens no lielākajiem klasiskās un laikmetīgās mūzikas forumiem pasaulē – "Classical:NEXT". Ar svaigiem iespaidiem un pieredzes stāstiem no Berlīnes dalās Latvijas delegācijas pārstāves. Kultūras rondo studijā Latvijas Mūzikas informācijas centra projektu vadītāja Aleksandra Line, mūzikas menedžere, Pārdaugavas kultūras apvienības projektu vadītāja Ligita Zariņa un jaunās mūzikas festivāla “Arēna” direktore, Ziemeļrīgas kultūras projektu mākslinieciskā vadītāja Antra Dreģe.

Biedrība “Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam” jau piekto reizi organizē darba iespēju festivālu “Visiem!”  Kuri darba meklētāji šogad būs īpaši gaidīti pasākumā un kāds būs darba devēju piedāvājums? Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro darba iespēju festivāla "Visiem!" direktore Liene Reine-Miteva, Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Dita Traidās, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone. Pieredzē daās aktrise, medmāsa Zane Aļļēna. Ja šobrīd esat bez darba vai pārdomās par darba vietas maiņu, iespējams, būs jāizbrīvē 24. maija pēcpusdiena, lai nokļūtu Rīgā, kur Vērmanes piektais darba iespēju festivāls "Visiem!". Tā mērķis ir palīdzēt atrast darbu tādām sociālā riska grupām, kā cilvēkiem ar invaliditāti, jauniešiem bez iepriekšējas darba pieredzes, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un jaunajām māmiņām, kurus nereti daļā sabiedrības uzskata par neiederīgiem darba vidē. Festivālu organizē sociālais uzņēmums "Ligero" un biedrība "Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam". Šogad festivālā arī aicināti piedalīties uzņēmumi, kas var piedāvāt darbu skolēniem vasaras brīvlaikā, kā arī augstskolas, koledžas un tehnikumi, kas vēlas praktiskā veidā parādīt piedāvātās izglītības iespējas un apgūstamo profesiju daudzveidību.

Ja dzīvojat daudzdzīvokļu mājā, tad par kopīpašumu ir jāparūpējas pašiem dzīvokļu īpašniekiem. Viens no svarīgākajiem lēmumiem, par ko īpašniekiem jālemj, ir mājas apsaimniekotāja izvēle un arī tā maiņa. Kā izdarīt labu izvēli, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās daudzīvokļu nama iedzīvotāja Gita Lukaševica un namu pārvaldiece Irēna Rusina. Padomu sniedz jurists Jānis Uzulēns.

Raidījumā Pievienotā vērtība par riska kapitālu, kuru ir tendence saukt par iespēju kapitālu. Kā tādi pavasarīgi asni cita pēc citas parādās aizvien jaunas iespējas un atbalsta programmas gan jau nobriedušu uzņēmumu attīstībai, gan arī vēl zaļiem jaunuzņēmumiem. Tostarp šo sev netipisko risku sāk uzņemties arī bankas.  Viena no kapitāla pasaules neapgāžamām patiesībām ir, ka nauda jeb kapitāls ražo vēl vairāk naudas. Ne velti pēdējā laikā bankas daudz kritizētas par to, ka nepietiekami kreditē un finansē Latvijas tautsaimniecību un tā neaug tik strauji, kā varētu. Jauniem uzņēmējiem, jaunām idejām piesaistīt naudu ir grūti un teju neiespējami. Bet sāk parādīties pozitīvas iezīmes, ka situācija mainās, iespējas – gan valsts politikas radītas, gan arī no tradicionālo spēlētāju puses.

Kā veiksmīgāk orientēties "Artdocfest/Riga" starptautiskā dokumentālo filmu festivāla programmās un kā savu filmu „Kaprači” veidojis režisors Ivars Zviedris – Kultūras rondo studijā pārrunāsim ar festivāla producenti Vaivu Bauzi un režisoru Ivaru Zviedri.   No 1. līdz 8. martam Rīgā notiks 4. Starptautiskais dokumentālā kino festivāls “Artdocfest/Riga”, kura divās konkursa programmās – “Baltic Focus” un “Artdocfest Open” – būs iespēja noskatīties vairāk nekā 30 intriģējošas dokumentālās filmas. Skatītājus gaidīs arī vairāki īpašie seansi un trīs tematiskās programmas – “ArtDoc & ProArt”, “Ukraina pāri visam” un “Miers kara laikā”. Režisora Ivara Zviedra "Kaprači" ir filma par gan fiziski, gan mentāli smagā darba veicējiem – kapu racējiem. Viņi veic savu darbu, stāvot pār cilvēkiem, kad tie grimst sērās, un ir pēdējās rokas, kas pieskaras kapa dvielim, apglabājot mirušo pusotru metru zem zemes. Līdzīgi citām senām profesijām – kaprači savas zināšanas un prasmes ir mantojuši vairākās paaudzēs. Nav runa tikai par bedru rakšanu, bet arī Latvijas bagāto kapu kultūru, kurā visam ir sava kārtība. Latvijas kapsētās tiekas dažādu gadsimtu tradīcijas, un tās jāpārzina katram kapracim, lai arī turpmāk saņemtu atzinības zīmogu par kapu rakšanas darbu. Pieredzējušākie ir ieguvuši jau 5000 šādu zīmogu, kas atbilst vienas Latvijas pilsētas iedzīvotāju skaitam. Filmas pirmizrāde 5. martā pulksten 20.30 kinoteātrī "Splendid Palace". Festivālu 1. martā atklās ar vēl vienas latviešu dokumentālās filmas pirmizrādi. Filma "Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks" ir režisores Antras Cilinskas un Annas Vidulejas darba auglis, strādājot Jura Podnieka studijā. "Artdocfest/Riga" filmu seansi notiks tradicionālajās festivāla mājvietās – kinoteātrī "Splendid Palace", kā arī mākslas centrā "Zuzeum".

Par redzēto un pieredzēto 74. Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā un Latvijas dalību tajā; par Eiropas vērtībām un institūciju politisko atbildību dažādos ģeopolitiskos satricinājumos Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā Kino centra vadītāju Ditu Rietumu un kinokritiķi, festivāla FIPRESCI žūrijas pārstāvi sadaļā, kas vērtēja konkursa "Encounters" filmas, Dārtu Ceriņu un kinokritiķi, "Riga IFF" radošo direktori Sonoru Broku. "Atdot nozīmē atjaunot taisnīgumu," – Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā uzsvērusi režisore Mati Diopa, kuras dokumentālā filma "Dahomeja" ieguva festivāla galveno balvu. Filma vēsta par kultūrvēsturisko vērtību atdošanu Āfrikas valstij Beninai. Bet režisora Dāvja Sīmaņa filmai "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films", piešķirta festivāla Ekumēniskās žūrijas balva. "Esmu dziļi aizkustināts un patiesi pagodināts saņemt šo balvu, jo ar to tiek novērtēta universālā un humānā pieeja, ar kādu veidotas filmas. Šobrīd mēs dzīvojam laikā, kad tumsa cenšas gūt virsroku. Mums jābūt stipriem, un mēs nedrīkstam zaudēt spēju atpazīt ļaunumu un cīnīties ar to. Šī balva stiprina manu pārliecību, ka mūsu filma spēj motivēt cilvēkus saglabāt modrību," tā filmas režisors Dāvis Sīmanis par filmai piešķirto žūrijas balvu. Ekumēniskās žūrijas balva tiek piešķirta tām Berlīnes festivāla oficiālās programmas filmām un filmu veidotājiem, kuri savos darbos aktualizē garīgās, cilvēcīgās un sociālās vērtības. Šī balva festivālā tiek pasniegta kopš 1992.gada un to veido starptautiskā katoļu un evanģēliskās baznīcas organizāciju "Interfilm" un "Signis" kino organizāciju atlasīta žūrija. Ekumēniskā žūrija Berlīnes kino festivālā piešķir balvu gan galvenā konkursa filmai, gan izvēlētai filmai no festivāla "Foruma" un "Panorāmas" programmām. Piešķirot balvu filmai “Marijas klusums”, žūrija atzinīgi novērtēja galvenās varones pārvērtības, kura kļūst par liecinieci sistēmas ļaunumam un galu galā nolemj izvēlēties klusēšanu kā pretošanās veidu pret nežēlīgo vardarbību. Latvija šajā Berlināles piedalījās ne tikai ar filmām, bet mūsu valsts pārstāvji strādāja arī festivāla žūrijās: Ekumēniskajā žūrijā, kas vērtē galveno konkursu filmas, strādāja producente Marta Romanova-Jēkabsone, bet "FIPRESCI žūrijas sadaļā, kas vērtēs konkursa "Encounters" filmas, bija iekļauta Dārta Ceriņa.    

Lai sāktu daudzdzīvokļu mājas renovāciju, ir nepieciešams ēkā veicamo darbu būvprojekts. Tā izstrāde nebūt nav viegla pastaiga un arī ne lēts process. Kā nonākt līdz saprātīgam būvprojektam, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē SIA "KasunK.Studija" valdes loceklis Kaspars Beitāns un "Jurisconsultus vadītājs" un jurists Jānis Uzulēns. Pieredzē dalās Ervins Arents no Rīgas.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Stāsta arhitekte Ieva Zībārte Lai arī Latvija ir viena no mazajām Eiropas valstīm, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas ir aktīvi iesaistījušās Jaunā Eiropas "Bauhaus" iniciatīvā. Mums ir vairāk projektu nekā kaimiņiem Lietuvā, Igaunijā un pat Somijā. Tas ir apliecinājums sabiedrības interesei par savas vides veidošanu. Tas ir arī apliecinājums interesei un gribēšanai atjaunot vecas ēkas, gan pašu spēkiem, gan par sabiedrības līdzekļiem kopīgai lietošanai. Šajā reizē iepazīstināšu jūs ar Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopienu Kurzemē. Viens no jaunākajiem projektiem ir Aizputes iedzīvotāju forums, kas brīvdienās uz sarunu un pieredzes apmaiņas pēcpusdienu pulcē pilsētas iedzīvotājus un kādu viesi – ekspertu. Katru reizi uzmanības centrā ir arhitektūras mantojums un tā mūsdienīga izmantošana. Aizpute ir maza, taču tās vēsturiskais centrs ar nelielajām koka mājām ir Valsts kultūras piemineklis. Kā šīs ēkas atjaunot, lai mantojumu saglabātu? Ko darīt ar pilsētai cauri plūstošo transportu? Kā Aizputei piesaistīt jauniešus? Aizputes iedzīvotāju forums notiek dažādās pilsētas vietās, piedāvājot arī iepazīt ēkas, ko izglābuši veco ēkas atjaunošanas entuziasti. To, ka viņu darbs ir pamanīts, apliecina arī fakts, ka viena no Latvijas valsts prezidenta Edgara Rinkēviča pirmajām vizītēm notika tieši Aizputē. Arī viņš no Aizputes iedzīvotāju foruma dalībniekiem saņēma krekliņu ar uzrakstu "Atgriezies Aizputē". Ja nav iznācis būt Aizputē, tā noteikti jūs pārsteigs. Šeit ir ne tikai Aizputes viduslaiku pils, baznīcas un pilskalni, bet arī rūpnīcas "Kurzemes atslēga"ēku komplekss, kur kopā ar dažādos laikos tapušām ēkām ir apskatāms arī 1960.os līdz1980.iem gadiem iekārtotā kluba interjers. Tā autori ir mākslinieki Monvīds Kārkliņš, Visvaldis Actiņš, Gunta Ruicēna un Armands Ausmanis un viss ir turpat uz vietas rūpnīcā izgatavots. Interjers ir unikāls, tajā ir labi saglabāti dekoratīvie sienas paneļi, gaismekļi, bārs, garderobe, Edītes Pauls-Vīgneres gobelēns un pat zaļie augi. Jaunā Eiropas "Bauhaus" kopiena veidojas arī Liepājā, kur tiek īstenoti vairāki projekti. Viens no tiem ir restaurācijas darbnīcu cikls "Zināt, novērtēt, saglabāt", ko organizē Jaunā Eiropas "Bauhaus" oficiālais partneris Liepājas Restaurācijas centrs. Darbnīcu mērķis ir palīdzēt veco māju īpašniekiem vismaz daļu atjaunošanas darbu paveikt pašiem, darīt to ar saudzīgām metodēm un kopā apgūstot restaurācijas pamatus. Restaurācijas centra ideja ir noskatīta turpat Kurzemē, kur jau vairākus gadus ar vietējās pašvaldības un Eiropas fondu atbalstu darbojas Kuldīgas restaurācijas centrs. Pieredzējušu meistaru vadībā atjaunojot vēsturiskos logus vai kādas citas nama detaļas, sabiedrībā vairojas zināšanas un arī mīlestība pret vecām ēkām. Rezultāts ir ne tikai sakopta vide, bet arī zinoši cilvēki un unikāla kopiena. Tikpat svarīgi ir arī tas, ka šajā ceļā kopā ar iedzīvotājiem ir arī pašvaldība. Un tas ir pamanīts – Kuldīgas vecpilsēta 2023. gada septembrī tika iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Starp citu, Kuldīgā darbojas arī Digitālo inovāciju centrs, kas veido pilsētas dubultnieku digitālajā vidē un kopā ar partneriem no citām valstīm izstrādā rokasgrāmatu par zaļo pilsētu elementiem, no kuriem viens ir iedzīvotāju iesaiste un koprade. Veidot vidi skaisti, ilgtspējīgi un kopā ir arī Jaunā Eiropas "Bauhaus" ideja.

Ik pa laikam interneta vietnēs vai sociālajos tīklos lasām piederīgo izmisīgus lūgumus palīdzēt atrast kādu ārzemēs pazudušu tuvinieku. Kā rīkoties situācijā, ja līdzcilvēks ir pazudis “līdz ar galiem”? Kā notiek ārzemēs pazudušo tautiešu meklēšana? Kāda ir Latvijas un citu valstu policiju sadarbība? Kādu informāciju par pazudušo līdzcilvēku ir tiesīga sniegt Latvija?  Kā rīkoties un kur meklēt palīdzību, raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts skaidro Pāvels Veršanskis, Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks, un Sandra Salmiņa-Šuke, Ārlietu ministrijas Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja. Pieredzē dalās Ēriks, kuram pirms deviņiem gadiem septembrī Kanādā pazuda tētis.        

Par koru karos pieredzēto un vokālo ansambļu koncertiem saruna ar Rudīti Tālbergu un Anitru Niedri, kuras vada sieviešu kori "Venda" un vokālo ansambli "Mundus". Rudīte Tālberga ir arī viena no garīgās mūzikas koncerta "Dievs. Daba. Cilvēks" mākslinieciskajām vadītājām. Sieviešu koris "Venda" ieguva galveno balvu sieviešu koru grupā koru konkursa finālā. Raidījumu ieskandina kapelas "Brička" muzikanti. Uz studiju atnākuši arī dziedātāji no ansambļa "Mundus" ar muzikālu pārsteigumu. 1. jūlijā visas dienas garumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā un Rīgas Latviešu biedrības namā notika koru konkursa fināls, kurā par Lielo balvu sacentās 33 jauktie kori, 11 sieviešu kori, 7 vīru kori un 4 senioru kori. Uzvarētāji: Lielo balvu, 3000 eiro naudas balvu, karoga naglu un Rimi labumu kasti saņēma Koncertorganizācijas "Ave Sol" jauniešu koris KAMĒR... (mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis) jaukto koru grupā; Ventspils Kultūras centra sieviešu koris VENDA (mākslinieciskās vadītājas Anitra Niedre, Rudīte Tālberga) sieviešu koru grupā; Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības aģentūras "Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs" vīru koris GRAIDI (mākslinieciskais vadītājs Jānis Mežinskis) vīru koru grupā; Rīgas Latviešu biedrības senioru koris ERELBE (mākslinieciskā vadītāja Zaiga Lazdiņa-Radziņa) senioru koru grupā.

Pasaules Dabas fonds kopā ar XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku rīkotājiem aicina ikvienu dalībnieku un apmeklētāju gatavoties svētkiem atbildīgi, izvērtējot savus ikdienas paradumus tādās jomās kā transports, pārtika, ūdens un elektroenerģijas patēriņš, atkritumu šķirošana, ilgtspējīgas preces un pakalpojumi. Kā ikviens ar mazām ikdienas rīcībām var mazināt ietekmi uz vidi gan svētkos, gan ikdienā, raidījumā Kā labāk dzīvot atgādina Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku sadarbības projektu vadītāja Anna Blaua. Pieredzē dalās un svētku dalībniece Māra Volša-Sinka, kura ievēro šos dažādos noteikumus un atzīst, ka brīžam nemaz nav viegli. "Par klimata pārmaiņām mazāk runājām saistībā ar kultūru. Pasaulē šie jautājumi ir cieši savijušies," atzīst Jānis Rozītis. Svētku rīkotāju pārstāve norāda, ka depozīta sistēma plastmasas glāzēm Daugavas stadionā būs. Mežaparkā nācās no tā vēl atteikties. Diemžēl depozīta sistēmu ir grūti īstenot, tās nodrošināšana pasākumā, kur piedalās tik daudz cilvēku, ir izaicinājums. Pirmo reizi svētku norišu zonā varēs ieiet ar savām daudzreiz lietojamām ūdens pudelēm. Izaicinājums nodrošināt, lai tās būtu tukšas, ejot iekšā svētku norišu zonā. Tā ir prasība ir drošības apsvērumu dēļ. Tāpat ikvienu svētku dalībnieku un apmeklētāju aicina ievērot mobilitāti – izmantot sabiedrisko transportu vai doties ar kājām vai velosipēdu uz pasākuma norises vietām.    

Tautas deju dejošana primāri ir jauks vaļasprieks. Bet nevajag aizmirst, ka jebkurš mēģinājums un koncerts ir arī pamatīga fiziskā slodze. Vai lustīga danča griešana nāk par labu veselībai, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās senioru deju kolektīva "Sendancis" dejotāji Jānis Zīra un Daiga Krūmiņa. Padomus sniedz ārste, kura brīvajā laikā ir arī kora dziedātāja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas 9. kardioloģijas nodaļas vadītāja Anna Labuce.

Pasākuma fotogrāfi un video operatori iemūžina lieliskus kadrus, ļaujot mums atkal un atkal izdzīvot pacilājošas emocijas. Bet vai šādus un citus vizuālos autordarbus varam likt savos sociālo tīklu profilos bez atļaujas un atsaucēm? Ar vizuālo darbu autortiesībām saistītus jautājumus skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās un skaidro fotogrāfs Edijs Pālens, AKKA/LAA pārstāve Ieva Kolmane, AKKA/LAA Vizuālo darbu nodaļas vadītāja Inga Mūrniece un "Cobalt" zvērināta advokāte Līga Fjodorova. Edijs Pālens norāda, ka daudzus fotogrāfus satrauc tas, ka fotogrāfijas sociālos tīklos izmanto bez atsauces. Nav runa par dalīšanos, bieži bildes tiek nokopētas, pārveidotas un izmanto savām vajadzībām bez autora piekrišanas. "Ja fotogrāfijas atrodas publiskā vietā, tas nenozīmē, ka to var izmantot. Var izmantot personīgām vajadzībām - apskatīties, savā datorā izmantot. Tiklīdz grib publiski izmantot fotogrāfiju - savā "Facebook" kontā vai kāds uzņēmums savā mājaslapā - vajag saņemt atļauju," skaidro Inga Mūrniece. AKKA/ LAA pat saņem zvanus no cilvēkiem ar jautājumu, cik daudz būtu jāizmaina fotogrāfija, lai nebūtu jāprasa atļauja autora. Tāda apjoma nav. Tāpat kā autoram ir tiesības, ka viņa vārds ir līdzi darbam. Bieži pie fotogrāfijām netiek minēts autora vārds. Likumā ir noteikts, ka par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu ir jābūt atļaujai. Tātad par reproducēšanu, publiskošana, darbā veiktām izmaiņām - katrai darbība jāsaņem atļauja. "Nevajadzētu radīt maldīgu priekšstatu, ka darbs reiz ir publiskots sociālajā vidē vai jebkur internetā, ka kāds jau saņēmis atļauju un ir iestājies domino efekts - tad jau pieder visiem, visi var izmantot. Tā nav - likums saka, par katru izmantošanas reizi, par katru izmantošanas veidu," norāda Līga Fjodorova. "Vēl viena svarīga nianse, ka saka, internetā var lejuplādēt, internets ļauj tehniskas iespējas. Tev ir vēl viena svarīgs lieta - rīkoties ar tehnisko iespējamību nevar aizvietot autora atļauju. Likums autora atļaujai nosaka augstu latiņu, ir jānoslēdz vai nu licences līgums, kas var būt rakstveida vai mutvārdos, vai rakstveida licence. Tehniskā pieejamība darbam nav aizvietojama ar atļauju, ko prasa likums."    Cilvēks vēlas ātri rīkoties, nav laika meklēt atļaujas un tas mudina it kā uz nejaušu likuma pārkāpumu. "Laiks nokopēt fotogrāfiju, pārveidot, pielikt savu tekstu, tam atliek laiks, bet sakārtot lietas tā, kā tam jābūt, nav laika," vērtē Edijs Pālens. "Tas varbūt ir lielā mērā attieksmes jautājums un kāda vispār ir sabiedrība. No šī piemēra par fotogrāfiju mēs varam aizskriet uz piemēru par braukšanu pa zaķi tikai drusciņ - vienu pieturu, man nav laika. Ne tikai. Tas ir ārkārtīgi daudzās jomās tā - vai tev ir pašam tā latiņa tāda - neņem svešu bez atļaujas. Izdarīt to, ko no tevis prasa likumi un noteikumi, lai kādi šķiet dažreiz nepatīkami," atzīst Ieva Kolmane.  

Āra ballīte bez baloniem vēl ir iedomājama, bet iztikt bez vienreiz lietojamiem traukiem būs grūtāk. Ir cilvēki, kas uzskata, ka pasākumā nevajag ne balonus, ne šādus traukus. Tuvojoties izlaidumu laikam, kad debesīs lido neskaitāmi ar hēliju pildīti baloni un vienreiz lietojamo trauku kalni pilda atkritumu maisus, Latvijas Dabas fonds sāk jaunu iniciatīvu – ar kampaņu "Ballīšu zvērs. Pret paša gribu" ikviens tiek aicināts soli pa solim mainīt svinēšanas paradumus. Un to palīdzēs izdarīt gan videoklipi, gan elektroniski pieejama rokasgrāmata. Raidījumā Kā labāk dzīvot plašāk stāsta rokasgrāmatas autore, vides žurnāliste Elīna Kolāte, Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāja Liene Brizga-Kalniņa. Pieredzē dalās sarunu festivāla "Lampa" producente Lelde Prūse. Festivālā jau pāris gadus ir iespēja izmantot depozīta traukus, tā samazinot vienrez lietojamo trauku izmantošanu un atkritumu kalnus.

Lēts skaistums var izrādīties ļoti dārgs… Kā nepakļaut sevi riskam un izvairīties no tā, ka cerētā rezultāta nav, bet ir radušās jaunas problēmas, kuru atrisināšana var izmaksāt vēl dārgāk, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Veselības aprūpes darba devēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds, Latvijas Estētiskās medicīnas asociācijas valdes priekšsēdētājs Valdis Ģīlis un iedvesmotāja Inesa Vebere, kura ir saskārusies arī ar negatīvo pieredzi, izmantojot skaistumprocedūras. "Pēdējā pusgada, gada laikā redzam, ka starp nozīmīgiem estētiskās medicīnas pakalpojumu sniedzējiem pēkšņi parādījušās viltus klīnikas, kurām ārstniecības iestādes statusa, kurām ir skaisti nosaukumi, ir masīva reklāma, ir milzīgi daudz lētu piedāvājumu, kas it kā padara šos pakalpojumus pieejamus tiem, kas varbūt nevar atļauties daudz ko no tā. Redzam, ka šis process notiek pacientiem ne visai draudzīgā veidā. Šajās viltus klīnikās, kurām ārstniecības iestādes statusa, nestrādā ārstniecības personas. Labākajā gadījumā, ja runa ir par ārstniecības personu, tas ir kosmētiķis. Tur tikpat kā nav ārstu, nav nekādu kvalitātes standartu," situāciju raksturo Māris Rēvalds. "Tur tiek lietotas iekārtas, kas uzradušās kaut kādā dīvainā veidā, visticamāk, nelegāli atvestas no Ķīnas, kuras netiek pārbaudītās. Starp tām ir augstas enerģijas iekārtās kā medicīniskie lāzeri, intensīvi pulsējošas gaismas iekārtas, ultraskaņas iekārtas. Šāda veida tehnoloģijas tiek ieviestas dažādās sporta studijās. Ja līdz šīm redzējām īstas iekārtas ar īstiem profesionāļiem, tagad ir parādījies jaunais "trends" un cilvēki, kas strādā šajās iestādēs, kā izrādās, bieži pašu īpašnieku kabatas akadēmiju apmācīti." Māris Rēvalds norāda, ka mediķus satrauc rezultāts. Labākais, ja nav efekta, jo viltotās iekārtas bieži ir neefektīvas. Ja darbojas, tad sākas bēdu ieleja, tās netiek pārbaudītas un kalibrētas, darbojas ar nesaprotamiem parametriem, tad var nodarīt kaitējumu pacientiem. Var rasties apdedzinājumi, izmainīt ādas pigmentāciju, līdz pat rētām. Viņš aicina pārbaudīt Veselības inspekcijas mājaslapā, vai ārstniecības iestāde ir īsta. Pieredzē dalās Inesa Vebere, iesakot dažādas skaitumopšanas procedūras, viņa ar to arī pelna iztiku. "Kad sāku darboties sociālajos tīklos, man sāka piedāvāt visādus bartera variantus, to saucamo kaktiņu kantoru, kuri gribēja sevi reklamēt un pastāstīt. E kā iesācējs - kāpēc gan nepamēģināt, ja par brīvu dot, es varu izstāstīt. Loģiski, es uz sevis kā izmēģinājumu trusītis izmēģināju visdažādākās procedūras, aparātu tehnoloģijas, esmu saskarusies gan ar pozitīvo, gan negatīvi. Ir bijis tā, ka izeju veselu kursu, saprotu, ka tas aparāts nekam neder, bet man viņš ir jāreklamē. Bet es negribu mānīt savus skatītājus, saku, apmaksāšu to kursu, bet es par viņu negribu neko stāstīt, jo aparāts pilnīgi nekam neder. Arī tā ir bijis," stāsta Inesa Vebere. "Es kā lietotājs, kā patērētājs sapratu, ka nepareizi ir tas, ka Latvijā drīkst injicēt jebkurš, pat kosmetologs bez medicīniskās izglītības. Tas jādara mediķim. Kaut vai mezoterapija. Kad pirmo reizi to izdarīju, man visa seja bija papulās trīs nedēļas. Kad jautāju kosmetologam, kas ar mani notiek, viņa teica, iespējams, alerģija. Kā es strādāšu? Es trīs nedēļas staigāju ar papulām un viņa nezināja, kā dabūt ārā. Kas viņai deva tiesības ņemt adatu rokā un taisīt šādu injekciju? Es nevarēju nekur sūdzēties. Viņai ir tiesības to radīt, viņa ir kosmetologs."

Izmēģināt vienu vai pat vairākas profesijas vienas darba dienas laikā – izklausās nenopietni, bet ir cilvēki, kas apgalvo, ka tādai darbībai var būt ļoti pozitīvs efekts. Kas ir profesiju eksperiments un kam tas ir noderīgs, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās Inta Buša, kura pameta stabilu darbu, lai attīstītu drosmīgas biznesa idejas un uzdrīkstētos darīt daudz ko citu. Viedokli izsaka jaunais Latvijas Darba Devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un profesionāle ar piecu gadu pieredzi personīgās un uzņēmumu efektivitātes jomā Undija Ancēna. Viņas pārliecība ir, ka jebkurā jomā strādājot, ir svarīgi turpināt nepārtrauktu izglītību un sevis attīstību, lai izmantotu dzīves dotās iespējas. Inta Buša vērtē, ka profesiju eksperiments viņai ļāvis izkāpt no komforta zonas. "Darīt kaut ko vienu, kur zinām, ka esam labi, mums padodas, patīk, ir daudz vieglāk, nekā ielekt pilnīgi netradicionālā citā lomā, par kuru neko daudz nezini. Tu neesi diez ko labs tajā, nav iepriekšējās pieredzes. Tev ir vienā dienā jāiemācās, ko tas nozīmē, tev jāiemācās viss par šo profesiju, šo uzņēmumu un arī jādara tas darbs. Tas ir liels izaicinājums un tā ir reāla spēja izkāpt no savas komforta zonas," pārliecināta Inta Buša. Tas ļauj arī attīstīt prātu un paplašināt domāšanu. Bet, strādājot vienā vietā un kāpjot pa karjeras kāpnēm, cilvēks nezina, kas notiek ārpus sava burbuļa.

Ivars Šteinbergs – dzejnieks, literatūrzinātnieks, 2020. gadā debitēja ar dzejas krājumu “Strops”, tagad iznācis viņa otrais dzejoļu krājums “Jaunība”. Kā anotācijā teikts – tas ir veltījums autora paaudzei, kas uzaugusi 21. gadsimta sākumā.  Krājumam ir trīs daļas: pirmā eposa veidā attēlo kādas rokgrupas ceļu uz koncerta vietu. Otrajā aprakstīta stopēšana pa Eiropu. Trešā sadaļa “Ar mēli” ir krājuma varoņa jutekliskuma un intimitātes pieredze. Vai jaunība, aprakstīta dzejā, var pārtapt pārlaicīgā un vairākām paaudzēm saprotamā pieredzē? Dzejoļu sižetos pavīd autobiogrāfiski motīvi: Ivars Šteinbergs patiešām ir spēlējis grupā, hipijpaaudzes literatūras iedvesmots ar draugu stopējis uz Parīzi. Un tomēr, pārradīts valodā, drīzāk tas ir stāsts par to, kādu autors vēlētos atcerēties savu jaunību. Lasot šo dzejas medu, tagad arī es varu apgalvot, ka tā tikpat labi ir mana jaunība. Triptiha “Jaunība” pirmā daļa sarakstīta daktilā, eposiem raksturīgajā pantmērā, un – lūk, varoņi jau ir tikuši līdz zālei, kur nupat bijusi skaņas pārbaude, arī kautiņš ģērbtuvēs ar otru grupu, kurai tovakar jāuzstājas, un tagad – pats koncerts. Fragmentu no “Jaunības” lasa Ivars Šteinbergs. Stopēšana – tas nozīmē, ka visu laiku notiek kustība. Šai kustībai var izsekot tīri ģeogrāfiski – sadaļu nosaukumi patiešām veido kartē izsekojamu trajektoriju telpā. Un vienlaikus dzejas ritms, plūstošas, klabošas vai aprautas rindas ļauj gandrīz fiziski sajūtami izsekot, kā notiek kustība – kad aiz mašīnas loga ņirb ainavas, kad ceļotāji iestrēgst bezizejā, kad ir atpūtas vai apskaidrības mirklis.  Katra no triptiha “Jaunība” daļām ir tēmas, valodas un noskaņas ziņā atšķirīga. Dzejas krājumam “Jaunība” ir pagājušā gadsimta sākumam piederīgs, romantiskām zelta vinjetēm rotāts vāks. Tad, lūk, šāds pārlaicīgs zelta rāmis dzejā tagad radīts Ivara Šteinberga jaunības pieredzei.

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju.  Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju.  Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Sandras Glāzupas balsi atpazīst katrs radio klausītājs. Pieredzējusī ziņu diktore un ziņu redaktore ilgus gadus darbojusies Latvijas Radio. Par nopelniem Latvijas kultūrā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bet kāda bija Sandras bērnība un kādas ir tā laika spilgtākās atmiņas, devās noskaidrot Raitis Zapackis.

Mobings ir psiholoģiskā terora veids un sastopams daudz biežāk, nekā mēs gribētu domāt. Kas var īstenot mobingu, kā to atpazīt un kā pretoties, lai neciestu mūsu pašu psihiskā un fiziskā veselība, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro ārsts, psihoterapeits, arī „workingday.lv” vadītāju atlases speciālists Andris Jansons, "Trainify" valdes priekšsēdētājs Viktors Pedčenko un Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecākā juriste Elīna Ūsiņa. Pieredzē dalās komunikāciju aģentūras „A.W.Olsen & Partners” projektu direktore Rūta Grikmane. Elīna Ūsiņa norāda, ka birojs arvien vairāk saņem signālus par emocionālo vardarbību, kas sabiedrībā ir raksturīga un izpaužas arī darba vidē. "Pēdējā laikā ir vairāki iesniegumi un to varam skaidrot, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka, vairāk izprot mobingu un bosingu un arī to, kādām jābūt darba attiecībā, darba videi. Līdz ar to atrod drosmi arī ziņot," atzīst Elīna Ūsiņa. "Ne visos gadījumos mobings un bosings ir identificējams, bet pozitīvi, ka cilvēki neklusē, uzdrošinās formulēt savu problēmu un vēršas tiesībaizsargājošās iestādēs." Viņa arī norāda, ka nav identisku mobinga un bosinga gadījumu, tāpēc arī ekspertu vidu nav vienotas izpratnes, kas tas īsti ir. "Mobinga un bosinga tvērums nemitīgi evolucionē un katrā darba kolektīvā tas var būt pilnīgi savādāks," norāda Elīna Ūsiņa. "Pats svarīgākais ir saprast, ka tā nav viena vai pāris epizodes, kas mums nepatīk darbā, darba attiecībās. Šajā gadījumā runājam par psiholoģisko teroru, kas ietver sevī sistemātisku, naidīgu un neētisku attieksmi no vienas vai vairākām personām, vai tie ir kolēģi, vai darba devējs." Tas var izpausties gan ar kliegšanu, gan pazemošanu, gan profesionālo vai personīgo īpašību noniecināšanu, izsmiešanu, aprunāšanu, izolēšanu. Pats galvenais - mērķis ir radīt nelabvēlīgas sekas šim darbiniekam. Ūsiņa norāda, ka par mobingu vai bosingu var runāt, ka šīs kaitnieciskās darbības nav vienreizēja rakstura, bet atkārtojas un turpinās kaut kādā laika periodā. Rūta Grikmane atklāj, ka cietusi no mobinga, ko īstenojis nevis darba devējs, bet klients. "Visvairāk sarūgtināja, ka klients bija valsts iestāde," neslēpj Rūta Grikmane. "Protams, mēs visi esam cilvēki, bet, manuprāt, realizējot projektus, tie cilvēki, kas strādā kopā, viņi ir kā komanda, nevis viens ir kā boss, kurš tevi visu laiku "dzen grīdā", maina projektu, nosaka nereālus izpildes termiņus, nepārtraukti par tavu darbu sūdzas gan savai, gan manai vadībai. Kas ir pilnīgi, manuprāt, ārpus jebkādiem rāmjiem. Sauc manus padotos par nespējīgiem, par idiotiem. Tādā veidā visu, ko es daru, nepārtraukti noniecina, izplatot to apkārt. Man tas likās nesaprotami." "Pēc tam man nācās pierādīt, ka projekts realizēts tajā un pat labāk, nekā tas bija plānots," turpina Rūta Grikmane. "Tur bija sarakste uz sarakstes par to, esam, ko neesam darījuši, katra cipara pierādīšana. Tas bija milzīgs nesaprotama papildus darba apjoms, kur visu laiku juties, ka kaut ko dari nepareizi, lai gan visi rezultāti un apkārtējie cilvēki, kas iesaistīti, izņemot vienu, saprata, ka viss notiek normālā laikā, visu esam izdarījuši, viss ir noorganizēts, nekādām lielām problēmām nevajadzētu būt." "Viens no pārmetumiem bija, ka viņi neredzot manu komandu. Bet speciāli saudzēju savu komandu, lai viņi arī netiek novesti līdz brīdim, kad ierauga, ka zvana telefons, tu jau saraujies un domā, ak dievs, kas atkal būs. Šādi nodzīvoju kādus četrus mēnešus. Manuprāt, attieksme un visa uzvedība bija vienkārši nenormāla," vērtē Rūta Grikmane. Andris Jansons atzīst, ka reizēm ir situācijas, ka klienti ir augstprātīgi, nepārdomāti prasīgi. Viņu lēmumu pieņemšana kavējas, bet no otras puses visu izdarīt ātri.  

Birojā iespējams ne tikai strādāt, bet arī atpūsties, sazināties un dalīt darba vietu ar kādu citu kolēģi. Ko piedāvā mūsdienīgs birojs un kas jāņem vērā, izvēloties vietu, kur pavadīt savu darba dienu, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās „SEB Global Services” biroja vadītāja vietniece Rīgā Aļesja Kirčenko, biroju uzbūves pārzinātājs Zigurds Spunde un „Draugiem Group” pārstāvis Jānis Palkavnieks. Kas ir biroja ergonomika? Zigurds Spunde atzīst, tas nozīmē, lai būtu ērti.  "Birojam ir jābūt ērtām, tāpēc tas ir ļoti subjektīvi. Eksistē pētnieciskā daļa, birokrātiskā daļa, jo šī tēma ir birokratizēta, jo darba drošība, veselība ir pakļauta valstiskai birokrātiskai mašinērijai. Tā ir apdrošināšana. Tā ir liela nauda, tāpēc ir formālā daļa, kura ir jāievēro, kura lielākā daļā gadījumu ir absolūti nefunkcionāla un pietiekoši muļķīga. Bet ir jāievēro," uzskata Zigurds Spunde. "Tad ir otra puse, kas ir tā īstā - kā ir ērti. Tas ir tas, kā pielāgot darba vietu konkrēta cilvēka vajadzībām. Te nevar būt universālu risinājumu. Katram cilvēkam ir unikāla ķermeņa proporcija, svars muskulatūra. Kas ir pats svarīgākais - katram cilvēkam ir unikāla redze. Jautājums par redzi vienmēr pazūd no tematiem. Tas nosaka to, ka cilvēks vienmēr atradīsies tādā darba pozā, kādā viņam visērtāk būs skatīties uz ekrānu. Ja skatāmies no otra gala - ekrāna pozīcija pret cilvēka acīm nosaka to, kādā pozīcijā viņš mēģinās iestumt savu ķermeni. Tas notiek neapzināti." Viņš sevi min kā piemēru, atzīstot, ka nevar skatīties uz leju, no tā sāp galva. Ja ekrāns ir pa zemu, agri vai vēlu saliec muguru. 

Pieredzējušais Jānis Strēlnieks iemeta 19 punktus, kapteinis Dairis Bertāns pievienoja 15, bet skeptiķiem mutes aizvēra ilgi bez kluba esošais Jānis Timma, gūstot 17 punktus, un Latvijas basketbola valstsvienība piektdien sagādāja izcilu dāvanu Latvijai Lāčplēša dienā, ar rezultātu 80:60 pieveicot Grieķiju un pirmoreiz vēsturē kvalificējoties Pasaules kausa izcīņai.    Uzreiz pēc spēles dzīvajā audio sarunā "Twitter Spaces" vidē basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš aicināja viedokļos un emocijās dalīties basketbola ekspertus:  - TTT Rīga galveno treneri Mārtiņu Gulbi;  - VEF Rīga treneri un U20 izlases galveno treneri Dāvi Čoderu;  - spēles komentētāju televīzijā Edgaru Buļu;  - basketbola žurnālistu Reini Lāci;  - kādreizējo basketbola funkcionāru Ģirtu Kalniņu.     

1700 eiro - apmēram šādu summu gadā var ieekonomēt vienas Rīgas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji, ja  visi godprātīgi nodarbotos ar sadzīves atkritumu šķirošanu. Tomēr  arī šāds acīmredzams ieguvums nav atrisinājis atkritumu šķirošanas jautājumu ne valstī, ne galvaspilsētā. Kā situāciju mainīt, spriežam raidījumā Ka labāk dzīvot. Pieredzē dalās un ar labo piemēru iepazīstija SIA "CleanR" izpilddirektors Valerijs Stankevičs un Maskavas ielas 164. nama Rīgā iedzīvotājs Modris Bērziņš. Situāciju vērtē un analizē arī "Latvijas Zaļā punkta" vides pārvaldības vadītāja Laura Berga un "Zero Waste Latvija" valdes locekle Maija Krastiņa. Tā kā nešķiroto sadzīves atkritumu kalni poligonā aug, diskusijas dalībnieki vērtē, ka atkritumu šķirošanai Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs vajadzētu būt obligātai. Nevis tikai atsevišķiem labajiem piemēriem.

Par sociālo uzņēmējdarbību droši var teikt, ka tā ir komercprakse ar papildus pievienoto vērtību, kuru nevar mērīt tikai naudas vai statistikas skaitļu kategorijās. Sociālās uņēmējdarbibas attīstībai raidījumā sākām sekot vēl pirms Latvijā tika pieņemts likums par šāda veida komercdarbību. Kā šobrīd klājas sociālajiem uzņēmējiem Latvijā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Starptautiskās nevalstiskās organizācijas „Reach4Change” vadītāja Latvijā, Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas padomes locekle Kristīne Vērpēja raksturo situāciju sociālā uzņēmējdarbībā kopumā Latvijā. Pieredzē, strādājot sajā jomā, dalās sociālā uzņēmuma un projekta "Neredzamā pasaule" izveidotājs Maksims Mihejevs un sociālais uzņēmuma "Kustības brīvībai" pārstāve Aija Vule.

Asins vēzim ir ļoti universāli simptomi, tāpēc ģimenes ārsti bieži vien pārprot šos simptomus, domājot, ka problēmas cēlonis ir, piemēram, vairogdziedzeris vai vēl kādi citi iemesli. Lai pasargātu pacientus no novēlotas diagnostikas, asins vēzis jāatpazīst. Par to, kā to izdarīt, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Ko nozīmē "universāli simptomi" un kāpēc ģimenes ārstiem dažreiz neizdodas uzreiz saprast simptomus un kas notiek ar pacientu, skaidro hematoloģe Kristīne Bernāte un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs. Pieredzē dalās hematoloģijas paciente Ivanda Šūpulniece, viņa stāsta par to, kā slimība atklāta, kā cilvēkam sadzīvot ar šo ziņu un pieņemt diagnozi. Un galvenais - nebaidīties ārstēties. Valsts asinsdonoru centra vadītāja Egita Pole mudina ziedot asinis, jo asins vēža pacientiem ārstēšanās procesā tās ir būtiski nepieciešamas - nozīmīga ir asins komponentu pārliešana. Šobrīd arī norisinās VADC rīkota kampaņa, lai pievērstu uzmanību asins ziedošanai asins vēža pacientiem. Asins ziedošana ir vēl viens veids, kā tuvinieki un draugi var atbalstīt tos, kas ir saskārušies ar asins vēzi. Kampaņa norisināsies visu oktobri. "Kampaņa, kas sākās 27. septembrī un ilgs visu oktobra mēnesi, ir tieši, lai pievērstu uzmanību asins ziedošanai asins vēža pacientiem. Kā jau runāja, ir svarīga medikamentozā ārstēšana, atbalsts, savlaicīga slimības atpazīšana. Bet ļoti nozīmīga ārstēšanās procesā ir asins komponentu pārliešana, kas asins vēža pacientiem ir vajadzīga ļoti daudz un visā ārstniecības procesa laikā. Tādēļ arī ir šī kampaņa, lai pievērstu uzmanību, ka tas ir vēl viens veids, kā tuvinieki, draugi, kuri ir saskārušies ar tuvu cilvēku šādu veselības problēmu, var palīdzēt un atbalstīt," skaidro Egita Pole. "Redzam, ka Latvijas onkoloģijas centrs, ja tā var teikt, ir vislielākais šo komponentu pasūtītājs, tur aiziet visvairāk asins komponentu, kas tieši glābj dzīvības asins vēža pacientiem. Visā ārstēšanas procesā, mēs lēšam, vienam pacientam ir vajadzīgas pat vairāk nekā 200 asins komponentu devas. Tas ir ļoti nozīmīgs atbalsts, ko zināmā mērā bez maksas, ar siltu sirdi un vēlmi palīdzēt varam darīt mēs katrs," turpina Egita Pole. Par iespējām ziedot asinis Egita Pole mudina uzzināt VADC mājas lapā.

Vecums, dzimums, etniskā piederība, invaliditāte - šo iemeslu dēļ cilvēki Latvijā aizvien tiek diskriminēti. Kā veicināt izpratni par personas ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā, par to saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Lai veicinātu izpratni un palielinātu sabiedrības informētību par personu ar invaliditāti ikdienu, lomu sabiedrībā, diskriminācijas pazīmēm, ar ko nākas saskartiem šai sabiedrības daļai, Sabiedrības integrācijas fonds un Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” kampaņā “Sajūti. Sadzirdi. Saproti.” īstenos mērķētus pasākumus saliedētas sabiedrības veicināšanai. Ar kampaņu iepazīstina Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce. Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis stāsta, ka šajā kampaņā lielāka uzmanība pievērsta cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, par kuriem sabiedrībā zina īpaši maz. "Ko viņi ēd, vai vispār ēd, vai domā, vai viņiem var uzticēties, vai viņi var strādāt. Vai viņi vispār kaut ko sajūt vai nesajūt. Ir tik daudz dažādu jautājumu mums bijuši pēdējā laikā, ka saprotam, ka tā ir viena grupa, kas ir galīgi aizmirsta," atzīst Ivars Balodis. "Mēs esam pieraduši pie cilvēka ratiņkrēslā. Reizēm pat veidojas situācijas, ka darba devēji prasa, ka gribētu piēnmt darbā cilvēku  ratiņkrēslā. Un nav, jo liela daļa jau strādā. Tas ir pozitīvi. Bet par šiem cilvēkiem [ar garīgās attīstības traucējumiem] ir ir vēl ļoti daudz problēmas." Pieredzē dalās dizainere, māksliniece "Apeirons" aktīviste Ieva Rosne un Gatis Preiss, kurš arī strādā "Apeironā". Ievas Rosnes ģimenē aug dēls ar īpašām vajadzībām, puisis ar intelektuālās attīstības traucējumiem, un ģimene ir saskārusies ar diskrimināciju. "Esam tiešā veidā saskārušies ar diskrimināciju, jo viena no Latvijas vadošajām bankām "Swedbank" liedza manam dēla pakalpojumu. Tas ir tik ārkārtīgi emocionāli traumējoši. Tur īsti nav, ko darīt, es ieliku informāciju sociālajos tīklos, viesos pie Tiesībsarga, man ir Tiesībsarga atzinums, ka ir notikusi diskriminācija. Un ko tālāk?" jautā Ieva Rosne. "Runa ir par to, ka viņam bija nobloķēts kodu kalkulators, un viņš kopā ar savu tēvu devās uz banku, lai šo kodu kalkulatoru atbloķētu, bet bankas darbinieki pateica, neļāva to izdarīt. Arguments bija, ka viņš nevar verbalizēt, kā kodu kalkulatoru lietot. Viņš lieto, pauda savu gribu, teica, ka grib atbloķēt, bet viņam vajag tēva klātbūtni, jo viņam ir smagi garīga rakstu traucējumi. Tā kā viņš nemācēja izstāstīt, kā lieto kodu kalkulatoru, kā viņš to lieto, viņam šobrīd ir liegta piekļuve interneta bankai. Tēvs ar dēlu devās uz citu bankas filiāli, jo domājām, ka vienkārši darbinieku individuālā interpretācija, bet tur jau bija ielikta sistēmā atzīme, ka koda kalkulatora atbloķēšana nenotiks. Tā tas ir noticis. Man šobrīd ir bail iet uz citu banku, jo pieredze emocionāli traumējoša visai ģimenei." Ivars Balodis atzīst, ka ikdienas gadījumi ir dzīvi ietekmējoši, ka par to varētu bļaut. Savukārt Gatis Preiss, kuram ir dzirdes un redzes traucējumi, ir apguvis datorprasmes un aktīvi iesaistās "Apeirona" darbībā.  

Par savu dzejoļu krājumu „Poēma ar mammu” stāsta dzejniece, rakstniece un grāmatu ilustratore Andra Manfelde. “Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manām vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda “paradīze” vai “svētlaime” ekvivalents ir “mana bērnība laukos” – precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk,” tā par savu dzejoļu krājumu „Poēma ar mammu” spriež dzejniece, rakstniece un grāmatu ilustratore Andra Manfelde. Ar viņas bērnības redzējumiem pieauguša cilvēka acīm iespējams iepazīties, pateicoties apgādam „Dienas Grāmata”.

Karstais laiks ir bīstams ne tikai augstās gaisa temperatūras dēļ, diemžēl arī tāpēc, ka atvēsināšanos cilvēki mēdz padarīt par gana ekstremālu pasākumu, kas var beigties ar smagām traumām un pat cilvēka nāvi. Nebūt nevajag lēkt no tramplīna vai tilta margām, bieži vien pietiek ar labi zināmu ezera laipu, lai viss noietu greizi, ļoti greizi. Raidījumā Kā labāk dzīvot saruna par traumām, kas tiek gūtas, lecot ūdenī, un par rehabilitācijas iespējām pēc tām. Pieredzē dalās Juris Kalniņš, vīrietis ratiņkrēslā, kurš guvis traumu, lecot dīķī. Kā sniegt pirmo palīdzību šādam neapdomīgam lēcējam, skaidro traumatologs ortopēds Agris Mertens. Par rehabilitācijas iespējā stāsta nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, ģimenes ārste Anda Nulle. Slimību profilakses un kontroles centrs uzsācis kampaņu par drošu atpūtu pie ūdens "Pārgalvības cena. Nelec!". Kampaņas mērķis ir skaidrot drošas atpūtas pie un uz ūdens nozīmi, kā arī aicināt aizdomāties par sekām, kādas var rasties pārgalvīgas rīcības rezultātā, lecot uz galvas ūdenī. Jura Kalniņa liktenīgais lēciens bija pirms 12 gadiem Līgo vakarā. "Tikko nosvinēju savu 12. dzimšanas dienu," saka Juris Kalniņš, piebilstot, ka tas ir melnais humors. Viņš cer, ka ar laiku arī piecelsies no ratiņkrēsla, arī pateicoties medicīnas attīstībai. "Bija Līgo vakars, svinējām, pirts, piemājas dīķis, visu vakaru lēkāju. Es taču esmu super pārliecināts, lecu visu jaunību, bērnību. Normāla lieta, jālec uz galvas. Lēkāju, jau zāle bija slapja. Liktenīgā reizē paslīdēja kāja, lēciens sanāca tuvāk, nekā vajadzēja. Tad arī notika tas - nokrakšķēja kaut kas, zem ūdens sapratu, ka kaut kas nav labi. Nezinu kādā mistiskā veidā aizkūlos līdz krastam, pamanīja apkārtējie, tie pavilka vairāk ārā no ūdens, tad arī viss, atslēdzos. Nākamais, ko atceros, reanimācija," atminas Juris Kalniņš. "Īstā apjauta, kas noticis, tas nenāca reanimācijā, tas pēc tam sākās tālāk rehabilitācijā, kad saproti, es te gulēšu ilgu laiku. Tad lēnām sāc saprast, kas noticis. Viena liktenīga reize, pāris sekundes, neatgriezenisks process notiek." Agris Mertens bilst, jo siltāka vasara, jo traumu ir vairāk. "Liels noteicošais faktors ir ūdens daudzums upēs un ezeros. Karstajās vasarās ūdens daudzums krietni samazinās un tur, kur varēja droši lekt, vairs to nevar. Tā ir lielākā problēma - pat droši pārbaudītas vietas, kur to esi darījis gadiem, iespējams var būt ļauna un var beigties bēdīgi. Lekšana nav ieteicama  nevienā laikā posmā, jo gada laikā var būt parādījies peldvietā kāds zemūdens objekts. Kāds netīšām lielāku bluķi iemetis, vai tas ir kaut kur iesprūdis. Uz tā var uzsisties un dabūt smagas traumas," skaidro Agris Mertens. "Jo ūdens dziļums ir mazāks, jo lielāka traumas iespējamība. Tā arī tās rodas - truls trieciens pret upes vai ezera gultni." Kāda ir pareizā rīcība šādā situācija, skaidro Agris Mertens. Viņš atzīst, ka bieži pēc šāda lēciena, ja apkārtējie nepamana, cilvēks var arī noslīkt, jo rodas īslaicīgs samaņas zudums vai samazinās rokās spēks. Cilvēku, kurš guvis traumu ir jādabū krastā, problēmas var būt upē, kur cilvēku var sākt nest straume. Tāpat jāizvērtē savi spēki, lai nebūtu tā, ka ejot palīgā, situāciju vēl pasliktina.  Ja cietušajam ir spēks rokās, var padot koku vai dvieli, lai aizķer, un var izvilkt ārā; Ja cietušais ir zaudējis samaņu un vēl atrodas ar seju ūdenī, pirmām kārtām, viņu vajag apgriezt otrādi, lai varētu elpot. To vislabāk darīt divatā, lai pieturētu ķermeni un galvu, tā mazinot neiroloģisko bojājumu. Nevajag tālu nest krastā un noguldīt uz līdzenas vietas.  Nepieciešams izsaukt neatliekamo palīdzību, bet jārēķinās ar attālumu līdz notikuma vietai un laiku, kamēr mediķi ierodas, tāpēc pārējiem jārīkojas koordināti, vienam norādot, ka tas izsauks ātro palīdzību un arī paziņos par to pārējiem, vai vispār var sazvanīt. Ārsts atzīst, ka palīdzēt nācies tikai vīriešiem, nevienu sievieti lēcēju nav operējis, vīrieši ir katru gadu. Tāpat viņš atgādina, ka bīstami var būt arī lēcieni uz kājām ūdenstilpnē. Pēc sarunās ar tiem, kas guvuši līdzīgas traumas, Juris atzīst, ka visi bijuši pieredzējuši lēcēji, pieredzējuši peldētāji. "Lielā pārliecība, ka es visu māku, ir nosacījums, ka kaut kas notiks," norāda Juris Kalniņš. Viens lēciens maina visu dzīvi un arī ar operāciju viss nebeidzas. Uzlabojumi ir minimāli. Psiholoģiskais kritiens ir 3-4 mēnesī, kad cilvēks saprot, ka uzlabojumi notiek minimāli, ārstu prognozes nav tādas, kā vēlētos, tad notiek sevis pārvērtēšana. Tad liela nozīme ir ģimenes atbalstam. "Nācās mainīt ne tikai darbu, bet visa dzīve apgriezās otrādi. Pirms traumas strādāju celtniecībā, ratiņkrēslā tas nav iespējams, laika gaitā iemācījos ar datoru apieties, pārceļos uz ofisu," stāsta Juris Kalniņš. "Bet profesijas mainīšana nav sarežģītākā lieta. Sāksim ar to, ka iemācāmies paši paēst. Tas jau ir sasniegums. Iemācamies sevi apkopt, elementāras higiēnas lietas - noskūt bārdu, nomazgāt seju. Pēc tam nākamais ir gultā pašam pagriezties, ka tevi kāds negroza. Uzvilkt zeķes. Ticiet man, tas sākumā var aizņemt līdz pat stundai, abas zeķes uzģērbt un noģērbt. Nākamais grūtais ir bikses uzvilkt. Kas tur, uzvelc un ej, bet kad rokas ir vājas un guli gultā, atkal aiziet stunda.   Soli pa soli vispirms jāiemācās pamatlietas, tad var sākt par profesijas maiņu domāt. Kad spēj ratiņkrēslā pastāvīgi pārvietoties, sevi apkopt, tad valsts piedāvā izglītības iespējas, apgūt profesiju."  Ārsta minēto samierināšanās periodu, ka tagad dzīve būs citāda, Juris pārvarējis, sākot nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, sportu. Sākumā cilājis hanteles, braucis ar ratiem, iesaistījies ratiņbasketbolā, vieglatlētikā. Ar speciāliem ratiem nobraucis septiņus maratonus.  "Sportošana nodarbina prātu, nav laika visādām muļķībām. Otrs – rehabilitācija," atzīst Juris Kalniņš. "Neskatoties uz karsto laiku, šobrīd "Vaivaros" nav šogad ielekušo. Un es ļoti ceru, ka nebūs. Diemžēl pieredze rāda, ka katru gadu, pēdējos gados gan samazinās šis skaitlis, bet vidēji līdz desmit jauniem cilvēkiem muļķīgas pārgalvības dēļ turpina pie mums rehabilitāciju pēc ķirurģijas, lai spētu dzīvot tālāk dzīvi riteņkrēslā," norāda Anda Nulle. "Statistika ir nepielūdzama, katru gadu ir cilvēki, kas tomēr ir lekuši uz galvas ūdenī, neraugies uz to, ka ir tik daudz kampaņu, runu un sarunu. Diemžēl tas turpinās." "Tam tā nevajadzētu būt un ļoti ceru, ka tā nebūs, jo varam skatīties uz Skandināvijas pieredzi, kur faktiski tādi gadījumi ir retums, varbūt viens vasarā. Runājot ar savu kolēģi Dānijā, kāpēc pie mums ir tik daudz šo gadījumu, viņš teica, jā, pie mums arī bija divi gadījumi Kopenhāgenā - viens bija viesstrādnieki no Latvijas, otrs bija viesstrādnieks no Polijas," turpina Anda Nulle. "Jautājums, kā jūs panākat? Profilakses kampaņa nav tikai tajā brīdī, kad ir karsts, profilakses kampaņa  ir cauru gadu, skolā par to runā, par to runā bērnudārzā, jo patiesībā ir jārunā ar vecākiem, kas rāda piemēru. Ir vienkārši jāieaudzina no bērna kājas tas, ka pārgalvīga rīcība ir stulbums, nevis drosme. Un jāiemāca, ka faktiski jebkurš, ja mēs redzam, ka kāds rīkojas neprātīgi vai vienkārši neapdomīgi, ka tas ir jāpatur. Es domāju, ka šis ir varbūt sabiedrības izglītošanas un audzināšanas darbs, jo tādām traumām nav jābūt. Bet, protams, ir vēl viena lieta. Nupat lasīju plašu Kanādas pētījumu un mūsu dati ir tieši tādi paši. Lielākā daļa - 50% gadījumu - ir alkohola vai narkotiku reibumā. Un jocīgi, ka ir arī tā, ka 30% no šiem pacientiem ir apzinājušies risku, bet vienalga darījušas. Tātad cilvēka daba ir, ka gribas riskēt.

Iespējams, ka 2022.-2023. gada ziemas apkures sezona būs vissmagākā kopš 1991. gada. Šobrīd, pateicoties valsts atbalstam, privātmāju īpašniekiem ir iespēja uzlabot savu mājokļu energoefektivitāti, tā krietni samazinot apkures izmaksas. Par to, ko vēl var paspēt paveikt  šovasar, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā rīkoties un ko vēl var paspēt izdarīt, stāsta „Altum” energoefektivitātes programmu departamenta vadītāja Ieva Vērzemniece un SIA „Siltie nami” pārstāvis energoauditors Kārlis Reinfelds. Pieredzē dalās Viesturs Rimšāns, kura ģimene šogad savai privātmājai Pierīgā veiksmīgi uzstādījusi saules baterijas, izmantojot VARAM energoefektivitātes veicināšanas programmu. "Altum" atvērta privātmāju energoefektivitātes programma. Privātmāju īpašnieki, ja  ir vēlme uzstādīt saules paneļus vai siltināt savu māju, var paspēt izdarīt.  Šobrīd apmēram 30 % līdzekļu rezervēti, ir cilvēki, kas uzstāda saules paneļus un siltina. Lielākoties cilvēki izvēlas uzstādīt saules paneļu. "Saules paneļi ir topā," atzīst Ieva Vērzemniece. Lai saņemtu "Altum" atbalstu:  cilvēkam ir jāpieder konkrētai mājai un jābūt nodotai ekspluatācijā; pieteicējam ir jābūt apgādībā vienam bērnam vai gaidībās;  gan mājas īpašniekam, gan apgādībā esošajam bērnam jābūt deklarētam vienā adresē, tā var nebūt siltināmā privātmāja; siltināmajā privātmājā nedrīkst veikt saimniecisko darbību, saņemot pieteikumu "Altum" pārliecinās, vai konkrētā adresē nav reģistrēts kāds uzņēmums; ja uzņēmējdarbība ir reģistrēta, bet faktiskā darbība notiek citur, pieteicējs sniedz skaidrojumu par situāciju; Saules paneļi nedrīkst būt uzstādīti brīdī, kad iesniedz pieteikumu, tos drīkst uzstādīt tikai tad, kad ir parakstīts līgums ar "Altum", nedrīkst steigties ar pieslēgšanu "Sadales tīkliem"; šis programmas ietvaros pieteikumu var iesniegt vienu reizi, ir jāizvēlas, kurai darbībai lūgt atbalstu - siltināšanai vai saules paneļu uzstādīšanai.

Filma – pētījums par cilvēkiem tik nepieciešamo un tik devalvēto jēdzienu – par līdzjūtību. Pētera Krilova un Ivetas Budrevičas jaunā dokumentālā filma “Hekabes jautājums”. Tās pirmizrāde 17. maijā. Filmas „Hekabes jautājums” galvenie varoņi ir mūziķi Rolands Ūdris un Ilona Balode, sociālā darbiniece Hanuka Lorengela, slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe, aktieri Daiga Kažociņa un Kaspars Zvīgulis. "Filma ir lielā mērā par mums pašiem, par iekšējiem procesiem, kas notiek mūsos, kad vēlamies palīdzēt. Kas ir tas, ko varam darīt otra labā un kas jādara sevis labā," atklāj Iveta Budreviča. "Mums no paša sākuma jau bija tāds uzstādījums, ka mēs negribam runāt par sabiedrībā ārkārtīgi nepieciešamo un veicināmo darbību līdzjūtību, līdzcietību kā par sociālu parādību. Mēs attiecāmies no sociālas pieskaņas šai darbībai. Bet par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri citam palīdz, kāda ir viņu psiholoģiskā domāšanā un attieksme. Kā tā veidojas. Kas notiek cilvēkā, kurš to dara," norāda Pēteris Krilovs. "Tāpēc ātri aizvirzījāmies uz aktieru līniju, jo aktieris ir cilvēks, kurš nemitīgi pārbauda šo iejušanos citā cilvēkā uz sevis. Tā ir viņa profesija, bet nekad to tā neizceļam." Aktieri lielākoties atbildējuši, ka viņu darbā līdzcietību nav kopīga. "Tā varbūt arī ir, bet pati tā funkcija, ka esi spiests vai tev ir darbs vai esi tādā pozīcijā, kā Ilona pret savu Ūdrīti, ka viņa to darbu dara. Mūs interesē, kas ar viņu notiek, kā viņa to dara, tieši psihiskais vai psiholoģiskais mehānisms, kā tas notiek. Tāpēc filmā ienāca Dana Kalniņa-Zaķe. Tas ir viņas darbs. Visas līnijas smuki saplūda. Tas, ka Hanuka strādāja ar Rīgas prostitūtām un Daiga Kažociņa spēlēja Soņu uz skatuves, tas viss kaut kā viens otru papildināja," bilst Pēteris Krilovs. Pēteris Krilovs arī atklāj, ka filmas veidošanā liels ir montāžas režisora Armanda Zača nopelns. "Vienu brīdi šaubījāmies par daudzām līnijām, vai tās turēsies kopā, kas viņas sacementēs," tā Pēteris Krilovs. "Strādāt ar saviem audzēkņiem, bijušajiem audzēkņiem ir ārkārtīgi patīkami. Es to novēlu jebkuram. Tikai to var darīt zināmā vecumā. jaunībā nesanāk," atzīst Pēteris Krilovs. "Pie šīs filmas ne tikai Iveta ir otrais režisors, un man liekas, mēs ļoti koleģiāli un vienlīdzīgi sastrādājām un es ļoti klausījos Ivetas intonāciju. Iveta ir ļoti cieti domājoša, viņa neizplūst emocijās un garās pasāžās. Ja ko domā un uzskata, to arī pasaka. Tas ir labs tests," turpina Pēteris Krilovs. Pētera Krilova audzēknis ir arī filmas montāžas režisors Armands Začs. Tāpat pie filmas strādājuši viņa audzēkņi Mārcis Slavinskis un Elza Gauja ieskaņojusi. Lai līdzjūtības vai izpratnes vārdā palīdzētu citam cilvēkam, bieži vien ir jāizdara tikai pavisam vienkāršas lietas, kas tomēr izrādās vai tikai šķiet neiedomājami grūtas. Filmas nosaukumā minētā mītiskā Hekabe, kuru savos monologos piesauc Šekspīra populārākais varonis Hamlets, ir sieviete, par kuru neviens neko nezina, gandrīz kā apzīmējums tiem, par kuriem mums nav nekādas daļas – kamēr nepienāk vajadzība iejusties, kas viņiem sāp. Pieredzējušais režisors un pedagogs Pēteris Krilovs filmu veidojis kopā ar savu studenti Ivetu Budreviču, kura 2016. gadā absolvēja LKA Filmu režijas bakalaura programmu. Filmas operators ir Aigars Sērmukšs, komandā ir arī montāžas režisors Armands Začs, komponists Platons Buravickis, skaņu režisors Artis Dukaļskis un skaņu operators Arvīds Ceļmalis, datorgrafikas autors Oskars Lelis, filmas vizuālo tēlu papildina Hanukas Lorengelas zīmējumi un teksti. Filma tapusi studijā VFS Films.

Kopš 2019. gada Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir iespējams izveidot un lietot kā saziņas līdzekli ar valsti- e-adresi. Diemžēl privātpersonas šo pakalpojumu izmanto kūtri. Kāpēc būtu vērts reģistrēt e-adresi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Kas ir e-adrese un kā to lietot, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts pārvaldes pakalpojumu attīstības departamenta direktors Uģis Bisenieks. E-adrese ir drošas saziņas pakalpojums starp iedzīvotājiem un valsts un pašvaldības iestādēm. Iedzīvotājs var drošā veidā komunicēt ar vairāk nekā 3000 valsts un pašvaldību iestādēm. Tie, kas ir aktivizējuši e-adresi, var paļauties, ka jebkura no šīm iestādēm sazināsies ar uzņēmēju vai iedzīvotāju šajā vietā. Viens no izveides mērķiem – lai visa formālā sarakste būtu drošībā. Tas ir salīdzinoši jauns saziņas veids. Šo iespēju aktivizējušas ap 40000 fiziskās personas Latvijā un ap 3000 uzņēmēju. Papīra veidā sūtīt dažādus ziņojumus, piemēram, par vēlēšanu norisi un vēlēšanu iecirkni, ir dārgi. Ja cilvēki lietotu e-adresi, valsts varētu vairāk un biežāk sazināties ar cilvēkiem operatīvi. E-adresei piekļūt var līdzīgi kā interneta bankai, autentificējoties. Dokumentus, ko valsts vai pašvaldību iestādes sūta e-adrese, cilvēkam uz e-pastu nepārsūta. Tas ir drošības apsvērumu dēļ. E-pastā var saņemt ziņojumu, ka ir pienācis jauns paziņojums e-adresē. Pieredzē dalās SIA „Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, kurš izmanto e-adresi gan kā uzņēmējs, gan kā privātpersona. Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa vērtē, ka tās ir tās pašas paralēles, kas ir fiziskajā dzīvē, kad ir jāuzrāda pase vai ID karte, tāpat arī elektroniskā vidē ir elektroniskā identitāte vai mobilais e-paraksts. "Cilvēkiem, kas izmanto mobilo e-parakstu, šis nesagādā problēmas. E-adreses lietošana nav obligāta, bet brīvprātīga. Labā lieta, ja izmantoju e-adresi, visa oficiālā saziņa, kas kādreiz no valsts puses ar mani kā privātpersonu notiek, ir caur šo kontu, kur es varu norādīt, lai uz manu e-pastu nāk paziņojums par jaunu informāciju. Tiem, kuriem nepatīk iet uz pastu pēc oficiālām vēstulēm, tā ir ērtība." Signe Bāliņa uzskata, ka e-paraksta lietošana būtu sarežģīta, jo visiem, kuriem ir ID karte, šī iespēja ir.

Kā pretoties patērētājsabiedrības uzspiestajiem nosacījumiem un peļņas kārei un kā izveidot draudzīgākus ieradumus, kuri ilgtermiņā nāks par labu mums visiem, skaidrojam raidījumā, uzklausot dažādus pieredzes stāstus. Pieredzē par videi draudzīgāka dzīves veida izvēli dalās Elgars Felcis, pētnieks un pasniedzējs Latvijas Universitātē, vada Latvijas permakultūras biedrību un atvērto saimniecību "Zadiņi" Smiltenes novadā. IT speciālista Dagņa Zviedra hobijs ir mantu labošana, viņš māca to darīt arī citiem. Dagnis pārstāv "Repair Cafe" kopienu, kas ir globāla kustība, kura cīnās par to, lai cilvēki nezaudētu spēju un tiesības savas nopirktās lietas labot pašiem. Fotogrāfe un operatore Guna Rubule ir viena no dibinātājām koplietošanas darbnīcai „Koki”, kurā var labot, skrūvēt, pārveidot mēbeles. Tur var izmantot instrumentus, jo ne katru ēveli, slīpmašīnu vai zāģi ir vērts iegādāties vienai reizei. Darbnīca šobrīd atrodas Botāniskajā dārzā. Multimāksliniece Jana Purmale darbojas kā brīvprātīgā „Brīvbodē” – lietu un mantu apmaiņas veikalos. Cēsu Digitālā centra priekšsēdētājs Aleksandrs Ļubinskis stāsta par savu, kā pats sauc, vaļasprieku – salmu māju būvniecība.

Izdarīt labu darbu un par to saņemt samaksu! Šādi varētu raksturot atmosfēras oglekļa piesaistīšanas augsnē programmu, kurā aicināti iesaistīties Latvijas lauksaimnieki. Kā programma darbojas un ko iegūst lauksaimnieki, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro Zemnieku saeima valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre, agronoms un "eAgronom" konsultants Uldis Nelsons un "eAgronom" tirdzniecības vadītājs Latvijā Nauris Liberts. Pieredzē dalās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis, Z/S „Jaunkalēji” īpašnieks Kārlis Ruks.

Tiem, kuri kādam palīdz mācīties, reizēm jāmācās pašiem. Īsi pirms Ziemassvētkiem 6 dažādu augstskolu 22 pasniedzēji atgriezās no Eiropas Savienības finansētas programmas Bufalo Universitātē, kur apguva digitālās prasmes, dažādas mācību metodes un studentu mācību programmu vadīšanu. Kādas atziņas viņi ir guvuši un ko ievieš dzīvē, atgriežoties mājās, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolas direktors Jānis Grēviņš, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docētājs, grafikas dizainers Agris Dzilna un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Valodu centra lektore Sniedze Vilde.

Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Viņa stāsta par jaunām iecerēm un Romā pieredzēto. Kultūras rondo bija iecerējis Katrīnu Neiburgu aicināt uz sarunu šī gada pirmajā raidījumā, bet māksliniece bija devusies uz Romu. "Tas bija ļoti negaidīts lēmums, kā izkāpšana no komforta zonas, aizlaisties prom ar draudzeni Agnesi Krivadi. Pie Romas nokļūt kontaktimprovizācijas festivālā un nodarboties ar kustībām. Tas man ir kaut kas absolūti jauns un neierasts, tāpēc arī uz šo gadu skatos ar interesi, pie kā tas novedīs, jo gads sākās ar negaidītu notikumu manā dzīvē, kur pieredzēju ko tādu, ko līdz šim nebiju pieredzējusi," stāsta Katrīna Neiburga. Bet aizvadītā gada noslēgums un šī gada pirmās dienās māksliniecei saistās arī ar projektu "Biežņa" Ventspilī. "Mums izdevās to instalāciju, kā es sajutu, tā ir kā egles iekšējā būtība, kurā iekļūsti, kā egles dzemde. Sajūta, kad esi ļoti tuvu un ļoti iekšā," atzīst Katrīna Neiburga. Tagad mākslinieces prātu jau nodarbina jauni projekti. Viens no tiem ir saistīts ar Valmieras vasaras teātra festivālu, kurā būs Annas Ķirses laikmetīgās operas "Vēsā jaunava" izrāde. Tas būs vizuāli juteklisks muzikāls notikums pusotras stundas garumā. "Kopā ar Nilu Īlu jāizgatavo mūzikas instrumenti no kauliem, ledus un ragiem," atklāj Katrīna Neiburga. Tāpēc mākslinieces mašīna šobrīd ir pilna ar kauliem un ragiem. Viņa ir gandarīta, ka sociālajos tīklos ir atsaukušies cilvēki un izrādei atvēlējuši ragus, relikvijas, kas glabājas viņu mājās.

Noteikti ne viens vien Latvijas iedzīvotājs ir aizdomājies par to, kā šobrīd samazināt elektroenerģijas rēķinus. Viens no variantiem – saules paneļu uzstādīšana, bet diemžēl nav arī tā, nu tik liksim, un par elektrību nemaksāsim vispār. Par saules paneļu uzstādīšanu, nākotnes riskiem un klupšanas akmeņiem saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Par saules paneļu uzstādīšanas iespējām stāsta SIA „JB SunPower” valdes loceklis Jānis Brikmanis un „AJ Power” uzņēmuma grupas vadītājs  Roberts Samtiņš. Abi uzņēmēji atzīst, ka interese par saules paneļu uzstādīšanu tieši pēdējā laikā strauji pieaugusi un tas saistīts ar elektroenerģijas cenu lielo kāpumu. Pieredzē dalās SIA „IT centrs” valdes priekšsēdētājs Agris Krusts, kurš mājai ir uzstādījis saules paneļus. Par iespējam saņemt finansiālu atbalstu saules paneļu uzstādīšanai skaidro "Altum" uzņēmumu energoefektivitātes daļas vadītājs Edgars Kudurs.

Pagājušā gada nogalē biedrība "Dzīvnieku brīvība" uzsāka gadskārtējo kampaņu "Neapēd zemeslodi!", kuras laikā ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir iespēja pamainīt savus ēšanas paradumus. Vairāk par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Biedrības "Dzīvnieku brīvība" pārstāve, kampaņas" Neapēd zemeslodi" vadītāja Ulrika Skakovska norāda, ka akcija ir ikvienam iesaistīties klimata pārmaiņu risināšanas, jo arī uzturs, ko lietojam ikdienā, rada lielāku vai mazāku piesārņojumu. Tieši dzīvnieku valsts produkti daudz vairāk ietekmē dabu. Tāpēc tūkstošiem cilvēku janvāri apņemas ēst videi draudzīgāk, ēst vairāk augu valsts produktus. Izaicinājums ietver iespēju neēst gaļu trīs dienas nedēļā, neēst gaļu visu mēnesi vai ēst vegāniski visu mēneši. Katru dienu akcijas dalībnieki saņem e-pastu ar receptēm un informāciju par vidi un uzturu. Dabiskās veselības atjaunošanas centrs "ReCure" pārstāve uztura speciāliste Guna Bīlande atzīst, ka pasaulē jau labu laiku vērojama tendence, ka cilvēki arvien vairāk izvēlas atturēties no gaļas un citu dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas uz laiku vai kādu dienu nedēļā. "Sabalansēts, pilnvērtīgs augu valsts uzturs var būt sapratīgs, atbilstošs visos vecuma posmos, visās situācijās, tikai jābūt plānošanai un saprātīgumam," atzīst Guna Bīlande. "Daudzi cilvēki, kas nolemj, ka šodien vēl abās rokās turēju sulīgu čīsburgeru un no rītdienas tad viss, tas ir tiešais ceļā uz katastrofu," turpina Guna Bīlande. "Tipiskākā kļūda ir gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus aizstāt ar rafinētiem ogļhidrātiem - maizītēm, kuciņām, bulciņām, cepumiņiem. Arī čipši sanāk vegāni. Fri kartupeļi. Tas ved pie nesabalansēta uztura. Ja mēs kaut ko ņemam nost, jādomā, ko liekam vietā." Uztura speciāliste vērtē, ka cilvēkiem trūkst informācijas, ko likt lietā. Tādā ziņā ir lieliski, ka akcijas laikā cilvēki saņem receptes, kas parādā, kādus produktus var izmantot, bet tas prasīs pārplānot un iedziļināties.  Tāpat viņa ir gandarīta, ka vietējie ražotāji sāk izmantot pelēkos zirņus, griķus. "Apriori pieņemt, ka augu valsts produkts vai produkts, kas mērķēts kā veģetārs vai vegāns, būs veselīgs, ir pagalam muļķīgi. Jo virkne produkti būs ne mazāk rūpnieciski pārstrādāti un ne pa kripatiņu labāki kā konvencionālie un mums zināmie sliktie produkti," analizē Guna Bīlande. Pieredzē dalās Diāna Katkovska, kas izaicinājumā piedalās otro gadu, un Laura Balode, kura izaicinājumā piedalās trešo gadu. Laura atzīst, ka izaicinājums saistošs piedāvāto recepšu dēļ. Diāna bilst, ka izaicinājums parādījis, ka ir arī citāds uzturs un tas ir ļoti garšīgs. Abas izaicinājuma dalībnieces arī ārpus akcijas cenšas ēst veģetāri un vegāniski, kā arī domāt par produktu izcelsmi.

Īpaši pandēmijas apstākļos pakalopojumu sniedzēji un preču ražotāji klientu sasniegšanai izmanto interneta platformas. Kā nodrošināt efektīvu e-veikala darbību pēc tā izveidošanas, jautājam speciālistiem raidījumā Kā labāk dzīvot. "Excellent Latvia" valdes loceklis Elvis Kvalbergs atzīst, ka e-komercijas platforma ir plašs jēdziens, bet tā ir nepieciešama ikvienam tirgotājam, kurš kaut ko importē, ražo, piedāvā plašākam lokam cilvēku, ne tikai šauri lokāli. Interneta platforma ir papildus pārdevējs uzņēmumam. Liels izaicinājums ir panākt, lai to pamana šp platformu. E-komercijas pakalpojumu sniedzējs Elvis Andersons norāda, ka galvenā problēma ir, lai šo platformu atrastu un piedāvātu meklētājs. Izveidot veikalu nav sarežģīti, bet to uzturēt un panākt, lai pamana, lai atrod, ir jāpieliek pūles. Ir daudz jāstrādā ar saturu. Pieredzē dalās Māris Berķis, kurš efektīvai e-veikala darbībai izmanto biznesa vadības sistēmu, un Juris Juhņēvičs, kurš vēl ir ceļā uz biznesa vadības sistēmas ieviešanu e-vidē.

Novadpētniecība ir vietējās apkaimes, dzimtā ciema, pilsētas, pagasta izpēte un zinātne par to. Ar novadpētniecību parasti nodarbojas skolēni, attiecīgās teritorijas iedzīvotāji - entuziasti. Savukārt iegūtā informācija dod plašu ieskatu par konkrētās teritorijas dabu, cilvēku sadzīvi, paražām un vēsturiskiem notikumiem, tā novadpētniecība raksturota internetā. Bet kādi ir mūsdienīgas novadpētniecības aspekti, vai savas vietas izzināšana vairo arī patriotisma jūtas pret savu zemi, raidījumā Ģimenes studija diskutē Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas 14. vidusskolas vēstures un sociālo zinātņu skolotājs Roberts Ķipurs, Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētniece Ieva Vītola un Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures, politikas un filozofijas skolotāja Antra Grūbe. Pieredzē dalās Andris Slišāns un Evija Teice-Mamaja. Slišānu ģimene interesējas par savu vietu un cilvēkiem. Antons Slišāns interesi par savu dzimto Upītes ciemu Viļakas novadā nodevis arī saviem bērniem un arī mazbērniem. Viņa dēls - Upītes folkloras kopas "Upīte" vadītājs, kultūras darbinieks un lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns pandēmijas laikā īsteno projektu "Pa pēdām", vedot savus piecus bērnus ceļojumā pa vietām, kas bijušas nozīmīgas, kuras izpētījis un aprakstījis viņa tēvs Antons Slišans.  Savukārt Evijas Teices-Mamajas ģimene bieži dodas ceļojumos un pārgājienos pa Latviju, viņi vienmēr izmanto iespēju palūkoties uz savu zemi no augšas, uzkāpjot kādā skatu tornī vai baznīcas tornī.  

Pēc 2020. gada datiem tikai 43% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir vismaz digitālās pamatprasmes (Eiropas Savienības vidējais rādītājs 58%), un tikai 24% ir augstas digitālās prasmes (Eiropas Savienības vidējais rādītājs 33%), kas Latviju ierindo zem citu Baltijas valstu un Eiropas Savienības valstu vidējā vērtējuma. Dati liecina, ka Latvijas iedzīvotājiem ir nepiedodami zemas digitālās prasmes. Ar datoru un viedierīcēm uz „jūs” ir vairāk nekā puse valstī dzīvojošo.  Vai un kas tiek darīts, lai situāciju labotu, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas Projektu pārvaldības departamenta Digitālo prasmju veicināšanas projektu nodaļas vadītāja Liene Strazdiņa iepazīstina ar programmu „Dari digitāli”, kuras ietvaros digitālās prasmes apgūst pašvaldību pārstāvji un arī nevalstisko organizāciju darbinieki, lai tālāk izglītotu cilvēkus. Par digitālo prasmju apguves iespējām stāsta Digitālo līderu mācību pasniedzēja Zane Rasčevska. Pieredzē dalās Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš un Digitālo līderu mācību dalībniece, Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka - filiālbibliotēkas vadītāja Ērika Korāte. Zane Rasčevska skaidro, ka arvien no cilvēkiem saņem daudz jautājumu par e-pastu lietošanu, kā arī par kiberdrošību - kā uzglabāt paroles  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas dodamie uz valsti, kas bija gana iecienīts galamērķis arī tai paaudzei, kas dzīvoja Padomju Savienībā, jo tā bija viena no reatajām Eiropas valstīm, kuru bija iespējams apmeklēt arī padomju cilvēkam. Dodamies uz Bulgāriju. Lai arī Bulgārija tiešām bija PSRS satelītvalsts, tā var lepoties ar to, ka ir viena no vecākajām valstīm Eiropā. Tā ir dibināta mūsu ēras 681. gadā un kopš tā brīža tā ir vienīgā valsts, kura nekad nav mainījusi savu nosaukumu. Taču Bulgārijas vēsture noteikti stiepjas vēl daudz senākā pagātnē, jo valsts lepojas arī ar to, ka tās teritorijā ir atrasti senākie cilvēku radītie zelta izstrādājumi. Un to vecums tiek rēķināts ap sešiem tūkstošiem gadu. Starp citu daudzi arheologi uzskata, ka Bulgārija un visa Dienvideiropa savas attīstības augstāko līmeni sasniedza nevis Romas impērijas, Senās Trāķijas vai Pirmās un Otrās Bulgārijas impērijas laikā, bet gan pārejas posmā no akmens uz bronzas laikmetu. To dēvē par vara laikmetu un runa ir par aptuveni 5. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Lai arī tā laika civilizācijas nav atstājušas tik nozīmīgas vēstures liecības kā, piemēram, piramīdas, tieši Bulgārija var lepoties ar to, ka tās teritorijā ir atrodams trešais lielākais arheoloģisko pieminekļu skaits Eiropā. Šajā rādītājā Bulgārija piekāpusies vien daudz izslavētākajām Itālijai un Grieķijai. Bulgārija atrodas Melnās jūras krastā un daudziem šī valsts saistās ar atpūtu un kūrortiem. Tiek rēķināts, ka pirms pandēmijas laikā Bulgārija ik gadu uzņēma aptuveni 12 miljonus ārvalstu tūristu un šī industrija ienesa aptuveni 15 % no valsts iekšzemes kopprodukta. Taču kopumā, skatoties uz Bulgārijas ekonomiku, jāmin, ka tā ir atvērta tirgus ekonomika ar vidējiem ienākumiem. Bulgārija pievienojās Eiropas Savienībai (ES) 2007. gadā, taču tās ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemākie starp ES dalībvalstīm. Vairāk nekā piektā daļa darbaspēka Bulgārijā saņem minimālo algu, kas ir 333 eiro mēnesī, tā joprojām ir zemākā ES. Bulgārija līdz 1980. gadam primāri fokusējās uz lauksaimniecības sektoru, vēlāk Bulgārija pārtapa par industriālu ekonomiku, kuras budžeta izdevumu prioritāšu augšgalā bija zinātniskā un tehnoloģiskā pētniecība. Līdz ar Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes tirgu zaudēšanu 1990. gadā tā sauktā "šoka terapija" izraisīja strauju rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, kam galu galā sekoja ekonomikas sabrukums 1997. gadā, kam vēl aizvien ir sekas. Bulgārija ir ļoti atkarīga no enerģijas importa no Krievijas, kas ir potenciāla neaizsargātība, un tā ir dalībniece ES atbalstītajos centienos dažādot reģionālās dabasgāzes piegādes. Tādi infrastruktūras projekti kā Grieķijas–Bulgārijas un Bulgārijas–Serbijas starpsavienojums, kas ļautu Bulgārijai piekļūt ne-Krievijas gāzei, ir vai nu apstājušies, vai arī ir panākuši ierobežotu progresu. Uz ārvalstīm Bulgārija eksportē galvenokārt rafinētu naftu, medikamentus, varu, kviešus un elektrību. Un importē faktiski to pašu, plus vēl automašīnas. Tāpēc arī imports ir gandrīz tik pat liels cik eksports. Vēl viena aktualitāte, kas jāmin – Bulgārija varētu būt aiznākamā jeb 21. Eiropas Savienības valsts, kura ievieš eiro valūtu. Horvātija būtu nākamā no 2023. gada 1. janvāra un Bulgārija levu nomainīs uz eiro 2024. gada 1. janvārī. Taču pēdējos gados par Bulgāriju mēs vairāk runājam politiskās nestabilitātes dēļ. Un šis gads ir bijis īpaši interesants, jo šīs nedēļas nogalē Bulgārijā notiks jau trešās parlamenta vēlēšanas šī gada laikā. Paralēli tām notiks arī Bulgārijas prezidenta vēlēšanas. Ilgus gadus Bulgārijā pie varas bija premjerministrs Boiko Borisovs un viņa vadītā konservatīvā partija GERB. Viņa valdīšanas laiks gan ir palicis atmiņā kā korupcijas un oligarhu ietekmes pārņemts laiks. Jau 2008. gadā, proti, gadu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Eiropas Komisija atzina, ka cīņa ar augsta līmeņa korupciju un organizēto noziedzību nav nesusi vēlamos rezultātus, tāpēc tiek apturēta Eiropas fondu naudas izmaksa Bulgārijai. Augsta līmeņa korupcija, un oligarhu kontrolēti mediji ir tikai daļa no tā dēvētās Borisova izveidotās sistēmas, kas skārušas faktiski visas sabiedriskās dzīves jomas, radot nopietnus izaicinājumus visai demokrātiskajai struktūrai Bulgārijā. Un šo situāciju komentē Bulgārijas Ekonomiskās Politikas institūta izpilddirektors Jesens Georgijevs. Taču līdzīgi kā daudzās citās valstīs arī Bulgārijā iedzīvotāju pacietībai pienāca gals un 2020. gadā valsti pārņēma plašas protesta akcijas. Par spīti tām, aprīlī notikušajās vēlēšanās uzvaru tāpat guva partija GERB, taču Boiko Borisovam valdību izveidot neizdevās. Nākamajās vēlēšanās jūlijā jau uzvaru guva mūziķa un televīzijas programmu vadītāja Slavi Trifonova veidotā un vadītā populistiskā partija „Ir tāda tauta”. Viens no iemesliem, kāpēc šī partija guva panākumus vēlēšanās bija faktiski nepiedalīšanās priekšvēlēšanu kampaņā. Lai arī vēlētājiem netika doti nekādi īpašie politiskie solījumi, šī protesta balsojuma vēstījums tāpat bija skaidrs – tikt vaļā no Boiko Borisova. Un rezultātā partija arī ar nelielu pārsvaru uzvarēja vēlēšanās, taču tā nespēja izveidot valdību. Tāpēc arī valsts prezidents Rumens Radevs, kurš nekad nav slēpis savas simpātijas pret pretkorupcijas cīnītājiem, izsludināja gada laikā jau trešās parlamenta vēlēšanas, kuras notiks 14. novembrī, vienā dienā ar prezidenta vēlēšanām. Ja pašam Radevam tiek prognozēta pārliecinoša uzvara, parlamenta vēlēšanu iznākums joprojām nav skaidrs. Aptaujas gan liecina, ka uzvaras laurus atkal plūks Boiko Borisova partija GERB.      

Kā kultūras patērētāju – skatītājus, klausītājus vai lasītājus – atkal ieinteresēt atgriezties reālajā kultūras apritē? Kādi varētu būt nākotnes risinājumi, kā kultūrai pastāvēt un kā plānot kultūras notikumus nākamajai sezonai? Kultūras rondo diskutē Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja Solvita Krese (biedrība “Latvijas laikmetīgās mākslas centrs”) un valdes locekle Anna Sīle (biedrība “Savienojums” (Dirty Deal Teatro)). Solvita Krese vērtē, ka šobrīd parādās tendence, ka cilvēkiem ir sava veida nogurums no virtuālās telpas. To viņa izjūt arī pati.  „Saskarsme un klātbūtne ir neaizstājama, bet īsajā atpūtas brīdi, kas bija vasarā, novērojām, ka cilvēku ieradumi ir mainījušies arī tajā brīdī, kad var iet uz teātri,” norāda Solvita Krese. „Vasarā šie noteikumi bija diezgan vaļīgi un brīvi, un bija pieejami gan teātrī, gan kino, gan koncerti. Bet teātri un kinozāles sūdzējās par to, ka apmeklētāju skaits ir stipri krities un to pašu teica arī muzeji un izstāžu zāles.” „Man liekas, ka būs jāpieliek lielas pūles, lai atkal to skatītāju dabūtu atpakaļ un lai mainītu, viņu uztveri," turpina Solvita Krese. „Neskatoties uz to, ka mēs nevaram iztikt bez kultūras un kultūra ir daļa no mūsu garīgās veselības, un arī, kā es bieži vien saku, sabiedrības asinsrite, tomēr, ja tu ilgu laiku nepatērē šo kultūru, vienkārši zūd tas ieradums. Kā ilgu laiku neēdot gaļu, tu aizmirsti tās ir garšu un varbūt arī nemaz negribi vairs nekad to pamēģināt. Tā tas ir līdzīgi ar kultūru. Man liekas, ka te mums ir liels uzdevums priekšā domāt par šīm dažādajām inovatīvajām jaunajām metodēm un jauniem paņēmieniem, kā uzrunāt skatītāju.” Solvita Krese vērtē, nevalstiskajam sektoram ir lielākas iespējas darboties fleksibli, inovatīvi un darboties mazā mērogā, lai uzrunātu skatītājus. „Man liekas, ka lielo festivālu un tādu blokbāsteru (blockbuster) izstāžu un tādu milzu pasākumu laiks diemžēl ir pagājis. Tagad ir laiks vairāk tādām intīmākām, personīgākām pieredzēm. Tās varbūt ir performances, kur mākslinieks ar skatītāju tiekas viens pret vienu, vai tas ir pārgājiens kopā ar māksliniekiem kaut kādā mazākā grupā. Vai tās ir kaut kādas intīmāka, privātāka izmēra izrādes, izstādes, pasākumi, kur tieši cilvēks tiek uzrunāts ļoti personīgi,” atzīst Solvita Krese. Viņa norāda, ka kultūrai ir tagad jāaicina skatītājs līdzdarboties, iesaistīties, ne tikai distancēti skatīties. „Man liekas, pārdomājot mūsu stratēģijas, kā mēs darbosimies pēc tam, kad šis vilnis garām, ka tieši iesaistīšana un tāda personīga uzrunāšana ir tas precīzākais veids, kā iet atpakaļ pie skatītāja vai kā viņu vilkt atpakaļ: iet uz viņa mājām, iet uz viņa pagalmu, iet viņam tuvāk, iet uz to rindu, kur cilvēki pie tā „Lidl” stāv un tur varbūt taisīt to izrādi,” uzskata Solvita Krese. „Skatītājs ir tur, viņš stāv rindā un kāpēc ne 15 minūšu pop-up izstāde vai izrāde, un mēs esam pie viņiem. Gan jau viņš atnāks varbūt nākamreiz uz Dirty Deal teātri vai kādu no izstādēm, jo viņam būs sajūta, ka viņš personīgi uzrunāts.”

Stāsta Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere Sēnes smarža minēta sēņu aprakstos kā viena no pazīmēm, nereti pat iekļauta tās zinātniskajā nosaukumā. Ja Jums gadīsies ar kādu mikologu vai zinošu sēņu entuziastu staigāt pa mežu, tad redzēsiet, ka nepazīstamas sēnes apskatīšanas procesā šis cilvēks noteikti sēni pasmaržos. Pieredzējis sēņu pazinējs dažās sēņu sugas var nekļūdīgi noteikt pat ar aizvērtām acīm, tikai pēc aromāta. Dažkārt sēnes aromāts ir ļoti spēcīgs, un to var sajust vairāku metru attālumā ap sēni. Ievācot sēni, piemēram, muzeja kolekcijai un to izkaltējot, smarža parasti izzūd, tomēr vairākām sēņu sugām tā ne tikai nepazūd, bet pat pastiprinās. Piemēram, sarkandzeltaine svaigā veidā smaržo nedaudz, bet pēc izkaltēšanas to var izmantot kā garšvielu. Tās smarža atgādina kumarīna, buljona kubiņu vai zaļo sieriņu smaržu. Lietojot vārdu savienojumu sēņu smarža, mēs parasti iedomājamies veikala šampinjonu  vai varbūt beku vieglo aromātu. Tomēr plašajā sēņu pasaule viss ir daudz sarežģītāk. To pašu atmateņu ģinti (veikalā nopērkamie šampinjoni pieder pie šīs ģints) pamatojoties uz augļķermeņu smaržu vai smaku var iedalīt vairākās grupās. Pirmā – ar mandeļu, marcipāna vai anīsa smaržu, tajā ir vairākas Latvijā sastopamas atmateņu sugas. Indīgajai atmatenei ir ļoti nepatīkamā fenola, karbola vai tintes smaka, bet Bernāra atmatene ož pēc urīna vai zivīm. Pēc izteiktas grauzēju urīna smakas var pazīt zaļbrūno sārtlapīti, bet pēc kartupeļu lakstu vai svaigi izraktu kartupeļu smaržas – bālo mušmiri. Līdzīga smarža var būt dažādām sēņu sugām, piemēram, pēc anīsa smaržo gan karotes sīkstenīte, gan tīruma atmatene un anīsa piltuvene, gan smaržīgā sētaspiepe un vairākas citas. Sēņotāju ievērībai! Pēc smaržas vai smakas nevar atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, jo piemēram, viena no indīgākajām sēnēm - zaļā mušmire – smaržo ļoti patīkami - pēc medus.  Ja vārot bērzlapes, virtuvē izplatās zivju smaka, tad katlā visdrīzāk nonākušas siļķu bērzlapes. Tās nav indīgas, tomēr to smaka nav patīkama. No patīkamajām sēņu smaržām jāmin augļu limonādes smarža smaržīgajai zvīņenei, konfekšu smarža baltajai čemurpūkainei vai vijolīšu smarža smaržīgajai aplocenei. Sēnes smarža vai smaka nereti atspoguļojas tās nosaukumā, piemēram, ērkšķogu bērzlape, ķiploku vītene, anīsa piltuvene, sēra pūkaine, gurķu makrocistīdija un daudzas citas. Visbiežāk sēnes aromāts ir komplekss, un to grūti salīdzināt ar kādu konkrētu vielu. Bez tam, arī cilvēku ožas īpašības var atšķirties, tādēļ sēņu smaržas vai smakas aprakstīšana mēdz būt visai sarežģīta. Piemēram, zīdainās plūmenes smarža tiek raksturota kā miltu, svaigi maltu graudu, slapju iepelējušu miltu vai pat gurķu un arbūzu miziņas smaržas. Vai sēnes aromātam ir nozīme tās dzīvē, ne vienmēr ir zināms. Dažām sēnēm tas kalpo sporu izplatīšanai. Nepatīkama pūstošas gaļas smaka mežā var liecināt par pūpēžiem radniecīgas sēnes – zemestauku klātbūtni tajā. Smaka pievilina mušas, vaboles un citus kukaiņu, kuri pēc sēnes apciemojuma iznēsā tiem pielipušās sporas pa tuvāko apkārtni. Starp citu, šādu smaku izplata ne tikai zemestauki, bet arī nedaudz mazākās mutīnes un nesen pirmo reizi Latvijā atrastās tausteklenes. Īpašs gadījums ir pazemes sēnes, ieskaitot trifeles, kuras veido augļķermeņus augsnes virskārtā vai līdz pat 30-40 cm dziļumam. Ja lielākai daļai virszemē augošo sēņu sporas iznēsā vējš, tad trifelēm šādas iespējas nav. Tādēļ to izteiktā smarža ir pielāgojums dzīvnieku pievilināšanai. Peļveidīgie grauzēji, vāveres, mežacūkas – visi šie dzīvnieki mēdz mieloties ar  pazemes sēnēm, un sameklē tās, pateicoties to smaržai, kas piesātina visu apkārt esošo augsni un jūtīgajiem dzīvnieku deguniem sajūtama arī virs zemes, diezgan tālu no sēnes augšanas vietas. Kad sēne apēsta, tās sporas, izejot cauri gremošanas traktam, savu dzīvotspēju saglabā un nonākušas vidē, spēj dīgt un veidot jaunu sēņotni. Šis bija īss ieskats sēņu aromātu pasaulē. Tādēļ nākamajā reizē, ieraugot mežā vai pļavā kādu mazāk pazīstamu sēni, atcerieties, ka viens no tās glabātajiem noslēpumiem varētu būt kāds nekad nesajusts aromāts.  

Aktivitātes saglabāšana un jaunu zināšanu apgūšana, ietverot arī digitālās prasmes – jā, tie ir mūsdienīga seniora izaicinājumi. Kā to visu var darīt efektīvi un lieki netērējot laiku, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta un iesaistīties mudina projekta “Vecums nav šķērslis II” koordinators Mārtiņš Valters un projekta "Vecums nav šķērslis II" veselības aprūpes grupas vadītāja Baiba Paševica. Pieredzē dalās Krāslavas senioru skolas dibinātāja Tatjana Azamatova. Projekts “Vecums nav šķērslis II” ir turpinājums projektam “Vecums nav šķērslis”, kurš tika realizēts 2017.- 2019. gadā. Šajā projektā iesaistītas jau 10 partneru organizācijas no trim Baltijas valstīm. Projekta vispārējais mērķis ir paplašināt senioru iespējas apgūt jaunas zināšanas un prasmes mūža garumā. Otrajā projektā senioriem piedāvā mācību materiālus par 10 tēmām: Vecāka gadu gājuma cilvēku problēmas, kuras izsauc "sudraba" ekonomikas prasības. Finansiālā neatkarība, spēja sabalansēt savu budžetu Digitālo tehnoloģiju izmantošana, dators, planšetes un viedtālruņi. Sociālie tīkli, drošība internetā. Kā digitalizēt vecas fotogrāfijas un sakārtot tās albumos, pievienot informāciju. Sociālā aktivitāte, pilsoniskā sabiedrība, sabiedriskas organizācijas izveidošana un vadība. Brīvprātīgais darbs, sociālā atbalsta tīklu izveidošana. Sociālā aktivitāte - senioru iespēja. Kāpēc mums vecumdienās nepieciešams trenēt atmiņu un kā to izdarīt mūžizglītībai. Izometriskie vingrinājumi. Veselība no fizioterapeita viedokļa. Pašmasāža, nūjošana, vingrošana. Pastaiga pa pilsētu - maršruta karte, interesantas vietas, darba laiki, cenas, stāsti, gida pakalpojumi. Pilis, muižas, baznīcas, kultūras objekti. Gatavs aiziet, lai dzīvotu. Praktiskie, sociālie un garīgie aspekti. Komunikācija starp dažādām paaudzēm - kā mazināt nesaprašanos? Juridiskās pamatzināšanas - likumi, cilvēka tiesības, patērētāju aizsardzība, ka mazināt risku kļūt par krāpšanas upuri? Pamatzināšanas par veselibas aizsardzību. Dzimtas koka veidošana. Plašāk par iespējām mācīties var interesēties internetā. Raksturojot otrajā projektā pieejamās mācību iespējas, Mārtiņš Valters norāda, ka, piemēram, sadaļā, kas saistīta ar digitālo prasmju apgūšanu, ir iespēja apgūt fotogrāfiju digitalizēšanu un arī aprakstu veidošanu. Tā ir iespēja saglabāt un sakārtot ģimenes foto arhīvu. Tāpat šī prasme noderēs, ja cilvēku interesēs apgūt dzimtas koka veidošanu, kas arī ir piedāvājumu. Viņš arī mudina senioriem rast balansu starp aktīvu dzīvesveidu un prasmēm, kas prasa intelektuālo piepūli. Lieliska iespēja šajā ziņā ir izzinoša pastaiga pa pilsētu, vispirms izstrādājot maršrutu, sameklējot informāciju par namiem, kuriem gadu desmitiem ikdienā staigāts garām. Raidījumā sarunas laikā izkristalizējās tēma, kas noderētu trešajam projektam – kā saistīt vecvecākus, bērnus un mazbērnus, lai mazinātu plaisu starp paaudzēm, lai varētu labāk sadarboties. Jeb kā palīdzēt vecmāmiņai un ko vectētiņš var iemācīt mazdēlam.  

Oktobris sākas ar „Labo darbu nedēļu”, kurā dalību var pieteikt ikviens Latvijas iedzīvotājs, jebkurā valsts vietā. Bet neuztraucieties, ja nākamā nedēļā jau tā darbu pāri galvai, un kam īpašam laiku atlicināt būs pagrūti. Sabiedriski noderīgiem darbiem nav laika ierobežojumu. Kā iesaistīties, kā piedalīties, raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj  labdarības organizācijas "Palīdzēsim.lv" dibinātāja un vadītāja viena no Labo darbu nedēļas idejas autorēm Ilze Skuja, LAPAS direktore, Vidzemes augstskolas docētāja un sabiedriskā aktīviste Inese Vaivare un Mazpulku padomes priekšsēdētāja un Zemgales reģiona mazpulku koordinatore Gundega Jēkabsone. Labo darbu nedēļa notiek jau 13. gadu, cilvēki iesaistās arvien vairāk un vēlas darīt labos darbus. "Valda stereotips Latvijā un arī pasaulē, ka brīvprātīgo  darbu var darīt tikai jaunietis, kuram ir daudz brīvā laika, nav ģimenes. Bet mums arvien vairāk piesakās ne tikai ap 30 gadus veci cilvēki, bet arī vecāki," atklāj Ilze Skuja. "Esam sapratuši, ka cilvēki ir nostabilizējušies viņi zina savas dzīves vērtības, ka viņi vēlas papildus kaut ko darīt. Ir kaut kāds laiks, ko viņi vēlas ziedot sabiedrībai. Tas ir brīnišķīgi. Viņi ne tikai nāk paši, bet arī savus bērnus iesaista, jo viņi saredz, ka tā ir iespēja būt organizācijā, darīt labo darbu, iespēja caur savu piemēru arī bērnam." Ilze Skuja un Inese Vaivare mudina nebaidīties uzrunāt, nebaidīties palīdzēt elementārās ikdienas situācijās. Reizēm arī pārvarēt elementāru kautrīgumu. "Ja tu nevari nest lāpstu un rakt kaut ko, tu vari uzcept pīrādziņus, ko uzcienāt to darītāju," par dažādām iespējām iesaistīties un darīt bilst Inese Vaivare. "Parasti lielie darītāji ir noskrējušies, bet, ja kādreiz kāds parūpējas arī par viņiem, kaut vai uztaisot tējas tasi, tas arī ir milzīgs labais darbs." Gundega Jēkabsone stāsta, ka mazpulcēniem šogad ķirbju audzēšanas gads un tad tos dāvina, kā arī tirgo. Veikalos būs oktobra beigās mazie ķirbīši, lielos dāvinās zoodārziem. Pieredzē dalās skolotāja Marika Šeflere no Priekules, kuras otra profesija ir friziere.    

Covid-19 pārslimošanas pieredze rāda, ka slimības gaita dažādiem cilvēkiem var būtiski atšķirties. Kas to nosaka un kam jāpievērš īpaša uzmanība? "Slimības gaita atkarīga no vairākiem faktoriem – no paša cilvēka, no tā, cik stiprs ir vīruss un mainīgs, kādas cilvēkam bijušas hroniskas slimības un kā viņš noskaņots. Arī, vai viņš ir vakcinēts, vai nē. Zinām, ka slimo arī vakcinētie, bet tie parasti nav smagi un viņiem nav ko stāstīt," raidījumā Kā labāk dzīvot komentē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna. Šoreiz raidījumā uzklausām arī vairākus pieredzes stāstus par Covid-19 slimības gaitu. Pieredzē dalās arī raidījuma eksperts profesors Anatolijs Danilāns, kurš neslēpj, ka slimības gaita bijusi smaga un sekas ir jūtamas arvien. "Ir pacienti, kam simptomi pēc izslimošanas turpinās. Ir pacienti, kuriem gadu ir diezgan līdzīgi simptomi, kā sākumā. Bet ir pacienti, kuri ir izslimojuši un pat viegli izslimojuši, sapriecājušies, izstāstījuši, ka Covid nekas liels nav. Pēc tam, pēc mēneša vai diviem, parādās pilnīgi negaidīti simptomi, tie var būt gan garīga rakstura, gan fiziska. Var būt aknas, nieres, kāds cits orgāns, bet var būt domāšanas izmaiņas, koncentrēšanās nespēja, rakstura izmaiņas," skaidro Ludmila Vīksna. "Tāpēc daudzās valstīs, un mēs arī mēģināsim to ieviest, ir speciālas anketas izveidotas pārslimojušajiem, kurās jautā pacientam, viņa ģimenes ārstam un kādam no viņa tuviniekiem, jo tuvinieki var novērtēt, kas izmainījies pacientā un ko ar to darīt. Vai tas ir darbs psihiatram vai psihoterapeitam, vai tas ir pārejoši vai ne," turpina Ludmila Vīksna. "Zinu pacientus, kuri bijuši spiesti aiziet no darba, jo viņi to darbu darīt vairs nevar, tas ir bijis fiziska darba darītājiem un arī tiem, kas strādā ārkārtīgi garīgu darbu. Šobrīd viņi ir neziņā, ka lieta attīstīsies, mēs arī nezinām. Mēs - ārsti visā pasaulē, kuri šajā pētniecības, datu iegūšanas procesā ir iesaistīti." "Slimība ir ļoti neparasta, bīstama un neprognozējama pagaidām," vērtē Ludmila Vīksna, norādot, ka cilvēkiem mēdz būt gripas vai Covid simptomi, bet rādītāji ir, it kā būtu miokarda infarkts. Izrādās, tie ir iekaisuma rādītāji, kas savdabīgi parādās šīs slimības laikā. "Visi tie, kas palikuši ārpus slimnīcas un nav nomiruši, ir zināmā mērā veiksminieki," tā par saslimušajiem saka Ludmila Vīksna. "Tie, kas atrodas slimnīcā, tiem nav garantēta izdzīvošana, tiem miršana ir tik smaga, to ārpus slimnīcas nevar iedomāties." Tā kā viedokļi par Covid-19 sabiedrībā arvien ir dažādi, Vīksna bilst, ka gribētos izveidot "ekskursiju", parādīt cilvēkiem, kā notiek procesi slimnīcā. Kāpēc ir izdeguši ārsti un māsas, viņi neslimo ar Covid, bet dažādām slimībām. Profesore vērtē, ja cilvēkiem būtu dienu kaut kneko nedarot jānodzīvo speciālajos tērpos un ar respiratoru, viņu viedoklis par to, cik smags darbs ir ārstiem un māsām mainītos. "Ja šī cilvēku grupa izkritīs no aprites, nezinu, kā būs," atzīst Ludmila Vīksna.

Mainīt savus ieradumus nemaz nav tik vienkārši, bet iegrozīt dzīvi tā, lai tā kļūtu planētai draudzīga, liekas vēl sarežģītāk. Tomēr, kā rāda piemēri, tad nekā neiespējama tur nav. Par vairāk nekā 50 planētai draudzīgiem ieradumiem jeb dzīvesstila pieredzes apmaiņas kampaņu "Es daru tā!", kurā smelties interesantas idejas, kā ar prieku dzīvot dabai draudzīgāk, vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. “Kā iedvesmot cilvēkus darīt mazas lietas, lai palīdzētu planētai izdzīvot un saglabāt dabiskās vērtības,” ar Vides filmu studijas uzsākto kampaņu iepazīstina aktrise un kostīmu māksliniece Madara Botmane. “Uzdevums un izaicinājums ir stāstus padarīt maksimāli vienkāršus, lai cilvēki saprastu, ka pietiek ar mazu lietu, ko dzīvē ieviest un izmainīt, un vari daudz izdarīt.” Vides inženierzinātņu doktore, Ekodizaina kompetences centra pārstāve Jana Simanovska ir gandarīta par raidījuma koncepciju. “Kā iedvesmas avots, tas ir vērtīgi, jo cilvēkiem patīk mācīties vienam no otra. Ja kāds dzird kādu stāstā, īpaši, ja runājam par populārām personām, cilvēkiem patīk mācīties,” atzīst Jana Simanovska. Vidusskolniece Anete Bukovska iepazīstina ar savu piedāvājumu, kas tapis kopā ar draugiem, viņi ražo vienreizlietojamus ēdamus traukus. Pieredzē dalās arī drēbniece Kristīne Kalēja, kura darina tērpus no jau izmantotām tekstīlijām, un pilsētplānotājs un arhitekts Oto Ozols, mudinot pārvietoties ar velosipēdu.

Kādreiz tik ierastie ceļojumi pat uz labi zināmiem galamērķiem pandēmijas dēļ var izrādīties nepatīkamiem piedzīvojumiem bagāti, Kādi ir speciālistu ieteikumi, lai ceļojumu padarītu pēc iespējas drošāku, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes locekle Anta Jokste norāda, ka, dodoties ceļojumā ārpus Latvijas, jārēķinās ar ilgāku laiku lidostās, jo no 1. jūlija Eiropas Savienībā sāka darboties digitālie sertifikāti un katrā lidostā pārbaudes struktūra ir atšķirīga.  "Rīgas lidostā ar divām stundām jārēķinās noteikti, jo sertifikātus pārbauda jau reģistrējot bagāžu. Pat ja ir reģistrējies lidojumam pirms, visi stāv rindā un visus pārbauda. Tikai tos, kuriem ir attiecīgai valstij nepieciešamie dokumenti, laiž tālāk un drošības pārbaudi un iekāpšanu lidmašīnā. Tas ir svarīgi un ļoti nopietni," atzīt Anta Jokste. Pirmā lieta ir jābūt sertifikātam, kas pierāda vakcināciju un izslimošanas faktu, vai arī 72 stundas iepriekš veikts tests. Papildus un obligāta prasība ir katras valsts veselības drošības forma līdzīgi kā Latvijā Covidpass. Arī to prasa lidostā, jo kad cilvēks šķērsos galamērķa robežu, tā būs obligāti jāuzrāda. "Lai visus šos dokumentus pārbaudītu, laiks paiet. Ne visiem cilvēkiem vienmēr ir uz rokas visi dokumenti sagatavoti, viņš nesaprot, ko vajag un prasa, ir uztraukums. Tas paņem laiku," atzīst Anta Jokste.  Viņa atzīst, ka kavēties nedrīkst. Runājot par lidojumiem uz trešajām valstīm, Jokste mudina pārliecināties par prasībām. "Gribu brīdināt, ka tomēr jāpārliecinās par katru galamērķi, par lidojuma iespējām, vai tas ir tranzīts, kas kur nepieciešams, jo ir atšķirības dažādās valstīs. Atkarībā no tā, no kuras valsts lido vai caur kuru valsti lido, kāda ir galamērķa valsts, jāpārliecinās pirms izlidošanas, vai visi dokumenti ir, vai tranzītā kaut kas nav vajadzīgs papildus," skaidro Anta Jokste, norādot, ka runa ir tikai par Eiropas Savienību. "Jebkurā citā valstī ārpus Eiropas Savienības ir savi noteikumi, tur varbūt mūsu vakcīnas ņem pretī, varbūt neņem, varbūt vajadzdīgs cits formāts vai papildus testi. Tā šobrīd ir vesela zinātne, turklāt mainās no dienas uz dienu." Klausītājs, kurš nesen atgriezies no ASV, mudina visu informāciju un dokumentus saistībā ar Covid ņemt līdzi papīra formātā un angļu valodā. Jokste piekrīt, ka visu vajag ņemt drošības pēc līdzi papīra formātā. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins atzīst, ka apdrošināšanas jomā galvenais ir lasīt un uzdot apdrošinātājam jautājumu un nepirkt apdrošināšanu pēdējā mirklī. Ja vēlas tādu, kas nosedz ceļojuma nenotikšanu, jo pēdējā brīdī kādam no ģimenes ir pozitīvs Covid tests, tas jādara minimums trīs dienas pirms ceļojumu. Viena standarta nav, lasām un uzdodam jautājumus, mudina Jānis Abašins. Pieredzē par ceļošanu pa Eiropu ar motociklu šajā laikā dalās LAtvijas motociklu asociācijas skretārs Arnis Blodons.

Jau nākamnedēļ pilsētu iedzīvotāji ir laipni gaidīti daudzās lauku saimniecībās, jo no 10. līdz 13. jūnijam Latvijā risināsies „Atvētās dienas laukos”. Ar ko šogad lauku saimniecības mēģinās iepriecināt savus apmeklētājus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. "Šogad saimnieki ir bijuši īpaši izdomas bagāti. Tas ir pozitīvais nopelns kovidam. Ir bijis laiks pasēdēt un padomāt, kas man patīk, kas maniem ciemiņiem patīk. Protams, akcijas dienas ir īpašs laiks, kad to izmēģināt. Saimnieki, redzot, kas notiek, ir diezgan mainījuši piedāvājumu un ir daudz krāsaināki piedāvājumu klāstā," gandarīta Latvijas lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" prezidente Asnāte Ziemele. Ziemele atklāj, ka piedāvājumu klāstā ir nākušās klāt dažādas dabas aktivitātes – piedāvā iet dabā, veido ekskursijas, pārgājienus ap savu saimniecību. Daudz arī naktsmītņu piedāvājumu, kur arī saimnieki piedāvā aktivitātes, ne tikai vienkārši atlaides. Šogad daudz aktīvāk akcijā piedalās arī Kurzemes saimnieki. Tāpat Ziemele atgādina, ka ļoti svarīgs ir drošības aspekts. Vēl būs seminārs ar dalībniekiem par epidemioloģiskās drošības jautājumiem pirms pašas akcijas, bet ceļotājiem ir jāņem vērā, ka noteikti ir jāpiesakās iepriekš. "Var jau būt, ka iebrauksiet pa ceļam, neviens nebūs priekšā un viss būs labi, un droši varēs iet iekšā. Bet ir limitējošais apmeklētāju daudzums un saimnieki ir ļoti atbildīgi," atzīst Asnāte Ziemele. PIeredzē par dalību akcijā iepriekšējos gados dalās un aicina ciemos šogad radošās darbnīcas "RADADA" saimniece Monta Nāburga, mājas plombīra "Gogelmogels" saimnieks Jānis Joma un "Cīrulišu mājas labumu" saimniece Gunta Rožkalne.  

Pieredzējušais treneris Mārtiņš Zībarts “Basketstudijā 2+1” dalās novērojumos un viedoklī par Latvijas basketbola aktualitātēm. Runājām par Gulbenes basketbola sistēmas restartu un darba specifiku pandēmijas diktēto ierobežojumu apstākļos, “Latvijas Universitātes” sieviešu komandas izredzēm Douglas Latvijas Sieviešu basketbola līgas finālturnīrā paspēkoties ar “TTT Rīga” un lielo risku pusfinālā pirmo reizi sezonā piekāpties liepājniecēm, jaunie vārdiem Douglas LSBL komandu kartē un izlašu kandidātu sarakstā, Pafbet LBL ceturtdaļfināla intrigām, kāpēc marta varonis Anrijs Miška aprīlī neparādīja savu labāko sniegumu, Izslēgšanas spēļu specifiku un komandu izredzēm pusfinālā. 82 interesantas minūtes par Latvijas basketbola aktualitātēm!

IT nozare joprojām gan Latvijā, gan citās valstīs ir izteikta stiprā dzimuma pasaule. Šobrīd startējušas vairākas mācību un pārkvalifikācijas programmas, kas domātas, lai dotu iespēju sievietēm ielauzties šajā vīriešu klubiņā. Šobrīd noslēgusies pieteikšanās programmai “Work in Tech”. "Riga TechGirls" vadītāja Anna Andersone raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj, ka ir pieteikušās vairāk nekā 800 sievietes, konkurss būs liels, jo ir 150 vietas. Atlase notiks līdz maijam. "Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm Latvijā vien trūks 20 000 IT speciālistu. Kur viņus ņemt? IT uzņēmumi pastāvīgi meklē darbiniekus, tikai jauniešus un studentus apmācot, neaizpildīs vakances. Ja puse sabiedrības neuzskata, ka tā ir viņām piemērota vide, tas ir ļoti sāpīgi ekonomikai, arī uzņēmumiem un darba videi, jo nespējam attīstīties," analizē Anna Andersone. Anna Andersone atzīst, ka, aicinot sievietes apgūt informācijas tehnoloģijas, vēlas apgāzt mītu, ka, strādājot šajā nozarē, noteikti nepieciešamas zināšanas augstākajā matemātikā. Jomas ir dažādas, kur citas zināšanas un prasmes ir daudz svarīgākas. “Viena no jomām, kur sievietes uzsāk savu karjeru IT, ir lietotāja pieredzes dizains, tur ir vajadzīgi pētnieki, empātija, jā, pieredze ar datiem un datu apkopošanu, bet ne augstākā matemātika. Pacietība un uzmanība ir svarīga testēšanā, tā ir viena no lomām, kur sievietes pievienojas," norāda Anna Andersone. Viņa atklāj, ka programmām piesakās sievietes apmēram 30 gadu vecumā. Tas ir vecums, kad sievietes tic saviem spēkiem, nevis viņas ir spējīgākas nekā 45 vai 55 gadu vecumā. Tas vairāk par attieksmi pret sevi, par sajūtu par sevi. Anna Andersone mācībām aicina nebaidīties pieteikties arī sievietes citā vecumā. Pieredzē dalās trīs bērnu mamma Ilze Mežniece, kura šobrīd “RigaTechGirls” mentoru programmā apgūst jaunu profesiju IT, saņem mentora atbalstu un jau sākusi darbu “Atea Global Services” kā jaunākais speciālists, kā arī viņas mentors devopkonsultants Andris Lismanis.

Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas Marta spēlētājs “Latvijas Universitātes” komandas spēka uzbrucējs Anrijs Miška, viesojoties “Basketstudijā 2+1” stāsta par studentu komandas ikdienu, līdzšinējo pieredzi un nākamajiem izaicinājumiem. Runājām par “Latvijas Universitātes” labo sniegumu pamatturnīra izskaņā un intrigām izslēgšanas turnīrā, labajiem apstākļiem individuālai attīstībai, nokļūšanu Madrides “Real” sistēmā 15 gadu vecumā, Spānijas basketbola sistēmas īpatnībām, pieredzi Latvijas jaunatnes izlasēs. 55 minūtes ar Pafbet Latvijas – Igaunijas līgas sezonas labāko jauno spēlētāju: 01:20 - Ilgi gaidītās uzvaras un LU cīņasspars; 05:40 - Nikolaja Zotova trūkums tieši spēļu galotnēs; 08:20 - Komandas maiņa un pievēršanās studijām; 22:05 - Piedzīvotais laiks "Real Madrid" un Spānijā; 31:30 - Atgriešanās Spānijā kā karjeras mērķis; 37:50 - Pieredzējušie basketbolisti, kuri zem groziem pārmāca jaunos; 43:40 - Gaidas pēc sērijas pret "Ogri"

"Pavasarī nevajadzētu dzert ūdeni, bet sulas," pārliecināti raidījuma Kā labāk dzīvot viesi. Pavasaris ir sulu laiks un cilvēki jau izsenis sulas lieto uzturā. Cik tās ir noderīgas un kā pareizi izmantot dabas veltes veselības uzturēšanai? Pieredzējis bērzu un kļavu sulu tecinātājs Ziedonis Kārkliņš atzīst, ka kļavu sulas jau tūlīt beigsies, bet bērzu sulas varēs sākt tecināt. Kļavu sulas var tecināt, kamēr vēl ir sniegs un sals, jo šī koka sulā ir daudz cukura. Litrā bērzu sulas ir tējkarote cukura, litrā kļavu sulas – sešas. Jāuzmanās tiem, kam ir paaugstināts cukura līmenis. Lai saprastu, kad sākt tecināt sulu, ir jāaiziet pie kļavas un jāaprunājas, iesaka Ziedonis Kārkliņš. Tāpat ir ar bērzu jāaprunājas, vai viņš ir gatavs dalīties šogad, ja saka nē, labāk nemēģināt, sulu būs maz un tās būs negaršīgas. Ja bērzs ir gatavs dalīties, sulu būs daudz, tās būs garšīgas un saldas.  Ziedonis Kārkliņš iesaka sulām izvēlēties koku, kura apkārtmērs ir vismaz 80 cm. Jo tievāks koks, jo mazāku urbumu veido. "Parasti pirmās sulas ieurbj kokam laukmalā, kur saulīte apspīd, kad tur sāk sulas beigties,  tad meža biezoknī un urbj kādam bērzam ziemeļpusē, tā sulu dzeršanas laiku varam paildzināt," skaidro Ziedonis Kārkliņš. Kad beidz sulas tecināt, aiztaisa izurbto caurumu ciet ar koka tapiņu, lai koks nemocītos un vieglāk aizaudzētu caurumu. Labāk izvēlēties lapu koku tapu. Lai būtu tīras un kvalitatīvas sulas, labāk urbt kokā, kas aug 200 metrus no ceļa. Bērzu un kļavu sulas palīdz arī izvadīt no organisma sakrājušos sārņus. "Berzu  un kļavu sulas ir vienīgās, ko iesaku lietot uzturā," atzīst diētas ārste, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmu Uzturs un uzturzinātne izveidotāja un vadītāja, Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas prezidente Lolita Neimane. Jārēķinās, ka burkānu, apelsīnu vai citām sulām daudz vērtīgo vielu izmet, bet bērzu un kļavu sula ir īpašs stāsts. Lolita Neimane kļavu un bērzu sulas sauc par veselības vēstnesi. Viņa norāda, ka nevar izcelt vienu atsevišķu minerālvielu, kas būtu sulā, bet iesaka sulas dzer tieši tagad, nevis glabāt līdz Jāņiem. Ūdeni nomainīt pret bērzu sulām, ja tāda iespēja ir. Rīgas dzemdību nama un veselības centra “Vivendi” uztura speciāliste Liene Sondore uzskata, ka bērzu un kļavu sulas ir vienīgās bezgrēka sulas. Unikāls dabas dzēriens. Ne uztura speciāliste, ne sulu meistars neiesaka sulas raudzēt un tā uzglabāt vasarai, bet labāk sasaldēt. Ziedonis Kārkliņš stāsta, ka kādreiz senči sulas ieraka zemē apmēram metru dziļumā un tā uzglabāja.  

Gads pandēmijas zīmē daudzviet pasaulē pavadīts mājsēdē un tiešsaistē. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām latviešu pieredzi Īrijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un Austrālijā. Ar kādiem ierobežojumiem viņi sastopas, kā darbojas izglītības iestādes un kā tiek sniegta palīdzība cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām. Proti, kā dzīve rit citviet un kā ar nebūšanām, kas ir arī pie mums, galā tiek citviet, un kas zina, iespējams, ka katrs no mums no šīs reizes sarunas paņems kādu spēcinošu vārdu vai pieredzi, kas palīdzēs pašiem tikt galā ar savām ligām. Pieredzē dalās un situāciju citviet pasaulē raksturo skolotāja-speciālpedagoģe Zviedrijā Maija Balodis-Karlsson, platformas “baltic-ireland.ie” žurnāliste Inguna Mieze, profesors no Monaša universitātes Melburnā (Austrālija), klīniskais toksikologs Andis Graudiņš un medmāsa, strādā paliatīvās aprūpes pansionātā Lielbritānijā, Ieviņa Reinsone. “Pagājušajā nedēļā Anglijā skolas tika atvērtas visiem bērniem, kas, paredzami, rezultējās paškaitējuma un pašnāvību domu/ mēģinājumu skaita pieaugumā. Visi šie pacienti, ko konsultējām pagājušonedēļ minēja uztraukumus par skolu, kā iemeslu bezcerības un bezpalīdzības sajūtai. Katram citā aspektā – vienam uztraukums par atzīmēm un iekavēto, citam atkal ir sociālā trauksme, uztraukums būt cilvēkos un atgriešanās skolā nozīmē strauju šīs trauksmes pastiprināšanos,” pieredzē dalās Karīna Beinarte, bērnu un pusaudžu psihiatrijas rezidente Londonā, Modslija hospitālī. Viņu uzklausām arī video ierakstā.  

Folkloras pētniecībā viena no aizraujošākajām niansēm ir tā, ka nav iespējams paredzēt, kādas vērtīgas pagātnes liecības iespējams iegūt no konkrētās sarunas ar iztaujājamo cilvēku. Sāc sarunu par vienu tematu, bet tas aizlokās prom pavisam citā virzienā. Atmiņas un pieredzējumi mēdz būt tikpat raibi, kā aizvadītais gadsimts, kurā politiskās norises cieši savijušās ar individuālajām pieredzēm. Par to arī noslēdzošajā cikla “Dzīvā folklora” epizodē, kurā uzsvars uz folkloras vākumā reti pieminētu periodu – Pirmo pasaules karu un ar to saistītajiem notikumiem. Latviešu folkloras krātuves pētnieks Gatis Ozoliņš doktora disertāciju aizstāvēja 2006. gadā, pēc tam pievērsies novadu folkloras pētniecībai, sevišķi Ērgļu novadam un ar to saistītajām liecībām fokloras krātuvē. Strādājis arī ar folklorista Jāņa Alberta Jansona izdevuma par latviešu masku gājienu tradīciju sagatavošanu tulkojumam. Šobrīd ceļā pie lasītājiem ir Madonas novada Liezēres pagasta folkloras vākuma izdevums grāmatā, pie kuras Gatis strādā arī šobrīd. Tad sevi pieteikusi interese gan par Pirmā pasaules kara folkloru, gan par urbāno jeb pilsētas folkloru – arī šajās jomās darbs vēl arvien turpinās. Neskatoties uz apjomīgo Folkloras krātuves fondu, par Pirmā pasaules kara norisēm Gatim Ozoliņam izdevies atrast pavisam nedaudz tekstus, tomēr to meklēšana arvien turpinās un atradumi dāvā ļoti vērtīgas atmiņas – piemēram, par 1914. gadu, kad diezgan daudzi latvieši no Vidzemes un Kurzemes tika iesaukti Krievijas Impērijas armijas sastāvā. Arī par notikumiem gadu vēlāk, jau Vācijas Impērijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē, tā dēvētajā Oberostā jeb Augšējos Austrumos. Lielākoties folkloras liecības par Pirmo pasaules karu var atsijāt no plašāka vākuma apjoma.

Cik aizspriedumaini esam pret citādo, cik atvērti esam pret dažādām kultūrām mūsu ikdienā un kādu stereotipu varā dzīvojam, kādi aizspriedumi dominē Latvijas sabiedrībā un vai šie aizspriedumi ir tikai un vienīgi Latvijas sabiedrībai piedēvējami – pieredze un teorija raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts, kad uzklausām pieredzi Latvijā un ārpus tās. Sazināsimies ar Sandru Londonā, Dignu – Hurgadā, Elaini – Latvijā un eksperta lomā – pētnieks Mārtiņš Kaprāns.  Pieredzē dalās londoniete Sandra Martinson, kuras dzīvesbiedrs ir no Ganas, Digna Abuzeida, precējusies ar ēģiptieti, jaunās latviešu diasporas vadītāja Ēģiptē un brazīliete Elaine Brazila Bērziņa, kura kopš 2002 gada dzīvo Latvijā. Ar pētījumu “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” iepazīstina Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Par pētījumu arī stāsts raidījumā Zināmais nezināmajā.  

Retās slimības ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ārstiem, taču pacientiem tas var izrādīties reāls dzīvības apdraudējums. Kas ir hereditārā angioedēma un kādēļ par to vajadzētu būt informētiem gan ārstiem, gan pacientiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro alergoloģe, ģimenes ārste Signe Puriņa. Pieredzē dalās hereditārās angioedēmas paciente Ilze.

Epilepsija ir viena no visnoslēpumainākajām slimībām, ar ko nākas saskarties cilvēcei. Diemžēl attieksmi pret epilepsiju joprojām ietekmē mīti un aizspriedumi, nevis zināšanas un pierādījumos balstīta informācija. Kā to mainīt, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neirologs, klīnikas "DiaMed" neirologs Jānis Mednieks atzīst, ka ir sāpīgi redzēt, ka ne vienmēr pati ārstēšana ir nepilnvērtīga, bet dzīves kvalitāti mazina pacienta nespēja iekļauties ikdienas dzīves aktivitātes gan mājās, gan profesionāli, jo ir iekšējās bailes, vai es ar šādu diagnozi varēšu pilnvērtīgi darboties, no otras puses, ir sabiedrības neziņa, kas ir šī saslimšana.  Tas saistās ar kaut ko mistisku, kas nāk no viduslaikiem. Ārsts norāda, ka epilepsija ir neiroloģiska saslimšana un to nav nekāda pamata stigmatizēt. Epileptiska lēkme rodas no pārlieku lielas kādas smadzeņu zonas aktivitātes vai vispārējas smadzeņu pāraktivitātes, kas sākas pēkšņi, ilgst kādu laiku un arī tikpat pēkšņi arī beidzas.  Pirmais solis ir šādi saprast slimības būtību, lai to nestigmatizētu, lai arī pacientam liktu saprast, ka tas nav kaut kas, kur viņš ir vainīgs, viņu nav nekas mistisks pārņēmis. Nav kaut kas, kam bezgalīgi jāmeklē psihoemociponāli cēloņi. Tā ir slimība ar konkrētu norisi, kuras iemesli ir zināmi un tā pret šo problēmu vajag arī attiekties. Pacientu un arī sabiedrību biedē, ka šai slimībai ir raksturīgas lēkmes, kas uznāk pēkšņi. Ir kaut kas, kas notiek ar cilvēku, ko viņš nevar paredzēt un kontrolēt.  Ārsts arī norāda, ka cilvēki mēdz slēpt savu saslimšanu ar epilepsiju, lai saglabātu darbu, citi baidās no kolēģu reakcijas. Pieredzē, kā tikt galā un kā sadzīvot ar šo slimību, dalās epilepsijas paciente Ilze Pūce. Viņa arī norāda, ka līdzcilvēku stigma ir saistīta ar nezināšanu. Savukārt pašai jāsaprot, ka tā nav visa dzīve, ka tas ir kaut kas blakus esošs. Ilze Pūce ir gandarīta, no viņai ir paveicies, kā saprotoši un palīdzoši ir gan draugi, gan ģimene. Cilvēkus, kurus skārusi epilepsija, Ilze mudina vispirms iegūt informāciju un vērsties pie speciālistiem. Tāpat viņa norāda, ka svarīgi ir ievērot režīmu un pašiem iemācīties sevi nežēlot.

No 21. novembra līdz 2021. gada 21. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā norisināsies izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” – vērienīgs visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojekts, kas pirms tam ar ievērojamiem panākumiem bija izrādīts prestižajā Orsē muzejā Parīzē. Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā. Parīze – Tallina – Viļņa – Rīga. Baltijas valstu ceļojošās izstādes izgaismojums Latvijā. Saruna ar mākslas zinātnieci Gintu Gerhardi-Upenieci. Atskats divu gadu pieredzē. Izstādes “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” ģenerālkurators un tās koncepcijas autors ir Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti, Francija) – plaši pazīstams Eiropas simbolisma pētnieks, kurš ilgstoši interesējas par Baltijas mākslu. Vērienīgo motīvu un rokrakstu panorāmu ekspozīcijā veido vairāk nekā 160 eksponāti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM, Rīga), Igaunijas Mākslas muzeja (Tallina), Tartu Mākslas muzeja (Tartu), Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja (Viļņa), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa) krājuma un privātkolekcijām. Arī Rīgā par projekta vizuālās identitātes zīmi, tāpat kā tas bija Parīzē, izvēlēta izcilā latviešu vecmeistara Johana Valtera (1869–1932) glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904). Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. 2018. gadā – izstādes norises laikā Parīzē – Baltijas muzejnieku ansamblis nonāca pie slēdziena, ka projekts jārāda arī pašu mājās, un vienojās to turpināt trijās galvaspilsētās. Pēc Orsē muzeja ekspozīcija ar lieliem panākumiem tika parādīta Igaunijas Mākslas muzejā KUMU Tallinā (11.10.2018.–03.02.2019.), izstādes nākamā eksponēšanas vieta bija Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālā mākslas galerija Viļņā (25.07.–11.10.2020.). Maršrutu noslēdz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā (21.11.2020.–21.02.2021.). Katrs no kaimiņvalstu muzejiem piedāvā savu skatījumu un zinātniskās kapacitātes pienesumu. Izdevniecībā “Neputns” top katalogs latviešu un angļu valodā, paralēli izstādei tiek plānota plaša pasākumu programma. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem būs starptautiska zinātniskā konference “Simbolisms Eiropā un Baltijas nāciju identitāte”.

„Skapja šķirošanas dienas” akcijas laikā Latvijas iedzīvotāji nodevuši tonnām tekstilizstrādājumu, ko paši drēbju atdevēji atzinuši, kā vēl lietojamus. Kādi secinājumi izdarīti pēc akcijas un kādas būs iespējas turpmāk šķirot un nodot tekstila atkritumus, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Ar akcijas rezultātiem iepazīstina un tekstila šķirošanas tendences Latvijā raksturo Latvijas Zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis. Par tekstila atkritumu šķirošanu un lietotu tekstila izstrādājumu atkārtotu izmantošanu stāsta biedrības “Zaļā brīvība” ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule. Uzņēmuma “Rimi” pārstāve Elīna Šakirova stāsta par uzņēmēju vēlmi un atbildību, izglītojot un motivējot sabiedrību domāt par vidi un ilgtspēju. Pieredzē par ilgtspējīgāku apģērbu izmantošanu un iespējām veidot garderobi, iegādājoties mazāk drēbju dalās aktrise Dārta Daneviča.

31.oktobrī Slovākijā Covid-19 testi tika veikti apmēram pusei valsts iedzīvotāju, lai varētu saprast, kas īsti notiek ar slimības izplatību. Inficēti izrādījās apmēram 1% iedzīvotāju. Pagaidām nav dzirdēts, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī Latvijā, bet testēto personu skaits turpina pieaugt. Kam jāveic testi, kā to dara un kur notiek Covid-19 testi Latvijā, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Ārste psihiatre veselības centrā “Vivendi” Natālija Bērziņa vērtē, kā pārvarēt bailes šī brīža situācijā, kad jādodas veikt testu, kad jāgaida rezultāti. Pieredzē, kā rīkoties, dalās Sindija, kuras ģimene ir izslimojusi Covid-19. Viņa skaidro, ja kāds cilvēks atzīts par kontaktpersonu, viņam divas nedēļas tiek noteikta karantīna. Pārējie ģimenes locekļi turpina ierastās gaitas. Tests jāveic, ja kontaktpersonai parādās saslimšanas simptomi. Tā kā saslimšana izplatījusies caur skolu, kurā mācās abas ģimenes meitas, skolā veikta testēšana, ņemot siekalu paraugus. Lai arī meitas nodevušas analīzes, pirmie saslimšanas simptomi parādījušies vakarā pēc analīžu nodošanas. Tad par kontaktpersonām kļuva arī pārējie ģimenes locekļi. Drīz saslimšanas simptomi bijuši arī citiem ģimenē. Visticamāk ģimenes locekļi inficējuši cits citu vēl bez simptomiem. Pēc izveseļošanās ārsta izziņa ir vajadzīga , bet atkārtots tests nav jāveic ne kontaktpersonai, ne inficētajiem, ja nav atjaunojušies simptomi. Sindijai šķiet, ka drošībai tomēr vajadzētu veikt testu arī pēc izslimošanas. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR pārstāve Olga Valciņa skaidro, ka arī šī institūta laboratorijās var nodot Covid-19 analīzes. Par pieredzi saistībā ar analīžu nodošanu Islandē stāsta Andra Zvirbule, “Mink Campers” ražošanas daļas vadītāja. Vai Latvijā varētu organizēt raitu testu nodošanu, kā to veic Islandē, piesaistot arī topošos mediķus, vērtē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) laboratorijas galvenais speciālists un Veselības ministrijas laboratoriju koordinators Sergejs Ņikišins. Viņš arī stāsta, kā notiek testu veikšana Latvijā un cik ātri var nodrošināt rezultātus.

Kā ģimenēs, kurās viens no dzīvesbiedriem ir ārvalstnieks, pieņem lēmumu par atgriešanos dzīvot Latvijā? Kādi apsvērumi tiek ņemti vērā? Ar kādām grūtībām jauktā ģimene saskaras jau atgriežoties un kā nelatvieši raksturo savas sajūtas esot mūsu vidū? Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām kādas ģimenes pieredzi, kura februārī ieradusies no Austrālijas, izvaicājam pētījuma “Remigrantu ģimeņu ar ārvalstnieku dzīvesbiedriem remigrācijas pieredze” autori un pārrunājam, kādas iespējas ir ģimenēm palīdzēt labāk iekļauties sabiedrībā. Raidījuma viesi Latvijas Universitātes socioloģijas maģistrante Zane Meļķe, Latviešu valodas aģentūras Izglītības daļas metodiķe Ērika Pičukāne, psiholoģijas doktore, ģimenes psihoterapeite Baiba Martinsone. Pieredzē dalās Kristovsku ģimene - latvietis Andrejs un viņa dzīvesbiedre austrāliete Alise Latvijā kopā ar četriem bērniem atgriezās februārī.  

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur krūts rekonstrukcija pēc krūts vēža ārstēšanas un operācijas netiek finansētas no valsts budžeta. Atzīmējot Krūts veselības mēnesi, spriežam, kādas ir iespējas mainīt situāciju un ko darīt, lai dzīve pēc mastektomijas būtu pilnvērtīga. Latvijā varbūtība saslimt sievietei ar krūts vēzi ir relatīvi ļoti augsta. Veselības ministrijas galvenais speciālists onkoloģijā un ķīmijterapijā Jānis Eglītis norāda raidījumā Kā labāk dzīvot, ka pēdējo desmit gadu laikā pacientu skaits ir ap 1100 - 1200 cilvēku. Salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā pacientu skaits ir par trešdaļu mazāks. Bet Latvija negatīvi izceļas ar samērā augstiem mirstības rādītājiem ar šo pataloģiju.  Vienīgais, ko var darīt - ir skrīnings. Sievietēm vecumā no 50 - 69 gadiem jāatsaucas izmeklējumam. Šogad to ir izdarījušas tikai 28% sieviešu, norāda Jānis Eglītis. Šogad kavē došanos uz pārbaudēm arī Covid-19 radītā situācija. Bet, lai process būtu efektīvs, atsaucībai uz pārbaudēm jābūt vismaz 70 - 75%. Svarīgi cilvēku īpaši uzrunāt, ja neatsaucas uz vēstuli, zvanīt, atgādināt.  "Ja aktīvi aicina un atgādina, tad ir lielāka atsaucība,"  uzskata Jānis Eglītis. Lai to veiktu, būtu jāmaina situācija valstī, bet tas prasa vairāk līdzekļu un cilvēkresursus.  Par to, ka vēstules, kas aicina sievietes uz veselības pārbaudēm, ir formālas un neuzrunājošas, jau iepriekš atzinuši speciālisti raidījumā Kā labāk dzīvot. Runājot par veselības pārbaudēm, Jānis Eglītis atzīst, ka jau no 40 gadu vecuma sievietēm vajadzētu veikt krūšu sonoskopiju. Arī sievietēm, kas vecākas par 70 gadiem, būtu jāveic mamogrāfija reizi 2 - 3 gados. Jo cilvēks ir vecāks, jo iespējamība, ka vēzis būs, ir lielāka. Ja sievietes būs pietiekami aktīvas, var būtiski samazināt mirstību, jo krūts vēzis ir galvenais nāves iemesls sievietēm darbspējīgā vecumā. Turklāt saslimstībai ir tendence pieaugt. "Krūts rekonstrukcija ir viens veids, kā pacienti reabilitēt un atgriezt pilnvērtīgā dzīve. Protams, atjaunotās krūtis nav tādas, kā bija īstās, bet tas atrisina daudzus psihoemocionālus un fizioloģiskus procesus, kas notiek, ja krūts netiek atjaunota sievietei." medicīnas doktors Kalvis Pastars. Kalvis Pastars vērtē, ka krūts rekonstrukcija Latvijā bēdīgā stāvoklī. Viņš norāda, ka bija izveidota krūts rekonstrukcijas programma, ko pārtrauca 2009. gadā, sākoties krīzei, un tā arī nav atjaunota. "Sievietēm, kurām veikta mastektomija, jaunām sievietēm ir svarīga krūts rekonstrukcija," atzīst Kalvis Pastars. "Pētījumi rāda, ja valstī ir pieejama krūts rekonstrukcija, arī atsaucība uz skrīnigu ir daudz augstāka. Viens no aspektiem, kāpēc sievietes neiet uz skrīningu, ir bailes. Bailes, ka atklāsies tā diagnoze, kas tad notiks. Tāpēc mēs strādājam, lai pacientus informētu, ka krūts vēzis nav nāves spriedums, tā ir ārstējama slimība, īpaši, ja tiek diagnosticēta laicīgi un ir pieejama rehabilitācija pēc tam, gan psihoemocionālā, gan fiziskā." Jānis Eglītis vērtē, ka Latvijā gada laikā krūts rekonstrukcija pēc operācijas būtu nepieciešama 100-150 gadījumos. Tas ir aktuāli sievietēm vecumā no 30 - 60 gadiem. Pieredzē dalās pacientes Anita un Laura. Anita atzīst, ka lēmums par krūts mastektomiju bijis visgrūtākais. Pēc tam sākušās psiholoģiskas problēmas, kurām izdevies tikt pāri. Viņa atklāj, ka tādā situācijā ir svarīgi nepalikt vienai un svarīgs ir ģimenes atbalsts. Tāpat Anita atzīst, ka pašai ļoti palīdzējusi ticība Dievam un draudzes atbalsts. Laura vērtē, ka būtu daudz vieglāk tik galā ar savām un arī tuvinieku emocijām, ja uzreiz jau būtu zināms, ka pēc operācijas būs pieejams krūts implants. Viņa noteikti mudina iet pie ārstiem, vērsties pēc palīdzības nepieciešamības gadījumā. Nebaidīties, jo bailes rada apburto loku. Mēģināt sevi motivēt, lai pārvarētu bailes. Viedokli izsaka arī pacientu atbalsta biedrības "Vita" pārstāve Irina Januma.

Reimatoīds artrīts ir nezināmas izcelsmes iekaisums locītavu struktūrās, kuru rada cilvēka imūnā sistēma. Latvijā ar reimatoīdo artrītu slimo tūkstošiem cilvēku, un daudzi no viņiem nesasniedz remisijas jeb zemas slimības stāvokli. Slimība ir mūžīga un pagaidām to izārstēt nevar, bet laikus slimību diagnosticējot, var novērst tālāku locītavu deformāciju un funkciju zudumu. Ilgtermiņa attiecību veidošana starp ārstu un pacientu un viens no būtiskākajiem aspektiem, tāpēc pacientu izglītošana, kā daudzu slimību gadījumā, ir viena no veiksmīga rezultāta atslēgām. Sāpes, stīvumus un pietūkums locītavās – ir trīs pazīmes, kas var liecināt arī par to, ka cilvēkam ir reimatoīdais artrīts. “Sāpes locītavās, kas saistītas ar iekaisuma izraisītu artrītu, izpaužas naktī, nakts otrajā pusē ar izteiktu rīta stīvumu. Tas ir noteikts laika periods, kas nepieciešams, lai atgūtu pilnu vai pilnīgāku kustību apjomu. Pietūkums. Katrai no reimatiskajām slimībām ir sava specifika, kuras locītavas ir iesaistītas,” raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas reimatoloģe, medicīnas zinātņu doktore Jūlija Zepa. Latvijas pieaugušo Reimatoloģijas biedrības prezidente, profesore Daina Andersone norāda, ka nav tādu slimību, kas neizraisītu sāpes locītavās. Bet jautājums ir, vai šīs sāpes izraisa organiskas izmaiņas, vai tās vienkārši ir locītavu nervu receptoru atbilde uz ķīmiskām vai bioloģiskām aktīvām vielām vai struktūrām, ko veic tiešā slimībām. Svarīgi veikt izmeklēšanu, ja cilvēks sūdzas par sāpēm locītavās. Daina Andersone arī atzīst, ka pret sāpēm locītavās ir jāizturas nepārspīlēti. Tās nevajag ignorēt un arī nevajag pārspīlēt. “Ilgāk nekā mēnesi dzīvot bez ģimenes ārsta konsultācijas ar sāpēm locītavās nav prāta darbs. Objektīvo ainu rāda izmeklējumi un tas ir ļoti svarīgi," uzskata Daina Andersone. Pieredzē, kā sadzīvot ar slimību dalās paciente Līva Krieķe. Speciālistes norāda, ka ar reimatoīdo artrītu vairāk slimo sievietes.

Kaspars Vendelis gadiem ilgi ir biohacking attieksmes popularizētājs Latvijā. Aprunājos ar viņu par biohacking tēmu, jo viņa zināšanas un pieredze palīdz man un citiem ietaupīt varen daudz laika un enerģijas, lai noskaidrotu vairāk par iedarbīgām metodēm un jaunākajām tendencēm šajā jomā. Kaspars ir izveidojis veselības platformu "Veselība kā process", kur katrs interesents var iegūt vairāk informācijas no speciālistiem, kuriem ir gan izglītība, gan pieredze veselības jomā. Protams, ka sarunas laikā es pamatīgi iztaujāju Kasparu par viņa paša pieredzi un ikdienu biohacking pieejas izmantošanā. Uz manu ikdienu šai sarunai bija ļoti pozitīva un tūlītēja ietekme - rīta vingrošanā es tagad regulāri iekļauju spēka vingrinājumus, no kuriem līdz šim izvairījos kā viltīga lapsa un slinks lācis. Sarunā ieteiktos informācijas avotus atradīsi sarunas lapā šeit. SARUNAS PIETURPUNKTI JEB NOTES: 0:02:30 Kas ir “renesanses vīrietis”0:04:30 Biohakinga metodes, kuras Kaspars pats pielieto dažādos dzīves gadījumos0:07:20 Kādus procesus organismā izraisa gavēšana un samazināta ogļhidrātu uzņemšana0:13:20 Vai un kā grēko biohakeri0:20:13 Kad pienāk tas vecums, kad saproti – vairs nav kā agrāk. Ko iesākt?0:29:30 Praktiska pieredze, kā pārvarēt atkritiena jeb “bedres” brīžus0:43:00 Kāda ir mentālo treniņu ietekme uz ķermeni0:51:30 Ieguvumi, kas rodas, ja, pielietojot biohakinga metodes, saproti savus individuālos bioloģiskos procesus0:54:40 Kādus sevis diagnosticēšanas paņēmienus un “gadžetus” lieto Kaspars Vendelis, lai monitorētu un palielinātu savu jaudu1:11:50 Sirds ritma variabilitātes (HRV) saistība ar nervu sistēmu un imunitāti, kā to trenēt1:21:40 Biohakinga metodes un uztura principi, kurus Kaspars māca saviem bērniem1:27:00 Kā sakārtot savu dienas ritmu atbilstoši saviem hronotipiem; vakara un rīta rituāli, kurus vērts ieviest savā dzīvē1:41:20 “Vienas minūtes triki”, kas bez lielas piepūles palīdz būt kustīgam visas dienas garumā1:55:35 Cik liela ietekme uz cilvēka hormonālo sistēmu un bioritmiem ir gaismas spektram02:03:00 Kaspara Vendeļa gavēšanas kalendārs02:04:00 Jaunais projekts “Veselība kā process”

Vai esat ēduši rondīnus un zināt, kā izskatās lufa? Pasaulē, kā izrādās, ir daudz neparastu dārzeņu un daži no tiem beidzot ir nonākuši arī uz mūsu galdiem. Vairāk par eksotiskajiem ēdienkartes papildinājumiem runājam raidījuma Kā labāk dzīvot dārzeņu nedēļas ceturtdienā. Dārzkopības speciāliste no saimniecības "Neslinko" Saiva Pekuse iesaka audzēt smilšu tomātu. Tā īpatnībā – aug nabadzīgā augsnē. Garšīgs svaigai ēšanai, gatavo arī ievārījumus. Lielākais atklājums viņai pašai bijis ličijtomāts. Saiva Pekuse iesaka arī audzēt baklažānus, bet jāatceras, ka šie ir dārzeņi, kas jānovāc negatavi. Dārzkope Marija Tocupe iesaka sākt ar neparastākiem salātiem, piemēram, pakčoju, mizūnu, kas līdzinās rukolai, bet ir maigāka, arī mibūnu. Marija Tocupe audzē arī salātus toksoju, kas aug arī zem sniega līdz pat - 9 grādiem. Vēl Latvijā var audzēt arī inku gurķus, kā arī gurķa radinieku melotriju, kas jau ir diezgan izplatīts dārzenis Latvijā. Pieredzē dalās arī Elīza Ilze Malceniece, viņa audzē dažādus eksotiskus dārzeņus un pieredzi to audzēšanā smēlusies gan Dienvidāfrikā, gan Francijā.

Jaunās podkāsta sērijas tēma ir ceļa locītavas priekšējo krustenisko saišu plīsumi. Pieredzē dalās traumatalogi, ortopēdi Jānis Viļums un Andrejs Peredistijs. Runājam par to, kā un kādēļ plīst krusteniskā saite, cik sarežģīta ir šī bojājuma diagnosticēšana, kādēļ traumas dziedēšanā neatsveramu lomu spēlē tieši fizioterapija, kuros gadījumos vēlams operēt un kad – var sadzīvot – un, ja sadzīvot, tad – kā? Kāpēc krusteniskās saites plīst atkārtoti? Un vai neoperēta - tā ar laiku neveicina citu bojājumu iespēju ceļa locītavā?Sarunas ietvaros atbildām arī uz jautājumiem, kurus uzdevāt sociālajos tīklos. 

Vizuāli un audiāli klejojumi, atklājumi un kā veldzējošas, tā arī intensīvas pārdomas un sarunas, ko vienuviet apvieno RIBOCA2, viss reizē zied, ar straujiem soļiem tuvojas finiša taisnei - svētdien, 13. septembrī, ir pēdējā diena, kad savvaļas un industriālās noskaņas apvītajā Andrejsalā doties šajā laikmetīgās mākslas pieredzējumā. Uz izstādi devās arī Toms Treibergs, kur uzklausīja apmeklētāju domas par redzēto. To, ka izstāde tiešām saista cilvēku uzmanību, apliecina skaitļi - 10. septembrī to apmeklējuši 13000 cilvēku.

Ko darīt, ja jaunieši nevēlas mīlēt Raini? Kā iedrošināt jauniešus lasīt grāmatas un kāpēc tas ir svarīgi? Pieredzē dalās Aija Bremšmite – podkāsta “Piedzīvot skolu” un “Piedzīvot lappuses” autore, latviešu valodas un literatūras skolotāja, pedagogu “advokāte” un lasīšanas vēstnese. Raidījumā runājam arī par to, kā sastapt, iepazīt un iemīlēt grāmatas, kā lasīšana var uzlabot valodas prasmes, kāpēc ir jāiet uz bibliotēku, vai skolotāja profesija ir darbs vai misija, un daudz ko citu. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Grāmatas latviešu valodā: Leons Briedis. Vilcene un atraitnis. Rīga: Dienas Grāmata, 2019. 216 lpp. Inese Zandere. Bērns, kas neiekrita. Rīga: Liels un mazs, 2019. 48 lpp. Daniels Penaks. Kā romāns. Rīga: Omnia mea, 1999. 153 lpp.Daniels Penaks. Skolas sāpes. Rīga: Omnia mea, 2012. 263 lpp. Grāmatas angļu valodā: Donalyn Miller. The Book Whisperer. Jossey-Bass, 2009. 240 lpp. Donalyn Miller. Reading in the Wild. Jossey-Bass, 2013. 304 lpp. Pernille Ripp. Passionate Readers. Routledge, 2017. 198 lpp. Kylene Beers, Robert E. Probst. Disrupting Thinking. Scholastic Teaching Resources, 2017. 176 lpp. Noderīgas saites: https://spoti.fi/31EVZZk – podkāsts “Piedzīvot” https://spoti.fi/3jofWZY – podkāsts “Pa kluso” https://spoti.fi/2YQeKqn – podkāsts “Viena frekvence” https://spoti.fi/3lzGucI – podkāsts “Kino kults” https://bit.ly/2GeDoe3 – “Tava valoda” Instagram profils https://bit.ly/3iSF3DW – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://bit.ly/2FvAMI9 – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/2BYS672 – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Patreon” https://bit.ly/2DFLTxa – atbalsti “Pieturzīmes” vietnē “Buy me coffee” Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:50] Kā tapa podkāsts “Piedzīvot”? [08:14] Podkāstu kultūra Latvijā. [09:36] Kurus podkāstus latviešu valodā klausās Aija? [12:35] Kas, Aijasprāt, podkāstu veidošanā ir visgrūtākais? [16:16] Kā lasīšana, rakstīšana un klausīšanās var palīdzēt uzlabot valodas prasmes? [19:00] Ko lasīt tiem, kuri vēlas izkopt valodu? [22:25] Kā iedrošināt skolēnus lasīt? [32:57] Vai jālasa arī obligātā literatūra? [34:58] Izvēlēto grāmatu ideju sasaiste ar obligāto literatūru. [36:04] Vai jauniešu latviešu valodas zināšanas ir pasliktinājušās? [41:52] Prasme nepārtraukti mācīties un tās aktualitāte mūsdienās. [43:40] Kā Aija nolēma kļūt par skolotāju? [49:50] Kā vecāki par palīdzēt bērniem iemīlēt lasīšanu? [54:54] Kāpēc ir vērts apmeklēt bibliotēku? [1:00:28] Kā Aija pagūst izlasīt tik daudz grāmatu? [1:03:18] Aijas nākotnes ieceres. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Ir vai nav saules paneļiem nākotne Latvijā? Ar pilnu pārliecību teikt jā nevar, jo ir gana daudz bet, kas pagaidām attur masveida saules paneļu uzstādi mājsaimniecībās. Varbūt skeptiķu iebildumi ir pārspīlēti? Noslēdzam trīs raidījumu ciklu par saules paneļu uzstādīšanu un lietošanu Latvijā. Pirmajā raidījumā optimisma par saules paneļu uzstādīšanu bija pārpārēm, bet klausītāju komentāri mūs atgrieza uz zemes. Otrajā raidījumā jau bija jāpasēž un jāparēķina, vai nu tās saules baterijas tiešām būs tik izdevīgas. Šoreiz izvērtējam visus par un pret par saules baterijām un kolektoriem Latvijā. Raidījumā Kā labāk dzīvot skaidrojam, kāds ir saules paneļu ir uzstādīšanas process, kāda šobrīd ir likumdošana, lai to veiktu, kādi ir klupšanas akmeņi un riski nākotnē un kas noteikti būtu jāmaina, lai veicinātu saules paneļu uzstādīšanu. Analizē uzņēmuma "AJ Power" uzņēmuma grupas vadītājs Roberts Samtiņš un AS "Latvenergo" pārdošanas direktors Uldis Mucenieks. Saules paneļu ierīkošanā svarīgi, lai būtu droši, svarīga jumta nestspēja, kā arī elektrodrošība. Jumtu, protams, speciāli nepārbūvē, bet jaunbūvi ceļot, var jau paredzēt iespēju uzstādīt saules paneļus kaut kad nākotnē. Pēdējo gadu laikā saules paneļu efektivitāte pieaugusi no 20 uz 25 % un līdz ar to arī vajadzīga mazāka paneļu virsma. Bet turpmākos gadus tas diez vai notiks vairs tik strauji. Taču jārēķinās, ka pašas tehnoloģijas veido apmēram pusi no kopējām izmaksām. Darbs un uzstādīšana vēl jārēķina, šīs izmaksas, pateicoties inflācijai, aug. Saskaņojums saules paneļu uzstādīšanai šobrīd jāsaņem tikai no “Sadales tīkla”. Tas aizņem vidēji piecas dienas, ja vēl nav vajadzīgs saskaņojums būvvaldē. Tas attiecas uz saules paneļu sistēmām līdz 11 kW. Vai saskaņojums ir jāsaņem arī būvvaldē, tas jau ir atkarīgs no katras pašvaldības būvvaldes, jo vienota regulējuma nav. Speciālisti norāda, ka būtu vēlams precizējums normatīvajos aktos, kas ir saules paneļi un kāds saskaņojums nepieciešams. Pieredzē, izmantojot saules paneļus, dalās bitenieks Andrejs Briedis un saules paneļu lietotājs Pēteris Krīgers.    

"Ja cilvēks ieies pļavā, ja izdosies ievilināt, daba pati pārējo pati paveiks," pārliecināta projekta "GrassLIFE" vadītāja Inga Račinska. Dabā viss notiek joprojām …var iebrist pļavā un dziļi, dziļi ieelpot, jo daba neko nav atcēlusi. Par dabisko pļavu atjaunošanu un Latvijas dabas fonda aktivitātēm interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta projekta "GrassLIFE" vadītāja Inga Račinska, projekta "GrassLIFE" eksperte Baiba Strazdiņa, entomologs un sīkbūtņu pasaules pazinējs Voldemārs Spuņģis. Pieredzē dalās kampaņas "Daba neko nav atcēlusi!" pasākumu apmeklētājs Marģers Majors. Inga Račinska norāda, ka Latvija ir zaļa, bet īstu dabisko pļavu Latvijā ir palicis maz, tikai 0,7% no Latvijas teritorijas, tāpēc arī Latvijas Dabas fonds aizsāka projektu "GrassLIFE". Viena no aktivitātēm projekta ietvaros šovasar ir kampaņa “Daba neko nav atcēlusi!”. “Kampaņa ir tieši par to – ievest cilvēku pļavā. Parādīt, ka pļavā viss notiek, tā ir tik skaista, brīnišķīga un tajā var atrast gan drāmu, gan mieru, gan krāsas, gan skaņas," atzīst Inga Račinska. "Pļavā ar atrast pilnīgi visu, bet vajag iekāpt pļavā, vajag dot iespēju pļavai sevi izklaidēt. Šī kampaņa domāta, lai palīdzētu cilvēkam ieiet pļavā, iedot rokā rīkus, lai viņš ieraudzītu pļavu un visu, kas tajā notiek.” Kampaņas “Daba neko nav atcēlusi!” ietvaros notiek ultraziedēšanas maratons, kukaiņu mīlas festivāls, izrāde “Mobilais ganāmpulks”, gājieni dabā kukaiņus skatīt, pļavas putnu dziesmas var klausīties "spotify" un katrs var tās iemācīties. Plašāka informācija par kampaņas aktivitātēm pieejama Latvijas dabas fonda "facebook" lapā vai "GrassLIFE" mājas lapa.

Šonedēļ Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas muzejā, atklāja Pieredzē balstītā grafiskā dizaina starptautiskās asociācijas jeb SEGD Latvijas nodaļu. Asociācija ir bezpeļņas organizācija, kura dibināta 1973. gadā ASV un kuras mērķis ir izglītot un dalīties pieredzē par dizainu, kurš ir pārdomāts, pakārtots cilvēku vajadzībām un kurš apliecina augstas mākslinieciskās un praktiskās kvalitātes, respektējot konkrēto vidi un tās tradīcijas. Kopumā pasaulē ir 42 SEGD nodaļas – Eiropā tās darbojas Parīzē, Londonā un Edinburgā, tagad Ziemeļvalstu un Baltijas dizaineru mijiedarbības organizatoriskais centrs būs Rīgā. Pateicoties vairākkārtējiem apbalvojumiem SEGD rīkotajos konkursos, tiesības organizēt Pieredzē balstītā grafiskā dizaina starptautiskās asociācijas Rīgas nodaļu ieguva dizaina birojs “H2E”. Tā vadošā dizainere Ingūna Elere, šopavasar piedalījās arī ikgadējā SEGD balvas konkursa žūrijā. Vašingtonā pieņemtais lēmums par šīgada dizaina balvas ieguvēju būs zināms īsi pirms Jāņiem. Jāpiebilst, ka dažus darbus konkursam bija iesnieguši arī Igaunijas dizaineri. Pērn SEGD “Globālā dizaina balvu” saņēma “H2E” veidotā Alūksnes mazbānīša stacijas ekspozīcija un makšķernieku soli pie Alūksnes ezera. Šonedēļ uz iepazīstināšanu ar SEGD tīklošanās principiem un iecerēm tika aicināti gan uzņēmēji, gan dizaineri un jomas entuziasti. Par nepieciešamu iesaistīties šajā starptautiskajā platformā stāsta Ingūna Elere un Holgers Elers un SEGD Rīgas nodaļas vadītāja Dagnija Balode.

“Komunikācija ir tas, kā mēs varam dzīvot dzīvāku dzīvi,” teic šā raidījuma viešņa – viedokļu līdere Kristīne Beitika, kura aizrautīgi darbojas un iedvesmo cilvēkus sociālajā tīklā Instagram. Raidījumā runājām par rakstīšanu, vēstuļdraugiem, satura mārketingu, iedvesmu, emocijzīmju un tēmturu tendencēm, kā arī daudz ko citu. Kristīne Beitika ir mārketinga speciāliste, blogere jeb emuāriste, Instagram satura autore un viena no 15 ietekmīgākajiem un godīgākajiem mikroviedokļu līderiem Latvijā. Kristīne ir veselīga un laimīga dzīvesveida entuziaste, kura mīl būt dabā, ceļot un skriet. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://www.instagram.com/kristine_beit/ – Kristīnes Instagram profils https://kristinebeitika.com/ – Kristīnes emuārs www.instagram.com/indrasalcevica/ – Indras Salcevičas Instagram profils http://morethansize.com/ – Indras Salcevičas sevis mīlēšanas emuārs https://www.instagram.com/explore/tags/atklaj/ – Instagram tēmturis #atklaj https://bit.ly/3gmqhFk – Instagram tēmturis #kustiesvairākjūtieslabāk https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – “Pieturzīmju” Facebook lapa https://instagram.com/pieturzimes – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/3HeD2yi – sarunas transkripts Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [01:38] Kristīne pirmā rakstīšanas pieredze? [05:48] Kad Kristīne sāka rakstīt blogu un Instagram? [07:16] Kristīnes ieceres uzlabot blogu. [08:28] Ko Kristīne domā par terminu “viedokļu līderis”? [12:12] Kā Kristīne iemācījās veidot tik līdzsvarotu un kvalitatīvu saturu? [15:01] Kristīnes iedvesmas avoti: iedvesmotāji, vecmāmiņa un viņas aizraušanās. [20:41] Kādus latviešu valodas resursus Kristīne izmanto? [21:30] Tekstu sagatavošanas un rediģēšanas process. [24:05] Vai tā bija apzināta izvēle – rakstīt tikai latviešu valodā? [28:08] Vai Kristīnei ir viegli būt atklātai? [30:50] Kristīnes domas par atbildības svarīgumu. [31:30] Kristīnes atbildības sajūta, rakstot tekstu emuārā un Instagram. [34:00] Ko Kristīne iesaka tiem, kuri plāno vai jau rada saturu? [35:25] Instagram rakstzīmju ierobežojums. [36:22] Tēmturis jeb mirkļbirka: kā to izmantot gudri un iedarbīgi. [41:08] Kristīnes ieteikumi attiecībā uz emocijzīmēm. [44:55] Instagram terminu lietojums un latviešu valodas ekvivalenti. [51:27] Valodas pielāgošana situācijai. [52:25] Citi Kristīnes hobiji un aizraušanās. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Tulka piedzīvojumi valsts prezidenta kancelejā un citos oficiālos pasākumos, ieskats tulka darbā un ikdienā, kā arī dalība Ventspils Augstskolas dibināšanā – šajā raidījumā pieredzējušais un draudzīgais filoloģijas doktors Jānis Sīlis (jeb Džo, kā viņu mēdz dēvēt kolēģi) stāsta par piedzīvoto, 45 gadus strādājot akadēmiskajā darbā un tulkošanas nozarē. Raidījumā runājām par tulkojumzinātni, mutvārdu tulkošanu un tās izaicinājumiem, angļu valodas ietekmi uz latviešu valodu, kā arī diskutējām par pareizu latviešu valodu un daudz ko citu. Jānis Sīlis ir valodnieks, filoloģijas zinātņu doktors un profesors Ventspils Augstskolā, kurā strādā kopš tās dibināšanas 1997. gadā. Profesors ir sniedzis nenovērtējamu ieguldījumu Latvijas tulkojumzinātnē, un pagājušajā gadā nāca klajā viņa monogrāfija “Trīs gadu desmiti Latvijas tulkojumzinātnē”. Sabiedrisks, ar labu humora izjūtu apveltīts cilvēks – tāds ir Jānis Sīlis, kurš kļuvis ne tikai par atzītu, cienītu un iemīļotu pasniedzēju studentu vidū, bet arī pazīstamu valodniecības ekspertu valsts mērogā. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Monogrāfija: Sīlis, J. Trīs gadu desmiti Latvijas tulkojumzinātnē. Ventspils: Ventspils Augstskola, 2019. 527 lpp. Noderīgas saites: https://www.facebook.com/groups/kalamburis – Facebook grupa “KalamBūris” https://www.facebook.com/pg/Pieturzimes/services/ – “Pieturzīmju” lekciju piedāvājums https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – vairāk informācijas un podraides jaunumi “Pieturzīmju” Facebook lapā https://instagram.com/pieturzimes – “Pieturzīmju” Instagram profils https://bit.ly/312Dikt – sarunas transkripts Seko līdzi jaunumiem “Pieturzīmju” Instagram profilā, uzdod jautājumu nākamajam podraides viesim un saņem atbildi raidījumā! “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [02:08] Kā J. Sīlis kļuva par vadošo tulkojumzinātnes ekspertu Latvijā? [05:05] Vai cilvēkiem ar muzikālo dzirdi ir daudz vieglāk apgūt svešvalodu? [06:10] Tulkošanas gēns Sīļu ģimenē. [17:45] Mutvārdu tulka pieredzes stāsti. [26:50] Kādām prasmēm jāpiemīt tulkam? [35:30] Ko šobrīd J. Sīlis dara zinātnes laukā? [37:45] Kas ir tulkojumzinātne? [41:10] J. Sīļa darbs Ventspils Augstskolā un tās pirmsākumi. [45:45] Kā attālinātās mācības ir mainījušas pedagoģisko darbu? [51:40] Kā profesors vērtē jauniešu zināšanas, interesi un iesaisti? [1:00:48] Angļu valodas ietekme uz latviešu valodu. [1:04:50] Mēģinājums mainīt vārdu “eiro”. [1:07:30] Daudzskaitļa formas maiņa latviešu valodā. [1:08:20] Vai un kāda ir pareiza latviešu valoda? [1:11:30] J. Sīļa valodas “interesantumu kolekcija” un vārdspēles. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Mūsu ikdiena paiet strādājot un tikai retu reizi izdodas satikt kādu kolēģi no citiem uzņēmumiem, lai iepazītos un pārrunātu pieredzi, jo sevišķi šajos pašizolācijas laikos. Dalīties pieredzē nav īsti mūsu ieradums, kas gan ar laiku un iespējām jau sāk mainīties, taču, lielākoties mēs labprātāk klausāmies kā dalāmiem. Podkāsti, raksti, tikšanās, konferences - tās ir vietas, kurās mēs varam satikties - dzirdēt kā iet citiem, ka iespējams mēs neesam vieni ar šo vai citu situāciju un kaut ko vienmēr ir iespējams mācīties no tiem, kuri jau vienreiz gājuši cauri kādam procesam vai projektam. Dažas no HR podkāsta epizodēm vienmēr būs veltītas sarunām ar kādu no uzņēmuma pārstāvjiem - Personāla vadītāju vai uzņēmuma CEO, kuri var dalīties ar  labo praksi un piemēriem, iespējams kādam no jums tie noderēs, domājot par sava uzņēmuma vides attīstīšanu nākotnē. No 2. decembra līdz 26. janvārim CV online aptaujāja 11 369 respondentus, lai noskaidrotu labākos darba devējus Latvijā un pavisam nesen, martā, tika sveikti laureāti. Manu uzmanību pievērsa viens no laureātiem  - uzņēmums BITE. Kāpums par 32 vietām, kā rezultātā Gada izaugsmes nominācija un 6. labākais darba devējs Latvijā, kas nozīmē, ka būs par ko parunāt. Šajā podkāsta epizodē tiekos ar uzņēmuma BITE Klimata kontoles arhitekti Lauru Pļavnieci.  HR Podcast atbalsta personāla vadības programma Cake HR. CakeHR 7 gadu laikā no vienkāršas darba laika uzskaites sistēmas ir kļuvusi par visaptverošu personālvadības programmu, kurā ir tādi moduļi kā Darba laika uzskaite, Maiņu plānošana, Izdevumi, Darbinieku vērtēšana un vēl daudzi citi. CakeHR programma tiek pastāvīgi uzlabota, lai tā kļūtu par labāko personālvadības programmu, un to jau tagad izmanto vairāk nekā 50 valstīs. CakeHR vēlas palīdzēt atrisināt personālvadības izaicinājumus, un tas lieliski saskan ar HR Podcast misiju. Paldies CaheHR par atbalstu!Mūzika: Adrian Walther (Remember Me), Bright (Love is all we need)

Šodienas podkāstā turpināsim par tēmu - Kā šajos ārkārtas apstākļos organizēt darba vidi, kā runāt ar darbiniekiem un klientiem, jo tikai runāšana un skaidrošana palīdz veidot uzticēšanos gan no klientu puses, gan no darbiniekiem. Par krīzes komunikāciju jau runājām iepriekšējā podkāstā, kurā tikos ar Ivaru Svilānu, taču šodien turpināsim šo tēmu nedaudz no citas prizmas. Runāsim gan par komunikācijas nozīmi un kā praktiski to paveikt kā arī vairak pieskarsimies tēmai par attālināto darbu, liela daļa uzņēmumu šobrīd ir spiesti strādāt no mājām un tas atstāj paliekošu ietekmi uz biznesu, jo ne visi ir gatavi šādām pārmaiņām un šodien tas vairs nav " nice to have"  bet vienīgais risinājums, lai turpinātu darbu un biznesu. Par to kā organizēt šo pieeju savā pieredzē dalīsies komunikācijas jomas eksperte Kristīne Mennika - LASAP valdes locekle un bankas Citadeles korporatīvās komunikacijas vadītāju ar pieredzi , strādājot, gan Microsoft, gan finanšu sfērā, piedaloties gan AB lv, gan PNB krīzes komunikācijas procesos.HR Podcast atbalsta personāla vadības programma Cake HR. CakeHR 7 gadu laikā no vienkāršas darba laika uzskaites sistēmas ir kļuvusi par visaptverošu personālvadības programmu, kurā ir tādi moduļi kā Darba laika uzskaite, Maiņu plānošana, Izdevumi, Darbinieku vērtēšana un vēl daudzi citi. CakeHR programma tiek pastāvīgi uzlabota, lai tā kļūtu par labāko personālvadības programmu, un to jau tagad izmanto vairāk nekā 50 valstīs. CakeHR vēlas palīdzēt atrisināt personālvadības izaicinājumus, un tas lieliski saskan ar HR Podcast misiju. Paldies CaheHR par atbalstu! Lasiet: - https://standuply.com/330-remote-work-tools?fbclid=IwAR0Ee_a6XOyuOmpYSK0-9tirweDuKdouNgMy25Ogzvue9ELUkNPj-NQDzio   - http://digitalmarketingmagazine.co.uk/digital-marketing-content/coronavirus-crisis-communications-hear-how-top-employers-are-reaching-their-workforce/5125 Mūzika: Adrian Walther (Remember Me), Bright (Love is all we need)

Deja un mūzika kā iedarbīgs valodas mācīšanas veids, sabiedrības iecietība pret citādo, kā arī iekļaujošā (politkorektā) valoda – par šiem un citiem jautājumiem runājām ar projektu vadītāju un valodu pasniedzēju Lingitu Linu Bopulu. Lingita ir ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā un maģistra grādu komunikācijas zinātnē. Iegūtā izglītība ir noderējusi profesionālajā darbā: Lingitai ir pieredze valodu mācību organizēšanā un projektu vadībā, turklāt viņa ir dedzīga latviešu un angļu valodas pasniedzēja. Raidījuma vadītāja Aiga Veckalne ir valodas eksperte, aizrautīga tulkotāja un filoloģe, kā arī uzņēmējdarbības profesionāle un lektore. Noderīgas saites: https://satori.lv/article/afrika-es-esmu-balta – Lingitas raksts “Āfrikā es esmu baltā, bet Latvijā – melnā” https://www.youtube.com/channel/UCx1xhxQyzR4TT6PmXO0khbQ – WOW English TV YouTube kanāls https://tezaurs.lv – plaša latviešu valodas skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca https://www.letonika.lv/ – enciklopēdisks uzziņu resurss https://www.instagram.com/tavavaloda/ - “Tava valoda” Instagram profils https://www.instagram.com/es.milu.lv/ - “es.milu.lv” Instagram profils https://tulkot.lv/jaunumi/ - tulkošanas biroja “Tulkot.lv” blogs https://skrivanek.lv/latviesu-valodas-padomi/ - tulkošanas biroja “Skrivanek” blogs http://maciunmacies.valoda.lv/ – Latviešu valodas aģentūras izstrādātais resurss latviešu valodas apguvei https://www.facebook.com/Pieturzimes/ – vairāk informācijas un raidieraksta jaunumi “Pieturzīmju” Facebook lapā https://instagram.com/Pieturzimes – raidieraksta ierakstu aizkulises un citas interesantas ziņas https://bit.ly/3HcFZPO – sarunas transkripts “Pieturzīmes” piedāvā ne tikai aizraujošu podraidi par visu, kas saistīts ar valodu, bet arī praktiskas un noderīgas lekcijas un konsultācijas par valodas lietojumu semināros, vebināros, konferencēs un individuālās mācībās. Raidījuma piezīmes: [1:05] Lingitas raksts “Āfrikā es esmu baltā, bet Latvijā – melnā”. [2:55] Situācijas, kad Lingita netika uztverta kā savējā. [7:03] Vai sabiedrības iejūtības līmenis ir mainījies? [8:38] Vai cilvēkiem, kuri prot latviešu valodu un kuriem ir zināšanas par kultūru un tradīcijām, ir tiesības sevi dēvēt par latviešiem? [9:26] Lingitas bērnība mazpilsētā tolaik, kad tolerances jautājumi nebija tik aktuāli. [14:19] Ceļojums uz Lingitas tēva dzimteni. [18:08] Āfrika un kopā būšana. [24:55] Politkorektums jeb iekļaujošā valoda kā mūsdienu tendence. [28:08] Kā Lingita vērtē latviešu valodu vienaudžu vidū? [30:23] Kā pilnveidot latviešu valodas prasmes? [32:20] Latviešu valodas mācīšanas pieredze ārzemniekiem: mācīšana ar dejām, dziesmām un spēlēm. [35:43] Angļu valodas mācīšana bērniem ar īpašu “WOW! English” metodi un dažādām aktivitātēm. [38:00] Kādas idejas, mācot bērnus, noderējušas, arī mācot valodu arī pieaugušajiem? [39:30] Lingitas ieteikumi vecākiem, kuri vēlas, lai bērni apgūtu angļu valodu ļoti agrā vecumā. [41:44] Publiski pieejamie resursi valodas apguvei tiem, kas mācās latviešu valodu. [43:05] Lingitas izstrādātā programma un latviešu valodas mācīšana emigrantu nometnē. [45:50] Lingitas nākotnes mērķi un intereses. --- Send in a voice message: https://anchor.fm/pieturzimes/message

Ziņas par vīrusu un visa šīs situācija, nāca negaidītii, tieši tik negaidīti, lai mēs atkal nezinātu kā rīkoties, cik ātri vai lēni uztvert nopietni radušos situāciju un sākt par to komunicēt, ja arī sākumā man šķita, ka atkal tas ir kaut kas tāls un Ķīnas problēmas mani tieši neskars, tad šīs nebija tā reize, kas man liek secināt vienu - mēs esam kļuvuši ļoti globāli un patiesībā ļoti atkarīgi viens no otra. Īsti vairs nav skaidrs, kas būs tālak, ir nedaudz tāda paralizējoša sajūta, jo šajā reizē tas ir savādāk - sajūtas skar ikvienu, vispirms individuāli un tieši tikpat, šīs situācija skar katru uzņēmumu un jomu, kurā cilvēki strādā. Tieši tāpēc to sauc par krīzi, kad īsti nezinām kā rīkoties, visi esam paaugstināta stresa apstākļos un nedaudz samulsuši - kas būs tālāk? Kā mēs tālāk strādāsim un dzīvosim?Uzņēmumiem šis laiks ir ļoti izaicinošs, jo uzreiz jāpieņem ļoti daudzi lēmumi vienaicīgi, nereti aizmirstot par ļoti svarīgu aspektu - skaidru komunikāciju saviem darbiniekiem. Deloitte pētījums saka, ka tikai 47% no uzņēmumiem ir skaidrs plāns, komanda vai rīki, kas palīdzētu nodrošināt labu krīzes komunikāciju, ja būtu tāda nepieciešamība, pārējiem, lai nosargātu gan savus darbiniekus, stresa rezultātā nesastrīdēties un nesabojāt sava uzņēmuma reputāciju un tēlu, tagad ir jārīkojas ātri, atbildīgi, uzmanīgi un ar rūpēm vispirms par saviem darbiniekiem. Kā  būtu jārīkojas uzņēmējiem, kā komunicēt par radušos situāciju ar saviem darbiniekiem, laikā, kad valsts ir noteikusi ārkārtas apstākļus? Kādu ziņu nodot, lai tā būtu saskaņā ar valstī notiekošo, lai tā būtu saprotama darbiniekiem un mazinātu paniku, taču vienlaikus, lai darbs neapstātos pilnībā?Jau šodien varam redzēt diezgan daudz labus piemērus kā valstis komunicēt par radušos situāciju - sasaucot krīzes padomes, regulāri nodrošinot ziņu apriti medijos, tie ir labi krīzes komunikācijas piemēri, taču manuprāt, šodienas lielākais izaicinājums ir tas, ka informācijas ir pārāk daudz - tā ir visur, cilvēki dalās ar saturu, liek sociālos medijos savu pieredzi, strap visu lielo informācijas gūzmu, pazūd patiešām svarīgas ziņas, kas ir arī krizes komunikācijas galvenais mērķis - informēt visus par reālos situāciju un nākošajiem soļiem un rīcību.HR Podcast viesis ir RTU Sabiedrisko attiecību departamenta direktors un LASAP valdes loceklis Ivars Svilāns.HR Podcast atbalsta personāla vadības programma Cake HR. CakeHR 7 gadu laikā no vienkāršas darba laika uzskaites sistēmas ir kļuvusi par visaptverošu personālvadības programmu, kurā ir tādi moduļi kā Darba laika uzskaite, Maiņu plānošana, Izdevumi, Darbinieku vērtēšana un vēl daudzi citi. CakeHR programma tiek pastāvīgi uzlabota, lai tā kļūtu par labāko personālvadības programmu, un to jau tagad izmanto vairāk nekā 50 valstīs. CakeHR vēlas palīdzēt atrisināt personālvadības izaicinājumus, un tas lieliski saskan ar HR Podcast misiju. Paldies CaheHR par atbalstu!Izlasiet: [BREAKING!] Working from Home: How Your Business Can Survive the Coronavirus (Covid-19) OnslaughtMūzika: Adrian Walther (Remember Me), Bright (Love is all we need)

Kā norit jauniešu darbs dažādās kristīgās konfesijās, kas jauniešiem ir vajadzīgs un kā sākt jaunatnes kalpošanu savā draudzē? Pieredzē dalās Lelde Keice, jauniešu kalpošanas vadītāja Vīlandes baptistu draudzē, Velta Skolmeistere no Vidzemes Katoļu jauniešu centra un Elīna Ermansone, LELB Jauniešu centra koordinatore. Raidījumu veidoja Augusts Kolms un Elizabete Mežule. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Kā norit jauniešu darbs dažādās kristīgās konfesijās, kas jauniešiem ir vajadzīgs un kā sākt jaunatnes kalpošanu savā draudzē? Pieredzē dalās Lelde Keice, jauniešu kalpošanas vadītāja Vīlandes baptistu draudzē, Velta Skolmeistere no Vidzemes Katoļu jauniešu centra un Elīna Ermansone, LELB Jauniešu centra koordinatore. Raidījumu veidoja Augusts Kolms un Elizabete Mežule. Raidījums top sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv. Citas Savienots epizodes

Mūsu ikdiena paiet strādājot un tikai retu reizi izdodas satikt kādu kolēģi no citiem uzņēmumiem, lai iepazītos, parunātos un parunātu par pieredzi. Dalīties pieredzē nav īsti mūsu ieradums, kas gan ar laiku un iespējām jau sāk mainīties, taču, lielakoties mēs labprātāk klausāmies kā dalāmiem. Podkāsti, raksti, tikšanās, konferences - tās ir vietas, kurās mēs varam satikties - dzirdēt kā iet citiem, ka iespējams mēs neesam vieni ar šo vai citu situāciju un kaut ko vienmēr ir iespējams mācīties no tiem, kuri jau vienreiz gājuši cauri kādam procesam vai projektam. Dažas no podkāsta epizodēm būs veltītas sarunai ar dažādiem uzņēmumiem, kuri pirms gada ieguvuši Darba devēja DNS apbalvojumus par ieviestajiem projektiem, kuriem ir bijusi liela ietekme uzņēmumā. Tad nu šodien pie manis ciemos kolēģe Madara Juška, kura jau padsmit gadus vada personāla pārvaldi uzņēmumā Drogas. HR Podkāsts top sadarbībā ar CakeHR Mūzika: Adrian Walther (Remember Me)

Interesējamies par festivālu „Čello Cēsis”, ar kuru Vidzemes koncertzāle "Cēsis" sāk savu jauno sezonu. Par festivālu stāsta koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska. Piektais Čello Cēsis festivāls aicina būt lieciniekiem tām vērtībām, tām mūzikas kvalitātēm, kas raksturo 21.gadsimtu.  Jaunatklāsmes, vēl nebijusi pieredze, atvērtība, izbaudot pasaules ievērojamāko komponistu čellmūzikas partitūras, Latvijā nedzirdēti, vēl neatskaņoti opusi, neparasti čella skanējumi, mūzika sinerģijā ar vizuālo un dejas mākslu. Pieredzējuši čella spēles meistari un jaunas skatuves zvaigznes no Amerikas, Vācijas, Japānas un Latvijas unikālās festivāla programmās.  "Festivāls "Čello Cēsis" ir dzimis un radies vienlaikus ar koncertzāli "Cēsis". Šogad svinējām koncertzālei piecu gadu jubileju un šogad svinam mūzikā "Čello Cēsis" piecus gadus," stāsta Inese Zagorska. "Čells izvēlēts, jo esam akustiskā koncertzāle. Mūsu bagātība ir zāles sonorika, zāles skanējums un akustika. Man liekas, ka čella skaņa un tembrs ir ļoti piemērots zāles akustikai. Līdztekus tam ir lieliski čellisti, gan latviešu čellisti, gan čellisti visā pasaulē, un ļoti plašs čella repertuārs, kurš arvien rodas no jauna. Arī tāpēc, ka palūkojāmies, kas notiek Baltijā un Skandināvijā, šis pirmais čella festivāls Baltijā un Skandināvijā. Tas ir nišas festivāls un mums likās, ka ar to ieņemtu savu īpašo nozīmi, kas profesionālā ziņā pievilinātu čellistus no Eiropas un pasaules, interese būtu vērsta uz mūsu koncertzāli" Šogad festivāla akcents ir šī gadsimta mūzika. "Čella repertuārs arvien veidojas no jauna, mūsu festivāla saturs un mūzika, kas skanēs, būs daudziem jauna pieredze un jaunatklāsmes. Aizrautīgs ceļojums zināmajā un arī nezināmajā. Šī festivāla impulss bija Filipa Glāsa dubultkoncerts vijolei un čellam, ko atskaņos māsa Kristīne un Margarita Balanas," atklāj Zagorska. "Amerikāņu mūziķe Ēšlija Bāsgeita atvedīs amerikāņu mūzikas programmu. Tā būs novatoriska, saistoša mūzika, kurā džezs, panks, arī laikmetīgā mūzika. pianistam Reinim Zariņam šis saspēle būs liels izaicinājums. Taču Reinis Zariņš kopā ar viņu studējis Jēlas universitātē un kopā arī spēlējuši." Zagorska arī atgādina, ka pirmajā festivālā uzbūvēts čells, kuru iegādājas viens čellists. Nākotnē festivāla rīkotāji vēlētos atrast partneri, ar kura palīdzību varētu uzbūvēt jaunu instrumentu un dāvāt to kādam jaunam Latvijas talantam.

Trīs dienas Latvijā bija sabraukuši diasporas latviešu skolu skolotāji, lai izglītotos un savā starpā diskutētu par to, kā veiksmīgāk apgūt latviešu valodu ārlatviešu skoliņās, kā radoši valodas apguvi saistīt ar tradīciju iepazīšanu, teātra spēli un citām skoliņu aktivitātēm un ko īsti nozīmē integrēta latviešu valodas apguve diasporas skoliņās, pārrunājam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Pieredzē un gūtajās atziņas pēc Latvijas valsts aģentūras diasporas skolotāju kursiem dalās Latviešu valodas aģentūras diasporas projektu koordinatore Aija Otomere, Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes Ņudžersijas latviešu skolas pārzine Jana Anča-Tetere, Maskavas Latviešu skolas vadītāja Antra Levova, Berlīnes latviešu skolas radošā skolotāja Ieva Kunga un Sidnejas Latviešu skolas bijusī pārzine, skolotāja Māra Mora (Moore). Berlīne latviešu skoliņā aizvadītajā mācību gadā mācījās 60 bērnu. Maskavā šobrīd mācās 42 bērni, ir bērni, kas saprot latviešu valodu, ir kas atnāk bez valodas zināšanām. Iznāk teju katram veidot atsevišķu programmu. Ņūdžersijā latviešu skoliņā šobrīd ir 50 skolēnu. Sidnejas latviešu skoliņā mācās 20 skolēnu, vēl 5-6 bērni piedalās spēļu grupā. Visās skoliņās māca ne tikai latviešu valodu, bet arī latviešu tradīcijas. Eiropas skoliņās mācības notiek integrēti un caur radošu darbošanos, skoliņās ASV un Austrālijā arvien ir saglabāts mācību priekšmetu princips.

Par uzdrīkstēšanos un drosmi mesties piedzīvojumos. Kāpēc doties izglītības apmaiņas programmā "Erasmus"? Katrs students sapņo doties pus gada garā piedzīvojumu un emociju ceļojumā, taču bieži prieku doties aizēno bailes par studiju pielīdzināšanu, dokumentu kārtošanu, valodas zināšanām, un, protams, naudu.  Jautājumi un atbildes par to, ko Tu jau sen gribēji zināt. Pieredzē dalās Adelīna Anna Ziemele, kura pus gadu projekta ietvaros dzīvoja Itālijā, kā arī Nauris Vasiļevskis, kurš pus gadu pavadīja Portugālē. Klausies un iedvesmojies!  

Par uzdrīkstēšanos un drosmi mesties piedzīvojumos. Kāpēc doties izglītības apmaiņas programmā "Erasmus"? Katrs students sapņo doties pus gada garā piedzīvojumu un emociju ceļojumā, taču bieži prieku doties aizēno bailes par studiju pielīdzināšanu, dokumentu kārtošanu, valodas zināšanām, un, protams, naudu.  Jautājumi un atbildes par to, ko Tu jau sen gribēji zināt. Pieredzē dalās Adelīna Anna Ziemele, kura pus gadu projekta ietvaros dzīvoja Itālijā, kā arī Nauris Vasiļevskis, kurš pus gadu pavadīja Portugālē. Klausies un iedvesmojies!  

Kamēr vieni bauda pirmās dzīves ballītes, tikmēr citi jau pelna iztiku. Ko nozīmē būt jaunam un veiksmīgam? Pieredzē dalās Patrisha, Jēkabs Lagūns un Līva Šķirus. Visa pasaule pavisam nesen uzzināja to, ka Kailija Džennere vien 21 gada vecumā ir kļuvusi par jaunāko miljardieri pasaulē. Mums visapkārt parādās arvien jauni cilvēki, kuri sasniedz lielas lietas. Un, ja mēs skatāmies uz to, kas tad īsti ir "lielas lietas", tad jāsaka, ka tas dažreiz ir vienkārši mazliet lielākas atbildības uzņemšanās. Mums visapkārt netrūkst jauniešu, kuri dara un dara daudz, vēl atrodoties vidusskolas solā.  "Cita domnīca" iepriekš apskatīja to, kā izvēlēties dzīves "īsto" ceļu, pēc tam, kad pabeigtas mācības vidusskolā. Ir jaunieši, kas zin, ko dzīvē vēlas darīt jau pirms vidusskolas beigšanas. Kā viņi to panāk? Kāda atbildība gulstas uz viņu pleciem? Ko viņi palaiž garām un ko iegūst? Runājam par atbildību, kļūdām, draugiem, kā arī saviem un vecāku pareizajiem lēmumiem. Ciemos: Pirmā latviete, kura noslēgusi līgumu ar Universal Music Group- Patrisha. Viņa raidījumā iepazīstina ar to kā ir būt vien 17 gadus jaunai un būt jau ar abām kājām mūzikas biznesā. Patrisha stāsta arī par Billie Eilish, sajūtām un emocijām tad, kad esi spiests pieaugt ātrāk nekā citi vienaudži. Ne tikai mūzika, bet arī sports bieži vien ir tas, kas liek jauniešiem agrākā vecumā izvākties no vecāku mājām, iemācīties pašam gatavot ēst un rūpēties par sevi. Tieši tāpēc raidījumā ciemos 17 gadus jaunais FK Metta spēlētājs, viens no spēcīgākajiem jaunajiem futbolistiem Latvijā- Jēkabs Lagūns. Dzīves ceļu ietekmē ne tikai lēmumi, kuri pieņemti vidusskolas laikā, bet arī pēc tam, par to lieliski spēj stāstīt repera Reika māsa- Līva Šķirus, kura ir gados jauna juriste, iepriekš bijusi grupas "Olas" menedžere.  Viegls, motivējošs un pozitīvs raidījums. Klausies un iedvesmojies!  

Skolēni, kuru ģimenes ir atgriezušās uz dzīvi Latvijā, bieži sastopas ar problēmām, ka ir sarežģīti iekļauties mācībās un saziņā ar apkārtējiem skolā, jo izglītības sistēma atšķiras no tās, kas bija mītnes zemē. Pamatproblēmas – valodas barjera, dažādās izglītības sistēmas, informācijas trūkums un tas, ka vecāki, būdami aizņemti ar savām problēmām, neaizdomājas, kā jaunajā vidē jūtas viņu bērns, visu atstāj skolas ziņā. Diskutējam par galvenajiem klupšanas akmeņiem, par atbalsta punktiem, par to, kur un kā iegūt informāciju, lai veiksmīgi iekļautos Latvijas izglītības sistēmā un uzklausām pieredzes stāstus. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2017./2018.mācību gadā Latvijā no citām valstīm ieradušies 835 skolēni. Raidījuma viesi: četru bērnu mamma Lelde Burve-Alksne kopā ar vecākajiem bērniem Albertu, Gustavu un Hermīni, ģimene šogad atgriezusies no Norvēģijas pēc deviņu gadu prombūtnes, un visi bērni ir skolas vecuma. Latviešu valodas aģentūras metodiķe zinātņu doktore pedagoģijā Ērika Pičukāne un Kurzemes plānošanas reģiona remigrācijas reģionālā koordinatore Kristīne Smilga. Sazināmies ar divu skolēnu mammu Diānu Liepiņu, kura dzīvo Lielbritānijā un arī plāno atgriezties Latvijā, arī ar Anniju Prisjolkovu-Bottiglieru no Jūrmalas, kura 2016.gadā atgriezās Latvijā no Maltas. Atgriežoties viņas bērns latviski nerunāja. Pieredzē darbā ar bērniem, kas ieradušies Latvijā no kādas citas valsts, dalās skolotāja Lāsma Cimere un Engures vidusskolas direktore Ilze Kalnozola. Viedokli izsaka Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, viņa maģistra darbu pirms trim gadiem izstrādāja, intervējot skolotājus, kas māca reemigrējušo ģimeņu bērnus, palīdz integrēt viņus skolas saimē. Raidījums Globālais latvietis. 21.gadsimts apkopojis informāciju, kā rīkoties vecākiem, kuri ar bērniem gatavojas atgriezties Latvijā. Raidījumā ekspertes uzsver, ka būtiskākais, ir vecākiem laikus sākt interesēties par nākamo izglītības iestādi Latvijā un nosacījumiem, lai bērns pēc iespējas veiksmīgāk iekļautos jaunajos apstākļos un izglītības sistēmā. Izglītības un zinātnes ministrijas mājas lapā informācijā ģimenēm, kas gatavojas atgriezties Latvijā, iesaka sazinieties ar konkrētās pilsētas/ novada izglītības speciālistu. Vecāki, kuriem ir aktuāli jautājumi, kā labāk bērnam apgūt zināšanas Latvijā jau pēc atgriešanās, izveidojuši savu Facebook grupu “Reemigrantu bērni Latvijas skolās”. Savukārt Ērika Pičukāne radījusi Facebook grupu ar nosaukumu “Dalīsimies pieredzē”, kur pedagogiem ir iespēja uzdot jautājumus.

Mūsu straujajā laikmetā strauji noveco mūsu iepriekš iegūtās zināšanas un profesionālās iemaņas. Tāpēc cilvēkiem pat ar daudzu gadu profesionālo pieredzi neizbēgami ir jāatgriežas skolas solā un pie mācībām. Kā šobrīd sokas ar nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveidi, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Ingus Zitmanis, Valsts izglītības attīstības aģentūras Profesionālās izglītības projektu departamenta direktora vietnieks, Pieaugušo izglītības pārvaldības nodaļas vadītājs, un Dagnija Vanaga, Rīgas Valsts tehnikuma direktore. Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) uzsāk trešo pieteikšanās kārtu Eiropas Savienības (ES) fondu pieaugušo izglītības projektā “Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide”. Tajā ikviens strādājošais un pašnodarbinātais no 25 gadu vecuma var pieteikties mācībām 11 tautsaimniecības nozarēs, līdz 17. septembrim iesniedzot pieteikumu kādā no 70 izglītības iestādēm visā Latvijā. Kopumā šajā kārtā iedzīvotāji var izvēlēties apgūt ap 100 dažādas prasmes un kvalifikācijas, ko izglītības iestādes piedāvā mācīties vairāk nekā 400 dažāda garuma un satura izglītības programmās. Visvairāk mācību iespēju šajā kārtā ir elektronisko un optisko iekārtu ražošanas un IKT nozarē, metālapstrādē, mašīnbūvē un mašīnzinībās, kā arī transporta un loģistikas nozarē. Programmas ietvaros pirmo divu kārtu laikā gandrīz 9000 atgriezušies skolas solā, lai pilnveidotu savas kompetences un zināšanas.

Vasara vēl nebūt nav beigusies, tropiskās naktis mums vairs nesola, bet tas nenozīmē, ka apkure mājās jāslēdz. Bet kā būtu ar nakšņošanu ārā? Nu ne pavisam ārā, jumts tomēr virs galvas telts veidolā būtu nepieciešams, bet varbūt var iztikt arī bez tā.  Nakšņošana zem klajas debess māca sadzīvot ar dabas untumiem, kā neapmulst un izdzīvot āra apstākļos un kā izdzīvot mežā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Pieredzē dalās āra dzīves speciālists Lauris Melkers un Lelde Burve-Alksne, kura kopā ar bērniem divus mēnešus nakšņo teltī. Kā tas ir, katru nakti nakšņot teltī, stāsta arī Leldes bērni Alberts un Hermīne. Dzīvojot teltī, Lelde Burve-Alksne saviem bērniem ļauj piedzīto sajūtu, kā ir iziet no komforta zonas. Ļauj piedzīvot dabu, izjust to caur sevi. Lai mitrums no zemes netraucētu dzīvot teltī, Lelde Burve-Alksne zem matrača liek aitādu kā izolācijas materiālu. Tas arī silda. Nakšņojot ārā, ir pavisam citāda miega kvalitāte. Turklāt izgulēties var īsākā laikā. Ilgāku laiko dzīvojot ārā, ir vajadzīga laba telts, lai lietus gadījumā nepamostos peļķē. Lai nebūtu auksti, var izmantot mūsdienu iespējas – siltā veļa (vilnas), kvalitatīvi guļammaisi. Starp visiem modernajiem materiāliem tomēr nepārspēta ir aitu vilna izolācijai un arī siltuma nodrošināšanai. Vilna, ja kļūst slapja, nekļūst auksta. Dodoties garākā pārgājienā vai izbraucienā ar laivām un nakšņojot teltī, jāatceras, ka atkritumi nakšņošanas vietā aiz sevis jāsavāc.

Turpinām sēriju par tiem valsts piederīgajiem, kuri visticamāk atpakaļ uz Latviju neatgriezīsies, tomēr ir daļa no mums. Raidījuma 21. gadsimta latvietis uzmanības lokā Krievijas latviešu trauksmes sauciens par dubultpilsonības atņemšanu atsevišķai diasporas daļai. Vairāki desmiti latviešu Krievijā sūdzējušies, ka saņem vēstules no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes par to, ka dubultpilsonība viņiem nav pieļaujama un no vienas pilsonības jāatsakās. Pieredzē dalās organizācijas “Krievijas latviešu kongress” priekšsēde Lauma Vlasova, Saeimas deputāts Ritvars Jansons, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļas vadītāja Zane Zeimule un cikla eksperte, Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāja Kristīne Saulītis.

Kas notiek ar draudzību, kad divas draudzenes taisa biznesu un kaut kas noiet greizi.. Pieredzē dalās: Viktorija un Iveta Sviridova no Black Shark Event ----- // ---- Reklāmas: Taylor's Consumables Ltd ir ģimenes uzņēmums, kurš sāka savu darbību 2016. gada februārī. Kompāniju vada mūsu meitene Dace Baumane (sākotnēji no Līvāniem) un piedāvā aptuveni 25k dažādas preces restorāniem, viesnīcām un citiem ēdināšanas uzņēmumiem Lielbritānijā. Ja kāds no jums strādā "catering" industrijā vai par to interesējas un ir ieinteresēts Daces produktos: Epasts: darcy@taylorsconsumables.co.uk Mājaslapa http://www.taylorsconsumables.co.uk --------- Daugavas Vanagu fonds Lielbritanijā izkārtojis divus koncerus korim, kur dzied jaunieši ar īpašām vajadzībām un tas būs viņu pirmais ārzemju koncertbrauciens. „Fonda Nāc līdzās” daudzbalsīgā jauktā kora koncerti diriģenta Rūdolfa Bērtiņa vadībā paredzēti: 1) 4. novembrī Londonā, St. Sapulchre dievnamā 2) 5. novembrī būs koncerts „Straumēnos”. Facebook saite: https://www.facebook.com/events/139110290063279/ Raksts Brīvajā Latvijā par šo koncerttūri: http://brivalatvija.lv/sakumlapa/cik-daudz-var-izdarit-ar-labu-krietnu-sirdi

Zinātnieki – spēks, kas var uzlabot Latvijas ekonomiku un konkurētspēju! Šoreiz raidījumā 21. gadsimta latvietis skaidrojam, kā pasaulē izkaisītos latviešu izcelsmes zinātniekus apzināt cenšas Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs un kāds varētu būs šo zinātnieku pienesums Latvijas zinātnei un ekonomikai. Mūsu sarunas viesis – Amerikā dzimušais un augušais Jānis Tupesis (attēlā). Viņš Viskonsīnas universitātē vada rezidentūras programmu, ilgus gadus neatliekamās palīdzības jomā darbojies arī vairākās Āfrikas valstīs, bet par savu pienākumu uzskata dalīties pieredzē un sniegt padomus arī rezidentiem no Latvijas.