Podcasts about cepur

Šobrīd Latvijā tiek vākti ziedojumi, lai attīstītu vidi, kur vīriešiem, kas nereti saskaras ar sociālo tabu runāt par savu emocionālo pasauli, būtu iespējas jebkurā brīdī saņemt atbalstu. Plašāka saruna par kampaņu raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas kampaņas vēstnesis un vloga "Emocijām dzimumu nav" vadītājs Armands Simsons, apmācību vadītāja, klīniskā psiholoģe un pārraudze, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa un biedrības "Ogle" pārstāvis Jānis Cepurītis. Jānis Cepurītis skaidro, ka jau otro gadu noris kampaņa, lai palīdzētu vīriešiem risināt mentālās veselības problēmas, jo statistika ir bēdīgā saistībā ar vīriešu pašnāvībām, katru  gadu zaudējam vairāk nekā 200 vīriešus. "Kopā mēģinām destigmatizēt šo tēmu. Runājam par tēmām atklāti, jo statistika rāda, ka tikai 18 % vīriešu saka, ka saņems atbalstu no ģimenes un draugiem, ka būs bēdīgi. Cenšamies runāt, lai vide būtu pozitīvāka. Lielākā problēma, ka nerunājam," skaidro Jānis Cepurītis. Armands Simsons mudina meklēt palīdzību un arī dalās personīgā pieredzē, ka meklējis palīdzību brīdī, kad bijis "štruntīgi". "Protams, cilvēks prieks, cilvēks pozitīvisms... Tas tā nav, mēs nevaram iet visu laiku vertikālā līknē augšā. Tā nenotiek dzīvē, ir normāli, ka kaut kad iesēžamies ragaviņās un pabraucam lejā. Vienīgais ir jautājums, cik ātri ar tām ragaviņām atļausimies braukt. Nevajag," vērtē Armands Simsons. Marija Ābeltiņa atzīst, ka skaudrā statistika, kas saistīta ar pašnāvību risku vīriešiem ir saistīta ar to, cik ātri cilvēki atļaujas meklēt palīdzību un cik ilgi cieš. "Mums Latvijā ir ciešanu kults, pat, ja tu jūties slikti, no sākuma, kā likums, to noliedz, izliksimies, ka nav, tad pacietīsimies vēl un vēl, un vēl. Tam nāk klāt visiem zināmā statistika ar alkohola lietošanu un citas stratēģijas, kas ir neveiksmīgas stratēģijas, kā tikt galā ar stresu. Vienkāršā un veiksmīgā stratēģija – palūgt palīdzību, meklēt arī profesionālu palīdzību – tiek atlikta," norāda Marija Ābeltiņa.

Republikānis Donalds Tramps oficiāli kļuvis par 47. ASV prezidentu. Gazā sākas 42 dienas ilgs pamiers. Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rustams Šukurovs. Gazas kara beigas vai atelpas mirklis? 19. janvārī stājās spēkā pagājušonedēļ ar Kataras, Ēģiptes un Savienoto Valstu starpniecību panāktā vienošanās par uguns pārtraukšanu starp Izraēlu un Gazas sektorā valdošo grupējumu „Hamās”. Tā paredz „Hamās” sagūstīto Izraēlas pilsoņu atbrīvošanu apmaiņā pret vismaz tūkstoti Izraēlā ieslodzītu palestīniešu. Iebrukuma laikā Izraēlā 2023. gada 7. oktobrī Gazas joslā bāzēto grupējumu kaujinieki sagūstīja 251 ķīlnieku, no kuriem 94 joprojām atrodas teroristu rokās. Pēc Izraēlas puses ieskatiem, dzīvajos varētu būt kādi 60 no sagūstītajiem. Pirmajā uguns pārtraukšanas dienā tika atbrīvotas trīs izraēliešu gūsteknes un 90 palestīnieši – sievietes un pusaudži. Vēl vienošanās paredz pakāpenisku Izraēlas spēku atvilkšanu un humānās palīdzības piegāžu intensificēšanu, un tiek ziņots, ka svētdien Gazas joslā ieradušās apmēram 600 kravas mašīnas ar palīdzību. Visas nolīguma detaļas netiek atklātas, taču ir darīts zināms, ka tā īstenošana paredzēta trīs posmos. Pirmajam posmam, kas iesākās svētdien, jāturpinās 42 dienas, kuru laikā pakāpeniski jāatbrīvo 33 izraēliešu ķīlnieki – sievietes, bērni, vecāki ļaudis, slimie un ievainotie – un vairāki simti palestīniešu. Izraēlas Aizsardzības spēkiem jāatvelkas no Gazas joslas apdzīvotajām teritorijām, ļaujot tajās atgriezties palestīniešu civiliedzīvotājiem. Ja pāris nedēļas process turpināsies saskaņā ar vienošanos, sāksies sarunas par tālāko pamiera īstenošanas gaitu. Otrajā uguns pārtraukšanas posmā jāatbrīvo visi atlikušie izraēliešu ķīlnieki, tāpat apmaiņā pret palestīniešu ieslodzītajiem, un Izraēlas spēkiem pilnībā jāpamet Gazas josla. Visbeidzot, pēdējā etapa galvenais saturs ir normālas dzīves atjaunošana Gazas joslā, kas, visdrīzāk, prasīs vairākus gadus. Pie tam nākotnes izkārtojuma aprisēs vēl joprojām ir daudz neskaidra. Ļoti iespējams, Izraēla vēlēsies paturēt sava kontrolē buferzonu pie Gazas robežām, kam Hamas nav piekritusi. Tāpat Hamas, visdrīzāk, cer uz tādu palestīniešu ieslodzīto atbrīvošanu, kurus Izraēla nobūs gatava laist brīvībā; runa ir, pirmām kārtām, par 7. oktobra uzbrukumā iesaistītajiem. Tiek atzīmēts, ka Izraēla tā arī pilnībā nav sasniegusi savu kara mērķi – „Hamās” iznīcināšanu. Ņemot vērā, ka uguns pārtraukšanu var visai viegli izjaukt pat samērā neliels incidents, pagaidām vienošanās sakarā tiek paust vien piesardzīgs optimisms. Amerikas „jaunlaiku devēja” benefice „Šobrīd sākas Amerikas zelta laikmets. Sākot ar šo dienu, mūsu valsts plauks un atkal būs respektēta visā pasaulē.” Ar šādiem vārdiem savu uzrunu 20. janvāra inaugurācijas notikuma apmeklētājiem uzsāka jaun- un atkal ievēlētais, tādējādi, 45. un 47. Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps. Nācijas „jaunlaiku atvedēja” tēls, kuru viņš sev pielaikoja jau pirmajā prezidentūras periodā, tagad kļuvis tikai vēl spilgtāks visās izpausmēs. Nav arī brīnums, ka samērā daudz laika uzrunā aizņēma gānīšanās par iepriekšējās administrācijas varas periodu, kas jaunā Baltā nama saimnieka interpretācijā ir viens vienīgs politiskas un administratīvas nevarības un misēkļu periods. Kā tad ir patiesībā? Kā zināms, nu jau eksprezidents Džo Baidens atstāj valsti ekonomiski vismaz cerīgā, lai neteiktu – pārliecinošā stāvoklī. Bezdarba līmenis ir zems, ekonomiskā izaugsme – stabila, un ASV šai ziņā apsteidz citas industriāli attīstītās nācijas. Tomēr pretējā svaru kausā ir strauji pieaugusī dzīves dārdzība, kas acīmredzot daudziem amerikāņiem izrādījusies pārāk netīkama. Un pagarš ir to krīžu un problēmu saraksts, uz kurām Amerika un pasaule laikam gan būtu gribējusi redzēt Balto namu reaģējot apņēmīgāk, mērķtiecīgāk un straujāk. Sākot ar Trampa nolīgto, bet Baidena īstenoto Afganistānas evakuāciju, turpinot ar strauju nedokumentētas migrācijas plūsmu pāri Meksikas robežai, beidzot ar lavierēšanu un pussoļiem atbalstā Izraēlai tās karā pret Hamas, bet sevišķi jau Ukrainai cīņā pret Krievijas agresiju. Kas gan, protams, nenozīmē, ka adekvāts ir prezidenta Trampa sacītais par līdzšinējo valdību, kas neesot bijusi spējīga risināt pat vienkāršas krīzes pašu mājās, toties „iekūlusies veselā sērijā katastrofālu situāciju ārpus valsts robežām. Viņa paša solītā „zelta laikmeta” spožums būšot, atsaucoties uz runā piesaukto, neierobežota naftas urbšana, toties moratorijs jaunām elektroauto ražošanas licencēm, tikai divu dzimumu – vīriešu un sieviešu – atzīšana valsts politikas līmenī un ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz Meksikas robežas, kā arī Panamas kanāla atdabūšana Savienotajām Valstīm, kuras  to esot Panamai savulaik „uzdāvinājušas”, bet tagad tur visu kontrolējot Ķīna. Panamas kanāla izbūvi 20. gs. sākumā tiešām īstenoja Savienotās Valstis, pēc tam iegūstot šo Panamas Republikas teritoriju beztermiņa nomā. Tomēr pagājušā gadsimta otrajā pusē Panamas sabiedrība arvien aktīvāk protestēja pret šo koloniālisma laikmeta stilā tapušo vienošanos, notika sadursmes ar upuriem gan protestētāju, gan amerikāņu karavīru vidū, līdz tika panākta  vienošanās, un kopš 1999. gada kanāls ir pilnīgi Panamas teritorija un īpašums. Vēl Trampa prezidentūras pirmās dienas sakarā tiek pieminēts rekordliels skaits viņa parakstītu prezidenta izpildrīkojumu. Šie ASV valsts galvas akti ir ar likuma spēku, taču, salīdzinot ar Kongresa pieņemtajiem likumiem, tos ir daudz vienkāršāk apstrīdēt tiesā. Attiecīgi jau tagad tiek prognozēts, ka daļa no šiem izpildrīkojumiem kā, piemēram, izstāšanās no Parīzes Klimata kontroles vienošanās vai Pasaules Veselības organizācijas, visdrīzāk, tiks īstenoti, bet tādi kā Savienoto Valstu pilsonības atteikums to teritorijā dzimušiem nelegālo imigrantu bērniem vai jau pieminētā tikai divu dzimumu atzīšanas politika var sadurties ar nopietniem juridiskiem šķēršļiem. Sagatavoja Eduards Liniņš.

Stāsta režisors Jānis Cimmermanis Tas bija 1960. gadā. Skolā, stundu laikā, klasē ienāca sveši cilvēki. Viens no viņiem bija televīzijas režisors Arvīds Cepurītis. Viņi meklēja bērnus TV uzvedumam, un kā par brīnumu izvēlējās mani. Piedalījos TV uzvedumā "11-13 LAB". Tas izvērtās jautrā piedzīvojumā. Tas man ļoti iepatikās! Tajā laikā tikos ar populāriem aktieriem: Karpu Klētnieku, Veltu Skursteni, Valentīnu Skulmi, Artūru Kalēju. Tā tas arī sākās. Režisors Arvīds Cepurītis ieteica pamēģināt paspēlēt teātri Pionieru pilī. Un tā pamazām, palēnām es nolēmu kļūt par aktieri. Bērnu teātrī spēlēju Tomu Soijeru kopā ar Valdi Lūriņu, "Parastajā brīnumā" – Emīlu. Nu, domāts darīts – jāstājas aktieros. Tajā gadā bija divas iespējas: Drāmas teātra kurss Alfrēda Jaunušana vadībā un Jaunatnes teātra kurss, kuru vadīja Lūcija Baumane. Man par lielu sarūgtinājumu, ne vienā, ne otrā mani neuzņēma. Toties padomju armijā mani uzņēma bez iestājpārbaudījumiem un nosūtīja uz Tālajiem austrumiem. Bet doma par teātri palika. Mamma un draugi man uz armiju sūtīja avīzes "Literatūra un Māksla" un arī grāmatas. Aptuveni zināju, kas Latvijā notiek mākslas jomā. Atgriezos no armijas un turpināju stādāt par režisora palīgu Latvijas Televīzijā. Kādu dienu režisore Astrīda Savisko man saka: "Ko tu pa to televīziju, Leļļu teātris uzņem aktieru kursu, tur papildus uzņemšana, ej pamēģini!" Kursu vadīja Tīna Hercberga. Mani uzņēma, bet ar noteikumu, ka jāpanāk mācībās jau studēt sākušos. Tā arī darīju. Tā bija kaut kāda maģija, burvība! Divas puses: viena – tumšā skatītāju zāle, otra – prožektoru izgaismota skatuve aiz širmja. Kursa vadītāja Tīna Hercberga iepazīstināja kursu ar jaunpienācēju – tas ir, ar mani. Pirmo reizi pārkāpjot auditorijas slieksni un ieraugot nākamos kursa biedrus, acīs iekrita blonda meitene ar neparastu vārdu – Biminita. Pieķēru sevi, ka galva bija pagriezusies viņas virzienā. Droši vien tā sākas patikšana vai jūtu ķīmija, bet tagad pirmajā vietā bija mācības. Vienīgais, ko no visiem pazinu, bija Egons Maisaks. Iestājoties studijā, radās jauni draugi. Mani uzņēma kā savējo. Tūlīt pat pie pirmā galda atradās brīva vieta. Galda biedri bija Vija Blūzma, Mihails Ļinovs, Māris Putniņš, Jānis Bīne. Tā sakās studijas. Dienā lekcijas, nodarbības. Vakaros un naktīs – obligātā literatūra, konspekti, gatavošanās eksāmenu kārtošanai. Grūtības bija saprast mācību būtību. Teorijā viss bija labi, bet praktiskajos darbos – etīdē ar rokām, ar lellēm, dzīvajā – bija nepieciešama palīdzība. Biju stīvs kā koka gabals. Domāju – tas ir jauki, bet nekas no tā nesanāks. Manu pesimismu vienreiz un uz visiem laikiem izkliedēja Māris Putniņš. Beidzot studiju, kļuvu par aktieri, taču grūti atrast kādu, kas gribētu kļūt tikai un vienīgi par Leļļu teātra aktieri... Kā viss turpinājās tālāk – par to nākamreiz, kad stāstīšu par mākslinieku un scenāristu Māri Putniņu.

Protesta akcijas Gruzijā pret lēmumu atlikt tās ceļu uz Eiropas Savienību atkal atgādina par Krievijas centieniem ietekmēt citu valstu politiku. Un, protams, karš Ukrainā, kur Krievija turpina veikt masīvus uzbrukumus. Par iespējamo notikumu attīstību Krustpunktā saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru Māri Cepurīti.  

Protesta akcijas Gruzijā pret lēmumu atlikt tās ceļu uz Eiropas Savienību atkal atgādina par Krievijas centieniem ietekmēt citu valstu politiku. Un, protams, karš Ukrainā, kur Krievija turpina veikt masīvus uzbrukumus. Par iespējamo notikumu attīstību Krustpunktā saruna ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktoru Māri Cepurīti.  

Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods Bulgārijā, valsts iedzīvotāji devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”. Aktualitātes analizē Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme, sabiedrisko mediju portāla LSM.lv ārzemju ziņu redaktors Ģirts Kasparāns un Austrumeiropas politikas pētījumu centra Valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Bulgārija – vēlēšanu karuseļa kārtējais aplis Bulgārija ir Eiropas Savienības locekle, kas lielākoties ieņem pēdējo vietu savienības valstu iekšzemes kopprodukta proporcionālo rādītāju tabulās, parasti arī korupcijas līmeņa un preses brīvības reitingos. Pēdējos gados tai pieder vēl viens apšaubāms „rekords” – lielākais parlamenta vēlēšanu biežums. Kopš 2021. gada aprīļa, kad aizsākās joprojām ilgstošais politiskās nestabilitātes periods, bulgāri devušies pie parlamenta vēlēšanu urnām septiņas reizes; pēdējoreiz – pagājušajā svētdienā, 27. oktobrī. Pirms tam Bulgārijas varas virsotnē gandrīz divpadsmit gadus atradās partija „Pilsoņi par Bulgārijas eiropeisku attīstību” jeb GERB, kuras līderis Boiko Borisovs teju nemainīgi ieņēma premjera amatu. Partija sevi pozicionē kā labēji centrisku un konservatīvu, kam politikas vērtētāji parasti pievieno arī apzīmējumu „populistiska”. Borisova ēras beigas bija smagu korupcijas skandālu un plašu protestu aptumšotas, un noslēdzās ar parlamentārā vairākuma zaudēšanu, gan saglabājot lielāko frakciju. Smagu popularitātes kritumu piedzīvoja arī lielākais opozīcijas spēks – Sociālistiskā partija. Atbrīvojušos nišu ieņēma vairākas tā dēvētā „Antikorupcijas bloka” partijas ar liberālāku vai konservatīvāku, taču kopumā ar izteikti proeiropeisku ievirzi. Savas pozīcijas pamatā saglabāja vēl viens opozīcijas spēks – centriskā un minoritātes pārstāvošā partija „Kustība par tiesībām un brīvībām”, kura tikusi raksturota kā pamatīgs korupcijas perēklis; viens no tās līderiem, preses magnāts Deļans Pejevskis iekļauts amerikāņu un britu Magņitska sankciju sarakstā. Visu šo spēku savstarpējās attieksmes korupcijas problēmas kontekstā un ideoloģiskās pretrunas radīja situāciju, kad ārkārtas vēlēšanas un īslaicīgas pagaidu valdības kļuva par Bulgārijas politikas ikdienu. 2021. gada novembra vēlēšanās uz politiskās skatuves parādījās jauns spēlētājs – ultranacionālistiskā, antirietumnieciskā un prokremliskā partija „Atdzimšana”, kas kopš tā laika tikai pieņēmusies spēkā. Pēc 2023. gada aprīļa vēlēšanām tika panākta vienošanās starp divu antikorupcijas partiju „Mēs turpinām pārmaiņas” un „Demokrātiskā Bulgārija” apvienību un partiju GERB par rotācijas valdības izveidi. Pirmos deviņus mēnešus premjera amatā būtu apvienības pārstāvis Nikolajs Denkovs, bet vicepremjeres un ārlietu ministres amatā – GERB pārstāve Marija Gebriela. Pēc tam viņi uz deviņiem mēnešiem samainītos amatiem. Taču pēc pirmā cikla vienošanās izjuka, tas noveda pie kārtējām ārkārtas vēlēšanām šī gada jūnijā, kuras jau atkal nedeva koalīciju veidot spējīgu parlamentu. Un, jāteic, arī 27. oktobris nav nesis kvalitatīvas izmaiņas likumdevēja sastāvā. Daža partija mandātu vai divus ieguvusi, cita – zaudējusi, taču kopumā GERB saglabā stabilu pirmo pozīciju, divu antikorupcijas partiju apvienība – otro, „Atdzimšanas” ultranacionālisti – trešo. Politikas vērotāji spriež, ka vienīgais, kas varētu piespiest bulgāru politiķus tomēr izveidot kādu darboties spējīgu valdību, ir apstākļu spaids: ieilgušais nestabilitātes periods apdraud valsts piekļuvi Eiropas Savienības fondiem, kā arī jau divreiz licis pārcelt pievienošanos eiro zonai un pilnvērtīgu Bulgārijas dalību Šengenas līgumā. Vai Gruzija iet Krievijas pēdās? Oficiālie 26. oktobrī notikušo Gruzijas parlamenta vēlēšanu rezultāti vēsta, ka ar apmēram 54% balsu uzvaru tajās guvusi arī līdz šim pie varas bijusī partija „Gruzijas sapnis”. Oligarha Bidzinas Ivanišvili dibinātais politiskais spēks valda Tbilisi kopš 2012. gada, tai skaitā kā vairākuma valdība – kopš 2016. g. Tiesa, nav sasniegts dažu partijas pārstāvju deklarētais priekšvēlēšanu mērķis – konstitucionālais vairākums, kas ļautu pēc patikas aizliegt opozīcijas partiju darbību. Šādi motīvi tikai vēlreiz apliecina, ka pamatotas ir bažas par „Gruzijas sapņa” un tā līdera, oligarha un miljardiera Bidzinas Ivanišvili tieksmi pārvērst Gruziju par autoritāru valsti ar orientāciju uz Kremli un tā īstenotajām politiskajām praksēm. Par to liek runāt līdzšinējie procesi, pieņemot Krievijas ārvalstu ietekmes aģentu likumam radniecīgo Likumu par ārvalstu ietekmes caurskatāmību un gluži nesen arī seksuālo minoritāšu tiesības ierobežojošu likumdošanu. Pēc ārvalstu ietekmes caurskatāmības likuma pieņemšanas Eiropas Savienība apturēja Gruzijas iestāšanās procedūru. Tāpēc šīs vēlēšanas, kas var dot „Gruzijas sapnim” mandātu līdzšinējās politikas turpināšanai, tiek uzlūkotas kā izšķirošas valsts turpmākajai ģeopolitiskajai virzībai – uz integrāciju Eiropas Savienībā, vai uz Krievijas satelīta orbītu. Valdošās partijas priekšvēlēšanu aģitācija bija piesātināta ar antieiropeiskiem un antirietumnieciskiem motīviem, ar biedēšanu, ka Rietumos pastāvot slepena kara kurinātāju partija, kas to vien gaidot, lai ievilktu Gruziju karā pret Krieviju. Kas attiecas uz vēlēšanu norisi, tad starptautiskie vēlēšanu novērotāji teju visi kā viens piesauc aizdomas par balsu pirkšanu, vēlētāju iebiedēšanu un valdošās partijas organizētus viltojumus – vairākkārtēju balsošanu un vairāku biļetenu mešanu urnās. Svētdien Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili pielīdzināja notikušās vēlēšanas Krievijas speciālajai operācijai un aicināja opozīcijas atbalstītājus iziet ielās. Pirmdienas vakarā desmiti tūkstošu pildīja Rustaveli prospektu pie parlamenta ēkas mierīgā protesta akcijā, pieprasot vēlēšanu rezultātu atcelšanu, respektīvi, atkārtotas vēlēšanas. Toties Ungārijas premjers Viktors Orbans, kurš pirmdien ieradās Tbilisi sveikt līdzīgi domājošos gruzīnu politikāņus ar uzvaru, visu notikušo slavēja, atkārtojot „Gruzijas sapņa” vēstījumus. 29. oktobrī Gruzijas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka organizēs balsu pārskaitīšanu pēc nejaušības principa izraudzītos vēlēšanu iecirkņos – pa pieciem katrā no astoņdesmit četriem vēlēšanu apgabaliem. Sagatavoja Eduards Liniņš.   Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Francijā neveicas ar valdības izveidi. Radikāļi triumfē Tīringenes landtāgā Vācijā. Protestētāji ģenerālstreikā Izraēlā prasa panākt "Hamās" gūstekņu atbrīvošanu. Aktualitātes pasaulē analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis. Sazināmies ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieci un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāju Sintiju Broku. Ko atpūtīs Elizejas virpuļviesulis? „Makrona jaunā premjerministra meklējumu virpuļviesulis ved franču politiku neprātā” – tādu virsrakstu savai 3. septembra publikācijai likusi izdevuma „Politico” Francijas korespondente Klea Kolkuta. Nepiepildījās daudzu cerētais, ka prezidents nominēs valdības vadītāju pirmdien, un dažādas prominences līmeņa un pieredzes politiķi un ierēdņi cauri Elizejas pilij šais dienās zibējuši kā karuselī. Šo politisko šovu Francijai nodrošinājušas pēdējās Nacionālās asamblejas vēlēšanas, radot parlamentu, kurā kreiso, centrisko un labējo spēku pozīcijas ir tik līdzvērtīgas, ka neviens nav disponēts kompromisam. Tikām arvien tuvāk nāk 1. oktobris, kad likums liek valdībai iesniegt parlamentam nākamā gada budžeta projektu. Kreiso spēku bloks „Jaunā Tautas fronte”, kurai ir lielākā frakcija parlamentā, jau jūlija nogalē izvirzīja savu premjera kandidāti – līdzšinējo Parīzes Mērijas finanšu un iepirkumu direktori, 37 gadus veco Lūsiju Kastē. Prezidents Makrons līdz šim noraidījis viņas kandidatūru, norādot, ka kreiso mazākuma valdībai nav cerību uz parlamenta vairākuma uzticības balsojumu. Kā atbilde sekoja galēji kreiso – partijas „Nelokāmā Francija” – uzsāktā kampaņa prezidenta atstādināšanas procedūru. Pirmdienas rītā kā vadošais pretendents tika uzlūkots agrākais premjerministrs Bernārs Kaznovs; līdz 2022. gadam Sociālistiskās partijas biedrs, tagad – paša nesen dibinātās kustības „Konvencija” līderis. Tomēr jau pusdienlaikā tika minēts cits – līdz šim politikā mazpazīstams sociālekonomisko jautājumu eksperts, likumdevējus konsultējošas organizācijas Ekonomikas, sociālo lietu un vides padome prezidents Tjerī Bodē; bet otrdienas rītā viņu šai kvalitātē nomainīja kādreizējais ministrs, šobrīd – Odefrānsas reģiona prezidents, konservatīvās Republikāņu partijas pārstāvis Ksavjē Bertrāns. Pēdējo divu dienu laikā uz Elizejas pili tikuši aicināti ne vien parlamenta augšpalātas Senāta līderis Žerārs Laršē un Republikāņu parlamenta frakcijas līderis Lorāns Vokjē, bet arī bijušie Francijas prezidenti Nikolā Sarkozī un Fransuā Olands, kas licis kādreizējam Olanda publiskās saziņas pārstāvim Gaspāram Gantdzēram pajokot, ka sekošot Francijas Kinoakadēmijas balvas „Cēzars” ieguvēji un valobrauciena „Tour de France” uzvarētāji. Jādomā gan, ka prezidentam Makronam par šādiem jokiem smiekli nenāk, ciktāl izeja pašreizējai politiskajai krīzei, kā šķiet, joprojām nav samanāma. Radikāļi triumfē „Pirmoreiz kopš Otrā pasaules kara kādā Vācijas zemē pie varas ir galēji labējie,” – šāda konstatācija šais dienās sastopama ne viena vien pasaules medija slejās. Runa ir par svētdien, 1. septembrī, notikušo Tīringenes landtāga vēlēšanu rezultātiem, kas nesuši graujošu sagrāvi šīs Vācijas federālās zemes līdzšinējai kreisajai koalīcijai un uzvaru labēji radikālajai, antikonjunktūras partijai „Alternatīva Vācijai”. Divi no līdz šim pie varas Tīringenē bijušajiem spēkiem – brīvie demokrāti un zaļie – vispār palikuši aiz jaunā landtāga borta, Kreisā partija zaudējusi vairāk nekā pusi mandātu, savukārt sociāldemokrātiem, kuriem arī līdz šim te nav bijuši spoži rezultāti, šis esot vājākais sniegums visā pēckara federālo zemju vēlēšanu vēsturē. Savukārt „Alternatīva Vācijai”, kuru šajā zemē vada viens no odiozākajiem tās pārstāvjiem Bjerns Heke, ieguvusi lielāko frakciju ar 32 no 88 mandātiem. Visai pārliecinoši Tīringenē debitējusi arī šī gada sākumā nodibinātā kreisi populistiskā partija „Zāras Vāgenknehtas savienība”, iegūstot trešo lielāko frakciju landtāgā. No tradicionālajām konjunktūras partijām vienīgi kristīgajiem demokrātiem izdevies noturēt un pat nedaudz uzlabot savas pozīcijas, taču kopējais iznākums ir tāds, ka Tīringenes landtāgā stabils vairākums tagad būs radikāļiem – „Alternatīvai Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienībai”, nemaz jau nerunājot par to, ka arī partija „Kreisie” līdz šim tikusi uzskatīta par radikālu spēku. Kas attiecas uz abiem pirmajiem – alternatīvistiem un vāgenknehtiešiem – tad, kaut vieni ir labējie, bet otri kreisie radikāļi, viņiem netrūkst kopīgā: vispārējā populistiskā ievirze, migrantu tēmas ekspluatācija un negatīva attieksme pret atbalstu Ukrainai. Līdzīga un tāpat neiepriecinoša tradicionālajām konjunktūras partijām ir politiskā ainava arī otrā federālajā zemē, kur svētdien notika landtāga vēlēšanas, proti – Saksijā. Arī te vissmagāko sakāvi piedzīvojuši „Kreisie” un zaļie, vienīgi sociāldemokrāti noturējušies savās līdzšinējās, gan ne pārāk spožajās pozīcijās. Kristīgie demokrāti zaudējuši nedaudz, kas ļāvis tiem palikt lielākajai frakcijai Saksijas landtāgā, taču otro un trešo pozīciju šeit ieņem „Alternatīva Vācijai” un „Zāras Vāgenknehtas savienība”. Kopējais balsu sadalījums ir tāds, ka līdzšinējai koalīcijai – kristīgajiem demokrātiem, sociāldemokrātiem un zaļajiem – vairs nepietiek vairākuma valdības izveidei, tādā nolūkā būtu jāpiepulcina radikālā partija „Kreisie”. Taču ja pēdējie spētu vienoties ar pārējiem radikāļiem – „Alternatīvu” un „Vāgenknehtas savienību” – arī Saksijā varētu tapt radikāļu valdība. Kanclers Olafs Šolcs reaģējis uz notikušo ar aicinājumu būvēt demokrātisko partiju ugunsmūri, lai nepielaistu „Alternatīvu Vācijai” pie varas. Tikām daudzi politikas komentētāji norāda, ka šie vēlēšanu rezultāti, kas tik neiepriecinoši pašreizējās valdošās koalīcijas partijām un samērā pozitīvi kristīgajiem demokrātiem, pastiprinās spiedienu uz Šolca valdību no lielākā opozīcijas spēka – Kristīgi demokrātiskās savienības puses. Atved viņus mājās! Sestdien, 31. augustā, Izraēlas Aizsardzības spēku karavīri kādā tunelī zem Rafahas pilsētas Gazas sektorā atrada nogalinātus sešus no „Hamās” teroristu pagājušā gada 7. oktobrī sagrābtajiem izraēliešu ķīlniekiem. Pēc visa spriežot, viņi bija nošauti dienu vai divas iepriekš, kad teritorijai tuvojušies izraēliešu spēki. Pirmdien „Hamās” pārstāvis paziņoja, ka ķīlniekus apsargājošajiem kaujiniekiem doti jauni norādījumi – nogalināt gūstekņus, ja ir risks, ka izraēliešu spēki viņus varētu atbrīvot. Sešu pagājušonedēļ noslepkavoto liktenis, acīmredzot, ir šīs jaunās taktikas sekas. Šovasar Izraēlas Aizsardzības spēkiem izdevās atbrīvot vairākus ķīlniekus, un premjerministrs Netanjahu acīmredzami bija noskaņots pārliecināt Izraēlas sabiedrību, ka ir viņa spēkos gan sagraut „Hamās” militāriem līdzekļiem, gan atbrīvot ķīlniekus. Svētdien tūkstoši protestētāju pildīja ielas Jeruzalemē, Telavivā, Haifā un citās Izraēlas pilsētās, pieprasot no valdības panākt vienošanos par joprojām gūstā esošo apmēram simt ķīlnieku atbrīvošanu. Pirmdien Izraēlu teju paralizēja vispārējais streiks, protesti turpinājušies arī nākamajās dienās. Tomēr tas viss joprojām nepārliecina premjerministru mainīt savu pieeju. To viņš apliecināja arī pirmdien, kad savā pirmajā komentārā pēc baisā atklājuma Rafahā solīja vien tālāku cīņu un atriebi „Hamās”, turpinot nogalināt tās līderus. Nav noslēpums, ka partijas „Likud” partneri valdībā – radikāli konservatīvie spēki – draud gāzt viņa kabinetu, ja Izraēla neturpinās karu „līdz galīgajai uzvarai”. Tomēr analītiķi spriež, ka sabiedrības spiediens galu galā varētu likt viņam piekāpties – arvien vairāk Izraēlā ir to, kuriem šķiet, ka premjerministrs upurē ķīlnieku dzīvības savas varaskāres dēļ. Avoti valdībā ziņo, ka premjerministram bijusi visai asa vārdu pārmaiņa ar aizsardzības ministru Joavu Galantu. Pašreiz galvenais šķērslis sarunu uzsākšanai ir „Hamās” prasība Izraēlas spēku pilnīga atvilkšana no Gazas joslas, kamēr Netanjahu uzstāj, ka izraēliešu spēkiem jāpaliek t.s. Filadelfu koridorā – zemes strēmelē gar Gazas un Ēģiptes robežu. Ministra Galanta ieskatā šāda kontrole nav militāri lietderīga, jo koridorā, kas šķērso blīvi apbūvētas teritorijas, izraēliešu karavīri ir ļoti pateicīgs mērķis uzbrukumiem. Prasību par pilnīgu Izraēlas spēku atvilkšanu no Gazas sektora uztur arī tās galvenais stratēģiskais sabiedrotais – Savienoto Valstu administrācija. Sagatavoja Eduards Liniņš.    Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Nedēļas nogalē vairāk nekā 90 valstu vadītāji vai deleģētie pārstāvji pulcējās Šveicē. Viņi apsprieda iespējamo miera plānu Ukrainai. Krievija tajā nebija nedz aicināta, nedz pārstāvēta. Kāds ir galvenais ieguvums no šī samita? Savukārt Armēnijā nerimstas protesti pret vienošanos par robežām ar Azerbaidžānu. Piekāpjoties savam senajam ienaidniekam, Armēnija attālinās arī no kādreizējās sabiedrotās Krievija. Kāda izskatās tuvākā un tālākā perspektīva šai Aizkaukāza nabadzīgākajai valstij? Ārpolitikas aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, direktors Māris Cepurītis un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Miera samits – milzu panākums vai skumja izgāšanās? Daudzi novērotāji, raksturojot Ukrainas miera samitu, kas pagājušās nedēļas nogalē risinājās Šveices kalnu kūrortā Birgenštokā, neskopojas ar rezignētām notīm. Katrā ziņā, sastatot ar sākotnēji cerēto, notikuma rezultāti tiešām ir neiepriecinoši. Vispirms jau Ķīna, kura bija aicināta piedalīties, galu galā tomēr izvēlējās izpalikt. Tādas nozīmīgas reģionālās lielvalstis kā Indija, Brazīlija, Indonēzija, Saūda Arābija un Dienvidāfrika neparakstīja gala komunikē, kurā vēlreiz apstiprināts Ukrainas suverenitātes un teritoriālās integritātes princips. Šīs valstis vairāk vai mazāk pieļauj iespēju, ka miers varētu būt panākams, Ukrainai atsakoties no kādas daļas Krievijas okupēto teritoriju. Visbiežāk šādā kontekstā izskan priekšlikums vienoties par Krimas piederību Krievijai. Agresorvalsts vadonis, samita priekšvakarā nākot klajā ar saviem nosacījumiem miera sarunām, gan apliecināja daudz lielāku apetīti. Proti, Ukrainai būtu jāatdod agresoram pilnīgi visas Doņeckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjes apgabalu teritorijas. Var piebilst, ka šobrīd Krievija kontrolē tikai daļu no šiem apgabaliem, tai skaitā Ukrainas rokās ir divu apgabalu centri – Hersona un Zaporižje. Vēl Ukrainai būtu jāapņemas nepievienoties militāriem blokiem, tātad jāatsakās no potenciālās dalības NATO. Faktiski Putins kārtējo reizi piedāvājis Ukrainai kapitulāciju, kuru ne Kijivā, ne kādā no Rietumu galvaspilsētām neuzskata par pieņemamu. Izskan viedokļi, ka samita galvenais rezultāts esot skaidri iezīmēta pretstāve starp Rietumiem un Globālajiem dienvidiem, kuru ap sevi vieno Pekina un Maskava. Tomēr Savienoto Valstu prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Salivans, kurš līdz ar viceprezidenti Kamalu Harisu vadīja savas valsts delegāciju Birgenštokā, uzrunā nodēvēja notikumu par ārkārtēju veiksmi. Samitā piedalījās pavisam deviņdesmit divu valstu un astoņu starptautisko organizāciju pārstāvji, no kuriem septiņdesmit septiņu valstu un piecu organizāciju pārstāvji parakstīja gala komunikē. Te gan jāpiebilst, ka gala dokumenta saturs aprobežojās ar trīs kara aspektiem: kodoldrošību, pārtikas piegāžu un kuģošanas drošību un karagūstekņu apmaiņu un no Ukrainas piespiedu kārtā pārvietoto bērnu un citu civiliedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā Birgenštokas samits Ukrainas interesēm kalpoja tieši pirms tam notikusī „Lielā septiņnieka” valstu vadītāju tikšanās, kurā tika nolemts izmantot finansiālam atbalstam izlietot peļņu, kuru nes Eiropā un Savienotajās Valstīs iesaldētie Krievijas kapitāli. Armēnija ģeopolitiskajās krustcelēs Pagājušajā trešdienā,12. jūnijā, Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans, uzstājoties parlamentā, paziņoja par lēmumu pārtraukt Armēnijas darbību Kolektīvās drošības līguma organizācijā – militārā blokā, kurā Krievija iesaistījusi vairākas bijušās padomju republikas: Baltkrieviju, Kazahstānu, Kirgizstānu, Tadžikistānu un Armēniju. Kā norādīja Pašinjans, divas no organizācijas dalībvalstīm faktiski sadarbojušās ar Azerbaidžānu tās pēdējo gadu militārajā konfliktā ar Armēniju, kura rezultātā pēdējā zaudējusi visas agrāk kontrolētās strīdus teritorijas un izsenis armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahas jeb Arcahas reģionu pametuši teju visi armēņu iedzīvotāji – apmēram 100 000. Maskava tūdaļ nosodījusi Armēnijas soli un pieprasījusi saistību izpildi, t.sk. iemaksas organizācijas budžetā. Kremlis ir izrādījies neuzticams partneris, kas faktiski nekādi nav atbalstījis Erevānu militārajā pretstāvē. Nav nekāds brīnums, ka Armēnija arvien aktīvāk meklē sadarbības partnerus rietumos. Nesen notika kopīgas Armēnijas un Savienoto Valstu militārās mācības, savukārt Parīzē tika parakstīta kārtējā vienošanās par moderno franču pašgājēju haubiču „Caesar” piegādi. Tikām pašā Armēnijā jau pusotru mēnesi nerimst protesti pret valdības noslēgtajiem robežlīgumiem ar Azerbaidžānu. To priekšgalā nostājies harizmātisks garīdznieks – Armēnijas apustuliskās baznīcas Tavušas apgabala arhibīskaps Bagrats Galstanjans. Aprīlī premjerministrs Pašinjans paziņoja, ka Armēnija atdos Azerbaidžānai dažus formāli tai piederošus, bet līdz šim armēņu kontrolētus pierobežas zemes nogabalus. Arhibīskaps Galstanjans kļuva par līderi šīs atdošanas skarto ciemu iedzīvotājiem, bet, kustībai vēršoties plašumā, ieradās galvaspilsētā Erevāna, kur pulcēja ap sevi arvien lielāku skaitu atbalstītāju. Kustībai pieslēdzās arī daudzas opozīcijas partijas, organizācijas un mediji, starp kuriem ir gan rietumnieciski orientēti, gan tādi, kas tiek uzskatīti par prokremliskiem. Arī dienā, kad premjers Pašinjans nāca klajā ar minēto paziņojumu, notika plašas demonstrācijas, kas izvērtās protestētāju sadursmēs ar policiju. Varas pārstāvji apgalvo, ka protestētāji mēģinājuši izlauzties līdz parlamenta ēkai un to ieņemt, kamēr vairāku nevalstisko organizāciju pārstāvji vaino policistus pārmērīgā spēka lietošanā, jo sevišķi – trokšņa granātu sviešanā blīvā pūlī, traumējot vairāk nekā astoņdesmit cilvēkus. Tiek arī apgalvots, ka kārtības sargi mērķtiecīgi uzbrukuši žurnālistiem. Divpadsmit protestētājiem izvirzītas apsūdzības, līdz ar to par dažādiem likumpārkāpumiem apsūdzēto arhibīskapa Galstanjana atbalstītāju skaits sasniedzis teju sešus desmitus. Sagatavoja Eduards Liniņš.  

Raidījumā Diplomātiskās pusdienas šoreiz stāsts par Okeānijas valsti Tuvalu. Šo valsti kāds varētu zināt pēc agrākā nosaukuma – Elisa salas. Šis nosaukums bija līdz 1978. gadam, kad Tuvalu ieguva neatkarību. Tuvalu uzskata par vienu no visattālākajām pasaules valstīm, jo atrodas Klusā okeāna vidū ar relatīvi maz piekļuves iespējām, kuras ne tikai apdzīvo, bet arī apmeklē ļoti mazs skaits cilvēku. Tuvalu tiek uzskatīta par otru pasaulē vismazāko valsti pēc Vatikāna iedzīvotāju skaita ziņā. Tuvalu var sacensties tikai ar netālu esošo Nauru par to, kura ir otra mazākā valsts. Sacensība, kuras rezultātu bieži nosaka viens cilvēks. Jaunākie dati liecina, ka Tuvalu apdzīvo 11733 cilvēku. No tiem septiņi tūkstoši dzīvo galvaspilsētā Funafuti. Un absolūtais vairākums dzīvo tikai uz vienas no daudzajām salām – Fongafale, kura ir garena sala, vietām tikai 20 metrus plata. Tuvalu atrodas uz arhipelāga, kuru veido seši atoli un trīs uz rifiem izvietotas salas. Kā jau bieži esam runājuši, salu valstis ļoti apdraud klimata pārmaiņas. Tuvalu sauszeme vidēji virs jūras līmeņa atrodas vien divu metru augstumā. Tas ir izraisījis to, ka vairākus gadu desmitus ir nopietni apspriesta iespēja visu valsti pārcelt uz Jaunzēlandi vai Fidži, kad situācija kļūs nepanesama. Distance līdz Tuvalu un sarežģītā piekļuve ir izraisījusi to, ka valsti katru gadu apmeklē vien apmēram 2000 cilvēku. Lielākoties no blakus esošajām Fidži, Austrālijas un Jaunzēlandes. Tā rezultātā valstī nav tūristiem domātas infrastruktūras, ieskaitot informācijas biroju vai suvenīru veikalu. Tuvalu praktiski nav noziedzības, nav malārijas, nav indīgo čūsku un trakumsērgas. Odi un mušas gan esot, bet tie nav bīstami. Pamatiedzīvotāji Tuvalu ieradās apmēram pirms 1000 gadiem. Ticamākais, ka no blakus esošajām Samoa vai Tongas. Vienlaicīgi Tuvalu arī kļuva par tālākas pārceļošanas vietu daudziem polinēziešu izcelsmes cilvēkiem, kas apmetās Melanēzijā un Mikronēzijā. Spāņu ceļotājs Alvaro Mendana de Neira bija pirmais eiropietis, kurš ieradās Tuvalu 1558. un arī 1595. gadā. Un tad līdz pat 1781. gadam, kad salās ieradās britu kapteinis Tomass Gilberts. Tuvalu vēlākajos gadsimtos bieži apciemoja britu, amerikāņu, nīderlandiešu, kanādiešu, peru un pat krievu kuģi. 1819. gadā kanādieši salām iedeva Elisa salu nosaukumu, bet kristieši misionāri vietējos pievērsa kristietībai apmēram četrdesmit gadus vēlāk. Rezultātā 93 procenti no Tuvalu iedzīvotājiem ir protestanti. 1892. gadā Elisa salas kopā ar Gilberta salām kļuva par britu protektorātu un Pirmā pasaules kara vidū par koloniju. Tuvalu iedzīvotāji – polinēzieši – nodalījās no Gilberta salu iedzīvotājiem mikronēziešiem referenduma ceļā 1974. gadā. Četrus gadus vēlāk ieguva pilnīgu neatkarību, lai arī ASV savas pretenzijas oficiāli izbeidza tikai 1979. gadā. Gilberta salas mūsdienās pazīstam kā valsti ar nosaukumu Kiribati. Tuvalu salās Otrā pasaules kara laikā atradās sabiedroto militārā bāze, kas arī skaidro daudzu valstu interesi par salām. To agrākās stratēģiskās nozīmes dēļ. Mūsdienās Tuvalu ir viena no valstīm, kurām nav pastāvīgas armijas. Un arī valsts galva ir britu karalis Čārlzs Trešais. Vienlaicīgi valsts ir relatīvi aktīva starptautisko organizāciju dalībniece. Par ANO 189. dalībvalsti Tuvalu kļuva 2000. gada septembrī, bet tā ir arī Klusā okeāna savienības sekretariāta un Klusā okeāna salu foruma dalībvalsts, kā arī Mazo valstu alianses dalībvalsts. Par Tuvalu centieniem izmantot savu dalību starptautiskajās organizācijās un digitālās iespējas valsts ienākumu vairošanai stāsta Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors un Rīgas Stradiņa universitātes lektors.

8. aprīlī atzīmējām latviešu dzejnieces, folkloras teicējas un dziesmu autores  Broņislavas Martuževas 100. jubileju. Tā kā viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības, "Klasikas" sižetu ciklā "Vai zini?" piedāvājam četrus stāstus, ko sagatavojusi dzejnieces biogrāfe, piemiņas glabātāja un Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" valdes priekšsēdētāja Anna Egliena. Broņislava Martuževa piedzima 1924. gada 8. aprīlī Abrenes apriņķa Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagasta Slavītu ciemā. Tā bija Zaļā ceturtdiena, agrā rītā māte slauca kūtī gotiņu un… līdz istabai nepaspēja. Kad Broņislavai bija trīs gadi, tēvs Vidzemē, Lubānas pusē, nopirka 27 hektāru zemes – izzāģētu mežu un celmainā līdumā sāka veidot savu jauno dzīvi. Broņislavas mammai Helēnai piedzima deviņi bērni: četri no viņiem mira mazi, bet neviens no pārējiem pieciem ģimeni neizveidoja un dzimta tālāk neturpinās. Tēvs 1935. gadā saslima ar diloni, divus gadus smagi slimoja un aizgāja mūžībā 1937. gadā. Saimniekošana jaunajā mājvietā bija grūtību pilna. Kad Broņislavai bija jau 11 gadu, viņa skolā vēl negāja – tieši šo trūcīgo apstākļu dēļ. Pagasts sāka interesēties, kāpēc tas bērns neiet skolā, un 1935. gadā nācās meiteni palaist uz skolu. Cepurītes četrklasīgā pamatskola bija septiņus kilometrus no mājām, tāpēc ziemās pa nedēļu bija jādzīvo internātā. Skolas dvēsele bija skolotājs Pēteris Šmits – Dzejniece viņu vienmēr pieminēja ar lielu godbijību. Ieraksts Broņislavas dienasgrāmatā 1958. gada 21. jūlijā: "Cik skaists sapnis! Briesmīgs un jauks. Bēgu no vajātājiem. Man palīdz slēpties un rāda ceļu Cepurīšu skolas Hebsis. (..) Kas tikai sapnī neparādās! Pat Hebsītis. Herberts Lauva. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmit piektais gads. Gludi sasukāta galviņa, balta vīlīte gar skolnieku formas uzvalciņa apkakli, asas bikšu vīles, nevainojami sagatavotas stundas – mūžīgi mūžos! Un kodīga, mēdīga mēle tā vien trinās ap jocīgo latgaliešu skuķi mellenēs krāsotā, bez šika un elegances piegrieztā, mammas šūtā pusnātna kleitiņā, skuķi, kas runāja ar latgaliešu izloksnes intonācijām un skolotāju uzrunāja "skolotāja kungs", kā grāmatās bija lasīts. Kā gan lai nesmietos?! Tagad es viņu saprotu. Bet toreiz nīdu. Par viņa sekmēm matemātikā, kuru es nemīlēju, un par viņa pārtikušo nesmalkjūtību. Šis puika sabojāja man pusdzīves. Ko es varēju pret viņa dūrieniem? Tikai norobežoties no visiem, izvairīties no rotaļām un sarunām un mācīties kā zvērs. Tā es arī darīju. Manu izloksni klase dabūja dzirdēt tikai stundās, kad par to nedrīkstēja smieties. Un drīzi jau arī smiekli aizmirsās, pat Hebsim. Tie pārvērtās godbijībā. Pat it kā izbailēs. Es biju fenomens. Manā klasē man bija par šauru. Dzinos pakaļ otrajai, "situ pušu" pat Hebsi, man uzlika pienākumus, ar kuriem nevarēja tikt galā pat trešās klases audzēkņi. Un es visu veicu, nejuzdamās vis nelaimīga par skolotāju augstajām prasībām. Ja es, tāpat kā 4. klases meitenes, netiku galā ar (..) galvas rēķiniem, tad (..) man lika konsultēties pie Andreja Zeltkalna, skolas labākā rēķinātāja. Andris nekad par mani nesmējās, bet no sirds centās uzvilkt mani savā – vecāko klašu puiša – līmenī. Un pavasara pusē mēs jau rakāmies pa aritmētikas pārgudrībām trijatā – Hebsis bija trešais. Un nākamajā gadā, kad nomira mūsu tētis un [brālis] Cipris bija atbraucis uz skolu mums pakaļ, lai vestu mājās uz bērēm, Hebsītis bija pirmais, kas tūliņ sāka šņaukāties mūžīgi baltajā mutautiņā, un visi citi bērni viņam pakaļ. Bet vēlākajos gados Lubānā, kad es, [skolotāju] Strades un Baltiņas labā roka, jau gatavoju referātus skolnieku un pieaugušo sanāksmēm un laboju savu biedru klasesdarbus, Hebsis tāpat taisījās gar manu solu, saukāja mani par "Brastiņ Ernestu" un bez kavēšanās teica priekšā aizmetušos ģeometrijas formulu. Bet manī vairs nebija ne pazemības, ne pateicības. Ne silts, ne auksts. Hebsītis tagad esot inženieris VEFā, Rīgā. (..) Bet trīsdesmit sestā gada pavasarī mēs ap skolas malkas šķūņiem ganījām skolotājas vistas, grauzām rabarberus. Un šonakt viņš man parādījās tieši tāds, kā toreiz."

ASV Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstījis ilgi gaidīto likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. Pēc Horvātijas parlamenta ārkārtas vēlēšanām nākamā valdība varētu tapt Andreja Plenkoviča vadībā. Bet Gruzijā valdošā partija „Gruzijas sapnis” atgriezusies pie ieceres pieņemt likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību. Tas izraisīja niknas debates un plašus protestus Tbilisi ielās. Šīs ārpolitikas aktualitātes pārrunājam ar Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktoru Māri Cepurīti un Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli, pētnieku Mārci Balodi. Izolacionisma ledus lauzts Savienoto Valstu Senāts ar 79 balsīm par un 19 pret atbalstīja likumprojektu par 95 miljardu dolāru palīdzību ASV sabiedrotajiem to cīņā pret antidemokrātiskiem spēkiem. No šīs summas astoņi miljardi paredzēti atbalstam Taivānai un citiem sabiedrotajiem Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā, 26 miljardi – atbalstam Izraēlai un humānajai palīdzībai Gazas sektora iedzīvotājiem, bet gandrīz divas trešdaļas, t. i., nepilns 61 miljards – atbalstam Ukrainai tās cīņā pret Krievijas agresiju. No šīs Ukrainas atbalsta paketes 23 miljoni tiks tērēti amerikāņu bruņoto spēku arsenālu papildināšanai, ļaujot, attiecīgi, to līdzšinējās rezerves nodot Ukrainas rīcībā, 14 miljardi – tiešiem modernas militārās tehnikas iepirkumiem Ukrainas vajadzībām, 11 miljardi – amerikāņu militārajai darbībai reģionā, kas ir pamatā ukraiņu militārpersonu sagatavošana un sadarbība ar Ukrainu izlūkošanas jomā, 8 miljardi – finansiāls atbalsts Ukrainas civilo struktūru funkcionēšanai. Prezidents Baidens solījis parakstīt pieņemto likumprojektu jau visdrīzākajā laikā, un Pentagons jau darījis zināmu domājamo pirmā, vienu miljardu vērtā palīdzības sūtījuma saturu, kurā būs pretgaisa aizsardzības sistēmu un artilērijas munīcija, kājnieku kaujas mašīnas Bradley, un pirmoreiz arī armijas taktisko raķešu sistēmu jeb ATACMS raķetes ar 300 kilometru darbības rādiusu. Kā zināms, nule apstiprināto likumprojektu prezidents Baidens iesniedza Kongresam jau pagājušā gada rudenī, taču tur tas iesprūda, jo Pārstāvju palātas priekšsēdētājs, republikānis Maiks Džonsons nevirzīja to balsošanai. Galvenais iemesls bija spiediens no Republikāņu partijas konservatīvā spārna, kurā pulcējušies fanātiskākie eksprezidenta Trampa atbalstītāji. Viņu barvede, kongresmene Mārdžorija Teilore Grīna draudēja rosināt priekšsēdētāja Džonsona atcelšanu, tiklīdz viņš virzītu balsošanai palīdzības likumprojektu. Republikāņu Senāta frakcijas vadītājs Mičs Makonels preses konferencē pēc vakardienas balsojuma nosauca, viņaprāt, galvenos situācijas vaininiekus. Pirmais esot agrākais Fox News raidījumu vadītājs Takers Karlsons, kurš aizsācis Ukrainas demonizāciju un izplatījis šo redzējumu ierindas republikāņu vidū. Otrs – eksprezidents un prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kuram neesot skaidra viedokļa par atbalstu Ukrainai, bet kurš pretojies kompromisam arī tad, kad demokrāti bijuši gatavi iemainīt republikāņu atbalstu pret nozīmīgu piekāpšanos imigrācijas noteikumu ziņā. Zīmīgs ir fakts, ka Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Džonsons virzīja palīdzība paketi balsojumam pēc tam, kad bija ticies ar Trampu, un pēdējais viņam publiski paudis savu atbalstu. Mičs Makonels cerīgi izteicās, ka izolacionisma tendence Republikāņu partijā esot pārvarēta, un partija atgriežoties pie savas reiganiskās tradīcijas – pretoties antidemokrātiskajiem spēkiem visā pasaulē. Cik pamata šādam optimismam – rādīs, domājams, jau diezgan tuvs laiks. Horvātu politikas vecmeistari cīkstas par varas virsotni Horvātijas Demokrātiskā savienība ir konservatīvs, labēji centrisks spēks, kas lielā mērā dominējis valsts politikā kopš 1990. gadā, kad, sabrūkot toreizējai Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai republikai, Horvātija ieguva neatkarību. Partijas dibinātājs ir pirmais Horvātijas prezidents Fraņo Tudžmans, tā veidojusi un vadījusi valdības ar nelieliem pārtraukumiem visas šīs pagājušās desmitgades. Pašreizējais premjerministrs Andrejs Plenkovičs šai ziņā ir rekordists, atrodoties amatā kopš 2016. gada oktobra. Arī pirms nedēļas notikušajās Horvātijas parlamenta – Sabora – ārkārtas vēlēšanās Demokrātiskā savienība ieguva lielāko vietu skaitu: 61 no 151. Tas nozīmē, ka, visticamāk, arī nākamā valdība varētu tapt Plenkoviča vadībā un, tāpat kā iepriekš, tas būtu mazākuma kabinets ar vairāku sīkpartiju un atsevišķu neatkarīgo deputātu atbalstu. Līdz šim Demokrātiskās savienības koalīcijas partneris bija Neatkarīgā demokrātiskā serbu partija, kurai bija viens ministra portfelis no astoņpadsmit. Saskaņā ar Horvātijas vēlēšanu sistēmu etniskajām minoritātēm ir atsevišķs pārreģionāls vēlēšanu apgabals, no kura Saborā ievēlēti astoņi deputāti, t. sk. trīs – no pieminētās serbu partijas. Tā kā šajās vēlēšanās Demokrātiskā savienība vairākas deputātu vietas zaudējusi, pielasīt nepieciešamo sīkpartiju atbalstu nāksies grūtāk, tāpēc tiek izteikti pieņēmumi, ka Plenkoviča partija varētu lūkoties pēc kāda lielāka koalīcijas partnera vai atbalstītāja. Par tādu nevar kļūt otra lielākā parlamenta frakcija, kas ar nosaukumu „Patiesības upes” grupējas ap Demokrātiskās savienības ilggadējo konkurenti – Sociāldemokrātisko partiju. Šo partiju pārstāv pašreizējais Horvātijas prezidents Zorans Milanovičs, kurš mēnesi pirms vēlēšanām negaidīti paziņoja, ka piedalīšoties tajās kā saraksta lokomotīve un premjera kandidāts. To viņam tomēr liedza konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tādā gadījumā viņam jāatkāpjas no prezidenta amata. Aizejot no priekšvēlēšanu kampaņas avanscēnas, Milanovičs aicināja balsot par jebko, tikai ne par Demokrātisko savienību. Trešo lielāko frakciju ar 14 mandātiem ir ieguvusi labējā nacionālistiskā Tēvzemes kustība, kuras atbalstu Plenkovičs varētu iegūt tikai tad, ja atteiktos no sadarbības ar serbu minoritātes partiju. Tāpat nacionālisti deklarējuši kategorisku noliegumu sadarbībai kreisi zaļo partiju „Možemo!” – tulkojumā „Varam!”, kurai ir piektā lielākā frakcija ar desmit vietām. Ceturtais lielākas spēks ar vienpadsmit mandātiem ir konservatīvo un mēreni eiroskeptisko spēku – partijas „Tilts” un Suverenistu partijas apvienība. Kā kreisi-zaļie, tā konservatīvie aicinājuši visus apvienoties, lai pārtrauktu Demokrātiskās savienības valdīšanu. Novērotāji ir vienisprātis, ka premjeram Plenkovičam nāksies krietni papūlēties, lai tiktu pie sava pēc skaita trešā kabineta. Kas vieniem sapnis, citiem – murgs 17. aprīlī Gruzijas valdošā partija „Gruzijas sapnis” pēc apmēram gadu ilgas pauzes atgriezusies pie ieceres pieņemt Likumu par ārzemju ietekmes caurskatāmību, kas tautā jau ieguvis apzīmējumu „Krievijas likums”. Likumprojekts savās nostādnēs nepatīkami atgādina bēdīgi slaveno Krievijas likumu par t. s. „ārvalstu aģentiem”. Tas ir viens no Putina režīma represīvās likumdošanas stūrakmeņiem, pirmoreiz pieņemts 2012. gadā, reaģējot uz masu protestiem pēc 2011. gada Krievijas prezidenta vēlēšanām. Kopš tā laika likuma normas kļuvušas krietni skarbākas; pēdējoreiz februārī, aizliedzot par aģentiem pasludinātajiem jebkā reklamēt savu darbību. Kremļa variantam ļoti līdzīgi likumi pēc tam tika pieņemti Kirgīzijā un arī Ungārijā; tāpat tādi parādījušies Ķīnā, Indijā, Kambodžā, Ugandā un Etiopijā. Gruzijas valdošā spēka mēģinājumi ieviest līdzīgas normas savā valstī daudzuprāt ir nepārprotams apliecinājums vēlmei ievilkt valsti Krievijas politiskās ietekmes telpā, attiecīgi atraujot to no Eiropas Savienības telpas. Ar attiecīgu kopīgu brīdinošu paziņojumu jau nākuši klajā Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības politikas jomā Žuzeps Borels un kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivērs Vārheji. Tā kā apmēram četras piektdaļas gruzīnu redz savas valsts nākotnes perspektīvas tieši vienotās Eiropas kontekstā, nenākas brīnīties, ka likumprojekta virzība pagājušonedēļ izraisīja niknas debates un pat dūru vicināšanu Parlamentā un plašus protestus Tbilisi ielās. 83 valdošās frakcijas deputāti nobalsoja par likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā, atlikušie 55 opozicionāri balsojumu boikotēja. 17. aprīlī protestētāju skaits sasniedza 20 000, mazāka mēroga demonstrācijas, piemēram, Tbilisi universitātes studentu gājieni uz Parlamentu, turpinās joprojām. Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili paziņojusi, ka uzliks veto likumprojektam, ja tas tiks pieņemts galīgajā lasījumā, taču „Gruzijas sapnim” ir pietiekami liels vairākums Parlamentā, lai prezidentes veto pārbalsotu.   Sagatavoja Eduards Liniņš.

Aktualitātes analizē Austrumeiropas politikas pētījuma centra direktors Māris Cepurītis un Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Rihards Plūme. Portugāles vēlēšanas stabilitāti nevairo Svētdien, 10. martā, notikušās Portugāles parlamenta – Republikas Asamblejas – vēlēšanas bija jau otrās ārkārtas vēlēšanas pēc kārtas. Iepriekšējās tika sarīkotas 2022. gada janvārī, un tajās negaidīti spožus panākumus guva Sociālistiskā partija. Ar absolūto vairākumu parlamentā premjers Antoniu Košta, kurš ir pie varas kopš 2015. gada, izveidoja savu trešo kabinetu. Pagājušajos divos gados Portugāle piedzīvojusi pozitīvu ekonomikas izaugsmi, kam tomēr īsti netiek līdzi labklājības rādītāji, daudzu iedzīvotāju algām augot lēnāk nekā cenām. Tomēr tas vien nebūtu iemesls Koštas kabineta beigām, ja ne smags korupcijas skandāls, kas to satricināja pagājušā gada novembrī. Procesā, kurā tiek izmeklēta iespējama korupcija un amatpersonu ļaunprātīga rīcība, viens no apsūdzētajiem ir premjera biroja vadītājs, un arī paša Antoniu Koštas darbību izvērtē Portugāles Augstākā tiesa. Valdības demisijai un konsultācijām ar politiskajiem spēkiem sekoja prezidenta Marselu Rebelu de Souzas lēmums izsludināt jaunas parlamenta vēlēšanas. Svētdienas balsojums nesa paredzamu kritumu sociālistiem, kuri zaudēja 43 mandātus jeb vairāk nekā trešdaļu no agrākā skaita un palika otrajā vietā aiz līdzšinējiem opozicionāriem – Sociāldemokrātiskās partijas. Šī partija, par spīti nosaukumam, ir labēji centrisks spēks, kas kopā ar divām vēl labējākām sīkpartijām veido bloku Demokrātiskā alianse. Tomēr šie labējie centristi maz ieguvuši uz savu kreiso kolēģu rēķina, jo, pēc visa spriežot, abu lielāko partiju politisko kapitālu pamatīgi paplucinājis trešais spēks – labēji radikālpopulistiskā partija ar nosaukumu „Chega!” tulkojumā – „Pietiek!”. Nopietni sevi pieteikusi iepriekšējās vēlēšanās, „Chega!” tagad četrkāršojusi mandātu skaitu, un tās līderis Andrē Ventura triumfējoši paziņojis, ka beidzot izdevies salauzt valstij tik ļoti kaitējušo divpartiju sistēmu. Šobrīd sadalīti 226 no 230 Republikas Asamblejas deputātu mandātiem, vēl četriem tuvākajās dienās jāienākas no ārzemju vēlēšanu iecirkņiem. Demokrātiskajai aliansei ir 79, Sociālistiskajai partijai – 77, „Chega!”– 48 mandāti. Vēl 22 vietas sadalījušas dažādas mazās partijas, sākot ar „Liberālo iniciatīvu”, beidzot ar komunistu un zaļo koalīciju. Sociālistu līderis Pedru Nunu Santušs jau paziņojis, ka viņa partija darbosies opozīcijā, savukārt Demokrātiskās alianses līderis Luīšs Montenegru deklarējis, ka neslēgšot nekādas vienošanās ar radikālo „Chega!”. Saskaņā ar Portugāles likumdošanu valdības apstiprināšanai nav nepieciešams parlamenta vairākums, respektīvi – valdība tiek apstiprināta, ja vairākums no deputātiem nenobalso pret šo apstiprināšanu. Sociālisti un „Chega!” ir devuši mājienus, ka varētu ļaut labēji centriskajai valdībai nākt pie varas, bet īstā tirgošanās sāktos pie valsts budžeta apstiprināšanas rudenī. Kā izteicies kādreizējais Sociāldemokrātu partijas līderis Luīšs Markešs Mendešs, nākamgada sākumā Portugāli, domājams, gaidot vēl vienas vēlēšanas. Ukrainas liktenis vārdu vējos Pēdējās nedēļas nesušas Ukrainai ne vien jaunus un jaunus slepkavnieciskus Krievijas raķešu un lidrobotu triecienus, bet arī verbālus „uzlidojumus”. Pagājušās nedēļas nogalē mediji un sociālie tīkli pildījās ar karikatūrām, kuru varonis bija pāvests Francisks. Iemesls bija sestdien daļēji publicētā pontifika intervija Šveices raidsabiedrībai „Radio Télévision Suisse, kas pilnībā tikšot publicēta 20. martā. Cita starpā izskanēja pāvesta izteikums, ka, viņaprāt, stiprākais esot tas, kuram ir drosme pacelt balto karogu, vest sarunas. Tas izraisīja sašutuma vētru Ukrainā, kur teiktais tika uztverts kā mudinājums kapitulēt. No Vatikāna vēlāk publicētā intervijas atšifrējuma gan redzams, ka pirmais balto karogu piesaucis intervētājs, savukārt pāvests Francisks to patiešām domājis nevis kā kapitulācijas simbolu, bet gan uz sarunām ar ienaidnieku sūtītu parlamentāriešu zīmi. Daudz nepārprotamāk izskanēja tas, ko intervijā Ungārijas valsts telekanālam M1 pauda premjers Viktors Orbans, daloties iespaidos par savu vizīti Savienotajās Valstīs. Piektdien, 8. martā, viņš viesojās pie eksprezidenta Trampa viņa Floridas īpašumā, pie tam netiekoties ar esošās administrācijas pārstāvjiem. Eksprezidenta teikto Orbans atstāstīja šādi: „Pirmkārt, viņš nedos ne santīma Ukrainas-Krievijas karam. Tāpēc šis karš beigsies, jo ir skaidrs, ka uz savām kājām Ukraina noturēties nevar. Ja amerikāņi un eiropieši nedos naudu un ieročus, tad karam beigas. Un, ja amerikāņi nedod naudu, eiropieši vieni paši šo karu finansēt nevar. Un tad karam ir beigas.” Pats Donalds Tramps publiski tik nepārprotami nekad nav izteicies, bet viens no viņa kaismīgākajiem atbalstītājiem, senators Lindsijs Grehems, taujāts studijas intervijā telekanālam „NBC News”, aicināja šai ziņā skatīties uz eksprezidenta darbiem, proti, ne Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, ne „Hamās” iebrukums Izraēlā, ne talibu uzkundzēšanās Afganistānā neesot notikuši Trampa varas periodā. Tikām Eiropas gatavību balstīt Ukrainu pēdējā laikā, kā zināms, sevišķi aktīvi apliecina Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņa vizīte Kijivā tomēr jau vairakkārt pārcelta, nupat vēl par pāris nedēļām. Elizejas pils noliedz, ka iemesls ir bažas par drošību. Pagājušotrešdien, tieši tad, kad Odesā prezidents Zelenskis tikās ar Grieķijas premjerministru Kirjaku Micotaki, pilsēta saņēma vēl vienu Krievijas raķešu triecienu. Kā izdevumam „Politico” anonīmi paudis kāds franču diplomāts, prezidents Makrons vēloties pamatīgāk konsultēties ar sabiedrotajiem, lai ierastos Ukrainā ar kādu taustāmāku rezultātu. Šai nolūkā pagājušonedēļ Elizejas pils saimnieks apmeklēja Prāgu, kur tikās ar Čehijas prezidentu Petru Pavelu un premjerministru Petru Fialu. Čehija, kā zināms, ir uzņēmusies iniciatīvu sagādāt Ukrainai nepieciešamos artilērijas šāviņus, iepērkot tos ārpus Eiropas. Vizītes laikā, tiekoties ar franču diasporas pārstāvjiem, Makrons izteicās, ka Eiropai nāksies nebūt gļēvai. Šis izteikums jūtīgi uztverts Vācijā. Aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss, tiekoties ar žurnālistiem pēc sarunām ar savu zviedru kolēģi Polu Jonsonu, paziņojis, ka runāšana par karaspēka sūtīšanu vai drosmes esamību vai neesamību nekādi nepalīdzot sniegt konkrētu atbalstu Ukrainai. Sagatavoja Eduards Liniņš.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Sākoties karam Ukrainā, daudzi Latvijas iedzīvotāji apdomā, kā paši rīkosies krīzes situācijā un ko var sagaidīt no valsts. Karadarbība ir ārkārtējs iemesls, krīzes situācija var gadīties arī miera laikos, ja notiek dabas katastrofa, liela nozīmīgas infrastruktūras avārija vai kas cits. Raidījumā Krustpunktā saruna par civilo aizsardzību, kā tā ir sakārtota Latvijā, kāda ir atbildību sadale, tajā skaitā, cik daudz par to atbild katrs no mums. Diskutē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis, Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis, Ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Māris Cepurītis un Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece.   -- Atgādinām par iespēju klausīties "Krustpunktā" arī podkāstu aplikācijās. “Krustpunktā” komanda šais dienās strādā īpašā režīmā, un speciālizlaidumi mēdz būt gan vairākas reizes dienā, gan brīvdienās. Tāpēc ir svarīgi ne tikai nospiest pogu “sekot” šim podkāstam, bet arī turpat blakus šai pogai nospiest zvaniņu - tad telefonā atnāks paziņojums brīdī, kad būs iznākusi jauna epizode.  

Krustpunktā speciālizlaidums: sekojam notikumu attīstībai Ukrainā, komentējam notiekošo, sazināmies ar cilvēkiem Ukrainā un Krievijā. Krievijas prezidents Vladimirs Putins šorīt īsi pirms pulksten pieciem pēc Latvijas laika negaidīti teica runu Krievijas telekanālā "Rossija-24", paziņojot, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicinot Ukrainas armiju "'nolikt ieročus". Sazināmies ar Latvijas TV žurnālistu Gintu Amoliņu, kurš atrodas Ukrainā. Notiekošo analizē Ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Māris Cepurītis un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Māris Kučinskis, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Stundas noslēgumā Brīvais mikrofons.

Lietuvā šogad no Baltkrievijas nelegāli ieradušies 20 reizes vairāk migrantu nekā visa pērnā gada laikā, jo Baltkrievija neliek nekādus šķēršļus migrantu plūsmai, iespējams, to pat veicina. Lietuvas Seims 13. jūlijā pieņēma rezolūciju, kurā pieaugušo nelegālo migrāciju caur Baltkrieviju atzina par hibrīdagresiju. Cik stipra ir Eiropas Savienības (ES), tajā skaitā Latvijas Austrumu robeža? Kas tiek darīts tās stiprināšanā, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Māris Cepurītis, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs un Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs.  

Lietuvā šogad no Baltkrievijas nelegāli ieradušies 20 reizes vairāk migrantu nekā visa pērnā gada laikā, jo Baltkrievija neliek nekādus šķēršļus migrantu plūsmai, iespējams, to pat veicina. Lietuvas Seims 13. jūlijā pieņēma rezolūciju, kurā pieaugušo nelegālo migrāciju caur Baltkrieviju atzina par hibrīdagresiju. Cik stipra ir Eiropas Savienības (ES), tajā skaitā Latvijas Austrumu robeža? Kas tiek darīts tās stiprināšanā, diskutējam raidījumā Krustpunktā. Raidījuma viesi: ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Māris Cepurītis, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs un Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs.  

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Latvijas Dabas fonds šogad par gada dzīvotni nosaucis upju straujteces un dabisku upju posmus. Kāpēc šis biotops īpaši jāizceļ un kādas dabas bagātības slēpj dabiskas upes, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Dabas fonda padomes locekle Rūta Sniedze-Kretalova un Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas skaitīšanas projekta vadītāja Irisa Mukāne. Irisa Mukāne norāda, ka tipisku straujteci var sadzirdēt jau pa gabalu un pazīt pēc ūdens ņirbēšanas. Straujteces uzskata par ekoloģiski vērtīgām, jo straumes ātruma dēļ tās bagātinās ar skābekli un tajās intensīvāk norit upes pašattīrīšanās procesi. Latvijā ir sastopami divi straujteču veidi - ar lielāku un ar mazāku straumes ātrumu. Makšķerniekiem vairāk patīk straujāk tekošās upes, jo tās ir lašu, taimiņu un foreļu upes. Lēnāk tekošas ir karpveidīgo zivju mājvieta. "Upju straujteces un dabiskie upju posmi ir Eiropā un Latvijā īpaši aizsargājams biotops," norāda Rūta Sniedze-Kretalova. "Būtiski ir dabiskie upju posmi, kur ūdens tecējums nav tik straujš." Dabisko saldūdeņu biotopu stāvoklis ir atšķirīgs Latvijas reģionos un upju baseinu apgabalos. "Vislabākā situācija ir Gaujas upes baseina upēm, vissliktākā ir Zemgalē Lielupes baseina upēm. No Lielupes upes baseina upēm 68% neatbilst Eiropas Savienības nozīmēs īpaši aizsargājam biotopam, jo tās pārveidotas, taisnotas vai padziļinātas kādā laika posmā. Arī šajā upes baseina apgabalā biotopi, kas atbilst upju biotopu posmam, bet tie ir zemākas kvalitātes. Tas skaidrojams ar lielo aramzemju un meliorēto zemju īpatsvaru Zemgalē, jo Zemgale ir Latvijas maizes klēts," atzīst Irisa Mukāne. "Gaujas upes baseina upēm ir salīdzinoši labāka biotopa kvalitāte. Šīm mazām skaistām upītēm. Kā izcilas kvalitātes upju piemērus varam minēt Vaidavu, Strīķupi, Vizlu, Amatu, Rauzu. Arī Gaujas straujteces posmus." Gada sēnes titulu smailā stiklene Kā apsūkāta skābā bonbonga, tāda izskatās šī gada sēne – smailā stiklene, kuru gan varēs pamanīt tikai vēlā pavasarī, bet Latvijas Nacionālā dabas muzeja speciālistes mikoloģes Diāna Meiere un Inita Daniēle stāsta ne tikai par smailo stikleni, bet arī par tām, kuras var atrast ziemas laikā. Šogad gada sēne ir sēne acu priekam un rūpīgam vērotājam, jo stiklenes nav ieskatāmas ēdamo sēņu kategorijā. Un arī izskats šai sēnei ir daudzveidīgs. Kā teikts mikologu mājas lapā, skaistā krāsa ne vienmēr palīdz – piemēram, vienas un tās pašas sugas augļķermeņi jauni var būt oranži, pieauguši kļūt dzelteni, bet vecumā izbālēt vai kļūt zaļgani. Cepurīte un kātiņš mēdz būt gļotaini, lipīgi vai gandrīz sausi. Kā lai saprot sēņu nespeciālists, kura tad no zālēs augošām ir stiklene un kura vienkārši kāda skaista suņu sēne. Tāpēc Inita Dāniele turpina skaidrojumu par šī gada sēni. smailo stikleni un citām tās tuvām radiniecēm. Latvijā šobrīd ir zināmas 20 stikleņu sugas un, kas zina, varbūt šajā vasarā un rudenī tiks atklāta vēl kāda, bet kamēr gaidām stiklenes parādāmies, tikām prasmīgāki un vērīgāki sēņu zinātāji jau priecājas par tām, kas rodamas ziemā.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Savienots Kā turpināt dievkalpošanu Covid-19 laikā? Raidījumā "Savienots" diskutē Romas katoļu bīskaps Andris Kravalis, luterāņu mācītājs Jānis Cepurītis un baptistu mācītājs Edgars Godiņš Raidījuma vadītājs: Augusts Kolms, Tuvumā.lv Raidījums par sabiedrībā aktuālo no dažādu konfesiju skatu punkta. Raidījuma galvenās tēmas ir aktuālais, sabiedrība, politika, kultūra un konfesijas. Veidots sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv.

Savienots Kā turpināt dievkalpošanu Covid-19 laikā? Raidījumā "Savienots" diskutē Romas katoļu bīskaps Andris Kravalis, luterāņu mācītājs Jānis Cepurītis un baptistu mācītājs Edgars Godiņš Raidījuma vadītājs: Augusts Kolms, Tuvumā.lv Raidījums par sabiedrībā aktuālo no dažādu konfesiju skatu punkta. Raidījuma galvenās tēmas ir aktuālais, sabiedrība, politika, kultūra un konfesijas. Veidots sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv.

Savienots Kā turpināt dievkalpošanu Covid-19 laikā? Raidījumā "Savienots" diskutē Romas katoļu bīskaps Andris Kravalis, luterāņu mācītājs Jānis Cepurītis un baptistu mācītājs Edgars Godiņš Raidījuma vadītājs: Augusts Kolms, Tuvumā.lv Raidījums par sabiedrībā aktuālo no dažādu konfesiju skatu punkta. Raidījuma galvenās tēmas ir aktuālais, sabiedrība, politika, kultūra un konfesijas. Veidots sadarbībā ar kristīgo mediju Tuvumā.lv.

Mīlestības terapija Raidījuma vadītājs: Mīlestības māja, Profesionālā pastorālās konsultēšanas asociācija “Mīlestības terapija” ir saruna par cilvēka dzīves dažādiem psiholoģiskiem aspektiem, kuru ved dažādu jomu kristīgi psiholoģijas speciālisti .Šajā gadā psiholoģe Ina Grasmane sarunāsies gan ar Ģimenes sistēmisko psihoterapeitu Gati Līdumu, gan ar mākslas terapeiti Līgu Cepurīti, gan ar topošo psihologu Jāni Jēkabsonu, gan ar kustību terapeiti Maritu Bukovsku, gan ar topošo Dūlu un Mīlestības pedagoģijas pedagoģi Gunu Aeliti – par laulību, par sievišķību un vīrišķību, par bērnu audzināšanu, par emocionāliem sastrēgumiem un traucējumiem, par ceļu ārā no dažādām slimībām, u.c.

Edmunda instagram @edmunds.cepuritis https://www.instagram.com/edmunds.cepuritis/ Progresīvo programma: https://www.progresivie.lv/programma/ Veritasium video par klimata mītiem: https://www.youtube.com/watch?v=OWXoR... Pieminētais video par globālajām temperatūras izmaiņām: https://www.youtube.com/watch?v=3sqdy... Zemes diena: https://www.earthday.org/earth-day-2020/ Atbalsti mani patreon: https://www.patreon.com/edgarfresh

2020. gads sācies ar jaunu pietiekami provokatīvu sociālu kampaņu „Neapēd zemeslodi”, kas veidota, lai pievērstu uzmanību industriālās lopkopības radītās vides problēmām un ietekmei uz klimatu. Vai tiešām, neēdot gaļu, mēs varam izglābt pasauli, diskutējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: biedrības " Dzīvnieku brīvība" pārstāve kampaņas "Neapēd zemeslodi" vadītāja Ulrika Skakovska, inženierzinātņu doktore, Vidzemes Augstskolas pētniece Jana Simanovska, Vides izglītības fonda un “Zero Waste” Latvija pārstāvis Edmunds Cepurītis un uztura speciāliste Liene Sondore. Pa tālruni sazināmies ar P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenterologu Juri Pokrotnieku. Ulrika Skakovska skaidro, ka izaicinājums “Neapēd zemeslodi” ir apņemšanās uz mēnesi samazināt savu dzīvnieku valsts produktu patēriņu. Tie būs gaļa, piena produkti un olas, tā dzīvojot videi draudzīgāk. Izaicinājuma dalībnieki katru dienu saņem e-pastā informāciju par vidi, gardām receptēm, par veselību un uzturvielām. Izaicinājumam var pieteikties mājaslapā neapedzemeslodi.lv un tam ir trīs dažādi līmeņi: neēst gaļu trīs reizes nedēļā, visu mēnesi ēst veģetāri vai visu mēnesi ēst tikai augu valsts produktus. Edmunds Cepurītis norāda, ka gaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir krietni pieaudzis. Latvijā viens cilvēks apēd ap 70 kg gaļas gadā un to nevar saražot Latvijas pļavās vai pasaules pļavās. “Ja gribam tik daudz dzīvnieku produktus ēst, mums dzīvnieku jāražo ne tikai ilgtspējīgā veidā, sākam audzēt barību, ko var ēst cilvēki, bet dot to lopiņiem. Tas ir izšķērdīgi,” norāda Cepurītis. Jana Simanovska norāda, ka liela daļa augkopības ir paredzēta lopkopības nodrošināšanai un cilvēkam, kas “proteīnu uzņem pa taisno”, vajag 5-10 reizes mazāk zemes. “Ja proteīnu uzņem ar pupām pa taisno, nevis caur govi, tādam cilvēkam vajag 5-10 reizes mazāk zemes,” skaidro Simanovska. Runājot par lielo gaļas patēriņu, Liene Sondore norāda, ka Pasaules veselības organizācija ieteikusi gaļu lietot 2-3 reizes nedēļa, kas ir apmēram 100 g pagatavota produkta. Tas ir ļoti maz. Zivis – divas reizes nedēļā, divas dienas vēlamas veģetāras. “Nav viena ideāla ēšanas virziena. Ikdienā redzu labi plānotu uztura plānu vegāniem, veģetāriešiem un visēdājiem, tikpat labi tas ir ļoti slikti. Jādomā ar prātu, ko ēdam un ko izvēlamies ikdienā ēst,” atzīst Sondore. Juris Pokrotnieks atzīst, ka jautājums pat attiekšanos no gaļas ir individuāls, jo esam tik dažādi, mums ir dažāda dzīves, paradumi un uztura pieredze, kā arī vecums un slimības. Bet nekas slikts nenotiks, ja atteiksies no gaļas produktiem, jautājums, kāpēc to dara un vai tos aizvietos pietiekams proteīna daudzums. Simanovska atzīst, ka jādomā ne tikai par gaļas produktu samazināšanu, bet arī par piena produktu samazināšanu, jo tieši lopkopība rada nopietnu ietekmi uz vidi. Sondori uztrauc, ka neēdot gaļu un piena produktus mēģinām izslēgt no uztura olbaltumvielas. Jautājums, ar ko tās aizvietojam? Tas nav tik vienkārši. Tāpat viņa norāda, ka svarīgi pēc iespējas mazāk lietot produktus, kuros ir piesātināti tauki. Šobrīd pieaug tendence daudz patērēt kokosa taukus, kas arī ir piesātinātie tauki, bet nav zināms, kas būs pēc 20 gadiem ar cilvēkiem, kas tos patērē. Tas ir viens no riska faktoriem.

Latviešu valodā trūkst viegli pieejamu avotu, kuros interesentiem būtu iespējams ātri iepazīties ar svarīgāko klimata jautājumu skaidrojumu. Tad nu par pašu svarīgāko – punktu pa punktam šajā sērijā. https://www.satori.lv/article/vardnica-klimata-krizei

TECHO es una organización presente en 21 países de Latinoamérica y el caribe, cuya misión principal es buscar superar la situación de pobreza en la que viven miles de personas. El Consejo Estudiantil de Psicología de nuestra universidad invita a todos a ayudar a esta bella iniciativa social. !Juntos podemos más¡Informa Mario Castro.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā terorisms ietekmē mūsu brīvību - ko jau esam un ko vēl varētu nākties upurēt drošības vārdā. Bet studijā saruna par grozījumiem krimināllikumā, kuru mērķis ir vērsties pret hibrīdkaru un ārvalstu spiegiem. Šie grozījumi gan radījuši virkni jautājumu par to, vai tie neierobežos arī cilvēku pamattiesības un arī preses brīvību. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis un Madara Fridrihsone no Latvijas Radio Ziņu dienesta.  Vēl raidījumā skaidrojam, kāds ir vēsturisko objektu un kultūras vērtību pieminekļu stāvoklis Palmirā, Sīrijā, pēc “Daīš” atkāpšanās; kā arī pievērsīsimies 6. aprīlī gaidāmajam referendumam Nīderlandē par Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu, kura rezultātus nepacietīgi gaida Ukrainā, bet par kura norisi reti kurš zina Nīderlandē. Teroristu uzbrukumi maina mūsu ikdienu Pēc Briseles teroraktiem daudz tika dzirdēts, ka teroristu uzbrukumi Parīzē un Briselē iezīmē jaunu realitāti Eiropā - stingrāki drošības pasākumi, armijas klātbūtne Eiropas lielākajās pilsētās, jauni aizliegumi un plašākas pilnvaras tiesībsargiem. Runas par Šengenas zonas krišanu, kas ir aktuālas jau teju gadu, kļūst ar vien skaļākas un līdz ar tām, kā domino efekts seko arī bailes par Eiropas Savienības sabrukumu un globālu pasaules politisko un ekonomisko krīzi. Par spīti tam, ka pēdējā pusgada laikā Eiropā teroristu dēļ dzīvību zaudējuši vairāk nekā 160 cilvēki, Rietumeiropa ar vien ir drošāka vieta šobrīd, nekā tā bija pirms 40 gadiem. Tieši tad, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, terorisms par mērķi izvēlējās nejaušus civiliedzīvotājus, nevis konkrētus cilvēkus un lielā daļā gadījumu terorisma iemesls nebija reliģisks fanātisms, bet, piemēram, separātisms, kā Īru Republikāņu armija, kas veikusi vairākus teroraktus Lielbritānijā, arī mēģinājuši nogalināt Margaritu Tečeri, kad viņa bija premjere, kā arī organizācija „Basku zeme un brīvība”, kas pasaulē pazīstama kā ETA, kura rīkojusi daudzus teroraktus gan Spānijā, gan Francijā ar mērķi panākt neatkarīgu Basku zemi.   Par šīs dienas terorisma saknēm daudzviet populisti un nacionālkonservatīvo partiju pārstāvji, vairojot bailes un vācot politiskos punktus, sauc migrāciju, uzskatot to par cēloni traģēdijām šeit, nevis sekām notikumiem, kas attīstās citur pasaulē. Nevar izslēgt, ka migrācija neietekmē terorismu, tomēr to nevar uzskatīt par galveno vai vienīgo cēloni.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts. "Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš. Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām. Ukrainas jaunā realitāte Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas. “Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents. To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos. “Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins. To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā. “Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra. Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu. “Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti. Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma. Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu. Krievijas lobijs Eiropā Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām. Līdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve. Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos. Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs. Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts. Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām. Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās. „Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans. Kas apsolīts Ungārijai? Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija. „Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa. Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā. „Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis. To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību. Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums „Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.