Podcasts about jebkur

Tiekamies ar šaušanas sporta entuziastu Ilvaru Liepiņu, Latvijas Prakstiskās šaušanas asociācija pārstāvi! Runājam par šaušanas sportu, ieročiem, kalibriem, sacensībām, šaušanu ikdienā, kā uzlabot savas šaušanas prasmes, kā arī daudziem citiem jautājumiem. Epizodi atbalsta GPRPRO.lv, ierakstām Rīgas veikalā Jaunmoku ielā 26! https://gpspro.lv/Pievienojieties šim kanālam, lai iegūtu piekļuvi privilēģijām.https://www.youtube.com/channel/UCqB3nyhYHXKobopia9d7xgA/join

Nacionālajā teātrī tapis Tenesija Viljamsa lugas "Ilgu tramvajs". Tās režisors ir Pēteris Krilovs. Galveno – Blanšas Dibuā – lomu izrādē atveido Maija Doveika. Kultūras rondo saruna ar aktrisi. Kas viņai ir Blanša un kā no šīs lomas pārslēgties uz Teātra dienas koncertu "Iet kā smērēts"? "Neliegšos, lai cik tas varbūt nemūsdienīgi šobrīd skanētu, ka aktieriem ir tās sapņu lomas. Bet man tāda ir, un es esmu tajā laimīgajā notikumā. Tik tikko ir piepildījies viens no sapņiem," atzīst Maija Doveika un atklāj, ka vēlme šo izrādi spēlēt tieši Jaunajā zālē bijis viņas sapnis. "Sākotnējā sarunā ar direktoru, kuru vispār pirmoreiz mēs aizskārām šo tēmu, ka "Ilgu tramvajs" varētu būt, tas bija pagājušās sezonas beigās. Es minēju to kā būtisku apstākli, ka tā varētu būt Jaunā zāle, un tas telpas tuvums, un spiedība, vietas trūkums, kas ir viens no lugas apstākļiem, reālajiem, autora dotais, ka tā varētu būt arī tā realitāte. Es domāju, ka "Ilgu tramvaja" laiks uz lielās skatuves kaut kādā ziņā ir pagājis teātra valodas dēļ, tās komunikācijas dēļ. Ja tu gribi ar cilvēku runāt un pārspriest tādas ļoti intīmas un zemādas patiesības, tad tas tuvums ir ļoti nepieciešams. Ja tu gribi tajā kino patiesīgumā runāt ar skatītāju, tad viņam jāredz, viņam tevi ir jāredz ļoti tuvu, tā, ka nav kur noslēpties. Un es to gribēju. Es to ļoti gribēju un uz to mazliet arī uzstāju, un te nu tas ir noticis, mēs esam Jaunajā zālē tuvu, tuvu, tik tuvu, ka nav ko elpot visiem kopā tajā karstumā," stāsta aktrise. "Esmu dzīrdējusi, ka mana Blanša ir raksturīga ir ar savu tumsu un ar tādu nervozumu. Jebkurā gadījumā es cīnos izrādes laikā par to, lai Blanša tomēr ir saprotama caur tām viņas sāpēm un viņas dzīves pieredzi, un to, kas vispār objektīvi var palikt no cilvēka pāri pēc šādiem piedzīvojumiem, sauksim to tā. Piedzīvojumiem pēdiņās. Man liekas, ka tomēr no viņas ir diezgan daudz kas palicis pāri. Viena no izrādes tēmām un jautājumiem ir tas "pastaigā manās kurpēs", jebkura kurpēs - Stellas, Stenlija, Blānšas un Miča. Viņas tomēr ir neērtas," atzīst Maija Doveika. Vai pēc izrādes nav grūti pārslēgties ikdienā? "Es sen jau apgalvoja tieši pretējo, ka grūti nevis tikt ārā, bet grūti tikt iekšā [loma]. Ārā tikšana ir diezgan vienkārša. Viņa ir tāda sadzīviska. Dzīve vienkārši nāk un ar savām mazajām, niecīgajām problēmiņām vienkārši aizrauj tevi sev līdzi," uzskata Maija Doveika. "Bet tikšana iekšā ir ļoti grūta. Ir ļoti grūti tikt iekšā visā tajā apstākļu gūzmā, kas tev vajadzīgs, lai tu vispār iesāktu šo izrādi. Tev ir vajadzīga šī sajūta, ka caur tavām rokām ir notikusi aristokrātiskā un skaistā īpašuma zaudēšana, tu esi piedzīvojis tik daudz zaudējumus un nāves, ka tu joprojām nes sevī šo milzīgo vainas apziņu par to, ka vienīgais cilvēks, kuru tu šajā dzīvē mīlēji un caur kuru tu pazini mīlestību, tu pats viņu iedzini būtībā iznīcībā. Tu nes šo vainas apziņu. Kopš tās reizes ir visos veidos jāmeklē kaut kādi mierinājumi un kaut kādi pretsāpju līdzekļi šajā dzīvē. Viņi ir tādi sabiedrībai nepieņemami un neadekvāti, kas attiecīgi izraisa to, ka tu esi zaudējis darbu, ka tev ir problēmas ar dažādām atkarībām. Šī ir visa tā starta paka, saucamā, ar kuru tev ir jāienāk šajā vietā, un tas ir grūti. Tas patiešām ir grūti." "Ja tu puslīdz cienījami nospēlēja izrādi, tad tas viss arī paliek uz skatuves un šajā skatuves telpā, un tu ej mājās jau atkal viegls. Reizēm ir grūti tad, kad tu neizdari tos uzdevumus, nesasniedz tos mērķus, ko tu esi uzstādījis sev, kaut kā tev neizdodas, tad ir tā graušana kaut kāda tevī iekšā, un tad ir grūti varbūt aiziet mājās. Ir tādas reizes, kad paklanoties tā kā mazliet atvainojos skatītājiem, lūdzu, piedodiet, atnāciet uz kādu citu izrādi! Tā arī ir gadījies," turpina Maija Doveika.  

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Pasaulē iecienītajam britu detektīvseriālam „Midsomeras slepkavības” ir savs, ne ar ko nesajaucams rokraksts – ekscentriski ļaudis un daudzskaitlīgas un brīžam neticami ērmīgas slepkavības uz skaistas Anglijas lauku ainavas fona. Ja esat seriāla fanu vidū, droši vien pamanījāt, ka šonedēļ Rīgā viesojās „Midsomeras slepkavību” galvenais varonis – detektīvs Džons Bārnabijs, pareizāk sakot, viņa lomas atveidotājs Nīls Dadžens (Neil Dudgeon). Kā norāda Latvijas Televīzijā, šī vizīte notika par godu seriāla gaidāmajai divdesmit piektajai sezonai un tā lielajai popularitātei Latvijā, kur „Midsomeras slepkavības” ar stabili augstiem reitingiem LTV rāda kopš 2011. gada. Savā spraigajā Rīgas vizītē detektīva Bārnabija lomas atveidotājs Nīls Dadžens atrada laiku iegriezties arī Latvijas. Saruna ar Nīlu Dadženu angļu valodā "Man šķiet, ka tas ir populārs tieši tāpēc, ka tas ir tik britisks! Lietas, kas cenšas patikt visiem, kļūst bezformīgas un banālas. Bet, ja stāsts ir par ļoti konkrētu vietu un konkrētiem cilvēkiem un tu tam pieej godprātīgi, tad šo cilvēcisko patiesību viegli varēs iztulkot jebkurā valodā un kultūrā," seriāla „Midsomeras slepkavības” popularitāti vērtē Nīls Dadžens. "Cilvēciskas lietas mums visiem ir saprotamas. Jā, varbūt cilvēki to uzskata par britisku, bet šis seriāls turpinās jau tik ilgi, ka varbūt tas pats sāk definēt, ko cilvēki uzskata par britisku… Viena no „Midsomeras slepkavību” lielākajām zvaigznēm, protams, ir Lielbritānijas lauku ainava, kurā tas tiek filmēts – visi tie lielie nami un baznīcas, tajā visā patiešām ir kaut kas ļoti anglisks. Un tad, protams, visi ekscentriskie varoņi. Arī pati detektīvstāstu jeb „kurš vainīgs” tēma aizved pie tādiem ļoti britiskiem autoriem kā Agatas Kristi un Dorotejas Seijersas. Lai gan daudzām kultūrām, protams, ir pašām savi slavenie detektīvi. Man jaunībā ārkārtīgi patika lasīt Agatas Kristi, Reimonda Čandlera un līdzīgu autoru darbus, jo tajos ir iebūvēta spriedze un noslēpumi. Vienmēr viss sākas ar slepkavību un beidzas ar atrisinājumu. Un pa vidu tu iepazīsti varoņus, kuri ir katrs savā veidā interesanti. Gan „Midsomerā”, gan citos detektīvstāstos cilvēki mūždien melo policijai – vai nu viņi kaut ko slēpj, izliekas par kādu citu, zog naudu vai kādu krāpj… Un man liekas, ka cilvēkiem patīk skatīties, kā cilvēki melo, mēģināt uzminēt, kāpēc viņi melo un kurš no visiem meļiem ir slepkava. Un tas ir arī par noslēpumiem, kādus glabā šīs noslēgtās kopienas. Tā ir universāla recepte: divi policisti dodas uz kādu nomaļu ciematu un atklāj tur apslēpto spriedzi…" (..) Pārsteigumu „Midsomeras slepkavībās” patiesi netrūkst: šis seriāls ir slavens ar ļoti ekscentriskām un ērmīgām slepkavībām – cilvēkus nogalina siera ruļļi, vīna pudeles, veļas žāvētāji un kas tik vēl ne. Šķiet atsvaidzinoši, ka šis seriāls sevi neuztver pārāk nopietni. Cik liela nozīme „Midsomeras slepkavībās” ir humoram? Nīls Dadžens: Jā, protams! Kad man piedāvāja pārņemt lomu no iepriekšējā detektīva Bārnabija lomas atveidotāja Džona Netlsa (John Nettles),  es ļoti nopriecājos, jo jau pirms tam biju liels „Midsomeras slepkavību” fans. Zināju, kas man šajā seriālā patīk un kāpēc, tāpēc viegli varēju ielekt šajā noskaņā. „Midsomeras slepkavībās” man ļoti patīk šis sajaukums starp detektīvstāstu un ērmīgajiem, humorīgajiem brīžiem. Daudzas no slepkavībām, kā jau teicāt, notiek savādos un pārspīlētos apstākļos. Un tas viss šim seriālam piešķir savu īpašu rokrakstu arī britu televīzijas kontekstā. Citos kriminālstāstos un detektīvos neviens nepiesien upuri pie koka, neieziež ar trifeļu eļļu un neatstāj mežacūkām par barību. Jebkurā citā seriālā tas liktos pārāk traki un absurdi. Bet tas, cik radoši mūsu scenāristi pieiet slepkavību mākslai… Cerams, ka tur saglabājas zināma ticamība, lai jūs spētu šo stāstu izbaudīt, bet tās nav situācijas,  kur cilvēki varētu sākt uztraukties – ak dieniņ, arī man no pils fasādes varētu uzkrist uz galvas akmens briesmonis un nogalināt mani! Tas ir pārāk ērmoti, lai cilvēki to uztvertu personiski.   Šī bija pirmā „Midsomeras slepkavību” titulvaroņa vizīte Baltijas reģionā, reklamējot seriāla gaidāmo 25-to sezonu. Jau vakar Nīls Dadžens devās līdzīgā vizītē uz Prāgu, bet seriāla jaunāko sēriju uzņemšana sāksies marta beigās. 

Maigā ziema nav mazinājusi ziemas pelžu entuziastus vēlmi regulāri gremdēties upju, ezeru, jūras un dīķu ūdeņos. Par ziemas peldēm saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas ziemas peldēšanas kluba "Raganas roņi" valdes locekle Kristīne Rāte, kluba "Mārupes aukstumpeldētāji" vadītāja Elīna Puncule. Raidījuma otrajā daļā sarunai pievienojas elpošanas treneris Māris Žunda, kurš pārcēlies uz Spāniju. Kad sākt nodarboties ar ziemas peldēšanu? Teorētiski tas ir rudens, pakāpeniski paildzinot vasaras peldes. Protams, jāņem vērā cilvēka veselības stāvoklis, lai nenodarītu sev pāri. Ja izvēle ir par labu aukstumpeldēm, būtiski ir sagatavoties, pārliecināties par savu veselības stāvokli, ka pelde neapdraud veselību.  Problēmas var raisīt sirds un asinsvadu slimības. Ja cilvēkiem ir šāda rakstura veselības problēmas, peldes būtu jāierobežo un jābūt īpaši uzmanīgam. Jebkurā gadījumā vēlams konsultēties ar ģimenes ārstu, pirms uzsākt nodarboties ar ziemas peldēšanu. 

Stāsta dziedātāja un vokālā pedagoģe Una Stade Esam aizvadījuši ziemas saulgriežus un Ziemassvētku dziesmas jau lēnām pošas gadu ilgā miegā. Tomēr ir arī skaņdarbi, kas raksturīgi tieši gadu mijai. Viena no pasaulē populārākajām dziesmām, ko gadu mijā izpilda angliski runājošajās valstīs, ir skotu dziesma Auld Lang Syne, jeb "Veco laiku vārdā". Dziesmas vārdi balstīti skotu tautas dziesmā, taču tiek piedēvēti dzejniekam Robertam Burnsam ( Robert Burns ), kurš šo poēmu izdevis 1788. gadā. Viņš gan izdevējam raksta, ka dzejolis ir sens un viņš to ir pierakstījis no kāda veca vīra. Dziesma ir nostalģiska un runā par aizgājušajiem laikiem un senām draudzībām, kuras nevajadzētu aizmirst. Japāņi šajai dziesmai ir izveidojuši paši savu versiju "Hotaru no Hikari" jeb "Jāņtārpiņu gaisma" un tā dzirdama ne tikai gadu mijā, bet arī ikdienā veikalos, tieši pirms to darba laika beigām, lai vēstītu pircējiem, ka laiks doties projām no veikala. Dziesmas versija vēsta par studentiem, kas studē jāņtārpiņu gaismā, tāpēc nereti tiek izpildīta arī izlaidumos. Kanādiešu/amerikāņu mūziķis Gajs Lombardo (Guy Lombardo), pateicoties šai dziesmai, ieguva iesauku "misters Jaunais gads" (Mr. New Year's Eve). 1929. gadā Rūzvelta hoteļa gadu mijas koncertu no Ņujorkas pārraidīja visā Amerikā, un, kad pulkstenis sita divpadsmit, Lombardo grupa pirmo reizi atskaņoja tieši Auld Lang Syne. Tradīcija bija dzimusi. Grupa šo dziesmu izpildīja katru gadu, līdz pat Lombardo nāvei 1977. gada novembrī. Skotijā ir tradīcija šo dziesmu izpildīt aplī, krusteniski sadodoties rokām ar blakus stāvošajiem, lai, ieskrienot apļa centrā un apgriežoties otrādāk, visi būtu ar mugurām. 1999. gadu mijas pasākumā šo tradīciju izpildīja arī Karaliene Elizabete II ar karalisko ģimeni un Toniju Blēru (Tony Blair). Šis mirklis vērsa plašas diskusijas – daudzi uzskatīja, ka karalienes entuziasma trūkums bija nepieklājīgs, citi teica, ka viņai neesot bijis ne jausmas, kas jādara, taču daudzi to attaisnoja, teikdami, ka karalienei ir skotu asinis, viņa zinājusi, ka rokās jāsadodas tikai otrajā pantiņā, un ne visi skoti, dziedot šo dziesmu, krusto rokas. 1989. gada filmā "Kad Harijs satika Salliju" (When Harry Met Sally) par šo dziesmu norisinās saruna starp galvenajiem varoņiem. Harijs prasa: "Ko šī dziesma nozīmē? Visu savu dzīvi es nezinu, ko šī dziesma nozīmē. Vai tā nozīmē, ka mums jāaizmirst veci paziņas? Vai arī – ka tad, ja mēs viņus aizmirstam, mums viņi būtu jāatceras, kas nav iespējams, jo viņus esam aizmirsuši?" Uz to Sallija atbild: "Iespējams, ka tā tikai nozīmē to, ka mums jāatceras, ka esam kādu aizmirsuši. Jebkurā gadījumā tā ir par veciem draugiem." Un tā tas arī ir: dziesma ir par to, ka atceramies cilvēkus, ar kuriem krustojušies mūsu ceļi, un par notikumiem, kas mūs visus saistījuši aizgājušajos gados. To arī novēlu visiem šajā gadu mijas laikā – brīdi atpūtai, atskatam uz padarīto un apkārt vienmēr cilvēkus, ar kuriem piedzīvot skaistus notikumus!

„Diplomatiskās pusdienas“ ir nogājušas pilnu ciklu pa pasauli un ir mājās - vislabākajā valstī pasaulē! Nekur nav tik labi kā mājās... Pēc tam, kad esam piecus gadus un vairāk nekā 200 raidījumos izanalizējuši visas pasaules valstis, to varam vēl drošāk teikt. Izklausās, ka mums vajadzēja tik milzīgu analīzi, lai pierādītu sākotnējo hipotēzi, ka mūsu Tēvzeme ir labāka par citām valstīm. Bet bija to vērts. Šie gadi ir bijuši intelektuāli maģiski vismaz mums un ceram, ka arī jums, mūsu uzticamākie klausītāji un klausītājas. Tik bieži esam atsaukušies uz Latviju un aplūkojuši pasaules valstis Latvijas kontekstā un otrādi, ka liktos, ka nekas nav palicis sakāms. Protams, ir! Raidījumā aplūkojam pāris pētījumus par Latviju, kas vismaz mums radīja daudzas pārdomas un cerības. Sevišķi 2024. gada pirms Ziemassvētku laikā. Pēdējais „Diplomātisko pusdienu“ raidījums izskan gandrīz Ziemassvētku priekšvakarā, tādēļ nerunāsim par negatīvo, ko tāpat mūsu valsti var izlasīt gan tradicionālajos, gan sociālajos medijos ļoti daudz, bet par pozitīvo, kas objektīvākam skatam uz Latviju tik ļoti pietrūkst gan kā pilsonim, gan kā cilvēkam. Latvija – valsts Ziemeļeiropā, kuras teritorija ir apdzīvota jau apmēram 11 tūkstošus gadu. Jā, Ziemeļeiropā, nevis Austrumeiropā mēs esam tagad ne tikai ģeogrāfiski, bet arī politiski. Lai cik reizēm gribētos, ka arī ekonomiskā pievilkšanās notiktu ātrāk, vienmēr objektīvi jāatceras, ka Otrais pasaules karš un krievu komunistu eksperiments Padomju Savienības laikā šodienas Latviju un latviešu ekonomisko un finanšu kapacitāti pamatīgi iedragāja. Tādēļ mūsdienu Latvijas diplomātiskie un ekonomiskie sasniegumi šķiet tik ļoti vēl skaistāki, lielāki un iedvesmojošāki. Par senāku vēsturi runājot un ko droši vien visi ir dzirdējuši sevišķi Ziemassvētku laikā – viens no biežāk internetā sastopamajiem interesantajiem faktiem par Latviju ir tas, ka mēs tieši Rīgā 1510. gadā esam pirmie izdekorējuši Ziemassvētku egli. Vācu tirgotāju Melngalvju brālības dati liecina, ka eglei ir uzkārti augļi, kaltētas puķes, salmu lellītes un lentītes. Igauņi gan strīdas un saka, ka atšķirībā no Rīgas egles, Tallinas egle esot izdekorēta jau 1441. gadā. Turklāt tā bijusi īsta egle, nevis mākslīgs veidojums, kas it kā esot bijis Rīgā. Jebkurā gadījumā, šis baltiešu kašķis piesaista pasaules uzmanību tikpat ļoti, cik pats fakts par pirmo izdekorēto egli. Vēl viens senāks vēstures fakts, ko esam pieminējuši jau citos raidījumos, ir tas, ka Latvijas karogs skaitās otrs vecākais pasaulē. 1279. gadā latgaļu ciltis no Cēsīm šo esot izmantojušas, dodoties kaujās, un Livonijas hronika šo skaidri apraksta. Visvecākais lietotais karogs esot dāņiem. Starp citu Latvijas karogs pie visām ēkām obligāti ir jāizkar desmit dienas gadā. Piecas no tām ir ar sēru lentēm… Lūkojoties uz pieredzi ar ukraiņu karogiem un arī to, cik plaši tos izkar ASV, varbūt arī mums vajadzētu daudz biežāk visapkārt plīvot šim pasaulē vēsturiskajam karogam? Noteikti varam kopīgi atrast vēl vismaz 10 regulārās „karogu dienas” par godu notikumiem un sasniegumiem. Vēl viens pozitīvais vēstures fakts, kuru gribētos biežāk dzirdēt, ir par to, ka tieši Rīgā dzimušais drēbnieks palīdzēja izgudrot džinsus un attiecīgi radīja revolūciju pasaules modes industrijā 19. un 20. gadsimtā. Un runa, protams, ka ir par latviešu-ebreju izcelsmes audumu meistaru Jākobu Jufesu jeb Džeikobu Deivisu. Un džinsi, par kuriem ir runa, ir slavenie „Levis”. Jākobs Jufess uz ASV, uz Rīno pilsētu pārcelās 1854. gadā un tad arī nomainīja vārdu uz Džeikobu Deivisu. Amerikanizējās. 1871. gadā amerikanizējās viņš arī  juridiski un kļuva par naturalizēto ASV pilsoni. Divus gadus vēlāk viņš patentēja kniedes, kas saturēja džinsa audumu kopā visvārīgākajās vietās. Patenta reģistrācijai Džeikobam Deivisam nebija naudas. Viņš savu iztiku pelnīja ar ratu brezentu un telšu izgatavošanu, kas, neskatoties uz tobrīd ASV ļoti populāro valsts iedzīvotāju migrāciju uz Rietumu apgabaliem, tomēr neļāva nodrošināt pietiekamus līdzekļus. Sanfrancisko strādājošā „Levis Strauss” kompānija uzņēmās palīdzēt ar patenta reģistrāciju, un tikai īsi pirms savas nāves Deviss pārdeva patentu „Levis” kompānijai. Bet tagad par tagadni un nākotni un diviem pētījumiem. Pirmais ir par to, cik droši jūtamies. Mēs visi esam dzirdējuši un cerams, arī lasījuši Aizsardzības ministrijas sagatavotos un izplatītos informatīvos materiālus “Kā rīkoties krīzes gadījumā” un “ Kā rīkoties kara gadījumā”. Ja kāds vēl nav, tos var viegli atrast mod.gov.lv un sargs.lv mājaslapās. Bet varbūt nedaudz grūtāk atrast ir Latvijas Universitātes vadošo pētnieku Didža Kļaviņa un Ievas Birkas vadīto un veikto pētījumu “Sagatavoti kopā: stiprāki kopā”. Pētījuma ietvaros tostarp tika aptaujāti 1000 Rīgas iedzīvotāji par to gatavību krīzes situācijām un to, vai šiem maz ir 72 stundām nepieciešamie ūdens, pārtika un medikamenti. Aptaujas rezultātā 70 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju norādīja, ka rezerves uz trim diennaktīm vai ilgāk tiem būtu. Kas ir ļoti pozitīva ziņa, lai arī šis ir pašvērtējums, nevis faktiska materiāla pārbaude. Vienlaicīgi skaitlis 30 procenti, kas nav gatavi, parāda, cik ļoti daudzi ir atkarīgi ikdienā no lielveikalu krājumiem vai arī paļaujas uz ticību, ka nekas slikts jau nevar notikt. Arī skaitļos tas parādījās, ka 69 procenti galvaspilsētas iedzīvotāju nedomā, ka tuvākajos 10 gados kaut kas katastrofāls varētu notikt. Vēl vairāk – 64 procenti Rīgas iedzīvotāju pārliecinoši teica, ka zina, kā rīkoties katastrofas vai ārkārtējas situācijas gadījumā. Tikmēr, kad tiem intervētāji pavaicāja, vai zina, kur tieši doties un ko darīt, aina izrādījās mazāk rožaina. Kur doties, zina mazāk nekā trešā daļa aptaujāto Rīgas iedzīvotāju. Lai arī šobrīd, kā atgādina arī mūsu valsts iestādes un īstie valsts vadītāji, Latvijai nekas nedraud, senais teiciens “kas sevi sargā, sargā arī dievs” ir vispareizākā pieeja. Kāda ir pirmā rīcība kara gadījumā? Turpināt savas ikdienas gaitas, ja vien mūsu bruņotie spēki neziņo par citu rīcību. Ne tikai kara, bet jebkuru hibrīdapdraudējumu vai dabas kataklizmu situācijā jāpatur prātā, ka 72 stundu somai ir jābūt, ka minētie Aizsardzības ministrijas sagatavotie materiāli ir rūpīgi jāizlasa un jāsagatavojas atbilstoši, kā arī jāsaprot precīzs darbošanās algoritms, tostarp savu ģimenes locekļu satikšana situācijā, ka telefona un interneta sakari nebūs pieejami. Tagad vēl par vienu pētījumu par nākotni. To Dr. Reinharda Krumma vadībā šogad izstrādāja un publiskoja Fridriha Eberta fonda birojs Baltijā. Pētījumā ir iekļaut 1005 respondentu aptauja, kurā tiek uzdoti jautājumi par to, kādu Latviju vēlētos redzēt iedzīvotāji turpmāk. Sevišķi autoru kolektīvs koncentrējas uz jauniešiem un viņu skatījumu. Pirmkārt, jāpiemin, ka Latvijā tikai 52 procenti iedzīvotāju uzskata, ka politiskā brīvība un demokrātija ir tas, no kā valsts nedrīkst atteikties nekādā gadījumā. 36 procenti uzskata, ka ir nepieciešams stingrs līderis. Un 12 procentiem nav viedokļa. Jauniešu starpā demokrātiju tikmēr atbalsta 82 procenti! Krievvalodīgajās ģimenēs un ģimenēs ar zemiem ienākumiem procents ar atbalstu “stingrai rokai” ir lielāks nekā demokrātijai. Vienlaicīgi jautājumā par to, kas ir svarīgāks brīvība vai materiālā labklājība – 67 procenti uzskata, ka brīvība un jauniešu starpā gandrīz 86 procenti dod priekšroku brīvībai. Interesants rezultāts ir redzams arī atbildēs par to, vai Latvijas dalība ES un NATO ir ieguvums vai šķērslis cilvēka sapņu īstenošanai. Kopumā 45 procenti respondentu atbildēja, ka dalība ES palīdz īstenot sapņus un 42 procenti, ka NATO. Krievvalodīgajās ģimenēs ES esot palīdzošs faktors vien 24 procentiem, bet NATO vien 15 procentiem. Latviešu ģimenēs 58 procenti  par labu abām organizācijām. Jauniešu vidū 75 procenti uzskata, ka ES palīdz tiem īstenot sapņus, kamēr 64 procenti uzskata, ka NATO palīdz. Par valsts tālākās orientēšanās virzieniem. 40 procenti respondentu atbalsta tālāku integrāciju ES, pat ja suverenitāte tiek vēl vairāk atdota kolektīva lēmumu pieņemšanas procesam par labu. Gandrīz tikpat – 39 procenti norādīja, ka suverenitātes stiprināšana neorientējoties ne Krievijas, ne ES virzienā ir labākais risinājums. Tuvināšanās Krievijai un saišu ar rietumvalstīm saraušanu atbalsta tikpat, cik to, kas nezina, kurp doties – ap 10 procentiem. Un visbeidzot, uz jautājumu, kura ir ideālā Latvija, kurā cilvēki vēlētos dzīvot atbildes bija tiešām intriģējošas. 2,4 procenti teica, ka grib dzīvot sirmā senatnē. Tikpat teica arī, ka cara laikos būtu labāk. Livonijā vēlētos atgriezties 0,8 procenti. Modernajā, 90. gadu Latvijā tikmēr grib dzīvot 9 procenti no respondentiem, kamēr laika posmā pēc iestāšanās ES grib turpināt dzīvot 30,5 procenti Latvijas iedzīvotāju. Kā noprotat – visvairāk ES grib dzīvot jaunieši un latviski runājošās ģimenes – 51 un 41 procents attiecīgi. PSRS tikmēr grib atgriezties 26 procenti krievvalodīgo ģimeņu. Un tikai 1,6 procenti jauniešu. Šie ir pārsteidzoši skaitļi. Bet šajā raidījumā vēl ekskluzīva intervija. Tā ir ar cilvēku, kurš ir dzīvojis četros no šiem aplūkotajiem periodiem, jo dzimis 1936. gadā un ir redzējis Latviju tik daudzās tās formās. Kādu nākotni viņš gribētu redzēt Latvijai, kurā no iepriekš minētajām grupām viņš iekļaujas, to vaicājām izcilajam maestro Raimondam Paulam.

Sestdienas rīta "Atsperi" vadām kopā ar režisori, TV raidījumu vadītāju un producenti Martu Selecku. Runājam par jauno dokumentālo seriālu "Garainis", kas no 31. oktobra būs vērojams Latvijas Televīzijas 1. kanālā un tīmekļa platformā "REplay", ģimenes piedzīvojumu filmu "Bum!", kas no 3. novembra būs skatāma kinoteātros, kā arī superspējām un arī "Tutas lietām"... Ilze Medne: Sāksim ar "Garaini", kas pirmizrādi piedzīvos jau pavisam drīz. Esat tā pati komanda, kas sešus gadus veidojusi "Literatūri". Nu ejat solīti tālāk. Kā tapa ideja par tēmas paplašināšanu? Marta Selecka: Iniciatīva nāca gan no mums pašiem, gan arī skatītājiem. Daudzi prasīja: kāpēc runājat tikai par literatūru? Šādu raidījumu taču var veidot par visām mākslām! Piemēram, kāds mākslinieks izvēlas sev ceļabiedru no kāda cita laika un dodas ceļojumā kopā ar viņu. Nospriedām, ka patiešām varam mēģināt paplašināt darbības lauku. Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja, uzrakstījām projektu, tad arī Latvijas Televīzija mūs ņēma savā paspārnē un nu mums būs ļoti labs raidlaiks: ēterā būsim tūlīt pēc "Panorāmas"! Raidījums būs arī daudz garāks nekā "Literatūre" – tas būs 45 minūšu garumā, un, kā teica arhitekte Zaiga Gaile, katrs raidījums būs kā filma. Cik vienkārši bija izvēlēties šīs personības? Tas princips, pēc kura izvēlamies, ir līdzīgs princesei uz zirņa... (smejas) Raidījuma varoņus uzrunājot, gribam, lai viņi tiešām ir visīstākās mākslas personības, kas sevi ir pamatīgi pierādījušas. Komplekts, kas būs pirmajā sezonā, manuprāt, iznācis ļoti, ļoti stiprs. Vai visi uzrunātie teica "jā"? Jā gan, visi uzrunātie uzreiz teica "jā"! Būs arī mans onkulis Ivars Seleckis – pat viņš teica "jā". Jo šis viņam ir ļoti, ļoti saspringts rudens, tikko kā bija "Turpinājuma" otrās daļas pirmizrāde, viss laiks vienās intervijās, un arī "kino gadu", kā viņš pats saka, viņam ir diezgan daudz. Šo raidījumu vēl neesam nofilmējuši, vēl gatavojamies. Bet pats pirmais pāris vien jau kaut ko nozīmē – Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs...  Tas būs ļoti jauks raidījums. Tas arī ir mūsu pirmais raidījums, ko šajā sērijā esam nofilmējuši. Lai skatītāji skatās un vērtē. Tas būs ļoti dziļš, daudz pārdomu raisošs. Ceļavārdi tam varētu būt šādi: "Darījām, ko varējām..." "Literatūrē" Gustava Terzena uzdevums ir būt ar grāmatu rokā. Kāds "Garainī" ir viņa uzdevums?  Gustavs skatās un meklē faktus par un ap abām personībām. Vai nu viņš dodas uz izstādi un skatās darbus, vai – kā Ilmāra Blumberga gadījumā – sarunājas ar laikabiedriem un meklē viņa pēdas pilsētvidē, runājas ar cilvēkiem uz ielas, aicina viņus baudīt kādus mākslas faktus. Katrā gadījumā tas ir tāds radošs process arī no Gustava puses. Katru reizi tas ir kaut kas cits, ko viņš izdomā. Visas izraudzītās ir ļoti liela mēroga personības, un, jo lielāks mērogs, jo vairāk tajā var iegrimt. Iegrimes process ir neaptverami liels! Ja "Literatūres" gadījumā tev bija jālasa grāmatas, Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga gadījumā, piemēram, izpētes process nav tikai viena mēneša garumā. Protams, izpētes process var būt ļoti garš, bet es dažkārt praktizēju tādu žurnālistisku paņēmienu, izpēti mazliet dozējot. "Literatūrē" tas nebija iespējams, bet šeit var būt arī tā, ka uz interviju ej mazliet kā balta lapa un skatītājam kaut kādā ziņā tas pat vairāk patīk, jo viņš kopā ar tevi var izzināt mākslas procesus, to, kā rodas māksla, kas ir māksla un kas ir tie jautājumi, ko mākslinieks risina, kur māksla rodas un kurš ir tas punkts, kad mēs uz pasauli sākam skatīties mākslas acīm. Tāpēc "Literatūre" man pašai personīgi ir grūtāks projekts, jo tur tā gatavošanās ir pamatīgāka. Nevaru aiziet un pateikt, ka konkrēto grāmatu neesmu lasījusi. Šeit tomēr ir citādāk. Mārai, piemēram, bijušas vairāk nekā astoņdesmit izrāžu, un man nav bijis iespējas tās visas noskatīties, taču varu paklausīties viņas intervijas, palasīt viņas domas kādos rakstos.  Kāda bija kopābūšana ar šīm personībām? Jo tas tomēr ir diezgan ilgs laiks, ko pavadāt kopā, kamēr top raidījums. Ļoti viegla! Bet tas tā ir ar daudzām lielām radošajām personībām. Šie cilvēki ikdienas komunikācijā ir ļoti brīnišķīgi un viegli sarunbiedri arī. Jo viņiem ir, ko teikt. Tas ir svarīgi. Jebkurš žurnālists to pateiks, ka ir ļoti svarīgi, lai viņa varonim ir, ko teikt. Un viņu teiktajam ir jēga. Tieši tā. Jēgpilnās sarunas arī ir viena no lietām, kas vieno visas "Garaiņa" filmēšanas. Vai, izvēloties personības, skatījāties arī uz žanrisko atšķirību? Jā gan. Atšķirībā no "Literatūres", "Garainī" uzdevums ir šāds: mēs izvēlamies cilvēku no konkrētas mākslas sfēras, un viņš nedrīkst sev blakus izvēlēties personību no tās pašas sfēras, ar kuru doties ceļojumā. Jāizvēlas personība no kādas citas nozares. Un tas bija ļoti interesanti! Piemēram, komponists Krists Auzinieks izvēlējās Mildu Pilēviču, kura ir filozofe un aprakstošās estētiskās domas pamatlicēja Latvijā. Zaiga Gaile stāstīs par Augustu Sukutu.  Un Laila Pakalniņa dosies vēl dziļāk vēsturē – pievērsīsies Jānim Jaunsudrabiņam. Viņu izvēles bija interesantas, turklāt mēs tās neietekmējām.  Man personīgi ir milzīgs prieks par to, ka Helēna Heinrihsone izvēlējusies muzikoloģi un režisori Ligitu Viduleju, kuras vārds ir nepelnīti piemirsts, jo viņas devums ir liels gan muzikoloģijā, gan televīzijas vēsturē – viņas muzikālās filmas ir tik brīnišķīgas! Ligitas un Helēnas raidījums vēl man priekšā, tā ka ļoti labi, ka tu man tagad to saki – tas man jāpatur prātā! (smejas) Līdz gada beigām paredzēti astoņi raidījumi. Vai ir cerības uz turpinājumu? Domāju, ka jā. Tie jaukie projekti, ja labi iesākas, parasti arī turpinās. Nav tā, ka pusceļā pazūd.  Un kas notiks ar "Literatūri"? Arī tai būs jauna sezona – pēc jaunā gada. Vēl astoņi raidījumi būs par literatūru, tā ka šis posms arī vēl nav noslēdzies. Redzēsim, protams, būs nākotnē, bet mums nebija tādas domas, ka pabeidzam vienu projektu un sākam nākošo. Mēs vienkārši paplašināmies. Tāda ir tā iecere.  Raidījumam ir ļoti zīmīgs nosaukums, un arī publicitātes fotogrāfijā šis vārds sadalīts divās daļās, vedinot pamanīt arī pirmos trīs burtus atsevišķi – ka tur klāt ir arī gars.  Mums bija ļoti ilgas diskusijas par to, kā mēs varētu nosaukt šo raidījumu. Un tad Uģa Oltes dzīvesbiedre Lāsma Olte, māksliniece un dzejniece, izdomāja tieši garaini – pirmām kārtām jau tas ir no Ziedoņa – "garainis, kas veicina vārīšanos". Un vēl man likās, ka arī tas stils, kādā runājam ar skatītāju, ir tādas garas ainas. Un vēl tas radošais gars. Dievišķais gars, kas ir mākslas darbā. Tā ka nosaukums, lai arī uzradās pēc ilgiem meklējumiem, atbild uz visiem jautājumiem, kas sagaidāms šajā raidījumā. Komanda tā pati, kas "Literatūrē"? Jā, tas ir mūsu komandas autordarbs, kurā jūtamies ērti. Mums šīs tēmas pašiem arī ir ļoti svarīgas. Prieks, ka raidījumi tikuši un tiks filmēti ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Jā, protams, protams! Un patiesībā gan "Literatūrē", gan arī "Garainī" tieši mūsu viesi ir scenārija autori: viņi saka – dosimies turp, tad dosimies turp, un tad – turp. Tajā brīdī mēs atpūšamies, kad kāds cits mūsu vietā saka, ka mums jābrauc tur un tur. (smaida) Esat jau devušies arī uz Liepāju? Turp brauca Gustavs, es nē. Viņš brauca uz Krista Auznieka operu. Tieši ar Liepāju saistīts tavs otrais radošais darbs – ģimenes piedzīvojumu filma "Bum!", kuras pirmizrāde būs jau 3. novembrī. Tā filmēta Liepājā, un tajā piedalās jauni, talantīgi cilvēki no Liepājas. Vai tev pašai ir kāda saistība ar Liepāju? Man pašai lielas saistības ar Liepāju nav, bet noteicošais faktors, kāpēc filmai "Bum!" izvēlējāmies tieši Liepāju kā galveno lokāciju, bija tas, ka mums vajadzēja atrast smuku skolu, jo visa filmas darbība notiek skolā un ap to. Liepājas Pirmā ģimnāzija filmēta daudzās filmās, arī "Homo novus" un vēl viskautkur. Tā ir ļoti skaista ēka, un arī mēs nevarējām atturēties – sapratām, ka Liepāja būs tā vieta, kur filmēsim savu filmu par skolu. Bet kā vispār tev radās ideja par šo lēcienu mazdrusciņ aukstā ūdenī, jo šī ir tava pirmā pilnmetrāžas filma! Līdz šim tavs vārds vairāk saistīts ar mazām distancēm, televīzijas raidījumiem, un nu pēkšņi kaut kas tāds liels un nozīmīgs kā filma!  Tas ir nejaušību ķēdes rezultāts... Ar Andru Doršu, kura ir filmas otra režisore, jau bijām kārtīgi ievingrinājušas roku bērnu saturā: filmējam tādu slavenu raidījumu kā "Tutas lietas", un mums ir arī bērnu detektīvseriāls "Emī un Rū", ko filmējam TET televīzijai. Tur mums bija 62 sērijas, piecas sezonas, un sapratām, ka varam to izdarīt, ka tas ir mūsu spēkos, jo caur šo seriālu un "Tutas lietām" sapratām, ko bērni no mums gaida, un nodomājām – labi, varētu pamēģināt uzfilmēt arī filmu. Radās iespēja, varēja pieteikties, bija kovids, bija nauda pilnmetrāžas filmām – un tieši bērnu filmām, tā ka visas kārtis bija mūsu rokās! Dabūjām finansējumu, un varējām ķerties klāt šādai pilnmetrāžas filmai... Kas tad ir tas, ko bērni gaida? Viņi gaida, ka mēs viņus cienīsim un par viņiem domāsim. Un nevis domāsim tā: ai, viņi jau tāpat sēž telefonos, un pusi no tā, par ko viņi sarunājas, mēs nesaprotam, puse vārdu ir angļu valodā un vispār nevar saprast, par ko viņi komunicē. Man šķiet – ir ļoti, ļoti svarīgi viņiem pievērst uzmanību! Teikt – hei, jūs te esat, un jūs mums esat svarīgi! Un mēs jums varam uzfilmēt filmu, kas domāta tieši jums! Kāds bija darba process? Ļoti grūts... Bet arī ļoti, ļoti interesants. Kad pabeidzu filmēšanas procesu, šķita, ka tas ir visforšākais, bet vienlaikus arī visgrūtākais darbs pasaulē, ko esmu darījusi. Un laikam nebūt nav viegli strādāt ar nepieredzējušiem aktieriem, vai ne? Jā… Mēs pašas gan ļoti ilgi gatavojāmies tam, lai tiktu galā ar šo uzdevumu, un rezultātā, domāju, sanāca labi. Iespējams, ka pašā sākumā, kad filmu sāk skatīties, liekas – tā kā īsti nevar saprast, kas tur notiek… Bet es jau iepriekš varu pabrīdināt, ka tas ir Liepājas dialekts, un ir tik jauki klausīties, kā mazie aktieri tajā runā! Bet kā bija strādāt? Bija tā, ka mēs ļoti gatavojāmies šim procesam. Tikām pat uzaicinātas uz Amsterdamu, lai veselu nedēļu mācītos pie slaveniem režisoriem, kā filmēšanas laukumā strādāt tieši ar bērniem. Jo mums patiešām bija tikai bērni-aktieri. Bija gan dažas epizodes, kurās bija arī mūsu mīļie, slavenie, lielie, pieaugušie aktieri, bet pārsvarā visā filmā piedalās tikai bērni.  Un kādas ir tās lielākās atšķirības? Lielākās atšķirības – filmēšanas laukumā nedot kolu un aizliegt lietot mobilos telefonus. Tie bija divi galvenie principi. (smejas)  Bet tie no bērnu skatupunkta nav ļauni principi? Bišķi ir. Bet – lai mazie aktieri varētu darboties, saņemties un būt fokusēti uz to, ko mēs no viņiem gribam, mums bija tāds noteikums – ka to dara visi. Arī asistenti, arī operatori: neviens nedzer kolu un nelieto mobilo telefonu filmēšanas laukumā! Un vēl no Amsterdamas bijām pārņēmuši tādu rīta apli: ka visa grupa, kas konkrētajā dienā ir laukumā, sanāk no rīta visi kopā un izstāsta kaut ko par savu bērnību: piemēram, ko tu kolekcionēji, kāda bija tava mīļākā dziesma, kam tu gribēji līdzināties, kāds bija tavs nedarbs… Tas mūs visus satuvināja un mūs, lielos, arī noskaņoja uz bērnības viļņa, bērna domāšanu. Par ko stāsta filma? Filma ir stāsts par draudzību. Jauniešiem, bērniem šis stāsts mazliet ir arī pamācošs, kā draudzēties. Bet šis ir arī tāds brīnumstāsts, jo tas ir par diviem puikām, no kuriem viens traumas rezultātā iegūst trīs dažāda veida superspējas, ko viņš var izmantot. Skolas dzīve tiek apgriezta kājām gaisā, jo viņš sāk mainīt bērniem atzīmes, ieviest brīvstundas, sekotāji soctīklos tiek samainīti vietām... Caur tehnoloģijām runājam par draudzības tēmu. No bērniem, kuri tika uzaicināti uz preses un dažādiem testa seansiem, kuros vērojām, vai bērni to visu saprot un vai viņiem interesē šī tēma, pagaidām esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes – tātad tieši no tās auditorijas, kurai mēs šo filmu veidojām!

Ņujorkā ir pulcējušies pasaules valstu līderi, lai tiktos ANO Ģenerālajā asamblejā. Protams, ne no visām valstīm ir ieradušies prezidenti. Vladimirs Putins tur nevar doties, neriskējot ar savu brīvību. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidenta Zelenska braucienam ir pievērsta īpaša uzmanība. Viņš grasās prezentēt gan esošajam, gan iespējamajiem ASV prezidentiem savu "miera plānu".  Skaidrs, ka šajā asamblejā galvenā uzmanība veltīta diviem lielajiem kariem, gan Krievijas agresijai, gan tam, kas notiek Tuvajos Austrumos. Pēc intensīvajiem gaisa triecieniem Libānā, kas turpinās un kuros bojā gājuši vairāk nekā 500 cilvēku, arvien lielāka ir iespējamība, ka karš izplatīsies plašākā reģionā.  Aktualitātes analizē Latvijas Radio ziņu dienesta žurnālists Uldis Ķezberis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvis, majors Jānis Slaidiņš. Pieaug saspīlējums starp Izraēlu un grupējumu „Hizbullāh” Vismaz pustūkstoša bojāgājušo, no kuriem 50 ir bērni, un tūkstošiem ievainoto Libānā, - tā ir statistika kopš pirmdienas, kad Izraēla uzsāka ļoti intensīvus uzlidojumus, vērstus pret grupējumu „Hizbullāh”. Kā pagājušajā nedēļā paziņoja Izraēlas aizsardzības ministrs, karš ir iegājis jaunā stadijā, un tagad fokuss vairāk būšot pievērsts ziemeļiem. Jauno stadiju iezīmēja peidžeru uzspridzināšana, kas nogalināja vairākus desmitus, bet savainoja tūkstošiem kaujinieku. Līdz ar šīsnedēļas uzlidojumiem Libānas slimnīcas ir pārpildītas, un tas Libānas medicīnai ir milzīgs izaicinājums. Taču runa nav tikai par veselības aprūpes sistēmu. Tūkstošiem ģimeņu ir devušās bēgļu gaitās, bēgot no Izraēlas apšaudītajiem rajoniem. Valstī, kas jau līdz šim ir cīnījusies ar pamatīgu ekonomisko krīzi, tas ir liels izaicinājums. Kā no Beirutas ziņo žurnālisti, Libānā aug gan dusmas, gan bailes par tālākajiem notikumiem. Šodien, 25. septembrī, ANO sasaukta drošības padomes sēde, lai spriestu par notiekošo. „Libāna ir bezdibeņa kraujas malā. Libānas tauta, Izraēlas tauta, visi pasaules iedzīvotāji nedrīkst pieļaut, ka Libāna kļūst par otro Gazu,” tā izteicies ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs. Arī valstu vadītāji, kas pulcējušies uz ANO Ģenerālo asambleju, aicina darīt visu iespējamo, lai apturētu pilna mēroga karu Tuvajos Austrumos. Daudzi gan uzskata, ka tikai ASV var ietekmēt Izraēlu. Pentagons pirmdien ziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis, reaģējot uz pieaugošajiem draudiem, nosūtīs uz Tuvajiem Austrumiem papildus savus karavīrus, tomēr to skaits nebūšot liels.  Noslēpumainais Ukrainas „Uzvaras plāns” „Mēs nekad neesam atbalstījuši Krievijas agresiju pret Ukrainas teritoriju,” tā, ierodaties uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā, sarunā ar žurnālistiem apgalvoja Irānas nesen ievēlētais prezidents Masuds Pezeškiāns. Kopš viņš esot prezidents, uz Krieviju neesot nosūtītas Irānas raķetes. Tāpēc viņš vēloties sarunas ar Rietumvalstu vadītājiem, kā izbeigt karu Ukrainā. Lai gan Irānas vadības teiktajam daudzi netic, tomēr viņa teiktais par Krievijas agresiju un aicinājums uz sarunām ir interesants. Karš Ukrainā ir otrs lielais izaicinājums, kam Ņujorkā pievērsta īpaša uzmanība. To paspilgtina Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizīte, kas ir plašāka nekā tikai uzstāšanās ANO mītnē. Viņš ASV ieradās jau 22. septembrī. Zelenskim ir ļoti saspringts darba grafiks, un kulminācija ir ne tik daudz uzstāšanās asamblejā, cik viņa tikšanās ar ASV prezidentu Džo Baidenu un abiem prezidenta amata kandidātiem – gan Kamalu Harisu, gan Donaldu Trampu. Pēdējais jau ir paspējis pavīpsnāt par Zelenska ierašanos, nosaucot viņu par labāko pārdevēju vēsturē, tomēr tikšanās, jādomā, notiks. Galvenā uzmanība ir pievērsta Ukrainas prezidenta teiktajam par viņa atvesto miera plānu. Medijos nerimst spekulācijas, ko šis plāns paredz. Līdz šim izskanējusī informācija ir ļoti pretrunīga, un ņemot vērā to, ka tas drīz tiks publiskots, daudzi eksperti negaida tur ieraudzīt ko nezināmu vai neparastu. Iespējams, ka publiskajā telpā būs redzams kas cits nekā tas, ko patiešām Ukraina ir iecerējusi. Jebkurā gadījumā ziņas, kas pienāk no Kijivas, ir uzmanību raisošas. No vienas puses, Ukrainas armija joprojām izmisīgi cenšas aizstāvēt savas teritorijas, vietumis piekāpjoties ienaidnieka pārspēka priekšā. No otras puses, tā cenšas pastiprināt ofensīvu Kurskas apgabalā Krievijas teritorijā. No trešās, tiek izteikti neslēpti mājieni, ka tuvākajos mēnešos ir gaidāmi notikumi, kas varētu būtiski ietekmēt kara gaitu. Par kādiem notikumiem ir runa, var tikai minēt. Arī Zelenskis intervijā šonedēļ izteicās, ka kara noslēgums varētu būt tuvāk nekā daudziem tas šķiet.  Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.* * Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Pēdējā laikā pieaug pieprasījums pēc pilnpiena produktiem un aizvien jauni pētījumi apliecina pilnpiena produktu pozitīvo ietekmi uz veselību. Kādi ir pilnpiena un vājpiena produkti plusi un mīnusi un, ko nozīmē šāda paradigmas maiņa Latvijā un pasaulē? Vai tas nozīmē, ka jāmainās arī piensaimniekiem, piedāvājot olbaltumvielām un taukiem bagātāku pienu? Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardioloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Mintāle, piensaimnieks ģimenes uzņēmumā z/s "Mazdzērvītes" un Latvijas lielākā piensaimnieku kooperatīva "Piena loģistika" padomes priekšsēdētājs Jānis Ločmelis un P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uztura speciāliste Liene Sondore. 80% no piena sastāvā esošajām olbaltumvielām ir kazeīns. Tam ir četri veidi, bet cilvēku veselību visvairāk ietekmē beta kazeīns. Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore Daina Jonkus stāsta, ka šobrīd pasaulē veikti vairāki pētījumi un zinātnieki strādā pie liellopu selekcijas, lai ģenētiski radītu govis, kuru pienā būtu vairāk A2 un mazāk A1 kazeīna. Liene Sondore atzīst, ka Latvijā ir laba piena produktu pieejamība dažādām gaumēm, garšām un vajadzībām. Pēdējās desmitgadēs ir bijis aicinājums lietot vairāk vājpiena produktus, bet jāizvērtē ir, cik daudz un ko ar piena produktiem saprotam. Diemžēl daudzi pienu lieto tikai kā saldu jogurtu ar lielu cukura piedevu. "Piens ir labs, viegli patērējams produkts, bet jāsaprot, ka piens ir ēdiens, tas nav dzēriens," norāda Liene Sondore. "Piens ir labs olbaltumvielu avots, A, D, arī B grupas vitamīnu avots, arī satur kalciju, fosforu un citas minerālvielas. Jebkurā gadījumā šis ir produkts, kuru nevajadzētu bez pamatota iemesla izslēgt no ēdienkartes, kā diemžēl lielākā daļa sabiedrības dara," atzīst Liene Sondore. Iveta Mintāle atzīst, ka šobrīd mudina pacientus vairāk skatīties uz fermentētiem piena produktiem. Tāpat viņa norāda, ka labs produkts ir arī fermentēts siers, bet tas nav mūsu Jāņu siers, kas tiek vārīts, pievienojot sviestu un olas. Fermentēts siers ir brīnišķīga piedeva, aizvietojot gaļas produktus pie dārzeņiem. "Kvalitatīvs labs siers, cietais vai puscietais, dažādos veidos, kā lietosiet savā virtuvē, tur nav starpības," norāda Iveta Mintāle. "Es, protams, protestētu pret lielu rīta baltmaizes šķēli, uz kuras ir bieza kārta sviesta un pa virsu siers. Tas ir dīvains ēdiens. Bet ja siers ir kopā ar dārzeņiem, tas liktos apsveicami." "Ja uz sviestmaizes ir tomāta šķēlīte, jā, es noteikti balsotu par to, bet tādus dubultlabumus, kā sviests un siers vai sviests un kāda desa, kas galīgi nav pasveicama, šādas sviestmaizes vajadzētu aizmirst," turpina IVeta Mintāle. Iveta Mintāle bilst, ka atbalsta piena produktu lietošanu uzturā, bet pareizi apstrādātus, pēc iespējas labas kvalitātes un sieru, kurš taisīts no svaigpiena. Viņa neiesaka uzturā lietot industriāla apstrādātus piena produktus, piemēram, kausēto sieru vai siera desu, kur ir grūti saprast visas sastāvdaļas.

Šogad aprit 20 gadi, kopš uz Saulei tuvāko planētu Merkuru devās tā izpētes zonde "Messenger". Varētu domāt, ko daudz runāt par vienu zondi Visuma izpētē, jo vairāk, ka tā startēja tik sen. Mums likās interesanti pavaicāt astronomijas ekspertiem ne tikai par "Messenger" paveikto, bet arī par Merkuru kopumā, jo izrādās, ka pirms šīs zondes cilvēku zināšanas par Saulei tuvāko planētu esot bijušas krietni pieticīgākas un tā savulaik atklāja daudz interesanta ne tikai par Merkuru. Raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta IT speciālists un astronomijas entuziasts Ints Ķešāns un "Starspace" observatorijas saimniece un portāla "starpsace.lv" redaktore, amatierastronome Anna Gintere. Anna Gintere atzīst, ka interese par šo mazo planētu ir arvien. Šobrīd, kad "Messenger" aprit 20 gadi, Merkura orbītā drīzumā ieies nākamā izpētes zonde "Bepi Colombo".  "Joprojām interese ir, jo tā planēta savā ziņā ir mazliet neparasta, gan ar lielo dzelzs kodolu, gan ar to, ka tai ir vāja atmosfēra un magnētiskais lauks atšķirībā no Marsa, ka pievērsta liela uzmanība. Merkurs joprojām zinātnei šķiet interesants," norāda Anna Gintere. "Iespējams, ne tādēļ, lai mēs uz turieni pārceltos, bet tādēļ, ka tas ir būtisks jautājums, kā šī planēta ir izveidojusies, kāpēc viņa ir tāda, kādu to šobrīd pazīstam, un ko tas var pastāstīt par potenciāli citu planētu  veidošanos ap citām zvaigznēm." Un vēl kāds interesants fakts par Merkuru. Kad 70. gados startēja pirmā misiju uz Merkuru un cilvēki pirmo reizi ieraudzīja tā krāterus, Starptautiskā astronomijas savienība deva šiem krāteriem dažādus vārdus. "Tur ir ļoti daudz mākslas un kultūras cilvēku - Bēthovens, Mocarts, Mikelandželo un tur ir Rainis. Rainis ir liels krāteris 80 km diametrā gandrīz uz Merkura ekvatora. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas vai Padomju Savienības to būtu ieteicis. Varbūt. Jebkurā gadījumā Starptautiskā astronomijas savienība nosauca krāteri Raiņa vārdā," atklāj Ints Ķešāns. Raidījuma ieskaņā zinātnes ziņas. Vispirms par Lieldienu salas populāciju. Par Lieldienu salu ir zināms tas, ka pirms vairāk nekā 800 gadiem polinēzieši kuģojuši tūkstošiem kilometru pāri Klusajam okeānam uz vienu no attālākajām salām uz Zemes - polinēziešu valodā Rapanui, kas tātad zināma arī kā Lieldienu sala. Tā atrodas Klusā okeāna dienvidaustrumos, un mūsdienās tā pieder Čīlei. Šī sala pasaulē pazīstama ar milzīgajām akmens statujām cilvēka seju atveidā, un šīm statujām ir arī savs apzīmējums - moai. Bet par pašiem ieceļotājiem. Pētījums par ceļotāju pāri okeānam seno genomu ir sniedzis atbildes galvenajiem jautājumiem par salas vēsturi un populācijas iespējamo sabrukumu.  Savukārt vietnē “National Geographic” apkopoti astoņi fakti, kas līdz šim ir noskaidroti par alkohola ietekmi uz cilvēka organismu. Zinātnieki atklāj, ka pat mērena dzeršana var būt kaitīgāka, nekā mēs esam iedomājušies, un dažas sabiedrības grupas riskam ir pakļautas vairāk. Jāpiebilst arī, ka 2023. gadā Pasaules Veselības organizācija paziņojusi, ka nav tāda drošā alkohola daudzuma, ko patērēt, un nav arī pierādījumu tam, ka sarkanvīna glāzes potenciālie ieguvumi sirds un asinsvadu sistēmai būtu lielāki par vēža risku. Un vēl. 10. septembrī tika dots starts vēsturiskai un, varētu teikt, vienai no ambiciozākajām uzņēmuma “SpaceX” misijām “Polaris Dawn“, ar nesējraķeti “Falcon 9” paceļoties no Kenedija kosmosa centra Floridā., ASV. Misijā piedalās četri neprofesionāli astronauti ar miljardieri, kosmosa entuziastu Džaredu Aizekmenu (Jared Isaacman) priekšgalā.

Tēlniece Solveiga Vasiļjeva Argentīnā 25.starptautiskajā tēlniecības biennālē “Bienal del Chaco” ieguvusi Grand Prix. Par iegūto pieredzi un redzēto tēlniecības biennālē Kultūras rondo izvaicājam mākslinieci Solveigu Vasiļjevu. Solveiga Vasiļjeva ir pirmā sieviete, kura uzvarējusi šajā tēlniecības biennālē, nedēļu intensīvi strādājot pie metāla skulptūras “Laiks”. Sacensības norisinājās Čako provinces galvaspilsētā un UNESCO tēlniecības galvaspilsētas statusu ieguvušajā pilsētā – Resistencijā. Reizi divos gados šajā biennālē mākslinieki darbus veido no metāla vai akmens. 2010. gadā, kad Solveiga Vasiļjeva piedalījās šajā biennālē pirmo reizi, tēma bija globalizācija un māksliniece no akmens veidoja "Globalizācijas eņģeli". Šogad biennāles tēma nebija noteikta, bet materiāls - metāls. Māksliniece izvēlējusies darba tēmu - laiks un jau kopš janvāra, kad uzzināja, ka apstiprināta dalībai, rūpīgi gatavojusies, veidojusi maketus. Ja to neizdarītu, darbs būtu citāds. "Jebkurš laiks, kurš tiek definēts, ir tikai daļa no tā, ko saprotam ar vārdu laiks. Mans darbs sastāvēja no trim daļām, no fiziskā laika, ko saucu par kosmisko laiku, kas telplaiku izpleš un deformē, bet mēs to nevaram konstatēt, jo esam tajā iekšā. Tad ir laiks, kas mainās, ko saprotam kā gadalaikus. Tad ir arī subjektīvais laiks, kurš ir absolūti nedefinējams, kurš ir lēkājošs kā slima cilvēka sirds sinusoīdi," stāsta Solveiga Vasiļjeva. "Darba ir būtībā četras daļas, jo ir arī kodols, serde, uz kā definētie laiki ir "uzvērti"." Solveiga Vasiļjeva neslēpj, ka izaicinājums bijis strādāt ar 2,5 mm biezām metāla loksnēm, jo tas ir salīdzinoši biezs materiāls, kādu ikdienā neizmanto. Darba izveidošanai Argentīnā bija atvēlēta nedēļa. Māksliniece atzīst, ka būtiska ir preses materiālos minētā norāde, ka viņa ir pirmā sieviete, kas ieguvusi galveno balvu, jo no 10 fināla dalībniekiem parasti tikai divas ir sievietes. Iesūtīti bija no 40 valstīm ap 150 pieteikumu. Šī starptautiskā biennāle cilvēkus priecē no 1998. gada. Prestižajā konkursā, kas šoreiz norisinājās no 13. līdz 20. jūlijam, dalībnieku skaits ir ļoti ierobežots – 10 dalībnieki no visas pasaules. Tie tiek izvēlēti, vērtējot pieteikumus, mākslinieka dzīves gājuma aprakstu, plānotā darba skici un pašu koncepciju. Solveiga Vasiļjeva šajā desmitniekā iekļuvusi jau otro reizi (iepriekš – 2010. gadā), šoreiz viņa ieguva arī galveno apbalvojumu. Tāpat māksliniece saņēmusi arī balvu, kas piešķirta pēc pārējo skulptoru balsojuma.   Brauciens un tajā pieredzētais māksliniecei arī devis daudz ierosmes jauniem darbiem.

Stāsta animatore un Latvijas Animācijas asociācijas vadītāja Anna Zača Mūsdienās nu jau tik pierastā un bieži lietotā 3D animācija pirmo reizi tika ģenerēta uz datora, kas sasniedza vidējas istabas lielumu un bija tikai dažas sekundes gara. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados norisinājās pirmie eksperimenti ar datorģenerētu trīsdimensonālu attēlu kustības ilūziju jeb 3D animāciju. Viena no filmām, kas visbiežāk tiek dēvēta par pirmo 3D animāciju ir "Pixar" studijas dibinātāja Edvīna Katmula (Edwin Catmull), un Frederika Parka (Frederic Parke) kopdarbs ar nosaukumu "Rokas datoranimācija": tajā redzama trīsdimensionāla roka kustībā. Divdesmit gadus vēlāk, 1995. gadā, studija "Pixar" radīja pirmo pilnībā animēto filmu "Rotaļlietu stāsts" (Toy Story). 3D animācijas tehnika ir strauji attīstījusies pēdējo 50 gadu laikā. Pirmās 3D animācijas bija grafiskas ar robustām kustībām, bet mūsdienās daļa no 3D filmām un specefektiem jau tiek dēvēti par 4D to īpašā reālisma dēļ. Līdzīgi kā leļļu animācijā, arī 3D animācijā katrs tēls un objekts ir veidots trīs dimensijās un vajadzīgo rakursu animācijas galvenajam varonim var iegūt ar pāris klikšķiem. Savukārt zīmētajā animācijā katra tēla pozas pagrieziens ir jāpārzīmē no jauna. 3D animācija izmanto visdažādākos stilus, tā sastopama gan stilizēti robustā, gan izsmalcināti realistiskā attēlā. Daļa no šobrīd aktuāliem animācijas seriāliem un filmām tapuši 3D tehnikā taču ar tehnoloģiju palīdzību imitējot gan zīmēto, gan leļļu animācijas filmu estētiku. Šī animācijas tehnika guvusi lielu popularitāti tās plašo iespēju un pieejamības dēļ, turpretī klasiskās tehnikas mūsdienās paliek arvien ekskluzīvākas. Jebkurš interesents, kam ir dators, mūsdienās var vismaz mēģināt apgūt 3D animāciju, jo tiešsaistē ir pieejama gan apmācība, gan brīvpieejas (opensource) programmatūra. Populārākā no šādām programmām ir "Blender". Mūsdienās 3D animācijā arvien lielāka loma ir arī aktieriem un horeogrāfiem, kuri tiek aktīvi iesaistīti animācijas procesā līdz ar kustību izsekošanas tehnoloģiju attīstību, savā ziņā aizvietojot animatorus. Taču 3D animācijas attīstībai viss vēl priekšā: jau šobrīd varam lūkoties uz to, kā mākslīgais intelekts ietekmē kino un varam tikai minēt, kā tā ietekmē būs mainījusies animācijas pasaule pēc gadiem desmit. Šogad Kannu kinofestivālā Latviju pārstāvēs 3D animācijas tehnikā veidotā Ginta Zilbaloža filma "Straume". Šī būs otrā reize festivāla pastāvēšanas vēsturē, kad Latvijā veidota filma iekļūst Kannu kinofestivāla sadaļā "Īpašais skatiens" (Un Certain Regard) - konkursa programma filmām ar oriģinālu māksliniecisko redzējumu. Kā arī pirmā reize, kad festivāla konkursos tiek iekļauta pilnmetrāžas animācijas filma no Latvijas. Savus pirmos darbus Gints sācis veidot vēl mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas Vidusskolā, jau tad Ginta animācijas izpelnījās starptautisku ievērību. Taču viņa līdz šim veiksmīgākais darbs ir bijusi pilnmetrāžas animācijas filma "Projām", kas izskanēja visā pasaulē kā pilnībā viena cilvēka rokām darināta pilnmetrāžās animācijas filma.

Diplomātiskajās pusdienās stāsts par Nikaragvas Republiku, lielāko valsti Centrālamerikas reģionā. Nikaragvā ir atrodama arī pasaulē lielākā sala ezera vidū. Tā ir tik liela, ka uz tās pat ir divi vulkāni. Un vulkānu Nikaragvā netrūkst. Iespējams, ka klausītāji būs dzirdējuši par tādiem vulkāniem kā Santkristobals, Seronegro, Masaja. Jebkurā gadījumā – Nikaragvas daba ir aizraujoša. Un tūrisms brīvā dabā, pludmalēs, pa Nikaragvai piederošajām salām ir cieņā ne tikai ārvalstniekiem, bet arī vietējiem. Nikaragvā esot ap septiņiem procentiem visas pasaules bioloģiskās daudzveidības. Vēl vairāk – Nikaragvas 68 ekosistēmās un augu veidojumos ir atrodami 60 procenti visas Centrālamerikas dzīvnieku un augu kopuma. Nikaragvā, piemēram, dzīvo arī vienīgās pasaulē saldūdens haizivis. Visa šī rezultātā, trīs no valsts biosfērām – Bosava, Ometepe un RioSanHuan – ir UNESCO atzītas. Valsts parlaments ir arī deklarēja visu Karību reģionu kopumā kā biosfēras rezervātu 2021. gadā. Valstī ir 78 dabas liegumi, dabas aizsardzības zonas un rezervāti, kas kopumā aizņem apmēram vienu piekto daļu no visas valsts teritorijas. Bosavas lietusmeži ir otri lielākie Dienvidamerikas kontinentā pēc Amazones. Loģiski, ka ekotūrisms tur ir ļoti populārs. Un valsts arī ir pieprasīta, jo tajā ir viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem Centrālamerikas reģionā. Tie, kam tomēr gribas arī vēsturi, Nikaragvā atradīs arī vecās galvaspilsētas Leonas jeb Leonvjeho drupas, kas ir viena no vecākajām spāņu celtajām pilsētām reģionā un jau pus tūkstoti gadu senas. Leona bija Nikaragvas galvaspilsēta līdz 1858. gadam. Un interesanti, ka iemesls galvaspilsētas maiņai bija kašķis. Proti, Leona un Granada nevarēja beigt ķīvēties, kura ir tiesīgāka būt par Nikaragvas galvaspilsētu. Vienā brīdī cilvēkiem šīs apnika un pavisam cita pilsēta – Managva – tika pasludināta par jauno galvaspilsētu.

Šī saruna ar daudzu iemīļoto dakteri Klaunu jeb Igoru Narovski ir turpinājums mūsu pirmajai sarunai - ko par sevi un savām emocijām varam mācīties no dakteriem klauniem. Pirmo sarunu skatījās un tās automātiskos tulkošanas subtitrus, ko nodrošina youtube, izmantoja arī cilvēki, kuri paši krieviski nerunā (skat. zemāk, kā to var izdarīt). Par pirmo sarunu saņēmām neparasti daudz pateicības vēstuļu un komentāru - gan no sievietēm, gan vīriešiem. Te daži citāti:"Liels paldies par šo interviju, esmu to noklausījies vismaz 10 reizes un ik pa brīdim tinu atpakaļ (...)"."Saruna, kuru klausīšos vēl un vēl. Tik emocionāli piesātināta- no smiekliem līdz asarām. (....)""Pateicos tūkstoškārt par šo sarunu. Ļoti daudz nozīmēja. Klausīšos vēl.. un pēc tam varbūt vēl..."Saņēmām daudz lūgumu veidot turpinājumu šai sarunai. Šajā reizē Igors stāstīja, kādi ir pieci galvenie elementi, kurus māca topošajiem dakteriem Klauniem un kas var noderēt arī citiem. Piemēram, vieglums, vienkāršība, prieks. Mēs runājām arī par Igora piedzīvoto darbā ar pacientiem un karā cietušajiem. Igoram šādu stāstu ir daudz un tos atradīsi viņa nesen iznākušajā terapeitisko stāstu grāmatā "Daktera Klauna brīnumainās spēles".Ja tev noderētu tulkojums šai vai iepriekšējai sarunai ar Igoru, ko veido automātisks youtube AI rīks, tad skaties sarunu youtube platformā un uzliec sev vajadzīgos iestatījumus - video ekrānā, apakšējā joslā nospied CC, tad zobratu, tad vēlreiz CC un tur izvēlies latviešu vai citu valodu, kas parādīsies subtitros (reizēm tam vajag pat 24h, lai rīks pēc tā iestatīšanas sāktu darboties). Paldies @Aljgjis par instrukciju!Vairāk informācijas sarunas lapā.SARUNAS PIETURPUNKTI:3:42 Kādus stāstus varēs atrast Dr.Klauna Igora Narovski jaunajā grāmatā13:27 Par gaidām. Ko mēs sagaidām no klauniem, no cilvēkiem, un kāpēc realitāte viemēr ir bagātāka.19:38 Trauksme, kas pāraug bailēs. Kā ar to spēlēties un kur to novirzīt29:28 “Klauns ir emocionāls dzīvnieks, kas vienmēr gatavs jebkam, kas varētu notikt”32:13 Kādi ir pieci galvenie elementi, kurus Igor Narovski māca topošajiem dakteriem Klauniem34:05 “Vienkāršība palīdz satikties ikvienam” – kā vienkāršības principu pielietot savā ikdienā42:54 “Ja tu esi godīgs, tev nav vajadzības domāt” – cik atbrīvojošu sajūtu var iegūt, jebkurā sarunā esot godīgam47:28 Pagrieziena punkts Dr.Klauna radošajā attīstībā50:12 Kāpēc dalīšanās ar savām sajūtām, emocijām un idejām ir uzskatāma par lielu dāsnumu otram cilvēkam51:56 Dāsnums un ievainojamība54:09 “Viegla attieksme pret nāvi dara vieglu dzīvi” – kā grūtas situācijas uztvert ar vieglumu58:32 Kādā veidā mūsu pārlieku nopietnā attieksme pret emocijām atņem dzīvei viegluma sajūtu1:09:10 Praktisks piemērs, kā dakteri Klauni apmācībās mācās viegluma sajūtu1:17:51 “Prieku var iegūt pilnīgi no jebkā un jebkuras situācijas”1:20:58 Domas un ieradumi kā muskuļi, kas jātrenē, ja vēlamies savādākus rezultātus kā ierasts1:24:51 Kā ar ķermeņa palīdzību iegūt klātesamības – šeit un tagad sajūtu.1:30:24 Kas dakteriem Klauniem palīdz izturēt milzīgo psiholoģisko slodzi; gadījums Kijevas slimnīcā1:34:56 “Jebkurš konflikts var kalpot par brīnišķīgas draudzības sākumu”

Ienākumu deklarāciju par 2023. gadu Valsts ieņēmumu dienestā (VID) jau paspējuši iesniegt vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Par to, kam un kad deklarācijas jāiesniedz obligāti, attaisnotajiem izdevumiem un nodokļu pārmaksas izmaksām saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro VID Nodokļu pārvaldes Klientu apkalpošanas daļas Rīgas ceturtās nodaļas vadītāja vietniece Natālija Konopecka un VID Nodokļu pārvaldes Fizisko personu deklarāciju uzskaites daļas vadītāja Dace Ķirse-Ķirša. Šogad arī īpaši aktuāli digitālās drošības jautājumi. Sazināmies ar Cert.LV kiberdrošības ekspertu Armīnu Palmu. Armīns Palms norāda, ka jau pirms deklarāciju iesniegšanas termiņa sākuma konstatēts, ka tika veidotas viltus mājaslapas, kas būtu līdzīgas EDS sistēmai. Kopumā jau identificēti vairāk nekā 20 resursi, kas bija domāti, lai apkrāptu Latvijas iedzīvotājus.  "Cert.lv" nevar bloķēt viltus lapu, bet organizācijas radītais DNS ugunsmūris ir pirmais drošības vilnis, kas var cilvēkus pasargāt, pat, ja laba vēl ir aktīva. Palms aicina sekot instrukcijā "Cert.lv" mājaslapā, lai konfigurētu tālrunī vai datorā šo programmatūru. "Ja cilvēks saņem īsziņu ar pievienotām saitēm, ka Valsts ieņēmumu dienests grib ar viņu sazināties, tas noteikti ir krāpšanas mēģinājums," apliecina Palms. "Arī e-pasti, kur ir pievienotas saites, kur kaut kas ir aktīvi jādara. Vienmēr ir jābūt kritiskam. Ne tikai šī krāpšanas viļņa ietvaros. Jebkurā gadījumā, ja jūs steidzina, 90% tā varētu būt kaut kāda veida krāpšana. Tas arī viss, ko der atcerēties - ja jūs steidzina kaut ko darīt nekavējoties labāk apstājaties." Arī VID pārstāves norāda, ka Valsts ieņēmumu dienests nekad nesūta īsziņas, tikai uz reģistrētu e-pastu paziņojumu, ka cilvēkam ir pienākusi vēstule EDS sistēmā. Arī pašu vēstuli neredz, tikai aicinājumu apmeklēt EDS un tur veikt visas darbības un saraksti ar VID.  

Latvijas Universitātes (LU) Skaitliskās modelēšanas institūtā izstrādāta īpaša “Drošās telpas sistēma”, ar kuru iespējams noteikt un samazināt vīrusu infekcijas risku iekštelpās. Sistēma automātiski uztver un analizē dažādus parametrus vidē un, balstoties uz skaitlisko modeļu sistēmu, aprēķina vīrusu infekcijas risku. Tas tad savukārt palīdz pieņemt lēmumus epidemioloģisko risku novēršanai. Kā šādu sistēmu iespējams radīt, kā tā darbojas un kur ikdienā tā varētu palīdzēt, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes Skaitliskās modelēšanas institūta vadošo pētnieku Andri Jakoviču un šī paša institūta pētnieku Jevgeņiju Teličko, ar kuriem mēs tiekamies Latvijas Universitātes Zinātnes mājā. Drošās telpas sistēma sākotnēji izstrādāta, lai cīnītos ar Covid-19 izplatību, taču var tikt izmantota arī citu vīrusu infekciju izplatības kontrolei, kā arī pielietota ēku sistēmu vadības optimizācijai, paaugstinot energoefektivitāti un adaptīvi vadot ventilācijas sistēmu darbību. "Tas ir izteikti multidisciplinārs, jo satiekas dažādas jomas," iepazīstina Andris Jakovičs. "Vīrusu kā tādu ieraudzīt un saskaitīt telpā mēs ar šo sistēmu nevaram, bet mēs varam netiešos mērījumos un izmantojot matemātisko modelēšanu, prognozēt, paredzēt, kā potenciāli inficēta persona, būdama telpā kopā ar citiem, var šo infekciju nodot tālāk, jo infekcijas nodošana ir būtiski atkarīga no apstākļiem, kādi veidojas telpā." Izstrādātā sistēma var būt lietderīga dažādās vietās - slimnīcās, birojos, publiskās vietās, kur pulcējas daudz cilvēku, arī dzīvojamajās mājās. "Lielākā efektivitāte ir tur, kur dažādi cilvēki uzturas, kur infekcijas riski var būt lieli," norāda Andris Jakovičs. Bet kā ar datu aizsardzību, ja tiek veikts telpas monitorings, video novērošana. "Mūsu gadījumā ir viena priekšrocība, ka mēs nekur neglabājam ne attēlus, no kuriem tiek saskaitīti cilvēki, ne arī ierakstām skaņu. Mērķis ir virzīties, ka šis elektroniskais sistēmas modulis uzreiz no sākotnējās informācijas izvelk ārā mums vajadzīgo parametru. Tas ir vienīgais, kas tiek pārsūtīts tīklā un glabāts datubāzē. Attēli un skaņu ieraksti kā tādi datu bāzē netiek uzglabāti," skaidro Andris Jakovičs. Jā, trenējot sistēmu, pētnieki izmantoja attēlu virknes un skaņu ierakstus. "Mērķis ir ka sistēma kā melnā kaste, no kuras neviens nevar dabūt ārā privāto informāciju, kurš cilvēks tur bija, kā viņu sauc, kā izskatījās, kurš klepoja...," atzīst Andris Jakovičs. "Jebkurā gadījumā brīdinām, ka šajās telpās, kur izmēģinājuma režīmā darbina sistēmu, veic video novērošanu, lai arī pēc būtības tā netiek veikta." Par sistēmas darbību cilvēki paši var pārliecināties, ja gadās viesoties Latvijas Universitātes Zinātnes mājā auditorijā, kur atrodas drošās telpas sistēma. Tāpat var lejuplādēt lietotni, lai pārliecinātos par telpas rādītājiem. Kāpēc mēs šķaudām? Senajā Grieķijā uzskatīja, ka šķaudīšana ir zīme no dieviem. Piemēru var atrast eposā par Odiseju. Viņa sieva Penelope, gadiem ilgi gaidot mājas vīru un mēģinot atkauties no preciniekiem, padzirdējusi, ka vīrs varētu būt dzīvs, saka šiem preciniekiem, ka Odisejs, ja viņš atgrieztos, un viņu abu dēls Tēlemahs tiem atriebtos. Pēc Pēnelopes runas Tēlemahs nošķaudās un Pēnelope priecīga teic, ka tā ir dievu zīme. Drošie vien no šī ir nācis teiciens, kas sastopams daudzviet un arī mūsu kultūrā, ka cilvēkam nošķaudoties, mēs sakām – „Taisnība!”. It kā šķavas apliecinātu iepriekš teiktā patiesību. Katrā ziņā taisnība ir tā, ka degunā ir iekļuvis kāds traucēklis un mūsu ķermenis, mēģinot atbrīvoties no tā, to veic ar šķaudīšanu. Cik lielā mērā mēs varam kontrolēt šķavas, par kādiem traucēkļiem tās liecina un kāpēc mēs nešķaudām miegā, stāsta otorinolaringologs Dins Sumerags. Šķavas ir organisma dabiska aizsargreakcija un kairinātājiem. Ja nāk šķaudiens, neaizturam to, bet lietojam kabatas lakatiņu vai, ja tā nav pie rokas, tad vismaz aizliekam mutei priekšā elkoni, lai kaut cik pasargātu apkārtējos no savām šķavām. Interesants ir fakts, ka cilvēks miegā nešķauda, jo tie nervi, kas atbild par šķaudīšanu, netiek miegā stimulēti. Kaut gan Dins Sumerags izteic varbūtību par tiešu mehānisku kairināšanu, kas arī guļošam cilvēkam varētu izraisīt šķavas.

Diplomātiskajās pusdienās šoreiz par “bagāto krastu” jeb Kostarikas Republiku. Kostarika ir viena no valstīm, kuru apskalo divi okeāni – Klusais un Atlantijas un tā atrodas tajā mazajā zemes strēlē, kas savieno Ziemeļameriku ar Dienvidameriku. Nedaudz vairāk nekā piecus miljonus iedzīvotāju nelielās valsts galvaspilsēta ir Sanhosē. Bet tā noteikti nav tā ASV pilsēta Sanhosē, kura atrodama Ziemeļkalifornijā un kurā izvietota, tā saucamā, Silīcija ieleja. Kostarika pati ir zināma uzreiz ar vismaz divām lietām. Pirmais – bioloģiskā daudzveidība un centieni saglabāt vidi. Kostarika iekļuva ziņu virsrakstos pirms desmit gadiem ar to, ka aizliedza turēt nebrīvē dzīvniekus. Ja vien tie netiek glābti. Rezultātā pat zooloģiskos dārzus nācās pārbūvēt, lai izpildītu Vides ministrijas jaunās uzliktās prasības. Kā blakusparādība uzradās jauns biznesa veids – dzīvnieku rehabilitācijas centri. Tajos dzīvnieki tiek apkopti pirms tie tiek palaisti brīvībā savvaļā. Starp citu, Kostarikas nacionālais dzīvnieks ir baltastes briedis. Automātiski liktos, ka valstī, kurā ir desmitiem dažādu pērtiķu sugu, kādam kapucīnam būtu jābūt šajā godā. Bet nē. Tas tiešām ir briedītis Bembijs. Visbeidzot, Kostariku noteikti kāds atpazīst pēc tās slavenās kafijas. Pēc tās zelta grauda, uz kuras valsts ekonomika ir pastāvējusi simtiem gadu. 19. gadsimtā fermeriem, kas pieteicās audzēt kafiju, tika pat piešķirta privātīpašumā zeme. Pateicoties lielrūpniekiem - kafijas baroniem valsts spēja uzkrāt kapitālu un modernizēt ekonomiku mūsdienās. Tādēļ arī šodien uz ielām kafiju tirgo ar cieņu pret to – ja dzirdat, ka kāds sauc „yodo” vai „yodito”, tie jums piedāvās Kostarikai raksturīgo, īpaši brūvēto kafiju. Spāņi centās kolonizēt Kostarikas teritoriju jau 16. gadsimta sākumā, bet tas nebija ne tuvu tik vienkārši, kā viņi bija iedomājušies. Proti, moskītu pilnie purvi, nežēlīgs karstums, pirātu aktivitātes, kā arī vietējo iedzīvotāju aktīva pretošanās konkistadoriem neļāva spāņiem nostiprināties. 1563. gadā viņiem tas beidzot izdevās līdz 1821. gadā Kostarika un vēl virkne blakus esošo teritoriju pasludināja neatkarību. Sākotnēji Kostarika ietilpa Centrālamerikas Apvienoto Provinču jeb Centrālamerikas Federatīvās Republikas sastāvā kopā ar Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu un Nikaragvu. Savienība gan nebija visai noturīga un saira jau 1838. gadā. Valsts demokrātiskā sistēma Kostarikā ir bijusi Latīņamerikai neparasti stabila. Jau 1869. gadā Kostarikā tika ieviesta demokrātiskā pārvalde. Tā gan visnotaļ regulāri cieta no militāristu apvērsumiem un huntām. 1948. gadā 44 dienu garumā Kostarika piedzīvoja Pilsoņu karu, kura rezultātā gāja bojā ap 2000 cilvēku un tas skaitās valsts asiņainākais konflikts 20. gadsimtā. Cik gan stabilai un miermīlīgai ir jābūt valstij, lai 20. gadsimtā, no visiem gadsimtiem, 2000 cilvēku zaudējums būtu viskatastrofālākais?! Kara otrs rezultāts bija demokrātiskas konstitūcijas pieņemšana 1949. gadā. Tā arī ir nodrošinājusi demokrātiskas daudzpartiju sistēmas nepārtrauktu pastāvēšanu vēl šodien. Kostarikas demokrātija ir pieminēšanas vērta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, slavenais „Freedom House” Kostarikas sniegumu atzīst par ļoti demokrātisku. Pilsonisko un pilsonisko brīvību ziņā valsts saņem 91 punktu no 100. Igaunijai šis rādītājs ir nedaudz augstāks, bet Lietuvai un Latvijai ir nedaudz zemāks par Kostarikas rezultātu. Otrkārt, valsts Konstitūcija atrunā divus aspektus, kuri ir relatīvi netipiski: Kostarikas iedzīvotājiem ir konstitucionālas tiesības uz dzīvi tīrā un dabiskā vidē. Tas, acīmredzot, ir ietekmējis arī dzīvnieku brīvlaišanas aspektu, ko runājām raidījuma starterī. Otrs aspekts, kurš padara Kostariku visnotaļ unikāli, ir, ka tai nav armijas. Acīmredzot huntu pieredze noveda pie tā, ka militāristi kā profesija tika atcelta pilnībā. Kostarika ir dalībvalsts starptautiskā organizācijā ar nosaukumu Demokrātiju Kopiena. Tā tika izveidota 2000. gadā Varšavā un deklarāciju parakstīja savulaik 106 pasaules valstis. Šī jūnija Varšavas deklarācija paredz, ka valstis apņemas sekmēt demokrātiskumu pasaulē un starptautiskajās institūcijās. Procesa virzītāji bija tālaika poļu ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks un ASV valsts sekretāre (jeb ārlietu ministre) Madlēna Olbraita. Interesanti, ka Kostarika un Lietuva ir starp 31 uzraugošās padomes valstīm, bet ne Latvija, ne Lietuva nav. Iespējams, ka jāpadomā par šo aspektu arī Latvijai šobrīd kandidējot uz ANO drošības apdomi un paplašinot savu līdzdalību arī attālākos pasaules reģionos. Kostarika arī ir atzīta par 35. pasaulē demokrātiskāko valsti ar 8. labāko rādītāju preses brīvības ziņā. Jebkurā gadījumā ļoti respektējams rezultāts. Detalizētāk aplūkojam iepriekš minēto faktu, ka Kostarika ir viena no ļoti nedaudzām valstīm pasaulē, kurai nav pastāvīgu bruņoto spēku. To, ka Kostarikai nedrīkst būt regulārā armija, juridiski nostiprināja pēc Pilsoņu kara pieņemtās konstitūcijas 12. pants. Ko aspekts praktiski un politiski Kostarikai nozīmē, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes docents un TV3 žurnālists Edijs Bošs.

No 2024. gada 1. janvāra publiskās vietās jābūt pieejamiem automatizētiem ārējiem defibrillatoriem. Vai tas nozīmē, ka kritiskā situācijā šo aparātu drīkstēs lietot jebkurš? Par pirmās palīdzības sniegšanu saruna raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro kardiologs Ainārs Rudzītis un kardiologs Andris Skride, kā arī Natliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes mediķis un pirmās palīdzības speciālists Miķelis Puķītis. Andris Skride skaidro, ka ar Ministru kabineta noteikumiem definēs, kur šīm ierīcēm būs jāatrodas un attiecīgi valsts iestādei, pašvaldības vai privātai iestādei būs jārūpējas, lai šī ierīce, kas patiešām var glābt dzīvību, tur būtu. Pirmām kārtām tās būtu telpas, kur pulcējas daudz cilvēku. Sarunas laikā Skride rosina, ka viena no vietām, kur šādam defibrillatoram būtu jāatrodas, ir Latvijas Radio priekštelpa.  Ainārs Rudzītis piebilst, ka svarīgas ir labi pamanāmas norādes, kur šāds aparāts atrodas, lai nepieciešamības gadījumā cilvēki varētu orientēties. Viņš kā ārsts ārvalstīs ievērojis labi pamanāmas norādes jau ierodoties stacijā vai lidostā. Ainārs Rudzītis arī iepazīstina, kā rīkoties ar šādu defibrillatoru, ja nepieciešams kādam sniegt palīdzību.

Augsta inflācija mūsu naudas uzkrājumus gluži neiznīcina, bet padedzina tās vērtību gan. Vai ar to var cīnīties? Eksperti saka, ka naudu jātur finanšu instrumentos. Viegli pateikt, bet vai tikpat viegli ir izdarīt?  Raidījumā Kā labāk dzīvot risinājumus iesaka Latvijas Bankas Finanšu pratības daļas vadītāja Aija Brikše, Investoru kluba izpilddirektors Kaspars Peisenieks un pūļa finansēšanas platformas „CrowdedHero” līdzīpašnieks Jānis Blaževičs. "Ja pirms gada studijā būtu runājuši par to, kā nauda stāv banku kontos, tas būtu viens scenārijs, šobrīd tas ir cits. Ir bankas, kas uz nakti arī norēķinu kontiem piedāvā kaut kādas procentu likmes. Nelielas un šobrīd neiet rokrokā ar kredītprocentu likmēm, bet kaut kādas iespējas ir arī šādā formātā, atzīst Aija Brikše. "Krājobligācijām ienākumu nodokļa nemaksāšana, valsts atbalsts iedzīvotājiem iegādājoties krājobligācijas, noteikti ir ļoti nozīmīgs naudas izteiksmē, ja runājam par lielākām summām," turpina eksperte. Kaspars Peisenieks vērtē, ka var mēģināt ieguldīt izglītība, lai saprastu, kā labāk investēt, ne visi vadīties tikai tīri emocionāli - izskatās, ka viss ir labi. Internetā var ir pieejami dažādi piedāvājumi, bet jāizvērtē, kas māca un ko māca. "Jebkurš, kurš sola kaut ko garantētu, tur uzreiz ir jābēg prom," atzīst Kaspars Peisenieks. "Vai sola ātru un lielu peļņu un sāk saukt zināmus cilvēkus, kas ļoti ātri jau ir nopelnījuši un sāk izmantot tādus "paskatieties, viņš gada laikā kļuva par miljonāru"," papildina Aija Brikše. "Ātras, vieglas peļņas iesācējam finanšu tirgos nebūs, visticamāk nebūs ar tam, kas tur kādu laiku darbojas. Visticamāk, kad sola šo kombināciju, tad ejam prom."  

Pirmā palīdzība būtu jāzina un jāmāk katram, lai spētu palīdzēt sev un līdzcilvēkiem. Kas ietilpst pirmās palīdzības sniegšanā, kur un kā to iemācīties, raidījumā Kā labāk dzīvot, skaidro biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" Pirmās palīdzības un Ārkārtējo situāciju programmas pasākumu koordinators Roberts Puriņš un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvis Pirmās palīdzības apmācības sistēmas organizēšanas nodaļas galvenais speciālists Miķelis Puķītis. Pirmo palīdzību var snieg jebkurš, gan cilvēks, kuram ir zināšanās medicīnā, gan bez zināšanām, izmatojot pieejamo ekipējumu.  "Jebkurš var snieg psiholoģisko atbalstu, kas arī ietilpst pirmajā palīdzībā, cietušo mierināt, ar viņu runāt, kaut vai izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, tās ir pamatlietas, ko var darīt jebkurš," atzīst Roberts Puriņš. Pirmo var sniegt jebkurš, neatliekamā  – speciālistu ziņā. Ja pirmo palīdzību sniedz laikus, bieži ir situācijas, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība nav nepieciešama cietušajam.  "Var novērot pozitīvu tendenci, – cilvēki arvien vairāk sniedz pirmo palīdzību citiem, kā arī apgūst to," gandarīts Miķelis Puķītis. "Esmu redzējis uz ielas, ka cilvēkiem, kas cietuši ceļu satiksmes negadījumos, gan cilvēkiem, kas atrasti uz ielas guļot, sniedz palīdzību. Pats arī vairākas reizes esmu to darījis. Visus mudinu iet un palīdzēt, jo pirmās minūtes ir svarīgākās." Miķelis Puķītis arī mudina apgūt pirmo palīdzību, jo uz ielas situācijas, kurās nepieciešams palīdzēt, būs retāk, vairāk sadzīvē, kad nākas palīdzēt sev tuviem cilvēkiem. "Jāatceras, ja nepalīdzēsim, labāk nebūs. Ja cilvēks bezsamaņā neelpos un mēs neko nedarīsim, tad viņš neizdzīvos. Protams, ir psiholoģiskais aspekts, kā būs, kļūdas, vai es zināšu. Sliktākajā gadījumā, ja neatceras, ko darīt, zvans 113, dispečeri ir apmācīti, var savienot ar ārstiem-konsultantiem, ir speciāli algoritmi, kā dienesta darbinieki var telefona sarunā izstāstīt, kas un kā ir pareizi jādara," turpina Miķelis Puķītis. Ar cietušo jāpaliek visu laiku, līdz ierodas Neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Kas bija pirmais – cilvēks-gājējs vai cilvēks-skrējējs? Skriet un iet ir divi pašsaprotami stāvokļi cilvēka ķermenim, tūkstošiem kājas ir devušās pāri pasaulei, taču šis laikmets, kurā dzīvojam, visbiežāk tiek aizvadīts sēdus. Ko mūsdienu cilvēkam nozīmē skriet, vai tas arvien ir pašsaprotams stāvoklis? Kādi fizioloģiski procesi notiek mūsu organismā, kad skrienam, kas ir veselīgāk – skriet vai iet un kāpēc mēs gūstam traumas, ja reiz skriešana ir cilvēka dabā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pētnieks Edgars Bernāns. "Jo vairāk pirms treniņa negribas iet ārā slapjā laikā skriet, jo labāk jūties pēc tam. Tur ir kaut kādi psiholoģiskie mehānismi. Arī depresīvu noskaņojumu spēj mazināt šāda skriešanas aktivitāte, atzīst Edgars Bernāns. "Ja mums ir bēdīgā skolas laiku pieredze ar krosu, kur dabūjām aizdusu, tad liekas, ka visu laiku būs tā un mēs jutīsimies slikti. Kolīdz atrodam savu optimumu, kaut vai miksējot ar iešanu, iegūstam pozitīvos efektus. Jebkurš, kurš to mēģina darīt, pēc tam teiks, ka jūtas labāk," norāda pētnieks. Mākslīgais intelekts palīdzēs noteikt nieru mazspējas iespējamību diabēta slimniekiem Ar cukura diabētu var lieliski sadzīvot, bet lielākās problēmas rada šīs slimības izraisītās komplikācijas. Viena no tām ir nieru mazspēja. Latvijas Universitātes pētnieki šobrīd strādā pie pētījuma, kurā, apkopojot diabēta pacientu analīzes un iesaistot mākslīgo intelektu, nākotnē varēs prognozēt, kuram no diabēta pacientiem draud nieru mazspēja. Pasaulē pieaug saslimstība ar cukura diabētu – slimību, kad aizkuņģa dziedzeris izstrādā ļoti vāji vai neizstrādā nemaz tādu hormonu kā insulīns, kas palīdz organismam glikozi aizvadīt no asinīm uz šūnām. Insulīna trūkuma dēļ, glikoze uzkrājas asinīs un netiek pārveidota organismam nepieciešamajā enerģijā. Bez tā, ka diabēta pacientiem ir regulāri jāuzmana un ar medikamentiem jākoriģē savs cukura līmenis, nāk klāt arī vairākas diabēta blaknes, kas ietekmē veselību. Viena no nepatīkamām komplikācijām ir  nefropātija jeb nieru mazspēja. Šobrīd Latvijas Universitātes (LU) medicīnas zinātnieki, ņemot talkā datorzinātņu speciālistu, pēta, kā nākotnē, iesaistot mākslīgo intelektu, varētu laikus paredzēt, kuram no diabēta pacientiem draud minētās nieru problēmas. Līdz ar to var savlaicīgi uzsākt ārstēšanu, lai  cilvēkam saglabātu apmierinošu veselību un dzīves kvalitāti. LU norit darbs pie tā, lai izstrādātu algoritmu, kas paredz nefropātijas iespējamību I tipa cukura diabēta pacientiem. Un šo darbu veic LU docente un vadošā pētniece Evita Rostoka. Mākslīgo intelektu, jeb mašīnmācību, kur datorā tiek ielādēti diabēta pacientu analīžu dati, pārrauga Edgars Salna, LU Medicīnas fakultātes pētnieks un doktorants, kura specialitāte ir programmēšana un mākslīgā intelekta apmācība. Pētījums notiek projekta ietvaros.

"Kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada," par mantojumā no saviem skolotājiem gūto stāsta režisors un scenogrāfs REINIS SUHANOVS. Starptautiskās Teātra dienas noskaņās Gunda Vaivode Reini Suhanovu izvaicā par viņa daudzveidīgajām izpausmēm šajā mākslas laukā, tostarp ieskicējot Latvijas Nacionālais teātris topošo izrādi "Baltiešu armija", kurai pirmizrāde jau 31. martā, neiztiekot bez aktuālā mākslas un politikas pretstatījuma, kas ienāk arī otrajā lielākajā tēmā, un tie ir Dziesmu svētki un to Noslēguma koncerts, kura režisors ir Suhanovs. Sarunas gaitā arī par kopīgo laivu, kurā ir gan draugi, gan nedraugi, par mainīgo pasauli un to, kā mēs visi šodien tajā jūtamies... Gunda Vaivode: Pirmdien ir Teātra diena. Vai šī diena ir arī tavi svētki? Reinis Suhanovs: Man pašam kā svinama diena tā kļuvusi beidzamajos piecos gados, kopš strādāju Nacionālajā teātrī, kur Teātra dienai ir ilgas un izkoptas tradīcijas – gan ar "Žurku", gan arī iekšienē šī diena tiek svinēta. Arī šogad svinības būs!  Teātris – tā ir saldā inde, kā teicis Juris Karlsons. Kad Tu, puisis no Kandavas, saindējies ar teātri? Vidusskolas vecumā.  Kandavā? Nē, lai gan ar kandavniekiem tas ir saistīts. Tā ir kandavnieku kopiena… Viens no kandavniekiem ir Kaspars Znotiņš, tāpat arī viņa brālis Jānis Znotiņš, ar kuru kopā savulaik dejoju. Pārāk pat nedraudzējāmies, bet te pēkšņi Rīgā uz ielas viņš man piedāvā: klausies, tu negribi strādāt Jaunā Rīgas teātra garderobē? Tā arī tas sākās: vidusskolas vecumā sāku strādāt teātra garderobē, un tā man bija neierobežota iespēja skatīties labu teātri... Tev ir ļoti laimējies izaugt pie lielām mākslas personībām – scenogrāfa Andra Freiberga Mākslas akadēmijā un režisora Mihaila Gruzdova Kultūras akadēmijā. Vai vari formulēt pāris būtiskas lietas, ko esi guvis tieši no viņiem? Jebkurā gadījumā tā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Andra Freiberga darbu būtību un stilistiku noteica viņa mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. Kāda detaļa, par kuru kāds, iespējams, teiktu – sentimentāla detaļa, radīja pievienoto vērtību viņa telpām. Atceros, izrādei "Jūlijas jaunkundze", kuru veidoja Māra Ķimele, mēģinājumi bija atvērti: spēlēja Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa un Agnese Zeltiņa – tāds brīnišķīgs trio, un Freibergs paralēli taisīja scenogrāfiju: visu ko uzlaboja, meklēja detaļas. Tāda būšana mēģinājumā un iedvesmošanās no procesa. Patiesībā tieši Freibergs mani iedvesmoja stāties arī režisoros. Viņam tā atslēga bija tāda: par scenogrāfiju domāt nevis kā par bildi, bet kā par telpu aktiera darbībai, lai režisors ar šo telpu var strādāt, vairākas stundas noturot skatītāja interesi. Un viņa telpa nekad nebija piebāzta! Manuprāt, arī tev piemīt kas ļoti līdzīgs – tava telpa ir gleznieciska. Šaubos, vai tu varētu uztaisīt, piemēram, tādu telpu, kāda ir izrādē "Garā dzīve". Varētu, varētu! (smejas) Arī man bijusi kāda blīvāka telpa. Tie paši "Grimmi". Bet, starp citu, "Garā dzīve" ar Monikas Pormales scenogrāfiju un "Naži vistās" Gata Šmita režijā ar Rūdolfa Beketa scenogrāfiju – tie bija divi pretpoli brīdī, kad ienācu teātrī. Bet vēl par pārmantošanu. No Mihaila Gruzdova tā pirmkārt ir cilvēkmīlestība. Ieraudzīt cilvēkā Visumu. Cilvēkā vai vienā epizodē ieraudzīt kosmosu. Un kaut kādā ziņā arī man pašam personīgi tas bijis galvenais dzinulis – vienā sekundē mēģināt ieraudzīt Visumu. Vai Dievu. Sauksim to, kā gribam. Un aktiermeistarība kā pamatlieta, kas atšķir teātri no visām citām mākslām – ka šeit un tagad mēs sēžam telpā, kurā blakus ir dzīvs cilvēks, kurš rada. Mūsu apmācības programmā ļoti liels uzsvars bija uz izpildītāju, radošo personību. Pirmajos gados Gruzdovs mums tā arī teica: vienkārši strādājiet kā aktieri! Kad visiem pārējiem beidzās aktiermeistarības mēģinājumi, naktī varējām sākt strādāt pie saviem režijas darbiem. Un, ja tajā brīdī bieži vien likās – ārprāts, nu, kāpēc mums vairāk nedod to darīšanu, šobrīd saprotu – tā bija ārprātīgi vērtīga lieta. Lai abiem meistariem viegli un jautri tur, augšā! Viņi bija arī lielisks tandēms uz teātra skatuves. Vai, piemēram, tu un Elmārs Seņkovs arī esat tāds tandēms? Vai arī pagaidām vēl tev gribas strādāt kopā ar daudzām un dažādām personībām? Man bijusi tā laime strādāt ar vairākiem foršiem un jaudīgiem režisoriem, bet ar dažiem no viņiem izveidojušies ilgāki tandēmi. Viens no tiem ir Pētera Krilova audzēknis Viesturs Meikšāns – bijis vesels skaists posms Valmieras teātrī, pēc tam arī operā. Mana pirmā opera – Kristapa Pētersona darbs "Mihails un Mihails spēlē šahu" – tapusi tieši kopā ar Viesturu Meikšānu. Vēl ir Verdi Makbets – mana pagaidām vienīgā lielā opera Rīgā kā scenogrāfam, jo operām scenogrāfiju esmu veidojis pietiekami daudz, strādājot arī kopā ar Andreju Žagaru, bet pārsvarā visas izrādes bijušas ārzemēs, lai cik tas paradoksāli nebūtu. Māra Ķimele, ar kuru daudz esmu strādājis kopā, vienmēr mums novēlējusi radoši strādāt, saglabāt sevī meklētāju un cik tik vien ilgi iespējams, noturēties pretī jebkādai "kastītei" savā karjerā. Un bēgšana no "kastītes" ir tā, kas šobrīd mani vieno ar Elmāru. Ar katru izrādi cenšamies iet jaunā virzienā, lai arī cik sparīgi blakus esošie cilvēki mums nemēģinātu parādīt, kurā kastītē lietas mums padodas labāk, un ko labāk nevajag darīt. (..) Un kopā ir daudz, daudz drošāk, viens otru var pabalstīt.  Ko tu labprāt gribētu iestudēt operā?  Arī Rīgā būtu vērts veidot krāsainus iestudējumus: domāju, ka Latvijā ir pietiekami daudz spējīgu mākslinieku, kuri varētu iziet starptautiskajā apritē. Ja dziedātāji un mūziķi to veiksmīgi dara, scenogrāfijā mums ir Monika Pormale, kas ļoti aktīvi strādā operas jomā ārzemēs, tāpat arhitekts Didzis Jaunzems pasaulē, sevišķi Eiropā, strādā ļoti daudz, bet Latvijā scenogrāfijas jomā darbojas maz. Vai arī Aiks Karapetjans veido operas ārzemēs. Taču mums ir arī vietējie mākslinieki, kuri varētu aktīvi darboties. Tas būtu skaisti. Šobrīd dzīvo pirmizrādes gaidās. Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē top "Baltiešu armija". Komiska lekcija pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem. Vari pacelt simbolisku priekškaru jau šobrīd? Karikatūrists Edgars Ozoliņš daudziem zināms ar kairiem dāmu apveidiem un smieklīgu vīriešu zīmējumiem, padomju okupācijas laikā izdotajām grāmatām vai ļoti asprātīgajām "Dadža" karikatūrām. Arī viņa ģimene tika piedzīvojusi padomju varas represijas. Viņā bija pretestības gars, kuru viņš izpauda izdomātās fantāzijās par alternatīvu vēsturi: par to, ka bēgļi, kas pēc Otrā pasaules kara devās uz Rietumiem, bēgļu nometnēs iepazīstas ar miljonāru, kurš palīdz viņiem aizbraukt uz Islandi un tur nodibināt kopienu, kura piedzīvo milzīgu dzimstības lēcienu, izaug ārkārtīgi liela, dzīvo tur uz vietas un vēlāk veic vēl kādus ģeopolitiskus gājienus. Ozoliņa piezīmes nav gatavs izveidots stāsts, drīzāk tie ir zīmējumi, kurus viņš veidojis līdz pat 80. gadiem. 80. gadu beigās viņš devās mūžībā, nesagaidījis Latvijas neatkarību, bet viņa zīmējumi nozīmē gan dusmas, gan arī savas tautas mīlestību un cerības uzturēšanu sevī. Visu laiku. To ir svarīgi saprast. Tāpat kā Kaukāza krīta aplī – tā ir cerības iznešana cauri baisiem laikiem. Bija nodibināta Latvija – pirmo reizi pašiem sava valsts! Bet tikai uz divdesmit gadiem... Tomēr arī pēc tam – visus  piecdesmit gadus tā tika uzturēta caur cilvēkiem: ja cerība par to nebūtu uzturēta pagrīdē, ja nebūtu šīs brīžiem agresīvās, niknās domas… Bez tās mēs nevarētu. Šobrīd redzam, ka Krievijas propagandas priekšā savu galvu kā sabiedrība esam liekuši, un tagad viss, kas saistīts ar pieminekļu nojaukšanu, krievu kultūras "kancelēšanu" un Puškina pārvērtēšanu – tas viss mūs ļoti pārbauda. Un mēs arī sākam saprast, cik vārda brīvība ir bīstama un cik ļoti šobrīd esam spiesti to daudzējādā ziņā likvidēt. Mēs neatļaujamies tik daudz, cik atļaujas Rietumos. (..) Bet runājot par Edgara Ozoliņa fantāzijām, kas piepildītas ar seksualitātes lietu. Atbildi uz šo jautājumu tā arī neesmu atradis: kāpēc padomju sistēmai tik ļoti gribējās cenzēt seksualitāti? Nu, kas tas bija? Par to, kāpēc cenzēja Latvijas nacionālās idejas – to es vēl saprotu, bet kāpēc noliedza šādu absolūti universālu lietu?  Par daudz džeza tajā visā! Bet nu esam nonākuši pie ļoti būtiskas tēmas, kurai vēl pieskarsimies arī cita jautājuma sakarā, proti, pie izslēgšanas kultūras jeb "Cancel Culture". Imanta Kalniņa dziesma "Dzimtenei" ar Ārijas Elksnes dzeju. Ļoti glīta melodija, skaisti vārdi par dzimteni, vienīgā nelaime, ka tie rakstīti padomju laikā. Savulaik mēs to dziedājām koros un šobrīd dziesma ir svētku noslēguma koncertā. Dzirdu, ka daži koristi negrasās to dziedāt, kaut pamatojums iekļaušanai repertuārā ir pašu dziedātāju izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas – dimanti plašā vēsturiskā spektrā no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām. Kā tad mums ir ar to izslēgšanas kultūru un domāšanu? Laikam mana pirmā atbilde būtu koncerta nosaukums "Kopā. Augšup". Kopā ar noslēguma koncerta māksliniecisko vadītāju Romānu Vanagu par koncerta nosaukumu sākām domāt vēl pandēmijas laikā. Tobrīd atsevišķiem koristiem, kuri atteicās vakcinēties, neļāva piedalīties kora mēģinājumos. Tajā brīdī iezīmējās sabiedrības noslāņošanās procesa kulminācija: tu esi mans draugs, bet tu – nē; ja tu dari to un to, es ar tevi nerunāju. Jā, šobrīd ir karš, kur viss ir vai nu balts, vai melns. Diemžēl bieži kopīgajā laivā ir gan draugi, gan nedraugi. Arī mazākajā formācijā - ģimenē – bieži vien ir melnā avs. Bet veselīgā ģimenē mēs tomēr turamies kopā, neskatoties ne uz ko. Protams, tas jautājums par dziesmu nav tik vienkārši atbalstāms, un tieši tāpēc ir vērts par to sarunāties: ir jāsaglabā [izvēles] brīvība – ka ir koristi, kuri nevēlas dziedāt kādu dziesmu.  Un tas būtu pieņemami – ka viņi tur stāv un nedzied.  Atļaušos tādu provokatīvu joku: man nepatīk, ka Rainis ir uzrakstījis - "Saule mūsu māte". Kāpēc viņš nerakstīja par mākoņiem, jo mākoņus redzam daudz biežāk? Saule ir aiz mākoņiem – Latvijas kontekstā. Tātad mums visu laiku mamma ir projām, aiz mākoņiem. Bet ja mēs dzīvotu tajā sajūtā, ka mākonītis mūs silda...  Tāpēc arī mums ir tas meklētāja Dullā Daukas gars, ko gan arī vairs nedrīkstam pieminēt.  Jā, joks, kā jau teicu, ir provokatīvs. Bet kā personība drīkstu būt pret daudzām dziesmām vai par daudziem komponistiem. Man ir sava personiskā nostāja ļoti daudzos jautājumos. Bet pret šo Imanta Kalniņa dziesmu tev nav nekas pretī?  Nē. nav.  Un kā jūs tiksiet galā ar Kasparu Dimiteru un Zigmaru Liepiņu? Ir notikumi un dziesmas, kas kļūst par tautas un cilvēku emocionālo īpašumu. Piemēram, kaut kādā ziņā teātra izrādes "Daugava" mūzika vairs nepieder tikai izrādei, vairs nepieder tikai Valmieras teātrim, lai kā arī gribētos, ka visi to vienmēr atceras. Arī es esmu Valmieras teātra cilvēks, un arī man gribētos teikt – redzat, kā te pie mums Valmierā! Bet ir lietas, kas pārkāpj robežas. Tādu mums jau ir vesela plejāde! Tā Imanta Kalniņa koķetēšana ar Putina attēlu… Bet ir jau arī skaidrs, ka daudzi mūsu mākslinieki, mani pašu ieskaitot, strādājuši Krievijā! Esmu bijis nominēts "Zelta maskai".  Tāpat arī Alvis Hermanis! Nu, Alvja Hermaņa koķetēšana šajā situācijā, protams, ir smieklīga. Tas vienmēr ir apbrīnojami, kā viens cilvēks vienu dienu var teikt vienu, bet jau nākamajā rīkoties pavisam savādāk. Viendien teikt – nebrauciet uz Krieviju, bet jau pēc nedēļas pats dodas uz turieni ar pieliektu galvu.  Bet katram sava lieta. Tāpēc arī mēs visi viens otru mīlam un visi esam kopā – kā ģimenē.  Un būsim kopā arī Mežaparka estrādē – gan dziedātāju, gan klausītāju rindās. Kas tev pašam ir kulminācijas brīdis Dziesmu svētku koncertos? Un vai tev tāds jau šobrīd ir iezīmējies, domājot par šīs vasaras noslēguma koncertu? Esmu priecīgs darboties Dziesmu svētku noslēguma koncertā tā iemesla dēļ, ka pats esmu Dziesmu svētku kustības dalībnieks: visu savu dzīvi, sākot jau no bērna kājas, esmu dejojis. Svētkos esmu piedalījies gan kā bērns, gan kā pieaugušais dejotājs, gan kā scenogrāfs un veidojis arī režiju deju koncertam stadionā. Bet noslēguma koncerts ir brīdis, kad sanākam visi kopā: gan skatītāji, gan dalībnieki. Un šoreiz tiešām noslēguma koncertā būs visi, visi kopā! Bet uz kulmināciju ved cilvēku gaidas – tās būs tās pašas dziesmas, kuras ir virspusē. Šo loģiku nemēģinās lauzt neviens. Beigās būs "Saule, Pērkons, Daugava", kurai pievienojušies arī jauni darbi. Arī Raimonda Tigula "Lec, saulīte!", kas bija iestudējumam paredzēts numurs ar Rasas Bugavičūtes-Pēces tekstu: atsevišķi koristi un vēl citi cilvēki par to ir iesmējuši muzikālo atsauču dēļ, bet vienalga – tauta šo gabalu ņem, dzied un nes, un tā cilvēkiem un arī man ir kulminācija. Jebkurā gadījumā man kulminācija Dziesmusvētku estrādē ir tad, kad visi esam kopā, visi izjūtam šīs vibrācijas un saucam: "Atkārtot, atkārtot, atkārtot!" Tā nu ir tā kulminācija, un to dažreiz nevar prognozēt. Un man vislielākais prieks ir tajās reizēs, kad tiek atkārtots kāds no tiem darbiem, kas nemaz nav gaidīts! Jo tas ir novibrējis šeit un tagad – caur diriģenta rokām koristos. Ik pa brīdim esam dzirdējuši – un tieši no inteliģences cilvēkiem, kuri paši svētku rīkošanā nav iesaistīti, ka tā ir pārāk liela izšķērdība un greznība – rīkot šādus svētkus. To saka arī tavi kolēģi, mākslinieki. Ko tu viņiem šādos gadījumos atbildi? Kāpēc mums tas ir vajadzīgs?  Latvijā ir tik maz notikumu, kas apvieno lielāku ļaužu pulku, kas sanācis kopā, lai radītu! Tā laikam ir mana atbilde brīžos, kad pats sev atbildu uz jautājumu, kāpēc jāpiedalās Dziesmu svētkos un jāveido deju svētki, kas ļoti daudziem atgādina no totalitārajām varām nākušas tradīcijas: daudzi tos salīdzina ar Ziemeļkoreju. Bet man tas liekas ārprātīgi  skaisti, ka cilvēki visā Latvijā nāk kopā, lai radītu! Lai nodarbotos ar mākslu, ar mūziku. Ļoti daudziem cilvēkiem sabiedrībā tas ir mērķis, uz ko tiekties. Protams, ir sistēma, kas noteikti jāpārskata: piemēram, skašu sistēma, kad zālē sēž žūrija, 10 rindas tai priekšā ir tukšas, uz skatuves dejo mazi bērniņi, kuriem pēc uzstāšanās liek atzīmes par to, kā viņi dejo. Tur ir "aizdomīgas" lietas. Bet pats princips – ka piecus gadus tu gatavojies mākslas notikumam, kuru laikā tiec piepildīts ar labu mūziku vai kustību; tiek izstrādāta arī estētiskā kvalitāte, cieņa vienam pret otru. Tur ir ļoti daudz labu pamatlietu! Plus tas ir mākslinieciski unikāls notikums, arī pati a cappella dziedāšana ir unikāla tradīcija, un tas ir vienkārši lieliski, ka mums tāda ir. Gandrīz visi Dziesmu svētki, sākot no pašiem pirmajiem, bijuši veltīti kādai valstiskai jubilejai, caram, partijai… Oļģerts Grāvītis izteicās, ja nebūtu šo veltījumu, tad, iespējams, Dziesmu svētki nebūtu pat saglabājušies. Un vai tad vispār būtu mūsu valsts, ko finalizēja dziesmotā revolūcija? Lidija Lasmane-Doroņina gan teic, ka ne jau caur dziedošo revolūciju, bet gan caur barikādēm tas ir izcīnīts, bet tomēr – vai mums būtu sava valsts, ja mēs nebūtu spējuši vienoties ar tik atšķirīgiem viedokļiem vismaz vienā šādā lielā notikumā?  Pilnīgi piekrītu! Tā ir viena no būtiskākajām lietām – ka caur dziesmu tekstiem un kultūras notikumu tu tomēr sevī ieaijā noteiktas lietas. 

Pagājušās nedēļas nogalē priecīgi droši vien saausījās Rīgas domes administrācijā strādājošie, kad izdzirdēja, ka domnieki grasās lemt par algas palielināšanu, lai palīdzētu savējiem pārvarēt enerģētikas un inflācijas radīto krīzi. Pēc tam parādījās ziņas, ka līdzīgi lems banku sektors, arī savējiem izmaksājot vienreizējus pabalstus, vai sniedzot kādu īpašu atbalstu šajā ziemā. Citviet strādājošie nopūtās droši vien un sprieda, ka steidzami jāmeklē kāds labvēlīgāks darba devējs. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka strauji augošās cenas būtiski papluinījušas un turpina pluinīt visu maciņus, un visiem ir jādomā, kā tikt galā ar tām strauji augošajām izmaksām. Ņemot vērā, ka nākamie mēneši izskatās tikai sliktāki, spriedze, protams, ir pamatīga. Lielais jautājums ir arī, kā tas ietekmēs darba tirgu? Bet aiz tā seko nākamais - vajag šo vētru atstāt tādā brīvajā kritienā, jo, kā zinām, kapitālisma apstākļos jau piedāvājuma pieprasījuma rāmjos tirgus kaut kādā mērā noturas. Vai valstij vajag iejaukties ar kādu regulācija? Droši vien te runa, pirmām kārtām, ir par valsts un pašvaldību sektoru. Mēs jau tagad vērojam, ka bagātākās iestādes, kas var atļauties, cenšas kaut kādā mērā palielināt atalgojumu, lai noturētu darbiniekus. Trūcīgākās, protams, nē. Spējīgākie dodas labākas samaksas meklējumos, jo citādi rēķinus nevar nomaksāt.  Krustpunktā diskutē Saeimas deputāti Arvils Ašeradens (Jaunā Vienotība), Jānis Vucāns (Zaļo un zemnieku savienība), SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuits un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietniece Anda Grīnfelde. Sazināmies ar Rīgas domes priekšsēdētāju Mārtiņu Staķi.  

„Abas Pētera imperatores daļas pašlaik nenovēršami būs daudz smagāka lasāmviela, nekā tās bija sarakstīšanas brīdī. Notikumi pasaules politiskajā arēnā ar daudzām epizodēm romānos sasaucas neomulīgi tuvu, un gribot negribot nākas vilkt paralēles. Protams, 18. gadsimts nav 21. gadsimts, taču secinājumus lai lasītājs izdara pats. Jebkurā gadījumā Pētera imperatore ir lasāmviela, kas atgādina 18. gadsimta aristokrāta pili, – žilbinoši krāšņa un neērta, košām detaļām bagāta un smakojoša, fascinējoša un biedējoša. Tāda, kurā dodamies aizspiestu degunu, taču stāvam rindās, lai tajā iekļūtu. Jo kaut ko mazliet par dvēseles šķielēšanu zinām arī mēs visi,” tā recenzijā par Kristinas Sabaļauskaites diloģijas otro daļu „Pētera imperatore II” raksta Bārbala Simsone. Mēs savukārt to lasām kopā ar tulkotāju no lietuviešu valodas Daci Meieri, kura šīs grāmatas sakarā pārliecinājusies, ka daudzpunktei  ir jābūt. Kristinas Sabaļauskaites  „Pētera imperatore II”” izdevusi ‘'Zvaigzne ABC”. Raidījumu atbalsta:

Rīgas Skaņu ierakstu studija sadarbībā ar Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu un Valsts kultūrkapitāla fondu ir restaurējusi un nodod klausītājiem četrus kultūrvēsturiskus ierakstus ar Jāņa Ivanova, Ģederta Ramana, Egila Straumes, Pētera Barisona skaņdarbiem, kas līdz šim ir bijuši pieejami tikai savā laikā izdotajās skaņuplatēs. Visus ierakstus no oriģinālajām magnētiskajām lentēm restaurējis Mārtiņš Krastiņš, un tie no 28. oktobra  pieejami mūzikas straumēšanas platformā Spotify. Rīgas Skaņu ierakstu studija tās esošajā veidolā darbību uzsāka 1967. gadā Reformātu baznīcas telpās. Studijas lielā ierakstu zāle joprojām uzskatāma par vienu no labskanīgākajām akustiskajām telpām Latvijā un ir īpaši piemērota koru, kameransambļu un orķestru ierakstiem. Studijā veikti vēsturiski nozīmīgi akadēmiskās mūzikas, estrādes, kino un džeza mūzikas ieraksti. Sarunā ar Mārtiņu Krastiņu uzzinām, kā notiek ierakstu restaurēšana un kā vērtējami pirms vairākām desmitgadēm ar tā laika tehniskajām iespējām tapuši ieraksti. Mārtiņš Krastiņš: "Mazliet varbūt mainījusies skaņu režisoru gaume, mūsdienu ieraksti man liekas nedaudz biklāki, pārāk kontrolēti, tajā laikā tie bija dzīvāki. Dzīvums man šķiet absolūti svarīgs jebkurā ierakstā, bet mūsdienās tas bieži vien tiek pazaudēts nemitīgā rediģēšanā, dzenoties pēc perfekcijas." Egila Straumes koncerts vijolei un kamerorķestrim, Antonio Vivaldi Koncerts vijolei, diviem orķerstriem un klavesīnam Domažorā RV 582 un Koncerts divām vijolēm, orķestrim un klavesīnam Sibemolmažorā RV 524 Uldis Viesturs Sprūdžs un Latvijas Filharmonijas kamerorķestris, diriģents Tovijs Lifšics, 1981 Pētera Barisona kantāte "Brīnumzeme" un Mārtiņa Brauna, Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa, Jura Karlsona, Artura Maskata, Pētera Plakida, Jāzepa Vītola kordziesmas izlasē "Apliecinājums" Latvijas Radio koris, diriģents Edgars Račevskis. 1979. – 1986. gada ieraksti. Jāņa Ivanova 19. simfonija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Vasilijs Sinaiskis, 1981 Ģederta Ramana Concerto leggiero deviņiem džeza instrumentiem un stīgu orķestrim, Divertisments flautai, trompetei, klavierēm, sitamiem instrumentiem un stīgu orķestrim un Koncerts saksofonam un stīgu orķestrim Ivars Birkāns, Vilnis Strautiņš, Egils Straume, Vladimirs Vjardo, Vitālijs Dolgovs, Zigurds Linde, Aldis Amoliņš, Ivars Vīgners, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis, Vladimirs Boldirevs, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kameransamblis, diriģenti Centis Kriķis ("Divertisments", "Koncerts saksofonam un stīgu orķestrim") un Alnis Zaķis (Concerto leggiero), 1971  

Krietna daļa no mums dzīvos ilgāk, nekā vairums cilvēku iepriekšējās paaudzēs. Mūsu spēja mācīties un sapratne par to, kā mācīties iedarbīgi, tiešā veidā ietekmēs mūsu dzīves kvalitāti - ko un kā strādājam, cik pelnām, kādas iespējas gūstam, ar kādiem cilvēkiem pavadām laiku, cik veseli un laimīgi esam. Manuprāt, lielisks cilvēks, ar kuru runāt par spēju mācīties un rūpēm par savu smadzeņu veselīgumu, ir Dr. Sandra Vestermane- ārste neiroloģe un kognitīvo neirozinātņu maģistre, mediķe jau n-tajā paaudzē. Viņa gan ārstē cilvēku, gan vada interesantas lekcijas, par kurām iesaku jautāt dakterei, jo vismaz daļu no tām vēl var iegādāties."Meitiņ, mācīties vajag visu mūžu," man pirms gadiem trīsdesmit pieciem teica mana vecmamma, kad kāpām ārā no autobusa pēc sarunas par to, ko viņa, lielas slimnīcas virsmāsa, bija jaunu iemācījusies biškopības kursos. Gadus piecpadsmit vēlāk es mācījos meditācijas seminārā. Kopā ar vecmammu. Un vēl pēc padsmit gadiem mēs joprojām runājām par to, ko jaunu viņa bija iemācījusies nesenākajos kursos, ko toreiz apmeklēja. Izvēle regulāri mācīties, ir vērtīga mācība, par kuru visu mūžu būšu vecmammai pateicīga.Iepriekšējās Cilvēkjaudas epizodes ar dakteri Sandru Vestermani:#92 - par dzīšanos pēc laimes#63 - par stresu un baudu#42 - dzimumu kognitīvās spējas#33 - lietot savas smadzenes prasmīgāk#10 - par perfekcionismu un veselības kaitēmsaruna par trauksmi un sevis pazīšanuVairāk informācijas atradīsi sarunas lapā šeit.Sarunas pieturpunkti:3:08 Vai cilvēkam paliekot vecākam, ir grūtāk iemācīties jaunas lietas11:06 Kā motivācija un emocionālais fons ietekmē spēju apgūt ko jaunu20:44 Kas var būt par iemeslu, ja bērnam/pusaudzim parādās mācīšanās grūtības23:34 Kādas ir tendences un prognozes saistībā ar darba tirgu, vadoties pēc neirobioloģijas profesionāļiem32:34 Galvenie faktori, kas palīdz, kad vēlamies kaut ko iemācīties38:06 Kādēļ cilvēkiem ir dabiska tieksme pēc pārmaiņām un attīstības43:04 Kā saglabāt smadzeņu “jaunību”45:28 Par salīdzināšanos, kas veicina vai bremzē progresu53:32 Kāpēc ir svarīgi atpazīt un ārstēt depresiju56:37 Kas ir maladaptīvā mācīšanās1:03:01 Kā stress un bailes ietekmē spēju atcerēties jaunu informāciju1:16:06 Kā mēs, paši to nemanot, iedarbojamies uz savu dopamīna bāzes līmeni, un kā tas ietekmē mācīšanos

29. oktobris ir Pasaules insulta diena. Lai gan šai dienai veltītie pasākumi šogad aiz muguras, maz ticams, ka mums viss ir skaidrs par šo slimību, kuru, protams, var prognozēt, bet tāpat tā atnāk strauji un negaidīti. Un pēkšņumam šīs dienas stāstā ir īpaša nozīme, jo tam, kā būtu jārīkojas insulta gadījumā, ir faktiski dzīvības cena. Raidījuma viešņas: Insulta biedrības vadītāja, P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Evija Miglāne, Biedrības „ParSirdi.lv” vadītāja Inese Mauriņa un Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Rehabiltācijas klīnikas vadītāja daktere Illa Mihejeva. Inese Mauriņa iepazīstina ar septembrī veiktās aptaujas rezultātiem. Viens no aptaujas jautājumiem bijis, no kuras sirds un asinsvadu slimībām cilvēkiem ir visvairāk bail. Atbildes liecina, ka vairāk nekā 50 % cilvēku ir bail no insulta. "Tam ir dažādi iemesli. Jebkurš, kurš ir saskāries ģimenē ar šo slimību vai pats no tās cietis, apzinās, kādas ir šīs slimības sekas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem bail," norāda Inese Mauriņa. Biedrības uzdevums ir stāstīt un skaidrot pēc iespējas vairāk, lai bailes mazinātu, un arī, kā rīkoties, lai slimību novērstu un palīdzētu tās gadījumā. Vēl cilvēkiem bail no miokarda infarkta un sirds mazspēja. Insulta simptomi parasti ir: vienas puses paralīze; jušanas zudums; valodas traucējumi, grūtības saprast vai parunāt; retāks insulta veids ir, ko raksturo izteikti koordinācijas traucējumi, redzes dubultošanās kombinācija ar stipru reiboni vai sliktu dūšu. "Visas šīs pazīmes nav vienlaicīgi, parasti ir viena vai divas - trīs pazīmes kombinācijā," skaidro Evija Miglāne.  

Covid pandēmija ir atstājusi paliekošu ietekmi uz sabiedrības fizisko veselību - ilgstoša rehabilitācija, hronisko slimību saasinājumu ārstēšana un ielaistas kaites, arī kavētas pārbaudes un arī nāves gadījumi bija tas, ko diemžēl radīja šis vīruss. Jauns pētījums ASV par pieaugušajiem norāda, ka Covid pandēmijas laikā mainījusies cilvēku personība un uzvedība. Esam kļuvuši neirotiskāki, noslēgtāki un sliktām spējam iekļauties sabiedrībā. Kāpēc tā un vai arī citi lieli pārdzīvojumi var ietekmēt pieauguša cilvēka personību? Ko par to saka pētījumi, skaidro psiholoģijas doktore Ieva Stokenberga, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore. Attieksmi pret notiekošo pasaulē ietekmē arī bērnības pieredze Darbā  riebīgs priekšnieks vai neapmierināti klienti, vai, ja esi uzņēmējs, milzīgi nodokļi. Mājās – vai nu salsti, vai maksā par apkuri neadekvāti augstu cenu. Laiks pārlieku apmācies vai kaitinoši saulains, valdība – kārtējo reizi nejēgu bars… Tā šo sarakstu varētu turpināt, sūdzoties par bērniem, dzīvesbiedriem, pārdevējiem veikalā, pasažieriem sabiedriskā transportā – tik pazīstamas un ikdienišķas frāzes, ko paši esam lietojuši un no citiem dzirdējuši. Kādi ir iemesli tieksmei vainot visu un visus, skaidro Latvijas Universitātes profesore un vadošā pētniece izglītības psiholoģijā Baiba Martinsone. Runājot par audzināšanas ietekmi bērnībā, Baiba Martinsone min, ka šo greizo attieksmi rada gan vecāku pāraprūpe, izdarot un izlemjot visu bērna vietā, vai visu atļaujošs audzināšanas stils, kad bērnam nav nekādu ierobežojumu, vai arī ļoti autoritatīva vecāku nostāja. Jebkurā no minētajiem gadījumiem vecāku attieksme un audzināšanas pieeja neveicina bērnā pašregulācijas attīstību, kas vēlāk mazajam cilvēkam pieaugot rada tieksmi vainot apkārtējos savās neveiksmēs.

Stāsta filosofs un filosofijas žurnāla "Tvērums" galvenais redaktors Toms Babincevs Šajā stāstījumā paspēšu tikai veikt dažus priekšdarbus, kas ļaus pietuvoties Platona dialogā "Sofists" rodamajiem apsvērumiem par esamību kā vispārīgāko jēdzienu, kā šo pieeju nodēvē filosofs Martins Heidegers savā magnum opus "Esamība un laiks". Un, ja var ticēt Heidegeram, Platona risinājums ir teju neatgriezeniski sabojājis Rietumu pasaules domāšanas iespējas. Tātad par to vērts runāt, jo pirmais solis ir problēmas apzināšanās.  Dialogā sarunas dalībnieki visai ātri nonāk pie vispārīgāko jēdzienu kamola – kustības, stājas, esamības, tāpatības un atšķirības (Soph. 250a un 254d – e) –, daļu no tiem pieņemot kā pašsaprotamus un vairāk koncentrējoties uz attiecībām, kas ir spēkā starp tiem. Ieskicēšu, kā iespējams interpretēt kustību, stāju un esamību, raugoties arī uz citos Platona dialogos formulētajām idejām.  Domas gaitu var rekonstruēt, konsekventi veicot jēdzienisku sadalīšanu, salīdzināšanu un pakāpenisku abstrakciju. Piemēram, jau pamatizglītības iestādēs, mācoties bioloģiju, sastopamies ar šādu jēdzienisku dalījumu: Brūnais lācis un polārlācis – dažādās lāču sugas pieder lāču ģintij. "Lāču ģints", protams, ir plašāks un vispārīgāks jēdziens nekā "Brūnais lācis" – Lāču ģints ietver gan Āzijas melnos lāčus, gan polārlāčus, izsakot visām lāču sugām kopīgās īpašības. Ejot soli tālāk, varam salīdzināt lāčus un kaķus. Lācis nav kaķis un kaķis nav lācis, bet gan kaķis, gan lācis ir dzīvnieki. Tātad mums ir vēl plašāks jēdziens "dzīvnieks". Filosofs Hjūberts Dreifus, demonstrējot, kā iespējams nonākt pie esamības kā vispārīgākā jēdziena, sniedz līdzīgu piemēru. Ja aplūko ozolus, kļavas un priedes, var nonākt pie abstraktas vienojošās īpašības kocīgums (treeness). Izsakoties mazāk monstrozi, dažādie koku veidi apkopojami zem jēdziena, nu, vienkārši ''koks''. Un, aplūkojot ''kokus un krūmus, un puķes, mēs varam abstrahēt audzīgumu (plantness)''. Koki, krūmi un puķes pakārtojami jēdzienam "augs". Toties salīdzinot jēdzienus "dzīvnieks" un "augs", ir iespējams abstrahēt vēl plašāku jēdzienu "dzīva būtne", kas aptver tos abus. Augs nav dzīvnieks un dzīvnieks nav augs, taču gan augi, gan dzīvnieki ir dzīvas būtnes. Savukārt, ja papildus apsveram vēl iežus, metālus, u.tml., varam iegūt līdzvērtīgi vispārīgu jēdzienu "nedzīvā daba". Meklējot kopīgo nedzīvajai dabai un dzīvajām būtnēm, var konstatēt, ka dzīvas būtnes mirst, un, pat ja nedzīvā daba rada iespaidu par nemainīgumu, šā vai tā klintis grūst un akmeņi dilst. Jebkurš priekšmets pasaulē ir pakļauts zināmām izmaiņām.  Šajā pavediena punktā, esam nonākuši atpakaļ pie Platona. Viņš sajūtās doto, redzamo pasauli skaidro kā nemitīgi kustīgu, kā vienmēr topošu. (Citiem vārdiem, teju galējas abstrakcijas pakāpē jēdziens "kustība" pauž to īpašību, kas ir kopīga gan dzīvām būtnēm, gan nedzīvajai dabai.) Un kustību Platons salīdzina ar vienlīdz vispārīgu jēdzienu – stāju. Proti, visas kustīgās lietas pasaulē – nedzīvā daba un dzīvās būtnes – ir kustīgas saskaņā ar nemainīgiem, pasauli nosakošiem likumiem, sauksim tos tā. Platona filosofijas kontekstā tās mēdz dēvēt par Idejām (grieķu – eidos, angļu – Form), taču atļaušos ideju mazliet trivializēt. Piemēram, aplūkosim gravitācijas likumu, iztēlojoties klints nogruvumu Alpos un klints nogruvumu Everestā. Vizuāli tās ir dramatiski atšķirīgas norises, taču abi nogruvumi noris saskaņā ar gravitācijas likumu. Pats gravitācijas likums kā tukša formula, kas jāaizpilda ar konkrētiem skaitļiem, ir nemainīgs neatkarīgi no tā, cik liela akmens masa krīt un kur tā piezemējas. Jebkurš akmens, neatkarīgi no tā, uz kuras planētas tas atrastos, darbojas saskaņā ar gravitācijas likumu, arī ja brīvās krišanas paātrinājums, formulu aizpildot, var būt atšķirīgs. Tas ir likums, kas nosaka to, kā priekšmetiem pasaulē ir iespējams kustēties. Šie nebūt nav vārdi, kādos domu formulē Platons, bet būtiskākais ir nonākt pie atziņas, ka līdzās visai kustīgajai, topošajai pasaulei varam domāt nemainīgus likumus, saskaņā ar kuriem pasaule ir kustīga. Šādi esam nonākuši pie divām teju galējā pakāpē vispārīgām kategorijām: kustības un stājas. Sarunas dalībnieki dialogā "Sofists" iet vēl vienu soli tālāk, un postulē pašu, pašu vispārīgāko jēdzienu – esamību, kas iekļauj gan visu kustīgo, gan visu nemainīgo. Kustība nav stāja, un stāja nav kustība, bet tās abas ir esošas (Soph. 250b). Un, būdams jēdziens, kas ietver visu, kas vien ir sajūtams un domājams, – jēdziens "esamība" ir pilnībā tukšs. 

Jebkurā situācijā, kurā pacients satiekas ar ārstu vai medicīnas personālu, būtu jādara viss, lai pacients saņemtu iespējami labāku un atbilstošāku medicīnisko aprūpi. Ko darīt gadījumos, ja tā nav noticis; kādas ir ārstu un pacientu tiesības un pienākumi, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā Veselības inspekcijas Juridiskā departamenta vadītāja Laura Šāberte un zvērināts advokāts, Medicīnas tiesību biroja izveidotājs Ronalds Rožkalns. Sazināmies arī ar Upsalas universitātes Juridiskās fakultātes vecākā lektori Santu Slokenbergu. Pacientu tiesības Latvijā regulē Pacientu tiesību likums, kas nosaka pacienta tiesības saņemt kvalitatīvu, laipnu un cieņas pilnu ārstēšanu un aprūpi, kā arī saprotamā veidā iegūt no ārsta informāciju par savu veselības stāvokli, tajā skaitā par diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, citām ārstēšanas metodēm un slimības prognozi, kā arī skaidrojumu par medicīniskajos dokumentos izdarīto ierakstu satura nozīmi. Likums paredz arī atteikšanos no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas gan pirms tās sākšanas, gan ārstniecības laikā, kā arī no ārstniecībā izmantojamās metodes, bet neatsakoties no ārstniecības kopumā, to nepārprotami apliecinot rakstveidā. Tiesībsarga skatījumā Pacientu ombuds ir nepieciešams kā Veselības inspekcijas paralēls pacienta tiesību atbalsta mehānisms, kura uzdevumi būtu izglītošana, pētniecība, atbalsts, kas izpaužas kā informēšana par tiesībām, uzklausīšana, nepieciešamības gadījumā arī mediācija, bet ne sodīšana vai medicīniska slēdziena sniegšana.

Attēliem ir tikpat liels spēks kā rakstītam vārdam. Reizēm viens attēls var pateikt vairāk nekā garš teksts. Diemžēl un par laimi mēs dzīvojam attēlu laikmetā. Mūsdienās, kad internetā vieglāk pasniegt saturu ar vizualizācijām nevis teksta blāķiem, aug arī iespējas manipulēt ar auditoriju. Kādos ceļos un neceļos mūs vēsturē un šodien aizved datu vizualizācijas, skaidro "Datu skolas" vadītāja Latvijā Nika Aleksejeva. "Parasti datos meklējam sevi, ne katra datu vizualizācija jebkuram būs interesanta. Pat tad, ja tajā būsiet ieguldījuši daudz laika un kreativitātes. Stāsts vienmēr ir par klausītāju. Datos vienmēr meklējam sevi. Neatkarīgi no tā, kāds ir izvēlētais vizualizācijas formāts, tieši stāsts būs tas, kas padarīs to interesantu," skaidro Nika Aleksejeva. Tāpat viņa atzīst, ka manipulācija jebkurā datu vizualizācijā ir klātesoša, sākot ar to, ka jebkura datu vizualizācija ir kādu mērījumu vai skaitļojumu rezultāts. "Jau kaut kāda informācija ir pazudusi tulkojumā, jo ne visu mēs varam nomērīt 1:1 kā ir realitātē un arī mūsu skaitļojumi nav tik precīzi, lai kaut kas tajos nepazustu. Tad nāk trešais līmenis - vizualizācija un viss konteksts, kas tai ir apkārt," norada Nika Aleksejeva. Pētniece arī min, ka slikts tonis skaitās, ja vizualizācijas izmanto "papagaiļkrāsas". "Ja izmantojam gatavās paletes, tur mēdz būt ieliktas septiņas krāsas, desmit. Ja ir stabiņveida diagramma un tā ir gara, sanāk, ka ik pēc 10 vērtībām sāk atkārtoties krāsas un ir grūti izšķirt," bilst Nika Aleksejeva. "Tāpat kognitīvajās zinātnēs daudz strādā ar tā saukto krāsu aklumu, cilvēki, īpaši datoru ekrānos krāsas redz citādi. Ir speciālas krāsu paletes (..) tiek strādāts tiek toņiem. Runājot par krāsām, labā prakse ir neizmantot pārāk daudz bez vajadzības un ja ir nepieciešams parādīt atšķirības vai uzsvērt kāda sektora svarīgumu, tad visu iekrāsot zilos toņos, bet vienu, par kuru runājat, kam jāpievērš uzmanība, oranžu vai sarkanu. Tas pievērš uzmanību, lai arī parādiet citus datus. Jautājums, vai liekat pareizos akcentus? Jebkurām vizuālajām rāmēšanām nāk līdzi arī atbildība: no vienas puses, esat stāstnieks, no otras puses, šajā stāstā, ja izliekaties, ka rādāt datus, kādi tie ir, var radīt maldīgu priekšstatu. Cilvēks paļaujās, ka esat objektīvs, lai gan patiesībā jau dodat lasītājam kaut kādu zināmu priekšstatu." Kādam mērķim kalpoja ilustrācijas viduslaiku manuskriptos? Sākot ar izceltiem iniciāļiem līdz miniatūriem attāliem - ilustrācijas viduslaiku manuskriptos kalpoja dažādiem mērķiem. Par ilustrāciju nozīmi stāsta Latvijas Universitātes  Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa. Vai tās bija alegorijas, līdzības vai reālistiski zīmējumi un vai palīdzēja izprast tekstu lasītnepratējiem? Vēl ilgi pirms senajiem domātājiem parādījās attēls. Te runājam par tūkstošgadīgiem zīmējumiem uz alu sienām. Bet  šoreiz kopā  ar grāmatu vēsturnieci skatām laika posmu pirms pirmajām iespiestajām grāmatām, tas līdz 16. gadsimta sākumam, un pētām, kā ilustrācija palīdz, skaidro un parāda grāmatā esošo tekstu. Attēli kā ideālas formulas ir kalpojuši gan inkunābulu izdošanas laikos, tas ir, grāmatās pirms Gūtenberga iespiedmašīnas  izgudrošanas  1500. gadā, gan arī vēlāk, kad rakstīts vārds jau tika iespiests tipogrāfijā, bet ir jautājums, vai šādam attēlam var ticēt – vaicā Aija Taimiņa un  tūlīt arī rāda atbildi ar 15. gs. beigās radītu identisku ilustrāciju Sīrijas pilsētas Damaskai un Itālijas pilsētas Mantujai.

Vasaras pašā pilnbriedā, 1. jūlijā, Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" ar Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu "Gadalaiki" pēc ilgas, pandēmijas raisītas pauzes uz skatuves atgriežas talantīgais un starptautiski augstu vērtētais pianists Vestards Šimkus. Koncertšovā kopā ar spožo vijolnieci Darju Smirnovu un Liepājas Kamerorķestri mūziķi atskaņos Pētera Vaska un Antonio Vivaldi ciklus "Gadalaiki", ko papildinās iespaidīgs Latvijas vadošo mākslinieku radīts gaismu un video šovs. Par šo neparasto un skaisto kultūrnotikumu "Klasikai" tuvāk stāsta vijolniece Darja Smirnova un videomāksliniece Ineta Sipunova.  Pētera Vaska teju 30 gadu garumā radītais klavierdarbu cikls "Gadalaiki" aizsākās 1980. gadā ar "Balto ainavu" – tā laika Baltijas komponistu minimālisma garā radītu meditāciju, kur izmantotas tikai dažas skaņas. 1981. gadā komponists radīja jau krietni izvērstāku, dramatiski aktīvu skaņdarbu "Rudens klaviermūzika", savukārt 1995. gadā tam sekoja dabas skaņu ainava "Pavasara klaviermūzika", bet darbu ar nosaukumu "Vasara" Vasks uzrakstīja 2009. gadā. Šimkus talantīgo klavierspēli koncertā papildinās vērienīgs gaismu šovs, ko īpaši šim notikumam veidos Mārtiņš Feldmanis – divkārtējs Latvijas teātru "Spēlmaņu nakts" balvas laureāts kategorijā "Gada gaismu mākslinieks". Koncerta otrajā daļā klausītāji dzirdēs Antonio Vivaldi slaveno četru vijolkoncertu ciklu "Gadalaiki", kas ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas opusiem pasaulē. Skaņdarbu atskaņos spožā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijolniece Darja Smirnova un Liepājas Kamerorķestris, bet par vizuāli iespaidīgu trīsdimensiju ceļojumu cauri gadalaikiem rūpēsies Latvijas izcilākie video mākslinieki – Artis Dzērve, Mīnus Astoņi (Andris Vētra), Ineta Sipunova un Vikijs (Viktors Keino). Viņi katrs savam gadalaikam gatavo īpašu video performanci, kas mijiedarbībā ar slaveno mūziku veidos Latvijā vēl nepieredzētu multimediālu koncertšovu. Vaicāta, kas slēpjas aiz žanriskā apzīmējuma – multimediāls uzvedums, Ineta Sipunova pasmaida: "Jā, apzīmējums "multimediāls" izklausās kā olu kultenis – ka tur ir viss. Un sakults te būs daudz: fonā būs projekcijas, kas pakārtosies Vivaldi "Gadalaikiem". Būsim četri projicētāji – tāpat  kā gadalaiki." To, kurš videomākslinieks strādās ar konkrēto gadalaiku, noskaidrojusi balsošana. Inetai ticis "Rudens". "Es teicu – man pret rudeni nav pretenziju, rudeni es mīlu. Es spēlējos ar rudens gammu, kas, protams, ir zelts. Projekcijas attiecībā uz mūziku vienmēr ir ļoti dažādas, bet līdz ar to, ka daudz profesionāli strādāju ar klasiskās mūzikas projekcijām, esmu diezgan godīgi ietrenēta, ka projekcija nedrīkst traucēt mūzikai. Jebkurā gadījumā tas ir otrais plāns. Ja vēl ir solists – kā operā, tad mēs vispār esam trešais plāns. Jo vienmēr [kārtība] ir – mūzika, solists un tad tur, aizmugurē, ir atmosfēra, telpa. Šeit tad arī tās telpas radīsim. Dažādi esam raksturos, dažādi – izpildījumos." Ineta Sipunova arī uzsver: "Šajās projekcijās diezgan daudz izmantoju ainavu, bet transformēju to tā, ka tā vairs nav ainava. Jo man pašai patīk strādāt ar to, kad ritmu dabai iedod, piemēram, vējš. Arī studentiem Kultūras akadēmijā diezgan daudz lieku filmēt tā saucamos digitālos dabas herbārijus, kad jāsajūt tas, kā lapas krīt vai kā ienākas pavasaris, kā koki uzplaukst, bet... tur nevar būt lapu! Uzdevums mums bieži vien ir tāds: jūra, kurā neparādās jūra. Jātiek galā ar tādiem uzdevumiem, kas ir grafiski un tajā pašā laikā spēlējas ar atmosfēru. Arī Vivaldi jūt to rudens sauli – es pilnīgi redzu to atvasaras silto, silto zeltu – tādu kārtīgu. Kā tādu nobriedušu rāmi baroka gleznām – tādu bagātu, treknu, un tad nu viss tur virmo, respektējot ritmu un mūziku." Pēc Pētera Vaska "Gadalaikiem" koncerta pirmajā daļā otrā daļa ar Vivaldi būs ugunīgāka, karstāka, itāliskāka. "Vivaldi "Gadalaiki" ir vispazīstamākais skaņdarbs – varbūt vēl Mocarta 40. simfonija varētu būt ik pazīstama," smej vijolniece Darja Smirnova un atzīst: "Man ir prasījuši, vai tas nav par pazīstamu un vai nav apnicis jau to spēlēt, bet man liekas, ka šobrīd, pēc pandēmijas gadiem, kad sēdējām mājās, tas ir tik spilgts, un mēs to tagad uztveram daudz savādāk - jebkurš mirklis [uz skatuves, kopā ar klausītājiem] ir tik neizsakāmi priecīgs!" Tāpat mūziķe prāto: "Man Vivaldi "Gadalaiki" ir tik krāsains skaņdarbs… Ja bērniem tas ir tehniskais skaņdarbus, tad manā vecumā tas ir muzikāls ceļojums. Un es pagaidām esmu ļoti, ļoti lielā neziņā, kas [tā atskaņošanas] brīdī notiks ap mani. Nekad savā dzīvē pie mūzikas nebiju iztēlojusies kādas gleznas – nekad! Ne bērnībā, ne jaunībā. Skatīsimies, ko mūsdienas atnesīs..." "Jo vairāk klausos Vivaldi "Gadalaikus", jo saprotu, ka pandēmijas un kara kontekstā tā būs kārtīga un pozitīva atelpa smadzenēm," uzskata Ineta Sipunova.

Stāsta filosofs Toms Babincevs Pārsteidzošā kārtā, jautājumam iespējams pietuvoties no dažu analītiskās filosofijas pārstāvju pozīcijām. Mēģinot izkristalizēt tādu filosofēšanu, kas būtu dzlžaini loģiska un sastatāma ar empīrisko dabaszinātņu izteiksmes līdzekļiem, esejā “Misticisms un loģika” Bērtrands Rasels izvēlējies negatīvas definīcijas ceļu. Tas ir, loģika nav misticisms. Sniedzot ieskatu pirmssokratiskajā domā, misticismu Rasels klasificē kā konkrētu izjūtu intensitāti un dziļumu. Misticisms ir sava veida poētiska iztēle, kas raisa specifisku attieksmi pret pasauli – pārliecību par pasaules vienību un laika kā jēdziena atcēlumu un gatavību nodoties tādiem jautājumiem kā “kādā veidā pastāv labais un ļaunais?” Raselam mistiskais ir instruments, kā galu galā argumentēt par labu pēc dabaszinātņu parauga ieturētai filosofēšanai. Līdzīgu, bet krietni interesantāku pozīciju piedāvā Ludvigs Vitgenšteins savas filosofijas agrīnajā periodā. Kaut kopējais uzstādījums ir tuvs Raselam, Vitgenšteina attieksme pret mistisko raksturojama kā stipri ambivalenta un ambicioza. Patiesības labad, derīgi piebilst, ka turpinājumā klāstīšu vienu no Vitgenšteina interpretācijām, kas savu uzplaukumu piedzīvo 21. gadsimtā. Pētnieku Alises Krerijas un Rūperta Rīda vārdiem, tā ir tā saucamā “jaunā debate par Vitgenšteinu”, kurā starp citiem jautājumiem tematizēts arī Vitgenšteina neviennozīmīgais skatījums uz metafiziku. Vitgenšteina metodiskie uzstādījumi ir gana skaidri: “Pareizā filosofijas metode īstenībā būtu šāda: neteikt neko citu kā vien to, ko var pateikt, tātad dabaszinātņu propozīcijas – tātad kaut ko tādu, kam nav nekā kopīga ar filosofiju, – un tad allaž, kad vien kāds gribētu pateikt kaut ko metafizisku, vajadzētu viņam aizrādīt, ka viņš savās propozīcijās zināmām zīmēm nav piešķīris nozīmi.” (LFT. 6.53) Valodas jēgas un precizitātes nosacījums ir tāds, ka valodu veidojošajiem elementiem – vārdiem un nosaukumiem –  ir nozīme. Tas ir, tie atrodas saķēdējumā ar pasauli. Vārda “ābols” nozīme ir šis sarkanais, ieapaļais un skābi saldais priekšmets īstenībā. Valodas vienība – nosaukums “ābols” – ir gluži kā etiķete, kas uzlīmēta uz sarkanā, ieapaļā, skābi saldenā priekšmeta. Vārda “ābols” jēgpilns izmantojums atveido šī sarkanā, ieapaļā un skābi saldā priekšmeta iespējas stāties attiecībās ar citiem priekšmetiem. Ja kāds saka “Ābols levitē virs galda” tad ir izskanējis bezjēdzīgs izteikums, jo tas tiecas raksturot neiespējamu situāciju, šis izeikums ir atsvabinājies no tā, kā piekšmeti īstenībā iespēj izkārtoties cits pret citu. Man liekas, ābols nevar levitēt. Priekšstats, ka nozīmes un jēgas garants ir saatiecinātība ar pasauli, ir intuitīvs, bet, ja uztur to gana stingri un nelokāmi, tad tas noved pie grandiozām sekām. Jebkurš izklāsts, kas apgalvo jebko par “nozīmi” vai “jēgu” ir principiāli bezjēdzīgs. Valodas vienībām – vārdiem “nozīme” un “jēga” – nav atbilstoša priekšmeta īstenībā. Un, ja kāds gribētu apgalvot, ka ir gan, tad šim kādam varētu jautāt, vai šis priekšmets līdzīgi kā ābols ir sarkans, ieapaļš un skābeni salds? Vai arī varbūt dzeltens, mīksts, ar kauliņu pa vidu? “Jēga” un “nozīme” ir abstrakti jēdzieni – tiem nemaz nevar atbilst kāds konkrēts un sajūtams priekšmets, kuram tos pielīmēt kā etiķetes. Vēlākā tradīcijā pēc Vitgenšteina jēdzieni – “nozīme” un “jēga” – tiks raksturoti kā daļa no metavalodas – proti, tas ir tāds valodas lietojums, kas runā par pašas valodas iespējamību un precizitātes nosacījumiem. Un, sekojot Vitgenšteina domai, metavaloda ir bezjēdzīga. Tomēr, ja esat bijuši spējīgi izsekot šim izklāstam, tad tas ir pietiekams pierādījums, ka sišanās pret valodas robežām nav gluži ceļa gals. Šķiet, to izjūt arī Vitgenšeins, jo sava darba “Loģiski filosofisks traktāts” noslēgumu viņš pavada, apspēlējot klasiskus jautājumus metafizikā. Piemēram, citēju: “Mistiskais ir nevis tas, kā pasaule ir, bet gan – ka tā ir.” Jēgpilnā valodā ir iespējams aprakstīt to, kā pasaule ir – proti, jebkurš jēgpilns izteikums atbild uz jautājumu “kā priekšmets x izkārtots pret priekšmetu y?”. Uz palodzes ir sniegs, stāvvieta ir pilna ar mašīnām, kaķis sēž pie loga, ābols krīt, ja to izlaiž no rokām. To, kā pasaule ir, var aprakstīt novērojuma-teikumos un dabaszinātņu likumos, taču jēgpilnā valodā nav iespējams apgalvot, ka pasaule pastāv. Viss, kas cilvēkam ir dots un ir uztverams, bez šaubām, pastāv, taču, ja valodas precizitātes un jēgas nosacījums, ir tās piekabinātība pasaulei, tad cilvēkam nav līdzekļu, kā par pasaules pastāvēšanu spriest. Viss priekšmetiskais, ko varam domāt un aprakstīt, pastāv, taču tā nav īpašība, kas atklājas pasaulē. Tā ir formāla īpašība, kas ir ietverta jēdzienā, bet tas ir kas radikāli cits, nekā, piemēram, priekšmeta vizuālais izskats un materiālie raksturlielumi. Formu var aprakstīt vārdiem “apaļš, kantains, trīstūtveida”, matēriju var aprakstīt vārdiem “ciets, mīksts, škidrs”. Tās ir redzamas, sajūtamas, pasaulē esošas īpašības. Tomēr apstāklis, ka priekšmets ir, nevis nav, ir principiāli neieraugāms. Tas ir tikai abstrakti domājams. Vitgenšteina tulkotāja un komentētāja Braiena MakGinesa lasījumā, valoda un tās iespējamība, ciktāl tā runā par esošiem, nevis neesošiem priekšmetiem, ir pēc būtības mistiska. Mistiskais kā abstrakti formāla īpašība iemīt un ir vienmēr klātesošs cilvēka centienos runāt, domāt un aizskaidrot nezināmo.

Janvāra beigās notika plaša starptautiska zinātniska konference, kas bija veltīta vienam no Latvijas nacionālās arhitektūras patriarhiem Konstantīnam Pēkšēnam un viņa darbības laiku aptverošajam kultūras parādību lokam – "Konstantīns Pēkšēns un viņa laiks". Jebkurā celtnē mēs vispirms novērtējam tās apjomu kārtojumu un fasāžu plastiku, bet atsevišķām detaļām – logu, durvju rokturiem, iekštelpu stuka rotājumiem, sienu apdares materiāliem, grīdas segumam bieži uzmanību nepievēršam. Māju pārbūves laikā tās nereti nonāk būvgružos. Taču tieši detaļas ēku padara par vienotu stila parādību un rada celtnes īpašo identitāti. Viena no konferences dalībniecēm, Latvijas Mākslas akadēmijas doktorante Agnese Tambaka stāsta par savu pētījumu – greznajām jūgendstila laika flīzēm Rīgas namos, kas izmantotas vestibilu apdarē. Kas tās izgatavojis, kurš izvēlējies katrai ēkai un kā pētnieks privātos īpašumos vispār tām var piekļūt? Agneses pētījums mēmajām flīzēm ir atdevis vārdu – mēs varam cienīt to, ko pazīstam. Ilze Martinsone un Agnese Tambaka aicina klausītājus staigāt pilsētā ar redzīgām acīm un novērtēt smalkās detaļas, kas veido vēsturisku celtņu neatkārtojamo piederību.

Liepājas muzejā šobrīd skatāma Ikonogrāfu biedrības autoru izstāde. Viena no biedrības māksliniecēm ik nedēļu Sv. Alberta baznīcas telpās Rīgā vada ikonu rakstīšanas darbnīcu. Vai ikonu var uzzīmēt jebkurš? Kas ir apgrieztā perspektīva un gleznošana ar gaismu? Cik daudz ikonu mākslinieks kanonā drīkst ielikt no sava laika un pieredzes? Šos jautājumus raidījumā Augstāk par zemi uzdodam Ikonogrāfu biedrības māksliniecēm Annai Zandbergai-Šenkei un Evijai Rudzītei, Ņinai Skangalei-Začestai. Ja vēlaties vairāk uzzināt par pašu Ikonogrāfijas biedrību, tai ir savs profils sociālajā tīklā Facebook, noderīga varētu būt arī mājas lapa icons.lv. Tur atrodamas gan biedrības mākslinieču vizītkartes, gan arī garš biedrības veidoto ikonu izstāžu saraksts, tajā ir gan acīmredzami garīgas ievirzes izstādes baznīcās, gan arī ar mākslu saistītās vietās – mākslas galerijās, muzejos, izstāžu zālēs. Ikonogrāfu biedrība dibināta 2012. gadā, tajā apvienojās mākslinieces, kuras tolaik absolvēja Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas nodaļu. Romas katoļu baznīcas Rīgas Svētā Alberta draudzes mājas lapā atrodu sludinājumu: “Nu jau vairākus gadus notiek ikonu rakstīšanas nodarbības, ko vada Latvijas Kristīgās akadēmijas absolvente, māsa palīdzētāja dvēselēm šķīstītavā Ņina Skangale-Začeste. Šobrīd nodarbības notiek viesmīlīgajās Rīgas Sv. Alberta draudzes telpās. Priekšzināšanas mākslas nozarē nav nepieciešamas. Grāmatvedis, frizieris, dizainers, skolēns, students, skolotājs, pārdevējs, ierēdnis… – tik plašu spektru pārstāvam mēs – tie, kas šobrīd apgūstam ikonogrāfijas pamatus.” Sarakstā trūkst vēl tikai žurnālistes. Dodos vismaz iepazīties. Svētā Alberta baznīca atrodas Rīgā, Liepājas ielā, otrpus ielai ir Paula Stradiņa Klīniskās uiniversitātes slimnīcas sēta. Nodarbības notiek ēkā blakus baznīcai. Gaiša, plaša darbnīca, pie sienām ikonas. Nodarbības notiek divas reizes nedēļā.

24. janvārī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojis režisora Vara Braslas veidotais iestudējums "Es neesmu klaviernieks".  1908. gads. Leģendārā simfoniskā skaņdarba "Melanholiskais valsis" radītājam Emīlam Dārziņam ir 33 gadi. Viņš nodzīvos vēl tikai nepilnus divus gadus, pareģos un brīdinās kāda zīlniece. Viņš un diriģents, dziedāšanas skolotājs Pāvuls Jurjāns ir labi kolēģi. Abi sapņo par latviešu operas dibināšanu. Emīls strādā pie operas "Rožainās dienas". Negaidīti abi domubiedri kļūst nesamierināmi pretinieki. Ar Pāvula gādību Emīls tiek publiski apvainots muzikālā zādzībā. Emīls pārstāj komponēt, pats iznīcina vairākas savas klausītāju iemīļotas kompozīcijas. Kas notika? Kas bija šī konflikta pamatā? Muļķība? Skaudība? Greizsirdība? Mūziku šai izrādei rakstījis pianists, teātra mūzikas komponists, aranžētājs, mūziķis  grupās "Autobuss debesīs" un daudzās citās un kopš 2005. gada - Valmieras drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs Emīls Zilberts, kurš iestudējumā iekļaujas arī aktieru ansamblī uz skatuves. Ar Emīlu tad arī tiekamies "Atsperes" rīta intervijā, telefoniski sazinoties arī ar Emīla Dārziņa lomas atveidotāju Mārtiņu Meieru. Signe Lagzdiņa: Mūsu sarunas tēma vismaz sākumā būs Emīls Dārziņš. Nupat Valmieras teātrī režisors Varis Brasla pēc Alvja Lapiņa scenārija iestudējis izrādi par komponista Emīla Dārziņa dzīves lielāko noslēpumu. Izrādes nosaukums ir "Es neesmu klaviernieks", un izrādes centrā pie klavierēm ir Emīls Zilberts. Ņemot vērā, ka jau ilgus gadus esat Valmieras teātra muzikālais vadītājs - vai bieži iznāk būt izrādes centrā? Emīls Zilberts: Nē, bieži nesanāk, un kur nu vēl tik tiešā nozīmē - uz skatuves centrā, bet liels paldies Varim Braslam, ka viņš man uzticēja šo uzdevumu. Jāteic, ka arī es neesmu klaviernieks, bet ar lielāko prieku piedalos šajā izrādē un kopā ar aktieriem mēģinām parādīt Dārziņu no tās puses, no kuras viņš ir mazāk aprakstīts un mazāk zināms - tieši par viņa personīgajām drāmām, par mīlestību, par draudzībām un arī traģēdijām. Varis Brasla portālā "kroders.lv" Gundegai Saulītei uz jautājumu, kuram no abiem - Alvim Lapiņam vai Varim Braslam - radusies doma, ka jaunais darbs būs par Emīlu Dārziņu, saka tā: "Precīzi nepateikšu. Varbūt iespaidoja divi faktori. Tas, ka mums teātrī ir tāds cilvēks kā Emīls Zilberts un arī tāds cilvēks kā Mārtiņš Meiers." Ar Mārtiņu pēc mirkļa sazvanīsimies, bet kā ir ar jums, Emīl - vai ir tā, ka esat Vari Braslu iespaidojis?  Jūtos pagodināts, ka režisors Varis Brasla manī saskatījis šādu iespēju un potenciālu. Par Mārtiņu Meieru, protams, nav nekādu šaubu. Bet nu - man prieks, ka šis iestudējums ir novests līdz galam. Sakarā ar visu šo jocīgo laiku tas piedzīvojis visādus kūleņus. Tas bija paredzēts jau pagājušā gada beigās. Mazliet iekavējāmies, bet nu esam klāt pie skatītājiem. Vai par Emīlu jūs sauc tieši Emīla Dārziņa dēļ? Tas ir jautājums manai mammai un tētim. Pats domāju, ka nē, varbūt saistības nav, kaut gan zinu, ka tētim ļoti tuvs ir Emīls Dārziņš un viņa daiļrade. Var jau būt. Kaut kā man Emīls Dārziņš visu laiku ir bijis klātesošs. Mācījos Dārziņa mūzikas skolā un katru rītu pirmais, ar ko es sasveicinājos, bija Emīla Dārziņa piemineklis pie skolas. Un nu jau esam sazvanījuši Mārtiņu Meieru. Mārtiņ, domāju, ka vairāk vai mazāk katrs no mums prātā uzbūvējis savu Emīlu Dārziņu - to, kāds viņš varētu būt bijis, kā viņš izturējies, kā viņš runājis, kā viņš sapņojis. Kāds ir tavs Emīls Dārziņš? Mārtiņš Meiers: Mans Emīls Dārziņš ir ļoti noslēpumains. Lai kā mēs arī necenstos uzminēt mīklas, kas ar viņu saistītas, viņš kaut kā visu laiku to plīvuru velk sev virsū un neļaujas redzēt. Jo pirmais vārds, kas nāk prātā, domājot par Dārziņu, ir tas, ka viņš ir noslēpumains, kaut arī viņam ir tik skaista, atvērta, brīnišķīga romantiska mūzika. Kāds ir jūsu Emīls, Mārtiņ? Un kas viņš ir? Mārtiņš Meiers: Tad ir jānoskatās izrāde, pie kuras mēs strādājām gandrīz pusgadu. Rezultāts laikam vairāk jāskata klātienē. Jebkurā gadījumā šis ir nozīmīgs darbs Varim Braslam un mums visiem. Ar Vari Braslu sadarbība mums bijusi jau vairākas reizes, un jau atkal ir prieks satikties, jo sadarbība mums vienmēr ir bijusi ļoti interesanta. Un šoreiz neparasti ir tas, ka Emīli ir divi - uz skatuves esmu es un arī Emīls Zilberts, kurš pie klavierēm. Un tad es citreiz jokojoties saku, ka tikai pirms izrādes sākumā izdomāsim, kurš ies pie klavierēm, un kurš - uz dēļiem. Pamanīju, ka izrādē ir arī gana daudz profesionālo terminu - nu, īsta mūziķu izrāde! Te ir gan kontrapunkts, gan sonāte, gan viss iespējamais. Mārtiņ, kā jums tas viss devās rokā? Vai bija jāņem talkā arī mūzikas terminu vārdenīte? Mārtiņš Meiers: Šis tas bija jāpaskatās, bet arī Emīls mums daudz palīdzēja un paskaidroja - īpaši tur, kur Glazunova vēstulē Dārziņam viens pēc otra virtenē ir terminu salikums par pārejām un tamlīdzīgām lietām. Kad to vienā laidā lasa, var mazliet apjukt. Bet mani pašu interesē mūzika un komponistu dzīve - tā man nav gluži sveša tēma. Ja nu vienīgi tehniskā puse. Tādēļ arī Emīls mums ļoti daudz palīdzēja - ne tikai muzikāli. Kā tad īsti bija, Emīl? Emīls Zilberts: Alvis Lapiņš ļoti veikli uzrakstījis savu lugu, un mūzikas termini veiksmīgi papildina šo dramatisko darbu. Bet man liekas, ka aktieriem, tajā skaitā, Mārtiņ, arī tev, tas viss ļoti, ļoti organiski iekļaujas jūsu lietā, viss ir saprotami un brīvi. Gan ar režisoru Vari Braslu, gan ar scenārija autoru Alvi Lapiņu jūs abi esat vairākkārt sadarbojušies - Mārtiņ, vai vari izstāstīt mazliet to, kā veidojās scenārijs, cik daudz Alvis Lapiņš iesaistījās izrādes laikā, nāca piekoriģēt vai pieskatīt? Mārtiņš Meiers: Alvis šajā gadījumā dikti nejaucās iekšā. Ideja šai izrādei radās jau senāk, mēs saņēmām jau gatavu materiālu un Alvis ieradās uz caurlaidēm - sniedza savus komentārus un idejas, bet nu - man vienmēr galvenais ir režisors. Šoreiz tā bija cienīga mijiedarbība, sevišķas laušanās nebija. Protams, bija kaut kādi sīkumi par pašu raksturu, kā Alvis to iedomājies - to mēs pārrunājām. Tā, ka visi vienā putrā mēs tur vārītos, tā gluži nebija. Bet Alvis turēja roku uz pulsa un bija sagādājis arī interesantus materiālus par šiem personāžiem, kas visi, izņemot vienu vai divus, tiešām reālajā dzīvē ir dzīvojuši un tagad sazīmējami vēsturē un fotogrāfijās. Jā, tas vienkārši bija interesanti - viss, kas uziets, bet nav pieejams plašāk bibliotēkās. Vairāk un plašāk - ierakstā.

Mākslīgā gaļa vairs nav futūristisks sapnis par nākotnes uzturu. Jau šobrīd laboratorijās audzē īsta dzīvnieka gaļu uzturam. Un ne tikai gaļu, arī piena produktus drīzā nākotnē varētu iegūt pilnīgi citos apstākļos. Vai laboratorijā audzētie dzīvnieku izcelsmes produkti radīs apvērsumu virtuvē un kā zinātnieki nonākuši līdz šādam risinājumam - gaļas audzēšana laboratorijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš. "Interese par mākslīgās gaļas audzēšanu ir augusi pasaulē, daudz jaunuzņēmumu par to interesējās, un bagātākajās pasaules valstīs ir arī patērētāji, kas būtu gatavi to iegādāties," sarunā atzīst Jānis Liepiņš. Viņš arī norāda, ka ir vairākas nopietnas problēmas saistībā ar mākslīgās gaļas audzēšu. "Pirms 10 gadiem bija zināms optimisms, ka varēs atrast veidu, kā samazināt izmaksas uz audzēšanas vides un varbūt enerģijas rēķina, bet būtisks samazinājums šajā ziņā nav noticis," atzīst Jānis Liepiņš. "Bet ir 3D printēšana parādījusies, lai iegūtu dažādas lietas, tostarp gaļu." Bet mākslīgās gaļas burgeri arvien maksā simtus eiro, nevis desmitus vai dažus eiro, kā to gribētu patērētāji. Runājot par mākslīgiem piena produktiem, Jānis Liepiņš atzīst, ka pētnieki ir daudz tuvāk gala produktam, kurš kā reiz maksās dažus eiro vai dažus desmitus eiro litrā. "Mākslīgā piena izstrādājumi, piemēram, saldējums, jau ir nopērkams," atklāj Jānis Liepiņš. "Piens lielā mērā ir viena proteīna produkts, tas ir kazeīns. Tas veido 80% piena proteīna. Ja var iegūt kazeīnu mākslīgi, atšķaidīt to vajadzīgajās proporcijās ar ūdeni un pievienot minerālvielas, varbūt dažus vitamīnus. Tas būs tuvu reālam pienam," skaidro Jānis Liepiņš. No šāda proteīna var taisīt mocarellu, saldējumu. "Tuvāko dažu gadu laikā es ļoti gribētu nobaudīt picu ar mocarellu no biotehnoloģiski iegūta kazeīna," bilst Jānis Liepiņš. Zinātnieks arī norāda, ka īstu pienu, kā to atpazīstam pēc garšas, biotehnoloģiski būtu grūti atdarināt. "Bet es nebūtu skeptisks, varbūt ne šodien vai rīt, bet pēc dažiem gadiem, man šķiet, runa ir par sajūtu. Varbūt to īpašo tauku sajūtu var "pagarināt"," vērtē Jānis Liepiņš. Lai veikalos masveidā iegādātos piena produktus, kas nemaz nav gatavoti no īsta piena, pagaidām šķērsli ir cena. "Šķiet, ka viens saldējums šobrīd maksā 8-10 eiro. Piena paka arī tikpat, ja ne vēl dārgāk. Jebkurš piena analogs, vai tas ir mandeļu piens, vai sojas piens, ir pieejamāks cenas ziņā. Varbūt vēl nav sākusies sacensība par cenas samazināšanu - atrast optimālākas vai lētākās izejvielas, no kā ražo šo piena proteīnu. Bet domāju, ka tuvākajā laikā tas reāli notiks. Varbūt pēc 5-6 gadiem mēs nebrīnīsimies, ka blakus mandeļu un sojas pienam būs arī šāds mākslīgā kazeīna produkts," uzskata Jānis Liepiņš. Zirņu pārstrāde vērtīgā olbaltumvielu avotā Samalti zirņi ir izsenis zināmi vairāku pasaules valstu virtuvēs. Ne gluži milti, bet izvārīti un kopā ar kartupeļiem, speķi un sīpoliem samalti zirņi  tika celti galdā mūsu senču godos, taču pagājušajā gadā vairākos plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par jaunu ražotni Jelgavā, kuru būvē, lai iegūtu zirņu proteīnu. Ar ko produkts, kas iegūts, pārstrādājot šos pākšaugus, ir citādāks nekā  parasti zirņu milti, vaicājam lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrības „LATRAPS” izpētes  un attīstības speciālistam Agrim Stauģim.

Viena no Cēsu Mākslas festivāla virsotnēm šogad solās būt vācu romantisma mūzikas pīlāra Riharda Vāgnera operas "Valkīra" trešā cēliena koncertuzvedums 14. augustā Cēsu Pils parka estrādē, ko "Klasika" piedāvās klausīties tiešraidē. Līdzās mūsu opermāksliniekiem Brunhildes lomā uz skatuves kāps arī pasaulē pieprasītā angļu dziedone, dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere (Catherine Foster). Mēģinājumu un Rīgas vēstures iepazīšanas starplaikā māksliniece atrada laiku sarunai ar "Klasiku". Edgars Raginskis: Liels prieks un pagodinājums, ka esat atgriezusies Latvijā, lai ar savu dziedājumu kuplinātu Cēsu Mākslas festivāla mūzikas programmu! Kā jūsu dzīve ritējusi pēdējā pusotra gada saspringtajā un neziņas pilnajā atmosfērā? Ketrīna Fostere: Rīgu apciemoju 2011. gadā, kad piedalījos Vāgnera operas "Dievu mijkrēslis" iestudējumā. Burāju pa dzīvi līdz aizvadītā gada martam, kad dzīve, kā mēs to pazīstam, vienkārši apstājās. Paliku bez darba, kaut gan kopš pērnā gada novembra neregulārā režīmā strādāju Vīsbādenē, kur gatavojām "Nībelunga gredzena" tetraloģiju. Galu galā pandēmijas dēļ to atskaņojām nevis ar orķestra, bet klavieru pavadījumu. Biju ārkārtīgi pateicīga par iespēju vispār kāpt uz skatuves, jo dzīvot bez dziedāšanas un cilvēciska kontakta ir grūti. Pērn sākām Riharda Štrausa "Elektras" kostīmu mēģinājumus, taču tālāk netikām, jo Anglijā sākās mājsēdes periods. Tā nu es lidoju mājup uz Vāciju un gaidīju, kad situācija mainīsies. Vēl tagad notiek darba grafika pārkārtošana - ir operizrādes un koncerti, kuri no pagājušā gada ir pārcelti uz nākamo, 2022. gadu. Katram no mums, protams, ir sava pieredze un savi iespaidi, bet, kad novembrī atsāku strādāt, sākums bija emocionālu pārdzīvojumu un stresa pilns. Atrasties citu cilvēku vidū, kamēr mums vēl nebija vakcīnu… Protams, mums regulāri un rūpīgi veica Covid-19 testus, un šis process turpinās, tostarp nevakcinēto kolēģu dēļ. Nevēlos izvērst šo tēmu, jo tā ir pārāk polarizējoša. Uz Rīgu atlidoju kopā ar meitu Gabiju, kura tikko pabeigusi vidusskolu, un viņai aizvadītais pusotrs gads bija pilnīgas sociālas izolācijas periods – mācību process noritēja attālināti, draugus satikt viņa nevarēja. Un tagad atgriezties nosacīti normālā režīmā nozīmē teju vai pārvarēt neredzamu barjeru un noticēt, ka varu socializēties, nesatraucoties par to, vai tikai kāds no draugiem nav sasirdzis, vai es drīkstu doties turp un darīt šo, to vai ko citu. Mums jāatrod iespēja ar radušos situāciju sadzīvot un virzīties uz priekšu. Daudz problēmu radies piespiedu izolācijas dēļ, jo mēs esam sociālas būtnes. Tādēļ, atkal varot strādāt, jūtos fantastiski. No maija līdz jūlijam vairākkārt esmu piedalījusies "Nībelunga gredzena" izrādēs ar klavierpavadījumu, Budapeštā koncertēju kopā ar orķestri, un nevaru jums izstāstīt, cik ļoti tas mani saviļņoja. Tūliņ satikšu jūsu orķestri, un es nevaru vien sagaidīt, jo Budapeštas koncerts bija jūnijā, un pirms tam uz skatuves ar orķestri kāpu… pagājušā gada martā. Man tā visa pietrūkst, muzicēšana ir manas dvēseles sastāvdaļa, kuru pusotru gadu it kā ieliku kastītē un gaidīju.  Gaidīšanu vieglāku padarīja mans dārzs. Man ir ļoti neliels dārziņš, kurš martā bija gluži tukšs, taču tagad tajā zied puķes, un tas ir dažnedažādu krāsu piepildīts. Tas ir mans pēdējo divu gadu projekts, kura ietvaros pavasarī un vasarā nodarbinu sevi. Man ir pat pašapputeksnējošies tomāti, kurus audzēju vecā vannā! Ij neatceros, no kurienes tos atvedu, bet interesanti, pēc kā garšos rezultāts. Tātad pandēmija jums iemācījusi, ka varat būt pašpietiekama, bet labprātāk tāda neesat. Nē, es nevarētu būt pašpietiekama, jo tas ir tikai viens vienīgs tomātu stāds, turklāt nedomāju, ka es varētu izdzīvot, ēdot tikai tomātus vien (smejas). 2020. gadā apritēja 150 gadi kopš "Valkīras" pirmizrādes, taču pandēmija jubilejas svinības lika pārcelt uz šo gadu. Var teikt, ka šosestdien Cēsīs svinēsim "atliktu un aizturētu" gadadienu. Jā, tām vajadzēja notikt jau pērn, taču drošības apsvērumu dēļ svinības pārcēlām uz šo gadu, un tas bija pareizs lēmums. Jūtu, ka koncertuzvedums man būs ļoti nozīmīgs brīdis. Cēsis pagaidām esmu redzējusi tikai fotoattēlos, un tie ir ļoti krāšņi, bet piektdien šo pilsētu iepazīšu klātienē. Vai ievērojamās un nozīmīgās gadadienas jums nozīmē ko īpašu vai priecājaties par jebkuru uzstāšanos? Hmm, tā taču ir kā dzimšanas diena, vai ne!? Tu īpaši svini savu pilngadību, bet priecājies par katru dzimšanas dienu. Jubilejās varbūt ir vairāk ciemiņu un pompozuma, taču man svētki ir katrs iznāciens klausītāju priekšā. Palasot Vāgnera "Valkīras" libretu, šķiet, ka tur ir viss – incests, infanticīds, seksisms. 21. gadsimtā tas tikpat labi varētu būt, teiksim, Kventina Tarantīno filmas scenārijs… Tā ir dzīve. Tas pasaulē arī notiek. Manuprāt, ir interesanti, ka Vāgners ar šo stāstu tika sveikā cauri, jo tas tika integrēts vēsturiski mitoloģiskā kontekstā. Man tā ir ģimenes sāga, pilnīgi sačakarētas ģimenes stāsts, taču, ja jūs palasīsiet libretu rūpīgāk, tad sapratīsiet, ka tie nav tikai pastāsti, bet reālas ģimenes dzīve, kas norit aiz aizvērtām durvīm, un mēs par šiem notikumiem parasti neko neuzzinām. "Valkīra" ir cīņa par varu un ietekmi. Esmu piedalījusies šīs operas uzvedumos, kuros darbība reducēta līdz ģimenes sāgai, un arī iestudējumos, kuri reflektē par pasaules mēroga norisēm. Jebkur pasaulē atrodamas "Valkīrā" atainotās situācijas – jūs varat adaptēt šo stāstu jebkuram gadsimtam, laikmetam vai ģeogrāfiskajai vietai. Es šo īpatnību uztveru kā atslēgu operas dzīvotspējai laikā un telpā. Atceros, kā 2010. gadā piedalījos "Gredzena" iestudējumā Šanhajā, un turienes publika bija ārkārtīgi atsaucīga. Neatkarīgi no tā, ar kuru operas tēlu izvēlaties identificēties, katrā "Valkīras" personāžā ir kāda šķautne, kurai just līdzi – meita, māte, tēvs, brālis, māsa. Pirms pāris dienām lasīju stāstu par diviem cilvēkiem, kuri satikās, iemīlēja viens otru, apprecējās, un tad atklājās, ka viņi ir brālis un māsa, kuri izšķirti adopcijas rezultātā. Jā, šajā operā ir potenciāls cilvēciskam līdzpārdzīvojumam. Jā, tās notikumi nav pareizi, protams, ka tie nav pareizi! Bet galu galā tas ir stāsts. Kādas vērtības vai simbolus manifestē operas galvenie tēli, piemēram, Votāns un Brinhilde? Votāns "Valkīrā" meklē varoni, kurš spētu viņu izglābt un sniegt dievu valdniekam to, ko viņš vēlas. Tas, ko Votāns neapzinās, un kas ir visnotaļ mūsdienīgs pavērsiens, ir apstāklis, ka cilvēks, kuru viņš meklē, ir sieviete. Šī sieviete ir valkīra Brinhilde. Votāns manā skatījumā iemieso varaskāri (love of power), savukārt Brinhildei viņš ir iemācījis saprast un just mīlestības spēku (power of love). Tās ir divas galējības, divi pretstati un arī paradokss – dievu valdnieks, kurš alkatīgi tiecas pēc varas, iemāca savai meitai rīkoties mīlestības vārdā un allaž aizstāvēt to. Gan operā, gan dzīvē tie, kuri kāro pēc visaptverošas varas un kontroles, nekad neuzvar. Savukārt, tie, kuri pasauli uzlūko caur mīlestības spēka prizmu, iztur visus pārbaudījumus. Operas un visa cikla nobeigums varbūt nav tāds, kādu klausītāji varētu vēlēties, taču tajā iekodēta cilvēces izdzīvošana un atjaunotne. Mans "Nībelunga gredzena" ceļojums, kas sācies 2006. gadā, ir bijis un turpina būt filosofisku atklāsmju pilns. Jo vairāk es iedziļinos operas tekstā, jo stingrāk manī stabilizējas pārliecība, ka valdonīgums un tieksme dominēt nenes laimi un mieru. Brinhilde to redz, apzinās un spēj pacelties pāri šai dziņai, tā vietā izvēloties mierpilni nest savu upuri un likteņa nenovēršamību. Tas ir interesants paradokss – varaskārs cilvēks, kurš iemāca mīlestības uzupurēšanās spēju savai meitai. Jūsu skaidrojums varētu palīdzēt skatītājam labāk saprast operas norišu cēloņsakarības, nevis tulkot tās kā varoņu mirkļa iegribas. Protams, jo neviens cilvēks nav absolūti ļauns vai absolūti labs. Es esmu savu iepriekšējo pieredžu kulminācija, savu iepriekšējo lēmumu un izvēļu, interakciju un vērtējumu kombinācija. Tādēļ mīlu sava darba blakni – ceļošanu – tā mani bagātina. Piemēram, šodien ar meitu gida pavadībā izstaigājām Vecrīgu, un daudz uzzināju par jūsu galvaspilsētas un Latvijas vēsturi. Jūsu sabiedrība etniski ir tik heterogēna, jūs esat tik interesants kultūru sajaukums, jūsu valsts ir tik jauna salīdzinājumā ar Lielbritāniju, no kuras nāku es. Varu tikai iztēloties, kāds iekšējais spēks ir bijis nepieciešams jūsu nācijai, lai pārvarētu visas grūtības, kas gadsimtu gaitā radušās, esot simboliskai minoritātei pašu zemē dažādu varu ietekmē. Jums ir brīnišķīga valsts! Mazliet par jūsu mūziķes sākotni. Bērnībā spēlējāt virkni mūzikas instrumentu... Ak, es spēlēju visus pēc kārtas – ģitāru, klavieres, trompeti, trombonu, tubu. Man nepavisam nepatika. (smejas) Un tad dziedājāt solo baznīcas korī. Kāpēc neturpinājāt mūzikas studijas? Tāpēc, ka man šāda doma pat neienāca prātā. Tas taču nebija "īsts" darbs. Nāku no strādnieku ģimenes, un man bija jāizvēlas nopietns darbs. Gribēju kļūt par medmāsu, un kļuvu arī. Skolas gados darbmācības skolotāja mūs aizveda ekskursijā uz apģērbu fabriku un parādīja ražošanas līniju, kurā pie džinsu biksēm šuva kabatas. Vaicāju, kāpēc mēs esam atvesti šurp, un saņēmu atbildi, ka kaut kas taču nākotnē būs jāstrādā. Pie sevis nodomāju: "Tātad jūsuprāt manu spēju virsotne ir visu mūžu šūt klāt kabatas džinsu biksēm? Nedomāju vis!" Tu esi tikai tik ierobežots savā izvēle, cik tu atļauj sev būt. Es izaugu kriminogēni nelabvēlīgā vidē, mācījos skolā, pie kuras tirgoja narkotikas, un bērni uz skolu nāca ar nazi kabatā. Labi, es tā nedarīju. Man bija divas aizstāves, pamatīgas meitenes, kuras neļāva man darīt pāri, jo biju klusa un atturīga. Vēl joprojām nezinu, kāpēc viņas uzņēmās par mani šefību, bet esmu par to pateicīga. Nokārtoju IQ testu un mani uzņēma medmāsu skolā, vēlāk kļuvu par vecmāti. Bet dīvaini – allaž zināju, ka dzīvē darīšu divas lietas, viena no tām būs medicīna, bet otra būs dziedāšana. Un tieši dzemdību pieņemšana man palīdzēja atrast manu vokālo pedagoģi. Sieviete, kura dzemdēja, ieteica mani viņai. Protams, vecāki manas dzīves izvēles nesaprata un uzskatīja, ka esmu jukusi, tomēr mani atbalstīja. Kad Lielbritānijā nevarēju atrast darbu kā dziedātāja, pārcēlos uz Vāciju, kaut gan vāciski mācēju tikai kafejnīcā pasūtīt kafiju. Par laimi, Veimārā, kur sākumā nonācu, neviens nerunāja angliski, un biju spiesta apgūt vācu valodu. Pirmais gads bija ļoti sarežģīts gan valodas barjeras dēļ, gan sadzīves apstākļu ziņā, ļoti ilgu laiku man pat nebija savas virtuves. Tikai 2007. gadā, sešus gadus pēc ierašanās Vācijā, es varēju atļauties īstu virtuvi ar īstu plīts virsmu ēst gatavošanai. Tā ka es zinu šo to par dzīves grūtībām, bet zinu arī – ja tev ir sapnis, tad tev ir visas iespējas to piepildīt. Vēl viena operdziedones dzīves blakusparādība ir nepārtraukta ceļošana. Kā jūs tiekat galā ar šo ikdienas aspektu? Tas ir ļoti nogurdinoši, un daudzi no mums neatzīst sava izsīkuma patiesos apmērus, kaut gan ir nepieciešams pamatīgs atelpas periods. Man pandēmija šādu iespēju deva – atgūties, atkopties un savest kārtībā savu veselību. 11 gados, kopš nemitīgi ceļoju, man reiz gadījās pamosties viesnīcā pilnīgā neizpratnē, kur atrodos. Gulēju gultā pilnīgi dezorientēta, līdz sakopoju domas – tā, vakar braucu ar auto līdz Berlīnei, tur kāpu lidmašīnā, lai lidotu uz koncertu Romā. Jā, pareizi, es esmu Romā. Tā ka šī ir blakne, bet no otras puses – ir iespēja tik daudz ko redzēt! Atgriežoties pie Vāgnera, kas jūsuprāt "Valkīrā" ir vokāli un aktieriski grūtākais uzdevums Brinhildes lomas atveidotājai? Hojotoho! operas sākumā! Tev ir jābūt pilnīgi iesildījušamies tam dziedājumam. Pēc tam viss tālākais ir kā bezrūpīga pastaiga parkā. Es dievinu "Valkīras" trešo cēlienu un tajā atainotās meitas-tēva attiecības. Brinhilde mēģina saprast tēva dusmu iemeslu, jo viņa taču ir rīkojusies saskaņā ar mācīto. Un tas, ko Votāns pavēlējis viņai darīt, ir pretrunā ar to, ko pats pirms tam meitai mācījis – sekot mīlestībai, meklēt varoni. Situāciju tālāk sarežģī Frika, kura netic Votāna meliem un viņu atmasko. Mana teorija ir šāda – Votāns jūtas apkaunots, un kauns ir viena no ļaunākajām emocijām, kādas mēdz valdīt pār cilvēku. Ja kāds ir jūtas apkaunots, tad viņš reaģēs ar nesalīdzināmi spēcīgāku niknumu, nekā ja viņš ir vienkārši sadusmots. Brinhilde nepaklausa tēva pavēlei, sieva atklāj viņa apmānu, un Votāns ir šaušalīgi sadusmots, tādēļ viņš saka: "Ņem manu zvērestu!" Brinhilde ir šokā par šādu notikumu pavērsienu, bet pieņem likteņa lēmumu. Lasot Vāgnera tekstu, top skaidrs, ka viņš, par spīti visiem saviem trūkumiem, visai labi ir sapratis cilvēku dabu un psiholoģiju. Turklāt es varu kļūdīties, bet mani novērojumi liecina, ka teju vai katrā Vāgnera operā situācijas glābēja galu galā izrādās sieviete. Cēsīs jūs dziedāsiet kopā ar latviešu opermūziķiem. Kopā ar Votāna lomas atveidotāju Egilu Siliņu jau esat uzstājusies iepriekš. Gadījumos, kad Votāna lomas tēlotāji ļauj vaļu ārišķīgām emocijām, man sevi jātur grožos, lai spētu viņu aktierspēli līdzsvarot. Egils ir ļoti mierīgs un nosvērts Votāns, tādēļ mana Brinhilde viņa klātbūtnē var atļauties vairāk emocionālu uzplaiksnījumu. Viņš bija "mans" Votāns 2009. gadā Esenes operā, esam dziedājuši kopā gana daudz, un pazīstam viens otra skatuves uzvedības dinamiku, un spējam dabiski mijiedarboties. Tikko kopā ar Egilu Siliņu dziedāju trīs "Gredzena" izrāžu sērijas Vīsbādenē, tas bija ļoti interesanti, un pie sevis nodomāju: "Jā, man patīk dziedāt kopā ar viņu!" Vai varat dot kādus ceļavārdus ar opermūziku nepazīstamiem klausītājiem, kā atkodēt Vāgnera mūzikas valodu, kā tai pietuvoties? Vienkārši atnāciet uz izrādi un ļaujiet mūzikai runāt. Nav nepieciešams nekas vairāk, jo mūzika ir neticami skaista. Ja varat atrast un iepazīties ar operas libretu, tad, protams, izlasiet šo brīnišķīgo stāstu. Bet arī, ja nezināt vācu valodu, nebaidieties, mūzika ir pāri visam!

Turpinās starptautiskais festivāls "Rīgas Doms 2021". Par drīzumā gaidāmajiem koncertiem un viesiem, kā arī programmu "Imants Kalniņš un tango", kas Rīgas Domā izskanēs jau 21. jūlija vakarā, pirmdienas "Neatliekamajā sarunā" plašāk vēsta Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis un dziedātāja Katrīna Paula Felsberga. Ilze Medne: Rīgas Doms vēris durvis klausītājiem un aicina uz festivālu, kam jau ir skaista un sena vēsture. Festivāls "Rīgas Doms" laikam ir viena no pamatīgākajām Rīgas Doma tradīcijām? Aigars Reinis: Nenoliedzami, festivāls ir ilggadējs, un tas notika arī pagājušogad. Te gan uzreiz jāpiemin, ka gan pagājušogad, gan šogad tas notiek, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, jo apmeklējuma ierobežojumi, līdz ar to naudas plūsmas specifika, ieskaitot izmaiņas autorlīgumu nodokļos, bijis milzīgs apgrūtinājums. Jebkurā gadījumā festivāls notiek, un šogad to [atkal] varam saukt par starptautisku, jo pie mums viesojas izcili ērģelnieki – jau izskanēja Amsterdamas "Concertgebouw" izcilā ērģelnieka Leo Van Duselāra koncerts, gādājot par brīnišķīgu atklāšanas svētku sajūtu, tāpat savu programmu jau nospēlējis izcilais profesors Gerhards Veinbergers, un vēl gaidām ciemos Leipcigas "Gewandhaus" ērģelnieku Mihailu Šēnhaitu. Tās ir izcilības, kuras arī mums liek sasparoties attīstībā un skatīties Eiropas un pasaules virzienā. Kā jūs šos viesus aicināt – viņi atrod jūs vai arī jūs viņus meklējat un aicināt? Kā notiek sadarbība? Aigars Reinis: Sadarbība veidojusies ilglaicīgi, meklējot kontaktus. Taču – lai arī Rīgas Doms un tā ērģeles mums pašiem šķiet pierasta lieta, esmu secinājis, ka vēl joprojām ir tādi Latvijas iedzīvotāji, kas Rīgas Domā nav ienākuši kopš bērnības vai vispār šeit nav bijuši.  Taču ārzemju ērģelniekiem vēl joprojām milzīga interese par mūsu instrumentu, viņi šeit ļoti grib nokļūt, jo izcilo romantisma paraugu – Rīgas Doma ērģeles – katrs grib spēlēt. Tajā pašā laikā jāsaka – arī man klausoties ir interesanti, kā tās skan, jo spēlēt šīs ērģeles ir izaicinājums: šis tomēr ir 140 gadu vecs nepārbūvēts oriģināls instruments, atšķirībā, piemēram, no Francijas, kur šāda tipa ērģelēs iebūvēta kompjūtersistēma un ieviesti dažādi atvieglojumi. Rīgas Doma ērģeles ir oriģināls instruments, tā ka vienmēr ir interesanti, ko izcilie ērģelnieki dara ar šo instrumentu, – kā viņi tiek galā un ko piedāvā. Kā instruments šobrīd jūtas? Vai šis gads, kad tas netika ļoti intensīvi lietots, nācis par labu jeb tieši otrādi? Aigars Reinis: Intensitāte noteikti bijusi mazāka, bet tajā pašā laikā esam rīkojuši tiešraides, tā ka instruments skanējis visu laiku. Tiesa, liels izaicinājums instrumentam ir šībrīža karstums – ir atsevišķi reģistri, kurus tik augstu vairs nevar uzskaņot. Tā ka vasara tiešā nozīmē šobrīd ienākusi arī Rīgas Domā. Par laimi, šonedēļ karstums atkāpies un nekas netraucēs skaisti izskanēt diviem koncertiem, ar kuriem tiks svinētas latviešu komponistu jubilejas. Šķiet, latviešu mūzikas līnija Rīgas Domam un tā koncertdzīves rīkotājiem ir ļoti svarīga? Aigars Reinis: Festivāla kontekstā mums svarīgi veidot daudzveidīgu programmu. Tajā noteikti jāizskan gan ērģeļmūzikas klasikai – tāpēc pēc nedēļas šeit skanēs Bahs, gan jābūt arī kādam pirmatskaņojumam un, protams, jāskan latviešu komponistu mūzikai. Sakritis, ka šī nedēļa ir tāda kā jubilāru nedēļa, kur divos koncertos izskanēs astoņu komponistu jubilāru mūzikas koncerti – gan 21. jūlijā, gan 23. jūlijā. 21. jūlijā koncertā apvienosies interesants salikums – Imants Kalniņš satiksies ar Astoru Pjacollu, bet Vita Kalnciema 23. jūlija koncertā pievērsīsies arī mūsu klasiķiem, kuri šogad svin jubilejas: tie ir Pēteris Vasks, Romualds Jermaks, Pauls Dambis, Imants Zemzaris, Aivars Kalējs un arī Indra Riše. Varēsim ieraudzīt, cik liela daudzveidība iespējama latviešu ērģeļmūzikā.  Katrīna Paula, tavas attiecības ar Rīgas Domu sākušās ļoti sen, jo tu, ilgus gadus būdama Rīgas Doma kora skolas meiteņu kora "Tiara" dziedātāja, noteikti esi šeit bijusi ne reizi vien. Tātad Rīgas Doms ir baznīca, kuras velves tu pazīsti ļoti labi. Katrīna Paula Felsberga: Tieši tā. Šeit pavadītas ļoti daudzas stundas gan dievkalpojumos, gan neskaitāmos koncertos, gan brīnišķīgajos Ziemassvētku dievkalpojumos. Tagad prieks šeit atgriezties kā pieaugušam cilvēkam. Ar Aigaru Reini mums ir jauka sadarbība kā dievkalpojumu muzikālajiem pavadītājiem. Jā, Rīgas Doms ir mana mīļākā baznīca Latvijā un varbūt arī pasaulē.  Kas ir tas īpašais, ar ko šis dievnams tevi valdzina? Katrīna Paula Felsberga: Tas noteikti ir arī bērnības sentiments, taču dziedāt šāda instrumenta pavadībā un īpašajā akustikā – tas nav salīdzināms ar citām baznīcām un citām telpām. Kaut kā arī sajūta man kā latvietei un kā rīdziniecei šeit ir ļoti īpaša. Dziedāt Rīgas Domā man katrreiz ir lieli svētki.  Intervija pilnā apjomā lasāma LSM.LV  

Šī gada pavasarī spēkā stājās izmaiņas Latvijas civilprocesa likumā, kas atvieglo ceļu, kā daudzdzīvokļu mājas apsaimniekotājs var bez dzīvokļa īpašnieka atļaujas iekļūt tā dzīvoklī. Bet arī atvieglotais variants nav nemaz tik vienkāršs. Ar izmaiņām raidījumā Kā labāk dzīvot iepazīstina biedrības "Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācija" vadītājs Vitolds Peipiņš un Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka. Iveta Kruka norāda, ka šis ir pagaidu noregulējums, kas ir ātrāks un efektīvāks no procedūras viedokļa, kas ļauj strīdus pieļauj ātru risinājumu. Kā piemēru viņa min, ka namu pārvaldnieks nevar gaidīt gadu, kad īpašnieks atvērs durvis, ja ir notikusi kāda avārija un pārējā māja cieš neērtības un zaudējumus. Tas ir operatīvs risinājums un robežu, kad īpašuma tiesības var pārkāpt, nodrošinot piekļuvi, šis regulējums risina," atzīst Iveta Kruka. "Jebkurā gadījumā būs vajadzīgs tiesas spriedums. Tiesnesim būs jāizvērtē konkrētā situācija  un jāsaka jā vai nē, vai ir pamats iedarbināt šo procedūru." Vitolds Peipiņš vērtē, ka izmaiņas ir ar likumu noteikta  iespēja, bet pārvaldniekiem uz to nevajadzētu koncentrēties, bet vairāk paļauties uz saviem spēkiem, jo tomēr tik ātri problēmu nevar atrisināt. Sazināmies ar "Rīgas namu pārvaldnieka" pārstāvi Unu Grenevicu. Viņa norāda, ka jauno iespēju izmantos tikai tad, ja citādi neizdosies sazināties ar dzīvokļa īpašnieku vai saņemt viņa piekrišanu iekļūt dzīvoklī. Pagaidām to vēl nav nācies izmantot.

Kādreiz tik ierastie ceļojumi pat uz labi zināmiem galamērķiem pandēmijas dēļ var izrādīties nepatīkamiem piedzīvojumiem bagāti, Kādi ir speciālistu ieteikumi, lai ceļojumu padarītu pēc iespējas drošāku, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas valdes locekle Anta Jokste norāda, ka, dodoties ceļojumā ārpus Latvijas, jārēķinās ar ilgāku laiku lidostās, jo no 1. jūlija Eiropas Savienībā sāka darboties digitālie sertifikāti un katrā lidostā pārbaudes struktūra ir atšķirīga.  "Rīgas lidostā ar divām stundām jārēķinās noteikti, jo sertifikātus pārbauda jau reģistrējot bagāžu. Pat ja ir reģistrējies lidojumam pirms, visi stāv rindā un visus pārbauda. Tikai tos, kuriem ir attiecīgai valstij nepieciešamie dokumenti, laiž tālāk un drošības pārbaudi un iekāpšanu lidmašīnā. Tas ir svarīgi un ļoti nopietni," atzīt Anta Jokste. Pirmā lieta ir jābūt sertifikātam, kas pierāda vakcināciju un izslimošanas faktu, vai arī 72 stundas iepriekš veikts tests. Papildus un obligāta prasība ir katras valsts veselības drošības forma līdzīgi kā Latvijā Covidpass. Arī to prasa lidostā, jo kad cilvēks šķērsos galamērķa robežu, tā būs obligāti jāuzrāda. "Lai visus šos dokumentus pārbaudītu, laiks paiet. Ne visiem cilvēkiem vienmēr ir uz rokas visi dokumenti sagatavoti, viņš nesaprot, ko vajag un prasa, ir uztraukums. Tas paņem laiku," atzīst Anta Jokste.  Viņa atzīst, ka kavēties nedrīkst. Runājot par lidojumiem uz trešajām valstīm, Jokste mudina pārliecināties par prasībām. "Gribu brīdināt, ka tomēr jāpārliecinās par katru galamērķi, par lidojuma iespējām, vai tas ir tranzīts, kas kur nepieciešams, jo ir atšķirības dažādās valstīs. Atkarībā no tā, no kuras valsts lido vai caur kuru valsti lido, kāda ir galamērķa valsts, jāpārliecinās pirms izlidošanas, vai visi dokumenti ir, vai tranzītā kaut kas nav vajadzīgs papildus," skaidro Anta Jokste, norādot, ka runa ir tikai par Eiropas Savienību. "Jebkurā citā valstī ārpus Eiropas Savienības ir savi noteikumi, tur varbūt mūsu vakcīnas ņem pretī, varbūt neņem, varbūt vajadzdīgs cits formāts vai papildus testi. Tā šobrīd ir vesela zinātne, turklāt mainās no dienas uz dienu." Klausītājs, kurš nesen atgriezies no ASV, mudina visu informāciju un dokumentus saistībā ar Covid ņemt līdzi papīra formātā un angļu valodā. Jokste piekrīt, ka visu vajag ņemt drošības pēc līdzi papīra formātā. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abašins atzīst, ka apdrošināšanas jomā galvenais ir lasīt un uzdot apdrošinātājam jautājumu un nepirkt apdrošināšanu pēdējā mirklī. Ja vēlas tādu, kas nosedz ceļojuma nenotikšanu, jo pēdējā brīdī kādam no ģimenes ir pozitīvs Covid tests, tas jādara minimums trīs dienas pirms ceļojumu. Viena standarta nav, lasām un uzdodam jautājumus, mudina Jānis Abašins. Pieredzē par ceļošanu pa Eiropu ar motociklu šajā laikā dalās LAtvijas motociklu asociācijas skretārs Arnis Blodons.

Tā nav unikāla prakse, kad laulātie ņem hipotekāro kredītu kopēja mājokļa iegādei. Un nav arī unikāla prakse, ka laulātie nolemj šķirties, bet ko šādā situācijā darīt ar kredītu, un pašu nekustamo īpašumu? Zvērināta notāre Ilze Metuzāle norāda, ka pie notāra laulību var šķirt, ja abi laulātie ir vienojušies par mantas sadali un nepilngadīgo bērnu apgādi un saskarsmes tiesībām vai ja nav, ko dalīt. Parakstot iesniegumu par laulības šķiršanu un līgumu par mantas sadali un bērnu apgādi, ja tāds ir nepieciešams, pēc 30 dienām laulība ir šķirta. Šo 30 dienu laikā iesniegumu var atsaukt. "Swedbank" Finansēšanas juridiskās daļas juriste Karīna Mališa atzīst, jo vairāk cilvēkiem ir kopdzīves laikā uzkrāta manta, jo grūtāk ir atrast kompromisu.  "Lai sadalītu mantu, tiesas procesā vai pie notāra, saskaņojums ar banku būs vajadzīgs," norāda Karīna Mališa.  Ir gadījumi, kad abi laulātie šķiroties vienojas īpašumu pārdot. Tas pat var būt ideāls variants, vērtē Ilze Metuzāle, jo tā ir pabeigta situācija, bet ne vienmēr tā var un arī grib darīt. "Mēs varam šķirt laulību, mēs varam lauzt visus dotos solījumus viens otram, bet nevaram ar automātiski izbeigt attiecības ar banku. Tās ir pilnīga atsevišķas saistības, lai ko mēs katrs būtu parakstījuši, vai tas aizņēmuma līgums, vai kā galvotājs otra laulātā kredītsaistībām. Jebkurā gadījumā tās ir atsevišķas saistības, kam ar laulību, es pat teiktu, nav nekāda sakara," skaidro Ilze Metuzāle. "Tās ir manas attiecības pret banku un tās būs jāpilda vienalga, vai šis cilvēks būs mans laulātais draugs tanī brīdī, vai varbūt juridiski jau pilnīgi svešs cilvēks. Tad sākas sarežģītākais, jo tās ir ilgtermiņa attiecības, ir jāliek prāti kopā, ko un kā risināt, lai aizsargātu abus laulātos vienu no otra kaut kādu interešu nepildīšanas un solījumu nepildīšanas gadījumā." Var būt situācija, ka bijušais laulātais, kas īpašumā vairs nedzīvo, nevēlas pildīt saistības.  

Kāpēc Krievija koncentrē savus bruņotos spēkus tādā reģionā kā Arktika? Skotijā šodien, 6.maijā, notiek vietējā parlamenta vēlēšanas. Kādas ir perspektīvas, runājot par šī reģiona tālāko nākotni Lielbritānijas sastāvā? Interesi izraisījuši vietējo pašvaldību vēlēšanu rezultāti Spānijā, Madridē, jo atklāj dažas tendences, kādas noskaņas valda šajā dienvidu pussalas valstī. Aktualitātes pasaulē komentē Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāja Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Sazināmies ar sabiedrisko attiecību un mārketinga komunikācijas studenti, podkāstu entuziasti Anniju Grigucu Skotijā. Cīņa par vietvaru Madridē 4. maijā notikušās Madrides autonomijas Asamblejas vēlēšanas bija pirmās ārkārtas vēlēšanas Spānijas galvaspilsētas municipālā likumdevēja vēsturē. Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2019. gadā, kurās lielāko mandātu skaitu ieguva Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija, pie varas autonomijā tomēr palika labēji centriskā Tautas partija, kuras rokās Madrides pārvalde ir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tautpartijieši izveidoja koalīcijas valdību ar liberālo partiju “Ciudadanos” – “Pilsoņi”; par autonomijas prezidenti kļuva Tautas partijas pārstāve Isabella Diasa Ajuso. Pie tam šai koalīcijai bija nepieciešams arī ultralabējās partijas “Vox” atbalsts. Tomēr pagājušajā gadā starp koalīcijas partneriem iezīmējās pretrunas, kas arvien saasinājās sarežģītajā pandēmijas situācijā. Kad šī gada martā partija “Pilsoņi” izstājās no identiskas koalīcijas ar Tautas partiju Mursijas reģionā, bloķējoties ar sociālistiem, Diasa Ajuso, baidoties, ka tāds pats scenārijs tiek gatavots Madridē, pārtrauca koalīciju un izmantoja savas tiesības izsludināt ārkārtas vēlēšanas. Otrdienas balsojums nenoliedzami ir iedzīvotāju vērtējums autonomijas prezidentes politikai pandēmijas apstākļos, ieviešot Madridē un tās apgabalā daudz maigākus ierobežojumus nekā citur Spānijā. Kamēr kreisās partijas, kuras ir pie varas valstī, kritizē šo pieeju, norādot, ka Madride par šīm vaļībām maksā ar otru augstāko inficēšanās līmeni un lielāko koronavīrusa pacientu proporciju intensīvās terapijas nodaļās, salīdzinot ar citiem reģioniem, balsotājiem prezidentes Diasas Ajuso politika acīmredzami ir pa prātam. Tautas partija vairāk nekā divkārt palielinājusi savu vietu skaitu Madrides Asamblejā, kamēr sociālisti trešdaļu mandātu zaudējuši. Katastrofālu sagrāvi šīs vēlēšanas nesušas partijai „Pilsoņi”, kurai līdz šim bija trešā lielākā frakcija, bet kas jaunajā Asamblejas sastāvā, pēc visa spriežot, vispār nav iekļuvusi. Citas partijas – progresiskā reģionālā partija “Más Madrid” (“Vairāk Madrides”), ultralabējā “Vox” un kreisā apvienība “Unidas Podemos” (“Kopā varam”) – guvušas samērā pieticīgus panākumus. Pie tam “Unidas Podemos” līdzšinējais līderis Pablo Iglesjass, kurš pameta otrā vicepremjera posteni Pedro Sančesa valdībā, lai vadītu savu apvienību Madrides vēlēšanās, paziņojis, ka aiziet no politikas. Vēl viens pret Isabellu Diasu Ajuso vērstās kreiso kritikas motīvs ir sadarbība ar “Vox”, kuru kreisie dēvē par fašistisku. Visticamāk, Tautas partija, kas nav ieguvusi vairākumu Madrides Asamblejā, arī šoreiz būs spiesta izmantot “Vox” atbalstu vai pat veidot ar to koalīciju. Vai būs neatkarīga Skotija? Šodien, 6. maijā, notiekošo Skotijas Parlamenta vēlēšanu centrā ir jautājums par iespējamu šīs Lielbritānijas daļas neatkarību, respektīvi – atkārtotu referendumu par izstāšanos no Apvienotās Karalistes. Skotijas neatkarības jautājums ir pastāvīgā britu politikas dienaskārtībā kopš gadsimtu mijas, un Skotu nacionālā partija, kas ir galvenais to virzošais politiskais spēks, panāca referenduma sarīkošanu 2014. gadā. Toreiz vairākums skotu nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes sastāvā, un visumā tika akceptēts viedoklis, ka šīs paaudzes laikā, respektīvi, tuvākajās pāris desmitgadēs jauns referendums par šo tēmu nav rīkojams. Taču, kā tagad uzsver skotu nacionālisti un viņu līdere, Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, visu ir mainījis 2016. gada Breksita referendums, kurā gandrīz divas trešdaļas skotu balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tā nu šajās vēlēšanās Skotu nacionālā partija startē ar atkārtota referenduma sarīkošanas programmu, un neatkarību atbalsta arī pāris mazākas partijas. Kopš 2007. gada Nacionālā partija allaž uzvarējusi Skotijas Parlamenta vēlēšanās un arī ieguvusi lielāko skaitu Skotijas deputātu vietu Apvienotās Karalistes Parlamentā, tomēr absolūtais vairākums, spriežot pēc aptauju datiem, šajā reizē partijai nav garantēts. Jebkurā gadījumā, ir ticams, ka lielākā daļa deputātu būs neatkarības piekritēji, un Skotijas Parlaments pēc ievēlēšanas vērsīsies pie Londonas ar prasību pēc atkārtota neatkarības referenduma. Premjerministrs Boriss Džonsons jau paziņojis, ka viņa varas laikā šāda atļauja netiks dota, un medijos tiek iztirzāti vairāki iespējamie scenāriji. Viens varētu būt Londonas neakceptēts referendums, kuru Lielbritānijas valdība tad, paredzams, apstrīdētu tiesā, savukārt otrs – konsultatīvs balsojums, kas, pozitīva iznākuma gadījumā, būtu papildu arguments referenduma atļaušanai. Pašreizējie aptauju dati gan rāda, ka Skotijas neatkarības piekritēji un pretinieki vēlētāju vidū ir apmēram vienādā skaitā. Kas attiecas uz pārējo partiju prognozējamajiem rezultātiem, tās visumā varētu saglabāt savas pozīcijas, konservatīvajiem iegūstot nedaudz vairāk par piektdaļu, leiboristiem – nedaudz mazāk par piektdaļu, savukārt zaļajiem un liberāldemokrātiem – pa 5–10 % Parlamenta vietu. Arktika – lielvaru sāncensības objekts Marta vidū Savienoto Valstu Armija publiskoja savu atjaunoto Arktiskā reģiona militārās stratēģijas koncepciju, kurā, cita starpā, teikts, ka Arktika ir stratēģiskas sāncensības reģions, kuram ir potenciāls „kļūt par pretstāves telpu, kur Savienoto Valstu lielvalstiskie sāncenši, Krievija un Ķīna, tiecas izmantot savu militāro un ekonomisko spēku, lai iegūtu un uzturētu pieeju šim reģionam uz ASV interešu rēķina”. Līdzsvarojot šīs tieksmes, Savienoto Valstu Armija paredz radīt Arktikas reģionā jaunu komandstruktūru un izvērst reģiona apstākļiem īpaši sagatavotas vienības. Kā galvenos iemeslus šiem jaunajiem stratēģiskajiem izaicinājumiem koncepcija min piesaukto lielvaru militāri stratēģisko ambīciju pieaugumu, kā arī klimata izmaiņas, kas padarījušas Arktiku pieejamāku kuģošanai. Krievija ir Savienoto Valstu ierastais un loģiskais pretspēlētājs reģionā, ciktāl Arktikā ietilpst ievērojamas šīs valsts sauszemes teritorijas un teritoriālie ūdeņi aiz polārā loka. Pēdējā desmitgadē Krievija pastāvīgi kāpina savus spēkus ziemeļos, būvējot jaunas un atjaunojot esošās kara bāzes, palielinot atomledlaužu un atomzemūdeņu floti. Gluži nesen Arktikas reģionā ir parādījies vēl viens globāls spēlētājs. 2018. gadā Ķīna pirmoreiz publiskoja savu Arktikas stratēģiju, par pārsteigumu daudziem definējot sevi kā „Arktikai tuvu valsti” un paziņojot par ambicioziem „Polārā Zīda ceļa” plāniem. Ir zināms, ka daļa Krievijas galējo ziemeļu infrastruktūras projektu tiek īstenoti ar Ķīnas finansējumu, un var paredzēt, ka nākotnē Ķīna centīsies arvien aktīvāk piedalīties reģiona resursu izmantošanā. Protams, līdzās lielākajiem spēlētājiem, Arktikas reģionā atrodas arī vairāku citu valstu teritorijas, un tādām valstīm kā Norvēģijai, Kanādai un Dānijai, kuras valdījumā ir Grenlande, šai reģionā ir nozīmīgas ekonomiskās un drošības intereses. Ja vēl nesenā pagātnē Arktika tika uzlūkota kā planētas daļa, kurā pašsaprotama ir sadarbība un līdzāspastāvēšana, tad pēdējos gados reģiona sakarā arvien biežāk izskan apzīmējums „jaunā aukstā kara fronte”. Sagatavoja Eduards Liniņš

Podkāstā “Eiropas diena” pievērsīsimies Eiropas konferences digitālajai platformai, kas ikvienam Eiropas Savienības (ES) pilsonim un ikvienā no oficiālajām savienības valodām dos iespēju iesaistīties Eiropas nākotnes veidošanā. Tāpat runāsim par Eiropas Savienības Civilās aizsardzības mehānismu, kas pēc Covid-19 krīzes pieredzes uzlabots veiksmīgākai darbībai nākotnē. Konferences par Eiropas nākotni digitālā platforma: https://futureu.europa.eu/?locale=lv 

Ir cilvēki, kuri izvēlas izmantot dažādas tehnoloģijas, stratēģijas un pieejas savas veselības uzlabošanā, un ir cilvēki, kuri ir spiesti izmantot visu minēto, lai atgūtu veselību. Viena no iestādēm, kur, lielākā vai mazākā nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem, palīdz atgūt dzīves kvalitāti, ir  Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”. Šajā DIENA PĒC | VESELĪBA epizodē saruna ar šīs iestādes vadītāju Andu Nulli par terapiju tehnoloģijām, par iziešanu no komforta zonas, par to, ko varam mācīties no ekstrēmiem gadījumiem.  Support the show (http://www.dienapec.lv)

Oskars Zapackis ir jauns, ambiciozs uzņēmējs, kurš vada vairākus fitnesa klubus ārzemēs un arī Latvijā. Jebkurā biznesā ļoti svarīgi ir izveidot efektīvas sistēmas, kas noved pie vēlamā rezultāta un neskatoties uz to, ka pasaulē plosās pandēmija, Oskars un viņa komanda visu laiku attīstās un adoptējās esošajai situācijai pārceļot savus pakalpojumus online vidē. Kā radīt padnēmijas drošu biznesu un pārdot online vidē? Kāpēc cilvēki patiesībā pērk un kā pārdot efektīvāk? Kāpēc jaunie uzņēmēji ātrāk pielāgojās attiecībā pret vairāk pieredzējušiem vadītājiem? Par to un daudz ko citu šajā epizodē! Uzzini vairāk kā Oskars var Tev palīdzēt: https://www.oskarszapackis.com/ Pieseko Oskaram IG: https://www.instagram.com/oz_experience/

Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē strauji pieaudzis miega zāļu patēriņš, 19.martā, Starptautiskajā miega dienā, skaidrojam šī fenomena iemeslus un kādas sekas atstāj bezmiegs uz mūsu veselību. Šogad Miega dienas moto ir: regulārs miegs - veselīgāka dzīve. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa raidījumā Kā labāk dzīvot norāda, ka miegs ir ļoti svarīgs, bet cilvēki par to ikdienā aizmirst. "Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kas pats pēc savas izvēles miegu samazina vai pasliktina un pats to īsti neaptver. Patiesībā tas ir tikpat svarīgi kā elpot vai ēst," atzīst Marta Celmiņa.  Viens ir tas, ka cilvēks varbūt guļ par maz, un to dara daudzi, bet otrs - varbūt cilvēks guļ pietiekami daudz, bet miegs ir sliktas kvalitātes, līdz ar to pilnvērtīgs. BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra veiktais pētījums, aptaujājot jaunos vecākus Covid laikā par miega traucējumiem bērniem un depresijas simptomiem vecākiem, rāda, ka apmēram 60 % vecāku atzīst, ka viņiem ir depresīvie simptomi. Marta Celmiņa vērtē, ka tas ir satraucošs rādītājs. "Viens otru spēcīgi ietekmē – bērnu un vecāku sajūtas. Jo bērns sliktāk guļ, jo sliktāk jūtas vecāki, uzlabojot bērna miegu, arī samazinās vecāku depresīvie simptomi. Jebkurā gadījumā depresija un trauksme ir spēcīgi saistīta ar miegu, uzlabojot miegu ir vieglāk ārstēt depresiju un otrādi," norāda Marta Celmiņa. Rīgas Stradiņa universitātes docents un Stomatoloģijas institūta Miega laboratorijas vadītājs Juris Svaža vērtē, ka miega zāles ir galējas līdzeklis bezmiega ārstēšanai. "Neatbalstu tos, kas kategoriski atsakās no medikamentiem, jo medikamenti glābj dzīvības, tikai jālieto pareizi. Bezmiega terapijā medikamenti nav pirmā terapija, bet kognitīvi biheiviorālā terapija - tā ir vesela virkne paņēmienu, ko ārsts lieto, lai uzlabotu pacienta miega kvalitāti. Medikamenti ir otrā, trešā vietā. Medikamentoza terapija nedod ilglaicīgu pozitīvu efektu. Kamēr zāles lieto, pāris nedēļas guļ, tad atkal neguļ. Ja turpina lietot ilgāk, rodas atkarība. Medikamentiem ir sava vieta šajā terapijā, bet ne pirmā un galvenā," analizē Juris Svaža.

Pirms neilga laika raidījumā skaidrojām, kāda ir atšķirība starp dažādajiem dižciltīgo tituliem, ar kuriem šodien drīzāk saskaramies filmās, grāmatas un vēstures stāstos. Taču izrādās, grāfi un baroni ir sastopami arī mūsdienās. Kur un kāda tam nozīme laikā, kad valstis un zemes lielākoties vairs nepārvalda aristokrātija, skaidro mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. "Mūsdienās ir sastopami visi tie paši tituli, kas bija pirms simts un 200 gadiem, jautājums tikai par šo titulu nēsātāju lomu sabiedrībā un to, kādā mērā tas viss ir kļuvis par to, ko šodien dēvējam par kultūras mantojumu," atzīst Imants Lancmanis. Viņš vērš uzmanību, republikāniskās zemēs valda zināms snobisms, ka cilvēkiem patīk būt titulētu personu sabiedrībā un viņi tiek aicināti uz pasākumiem, lai būtu to rota. Savukārt monarhija ir zeme, kurā visa šī rangu tabu pastāv. Anglijā jo īpaši. "Tur joprojām ir redzams viss, sākot ar karalieni, karaliskā nama locekļiem - prinčiem un princesēm, hercogi, marķīzi, grāfi, vikonti, baroneti un vienkāršā netitulēta muižniecība," skaidro Imants Lancmanis. Atsaucoties uz prinča Harija un viņa sievas Meganas sniegto interviju, Lancmanis norāda, ka tas izgaismoja to, kas vispār mūsdienās ir monarhija, kas ir monarhija Anglijā un kāda tam jēga. "Uzskatu, ka mūsdienu demokrātiskā sabiedrība nonākusi tik tālu, ka monarhijas pastāvēšana vai nepastāvēšana nav politisks jautājums, tas ir jautājums par cilvēces kultūras mantojumu," uzskata Imants Lancmanis. "Mēs labi zinām Parīzes Dievmātes katedrāli un Heopsa piramīdas, bet monarhija uzskata par kaut ko tādu, kap ātrāk un labāk pārkāpt pāri. Tā būs ērti, jo mūsdienās cilvēkus vada vēlēšanās pēc ērtas dzīves." Viņš norāda, ka mūsu arhitektūra ir ārkārtīgi vienkārša un apģērbs ir kļuvis bezgala elementārs. Tā var pieiet dzīvei. "Var nodzīvot visu mūžu džinsos, botās un t-kreklā, bet šie paši cilvēki brauc pa pasauli, dīvainā kārtā iet uz muzejiem, uz pilīm, priecājas par to pašu Dievmātes katedrāli un raud, kad viņa deg. Ir kaut kāda izjūta par mūžīgām vērtībām. Monarhijai nav veicies tādā ziņā, ka to uzskata par politisku institūtu. Jebkurš īsti mūsdienīgs cilvēks sauks - kāda monarhija, demokrātiskā sabiedrībā der tikai republika. Bet neviens nepadomā, ko tas īsti dod," analizē Imants Lancmanis. Lancmanis norāda, ka monarhija ir ne tikai kultūras mantojums, tā ir vērtība, kurā iekšā ir viss - tur ir ēkas, kurās viss notiek, seno rituālu skaistums, kā mēs priecājamies par teātri un operām. Arī titulu skanīgums, kas stāv aiz šo titulu nēsātājiem, visas Anglijas pilis, vēsture, kuru caurvij šie vārdi. Tāpat Lancmanis norāda, ka cilvēks karaļnamā piedzimst ar misiju balstīt to vidi, kurā dzimis. Bet mūsdienas tas vairs nedarbojas un kronis nekad nav bijusi viegla nasta. "Monarhijas, vismaz daļu no viņām, vajadzētu pasludināt par pasaules kultūras mantojumu. Cik ārkārtīgi noplicināta būtu pasaule, ja visur būtu tikai republikas, prezidenta vēlēšanas un nesmukumi, par kuriem šausmināmies. ASV prezidenta vēlēšanu kampaņa šķebina ar savu naudu, ar propagandas gājieniem, kādiem cilvēkus mēģina dabūt savā pusē. Kam tas ir vajadzīgs, ja tajā vietā var būt kā reprezentācijas elements valdnieks, kurš zina, kurā brīdī kas ir jādara, un ministru kabinets tad rīkojas. Anglijas monarhija tam ir labs piemērs un tur kultūras mantojums ir cieņā, tāpēc cilvēki tik labprāt kā tūristi arī tiecas uz Angliju. Tur jūt visu šo kopumu," vērtē Imants Lancmanis. Zemnieku kārtas kādreiz Kurzemē un Vidzemē Nameļnieki, pušelnieki, bandinieki, vaļinieki, pusgraudnieki – šādi nosaukumi bija zemnieku kārtai, atkarībā no cilvēka īpašuma un statusa laikā, kad zeme bija sadalīta muižās. Saiminieka meita biju, Bandinieka līgaviņa. Alkšņi vien saauguši Mana tēva lejiņā; Kalpi vien, vaļenieki, Tie nāk mani bildināt. Tā teic mūsu tautasdziesma. Saimnieku kārta tiek bieži pieminēta un ar šo jēdzienu ir skaidrība: viņi bija darba organizatori un atbildīgie par sētu, kurā dzīvoja ar savu saimi, un laikos, kad valdīja dzimtbūšana, atbildīgi, lai būtu noteikts darbinieku skaits, kas iet uz muižu klaušu darbos. Proti kalpi, kas bija salīguši pie saimniekiem uz pusgadu vai gadu un darīja visus darbus, ko tiem uzdeva saimnieki. Turpinājumā skatām pārējās zemnieku kārtas, kādas pastāvēja Latvijā no 18. līdz 20 gadsimta sākumam. Ieraksts, ievērojot visu piesardzības pasākumus, notika Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzejā, jo muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs vēsturnieks Mārtiņš Kuplais atzīst, ka sajūtas radīšanai ir jārunā vietā, kur agrāk ļaudis, par kuriem ir stāsts, dzīvojuši. Šajā sižetā runa ir par Kurzemes un Vidzemes zemnieku kārtām, jo Latgalē valdīja cits iedalījums, tur agrāk sētas un kungu kalpu attiecības tika dalītas pēc Polijas un Lietuvas tradīcijām un vēlāk pēc Krievijas impērijas likumiem.  

Itāļu pētnieki ir detalizēti aplūkojuši Visuma galaktiku un cilvēka smadzeņu attēlus un secinājuši, ka tajos ir daudz kopīga. Vai cilvēka smadzenes ir mazais kosmoss un vai Visumā varam atrast atbildes uz cilvēka līdz šim neizzinātākā orgāna – smadzeņu – darbības likumsakarībām? Spriest, vadoties pēc analoģijas principa, var būt veids, kā nonākt pie zināšanām par grūti izzināmo, taču vai tik tiešām, salīdzinot šīs divas pasaules - cilvēka smadzenes un bezgalīgo Visumu, varam atrast līdzīgo un un vai neironu tīklojumā patiešām ir ieraugāms kosmoss, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas profesors Mārcis Auziņš un neiroroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Zanda Priede. Rudimentārie orgāni un atavismi cilvēka organismā Šodien raidījumā velkam paralēles smadzenēm un kosmosam, bet arī par cilvēka organismu kopumā varētu teikt, ka tas ir kosmoss. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēkam ir vairāki desmiti orgānu vai arī orgānu daļu, kas savu lomu var pildīt tikai noteiktu dzīves brīdi. Mums tāpēc varētu likties, ka tie ir lieki orgāni, bet tā nebūt nav. Līdztekus šiem orgāniem dažkārt cilvēkam var izpausties arī senas, no senčiem mantotas pazīmes jeb atavismi, kas tomēr var būt arī nevēlami. Par rudimentāriem orgāniem un atavismiem stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta asociētā profesore Silvija Umbraško. Nav īsti pareizi teikt “lieks orgāns”. Katram orgānam cilvēka dzīves laikā ir sava noteikta funkcija. Iespējams, tā sāk izpausties vēlākā dzīves posmā, un līdz ar vecumu orgāna funkcionālās spējas pavisam samazinās, taču tas viss mums ir dots ar kādu pamatojumu. Tā sarunas sākumā norāda Silvija Umbraško. Šādi orgāni, kas mums ķermenī ir, taču zaudējuši savu nozīmi, tiek saukti par rudimentāriem orgāniem, un tādi ir visiem cilvēkiem. Cik tad galu galā mums tādu ir un kur ķermenī tie novērojami, stāsta Silvija Umbraško. Apmēram 90 rudimentāri orgāni, piemēram, ausu muskuļi, mandeles, bet izturēties nevērīgi pret mandelēm vai ausu muskuļiem nevajadzētu. Aktīvi kustināt ausis skaņas virzienā, nepagriežot galvu, kā to dara citi dzīvnieki, mēs gluži nevaram, bet noteikti ir kāds, kam ausu muskuļi tomēr ir spēcīgāki, un ausis kaut nedaudz ir iespējams pakustināt. Un mandeles par vīrusu infekcijas perēkli bieži kļūst tieši tāpēc, ka vienas no pirmajām veic barjeras aizsargfunkciju, lai organismā iekļuvušas infekcijas netiktu tālāk, un šajā cīņā tad mandeles pašas smagi cieš. Bet dodamies tālāk, un par rudimentāru orgānu tiek uzskatīts arī aklās zarnas piedēklis - parasti mazā pirkstiņa resnumā, 9 līdz 11 centimetru garumā. Ķermenī šī orgāna klātbūtni daudzi sajūt tā iekaisuma jeb apendicīta brīdī, tomēr līdz tam arī šim piedēklim ir sava loma. Runājot par gremošanu un zobiem, dažkārt problēmas var radīt vēl viens rudimentārs veidojums - gudrības zobi. Tie atrodas visdziļāk mutes dobumā un praktiski nepiedalās mehāniskas barības pārstrādē. Parasti tie cilvēkiem izšķiļas 17 līdz 24 gadu vecumā, un laikam tieši tāpēc tos sauc par gudrības zobiem, jo šajā laikā praktiski pārstāj augt cilvēka kaulu sistēma auguma garumā un platumā. Tātad gudrības zobi ir pēdējās kaulu sistēmas augšanas izpausmes formas. Tiesa, tie var arī neizšķilties. 2020.gada oktobrī zinātnieki no Nīderlandes Vēža institūta paziņoja par jaunatklājumu – pētot vēža šūnas, tiem bija nejauši izdevies atrast līdz šim nezināmus siekalu dziedzerus cilvēka aizdegunē. Visticamāk, arī tas nav lieks orgāns, jo tiek pieņemts, ka tas ne vien mitrina un eļļo aizdeguni, bet arī palīdzētu saprast, kā mazināt komplikācijas vēža pacientiem pēc apstarošanas, kad tiem bieži vien vērojamas problēmas ar ēšanu un rīšanu. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka siekalas barības kumosā iznīcina mikroorganismus. Bet bioloģijā, runājot par neparastiem orgāniem, tiek lietots arī termins “atavismi”. Silvija Umbraško skaidro, ar ko tie specifiski.

Dažādu ierobežojumu ieviešana diemžēl nav nesusi cerētos rezultātus, un veselības aprūpe nonākusi nopietnas izturības robežu pārbaudes priekšā. Valdība ir noteikusi stingrākus ierobežojumus, lai cilvēki mazāk pulcētos, tomēr vēl tikai redzēsim, kādus rezultātus tie nesīs, jo jāpaiet vairākām nedēļām pirms var spriest par to ietekmi. Atliek vien cerēt, ka tie nesīs vēlamos rezultātus un mediķi izturēs slodzi. Kādā situācijā esam, par to Krustpunktā Lielajā intervijā pārrunājam ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli.

Dažādu ierobežojumu ieviešana diemžēl nav nesusi cerētos rezultātus, un veselības aprūpe nonākusi nopietnas izturības robežu pārbaudes priekšā. Valdība ir noteikusi stingrākus ierobežojumus, lai cilvēki mazāk pulcētos, tomēr vēl tikai redzēsim, kādus rezultātus tie nesīs, jo jāpaiet vairākām nedēļām pirms var spriest par to ietekmi. Atliek vien cerēt, ka tie nesīs vēlamos rezultātus un mediķi izturēs slodzi. Kādā situācijā esam, par to Krustpunktā Lielajā intervijā pārrunājam ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāju Lieni Cipuli.

Šonedēļ atzīmējam Lāčplēša dienu. Godinot tieši pirms simtu viena gada gūto Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem Rīgā, kas ļāva nostiprināt Latvijas neatkarību un valsts pastāvēšanu, šonedēļ Latvijas Radio ēterā stāstām piecus mūsdienu Latvijas karavīru stāstus. Par to, kāda ir armijas ūdenslīdēju-atmīnētāju ikdiena un kādas grūtības jāpārvar, stāsta Sergejs Juhno. Sergejs Juhno ir Jūras spēku Mīnu kuģu eskadras Ūdenslīdēju komandas kvalificēts speciālists. Dienestā viņš ir no 2002.gada un kā ūdenslīdējs strādā 16 gadus. "Kādreiz, kad biju mazs, nekad neplānoju, ka būšu ūdenslīdējs. Bet, kad mani iesauca obligātajā dienestā armijā, dienēju Kolkā krasta aizsardzības vadā. Mums atbrauca viens virsnieks no Liepājas un piedāvāja, vai negribam pārbaudīt savas spējas kļūt par ūdenslīdējiem. Tur ir divu dienu pārbaudījumi – divas dienas mūs mocīja. Daudz fiziska darba. Un divu dienu laikā no 36 kandidātiem palika tikai četri. Es biju viens no tiem, atminas Sergejs Juhno. "Gandarījums ir tas, ka pēc operācijām ir sajūta, ka esam padarījuši kādu vietu drošāku. Tas ir arī viens no galvenajiem mērķiem. Ir ļoti daudz situāciju, kad zvejnieki ar saviem kuģiem, tīkliem ceļ augšā. Viņi jau nezina, kad ir kaut ko noķēruši. Tas ir ļoti bīstami," par savu darbu stāsta Sergejs Juhno. Bet novembris viņam asociējas ar lāpu gājienu. "Uzreiz iedomājos, kā mūsējie iepriekšējā paaudzē cīnījās. Bet mēs tagad sūdzamies par tādiem sīkumiem, piemēram, kad karantīnā jāsēž vai masku jāvelk. Tās problēmas vispār nevar salīdzināt. Tu uzreiz iedomājies, kādas grūtības bija iepriekšējai paaudzei. Mani tas motivē – mēs esam tik pat stipri kā tauta un varam būt vēl stiprāki," tā Sergejs Juhno.

Raidījumā Pievienotā vērtība par krāpniekiem, kā tie māna cilvēkus, piekļūst bankas kontiem ar mērķi tos iztukšot un ne tikai. Kā atpazīt krāpniekus? Kā rāda banku pieredze, krāpnieku slazdos var iekrist jebkurš – un galvenokārt visās drošības ķēdēs un sistēmās vājākais posms, pa kuru tēmē krāpnieki, ir cilvēks, jo atšķirībā no datoriem, banku sistēmām, tos var piemānīt, psiholoģiski apstrādāt tā, lai tie darītu to, ko viņiem galīgi nevajadzētu darīt.  Un vēl jātiek skaidrībā, vai un kādi noteikumi pastāv pirmajiem soļiem akciju tirgū.  Kā pasargāt naudu no krāpniekiem? Jānis: Labdien, vai Rudīte? Rudīte: Jā. Jānis: Te jums zvana Jānis no jūsu bankas drošības dienesta, mēs pamanījām aizdomīgas darbības Jūsu kontā - vai Jūs šodien pārskaitījāt naudu uzņēmumam “Bezcerība”?  Rudīte: Nē! Apmēram tā iesākas šobrīd izplatītākais bankas klientu krāpšanas veids Latvijā, par kuru brīdinājumus varam lasīt ik vienas internetbankas pirmajās lappusēs, bet tik un tā cilvēki iekrīt. Pēdējā mēnesī Latvijā fiksēti aptuveni 6000 šādu krāpniecības mēģinājumu, un varam tikai minēt, cik daudzi nemaz netiek pamanīti. Pārsvarā šie zvani ir krievu valodā un tālāk sarunā jau bankas klients tiek apstrādāts, lai izpaustu par sevi pēc iespējas vairāk informācijas. Piedāvājam noklausīties reālu krāpnieces un upura sarunu. Šajā sarunā kliente atsakās nosaukt savu bankas lietotājvārdu un apstiprināt savu identitāti ar SmartID, jo zina, ka banka neko tādu telefoniski nevaicātu. Ja banka pamanītu, ka ar jūsu naudu notiek kaut kas dīvains, tā rīkotos mazliet citādi.  Krāpnieki šobrīd darbojas krievu valodā un viens no policijas un arī banku ieteikumiem ir sarunā pāriet uz latviešu valodu, to dara arī mūsu kliente, aizrādot krāpniecei, ka netic tās dīvainajam akcentam.  Valoda ir tikai viens no šķēršļiem, pēc “Swedbank” izpētītā, krāpnieki strādā no Austrumukrainas un visticamāk, tas būs tikai laika jautājums, līdz tie tiks pie kāda arī latviski runājoša. Ik dienu pasaulē tiek izkrāpts gana daudz naudas, lai ļaundari varētu atļauties arī ieguldīt gudrākās tehnoloģijās un iemācītos arī uzrakstīt gramatiski pareizu vēstuli.  Tehnoloģijas, protams, ir palīgs krāpniekiem, gan lai ievāktu par upuriem informāciju, apstrādātu to un piemeklētu labāko veidu, kā piemānīt tieši jūs. Tehnoloģiski smalkāks krāpšanas veids nesen manīts Vācijā, kur ļaundari visupirms inficē upura datoru ar nepamanāmu kodu, kurš nedara neko citu, kā vien internetbankas konta pārskatā pievieno vienu lieku rindiņu – par prāvas summas ieskaitījumu kontā. Tad seko zvans, kurā gluži kā to darītu banka, cilvēkam lūdz ielūkoties viņa kontā, neprasot telefoniski nekādus apliecinājumus, paskaidrojot, ka tas ieskaitījums ir noticis kļūdas dēļ un lūdz naudu aizskaitīt atpakaļ. Godīgie vācieši to arī naski dara, lai gan īstenībā šo naudu nekad nav saņēmuši. Ja agrāk ļaundari mēģināja uzlauzt pašas banku sistēmas, to izdarīt kļūst aiz vien dārgāk un sarežģītāk, tāpēc tiek tēmēts uz vājāko punktu un tas diemžēl ir cilvēks. Par krāpnieku upuri var kļūt ikviens, neatkarīgi no izglītības līmeņa, tehnoloģiju prasmēm – atšķirsies tikai piepūles daudzums, kādu ļaundarim nāksies izmantot. Tāpēc ir ieteicams sevi pasargāt preventīvi: noteikt savām ikdienas vajadzībām reālistiskus konta dienas limitus, ja gluži katru dienu nepērkat kaut ko internetā, tad atslēgt kartei šādu pirkumu iespēju un pieslēgt to tikai tad, kad gribat iepirkties internetā. Brīdī, kad saprotat, ka tomēr esat apmānīts un nauda no konta pazudusi, nekavējoties sazināties ar policiju un banku, daļā gadījumu banka naudu vēl var paspēt atgūt – karšu darījumos gandrīz vienmēr, bet grūtāk ir ar tiešajiem pārskaitījumiem no konta.  Vēl tāds, jau smalks un izkopts krāpšanas veids – darba sludinājums, uz kuru cilvēks atsaucas, notiek reāla darba intervija attālinātā video zvanā, kurā, protams, mērķis ir ievākt pēc iespējas vairāk datu par upuri, tostarp biometriskos, sadraudzēties ar Jums sociālajos tīklos. Pēc kāda laika paziņo: apsveicam, jūs izturējāt darba pārrunas un esat pieņemta/-s darbā, tik jums elektroniski jāparaksta darba līgums un jāpieslēdzas mūsu uzņēmuma sistēmai izmantojot internetbankas autentifikāciju. Un tālāko jau jūs sapratāt. Godīgi sakot, es pats sevi redzu šādā slazdā iekrītam.  Vēl vērts atgādināt, ka joprojām visai izplatīti Latvijā ir apkrāpt ar viltus ieguldījumu fondiem, brokeriem un naudas summas, ko cilvēki šādi savas lētticības, dažkārt pat pēc banku un tuvinieku brīdinājumiem tomēr zaudējuši ir iespaidīgas.  Te padoms ir tikai viens – neuzticiet savu naudu Latvijā nelicenzētiem fondiem, tos, kuri ir licenzēti un uzraudzīti var pārbaudīt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mājalapā sadaļā “Tirgus dalībnieki”.  Komisija ik pa laikam informē arī par veiklākajiem krāpniekiem šajā jomā. Raidījumā uzklausām pārstāvi Jāni Kropu „Swedbank” un „SEB bankas" Informācijas drošības vadītāju Oskaru Blumbergu.

Dzīve tiešsaistē, īpaši jau šogad, ne vienā vien valstī ir uzņēmusi arvien lielākus apgriezienus. Mēs internetā arvien vairāk iepērkamies, mācāmies, strādājam un arī atpūšamies. Tas viss tikai norāda uz to, ka datus par sevi digitālajā vidē arī atstājam gluži kā pēdu nospiedumus smiltīs. Kurš sprintā ar laiku ir veiksmīgāks – jaunu IT tehnoloģiju izstrādātāji vai tie, kuri lūko, kā šīs tehnoloģijas un tām radītās drošības sistēmas apiet? Kā dzīvot šajā gadsimtā tā, lai vienlaikus baudītu visus labumus, ko sniedz digitālā vide, bet arī lai nepakļautu sevi riskam, diskutē uzņēmuma “Cyber Circle” vadītājs Aleksandrs Orlovs un Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas Cert.lv kiberdrošības eksperts Gints Mālkalnieties. "Labākie eksemplāri, ko es esmu dzirdējis, viņi gatavojušies sarunai tieši ar jums. Viņi painteresējušies, šie krāpnieki, ar ko jūs nodarbojaties, kādi ir jūsu vai vaļasprieki un šo sarunu jau sāk veidot ar informāciju, ko par jums ir noskaidrojuši, ko jūs paši esat izstāstījuši internetā vai ko var atrast," par krāpnieku darba metodēm stāsta Gints Mālkalnietis. "Un jūs saprotat, kad viņi noteikti jūs pazīst, varbūt kaut kādi paziņu paziņas. Šis uzticamības līmenis šādi iesāktai sarunai, protams, ka ir augstāks. Ja cilvēks teiksim saprot, ka nē, šis paziņa mani nevarētu nekādi, ieteikt kādam citam, trešajai pusei, protams, ka var atpazīt šādus krāpnieciskus piedāvājumus, bet daudzi tomēr nespēj," vērtē Mālkalnietis. "Ja zini, kā tās metodes strādā, viņus var atpazīt. Vienīgais, viņi strādā pamatā uz vienu, ka cilvēkiem gribas peļņu, gribas naudu, otrkārt, uz ātrumu un nedod laiku jums apdomāties, viņi tiek tā saruna tiek uzsākta diezgan agresīvi, diezgan ievelkoši," skaidro Mālkalnietis. Tāpat šādiem zvaniem mēdz izraudzīties laiku, kad pašam ir mazāk iespēju piesēsties, pieņemt lēmumu vai zvanot atsaucas uz tuvinieku vai radinieku, kurš nav mājās. "Jebkurā gadījumā, kur dodat visus datus par sevi, kas, piemēram, ir tipisks interneta veikals, jūs viņus dodat labā ticībā, ka viņi tos datus spēs attiecīgi glabāt, apstrādāt un tie nekur nenonāks tālāk pie tiem, kam nevajag. Diemžēl šo uzņēmumu spējas viņus nosargāt arī ir ierobežotas. Gana daudz ir uzlauztu interneta veikalu, uzlauztu kaut kādu citu uzņēmumu datu bāžu, kuras netiek sargātas atbilstoši tam, kā viņam vajadzētu to darīt," norāda Mālkalnietis. "Diemžēl tādas universālas receptes, ka šeit es došu, tas ir ticamākais, ir simtprocentīgi drošs, un šeit es noteikti nedošu, tas nav tik viennozīmīgi pasakāms." "Bieži vien Latvijā redzam, atšķiras uzņēmumu brieduma pakāpe kiberaizsardzībā un arī tā izpratnē, ko vajadzētu darīt ar ikdienas operācijām un ar izglītību. Ja uzdotu jautājumu gandrīz jebkurai organizācijai, vai jūs esat pārliecināti, ka neesat kompromitēti kaut kādā veidā, bieži vien nebūs tāda pārliecinoša jā, jo ir ļoti daudz dažādu tehnoloģiju, procedūru un rīku jābūt ieviestiem un jābūt iemaņām, lai droši to apgalvotu," uzskata Aleksandrs Orlovs. RTU tapusi jauna programmatūra, kas laikus palīdz atpazīt  kibernoziedzniekus Pēdējā laikā  Covid-19 noteiktie ierobežojumi ir veicinājuši gan attālinātu strādāšanu, gan mācīšanos interneta vidē, un  arī interneta pirāti jeb hakeri, jeb kibernoziedznieki izmanto šo  rosību, lai izstrādātu aizvien jaunas  metodes, kā piekļūt dažādiem datiem. Rīgas Tehniskās universitātes Informācijas tehnoloģiju speciālisti ir izstrādājuši jaunu programmu, kas palīdz laikus atpazīt kibernoziedzniekus, kuri ir ieinteresēti sensitīvu datu ieguvē, protams, naudas pelnīšanā un reizēm vienkārši – huligānismā interneta vidē. „Ļaundaru uzbrukumu sarežģītības pakāpe visu laiku pieaug, un ir arvien grūtāk laikus reaģēt uz dažādiem apdraudējumiem datortīklos.” atzīst Rīgas Tehniskās universitātes Informācijas tehnoloģijas institūta direktors, profesors Jānis Grabis, kurš stāsta, kāds jauns risinājums un aizsardzības programmatūra ir tapusi RTU.

Mūzikas pedagoģe, topošā etnomuzikoloģe un brīvās gribas ansambļa “Stiprās sievas” vadītāja Igeta Ozoliņa, ir cilvēks ap kuru virmo enerģija. Igeta sadzied, iegriež, rosina, pārliecina. Tikšanās iemesls ir kāda jauna ierosme: Igeta Ozoliņa sadarbībā ar “Austras biedrību” rīko pirmo attālināto tradicionālās dziedāšanas konkursu “Te man tika, te dziedāju”. Konkurss nav beidzies, savu dziesmu, nofilmētu ar mobilo tālruni vai kādā citā veidā, iesūtīt varat vēl līdz Pēterdienai, 29. jūnijam. Lai popularizētu konkursu, iekustinātu citus, youtube vietnē publicēti vairāki video, kuros Jāņu, ganu, saules dziesmas iedziedājuši žūrijas locekļi, Igetas audzēkņi, arī viņa pati. Šai video Igeta Ozoliņa dzied šo pašu Vidzemes ganu sasaukšanos, un filmēta brīvā dabā, tā skan pat vēl skaņāk nekā Radio studijas tīši atbalsis slāpējošajās sienās. Kā turpmāk varētu attīstīties pirmā attālinātā tradicionālās dziedāšanas konkursa “Te man tika, te dziedāju” ideja, šobrīd grūti prognozēt. Patreizējā atsaucība liecina, ka dalībnieki lielākoties ir folkloras kopu dalībnieki, pie kam folkloras kustībā jau atpazīstami, jau slaveni dziedātāji. Un varbūt tas ir būtiski, reizēm kopas dziedātājiem ļaut uzstāties kā solistiem, likt, kaut vai publicējot jūtūbē šos nelielos video, iegaumēt viņu vārdus. Taču šī ierosme var nest negaidītus augļus arī kādā gluži citā virzienā. Sociālajos tīklos jau uzspurgušas diskusijas – kā šķirt dziedāšanas sacensības dalībniekus no tiem, kas uzskatāmi par teicējiem? Jebkurš, tradīcijas nesējs var būt teicējs, un nepareiza robežšķirtne vecuma grupās. Taču dzīvi padzīvojušajiem ir kāda priekšrocība, un tā arī būtu jānovērtē. Zaiga Lazdiņa šobrīd ir gados vecākā konkursa “Te dziedāju, te man tika” dalībniece. Melodija daudziem būs atpazīstama, taču man ļoti interesants likās Zaigas stāsts, par to, kā šī dziesma dzīvojusi viņas saimē. Zaigas filmētajā video ievads pirms dziesmas ir pat garāks par pašu dziesmu. Vai tā maz ir tautas dziesma? Pašsaprotamais, “ja reiz to dzied tautā, tad tai vajadzētu būt tautas dziesmai” pavisam nesen atkal kļuva par diskusiju objektu sociālajos tīklos. Facebook’ā pat tika izveidota īpaša diskusiju grupa “Spēka dziesmas. Risinājumi”, kurā kopdziedamajām, tautā populārajām, taču, lai arī folklorā balstītajām, taču šai laikos radītajām dziesmām sarunās tiek meklēta, noskaidrota autorība. Sekojot diskusijās, cik reizēm sūri, meklējot pa pieredzējušāko folkloras kustības dalībnieku atmiņu apcirkņiem tiek šūta kopā, piemēram, “Ilgas Reiznieces “Es apsedzu sav’galdiņu” vēlāk klāt pielikto pantu autorība, jautāju – cik pamatota ir ticība, ka noskaidrot dziesmas izcelsmi būs pa spēkam skolas vecuma dziedātājam? Igeta Ozoliņa iesaka uzmeklēt Latviešu folkloras krātuves digitālo arhīvu garamantas.lv. Strīdos pretim, ka tur nevar kā google meklētājā, dziesmu noskaidrot, ierakstot pirmās rindiņas. Igeta Ozoliņa iesaka citu recepti, ja nevar noskaidrot dziesmas izcelsmi, jāmācās tās dziesmas, kurām tā jau ir aprakstīta. Igeta Ozoliņa mūzikā ir izmēģinājusi daudz: dziedājusi bekvokālu, un arī pati piedalījusies atlases konkursos Eirovīzijas dziesmu konkursā. Mācījusi ritma izjūtu caur dziesmu klausīšanos un dziedāšanu deju grupas “Dzirnas” dejotājiem. Arī “Stipro sievu”, “Stipro vīru” dziedāto dziesmu aranžijas ir kas gluži pretējs tradicionālās dziedāšanas principiem. Kad jautāju Igetai Ozoliņai par viņas šī brīža interesi – kas tomēr pamudinājis izzināt tautas dziesmas saknes un apgūt etnomuzikoloģiju Latvijas Mūzikas akadēmijā, sarunā negaidīti nonākam līdz Jāņu svinēšanai. Un psihodrāmai, ne tikai kā dziesmas, dziedāšanas, bet savas cilvēciskās būtības pamatu izzināšanai. Jāņi, ganu dziesmas, saules dziesmas, ir pirmā attālinātā tradicionālās dziedāšanas konkursa “Te dziedāju, te man tika” tēma. Igeta Ozoliņa neizslēdz, ka citu gadu konkurss varētu notikt, piemēram, Ziemassvētku laikā, un tad arī dziesmas būtu meditatīvākas, iespējams, ar mūzikas instrumentiem. Kas tad tiks uzvarētājam? Žūrijas ieteikumi, stundu gara ieraksta sesija profesionālā studijā, iespējams – viņa balss nokļūšana Latviešu folkloras krātuves krājumā, tiek domāts arī par lielāku kopkoncertu. Konkursā “Te dziedāju, te man tika” piedalīties var vēl līdz Pēterdienai, 29. jūnijam, ar idejas autori Igetu Ozoliņu sarunājās Anda Buševica, par skaņu raidījumā gādāja Valdis Raitums. Lūk, piedalīties mudina arī viena no konkursa žūrijas loceklēm.

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.   Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā 8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos, gan tagad liedz tai tikt pie lielākās frakcijas parlamentā. Spēki starp trīs lielākajām partijām sadalījušies teju līdzīgi, "Sinn Féin" un "Fianna Fáil" iegūstot pa 37 vietām katrai, un "Fine Gael" – 35 vietas. Atlikušo 51 no 160 parlamenta deputātu vietām sadalījušās mazākas, lielākoties kreisas ievirzes partijas, kā arī neatkarīgie deputāti. Var piebilst, ka nozīmīgs panākums šīs vēlēšanas ir arī Īrijas Zaļajai partijai, kuras deputātu skaits pieaudzis no diviem līdz divpadsmit. Vēlēšanu rezultāti nozīmē, ka partija "Fine Gael" vairs nevarēs veidot līdzšinējo mazākuma valdību ar neatkarīgo ministru dalību un "Fianna Fáil" atbalstu parlamentā. Tāpat šis vēlēšanu iznākums iezīmē beigas turpat simt gadu ilgajam laikmetam, kurā "Fine Gael" un "Fianna Fáil" viena otru secīgi nomainīja Īrijas varas virsotnē. Maz ticama gan ir "Sinn Féin" līderes Mērijas Lū Makdonaldas piesauktā iespēja izveidot kreisu valdību ar zaļo un mazāko kreiso partiju, kā arī neatkarīgo deputātu atbalstu – šādai koalīcijai būtu ļoti neliels un trausls vairākums. "Sinn Féin" lielākā problēma ir tās vēsture un ideoloģija. Tā vienīgā no lielākajām Īrijas Republikas partijām akcentē Īrijas Republikas un Ziemeļīrijas sadalītības jautājumu, kas šobrīd – breksita kontekstā – kļūst krietni saasinātāks. Savulaik "Sinn Féin" bija cieši saistīta ar „Īru republikāņu armiju” – kaujinieku organizāciju, kas īstenoja teroristisku darbību Ziemeļīrijā un Lielbritānijā pagājušā gadsimta otrajā pusē. "Fine Gael" līdz šim definējusi "Sinn Féin" kā ekstrēmistisku partiju, koalīcija ar kuru būtu nepieņemama, un, cik zināms, līdz šim nav mainījusi savu nostāju. Tas padara visai apšaubāmu trīs lielāko partiju koalīciju. Krietni pielaidīgāka šai ziņā gan ir "Fianna Fáil", kuras līderis Mikāls Mārtins paziņojis par gatavību jebkādai politiskajai kombinācijai. Jebkurā gadījumā tuvākajās nedēļās vai pat mēnešos tiek prognozēts spraigs sarunu cikls, kas var noslēgties arī ar atkārtotām vēlēšanām.   Vācijas politikas nedienas Kopš pirmdienas bažīgas intonācijas atkal saklausāmas Vācijas un, līdz ar to, arī visas Eiropas Savienības politiskās nākotnes sakarā. Vācu kristīgo demokrātu līdere un pašreizējā Vācijas aizsardzības ministre Annegrēte Krampa-Karenbauere paziņojusi, ka atkāpsies no partijas vadītājas amata līdz ar decembrī paredzēto partijas kongresu un, attiecīgi, nekandidēs uz Vācijas kanclera posteni pēc nākamajām vēlēšanām 2021. gada oktobrī. Tādējādi neīstenosies ilggadējās kancleres Angelas Merkeles plāns pagādāt Vācijai sava amata turpinātāju, kas visādā ziņā līdzinātos prominentajai priekšgājējai. Tas radījis manāmu nervozitāti politiskajā vidē, sevišķi ievērojot Krampas-Karenbaueres atteikšanās apstākļus. Konkrētais iemesls bija Tīringenes federālās zemes valdības apstiprināšana pagājušo trešdien, 6. februārī. Tā vietā, lai atbalstītu sociāldemokrātu un citu kreiso partiju mazākuma valdību, Tīringenes kristīgo demokrātu frakcija bloķējās ar radikāli labējo partiju „Alternatīva Vācijai” jeb AfD, ievēlot par federālās zemes valdības galvu nelielās centriski labējās Brīvo demokrātu partijas pārstāvi, mazpazīstamo politiķi Tomasu Kemmerihu. Līdz ar to Merkeles un Krampas-Karenbaueres partijas biedri pārkāpa partijas vadības noteikto tabu nekādos apstākļos nesadarboties ar „Alternatīvu Vācijai”, kuru daudzi uzlūko par neofašistisku spēku. Tīringenes AfD līderis Bjerns Heke ir izteikti radikāls un populistisks līderis, kura vadīto partijas nogrupējumu Flügel Vācijas drošības dienesti tur aizdomās par ekstrēmismu. Viņu rīcība uzjundījusi nepatīkamas asociācijas ar hitleriešu nākšanu pie varas Vācijā pagājušā gadsimta 30. gados, kas, starp citu, toreiz sākās tieši ar varas iegūšanu Tīringenes pavalstī. Tolaik vācu labējie un centriskie politiķi cerēja izmantot nacistus kā sabiedrotos cīņā pret kreisajiem – sociāldemokrātiem un komunistiem; taču nākamais fīrers Ādolfs Hitlers politiski apspēlēja un izmantoja pašus labējos, galu galā iznīcinādams demokrātiju un izveidodams vienu 20. gadsimta noziedzīgākajiem totalitārajiem režīmiem. Šīs vēsturiskās asociācijas dominēja antifašistisko spēku mītiņos, kuri kopš pagājušās trešdienas notikuši daudzviet Vācijā. Annegrēte Krampa-Karenbauere nu uzņēmusies politisku atbildību par nespēju novērst kristīgo demokrātu un labējo radikāļu „grēcīgo koalīciju” Tīringenē. Vācijas Kristīgi demokrātiskā savienība līdz ar to palikusi bez līdera, un nav skaidrs, kurš varētu pārņemt partijas vadības grožus. Nebūt nav teikts, ka tas varētu būt kāds no partijas liberālā spārna, kuru pārstāv kā Merkele, tā Krampa-Karenbauere. Nav noslēpums, ka pēdējos gados partijā jūtami pastiprinājušās labējākas tendences, kas varētu veicināt tuvināšanos ar labējiem radikāļiem. Pēdējās norises kristīgo demokrātu nometnē jau izpelnījušās jūsmīgas reakcijas no AfD līderu puses.   Grupas „Tīkls” lieta Tā sauktā „Grupas „Tīkls” lieta” jeb „Penzas lieta” aizsākās 2017. gada oktobrī, kad Krievijas Federālā drošības dienesta darbinieki Penzas pilsētā arestēja piecus gados jaunus cilvēkus, kuri nodarbojās ar straikbolu jeb airsoftu, tāpat arī interesējās par anarhismu un citām kreisām idejām. Vēlāk sekoja vēl vairāki aresti Penzā un Sanktpēterburgā. Viņus apsūdzēja teroristiskas organizācijas izveidē ar mērķi rīkot teroraktus un bruņotus uzbrukumus Krievijas varas iestādēm un partijas „Vienotā Krievija” birojiem, lai galu galā gāztu pastāvošo varu un izmainītu valsts konstitucionālo iekārtu. Grupas nosaukums bijis „Tīkls” – krieviski „Сеть” –, tās nodaļas esot darbojušās Penzā, Sanktpēterburgā un Maskavā. Šī gada 10. februārī Pievolgas apgabala kara tiesa tiesneša Jurija Klubkova vadībā atzina septiņus apsūdzētos par vainīgiem, piespriežot reālus cietumsodus no 6 līdz 18 gadiem; lielākais sods – 18 gadi brīvības atņemšanas tika piespriesti domājamajam „Tīkla” izveides iniciatoram Dmitrijam Pčeļincevam. Vēl viens šai lietā apsūdzētais ticis notiesāts jau agrāk, piespriežot 3,5 gadus cietumā; vēl divi apsūdzētie joprojām tiek tiesāti atsevišķā procesā. Sākotnēji visi apsūdzētie pratināšanā atzinuši savu vainu, taču tiesas laikā no atzīšanās atteicās, apgalvojot, ka tā iegūta ar spīdzināšanu. Pie tam viņi nāca klajā ar konkrētiem brutālas spīdzināšanas aprakstiem, kuros figurēja piekaušana un mocīšana, izmantojot elektrisko strāvu. Vairākos gadījumos neatkarīgi novērotāji un mediķi konstatējuši apsūdzētajiem miesas bojājumus, kurus varas pārstāvji skaidrojuši kā iegūtus pretojoties aizturēšanas laikā, kā kukaiņu kodumus u.tml. Visas tiesājamo sūdzības šai sakarā tiesa noraidīja vai ignorēja. Pie tam apsūdzībā izmantotie pierādījumi ir visai apšaubāmi. Cita starpā kā vainas pierādījums figurē nodarbošanās ar straikbolu, legāli izdotas grāmatas un atļautas ķīmiskas vielas; arī liecības, kuras par apsūdzētajiem snieguši citi izmeklēšanas cietumā ieslodzītie. Aizdomas par spīdzinot iegūtu atzīšanos un ārkārtīgi bargie spriedumi šokējuši Krievijas tiesību aizstāvjus un arī plašāku sabiedrību. Komentāros un publiskajos protestos tiek piesauktas asociācijas ar Staļina režīma iekšlietu dienesta NKVD darbību t.s. „Lielā terora” laikā Padomju Savienībā 30. gadu otrajā pusē, kad no daudziem faktiski nevainīgiem apsūdzētajiem ar nežēlīgu spīdzināšanu tika panākta atzīšanās smagos pretvalstiskos noziegumos.

Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne 15. februārī Mazajā ģildē atskaņos Bēthovena klaviersonātes. Par Bēthovena klaviersonātēm un festivālu „Vīnes klasika” Kultūras Rondo studijā pārrunājam ar Artu Arnicāni un komponistu Arturu Maskatu. "Jebkurā sonātē var just gandrīz visus Bēthovenus, kādi ir. Intonācijas ir tik daudz, tik bagātas, tās var meklēt burtiski mūžīgi un neatrast visas. Tas arī padara gatavošanās procesu tik aizraujošu. Un arī uzstāšanos koncertos tik interesantu, jo katru reizi var pamanīt kaut ko jaunu. Var ievērot sīkumus, kas pēc tam ietekmē arī veselumu," sarunā atzīst Arta Arnicāne. 2020. gadā visā pasaulē plaši atzīmē Ludviga van Bēthovena 250. dzimšanas dienu! Arī festivāls “Vīnes klasika” un spožā pianiste Arta Arnicāne piedāvā īpašu programmu, kas veltīta slavenā Vīnes klasiķa klaviersonātēm. Interesanti, ka lielā simfoniķa daiļradē klaviersonātes žanrs bija līdzvērtīgs radošai laboratorijai, kurā novatoriski meklējumi un atklājumi savijās ar ļoti personisku izteiksmi. Kopumā 32 šī žanra paraugi caurvij visu Bēthovena daiļradi: meistara pirmās klaviersonātes tapušas vēl 18. gadsimta izskaņā, savukārt pēdējās – neilgi pirms viņa nāves, spilgti atsedzot komponista stila metamorfozes un laikmeta zīmes. 

“Džokers”, “Mazās sievietes”, “Laulības stāsts, “1917”, “Reiz Holivudā “un “Parazīts” - tās ir dažas no Oskara balvai izvirzītajām filmām, kuras var redzēt arī kinoteātros Latvijā un kuras šodien pārlūkojam Kultūras Rondo studijā kopā ar Tomu Treibergu, Dairu Āboliņu un Sergeju Timoņinu. 92. Amerikas Kinoakadēmijas balvas nominantu saraksta galveno vietu aizņem kritiķu acīs nevienlīdzīgi vērtētais Toda Filipsa režisētais “Džokers” (“Joker”) ar nominācijām 11 kategorijās. Tam uz papēžiem min Mārtina Skorsēzes “Īrs” (“The Irishman”), Sema Mendesa “1917” un Kventina Tarantīno “Reiz Holivudā” (“Once upon A Time… In Hollywood”). Šī gada “Oskarā” par savu veikumu sacentīsies Holivuda un straumēšanas platforma “Netflix”, kura sāka izdot oriģinālfilmas vien 2015. gadā. "Netflix" veikums godalgots ar 24 nominācijām – tai skaitā filmas “Īrs” un “Laulības stāsts” (“Marriage Story”) nominētas kategorijā “Labākā filma” – tradicionālajām kinostudijām nomināciju skaita ziņā esot gandrīz turpat. Raidījuma viesi uzskata, ka sevišķu pārsteigumu nominācijas nav. "Es domāju, ka diezgan prognozējamas tomēr, nekas tāds īpašs, varbūt, ka kategorijā ārzemju filma, kur ir arī dokumentālas filmas iekļautas starp piecām labākajām filmām. Man ir tāda sajūta, ka viņi nav ļoti riskējuši. Varbūt vienīgais risks ir tas, ka viņi nav labākā režisora kategorijā tomēr iekļāvuši sievietes un atkal atraduši tēmu, par ko parunāt pirms ceremonijas," vērtē Daira Āboliņa. "Jebkurā gadījumā man liekas, ka nominācijas ir ļoti tradicionālas, mēs varbūt paši gaidījām, ka būs pašmāju filmu pie animācijas. Tā, protams, ir tāda mazliet naiva cerība. Es neesmu pārsteigts, es biju lasījis par to, kas netika pieminēti. Tur bija Dženifera Lopeza un Adams Sandlers, bet kā tikko tu saproti, ka viņi nav tādi tradicionālie "Oskara" nominanti, uzreiz kļūst skaidrs, kādēļ viņi tomēr netika nominēti, lai cik ļoti varbūt viņu lomas ir atzītas," uzskata Sergejs Timoņins. "Mani ļoti interesēja ne tikai šī gada kontekstā, bet vispār "Oskaru" balvas pasniegšanas vēsturē tas interesantais apstāklis, ka par labāko filmu ir nominēta ārzemju filma, konkrēti Dienvidkorejas drāma "Parazīts", atklāj Toms Treibergs. Filma ir arī nominēta kategorijā Labākā ārzemju filma un tur arī dabūs savu "Oskaru". Daira Āboliņa gan uzskata, ka šī filma nekļūs par labāko Amerikas Kinoakadēmijā, "nē, to viņi nevar. pie tā spēku sadalījuma, kad lielie Holivudas autori ir pieteikuši labas filmas, patiešām ļoti labas filmas, domāju, ka korejiešiem būs cita balva".  “Oskara” balvu pasniegšanas ceremonija norisināsies 9. februārī Losandželosā.    

Suns pilsētā vienmēr būs zināms izaicinājums gan saimniekiem, gan apkārtējiem.. Vai pastāv labas uzvedības likumi suņiem, un ja tādi ir, vai tos var iemācīt jebkuram sunim, pat ja viņš vairs nav kucēna vecumā, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. "Labas uzvedības ABC" suņiem atklāj kinologs Valdis Reinbergs, suņu treneris Ivars Lielpēteris un kinoloģe Jūlija Bogomolova, kura studijā ir kopā ar savu suni Bartolomeo. „Ja es esmu ar suni sabiedriskā vietā un viņš nesagādā man raizes un nepatīkamus pārsteigumus citiem, viss ir kārtībā,” uzskata Valdis Reinbergs, skaidrojot, ka svarīgi, lai neveidojas konflikta situācijas, lai kopdzīve ar suni nebūtu saspringta, ka nenobiedē kādu, nenosmērē, neizdomā saplūkties ar citu suni, vai neaizmūk. „Ja neaudzina suni, viņš nav laimīgs. Tas nozīmē, ka viņu nevar palaist bez pavadas un 13 gadi būs jāpavada pie pavadas. Tieši neaudzināšana ierobežo suni,” vērtē Ivars Lielpēteris. Viņš uzskata situācija uzlabojas un ejam pareizā virzienā, jo suņus arvien vairāk māca. Valdis Reinbergs norāda, ka suņa būtība no izmēra neatšķiras. Labi mācīt var gan lielus, gan mazus suņus. „Mazos suņus mazāk māca, tāpēc viņi uzvedas antisociālāk,” atzīst Ivars Lielpēteris. „Lai arī suņu psiholoģija neatšķiras, ir atšķirība, vai traci sarīko mazs suns vai rotveilers pie pavadas,” uzskata Jūlija Bogomolova. „Ja cilvēks paņem liela auguma suni, viņš domā vairāk uz priekšu, kāda varētu būt viņa uzvedība.” Viņa norāda, ka cilvēki daudz vairāk šobrīd sāk mācīt suni mazā vecumā. Kādreiz valdīja uzskats, ka suni var mācīt no sešu mēnešu vecuma, Jūlija Bogomolova skaidro, ka suns jau daudz agrāk ir gatavs uztvert norādījumus un pamācības. Tāpēc cilvēki arvien vairāk meklē kucēnu skolas un kucēnu socializācijas skolas.

Inga Kalna, kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Radio koris un izcilu solistu ansamblis no Nīderlandes, Lielbritānijas un Vācijas Latvijas koncertzālēs atskaņos grandiozo Georga Frīdriha Hendeļa oratoriju “Mesija”. Majestātiskais skaņdarbs Dzintaru koncertzālē, Jūrmalā, skanēs 13. decembrī, bet Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” – 14. decembrī. Pie diriģenta pults stāsies pasaulslavenais baroka mūzikas meistars Frīders Berniuss. Operdziedātāja Inga Kalna pirmoreiz izdziedās Hendeļa oratoriju „Mesija”. Saruna ar viņu raidījumā Kultūras Rondo. "Milzīgs prieks, ka man atkal ir pirmizrāde, ka sastopos ar skaņdarbu, ko līdz šim neesmu sastapusies. Jebkurš jauns skaņdarbs prasa daudz laika, lai to saprastu, saprastu, kur tajā ir tava vieta, kā lai to iezīmē, lai visā skaņdarba dramaturģijā virzītu uz priekšu," par gaidāmo oratorijas atskaņojumu Inga Kalna. Raksturojot šo mūziku, Kalna atzīst, ka atšķirībā no citām Hendeļa oratorijām, kuras viņa dziedājusi, šis darbs nav teatrāls. Dziedātāja uzskata, ka oratorijas "Mesija" patiesums, ļoti liels tiešums uz skaidrība ir tas, kas šo skaņdarbu atšķir no visām pārējām oratorijām un kāpēc tā ir tik ārkārtīgi populāra. "No oratorijām, ko esmu dziedājusi, dažas ir ārkārtīgi teatrālas. Muzikāli tik teatrāli spilgtas. Šis skaņdarbs tāds nav. Arī tā virtuozitāte, kas tur pavīd, tā nav ārišķīga," vērtē Klana. "Baroka laika virtuozitāte ir - paskaties, kā es māku. Tas te absolūti nedarbojas. Šim skaņdarbam nepiemīt nekāda ārišķība."  

Latvijā šogad ir palielinājies to sportistu skaits, kuri pieķerti dopinga lietošanā. Kāpēc tas tā – vai profesionālajā sportā tiek meklēti aizvien jauni ceļi, kā noteikumus apiet un tā uzlabot arī rezultātu, vai pašu vielu kļūst arvien vairāk un tās ir niansētākas, vai arī mēs gluži vienkārši esam iemācījušies pārkāpumus labāk konstatēt? Raidījumā Zināmais nezināmajā diskutē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta laboratorijas vadītājs Edgars Bernāns, sporta ārsts Mārtiņš Pulvers un Latvijas Antidopinga biroja vadītājs Mārtiņš Dimants. „Finansējuma pieaugums ļauj veikt par valsts līdzekļiem vairāk analīžu. Ir apmēram gandrīz 800 dopinga kontroles paraugi iepriekšējā gadā. Pieaugums 7 – 8 reizes. Loģisks iznākums – 17 pieķertie 2018. gadā,” skaidro Mārtiņš Dimants. „Iespējamība uz to, ka pārkāpumu varētu izdarīt, ir treneru iesaiste un vecāku spiediens uz jaunajiem sportistiem vai uz sportistiem, kas tuvu tam, lai iekļūtu olimpiskajā vienībā vai kļūtu vēl labāks. Visam pāri ir uzvara. Ja no šāda aspekta skatās, var pārkāpt pāri morāles vērtībām,” uzskata Mārtiņš Dimants. "Palielinās dopinga analīžu skaits, droši vien arī uzlabojās algoritmi, kā izsekojam sportistus, kuri varētu būt potenciālie lietotāji. Diez vai palielinās lietotāju skaits, drīzāk tuvojamies reālajam lietotāju skaitam, kad noķeram tos, kas būtu to pelnījuši," atzīst Edgars Bernāns. "Daudziem sports asociējas ar uzvaru un aizmirst par vērtībām. Šķiet, ir daudz patīkamām sacensties godīgi un pēc cīņas paspiest roku, nekā negodīgi uzvarēt, es pat nezinu, kā ar to sadzīvot. Vērtības jāliek priekšplānā, citādi sports pazaudē ideju." Jauna parādība mūsdienu steigā - "fastings" Mūsdienu steidzīgajā laikmetā daudzi būs saskārušies ar situāciju, kad vienu darba pienākumu nomaina nākamais, un šādā skriešanā bez iespējas ieturēt maltīti aizvadām visu dienu vai pat vairākas dienas pēc kārtas. Par ilgāku neēšanu, bet ar pavisam citu nozīmi sākuši runāt arī uztura speciālisti, un šāda periodiska badošanās pat ieguvusi īpašu nosaukumu - "fastings". Par to, kas ir fastings un cik tas ir pamatots no zinātniskā viedokļa tas ir, stāsta asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Sporta un uztura katedrā, kā arī dietoloģe Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā un „Capital Clinic Riga” Laila Meija.  „Cilvēki laiku laikos ir centušies ar uztura izmaiņām ietekmēt savu izskatu, veselību un dzīves ilgumu,” atzīst Laila Meija. Viņas pieminētā ketogēnā jeb keto diēta ir uzturs ar mazu ogļhidrātu, bet lielu tauku saturu, līdz ar to šis diētas tips paredz uzņemt daudz dzīvnieku valsts produktu. Parasti tieši ogļhidrāti cilvēkam ir galvenais enerģijas avots, tādēļ, ievērojot ketogēno diētu, palielinās ķermeņa spēja sadedzināt taukus, un to var izmantot ne tikai svara samazināšanai, bet arī krampju mazināšanai epileptiskiem bērniem. Svara samazināšanai noder arī olbaltumu diēta, kas paredz uzturā lielu proteīna daudzumu. Bet nu vairāk pievēršamies Lailas Meijas trešajam nosauktajam diētas tipam – tā būtu intermitējošā badošanās jeb periodiskā badošanās, ko dēvē arī par fastingu, un pēdējā laikā šī uztura stratēģija kļuvusi patiešām populāra. Līdz šim iegūta jau liela pierādījumu bāze, ka „fastings” dod pozitīvu efektu gan svara zaudēšanai, gan cukura līmeņa kontrolei, kā arī uzlabo daudzu slimību gaitu. Problēma vienīgi tā, ka dati ir īstermiņa, pagaidām vien par dažiem mēnešiem, jo cilvēki ar šādu ēšanas režīmu nav dzīvojuši gadiem. Laila Meija norāda, ka „fastingu” nekādā ziņā nevajadzētu praktizēt grūtniecēm, maziem bērniem, cilvēkiem ar lielu fizisku slodzi, kā arī ikvienam, kas noteiktos brīžos saskaras ar lielu garīgo slodzi, jo šādā reizē periodiska badošanās pasliktinās dzīves kvalitāti. „Fastings” noteikti nav ieteicams arī cilvēkiem ar pirmā tipa cukura diabētu, kuri ikdienā lieto insulīnu. Jebkurā gadījumā varētu teikt, ka „fastings” kā atšķirīga uztura stratēģija sniedz jaunas zināšanas un ir pretrunā ar citkārt izskanējušiem viedokļiem par to, ko un cik bieži cilvēkam vajadzētu ēst.

Lai arī viss cilvēka organisms ir pārsteidzoši interesants un sarežģīts, smadzenes nereti tiek sauktas par vissarežģītāko un noslēpumaināko orgānu. Par cilvēka smadzenēm joprojām mums ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Un mūsdienās, kad dzīvojam tik lielā informācijas piesātinātībā, aktuāls kļuvis arī jautājums, vai cilvēka smadzenes tam ir gatavas. Ko mēs vēl nezinām un kādi ir jaunākie atklājumi par to, kā darbojas cilvēka smadzenes, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro neirologs Jānis Mednieks, kura interešu lokā ir cilvēka smadzenes un ar tām saistītās saslimšanas. "Smadzenes ir sarežģītākā orgānu sistēma un tas nozīmē, ka to ir visgrūtāk izpētīt un līdz ar to arī radīt medikamentus dažādu neiroloģisku saslimšanu ārstēšanai ir grūti,"atzīst Jānis Mednieks. Zinātniekiem mūsdienas ir izaicinājums gan pētīt, ka strādā smadzenes, kā arī meklēt risinājumus slimību ārstēšanai. Nevar teikt, ka viena vai otra joma ir svarīgāka. "Dažkārt saprotam, kā smadzenes darbojas. Ir skaidrs par to centru darbību, kas atbild par vienkāršākām lietām, bet maz zinām, kādas ir augstākās kognitīvās jeb domāšanas funkcijas," bilst Jānis Mednieks. Migrēnas neparastā daba Migrēna jeb stipras galvassāpes nav tikai pēdējo gadu problēma. Lai gan mūsdienās aizvien biežāk runājam par stresainu dzīvesveidu un informācijas pārbagātību, kas smadzenēm “jāsagremo”, par galvassāpēm cilvēki ir sūdzējušies jau senākos laikos. Un nevis par vienkāršām galvassāpēm, bet gan tādām, kad, šķiet, tiešām smadzenes iet pušu. Kas tad ir migrēna un cik daudz zinām par tās neparasto dabu? Par migrēnas cēloņiem, pētniecību un ārstēšanu stāstīja zinātņu doktore neiroloģijā, ārste-neiroloģe un algoloģe Ligita Smeltere. To pavisam pārliecinoši saka zinātņu doktore neiroloģijā, ārste-neiroloģe un algoloģe Ligita Smeltere. Tieši tāpat kā zobu sāpes liek mums sasparoties un iet pie zobārsta, arī galvassāpes nevajadzētu uztvert kā ikdienišķu un pašsaprotamu parādību. Līdz ar to būtu svarīgi pievērst uzmanību arī tiem momentiem, kad galva šķietami sāp pavisam nedaudz. Arī tas ir pietiekams signāls no organisma, ka kaut kas ir par daudz vai tieši otrādi – kaut kā trūkst. Migrēnas izcelsmē iesaistīto ķīmisko vielu ir ļoti daudz. Līdz ar to Ligita Smeltere atzīst, ka migrēna ir ārkārtīgi sarežģīta slimība. Ārstēšanā neiet tik viegli, un universālu zāļu nav. Pašlaik pieejamās zāles gan palīdz vairumam, taču pirms ārstēšanas patiešām svarīgi zināt pacienta diagnozi un saprast, vai tā vispār ir migrēna vai varbūt cita slimība vai slimību kombinācija. Tāpat būtiski noskaidrot, cik bieži pacientam sāp galva, jo no tā būs atkarīgs, kā notiks ārstēšana. Migrēna ir mainīga parādība. No 30 līdz 50 gadu vecumam migrēna kļūst biežāka, lai gan tās intensitāte var nebūt tik stipra. Jebkurā gadījumā – ar pašārstēšanos vēlams neaizrauties, bet vērsties pie ārsta, lai saprastu, vai nav jāuzsāk profilaktiska ārstēšana.

Sievietes daudz bargāk tiek tiesātas gan par to, kā viņas izskatās, gan par to, ko viņas runā, un ka vispār runā, jā, arī par to, ko viņas ir vai nav sasniegušas. Jebkurā gadījumā viss ar viņām noteikt vai nu par ātru vai par vēlu! Džemmu apgaismo lieliskā profesore Anda Rožukalne!   Ļoti patika podkāsts? Pastāsti par to saviem draugiem un kļūsti par patronu! Piesakies jaunumiem, seko mums Facebook:  spied like un šēro.  Klausies mūs Patreon, iTunes, PodBean, Spotify,  YouTubeun Delfi.  Mēs atbalstām centru MARTA un aicinām to darīt arī Tevi. Izmantotā mūzika: A. A. Aalto, Corps Of DiscoveryChad Crouch, Wilsons SnipeDoctor Turtle, You Um I'll AhKomiku, Disco CatRoccoW, MusicisexpressionofartthroughthemediumofsoundRoccoW, Nontinde Vendor Theme17, Action Fight Foto: Marta Herca

Laikmetīgās mākslas galerijas „LOW” rezidenču programmas ietvaros šobrīd skatāma jaunās mākslinieces Luīzes Rukšānes kūrētā izstāde „Naivā”. Tajā ar saviem darbiem piedalās autori, kuriem nav mākslas izglītības, bet kurus raksturo radoša interese un jau iesākta vizuālās mākslas pašdarbība, kas līdz šim turēta noslēpumā vai atrādīta tikai šauram draugu lokam. Pētām naivitātes robežas. „Jebkurš var darīt jebko un nekad nav par vēlu” – tas varētu būt otrs „Naivās izstādes” nosaukums galerijā „Low”, un iespējams, tam piekristu arī izstādes kuratore Luīze Rukšāne. Ekspozīcijā iekļauti tādu autoru darbi, kuru pamatnodarbošanās nav saistīta ar mākslu, bet kuriem visviens ir savs sakāmais un radošais redzējums. Zīmējumi, projekcijas, glezniecība un rotaļlietu dizains – tehnikas ir dažādas un atstāj saraibinātu iespaidu. Taču ne negatīvā ziņā. Pēc izstādes apmeklējuma tā vien gribas iespraust mutē smilgu un doties klejojumā, kurp vien deguns rāda. Līdzīgi, kā tas redzams mākslinieces Bengas darbā „Un ko tu vēl nedarīji pagājušajā vasarā?”. Elizabete Šatalova darbu „Only me” izveidojusi ar praktisku mērķi: atrast mīļoto cilvēku – vai pat vīru. Lai šo ieceri realizētu, viņa skrupulozi iepazīstinājusi ar savu personību, kā arī uzrādījusi līdzšinējo pieredzi partnera meklējumos – tiek citētas vairāku vīriešu atbildes uz viņas izrādīto interesi. Vismaz pagaidām Elizabetes meklējumi ir bez rezultātiem, bet izstāde jau vēl arī nav beigusies. Diāna Raugule ir literatūrzinātniece, kura iztiku pelna ar darbu tiešsaistes kazino. Viņas vājība ir ekstravaganti tērpi un aksesuāri, kuros nereti nolasāmas tiešas norādes uz kvīra un citu netradicionālo seksuālo orientāciju simboliku. No tās Diāna nav atkāpusies arī izstādes ietvaros. Ekspozīcijā iekļautas arī praktiskas norādes mākslinieku labklājības celšanai – tās piedāvā ne mazāk ekstravaganta konsultantu apvienība „Next Level Media Solutions”. Skatāmi arī mūziķa Aleksandra Aleksandrova zīmējumi, gluži kā no skolas sola atvilktnes izņemti, bet ar pietiekami skaudrām un aktuālām alūzijām. Atgriezties pie naivitātes galerijā „LOW” iespējams vēl līdz piektdienai, 26. jūlijam.  

Itūreiz „Kolnasātā” klausitēs Teņa Bikovska sarunys fragmentu nu raidejumu cykla „Pi myusim Latgolā” 12. juļa laidīni ar ludzuonīti, pasauļa slovonū handbolistu Daini Krištopānu. Ludzuonīts Daiņs Krištopāns ir vīns nu Latvejis lobuokūs handbolistu, kurš itam sporta veidam pīsavierss jau suokumškolā, kod iz školu atguojs jauns treners, kurš suoce vadeit handbola puļceņu. „Aizguoju, jo leluokuo daļa nu klasisbīdru, nu draugu jau beja handbolā. Aizguoju paraudzeit, skaidrys, ka ar taidu augumu i tod, ka treners vēļ redzieja, ka ir koč kaidys perspektivys. Tai suocēs muni treņeni. Skaidrys, ka storpā vēļ aizguoju iz kaidu basketbola puļceņu, kas beja, i tai tuoļuok,” stuosta Daiņs. Daiņs atkluoj, ka juo treners Andrejs Narnickis ari īt nu Ludzys. Jis pīzeist, ka entuziasmys handbolā vysod ir bejs i byus. Taipoš jis stuosta, ka sovu karjeru vītejā sporta klubā „Latgols”, kurymā pamatā spēlej naprofesionali sportisti i nasajem par tū olgu. Te gon Daiņs ir puorlīcynuots, ka profesionalys karjerys atteisteibai tys nav škierslis, golvonais ir gribēt i daudzi pi tuo struoduot. „Tys ir tys dorbs, kū treners Narnickis ar mani kūpā īguļdeja, i es dūmoju, ka tys ir tys dorbs, ar kuru es turpynuoju sovu karjeru. Eistineibā jau nikaids nūslāpums, vysi zyna, kai tu trenejīs, ceņtīs, i tys vyss ari atsaspīgeļoj. Skaidrys ir koč kaids procents, ka vāga byut talanteigam i tai tuoļuok, bet pats, pats pyrmīs ite ir treneni. Ka tu trenejīs i īguļdi lelu dorbu, tu zini, ka tys dorbs īs atpakaļ... Jebkurš handbolā var atsateisteit, viņ vāga atrast pareizū vītu i īguļdeit lelu, lelu dorbu.”   *** Sižetā Guna Igavena stuosteis par Vosorys Pasauļa latvīšu jaunīšu seminaru 2x2, kas itūgod laikā nu 26. juļa leidz 2. augustam pyrmu reizi nūtiks taišni Latgolys regionā, Daugovpiļs nūvodā.   *** Viesturis rubrikā Kaspars Strods īsavērs Latgolys nūvoda rehabilitacejis centra „Rāzna” viesturis puslopuos.  

Par notikumiem pasaulē: Prezidenta vēlēšanas Slovākijā, Venecuēla un breksita norises. Studijā - notikumua komentē Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks un pētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes lektors Kārlis Bukovskis un žurnāliste Ina Strazdiņa no Latvijas televīzijas. Breksits Tikai divas nedēļas atlikušas, līdz Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība, taču mums joprojām nav nekādas skaidrības, kā tas notiks un vai vispār notiks. Otrdienas vakarā premjerministre Terēza Meja piedzīvoja vēl vienu sakāvi parlamentā, kur ar pārliecinošu balsu vairākumu deputāti noraidīja panākto pagaidu vienošanos ar Eiropas Savienību. Tajā pašā laikā trešdien parlaments noraidīja arī iespēju pamest Eiropas Savienību bez vienošanās. Tas ir radījis strupceļu, kuram izeju grūti saskatīt. Šovakar deputātiem jābalso, vai lūgt atlikt izstāšanās datumu, atrodot vairāk laika iespējamam risinājumam. Īsti nav skaidrs, kas varētu vēlāk mainīties, ja līdz šim neviena no pusēm nav gatava lielākiem kompromisiem. Lai gan eksperti prognozē, ka šovakar vairums deputātu atbalstīs lūgumu pēc pagarinājuma, nav zināms, kā uz to reaģēs Eiropas Savienībā. No vienas puses, arī Eiropā ļoti nevēlas piedzīvot stihisku Lielbritānijas aiziešanu. Tajā pašā laikā Briselē ir krietni vairojusies skepse par iespēju atrast jelkādu vienošanās risinājumu. Turklāt jautājums ir arī par pagarinājuma termiņu. Jau maija beigās notiks Eiropas parlamenta vēlēšanas, un pārējām dalībvalstīm ir jāzina, vai Lielbritānija būs vai nebūs Eiropas Savienībā vēl pēc vēlēšanām. Tātad vai nu pagarinājums var būt tikai dažas nedēļas, vai arī runa ir par krietni lielāku laika posmu. Tādā gadījumā Briselē runā par vismaz viena gada termiņu. Taču tas baida pašus britus. Kā ziņo mediji, grūti iedomāties, kāda gaisotne Lielbritānijā varētu pavadīt vēlēšanu kampaņu Eiropas parlamentam.  Versijas par tālāko notikumu attīstību ir ļoti dažādas. Daļa ekspertu domā, ka gribi vai negribi, bet pusēm būs jāmēģina panākt kompromiss. Izskatās, ka Terēze Meja jau nākamnedēļ var trešo reizi mēģināt likt esošo vienošanos uz balsošanu. Citi savukārt cer, ka spriedze liks atgriezties pie idejas par otro referendumu un izstāšanās atcelšanu vispār. Tikmēr netrūkst arī tādu, kas atbalsta bezvienošanās izstāšanos no Eiropas Savienības, kaut arī parlaments vakar tai teica striktu "nē". Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tuvākajās dažās dienās notiks ļoti intensīvas sarunas par tālāko, un, iespējams, Eiropas Savienības līderiem būs jālemj, kā reaģēt uz Londonas lūgumu atlikt izstāšanās datumu. Džeina Morisa, bijusī politiķe no Ziemeļīrijas sieviešu koalīcijas. Viena no personām, kas strādāja pie Lielās piektdienas vienošanās: Es biju viena no tām, kas pirms referenduma izgāja ielās un iestājās pret breksitu, jo mana pieredze un zināšanas par eiropeiskajām jūtām Ziemeļīrijā mani darīja bažīgu. Šķita, ka kaut kas slikts var notikt. Un notika. Bet pārsteidzošākais ir tas, ka tas visus šokēja. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši nedomāja, ka tas notiks, nesaprata sekas šim balsojumam. Es domāju, ka viņi to tikai tagad sāk saprast. Un vēl - mums ir milzīga problēma ar izpratni par Eiropas Savienību. Pilnīgi noteikti Lielbritānijā, mazliet mazāk Ziemeļīrijā, jo mēs esam saņēmuši daudz fondu naudas, finansējums miera uzturēšanai, bet robežas jautājums [pirms referenduma] netika pietiekami apspriests. [Kā to atrisināt?] Es un daudzi citi uzskata, ka vislabākais risinājums ir Lielbritānijai atrast veidu, kā palikt ES. Rīkot vēl vienu referendumu [par dalību ES] vai par vienošanos, kad tāda tiks panākta. Tas varētu novest pie cita rezultāta. Neapšaubāmi, daudzi cilvēki varētu būt dusmīgi par to, kas notiek ar demokrātiju, vai būs vēl trešais referendums? Šādi jautājumi tiek uzdoti. Mana pirmā izvēle būtu rīkot vēl vienu balsojumu un palikt ES. Otrā izvēle ir panākt Ziemeļīrijai tādu kā īpašu statusu, bet es negribētu to tā saukt, es to saucu par „goda asociāciju”, kas nozīmētu Ziemeļīrijai palikt gan ES, gan Lielbritānijā. Es to esmu aizstāvējusi parlamenta komitejās, un man ir vaicāts, kas notiks ar robežu, ja Ziemeļīrija paliktu ES,  un es viņiem atbildu- lai tā ir ostās, lidostās, bet ne starp Īrijām. Šobrīd pati svarīgākā lieta ir iegūt vairāk laika. Ir cilvēki, kuri runā par bezvienošanās breksitu, ka labāk ir izstāties bez vienošanās, nekā ar sliktu vienošanos. Bez vienošanās.. Tam būtu fenomenāls iespaids uz Ziemeļīriju. Kas notiktu uz robežas?! Un Ziemeļīrijā ir vēl viena problēma - breksits ir pastiprinājis plaisu starp unionistiem un nacionālistiem, jo nacionālisti parasti ir vairāk eiropeiski noskaņoti, unionisti parasti ir mazāk eiropeiski noskaņoti. Es nekad nevienu nevēlos biedēt, man tas sķiet nepareizi. Neviens nevēlas atgriezties pagātnē, [kad Īrijā valdīja nemieri],neviens! Bet breksits ir pastiprinājis šīs atšķirības starp cilvēkiem, un tā nav laba lieta.   Venecuēla Pirms pusotra mēneša Venecuēlas Nacionālās asamblejas līderis Huans Gvaido pasludināja sevi par valsts pagaidu prezidentu, un viņu kā likumīgo valsts vadītāju ir atzinušas nu jau vairāk nekā 50 pasaules valstis. Atsaucoties Gvaido aicinājumam, viņa atbalstītāji regulāri rīko dažādas protesta akcijas. Cilvēki iziet ielās arī šonedēļ, kad Venecuēla piedzīvo vienus no pēdējā laika lielākajiem elektroapgādes pārrāvumiem. Pirmdien šo pārrāvumu dēļ opozīcijas kontrolētā Nacionālā sapulce izsludināja valstī ārkārtas stāvokli. Elektrības pārrāvumi ietekmē ne tikai ikdienas dzīvi - cilvēku iespējas tikt pie dzeramā ūdens vai iegādāties pārtiku, bet arī, piemēram, slimnīcu darbu. BBC ziņo, ka ārstiem nākas atslēgt intensīvās aprūpes iekārtas. Opozīcija uzskata, ka elektrības pārrāvumu dēļ dzīvības zaudējuši vismaz 24 cilvēki.  Savukārt, prezidents Nikolas Maduro paziņojis, ka elektroapgādes pārtraukumi notikuši ASV kiberuzbrukumu dēļ. Venecuēlas prokuratūra otrdien paziņoja, ka pret Huanu Gvaido tiek veikta izmeklēšana, kā pret šo uzbrukumu „intelektuālo autoru”. Slovākija Šodienas Slovākijas prezidenta vēlēšanās par valsts galvas amatu sacenšas 15 kandidāti. Ja neviens no viņiem pirmajā kārtā neiegūs vairāk nekā 50% vēlētāju balsu, divi visvairāk balsu ieguvušie pretendenti mērosies spēkiem otrajā kārtā 30. martā. Slovākijas prezidents tiek ievēlēts vistautas vēlēšanās kopš 1999. gada, kad valsts parlaments – Nacionālā Padome – vairāk nekā pusgadu nespēja ievēlēt jaunu prezidentu, un risinājums tika rasts Konstitūcijas izmaiņās. Lai piedalītos vēlēšanās, prezidenta kandidātam jāsavāc vai nu 15 000 pilsoņu parakstu, vai vismaz 15 parlamenta deputātu, respektīvi – 10% deputātu paraksti. Slovākijas prezidenta pilnvaru apjoms un funkcijas ir salīdzināmas ar Latvijas Valsts prezidenta pilnvarām un funkcijām. Tomēr uzmanība, kas pievērsta šīm prezidenta vēlēšanām, ir lielāka, nekā būtu sagaidāms, ievērojot amata politisko  ietekmi. Tās tiek uzlūkotas kā sabiedrības noskaņojuma indikators turpmākajam Slovākijas politikas kursam. Arī Slovākijā pēdējos gados pamanāmākas kļuvušas eiroskeptiskas un antiliberālas tendences, un tiek spekulēts par to, vai arī Slovākija negrasās šai ziņā pievienoties tās Centrāleiropas kaimiņvalstīm Ungārijai un Polijai. Valdošās koalīcijas, sevišķi tās nozīmīgākās partijas „Virziens – sociāldemokrātija” reputāciju iedragājusi koruptīvas darbības pētījušā žurnālista Jana Kucjaka un viņa līgavas noslepkavošana pagājušā gada martā. Dubultslepkavībai sekojušās protesta akcijas maksāja amatu premjeram Robertam Fico. Pāris mēnešus vēlāk pašreizējais prezidents Andrejs Kiska paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu, lai gan tābrīža reitingi solīja viņam teju garantētu uzvaru. Partija „Virziens – sociāldemokrātija” šajās vēlēšanās izspēlējusi īstu slovāku politikas dūzi: pašreizējo eirokomisāru enerģētikas jautājumos un vienu no Komisijas viceprezidentiem Marošu Ševčoviču, kurš pārstāv savu valsti Eiropas Komisijā nu jau teju desmit gadus. Oficiāli Ševčovičs gan piedalās vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņa nozīmīgākā sāncense ir 2017. gadā dibinātās liberālās un proeiropeiskās partijas „Progresīvā Slovākija” kandidāte, juriste un vides aktīviste Zuzana Čaputova, kuru atbalsta arī vairākas citas liberālas un proeiropeiskas partijas. Aptauju dati, kurus bija atļauts publiskot līdz marta sākumam, vedina domāt, ka tieši Čaputovas izredzes šais vēlēšanās vērtējamas visnopietnāk. Sevišķi jau pēc tam, kad cits spēcīgs liberālā spārna kandidāts, ķīmijas zinātņu doktors un uzņēmējs Roberts Mistrīks februāra beigās atsauca savu kandidatūru, aicinot atbalstīt Čaputovu. Kā trešais spēcīgākais pretendents tiek minēts jurists, kādreizējais tieslietu ministrs Štefans Harabins; neatkarīgais kandidāts, kurš sevi definē kā kristīgu nacionālistu. Viņa programmā dominē esošās politiskās konjunktūras nomaiņa, pretošanās „Briseles diktātam” un draudzība ar Krieviju. Vēl radikālāks antiliberālis, Eiropas Savienības un arī NATO noliedzējs ir partijas „Kotleba – Tautas partija "Mūsu Slovākija” līderis un prezidenta kandidāts Marians Kotleba. Pēdējās aptaujas rāda, ka pirmajā kārtā, visticamāk, uzvarēs Zuzana Čaputova. Žurnāliste Olga Bakova komentē viņas iespējas uzvarēt vēlēšanās: Viņa jau ir guvusi atbalstu, jo bija vēl viens kandidāts [Roberts Mistriks], ar kuru Čaputovai  bija ļoti līdzīgs vēlētāja profils, un bija skaidrs, ka šie vēlētāji balsos par vienu vai otru. Viņš savu kampaņu sāka pirmais, viņam bija daudz vairāk naudas, viņam bija lieli plakāti, viņš bija viņai priekšā aptaujās, bet sākumā viņi sarunāja, ka tas, kuram būs mazāks atbalsts, izstāsies no cīņas par prezidenta krēslu un atbalstīs otru kandidātu. Izskatījās, ka viņa būs tā, kas izstāsies, un daļa no diskusijām par šīm vēlēšanām ir bijušas par to, KAD viņa to darīs. Bet viņa lika pagaidīt, sacīja, ka ir tikai sākusi savu kampaņu. Beigās Mistriks saprata, ka viņam nepietiek balsu, ka pārsteidzošā kārtā Čaputova iegūst lielāku vēlētāju atbalstu, un viņš izstājās no cīņas, un tagad atbalsta Čaputovu. Tas, ka viņš aicina savus atbalstītājus balsot par viņu gan nenozīmē, ka tagad viņi tā arī rīkosies. Daļa ir pieslējusies viņai, to var redzēt pēc aptaujām. Bet ir arī plašāks skats [uz šīm vēlēšanām]. Jūs zināt, tika nogalināts žurnālists Jans Kuciaks, un valdošajai partijai „Smer” bija jāmaina gan iekšlietu ministrs, gan premjers. [Viņu kandidāts] Maroš Ševčovičs nav slikts kandidāts partijai, viņš ir ļoti iesaistīts starptautiskajā politikā, bet šīs vēlēšanas nav par viņu, bet gan par partiju, ko viņš pārstāv. Manuprāt, šīs vēlēšanas būs kā referendums [par atbalstu] Smer. [Ja runājam par tematiem], par ko notiek diskusijas, tad jāsaka, ka tie ir dažādi- vai mums vajadzētu pamest ES, vai mums vajadzētu palikt NATO, LGTB tiesību jautājums. Ļoti daudz jautājumu. Un Čaputovas kundze kā prezidenta amata kandidāte ļoti atklāti sacīja, ka viņa atbalsta LGTB tiesības, viendzimuma laulības un pat bērnu adopciju. Ja bērnam nav vecāku, kāpēc gan ne? Mums tas ir jāapspriež. Šis ir ļoti jūtīgs jautājums Slovākijā. Tagad viņu apraksta kā ļoti liberālu kandidāti, savukārt, Ševčovičš ar savu sievu cep šniceli un stāsta, ka viņi ir tradicionāla ģimene. Ļoti daudzi jautājumi ir apspriesti pirms šīm vēlēšanām, bet mēs redzēsim politiskajās debatēs, kas būs tie, kas tur tiks izcelti, un kurš kuram par šiem jautājumiem  uzbruks.  

Mēdz teikt, ka plāni noiet greizi, jo tiem trūkst mērķa. Ja kuģis nezina, uz kuru ostu doties, neviens ceļavējš nebūs pareizais, taču, lai izvirzītu mērķus, tie vispirms ir jāapzinās. Kā izprast sevi, savas vajadzības un izvirzīt mērķus, lai tie patiešām piepildītos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta personīgās izcilības un biznesa treneris Edgars Untāls, psiholoģijas doktore Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte Psiholoģijas nodaļas profesore Guna Svence. Pēc statistikas tikai diviem cilvēkiem no desmit ir mērķi, pārējiem sapņi un vēlmes. Mērķis ir tas, kas pierakstīts uz papīra, kas ierakstīts plānotājā un virzies soli pa solim, lai to sasniegtu. To var nedaudzi. Mērķi ir dažādi un tie vēl saistās ar cilvēka vecumposmu. Jo jaunāki cilvēki, jo viņiem ir lielāka tieksme pēc autonomijas, daudz cīņas hormonu. Pēc 50 – 60 gadiem vairāk cilvēki aizraujas ar ikdienas mērķiem. Svarīgi, vai eksistenciālie mērķi, attiecību mērķi, vai karjeras mērķi. Pierādīts, ka mērķis ļauj dzīvot. Ja zūd mērķis, mainās bioķīmija organismā. Mērķis ir saistīts ar dzīvošanas kaisli un tas ir būtiski. Lielai daļai cilvēku nav mērķu, tāpēc viņiem ir depresija. Atrast mērķi – tas arī ir darbs. Svarīgi, kā cilvēks definē mērķi. Ja ir drūms garastāvoklis, apauj kājas un izej ārā! Nav jēga sēdēt un domāt par mērķiem, ja nekusties. Mērķis lielā mērā saistīts ar vērtībām. Vajag uzrakstīt piecas vērtības pēc prioritātēm. Nevar sasniegt arī mērķi, ja trūkst ticības. Svarīga ir stratēģija, lai mērķis ir ne tikai galvā, bet uzrakstīts uz papīra. Jebkurš mērķis ir tava labāka versija. Ja ir labi, kā ir, var „neiespringt” jauniem mērķiem. Esi laimīgs, kur esi! Ja cilvēkiem nav spēka vai ir bezcerība, jāsāk ar savu resursu meklēšanu, lai varētu definēt mērķus. Lai mērķus definētu, jābūt enerģijai un spēkam. Ticība ir primārais mērķu definēšana, bet nevar ticēt akli. Ir jābūt cilvēkam, ar ko parunāties, kas iedvesmo. Ir jāsajūt prieks primāri. Mērķa izvirzīšanas saistās ar prieku. Ja nav prieka, nav spēka domāt. Būtiski atrast prieku mazajās lietās. Izpētīts, ka tiem, kas izvirza visaugstākos mērķus, ir arī augsts izdegšanas risks. Tāpēc ir jādomā arī, kā relaksēties.

Krāsas mums ļauj uztver acis, taču krāsas radīt un izmantot mākslā ļauj ieži Zemes dzīlēs, kurus cilvēki jau izsenis pratuši pielietot, radot unikālus mākslas darbus. Jau senatnē cilvēki atklāja, ka ieži, kas sastopami dabā, spēj kalpot ne tikai, lai radītu darba rīkus, dārgakmeņus, celtu vai būvētu, bet arī, lai iegūtu krāsas, kuras tālāk savu ceļu turpina mākslas darbos. Tos vēl šobaltdien ar sajūsmu vērojam to senuma, sarežģītības vai sižeta un tehnikas dēļ. Lai arī mūsdienās krāsas tiek ražotas rūpnieciski un māksliniekiem par krāsu radīšanu galva vairs nav jālauza, vēsturē krāsas radīšana bija mākslinieka atbildība, kas prasīja zināšanas par konkrētiem minerāliem un to pigmentiem. Kā krāsas iegūst no iežiem un kāds ir bijis šo krāsu stāsts vēsturē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes doktorants Aigars Kokins. Viņš ir absolvējis Mākslas akadēmiju un pētot Latvijas iežus, un pilnveidojot pigmentu iegūšanas tehnoloģijas radījis jaunu krāsu pigmentu maisījumu. Minerālu pētnieks no Zviedrijas Peters Likbergs  „Jebkurš, pat visparastākais minerāls, sevī slēpj tik daudz kā interesanta un tos pētot, var uzzināt gan to rašanās vēsturi, gan formu,” stāsta pasaulē atzīts mineralogs Peters Likbergs (Peter Lyckberg). Viņš nesen ar lekciju „Dārgakmeņi no zemes dzīlēm” uzstājās Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā. “Un te, redzat, visa siena ir ar topāzu kristāliem, un te ir 15 kilogramu smags topāzs, uz kura es sēdēju un ieturēju pusdienas. Mani ukraiņu kolēģi mani nofotografēja," turpina Pēters Likbergs. Viņš jau astoņu gadu vecuma atrada savu pirmo pegmatītu – rupjgraudainu iezi. 11 gadu vecumā Likbergs piedalījās savos pirmajos ģeologu kursos Gēteborgas universitātē, bet jau 13 gadu vecumā viņš jau bija Zviedrijas ģeoloģijas dienesta konsultants. Viņš ir izpētījis neskaitāmas minerālu atradnes un dārgakmeņu ieguves vietas visā pasaulē un jau vairāk nekā 30 gadus darbojas kā lektors

Pat audzinot savu četrkājaino draugu pēc labākās sirdsapziņas, suns mēdz izaugt nepaklausīgs un grūti valdāms. Un tad saimniekiem rodas jautājums – kas darīts nepareizi? Kā izaudzināt gudru un paklausīgu suni, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro kinologs Valdis Reinbergs un Latvijas Kinoloģijas Federācijas instruktors Ivars Lielpēteris. "Labi audzināts suns – lai sunim netraucē tas, ka viņš nav audzināts. Ja nevar palaist bez pavadas, viņš visu laiku rej, ar viņu nekur nevar aiziet, tad suņa brīvība ir aprobežota pavadā un ar sētas žogu. Sunim jābūt audzinātam, lai dotu iespēju izskrieties, lai varētu viņu ņemt sabiedrībā līdzi. Triki ir katra saimnieka paša ziņā," vērtē Ivars Lielpēteris. "Labi audzināts, ja es esmu suņa saimnieks, nesagādā raizes man un apkārtējiem, nenobiedēs sēņotāju mežā, māmiņu ar bērnu parkā. Ja pasauc, nāk pie saimnieka, nevis saimniekam jāspēlē sunīši ar savu suni," bilst Valdis Reinbergs. Speciālistu ieteikumi: Galvenokārt problēmas ar suni rodas tad, kad viņš ir uzbudināts. Bet cilvēks bieži suni paslavē par to, ka viņš ir uzbudināts. Kad suns ir uzbudināts, nedrīkst darīt to, ko viņš grib. Sunim jādod tas, ko viņš vēlas, tad, kad viņš nomierinās. No brīža, kad kucēns nonāk pie saimnieka, viņu ir jāsāk mācīt. Daļa domā, ka tam var pievērst uzmanību vēlāk. Daļa domā, ka suns ir gudrs dzīvnieks, pats visu sapratīs. Suņi tiešām ir gudri, bet viņu ir jāveido, jāpaskaidro, kas ir apsveicami, kas ne. Suņa skološanā aizņem daudz laika. Jebkurā skolā vispirms saimniekam apieties ar suni. Tad saimnieks var individuāli strādāt ar suni. Parastā suņa apmācība ir kā reizrēķina apguve cilvēkam. Attieksmē pret suni jābūt stingrībai un mīlestībai. Stingrība nedrīkst pāriet nežēlībā un mīlestība visatļautībā. Ja suns klaiņo, iet prom no teritorijas, viņam ārpasaulē ir interesantāk nekā mājās. Saimniekam būtu jādara tā, lai mājās interesantāk. Pateikt to vienkārši, izdarīt ne tik. Kļūdas trenējot suni: trenē viņu mājās, ja saimnieks vēlas, lai suns klausa arī ārpasaulē, ir jāiziet ārpus mājas; pastaigā suns dara savas lietas, cilvēks savas lietas, ar suni ārā vajag nodarbotes; cilvēki suņus skolas uztver kā konveijeru, kur iemāca komandas. Komandu zināšana nenodrošina paklausību. Vispirms jānodrošina hierarhija. Ja cilvēks ir aktīvs, ņemat aktīvu suni, ja mierīgs – mierīgu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā. Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs. Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs. "Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 3 Klasika žurnālists Edgars Raginskis lasa azerbaidžāņu tautas pasaku "Kā Aldars Kosē pašu šaitanu viltībā pārspēja". "Azerbaidžāņu tautas pasaku "Kā Aldars Kosē pašu šaitanu viltībā pārspēja" radio klausītājiem piedāvāt vēlējos, jo šī pasaka ir krāšņs un asprātīgs cilvēka labāko raksturīpašību (drosme, krietnums, spēja prasmīgi pielāgoties strauji mainīgām situācijām, optimisms u.c.) vērtības apliecinājums. Jebkurā laikmetā, bet jo īpaši 21. gadsimtā, kas tā vien cenšas cilvēkam iedvest bailes un ierobežot personiskās brīvības izpausmes līdz pat absurdam groteskumam, svarīgi atgādināt - nepiemirsīsim, ka esam brīvi cilvēki, mūsos iekodēts milzīgs radošais potenciāls, un neviens, izņemot mūs pašus, nav tiesīgs noteikt, kā mēs to izmantosim," pasakas izvēli komentē Edgars Raginskis.

Šonedēļ raidījumā „7 dienas Eiropā” spriedīsim par vienoto digitālo tirgu Eiropas Savienībā. Fokusā - diskusija par ES pilsoņu digitālajām tiesībām. Piedāvājam diskusiju, veidotu sadarbībā ar Euranet Plus, ko vada Latvijas Radio korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Diskusijā piedalās: Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Mūsdienās internets ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tas faktiski ir visur un mēs to izmantojam, lai lasītu ziņas, lai klausītos radio, lai sazinātos sociālos tīklos, iepirktos, paustu viedokli. Gados jauni cilvēki internetu uzskata par daļu no cilvēktiesībām.  „Domāju, ka tās ir cilvēktiesības tādā izpratnē kā Eiropā to saprot,” uzskata Roberts Zīle. „Kāpēc? Tāpēc, ja mēs saprotam, ka ir arī tiesības uz pasta pakalpojumiem vai universālajiem pakalpojumiem, ka jebkurš var attiecīgajā laikā tikt pie pasta, vai tikt pie ārsta utml. Jebkurā gadījumā šīs ir pamatcilvēktiesības un, ja Jums nav interneta pieejamības, tad jūs esat “handicapped”. Piedodiet par žargonu, bet jūs nevarat izmantot tās lietas un iespējas, kas šajā pasaulē ir iespējamas tikai ar interneta palīdzību.” „Nenoliedzami, ka pasaule tehnoloģiski pēdējos 10 – 15 gados ir mainījusies. Internets ir pamatsastāvs tagad. Ekonomikas attīstībai faktiski tas ir pilnīgi nepieciešams,” vērtē Krišjānis Kariņš. „Saucot tās par cilvēktiesībām, par pamattiesībām, par nepieciešamību, jebkurā gadījumā internets ir daļa no tās dzīves, un ir ļoti svarīgi, ka visiem būtu iespēja izmantot tās priekšrocības, kas ir.” Mūsu sasniegumi interneta attīstībā ir bijis par pamatu tam, kāpēc arī Latvija prezidentūras laikā kā vienu no savām prioritātēm ir izvēlējusies internetu, tiešsaistes un digitālos jautājumus. „Internets var nest cilvēktiesības, kā mēs to redzam īpaši totalitārās valstīs vai attīstības valstīs, kur interneta klātbūtne dod pieeju informācijai, saziņai – tad tas veicina cilvēktiesību klātbūtni,” vērtē Zanda Kalniņa-Lukašēvica. „Attiecībā par Latvijas izvēli ir skaidrs, ka ir nepieciešama datu aizsardzība ES augstākā un labākā līmenī, ir nepieciešams vienots digitālais tirgus, tiesības labāk tirgoties, veidot e-komerciju, kas pastarpināti ļauj veidot darbavietas. Mums ir tam pieredze, protams, ka mums ir ļoti ātrs internets ar ko mēs varam lepoties. Mums ir nozare, kas ir ļoti atbalstoša un, saliekot kopā politisko aktualitāti, ekonomisko aktualitāti, kur tieši elektroniskajā jomā ir lielas izaugsmes iespējas, un mūsu resursus un kompetenci, ir pilnīgi skaidrs, ka šī bija viena no mūsu prioritātēm.” „Divi viedokļi”: par jaunām sankcijām pret Krieviju un Grieķijas nostāju šajā jautājumā. Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās iepriekš paustās aizdomas, ka Grieķijas kreiso ekstrēmistu partijas “Syriza” valdība var satricināt Eiropas trauslo solidaritāti Krievijas sankciju jautājumā. Kas aiz tā slēpjas - Grieķijas vēsturiskās attiecības ar Krieviju, vai mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, par to ekspertu viedokļi dalās. Grieķija un Krievija jau vēsturiski bijušas sabiedrotās, taču ātrums, kādā jaunā Grieķijas valdība paziņoja par savu labvēlīgo attieksmi pret Krieviju, satrauca daudzus. Krievijas vēstnieks bija pirmā oficiālā amatpersona, ar ko jaunievēlētais premjers tikās pirmdien, bet divas dienas vēlāk Grieķija atsauca savu parakstu no kopīgā Eiropas Savienības paziņojuma un vēl pēc dienas neļāva pret Krieviju ieviest jaunas sankcijas. Toties nedēļas beigās grieķi tomēr vienojās kopā ar pārējo Eiropu par papildus sankcijām.  “Mēs nevēlamies plaisu starp Eiropas Savienību un Krieviju tādēļ vismazākais ko varam darīt ir dot pēdējo iespēju sākt diskusijas, politiskas diskusijas starp Eiropu un Krieviju. Tādēļ mēs piekritām, ka esošās sankcijas var palikt spēkā līdz septembrim. Līdz ar to mēs neesam pret jebkāda veida sankcijām. Mēs vienkārši esam pret jaunām sankcijām,” pēc ārlietu ministru sanāksmes Atēnu nostāju skaidroja jaunais Grieķijas finanšu ministrs Nikos Kotzias. Laikraksta “The Wall Street Journal” uzrunātie analītiķi pieļauj, ka atteikšanās pastiprināt pret Krieviju vērstās sankcijas varētu būt arī taktisks mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, lai tā atvieglotu  nosacījumus aizdevumiem pašiem grieķiem.  Kā laikrakstam norāda “Royal United Services Institute” direktors Džonatans Ejals, maz ticams, ka Grieķija spēs izpildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus, tādēļ vienīgā taktika, kas tai atliek, ir būt sliktajai, un Krievija šīm mērķim noder lieliski. Ejals prognozē, ka Grieķijas gatavība bloķēt sankcijas būs atkarīga no tā, vai un cik Eiropa nāks pretim un samazinās Grieķijas parādsaistības. Pagaidām visi ES līderi ir kategoriski noraidījuši iespēju atlaists valsts parādus. Daži eksperti jau iepriekš bija norādījuši, ka, atbalstot eiroskeptiski noskaņotās partijas dažādās valstīs, Krievija cenšas iedragāt Eiropas vienotību. Nesen nopludinātā e-pasta sarakste atklājusi, ka Grieķijas jaunajai valdībai ir stipras saites ar Kremļa ideologu Aleksandru Duginu un vienu no Ukrainas separātistu finansētājiem -  krievu oligarhu Konstantīnu Malofejevu. Vēstulēs runa ir par Dugina un Malofejeva centieniem izveidot Krievijai simpatizējošu Eiropas politiķu un inteliģences pārstāvju loku. Vienā no sarakstēm “Syriza” padomnieks Nikolas Laoss Duginam raksta: “Zinu ļoti labi, kā darbojas ienaidnieks, un ar jūsu patronāžu es varu dot prettriecienu efektīvi un spēcīgi”.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas. Taupība un investīcijas Eiropā Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku. Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības. Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas. Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas. „No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings. Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt. „Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte: Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu? „Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte. Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi. Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu. Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris 9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga. Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija  pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.

Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Milānā tikko notikušo nodarbinātības samitu, kur pulcējās Eiropas Savienības līderi, lai meklētu ceļus, kā radīt darbavietas 25 miljoniem Eiropas bezdarbnieku. Kas īsti Milānas samitā tika spriests un kādus soļus Eiropas valstis plāno spert, lai panāktu nesamērīgi lielo jauniešu bezdarba mazināšanu? Viesis studijā: Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne. Atskatā par aizgājušo nedēļu - prognozes par Ebolas vīrusa saslimušo skaita strauju pieaugumu līdz gada beigām, arī analītisks skats, vai jaunā Eiropas Komisijas veidošana jau ir finiša taisnē?  Jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā Bezdarbs ir problēma, ar kuru cīnās katra valsts. Pat iedomāti ideālajā komunisma sabiedrībā nekad nav tā, ka bezdarba nav nemaz. Eiropas Savienībā bezdarba rādītāji tiek uzskatīti kā diezgan augsti. Pēdējie dati liecina, ka bez darba ir 10,8% darbaspējīgo eiropiešu. Taču lielākās bažas sagādā tieši jauniešu nodarbinātības grūtības. Viņiem visvairāk pietrūkst pieredzes, tāpēc nereti gadās, ka uzreiz pēc mācību iestādes pabeigšanas, potenciālais darbinieks profesionāli nekā nedara. Vēl viena problēma, kas parādījās ekonomiskās krīzes laikā, jauniešus sāka izmantot kā lēto darba spēku. Viņiem maksāja ļoti niecīgas algas, domājot, ka strupceļa dēļ, darbinieki veiks pilnu darba apjomu par ierobežotiem resursiem. Vissmagāk krīze un jauniešu bezdarbs vērojama ES dienvidos - Grieķijā, Spānijā un Itālijā. “Mana meita tagad dzīvo Londonā. Paaudzei no 20 līdz 30 gadiem tur ir visas iespējas. Viņa saka, ka dzīve ir lieliska,” atzīst kāda grieķu sieviete Bet kāda jauniete grieķu žurnālistam Atēnās atzinusi ka aizbraukšanas ideja rada divējādas sajūtas. Jo vairāk cilvēku aizbrauks, jo mazākas iespējas, ka kaut kas uzlabosies. Latvija Jaunatnes padomes prezidente Karīna Vītiņa uzskata, ka šobrīd vienīgais, kas izstrādāts, lai cīnītos ar jauniešu bezdarba problēmām, ir jauniešu garantiju shēma. Bet galvenais, par ko vajadzētu runāt katras valsts nacionālajā līmenī, ir, kā ieinteresēt jauniešus būt aktīviem. Pirms darba, kurā prasīt lielu algu, jaunieši var uzkrāt pieredzi dažādās nevalstiskajās organizācijās vai specifisku mērķu domubiedru grupās. “Nodarbinātībā lielākā jauniešu politikas iniciatīva ir tikai jauniešu garantijas, kuras šobrīd kārto ministriju līmenī, lai saprastu kā tās ieviest. Bet, manuprāt, būtiskākais aspekts, uz ko jāskatās tomēr ir nacionālais līmenis katrā valstī. Bezdarba rādītāji, īpaši jauniešu jomā, nevienā valstī nav iepriecinoši. Bet skaitļi paši par sevi jau nav svarīgi. Svarīgas ir iespējas pirms jaunietis vēl ir kļuvis par bezdarbnieku. Būtiski uzsvērt, ka jaunietim ir ļoti daudz dažādu iespēju jauniešu organizācijās vai caur Valsts izglītības attīstības aģentūru iegūt pieredzi, spējas, prasmes, kas viņam būs nepieciešamas brīdī, kad jādodas darba tirgū,” vērtē Karīna Vītiņa. Spēja pārkvalificēties vai “ekonomiskā trimda” ir sāpīga lieta lielā daļā ES valstu. Skaidrs, ka ekonomiskās krīzes ietekmē, Eiropā ar nodarbinātību ir grūtības ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Tāpēc noteiktu popularitāti iegūst tādi priekšlikumi, kā vienotas minimālās algas, kopēja sociālā garantiju sistēma un, kas zina, varbūt arī līdzvērtīgas pensijas. Itālijas pārstāve Elena Džentile pat aicina savas valsts premjerministru, aktīvā iesaistīties kopēju sociālo garantiju sistēmas veidošanā. Un Itālija šobrīd ir prezidējošā valsts ES. Protams, lai saņemtu Eiropas līmeņa pensijas, jāmaksā tāda paša līmeņa nodokļi. Jebkurā gadījumā dienvidu valstīs šādiem argumentiem ir lielāks klausītāju loks. Dienvidu valstīs labpatīk sacīt, ka tieši “taupības valstu” iniciatīvas novedušas pie sliktajiem rādītājiem. Mārtiņš Zemītis no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā to viennozīmīgi neapstiprina, nav tādu datu, ka “taupības valstīs” būtu lielākas bezdarba grūtības. Viņš norāda, ka Nīderlandē, Vācijā un Austrijā – valstīs, kas nostājušās taupības pusē, situācija ar bezdarbu, tostarp jauniešu, ir relatīvi labāka. Cik liela ir iespēja, ka jau tuvākajā laikā piedzīvosim kādas visai Eiropai saistošas izmaiņas nodarbinātības politikā? Marta Rībele no Eiropas Parlamenta pārstāvniecības uzskata, ka tas jau ir jaunās EK un jaunā parlamenta darba kārtības jautājums. “Potenciālo komisāru uzklausīšanas laikā jau izskanēja dažādas idejas par vienotām sociālām garantijām. Kādā mērā tas virzīsies tālāk, tas ir jautājums. Protams, jāņem vērā, ka viena lieta ir izpētīt faktoloģisko daļu, to, ko dara EK, un tad iestājas divas intereses. Viena no tām ir, ko pilsoņi vēlas, un parlaments pārstāv pilsoņu intereses, bet otra - ko vēlas dalībvalstis,” komentē Marta Rībele. Skaidrs, ka kaut kāds bezdarba apjoms saglabāsies pie jebkāda scenārija. Ir līdz apnikumam atrunātas strukturālās reformas, inovāciju trūkums un tamlīdzīgas lietas. Galvenais, ko atcerēties jauniešu bezdarba jomā, pazaudējot paaudzi, kura šobrīd ir gatava aktīvi ieiet darba tirgū, palielināsim visas Eiropas risks zaudēt cīņā ar citiem reģioniem. Tas nenozīmē tikai jauniešu anarhiju dienvidos, bet arī lielāku imigrācijas risku ES un augstāku iespējamību, ka vietējā mēroga uzņēmumi plānos savu biznesu citās pasaules valstīs. Pētera Grestes lieta Pašlaik Pēterim Grestem Ēģiptes tiesā ir cerības uz kasācijas tiesas lēmumu. Dokumenti ir iesniegti. Diemžēl Pētera tēvs Juris Greste nav optimistiski noskaņots par sagaidāmo. "Vispirms jāsaka – nekādu speciālu ziņu mums nav. Tas stāvoklis, kāds bija pāris mēnešus atpakaļ, turpinās. Mūsu patreizējās lielākās rūpes ir par to, ka mums ir apliecinājums jeb kvīts, ka tie apelācijas dokumenti ir iesniegti. Vairāk nekas nav zināms. Vārdu sakot, tai lietai nav nekāds numurs piešķirts, lai mēs varētu sekot tam, kur iesniegums pašreiz ir. Un jāsaka – tas mūs kreņķē. Bet citādi – nekādu jaunumu nav. Mums ir prieks teikt, ka Pēteris ļoti labi turas. Viņš turas ļoti drosmīgi, bet saprotiet, ka vīri, kas ir cieti koki, dažreiz sāk drupt, ja pārāk ilgi ir jādzīvo nenoteiktībā. It sevišķi, ja ir pārliecība, ka tu esi simtprocentīgi nevainīgs. Un tā lieta dienu no dienas nemainās. Iesniegums lietas pārskatei ir sprostā, ka nekas nekust. Tā ir vienkārši minēšana, jo nekāda faktiska informācija mums par to nav. Tā ir vienkārši cerība," skaidro sirmais vīrs.