Podcasts about latvijas laikmet

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim.  Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi un festivāla "Rīgas Mākslas nedēļa" izpilddirektori un kuratori Elīnu Drāki. Kopš LLMC dibināšanas 2000. gadā tā darbība būtiski ietekmējusi laikmetīgās mākslas attīstību Latvijā, piedāvājot māksliniekiem platformu radošai izpausmei un vairojot Latvijas laikmetīgās mākslas starptautisko atpazīstamību. LLMC aizsācis virkni būtisku procesu Latvijas kultūrtelpā, attīstot izglītības metodes un veicinot iekļaujošu pieeju mākslā. Bez piesaistes noteiktai vietai un izstāžu telpām, LLMC rīkotie pasākumi lielākoties notiek citu mākslas institūciju telpās. Organizācijas nomadiskais darbības veids iedvesmojis 25. gadadienas svinību formātu, rosinot uzlūkot LLMC kā dzīvu organismu – micēliju – kura darbības un ietekmes pavedieni izplatās caur mākslinieku, rakstnieku, dzejnieku, filosofu, pētnieku un kuratoru vadītām pastaigām, kopīgi kultūrkartējot pilsētvidi. Pasākumu cikla nosaukums “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens” ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Bolderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki.

Stāsta mākslinieks Krišs Salmanis Vai zini, cik Latvijā ir laikmetīgās mākslas centru? Es arī nezinu, jo ne visi mākslas centri sevi tā dēvē, pat ja pilda mākslas centra funkcijas. Protams, pazīstam Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kas rīko ikgadējo, plaši apmeklēto festivālu "Survival Kit", bet ir vēl krietna sauja dažādu laikmetīgās mākslas organizāciju. Šoreiz pastāstīšu par vienu no vecākajām un vienlaikus jauneklīgākajām – RIXC. Mana pirmā sastapšanās ar jauno mediju kultūras centru RIXC notika, pirms vēl tas bija nodibināts. Uzsākot mācības Latvijas Mākslas akadēmijā, brīdī, kad mūs iepazīstināja ar pasniedzējiem, aiz muguras dzirdēju jūsmīgus čukstus: "Reku, pats Šmitiņš!" Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir kas Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē, bet pēc intonācijas sapratu, ka tas strauji jālabo. No tiesas, Raitis Šmits un Rasa Šmite ir atlanti, kas joprojām tur jaunāko tehnoloģiju un atklājumu iedvesmotas mākslas latiņu pasaules līmenī. Uz deviņdesmito gadu vidū izveidotā Elektroniskās mākslas un mediju centra E-LAB bāzes veidotais Jauno mediju kultūras centrs RIXC ir dibināts 2000. gadā. E-LAB strauji guva starptautisku atzinību kā interneta radio un jauno mediju mākslas celmlauži. Viņu "Xchange interneta radio globālais tīkls" 1998. gadā saņēma "Ars Electronica" balvu. RIXC specialitāte ir plašāka, to raksturo tādas tēmas digitālajā mākslā kā atjaunojamā enerģija, tehnoekoloģija, māksla kā pētniecība, atjaunojamā nākotne un atklātie lauki. RIXC ir viens no galvenajiem Liepājas Universitātes Mākslas pētniecības laboratorijas un jauno mediju mākslas izglītības programmas dibinātājiem un izveidotājiem. Liepājas Universitātē jauno mediju mākslas programmu var apgūt bakalaura, maģistra un kopš 2013. gada arī doktorantūras līmenī. Centram ir bagātīga tīklošanās un sadarbības pieredze starptautiskā mērogā. Šobrīd Šmiti ar komandu attīsta Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas valstu sadarbības tīklu "Renewable Network", kas strādā ar mākslas un atjaunojamās enerģijas ilgtspējību, kā arī organizē starptautisku mākslinieku rezidenču programmu. RIXC producē mediju mākslas darbus, izstādes, starptautisku mākslas un zinātnes festivālu, kas līdz 2015. gadam bija pazīstams ar nosaukumu "Māksla + Komunikācija", kā arī izdod mediju teorijas un mediju vēstures publikācijas. Šogad RIXC mākslas un zinātnes festivāls norisināsies oktobrī "Kim?" Laikmetīgās mākslas centra telpās. Viena no neparastākajām RIXC darbības jomām ir tīkla mākslas vēsture. Ar Kultūras ministrijas atbalstu RIXC veido Latvijas tīkla mākslas arhīvu, restaurē tīkla mākslas darbus un rūpējas par to pieejamību. No RIXC aisberga redzamākā un pieejamākā daļa man šķiet mākslas centra galerija Lenču ielā 2. Vienmēr ir vērts iegriezties nelielajā telpā, jo tajā allaž gaida kāds pārsteigums. RIXC izstādēs vairāk nekā citās mākslas telpās tiek nodarbinātas ar mākslas uztveri tradicionāli nesaistītās maņas – tauste, oža, dzirde. Dažkārt te var ieraudzīt skaņu, vai piedalīties tās radīšanā ar eksperimentāliem instrumentiem. Citkārt pats jūtos kā māksla, kad izstādes darbi sāk mani vērot, nolasīt temperatūras, gaismas un trokšņu līmeņa izmaiņas vai, piemēram, alkohola molekulu klātbūtni gaisā. Te var gadīties, ka mākslas darbiem ir jāpiezvana no sava tālruņa, lai tie atklātos, vai jāparunājas ar kokiem, vai vienkārši jāpaklausās purva radio. Laikmetīgā māksla mēdz atstāt nepieejamības iespaidu, bet pat pirmo reizi verot RIXC galerijas durvis, nebūs ilgi jājūtas apjukušam, jo darbinieki māk saprotami izstāstīt izstādes būtību un sniegt atslēgu tālākai darbu atkodēšanai. RIXC darba lauks var šķist diezgan specifisks, bet laikā, kad klimata pārmaiņas un mākslīgais intelekts kļūst par neatņemamu jebkuras garākas sarunas sastāvdaļu, RIXC zinātniski mākslinieciskie pētījumi kļūst aizvien nozīmīgāki un saprotamāki mums visiem.  

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šogad atzīmē savu 25. pastāvēšanas gadskārtu, īstenojot performatīvu pastaigu un notikumu ciklu “Laiks, ausma vai garāmbraucošs vilciens”. Tā nosaukums ir atsauce uz vienu no ikoniskākajām Latvijas avangarda mākslas praksēm – “Gājieniem uz Boderāju” – ko 80. gados īstenoja NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dalībnieki. Plašā jubilejas programma tiks atklāta ar svinībām visas dienas un nakts garumā 31. maijā Rīgā, un turpināsies ar unikālas formas ikmēneša pastaigām līdz šī gada oktobrim. Sarunā ar Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi - par LLMC pirmsākumiem, sociālpolitiski interesējošām tēmām mākslas zinātnē un šo tēmu realizēšana LLMC darbībā. Par to, kā latviešu mākslinieki citādi runā par mākslu, par LLMC sasniegumiem gadu gaitā un pasākumu programmu 31. maijā. Vai svētkus un programmu esat veidojuši, atsaucoties uz saviem pagātnes notikumiem? Solvita Krese: Tieši tā, jo šos svētkus ar dažādām pastaigām svinēsim visu gadu. Mēs izdomājām, ka pastaigas ir mums adekvātākais formāts, jo mums ir šī nomadiskā daba. Mēs veidojam savas izstādes dažādu institūciju telpās, dažādās tukšās telpās, reģionos, starptautiski, un redzam mūsu ietekmi, kas pa šiem gadiem ir akumulējusies kā tāds micēlijs, kas izplešas mums apkārt. Tad mums likās - pastaigas, jā, mēs visu gadu staigāsim. Pirmā pastaiga, ar ko atklājam savas svinības, notiks 31. maijā. Tā ir 25 stundu performatīva pārvietošanās pilsētā, un mēs apstāsimies vairākās vietās, kur mums ir bijušas izstādes, un atsauksimies uz mūsu pagātni, rekonstruējot pagātnes pasākumus, bet kopā ar jauniem cilvēkiem, pārsvarā 25-gadniekiem. Rītu sāksim plkst. 11 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar vingrošanu - kā man rīts parasti sākas ar vingrošanu. Tur rekonstruēsim Kristīnes Kursišas veidota “Total Body Workout” performanci 2002. gada izstādei “Sestais elements”, bet kopā ar jauno horeogrāfi Ramonu Levāni un daudzām jaunām, skaistām, gudrām māksliniecēm, mūsu bijušajiem kolēģiem un arī tās performances dalībniekiem. Es pati tagad aktīvi trenējos, lai varētu izpildīt visus šos soļus un vingrinājumus, tā kā būs ļoti aizraujoši. Pēc tam mēs kopā ar “Grāfienēm” virzīsimies uz Latvijas Mākslas akadēmiju, un dārzā notiks rekonstrukcija performancei no pirmā “Survival Kit”, kad Katrīna Neiburga un Agnese Krivade veidoja zupas virtuvi un aicināja zupu vārīt dažādus tajā laikā zināmus māksliniekus, rakstniekus, dzejniekus. Šogad Katrīna un Agnese veidos zupu pēc savas receptes, bet tie, kas toreiz veidoja ēdienkarti, tagad nāks palīgā griezt un kapāt dārzeņus. Piedalās arī filozofijas žurnāls “Tvērums”, kuri vadīs sarunas ar zupas virtuves apmeklētājiem un runās caur mūsu izdevumu prizmu. Mēs jau vairāk nekā 20 gadus izdodam tulkojumus dažādiem, mūsuprāt, svarīgiem mākslas un kultūras teorijas tekstiem. “Tvērumieši” sarunāsies ar zupas ēdāju kompāniju par šīm tēmām. Diena tāda arī ir - vingrošana, pusdienas un tad ekskursija Nacionālajā Mākslas muzejā, kur skatāma Viktora Timofejeva izstāde, un Medicīnas muzeja dārzā notiks darbnīca bērniem. Bērnu programma ir neatņemama mūsu darbības daļa. Piedzīvosim mākslinieka Andra Eglīša personālizstādes “Joprojām zem debess juma” atklāšanu  Spirits & Wine telpās Andrejostā, bet nobeigums būs bijušās tekstilrūpnīcas “Boļševička” teritorijā Sarkandaugavā ar koncertu un ballīte līdz rītam, kurā Platons Buravickis nāks klajā ar saullēkta muzikālu performanci.  

Domāt par cilvēka un citbūtņu stāvokli klimata katastrofas noteiktā realitātē un to, kā tajā veidot attiecības ar pasauli un citām to apdzīvojošajām būtnēm, balstoties uz posthumānisma idejām aicina kritikas minifestivāls „Nomadiskie subjekti”. Kultūras rondo studijā filozofi Anne Sauka un Rūdis Bebrišs un dramaturgs Evarts Melnalksnis. Programmas "Kantastrofa" otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" notiks 30. aprīlī plkst. 17.00 K. K. fon Stricka villā. „Cilvēks nav radības kronis” un „dzīvībai tevī ir vienalga kā tevi sauc”. Šādi spriedumi uzreiz piesaista uzmanību. Tos izteikusi itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās teorijas laukā - Rozi Braidoti. Ar viņas uzrunu aizsāksies programmas “Kantastrofa” otrais kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti". Programmā arī filozofes Annes Saukas stāstījums un diskusija ar Annes Saukas, pētnieču Daces Bulas un Ievas Astahovskas dalību. Latvijas intelektuāļu kritiskajiem priekšlasījumiem sekos Ievas Salietes starpsugu koncerts, kurā klavesīniste saspēlēsies ar sēni Ežu dižadateni, asistējot skaņu māksliniekam Maksim Šenteļevam, un folkpanka grupas "Grēcīgie partizāni" koncerts. Ieeja uz visām norisēm ir bezmaksas. Minifestivālu rīko biedrības "Mākslas birojs" un "Tvērums" sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un portālu "Satori". Kritikas minifestivāls "Nomadiskie subjekti" turpina pirms gada iesākto starptautisko un starpdisciplināro programmu "Kantastrofa", svinot filozofa Imanuela Kanta 300 gadu jubileju.

Pētniecības dienaskārtība, apspriežot postkoloniālo stāvokli mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā domāt par to dažādās nozarēs? No 9. –12. aprīlim Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notiks starptautiska starpdisciplināra zinātniskā konference "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" (Postcolonial situation in the arts after the collapse of the Soviet Union: experience, impact, reassessment). Šī būs starptautiska konference, tādēļ noritēs angļu valodā, bet Kultūras rondo iespēja konferences tematiku apspriest latviski kopā ar pētniekiem. Raidījuma viesi: mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs.  

Lietuvas Nacionālā Mākslas muzeja filiālē Radvilas pils mākslas muzejā Viļņā vēl līdz 23. februārim skatāmā izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju". Aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un izstādē uzaicināto šolaiku mākslinieku stāstījumā, noskaidrojam, kuras no NSRD jeb 80. gados dibinātās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” idejām turpina iedvesmot. Interneta vietnē LSM.lv Viļņas izstādes recenzijā, pati, būdama nebijušo sajūtu restaurācijas savaldzināta māksliniece, Gundega Evelone raksta, ka “precīzi definēt un iezīmēt "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" ietekmes robežas, visticamāk, nebūs iespējams nekad. Skaidrs ir tikai aktīvās darbības laiks – septiņdesmito gadu beigas, astoņdesmitie un atslēgas personas – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, kas pulcēja ar sevi līdzīgi domājošos, kā arī tas, ka NSRD ir bijis un turpina būt nozīmīgs fenomens. Tā daudzveidīgo izpausmju dēļ – apvienība strādājusi teju ikvienā mākslas jomā, tā skaitā kultūras teorijās – un skaidrības un visu analizējošā prāta labad gribētos NSRD pasludināt par atsevišķu mākslas virzienu, vai vismaz postmodernisma atzaru, taču tas būtu pretrunā ar viņu izstrādāto "Aptuvenās mākslas manifestu". Māksliniece atzīmē arī, ka Viļņā skatāmā izstāde ir plašākā kāda jebkad tikusi sarīkota par  leģendāro apvienību, un tā nu sanāk, ka uz Radvilu pils mākslas muzeju, atkal citēšu, “no visa reģiona plūst īpatnējās NSRD radītās laiktelpas apmeklētāji”. Tā ir un viņu vidū arī es, Anda Buševica, un šai raidījumā, aptaujājot izstādes apmeklētājus, ieklausoties kuratoru un mākslinieku stāstījumā, mēģināšu nojaust,  kuras no  NSRD idejām joprojām turpina “transformēt situāciju”. Mani sarunbiedri šai raidījumā: mākslinieks Kaspars Groševs, izstādes kuratores Māra Traumane un Māra Žeikare. Izstāde "NSRD: Informācija par transformētu situāciju" tapusi sadarbojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centram ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju. Un Māra Žeikare sarunas iesākumā norāda uz to, ka Laikmetīgās mākslas centra krājumā atrodas Hardija Lediņa arhīvs, kas kalpojis par impulsu jau vairākām izstādēm un mākslas akcijām. Īpaši vērienīgi tās  notika pirms desmit gadiem, kad, sākotnēji puspajokam, reaģējot uz kultūras stratēģiju gadu nodēvēt kāda dižgara vārdā,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2015. gadu pasludināja par Hardija Lediņa gadu, atkārtojot viņa mākslas performances, sarīkojot Jura Boiko instalāciju  izstādi Nacionālajā Mākslas muzejā. Iznāca arī Māras Žeikares un Ievas Astahovskas 500 lapaspušu biezā NSRD darbībai veltītā grāmata. Un to var sajust arī Viļņas izstādē, ka Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas stāsts šo gadu laikā jau ir nopulējies, un tomēr arī šādu izstāžu rīkošana ir veids kā turpināt NSRD arhīva apzināšanu. 

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Stāsta mākslas zinātniece, mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītājas vietniece, izstāžu kuratore Vita Birzaka Vai zini, ka vides objekts "Lielā vāze" pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas sastāv no divām daļām? Un vai zini arī to, kur novietota mākslas darba ceturtdaļa? Daudzi noteikti būs pamanījuši majestātisko oranžo vāzi pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas. Tā ir mākslinieka Ojāra Pētersona vides mākslas objekta "Lielā vāze" viena daļa, kura 2014. gada agrā novembra rītā ieņēma vietu pie toreiz tikko atklātās Gaismas pils – mūsu galvenās grāmatu krātuves. Savu "jā" vārdu šim mākslas darbam bibliotēkas ārtelpā teica arī arhitekts Gunārs Birkerts. Vāze ir tikai viens no paliekošos materiālos veidotiem astoņiem vides mākslas objektiem, kas realizēti Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas "Māksla publiskajā telpā" ietvaros, sadarbojoties privātai institūcijai un Rīgas pilsētai piecu gadu garumā – no 2013. – 2018. gadam. Joprojām pilsētvidē dzīvo gan Ērika Boža "Soliņi" Bastejkalna virsotnē un Lienes Mackus bronzā atlieta Rīgas ģerboņa lauva atpūtā pie Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja pieturas, gan Brigitas Zelčas-Aispures un Sanda Aispura "Klusā daba" un Aigara Bikšes "Meitene ar kurpi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā. Savā ziņā unikāla lieta, ņemot vērā, ka joprojām nav konsekventa uz ilgtspējību vērsta kopēja koncepta par mākslu Rīgas publiskajā telpā. Ojāra Pētersona vides objekts "Lielā vāze" ir viens veselums, kas sadalīts divās daļās - ¾ un ¼. Lielākajai daļai pie Nacionālās bibliotēkas precīzi atbilst mazākā pie Rīgas Stradiņa Universitātes Dzirciema ielā, tā simboliski apvienojot abas zināšanu krātuves. Jebkurš domās vāzes daļas var savienot kopā vai, no putna lidojuma kartē skatoties, novilkt starp tām taisnu līniju. Pētersona "Lielo vāzi" iedvesmojis Garlība Merķeļa teksts "Vidzemes senatne", ko pats mākslinieks nodēvējis drīzāk par XVIII gadsimta laikmetīgo mākslu, nevis vēstures liecību par tā laika latviešiem. Merķeļa teksta fragments lasāms uz vāzes keramikas mozaīkas. Uz katras no vairāk nekā 14 000 keramikas plāksnītēm izvietots viens burts no "Vidzemes senatnes" teksta. Lielās vāzes forma un virsmu sedzošā mozaīka ļauj nolasīt antīkās pasaules mantojuma un vēsturiskā uzslāņojuma klātbūtni, savukārt griezuma vietā iestrādātais pelēkais granīts vairāk saistās ar vietējo dabu un kultūru. Kā objekta atklāšanā minēja projekta kuratore Helēna Demakova: "Divdaļīgā "Lielā vāze" nav lieliskā mākslinieka mirkļa kaprīze, bet gan rokraksta iezīme. Lai atceramies kaut vai 2014. gadā Vācijā, Ekernferdē, atklāto skulptūru "Tilts pāri jūrai". Oranžās skulptūras otra daļa atrodas topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja mākslas darbu krātuvē un joprojām gaida iznācienu pilsētvidē." Jāpiezīmē, ka tieši Merķeļa teksta fragmenta publikācija latviešu, angļu, franču, vācu, spāņu un krievu valodā veido mākslas objekta trešo un pēdējo daļu. Ojāra Pētersona dizainā veidotā oranžā grāmata ir pieejama Latvijas bibliotēkās.

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus. Par izstādi un latviešu mākslinieku darbu kolekciju Malmē stāsta studijā viena no izstādes kuratorēm Solvita Krese un izstādes arhitekte Līva Kreislere. 1939. gadā Malmes Mākslas muzejam (Malmö Konstmuseum) kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta. Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu uz vairāk nekā diviem mēnešiem atgriežas Latvijā. Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

Kad pieņemts nākamā gada valsts budžets, varam lēnām mēģināt saprast, ko tas nozīmēs kultūras nozarē. Šoreiz par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un nacionālo balvu vizuālajā mākslā. Izstāžu zāles „Arsenāls” pārbūve un rekonstrukcija, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ieceres tālākvirzība, dažādo balvu klātesamība nozarē – pieturas punkti, izvaicājot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci.  

Muzeju sabiedrību satricinājis jautājums par jaunu finansēšanas modeli akreditētajiem privātajiem muzejiem, kas savukārt  aktualizē arī citus ar nozari saistītus būtiskus jautājums. Kas ir profesionāls muzejs un kas to nosaka? Ko nozīmē taisnīgi vai netaisnīgi piešķirta nauda muzejiem un kādi ir kritēriji, kas noteiks finansējuma piešķiršanu muzejiem no Kultūrkapitāla fonda? Kultūras rondo studijā analizē nozares pārstāvji. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda un Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Elīna Vikmane, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, Muzeju padomē pārstāv privātos, akreditētos muzejus, izdevējs un Drukas muzeja idejas autors Valters Dakša, VKKF Kultūras mantojuma komisijas priekšsēdētāja Una Sedleniece, viņa ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece administratīvajā darbā, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja, Latvijas Muzeju padomes dalībniece, šķirkļa “Muzeji” autore Nacionālajā enciklopēdijā. Mēneša sākumā vairāki privāti muzeji cēla trauksmi par Kultūras ministrijas (KM) plāniem ieviest jaunu finansēšanas modeli, kas paredz ministrijas izvēlētu privāto valsts akreditēto muzeju finansēšanu nodot Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) rokās. Par finansējuma izmaiņām īpaši satraukti ir Imanta Ziedoņa muzeja pārstāvji, kas vērsušies ministrijā ar atklātu vēstuli, kurā izteiktas bažas par apdraudējumu muzeja pastāvēšanai. Vēl trīs muzeji, kurus skartu jaunais finansējuma modelis, ir Žaņa Lipkes muzejs, Barikāžu muzejs un Mākslinieku savienības muzejs. Ir jau zināms, ka no 4. novembra Latvijas privātie akreditētie muzeji varēs konkursā cīnīties par finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fondā. Konkursa rezultāti būs zināmi pirms Ziemassvētkiem, iespējams ir pretendēt uz finansējumu trim gadiem.

Kultūras, mākslas un pilsētvides attiecības un mijiedarbe ir šā gada laikmetīgās mākslas festivāla „Survival Kit” centrā. Radies pirms 15 gadiem kā spontāna reakcija uz ekonomiskās krīzes iztukšotajiem galvaspilsētas skatlogiem, „Survival Kit” jeb „Izdzīvošanas komplekts” kļuvis par starptautiski pamanāmu mākslas notikumu, kas turpina reaģēt gan uz pasaulē aktuāliem un pašu mājās sāpīgiem jautājumiem. Šī gada festivāla tēma „Mērījumi” apzina plaisas sabiedrībā un pilsētā un meklē iespējamos saskares punktus. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotais festivāls „Survival Kit” sāksies šodien, 6. septembrī, un turpināsies līdz 6.oktobrim. Rītvakar „Baltās nakts” ietvaros tas sagatavojis īpašu programmu „Naktsmērs”, kas notiks gan Vecrīgā, gan Āgenskalnā.

"Klasikā" tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centra un Rotko muzeja izstāžu kuratoru Aivaru Baranovski, un sarunu veltām gaidāmajām aktualitātēm Rotko muzejā, kur 13. septembrī sāksies rudens izstāžu sezona ar četrām jaunām ekspozīcijām, kā arī pieredzei, kas gūta Itālijas pilsētā Faencā, kur notika astotais keramikas festivāls Argilla Italia 2024. Šogad festivāla uzmanības centrā bija Baltijas mākslinieku darbi ar izstādi Connections jeb "Savienojumi". Inta Zēgnere: Kas tad būs skatāms šajā rudens sezonā? Ar ko priecēs Rotko muzejs? Aivars Baranovskis: Sākšu ar galveno izstādi – Jana un Evas Švankmaijeru retrospektīvo izstādi "Disegno Interno: Padodies savām apmātībām", kas veltīta leģendārajam čehu kinorežisoram, māksliniekam Janam Švankmajeram un viņa dzīvesbiedrei Evai Švankmajerovai. Tā zīmīgi – piektdienā, 13. datumā, diezgan drūmās un tumšās noskaņās. Tā ir ārkārtīgi spēcīga, cilvēka zemapziņas slāņus uzšķērdoša izstāde, veltījums šī režisora un viņa sievas dzīves gājumam: retrospekcija ar visiem viņu darbiem un filmām. Bet Švankmaijeram jau raksturīgs arī tāds savdabīgs humors, nevarētu teikt, ka tās būtu vienas vienīgas šausmas – tur ir tik daudz smalka humora, arī viņa animācijas filmās. Jā gan, viņa radošā bagātība iedvesmojusi gan Timu Bērtonu, gan "Monty Pyton" veidotājus: viņi visi atsaucas tieši uz Janu Švankmaijeru kā sākumu, kurš bijis par pamatu melnajam humoram, dažkārt – humoram bez robežām. Un tāds ir arī pats Jans Švankmaijers: viņš tik tiešām spēlējas ar savu apziņu, ar citu cilvēku apziņu – gan savās filmās, gan īsfilmās, gan, protams, arī mākslas darbos. Viņš pats gan ļoti izvairījās sevi saukt par mākslinieku – negribēja viņš šo titulu sev piešķirt. Viņš bijis skulptors un režisors, scenogrāfs un animators, un kas vēl tikai nē… Kas tad būs skatāms izstādē? Redzēsim rekvizītus no filmām, arī unikālos mākslas darbus – gan gleznas, gan grafikas, gan zīmējumus, brīvās rokas zīmējumus, asamblāžas un kolāžas – visu pēc kārtas, kas nu bijis izmantots gan filmās, gan animācijas īsfilmās. Tāda groteskuma parāde...  Tev kā kuratoram tas nav bijis viegls uzdevums... Bijis tiešām smagi, arī fiziski smagi: tās ir vairākas fūres, kas pie mums ir atbraukušas, un pašu priekšmetu skaits ir tikpat, cik gadā dienu – 365 objekti... It kā jau mums šķita, ka Rotko muzejam ir ārkārtīgi plašas telpas, bet šobrīd, kad tas viss ievests iekšā, domājot, kā to visu eksponēt, vēl mums ir daudz izaicinājumu priekšā. (smejas) Vairāk – audioierakstā.

Kā programmas “Latvijas skolas soma” saturā nodrošināt līdzsvaru starp tradicionālās un laikmetīgās kultūras piedāvājumu? Kādu kultūrprojektu papildinājumu ir guvusi programma „LatvijassSkolas soma” un ko tas prasa kā no skolotājiem tā skolu jaunatnes, Kultūras rondo vērtē Aija Tūna, programmas "Latvijas skolas soma" nodaļas vadītāja, Sabīne Ozola, programmas eksperte administratīvajos jautājumos un zinātniskā asistente, kā arī mākslas zinātniece Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izglītības un mākslas mediācijas programmu kuratore. Projekts "Latvijas skolas soma" darbojas jau piecus gadus un ir veikts apjomīgs pētījums par darbu pirmajā piecgadē.  "Pirmais lielais secinājums ir tas, ka mūsu trakā ideja - no viena liela simtgades svētku pasākuma, kas veltīts bērniem un jauniešiem, izveidot kaut ko visaptverošu, regulāru un paliekošu, tas mums ir izdevies," atzīst Aija Tūna. "Programma sākās Latvijas valsts simtgades ietvaros, un tas no sākuma bija kā ideja un iniciatīva. Tad mums bija pilotprojekti, un tad mēs 2018. gada rudenī sākām programmu. U mūsu ambīcija - lai katrs skolēns semestra laikā pieredze vismaz vienu kultūras norisi, ir par 98-99% īstenojusies." Skolas somas satura izmantošana mācību procesā ir ne tikai katra skolotāja, bet visa skolas kolektīva kopīga pieredze. Lai gūtu priekšstatu, kā “Skolas somas” programmu savā darbā izmanto skolotāji, sazinājāmies ar Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1.pamatskolas direktora vietnieci audzināšanas jomā Mairu Vimbu un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolotāju, Izglītības attīstības centra projektu koordinatori un pasniedzēju Ingūnu Irbīti. Ingūna šobrīd vada nodarbības “Latvijas skolas soma” programmā “Kultūras norises kā mācīšanās resurss    

Kā virzās Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts un kuri jautājumi ir Kultūras ministrijas darba grupas dienas kārtībā, pārrunājam Kultūras rondo studijā ar darba grupas vadītāju Līnu Birzaku-Priekuli, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekli Elīnu Vikmani un Rīgas Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāju Inesi Andersoni.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš ar mākslas producenti Elīnu Vikmani un mākslas kritiķi, arī tēlnieci Gundegu Eveloni runā par Hanzas ielā skatāmo dāņu mākslinieka Ufes Isoloto izstādi "Mūsu mājas bija zeme. Uzplaukums". *** Mākslinieka Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratora Jākoba Lilemozes (Jakob Lillemose) Venēcijas biennālei 2022 radītā iespaidīgā instalācija – kentauru ģimenes drāma idilliskā lauku sētā – Rīgas izstādē pārtapusi stāstā par cilvēces nākotni vizuāli krāšņā nezināmu augu un dabas elementu scenogrāfijā ar atsaucēm uz pilsētas jūgendstila arhitektūru. Hiperreālistiskā fantāzija radīta ar jaunu pasauļu būvēšanas metodi un iemieso vizuālās mākslas, kino, scenogrāfijas, dizaina un literatūras jomu saplūsmi. Īpaši radītais pavadošais stāsts pārvaicā cilvēku priekšstatus par uzplaukuma nozīmēm, nākotnes dzīvi uz Zemes un cilvēka lomu tajā. Izstāde skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda izstāžu zālē New Hanza biroju ēkā, M. Tāla ielā 1, Rīgā (pie Hanzas perona).  

Valmierā pilsētvidē atklāta izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”, kurā astoņi Latvijas mākslinieki mijiedarbojušies ar Māra Bišofa daiļradi un radījuši paši savus darbus. Darbi skatāmi Valmieras pilsētvidē no ēku sienām, parkiem un jumtiem līdz veikalu plauktiem un avīžu slejām. Izstāde raisa polemiku un jau tagad norit diskusijas gan valmieriešu vidū, gan starp pašiem māksliniekiem. Izstādes centrālā ass ir Māris Bišofs, mākslinieks un ilustrators, kura īpašo rokrakstu pazīst ļoti daudzi. Dzimis Rūjienā, dzīvojis un strādājis daudzviet pasaulē, bet jau 20 gadus mīt Latvijā. Ir izdotas vairākas Māra Bišofa darbu grāmatas, kā arī notikušas daudzas personālizstādes. Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un viena no izstādes „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” kuratorem, atklāj, ka notikums saistīts ar programmu, ko Valmiera izstrādāja, lai pretendētu uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu. Titulu gan neieguva, bet dažus projektus nolēma aizstenot. Piedāvājums iekrita auglīgā augsnē. Dažas dienas pirms izstādes atklāšanas Valmierā tiekos ar Ēriku Boži, tobrīd instalācijas vēl top darbnīcā, bet jau ilgu laiku Ēriks seko Bišofa daiļradei. Tikšanās reizē Ēriks telefonā rāda, kas no sadzīves priekšmetiem būs arkas pildījumā – gan spilgti oranža veļasmašīna, veikala svari, skaitīkļi, gan frizētavas matu žāvētājs, gan citi nesenās pagātnes priekšmeti. Darbs būšot negants, ja salīdzina ar Liepājas „Vēja paviljonu”. Protams, tagad arku var redzēt Valmierā, Jāņparkā. Otra instalācija, objekts – situācija, radīta un atrodas Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas pamestajā baseinā. Ērika fotogrāfijās redzu klavieres, kas atraktīvā veidā karāsies virs baseina pie pašas tramplīna malas, bet baseinā izkārtotas dzīvokļa mēbeles.   Vairākus māksliniekus, ko kuratores Solvita Krese un Māra Žeikare aicinājušas piedalīties, saista tas, ka viņi strādā ar zīmējumu līdzīgi kā Bišofs. Izstāde pilsētvidē atklāta nesen, taču jau tagad raisījusi diskusiju un pat polemiku, atklāj Solvita Krese. Spraiga viedokļu apmaiņa izvērtusies arī starp pašiem māksliniekiem Māri Bišofu un Ingrīdu Pičukāni. Izstādes pilsētvidē apmeklētājiem Valmierā topošā laikmetīgās mākslas telpa "Kurtuve"kļuvusi par izstādes informācijas centru, kur iespēja aplūkot Māra Bišofa oriģināldarbus, kā arī saņemt izstādes karti un uzzināt vairāk par izstādes norisi. Līdz 10. novembrim izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” apskatāma Valmieras pilsētvidē – no ēku sienām un jumtiem līdz pat veikalu plauktiem.

Ukrainas humānās un  kultūrdomas vēstnese Eiropā – tā var teikt par mūsdienu ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko.  Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā viņa turpina publiski skaidrot kara kontekstu, Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi.  Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā izdotajiem darbiem pievienojas ukraiņu autores Oksanas Zabužko jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” Kristapa Vecgrāvja tulkojumā. Grāmatas atklāšanas svētkos tikāmies ar tās autori. Grāmatas atvēršanas svētkos sarunas ritēja galvenokārt angļu valodā, jo ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko grāmatas „Visgarākais ceļojums” atvēršana bija pulcējusi  starptautisku auditoriju. Lai gūtu ieskatu grāmatas oriģinālajā tekstā un  tulkojumā, nelielu fragmentu lasīja pati autore savukārt tulkojumu aktrise Baiba Broka. Grāmatu no ukraiņu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis. Oksana Zabužko, nevēloties nogurdināt ar garu lasījumu, bet, lai dzirdam valodas skanējumu, iesāk ar grāmatas ievadu - Priekšvārda vietā. Sieviete ar ceļasomu. Iepazīstinot ar savu grāmatu un atklājot, kas to rosinājis, Oksana Zabužko aizrautīgi stāsta: „Būtībā grāmata ir eseja, kas paskaidro mana itāļu izdevēja trako ideju sniegt kultūras un vēsturiskos kontekstus par šo karu, par kuru Rietumos ir visai miglains priekšstats. Tāds bija mana starptautiskā aģenta lūgums apmēram vienu nedēļu pēc Krievijas iebrukuma, kad es iestrēgu Polijā bez sava datora, ar mazo ceļasomu, un visu laiku to vien darīju, kā runāju. Nemitīgi runāju, jo man bija intervijas 17 - 18 stundas katru dienu. Vienīgais, ko es varēju darīt, jo kaut kas bija  jādara, kaut kā jāpalīdz šajā situācijā. Itāļu izdevējs teica, uzraksti kaut ko tādu, kā raksta Timotijs Snaiders ( viens no ievērojamākajiem  Austrumeiropas vēstures pētniekiem  pasaulē). Es teicu: Nē, nē, nē, es zinu Timotiju Snaideru. Pat ja es būtu kvalificēta vēsturniece, kaut ko šādu nedarītu,  man nav pieejama mana bibliotēka, mana bibliotēka ir Kijivā un tā tagad tiek bombardēta. Mana pozīcija ir īpaša, maigi izsakoties.”  „Visgarākais ceļojums” rakstīts  hibrīdmemuāru formā, kur trāpīgas personiskas atmiņas savijas ar kritisku analīzi un vēsturisko fonu. Tālāk rakstniece min, kas tik nav noticis pagātnē, ko piedzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki, taču  tagad mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Bet vai kaut kas ir mainījies? Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Zabužko bez apstājas turpina publiski skaidrot kara kontekstu, Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi un Krievijas imperiālās ambīcijas. Viņa ir uzstājusies Eiropas parlamentā, un daudzviet Eiropā. Arī, esot Rīgā, rakstniece uzsver, ka skaidrojot un stāstot  ir veids kā  viņa cīnās un aizstāv savu valsti. Oksana Zabužko ir rakstniece, dzejniece, eseju autore. Starp citu,  viņas pirmais romāns, kas iznāca 1996.gadā, „Lauka pētījums ukraiņu seksā”, kurā Ukrainas vēsture skatīta caur mazohisma, vardarbības, pakļaušanas prizmu, izraisīja pretrunīgu kritiķu reakciju, taču  kļuva par pirmo bestselleru neatkarīgajā Ukrainā un atzīta par grāmatu, kas neatkarības gados atstājusi vislielāko iespaidu uz Ukrainas sabiedrību. Romānā „Pamesto noslēpumu muzejs” (2009) stāstījums vērpjas trijos vēsturiski nozīmīgos laikposmos – Otrā pasaules kara laikā, kur cīnījās Ukrainas Sacelšanās armijas, septiņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Arī man iespēja uzrunāt rakstnieci un, kad  pieminu viņas dzimšanas dienu, kas ir tieši jaunākās grāmatas atvēršanas diena Rīgā, Oksana Zabužko nosaka, jā, jā apsveikumi telefonā pienāk. Kad sanākušajiem ir iespēja uzdot rakstniecei jautājumus, izskan arī pateicības vārdi no klāt esošajiem ukraiņiem. Oksana Zabužko ir Ukrainas kultūrdomas un humānās domas vēstnese Eiropā, tā uzskata ne tikai ukraiņi, bet  arī  grāmatas tulkotājs Kristaps Vecgrāvis, kurš atklāj savas domas par grāmatas saturu un tulkošanas specifiku. Kristaps Vecgrāvis līdz šim nav ticies ar rakstnieci,  tāpēc grāmatas atvēršana ir īstais brīdis, lai aprunātos, jo tulkošanas procesā autori nav traucējis. Oksanas Zabužko eseja „Visgarākais ceļojums” iznāk Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā un grāmatas atvēršana iekļauta festivāla „Survival Kit” programmā. Grāmatas atklāšanas nedēļā notika vēl divi pasākumi, kuros piedalījās Oksana Zabužko. Valodu mājā - saruna „Sieviete karā”, savukārt „Survival Kit” publiskajā programmā saruna „Karš pret pasauli: Krievijas iebrukums Ukrainā un tā ekoloģiskās sekas”.

Laikmetīgā māksla, kas var būt nevis tīri intelektuāla, bet arī ļoti emocionāla un gluži ķermeniska pieredze – tāda bija dāņu mākslinieka Ufes Izoloto un kuratora Jākoba Lillemozes iecere, radot Dānijas paviljona izstādi pagājušā gada Venēcijas mākslas biennālei, ko virkne apskatnieku ierindoja starp spilgtākajiem iespaidiem. Mākslinieki radījuši iztēlotu nākotnes pasauli, ko apdzīvo hiperreālistiski kentauri, ļaujot katram skatītājam veidot pašam savu stāstu par tiem. Tagad šī izstāde atceļojusi uz Rīgu. Izstāde “Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums” radusi mājvietu tikko pabeigtā biroju ēkā trokšņainās Hanzas ielas malā, līdzās Hanzas peronam. Pirmā stāva zāles neapstrādātajās betona sienās un grīdās jaušams kaut kas pirmatnējs, ko mākslinieki integrējuši izstādes stāstā. Dāņu mākslinieka Ufes Izoloto vadībā ienirstam izstādes pasaulē, kur smaržo pēc kaltētām jūraszālēm. Jūraszāļu kaudzēs mētājas svešādi veidojumi, kas it kā atgādina dabas veltes, taču ir mutējuši mums nepazīstamās formās. Kolonnas klāj it kā senus laikus redzējuši jūgendstila rotājumi, ko, iedvesmojoties no vietējās arhitektūras, īpaši Rīgai radījušas dāņu mākslinieces, kas strādā arī Larsa fon Trīra filmās. Bet izstādes centrā ir divi hippereālistiski kentauru ķermeņi. Lielāki par cilvēku, tomēr izskatās tik īsti, ka grūti atraut acis. Kentauru ķermeņi veidoti no silikona, cilvēka matiem un dāņu šķirnes zirgu ādas, un uz tiem vienlaikus it kā gribas skatīties, bet ir arī ļoti neomulīgi. Viens no kentauriem guļ uz grīdas un laiž pasaulē kentauru mazuli, bet otrs turpat netālu ir pakāries. Tas ir kā filmas stopkadrs, kas skatītājam liek minēt, kas te noticis un kas varētu notikt pēc tam. Strādājot pie šīs izstādes Venēcijas biennālei, mākslinieks Ufe Izoloto un kurators Jākobs Lillemoze radījuši veselu fantāzijas pasauli, par kuru varētu stāstīt stundām. Ir skaidrs, ka pasaule ir mainījusies, un tagad to apdzīvo kentauri. Kas tieši ir noticis – par to savas versijas var veidot paši skatītāji. Varbūt kentauri ir cilvēku radītas būtnes, jo paši savā ķermenī cilvēki šajā pasaulē vairs nevar izdzīvot? Antīkā pasaule un mitoloģija te satiekas ar biotehnoloģijām un identitātes jautājumiem. Dabas tēma līdzās hipnotizējošajiem kentauru ķermeņiem izstādē ienes vēl vienu stāsta slāni. Piemēram, kaltētās jūraszāles ir arī stāsts par Dānijas vēsturi un tradīcijām: tās ievāca un izmantoja māju jumtiem – līdz pat metru biezi jumti, kas nedeg, nesamirkst un nepelē, šodien ir nelielās Leso salas vizītkarte. Taču šajā izstādē daba ir mainījusies: tā ieguvusi jaunu spēku un pilnībā valda kentauru apdzīvotajā pasaulē, kur dzīvības sula ir kļuvusi gluži burtiska un plūst caur kentauriem piestiprinātajām caurulītēm. Rodas asociācijas ar mākslīgā intelekta un klimata pārmaiņu pārvaldītu pasauli, taču izstādes autori nesniedz vienu “pareizo” atbildi, kas te domāts. Abus izstādes veidotājus iedvesmo populārā kultūra, filmas, komiksi, zinātniskās fantastikas darbi. Kā norāda kurators Jākobs Lillemoze, savā ziņā šis ir arī viņu veltījums iztēles dižgariem un radošajam darbam, kas ne vienmēr atrod savu ceļu mākslā, jo mākslas pasaule nereti ir vairāk intelektuāla, nekā iztēles pilna. Mēs gribējām doties vairāk iztēles virzienā, saka Lillemoze. Un skatītājiem tas patika. Izstāde līdz šim bijusi apskatāma Venēcijas biennālē un mākslinieku mājās Kopenhāgenā. Rīga ir trešais pieturpunkts. Katrai izstādes vietai radīts mazliet cits pavadošais stāsts un noskaņa, ņemot vērā apkārtējo kontekstu, kuram mainās līdzi arī pati izstāde, stāsta Izoloto un Lillemoze. Jaunā biroju ēka, kurā iekārtota kentauru izstāde, pieder "Pillar" grupai, tāpat kā "Hanzas perons" un Laikmetīgās mākslas muzejam iecerētā teritorija tai līdzās. Un tam ir cieša saistība, jo izstāde uz Rīgu atceļojusi, tieši domājot par nu jau gadiem iestrēgušo muzeja projektu, ko savulaik sāka īstenot "ABLV Bank" labdarības fonds. Izstādes kuratore Latvijā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle un Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Elīna Vikmane. Izstādi pavadīs arī sarunu programma par tādām tēmām kā hibriditāte, iztēles pasauļu radīšana, māksla un veselība, un arī, piemēram, - kā lasīt pasakas, kurās allaž kāds nomirst, un kā runāt ar bērniem par šo tēmu. Izstādei tapusi arī izglītības programma, kas iekļauta “Latvijas skolas somas” programmā. Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme" līdzās "Hanzas peronam" būs apskatāma no 23. septembra līdz 19. novembrim.  

Uzticība materiālam – Sanitas Ābelītes personālizstādē “Terra” un eksperimenti ar materiālu simpozija “KUR 2023” izstādē. Sākusies 4. Latvijas keramikas biennāle. Kultūras rondo tiekamies ar māksliniecēm Sanitu Ābelīti, Agnesi Sunepu un kuratoru Aivaru Baranovski. Sanitas Ābelītes personālizstāde “Terra” ir cieņas, mīlestības un uzticības apliecinājums materiālam, ar kuru viņa ir saistīta jau vairāk nekā divdesmit gadu. “Terra”, formās un krāsās daudzveidīgā un daudzskaitlīgā kompozīcija, veido vienotu ainavu, kur katram priekšmetam ir sava nozīme un vieta. “Veidošanas procesā domām un idejām ļauju brīvi plūst, process ir intuitīvs, un man ir tikai daļēja kontrole pār notiekošo,” savu radošo darbu raksturo māksliniece. Izstādē skatāmie darbi ir radīti no 2020. līdz 2022. gadam. Eksponētie priekšmeti ir veidoti no māla, porcelāna un šamota, izmantotas dažādas apdedzināšanas tehnikas – naborigama, raku, elektriskais un gāzes dedzinājums. Aktualizējot laikmetīgās keramikas nozīmi Latvijā un starptautiski, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru jau ceturto reizi organizē Latvijas Keramikas biennāli. Šogad pasākumi gaidāmi Rīgā, Daugavpilī un pat Portugāles pilsētā Aveiru. Latvijas Keramikas biennāles centrālais notikums jau tradicionāli ir konkursa izstāde "Martinsona balva", kas nemainīgi būs skatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un kopā ar rudens izstāžu sezonu tiks atklāta šī gada 8. septembrī. Līdz ar svinīgo atklāšanu tiks publiski paziņoti arī starptautiskās žūrijas izvēlēti konkursa izstādes starptautiskie un nacionālie laureāti. Kā informēja organizatori, šogad "Martinsona balvai" tika saņemti 685 izcili pieteikumi no 71 valsti pārstāvošiem māksliniekiem, tostarp 68 pieteikumi no Latvijas māksliniekiem, kas ir līdz šim lielākais pieteikumu skaits "Martinsona balvas" konkursa izstādes vēsturē. Biennāles programma apskatāma Marka Rotko centra mājaslapā.  

"Mēs esam kā nelielas skrūvītes šajā  pasaules politiskajā situācijā, taču arī mēs ko varam," par savu sūtību pierobežā saka paši mākslinieki. Aizvadītās nedēļas garumā projekta "Collective Community Movement" ietvaros Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā – notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti". Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas. Kā viens no šīs ekspedīcijas  pēdējiem pasākumiem bija pierobežā – mākslinieces Gundegas Evelones vadītā “Vēstuļu vīšanas darbnīca”, kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli. Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu - "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas-Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika  nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei. Kāds vēstījums tika iekļauts šajā vēstuļu simboliskajā vijumā,  kādi secinājumi par ekspedīcijā pieredzēto pašiem māksliniekiem un kāda bija galvenā šīs ekspedīcijas ideja, par to ierakstā no Baltkrievijas pierobežas Indrā un Piedrujā. Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek jau ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus. „Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā.  Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projekta ietvaros, šogad tas notiek festivāla Survival Kit 14  ietvarā. Vienmēr mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā un tagad, pēdējos gadus  Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies,” Ssāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. „Mums gribas saprast, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī mūs. Un šī gada festivāla Survival Kit tēma „Attāluma draudzības” ietiecas arī mūsu ekspedīcijā.Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības  vai kādas ir šīs pārrautās saites starp piemēram Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē. Kas tagad tur notiek, šī  situācija ir mainījusies tieši kara dēļ. Mēs mēģinām tagad izsekot tos pavedienus, kā mēs uz to varam paskatīties.” Šis skatījums primāri notiek caur šo ekspedīciju, tieši tiekoties un runājoties ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs. Šai  pārrobežu performatīvajai  akcijai Piedrujā būs turpinājums.  Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.

Mākslas kritiķis Vilnis Vējš par Medicīnas vēstures muzejā skatāmo psihiskajai veselībai veltīto laikmetīgās mākslas izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā" sarunājas ar izstādes kuratori Lauru Brokāni un mākslinieci Sarmīti Māliņu. *** Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē "Kā es jūtos pēdējā laikā" par psihiskās veselības tēmu domā laikmetīgās mākslas autori – gan par savu vai tuvinieku slimības pieredzi un profilaksi, gan pētot sabiedrības aizspriedumus un tēmas stigmatizāciju. Ģeopolitiskā spriedze, klimata trauksme, pandēmijas radītā nošķirtība un pastiprinātā tehnoloģiju lietošana atstājusi ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību. Kopš pandēmijas laika šī tēma publiskajā telpā kļuvusi arvien aktuālāka, taču joprojām valda arī daudz aizspriedumu, aizdomu un nosodījuma. Lai veicinātu sabiedrības izpratni un mazinātu aizspriedumus par šo tēmu, izstāde pievēršas dažādiem psihiskās veselības skatpunktiem – personīgai cīņai ar depresiju, pārdzīvojumam, pieredzot tuvinieka zaudējumu, pašpalīdzības tehnikām un profilaksei, kā arī stereotipu atsegšanai. Izstādes kuratore Laura Brokāne uzskata: "Māksla var pavērt tēlainu valodu, kurā saņemt drosmi runāt par psiholoģiski grūtām pieredzēm, veicinot izpratni un empātiju arī plašākā sabiedrībā. Vienlaikus, runājot par psihiskās veselības jautājumiem, ir ļoti svarīgi veidot un uzturēt tiešu valodu. Tendence tos estetizēt nereti rodas tieši no bailēm un apspiestības, tādējādi mazinot tēmas nopietnību. Izstāde ir mēģinājums noturēt šo trauslo balansu, tāpat kā daudzi no mums šobrīd balansē starp ikdienas rutīnu un iekšējo nemieru." Ņemot vērā trauslo un sazaroto tēmu, laikmetīgās mākslas izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" un tās pavadošā programma piedāvā drošu satikšanās vietu muzejā, kur atpazīt un dalīties ar sarežģītām psiholoģiskām pieredzēm  gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Izstādē pārstāvētie mākslinieki: Anda Lāce, Līga Spunde, Reinis Hofmanis, Anna Salmane, Andris Kaļiņins, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Ieva Vīksne, Zane Tuča, Sanita Tauriņa un Ernests Vilsons

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās Ukrainas grāmatu mākslinieki Romana Romanišina un Andrijs Lesivs. Abi ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori, Ukrainas PEN biedri. Kopīgi dibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Mākslinieku dueta grāmatas tulkotas un izdotas vairāk kā 30 valodās, tai skaitā latviešu valodā. Par saviem darbiem saņēmuši daudzus starptautiskus apbalvojumus. Viņu viesošanos Rīgā organizēja izdevniecība „Liels un mazs” sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un programmas „Radošā Eiropa” līdzfinansētu sadarbības projektu „Aldus Up” . Ir silta, saulaina diena, saruna ar māksliniekiem notiek Mākslas akadēmijas dārzā, kad esam iepazinušies un esmu uzzinājusi, ka ielūgumu viesoties saņēmuši no izdevniecības „Liels un mazs”. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori. Abi dzīvo un strādā Ļvivā. Pēc Ļvivas Nacionālās mākslas akadēmijas absolvēšanas kopā nodibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Saruna aizvirzās arī par karu, kā iespējams strādāt, iespiest grāmatas kara apstākļos. Šobrīd mākslinieki strādā pie ilustrācijām mūsdienu ukraiņu autora Jurija Andruhoviča romānam „Maskaviāde”, kas sarakstīts 1993.gadā. Tas ir izdomāts stāsts par dzīvi Maskavā PSRS sabrukuma laikā. Galvenais varonis sāk dīvaino un biedējošo ceļojumu pa pilsētas ielām, dodas lejā uz metro, tad arvien dziļāk līdz kanāliem un kanalizācijas sistēmai un parādās Kremļa bunkurā. Ilustrācijas ir radītas, iedvesmojoties no Botičelli ilustrācijas „Inferno” Dantes poēmai „Dievišķā komēdija”. Kopā ar romāna autoru mākslinieki Romana un Andrijs pēta dažādus imperiālistiskās un autokrātiskās elles slāņus. Mēs atvadāmies un mākslinieki dodas gatavoties sarunai ar studentiem Mākslas akadēmijā, kurā iepazīstinās ar savu darbu tapšanu. Tā kā šo ukraiņu mākslinieku viesošanos Rīgā organizē izdevniecība „Liels un mazs”, kas līdz šim izdevusi četras Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatas, „Liels un mazs” direktorei Alīsei Nīgalei jautāju, kā aizsākusies sadarbība ar abiem ukraiņu māksliniekiem. Grāmata „Karš, kurš pārdeva Rondo” mākslas tēlos atspoguļo gan kara absolūto ļaunumu, gan humānās vērtības un ir veltījums mieram. Arī turpmāk „Liels un mazs” iecerējis izdot „Agrafka” mājas veidotās grāmatas. „Mēs atbalstīsim Ukrainas valsti, cilvēkus un mūsu kolēģus – rakstniekus, māksliniekus un izdevējus – līdz uzvarai”, rīkojot vizīti Latvijā, piebilst „Liels un mazs” direktore. Tikmēr esmu saņēmusi ziņu no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, ka septembrī Latvijā viesosies ukraiņu autore Oksana Zabužko, jo klajā tiks laista viņas jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” latviešu valodā.

P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs maija beigās atvērs telpu mākslas izstādei, kas aicinās sarunāties par psihisko veselību „Kā es jūtos pēdējā laikā”. Saruna ar izstādes māksliniekiem Ievu Vīksni un Andri Kaļiņinu, kā arī mākslas terapeiti Lību Bērziņu. Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 26. maijā atklās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotu izstādi “Kā es jūtos pēdējā laikā”, radot telpu, kurā dažādu jomu mākslinieki – viņu vidū Anda Lāce, Līga Spunde, fotogrāfs Reinis Hofmanis, Anna Salmane, scenogrāfi Krista un  Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Zane Tuča, skaņu mākslinieks Ernests Vilsons, Sanita Tauriņa – savos darbos runās par psihiskās veselības tēmu. Kādam tā būs izdzīvota personīgā vai tuvinieku slimības pieredze, kāds izvēlēsies runāt par šo tēmu plašākos vilcienos – par sabiedrības aizspriedumiem vai noklusēšanu psihiskās veselības vai neveselības jomā. Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar izstādes “Kā es jūtos pēdējā laikā” dalībniekiem – jauno mediju mākslinieci Ievu Vīksni, scenogrāfu un gleznotāju Andri Kaļiņinu. Izstādei būs arī pavadošā programma, kurā notiks gan sarunas ar izstādes māksliniekiem un tēmas ekspertiem, notiks performance, kā arī mākslas terapijas nodarbības, viena no to vadītājām būs Lība Bērziņa, viņa studijas sarunai pieslēgusies zoom platformā. Māksla un medicīna. Laikmetīgās mākslas izstāde “Kā es jūtos pēdējā laikā” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 26. maija līdz 31. augustam.

Kas ir kopienā balstīta māksla? Kā to atšķirt no amatiermākslas un kā apzināt ētiskos aspektus? Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Raidījumā uzzināsiet par fonda "INITIUM", Ruckas mākslas fonda un muzeju projekta "Vairāk gaismas!" radīto projektu pieredzi un pamanītajiem problēmaspektiem. Raidījuma Augstāk par zemi studijā viesojas trīs starpdisciplināru projektu kuratores, kuras sev nesen kā atklājušas vismaz Latvijā vēl samērā jaunu jomu, kurai kā patreiz vienojošais nosaukums izvēlēts jauns jēdziens “kopienā balstīta māksla”.  Iemesls sarunai ir pavisam konkrēts, šobrīd Ruckas mākslas fonds vebināru ciklā pievērsies Latvijā tikai nesen aizsāktās kopienu mākslas jēdziena formulēšanai un pieredzes apmaiņai. Cikla pirmajā vebinārā piedalījās fonda "INITIUM" valdes priekšsēdētāja un kultūras producente Ieva Niedra, fonda darbības joma ir teātra māksla. Inga Surgunte ir projekta “Vairāk gaismas!” vadītāja, šai projektā tiek meklēti jauni muzeju pedagoģiskā darba veidi, konkrētāk – Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” projekta ietvaros izveidota jauniešu grupa spriež par jauniešu psihisko veselību. Ruckas mākslas fonda kuratore Līga Lindenbauma ir gan viena no vebināru cikla iniciētājiem, gan mākslas kuratore. Cikla pirmajā lekcijā viņa pastāstīja par pašas kūrētajiem mākslas projektiem. Projekts “Mākslas kūre” notika pirms diviem gadiem Cēsīs, tādejādi tika apkopoti ģeogrāfiski noteiktas kopienas stāsti. Savukārt pirms gada notikušais projekts “Neredzamās dzīves” uzrunāja sadarbībai sociālu kopienu – Cēsīs mītošos vājredzīgos un neredzīgus cilvēkus.   Vebināru plānu var izmantot arī kā ceļvedi, uzzinot kādi kopienu mākslas projekti Latvijā jau ir notikuši. 25. aprīlī Anda Lāce iepazīstināja ar "Sansusī" labklājības rezidences veikumu. 2. maijā Laura Stašāne un Krista Burāne stāstīs par sociālu jautājumu risināšanu, izmantojot kopienu mākslu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs  vairakkārt izmantojis kopienu zināšanas mākslas darbu radīšanai, 10. maija vebinārā par to stāstīs Māra Žeikare. Jau notikušo vebināru ieraksti atrodami Ruckas mākslas fonda mājas lapā rucka.lv.

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd skatāma izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas”. Kā arhitekts Špakovskis (1883–1973) lielākoties darbojies Polijā, taču viņa idejas par ritmiskās līnijās ietverto vēstījumu dzima tieši Rīgā, mācoties Rīgas Politehniskajā institūtā. Izstāde ir Vaclava Špakovska darbu atgriešanās Rīgā, izstādi pavadošā programma meklē viņa ideju saiknes ar laikmetīgo mūziku un Latvijas mākslinieku darbiem. Poļu arhitekts, inženieris Vaclavs Špakovskis dzimis 1883. gadā Varšavā, Polijā, 1897. gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur 1902. gadā sāka studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā (tagadējā Rīgas Tehniskajā universitātē). Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, sadarbībā ar Ādama Mickēviča institūtu Varšavā un Lodzas Mākslas muzeju rīkotās izstādes “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” vienā no zālēm izstādīti lielāki zīmējumi, kuros milimetru platas līnijas mērķtiecīgi, simetriski veido sarežģītus rakstus. Īpaši iekārtoti stendi ļauj uz sienas redzamajam attēlam izsekot arī ar pirkstu, taktilās sajūtās pārliecinoties par zīmētās līnijas nepārtrauktību. Tas, ko droši varam apgalvot, aplūkojot izstādi, ka Vaclavs Špakovskis bijis lielisks zīmētājs. Otrā zālē izstādītas nosaukumā pieminēto piezīmju grāmatiņu lappuses, tajās skices, portreti, ainavas, piezīmes, rakstiskās piezīmes šajās grāmatiņās ļauj spriest arī par Vaclava Špakovska plašo interešu loku – mūzika, meteroloģija, etnogrāfija. Un arī izstādi pavadošajā pasākumu programmā trīs dažādu jomu pārstāvji – arhitekts un filozofs Jānis Taurens, mākslas zinātnieks Jānis Borgs, komponists Krists Auznieks – meklēja idejas Špakovska vilktajās līnijās. Raidījuma laikā ielūkosimies notikušajos priekšlasījumos, sarunbiedri raidījumā – izstādes kuratore Inga Lāce, un komponists Krists Auznieks. Kā mākslinieks Vaclavs Špakovskis tika atklāts jau pēc savas nāves 1973. gadā. Jo Nacionālajā mākslas muzejā skatāmā izstāde, varbūt nav nemaz tik vizuāli efektīga, krāšņa, Taču Špakovska paveikto un viņa domas interesantas padara 20. gadsimta pieredze – tehnoloģiju attīstība, meklējumi mākslā. Piemēram, visi zinām,  kāds izskatās skaņas viļņa grafiskais attēls – tā ir līnija, un ar šo piemēru Krists Auznieks arī sāk savu lekciju. Sakārtotas, ritmiskas līnijas ir arī izstādes tēma. Atgriezīsimies pie izstādē redzamā. Izstādīto piezīmju grāmatu lapas ļauj arī izsekot laikā, kā attīstījušās Vaclava Špakovska zīmējumu tēmas, vienā no izstādi paskaidrojošajiem tekstiem izlasu, ka savas jaunības gadu piezīmes autors pats esot šķirojis, mērķtiecīgi atbrīvojoties no lappusēm, kurās zīmētās līnijas nav bijušas pietiekami ritmiskas, tātad – viņaprāt, nesaturējušas jēgu, kuras klātbūtni līniju rakstā viņš pamatojis vēlāk, 1969. gadā tapušajā traktātā  “Ritmiskās līnijas”. “Vai šis nav mans zīmēšanas princips? Radīt savstarpēji savienotas figūras ar vienu nepārtrauktu līniju? Pašsaprotami, ka pastāv bezgalīgs skaits kombināciju, tātad ir iespēja attīstīties.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1908. gads. “Neregularitātes dabā izmanto, lai atklātu likumsakarības. Cilvēks, visur redzot likumsakarības, nepievērsīs tām uzmanību (gluži tāpat kā, ejot pa labi pazīstamu ielu, pa kuru esam gājuši daudzas reizes, mēs nepievēršam uzmanību priekšmetiem. Anomālija piesaista uzmanību, pārsteidz cilvēku ar savu unikalitāti, veicina dažādu seku pretstatīšanu dažādiem cēloņiem.” “Piezīmju grāmata – skiču burtnīca II”, Rīga, 1902 – 1907. gads. Vaclavs Špakovskis strādāja Polijā  – par pilsētas arhitektu Otvokā, Pasta un telekomunikāciju ministrijā Varšavā, vēlāk Bidgoščā. Pēc kara pārcēlās uz Vroslavu, kur kopš 1952. gada vadīja Vroclavas būvniecības inspektorātu. Mākslas zinātnieks Jānis Borgs izstāsta savu stāstu. Par Padomju Latvijas mākslas vidi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, caur dzelzs priekškara ne tik noslēgto Poliju, mākslinieku Ojāru Ābolu, kaut kur sadabūtu modernās mākslas enciklopēdiju. Jānis Borgs tolaik guvis visai sadrumstalotu, tomēr iedvesmojošu priekšstatu par pasaules mākslā notiekošo. Un veids, kā to aptvert un pārdomāt bijis – pašam sākt darināt šāda veida darbus. Strīpiņmākslu, kas tolaik, iztrūkstot idejas kontekstam, tika attiecināta uz lietišķo mākslu.   Interesanti, ka Jānis Borgs, un te var vilkt paralēles ar Špakovski, savas līnijas arī zīmējis arhitektu birojā. Patiesībā, tas ir visai amizants stāsts, kā aizstāt datoru.  Zīmēšanas mašīnas vietā ir arhitekta lineāls, nejaušības ģenerējošas datorprogrammas vietā – metamais kauliņš. Šobrīd, kad pasauli pārņēmuši datori, nereti mākslinieki izvēlas imitēt datora radīto, zīmējot ar roku, un tādejādi atgriežot mākslā cilvēka klātbūtni. Jāņa Borga ideja, sapņojot par nekad neredzētajiem datoriem, tobrīd bijis tieši pretējs – viņu interesējis, kā varētu aizvākt mākslinieka personību, tā vietā lai ir mākslīgais intelekts, nejaušība, mašīnas vilkta līnija. Savukārt grafiskais dizainers Valdis Celms, ieteica, runājot par Špakovska idejām,  vārda “ornaments” vietā izmantot vārdu “raksts”. Šis latviskais vārds daudz pilnīgāk ietver vienlaikus līniju ritmu  un jēgu. Izstāde “Vaclavs Špakovskis. Rīgas piezīmju grāmatas” Latvijas Nacionālajā mākslas  muzejā, apskatāma līdz 30. aprīlim. 28. aprīlī izstādes kuratoru – Ingas Lāce sun Daniela Muzičuka – vadīta ekskursija, pēc tam, sešos vakarā - mūzikas performance “Vaclava Špakovska zīmējumu interpretācija”, tajā  uzstāsies divi trombonisti – Džeimss Fulkersons (James Fulkerson) un Hilarijs Džeferijs (Hilary Jeffery), kuru  izpildītos skaņdarbus, iedvesmojoties no Vaclava Špakovska zīmējumiem, radījuši mūziķe Barbara Kinga Majevska (Barbara Kinga Majewska) un mūzikas kurators, producents Mihāls Libera (Michał Libera).

Laikmetīgās mākslas muzejs un jaunā Rīgas filharmonija sabiedrības vajadzību sarakstā ir jau gadu desmitus. Par jaunu kultūras būvju kritisku nepieciešamību un iespējām, kā pie tām tikt, Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekli Elīnu Vikmani un Nacionālās arhitektu padomes vadītāju, arhitektu Gati Didriksonu. Runāt par kultūras celtnēm Rīgā pamudinājusi intervija ar kultūras ministru Nauri Puntuli Latvijas TV. Runāsim par Laikmetīgās mākslas muzeju, arī par koncertzāli Rīgā. 

Laikmetīgā keramika šobrīd ir uzmanības un arī panākumu smailē, bet ar jauniešu iespējām apgūt izglītību keramikā, kā tas bijis kādreiz, esam gājuši pa pakāpieniem uz leju. Kāpēc tā noticis? Kā izglītības programmas maiņa ietekmētu iespējas no daudzu mazo veidotāju vidus sagaidīt jaunu talantu un cik daudz mums to jau ir ? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" saruna ar mākslinieku un Latvijas Māksls akadēmijas pasniedzēju Aināru Rimicānu un Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra un Latvijas Laikmetīgās keramikas centra kuratoru Aivaru Baranovski.

Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), tās glabāšana, papildināšana un pieejamība. Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone un mākslas kuratore Auguste Petre. Diemžēl LNMM piepulcējies tām kultūras iestādēm, kurās ieildzis remonts un rekonstrukcija. 2020. gada 24. februārī viss krājums no "Arsenāla" tikai aizvests uz krātuvi Pulka ielā. Elita Ansone sarunā atklāj, ka ir nokrāsota Arsenāla ēkas fasāde, nomainīti logi un nekas vairāk nenotiek. Kultūras ministrija sola, ka 2023. gada beigās būs Eiropas līdzekļi "Arsenāla" rekonstrukcijai. "Es ceru, ka tā arī būs," bilst Elita Ansone. Arī Auguste Petre piekrīt, ka skaudri jūtams, ka Latvijā nav laikmetīgās mākslas muzeja un nav reprezentēta pēc iespējas plaši 20. gadsimta otrās puses māksla. -- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izsludinātā atklāta izstāžu projektu konkursa rezultātā īstenošanai izvēlēti trīs pieteikumi – Rotu mākslas biedrības grupas izstāde “Pieskāriens” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Andra Eglīša personālizstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” un Miķeļa Fišera personālizstāde “Baisais mantojums” LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) pagājušā gada oktobrī izsludināja atklātu konkursu par tiesībām realizēt mākslas izstāžu projektus 2024. gadā konkrētās eksponēšanas vietās, aicinot piedalīties māksliniekus un izstāžu kuratorus. Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2022. gada 30. novembris. Konkursa mērķis ir veidot kvalitatīvu un ilgtspējīgu izstāžu piedāvājumu sabiedrībai, iesaistot jaunus sadarbības partnerus, lai gan veicinātu mākslas vēstures izpētes un interpretācijas procesus, gan atspoguļotu aktuālās norises vizuālajā mākslā, dekoratīvajā mākslā un dizainā. Kopumā tika saņemti 13 projektu pieteikumi (LNMM – 8, DMDM – 5), kurus vērtēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātniskās padomes apstiprināta komisija. Lielais pieteikumu skaits, īpaši LNMM galvenās ēkas Lielajai zālei, skaudri atgādina par telpu nepietiekamību Rīgā laikmetīgās vizuālās mākslas aktivitātēm, vēlreiz norādot uz izstāžu zāles „Arsenāls” neprognozējami ieilgušo rekonstrukcijas procesu.

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" atceramies 30 un vairāk gadu senu pagātni, Atmodas laiku un ieskatāmies topošajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas LNMM galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma no šī gada 3. februāra līdz pat 2025. gada 12. janvārim. Ekspozīcijā izvietotie darbi vēstīs par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Izstādes pamatu veido muzeja kolekcijas darbi, kuru saturs reaģē un kritiski vēršas pret padomju sociālpolitisko realitāti, saglabājot skaudru aktualitāti arī šodien, kad pavisam netālu no mums Krievija izvērš karu un posta Ukrainas teritoriju un cilvēku dzīves. Mākslinieki atklāj pārmaiņu ērai raksturīgās pretrunas un eksistenciālo pieredzi, gan izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, mitoloģiskas alegorijas un tēlus, gan pavisam tieši runājot par būtiskiem notikumiem. Par topošo ekspozīciju Vilnis Vējš sarunājas ar vienu no izstādes kuratorēm Artu Vārpu un mākslinieci Helēnu Heinrihsoni.

Novembra sākumā Rīgas mākslas telpā būs skatāma izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas", ko veidojis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs  sadarbībā ar Rīgas pašvaldības Kultūras iestāžu apvienības izstāžu zāli. Raidījumā trīs izstādes darbu tapšanas stāsts. Filozofs Haralds Matulis pievērsies glezniecībai, turpinot pirms gada aizsākto sajūtu ceļojumu uz Ukrainas pilsētiņu Černivciem. Māksliniece Linda Boļšakova, sadarbībā ar biologiem, mācās no augu izdzīvošanas īpatnībām. Māksliniece izzinājusi sevišķi retu augu sugu – Alpu kreimuli, kas Latvijā līdz pagājušā gadsimta vidum bija sastopama tikai un vienīgi uz Daugavas Staburaga klints. Māksliniece Līga Spunde stāsta par savu pandēmijas pieredzi, tverot vārdu "ekoloģija" plašākā – cilvēka labbūtības kontekstā:  raksta digitālā detoksa dienasgrāmatu, un, no mākslinieces līdz šim praktizētās digitālās mākslas migrē uz sietspiedes tehniku un japāņu ziedu kārtošanas mākslas ikebanas apceri. Vairāki no izstādes "Dekoloniālās ekoloģijas" darbi tapuši ilgākā laika posmā, evolucionējot un pilnveidojoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra agrāk īstenotās projekta sadaļās. Izstādes darbi ir īpaši ar vēlmi pētīt zinātnē, sabiedrībā notiekošo, veidot dialogu ar izstādes skatītāju. Izstādes ideju ieskicē tās kuratore Ieva Astahovska. Izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas" Rīgas mākslas telpā tiek pieteikta kā daļa no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra īstenotā projekta "Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā", kas pievēršas pagātnes un šodienas samezglotajām attiecībām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes un vides jautājumu prizmu. Vēl viena projekta daļa bija pirms gada notikusī māksliniecisko pētījumu publiskā programma "Pārmaiņu ekosistēmas" pilsētvidē. Arī filozofiju studējušais rakstnieks, publicists, kurš šai izstādē debitē kā mākslinieks, Haralds Matulis pagājušā gada rudenī piedalījās ceļojumu un pieredžu ciklā "Pārmaiņu ekosistēmas".  Māksliniece Līga Spunde izstādei Rīgas mākslas telpā radījusi sietspiedes darbu sēriju "Maijpuķīšu pušķis nogurušai meitenei". Izstādes katalogam, un arī kā šī darba paskaidrojums, tapa  kopā ar Klāvu Melli rakstītā autores digitālā detoksa dienasgrāmata. Izstādē Rīgas mākslas telpā būs skatāms Lindas Boļšakovas darbs "Staburadze corallia", kas arī aizsākās jau pirms gada. Uzklausot mākslinieku Haralda Matuļa, Līgas Spundes, Lindas Boļšakovas stāstus, tie liekas tik daudzslāņaini, tik izvērsti laikā! Jautāju kuratorei Ievai Astahovskai, kā tos vispār iespējams parādīt izstāžu zālē? Jā, būšot daudz teksta, šī ir izstāde sarunai gatavam skatītājam, kurš gatavs izzināt arī aiz vizuāli tveramā. Taču būs arī publisko pasākumu programma, kuras viens no mērķiem būs sociāli iekļaujoša mākslas pieredze, tajā būs arī notikumi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Izstāde "Dekoloniālās ekoloģijas" Rīgas mākslas telpā būs skatāma no 2. novembra līdz pat nākamā gada 15. janvārim.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) organizētajā laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit 13, kas šogad norisināsies līdz 16. oktobrim, sadarbībā ar Gētes institūtu ir uzsākta vērienīga pasākumu programma, kas pievēršas demokrātijas, vārda un izteiksmes brīvības jēdzienu izvērtēšanai Atmodas laika Latvijas, Ukrainas kara un mūsdienu politiskās dažādības kontekstā. “Hearing Voices Café” programma iemājos festivāla ietvaros izveidotā pop-up kafejnīcā, kas sadarbībā ar “Borščs – vakariņas pie ukrainietēm” komandu būs atvērta visu festivāla laiku. Pasākumu programmas un arī pop-up kafejnīcas nosaukums aizgūts no mākslinieces Doras Garsijas aizsāktā projekta, kas jau ticis realizēts daudzviet Eiropā un Ziemeļamerikā un iegūs jaunu formu festivāla Survival Kit 13 ietvaros. Latvijā īstenotais “Hearing Voices Café” projekta modelis, kā kuratore ir jaunā filosofe Sofija Anna Kozlova, ietvers nevien īpaši veidotu “Hearing Voices Café” pamatprogrammu ukraiņu kopienai Latvijā, bet arī plašāku formāli atšķirīgu pasākumu ciklu, ik nedēļu nodrošinot daudzveidīgu pieredzi dažādām vecuma, sociālās un etniskās piederības grupām. Uz sarunu Raido NABA ēterā viesosies programmas kuratore Sofija Anna Kozlova un māksliniece Sabīne Šnē. KŪL| Kultūras ūnijas laiks ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs, ilustrējošs un dokumentējošs Radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot un fiksēt aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Tā ir iknedēļas tikšanās vieta kultūras dzīves veidotājiem, māksliniekiem, režisoriem, studentiem, pētniekiem, lai runātu, kā rodas dažādās kultūras izpausmes formas. Raidījums Radio NABA programmā ir dzirdams trešdienās plkst. 19:00, raidījumu vada un producē Anete Enikova. Raidījuma aktualitātēm var sekot līdzi facebook.com/nabakul un instagram.com/naba.kul. Raidījuma ieraksti pieejami arī Spotify, iTunes un LSM arhīvā. Raidījums tapis ar “Valsts Kultūrkapitāla fonda” atbalstu.

No 2. septembra līdz 16. oktobrim Rīgā notiks jau trīspadsmitais Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkotais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, par kuru "Klasikai" plašāk stāsta LLMC vadītāja Solvita Krese un festivāla māksliniece Sabīne Šnē.  Šogad festivāls, kas nosaukts Ojāra Vācieša dzejoļa vārdiem “Putniņu vajag noķert”, pievērsīsies skaņas un vārda brīvībai un dažādām pretošanās formām un iemājos Rīgas vēsturiskajā centrā – agrākajā UNIBANKAs ēkā Doma laukumā, Pils ielā 23. Survival Kit 13 festivālu kopā ar LLMC šogad veidos starptautiska komanda – kuratore iLiana Fokianaki un vairāk kā 30 mākslinieku no visas pasaules, aptverot gan Āfriku, gan Āziju, gan Ameriku un Eiropu.  

"Putniņu vajag noķert" - ar šādu devīzi festivāls "Survival Kit" šogad pēta skaņas un vārda brīvību un dažādas pretošanās formas, arī Atmodas laika notikumus Latvijā, atklājot to pasaules aktualitāšu un tagadnības kontekstā. Par festivāla "Survival Kit 13" saturu un mākslinieka skatījumu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un mākslinieku Kristapu Epneru.

Sazināmies ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktori Solvitu Kresi, kura telefonintervijā no Venēcijas vēsta par Venēcijas biennāles atklāšanas ceremoniju. "Situācija, protams, ir dīvaina: visur ir Ukrainas karogi un cilvēki visur piemin karu, un arī mēs savās atklāšanas runās visur pieminējām situāciju Ukrainā," atzīmē Solvita Krese. "Bet tā otra sajūta ir tāda, ka cilvēki ir noilgojušies pēc kopābūšanas, pēc satikšanās klātienē. Ir ļoti daudz cilvēku, kas ieradušies uz profesionālajām jeb "Preview days" - te ir mākslas profesionāļi, mediju pārstāvji, tāpēc ir ļoti pacilāta un priecīga sajūta, jo daudzi cilvēki nav tikušies nu jau gandrīz trīs gadus un valda tāds atkalredzēšanās prieks. Protams, ir tāda jocīga sajūta - stāvot, atklājot izstādi un domājot, kā mēs tā varam darīt, ja šajā pašā brīdī iet bojā cilvēki Ukrainā... Bet no otras puses mēs gribam mudināt cilvēkus domāt, ka māksla tiešām ir tāds ļoti jaudīgs līdzeklis, lai kaut kādā veidā pretotos tam visam - runātu par aktuālajām, sāpīgajām problēmām un neļautu šim karam pārņemt mūsu prātus tādā mērā, ka mēs kļūtu kā paralizēti un zaudētu kritisko domāšanu un spēju radīt. Jāskatās, kā māksla var kaut kādā veidā palīdzēt, aktualizēt šo lietu un tiešām runāt universālā, visiem saprotamā valodā." Venēcijas biennāle, kas šogad notiek jau 59. reizi, ir viens no svarīgākajiem pasaules notikumiem laikmetīgajā mākslā. Šogad tā notiks līdz pat 27. novembrim.  Latvija biennālē piedalās ar ekspozīciju "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā"), ko veido starptautiski atzītais mākslinieču duets "Skuja Braden" sadarbībā ar kuratorēm Solvitu Kresi un Andru Silapēteri. Ekspozīcija reflektē par sadzīvošanas iespējām domstarpību plosītajā pasaulē un piedāvā iekļaujošas, dažādībai atvērtas sabiedrības vīziju. Šī ir līdz šim vērienīgākā mākslinieču dueta "Skuja Braden" veidotā ekspozīcija, ko veido vairāk nekā 300 porcelāna darbu, no kuriem mazākais ir acs ābola izmērā, bet lielākais sver 1 tonnu. Gatavojot šo ekspozīciju, mākslinieces ir bijušas ārkārtīgi rūpīgas, skrupulozas, darbīgas. (..) Kāds ir rezultāts, un kā vispār uz Venēciju aiztransportēt tik trauslu lietu kā porcelāns? "Pirms nonācām pie nosaukuma "Tirgot ūdeni upes malā", bija doma saukt šo paviljonu par "Pasaulīgo prieku dārzu". Mēs zinām, ka Hieronimam Bosham ir tāds darbs, kurš arī sastāv no neskaitāmām detaļām, kuras, aplūkojot tuvāk, tu atrodi kaut ko neparastu. Tieši tā ir ar mākslinieču radīto paviljonu, Tajā ir vairāk nekā trīssimt darbu, kas tapuši dažādos laika posmos, daudzi darbi ir tapuši īpaši Venēcijas paviljonam, un te pilnīgi var redzēt, ka skatītājs var paņemt dažādus aspektus no šī darba - var vienkārši virspusēji tīksmināties par šo filigrāno formu un neticamo meistarību, jo porcelāns ir diezgan sarežģīts un trausls materiāls, kurā strādāt. Katru reizi var "piezūmot" un atrast arvien jaunu figūriņu vai seju un priecāties par to, bet var arī meklēt dziļāk un ieraudzīt tās references un atsauces, kas ir mākslinieču darbos, jo mākslinieces atsaucas gan uz savu privāto telpu, biogrāfiju, gan viņu paviljonā ir daudz atsauču uz feminisma idejām, LGBT Plus problēmām un arī visām šīm norisēm, kas pašreiz notiek pasaulē - uz pasaules krīzēm. Pāri visam ir budisma miers - lai tas ūdens, par ko runā jau izstādes nosaukums, ir kā iekļaujošs spēks, kas arī saistās ar feminisma idejām, sievietes būtību - kā iekļaujoša, mierīga plūsma, kas iet pāri visām atšķirībām un veido mums kaut kādu kopīgu savienojumu, kurā mēs visi kopā varam dzīvot. Bet, ja tu jautā, kā mēs atvedām to visu - bija traka tā pakošana un vešana. Bet nu - saplīsa tikai daži darbi. Iespējams, tos būtu iespējams salīmēt, restaurēt. Bijām nobijušies, ka būs vēl trakāk, bet nu - izdevās visu atvest gandrīz neskartu!" Stāstot par Venēcijas biennāles ģeogrāfisko un arhitektonisko izvietojumu, Solvita uzsver: "Mums ir ļoti paveicies, ka jau kopš 2013. gada esam Arsenālā - pirms tam bijām pilsētā. Un te nu ir tā, ka visi, visi, kas iet uz biennāli, mūs pamana un ierauga. Jo parasti dinamika ir tāda, ka vienu dienu cilvēki velta, skatoties izstādes biennāles dārzos, bet otru dienu pavada, skatoties Arsenāla izstādes, bet trešajā dienā skatās to, kas vēl nav paspēts. Un tikai pēc tam, ja paliek laiks, iet uz pilsētu paskatīties pārējos paviljonus, kas izkaisīti pilsētvidē. Mēs noteikti esam pamanīti un ieraudzīti, un vakardien tā uzmanība, kas mums tika veltīta - tas bija vispār neticami! Bija tik daudz žurnālistu, tik daudz ārzemju institūciju pārstāvju un dažādu mākslas interesentu. Tas bija negaidīti. Esmu veidojusi vairākus paviljonus Venēcijas biennālē, un šī bija kā kulminācija - tik liela uzmanību mūsu paviljonam nekad nav tikusi veltīta. Tā ka mēs esam trāpījuši desmitniekā! Vēl varētu piebilst, ka ir šī galvenā izstāde, kas piedod toni visai biennālei, un mēs jau bijām sākuši strādāt pie savas ekspozīcijas, kad tika paziņota izstādes galvenā tēma - "Sapņu piens", kas vedina domāt par sirreālisma saknēm. Iedvesmas avots ir sirreālisms, un tas tiek izvērsts, domājot par pasaules pašreizējo situāciju. Šajā lielajā izstādē 80% mākslinieku ir sievietes. Kad izstaigāju šo lielo izstādi, sapratu, ka mūsu paviljons ir kā turpinājums šai izstādei. Mēs esam trāpījuši visās tēmās, kas tiek paceltas.  Un arī materialitāte. izstādē ir daudz marginālo mākslas izpausmes veidu vai lietišķā māksla - kā tekstils, keramika, kas tiek saistīti vairāk ar sievietes praksi - ka sieviete vairāk nodarbojas ar mājas sajūtu. Mūsu paviljons arī ir veidots pēc mājas principa - esam mēģinājušas iedzīvināt mākslinieču māju Venēcijā. Tur ir gan guļamistaba, gan virtuve, gan lielais galds, gan vannas istaba, gan studija. Uz lielā galda ir politiskā zona, kur ir saliktas visas tās keramikas lietas, kas atsaucās uz pasaules krīzi. Bet Putina vāzi mēs esam vienkārši nogrūduši zemē no galda, viņš guļ zem galda, pastumts zem vēstures un politikas galda, un viņam no mutes veļas ārā miroņgalvas. Tā kā mēs ļoti konkrēti paužam savu attieksmi. Ceru, ka tas varbūt darbojas kā tāds pareģojums, ka Putins pēc brīža gulēs zem vēstures galda. (..) Man liekas, ka mūsdienās māksla vairs nevar stāvēt malā. Man jau liekas, ka mūsdienās jebkurš pilsoniskas iniciatīvas akts, arī mākslinieks, kurš rāda savus darbus publikai publiskā telpā, ir politisks. Tu vienkārši ieņem pozīciju, un nostājies vienā vai otrā pusē." Vairāk - ierakstā.  

Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau pavisam drīz – 23. aprīlī, šogad Latvijas paviljonu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Raidījumā Augstāk par zemi viesojamies tandēma Skuja Braden jaunajā darbnīcā, kuras plašākās telpas padarījušas iespējamu arī apjomīgo izstādes darbu tapšanu. Sarunas par mākslu un dzīvi, kas Skuja Braden gadījumā ir gandrīz viens un tas pats. Nodoms intervēt mākslinieces bija jau pēc Skuja Braden izstādes “Samsāra”, kas Dekoratīvi Lietišķās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma pirms diviem gadiem. Toreiz ierasto lietu kārtību, izjauca pandēmijas apjukums, izstāde ‘Samsāra” mākslas vēsturē varētu ieiet arī kā pirmā izstāde Latvijā, kuras atklāšana notika tiešsaistē. Skuja Braden dzīvē pa šo laiku notikušas pārmaiņas, tandēms mākslā un arī dzīvē ir ticis pie jaunas darbnīcas, kas vienlaikus ir arī dzīvesvieta. No Aizkraukles viņas pārvākušās uz Lielvārdi, darbnīca atrodas senā kādreizējā muižas kompleksa ēkā, pie gleznainās Rumbiņas upes un ūdenskrituma. Jaunās telpas un porcelāna krāsnis padarījušas iespējamu arī Venēcijas biennāles ekspozīcijai iecerēto lielformāta darbu tapšanu. Taču vairākas no “Samsārā” skartajām tēmām – mātes altāris, bauslībā minētie tikumi, Putina vāze un laikabiedru portreti, citā veidolā, taču tiks turpinātas arī Venēcijas biennāles ekspozīcijā. Ar Ingunu Skuju un Melisu Breidenu tiekamies pirmo reizi, taču neveiklības un mulsuma sajūta izpaliek. Šī māja ir ļoti silta, es itin kā izkūstu un ieplūstu mākslinieču nesteidzīgajā, ilgu sarunu, radošas enerģijas piesātinātajā vidē. Jau uz sliekšņa Ingūna Skuja piedāvā izrādīt telpas, bet amerikāniete Melisa Breidena ķeras pie kafijas vārīšanas. Vēlāk, klausoties jau ierakstīto sarunu, neskaitāmas reizes pabrīnīšos, kā abas mākslinieces, runājot vienlaikus, un vienlaikus arī  divās valodās, tomēr ne mirkli nepārtrauc viena otru, bet gan papildina notverto domu, uzburto tēlu. Zīmols Skuja Braden kopā darbojas jau kopš 1999. gada, viņu veidotie darbi ir apgleznotas porcelāna skulptūras. Venēcijas biennālei taps mērogos patiesi vērienīga porcelāna darbu instalācija, tajā būs piecas istabas jeb salas. Tā kā Skuja Braden darbs sastāv no neskaitāmiem priekšmetiem, tad pirms došanās uz Venēciju, izstādes veidotāji nolēma vispirms to visu salikt kopā tepat Latvijā, Latvijas mākslas akadēmijas jauniegūtajās telpās Kalpaka bulvārī. Skuja Braden darbi pilnīgi noteikti ir femīnās pasaules daļas manifestācija. Melisa Breidena izstāsta, ka Venēcijas biennāles starptautiskās mākslas izstādes 127 gadu pastāvēšanas vēsturē – tā notiek ik pārgadus, kopš 1859. gada – pirmo reizi 90% dalībnieku būs sievietes. Un neesot vajadzības uzvilkties, o!, šogad tur būs tikai sievietes. Līdz šim tie lielākoties bijuši vīrieši. Skuja Braden  izstādes “Samsāra” nosaukumā uzsvēra pašu praktizēto budismu. Arī nosaukums “Pārdot ūdeni upes malā” nāk no budisma literatūras. Ingūna Skuja prāto, ka tas varētu būt no kāda koāna, Melisa labo, ka viņasprāt tas ir japāņu sakāmvārds vai pastāsts. Lai nu kā, šis nosaukums ir norāde, ka … … skolotājs saviem skolniekiem piedāvā ko tādu, kas viņiem patiesībā jau ir pieejams. Skolotāja uzdevums ir to atklāt, likt pamanīt. Kā ūdeni upes krastā. Skuja Braden darbos ir pilns ar atpazīstamām personībām, kultūras simboliem. Melisa saka, ka viņa nekad negribētu būt kā Marks Rotko – zīmēt abstraktus krāsu laukumus, kad apkārt tik daudz kas notiek. Tad viņa nespētu saukt sevi par mākslinieci, bet viņa taču uzskata, ka ir māksliniece. Un te Melisa strauji vēršas pie Ingūnas ar jautājumu – vai tu esi māksliniece? Vai raidījumā skanēs arī mūzika, kādā brīdī jautā Ingūna Skuja. Tas būtu skaisti, ja skanētu, bet kāda mūzika tā varētu būt? Melisa tūlīt uzliks savu šī brīža mīļāko dziesmu. Skuja Braden darbnīcā uz galda stāv ziedi, apsieti ar lentīti Ukrainas karoga krāsās. Brīnišķīgās Kanādā dzīvojošās krievu – ebreju izcelsmes dziedātājas Mišelas Gurvičas dziesma valša ritmā stāsta par kādu bezkaunīgu diktatoru, kam pienācis laiks mirt nost, atā, uz redzi! Kad jautāju par abu šī brīža sajūtām, Melisa dejo dziesmas pavadījumā, bet Ingūna nopūšas, ka karš visu izjauc, atņem laiku, ko cilvēks, sagādājis sev jumtu virs galvas un piepildījis vēderu, varētu veltīt savai pašizaugsmei. Ekspozīcijas “Pārdot ūdeni upes krastā” koncepts piedzimis tieši kuratoru komandai viesojoties Skuja Braden darbnīcā Aizkrauklē. Ekspozīcijas viens no centrālajiem objektiem ir liela gulta, kurā notiek visa pasaule. Melisa Breidena sāk stāstu par to, ka viņa piedzīvojusi, kā māksla atdarina virsmu, bet kaut kādā brīdī virsma sāk atdarināt mākslu. Pasaules atspulgu uz  gultas viņas nolēmušas zīmēt kā cunami viļņa aiznestu, un darba tapšanas laikā arī viņu darbnīcu Aizkrauklē, kas atrodas Daugavas krastā, piemeklējuši plūdi. Melisa par to visu stāsta tik ikdienišķi, ka es pārjautāju. Plūdi? Skuja Braden patreizējā darbnīca iekārtota ēkā, kur deviņdesmitajos esot bijusi kafejnīca un deju zāle. Kafejnīcā mēs dzērām kafiju, šai daļā iekārtota mākslinieču mājvieta, bet deju zālē apakšstāvā tagad ir darbnīca. Te ir tā dzīve, kas pārtop mākslā un atpakaļ dzīvē. Suns Rūdijs spēlējas ar auduma čūsku, kas pozējusi ekspozīcijai, uz galdiem porcelāna ūdensaugu lapas, miniatūri portretu rāmīši. Melisa Breidena ir no Kalifornijas, Sakramento. Viņa runā par Daugavas smaržu, kas atgādina upes smaržu viņas dzimtajās vietās. Pietrūkst, Melisa apraudas. Ūdeņi ir arī Venēcijas ainava.

Igaunijas mākslas muzejā KUMU Tallinā šobrīd aplūkojama Krievijas un Baltijas valstu 70. gadu konceptuālisma izstāde „Domājot attēlos”. Tā kā nedēļu pirms tās paredzētās atvēršanas Krievijas bruņotie spēki iebruka Ukrainā, izstādes veidotāji nolēma darbus neizstādīt, atstājot tikai aprises no iespējamās gleznas vai fotogrāfijas atrašanās vietas. Ekspozīcijas „Thinking Pictures” / „Domājot attēlos” pamatu veido kuratores Džeinas Šārpas veidotā izstāde ar tādu pašu nosaukumu, pievienojot papildinājumu „Maskavas konceptuālistu māksla Nortona un Nensijas Dodžu kolekcijā”. Nortons Dodžs bija amerikāņu ekonomists un padomju ideoloģijas pētnieks jeb „sovjetologs”. Viņš pirmoreiz apmeklēja Padomju savienību 1955. Gadā kā Hārvarda universitātes students. Pateicoties dažādu prasmīgu aģentu palīdzībai, tālākajās desmitgadēs viņam izdevās pārvest lielu kolekciju padomju republikās tapušo mākslas darbu uz ASV. Viņa sakrāto kolekciju, kurā ir vairāk kā 20 tūkstoši mākslas darbu, šobrīd pārvalda Cimerlī Mākslas muzejs Rutgera Universitātē Ņūdžersijā. Ekspozīcijas veidošanā iesaistījies arī Igaunijas Nacionālais mākslas muzejs, kā konsultantes pieaicinātas Ieva Astahovska no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Lolita Jablonskiene no Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas, papildinot Krievu mākslinieku darbus ar Baltijas valstīs tapušajiem. Kopā ar amerikāņu speciālisti Džeinu Šārpu un Anu Aljasu no Igaunijas Mākslas akadēmijas izstādes saturu kūrējusi mākslas centra KUMU speciāliste Līsa Kaljula. Mākslas darbi izstādē tikai pa vienam no katras Baltijas valsts un Krievijas parādīsies tikai aprīļa nogalē. Līsa Kaljula norāda, ka lēmums šobrīd izstādīt tikai mākslas darbu izmēru krāsojumus uz galerijas sienām un pievienot tām paskaidrojošos aprakstus - kaut arī uz ierobežotu laiku, nebija viegls un beigu beigās tomēr ir uzskatāms kā sava veida sods - vai citiem vārdiem, kā protesta augstākā forma, kas tiek raidīta pret konkrētu nacionalitāti. Izstāde, kura tradicionālā formātā – proti, ar izstādītiem mākslas darbiem – savu dzīvi uzsāks aprīļa nogalē, ir apmeklējama par ziedojumiem Ukrainas kara bēgļiem Igaunijā.

Šobrīd Dundagas pilī skatāma vērienīga Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēnu izstāde “Rozā raķete”. Abas māsas, dzimušas pagājušā gadsimta sākumā, vēstures griežos pieņēma lēmumu necensties iekļauties padomju mākslas kontekstā, maizi nopelnot lietišķās mākslas jomā, bet Blaumaņielas dzīvoklī Rīgā radot savu noslēgtu radoša darba pasauli. Komunālā dzīvokļa istabā tapušie gobelēni ar kosmosa tēmas vērienu kļuva par atklājumu leģendārajā 1987. gada izstādē Sv. Pētera baznīcā. Šobrīd Zentas Loginas darbu glabāšanu uzņēmies mākslas centrs "Zuzeum", taps arī monogrāfija par vēl nepietiekami izzinātajām māksliniecēm. Par visu plašāk raidījumā Augstāk par zemi stāsta izstādes “Rozā raķete” kuratore, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa. Ieva Kalniņa ir monogrāfijas par mākslinieku Visvaldi Ziediņu autore, sagatavojusi izdošanai dzejnieces Ināras Kaijas Eglītes pirmo un pēdējo dzejas krājumu, pētījusi Andra Grīnberga performances. Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēni izvietoti Dundagas pils dažādās vietās. Gaitenī aplūkojamas gleznas. Lai gan Zentas Loginas radītie kosmosa virpuļi nav gluži divdimesionāli, skuplturālos veidojumos tie tiecas ārpus gleznas rāmja. Katrā no izstādes vietām ir atšķirīga noskaņa, vienā klaudz stelles, citā tiek demonstrēta režisora Riharda Raudoņa filma ciklā “Latvijas mākslas izstāžu hronikas”. Tas, kas dažādo žanru darbus un dažādās vietas savij vienotā mākslas skatīšanās ceļojumā, pārsteidzošā kārtā izrādās Dundagas pils īpašā gaisma. Sarunai ar Ievu Kalniņu iekārtojamies kādā no pils gaišākajām telpām. Filigrāna precizitāte un rūpība Ievu Kalniņu pārsteigusi, pētot māsu atstāto arhīvu. Mākslinieces pašas savus radītos darbus kataloģizējušas grāmatās. Zenta Logina par atklājumu mākslā kļuva tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. 1983. gada 21. decembrī Zenta Logina aiziet aizsaulē. Un tikai 1987.gada martā - aprīlī Sv. Pētera baznīcā notiek viņas pirmā personālizstāde, kurā izstādīti fascinējošie vēlīnā perioda darbi. Savukārt Elīze Atāre sevi kā mākslinieci vispār neizcēla, pūles veltot māsas piemiņas saglabāšanai. Šī iemesla dēļ arī mākslinieču dzīves stāstā ir vēl daudz neizpētīta. Zentas Loginas pirmskara darbi parādās mākslas galeriju izsolēs un ļauj novērtēt, cik dažādi radošie posmi bijuši mākslinieces dzīvē. Klusās dabas, portreti. Šie darbi šķiet tik tāli šobrīd Dundagas pilī izstādītajiem septiņdesmitajos, astoņdesmitajos tapušajiem kosmosa darbiem. Taču Zenta Logina novērtēta tika arī tolaik. Pēc kara, 1944. gadā, Zenta Logina ar māsu ievācas Blaumaņa ielas komunālā dzīvokļa istabā, kas uz ilgiem gadiem kļūst par abu no ārpasaules noslēptās dzīves vietu un mākslas darbnīcu. Pēc Elīzes Atāres aiziešanas mūžībā 1993. gadā bija iecere šajās istabās izveidot Zentas Loginas muzeju, šim mērķim tika nodibināts Zentas Loginas fonds. Ieva Kalniņa atceras, kā fonda darbības laikā viņa pabijusi dzīvoklī, kur daudz kas bija atstāts tieši tā, kā abu mākslinieču dzīves laikā.  Pēc 1987. gada izstādes Pēterbaznīcā, Zentas Loginas māksla tika atklāta it kā no jauna. Vairāki mākslinieki publiski iestājās par mākslinieces mantojuma saglabāšanu, tiek nodibināts fonds, stāsta patreizējais Zentas Loginas fonda vadītājs Pēteris Ērglis. Pēteris Ērglis arī pastāsta, ka lielformāta gobelēni pēc Zentas Loginas skicēm, ar Elīzes Atāres rokām tapuši neticamā ātrumā, apmēram mēneša laikā. Un šai laikā Elīze nevienu neesot gribējusi redzēt, pārcēlusies it kā citā pasaulē.  Riharda Raudoņa režisētajā filmā Pēteris Ērglis izstāsta, ka jau diezgan cienījamā vecumā, Elīze Atāre ķērusies klāt sengrieķu valodas apguvei, māsas interesējušās par senajām civilizācijām. Es turpinu tincināt Pēteri Ērgli, par ko viņi sarunājušies, kādas bijušas tikšanās reizes ar Elīzu Atāri, līdz noskaidrojas, ka 1987. gadā viņam bijuši 16 gadi, un sarunas vairāk notikušas ar viņa tanti. Viņa loma drīzāk bijusi palīdzēt pēc māsas nāves vienai palikušai Elīzei Atārei tīri praktiski – pieskatīt dzīvokli, palīdzēt nomainīt sienu dekorus. Ja Zentas Loginas vārdā ir nosaukts fonds, viņas vārds ierakstīts latviešu mākslas vēsturē, tad Elīzes Atāres ir it kā pazaudēts. No vienas puses, tā ir bijusi Elīzes Atāres pašas izvēle. Arī 1987. gada notikums Pēterbaznīcā pēc māsas ierosmes tiek pieteikta kā Zentas Loginas izstāde. Šo tēmu 2020. gada izstādē Nacionālajā mākslas muzejā skāra izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” organizētājs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Visu 20. gadsimtu neskaitāmas spilgtas sievietes mākslinieces tika nobīdītas mazāk prestižajā un sliktāk dokumentētajā lietišķās mākslas sfērā. Elīze Atāre un Zenta Logina  zīmēja dizaina skices “Somdara” somiņām, tekstila apdrukām. Tas bija viņu iztikas avots.  Stāstam par Zentas Loginas pāreju no glezniecības – lielās mākslas, uz tekstilu un pielietojamo mākslu, ir vēl kāds iemesls – 1950. gadā tiek apturēta viņas Mākslinieku savienības biedra karte, oficiālais iemesls – formālisms un neatbilstība sociālistiskā reālisma prasībām, līdz ar to viņa arī zaudē iespēju piedalīties gleznu izstādēs. 1953. gadā Loginu atkal uzņem Mākslinieku savienībā, šoreiz – lietišķās mākslas sekcijā. Viņa atkal drīkst piedalīties izstādēs, bet izstādīt tikai tekstilijas. Pēc Elīzes Atāres nāves 1993. gadā, Zentas Loginas fonda dibinātāji vēršas pie Rīgas pilsētas ar lūgumu saglabāt Blaumaņielas dzīvokļa istabas kā muzeju. Saņem iedrošinošu atbildi, taču jau pēc neilga laika – prasību telpas atbrīvot. Tiesāšanās ilgst vairākus gadus līdz 2006. gadā, jau pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma, telpas jāatbrīvo.

"Māksla ir telpa, kur atjaunot ticību cilvēcībai, rast mierinājumu un gūt drosmi stāvēt pretī varmācībai un agresijai, kas izlauzusies pasaulē. Vēl vairāk nekā jebkad būšana kopā, līdzīgu emociju sajušana vienlaicīgi ļauj Latvijas sabiedrībai būt vienotai, lai ar visiem mūsu spēkiem pretotos bailēm, neziņai un naidam." Tā savā aicinājumā vēstīja Latvijas kultūras darbinieku saime, kura 7. marta vakarā pulcējās pie Krievijas vēstniecības protestā pret karu Ukrainā. Vakar notikusī protesta akcija par Krievijas izraisīto Karu Ukrainā vienkopus vienoja teātru, muzeju, bibliotēku un citu kultūras institūciju darbiniekus gan no visas Latvijas, gan dažādu paaudžu gājuma. Svarīgi piebilst, ka Latvijas laikmetīgās mākslas centrs  kopā ar biedrību „Ascendum” un internetžurnālu "Satori " turpina pilsonisko akciju „Līdzdalības darbnīca”, kas praktiskā izteiksmē nozīmē plakātu un citu vizuālu protesta formu veidošanu, savukārt jēdzieniskais pienesums ir telpa politiski iesaistītai, kopīgai nodarbei, veicinot sabiedrības vienotību un kritisku diskusiju par notiekošo, kā arī terapeitisku attīrīšanos caur radošu un jēgpilnu darbību. „Līdzdalības darbnīcas” notiek Paula Stradiņa Medicīnas un vēstures muzeja telpās, kur katru dienu no plkst.16 līdz 19 norit kāda latviešu mākslinieka vadīta darbnīca. Šopēcpusdien to vadīs Rasa Jansone, rīt – režisore Krista Burāne un scenogrāfe Ieva Kauliņa. Plašāka informācija Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapā.

“Tirgot ūdeni upes malā” – ekspozīcija, kuru speciāli Venēcijas biennālei radījis mākslinieču duets Skuja Braden. Ar māksliniecēm Ingūnu Skuju un Melisu Breidenu un vienu no izstādes kuratorēm Solvitu Kresi Kultūras rondo pārrunājam projekta ideju un iecerēto porcelāna darbu instalāciju. Mākslinieces vēl turpina darbu pie porcelāna gultas, kura būs būtiska darba sastāvdaļa. Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā"), kas reflektē "par sadzīvošanas iespējām domstarpību plosītajā pasaulē un izvērš iekļaujošas, dažādībai atvērtas sabiedrības vīziju," informē Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) pārstāvji. Venēcijas biennāles mākslas izstāde šogad norisināsies no 23. aprīļa līdz 27. novembrim. Latvijas paviljonu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. "Starptautisku ievērību guvušā mākslas dueta "Skuja Braden" – latvietes Ingūnas Skujas un amerikānietes Melisas D.Breidenas – piedāvātais mets risina šobrīd tik aktuālos jautājumus privātās un publiskās telpas sadursmes zonās, to izpratni un nozīmi pašreizējā vispārējās globalizācijas laikmetā. Tēma atspoguļota caur lietišķi tehnisko un amatniecisko varēšanas prizmu, demonstrējot šobrīd jau daudzviet zudušās prasmes," norāda žūrijas komisijas priekšsēdētāja Māra Lāce.

Mākslinieču dueta Ingūnas Skujas un Melisas D.Breidenas mākslinieciskā koncepcija "Tirgot ūdeni upes malā” (Selling Water by The River) Latvijas Kultūras ministrijas veidotā konkursā guva iespēju pārstāvēt Latviju šogad gaidāmajā Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē. Latvijas paviljona veidošanu īstenos "Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs," kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. Šovakar raidījumā klausies interviju ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori, Latvijas paviljona 2022 komisāri un kuratori Solvitu Kresi. Raidījumā sarunāsimies par Latvijas pārstāvniecību Venēcijā, Latvijas mākslas konkurētspēju un reprezentāciju starptautiskajā vidē un gaidāmo Latvijas paviljona darbību Venēcijas biennāles mākslas izstādē. "Mākslinieču duets Skuja Braden mēģina pārvietot savu dzīves telpu uz ekspozīcijas vietu, plašākā kontekstā šķetinot privātās un publiskās telpas robežas. Kartējot Skujas Braden mājas mentālās, fiziskās un garīgās eksistences zonas, mēs varam atklāt ne tikai mājas iemītnieku intereses, ideālus, piederību, bet arī apjaust mūsu reģiona atšķirīgos vēstures lasījumus un testēt mūsdienu sabiedrības gatavību sadzīvot ar šodienas izaicinājumiem” – minēts koncepcijas idejas aprakstā. Venēcijas biennāles 59. Starptautiskā mākslas izstāde norisināsies no 23. aprīļa līdz 27. novembrim pulcējot vairākus tūkstošus vairāk mākslas interesentu no visas pasaules. Venēcijas mākslas biennāle tradicionāli norisinās reizi divos gados un ir uzskatāma par vienu no senākajiem un ievērojamākajiem notikumiem starptautiskajā profesionālās mākslas dzīvē, kurā regulāri piedalās aptuveni 90 valstis no visas pasaules. Latvijas mākslinieku dalība Venēcijas biennālē veicina Latvijas laikmetīgās mākslas izcelšanu Eiropas un pasaules kultūras kontekstā, vizuālās mākslas nozares attīstību, kā arī valsts tēla atpazīstamības veidošanu pasaulē. Latvija Venēcijas mākslas biennālē piedalās kopš 1999. gada. Raidījumu vada: Anete Enikova.

Gleznotājs Kaspars Zariņš šoreiz uz sarunu aicinājis mākslinieču duetu Skuja Braden jeb Ingūnu Skuju un Melisu Breidenu, kuras nākamgad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennālē ar darbu Selling Water by the River ("Tirgot ūdeni upes malā"). Tā nosaukumā izmantots budistu teiciens, kas precīzi ilustrē pasaules sajūtas šodien. Raidījumā abas mākslinieces atklāj, kā darba ideja pārtop mākslas darbos, cik tonnu porcelāna izmantots, ka ekspozīcijas veidošana ir sazarots projekts, kurā svarīgs ir komandas darbs. Uzzinām arī par iekārtojuma detaļām, porcelāna rašanās vēsturi un tehnoloģiskajām niansēm. Konteksts Metu konkursa pieteikumus vērtēja žūrija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces vadībā. Tajā darbojās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) prorektors Andris Vītoliņš, mākslas zinātniece, kuratore Alise Tīfentāle, neatkarīgā kuratore, mākslas zinātniece Maija Rudovska un mākslas kolekcionārs, mākslas centra „Zuzeum” dibinātājs Jānis Zuzāns. Kā norādīja KM, vērtēšanas gaitā Maija Rudovska atteicās no tālākas dalības žūrijas komisijā un atsauca savu iesniegto vērtējumu. Latvijas paviljona veidošanu īstenos Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. Venēcijas biennāles 59. Starptautiskā mākslas izstāde norisināsies no 2022. gada 23. aprīļa līdz 27. novembrim.

Lai laikmetīgo mākslu padarītu pieejamāku cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs izstrādājis īpašu informatīvo materiālu - mediācijas gidu laikmetīgās mākslas pieejamībai festivālā "Survival Kit". Kā zināms, festivāls šogad norit memoriālajos muzejos, kas bieži vien atrodas ēku augšējos stāvos, arī namos bez lifta. Informatīvajā materiālā apkopota svarīga informācija par visu norises vietu pieejamību un tajā skatāmajiem mākslas darbiem. Ar mākslas mediatoriem un mediatoru programmas koordinatorēm tiekos Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā, kur tiek filmēta reklāma mediācijas gidam, aicinājums lietot, to ievietos mājas lapā. Vispirms mediatoru programmas koordinatore Māra Žeikare par idejas aizsākumu. Uzzinu, ka pavisam apmācīti ap 20 mediatoru. Es satieku mākslas mediatori Guntu Plūksni, pēc izglītības filozofi, taču viņas pieredze kā mediatorei aizsākusies šovasar izstādē „Mobilais muzejs”. Kāpēc svarīgs mākslas mediators, kāpēc ir situācijas, kad skaidrojums nepieciešams? Visu festivāla "Survival Kit" norises laiku iespēja pieteikties mediatoru vadītām ekskursijām, arī personām ar dažāda veida invaliditāti. Iztaujāju festivāla pieejamības projekta vadītāju Lību Bērziņu, viņa pati pārvietojas ratiņkrēslā un labprāt dalās savā pieredzē. Mediācijas gids pieejams bezmaksas gan Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapā, gan visās festivāla norises vietās.  Lai pieteiktos sarunai ar mākslas mediatoru (gan individuāliem apmeklējumiem, gan grupām), jāsazināties ar mediatoru programmas koordinatori Māru Žeikari m. 29586893, vai rakstot uz mara@lcca.lv Mediācijas programmu Laikmetīgās mākslas centrs aizsācis izstādē „Mobilais muzejs”, tagad festivālā „Survival Kit” un turpināsies izstādē „Piena dienasgrāmatas”, kas notiks Medicīnas vēstures muzejā līdz gada beigām.

Jau divpadsmito gadu Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs rīko starptautisko laikmetīgās mākslas festivālu “Survival Kit”. Šogad tas notiks divus mēnešus no 3. septembra līdz 31. oktobrim vēl nebijušā formātā – tukšo ēku vietā apmeklētājus aicinās doties uz Rīgas memoriālajiem muzejiem. Festivāla vietu izvēle palīdzēs atsegt arī tā tēmu, aicinot pievērst uzmanību individuāliem stāstiem kolektīvās atmiņas kontekstā un sabiedrības novecošanās jautājumiem. Par šīgada festivāla programmu stāsta Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese un māksliniece Vika Eksta. Festivāls šogad plašākajai sabiedrībai piedāvās 25 mākslinieku darbus, pievēršoties izdzīvošanas un novecošanas jautājumiem: ko nozīmē novecot kā sievietei, kā bērnam, kā partnerim, kā māksliniecei, kā sabiedrībai? Festivāla mākslinieku vidū ir gan tādi, ar kuriem festivāls turpina sadarbību vairāku gadu garumā, gan autori, kuru darbi Rīgā būs redzami pirmo reizi.

Lai iepazīstinātu ar Baltijas valstu keramikas svarīgākajiem māksliniekiem, kā arī šīs mākslas nozares pašreizējo stāvokli un attīstību globalizācijas laikmeta ideju mainībā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā savu mājvietu radusi izstāde „CREO ERGO SUM” – „RADU, TĀTAD, ESMU”, kas ir Baltijas kuratoru un keramikas speciālistu kopprojekts. Ekspozīcijā piedalās 19 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas keramiķi. Ar Baltijas valstu keramiķu izstādi 3. Latvijas Keramikas biennāles programmā iepazīstina projekta kurtors, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra mārketinga speciālists Aivars Baranovskis un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja Dace Ļaviņa. Kādiem principiem sekojot, sastādīta izstādē iekļauto mākslinieku kopa, stāsta Latvijas Laikmetīgās keramikas centra speciālists Valentīns Petjko. Sākot iepazīt ekspozīciju, vispirms skatītāju satiek lietuviešu keramiķes Milenas Pirštelienes māla attēlu un objektu sērija „Atkārtošanās”. Igauņu keramiķes Annes Turnas darbu stikla un māla sērija „Sarkanais lietus” skatītājus varētu pārsteigt ar savu smalkumu un itin kā stopkadrā apstādinātu pilienu kustību. Līdz ar latviešu kolēģiem pie ekspozīcijas izstrādes strādāja arī Paņevēžas mākslas galerijas Keramikas paviljona speciāliste Aurēlija Seiliene un Igaunijas Keramikas asociācijas pārstāve Pille Kaleviste: "Pie šīs izstādes strādājām divus gadus, un šis laika posms mums sagādāja arī zināmas grūtības, jo daži darbi jau bija pabeigti, taču atsevišķi mākslinieki nolēma tos izmainīt. Saziņa notika galvenokārt ar e-pastu starpniecību. Darbs izolācijas apstākļos var radīt zināma veida frustrāciju. Tāpēc ir ļoti labi, ka materiāli un tehnikas, ar kurām keramiķi strādā, darba procesā rada teju meditatīvu stāvokli. Tādējādi tu itin kā vari ceļot, pārkāpt kaut kādas robežas - kas cilvēkiem, kuri nenodarbojas ar mākslu vai kuru darbs nesaistās ar darbošanos ar rokām, ir grūtāk sasniedzams stāvoklis. (..) Šobrīd ir ļoti svarīgi, ka tev kā radošam cilvēkam ir zināms skaidrs mērķis, uz kuru virzīties, ka tu dodies uz to pa noteiktu maršrutu. Vai tā būtu izstāde vai jebkas cits. Tas sniedz motivāciju un horizontu, ko uzlūkot. Protams, tas neizslēdz to, ka var uznākt arī depresīvas domas, taču galvenais ir atrasties kustībā un neapstāties." Baltijas laikmetīgā keramika, kura gatavota ar devīzi CREO ERGO SUM – „RADU, TĀTAD ESMU” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja lielajā zālē aplūkojama līdz 3. oktobrim.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs turpina “Mākslas vēstnešu” iniciatīvu - tie ir īpaši apmācīti cilvēki, kas personīgā sarunā ar apmeklētāju palīdz mūsdienu mākslas izstādēs pamanīt interesantas likumsakarības, faktus, dalās ar savām zināšanām un pieredzi un uzklausa apmeklētāju. Viņi rosina uz personīgām pārdomām un atklājumiem, kas tālāk var risināties izstādē, bet tikpat labi – pēc tās apmeklējuma. Šogad īpašs uzsvars ir veltīts senioriem un demences slimniekiem, kā arī mākslas interesentiem ar kustību traucējumiem. "Mākslas vēstnešu" projekta realizētāja un kuratore ir Lība Bērziņa, kura ir piesaistīta ratiņkrēslam kopš 14 gadu vecuma, un līdz ar to viņas pieredze darbā ar tiem mākslas interesentiem, kuriem nepieciešama papildus palīdzība izstāžu apmeklēšanā, ir balstīta personiskajā ikdienas ritmā. Par kultūras pasākumu apmeklēšanas vienkāršumu vai sarežģītību stāsta sabiedriskās organizācijas “Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vēstneši ir īpašās apmācībās un praksē sagatavoti dažādu profesiju un vecumu cilvēki - mākslas neprofesionāļi.  Šādi cilvēki, ko sauc arī par mākslas mediatoriem, sastopami daudzos Eiropas un ASV mākslas muzejos, kā arī starptautiskos laikmetīgās mākslas notikumos.

Dodoties pa Ganību dambi uz Sarkandauvas pusi, pie Trolejbusu parka, aiz lielās, vecās tekstilfabrikas “Boļšavicka” savu mājvietu šovasar raduši lielformāta mākslas darbi un laikmetīgās mākslas notikumi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra “Mobilais muzejs. Nākamā sezona”. Šeit izstādītie mākslas objekti “bez mājām” būtu pelnījuši atrasties Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, taču šeit, atrauti no to sākotnējā konteksta un izstādīti kopā, tie veido jaunu polifonisku Latvijas mākslas vēstures attīstības vēstījumu un aktualizē laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Mākslas parkā ir izstādīti 16 darbi, kas tapuši dažādos mākslas projektos pēdējo 30 gadu laikā, to autoru vārdi ir labi zināmi Latvijas mākslas vidē Aigars Bikše, Ēriks Božis, Evelīna Deičmane-Vida, Ivars Drulle, Reinis un Krista Dzudzilo, Dace Džeriņa, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Kirils Panteļejevs, Monika Pormale, Artūrs Virtmanis, Brigita Zelča-Aizpure, Iveta Laure. Raidījumā būs dzirdama saruna Latvijas Laikmetīgā mākslas centra projektu vadītāju Anete Skuju. Raidījumu vadījuma producente un vadītāja Anete Enikova. Raidījums top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Šobrīd Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševička” teritorijā skatāmaLatvijas Laikmetīgās mākslas centra kūrēta ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", kas aktualizē jautājumu arī par laikmetīgās mākslas darbu restaurāciju. Kur velkamas robežas? Vai laikmetīgās mākslas darbs, izstādīts daļēji, vai uzbūvēts no jauna, uzskatāms par identisku oriģinālam? Ko izjūt mākslinieks, kad viņa darba replika kalpo jau jauniem, kuratora izvirzītiem mērķiem? Raidījumā Augstāk par zemi kuratora, mākslinieka un restauratora pieredze. Vērtē māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, restauratore Evita Melbārde un ekspozīcijas " Mobilais muzejs. Nākamā sezona" kuratore Solvita Krese. Šobrīd novārtā atstātā, reiz industriālā teritorijā izstādīti darbi, kas bijuši skatāmi mākslas izstādēs pēdējo 25 gadu laikā, mobilajā telefonā lejuplādējamā ceļvedī izlasāms katra darba stāsts, un lielākoties šiem stāstiem ir divas daļas. Pirmā – raksturo laiku un mākslas projektu, kura ietvaros darba ticis radīts. Un šīs atmiņas sniedzas līdz pat jaudīgajiem deviņdesmitajiem, kad laikmetīgā māksla vēl tikai lauzās pilsētvidē. Te ir atmiņas par mēģinājumiem Rīgas publiskajā telpā ielikt šo laiku tēlniecības darbus - 2007. gada publiskās mākslas projektu "Speķa ielas republika" un tēlniecības kvadrinālēm. Pavisam nesenas atmiņas par 2014. gadu, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Brīvības ielas zīmīgajā ļeņinekļa vietā greznojās Aigara Bikšes "Tumšādainā Bārbija". IIr atlūzas no ekspozīcijas, sniegā ieraktiem cilvēkiem Evelīnas Deičmanes-Vidas darba "Pārejošas bēdas", ar kādu Latvija 2009. gadā piedalījās prestižajā Venēcijas mākslas biennālē. Stāsta otrā daļa lielākoties ir ļoti lakoniska, tā informē, vai darbs radīts no jauna, izvilkts no mākslinieka šķūnīša, reizēm darbu saglabāt nav bijis iespējams - tas transformējies pastkartēs vai izstādīta tikai darba skice. Ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona" arī mērķtiecīgi virza šo jautājumu – aicina skatītāju savām acīm pārliecināties par izstādītā darba kvalitāti un aktualitāti, vienlaikus uzdodot jautājumu par tā tālāko likteni, par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Redzētais liek arī aizdomāties par ārkārtīgi sarežģītajiem, ar laikmetīgās mākslas saglabāšanu un restaurāciju saistītiem jautājumiem. “Boļševička”, pa ceļam uz Sarkandaugavu, ir jau agrāk mākslas, arī teātra projektos apdzīvota vide. Te ir mākslinieku darbnīcas, arī no celtniecības pārpalikumiem veidota, improvizēta sarunu un mākslas notikumu vieta - “Brick” bārs. Šādas milzīgas, zaļas teritorijas pilsētas centrā, kas kaut kādu iemeslu dēļ šobrīd attīstītājam nav vajadzīgas, pieder pie pilsētas noslēpumiem. Šobrīd šī teritorija ir atvērta apmeklētājiem, industriālajos džungļos izstādīta māksla. Lai arī kuratores sauciens ir pēc Laikmetīgās mākslas muzeja, manas skatītāja izjūtas brīžam ir bezatbildīgi atšķirīgas. Kirila Panteļējeva “Priekšpilsētas Buda” uz pamestas celtnes jumta izskatās tik lieliski, ka nemaz nealkstu pēc sterilākas vides. Izstāde “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševiška” teritorijā būs skatāma līdz 29. augustam. Man liekas, ejot uz izstādi, ļoti svarīgi ir pareizi noskaņoties. Negatavojieties unikālam mākslas pārdzīvojumam, bet ļaujiet sevi pārsteigt, varbūt iekustināt atmiņas par jau redzētiem mākslas notikumiem. Izstādes noskaņa ir ļoti brīva, pretēja muzeju precizitātei, diktētajiem noteikumiem. Nāciet kopā ar draugiem, klājiet piknika galdus! Informācija meklējama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājas lapā. Būs arī sarunas par galveno ekspozīcijas uzdoto jautājumu.

 14. jūlijā "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā atklās izstādi "Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā", kurā būs aplūkojami materiāli no mākslinieces Zentas Dzividzinskas arhīva, viņas fotogrāfijas no fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma, kā arī austriešu mākslinieces Sofijas Tunas fotogrāfijas no privātkolekcijām. “Es neko neatceros: ienākot ZDZ izvairīgajā arhīvā”* vienlaikus ir izstāde un performance – Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 60. gadu fotomākslinieces Zentas Dzividzinskas un mūsdienu austriešu mākslinieces Sofijas Tunas dialogs ar arhīvu starpniecību. Saruna ar izstādes kuratori Zani Onckuli. Zenta Dzividzinska (1944–2011) jeb "ZDZ" bija viena no interesantākajām un radošākajām jaunajām māksliniecēm 60. gados Rīgā, bet līdz pirmajai personālizstādei viņai nācās gaidīt vairāk nekā 30 gadu. Fotogrāfija autorei bija svarīgs pašizpausmes un pašizteiksmes līdzeklis, un viņa to izmantoja eksperimentāliem nolūkiem darbā ar kadrējumu un formālajiem izteiksmes līdzekļiem, kā arī dokumentējot savu ikdienas dzīvi. Lai arī Dzividzinskas darbiem ir raksturīga izteikta grafiska nosacītība, kompozicionāli un tonāli eksperimenti, autortehniku lietojums un nereti arī šī laikposma Latvijas fotomākslai netradicionāla tēmu un motīvu izvēle, atzinības un cieņas vietā Dzividzinskas savam laikam radikālā darbība sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi. Kolēģi, lielākoties cisvīrieši viņas darbus uzskatīja par neprofesionāliem. Ņemot vērā tālaika uzskatus par to, kā jāataino sieviete mākslā, viņas "normu koriģējošais" (Inga Šteimane, 1999) sievietes portretējums, tostarp subversīvie protoselfiji, likušies "neglīti". Arī ģimenes lokā Dzividzinskas darbība netika novērtēta, dēvējot viņu par "neizdevušos" mākslinieci. Vairums fotogrāfiju mākslinieces dzīves laikā nav bijušas uzkopētas, un 60. gadu muzeju vai fotoklubu naratīvu un estētisko kritēriju programmas kontekstā to ētiskā pieeja bija "diametrāli pretēja" (Švēde, 2004) padomju sistēmas principiem, vēl vairāk mazinot izstādīšanas izredzes. Lai gan pēdējo gadu laikā nelielas Dzividzinskas fotogrāfiju kolekcijas ir iegādājušies muzeji un privātkolekcijas Latvijā un ārpus tās, lielākā daļa mākslinieces darbības rezultātu – fotogrāfijas, negatīvi, kontaktkopijas, piezīmes un dokumenti – līdz izstādes sākumam nesistematizēti un nepārskatīti atradās pagaidu noliktavā Rīgas industriālajā zonā.

„Telpa kā mākslas darbs; Neērta un izaicinājumu pilna, tādi vērtējumi izskan par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zāli. Ciklā „Rītdienas mantojums. Piecu gadu pieredze muzejā” uzmanību pievēršam LNMM Kupola zālei un dažādajiem izstāžu projektiem tajā. Pēc muzeja ēkas rekonstrukcijas zāle kļuva par jaunu vietu izstāžu rīkošanai, lai arī sākotnēji tā nebija domāts. Kopš 2016.gada šajā zālē notikušas daudzas spilgtas izstādes. Esam izvēlējušies savus spilgtus akcentus, arī ieskatu gaidāmajā Ievas Epneres izstādē „Cirks zem kupola”. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra sagatavotā izstāde „Juris Boiko. Sāls kristāli” bija pirmā izstāde Kupola zālē. Ekspozīcijā skatītāji ieraudzīja rekonstruētas autora 20.gadsimta 90.gados īstenotās instalācijas, kurās tika izmantots sāls, stikli, foto un video. Latvijas laikmetīgās mākslas centra kuratore Māra Žeikare, kura veidoja izstādi, stāsta par sadarbību ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un par izaicinājumiem. Kupola zālē notikusi gan Jurim Boiko veltīta izstāde „Sāls kristāli”, gan Janas Kukaines veidota piecu mākslinieču grupas izstāde „Es pieskaros sev”, gan vēl nesen - Laikmetīgās mākslas centra rīkotā starptautiskā izstāde „Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”. Savukārt Ieva Kalnača izceļ Edgara Vērpes izstādi „Intereses. Konflikts” un Aijas Zariņas „Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Elita Ansone 2018.gadā Kupola zālē veidoja Vijas Celmiņas izstādi „Vienpadsmit darbi un filma”, iepazīstinot ar muzeja krājumā esošajiem mākslinieces darbiem, kopumā 11 grafikas lapām. Turpinot par gaidāmajām izstādēm, telpa nav nobaidījusi gluži pretēji aizrāvusi mākslinieci Ievu Epneri. Viņa ir nākamā, kas Kupola zālē drosmīga izstādīt darbus. Izstādes nosaukums arī zīmīgs „Cirks zem kupola”. Uzaicinājumu veidot izstādi šajā zālē Ieva saņēmusi pēc Purvīša balvas iegūšanas: Atliek gaidīt Ievas Epneres izstādi „Cirks zem kupola”, un kā uzzinu no mākslinieces, atklāšana bija paredzēta 2020.gada oktobrī, sakarā ar pandēmiju tā pārcelta jau četras reizes.

"Tirgot ūdeni upes malā” - mākslinieču Ingūnas Skujas un Melisas D.Breidenas darbs, kurš pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē. Par iecerēto saruna ar Ingūnu Skuju un kuratori Solvitu Kresi. "Nosaukums nāk no budisma," skaidro Ingūna Skuja. "Un tas precīzi attēlo mūsdienas un senas dienas, tas ir kā mantra." "Nosaukums ļoti organiski pie mums atnāca," piebilst Solvita Krese. Viņa norāda, ka kopā ar māksliniecēm domājušas, kā atsegt visas šķautnes, ko darbs ietver, gan feminisma idejas, gan Ingūnas un Melisas pasauli, ko ap sevi rada. Arī budisms ir viena no viņu pieredzēm ikdienā. "Šis senais budisma teiciens ilustrē mūsu pasaules vibrāciju: mūks tirgo ūdeni upes malā, bet bieži viss, kas mums vajadzīgs, mums jau ir, bet mēs vienmēr vēl pēc kaut kā tiecamies. Mums vajag ūdeni upes malā, lai ir dots pa velti, jo ir upe, ir daudzas lietas, ko nenovērtējam," uzskata Solvita Krese. Ingūna Skuja neslēpj prieku un gandarījumu kopā ar savu partneri Melisu Breidenu piedalīties Venēcijas mākslas biennālē un pārstāvēt Latviju Kultūras ministrijas (KM) rīkotajā atklātajā konkursā par Latvijas ekspozīcijas idejas koncepciju un īstenošanu nākamajā gadā gaidāmajā Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē piecu pieteikumu vidū žūrija par atbilstošāko ir izraudzījusies mākslinieču Ingūnas Skujas un Melisas D. Breidenas darba "Tirgot ūdeni upes malā” metu. Latvijas paviljona veidošanu īstenos Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. "Mākslinieču duets Skuja Braden mēģina pārvietot savu dzīves telpu uz ekspozīcijas vietu, plašākā kontekstā šķetinot privātās un publiskās telpas robežas. Kartējot Skujas Braden mājas mentālās, fiziskās un garīgās eksistences zonas, mēs varam atklāt ne tikai mājas iemītnieku intereses, ideālus, piederību, bet arī apjaust mūsu reģiona atšķirīgos vēstures lasījumus un testēt mūsdienu sabiedrības gatavību sadzīvot ar šodienas izaicinājumiem,” skaidrots projekta pieteikumā.

Šoreiz raidījums veltīts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam un tā nākotnei. Par garo priekšdarbu vēsturi, kas šobrīd pilnīgi gatava savai pēdējai fāzei - uzceltai ēkai, par to, ko esam zaudējuši laika gaitā, un kā izskatāmies pasaules kontekstā. Kāpēc problēma saasinājusies akurāt tagad? Mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule diskutē ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekli Elīnu Vikmani.

Pirms nedēļas aizvadījām Barikāžu piemiņas 30. gadadienu. Šis periods mūsu vēsturē paliks kā krasu pārmaiņu laiks vispirms jau politiskajā ziņā – Padomju Savienības milža māla kājās parādījušās plaisas nespēja aizķitēt ne solījumi par jauno "politikas kursu", ne agresija, kura prasīja arī cilvēku upurus gan Baltijas valstīs, gan citviet. Noskaņojuma maiņa bija saredzama arī radošajās, proti, mākslinieku aprindās – sāka izzust gan redzamās, gan neredzamās robežas starp ikdienā pieejamo un to, kas līdz tam brīdim bija nesasniedzams. Neliels pārskats par šī perioda radošajiem strāvojumiem. Termins „Robežpārkāpēji” Latvijas jaunāko laiku mākslas vēstures leksikonā ieviesies, pateicoties mūziķim, māksliniekam un arhitektam Hardijam Lediņam. Viņa spriedumu Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ņēma par virsdevīzi izstādei, kura 2005. gadā apkopoja 80. gadu nogales un 90. gadu sākuma mākslas izpausmes. Mākslas centra vadītāja Solvita Krese iezīmē šīs mākslinieku paaudzes ietekmju līniju, kuras sākumpunkts pulsēja Rietumu pasaulē. Viņa atzīst, ka tā brīža aktīvie mākslinieki bija kā antenas, kuras jūtīgi uztvēra ārzemēs valdošo radošo strāvojumu vibrācijas. Tas nozīmēja gan saturisku, gan formālu meklējumu ceļus. Solvita Krese šajā mākslinieku pulkā piemin Oļegu Tilbergu, Kristapu Ģelzi, Ojāru Pētersonu, Sarmīti Māliņu un Sergeju Davidovu. Dalīties ar saviem iespaidiem atvērto robežu sakarā aicinu mākslinieku un dzejnieku Andri Breži – viņš bija viens no tiem māksliniekiem, kuriem bija iespēja aizbraukt uz Rietumberlīni un piedalīties grupas izstādē. Taču sākums šim stāstam nebūt nav viegls.

Sarežģītās, līdz galam neizpētītās pagātnes marginālie stāsti pasaules un Latvijas kontekstā. Apslēptie varoņi, varones un varoņdarbi, vēstures artefakti un šodienas sajūtu refleksijas par šiem faktiem un liecībām. Šobrīd un jaunā gada pirmajos mēnešos Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāmas divas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādes "Neērtās pagātnes. Saistītās vēstures" un "Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi", šī gada pēdējā "Kultūras ūnijas laiks"  raidījumā sarunājāmies ar izstāžu kuratorēm, mākslas zinātniecēm Ievu Astahovsku un Andru Silapēteri. Raidījumu vada: Anete Enikova

Kopš novembra Rīga un piecas Latvijas pilsētas kļuvušas par kādu vides objektu bagātākas. Tie ir publiskās mākslas programmas Kopā „Objektu parādē” tapušie darbi. Kultūras ministrijas finansēts, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizēts projekts, kas īstenots kā atbalsta mehānisms vizuālās mākslas pārstāvjiem Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai. Visi objekti ir izvietoti pilsētvidē, tie ir ērti un droši apskatāmi arī pandēmijas laikā. Turklāt līdz 13. decembrim Latvijas sabiedrisko mediju vietnē lsm.lv iedzīvotāji aicināti balsot par savu iecienītāko „Objektu parādes” darbu. Māksliniece Aija Baumane-Līce radījusi krāsainus klausāmus, skatāmus un kāpelējamus objektus ap kādreizējo bērnu bibliotēku „Zvirbulis”, objektam dodot nosaukumu „Zvēri neaizmirst!”. Savukārt bagāto vēsturi par šo vietu izpētījusi Anta Straumēna no Āgenskalna apkaimes biedrības – viņa arī uzrunājusi mākslinieci, veidot šeit vides objektu. Lai uzzinātu vairāk par publiskās mākslas programmu Kopā, tiekos ar tās vadītāju Līgu Lindenbaumu. Esam norunājušas tikšanos pie operas, tur atrodas vēl viens vides objekts - Kristas un Reiņa Dzudzilo „Metamorfozes” ar oriģinālām, 157 gadus senām Operas nama fasādes skulptūru detaļām. Programmā īstenoti 10 vides objekti, kurus veidojuši 18 mākslinieki, tātad vairāki objekti tapuši sadarbojoties autoru kolektīvam. Ir autori, kas ilgstoši strādā kopā, taču ir arī tādi, kas tandēmu izveidojuši strādājot tieši pie šīs programmas. Tādi ir mākslinieks Miķelis Mūrnieks un dzejnieks Henriks Eliass Zēgners, abu kopprojekts „Tavs nogurums nav tava vaina” ir 10 krāsaini soliņi ar dzejas elementiem. Apskatījām dažus Rīgā redzamos objektus, pārējās Latvijas vietās uzstādītie vides objekti var pamudināt arī nelielam ceļojumam, dodoties uz Valmieru, Cēsīm, Daugavpili, Madonu vai Liepāju. Visi objekti uzstādītajās vietās būs skatāmi līdz nākamā gada 10.janvārim.

No 28. novembra līdz 2021. gada 7. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā starptautiskā izstāde “Neērtās pagātnes. Projekts izgaismo neērtās, arī noklusētās tēmas Baltijas un Austrumeiropas reģionā un pievēršas sarežģītajam 20. gadsimta mantojumam, kas joprojām ietekmē mūsdienu realitāti. Kultūras Rondo uz izstāde devās tās tapšanas laikā un tikās ar mākslinieci Viku Ekstu, kuras darbs izstādē ir saruna ar tēvu par dienesta laiku Afganistānā un tēva rakstītās vēstules mātei, kā arī mākslas zinātnieci, izstādes kuratori Ievu Astahovsku.

No 14. novembra līdz 2021. gada 24. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs norisināsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”. Izzināt sieviešu mākslinieču intelektuālo vēsturi 20.gadsimta otrajā pusē, atklājot maz zināmos un aizmirstos stāstus par viņu pieredzēm, vērtējot to padomju perioda mākslas, sociālo un politisko norišu kopskatā. Kultūras Rondo studijā izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” kuratore Andra Silapētere. Viena no projekta dalībniecēm ir mūsu kolēģe Justīne Savitska. Viņa izstādei radīja "Audio versiju par hipotētisku mākslinieci". Tās ir liecības un secinājumi par pavisam reālu 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslinieču intelektuālo vēsturi. Kādas bija mākslinieces karjeras iespējas? Kas viņai interesēja? Ar ko viņa nodarbojās? Kā par viņu runāja toreiz un ko par viņu zinām tagad? Ierakstā dzirdama mākslinieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas un Mudītes Gaiševskas balss, citāti no tā laika periodikas un sarunu fragmenti ar daļu no pētniekiem, kuri projektā "Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi" atklāj maz zināmos vai aizmirstos mākslinieču stāstus - Paulu Stutiņu, Andru Silapēteri, Ievu Melgalvi, Tomu Ķenci un Evitu Gozi. Šīs izstādes kodols ir mākslinieces Rita Einberga (1921–1979), Laima Eglīte (1945), Maija Eliase (1924–1991), Mudīte Gaiševska (1935), Ruta Kreica (1946), Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) un Olga Neimane-Kateņeva (1908–2001). Katra pārstāv atšķirīgas mākslinieciskās stratēģijas, kas saistītas gan ar alternatīvo kultūru un centieniem dažādot mākslas valodu, gan oficiālās mākslas scēnas radošo interešu diapazonu. Savukārt domājot par feminisma un dzimtes aspektiem šodienas kontekstā, izstādei jaundarbus veidojušas mākslinieces Anni Puolakka (Somija) un Marta Trektere, Evita Goze, Rasa Jansone, Liliana Piskorska (Polija).

Šogad aprit 40 gadi kopš notika pirmais "Gājiens uz Bolderāju" – viena no zināmākajām Latvijas avangarda mākslas akcijām, ko īstenoja "Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas" jeb NSRD mākslinieki Hardijs Lediņš un Juris Boiko, kā arī arhitekts Imanta Žodžika. Lai atzīmētu šo notikumu, interneta žurnāls "Capital R" rīko tiešraidi, kurā virtuāli būs iespējams vēlreiz mērot maršrutu no Imantas līdz Bolderājai. Sazināmies ar leģendārā gājiena liecinieci - Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktori Solvitu Kresi un virtuālā gājiena rosinātāju – pilsētvides pētnieku un interneta žurnāla “Capital R” redaktoru Mārtiņu Eņģeli. "Mani pamudināja divi spēcīgi impulsi - viens no tiem balta skaudība, ka neesmu piedzimis pareizajā laikā  savā ziņā, lai šos gājienus pats piedzīvotu. Otrs impulss – pandēmija. Viss aizsākās virtuālām tūrēm, kad visi sēdējā mājās. Nolēmu turpināt stāstradi arī neesot klātbūtnē ar pilsētu, nolēmu nodoties tematiskām pastaigām. Viena no tām, ko esmu gribējis noiet ne tikai kā dalībnieks, bet arī kā daļa no pašas satura – Bolderājas pārgājiens," atklāj Mārtiņš Eņģelis. Virtuālais Bolderājas gājiens notiks 14. jūnijā plkst. 20.20. "Tas ir ļoti simbolisks datums – šajā dienā 1981. gadā notika otrais Bolderājas gājiens un tas atrodas tieši pa vidu starp Hardija Lediņa dzimšanas un nāves dienu," norāda pasākuma rīkotāji. Virtuālajai pastaigai varēs sekot tiešraidē "YouTube", iepriekš iegādājoties pieeju. Vairāk informācijas pasākuma Facebook lapā. "Kad ieraudzīju ziņu, ka notiek virtuālais Bolderājas gājiens, es ļoti nopriecājos, jo manuprāt, Hardijs būtu darījis kaut ko līdzīgu, jo viņš bija tāds inovators un vienmēr apkārt uzķēra to, kas apkārt bija kaut kas jauns un neparasts. Arī visas jaunas tehnoloģijas viņu interesēja," vērtē leģendārā 80. gadu gājiena lieciniece - Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvitu Krese. Krese uzskata, ka šis ir ļoti labs formāts pašreizējam brīdim, arī formāts, ko augstu būtu novērtējis arī viens no gājienu autoriem Hardijs Lediņš.

Šoreiz runājam par laikmetīgās mākslas un arhīvu kolekcionēšanu - krājumiem 21. gadsimtā. Uz sarunu aicināta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Vizuālās mākslas departamenta krājuma vadītāja Daina Auziņa un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece un kuratore Ieva Astahovska.

7. aprīlī plkst. 18 Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) neformālās izglītības programmā “Vakarskola” aicina uz lasīšanas darbnīcu “Pandēmija un tās metaforas”. Darbnīca kā jau daudzas aktivitātes šobrīd notiks Zoom tiešsaistē. Lasīšanai izvēlētie teksti ir itāļu filozofs Roberto Espozito darbs “Imunitāte un vardarbība” (“Immunisation and Violence”, 2008) un Sūzenas Sontāgas darbs “AIDS un tā metaforas” (“AIDS and its Metaphors”, 1989)". "Lasot šos tekstus rodas arvien skaidrāka sapratne par to, ka cilvēce ik pa brīdim saskaras ar šādām un līdzīgām ārkārtas situācijām. Iespējams, ka Covid-19 nav tas briesmīgākais un apokaliptiskākais vīruss, kas skāris," raidījumā Kultūras Rondo vērtē Laiknetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska. "Šie teksti to labi liek saprast un kaut kādā ziņā iziet ārpus tās panikas sajūtas, kas daudziem radās, arī man tajā skaitā, kad šī ārkārtas situācija sākās." Galvenais ieguvums no abiem tekstiem - tie raisa nepieciešamību analizēt un racionāli domāt par Covid-19 pandēmija ir radījusi ārkārtas stāvokli, kas izaicina ne vien veselības nozari, bet arī daudzas citas sociālās jomas. Tā līdz nepazīšanai mainījusi ikviena ikdienas dzīvi, kurā ienākušas bailes un frustrācija, apstāšanās, sociālā distancēšanās un pašizolācija, jauni saziņas veidi un uzraudzības metodes, taču arī jauna veida solidaritāte sabiedrībā. Šis stāvoklis aktualizē arī virkni ētiskus un ontoloģiskus jautājums. Itāļu filozofs Roberto Espozito, analizējot to, kas būtiski raksturo mūsdienas – šodienas iespējas un arī pretrunas –, izceļ imunitātes un imunizācijas kategorijas. Imunitāte pasargā no riskiem, kuriem kāds ir pakļauts, taču vienlaikus tā ir pretstats kopienas kategorijai. Ja kopienu raksturo rūpes par otru, imunitāte atceļ šo nosacījumu, tā pārtrauc sociālās aprites ķēdi. Tādējādi tā ir saistīta gan ar šodienas prasībām un cerībām, gan ar konfliktiem un traumām. Tomēr rūpes par pašaizsardzību nepieder tikai šodienai; nāvējošu vīrusu izplatība globālā mērogā ir skārusi sabiedrības arī iepriekš. Sūzena Sontāga darbā AIDS un tā metaforas pētījusi, kā slimības, arī pandēmijas, rada jaunas metaforas un mītus – nāvējošu vīrusu izplatīšanās nereti salīdzinātas ar invāziju, ar piesārņojumu, ar nezināma svešinieka uzbrukumu, ar apokaliptisku pasauli. Šādas metaforas ir pesimistisks skatījums uz epidemoloģisko situāciju, kas drīzāk rada paranoju, nevis to skaidro. “Tas, ka pat apokalipse var tikt padarīta par daļu no ikdienas gaidu horizonta, ir nepārspējama vardarbība pret mūsu realitātes izjūtu un cilvēcīgumu. Ir ļoti vēlams, lai konkrētā draudīgā slimība šķistu parasta. Lai pat ar nozīmi vispiepildītākā slimība būtu tikai slimība.” Tekstus var saņemt, rakstot uz e-pastu: ieva.ast@gmail.com. Lasīšanas darbnīca notiek latviešu vai angļu valodā, atkarībā no tās dalībniekiem.

Šogad grāmatu mākslas konkursam "Zelta ābele 2019" 44 izdevēji pieteikuši 137 grāmatas. Ekspertu komisija lēma, ka pieci nominanti jāizvirza tādās kategorijās kā dzeja, proza, dokumentālā literatūra, uzziņu literatūra, zinātniskā literatūra, māksla, dzeja bērniem un jauniešiem, proza bērniem un jauniešiem. Laureātus un speciālbalvu ieguvējus uzzināsim Latvijas Radio tiešraidē. Ar uzvarētājiem iepazīstina grāmatu mākslas konkursa „Zelta ābele” žūrijas pārstāvis Agris Dzilna. Sazināmies arī ar balvas par mūža ieguldījumu ieguvēju Aiju Reņģi. Konkursa Zelta ābele 2019" uzvarētāji Balva par mūža ieguldījumu grāmatniecībā piešķirta Aijai Reņģei, Smiltenes grāmatnīcas ilggadējai darbiniecei un vadītājai. Viņa nostrādājusi grāmatnīcā 62 gadus un tikai šī gada sākumā devusies pelnītā atpūtā. DZEJA Toms Treibergs. Biezoknis. Māksliniece – Evija Pintāne, ilustrācijas – Evija Pintāne; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – “Neputns”. PROZA Nora Ikstena, Aivars Vilipsōns. Suņa dzīve. Māksliniece – Katrīna Vasiļevska, ilustrācijas – Vilipsōns; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – “Zvaigzne ABC”. DOKUMENTĀLIE IZDEVUMI Sastādītāja Ieva Astahovska. Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā. Dizains – Aleksejs Muraško; tipogrāfija – “PNB Print”; izdevējs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. ZINĀTNISKĀ LITERATŪRA Kristīne Zaļuma. Neredzamā bibliotēka. Latvijas Nacionālās bibliotēkas 14 vēsturiskās kolekcijas. Māksliniece – Tatjana Raičiņeca; fotogrāfijas – Madara Gritāne; tipogrāfija – “IBC Print Baltic”; izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka. UZZIŅU LITERATŪRA Aile Moldre, Andris Vilks, Viesturs Zanders, Tomas Petreikis. Baltijas grāmata / 1918-1940. Māksliniece – Tatjana Raičiņeca; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka. MĀKSLAS IZDEVUMI Sastādītāja Anna Volkova. Stikla Strenči. Mākslinieks – Aleksejs Muraško; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – “Orbīta”. DZEJA BĒRNIEM UN JAUNIEŠIEM Lote Vilma Vītiņa. Dzejnieks un smarža. Māksliniece – Lote Vilma Vītiņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – “Aminori”. PROZA BĒRNIEM UN PUSAUDŽIEM Pēc Edmunda Jansona animācijas filmas “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” motīviem. Runājošie suņi. Dizains – Elīna Brasliņa, Artis Briedis, ilustrācijas – Elīna Brasliņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – “Liels un mazs”. 2019. gada mākslinieks Aleksejs Muraško “Zelta ābele” galveno balvu iegūst jau otro reizi. Šajā gadā Muraško bija nominētas 7 grāmatas dažādās kategorijās, no kurām divas – “Stikla Strenči” (izdevējs “Orbīta”) un “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” (izdevējs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs) arī saņēma gada balvu. Gan gada mākslinieka titula ieguvējs, gan balvas par mūža ieguldījumu grāmatniecībā saņēmēja iegūst naudas balvu no Latvijas Republikas Kultūras ministrijas. No 25. februāra līdz 24. martam grāmatu lasītāji varēja balsot par skaistākajām grāmatām portālā LSM. Lasītāju balsojumā uzvarēja Sandras Eglītes “Ziemeļzeme Svālbara”  

Šoreiz raidījumā "Mākslas vingrošana" par Aijas Zariņas darbu izstādi "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī par izstādi "Nenorunātā tikšanās" izstāžu zālē "Arsenāls" mākslas kritiķis Vilnis Vējš sarunāsies ar māksliniekiem Krišu Salmani un Annu Salmani. *** Līdz 2. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Aijas Zariņas darbu izstāde “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”. Tajā eksponēti gleznotājas Aijas Zariņas 10 jauni liela formāta audekli, kas stāsta par pasaules radīšanu. “Radīšana ir galvenais mākslinieka uzdevums, un arī jebkura cilvēka dzīves jēga ir radīšanā,” saka autore. Izstādes koncepcijas simbolikai īpaši svarīgs ir tās norises laiks – saulgrieži gada nogalē, kad Saule attiecībā pret Zemi nostājas pozīcijā, lai atkal tūlīt sāktu pieaugt gaisma. Gaisma kā simbols Aijai Zariņai saistās ar cilvēka gara pilnveidošanu. Māksliniece projekta ideju ir veltījusi “saules nepārtrauktajiem ritmiem, mūsu kustībai un transformācijai, augšanai un attīstībai”. Viņa uzskata, ka “mēs visi esam saistīti ar gaismu, esam sava veida “gaismas būtnes”, kurām ir ļoti sarežģīta iekšējā struktūra, jo atrodamies biosfērā, kurā jāsadzīvo dažādiem radījumiem, jāievēro kosmiskie noteikumi”. Tehnoloģiju laikmetā, kas attīstās neticami ātri, mainās cilvēku savstarpējā mijiedarbība, sabiedrības funkcionēšanas nosacījumi kļuvuši sarežģīti, cilvēces ietekme uz dabu arvien lielāka, un kompleksajā pasaules struktūrā atbildību par biosfēru izšķiroši ietekmē cilvēka gara izaugsme. Tādēļ izstādes moto ir Eduarda Veidenbauma dzejas rinda “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, ko māksliniece jau izmantoja 2002. gadā konceptuālā teksta gleznojumā. Tagad viņa atkal atgriežas pie gara aktivitātes modināšanas idejas un aicinājuma uz pilsonisko vērtību pārmaiņu nepieciešamību šodien. Izstādes tēlu sistēmu veido lielformāta figūras – simboliski, arhetipiski tēli, mītiskas būtnes, kādas darbojas mitoloģijā un folklorā, lielajos Ziemeļeiropas tautu eposos. Milžu tēli ir tipiski Aijas Zariņas daiļrades raksturlielumi, kas pauž liela gara ideju. Jāatgādina trīsdesmit gadu garumā tapušie landart darbi “Lielā galva, kas gulēja jūras malā” (1990) Malmē, Zviedrijā, “Dievmātes galva” (1996) Pedvālē, gleznojumi “Zelta galva” personālizstādē “Antiņš” (2014) Rīgā, Aspazijai veltītajā ciklā “Saules meita” (2016) Dubultu stacijas izstāžu zālē Jūrmalā, RA tēls personālizstādē “RA i nis” (1916) Rīgā. Aijas Zariņas jaunākās izstādes mitoloģisko tēlu sistēma veic simbolisku pasaules un dzīvības radīšanas rituālu ar gaismas un saules palīdzību. Aija Zariņa (1954) pieder leģendārajai tā saukto “robežpārkāpēju” paaudzei. 20. gadsimta 80. un 90. gados viņa kopā ar citiem māksliniekiem veidoja Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu, lauza padomju mākslas kanonus, radīja mietpilsoniskajai gaumei pāri stāvošus darbus. *** Līdz 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" aplūkojama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā starptautiskā izstāde "Nenorunātās tikšanās". Projekts, kas notiek Latvijas valsts simtgades programmā, ir veltīts zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā, ietverot gan vēsturisku izpēti, gan nākotnes scenārijus. “Nenorunātās tikšanās” pievēršas zinātniskās fantastikas iespaidam Latvijas kultūrtelpā pagājušā gadsimta otrajā pusē, kā arī parāda mūsdienu mākslinieku darbus, kuros, iztēlojoties alternatīvas nākotnes iespējas, izcelti šobrīd aktuāli feminisma, ekoloģijas un politikas jautājumi. Projekta nosaukums aizgūts no brāļu Strugacku tāda paša stāstu krājuma (“Неназначенные встречи”, 1980), kas izdots Rīgā 1987. gadā. Padomju periodā zinātniskā fantastika bija ideoloģijas atbalstīts žanrs, kas manifestēja progresa un zinātnes attīstības virzītas utopijas, sasaucoties ar komunisma paradigmu un idejām. Tomēr arī šeit tika ievērota stingra cenzūra, neļaujot izvirzīties viedokļiem, kas izjautā varas sistēmu un tās mehānismus. Intriģējošs piemērs, ko atsedz ekspozīcija, ir no 1975. līdz 1982. gadam Rīgā Zinību namā sarīkotās četras grafikas izstādes ar nosaukumu “Zinātne un zinātniskā fantastika”, kurās piedalījās tādi mākslinieki kā Maija Dragūne, Aleksandrs Dembo, Māris Ārgalis, Malda Muižule, Māra Rikmane, Dzidra Ezergaile, Juris Poikāns, Kirils Šmeļkovs, Inārs Helmūts, Arturs Ņikitins, Genādijs Suhanovs un citi, savos darbos vizualizējot gan kosmosa apgūšanas, gan zinātnes un tehnoloģiju revolūcijas, gan ekoloģisko draudu un citas nākotnes interpretācijas. Savukārt mūsdienās notiek vēl nebijusi tehnoloģiskā attīstība, kuras uzplaukums kontrastē ar tikpat strauju sociālpolitisko procesu virzību labēja konservatīvisma gultnē. Līdzīgi kā dažādos vēstures sastrēguma punktos, arī šobrīd aug interese par zinātnisko fantastiku, kas pauž progresīvas utopijas vai provocē ar biedējošām distopijām. Paralēli saistībai ar zinātni un tehnoloģijām zinātniskās fantastikas piedāvātajās utopijās tiek atspoguļoti tādi jautājumi, kā koloniālisms, klases, rasu un dzimumu nevienlīdzība, draudošās ekoloģiskās katastrofas. “Nenorunātās tikšanās” ir viens no Latvijas valsts simtgades programmas pasākumiem. Valsts simtgades svinības notiek laikā no 2017. līdz 2021. gadam. To pamatvēstījums ir “Es esmu Latvija”, akcentējot, ka Latvijas valsts galvenā vērtība ir cilvēki, kuri ar savu ikdienas darbu veido tās tagadni un kopā ar jauno paaudzi liek pamatus rītdienai.

Jau no decembra vidus izstāžu zālē "Arsenāls" apskatāma izstāde "Nenorunātās tikšanās", kurā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicina iepazīt futūrisma idejas, kas iekustinājušas mākslas pasauli 20. gs. 60.-70. gados. Pirmajā šī gada raidījumā sarunas par nākotni un nākotnes sastapšanu mākslā kopā ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra kuratoriem. Padomju periodā zinātniskā fantastika bija ideoloģijas atbalstīts žanrs, kas manifestēja progresa un zinātnes attīstības virzītas utopijas, sasaucoties ar komunisma paradigmu un idejām. Tomēr arī šeit tika ievērota stingra cenzūra, neļaujot izvirzīties idejām, kas izjautā varas sistēmu un tās mehānismus. Savukārt mūsdienās notiek vēl nebijusi tehnoloģiskā attīstība, kuras uzplaukums kontrastē ar tikpat strauju sociālpolitisko procesu virzību labēja konservatīvisma virzienā. Tāpat kā dažādos vēstures sastrēguma punktos, arī šobrīd aug interese par zinātnisko fantastiku, kas piedāvā gan progresīvas utopijas, gan provocē ar biedējošām distopijām. Paralēli saistībai ar zinātni un tehnoloģijām zinātniskās fantastikas piedāvātajās utopijās tiek atspoguļoti arī tādi jautājumi kā koloniālisms, klases, rasu un dzimumu nevienlīdzība vai draudošās ekoloģiskās katastrofas. LLMC izstāde “Nenorunātās tikšanās” pievēršas zinātniskās fantastikas iespaidam Latvijas kultūrtelpā pagājušā gadsimta otrajā pusē, atsaucoties uz izstāžu sēriju “Zinātne un zinātniskā fantastika” (1975 – 1982), kā arī aptver mūsdienu mākslinieku darbus, kuros, iztēlojoties alternatīvas nākotnes iespējas, izcelti šobrīd aktuāli feminisma, ekoloģijas un politikas jautājumi. Projekta nosaukums “Nenorunātās tikšanās” aizgūts no Brāļu Strugacku tāda paša nosaukuma stāstu krājuma, kas izdots Rīgā 1987. gadā. Izstāde ietver gan vēsturisku izpēti, gan zinātniskās fantastikas tēmas atspoguļojumu mūsdienu mākslinieku darbos. Tā apskatāma izstāžu zālē "Arsenāls" līdz 23. februārim. "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Raidījumu vada: Anete Enikova.

Noslēdzam sarunu ciklu ar starptautiskās mākslas izstādes „Nenorunātās tikšanās” māksliniekiem. Ekspozīciju izstāžu zālē „Arsenāls” izveidojusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratoru komanda, un turpinājumā sarunu ar māksliniekiem Baharu Nūrizadi un Antonu Vidokli.   Bahara Nūrizade pēta loģistiku un ekonomiku no mākslas perspektīvas Bahara Nūrizade ir irāņu māksliniece, rakstniece un kinematogrāfiste dzīvo un strādā Londonā. Viņas darbi izrādīti Tate Modern Mākslinieku kino programmā un Kustīgā attēla biennālē Ženēvā, kā arī citos starptautiskos mākslas notikumos.  "Pēdējos pāris gadus es pētu jautājumus, kuri saistīti ar loģistiku un ekonomiku un daru to no mākslas perspektīvas. Cenšos atraisīt, iedzīvināt savu iztēli. Domāju par netradicionāliem ekonomikas modeļiem, pieejām, kuras ekonomikas vēsturē palikušas nomaļus un kuras neietilpst tajā ekonomikas naratīvā, kādu mēs pazīstam šodien un kuru pilnībā veido Volstrīta." skaidro Bahara Nūrizade. Izstādē “Nenorunātās tikšanās” Nūrizade piedalās ar vienkanāla video “Pēc trūkuma”, kurš pērn veidots kā pasūtījuma darbs Ženēvas biennālei. Tā ir zinātniskās fantastikas videoeseja, kur izsekoti padomju kibernētiķu mēģinājumi izveidot pilnīgi automātisku plānveida ekonomiku. Šie centieni apņem 20. gadsimta 50.-80. gadus.  Antona Vidokles uzmanības lokā krievu kosmisms Antons Vidokle ir krievu izcelsmes mākslinieks, kurš šobrīd dzīvo un strādā Ņujorkā un Berlīnē. Viņa darbi eksponēti "Documenta 13" un 56. Venēcijas mākslas biennālē, kā arī Tate Modern galerijā un Pompidū centrā.  Vidokles kinotriloģija “Nemirstību visiem”, kuru izstādē “Nenorunātās tikšanās” var vērot miniatūrā kinozālē, iekļauj dokumentālas un vienlaikus arī mākslas filmas, kuru vienojošā tēma ir krievu kosmisms.  Tā ir filozofija, kurā Rietumu apgaismības mantojums tika savienots ar Austrumu filozofiju, bet krievu pareizticības tradīcijas – ar marksismu. Tas bija iedvesmas avots nozīmīgiem padomju domātājiem, līdz viņi krita par upuri Staļina represijām. Kā norāda mākslinieks, kosmisms nav strikti definēts intelektuāls virziens, jo tajā fiksējamas vairākas iekšējas pretrunas. Drīzāk tā ir pieeja, kura vienoja daudzus 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma izcilākos prātus ne tikai Krievijā, bet arī citviet un atraisīja viņos futūristisku nākotnes iztēlojumu, kurā teju ikvienai problēmai bija iespējams īpatns un radošs risinājums.  Antonam Vidoklem jautāju, kādiem priekšnoteikumiem pateicoties, kosmisms varēja noformēties un savu ideju izpausmēs būt tik ļoti daudzveidīgs. Gan par šīm, gan citām utopijas un zinātniskās fantastikas idejām varat padomāt, līkumojot pa Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” kalnaino iekārtojumu. Izstāde būs skatāma līdz nākamā gada 23. februārim.  

Turpinām iepazīstināt ar māksliniekiem, kuru darbi skatāmi izstādē „Nenorunātās tikšanās” Latvijas Nacionālās mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Šī starptautiskā izstāde veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā. 14.decembrī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicināja uz sarunu programmu kopā ar izstādes māksliniekiem. Kā pirmās ar savu daiļradi un izstādē skatāmajiem darbiem iepazīstināja mākslinieces Ieva Balode, Ilva Vesterlunda un Anna Līslegārda. Ieva Balode pārraksta pasaules vēsturi no sievietes pozīcijas Ieva Balode ir latviešu māksliniece, kas strādā ar analogo attēlu. Mākslā viņu nodarbina identitātes jautājumi, kurus māksliniece pēta ar attēla, – kā kustīga, tā nekustīga, valodas un filozofijas starpniecību. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” redzams darbs „Pasūtījums”, tā ir 6 minūšu gara 16 mm filma. Filmas stāsts aizsākas nezināmā laikā Gruzijā. Ilva Vesterlunda izmanto ar hibrīdiem saistītu metodi Ilva Vesterlunda dzīvo un strādā Stokholmā, viņas ilustrācijas atgādina zinātniskas studijas, grafiskos romānus, plakātus un zīmējumus uz sienas, arī astoņdesmito gadu komiksus. Māksliniecei tīk pastaigas dabā un viņas aizraušanās ir putnu vērošana. Izstādē „Nenorunātās tikšanās” liela izmēra ogles zīmējumā uz sienas redzama ainava, kurā attēlota papīrfabrika netālu no Husumas pilsētas pie Baltijas jūras. Tā ir mākslinieces dzimtā pilsēta. Iespējamais nākotnes scenārijs rāda izmainītu papīrfabrikas apkārtni. No ūdens lien laukā mutācijām pakļauti ķermeņi, kuri cietuši no rūpniecības radītā piesārņojuma. Kamēr toksīni aizvien dziļāk iesūcas ādā un prātā, parādās halucinācijas - mākoņa formas tēls - hibrīdsieviete-putns, ko sauc par kraukli. Anna Līslegārda iejūtas kiborga tēlā Anna Līslegārda šajā izstādē rāda 2017.gadā veidotu 3D animāciju „Malstrommen”. Darbā dzirdamā valoda liecina par citas valodas formu, izjūtu un starpsugu komunikācijas iespējām. Uzmanības centrā ir kiborgs, kas veidots kā mākslinieces pašportrets. Rīgā viesojas atkārtoti un ir gandarīta par iespēju būt šeit, starp šīs izstādes māksliniekiem. Māksliniece dzimusi Norvēģijā, bet dzīvo un strādā Kopenhāgenā, studējusi - tēlniecību. Viņa pazīstama ar savām 3D animācijām un instalācijām, kura pamatā nereti ir idejas, kas aizgūtas no zinātniskās fantastikas. Māksliniece piedalījusies daudzās biennālēs, tai skaitā Venēcijas, Sanpaulu, Sidnejas un citās biennālēs. 

Iesākam sarunu ciklu par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto starptautisko izstādi „Nenorunātās tikšanās”, kura pagājušajā nedēļā atklāta Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Izstādes nosaukums patapināts no Arkādija un Borisa Strugacku stāstu krājuma un paskaidro ekspozīcijas galveno ieceri: pētīt zinātniskās fantastikas ietekmi gan mūsdienu, gan pagājušā gadsimta nogales mākslā. Turpinājumā saruna ar albāņu mākslinieku Driantu Zeneji un mūsu pašu autoru Kristapu Epneru.  Driants Zeneji: Pamestas ainavas skaistums ir manas komandas redzējuma veidotājs Albāņu mākslinieks Driants Zeneji savos darbos apvieno personīgus un kolektīvus stāstus, un būtiska loma to atveidē ir arī utopijas idejai, nepiemirstot ironijas un mīta potenciālos efektus mākslas darbā kā radošā procesa galarezultātā. Viņa darbs “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts” pārstāvēja Albāniju šīgada Venēcijas mākslas biennālē un šobrīd tas aplūkojams izstāžu zāles “Arsenāls” ekspozīcijā ar kopnosaukumu “Nenorunātās tikšanās”. Tā ir divkanālu videonstalācija – filma, kurā sekojam līdzi piecu jauniešu ceļojumam mistiskā, pamestā, industriālā teritorijā. Darba iersomi Zeneji guvis no albāņu fiziķa un un rakstnieka Ariona Hīsenbegasa zinātniskās fantastikas romāna “Ceļā uz Epsilonu Eridani”, kurš iznācis mākslinieka dzimšanas, proti, 1983. gadā. Romāna sižets risinās Albānijas ziemeļaustrumu pilsētā Bulkizē – hromīta raktuvēs. Šim izraktenim ir bijusi būtiska loma Albānijas industrializācijā, un, bezmaz vai likumsakarīgi – arī ekonomisko un politisko sadursmju izraisīšanā. Savukārt kino cienītāji Drianta Zeneji darbā pamanīs līdzības ar Andreja Tarkovska šedevru “Stalkers”. Vai šī līdzība panākta apzināti, skaidro pats autors. Kristaps Epners savu darbu fokusē uz Gunta Gunnara Taņņa "Utopijas" attīstību Šī – un arī 2007.gada Purvīša balvas nominants, mākslinieks Kristaps Epners izstādes “Nenorunātās tikšanās” skatītājus savā instalācijā “Utopija tagad un šeit” iepazīstina ar Gunti Gunnaru Tanni – vienu no impozantākajām trimdas personībām. "Priekš manis sākums "Utopijai" ir mana tēva [kinorežisors Ansis Epners] filma "Es esmu latvietis", kur viņš saka: "Es tevi satiku peicus gadus atpakaļ un sapratu, ka tevi vajag iedabūt iekšā filmā "Es esmu latvietis"." Un to viņš sāka 1990. gadā, kad filma jau ir pabeigta. To viņš saka tad, kad abi ir vēl vienu reizi satikušies," stāsta Kristaps Epners, kuram tēva filmētais bija iesēdies atmiņā. Tannis 13 gadu vecumā kopā ar ģimeni dodas kara bēgļu gaitās, par tālāko viņa mūža dzīvesvietu top Kanāda. Kā daudziem emigrantiem – sākotnēji bez graša kabatā, tomēr uzcītība, talants un profesionālās spējas Guntim Tannim dod iespēju apgūt lidotāja profesiju, visbeidzot iegūstot kapteiņa darbu lidsabiedrībā „Air Canada”. Visspilgtāk Taņņa personību raksturo viņa vairāk nekā 30 gadus ilgie centieni un darbs pie grandiozas nākotnes pilsētas izveides Kanādas nomalē. Projektā bija vairākas nozīmīgas ambīcijas: peldoša lidlauka izveide Hurona ezera Notavasagas līcī, kā arī 58 kilometrus garš, daļēji peldošs tilts pāri Ontario ezeram, kas savienotu Toronto ar Ņujorkas štatu. Savukārt pašā Utopijas pilsētā Notavasagas upes, kura atgādinot mūsu pašu Gauju vai Amatu, krastā kursētu viensliedes dzelzceļš. Kristapa veidotajā instalācijā iekļauts gan video, gan telpiski objekti, grafika, skaņu celiņi ar paša Taņņa audiopiezīmēm un grāmata, kurā iekļautas viņa skices un plānojumi. Uz izstādes atklāšanu un tām sekojošajām sarunām ar māksliniekiem uz Latviju no Kanādas bija ieradusies arī Gunāra Taņņa meita, dzejniece Lilita Tannis.

Ar zinātnisko fantastiku aicina iepazīties starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde “Nenorunātās tikšanās”, kas no 13. decembra būs apskatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. To organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un izstāde ir veltīta zinātniskās fantastikas žanra ietekmei mākslas teritorijā, ietverot gan vēsturisku izpēti, gan nākotnes scenārijus. Ar izstādi iepazīstina kuratores Inga Lāce un Solvita Krese. "Kā jau vēstīts izstādes pieteikumā, tā ir par zinātnisko fantastiku, un mēs šīs izstādes ietvarā ir atskatāmies uz pagātni, uz padomju laika māksliniekiem, kas veidoja izstāžu sēriju ar nosaukumu "Zinātne un zinātniskā fantastika". Un tas ir tas, ko Mākslas centrs dara jau gadiem ilgi, mēs veicam tādu nesenās vēstures arheoloģiju un skatāmies, izceļam gaismā māksliniekus, kas, mūsuprāt, ir nepelnīti aizmirsti. To mēs darām arī šoreiz, bet šoreiz mēs gribējām tiešām skatītāju aizvest uz šo zinātniskās fantastikas teritoriju, uz šo planētu Marsu vai šoreiz precīzāku uz Stalkera zonu. Jo, es domāju, daudzi klausītāji atceras šo leģendāro Tarkovska filmu," skaidro Solivita Krese. “Nenorunātās tikšanās” pievēršas zinātniskās fantastikas iespaidam Latvijas kultūrtelpā pagājušā gadsimta otrajā pusē, kā arī parāda mūsdienu mākslinieku darbus, kuros, iztēlojoties alternatīvas nākotnes iespējas, izcelti šobrīd aktuāli feminisma, ekoloģijas un politikas jautājumi. Projekta nosaukums aizgūts no brāļu Strugacku tāda paša stāstu krājuma (“Неназначенные встречи”, 1980), kas izdots Rīgā 1987. gadā. "Tas ir aicinājums tā vērīgi paskatīties uz to pasauli, kurā mēs dzīvojam, un arī mācīties no pagātnes, un skatīties, ka tas, kas notiek mūsdienās, bieži vien pilnīgi sakrīt ar to, kas ir pirms pāris gadu desmitiem rakstīts šajās zinātniskās fantastikas grāmatās. Un ka tur ir aprakstīts gan ne tikai tas pozitīvais scenārijs, bet ar šīs biedējošās distopijas. Varbūt ar šo iztēles, zinātniskās fantastikas palīdzību mēs varam mēģināt tagad skatīties jau tagad, esot šajā tagadnē ieraudzīt to nākotnes ceļu, bet ieraudzīt viņu tādu nu pozitīvāk, lai mēs atkal neizdarītu tās pašas kļūdas, lai mēs atkal neiet vēstures cilpā," norāda Krese. Izstāde “Nenorunātās tikšanās” būs aplūkojama līdz 2020. gada 23. februārim.  

Darbs divu nedēļu garumā Starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā „CERAMIC LABORATORY” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā vainagojies ar krāsainu un ļoti daudzveidīgu keramikas darbu izstādi. Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru, šāds simpozijs Rotko centrā notika jau septīto reizi, tajā piedalījās 14 mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri radīja unikālus keramikas mākslas darbus, kas šobrīd skatāmi Rotko mākslas centrā. Plašāk no izstādes atklāšanas, sarunā ar simpozija rīkotājiem – Marka Rotko mākslas centra pārstāvjiem Valentīnu Petjko, Initu Paegli un pašiem māksliniekiem un izstādes apmeklētājiem Silvijas Smagares sagatavotajā ierakstā.

Divas izstādes un divas grāmatas. Miķeļa Fišera personālizstāde Dubultu mākslas stacijā un Jura Jurjāna gleznu izstāde Jaunā galerijā Valdemāra ielā. Saruna ar Mariku Rozenbergu, kura par Juri Jurjānu uzrakstījusi grāmatu, kā arī ieskats Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdotajā grāmatā par mīlestību.

Šoreiz "Pasāžā" - par Arņa Balčus personālizstādi "Izstāde izstādē" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, par Andra Brežes personālizstādi "Teksta uzdevums" galerijā "Alma" un par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra grupas izstādi "Kopīgā vēsture" muzejā "Rīgas Birža". Iedomājieties, ka tas viss - fotografēšana un citādu visādu mākslas darbu taisīšana, izstādīšana un tad skatīšanās - ir saruna.  Arnis Balčus: Kas notiek ar fotomākslu pēc izstādīšanas? Kur kolekcijas, rakstu un attēlu krājumi, pētījumi? Kur?! Andrejs Grants: Neredzu traģēdiju, ja izrādās, ka tu strādā plauktam. Galvenais ir pašam rūpēties, lai taviem darbiem ir arhivāla kvalitāte, tad gan jau tie nekur nepazudīs. Ivars Grāvlejs: (Parāda rupju žestu un iekāpj lidmašīnā.)  Boriss Groiss: Vienmēr kāds sūdzējies par mākslas atkarību no komentāra. Regulāri atskan aicinājumi mest malā visas teorijas, interpretācijas un diskursus, lai koncentrētos uz tīro mākslu. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kā var garantēt, ka šāds mākslas uztveres veids vispār ir iespējams. Andris Breže: (Lasa priekšā savu darbu nosaukumu sarakstu.) Stacionāra iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Pārvietojama iekārta apkārtējās realitātes noraidīšanai. Ierīce realitātes pārveidošanai. Santa Hirša: Kastes formāts priekšmetu instalāciju ir pārvērtis par attēlu, un caur šo ironisko žestu atkārtojas stāstu-attēlu, dzīvā-nedzīvā pretnostatījumi. Andrejs Strokins: (Saprotoši pamāj ar burbuļplēvi Arnim Balčum pāri Vecrīgai.)     

Šoreiz atgriežamies pie aizas un iegriežamies vēl citās ainavās. Pārnēsājamās. Skatāmies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādi "Pārnēsājamās ainavas" Nacionālajā mākslas muzejā un Lara Strunkes gleznu izstādi "Aiza" Dzelzceļa vēstures muzejā. "Pārnēsājamajām ainavām" ieplānojiet, lūdzu, daudz laika. Tā vienlaikus ir rūpīgas pētniecības rezultāts - izzinoša izstāde par Baltijas trimdas mākslu Berlīnē, Gotlandē, Ņujorkā, Parīzē un Monreālā -- un vienlaikus tajā mūsdienu mākslinieki uz dažādiem pārvietošanās aspektiem paraugās ar brīnišķīgu svaigu mākslas darbu palīdzību. Ciešāk ieskatāmies divos tekstgrupas "Orbīta" autoru darbos: Sergejs Timofejevs un Ilva Kļaviņa - ""Parādes" parāde"; Aleksandrs Zapoļs un Vladimirs Svetlovs - "Elles ķēķis: Ekskursija pa Paradīzi". Sirsnīgi pateicos par sarunu gleznotājai un raidījuma ārštata ekspertei Baibai Sprancei. Viņa izstāstīja, ko ierauga Lara Strunkes gleznās. Pateicos arī Valsts kultūrkapitāla fondam par atbalstu. Jūsu Ieva Lejasmeijere  

Mākslas migrācijas jautājumiem, Latvijas trimdas un emigrācijas mākslas izpausmēm no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām aicina pievērsties Latvijas Laikmetīgā mākslas centra kūrētā izstāde "Pārnēsājamās ainavas", kas no šīs nedēļas skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Šodien raidījumā šķetināsim izstādē iekļautos stāstus ar izstādes kuratorēm Andru Silapēteri un Ingu Lāci. “Pārnēsājamās ainavas” pievēršas tādiem latviešu diasporas pieturas punktiem kā Parīze, Ņujorka, Rietumberlīne, Gotlande un Monreāla, kopīgā tīklā iezīmējot individuālus migrācijas ceļus un radot izpratni par šā brīža situāciju, kas lielā mērā balstīta pagātnes norisēs. Projektā piedalās šobrīd ārvalstīs dzīvojoši un strādājoši latviešu mākslinieki, kā arī autori, kuri atspoguļo migrācijas tēmu vai ar personīgajām interpretācijām papildina kādu no izstādes vēstījumiem, kas tiek atklāti ar arhīvu, mākslas darbu un artefaktu palīdzību. Ekspozīcijas kodolu veido personības un personu grupas, kuru liktenis un daiļrade izgaismo kādu specifisku Latvijas vēstures posmu, tā saistību ar mūsdienām, kā arī raksturo tās ietekmju lokus vietējā un starptautiskā mērogā. Izstādes Berlīnes ass griežas ap Valdi Āboliņu – vienu no nozīmīgākajiem Latvijas mākslas popularizētājiem Rietumos, kreiso domātāju un spožu mail-art pārstāvi, kura darbība tā laika kultūras sakaru veicināšanā atklāj daudz samezglotas un noklusētas patiesības. Ņujorku iezīmē “Elles ķēķis” – neformāla dzejnieku un mākslinieku grupa, kas 50. un 60. gados bija spēcīgs intelektuālās vides akumulators un latviešu radošās kopienas izdzīvošanas katalizators. "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" ir eksperimentāls aktuālās mākslas un dzīves kultūras telpā skaidrojošs un ilustrējošs radio NABA raidījums. Raidījums tiek veidots ar mērķi aplūkot aktuālos kultūras un laikmetīgās mākslas notikumus. Raidījumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Raidījumu vada: Anete Enikova.