Podcasts about eduarda smi

Sveicot visus Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus, studijā esam aicinājuši Valmieras teātra aktrisi un režisori Inesi Pudžu, Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu un Latvijas Leļļu teātra režisoru, dramaturgu un dziesmu tekstu autoru Valdi Pavlovski. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā šodien, 2. jūnijā, pasniegs teātra nozares izcilības balvas. No šā gada iedibināta vēl viena Teātra dienas izcilības balva - Veras Singajevskas balva, ko piešķirs skatuves mākslas profesionālei par nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā. Pirmo Singajevskas balvu saņems ilggadējais Latvijas Leļļu teātra režisors, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs, dramaturgs un dziesmu tekstu autors Valdis Pavlovskis par "nozīmīgu ieguldījumu bērnu un jauniešu teātra mākslas attīstībā". "Protams, ka es biju pārsteigts, bet es esmu ļoti saviļņots," atzīst Valdis Pavlovskis. "Ar Veru Singajevsku es iepazinos divu gadu vecumā, jo viņa ir mana kā goda krustmāte. Rīgas Radio rūpnīcas klubā viņa rīkoja saucamās vārda došanas svinības, un tur mans tēvs strādāja par direktoru, un arī viņa bija mana goda krustmāte. Bet nākamā sastapšanās bija tad, kad man bija astoņi gadi, tā bija mana un mana tēva vārdadiena, un laikam viņa bija pie vainas, ka tas bērnu teātris, tā bērnu dramaturģija. Viņa mani saslimdināja ar to vīrusu, viņa man pielipināja." Par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā Eduarda Smiļģa vārdā nosaukto balvu pasniegs Latvijas Kultūras akadēmijas profesoram un teātra vēsturniekam Jānim Siliņam. Siliņš balvu saņems par ieguldījumu latviešu teātra mākslas popularizēšanā, Teātra muzeja digitalizācijā, mākslas festivāla "Patriarha rudens" organizēšanā un vadīšanā. Aktrises Lilitas Bērziņas balvu saņems Valmieras teātra aktrise un režisore Inese Pudža, kuras "talanta mērogs, neatkarīgā personība un līdzšinējais veikums teātrī pārliecina, ka viņa godam pelnījusi šo balvu". Aktiera Harija Liepiņa balvu piešķirs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Maksimam Buselam par "dziļu, patiesu un harismātisku skatuvisko sniegumu pēdējo sezonu laikā". Režisora, skatuves mākslas teorētiķa un pedagoga Jēkaba Dubura balvu pasniegs Latvijas Kkultūras akadēmijas emeritētajai profesorei, teātra zinātniecei Valdai Čakarei par "ilgstošu un kvalitatīvi augstvērtīgu pētniecisko un akadēmiski pedagoģisko darbību skatuves mākslā". Baletmeistares Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu piešķirs Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekam Raimondam Martinovam par "mūža ieguldījumu baleta mākslā, pedagoģiskajā darbā un horeogrāfijā".

Šodien, 27. martā, Starptautiskajā teātra dienā, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vairāki notikumi: Smiļģa kabinetā risināsies sarunas ar Latvijas Nacionālā teātra aktieriem Lauru un Uldi Siliņiem, kā arī  tiks atklātas divas izstādes. Muzejā un dārzā būs apskatāma  izstāde „Latviešu teātra personības un izrādes Eiženijas Annas Freimanes fotogrāfijās”, kā arī „Skatuves mākslinieku šarži”.

Stāsta Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule Vai zini, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mūzikas instrumentu kolekcijas lielāko daļu veido Latvijas meistaru būvēti instrumenti? Viens no muzeja lepnumiem ir mūzikas instrumentu kolekcija, kurā reģistrētas 360 vienības. Jau kopš muzeja kolekciju pirmsākumiem tajās nonāca atsevišķi mūzikas instrumenti, kuru īpašnieki un lietotāji bija muzeja interešu lokā esošās kultūras personības, piemēram, operdziedātājas Alīdas Vānes mandolīna un pianīns, dzejniekiem Fricim Bārdam, Jānim Akurateram, kordiriģentam Teodoram Reiteram piederējušās vijoles, Eduarda Smiļģa flīģelis un, protams, jāmin īpašais lepnums – Baumaņu Kārļa Pēterburgā iegādātais flīģelis, kurš kļuva par mūsu valsts himnas sacerēšanas instrumentu. Šo personībām piederējušo instrumentu kolekcijas līniju muzejs joprojām turpina, komplektējot instrumentus un dokumentējot to lietotāju attiecību stāstus. Tā, piemēram, pirms gada muzeja kolekcijā kā dāvinājums no pasaulslavenā vijolnieka Gidona Krēmera rokām nonāca vienkārša rūpnieciski izgatavota bērnu vijole, uz kuras ir daudzu pasaulslavenu mākslinieku, arī paša Gidona Krēmera autogrāfi. Vijoli savam leģendārajam pedagogam Voldemāram Stūrestepam viņa 60 dzīves un 40 darba gadu jubilejā 1969. gadā dāvinājuši viņa audzēkņi Emīla Dārziņa mūzikas skolā. To vidū 20. gs. otrās puses Latvijas vijoļspēles zieds – vijoļvirtuozi Gidons Krēmers, Filips Hiršhorns, izcilā pedagoģe Dace Bērzāja, solisti Rasma Lielmane, Arkādijs Fomins un kamermūzikas izpildītāji Jutis Madrēvičs, Jānis Bulavs. Šodien muzeja kolekcijā ir teju četri simti unikālu instrumentu, no kuriem lielākā daļa ir Latvijas mūzikas instrumentu būvētāju darināti. Uz tiem ir redzamas Latvijas meistaru ražošanas zīmes. Kolekcija vēsta par nacionālajām mūzikas un mākslas tradīcijām, par mūsu bagātajām prasmēm mūzikas instrumentu būvniecībā. Kolekcijas mērķtiecīga veidošana aizsākās pagājušā gadsimta 90.gados, kad muzejā sāka strādāt profesionālais obojists Elmārs Zemovičs, kurš pievērsās Latvijā līdz tam ļoti maz pētītai nozarei – Latvijas mūzikas instrumentu būvniecības vēsturei. Lielu kolekcijas daļu veido stīgu instrumenti – vijoles, alti, kokles, cītaras. No lociņinstrumentiem Mārtiņa Zemīša, Voldemāra Zviedra, Artura Norēna, Kārļa Ieviņa, Nikolaja Dreikas būvētās vijoles atšķiras katra ar savu meistara rokrakstu un stāstu. Unikālas ir mecenāta un kokrūpnieka Augusta Dombrovska būvētās vijoles – daļu no tām meistars nokrāsojis melnas, lai Pirmā pasaules kara gados, kurus meistars pārdzīvoja Pēterburgā, tās neizskatītos marodieriem pievilcīgas. Augusts Dombrovskis savās vijolēs nebaidījās līdzās savam meistara vārdam lieliem burtiem uzrakstīt LATVIS. Muzejs lepojas ar plašu Latvijas izcelsmes pianīnu un tāfelklavieru būvētāju pārstāvniecību. Senākās kolekcijas vērtības ir 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū būvētās tāfelklavieres. Jāatzīmē, ka instrumentu komplektēšana tolaik tika veikta, atrodot un glābjot no bojāejas unikālus Latvijas izcelsmes meistaru darbus.  Ar šo instrumentu medībām saistās ne viens vien detektīvžanra cienīgs stāsts. Tā, piemēram, Johana Ādolfa Melēniusa 19. gadsimta vidū būvētās tāfelklavieres Elmārs Zemovičs atradis guļam kādā pamestā Rīgas centra namā un nekavējoši pieprasījis muzeja direktoram nodrošināt transportu, lai iegūtu muzeja kolekcijā šo unikālo eksemplāru, pirms to kāds izpostījis utilitārākiem mērķiem. Savukārt Gustava Ādolfa Vilhelma Jāna būvētā Rundāles pusē atrastā koncertflīģeļa būvēšanas laiku Elmārs Zemovičs atklājis, pateicoties aiz meistara plāksnītes polsterējumam izmantotajai Rīgas pilsētas (vācu) teātra afišas daļai, kurā pieteikta Ferdinanda Herolda operas “Zampa” izrāde 1834. gada 6. oktobrī, tādējādi secināts, ka flīģelis izgatavots pēc 1834. gada 6. oktobra. Viens no kolekcijas lepnumiem ir pēc ASV iegādāta patenta Latvijas rūpnīcā VEF 1937. gadā būvētas HAMMOND elektroērģeles. Latvijā ir tikai divi skanošā kārtībā esoši šī leģendārā zīmola Latvijas ražojumi. Kolekcijas pūšaminstrumentu grupā ir Latvijā izgatavoti tromboni, eifoniji un trompetes. Arī šajā, tāpat kā citu instrumentu grupās, muzejs turpina sekot mūsdienu instrumentu būves attīstībai Latvijā un tā līdzās Johana Rēdliha darbnīcā pagājušajā gadsimtā izgatavotajiem pūšaminstrumentiem jāmin jaunākais ieguvums – Vaira Nartiša vairāk nekā divus metrus garā un 20 kilogramus smagā subkontrabastrompete.  Viens no kolekcijas senākajiem dārgumiem ir sitaminstrumentu grupā: tie ir nezināma Rīgas meistara 1774. gadā izgatavotie timpāni ar iegravētu veltījuma uzrakstu Sv. Jāņa baznīcai. Instrumentu kolekcijā ir arī atskaņojošas ierīces, piemēram, firmā "Taupība" Rīgā 1930. gados ražotais klausafons, un pavisam inovatīvi instrumenti, kā, piemēram, 1970. gados meistara Milorija Jahimoviča izgatavotais vibrafons, kuram meistars devis Baibafona vārdu. Muzejs turpina darbu pie savas mūzikas instrumentu kolekcijas pilnveidošanas, pētot, digitalizējot, turpinot restaurācijas darbus un papildinot kolekciju ar jauniem ieguvumiem. Mūzika ir viens no pārliecinošākajiem identitātes aspektiem Latvijas nācijas kultūras profilā, bet muzeja veidotā kolekcija ir spēcīgs resurss nacionālā stāsta veidošanai un Latvijas kultūras mantojuma pārstāvniecībai dažādās kopizstādēs Eiropā un pasaulē.

Ar ko pārsteigsit? – tā savus Jaunatnes teātra pirmā aktieru kursa audzēkņus uzrunāja režisors Adolfs Šapiro. Vairāk ģeniāls režisors un sarežģīta personība, nevis pedagogs. Pēc tam, kad Jaunatnes teātris beidza pastāvēt visai strīdīgos juku laikos, jaunie aktieri gāja katrs savu ceļu, gan teātrī, gan ārpus tā. Par savu savu kursabiedru likteņiem grāmatā "Ar ko pārsteigsit?" stāsta Lenvija Sīle. Kultūras rondo studijā grāmatas autore Lenvija Sīle, aktieris Ivars Brakovskis un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Saruna par grāmatu, par Jaunatnes teātri, par Adolfu Šapiro un aktieru tālākajām gaitām pēc 1992. gada. Lenvija Sīle, savu kursabiedru Rūdolfa Plēpja un Maijas Eglītes rosināta, sameklē bijušos kursabiedrus un sarunājas ar viņiem. Sarunas, dažādie skatījumi uz režisoru Ādolfu Šapiro, teātra pedagogiem un Jaunatnes teātra slēgšanas procesu tagad apkopotas grāmatā "Ar ko pārsteigsit?". Grāmatas atvēršana arī notiks Teātra muzejā 17. janvārī.    

"Spēlmaņu nakts”' ir noslēgusies, balvas sadalītas, runas izrunātas, asaras izraudātas… Tā kā teātris ir nepārtraukts process, tad viss turpinās, jaunā sezona gandrīz jau pusē, un Kultūras rondo sastopas jaunās žūrijas pārstāves – teātra zinātnieces Guna Zeltiņa un Ilze Kļaviņa, iepriekšējās žūrijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. Un teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča, kura vairāk zina stāstīt par starptautisko ekspertu skatījumu un Latvijas teātru izrādēm. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā, Valmieras teātrī aizvadīts ikgadējais skatuves mākslas centrālais notikums – 31. gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonija. Četras žūrijas piešķirtās "Skatuves naglas", kā arī skatītāju balvu saņēma Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls", savukārt par gada lielās formas izrādi žūrija atzinusi Liepājas teātra "Latviešu raķetes". Valmieras teātra iestudējums "Pazudušais dēls" saņēma balvu kā gada mazās formas izrāde, tās režisors Reinis Suhanovs atzīts par gada režisoru, Māra Mennika par Roplainietes lomu plūca laurus kā gada aktrise, savukārt komponists Jēkabs Nīmanis saņēma balvu "Gada jaundarbs mūzikā". Izrāde ieguva arī LSM.lv skatītāju balvu. Ar "Spēlmaņu nakts" balvu sadalījumu var iepazīties portālā LSM.lv. Raidījumā arī pēcceremonijas sarunas ar Gada aktrises balvas ieguvēju  Valmieras teātra aktrisi Māru Menniku, kura balvu ieguva par Roplainietes lomu izrādē „Pazudušais dēls”. Un Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu, kurš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada aktieris" par Dostojevska/ Miškina lomu izrādē „Melnais gulbis”, Jaunajā Rīgas teātrī. "Spēlmaņu nakts" balvu „Gada lielās formas izrāde” saņēma iestudējums „Latviešu raķetes” Liepājas teātrī. Tūlīt pēc ceremonijas uzklausījām režisoru Regnāru Vaivaru, režisora asistentu Mārtiņu Kalitu, kā arī aktierus Kasparu Kārkliņu, Kārli Ērgli un Hugo Puriņu. "Spēlmaņu nakts" ceremonija notika atjaunotajā Valmieras teātrī, to vadīja trīs Valmieras teātra aktieri – Ieva Estere Barkāne, Sandris Runge un Krišjānis Strods, scenārija autors – bijušais Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers, režisors Toms Treinis.

Šovakar, 23. novembrī, teātra patriarha Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, uzzināsim teātra balvas "Spēlmaņu nakts" ieguvējus. Bet vēl no rīta "Klasikā" tiekamies ar Ati Rozentālu — teātra kritiķi, pagājušās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas priekšsēdētāju, laikraksta "Diena" žurnālistu un arī pieredzējušu mūzikas pasaules pārzinātāju. Liene Jakovļeva: Iespējams, ne visi, lasot tavas recenzijas un apcerējumus par teātri, aizdomāsies par to, ka tikpat daudz uzmanības, strādājot laikrakstā "Diena", tu velti politikai. Atis Rozentāls: Kā es parasti saku, maizi pelnu ar to, ka esmu Latvijas ziņu redaktors un šad un tad mani uzaicina arī Latvijas Radio raidījums "Krustpunktā". Pagājušajā nedēļā biju Valmierā un satiku vienu senu paziņu, kura teica: "Beidzot tu runā kā cilvēks, nevis tik gudri kā radio!" (smejas) Man nav žurnālista izglītības, bet žurnālistikā strādāju jau ļoti daudzus gadus, un sociālpolitika ir mana maize. Bet otra profesija ir teātra kritika: esmu beidzis maģistrantūru. Tas ir tas sviestiņš uz maizes.  Vai brīžos, kad tev nav jāvērtē konkrētais iestudējums, tu vari izbaudīt teātri vienkārši tāpat – ar prieku? Tieši vakar kādam teicu, ka tādu situāciju, kad es skatītos izrādi ar tā saucamajām nevērtējošajām acīm, jau gandrīz vairs nav. Varbūt kaut kur ārzemēs, kad skaidri zinu, ka nebūs jāraksta – tad varu palaist tos grožus vaļā. Savulaik intervijā Jakovs Rafalsons man teica: "Nu, ja jūs jau galvā rakstāt recenziju brīdī, kad skatāties izrādi, mēs skatāmies divas dažādas izrādes!" Es viņam piekrītu. Bet tajā pašā laikā neko darīt tur nevar: jau izrādi skatoties, viss pa tiem plauktiņiem jāsaliek... Un īpaši jau tad, ja esi "Spēlmaņu nakts" žūrijā un labi apzinies, ka sezonas beigās būs lielā izvērtēšana. Vakar salikāt visus punktus uz "i". "Lielajā mūzikas balvā" žūrija tik tiešām tos uzvarētājus uzzina brīdī, kad viņi tiek nosaukti. Kā ar jums? Mēs zinām... Ik pa brīdim ir priekšlikums, ka arī mēs varētu nezināt, bet mēs tam nemitīgi pretojamies viena iemesla dēļ: tāpēc, ka brīdī, kad žūrija nobalso, jābūt pārliecībai, ka atrāviens uzvarētājam ir pietiekami liels. Ka tur nav nejaušības un ir tikai viena punkta pārsvars. Jau vairākus gadus savu vērtējumu fināla fāzē liekam pēc sistēmas, ko savulaik ierosināja Eduards Liniņš, kas bija žūrijā – tieši togad manis žūrijā nebija –, un mēs tai pieķērāmies. Tā ir ļoti elastīga un ērta sistēma. Katrs žūrijas loceklis katrā kategorijā izvirza trīs pretendentus: pirmajai vietai liek trīs punktus, otrajai – divus, trešajai – vienu. (..) Šādi ir elastīgāk un pārliecinošāk, ka punktu skaits un uzvarētāja izrāviens ir lielāks. Arī vakar tā darījām. To, kādi ir rezultāti, es, protams, neteikšu, bet cīņas mums vakar nebija. Bija gan viena kategorija, kurā mēs pārbalsojām, jo tur bija tiešām vienāds punktu skaits. Un tas ir tas fakts, kāpēc mums jāzina rezultāti, jo diviem uzvarētājiem balvas netiek dotas. Esam devuši klusēšanas zvērestu. (smejas). Bet ir tāds trakums: pirms ceremonijas satiec cilvēkus, par kuriem tu jau zini, ka viņi dabūs balvu, bet tu nedrīksti iet klāt un apsveikt...  Vai esi saskaitījis, cik izrāžu vienā sezonā noskaties? Neesmu tik čakls kā Dita Jonīte – viņa skaita un raksta feisbukā. Es visu laiku saku, ka pienāks kaut kāds datums, kad arī es tā sākšu rīkoties, jo tas ir ļoti labi, tas ir ērti pašam. Ap simtu droši vien sezonā ir. Skaits kopumā gan ir samazinājies. Mēs savā laikā lielos teātrus lamājām par to, ka viņi pārvērtušies par fabrikām, jo pirmizrāžu laikā parasti bija trīs pirmizrādes vienlaicīgi. Dailē, piemēram, ar vienas dienas starpību bija vienlaicīgi trīs pirmizrādes: Lielajā zālē, Mazajā zālē un Kamerzālē. Tagad ir mazāk. Toties nāk klāt jaunas spēles vietas. Ir taču vēl "mazie" un neatkarīgie teātri, kurus taču arī vērtējat.  Protams, protams, jebkurš projekts, kurš vēlas, lai to vērtē, var pieteikties Teātra darbinieku savienībā, un tad šo projektu kritiķi noskatās. Arī komercprojekti var pieteikties. Mēs galu galā arī "Sfinksu" skatījāmies, un Maksims Busels ir nominēts. Bet tur iniciatīva jāizrāda viņiem pašiem. Jo uz valsts teātriem mēs ejam vienkārši tāpēc, ka mēs ejam, jo mums ir arī jāliek atzīmes. Tas nav tikai tā, ka izvirzām nominācijas. Un ko ietekmē šīs atzīmes? Teātru finansējumu. Koeficientu. Nezinu, cik lielā mērā, bet katrā ziņā mēs šīs atzīmes godprātīgi liekam. Piecas dažādas kategorijas desmit ballu sistēmā šogad – līdz šim bija piecu ballu sistēma – visām valsts kapitālsabiedrību izrādēm. Līdz ar to mums ir pienākums visas šīs izrādes noskatīties. Šovakar ir svētki. Bet kāda ir tava pieredze? Daudz nažu dūrienu esi saņēmis pēc tam, kad kaut kas pēc kāda prāta nav īsti pareizi izvērtēts? Bijis dažādi. Ir cilvēki, kuri nāk klāt, un apkampjamies, bet man bijusi arī diezgan traumatiska pieredze, kad pēc nomināciju paziņošanas sociālajos tīklos sākās kampaņa, ka viss ir nepareizi. Togad pirmoreiz biju žūrijas priekšsēdētājs – ja nemaldos, tā bija 2015./2016. gada sezona.  Tad tev vēl nebija uzaugusi tik bieza āda...  Man tā āda uzauga... Bet, ādai uzaugot, ir divas lietas. Pirmā – patīkamā īpašība – vairs tik ļoti nesāp tad, kad iedur nākamreiz. Bet otra – zem uzaugušās ādas var palikt Jāzepa ērkšķis, kas nekur nepazūd, un es tam cilvēkam, kurš kaut kādā veidā ir vērsies pret mani, līdz galam vairs atvērties nevaru. Bet es jau ļoti labi apzinos, ka pats esmu daudzus aizvainojis, tā jau ir dzīves realitāte. Tur neko nevar darīt. Aktīvajā kritikā esmu kopš 2013. gada, kad pabeidzu maģistrantūru – diezgan lielā vecumā ienācu kritikas laukā. Pabeidzu maģistrantūru, un uzreiz man piezvanīja no Kultūras ministrijas, kur toreiz strādāja Ingrīda Vilkārse, un piedāvāja man iet Spēlmaņu nakts žūrijā. Man izpalika iesācēja satraukums, ka man tagad visos teātros ir jālūdzas, lai mani ielaiž – ka esmu jaunais kritiķis. Man uzreiz bija durvis vaļā, jo biju žūrijā. Tas bija ļoti interesanti, ka tu tā uzreiz tiec iemests un uzreiz tā slodze... Tolaik skatījāmies arī dejas izrādes, un tad gan tas skaits jau gāja pāri simtam. Kā tev šķiet, vai garais nomināciju saraksts ik sezonu parāda Latvijas teātra ainu, virzību, kontekstu? Kaut ko tā parāda gan. Protams, vienmēr ir diskusija par dažiem, kuri tur nav iekļuvuši. Pēdējos gadus mums josta tiešām ir savilkta, jo nevaram vairāk par pieciem īsti nominēt – ar atsevišķiem ekstrēmiem izņēmumiem. Piemēram, šī reize ir izņēmums un ir nominēti septiņi režisori. Šogad arī ļoti jūtams tas, ka nav tikai Rīgas teātri vien. Lai gan joprojām daudziem cilvēkiem ir attieksme – ja kaut kas labs top ārpus Rīgas, tad ir lielais izbrīns. Un man savukārt ir brīnums par to, ka dažiem par to ir brīnums, jo tam tā sen nevajadzētu būt. Mēs esam pieraduši, ka mums ir ļoti labi teātri arī ārpus Rīgas, bet ik pa brīdim kādos rakstos parādās pārsteigums. Piešķirt Mūža balvas – tas arī vienmēr ir grūts uzdevums, vai ne?  To nedara žūrija. To dara Teātra darbinieku savienības valde. Tā ir balva, par kuru žūrijai nav pilnīgi nekādas darīšanas, tikai prieks. Protams, izvēle vienmēr ir sarežģīta, bet šogad ir brīnišķīgi, ka tieši šīs mākslinieces – Ilze Vazdika un Lidija Pupure – šo balvu šovakar saņems. Vairāk – ierakstā.

Stāsta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Kad dzejnieks Imants Ziedonis un aktrise Ausma Kantāne pieņēma lēmumu uzcelt pašiem savu vasaras māju, abi noteikti nedomāja par oficiālajiem normatīviem un dažādiem fizikas likumiem, būvniecības noteikumiem. Paši veidoja mājas vīziju un arī iekārtojumu, protams, arī visu plānoja paši. Dzejnieks teica, ka mājai jātop pēc sena 17. gs. vidus hernhūtiešu saieta nama līdzības, sekojot labākajām latviešu zemnieku būvēšanas mākslas tradīcijām. Jumts nedrīkstēja būt plakans, jo plakans jumts jau nav nekāds īsts jumts. Jumtu jumj Jumis, tādēļ bez divām daļām, kas saslietas viena pret otru, to nemaz nav iespējams īstenot. Un jumtam noteikti bija jābūt no niedrēm – tādam pašam kā Imanta dzimtas mājām Ragaciemā. Bērnības sajūtai un atcerei  jaunajās mājās. Turklāt niedres nedeg, par ko Imants, mazs būdams, kopā ar kaimiņu puikām bija pārliecinājies. Ausma Dailes teātra režisora Eduarda Smiļģa dedzībā sapņoja par kamīnu mājas centrālajā daļā. Imants piekrita un teica, ka kamīnam jābūt tik lielam un ar tik augstu velvi, lai var brīvi redzēt liesmu galus un, pie tā sēžot, justies kā pie īsta ugunskura ārā dabā, tumšā naktī. Gar kamīnu augšup bija jāstiepjas trepēm gandrīz līdz debesīm un trešajā stāvā vajadzēja dzīvot bitēm. Ausma gribēja redzēt zvaigznes caur guļamistabas logu. Imants, kurš jau bija sācis dāvināt Ausmai lāčus, gribēja uzdāvināt arī tos kas debesīs, tādēļ, domājot par mājas novietojumu dabā, tika ņemta vērā arī zvaigznāja vieta debesjumā. Pirmās mājas skices uz papīra uzlika arhitekts Gunārs Jansons – viens no izcilākajiem Latvijas seno koka ēku zinātājiem. Bet skices nesakrita ar iedomāto vīziju, un mākslinieki turpināja sapņot. Kad pienāca laiks sapņus noformēt oficiāli, arhitekti un inženieri paziņoja, ka jāņem vērā padomju laika normatīvi, kuri noteica, ka dzīvojamā platība nedrīkst būt lielāka par 30 kvadrātmetriem. Lielā hernhūtiešu saieta nama idejā balstītā un izveidotā viesu istaba ar kamīnu – viss kopā 38 kvadrātmetru platībā –, tika noformēta kā vestibils. Lai mākslinieku pāra vēlmes iekļautos normatīvos, māja gribot negribot bija jāceļ uz augšu, tā virs pirmā stāva izveidojot vēl trīs pusstāvus, kas mijās viens ar otru, radot zigzaga vai pat spirāles iespaidu no iekšpuses un teju baznīcas jumta formu no ārpuses. Tas viss Imantam Ziedonim patika. Jo neparastāk, jo labāk. Būvniecības zinātāji un nezinātāji – visi kā viens teica, ka tāda māja jau nestāvēs. Seši vainagi pamatā un uzreiz sākas jumts, turklāt tik stāvs un skaidrs, ka smags. Tas jau ir pret fizikas likumiem – māja sabruks, jumts nošļuks, nespēs turēties pretī spiedēm, liecēm, cirpēm un vēl visādām materiālu deformācijas iespējamībām. Taču Imants teica: “Kā būs, tā būs.” 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā Latvijā plosījušās iepriekš neredzētas vētras, kurās nogāzta desmitā daļa no Latvijas mežos augošajiem kokiem. Šo vētru gāztie koki izmantoti par Ziedoņu pāra vasaras mājas pamatu vainagiem. Savukārt skeptiķu bažas kliedējusi nākamā vētra, pēc kuras māja turpina stāvēt. Šogad tai aprit jau 50 gadi. Šeit tapušas epifānijas, Imants Ziedonis studējis tautas dziesmas, šeit sarakstīta poēma par pienu un daudzi citi dzejoļi, sākot ar 70. gadu vidu līdz pat 90. gadu nogalei. Šeit dzimis arī sākums Dižkoku atbrīvotāju grupai. Ziedonis šeit bēdzis un patvēries no pilsētas burzmas, slavas, pienākumiem, iztukšojies, lai ar dabas spēku atkal atjaunotos. Tagad šī māja pieejama sabiedrībai kā Ziedoņa muzejs un ikvienam muzeja ciemiņam ir iespēja izbaudīt dzejnieka un aktrises radīto interjeru un mājas atmosfēru – tieši tādu, kādu abi bija veidojuši savas dzīves laikā. Šī vieta turpina iedvesmot jaunradei, kalpot mieram, atjaunošanās procesiem un mijiedarbei ar dabu. Kā redzam, mākslinieku dullums rezultējies neparastā, iedvesmojošā un stāstiem bagātā, Latvijas kultūras mantojumu apliecinošā vietā. Un, lai arī te bijis labs skuju koku gaiss, kas jo īpaši derīgs tuberkulozes slimniekiem, kāds bija arī Imants Ziedonis, tomēr pats dzejnieks divdesmit gadus pēc mājas uzcelšanas atzinis, ka šis dullais un spēcīgais kāda agra Jāņu rīta lēmums celt  šai vietā māju tomēr nav bijis pārāk gudrs un labs, jo zeme ir cieta un neauglīga – būtībā māja ir uzcelta uz klints un burkānus vai sīpolus te izaudzēt esot bijis teju neiespējami. Un dzejniekam, kurš visu mūžu gribējis būt dārznieks, tas bija svarīgs arguments.

Paziņoti teātra balvas „Spēlmaņu nakts” nominanti. Kultūras rondo studijā izvēles komentē žūrijas locekļi: teātra un dejas kritiķe Dita Jonīte un teātra kritiķis, žūrijas komisijas priekšsēdētājs Atis Rozentāls. 19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris. Žūrijā strādāja arī teātra kritiķe Kitijai Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks. "Spēlmaņu nakts" nominanti 2023./2024. gada sezonā Gada mazās formas izrāde "Gaišās naktis" (Liepājas teātris, režisore Kristīne Brīniņa) "Maigā vara" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Matīss Kaža) "Milžu cīņas" (Jaunais Rīgas teātris, režisore Marija Linarte) "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) "Pazudušais dēls" (Valmieras drāmas teātris, režisors Reinis Suhanovs) Gada lielās formas izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris, režisore Inese Mičule) "Latviešu raķetes" (Liepājas teātris, režisors Regnārs Vaivars, režisora asistents Mārtiņš Kalita) "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) "Spīdolas nakts" (Dailes teātris, režisors Viesturs Kairišs) "Vecās dāmas vizīte" (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, režisore Indra Roga) Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem "Ahilleja papēdis" (Liepājas Leļļu teātris, režisore Anta Priedīte) "Bilžu vakars ar Sprīdīti" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Jēkabs Nīmanis) "Es arī te, kas man ir jādara" (Izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris, režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa) "Ērces" (Teātra trupa "Kvadrifrons", režisore Paula Pļavniece) "Sibīrijas haiku" (Latvijas Leļļu teātris, režisors Valters Sīlis) Gada režisors Alvis Hermanis ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Viesturs Kairišs ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Inese Mičule ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Indra Roga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Valters Sīlis ("Sibīrijas haiku", Latvijas Leļļu teātris) Reinis Suhanovs ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Regnārs Vaivars ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Gada aktrise Dana Bjorka (Klāra Cahanasjana izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Inese Kučinska (Emīlija (Berta) izrādē "Svešā āda", Liepājas teātris) Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Lomas izrādē "Visas viņas", Dailes teātris) Māra Mennika (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Ieva Segliņa (Margarita izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada aktieris Maksims Busels (Eižens Finks iestudējumā "Sfinksa", Producentu grupa 7) Mārtiņš Kalita (Rolands Upatnieks izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Arturs Krūzkops (Rainis izrādē "Spīdolas nakts", Dailes teātris) Mārtiņš Meiers (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kaspars Znotiņš (Dostojevskis/Miškins izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Gada aktrise otrā plāna lomā Baiba Broka (Lizaveta Jepančina izrādē "Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Jana Čivžele (Pamāte izrādē "Bilžu vakars ar Sprīdīti", Jaunais Rīgas teātris) Evija Krūze (Māte izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Inese Pudža (Asnate izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Elīna Vāne (Aža izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Gada aktieris otrā plāna lomā Volodimirs Gorislavecs (Birģermeistars izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Rihards Jakovels (Jūda izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ivars Krasts (Džeksons izrādē "Pelikāni un vīnogas", Jaunais Rīgas teātris) Kārlis Reijers (Mihails Čehovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Artūrs Skrastiņš (Poncijs Pilāts izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada jaunais skatuves mākslinieks Aksels Aizkalns (Jāzeps izrādē "Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Kārlis Artejevs (Andris izrādē "Gaišās naktis", Liepājas teātris) Endīne Bērziņa (Režija izrādei "Es arī te, kas man ir jādara", izrāde tapusi Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros, Valmieras drāmas teātris) Kārlis Ērglis (Maikls Alīns izrādē "Ziloņa dziesma", Liepājas teātris) Matīss Kaža (Režija izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Adriāns Toms Kulpe (Scenogrāfija izrādē "Ugunsseja", Latvijas Nacionālais teātris) Krišjānis Strods (Krustiņš izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Madara Viļčuka (Elizabete, Roza izrādē "Wintera stāsts", Dailes teātris) Gada scenogrāfs Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Ieva Jurjāne ("Spīdolas nakts", Dailes teātris) Valters Kristbergs ("Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Reinis Suhanovs ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Vilkārsis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada kostīmu mākslinieks Jana Čivžele ("Melnais gulbis", Jaunais Rīgas teātris) Anna Heinrihsone ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Agnese Kaupere ("Patakoļako un teātra visums", Liepājas teātris) Kate Krolle, Reinis Bērziņš ("Ērces", teātra trupa "Kvadrifrons") Ilze Vītoliņa, Dmitrijs Krimovs ("Pīters Pens. Sindroms", Latvijas Nacionālais teātris) Gada gaismu vai video mākslinieks Kristijons Dirse (Video izrādē "Kā kļūt nelaimīgam?", Latvijas Nacionālais teātris) Mārtiņš Feldmanis (Gaisma izrādē "Latviešu raķetes", Liepājas teātris) Aleksandrs Grebņevs, LGC (Video izrādē "Maigā vara", Latvijas Nacionālais teātris) Oskars Pauliņš (Gaisma izrādē "Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Ene-Līsa Sempere, Tīts Ojaso (Video izrādē "Meistars un Margarita", Dailes teātris) Gada horeogrāfs vai kustību mākslinieks Elīna Gediņa ("Spēlēju, dancoju", Latvijas Nacionālais teātris) Linda Mīļā ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Jiri Naels ("Meistars un Margarita", Dailes teātris) Inga Raudinga ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Gada jaundarbs mūzikā Līva Blūma ("Monstera Deliciosa", Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", Real Life Company (Igaunija), Paides teātris (Igaunija)) Kārlis Lācis ("Vecās dāmas vizīte", Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris) Edgars Mākens ("Marats/Sads", Latvijas Nacionālais teātris) Jēkabs Nīmanis ("Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) Rihards Zaļupe ("Jāzeps un viņa brāļi", Valmieras drāmas teātris) Gada jaundarbs dramaturģijā Nominanti tiks paziņoti 2024. gada rudenī. Gada balvu teātrī "Spēlmaņu nakts" organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, finansē Kultūras ministrija, atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Liepājas teātris, Valmieras drāmas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, "Dirty Deal Teatro", Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, sabiedrisko mediju portāls LSM.lv, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas teātra katalogs Izrades.lv, tipogrāfija "Ulma", Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un citi profesionālie teātri un teātra apvienības.

Pieci teātra mākslinieki vakar, 3. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā saņēma Teātra dienas izcilības balvas. Mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes – ordeņus – saņēma Dita Lūriņa, Aleksandrs Maļikovs, Lauris Dzelzītis, Inese Mičule un Indra Lapšina. Lilitas Bērziņas balvu saņēma Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Dita Lūriņa par spilgtu darbu pēdējās divās sezonās, bet vienlaikus arī par darbu vadošajās lomās daudzu gadu garumā. Harija Liepiņa balvu pasniedza diviem aktieriem: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Aleksandram Maļikovam par pārliecinošu, dinamisku un daudzpusīgu sniegumu pēdējo sezonu laikā un Dailes teātra aktierim Laurim Dzelzītim par spilgtu, nobriedušu un neatkārtojamu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā. Eduarda Smiļģa balvu saņēma Valmieras Drāmas teātra režisore Inese Mičule par nozīmīgu, spilgtu un novatorisku režiju pēdējo sezonu laikā. Helēnas Tangijevas–Birznieces balva piešķirta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un Rīgas baletskolas pedagoģei Indrai Lapšinai par izcilu pedagoģisko darbu jauno baleta mākslinieku sagatavošanā.

„Šo bildi es redzu pirmo reizi …, izcilas bildes,” – tā daudzreiz izsauksies režisore Māra Ķimele. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā skatāma izstāde „Režisore Māra Ķimele Laimoņa Stīpnieka portretējumos”, kas veltīta režisores un profesores 80.dzimšanas dienai. Fotogrāfs daudzu gadu garumā bija sekojis Māras Ķimeles radošajai darbībai, savukārt jubilejas reizē fotogrāfijas rosina sarunu par režisorei svarīgiem cilvēkiem un iestudējumiem. Kopā ar režisori Māru Ķimeli cauri muzeja telpām esam nonākušas izstāžu zālē,  un mūs pavada Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Ekspozīciju veido liela izmēra Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas, kurās dzīves un radošo procesu fiksējums, kā arī nozīmīgi režisores iestudējumi fotogrāfijās. Bet ekrānā Mārītes Balodes TV raidījumu fragmenti. „Šādu bildi es arī neesmu redzējusi,” tā vairakkārt Māra Ķimele izsauksies sarunas laikā, ka šo fotogrāfiju gan redz pirmo reizi. Interesanti, kā fotogrāfija spēj atritināt laiku, uzburt krāsainu notikumu virkni, atdzīvināt sen notikušu iestudējumu, radot sajūtu, ka tas skatīts nesen. Pie foto sienas, kur attēlos mirkļi no izrādēm, vairums ir Valmieras Drāmas teātrī tapuši darbi, arī Paula Putniņa „Pusdūša” ar Jāni Zariņu un Ņinu Leimani galvenajās lomās. Īpaša vieta izstādē ierādīta Laimoņa Stīpnieka foto sērijai, kas veltīta Deika Vosermana „Kur dzeguze ligzdu vij” iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī 1984.gadā. Esam atgriezušās pie Laimoņa Stīpnieka šoruden Jānim Siliņam atsūtītās idejas, kā veidot Māras Ķimeles portretējumus, veltītus režisores jubilejai gada nogalē. Pats fotogrāfs šo laiku vairs nesagaidīja, tāpat kā Māras dēls Pēteris Ķimelis... Starp portretiem arī  Māra tēvs Vilis Ķimelis, kustību mākslinieks Ansis Rūtentāls un režisors Oļģerts Kroders. Krāsainā un tādā pat melnbaltā fotogrāfijā redzams pirmais aktieru kurss, ar kuru strādāja Māra Ķimele, vecuma ziņā viņu gan grūti atšķirt no topošajiem aktieriem. Tāpat kā fotogrāfijas, kas nav hronoloģiski rindotas, arī mēs sarunā ceļojam pa dažādām teritorijām. Pirmais Māras Ķimeles režijas darbs „Stikla zvērnīca” noticis Liepājas teātrī 1969.gada 8. februārī. Šogad (2024.gadā) 8.februārī apritēs 55 gadi kopš Māra Ķimele strādā teātrī, tāpēc Teātra muzejā būs šim notikumam veltīta tikšanās. Savukārt izstāde „Režisore Māra Ķimele foto mākslinieka Laimoņa Stīpnieka portretējumos” būs skatāma līdz martam.

No reportāžas par topošo teātra māju līdz Radio arhīva ierakstiem. No dzīvīgajiem un sevi apliecināt varošajiem jaunajiem līdz pieredzes bagātajiem skatuves māksliniekiem. Valmieras teātra simtgadē Kultūras rondo radījis savu stāstu par teātri. 1923. gada 25. novembrī teātris tika atklāts ar Ādolfa Alunāna lugu “Kas tie tādi, kas dziedāja”. Laikam ejot, mainījušies teātra nosaukumi, ēkas aprises un arī šobrīd, uz jaunās simtgades sliekšņa, Valmieras teātris turpina mainīties. „Kurtuvē” sākas noslēpumains mēģinājums Valmieras teātra simtgades sveicienam „One Hundred”. Režisors Aigars Apinis ir tieši tik lakonisks piecos vārdos, bet teātra direktore Evita Ašerādena pirms „Kurtuves” parāda arī, cik intensīvi notiek darbi teātra lielajā mājā. Uz Valmieru braucot, Kultūras rondo ir viens teju racionāli neatbildams jautājums – kā tas viss iespējams? Sarunas laikā arī saskaitām Valmieras teātra „Spēlmaņu nakts” balvas un „Kurtuvē” turpinām sarunas arī par Ineses Mičules iestudēto Raiņa „Jāzepu un viņa brāļiem”, kur Jāzeps ir gan Mārtiņš Meiers, gan jaunais aktieris Aksels Aizkalns.  Iepazīstamies ar Dinu – Ievu Esteri Barkāni, kura jaunās mākslinieces balvu saņēma jau pirms gada, un Jāzepu – Akselu Aizkalnu. Eduarda Smiļģa teātra muzejā skatāma izstāde , kas veltīta Valmieras teātra simtgadei.  Un tur savai vēsturei teātri pieskārās arī jaunie aktieri – Ieva Estere Barkāne un Aksels Aizkalns, viņi ir no tā astotnieka, kuri skolojušies un palikuši teātrī no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursa. Bet viņi ieskatījās teātra vēsturē , gatavojot arī savu sveicienu simtgadei „One Hundred”. Putekļusūcēja un celtniecības trokšņi piederas Valmierai, bet Jāzeps Valmierai ir tik nozīmīgs, ka, atklājot Teātra muzejā izstādi, kas veltīta Valmieras teātra vēsturei, Rīgā bija sabraukuši Valmieras teātra aktieri, arī akcentējot Jāzepu.  Klāt bija un ar aktieriem un izstādes veidotājiem sarunājās Laima Slava. Un viņa uzrunāja Tālivaldi Lasmani. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš viesiem no Valmieras teātra vispirms sniedza ieskatu muzeja dažādās teritorijās skatāmām un klausāmām mākslinieku Annas Heinrihsones un Ivara  Novika radītām izstādēm.  Jānis Siliņš vispirms pakavējās  pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem iestudējumiem un Valmieras teātra režisoru galerijas. 1987. gadā, atvadoties no vecā Valmieras teātra, režisors Pēteris Lūcis teica, ka gremdēs veco teātri atmiņas nirvānā un aicināja cerēt uz jauno teātri. Teātra garu ļoti sargā un tīri simboliski tas, ielaists pudelē, un restaurētajā ēkā Valmierā, Lāčplēša ielā, to atkal ielaidīs teātri… Skatuve un skatuves ripa paliks vecā. Tad arī būs lielās simtgades svinības atjaunotajā mājā. Tikmēr arī „Spēlmaņu nakts” balvas vēl gaida savu īsto vietu teātrī, tāpat kā Krodera bibliotēka. Daudz laimes simtgadē!

Par Dailes teātra "Rotkho" viesizrādēm Atēnās un Latvijas teātru sezonu, kas tuvojas noslēgumam, un arī šodien, 2. jūnijā, gaidāmo ceremoniju – Teātra dienas izcilības balvu pasniegšanu – Kultūras rondo saruna ar Teātra dienas izcilības balvas ieguvēju Juri Bartkeviču un Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni.  Latvijas Teātra darbinieku savienības Teātra dienas izcilības balvas šogad saņems Dailes teātra aktieri Ieva Segliņa un Juris Bartkevičs, kā arī režisos un pedagogs Mihails Gruzdovs un  baleta māksliniece un baleta skolas pedagoģe Ludmila Vikanova. Lilitas Bērziņas balva tiks pasniegta Dailes teātra aktrisei Ievai Segliņai par profesionāli daudzveidīgu, nobriedušu un spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā. Harija Liepiņa balva tiks pasniegta Dailes teātra aktierim Jurim Bartkevičam par izcilu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā un ieguldījumu skatuves mākslā kopumā. Jēkaba Dubura balvu par nozīmīgu ieguldījumu teātra pedagoģijā piešķirta nesen mūžībā aizgājušajam Latvijas Kultūras akadēmijas asociētajam profesoram, ilggadējam pedagogam un teātra režisoram Mihailam Gruzdovam. Helēnas Tangijevas-Birznieces balva tiks pasniegta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un baleta skolas pedagoģei Ludmilai Vikanovai par mūža ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģiskajā darbā. LTDS valde lēma šogad nepiešķirt Eduarda Smiļģa balvu, ko pasniedz par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā vai par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē.

Šogad "Spēlmaņu naktī" balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā saņems režisore un pedagoģe Aina Matīsa un režisors, aktieris un pedagogs Edmunds Freibergs. Abus varam uzskatīt arī par savējiem, jo Edmunds Freibergs Latvijas Radio ienāca divpadsmit gadu vecumā, bet Aina Matīsa ilgus gadus bijusi runas pedagoģe Radio, taču abi sastapušies kā pedagogi Latvijas Kultūras akadēmijā. Kultūras rondo saruna ar Ainu Matīsu un Edmundu Freibergu, arī par to, vai dzīvē nācies pacelt balsi. Bet "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kā ik gadus, notiks Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā – 23. novembrī. Latvijas Radio 1 klausieties tiešraidi no Dailes teātra jau no septiņiem vakarā.    

Mākslas galerija „Smilga” Eduarda Smiļģa ielā, Āgenskalnā, aicina iepazīties ar audiogalerijas radio, kura devīze ir „Negaidītie avoti” un kuru veido platformas „Tīrkultūra” aktīvisti - modes dizaineris Rolands Pēterkops un skaņu mākslinieks Reinis Semēvics. Kāds ir šīs alternatīvās radiostacijas darbības mērķis? Iespējas, kā klausīties audiogalerijas radio „Negaidītie avoti”, ir divas: tīmekļa vietnē "Tīrkultūra.net" vai arī mākslas galerijā „Smiļka” Eduarda Smiļģa ielā, gan iepriekš sazinoties ar galeriju platformā „Facebook” vai rakstot uz e-pasta adresi Rolands@tirkultura.net. Radiostacijas princips: 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā atrast negaidītas skaņas, īpaši atlasītas mūzikas ierakstus, dzejas lasījumus, skaņu kolāžas, intervijas ar mūslaiku komponistiem, māksliniekiem un laikmetīgās mākslas personībām, tā dēvētos „lauka ierakstus” jeb „field recordings” no kādas īpašas nozīmes vietas, kā arī tiešraides no apvienības  „Tīrkultūra” sadarbības partneriem. Lai akcentētu radio fenomenu arī no tehniskā aspekta, Reinis Semēvics un Rolands Pēterkops galerijas telpā izveidojuši radiomikrofonu statīvu instalāciju, kuras vēstījums apelē pie skaņas dizaina nozīmīguma mūsu ikdienas gaitās. Tāpat, kā mēs domājam par savu vidi priekšmetiskā, objektu līmenī, mēs to veidojam arī skaņu izteiksmē: ar to, kādu mūziku, ziņas vai intervijas klausāmies. Tātad, šīs radiostacijas mērķis ir cilvēkiem atgādināt par skaņas dizaina nozīmi, un par to jau runājam vispirms ar Rolandu, un tad savās pārdomās dalās arī Reinis.

Teātra un kino aktieri Valentīnu Skulmi 100.jubilejā vakar, 21. aprīlī, īpaši pieminēja Mālpilī, atklājot „Skulmju” mājas sezonu. Savukārt šodien un rīt  (22.un 23.aprīlī) Mālpils Kultūras centrā notiks koncertuzvedums „Valentīns Skulme 100 vēstulēs”. Aktiera vēstules un dienasgrāmatas tika pieminētas arī Valentīnam Skulmem veltītajā pēcpusdienā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme kņaza Miškina lomā dialogā  ar Ausmu Kantāni izrādē „Idiots” Pētera Pētersona režijā 1969.gadā. Režisors atzinis, ka izvēlēties Skulmi Miškina lomai pamudinājis tieši aktiera inteliģences dziļums un kultūras bagātība. Ar šo fragmentu iesākam, jo saruna par izteiksmīgo un pretrunu plosīto aktieri Valentīnu Skulmi Eduarda Smiļģa Teātra muzejā arī aizsākās tieši par Miškina lomu. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš uz sarunu bija aicinājis teātra zinātnieci Silviju Geikinu un režisoru Arni Ozolu. Silvija Geikina ir apkopojusi laikabiedru atmiņas, veidojot grāmatu „Ironiskais romantiķis Valentīns Skulme” Likteņstāstu sērijā. Bet vispirms viņas pašas pirmās atmiņas par aktieri. Režisors Arnis Ozols pirmo reizi ievērojis Valentīnu Skulmi kinofilmā „Purva bridējs” un nodomājis, re, kāds Barons, iespaidīgi! Taču sastapšanās jau kā jaunam režisoram ar aktieri Skulmi notikusi Dailes teātrī. Sarunās atklājas Valentīna Skulmes daudzie talanti, viņš vēlējies arī gleznot, kaut ko veidot, rakstīt. Valentīns nāk no slavenās Skulmju dzimtas, viņa tēva brāļi bija Oto Skulme un Uga Skulme.  Valentīns Skulme nospēlējis ap 30 lomu Rīgas kinostudijas un citu kinostudiju filmās, galvenokārt spēlējot epizodiskas, taču efektīgas lomas.  Silvija Geikina, Arnis Ozols un Jānis Siliņš palīdzēja atklāt spilgtus skatuves mirkļus Valentīna Skulmes aktiera mūžā. Īpaši Valentīna Skulmes simtgade tiek pieminēta Mālpilī, gan Mālpils pagasta „Skulmju” mājās, gan ar koncertuzvedumu Mālpils Kultūras centrā. Jo šī puse saistīta ar Skulmju dzimtu, ap „Skulmju” māju savulaik pleties  Valentīna un viņa dzīvesbiedres Ināras Skulmes iekopts košumdārzs. Par simtgades svinībām stāsta Mālpils kultūras centra direktore Edīte Priekule. Pēc Valentīna Skulmes nāves 1989.gadā „Skulmju” mājā publiskai apskatei kļuva pieejama arī aktiera privātā istaba un gleznotāju darbnīca – veranda. Skulmju dzimtas mājā līdz pat pērnajam gadam saimniekoja Valentīna sieva Ināra Skulme. Pirms došanās mūžībā viņa māju novēlēja pašvaldībai. Edīte Priekule min, ka jau pirms desmit gadiem nolēmuši uz Valentīna Skulmes simtgadi radīt lielāku uzvedumu, nu tas tapis. Koncertuzvedums „Valentīns Skulme 100 vēstulēs” gaidīs apmeklētājus šodien un rīt  Mālpils Kultūras centrā. Savukārt pirms izrādes  iespēja apskatīt izstādi, kurā  Valentīns Skulme mākslinieku gleznās, arī dažādu izrāžu rekvizīti un tērpi, arī informācija par aktiera daiļradi un dzīvi.

Kultūras rondo viesis irrežisors Valters Sīlis, kuram šogad piešķirta Eduarda Smiļģa balva. Viņa izrādes skatāmas gan „Dirtu Deal Teatro” Rīgā, gan Kauņā, gan Tallinā. Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē Valters Sīlis iestudējis Tomasa Vinterberga lugu "Komūna". Kā ir būt režisoram, kuram vēstures tēmas un politiskie konteksti vienmēr bijuši ļoti svarīgi, laikā, kad karš daudz ko padara neiespējamu un neaptveramu? Tomass Vinterbergs (1969) ir dāņu vidējās paaudzes kinorežisors, kurš 1995. gadā tūlīt pēc Dānijas Nacionālās filmu skolas beigšanas kopā ar Larsu fon Trīru izveidojis dāņu kino fenomenu "Dogma 95", kas radīja jaunu kino estētiku un ieguva uzmanību visā pasaulē. Latvijā popularitāti nesen ieguva viņa dziļi cilvēciskais veltījums autoavārijā bojāgājušajai meitai Idai – filma "Vēl pa mēriņam". Luga "Komūna" arī balstās biogrāfiskos faktos, jo 60. gadu beigas un 70. gadu sākums ir komūnu uzplaukuma laiks Dānijā. Pats Vinterbergs ir uzaudzis šādā kopienā ar dalītu atbildību, kolektīvu lēmumu pieņemšanu un utopiju par jauna sabiedrības modeļa izveidi. Luga stāsta par Ēriku un Annu, kuri saņem mantojumā privātmāju un izlemj veidot komūnu, kurā dzīvot atbilstoši saviem ideāliem, sapulcējot domubiedrus – apburošus, tolerantus, seksu alkstošus, gudrus, politiski aktīvus, siltus un pretimnākošus cilvēkus. Viņi pieņem lēmumus balsojot un praktizē pavisam jaunu sabiedrības dzīvesveidu, līdz Ērika dzīvē parādās cita sieviete… Tuvākās izrādes 12. un 21. aprīlī, 5., 16. un 24. maijā.

Vispusīgs ar daudziem talantiem – tā var apgalvot par Dailes teātra aktieri Miervaldi Ozoliņu. Aktieris ar brīnišķīgu balss tembru,  labs pedagogs un padomdevējs jaunajiem kolēģiem, aktieris, kurš arī komiskajās lomās saglabāja inteliģenci. Miervalža Ozoliņa biogrāfijā arī smags periods, kad 1951.gadā apcietināts par darbošanos t.s. „franču grupā”.  Šodien 17.martā, pieminam aktieri 100. jubilejā. Par godu tik apaļai gadskārtai Eduarda Smiļģa teātra muzejā  satikās aktiera dēls Kārlis Ozoliņš, aktieris Juris Kalniņš un Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Jānis Siliņš Dailes teātra jubilejai veltītajā ekspozīcijā rāda vijoli, tā ir butaforija un to lomā izmantojis Miervaldis Ozoliņš, taču, kā apliecina Miervalža dēls, tēvs pratis spēlēt vijoli. Arī aktieris Juris Kalniņš aplūko fotogrāfijas no Dailes teātra iestudējumiem, arī no izrādes „Džons Neilands”, kurā redzams Miervaldis Ozoliņš. Ir pamatīgs nogrieznis latviešu kultūrā, latviešu teātrī, kurā Miervaldis Ozoliņš strādājis. Aktieris dzimis 1922.gadā, bet kāds īsti ir viņa dzimšanas dienas datums, vai tiešām 17.marts, tas jāprasa dēlam Kārlim Ozoliņam. Jānis Siliņš atgādina un piemin vairākus Miervalža Ozoliņa spilgtos skatuves tēlus. Bet kādas pirmās atmiņas par tēvu kā aktieri glabā Kārlis Ozoliņš? Tā, protams, esot vecā Daile. Aktieris Juris Kalniņš ar Miervaldi Ozoliņu vispirms sastapies studiju laikā. Aktieris spēlējis Jura Kalniņa režijas diplomdarbā „Mēness likteņa pabērniem” Kārlis Ozoliņš paņēmis līdzi nelielu zīmējumu un arī fotogrāfiju, kurā tēvs vispirms uzzīmējis un pēc tam sev veidojis grimu, šajā attēlā vīru ar kuplu bārdu.  Kārlis Ozoliņš rāda arī fotogrāfijas, kādā aktieris redzams kopā ar lelli, jo pēc atgriešanās no  apcietinājuma piedalījies Leļļu teātra izrāžu veidošanā, šī konkrētā lelle esot cietusi, jo arī mazais Kārlis to stipri mīlējis. Miervaldis Ozoliņš bijis arī Ziemassvētku vecītis, taču zīmīgi nekad sarkanā, allaž zilā mētelī. Aktieris Miervaldis Ozoliņš, kura lomu sarakstā nav daudz galveno varoņu, atstājis būtisku nospiedumu teātra vēsturē.

Runas pedagoģi un režisori Antoniju Apeli šogad pieminam 90.gadskārtā. Viņas dzimšanas dienā, 11.martā,  Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš uz sarunu bija aicinājis Antonijas meitu Dinu Apeli-Freimani un aktieri Jāni Skani. Skarba, godīga, ar nopietnu attieksmi pret darbu – tā  sarunas dalībnieki raksturo Antoniju Apeli. Esam Teātra muzejā Smiļģa kabinetā, kur raisīties atmiņām, iespaidiem, spilgtām lappusēm no Antonijas Apeles radošās dzīves. Sarunas ievadā Jānis Siliņš atgādina: Antonijas Apeles pirmā izglītība ir angļu valodas un literatūras skolotāja, strādājusi Viļānu vidusskolā, tad iestājusies Valsts Konservatorijas režisoru kursā, ko vadījis Eduards Smiļģis. Sākusi strādāt gan radio, gan kā skatuves runas pedagoģe. Antonija Apele mācījusi runas mākslu daudziem Latvijas aktieriem, žurnālistiem, diktoriem un politiķiem. Arī Jānis Siliņš, studējot Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatorijā Kultūras un mākslas fakultātē, runas mākslu apguvis pie Antonijas Apeles. Sarunā iesaistās Antonijas Apeles meita Dina, kurai daudz stāstu gan skaistu, gan skarbu. Turpinot Dinas sacīto, aktieris Jānis Skanis atklāj savu pirmo saskari ar režisori Antoniju Apeli, kā arī stāsta, ka par savu labāko darbu pie Antonijas Apeles uzskata Hermaņa Heses „Sidhartas” ierakstu. Jānis Siliņš nobeigumā piebilst, ka Antonijas Apeles raidlugas ir mūsu Latvijas nacionālajā zelta fondā. Un tiešām Radio arhīvs glabā bagātīgu Antonijas Apeles veikumu radioteātrī. Veidojot raidījumu Antonijas Apeles 80.jubilejā, viņa pati izvēlējās zīmīgākos iestudējumu fragmentus, starp tiem bija „Augšup pa lejupejošām kāpnēm”; „Robinsona sala” un „Tims Tālers jeb pārdotie smiekli”.

Emocijas un komentāri pēc "Spēlmaņu nakts" kopā ar Dailes teātra aktrisi Vitu Vārpiņu, kura balvu saņēma par Rutes Vulfas lomu izrādē “Ārsts” Dailes teātrī. Balva piešķirta par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģīta raksturu pretrunīgu ētisku dilemmu krustcelēs. "Bija tik daudz emociju, tik daudz kolēģu apsveikumu, par ko es priecājos visvairāk, ka mēs spējam cits par cita sasniegumiem un panākumiem priecāties. Likās arī, ka mans telefons uzsprāgs vienā brīdī. Es to novērtēju, ka draugi un paziņas uzskata par vajadzīgu piezvanīt vai atsūtīt ziņu," sarunā Kultūras rondo atklāj aktrise Vita Vārpiņa. Žūrija atzinīgi arī novērtēja Dailes teātra iestudējumu "Smiļģis", par kuru Vitai Vārpiņai ir īpašs stāsts, par kuru var teikt – Smiļģis sarežisēja pa savam. "Izrādē "Smiļģis" man bija paredzēta Smiļģa pirmās sievas Bertas loma. Es arī mēģināju un tāpat kā pārējie kolēģi lasīju visu, ko par Smiļģi var izlasīt. Par Bertu nav daudz materiālu, tomēr es mēģināju atrast un saprast šo sievieti. Liktenis izspēlēja ļaunu joku, un divas nedēļas pirms "Smiļģa" pirmizrādes, kas bija pirms gada novembrī tukšā zālē, man saslima dēliņš ar Covid, un es biju tiešā kontaktpersona. Vakcīnas tobrīd vēl nebija. Protams, es nedrīkstēju nākt uz teātri," atminas Vita Vārpiņa. Viesturs Kairišs steidzami meklēja aktrisi, kas varētu spēlēt lomu. Tā bija Kristīne Nevarauska. "Es paliku bez šīs lomas, jo Viesturam, kā jau tas teātrī gadās, neatlika laika diviem sastāviem. Man tas bija ļoti sāpīgi, ne tāpēc, ka tajā lomā būtu kaut kas tāds, ko es varbūt nebūtu nospēlējusi. Tā nav tik plaša, tik apjomīga loma. Tomēr man bija ļoti būtiski būt tajā iestudējumā, tāpēc, ka tas ir būtisks visai trupai, mums šobrīd," atzīst aktrise. "Tas, ko Zālīte [Māra] ir ielikusi, tur ir tik daudz no vēstures, kas sasaucas arī ar to, kas ir noticis manas dzīves laikā Dailes teātrī. Man ir sajūta, ka tur ir kaut kas ar saknēm dziļi vēsturē, tajā pašā laikā ar stariem nākotnē, kaut kas sasienas no vēstures uz nākotni caur šī brīža Daili. Man ļoti gribējās būt tajā izrādē." "Un 18.novembra vakarā pusdeviņos man zvana Juris Žagars un saka: "Vita, es apsveicu tevi svētkos, bet rītvakar ir "Smiļģis" un tev būs jāspēlē." Kā man, gadu neesmu eksemplāru ņēmusi rokās?" turpina Vita Vārpiņa. Saslimusi bija aktrise Kristīne Nevarauska. "Es nolieku savu sarkanvīna glāzi un meklēju "Smiļģa" eksemplāru. Man ir 20 stundas līdz nākamā vakara "Smiļģim", kas pie tam ir televīzijas ieraksts. Tas palika arī mūžībai, mans ārprāts, ko biju spiesta savākt, lai nebūtu redzams. Tajā vakarā tas bija nervozi un varēja būt daudz labāk, bet spēlēju divus vakarus pēc kārtas un otrajā vakarā es jau atradu to Bertu, jo biju mēģinājusi šo lomu," atzīst Vita Vārpiņa. ""Smiļģis" sarežisēja pa savam," vērtē aktrise. Turpmāk Dailes teātra iestudējuma "Smiļģis" izrādēs Bertas lomā varēs redzēt gan Vitu Vārpiņu, gan Kristīni Nevarausku. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa 135. dzimšanas dienā, aizvadīta ikgadējā “Spēlmaņu nakts” ceremonija. Dailes teātrī tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas izcilākie iestudējumi un individuālie sniegumi – pasniegtas 12 “Skatuves naglas”. “Grand Prix” jeb Gada izrādes titulu ieguva Dailes teātra iestudējums “Smiļģis”, savukārt balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad saņēma komponists Imants Kalniņš, kurš sarakstījis mūziku vairāk nekā 58 izrādēm gandrīz visos teātros Latvijā. "Spēlmaņu nakts" laureāti: Pirmo "Skatuves naglu" šī gada ceremonijā saņēma izrāde "Konklāvs". Jaunā režisora Klāva Kristapa Košina darbs ir Latvijas Kultūras akadēmija diplomdarba izrāde, kas tapusi sadarbībā ar Dirty Deal Teatro. Izrādes autori ir Diāna Kondraša un Klāvs Kristaps Košins, lomās: Endīne Bērziņa, Klāvs Kristaps Košins, Jurģis Lūsis. Balva piešķirta par nebijušu atkailinātu patiesības pakāpi, par galvenā varoņa pašatklāsmes ceļu, kurā no izmisuma dzīlēm piedzimst viņa laikabiedriem noderīgas atziņas. Ar otro "Skatuves naglu" godināta teātra trupas KVADRIFRONS Valmieras vasaras teātra festivāls tapusī izrāde "Marija un zibens". Tās režisore ir Paula Pļavniece, dramaturgs Klāvs Mellis, kustību režisors Rūdolfs Gediņš. Lomās Ance Strazda, Sandija Dovgāne, Reinis Boters un Āris Matesovičs. Balvu piešķīra par meistarību izcili kodolīgā stāstā huligāniskā atsperīgumā ar paaudzes vienojošu asprātību izteikt jauna cilvēka pieaugšanas, sevis un otra atrašanas mokas, mulsumu, kaunu un vientulību, kad vienīgais orientieris ir vien maza zibens atstāta rētiņa uz ciskas. "Skatuves naglu" saņēmusi arī Vijas Blūzmas, Anetes Meleces, mākslinieču apvienības "Grāfienes", Daces Vītolas un Riharda Zelezņeva izrāde "Kiosks" Latvijas Leļļu teātrī. Balva piešķirta par bērniem saprotamu un pieaugušajiem interesantu mākslinieciski augstvērtīgu sarunu par vientulību, depresiju un citādību. "Skatuves nagla" piešķirta arī scenogrāfei Ievai Jurjānei un režisoram Viesturam Kairišam par kopdarbu izrādē "Smiļģis" Dailes teātrī. Par režijas un scenogrāfijas absolūtu saplūsmi, radot iestudējumu vizuālā teātra estētikā. "Skatuves nagla" tikusi arī Mārtiņa Eihes, Kristas Burānes, Pamelas Butānes, Jēkaba Nīmaņa izrādei "Mans kaimiņš ebrejs" Rēzeknes Teātris Joriks. Par pilsētas kopienas saliedēšanu, profesionālās un amatiermākslas savienojumu un vēsturiskās apziņas modināšanu bez agresijas un didaktikas. Sestā "Skatuves nagla" - režisoram Andrejam Jarovojam par pārliecinošu konceptuālu eksperimentēšanu, kas rezultējas inovatīvās laikmetīgā teātra formās un atvērtos vēstījumos, sniedzot gan skatītājam, gan izpildītājam neviltotu jaunatklājuma prieku no izrādes uz izrādi. Septītā "Skatuves nagla" pasniegta kontrtenoram Jānim Šipkēvicam par lomu komponista Krists Auznieks un mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo veidotajā laikmetīgajā kameroperā "Tagadne (Time Present)", kas tapusi laikmetīgu skatuves mākslas notikumu sērijā “Pārmija” sadarbībā ar kultūrvietu “Hanzas perons”, par atkailinātu ceļojumu teritorijā, kurā skatītājam tiek dāvāts saviļņojums būt lieciniekiem mākslinieka pieaugšanai un neatgriezeniskai transformācijai. Aktrise Ieva Segliņa "Skatuves naglu" saņēmusi par Raiņa lomu Dailes teātra izrādē "Smiļģis" – precīzā formā atklātu ģēnija trauslo būtību, par lomu, kas veidota, bijību saliedējot ar aktierisku drosmi. Režisoram Dmitrijam Petrenko "Skatuves nagla" piešķirta par procesuālu domāšanu repertuāra veidošanā un darbā ar aktieriem, kas ļauj izkāpt no komforta zonas un apgūt vēl nezināmas profesionālās teritorijas. Režisors aizvadītajā sezonā iestudējis izrādes Liepājas, Daugavpils un Dailes teātrī. Scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Marijai Ulmanei balva piešķirta par spilgtu jaunākās scenogrāfu paaudzes reprezentāciju, iekļaujoties stilā atšķirīgās izrādēs un saglabājot personisko rokrakstu. Māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo un Andrāšam Juhāsam "Skatuves nagla" piešķirta par Dailes teātra izrādes "Degunradži" vizuālo tēlu. Balva piešķirta par vizuālu piedzīvojumu, ievedot skatītāju absurda komiskajās un šausminošajās dzīlēs; par filigrānu video mākslas un scenogrāfijas saplūsmi, radot vienotu skatuves telpu. Aktrise Vita Vārpiņa balvu saņēmusi par Rutes Vulfas lomu izrādē "Ārsts" Dailes teātrī. Balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā šogad saņēmis komponists Imants Kalniņš, kurš sarakstījis mūziku vairāk nekā 58 izrādēm gandrīz visos teātros Latvijā. "Grand Prix" jeb Gada izrādes titulu izpelnījies režisora Viestura Kairiša darbs "Smiļģis" Dailes teātrī.   Plašāk par "Spēlmaņu nakti" portālā lsm.lv.

Eduarda Smiļģa 135. dzimšanas dienā un Teātra muzeja 45. gadskārtā par gaidāmo „Spēlmaņu nakti” un Teātra muzeja aktivitātēm Kultūras rondo pārrunājam ar Latvijas teātra darbinieku savienības vadītāju Ojāru Rubeni un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktoru Jāni Siliņu. Bet vakarā pulksten 19 tiekamies „Spēlmaņu nakts” ceremonija tiešraidē no Dailes teātra. „Spēlmaņu nakts” ceremonija šogad būs citāda. Tā kā teātru izrādes skatītājiem pagājušajā sezonā tikpat kā netika spēlētas, arī ceremonija to atspoguļos un būs veidota pēc citiem principiem nekā ierasts. Proti, šoreiz nebūs kategoriju un nominantu, bet tiks pasludināti 12 laureāti par īpašiem sasniegumiem aizvadītajā sezonā. Tāpat visi 12 Latvijas teātri uzstāsies katrs ar savu īpašo teātra stāstu. "Galvenais ir pateikt, ka esam kopā, ka esam skatītājiem," domājot par gaidāmo pasākumu bilst Ojārs Rubenis. Savukārt runājot par kategorijām un nominācijām, viņš bilst, ka „izrādes, kuras teātri izvirzīja, kuras žūrija nevarēja noskatīties, iekļausim nākamās sezonas žūrijai noskatīties”. „Kopumā teātri strādājuši mazāk, bet ļoti kvalitatīvi,” vērtē Ojārs Rubenis. „Bet jāatceras, ka „Spēlmaņu nakts” nav teātra kopējās kvalitātēs novērtējums, cik labi, veiksmīgi strādājis. Balvām jābūt tam, ka tā ir virsvērtība, ka tā ir pērle, ka tas ir savādāks: savādāks izrādes koncepcijā, teātra virzībā, konkrēta mākslinieka virzībā.” Viņš skaidro, ka žūrija ir skatījusies ko konkrētais mākslinieks vai teātris ir pateicis savā darbībā jaunu, varbūt izgājis ārpus komforta zonas, varbūt, piemēram, aktieris ir parādījis kādā šīs sezonas lomā kā tādā jaunā kvalitātē, kas līdz šim nav bijis. „Savā ziņā tas nav nemaz tik slikti. Turpmāk būs jādomā, kā nominācijas sabalansēt. Tas būs grūts uzdevums, it sevišķi, ja turpināsies šāda situācija,” turpina Ojārs Rubenis.

Vasaras izstāžu sezonu galerija „Smiļka” noslēdz ar māsu Zanes Putniņas un Ievas Putniņas kopīgo izstādi „Kuru tu mīli vairāk?”. Izstādes telpā daudz atsauču uz bērnības nodarbēm, sajūtām un piedzīvojumiem. Izstādes telpa pārvērsta par badmintona laukumu, vienā laukuma pusē Ievas gleznas un objekti, otrā Zanes linogriezumi. Šajā izstādē valda spēle un jautrība, par to pārliecinājās mūsu kolēģe Laima Slava, kura ne tikai apskatīja darbus, bet arī uzspēlēja badmintonu. Vispirms galerijā satieku vienu no māsām, mākslinieci Ievu Putniņu, (kopā ar viņu arī suns vārdā Saule, kurš arī nedaudz piedalās sarunā), tad pievienojas māsa Zane, un izstādes apskate var sākties. Taču pirms tam esmu izlasījusi izstādes aprakstu, kurā minēts abu māsu dzimšanas gads, garums, matu krāsa, pazīme, izglītība, nodarbošanās. Ievas nodarbošanās: glezno ar krāsām gan uz audekla, gan uz citām virsmām, savukārt Zane – griež, grebj, inkrustē, krāso, drukā linoleju. Mākslinieces aicina nākt uz galeriju ne tikai apskatīt darbus, bet arī uzspēlēt badmintonu. Spēlēt var pat seši spēlētāji vienlaikus, jo tik daudz te badmintona raketes. Abas māsas ir Pārdaugavas iemītnieces, un arī šī ēka Smiļģa ielā 34a vienmēr patikusi, kad iets tai garām, tagad pārliecinājušās, ka arī iekštelpas ir lieliskas. Esmu ielūkojusies mākslinieču bērnības sajūtās, jautri pavadījusi laiku, uzspēlējusi badmintonu un ar nepacietību gaidīšu galerijas m nākamo sezonu. Ievas Putniņas un Zanes Putniņas izstāde „Kuru tu mīli vairāk?” galerijā „Smiļka”, Eduarda Smiļģa ielā 34A būs skatāma līdz 12. septembrim. Tā ir jau piektā izstāde šajā sezonā, un gandrīz par katru esam mūsu raidījumā „Kultūras rondo” stāstījuši.

Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai. Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā. Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā – Haralds Sīmanis sēdās pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas ērģelēm, un – viss bija vaļā. Šobrīd Guna Rukšāne ir dārzniece. “Jaunrūjās”, uz kurām dodamies no Cēsīm. Sarunas laikā pilnziedā ir peonijas, ik pa brīdim sētā iebrauc stādu pircēji, nupat iznākušo grāmatu kaudzīte ir turpat pie ieejas dārzā. Grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir pirmā, ne tikai Haralda Sīmaņa biogrāfija, bet arī Cēsu dumpīgās intelektuālās vides, sākot no pagājušā gadsimta 70.gadiem, skicējums. Guna Rukšāne daudz grāmatā ļāvusi runāt laikabiedriem, ar iejūtīgu klātbūtni, precizējot faktus, raksturojot pašus runātājus. Grāmata veidota kā Haralda laikabiedru, cēsnieku likteņu kaleidoskops, un arī pašas autores – Gunas Rukšānes dzīvesstāsts, tajā ir svarīgs. Cēsu kultūras centrā Guna Rukšāne esot sākusi strādāt spontāni pieņemta lēmuma rezultātā. Studējusi jurispudenci Rīgā, vienā brīdī sapratusi, ka nevēlas strādāt esošajā sistēmā, un krasi izmainījusi savu dzīvi. Pēc grāmatas izlasīšanas, es saprotu, ka nevaru pat iedomāties citu cilvēku kā Gunu Rukšāni, kurš varētu izstāstīt Haralda Sīmaņa stāstu. Tas ir dziļi personībā balstīts pasaules skatījums katru cilvēku, varbūt pat pretēji mākslā izplatītajam biogrāfiju rakstīšanas kanonam, redzēt kā daļu no dzimtas, pilsētas, kāda lielāka stāsta. Un tas prasa arī zināmu morālu uzdrošināšanos, ietver neizbēgamu morālu vērtējumu, un ko tādu darīt drīkst tikai tuvu klāt stāvējušais, draugs un cīņu biedrs. Vēl viena no Cēsu leģendām, bez kura nebūtu Haralda Sīmaņa stāsts, ir viņa tēvs – Harijs Sīmanis. Vecais Sīmanis ir arī tas, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos sapulcināja kompāniju, kas divarpus gadus mainīja jumtu Cēsu Svētā Jāņa baznīcai. Ilgi strādāja, līdz noķēra to īpašo augstienes sajūtu, Haralds iemācījās spēlēt ērģeles un satika savu dziesmu vārdu autoru Arvīdu Ulmi. Cēsu baznīca, kā vēlāk ikviena baznīca, kurā šī komanda tādā vai mainīgā sastāvā lika jumtu, kļuva par brīvdomīgo svētceļojumu mērķi. Guna Rukšāne saka, ka 1975. gadā Haralds Sīmanis vēl komponējis šlāgerīšus, Miervaldis Kalniņš savās atmiņās raksta, ka 1977. - 78. Sīmanis esot bijis pavisam gatavs. Tad iznāk, ka tie ir bijuši tikai pāris gadi, kas Sīmani izmainījuši, un tie aizrit Cēsu baznīcas tornī. Miervaldis Kalniņš – neparasta personība, kas padomjlaikā uz Sibīriju braucis vairākkārt un labprātīgi. Peļņā. Un arī tāpēc, ka kopā ar citiem no Latvijas atbraukušajiem, paralēli strādājot celtniecībā, Sibīrijā varēja dzīvot daudz brīvestīgāku dzīvi – lepojas, ka tieši viņš ir bijis tas, kas noorganizējis Haralda Sīmaņa pirmos ierakstus. Pateicoties tiem, viņa balsi Liepājā pirmo reizi izdzirdējusi jauniņā aktrise Ieva Akurātere, magnetofona lentē viņa balss aizceļoja no Cēsīm uz Rīgu, pie mūzikas profesionāļiem. Kad 1980. gadā "Mikrofona" aptaujā uzvar dziesma "Ezers", Haralds Sīmanis ir profesionāls mūziķis, Latvijas Filharmonijas paspārnē koncertējošajā grupā “Tip Top”. Taču es teiktu, ka Haralda Sīmaņa patiesais slavas mirklis ir divus gadus agrāk, 1978. gadā, kad muzikologs Artemijs Troickis Maskavā sarīko folkfestivālu, viss kā pienākas – veltot to Ļeņina komjaunatnes 60. gadadienai – no Latvijas turp aizbrauc Haralds Sīmanis un … iegūst galveno balvu. Taču koncertos Haraldam Sīmanim joprojām piedevās prasa “Ezeru”. Latvijas folkmūzikas vēsture vēl nav uzrakstīta, varbūt publika vienkārši nezina šīs citas dziesmas. Kad leģendārajā 1988. gada folkfestivālā publikai bija iespēja balsot par visu laiku labāko dziesminieku kustības dziesmu, Ilze Grunte, manā izpratnē mūziķe ar absolūto mūzikas gaumi, ailītē ierakstīja šo Haralda Sīmaņa dziesmu ar Arvīda Ulmes vārdiem. Agni jeb Uguns revolūcija. Iespējams, visu laiku labākā folkdziesma. 1988. gada Cēsu folkfestivāls. Jura Vilcāna organizēts, tas izvērtās par būtisku ceļa stabiņu ceļā uz Latvijas valstiskumu. Lai nostiprinātu Notikumu kā notikumu arī kolektīvajā atmiņā, 2018. gadā Cēsīs tika rīkots pasākums. Haralda Sīmaņa dziesmas vinilā pārskatāmā nākotnē iznāks kultūras menedžmenta centra “Lauska” izdevniecībā. Jautāju arī par nākotni, vai top kas jauns. Izrādās, Haralds Sīmanis nolēmis pārskatīt dziesmas, kas skanēja 1986. gadā, kādā neparastā iestudējumā, kuru režisors Viktors Jansons bija radījis īpaši paša Eduarda Smiļģa projektētajai mājas teātra telpai, tagadējā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens”. Lorkas dzeju tajā lasīja Marina Janaus, uz skatuves ar ģitāru rokās Haralds Sīmanis. Tā bija leģendāra izrāde, scenogrāfiju – pār skatuvi novilktu virvi un logu telpas dibenplānā, tai bija veidojis Ilmārs Blumbergs. Viena no Marinas Janaus, arī Haralda Sīmaņa, protams, izcilākajām lomām. Izrāde vēlāk apceļoja arī citus Latvijas muzejus, un pat nekvalitatīvā tā laika ierakstā var sagaršot spriedzi. “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir grāmata, kas tapusi ciešā sazobē ar Haraldu Sīmani, bet pats viņš tajā runā maz. Ir tikai viena, agrāk presē publicēta viņa intervija.

Smiļģa mājas dārzā 2. jūnijā balvas saņēma aktieri Vita Vārpiņa un Ģirts Krūmiņš, režisors Elmārs Seņķovs, baleta māksliniece Regīna Kapuža un profesora Gunāra Bībera pārstāve. Tās ir Latvijas Teārta darbinieku savienības balvas, kuras parasti pasniedz Straptautiskajā Teātra dienā – 27. martā, bet šogad – epidemioloģiskās situācijas dēļ – tas notika tagad un dārzā. Teātris ir āksts, kurš vienīgais pasaka patiesību – tā saka šī gada Smiļģa balvas laureāts režisors Elmārs Seņkovs, aicinot nepārvērst teātri par ko elitāru un saglabāt cilvēcību un brīvību. Sarunās ar teātra izcilniekiem – izskan gan šaubas un jautājumi par laiku, cilvēcību, drošību un radošumu. Baseinā ūdeni ielaida Kultūras akadēmijas studenti, Jaunā Rīgas teātra aktieri dziedāja, absolūti pārsteidzot ne tikai Harija Liepiņa balvas laureātu Ģirtu Krūmiņu. Un izrādās – mums katram ir stāsts par profesoru Gunāru Bīberu, kuram piešķirta Jēkaba Dubura balva. Lilitas Bērziņas balvu par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā pasniegs Dailes teātra aktrisei Vitai Vārpiņai. Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā saņems Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš. Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē pasniegs režisoram Elmāram Seņkovam. Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā saņems Regīna Kaupuža.  Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm pasniegs literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram Gunāram Bīberam.  

Lilija Dzene – 20. gadsimta izcilākā latviešu teātra zinātniece un kritiķe. Viņa bija arī teātra rakstniece. Eduarda Smiļģa Teātra muzejs un apgāds „Mansards” izdevis viņas “Izmeklētus rakstus”. Grāmata apkopoti 26 raksti un Lilijas Dzenes dienasgrāmatas, kuras viņa uzticēja Ritai Melnacei. Kultūras Rondo par Liliju Dzeni stāsta Rita Melnace un Jānis Siliņš. Vēl par noslēpumiem, jo šoreiz daudz paturam noslēpumā un arī nekomentējam. Piemēram, to, ko tieši no Ritas Melnaces atlasītajām Lilijas Dzenes dienasgrāmatām lasīja Gundars Āboliņš. Daļu no tā varēs dzirdēt „Radio mazajā lasītavā” 28. martā. Šoreiz tikai viens neparasts ieraksts, kurš uzbūra veselu epizodi mūs kopējā vēsturē. Noslēpumā paliks arī tas, ko Lilija Dzene pierakstīja vai kāpēc nepierakstīja laika posmā no 60. gadiem līdz 1979. gadam. Un vēl noslēpumā, kuru tā arī nekad nevarēs atklāt, paliks tas, kādas recenzijas un par kurām izrādēm Lilija Dzene būtu rakstījusi pēc 2000. gada, kad viņa bija piekritusi izrādes vērtēt tikai ar lakoniskajiem „ābolīšiem”. Un par kuriem aktieriem vai režisoriem viņa būtu varējusi rakstīt grāmatas. Šodien skan Ritas Melnaces un Jāņa Siliņa teiktais tāpat ieraksti no Latvijas Radio arhīva, kas tapuši gan Piebalgā, gan Rīgā. Lilija Dzene ir 20. gs. izcilākā latviešu teātra zinātniece un kritiķe, ko apliecina viņas sarakstītās grāmatas par ievērojamām teātra mākslas personībām, recenzijas, raksti, teātra mākslas vēstures pētījumi. Grāmatas “Lilija Dzene. Izmeklēti raksti” pirmo daļu veido 26 recenzijas un raksti, kas aptver laika posmu no 1952. gada līdz 2006. gadam, bet otrajā daļā “Nekā personīga” publicēti Lilijas Dzenes dienasgrāmatas fragmenti, iespēju robežās atšifrējot minētos notikumus, vietu, laiku, personības (grāmatā publicēts arī aptuveni tūkstoš minēto personu rādītājs).  Jānis Siliņš izvēlējies 26 rakstus un recenzijas, kuras raksturo Lilijas Dzenes īpašo spēju analizēt teātri, aktierus un režisorus, akcentēt veiksmes un neveiksmes. Grāmatas otro daļu “Nekā personīga” veido Lilijas Dzenes dienasgrāmatu fragmenti. Dienasgrāmatu daļa, kas nav pašas Dzenes iznīcināta, dāvināta teātra zinātniecei Ritai Melnacei un glabājas viņas arhīvā. Precīzais laikmeta vērojums un spriedumi ļauj būt līdzās ne tikai Lilijai Dzenei, bet arī viņas laikabiedriem – Vijai Artmanei, Elzai Radziņai, Kārlim Sebrim, Alfrēdam Jaunušanam, Lidijai Freimanei, Dinai Kuplei, Maijai Augstkalnai, Pēterim Pētersonam, Gunāram Priedem, Paulam Putniņam un daudziem citiem no 1961. gada līdz 2007. gadam.

4. februāris bija zīmīgs datums režisoram un aktierim Valdim Lūriņam, ar kuru Kultūras Rondo tikās Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, lai 70. jubilejas priekšvakarā pārrunātu, viņaprāt, būtiskākās izvēles savā skatuves dzīvē. Krāsaina un brīnumaina pasaule, tāda februāra jubilāram Valdim Lūriņam šķitusi skatuve. Režisors, kura iestudējumi vairakkārt nominēti „Spēlmaņu nakts” balvai, bet par rokoperas „Kaupēn, mans mīļais” iestudējumu Liepājas teātrī 1999.gadā saņemts „Spēlmaņu nakts” GRAND PRIX. „Māksla visu laiku ir ideālistu cīņa ar realitāti,” – tā režisors un aktieris Valdis Lūriņš. Jau 46 gadus viņš ir Nacionālajā teātrī, regulāri iestudējis izrādes arī Liepājas teātrī, taču skatuves gaitas sācis 18 gadu vecumā Dailes teātrī. Savas skatuves gaitas Valdis Lūriņš sācis Dailes teātrī, bet kopš 1975.gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktieris un režisors. Darbs, kas sasniedzis visplašāko auditoriju un radījis lielāko rezonansi ir ārpus teātra sienām veiktais Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas „Lāčplēsis” iestudējums. Jubilejas priekšvakarā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā Valdis Lūriņš dalījās stāstos par teātra vilinājumu un spilgtām personībām savā dzīvē.

Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība. Šādi skan Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa moto, un šīs ir arī kvalitātes, kas caurstrāvo arhitektes Martas Staņas teātra vajadzībām projektēto ēku. Dailes teātris nupat ir atzīmējis savu simtgadi, un atskatoties uz šo notikumu, diskutējam par Dailes teātra arhitektūru — tās tapšanas vēsturi un pielāgošanu mūsdienu pilsētas vajadzībām. Darbs pie vērienīgā projekta ilga turpat divdesmit gadu garumā un 1977. gadā atklātā būve ir viens no izcilākajiem modernisma arhitekūras paraugiem Latvijā. 2019. gadā tika organizēts Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkurss, kurā par labāko tika atzīts biroja «MADE arhitekti» darbs, kas tapa sadarbībā ar urbānisti Evelīnu Ozolu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu. Šodien uz sarunu par Dailes teātri esam aicinājuši «MADE arhitekti» dibinātājus un arhtektus Miķeli Putrāmu un Lindu Krūmiņu. Strādājot pie teātra labiekārtošanas projekta, jūs esat krietni iedziļinājušies ēkas vēsturē. Kas, jūsuprāt, ir lielākās Dailes teātra būves vērtības?  Linda Krūmiņa: Tā noteikti ir formu tīrība, materiālu skaidrība, plašums, vēriens – modernisma galvenās iezīmes. Miķelis Putrāms: Modernisma ideja par caurspīdību un pārredzamību ir viena no lietām, kas ļoti labi strādā arī Dailes teātra situācijā. Teātra apmeklētāji pārredz Brīvības ielu, un viņi paši eksponējas kā tādā ekrānā. Es domāju, ka jebkuru arhitektūru var skatīt ļoti virspusēji, bet, ja gribam patiešām par to nopietni diskutēt, ir nepieciešams iedziļināties, izpētīt un saprast, kādā veidā arhitektūra ir radusies. Dailes teātris ir radies grūtībās. Bet, pa ielu ejot, to nemaz nevar redzēt. Šķiet, ka šīs līnijas, formas un ēkas ekspresija ir tīra, skaidra, vienkārša un tajā pašā laikā kaislīga ar šo savu veidolu un cilni. Mēs redzam, ka ēkā tiek atspoguļotas Dailes teātra moto vērtības. Uz laikmeta fona Marta Staņa patiesi bija celmlauzis Padomju Latvijā, veidojot šo jauno modernisma tradīciju. Diskusija par modernisma arhitektūru un tās vērtību ir aktuāla arī šodien. Kas mums Latvijā būtu jānovērtē modernisma arhitektūrā? Kā mums iemācīties mīlēt modernismu? Linda Krūmiņa: Iemīlēt modernisma arhitektūru jau nav citādi, kā iemīlēt jebkura cita laikmeta arhitektūru, tikai laika distance pagaidām ir maza. Var būt, ka tas padomju rēgs mazliet “velkas” līdzi, bet līdzīgi ir arī ar cita laika arhitektūru. Tāpat kā mēs saglabājam jūgendstila arhitektūru, mums jāsaglabā un jātur cieņā modernisms. Jūs minējāt nepieciešamību iedziļināties vēsturiskajā kontekstā. Tomēr mēs saprotam, ka ir jāpaiet laikam, lai mēs spētu vēsturisko mantojumu izvērtēt ar pietiekamu pietāti un iedziļināšanos. Kādai būtu jābūt rīcībai šajā gaidīšanas momentā? Miķelis Putrāms: Uzskatu, ka katram drīkst būt savs viedoklis par arhitektūru. Jautājums: cik daudz šis arhitektūras piedzīvojums tiek sabiedrībai skaidrots. Strādājot un mācoties Dānijā, mēs redzējām, ka pārsvarā sabiedrībai ir liela izpratne par arhitektūru un dizainu, viņi māk un grib baudīt šīs lietas un ir gatavi diskutēt par arhitektūras un dizaina jautājumiem. Latvijā šī interese varētu būt lielāka. Es domāju, ka cilvēkiem arī būtu interesantāk ieiet ēkā, sajūtot pašam to individuāli, iedziļinoties, papētot. Linda Krūmiņa: Nacionālās koncertzāles celtniecības kontekstā mēs pat no ministrijām nesagaidījām diskusiju – kaut kas it kā tiek darīts un organizēts, bet tādas īstas sarunas ar profesionāliem arhitektiem nenotiek, katrs ir savā iecietinājumā. Un, ja mēs pat tādā līmenī nesagaidām cieņpilnu diskusiju, tad ir grūti aicināt sabiedrību domāt un diskutēt par arhitektūru. Ar kādiem izaicinājumiem jūs šobrīd saskaraties, strādājot pie Dailes teātra publiskās telpas atjaunošanas un pārveides? Miķelis Putrāms: Jebkura pārveidošana vai iejaukšanās ir bīstama, jo cilvēkiem vispār ir grūti pieņemt pārmaiņas – tas ir cilvēku dabā. Dailes teātra laukums nav tikai Dailes teātra laukums, bet pilsētas vide, diezgan liela telpa pilsētas centrā. Domāju, neviens nenoliegs, ka šī zona nefunkcionē atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Ir nolietojušies elementi, ir elementi, kas traucē cilvēkiem šķērsot šo zonu. Mūsu uzdevums ir turpināt Martas Staņas idejas, bet pārveidot laukumu tā, lai tas kalpotu mūsdienu pilsētvides prasībām. Linda Krūmiņa: Pilsētnieku vajadzības un teātra vajadzības ir vienlīdz svarīgas. Pētot vēsturiskos zīmējumus, mēs atradām 1969. gada plānu, kurā redzams, ka Staņa bija iecerējusi savienot Šarlotes ielu ar teātra galeriju platformām, bet piebūve un piebraucamais ceļš izjauca viņas ideju. Tāpēc šībrīža variantu nevar uzskatīt par Staņas iecerēto rezultātu. Mēs, saprotot, ko viņa savā skicē ir gribējusi panākt, varam to mēģināt realizēt – protams, ar mūsdienu paņēmieniem. Kas ir svarīgākās vērtības, ko jūs vēlaties demonstrēt šajā Martas Staņas stāsta turpinājumā? Miķelis Putrāms: Galvenā problēma, ko identificējām jau konkursa priekšlikumā, bija tas, ka laukums vizuāli ir ļoti efektīgs, bet nav funkcionāls. Mūsu galvenā doma bija nodrošināt laukumam brīvu pieejamību, tādā veidā arī ievērojami uzlabojot drošību un publiskās telpas kvalitāti šajā zonā. Kāda ir pieejamības loma pilsētvidē, pilsētas dizainā? Linda Krūmiņa: Pieejamības loma, protams, ir milzīga. Mēs, ikdienā strādājot blakus Dailes teātrim, ļoti labi redzam, kas notiek skvērā. Bet, ja runājam par pieejamību plašākā mērogā, es gribu uzsvērt, ka pilsētniekiem ir jābūt pieejamai publiskai vietai, kur vienkārši apsēsties un apēst sviestmaizes. Miķelis Putrāms: Šobrīd Rīgā ļoti daudz telpas aizņem automašīnas un ielas, ja salīdzinām ar citām Rietumeiropas pilsētām, kur aizvien vairāk teritorijas tiek atdotas cilvēkiem un apzaļumojumiem. Šajā ziņā Rīga iepaliek. Ir dažādi gan birokrātiski, gan tehniski ierobežojumi, kas neļauj šai pilsētai kļūt baudāmai un cilvēkiem patīkamai. Tāpēc Dailes teātra skvērs ir zona ar lielu potenciālu kļūt par pievilcīgu, baudāmu pilsētvidi. Un šī pieejamība ir jārealizē visos līmeņos, ar to saprotot gan maksimālu teritorijas pieejamību, gan pieejamību zaļumiem, gan tehnisku pieejamību visām cilvēku grupām, gan arī pieejamību kvalitatīviem sēžamajiem, dzeramajam ūdenim, ēnai vasarā. Runājot par iedziļināšanos, varam jums atklāt, kā pēc vēsturiskajiem rasējumiem mēs varam spriest par arhitekta ideju: piemēram, Martai Staņai, spriežot pēc rasējumiem, ir bijusi vēlme saglabāt visus iespējamos kokus, kas auga pagalmos starp nojaukšanai paredzētajām koka mājiņām, lai to zaļumiņu pilsētā saglabātu. Tāpēc mēs savā priekšlikumā arī turpinām šo ideju un veidojam jaunus stādījumus, kokus, krūmus, kas palielina pilsētas zaļo vērtību. Linda Krūmiņa: Mūsdienu cieņpilnā attieksme pret mantojumu ir ļoti veselīga. Ja šobrīd pie Dailes teātra atrastos koka kvartāls un kāds tur gribētu uzbūvēt māju, tas nebūtu iespējams. No otras puses: tas bija tāds laiks. Neskatoties uz koka apbūves nojaukšanu, mēs esam ieguvuši kādu citu kvalitāti. Miķelis Putrāms: Te mēs redzam to relatīvo situāciju – pazaudējot vienu vērtību, iegūstam citas, uz nākotni orientētas vērtības. Un varbūt kādā situācijā mums ir vērts kaut ko pazaudēt, ja tā vietā iegūstam kaut ko sabiedrībai noderīgāku. Dailes teātra gadījumā es pilnīgi noteikti varu teikt: Brīvības ielas koka apbūve man šodien nebūtu tik vērtīga kā šis publiski pieejamais skvērs un zaļums.  

23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, tika apbalvoti aizvadītās teātra sezonas labākie iestudējumi un individuālie sniegumi. Gada izrādes titulu un “Grand Prix” saņēma Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā”, kuras režisors Valters Sīlis plūca laurus arī kā gada režisors. Skatuves naglas sadalītas, dīvainā  teātra sezona ir oficiāli noslēgusies. Emocijas un komentāri par Latvijas teātru gada balvas „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, laureātiem un vērtējums par pagājušo sezonu kopumā. Kultūras Rondo diskutē teātra zinātniece 2019./2020. sezonas žūrijas pārstāve Līga Ulberte, kultūras žurnālists Atis Rozentāls un teātra zinātniece 2020./ 2021. sezonas žūrijas pārstāve Zane Radzobe. "Par ceremoniju ārkārtīgi pozitīvi iespaidi. Man liekas, ka brīnišķīgi viss izdevās šajos šausmīgi grūtajos apstākļos, kad līdz pēdējam nezināja, kā varēs, vai varēs, ko varēs. Vispār, man liekas, ka Liepājas komanda ir milzīgi malači. Liels prieks!" vērtē Līga Ulberte. Viņa neslēpj, ka gaidījusi "Spēlmaņu nakts" ceremoniju ar bažām. "Man vakardienas ceremonijā patika divas lietas, kas ir īpaši simboliskas šim laikam. Man ārkārtīgi patika Kristas Burānes kaķis, ko redzējām viņas tiešraidēs formātā spēlējamies gultā, kā tas noticis daudzos zoom mītiņos. Protams, arī JRT skatuve, kas simboliski rāda ne tikai Māras Ķimeles radošā mūža likumsakarības, bet arī to, ka šobrīd esam tādā pārbūves stadijā teātrī," atzīst Zane Radzobe. "Mani iespaidi arī ir ļoti pozitīvi. Gribu izcelt, ka teātri uz vietām organizējās un uzturēja tur šo atmosfēru. Viena baža bija, ka izšķīdīs  šī kopības sajūta, bet to apbrīnojamā kārtā izdevās katrā šajā mikro kolektīvā radīt tieši ar to, ka cilvēki bija kopā savā vidē un viens otru atbalstīja," gandarīts Atis Rozentāls. "Arī organizēti cēlās kājās, lai godinātu Mūža balvu ieguvējus. Bija patīkami redzēt, kā tas realizējas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos. Arī kultūras ministrs "Facebook" to ir nosaucis par neiespējamo misiju, bet šī neiespējamā misija izdevās." Diemžēl arī šī teātra sezona neturpinās ierastā ar ritmā ar iespēju skatītājiem klātienē vērot izrādes. Atis Rozentāls norāda, ka jauni iestudējumi top, mēģinājumi notiek, domājot par laiku, kad skatītāji atkal atgriezīsies teātrī, taču pastāv bažas, ka pirmizrāde var pārcelties arī uz nākamā gada maiju. Līga Ulberte atzīst, ka šī ir  bezprecedenta situācija, kad teātrim ir atņemta pamatfunkcija - dzīvās komunikācijas funkcija ar skatītājiem.  "Man liekas, ka skatītāju un teātra attiecību krīze var ieilgt arī pēc pandēmijas. Ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka laiks, kamēr skatītājs atgriezīsies teātrī var būt vajadzīgs ilgāks. Dažādu iemeslu dēļ," norāda Līga Ulberte. Zane Radzobe uzskata, ka šī sezona ir atšķirīga ar to, ka pārrāvums būs ilgāks, smagāks dažādos kontekstos. Viņa arī min, ka šajā kontekstā ir jārunā arī par finansēm.  "Esam spiesti atzīst, ka teātriem nāksies mainīties dažādu iemeslu pēc," atzīst Zane Radzobe. "Kad šī krīze beigsies, droši vien teātra sistēmā daudz kas būs paspējis jau izmainīties. Noteikti teātri būs daudz ekskluzīvāka lieta, grūtāk pieejama lieta finansiālu iemeslu dēļ." Tāpat viņa min, ka varētu būt arī kādi pozitīvi ieguvumi, piemēram, digitālo risinājumu apzinātu izmantošanu. Tāpat viņa min, ka ir arī apdraudētas labas lietas, kas ir bijušas teātrī. Piemēram, tas, kas notiek ar lielajiem teātrim, visus padara ļoti nervozus.

Turpinām ciklu „Dailes teātra gadsimts”. Teātra bagāto vēsturi esam nolēmuši atklāt, pētot un iedziļinoties Dailes teātra studiju darbā. Šoreiz kārta 3.aktieru studijai – tā ir pēdējā studija, kurā jūtama Eduarda Smiļģa ietekme. Daži no šīs studijas absolventiem joprojām ir aktīvi savā radošumā un priecē ar lomām Dailes teātra izrādēs. Savukārt viņu atmiņas glabā košus stāstus par studiju laiku. Dailes teātra 3.aktieru studija, kas no 1959. līdz 1962.gadam darbojās Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25, vēlākos gados nereti dēvēta par leģendāru. Kāpēc leģendāra? Tāpēc, ka tā bija pēdējā, kas mācījās laikā, kad Eduards Smiļģis vēl vadīja Dailes teātri. To vispirms apliecina teātra zinātniece, arī šīs studijas absolvente Silvija Geikina. Grāmatā „Pēdējie romantiķi”, kas iznāca 2019.gadā, Silvija Geikina sapulcināja visus studistus, lai atcerētos un pieminētu. Teātra jubilejas reizē izcelsim tos 3.studijas absolventus, kas nonāca Dailes teātrī – un tie ir Olga Dreģe, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ilze Vazdika, Uldis Vazdiks, Leons Krivāns, Ludmila Tarasova un Jānis Filipsons. 1959.gada rudenī Dailes teātrī pulcējušies pāri par 300 studētgribētāju. Pirmajā studiju gadā tika uzņemti 63, to vidū vairāki aktieru bērni. 3.studijas absolvente, Dailes teātra aktrise Lidija Pupure glabā spilgtas atmiņas par šo laiku. Vairāki studisti – Juris Strenga, Leons Krivāns, Anda Zaice, Bruno Šics – nāca no Dailes teātra aktiera Roberta Ligera vadītā ansambļa „Rīgas pantomīma”. Juris Strenga savas 80. jubilejas priekšvakarā dalījās atmiņās arī par šo laiku. Juridiski kursu nosaukums bija „Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas aktieru sagatavošanas vakara kursi pie Dailes teātra”. Lai arī Dailes teātra studija neizsniedz diplomu par augstāko izglītību, tā ir populārāka par Teātra fakultāti, no kuras pat izstājas iekšā tikušie, lai mācītos Dailes teātra studijā. Studijas audzēkņi pa dienu strādāja vai mācījās citās mācību iestādēs, bet uz studiju devās vakaros, un nodarbības ritēja līdz vēlai naktij. Pēc Lidijas Pupures domām, Smiļģis negribēja, ka studistiem bāž galvā visādu ideoloģiju. Radio arhīvs glabā 3.studijas runas nodarbību ierakstus, ieskatīsimies Almas Ābeles nodarbībā. Bet Felicita Ertnere studistus mudinājusi iepazīt pašiem sevi, meklēt savu tēmu – ja vēlāk kā aktierim būs tukšāks periods, lai varētu uzstāties ar dzeju vai prozu. Par Olgas Dreģes dzejas programmām uzzinām raidījumā „Aktieru TOP 20”. 3. aktieru studijā tika uzņemts tik liels studistu skaits, ka tas daudzkārt pārsniedza Dailes teātra vajadzības. Audzēkņiem jau no pašām pirmajām mācību dienām lika saprast, ka visiem šo studiju beigušajiem darba Dailes teātrī nebūs. 1959.gada septembrī, uzsākot jauno sezonu, Eduards Smiļģis teicis: „Mūsu jaunā studija sauksies – darbnīca. Ko mēs sastrādāsim, to skrūvi, ko mēs tur apakšā nostrādāsim, - to mēs ieliksim jaunā būvē.” Pēc šīs Smiļģa uzrunas studistiem pielipis vārds „skrūvītes”. 3. studijas audzēkņi bija sadalīti trīs grupas, kuras vada Felicita Ertnere, Venta Vecumniece, Pēteris Pētersons. Lidija Pupure bija Pētersona grupā. Viņa atminas mācību laiku. Jāpiemin aktieris Leons Krivāns, kurš arī bija Dailes 3.studijas absolvents, diemžēl šoruden nesagaidīja Dailes teātra 100 jubileju. Kā rakstīts Silvijas Geikinas grāmatā „Pēdējie romantiķi”, viņš bijis studijas pedagogu mīlulis, dzīvespriecīgs, enerģisks, asprātīgs. Ar lieliem panākumiem spēlēja Sutku diplomdarba izrādē Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”, kurā iejutās arī vēlāk šīs lugas iestudējumā Dailes teātrī. Dailes teātra 3.aktieru studija - skrūvītes Smiļģa teātrī, pēdējie romantiķi, leģendāra studija? Atbildi meklējiet paši, tomēr šī ir studija, kurā jūtama Eduarda Smiļģa ietekme un aktieri, kas nonāca Dailes teātrī, centās turpināt teātra radītāja iesākto.

23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, gaidām šī gada neparasto „Spēlmaņu nakti”.  Balvas "Par mūža ieguldījumu teātra mākslā" saņems režisore Māra Ķimele un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Leonīds Lencs. "Man pietrūkst skatuves un kolēģu acs zālē un enerģijas, kura rodas tikai tad, kad skatāmies viens uz otru. Tā skatuve visiem teātra cilvēkiem ļoti pietrūkst. Ceru, ka ātri pārdzīvosim šo laiku un atkal būs dzīva dzīve," Kultūras Rondo atzīst režisore un pedagoģe Māra Ķimele. Viņa atklāj, ka Zirgu pastā, savā darba vietā, skatīsies televīzijas raidījumu, jo būs ļoti intresanti, katrs būs uz savas skatuves. "Balva ir tikai šis vakars un tā kā šis vakars būs bez abiem laukumiem - skatuves un skatītāju zāles, vienkārši skatīšos televizoru. Tas man ir gājis secen, tas tāds Dieva smaids," bilst Māra Ķimele. "Šobrīd teātris ir ļoti dažāds. Tas man ārkārtīgi patīk," atzīst Māra Ķimele, salīdzinot šodienu ar laiku, kad viņa ienāca teātrī. "Tādēļ teātris ļoti uzplaukst, ka kaut arī paši esam neapmierināti, kā vienmēr. Latvijā ir vsa veida teātri. Dokumentālais teātris, kurš man ārkārtīgi patīk. Kā izcilu paraugu var saukt "Leģionāri" Ģertrūdes ielas teātrī. Tādi ir vēl un vēl." Lai arī mainījies ir teātris, nav mainījusies teātra sabiedrība. "Kad  cilvēks iegūst šo poti, šo atkarību no teātra, profesija kaut ko izdara ar apziņu. Tas ir amats. Tāpat kā visi pasaules galdnieki visos laikos, viņi sapratīsies savā starpā. Tā tas ir, jo mēs zinām kaut ko vienu un to pašu, ko citi nezina. Tā ir tāda brālība un teātra brālība ir ļoti stipra," uzskata Māra Ķimele. Vakarā, pēc ziņām deviņos, Latvijas Radio 1 būs klāt „Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonijā.

19.novembris pirms 100 gadiem uzskatāms par Dailes teātra dibināšanas datumu, un to atklāja ar Raiņa lugas „Indulis un Ārija” iestudējumu. Dailes teātris darbu sāk ar milzu entuziasmu. Eduarda Smiļģa un Dailes teātra teorētiķa Jāņa Munča sadarbībā veidots formas teātris, kurā valda aktieris, kustība un ritms. Pēc četriem teātra darbības gadiem (1924.gadā) pie Dailes teātra tiek izveidota 1.studija. Līdz mūsu dienām tādas pavisam ir deviņas. Raidījumu ciklā „Dailes teātra gadsimts” uz teātra bagāto vēsturi palūkosimies caur studijām, ieklausoties atmiņu stāstos, izrāžu fragmentos un teātra pētnieku secinājumos. Un sāksim ar Dailes teātra 1. un 2.studiju, ko palīdz izzināt teātra zinātnieks Jānis Siliņš. Raiņa un Aspazijas kluba dibinātais Dailes teātris tika atklāts 1920.gada 19.novembrī, tā atklāšanai izvēlēta Raiņa jaunības traģēdija  „Indulis un Ārija”. Lugas inscenētājs pats Eduards Smiļģis, tā ir viņa pirmā režija.  „Bija ļaudis kuri gribēja savu artavu izsist no tās lietas un iedomājās, ka vajadzētu, ja Rainis un Aspazija ir šeit, ka vajadzētu dibināt kādu klubu. Bet tas viss aizgāja, palika tikai ikdienas darbs,” tā savulaik teicis Dailes teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Eduards Smiļģis. Pirmizrādes vakars pienācis drēgns un nemīlīgs. Teātrī bijis tik auksts, ka lugas autors, teātra literārais direktors, kurš apsaldējies, vēlējies iet skatītāju zālē mētelī, ko vietu ierādītājas gan negribējušas pieļaut. Starpgadījums tomēr nokārtojies. Rainis ar izrādi esot bijis ļoti mierā. Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs, teātra zinātnieks Jānis Siliņš par teātra dibināšanu papildina, ka tieši Rainis vēlējis, lai par teātra vadītāju kļūtu Eduards Smiļģis. Sākotnēji Smiļģis darbojās kopā ar Jāni Munci un tieši Jānis Muncis mudinājis veidot Dailes teātra studiju. Studijas izveidi ietekmēja gan tas, ka Jānis Muncis bija saskāries ar studiju darbu Krievijā, gan praktiska nepieciešamība papildināt trupu. Lai arī Dailes teātris darbu sāk ar milzīgu entuziasmu, aktieri, kas sevi apliecinājuši, nav daudz – tāds ir pats Eduards Smiļģis, Gustavs Žibalts, Tija Banga. Tā Dailes teātra pirmā studija tiek izveidota 1924.gadā un tajā pieteikušies ap 180 cilvēku. No 1. studijas audzēkņiem Jānis Siliņš min Artūru Filipsonu kā īstenu Dailes teātra tēlu vēlākos gados. Viņa lomu sarakstā arī  Lāčplēsis Raiņa lugā „Uguns un nakts”, Spīdolas lomā Lilita Bērziņa. Stāsts par Dailes teātra 2.studiju  ir stāsts par tādām teātra personībām kā Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme un citām. Šīs studijas audzēkņus uzņēma 1946.gadā, taču izmēģinājums bijis jau gadu iepriekš, tad pat kad Drāmas teātris uzņēma savus audzēkņus.

Stāsts par divām spēcīgām personībām – Večellu Varslavāni un Lari Strunki. Eduarda Smiļģa Teātra muzejā iekārtota tērpu mākslinieces Večellas Varslavānes darināto kostīmu un skiču izstāde, ko viņas 90. jubilejas gadā veido mākslinieces meita gleznotāja Frančeska Kirke. Dodamies muzeju, lai vēlreiz atgādinātu tērpu mākslinieces Večellas Varslavānes nospiedumus mākslas pasaulē. Mākslinieks Laris Strunke - ievērojamā latviešu gleznotāja Niklāva Strunkes atvase, ieņēmis nozīmīgu vietu abstraktā ekspresionisma vēsturē kā Zviedrijas, tā pasaules mērogā. Mākslas pazinēji viņu godā par Lielu Zviedru – jo viņš ir saņēmis gan prinča Eižena medaļu, gan Zviedrijas Karaliskā mākslas akadēmija piešķīrusi viņam Egrona Lundgrēna medaļu. Aiza ir Lara Strunkes iecienītais motīvs. Par to varējām pārliecināties arī klātienē Rīgā, kad pirms diviem gadiem ar mākslinieka brāļa meitas Lailas Strunkes atbalstu, notika izstāde “Aiza”. Šonedēļ saņēmām ziņu, ka 27.oktobrī Laris Strunke devies Mūžībā, un raidījumā Kultūras Rondo skan saruna, kas tapusi 2016. gadā, kad ar mākslinieku Stokholmā tikās Laima Slava.

Sestdienas rīta programmu "Atspere" kopā ar Lieni Jakovļevu vadīja teātra vēsturnieks un Eduarda Smiļģa teātra muzeja direktors  Jānis Siliņš, bet "Rīta intervijas" viešņa bija Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja Zane Kreicberga. Sarunas centrālā tēma - jau vienpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmija skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens", kas norisināsies no 26. septembra līdz 3. oktobrim. Tā programmas izveidē iesaistījušies radošo specializāciju LKA studenti teātra un kino profesionāļu vadībā. Aicinot kopīgi baudīt mākslas atšķirīgās izpausmes visas nedēļas garumā, festivālā tiks piedāvātas ne tikai dzirkstošas teātra klasikas interpretācijas, bet arī pavisam jauni un pārsteidzoši mākslinieciskās jaunrades darbi.  

5. septembrī Rīgā sāksies 13. Tēlniecības kvadriennāle, kura kopš 1972. gada ir bijusi platforma gan Latvijas, gan ārvalstu mākslinieku izpausmēm un jauno talantu atpazīstamībai. Šogad, ņemot vērā Covid-19 sagādātās grūtības un izaicinājumus, festivāla organizatori īpašu uzmanību vēlas pievērst tieši vietējiem māksliniekiem, kā vadošo devīzi izvēloties vārdu salikumu “Demokrātijas brīnumi”. Ar trim no kopumā 16 kvadriennāles autoriem viņu darbnīcās tikās Kultūras Rondo. Tēlnieks Miķelis Mūrnieks ir iedvesmojies no 1988. gada projekta par Rīgas metro, proti, stacijas “Aurora”, kura šajā līnijā bija paredzēta kā viena no stacijām maršrutā “Zasulauks – rūpnīca VEF”. Miķelis kopā ar asistentu savā darbnīcā Bišumuižā gatavo šīs metro stacijas repliku attiecībā 1:1, kā piemēru ņemot pieejamos arhitektoniskos un dizaina plānojumus. Ieeja uz neesošo metro staciju no sestdienas atradīsies starp Āgenskalna tirgu un Eduarda Smiļģa muzeju. Demokrātijas kontekstā Miķeli šī tēma piesaistījusi tāpēc, ka savulaik pret metro būvniecību tika organizēti plaši pilsētas iedzīvotāju protesti. Donāts Mockus ir lietuviešu tēlnieks, kurš izglītojies Viļņas Mākslas akadēmijas Kauņas filiālē, bet jau septiņus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Viesojos Donāta darbnīcā, kurā, kā viņš pats smejas, “sācis snigt sniegs” – šeit tiek griezts un līmēts monumentāls putuplasta cilvēks, kurš kaut kādā ziņā atgādina simtkāji, tikai kāju vietā tam ir rokas. Darba nosaukums - “Homo Democraticus”. Darba atrašanās vieta būs uz kādreizējā dzelzceļa tilta postamenta balsta Daugavā, kurš atrodas blakus šībrīža dzelzceļa tiltam. Jaunā māksliniece Ance Vilnīte vēl tikai iesāk savas gaitas Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, bet viņas apņēmība ir pārāka par pirmzmiemnieces pieticību. Kā to redzu Ances darbnīcā Tallinas kvartālā, arī viņa izvēlējusies strādāt ar putuplasta tehniku, un atveidojums ir ne mazāk komplicēts kā Donāta “Demokrātiskais cilvēks”. Ances Vilnītes komentārs par varasvīru kompleksiem būs redzams turpat, kur tas tapis – Tallinas ielas radošajā kvartālā. Savukārt pārējo objektu atrašanās vietas varēs atrast gan sociālajā tīklā Facebook, ierakstot meklētājā festivāla sauki “Demokrātijas brīnumi”, kā arī, izmantojot saiti ej.uz/mākslaārā. Festivāla atklāšana sestdien tiks atzīmēta ar masku gājienu sadarbībā ar teātra apvienību “Kvadrifrons”. Gājiens sāksies pulksten 19 no Tallinas ielas pagalma, pēc tam maršruts vedīs cauri Rīgas centram līdz Āgenskalna tirgum, pa ceļam atklājot vairākus kvadriennāles mākslas darbus.

Vasaras saulgriežu laiks Latvijas Radio gadu gaitā ir skanējis atšķirīgi: ir bijuši gadi, kad programmā ne miņas no Līgo dziesmām, ir bijuši īpaši Jāņu laika iestudējumi, un nu jau gadiem ilgi ap šo laiku ir daudzinātas gan senas tautas līgotnes, gan populāras melodijas. Līgošana 30.gados Latvijas Radio Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas Radio Jāņu dziesmas skanēja “Bellaccord Electro” platēm. Lapojot pagājušā laika radio programmas, var redzēt, ka 23. un 24. jūnijā ēters tika pieskandināts gan ar atbilstošu mūziku – gan ar tā laika populāru komponistu skaņdarbiem par saulgriežu tematiku, gan tautas dziesmām, gan ar iestudējumiem. Piemēram, 1939. gada 23. jūnijā tika paraidīta Voldemāra Laursona Jāņu raidspēle „Tur man tika Jāņos iet”, un režisors šim iestudējumam bija Ēvalds Valters. Savukārt 1930. gada Līgo vakarā ir atskaņota feļetonista Kārļa Štrauha-Krūmāja, ar pseidonīmu – Kokains, radio luga „Līgo vakars katastrofu laikmetā”. Starp citu viņš ir arī vārdu autors populārajai dziesmai „Laša Kundze bola acis”. Programmā rakstīts: „….Koncentrētā klīstera partijas līders aizbrauc pa Jāņiem uz laukiem noturēt koncertmītiņu. Notiek auto un dzelzceļa, motocikla, un pajūga, buļļa un velosipēda katastrofas, nogrimst prāmis un divi iemīlas. Kad šie beidzot nāk pie samaņas, sāka līgošana un jāņuguņu dedzināšana, kas par nožēlošanu vēl pagaidām klausītajiem nebūs redzama.” Par nožēlošanu mūsu fonotēkas arhīvā arī nav saglabājies šīs Jāņu spēles ieraksts, bet no sendienu retumiem ir atsevišķi fragmenti no radioiestudējuma, kas tapis pēc vācu rakstnieka Hermaņa Zūdermana darba „Jāņugunis” un pateicoties teātra vēsturniekam un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājam Jānim Siliņam izdevās noskaidrot dažus faktus par šo iestudējumu Radio. Īpašās padomju tradīcijas Jāņos Lapojot jau citu laiku programmu, redzam ka laikā, ka Latvijā pie varas bija komunistiskās partijas līderis Arvīds Pelše, Jāņi tika pasludināti par nevēlamiem svētkiem. 1961. gada 23. jūnijā programmā „Rīgas Viļnos” var lasīt: “7: 30 PSRS tautu dejas, tad ir Arvīda Žilinska dziesmas, tad Rīta koncerts, kurā skan viegla mūzika, pēc tam ārijas no Verdi operām, muzikāli literārā montāža “Mēs esam par mieru”, raidījums „Revolucionāra sirds” par Kārli Pečaku, koncerts „Tiem, kas soļo priekšgalā”, pēc tam raidījums “Rumāņu mūzikas māksla”un 10 vakarā Padomju Jaunatnes dienai veltīts raidījums „Viena daļa diža darba-mūsu nopelns būs” Paiet pāris gadi un Jāņu svinēšana jau notiek padomju ideoloģijas garā – ar kreppapīra cepurēm un vainagiem un līgo dziesmas tiek dziedātas atbilstoši tā laika garam. Mūsdienas - senas līgotnes un dziesmas no no saules lēkta līdz rietam Jaunākos laikos tradicionālas Jāņos Radio ēterā ir gan mūsu folkloras zinātāju un dziedātāju Ivetas un Vidvuda Medeņu skandētās līgotnes un viņu veidotie raidījumi par Līgo svētku tradīcijām, gan arī Latvijas Radio 2 veidotie pasākumi ar koncertiem visā valstī “Jāņi dzied”, “Līgo Latvija” un projekts “Gadsimta garāka Līgo dziesma”, šo pasākumus ierasti kūrē LR2 balss Baiba Palkavniece. Jau piekto gadu pēc kārtas tieši saulgriežu laikā Latvijas Radio 2 no saules lēkta līdz rietam nepārtraukti skan dziesmas, kas tiešraidē pulcē kopā dziedātājus, kā arī latviešu korus un muzikālos kolektīvus ne tikai Latvijā, bet arī latviešus citviet pasaulē. Tikpat aizņemts šajā laikā ir jau pieminētais Medeņu pāris – Iveta un Vidvuds – raidījumu “Laika ritu raksti” un “Greizie rati” veidotāji, kuri senās līgotnes arī meklē jau laikus.

Maketu jūra - tādu iespaidu rada Latvijas mākslas skolu audzēkņu scenogrāfijas izstāde „Melnā kaste”, kas skatāma Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Izstādē ap 350 darbi, kurus radījuši audzēkņi no simts Latvijas mākslas skolām. Nacionālais kultūras centrs ik gadu rīko mākslas un dizaina skolu audzēkņu izstādes par vienotu tēmu, tā paplašinot mācību saturu. Šogad uzmanība pievērsta scenogrāfijai. Izstādes darbus - mazās melnās kastes, daudzas ar mazu skatīšanās lodziņu, izrāda Latvijas Nacionālā kultūras centra Mākslas izglītības eksperte Ilze Kupča. Eduarda Smiļģa nams un tā gaisotne, šķiet, īpaši piemērota daudzskaitlīgajai „melno kastu” ekspozīcijai, arī izstādes galvenā telpa ir kā melna kaste ar tumšiem griestiem un sienām. Izstādes kopējo ekspozīciju veido mākslinieks Artūrs Arnis. Izstāde „Melnā kaste” Eduarda Smiļģa teātra muzejāskatītājus gaidīs no 25. jūnija līdz 15.augustam. Kad izstāde tuvosies noslēgumam, labākie maketa autori tiks aicināti satikties ar darbu vērtētājiem - scenogrāfijas profesionāļiem.  

Šī gada Teātra dienas izcilības balvu ieguvējus telefoniski sveicām 27.martā, jo ārkārtējās situācijas dēļ balvu pasniegšana klātienē tika atlikta. Pēc diviem mēnešiem balvas ir svinīgi pasniegtas Jaunā Rīgas teātra aktrisei Regīnai Razumai, Nacionālā teātra aktierim Gundaram Grasbergam, baleta māksliniecei Intai Karulei – Teikmanei un jauno aktieru audzinātājai Annai Eižvertiņai. 1.jūnija pēcpusdienā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā un vēlāk arī dārzā bija svētki. Atgādinām, ka fonds RAMPA jau septiņus gadus rīko koncertu (parasti pirmajā jūnija pirmdienā), kas veltīts Latvijas teātra vecmeistaru atbalstam. Tā kā pašlaik tas nevar notikt, Fonda pārstāvji aicina noskatīties kādu no iepriekšējo gadu uzvedumu ierakstiem un atbalstīt teātra vecmeistarus ziedojot.  

Aktrises Lidijas Freimanes 100. jubileja Eduarda Smiļģa Teātra muzejā bija iecerēta ar izstādes „Zvaigzne iet un deg, un..” atklāšanu, diemžēl izstāde ir atlikta uz vēlāku laiku, taču Drāmas, tagad Nacionālā teātra aktrises spilgtās skatuves un kino lomas varam atcerēties neatkarīgi no pandēmijas radītajiem apstākļiem. Tieši Teātra muzejā vislabāk raisās sarunas par aktrises lomām, dzīves pārbaudījumiem un aktīvo sabiedrisko darbību, kur tiekamies ar vienu no aktrises meitām Kristīni Pasternaku un Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu. Turklāt svarīgi atcerēties, ka pēc Lidijas Freimanes iniciatīvas radīts E.Smiļģa Teātra muzejs. Lidija Freimane – viena no izcilākajām 20.gadsimta latviešu aktrisēm, viņā vienlīdz spēcīgi apvienojās traģiskās, dramatiskās aktrises talants ar koši atveidotajām komiskajām varonēm. Šīs dienas skatītāji aktrisi galvenokārt zina pēc viņas kino lomām tādām kā Orta Gunāra Pieša filmā „Pūt, vējiņi!”, Riča māte Alvīne filmā „Ezera sonāte” vai prātīgā Līzbete Vijas Beinertes komēdijā „Tās dullās Paulīnes dēļ”. Man allaž skatoties filmu „Ceplis” emocionālu pārdzīvojumu sniedz Lidijas Freimanes atveidotā Sausene. Jānis Siliņš apskatei nolicis divus kostīmus no būtiskām Lidijas Freimanes skatuves lomām. Askētisks Elektras kostīms no izrādes „Elektra” 1968.gada Mihaila Kublinska iestudējums, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Freibergs. Un Elinoras kostīms Džeimsa Goldmena lugas ”Lauva ziemā” (viena no populārākajām Aktieru zāles izrādēm) iestudējumam 1979.gadā, turklāt kostīmu māksliniece izrādei bija aktrises meita, tagad pazīstamā Latvijas Nacionālās operas un baleta galvenā kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Viņai „Lauva ziemā” bija pirmā patstāvīgā kostīmu izrāde, pirms tam pamēģinājusi kā kostīmu mākslinieka asistente. Lidija Freimane 45 spožus gadus bija Drāmas, tagad Nacionālā teātra aktrise. Kā atzinusi teātra zinātniece Lilija Dzene – ar laiku Lidija Freimane kļuva par „vienīgo īsto traģēdijas aktrisi” uz Latvijas teātra skatuves. Dramatisko tēlu likteņus izdzīvot noteikti palīdzējis aktrises pašas piedzīvotais. Lidijas Freimanes talanta cienītājiem Teātra muzejā tiks dāvāta izstāde „Lidijai Freimanei – 100. „Zvaigzne iet un deg, un..”” , to atklās, kad tas būs iespējams.  

Kultūras Rondo tiekamies ar grāmatas „Pēdējie romantiķi” autori Silviju Geikinu, Dailes teātra 3. studijas aktrisi Lidiju Pupuri un teātra vēsturnieku Jāni Siliņu. Par leģendāru Dailes teātra 3. studiju varētu saukt tāpēc, ka tā bija pēdējā, kas mācījās teātra dibinātāja un ilggadīgā mākslinieciskā vadītāja Eduarda Smiļģa vadībā. „Lai gan viņš mums nevienu priekšmetu nepasniedza, viņš tomēr ļoti sekoja studijas darbam. Vienmēr bija mūsu eksāmenos, izteica savus komentārus, mēs no viņa ļoti baidījāmies un gaidījām tieši viņa atzīmes. Tas ir pats īpašākais," stāsta grāmatas autore Silvija Geikina, kura arī ir šīs studijas absolvente. "Tieši pirms sešdesmit gadiem [1959] mēs sapulcējāmies Dailes teātrī, lai uzsāktu mācības pie mūsu izcilajiem pedagogiem. Tagad esam sapulcējušies grāmatā, lai atcerētos un pieminētu," raksta Silvija Geikina. Dailes teātra 3. aktieru studija, kas no 1959. līdz 1962. gadam darbojās vecajā Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25, vēlākajos gados nereti tika dēvēta par leģendāru. Kad studija 1972. gadā atzīmēja savu pirmo desmitgadi, ievērojamā teātra zinātniece Lilija Dzene tās bijušos audzēkņus nosauca par pēdējiem romantiķiem skatuves mākslā. Pamudinājumu rakstīt grāmatu Geikina guvusi no pašiem kursabiedriem kādā kopīgā tikšanās reizē. Autore vērtē, ka grāmata ir kolektīvs darbs un lielu paldies par tās tapšanu viņa saka Jānim Siliņam. Geikina visiem uzdevusi gandrīz vienus un tos pašus jautājumus, līdz ar to atbildes palīdzējušas atklāt cilvēka personību, viņa ceļu mākslā, cīņu ar sevi un apstākļiem. Tas šķitis būtiski. Silvijas Geikinas grāmatu "Pēdējie romantiķi" izdevis apgāds "Mansards".

23. novembrī - Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā - jau 26. reizi tika pasniegtas "Spēlmaņu nakts" balvas. Ceremonija šoreiz notika Dailes teātrī, un tiešraidē tai varējām sekot gan Latvijas Radio 1, gan Latvijas Televīzijā. Taču sestdienas rītā "Klasikas" studijā tikāmies ar aktrisi un Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Daigu Gaismiņu, kuras virsvadībā notika šo lielo svētku rīkošana. "Atsperes" vadītāji šoreiz - Liene Jakovļeva no "Klasikas" un režisors Toms Treinis... Vaicāta, vai šodien ir svētku vai darba sajūta, Daiga neslēpj: "Vēl palikušas dažas astītes, kas jāizdara, visur jāpaspēj, bet principā - šodien jau ir svētku sajūta..." Bet visupirms Daigu Gaismiņu sveicam kā Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci! Daiga atzīst - kad uzzinājusi vēsti par augsto apbalvojumu, bijusi pārsteigta: "Arī tas, kā es to uzzināju, bija jauki, jo "Spēlmaņu nakts" producente Asnate Siliņa tajā rītā diezgan agri - starp septiņiem un astoņiem - atsūtīja ziņu: "Daiga, vai tu pati vispār zini?!" Protams, mana pirmā domā - tā, kaut kas ar "Spēlmaņu nakti"... Bet it kā neizklausās slikti. Es tā cerīgi - "Nu, nezinu.." Protams, tas nebija tas, ko biju gaidījusi. Kad mājaslapā apskatījos un redzēju sarakstu, kādi cilvēki vēl izvirzīti apbalvošanai, tas bija ļoti patīkami. Tieši kompānija, kādā atradīšos, mani ļoti sildīja." Izrādās, ka Daiga Gaismiņa allaž bijusi liela dziedātāja, un šobrīd abas ar Latvijas Nacionālā teātra literārās daļas vadītāju Ievu Struku dzied Ginta Ceplenieka vadītajā korī "Vīvere". "Cenšamies turēt to slodzi, kas tur ir," smej Daiga, kura gadu gaitā no pirmā soprāna aizceļojusi līdz pirmajam altam. Visbeidzot, ķeramies pie visu teātra mīļu Lielajiem Svētkiem - "Spēlmaņu nakts" balvas, kurai Daiga savulaik arī bijusi nominēta, bet nu ir atbildīga par visu... Vairāk un plašāk ierakstā!      

Tuvojas gadskārtējā Latvijas teātru balvu pasniegšanas ceremonija „Spēlmaņu nakts”. 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, balvas tiks sadalītas 16 nominācijās. Šoreiz nominācijas apspriežam un aizvadīto teātra sezonu vērtējam kopā ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālistēm, cītīgām teātra apmeklētājām - Māru Lāci, Unu Sedlenieci un Ievu Kalnaču. Viena no atziņām būs par muzeja un teātra saskares punktiem, jo arī teātris nodarbojas ar muzejiem līdzīgām izpētes tēmām. Rīt „Spēlmaņu nakts” nominācijas apspriedīsim kopā ar Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči.  

Programmā „Latvijas skolas soma” tapušas divas jaunas izrādes. Rīt, 1.novembrī, Eduarda Smiļģa teātra muzejā pirmizrāde iestudējumam „Brigadere 3”, tā ir objektu izrāde, kuras sižets iedvesmots no Annas Brigaderes pasaku lugām. Šī izrāde paredzēta pamatskolas klasēm. Savukārt kultūras telpā „3MĀSAS” šovakar, 31.oktobrī, pirmizrāde „Gleznas ārpus rāmjiem”. Izrādes mērķauditorija ir 7. - 12. klašu skolēni. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrādes „Gleznas ārpus rāmjiem” mērķauditorija ir 7. - 12. klases. Iestudējuma veidotāji vēlas parādīt ne tikai dažādos mākslas žanrus, bet arī to, cik dažādos veidos var eksistēt skatuves māksla. Izrāde veidota kā seši gleznu stāsti. Seši žanri, seši mākslinieki. Trīs aktieru pavadībā gleznas atdzīvojas un izkāpj no rāmjiem daudzveidīgajās teātra formās. Pirmais stāsts par Birutas Baumanes gleznu aizrit jautrā klaunādē. Aktieri klauni pāris vārdos iepazīstina, kas vispār ir portrets, arī par klauna tēlu kultūrā un Birutas Baumanes ilgstošo aizraušanos ar klauna tēlu viņas glezniecībā. Ideja par šāda iestudējuma veidošanu skolu jauniešiem radusies Lailai Baumanei, kura jau ilgstoši producē izrādes, kurās teātra valodā atklāj spilgtas personības Latvijas kultūrā. Piedāvājusi režisoram Viesturam Roziņam veidot izrādi par mākslu. "Tad sākās garš process, izvēloties gleznas un kā to darīt un kāpēc darīt. Tad nāca ideja, ka žanrs ir ļoti interesanta lieta, žanrs būtībā ir cilvēka attiecības ar pasauli, un jauns cilvēks veido attiecības ar pasauli, meklē jaunas attiecības ar pasauli. Līdz ar to mēs nonācām pie  secinājuma, ka mēs varētu izstāstīt par sešiem dažādiem glezniecības žanriem un to darīt caur teātra žanriem, parādot, ka mākslā pieeja var būt ļoti dažāda un ka nav pareizi, nepareizi, bet ir skatupunkts," par izrādes ieceres attīstību stāsta režisors Viesturs Roziņš. Gleznas, par kurām aktieri stāsta un ar kurām darbojas, izvēlējušies konsultanti, starp viņiem Eduards Dorofejevs no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Ingrīda Burāne, Mākslas akadēmijas Informācijas centra vadītāja. Iestudējuma “Gleznas ārpus rāmjiem” pirmizrāde šovakar kultūras telpā „3MĀSAS”, nākamā izrāde 14.novembrī. Vēlāk izrādes veidotāji dosies uz skolām, mēģinot jauniešus ievest mākslas ceļojumā.

Jau ceturto reizi Rīgā notiek starptautiskais grafikas festivāls „Printmaking In”. Šoreiz tas pavirzījies no pilsētas centra uz Āgenskalna apkaimi, kur  četrās kultūras vietās iekārtotas grafikas darbu izstādes. Grafikas festivāls “Printmaking IN” ir starptautisks festivāla zīmols, kas radies Igaunijā, Pērnavā, 1998. gadā. Arī šogad tūlīt pēc izstāžu atklāšanas Rīgā, mākslinieki devās uz Pērnavu, kur turpinājās festivāla norise. Atklāšanas performancē, aiz dūmusveču radītās baltās dūmakas tai izklīstot, parādās trīs  igauņu mākslinieki ar lietussargiem, jo atklāšanas diena ir viena no lietainākajām – un lietus ir kā papildus efekts šai performancei. Festivāla kuratore Ieva Nagliņā kopā ar igauņu kolēģi atklāj festivālu un arī izstādi „Nomales intimitāte” Kalnciema kvartāla galerijā. Izstādē skatāmi latviešu, igauņu un lietuviešu mākslinieku grafikas darbi. „Latvijā tēma ir „Nomales intimitāte” un igauņi mazliet paturpināja un viņu tēma ir „Galējais skaistums”. Tāpēc igauņu mākslas izstāde ir ar šo nosaukumu. Viņi ir festivāla dibinātāji un mēs esam kā tāda franšīze Rīgā, mēs to turpinām,” atzīst Ieva Nagliņa. „Šī igauņu grupa lauž visus stereotipus par igauņiem, jo viņi ir ekspresīvākie igauņi, kādus pazīstu, tāpēc mēs viņus aicinām. Viņi ir grafiķi un performanču mākslinieki.” Izstādes apskatāmas gan Kalnciema kvartāla galerijā, gan Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, gan citviet Āgenskalnā. „Tas likās atbilstošākais tēmai, tā, protams, nav nomale, bet šīs vietas un rajons ievieš nelielu intimitāti, kas ļauj izcelt grafikas kā tehnikas intimitāti jūtīgumu, arī performanci, kas ir klātesoša forma. Mākslas veids, kas tev rada neērtību, jo esi tur blakus, esi nepastarpināti saistīts ar šo cilvēku kā vērotājs un mākslinieks,” uzskata Nagliņa.

Teātra zinātniecei Lilijai Dzenei  - 90 , viņu atceramies Rīgā un Inešos. Saruna ar teātra vēsturnieci Ritu Melnaci. Lilija Dzene teātra kritiku uzskatīja par grūtu pienākumu, visvairāk viņai paticis rakstīt par aktieriem, jo vēlējusies saprast mākslinieka personību. Mūža nogalē atzinusi, ka par maz paveikusi teātra zinātnes jomā, jo daudz sevi tērējusi publiskās uzstāšanās. Lilijas Dzenes dzimtā puse ir Vecpiebalga, dzimusi modernieku ģimenē, vidusskolā mācījusies Rīgā un dzīvojusi pie tēvabrāļa Dailes teātra režisora Emīla Mača un viņa dzīvesbiedres Dailes teātra aktrises Lilijas Žvīgules. Vispirms uzsākusi studijas žurnālistikā Latvijas Universitātē, bet tad Lilija Dzene dodas uz Maskavu, iestājas A.Lunačarska teātra mākslas institūta Teātra zinātnes fakultātē un ieguvusi izglītību tieši teātra mākslas nozarē. Ievērību guvušas Lilijas Dzenes monogrāfijas par latviešu teātra māksliniekiem, kā pirmā jāmin monogrāfija „Labais mūžs”, kurā atspoguļotas Mirdzas Šmithenes skatuves gaitas, tad seko monogrāfijas par  „Kārli Sebri”, „Lidiju Freimani”, „Elzu Radziņu”, tad seko grāmatas „Dialogs ar Hariju Liepiņu”, „Mana versija par Alfredu Jaunušanu” u.c. Lilija Dzene tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām teātra zinātniecēm Latvijā. 25.jūlijā Inešu tautas namā notika novadnieces, rakstnieces, teātra zinātnieces Lilijas Dzenes 90 gadu jubilejas pasākums. Stāstījums, atmiņas, sarunas par Liliju Dzeni, Piebalgu un teātri. Savās atmiņās dalījās teātra zinātnieks, profesors, Eduarda Smiļģa teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, dramaturģe un teātra darbiniece Evita Ašeradena, aktieri Uldis Dumpis un Līga Liepiņa u.c.  

"Atspere" šoreiz fotogrāfiska – līdz ar Lieni Jakovļevu no "Klasikas" tajā saimnieko fotogrāfs Jānis Deinats, bet Rīta intervijā viesojas fotogrāfijas vecmeistars Gunārs Binde. Fotomākslinieks Gunārs Binde ir leģenda. Eduarda Smiļģa efektīgais portrets Lāčplēša ielā, mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles aktu sērija ir tikai daži no darbiem, kas kļuvuši par neapstrīdamu Latvijas kultūras kanonu. 27. decembrī meistaram apritēja 85, un šobrīd Rīgas Sv. Pētera baznīcā skatāma viņa darbu retrospekcija "Noveles". Latvijas Radio 3 "Klasika", godinot meistaru jubilejā, uz sarunu aicinājusi arī viņa krietni jaunāko kolēģi Jāni Deinatu. Spožais dialogs apliecina: tikpat daudz kopīga, cik atšķirīga ir viņu uzskatos par fotomākslu, taču otra viedokli ciena viņi abi. Liene Jakovļeva: Jāni, tu arī jūties kā Meistara skolnieks un sekotājs? Jānis Deinats: Es vēl pat fotografēt nebiju sācis, kad Gunārs jau bija meistars! Tik tālu no manis, tik augstu... Tur nevar sekot, labāk katram jāiet savs ceļš. Izstāde Pēterbaznīcā patiesībā ir visa jūsu dzīve, svarīgi dzīves nogriežņi, vai ne, Meistar? Gunārs Binde: Mana pirmā personālizstāde bija 1979. gadā, un tagad, pēc 40 gadiem, ir otrā. Un atkal Pēterbaznīcā! Kāpēc baznīcā? Laikam jau mudināja tas, ka baznīcā ir vistīrākā vide. Baznīcai cauri gājušas cilvēku masas – ar atvērtām sirdīm, ar mīlestību, tātad tā ir īpaša vieta. Kur nu vēl tīrāka! Daudzas izstāžu zāles ir piesārņotas ar visādām drazām, bet baznīcā tā nenotiek. Vai baznīca tomēr neuzliek kādus ierobežojumus? Piemēram, slaveno aktu sēriju ar Sarmīti Sīli tur neredzam. Gunārs Binde: Sarmītes foto pagājušā gada beigās nonāca Valsts Mākslas muzejā un aprīlī ekspozīcijā tiks ieliktas visas sešas fotogrāfijas. Pirms laika labāk to nerādīt… Pēterbaznīcā izstādes labajā pusē ir pa fotogrāfijai no katra gada, no 1957. līdz 2017. gadam. Otrajā pusē ir tā sauktās noveles, kuras saglabājušās nejauši – piemēram, no 1962. gada – Lielo kapu sērija. Tur ir ne tikai nostalģija, arī traģisms. Man liekas, nopietnās lietas vienmēr nedaudz ir tādas... Tikai priecīgas komēdijas ir bez tādām sajūtām. Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

Mākslinieks un scenogrāfs Oskars Muižnieks (1922 – 1984), viens no tuvākajiem Eduarda Smiļģa palīgiem režisora pēdējā radošajā posmā. Muižniekam tāpat kā Smiļģim īpaši patikuši lielinscenējumi, jo interesanti bijis meklēt izrādes atslēgu. Par teātra vēsturē paliekošiem jāmin tādi iestudējumi kā „Ziedošais tuksnesis”, „Pazudušais dēls”, „Marija Stjuarte”, „Gesta Berlings” un „Normunda meitene”. Savukārt Oskara Muižnieka dzimtas ceļi ļauj ielūkoties Latvijas vēsturē no dzimtbūšanas laikiem, no 1905.gada notikumiem un pasaules kariem līdz mūsu dienām. Ar dzimtas aizsākumu saistīts arī kāds līdz galam nepierādīts, tomēr ticams stāsts par Napoleona armijas karavīru, kas varbūt ievijis kādu cittautu iezīmi šīs dzimtas pārstāvjos. Raidījumā “Dzimtas saknes” tiekamies ar brāļiem – Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku un mākslinieku Ģirtu Muižnieku, uzklausām Oskara Muižnieka pēdējās sievas Rūtas Muižnieces atmiņas un ielūkojamies viņas nopietnajā pētījumā par Muižnieku dzimtu. Skan arī paša Oskara Muižnieka balss, ko glabā Latvijas Radio arhīvs, kā arī viņa sievas dramaturģes un režisores Noras Vētras-Muižnieces (1919 – 2005) sacītais. Arī ar dažām Latvijas pilsētām un mazpilsētām šai dzimtai īpašs sakars, un te būs stāsts par Mazsalacu, Daugavpili un Rīgu. Savukārt Lāčplēša iela Rīgā Muižnieku dzimtai ir bijusi nozīmīga un tāda ir joprojām. Fragments no Rūtas Muižnieces grāmatas „Oskarī, alū-ī! Jeb Stāsts par Oskara Muižnieka dzimtu un dzīvi”, kad Oskars Muižnieks drīz vien kļūst par scenogrāfu Dailes teātrī, kas toreiz atradās Lāčplēša ielā 25. „..Pazīstamais nams Lāčplēša ielā. Izrādes viņš te bija daudzkārt skatījies. Ka namam arī ar dzimtas vēsturi kāds sakars, nebija ne jausmas: tad to vēl neiezīmēja granīta plāksnes ar apliecinājumiem, ka 1905.gadā te notikuši divi ceļā uz Latvijas tapšanu svarīgi kongresi, kur klāt bija Šveices Jānis un Apsīšu Jānis. Ieiešana šoreiz nebija kā izrādes skatītājam, bet garām dežurantam, pa šaurām, stāvām kāpnēm augšup līdz aktieru ģērbtuvju gaiteņiem, bet, pirms kādā no tiem iet, pēkšņi bija jāienirst durvīs, kas tajā vietā nemaz īsti nevarēja būt. Smiļģa kabinets.”