Podcasts about viesi

Īstiem gardēžiem marta otrā pusē jāizbrīvē laiks, lai dotos uz Latgali, jo tieši šomēnes visi ir aicināti izbaudīt garšu piedzīvojumu Latgales reģionā. Par tradicionālo un moderno Latgales virtuvi vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Studijā viesojas "BalticTravelnews.com" direktors Aivars Mackevičs, kā arī attālināti sazināmies ar "Latgales kulinārais mantojums" pārstāvi Ilzi Stabulnieci un "Latgale.Travel" izpilddirektori Lauru Spunderi. Latgales garšu mēnesī šogad pirmo reizi piedalīsies Rēzeknes restorāns „We Know", kas strādā tikai pusotru gadu. Visu marta mēnesi restorānā varēs nogaršot 3 latgaliešu ēdienus: siļčis rolmopšus ar garšaugu sipisnīku, svaigi captu maizi i buļbu kraukšķim, galis zaterku un dzymtys veina ar soldonu auzu gordumu i svaigu ūgu mierci. Restorāna pārstāve Kristīne Pokule stāsta, ka latgaliešu ēdienu receptes restorāna vadītāja Iveta ir mantojusi no vecmāmiņas Veronikas. Latgales garšu mēnesī varēs nobaudīt ļoti dažādus ēdienus, un Augšdaugavas novada Salienas pagasta Lielbornes muižā ekskursantus gaidīs marta divās pēdējās nedēļās, no trešdienas līdz sestdienai. Viesi varēs doties ekskursijā pa muižu un baudīt muižai raksturīgus ēdienus, par ko stāsta Lielbornes muižas īpašniece Nora Poiša. ,   

Epizode: S10E18 Raidījuma nosaukums: Mazie Jēzus draugi Viesi/s: Sandis Raidījuma vadītājs: Baiba Vilciņa Datums: 18.01.2025. Apraksts: Dieva radītā pasaule

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Stāsta Latvijas piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs  Ir pieejamas bagātīgas ziņas par dažādu laiku personām, kas viesojušās kādā no muižām un par tur piedzīvoto ir rakstījuši savās dienasgrāmatās vai literārajos darbos. No biežajām viesošanās reizēm muižās gleznotājs Juliuss Dērings savās dienasgrāmatās ir atstājis dokumentāli un pētnieciski ietilpīgāko informāciju par sadzīviskām un politiskām norisēm 19. gadsimta vidū, kas mūsdienās palīdz labāk izprast vēsturisko muižu būvniecības hronoloģiju un saimniecības attīstību. Arī vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha 1809. gadā izdotā grāmata ar tēlaini aprakstītajiem ceļojumiem pa Kurzemes muižām un pilsētām ļauj gūt priekštatu par viesmīlību katrā no apmeklētajām vietām. Līdzīgi arī agrāko laiku presē ir lasāms par augstu amatpersonu ceļojumiem un viesošanos Baltijas provinces muižās. Ja par carienes Katrīnas II viesošanos Valmiermuižā 1764. gada 17. jūlijā ir pieejamas samērā skopas ziņas, tad par 1862. gadā cara Aleksandra II un viņa ģimenes divu dienu viesošanos Krimuldas muižā ziņas ir krietni plašākas. Šim notikumam par godu pāri Gaujai tika īpaši uzcelts tilts un pārbūvēts stāvais ceļš. Pamatīgi gatavojies arī Siguldas muižas īpašnieks grāfs Borhs, kurš licis zemniekiem un amatniekiem celt trīs lielus goda vārtus. Arī vācu valstsvīra Otto fon Bismarka viesošanās mūsu pusē saistās ar patīkamām atmiņām. Viņš 1857. gada augustā bija atbraucis uz Kurzemi, kur deviņas dienas viesojies Popes muižā un tur nomedījis divus aļņus. Bismarka viesošanās laikā Popes muižas saimnieki bija devušies ceļojumā, tāpēc viesi uzņēma muižas īpašnieces brālis Lambsdorfs no Zūru muižas. Nomedītā aļņa ragu trofeju ar Bismarka vārdu Popes muižā ir pamanījuši arī vairāki vēlāko laiku muižas viesi, to vidū arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Heincs Pīrangs. Zināms arī, ka Francijas karalis Luijs XVIII un viņa svīta 1804. gadā viesojās Jelgavas un Blankenfeldes muižās. Blankenfeldes muižā smalkos viesus uzņēma muižas īpašnieks. Pateicībā par laipnību Luijs XVIII rakstīja: "Kaut Jums par manu uzturēšanos pie Jums paliktu tikpat labas atmiņas, kā tās, kas manu brāļadēlu un mani pavadīs visu mūžu."  Blankenfeldes muižas saimnieka kontakti ar karali turpinājās arī desmit gadus pēc viesošanās, kad Luijs XVIII ieņēma Francijas troni. 1817. gada 27. martā Francijas ārlietu ministrs hercogs Riselje Blankenfeldes muižas saimniekam paziņoja par karaļa lēmumu piešķirt viņa dzimtai mantojamu grāfa titulu. Un cits stāsts saistīts ar Stāmerienas pili, kas līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem piederēja fon Volfu dzimtai. Tur 1927. un 1931. gadā pie īpašnieces viesojies itāļu augstmanis, literatūrzinātnieks un rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, kurš iespējams tur arī smēlies iedvesmu savam pasaulslavenajam romānam „Gepards”. Arī mūsdienās augstas amatpersonas labprāt viesojas Latvijas muižās, kur baudot lauku klusumu un mieru smeļas iedvesmu no vēstures un kaļ plānus jauniem sasniegumiem.

Tēma: Pa Emmausas ceļu. Raidījuma viesi: Rīgas 4. komanda.

Šiandien prasideda vienas didžiausių Europos kino festivalių – Berlynalė. Diskutuotinų pokyčių krečiamas festivalis, silpnas pagrindinis konkursas plačiai aptarinėjami ne tik Vokietijos spaudoje. O kokios nuotaikos vyrauja šiandien Berlyne – tiesioginis pokalbis su žurnaliste Urte Karalaite.„Manau, kad filmus apie ryškias asmenybes reikia kurti kol jie dar gyvi. Kai gali kartu sekti gyvenimo kelionę ir tarsi dalyvauti joje“,- sako naujo dokumentinio filmo „Mūza“ prodiuserė Živilė Gallego. Apie režisierės Agnės Marcinkevičiūtės filmą apie pianistę Mūzą Rubackytę, kalbėsime su kūrėjomis.Rubrikoje „Ką man skaityti?“ - knyga „Tarp būties ir nebūties. Karo padėtis. Esė“.Suomių reperis Marko Vuoriheimo-Signmark tapo pirmuoju kurčiuoju pasaulyje, kuris pasirašė sutartį su tarptautine įrašų kompanija „Warner Music“.„Daugybė pirmų mano gyvenimo įspūdžių susiję su Lietuva, tai svarbūs gyvenimo momentai. O lietuvybė labai stipriai veikia kūrybą, kuri yra identiteto dalis“,- sako Amerikoje gimęs ir augęs kino režisierius Tomas Vengris, kuriantis filmus Lietuvoje ir apie Lietuvą. Pokalbis rubrikoje „Be kaukių“.Ved. Jolanta Kryževičienė

11. janvārī – JVLMA 104. dzimšanas dienā – plkst. 18.00 Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē jau 19. gadu tiks pasniegta JVLMA un LMT Gada balva par izciliem sasniegumiem mūzikā un pedagoģiskajā darbā. Šajā tik svarīgajā un skaistajā dienā, Akadēmijas nozīmīgāko apbalvojumu – Gada balvu jaunajam mūziķim – par izciliem sasniegumiem mūzikā un radošu aktivitāti 2023. gadā saņems divi lieliski jaunie mākslinieki – Klavierspēles 3.semestra students Daniils Mickevičs un Kora diriģēšanas specializācijas 7. semestra students Artūrs Švarcbahs, ar kuriem jau šobrīd tiekamies "Klasikas" studijā. Sarunā – gan par skaistās ziņas saņemšanu e-pastā un aizvadītā gada daudzskaitlīgajiem muzikālajiem notikumiem Latvijā un ārvalstīs, gan par gaidāmo svētku koncertu, kurā abi mākslinieki pirmo reizi muzicēs kopā. Abi mākslinieki atklāj, ka nominācija bijusi pārsteigums. Pirms tam neko par to, kuri studenti balvai tiek apsvērti, viņi nav zinājuši.  "Par balvu uzzināju vienā vakarā, saņemot no mūsu akadēmijas rektora skaistu vēstuli e-pastā par to, ka jūs esat saņēmis balvu un gaidīšu jūs 11. janvārī. Jā, tas bija tiešām pārsteigums. Nākamajā dienā to jau publicēja sociālajos tīklos, un viss notika ātri, bet pilnīgi negaidīti," sajūtās dalās Daniils Mickevičs. Mākslinieki sāsta, ka balvas pasniegšanas koncertā vienosies arī kopīgā skaņdarbā: Daniils būs pie klavierēm, bet Artūrs Švarcbahs uzstāsies kā diriģents, izpildot Pētera Vaska opusu "The Fruit of Silence" ("Klusuma auglis"). Svinīgajā svētku koncertā dzirdēsim gan pašus Gada balvas laureātus, gan arī virkni solistus: Ievu Salieti, Artūru Noviku, Brigitu Čirkši, Valteru Gleški, Emīlu Giluču, Agati Grīnhofu, Kati Kokamegi, Tomu Kursīti, Markusu Rūtentālu, JVLMA brass ansambli, JVLMA jaukto kori un simfonisko orķestri diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā. Savukārt ar JVLMA un LMT Gada balvu mācībspēkam 2023 tiks godināts komponists, studentu vidū cienītais un iemīļotais docents Jānis Petraškevičs.  Artūrs Švarcbahs kordiriģēšanu apvieno ar solo dziedāšanu Artūrs Švarcbahs kora diriģēšanas mākslu apgūst pie profesora Andra Veismaņa, bet tāpat viņš uz vairākām pasaules skatuvēm kāpis arī kā kordziedātājs un solo izpildītājs. Savu studiju laikā vienu gadu viņš ir pavadījis, dziedot Zviedrijas Radio korī.  "Viens no tādiem maniem augstākajiem brīžiem, kurā arī es pats esmu sajutis to augstāko pacilātības sajūtu, bija iespēja uzstāties kā solistam ar Latvijas Radio kori. Tā bija koncerttūre Japānā, un man bija iespēja dziedāt basa solo partiju Mocarta "Rekviēmā" ar orķestri. Pēdējo gadu laikā es tiešām daudz esmu uzstājies ārzemēs kā dziedātājs. Tā nu ir sanācis, ka es gan dziedu, gan diriģēju, un tiešām izbaudu gan vienu, gan otru," stāsta Artūrs Švarcbahs. Mākslinieka karjeras gājumā nevar nepieminēt arī divus starptautiskus konkursus, kuros viņš startējis jau kā kordiriģents. Gan pagājušā gada martā Slovēnijā, gan 2022. gada decembrī Polijā notikušajos kordiriģentu konkursos Švarcbahs ieguvis godalgotas vietas un vairākas specbalvas.  Protams, jaunais mākslinieks apzinās, ka apvienot gan kordiriģēšanu, gan solista karjeru varētu būt izaicinoši, taču šobrīd vēl nespēj izšķirties par labu vienam vai otram: "Es daudz laiku veltu, lai mācītos gan vienu, gan otru. Šobrīd man ir ieplānots, ka es vēl diezgan daudz gan kā dziedātājs, gan kā diriģents uzstāšos nākotnē un apvienošu to. Es tiešām mīlu gan vienu, gan otru." Daniils Mickevičs iedvesmu gūst starptautiskā pieredzē Arī pianistiem ir dažādi izvēles ceļi, pa kuriem iet un attīstīties savā muzikālajā karjerā. Daniils Mickevičs vērtē, ka izaicinošākais no tiem ir kļūt par solistu.  "Protams, eksistē līdzās šim arī fantastiska kamermūzika, spēlēšana kā pavadītājam ar vokālistiem, ar dažādiem instrumentālistiem, spēlēšana arī orķestrī. Tas viss ir ļoti interesanti, un man šķiet, kamēr vien ir iespējams to visu vairāk vai mazāk apvienot, ir jāpamēģina viss, ir jāsaprot, kas sanāk labāk, kas sliktāk, ir jāizsver savas stiprās un vājās puses un jāiet pa to ceļu, kas tiešām šķiet tas piemērotākais," pauž talantīgais mūziķis. Jaunais pianists šogad kā solists ar savu programmu devies tūrē pa Vāciju, ar savu pirmo lielo solo koncertu debitējis arī "Mazajā ģildē". Pēc tam strauji sekoja arī uzvara Jāzepa Vītola starptautiskajā pianistu konkursā. "Pēc konkursa nāca tāds melnā darba periods, mācoties jaunu programmu un gatavojoties braucienam uz Vāciju, kas noslēdzās tikai vakardien. Tā bija balva pēc uzvaras Vītola konkursā – iespēja aizbraukt uz vienu nedēļu uz meistarklasēm pie pianista Gintara Januševiča, kas ir izcils pianists un arī pedagogs," stāsta Daniils Mickevičs. Šī pieredze viņam devusi daudz. Vācijā Mickevičam bijusi iespēja apmeklēt ne tikai trīs meistarklases un piecus koncertus, bet arī kopā ar skaņu režisoru veikt ierakstu studijā.  "Tagad ar vēl lielāku iedvesmu esmu gatavs turpmākajiem koncertiem, tostarp šajā ceturtdienā," atzīst Daniils.  Turpmākie pianista plāni vēl tikai top, bet viņš atklāj, ka, iespējams, jau šajā pavasarī vai vasaras sākumā dzirdēsim vairāk par viņa nākamo solo projektu un projektu ar kameransambli.

Stāsta Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse Tuvojas Ziemassvētku laiks, un parasti tas saistās ar došanos ciemos vai viesu uzņemšanu pie sevis. Kopīgas maltītes ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mūsdienās kļūst arvien retākas. Toties agrāk tā bija ikdienas norma, un pat viens no varas un statusa simboliem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā hercogam bija pienākums parūpēties par saviem galminiekiem, aicinot tos pie kopīga gada, bet tie, kuri “dalīja ēdienu ar valdnieku” varēja lepoties ar savu sabiedrisko statusu. Jo lielāks bija galms, jo augstāks valdnieka prestižs. Galma dzīves organizēšanā noteicošā loma bija galma maršalam. To parasti iecēla no augstākās muižniecības vidus, un šis amats varēja kalpot par pakāpienu turpmākajai karjerai. Galma maršalam bija uzdots kontrolēt hercoga virtuvi un dzērienu pagrabu un uzraudzīt ēdienu gatavošanu un tīrību virtuvē. 17.gs. vidū, hercoga Jēkaba laikā, galma pusdienām tika klāti 18 galdi, kas bija izvietoti dažādās vecās Jelgavas pils telpās. Pie 1. un 2. galda sēdēja hercogs ar savu ģimeni un hofmeistariem, pie 3. galda – augstākās galma dāmas (augstāko ierēdņu laulātās draudzenes un hercogienes galma hofmeistariene), 4. galds bija atvēlēts hercogienes galma dāmām augstāko ierēdņu pieaugušajām meitām, bet sākot ar 5. galdu tika servētas vietas tā sauktajiem pēcēdājiem – pirmo galdu pārziņiem, piegriezējiem, hercoga un hercogienes ēdienu pasniedzējiem, galma virtuves kungiem, sudraba pārzinim un pārējiem galminiekiem. Hercogu jeb 1. galdā pasniedza 20 ēdienus. Lūk, ēdienkarte: 1) vistas frikasē; 2) auna gaļa ar ķiļķeniem; 3) speķota auna gaļa; 4) vārīti zandarti ar speķi un rozīnēm; 5) sālītas līdakas; 6) saldi kāposti ar žāvētām desām; 7) mazas pastētes ar teļa gaļu; 8) sviesta kūka; 9) cepti tītari ar mērci; 10) speķotas irbes; 11) sivēns; 12) medījumi; 13) vārīta vērša gaļa; 14) auna gaļa ar citroniem; 15) zivis sviestā; 16) cukurriecenīši; 17) aitas cepetis; 18) cūkas karbonāde; 19) ceptas zivis; 20) sviestkūku riecieni. Pārējiem galminiekiem ēdienu daudzveidība mazinājās un pēdējo pēcēdāju galdā tika sniegtas putras un virumi. Arī pusgadsimtu vēlāk saglabājās līdzīga ēdienkarte. Pēc tēva hercoga Frīdriha Kazimira nāves 6 gadu vecumā par hercogu kļuva jaunais Frīdrihs III Vilhelms. Viņš ilgstoši uzturējās pie aizbildņiem, bet Jelgavas pilī mitinājās viņa māsas princeses Marija Doroteja, Eleonora Šarlote un Amālija Luīze. No 18. gs. sākuma ir saglabājušās vairākas galma pavāru Johana Volhelma Brimera (Johan Wölhelm Brümer) un Andreasa Preisa (Andreas Preiß) princesēm sastādītas ēdienkartes pa nedēļām gan ziemas, gan vasaras mēnešos. Princesēm tika servētas divas maltītes dienā – brokastis un vakariņas (ziemā)/pusdienas un vakariņas (vasarā). Katra sastāvēja no 6-10 ēdienu kārtām. Lielākoties tie ir dažādi gaļas ēdieni cepešu, šmorējumu, pastēšu, mērču, viru, zupu veidā. Interesanti, ka līdzās teļa, putnu un cūkas gaļas ēdieniem, daudz lietota arī aitas un jēra gaļa. Retu reizi gaļu pasniedza kopā ar rīsiem, biežāk tai klāt ēda maizi, kāpostus, burkānus un citus sakņaugus, kā arī pākšaugus. Protams, šajā laikā vēl nav mūsdienu virtuvē iecienīto kartupeļu. Zivis ziemas ēdienkartē bija ik pāris nedēļas, bet vasarā katru dienu. Deserti bija ļoti rets maltīšu papildinājums. Tortes un pīrāgus pārsvarā gatavoja tikai vasarā un no vietējām ogām – ķiršiem, jāņogām, āboliem, ērkšķogām, plūmēm un arī citroniem. Kurzemes hercogistes beigu posmā 18. gs. 3. ceturksnī – Bīronu valdīšanas laikā – ēdienkartes pamatsastāvdaļas nav pārāk mainījušās, bet klāt nāca daudz vairāk saldumu. 18. gadsimta otrā puse ir laiks, kad visos Eiropas galmos īpašu vietu sāka ieņemt cukuroti ēdieni un dažādi deserti. Tā kā cukurs tajā laikā kalpo kā viena no luksusa un prestiža precēm, tad to izmantoja ne tikai desertos, bet dažādas saldas garšvielas pievienoja arī pamatēdieniem. Kurzemes hercoga galmā no 1768. gada līdz 1778. gadam algoja franču konditoru Johanu Jozefu Leinhāsu (Johan Joseph Leinhaas). Viņš bija atbildīgs par īpaši greznu saldumu galdu noformēšu oficiālajās svinībās pēc hercoga Pētera vai hercogienes Dorotejas pasūtījuma. Prata pagatavot saldumus dažādu figūriņu, piemēram, putniņu veidolā. 1771. gada 7. februārī Prūsijas prinča Heiriha vizītes laikā Jelgavas pilī, Leinhāsam bija jāservē trīs deserta galdi ar franču konfektēm un citiem saldumiem uz 80 šķīvjiem. Šāds komplekts bija jānodrošina gan pusdienās, gan vakariņās. Konditors atbildēja arī par atspirdzinošo dzērienu pagatavošanu. Tos mērija putelēs un enkeros [Poutel, poute – apm. 15 litru, Ancker 38,806 litru]. Viesi varēja veldzēties gan ar limonādēm (vienreiz konkretizēta dzērveņu limonāde), gan holandiešu orgadi (miežu un mandeļu dzērienu). Hercoga galmā baudīja arī labu vīnu. To ieveda no vīna ražotājvalstīm. Norēķini par galmam piegādātām precēm liecina, ka vīns regulāri ticis ievests no Francijas. Īpaši iecienīti bija Burgundijas vīni un muskata šampanietis. Šīs ir vien epizodiskas piezīmes par ēdināšanas kultūru Kurzemes hercoga galmā, kas veidotas, balstoties arhīvu materiālos. Tomēr tās rada priekšstatu par augstākajās aprindās baudītajām maltītēm, desertiem un atspirdzinājumiem 17. un 18. gadsimtā un ceru, ka iedvesmo arī svētku galdam.

Radio Marija ir klausītāju veidots radio, kas nes Dieva Vārdu pasaulē. Radio Marija balss skan 24 stundas diennaktī. Šajos raidījumos klausītājiem kā saviem draugiem neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības cenšamies sniegt Kristus Labo Vēsti – Evaņģēliju, skaidru katoliskās Baznīcas mācību. Cenšamies vairot lūgšanas pieredzi un sniegt iespēju ielūkoties visas cilvēces kultūras daudzveidībā. Radio Marija visā pasaulē darbojas uz brīvprātīgo kalpošanas pamata. Labprātīga savu talantu un laika ziedošana Dieva godam un jaunās evaņģelizācijas labā ir daļa no Radio Marija harizmas. Tā ir lieliska iespēja ikvienam īstenot savus talantus Evaņģēlija pasludināšanas darbā, piedzīvojot kalpošanas prieku. Ticam, ka Dievs īpaši lietos ikvienu cilvēku, kurš atsauksies šai kalpošanai, lai ar Radio Marija starpniecību paveiktu Latvijā lielas lietas. Radio Marija ir arī ģimene, kas vieno dažādu vecumu, dažādu konfesiju, dažādu sociālo slāņu cilvēkus, ļaujot katram būt iederīgam un sniegt savu pienesumu Dieva Vārda pasludināšanā, kā arī kopīgā lūgšanas pieredzē. "Patvērums Dievā 24 stundas diennaktī", - tā ir Radio Marija Latvija devīze. RML var uztvert Rīgā 97.3, Liepājā 97.1, Krāslavā 97.0, Valkā 93.2, kā arī ar [satelītuztvērēja palīdzību un interneta aplikācijās](http://www.rml.lv/klausies/).

Kultūras rondo Svētku studijā īpaši viesi - Ukrainas latviešu deju kolektīvs "Kastaņi" - vadītāja Ilze Baranovska un dejotāji Olena Babuškina un Ivans Meščans. Ilze Baranovska atzīst, ka dejotāji ir priecīgi un gandarīti, ka ir Latvijā, ka piedalās svētkos. Lai arī nav bijusi iespēja regulāri mēģināt, svētkiem sagatavojušies. "Bez dejotāju gribasspēka mums nebūtu kopmēģinājumu, kas notika diezgan reti. Šie svētki īpaši ar to, ka mēs nevarējām mēģināt Ukrainā, kur būtu kolektīva mājvieta Kijivā, bet kā mēs visi saprotam, arī "Kastaņi" paripoja kur kurais, sākoties karam. Kodoliņš ir nostiprinājies Latvijā, atradis uz laiku savas mājās. Ir dejotāji, kas ir Eiropā - Vācija, Austrijā," stāsta Ilze Baranovska. Mēģinājumu process bija dalīts divās valstīs - Beļģijā un Latvijā, jo, lai stiprinātu kolektīvu, pievienojusīes draugi no Beļģijas. Vadītāja braukājusi no vienas valsts uz otru, lai pa pārītim liktu kopā deju. Šie mēģinājumi bijuši emocionāls satikšanās brīdis un iespēja atslēgties no visa, kas notiek ārpusē. "Mēs šeit neesam, lai piesavinātos kādu slavu, tāpēc, ka pārstāvam Ukrainu. Mēs šeit esam, lai nodotu vēstījumu caur savu klātbūtni: ja Ukraina ir spēcīga un stipra un cilvēki tur dzīvo dzīvi, arī svin svētkus un skatās visam pāri, un gaida uzvaras mirkli, tad mēs nevaram salūst vienkārši tāpēc, ka mums ir 2000 kilometri jāšķērso, lai sanāktu mēģinājumā. Tas ir sīkums, jo ir ideja pāri visam. Mums jāparāda, ka mēs esam spēcīgi, tikpat spēcīgi kā ukraiņi," uzskata Ilze Baranovska. "Deja, ko dejojām pasākumā, ir vēstījums no Ukrainas par to, kā šobrīd šī tauta jūtas. Mēs esam mazi ziņneši."

Emission radio du mercredi 31 mai 2023 "Johnny de A à Z" n°519 Hello JohnnyAlbum de la semaine : Hello Johnny, le premier 33T 25cms de Johnny Hallyday, sorti le 31 octobre 1960 setlist :T'aimer FollementLes VautoursShout - Olympia 64 - 7, 8 et 9 févrierPardonne-moiDepuis Qu'ma MomeNon, Ne Me Dis Pas AdieuTanagraFais ce que je dis (pas ce que je fais)Je serai là - Live au Parc des Princes 93Je Cherche Une FilleCe Que J'Ai Fait De Ma VieAntoine de Caunes - Odyssée - Le parapluieJe T'Ecris Souvent (version alternative)La SolitudeSouvenir, SouvenirsJoue Pas De Rock'n Roll Pour Moi - Palais Des Sports 76Edouard [Chanson publicitaire]Le jour J, l'heure HJ't'ai même pas dit merciJ'suis MorduJe T'aime Comme Je RespireJe veux te graver dans ma vieSi j'étais un charpentier - Live 81Je Veux Me PromenerDry SpellLes chevaliers du cielRéclamationLaisse Les FillesDis-Le Moi - Parc Des Princes 2003

Traka ideja – dramatiskajā teātrī iepludināt operas žanru, atzīst Nacionālā teātra jaunākā iestudējuma „La Kritusī” veidotāji. Izrādes radošais kodols – režisore Ināra Slucka, komponists Edgars Mākens un dramaturgs Evarts Melnalksnis veidojuši muzikālu melodrāmu pēc Džuzepes Verdi operas „Traviata” un Aleksandra Dimā (dēla) romāna, vēlāk arī lugas „Kamēliju dāma” motīviem. Savukārt aktieriem jauns izaicinājums lomu papildināt ar operdziedāšanu. Tomēr, kā uzsver režisore, izrāde nepretendē uz operas iestudējumu. Viesi pulcējas mākslas galerijā, ko vada Violeta Valerī, uzzinām, ka Džuzepes Verdi opera „La Traviata” ir Violetas mātes mīļākā opera, tāpēc arī meitai dots operas galvenās varones vārds.  Lai arī Violeta jūtas nevesela, viņa svin kopā ar sanākušajiem viesiem. Režisore Ināra Slucka atzīst, ja viņa nebūtu docente Mūzikas akadēmijā, nekad neuzņemtos dramatiskā teātrī iestudēt izrādi, kas tuva operas žanram. Režisore jau iepriekš sadarbojusies ar Edgaru Mākenu, veidojot Ģertrūdes ielas teātrī laikmetīgo operu „Kontakts”,  arī Nacionālajā teātrī izrādē „Jerma” mūzikas autors bija Edgars Mākens. Jaunākajā izrādē „La Kritusī” Edgars Mākens uz skatuves ir kopā ar vēl sešiem mūziķiem. Sapludinot Dimā un  Verdi operas „Traviata” motīvus ar dramatisko teātri, pie iestudējuma strādājis dramaturgs Evarts  Melnalksnis. Izrādes darbība rit mūsdienu Parīzē, Violeta vada mākslas galeriju, viņa ir emancipēta sieviete, izglītota, gudra un azartiska, tas arī pievelk apkārtējos. Pēc izrādes sagaidu galveno lomu atveidotājus Ditu Lūriņu un Daumantu Kalniņu, kuriem rokās lieli ziedu klēpji, skatītāju dāvāti. Ditai Lūriņai bijušas daudzas dziedošas lomas, tomēr Violetas loma ir pāri visām. Sarunā atklājas, ka gan Ditai, gan Daumantam bijusi iepriekšēja saskare ar Traviatas stāstu.  Daumants Kalniņš spēlē oboju operas orķestrī, taču arī dramatiskajā teātrī saskāries ar Traviatas tēmu. Edgars Mākens vērš uzmanību muzikologu atzinumam, ka Verdi viens no panākumu iemesliem, viņš strādā ar emocijām, kas ir universāli saprotamas – mīlestība, nodevība, bailes, vecāku jūtas, nāve,  un šīs universālās emocijas pratis ietērpt mūzikā un viņa  mūzika ir iedarbīga. Muzikālās melodrāmas „La Kritusī”  pirmizrāde Nacionālā teātra Lielajā zālē notika 10.maijā. Tuvākās izrādes 23., 24. un 31.maijā.

Aklas tikėjimas, aklas įniršis, aklas aiškiaregys... Tarsi ir atsakome į klausimą, kuris iš penkių (o gal šešių) pojūčių mums svarbiausias? Bet vis dėlto, kiek spalvoti yra neregių sapnai?Ved. Aidas Puklevičius

Tauragė penktadienį oficialiai pradeda savo, kaip Lietuvos kultūros sostinės, metus.Kaip kultūrą regionuose mato šių metų „Auksinių feniksų“ laimėtojai Birštono kultūros centro vadovas Zigmas Vileikis ir Šilalės kultūros centro Muzikinio teatro vadovas Antanas Kazlauskas.Naująja choro „Bel Canto“ choro vadove ir dirigente tapo šio choro senbuvė Milda Švelnienė.Klasikinės muzikos naujienose: pastatyti vieni didžiausių naujų vargonų Europoje, Anglijos nacionalinės operos išsikovotas papildomas finansavimas, išrinktas naujas asociacijos „Opera Europa“ prezidentas ir Tarptautiniuose klasikinės muzikos apdovanojimuose premijas pelnę trys lietuvių atlikėjai.Rubrikos „Be kaukių“ viešnia atlikėja, vokalo pedagogė ir pilvo šokių šokėja Milda Arčikauskaitė.Ved. Marius Eidukonis

Ah Thibault je suis heureux, cet épisode c'est un peu notre pastille annuelle à tous les deux, notre bulle créative et futuriste.Aujourd'hui on va décortiquer le fameux dossier Pinterest Predicts, qui va nous aiguiller sur les grandes tendances visuelles et créatives 2023 !L'an dernier, 80% des tendances annoncées se sont révélées exactes Comment ça marche Les prédictions Pinterest ?Est-ce que les équipes de Pinterest ont une boule de cristal ? Pas sûr ! Est-ce qu'ils ont des datas solides ? Plus probable !Les prédictions sur les tendances 2023 sont issues de l'analyse des données Pinterest Monde des 2 dernières années, entre septembre 2020 à septembre 2022. Pour faire simple, Pinterest analyse et traque les occurrences de recherche les plus populaires sur sa plateforme, à cette étape, environ 500000 recherches sont isolées. Elles sont ensuite regroupées en une trentaines de grandes thématiques qui deviennent les prédictions des tendances majeures de l'année suivante. En 2023, l'entrée devient une vraie pièce de la maisonEn 2023, les baby-boomers et la génération X vont travailler à mettre en valeur leur entrée.L'ère Covid n'est pas si loin et la place de la maison dans nos vie reste majeure. Les réflexes de nidification sont bien là et se sentir bien chez soi est clé. Pinterest prédit qu'en 2023, ce sera l'entrée de notre habitat qui sera au centre de nos préoccupations. Un moyen malin d'accroître la valeur de nos maison sans trop dépenser. Idées de décoration entrée +190 %Transformation porte d'entrée +85 %Portique entrée +40 %—En 2023, les générations X et Y apprennent à gérer leurs financesFace à la hausse du coût de la vie, gérer au mieux son argent devient un sujet incontournable pour beaucoup. Depuis quelques mois ont voit en effet émerger un certain nombre de créateurs de contenu spécialisé dans les sujets de l'épargne personnelle.Sur Pinterest l'accroissement des roquettes est significatif. Il y ait beaucoup question de défi. Une sorte de gamification de l'épargne.On y trouve pas mal de challenges quotidiens pour épargner 2 à 3 euros par jour et arriver à mettre de côté un petit pactole pour financer ses passions. Défi économiser 1000 +185 %Défi économies enveloppe +155 %Défi bihebdomadaire pour économiser +355 %Défi budget +135 %Défi 100 enveloppes +145 %—En 2023, on s'intéresse à la créativité comme outil de bien être voir même de thérapieLongtemps tabou, le sujet de la santé mentale et du bien être est au coeur des discussions sur les réseaux sociaux. ET comme il n'y a pas que la parole pour s'exprimer on voit émerger de nouvelles tendances fortes faisant la part belle à la créativité :  Art thérapie, musicothérapie, journal intime artistiqueThérapie écriture +1840 %Activités d'art-thérapie expressive +120 %Musicothérapie +30 %Idées d'écriture de journal pour thérapie +220 %Thérapie journal artistique +3 755 %Orange Mega ChicLes teintes de terre cuite, les couleurs cuivées, terracçtas et toutes les déclinaisons de orange chic seront mis en avant dans les mariages.Et là ce sont les générations X et Y qui les sollicitent le +, normal ce sont eux qui seront dans les mariages l'été prochain!Thème de mariage orange brûlé +695 %Robe Demoiselle d'honneur Terracota +230 %Centre de table de mariage orange +150%Tenue de mariage robe orange + 285%Le orange est la couleur de l'optimisme, de l'aventure et de la créativité et il va revenir très fort en 2023Écologie par l'eauL'an dernier la tendance était aux décors Biophiliques, une tendance fortement portée par les Millenials autour d'une déco centrée sur les plantes pour favoriser l'inspiration et l'écologie.Et cette année, on a encore une tendance écolo mais cette fois centrée autour de l'eau. C'est la génération X et les Babyboomers qui ont participé à l'émergence de la tendance dans des solutions de collecte des eaux de pluie et les système de récupération d'eau. Architecture collecte d'eau de pluie+155 %Création de paysage résistant à la sécheresse + 385%Idée joli récupérateur eau de pluie + 100%Aménagement paysager drainage eau de pluie + 70%C'est sur des sujets comme ça que Pinterest prouve son importance, en étant au coeur des changements.Les utilisateurs Pinterest ont conscience qu'ils peuvent réduire leur empreinte écologique tout en continuant à soigner leur décoration. Slow life et train de vieSi l'empreinte carbone est un des gros sujets d'actualité depuis quelques années, on commence aussi à réduire ses voyages en avion pour privilégier le train. Et sur Pinterest cette mouvance n'est pas en reste. Esthétique europe interrail+105 %Esthétique trajet en train + 225 %Citations voyage en train +285%Photo de gare indienne +175 %Concrètement, les gens veulent davantage prendre le train et trouvent ça inspirant.Avec l'ouverture de nouvelles lignes, la mise en circulation de wagons-lits et même la gratuité de certains trajets, ce mode de transport semble sur la bonne voie pour 2023Le cas Pratique Esthee LauderEstée Lauder a atteint un coût par impression plus bas grâce à Pinterest PredictsLa marque emblématique de cosmétiques s'est associée à la tendance Predicts « À fleur de peau » pour lancer un nouveau produit qui met en avant la beauté durable. Résultat ? Un CPM 25 % plus bas que l'indice de référence de l'industrie de la beauté.3. . . Le Super Daily est le podcast quotidien sur les réseaux sociaux. Il est fabriqué avec une pluie d'amour par les équipes de Supernatifs.Nous sommes une agence social media basée à Lyon : https://supernatifs.com/. Ensemble, nous aidons les entreprises à créer des relations durables et rentables avec leurs audiences. Ensemble, nous inventons, produisons et diffusons des contenus qui engagent vos collaborateurs, vos prospects et vos consommateurs.

Rėmėjais galite tapti paspaudę šią nuorodą: https://contribee.com/krepsinisnet 00:00 – lengviau laimėti galėjęs „Rytas“ 14:31 – atvykstantys V.Spanoulio auklėtiniai 21:20 – „Lietkabelio“ varžovai iš Rumunijos 26:53 – du skirtingus veidus turinti ALBA 37:13 – ko trūksta „langų“ rinktinėje Rėmėjų dalyje kalbėta šiomis temomis: 41:54 – puiki K.Maksvyčio naudojama rotacija 44:12 – stebinanti „CBet“ 49:24 – variantas „Lietkabeliui“ vietoje S.Peno 55:15 – ko reikia „Wolves“ ekipai 1:00:14 – daug problemų turėjęs „Rytas“ 1:02:50 – karjeros kantrą kalantis M.Pacevičius 1:06:14 – pastiprinimo reikalaujantys „Šiauliai“ 1:10:32 – nustebinęs „Nevėžis“ 1:16:28 – ką Utenoje veikia K.Bensonas ir A.Hamiltono trauma 1:21:23 – labiausiai nuvylusi ekipa 1:27:15 – vis dar nelaimėję „Gargždai“ 1:30:51 – nesuprantamos „Labas GAS“ rotacijos ir griežtumo stoka

Elonas Muskas džiūgauja, kad ateina recesija ir bankrotų banga, nes, anot jo, kvailiai pastaruoju metu uždirbo per daug. Bet, galbūt, atmetus cinizmą, ekonomikos nuosmukis iš tiesų turi ir gerų pusių? Kokią šviesą galima rasti temstančioje ekonomikoje?O Karalienės Elžbietos valdymo jubiliejus daugumai – galimybė papildomai užsidirbti. Tik ar platininė šventė išgelbės britų ekonomiką?Ir pagrindinio vasaros simbolio, kremo nuo saulės, pradžia bei nešami milijardai.Ved. Mindaugas Aušra ir Jurgita Čeponytė

Jau 7. maijā rīdziniekus un pilsētas viesus sagaida brīnišķīgs notikums  — pēc ilgiem atjaunošanas darbiem savas durvis vērs Āgenskalna tirgus paviljons! Raidījumā viesojas arhitekte Liene Griezīte un Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus idejas autors un vadītājs Kārlis Dambergs. Viesi atklāj to, kā ir noticis vēsturiskās ēkas atjaunošanas process, kāpēc, viņuprāt, ir svarīgi lolot senatni arhitektūrā, kā arī to, kāda būs tirgus ikdiena pēc paviljona atklāšanas.

Turpinām vēstījumu par latviešu drukātās preses vēsturi. Otrā saruna veltīta latviešu preses attīstībai 19. gadsimta vidū, latviešu nacionāli politiskās preses aizsākumiem, kas saistās ar laikrakstu "Mājas Viesis" un "Pēterburgas Avīzes" iznākšanu. Stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, literatūrvēsturnieks Raimonds Briedis. Pēc Krimas kara visā Krievijas impērijā iestājas jauna situācija: Krievija cieš graujošu sakāvi, parādās visas valsts atpalicība, nepieciešamība pēc reformām, modernizācijas. Tas viss, protams, ietekmē pozitīvi arī situāciju latviešu apdzīvotajās zemēs un latviešu kultūrtelpā. Kāda ir tā avīžniecības aina pirms brīža, kad parādās jauns, arī zināmā mērā jauna tipa izdevums latviešu valodā, tā ir avīze "Mājas Viesis". "Situācija, no vienas puses, nemaz nav tik slikta. Latviešu valodā iznāk jau kopš 1822. gada laikraksts "Latviešu Avīzes", un tieši Krimas kara laikā "Latviešu Avīzes" ir piedzīvojušas vienkārši fantastisku uzplaukumu un iznāk jau 4100 eksemplāru tirāžā. Raugoties pat visas Krievijas impērijas ietvaros, tā ir fantastiska tirāža," laikmetu raksturo Vita Zelče. "Manā rīcībā esošā informācija vēsta, ka pat Krievijas lielajās pilsētās Maskavā un Sanktpēterburgā iznākošo augstākajām kārtām domāto vācu un krievu preses izdevumu tirāžas nemaz nebija lielākas, bet gan nedaudz zemākas." "Tieši piecdesmitajos gados latviešu sabiedrība piedzīvoja pirmo informatīvo sprādzienu. Cilvēki lasīja kara ziņas, sāka orientēties politikā vispār Eiropas uzbūvē, valstu savstarpējās attiecībās, arī ieguva, pateicoties preses izdevumiem, tādu emocionālo baudījumu vai gandarījumu, gan pozitīvi, bet varbūt vairāk pat negatīvi, sekojot līdzi Krievijas impērijas armijas gaitām Krimā un līdzpārdzīvojot sakāvi," turpina Vita Zelče. "Bet kopumā tas ir tāds zināms uzplaukuma laiks, kas vienlaikus ir arī norieta laiks, jo "Latviešu Avīzes" tomēr ir saturā diezgan konservatīvas, diezgan varbūt zema līmeņa izdevums ziņu pasniegšanas veidā, bet tāpēc jau mēs arī gaidām šo jauno laikmetu un pārmaiņas arī preses laukā." "Mājas viesis" sāka iznāk 1856. gadā un zināms, ka tā ir pirmā īsti komerciālā latviešu avīze. Vita Zelče skaidro, ka 19. gadsimtā visā Eiropā ir pieprasījums pēc drukātā vārda vietējās valodās. "Ar nacionālo valodu palīdzību top nācija, bet, no otras puses, tā ir ļoti nozīmīga biznesa sastāvdaļa, jo grāmatu tipogrāfijas, grāmatu izdošana un drukāšana kļūst par vienu no modernākajām industrijas nozarēm. Arī Latvijas teritorijā jau 30. - 50. gados parādās vairākas jaunas tipogrāfijas. Tipogrāfijas pērk jaunas ierīces. Un 50. gados ir tā lieliskā ziņa, ka vienā stundā ir iespējams nodrukāt jau 1200 eksemplārus. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi talantīgi uzņēmēji tiecās nokļūt tieši grāmatu izdošanas biznesā," skaidro Vita Zelče.  Bet ejošākā prece vairs nav elitārie izdevumi smalkās valodās, pieņemsim, latīņu valodā, vai Latvijas kontekstā tā būtu vācu valoda, kurā runā elite, bet gan šīs zemes kārtu valodas. 50. gados jau par tādu super preci kļūst kalendāri latviešu valodā, jo tos pērk un peļņa dažkārt ir pat desmitkārtīga. Sākotnēji "Mājas viesa" komandā darbojās visi tie, kurus mēs pazīstam ar apzīmējumu jaunlatvieši, tātad jauni ļaudis ar izteikti nacionālo apziņu. Tie ir brāļi Alunāni, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Kaspars Biezbārdis, tur jau darbojas Jēkabs Zvaigznīte.  Viņu raksti, protams, izsauc satraukumu un nepatiku vācu garīdznieku vidē. Ir zināma pretreakcija, un šie aktīvākie, dusmīgākie jaunie latvieši no turienes aiziet, un tie, kas paliek ir tie, kuri tomēr ir gatavi kompromisam ar latviešu lietās ieinteresētajiem vāciešiem. "Pēterburgas Avīzes" iznāk, kā liecina nosaukums, Pēterburgā, un sākotnēji iziet cauri Valdemāra plāns kļūt pat par šīs avīzes cenzoru, kas šķiet teju neticami. "Tā ir vienkārši fantastiska kombinācija. Par Valdemāru vēlāk saka, ka Voldemāram bija viltīgs prāts, kā to vispār dabūt gatavu - vienlaikus būt laikraksta izdevējam, vienlaikus laikraksts cenzoram un savu skolasbiedru, draugu ielikt par laikraksta redaktoru, un principā dažus mēnešus būtu Krievijas impērijā visbrīvākajām laikrakstam," norāda Vita Zelče. Pēc tam attopas vietējā Baltijas vāciešu publika, tiek uzrakstīts, kur vajag, un cenzēšanu pārceļ uz Rīgu, uz gubernatora kanceleju. Tur jau pavisam citi cilvēki ar to nodarbojas, līdz ar to ir jāsāk vairāk rēķināties ar ierobežojumiem. Lai gan, salīdzinot ar "Mājas Viesi", "Pēterburgas Avīzes" šos trīs gadus, kamēr tās iznāk, ir brīvs, drosmīgs ass izdevums, kurš tēmē jau ļoti konkrētu satīru pret vācbaltiešu aprindām. Parādās pat konkrēti satīriski tēli "bize", "bizmanis". Bize kā 18. gadsimta garderobes piederums, atpakaļrāpulības simbols. Kad pēc dažiem gadiem "Pēterburgas Avīzes" slēdz, šķiet tur noteicošais faktors ir tas, ka pret tiem, kuri abonē šo laikrakstu, tiek vērstas zināms sociāls un politisks spiediens.  

Svētku raidījumā Greizie rati ģimeņu izgudrotās mīklas min burvju mākslinieku Pecolli ģimene: mamma Dace, tētis Enrico ar dēlu - jauno burvju mākslinieku - Danti. Viesi min Normunda Rutuļa, Ilonas Ločmeles, Krišjāņa Jančevica, Elzas Gudermanes, Ītana Pletsa, Leldes Austras Apines, Keitas Jirgensones, Lienes Šmukstes, Rūdolfa Ozola, Diānas Dzelmes, Māras Kalmukas un Andra Rupā sagudrotās mīklas.

Šodien raidījumā #ŠodienasJautājums runājām par to, vai valdība spēs vienoties un spert konkrētus soļus Covid-19 krīzes risināšanai? Viesi: premjera parlamentārā sekretāre Evika Siliņa (JV), tieslietu ministrs, premjera biedrs Jānis Bordāns (JKP)

Stāsta ornitologs Edmunds Račinskis Īsākas un vēsākas dienas, barības trūkums un sals, arī, iespējams, sniegs un ledus. Šādas pārmaiņas dabā mudina daudzus putnus pamest Latviju. Vieni dodas uz Āfriku, citi uz siltākiem Eiropas apvidiem. Ar dažiem izņēmumiem, galvenais pārlidojumu virziens mūsu putniem rudenī ir uz dienvidiem un dienvidrietumiem. Uz vietas paliek vien nedaudzas īstu nometnieku sugas. Tām uz ziemu pievienojas klejotāji un ziemas viesi. Vienas un tās pašas sugas klejotājus gan ir grūti atšķirt no vietējiem putniem. Citādi ir ar ziemas viesiem. Tie parasti ir tikai tālāk uz ziemeļiem ligzdojošu sugu putni, kam Latvija ir pietiekami silta un pārtikšanai piemērota vieta. Piemēram, Baltijas jūras un Rīgas līča vaļējos ūdeņos pārziemo ziemeļu ūdensputni. Gārgales, alki, kākauļi, pūkpīles un tumšās pīles. Iekšzemē uz laukiem satiekam bikšainos klijānus, bet apdzīvotās vietās dzirdam zīdastes. Vēl viens pastāvīgs ziemas viesis Latvijā ir ūdensstrazds. Nav nejauši, ka tas ir izvēlēts par Norvēģijas nacionālo putnu. Ūdensstrazdu dzimtā stihija ir tīras straujūdens upes ar klinšainiem krastiem un ūdenskritumiem, pārsvarā kalnu apgabalos. Mūsu pieticīgajās straujtecēs ūdensstrazdi sāk ierasties oktobra beigās un paliek te līdz pavasara paliem. Galvenais, lai upe neaizsalst. Jo ūdensstrazdi barojas tieši ūdenī – veikli nirstot un uzlasot, piemēram, maksteņu kāpurus. Ūdenī (pārsvarā ledaini aukstā) šie putni pavada labi daudz laika. Pat lidojumā ūdensstrazds vienmēr turas virs tecējuma. Vēl salīdzinoši nesen skaidri nezinājām, no kurienes tieši Latvijā ierodas un kurp atkal aizceļo te ziemojošie ūdensstrazdi. Patiesie virzieni un attālumi starp ziemošanas un ligzdošanas vietām sāka atklāties 1990. gadu vidū, kad Latvijā šos putnus sāka pētīt un gredzenot. Izrādījās, ka diagonāli pretēji rudenī ierastajam DR virzienam ūdensstrazdi lido no Skandināvijas kalniem uz DA, pāri Baltijas jūrai. Taisnā gaisa līnijā tie ir līdz 1000 km tāli pārlidojumi no ligzdošanas vietām Zviedrijas un Norvēģijas kalnos. Vienmēr pārsteidzoši līdzīgos virzienos, kā pēc kompasa. Jāpiebilst, ka dažos gadījumos ūdensstrazdi pavasarī paliek Latvijā un ligzdo, taču tas ir jau cits stāsts.

Šodienas jautājumā runājām par dažādām politikas aktualitātēm, piemēram, aizvadītājām pašvaldību vēlēšanām, partiju reitingiem, cilvēku motivēšanu vakcinēties. Viesi: parlamentārieši Krišjānis Feldmans (JKP) un Edgars Tavars (ZZS).

Vakara viesi čilliņā - Edvards un Annija Kokari Sākums: 22:45 Rīga / 20:45 Londona Ciemos ir online vokālās skolas un viena no skaistākā latviešu zīmola VocalMaster.lv izveidotāji Edvards un Annija Kokari. Vadītājs: Helmuts Meškonis, HostMaria.com

Šodien raidījumā “Šodienas Jautājums” runājām par situāciju valdībā un koalīcijā. Viesi: koalīcijas politiķi Raivis Dzintars (NA), Arvils Ašeradens (JV) un Krišjānis Feldmans (JKP)

Raidījumā “Šodienas Jautājums pievērsāmies ekonomikas jautājumam gan par Covid-19 krīzes atbalstu, gan par to, cik ilgi šo atbalstu vēl varēs sniegt. Viesi: finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA).

Studijas viesi - Horens Stalbe un Artūrs Zviedris. Tika apspriesta tēma: par ko gatavs maksāt līdzjutējs - par kvalitatīvu cīņu vai par šovu? Tika apspriesti un salīdzināti tādi cīņu sporta personāži kā Maiks Taisons, Ēriks Ešs, Bobs Saps, Princis Nazīms, Kimo Leopoldo, Čārlzs Benets, Vjačeslavs Daciks, Melvins Menhofs u.c. atpazīstami cīņu sporta personāži, kuri ir spilgta personības ne tikai ringā, bet arī ārpus tā. Tikai viena atšķirība - ne visas spilgtās un skandalozās ringa personības kļuvušas par čempioniem un bijuši reāli labākie. Viesi atskatījās uz Overīma - Volkova cīņu un nedaudz padiskutēja par gaidāmo Usmana un Bērnsa titula maču.

Sestdienas rīta programmu "Atspere" kopā ar Lieni Jakovļevu vadīja teātra vēsturnieks un Eduarda Smiļģa teātra muzeja direktors  Jānis Siliņš, bet "Rīta intervijas" viešņa bija Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras vadītāja Zane Kreicberga. Sarunas centrālā tēma - jau vienpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmija skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls “Patriarha rudens", kas norisināsies no 26. septembra līdz 3. oktobrim. Tā programmas izveidē iesaistījušies radošo specializāciju LKA studenti teātra un kino profesionāļu vadībā. Aicinot kopīgi baudīt mākslas atšķirīgās izpausmes visas nedēļas garumā, festivālā tiks piedāvātas ne tikai dzirkstošas teātra klasikas interpretācijas, bet arī pavisam jauni un pārsteidzoši mākslinieciskās jaunrades darbi.  

Latvijā ik gadu atkritumos nonāk aptuveni trešdaļa saražotās pārtikas, turklāt vairāk nekā pusi no tās atkritumos izmet mājsaimniecības, tāpēc ar cieņu pret pārtiku, trešdien raidījumā par iespējām samazināt izmestās pārtikas apjomus, tostarp par pārtikas ziedošanu un citiem veidiem, kā katrs no mums var mazināt pārtikas atkritumu daudzumu. Ko darīt, lai neizmestu pārtiku, bet pabarotu arī tos, kam pietrūkst? Viesi studijā - "Zaļā Brīvība" pārstāve, projekta "Ar cieņu par pārtiku" eksperte Zane Gailīte, vides inženierzinātņu doktore, Ekodizaina kompetences centra pārstāve Jana Simanovska, Kaņepes Kultūras centra vadītājs Kaspars Kondratjuks un PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.  

Šonedēļ "Atsperē" gatavojāmies balvas "Kilograms kultūras" pasniegšanas ceremonijai, kas 15. februārī notiks Latvijas Televīzijā, bet tiešraidē būs dzirdama arī Latvijas Radio 3. "Klasika". Viesvadītāja lomā - režisors Armands Zvirbulis, kura režisētais TV seriāls "Sarkanais mežs" iekļuvis kino nominantu sarakstos, rīta intervijas viešņa - teātra kritiķe Silvija Radzobe, kuras  vadībā tapušais izdevums "100 izcili Latvijas aktieri" arī ir balvas "Kilograms kultūras" nominantu vidū. Sarunā - par aktieru atlasi grāmatai "100 izcili Latvijas aktieri" un kino vai televīzijas filmai, laikmetīgo mediju ietekmi uz dramatisko teātri un skatītāju paradumu maiņu, kā arī teātru izrāžu ierakstiem televīzijā.  

Pagājušā gada visasprātīgāk apspēlētā mūzikas instrumenta mīklu raidījumā Greizie rati meklē trīs jaunās džeza dziedātājas: Rūta Dūduma Ķirse, Arta Jēkabsone un Beāte Zviedre. Viesi min: Kristapa Stroda, Madaras Apsiņas, Katrīnes Kalniņas, Normunda Rutuļa, Sabīnes no Krakovas, Sanitas Lēpes, Edvarda Rutka, Jāņa Stafecka, Elzas Gudermanes, baušķinieka Ģirta, jūrmalnieka Riharda un Olivera Kļavas sagudrotās mīklas

Raidījumā Greizie rati iepriekšējā pusgada valodnieciskās mīklas min Latvijas Institūta darbinieki: Vita Timermane - Moora, Elīna Lūcija Rolle un Šarlote Līduma. Viesi min mīklas, kuras sagudrojuši: Liene Šmukste, Jānis Jančevics, Gunars Gūža, Lelde Priedīte, Austra Jasmīna Priedniece - Melnace, Mārīte Kabaka, Jekaterina Andrejeva, Maiga Holštroma, Kornēlija Šlāpina, Biruta Pāvilsone, Laura Mieme un Ieva Vaivode

A maior e mais agitada das maratonas majors é a de Nova Iorque, que acontece no domingo, 3 de novembro de 2019. A maratonista médica dermatologista Julana Viesi fala da emoção de estar nesta grande maratona e suas impressões a respeito dela. Ouça, curta e compartilhe!

Krustpunktā pirmdienas ir lielās intervijas dienas, kad vairāk laika iespējams veltīt sarunai ar vienu cilvēku. Viesi un tematika ir dažāda, un šoreiz uz raidījumu aicināta personība, kuru var raksturot ar vairākiem apzīmējamiem. Viņa ir māksliniece - dzejniece. Viņa ir arī ilggadēja darbiniece Iļģuciema sieviešu cietumā, tur viņa darbojas kā kapelāne. Un viņa ir arī garīdzniece, jo pavisam nesen kļuva zināms, ka viņa tiek ordinēta mācītāja amatam. Krustpunktā studijā - Rudīte Losāne

MANS PIRMAIS LIVE/TIEšRAIDE. Jolanta Priede kopā ar Slepeno viesi - Kurzemnieci.

Krustpunktā pievēršamies jautājumam par Latvijas valsts uzņēmumiem un to, kādas ir iespējas nākotnē lielo uzņēmumu akcijas tirgot fondu biržā. Vai tas ir pareizi, ka šobrīd mēs daudzus uzņēmumus pilnībā atstājam valsts kontrolē? Kāpēc valsts nav gatava ar akciju tirdzniecību piesaistīt papildu kapitālu un ļaut uzņēmumiem darboties varbūt pat efektīvāk? Viesi studijā: akciju sabiedrības “Nasdaq Riga” fondu biržas valdes priekšsēdētāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Aiga Pelane, satiksmes ministrs Tālis Linkaits un Latvijas Bankas ekonomists Egils Kaužēns.

Ar ko labāk braukt uz Daugavpili Jēkabpili vai Rēzekni? Ar vilcienu vai autobusu? Gadu gadiem Latvijā ir runāts par to, ka paralēli tiek dotēti pārvadājumi gan ar vilcieniem, gan autobusiem. Savulaik valdība pauda konkrētu apņemšanos, ka ir jāveic reformas, un Latvijā dzelzceļa pārvadājumi būšot prioritāri. Tomēr skatoties uz vecajiem pasažieru vilcieniem, nešķiet, ka šī apņemšanās jelkādā veidā tiktu realizēta. Jaunais satiksmes ministrs ir apņēmies šim jautājumam pievērsties nopietnāk. Kas turpmāk varētu mainīties sabiedriskā transporta nodrošināšanā? Diskutēsim par to Krustpunktā. Viesi studijā satiksmes ministrs Tālis Linkaits, Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš, Latvijas pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš un Pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks.

Pasaules latviešu jaunatnes seminārs “2x2” ir unikāla satikšanās telpa, kas saved kopā latviešu jauniešus no visas pasaules, zinošus un iedvesmojošus lektorus, ieviržu un projektu vadītājus, kā arī domubiedrus un tos, kuri domā atšķirīgi. Šogad vasarā seminārs “2x2” atgriežas Kanādā pēc 30 gadu prombūtnes. Kāda bijusi “2x2” vēsturiskā nozīme latvietības saglabāšanā, kā mainījusies diasporas jauniešu izpratne par Latviju un kas raksturo “2x2” kustību mūsu laikos, pārrunājam raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts. Viesi studijā: Liene Dindone, pasaules latviešu jaunatnes semināra "2x2" padomes priekssēdētāja, Āris Pūseps, pasaules latviešu jaunatnes semināra „2x2“ dalībnieks, Rozīte Katrīna Spīča, pasaules latviešu jaunatnes semināra „2x2“ dalībniece, kura pirms gada viņa  bija  Austrālijā, lai ne tikai sasildītos svelmainajā vasaras saulē, bet arī piedalīties Austrālijas 35. Jaunatnes dienās Sidnejā, un Dārta Apsīte, kura vadīs nākamo „2x2” nometni Latvijā, kas norisināsies Latgalē augustā. Sazināmies ar Aivaru Osvaldu, kurš šobrīd izzina un apkopo "2x2" vēsturi, kādreiz pats kā jaunieties bijis nometnes dalībnieks un arī septiņas gadus vadījis "2x2" nometnes. Uzklausām arī Čikāgā dzīvojošo Jāni Lazovski, kurš vadīs Kanādas “2x2” semināru 2019.gada jūnija beigās. Pasaules latviešu seminārs "2x2" Kanādā šogad notiks no 26.jūnija līdz 3.jūlijam Saulainē, netālu no Toronto. Latvieši no visas pasaules sanāks kopā izdziedāt, izdancot, izzināt, izjust un izbaudīt savu latvietību, pavadot nedēļu ar pieredzējušiem programmu vadītājiem un iedvesmojošiem dalībniekiem. Pēdējo reizi Kanādā seminārs notika 1988. gadā. Pieteikties aicināti gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošie jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam. Seminārs notiks pirms XV Dziesmu svētkiem Kanādā, kas savukārt norisināsies no 4. līdz 7. jūlijam. Bet pēc mēneša no 26. jūlija līdz 2. augustam seminārs "2x2" notiks Latvijā, Latgalē, atpūtas kompleksā "Virogna", kas atrodas 30 kilometrus no Daugavpils. Arī šim semināram aicināti gan ārzemēs, gan Latvijā dzīvojošie jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam. Dārta Apsīte šo pasākumu organizē kopā ar Mārci Benužu.

Durante o 3º Forum de Medicina Esportiva, Caminhada e Corrida de Rua, a médica dermatologista e maratonista Juliana Viesi falou sobre os cuidados que os corredores devem ter com a pele. Em entrevista, ela também comentou a respeito de sua rotina de treinos preparatórios para as maratonas.

Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna nevis par krīzēm, kariem, teroru un nāvi, bet par garīgajām vērtībām - mīlestību, saticību un, svarīgākais, mieru - meklēsim veidu, kā atkal iestatīt mūsu morālo kompasu uz Ziemeļiem. Viesi studijā: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents priesteris Andris Priede un teoloģijas un skatuves režijas studente Estere Pumpura. Eiropols jau pirms kāda laika brīdināja, ka ir liela iespēja piedzīvot teroristu uzbrukumus Eiropā Ziemassvētku laikā. Smagās automašīnas triekšana cilvēku pūlī Berlīnē un bērna-spridzinātāja aizturēšana Ludvigshafenē lielāko uzmanību šobrīd liek pievērst Vācijai. Ja pieaugušo uzbrucēju fenomenu allaž cenšas skaidrot ar kādu iekšēju vilšanos vai piepildījuma trūkumu, tad bērnu izmantošanu ir grūti aptvert. Kā izskaidrot cilvēka vēlmi ziedot savu dzīvību, lai nogalinātu citus, skaidro Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore, psiholoģe Kristiāna Lapiņa. Vēl raidījumā sekosim ielenktās Sīrijas pilsētas Alepo civiliedzīvotāju ciešanu cilvēcīgai sejai - tvitermeitenes Banas Alabedas liktenim. Pētīsim arī terorismu. Tas pēdējā laikā ir mainījies - biežāk uzbrukumus rīko vientuļnieki un bērni spridzinātāji. Aplūkosim pašas organizācijas un vientuļnieku teroristu psiholoģisko raksturojumu.  

Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns. Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.   Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit? Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks. Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””. „Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja. Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu? Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem. Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav. Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā. Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag. “Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels. Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas. Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem. Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas valdošās konservatīvās partijas "Likums un taisnīgums" sabiedrisko mediju likuma grozījumiem un izmaiņām Konstitucionālās tiesas sastāvā, kā arī noskaidrosim, kā un kāpēc norisinās Eiropas institūciju vēršanās pret Polijas valdību un tās lēmumiem. Viesi studijā: Baltijas mediju izcilības centra izpilddirektore Rita Ruduša un Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks. Rubrikā "Komentārs": LU Juridiskās fakultātes asociētā profesora Artūra Kuča komentārs par Dānijas parlamenta tikko pieņemto pretrunīgo likumu, kas paredz bēgļu vērtslietu un naudas daļēju konfiskāciju, lai finansētu bēgļu uzņemšanu. Vai solis sperts, lai segtu izmitināšanas un uzturēšanas izdevumus, vai, lai mazinātu patvēruma meklētāju pieplūdumu? Eiropas Savienības tiesiskuma mehānisms: Polijas gadījums Janvāra vidū Eiropas Komisija paziņoja, ja tā konstatēs, ka jaunie Polijas likumi rada nopietnus draudus likuma varai, tā var ierosināt procedūras, ko paredz 2014. gadā ieviestais “tiesiskuma” mehānisms gadījumiem, kad Eiropas Savienībā pārkāpts tiesiskums. Ja Varšava ignorēs Briseles ieteikumus, tas teorētiski var novest pie Polijas balsstiesību apturēšanas Eiropas Savienībā, ko paredz ES līguma 7. pants. EK prezidents Žans Klods Junkers, viesojoties Amsterdamā par godu Nīderlandes ES prezidentūras sākumam,  norādījis, ka “mēs esam procedūras sākumā,” un piebildis, ka nevēlas izteikties par “turpmākām konsekvencēm,” ko paredz līguma 7. pants. Junkers arī atzinis, ka visu var atrisināt pārrunu ceļā ar Varšavu – “Nedramatizēsim! [..] Mēs Polijai neuzbrūkam”. Pērn oktobrī notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātā Polijā pēc astoņu gadu pārtraukuma pie varas atgriezās labēji konservatīvā partija „Likums un taisnīgums”, kas spēja iegūt absolūto vairākumu parlamentā. Politikas analītiķi spriež, ka premjere Beāta Šidlo un viņas izveidotais ministru kabinets, un arī pagājušā gada maijā par prezidentu ievēlētais Andžejs Duda – ir figūras uz  politiskās skatuves, ko no savām “ēnas” pozīcijām vada bijušais premjerministrs Jaroslavs Kačinskis. Tikmēr jaunā Polijas valdība solījusies vairāk uzmanības pievērst nacionālajām interesēm, ģimenes un citām konservatīvajām vērtībām, kuras mūsdienu Eiropā vairs netiek uzskatītas par prioritāti. Bet mediji Eiropā ziņoja, ka savu darbību jaunā valdība uzsākusi ar vairākiem lēmumiem, kas izraisījuši asu reakciju ES struktūrās. Runa ir par diviem jauniem pretrunīgiem likumiem – viens par Polijas konstitucionālās tiesas reformu un otrs par sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzību.  

Saūda Arābija, kur iedzīvotāju vairākums ir sunnīti, un Irāna, kur iedzīvotāju vairākums ir šiīti, atbalsta konkurējošos spēkus Sīrijas un Jemenas konfliktos, un attiecības abu valstu starpā pēdējā laikā ļoti pasliktinājušās. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim sunnītu un šiītu vēsturisko un teoloģisko dalījumu, kā arī spriedīsim, kāpēc un kā tas šodien vēl aizvien mūs ietekmē. Viesi studijā: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs, priesteris un profesors Andris Priede un ārsts, Saeimas deputāts Hosams Abu Meri, kura dzimtā zeme ir Libāna. Attēlā: Saūda Arābijas kroņprincis un aizsardzības ministrs Mohammads bin Salmans al Saūds. Rubrika "Komentārs - prognoze". ANO bēgļu aģentūras konsultants Didzis Melbiksis komentē simbolisko nozīmi tam, ka ceļotāji uz Ēresundas tilta starp Zviedriju Dāniju tikšot pakļauti robežu kontrolei un pasu pārbaudei. Vai tas ir solis migrācijas ierobežošanai vai politisks žests populāriem radikāļiem?  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriežam par to, ko 2015. gads atstājis mums "bagāžā". Ar kādiem notikumiem "ceļa somā" speram soli jaunajā gadā, kādu attīstību varam gaidīt un kādi notikumu pavērsieni mums vēl priekša 2016.gadā. Viesi studijā: portāla "Delfi" žurnalists politologs Filips Lastovskis un "Latvijas Avīzes" ārzemju ziņu redaktors Valdis Bērziņš. Sižetā - par gaidāmajām 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām. Pēc Donalda Trampa efekta un republikāņu kandidātu centieniem vienam otru pārspēt iekšpolitikas pārmērības, un demokrātu kandidātes Hilarijas Klintones šķietami nesatricināmās pārliecības par uzvaru, Eiropā un citur pasaulē cilvēki visdrīzāk cenšas izprast, kādas izmaiņas gaidāmas ASV ārpolitikā šī gada nogalē un kā tas varētu ietekmēt pasaules notikumus. Pašlaik, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām atlikušais laiks mērāms vairs tikai mēnešos, turpinās aktīva priekšvēlēšanu kampaņa. Saskaņā ar likumu, esošais ASV prezidents Baraks Obama nevar tikt izvirzīts trešajam termiņam, taču prezidenta amatam ir iezīmējušies divi spilgti kandidāti – no republikāņiem ASV nekustamo īpašumu magnāts Donalds Tramps un no demokrātiem bijusī valsts sekretāre Hilarija Klintone. Tiek piesauktas arī bijušā ASV Floridas štata gubernatora Džeba Buša, ASV republikāņu senatora Marko Rubio un dažu citu kandidatūras. Savukārt ASV politikas vērotāji prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu salīdzina gan ar sporta sacensībām, gan realitātes šovu, kur milzīga nozīme naudai un spējai nopirkt atpazīstamību. Tiek uzsvērta arī mediju lielā loma, ar kuru līdzdalību šis notikums tiekot pārvērsts par ceļojošo realitātes šovu, jo ir cilvēki, kas visu šo notikumu izmanto tikai lai vairotu savu popularitāti. Tikmēr Baraks Obama, kā uzskata analītiķi, ir krietni atslābinājies, gaidot savas prezidentūras termiņa beigas un maz interesējas par starptautisko politiku, atvēlot cīņu par Amerikas atgriešanos globālās līderes statusā nākamajam prezidentam.

Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.   Parīze – Rīga – Parīze Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā. Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides. Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta." Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauna laikmeta iestāšanos Eiropā. Ja vēl nesen eiropieši varēja šausmināties par kaimiņos notiekošo tikai tad, kad ieskatījās mediju ziņās, šobrīd skaidrs, ka dzīvojām laikā, kad ārpolitika kļuvusi par iekšpolitiku, un tas, kas notiek aiz mūsu robežām, ir lielākā mērā arī mūsu darīšana. Viesi studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks Kārlis Bukovskis. Rubrikā "Viedokļi": Par spīti ilgstoši skandinātajam, ka nākamos piecus gadus Eiropas Savienība netiks paplašināta, Sīrijas konflikta eskalācija un pastiprināta Krievijas klātbūtne Balkānos likusi ES dot mājienus Serbijai un Turcijai par iespējamu drīzu pievienošanos Eiropas valstu klubam. Vēl tikai pirms gada Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicināja ieturēt pauzi jaunu dalībvalstu uzņemšanā, taču jaunākā bēgļu krīze un Krievijas loma Balkānos ir mudinājusi ES plānus mainīt. Lai gan tuvākajā nākotnē ne Turcija, ne arī Serbija Eiropas Savienībai vēl nepievienosies, Briselē cer, ka formālas sarunas ar abām dalībvalstīm palīdzēs apkarot arvien pieaugošo migrācijas krīzi. Serbija ir viena no tranzītvalstīm tā dēvētajā Balkānu maršrutā, pa kuru šogad simtiem tūkstoši nelegālo imigrantu cenšas sasniegt ES rietumvalstis. Savukārt Turcija pirms trim nedēļām  piekrita palīdzēt Eiropas Savienībai tikt galā ar migrāciju, lai bēgļi nedotos uz Eiropu, apmaiņā pret jaunām sarunām par pievienošanos blokam. Līdz šim ES ar Turciju ir atvērusi mazāk par pusi no sarunu sadaļām. Tagad nolemts apspriest arī sadarbību ar Eiropu ekonomiskās un monetārās politikas jomā. Gads iezīmējis pagrieziena punktu - ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku Pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociālajos tīklos parādījās vairākas kolāžas, kurās jokoja par pasaules ietekmīgo valstu līderu savstarpējo komunikāciju. Viens joks bija veltīts ASV un Krievijas prezidentiem. Baraks Obama vaicā Vladimiram Putinam, vai taisnība, ka viņa lidmašīna pārkāpusi Turcijas gaisa telpu. Putins atbild apstiprinoši un Obama viņam vaicā – kāpēc Tu tā darīji? Uz to Putins atbild, domāju, ka Erdogans tāds pats kā ES un ASV, tikai runā, bet neko nedara. Tieši tāds runāšanas un it kā darīšanas gads ir pagājis Eiropai. Gada sākumā visa jezga ap Grexit un Brexit nespēja ārpus sankciju rāmjiem izdomāt kā kopējiem spēkiem vērsties pret Krieviju par karu Ukrainā. Eiropas lielākā problēma ir bijusi vienmēr un visur klātesošā nespēja uzņemties aktīvu rīcību. Vēsturiski tā ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm. Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu. Un lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā kā aizsargāt savas robežas.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis. Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES. “Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu. Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās. Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet  Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt  tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu. Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu  radikalizācijas iemesliem? Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas  tikai  dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?” Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”. Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā noskaidrosim, vai šī brīža migrācijas krīze cēlusi gaismā dziļāk iesakņojušos Eiropas Savienības politisko krīzi un vai tiešām dalībvalstis un politiķi ir gatavi riskēt ar Savienības iziršanu vai tās neatgriezeniskām izmaiņām? Viesi studijā: domnīcas „Providus” direktore Dace Akule un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis. Rubrikā "Viedokļi". Katalonijas pirmstermiņa reģionālās vēlēšanas, kas norit 27. septembrī, tiek sludinātas kā neatkarības referendums. Madride uzskata, ka tas ir pret Spānijas satversmi. Kam ir izdevīga neatkarība, ja jau puse katalāņu ir pret to? Vai Katalonijas un Spānijas konflikts būs nākamā problēma, kas sagādās galvassāpes Eiropas Savienībai? Darba roku trūkums Eiropā. Risinājums - bēgļi Bēgļi, imigranti, patvēruma meklētāji, katrs ieceļotājus Eiropā sauc citādi. Dēvēta kā lielākā krīze Eiropas Savienībā, šī cilvēku masa, kas ieplūst vecajā kontinentā, likusi apšaubīt pat Eiropas vienotības ideju. Tūkstošiem cilvēku, laivās cenšas nokļūt Eiropā, kas viņiem ir labklājības, miera un izaugsmes garants. Liels ir strīds starp ES dalībvalstīm, kā dalīt šos iebraucējus, jo skaidrs, ka Grieķijai vai Itālijai, kur bēgļi vispirms nokļūst, nav jārisina visa kontinenta problēmas. Kamēr nacionālie politiķi kliedz par eiropiešu identitātes zaudēšanu, pragmatiskie vācieši jau atklāti pateikuši, labprāt paņems pie sevis 800 tūkstošus imigrantu, jo imigrācija vienmēr palīdz attīstīt tautsaimniecību. Vai darba spēka trūkums Eiropā tiešām ir tik liels? To kādā diskusijā, veiksmīgi atbildēja laikraksta „The Economist” starptautisko ziņu redaktore Helēna Džoisa. "Tas jau ir gadiem zināms, ka Eiropa noveco. Vairākas Eiropas valstis nespēj sevi atražot. Tajā pašā laikā, turpina eksistēt utopija, kas balstīta uz augsto labklājību, pensijām un sociālajām garantijām, kuras patiesībā ir sasolītas nepamatoti. Jaunieši nespēj sastrādāt šīs garantijas. Tāpēc mūsu sākuma punkts varētu būt imigrācija. Šobrīd šie iebraucēji ir ieslēgti milzīgās bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, kas nozīmē, ka viņu darba potenciāls netiek izmantots. Viņi tajās nometnēs nekā nedara. Ja mēs ļaujam viņiem nonākt stabilās valstīs ar stabilu un efektīvu likuma varu, tad viņi jau var darīt ļoti daudz ko un tādā veidā mēs dodam labumu visiem. Pētījumi, kas veikti vairākās Eiropas valstīs apliecina, ka imigranti tautsaimniecībai vairāk dod un mazāk ņem. Ja, piemēram, mēs viņus ielaižam valstī, bet neļaujam strādāt, viņi neasimilējas. Savukārt ja viņi strādā, viņiem ir motivācija. Turklāt, lielākoties viņi ir pieauguši cilvēki un ir gatavi sākt strādāt nekavējoties. Mēs neesam maksājuši par viņu piedzimšanu un neesam garantējuši viņu audzināšanu bērnībā. Te viņi ir – gatavs darbaspēks. Imigranti varētu palīdzēt sastrādāt tās pensijas, kuras mēs paši nespējam. Turklāt, ņemiet vērā, šie cilvēki ir ļoti motivēti. Tāpat vien viņi neriskē un nekāpj laivā, lai nokļūtu no Lībijas Grieķijā. Viņu motivācija ir ļoti stipra," vērtē 'Džoisa. Latvija arī ir satraukusies par pāris simtiem bēgļu, kas varētu nonākt pie mums vēlā rudenī vai ziemā. Akadēmiķe Raita Karnīte arī skaidro iespēju, šos cilvēkus izmantot kā darba spēku. "Man ir tāda nojausma, ka lielākā daļa patvēruma meklētāju ir nolemti kā papildus darba spēks. Ir pētījumi, kas parāda, ka imigrācija labvēlīgi ietekmē situāciju tādās valstīs, kas ir dārgas vai kurām trūkst darba roku. Tos cilvēkus, kas ieplūdīs Latvijā, varētu izmantot kā darba spēku, bet es esmu diezgan pesimistiski noskaņota šī jautājumā risināšanā. Tā nevarība, kā tas tiek darīts, ir šokējoša. Mums jāsaprot, šie cilvēki dzīvos šeit, tāpēc, jo ātrāk mēs viņus integrēsim, jo ātrāk sapratīsim, kā šos cilvēkus pievienot mūsu sabiedrībai, jo labāk," atzīst Karnīte.

Latvijas dalība Eiropas kosmosa aģentūrā neaprobežojas tikai ar specifiskiem pētījumiem bez praktiska pielietojuma. Dalība aģentūrā var ne tikai attīstīt tehnoloģijas, kas atvieglos cilvēces ikdienu, bet tā arī stiprinās Latvijas ekonomikas vidi. Ko latvieši meklē kosmosā un kāpēc mums ir svarīga piedalīties Eiropas kosmosa programmā? Viesi studijā: futūrists, kosmosa uzņēmējdarbības stratēģis un Rīgas Fotonikas centra konsultants Vidvuds Beldavs un uzņēmējs, konsultants, pasniedzējs, latviešu „marsietis” un bērnu zinātkāres centra "Z(in)oo" izveidotājs Pauls Irbins. Eiropas Savienība kosmosā Brisele, 2011. gada 21. oktobris. Tiek izplatīta šāda ziņa – “šodien Eiropa sper nozīmīgu soli savā vēsturē, plkst. 12:30 pēc Viduseiropas laika no Kourou Francijas Gviānā tiek palaisti pirmie divi Galileo satelīti. Ar “Soyuz” kosmisko nesējraķeti tiem jāsasniedz orbīta 23 000 kilometru augstumā. Eiropa ir vēl vienu soli tuvāk viedai satelītnavigācijas sistēmai, kura lielā mērā ietekmēs mūsu ekonomiku un ikdienas dzīvi. Eiropas rūpniecība jau gatavojas, lai varētu izmantot Galileo programmu un sniegt uzņēmumiem un pilsoņiem tiešu pieeju satelītnavigācijas signālam no Eiropas”. Tābrīža Eiropas Savienības rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs Antonio Tajāni, skaidroja sasnieguma nozīmību: „Patlaban mēs stiprinām dialogu starp galvenajiem dalībniekiem rūpniecībā, Eiropas Kosmosa Aģentūru un Eiropas Komisiju. Galileo un Copernicus programmu panākumi ir atkarīgi no saistībām un atbalsta kosmosa nozarei un EKA. Kosmoss un satelītnavigācija, kas ir izveidota Eiropā, ir ieejas mūsu stratēģijās, lai no jauna industrelizētu Eiropas Savienību. Vissvarīgākais ir tas, ka tie pavērs jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kas Eiropai ir ļoti nepieciešamas”. Šodien pētnieki akcentē, ka daudzas ikdienas norises, piemēram, telekomunikācijas, televīzija, laika prognozēšana, pasaules finanšu sistēmas, arī pilsētu plānošana, dabas aizsardzība, lauksaimniecība un mežsaimniecība, veselības aprūpe, katastrofu pārvaldība, transporta nozare, tūrisms un daudzas citas – ir atkarīgas no kosmiskajām sistēmām vai kosmosa tehnoloģijām. Tomēr kosmosa projektu milzīgā mēroga dēļ lielākajai daļai valstu tie nemaz nav pa spēkam katrai pašai. Tāpēc Eiropas valstis ir apvienojušas tehniskos un finanšu resursus, lai kosmosa politiku veidotu ar Eiropas Komisijas starpniecību, proti, sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru. Šogad janvāri arī Latvija parakstīja sadarbības hartu ar EKA. Parīzē parakstot ES valsts plāna hartu, Latvijas valdība nākamo piecu gadu laikā apņēmusies īstenot Latvijai un EKA nozīmīgus un inovatīvus projektus saskaņā ar Aģentūras programmatiskajām nostādnēm. Latvijas IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākais referents Kaspars Karolis stāsta, ka mūsu valsts ieguldījums EKA šo projektu realizācijā būs aptuveni septiņi miljoni eiro, no kuriem apmēram 90% tiks atgriezti atpakaļ izglītības, zinātnes vai tehnoloģisku projektu veidā. Savukārt Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta „Ventspils Starptautiskais radio astronomijas centrs” direktors Valdis Avotiņš norāda, ka šī ir vērtīga iespēja ne tikai Latvijas zinātniekiem un uzņēmējiem, bet arī būtisks ieguvums vietējiem lauksaimniekiem. Lai saprastu, kuras jomas Latvijas tautsaimniecībā vēl bez lauksaimniecības būtu tās, kur kosmosa izpētes rezultātā būtu vērtīgi ieguvumi un kādi satelīttehnoloģiju pakalpojumi nepieciešami, Izglītības un zinātnes ministrija pulcēs kopā gan tos, kas varētu būt potenciālie gala produkta lietotāji – aģentūras, valsts kapitālsabiedrības, gan iespējamos projektu īstenotājus un arī zinātniekus. Turklāt Latvija jau tagad ir parādījusi, ka mums ir institūti, uzņēmumi un arī cilvēki, kas lieliski atbilst EKA ekselences prasībām. Rubrikā "Viedokļi": Par to, vai Eiropas valstis tiešām pildīs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera priekšlikumus par bēgļu sadali, viedokļi dalās. Eiropas bēgļu krīze ir sasniegusi bezprecedenta apmērus, taču līdz šim ne visas ES valstis ir bijušas atsaucīgas. Nenosaucot konkrētas valstis, uzrunā Eiropas Parlamentā Junkers uzsvēra, ka dažas valstis neizrāda nekādu vēlmi dot savu pienesumu, lai bēgļu uzņemšana notiktu „sistēmiski korekti”. Saskaņā ar viņa priekšlikumu, dalībvalstīm papildus 40 tūkstošiem bēgļu, kurus tās jau iepriekš tika aicinātas izmitināt, turpmāk būs jāuzņem vēl 120 tūkstoši, turklāt obligātā kārtā. Bēgļu krīze ir izgaismojusi domstarpības starp Eiropas Komisiju un ES dalībvalstīm. Dažas valstis izmanto esošo krīzi, lai pārdefinētu savas pozīcijas savienībā: atprasītu no Briseles atpakaļ tiesības un nomierinātu pieaugošo nacionālisma noskaņojumu pašu mājās.  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par komunikācijas nozīmi globālajā sabiedrībā un aktuālo konfliktu jaunajiem draudiem un izaicinājumiem. Mūsdienās starptautisko konfliktu būtība ir mainījusies, informācija un komunikācija ir kļuvusi par neatņemamu karošanas sastāvdaļu. Noskaidrosim, kas ir stratēģiskā komunikācija, kādi ir tās pamatprincipi un kā var stiprināt NATO un mūsu aizsardzības spējas informācijas laikmetā. Viesi studijā: NATO Stratēģiskās komunikācija izcilības centra direktors Jānis Sārts un žurnāla „Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš. Stratēģiskā komunikācija Starp Krieviju un Rietumvalstīm šobrīd pilnā sparā rit informatīvais karš. Esam jau pieraduši dzirdēt dažādas versijas par to, kā mūsdienās ir mainījušies draudi un kā attiecīgi ir mainījusies arī atsevišķu valstu stratēģija savu mērķu sasniegšanai. Kad runājam par stratēģiju, tad ļoti bieži izmanto jēdzienu “stratēģiska komunikācija”, bet ko gan tā īsti nozīmē? Stratēģiskā komunikācija nav negatīvas nokrāsas jēdziens. Piemēram, tā var piemist kādam privātam uzņēmumam, kura vadība domā kā mērķtiecīgi uzrunāt sava uzņēmuma mērķauditoriju. Savukārt, valstu līmenī stratēģiskā komunikācija ir ļoti tuva tādiem jēdzieniem, kā “publiskā diplomātija” vai “uztveres menedžments”. Tā ir mērķtiecīga informatīva kampaņa vai uzvedība, lai censtos uzrunāt cilvēku prātus, kas patiesībā nozīmē sasniegt politiskos mērķus. "Lielos vilcienos ir divi varianti: vai nu ir fiziska ietekmēšana ar militāru spēku un vardarbības pielietojumu valsts iekšienē, vai arī ir pārliecināšana. Un pēdējo desmitgažu pieredze liecina, mērķus vienkāršāk sasniegt ir ar pārliecināšanu. Turklāt, tas ne tikai attiecas uz militāro jomu, bet arī uz iekšpolitiku un ārpolitiku. Savukārt, otrs vārds “stratēģiskā” attiecas uz to, ka, ņemot vērā informatīvās dimensijas nozīmi, komunikācija nav kaut kāda atbalsta funkcija, bet tā ir stratēģiskās vadības instruments. Komunikāciju plāno stratēģiskā līmenī, līdztekus visām citām darbībām. Un vēl viena nianse, kas jāpatur prātā, šajā piesātinātajā mediju vidē, komunikācija ir ne tikai vārdi, bet arī darbi. Līdz ar to, katra darbība, ko mēs veicam, ir komunikācija," skaidro Nacionālas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa skaidro, kā tad valstis var censties sasniegt savus mērķus. Rubrika „Viedokļi”. Grieķijas premjers Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs 20. augusta vakarā paziņoja par savu atkāpšanos no amata. Valstī notiks ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Vai Grieķijā gaidāma parlamentārā krīze? Grieķijas premjera Alekša Cipra paziņojums par atkāpšanos no valdības vadītāja amata nebija negaidīts. Jau vairākas nedēļas tika runāts par to, ka Ciprs varētu atkāpties uzreiz pēc tam, kad tiks apstiprināta trešā finanšu palīdzības programma Grieķijai 86 miljardu eiro apmērā. Galvenokārt tādēļ, ka gan sabiedrībā, gan pašā Sirizas partijā valdīja liela nevienprātība par reformu plānu. To apstiprināja pirms trim nedēļām, taču pašā partijā tas izraisīja dumpi. Lai gan daži bažījas, ka jaunās vēlēšanas tā nestabilo valsti ievedīs jaunā haosā - tā kā nauda jau ir sākusi ieplūst valsts kasē - lielākā daļa ekonomistu, kā arī Briseles amatpersonas uzskata, ka Cipra atkāpšanās un tam sekojošās vēlēšanas ekonomiku neiedragās.

Kamēr Eiropa runā par miljardiem, procentiem un parādu atmaksas termiņiem, raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” skaidrojam, kā parādu krīzi uztver paši Grieķijas iedzīvotāji. Kā par valdības solījumiem kreditoriem izsakās grieķu ģimenes, uzņēmēji un pensionāri? Tā kā Grieķijai tūrisms nodrošina 17% no iekšzemes kopprodukta  un it īpaši Grieķijas salās tūrisms ir galvenais ienākumu avots un nodarbinātības veids, raidījumā vērtējam arī uz šīs kopsakarības un spriežam, kā šībrīža parādu krīze un solītās reformas ietekmēs Grieķijas tūrisma industriju un nodarbinātību valstī. Viesi studijā – ekonomiste Raita Karnīte un tūrisma aģentūras „Impro” tūristu grupu vadītāja Anda Vīksna. Ir pagājis vairāk nekā mēnesis kopš Grieķijas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai paustu savu attieksmi pret starptautisko aizdevēju prasībām. Vairākums pateica nē, un cerēja, ka ambiciozais Grieķijas valdības vadītājs Aleksis Ciprs spēs izmantot spēcīgo grieķu tautas mandātu, lai salauztu aizdevēju pretestību Grieķijas idejām, kā risināt tās parādu krīzi. Iespējams, ka Grieķijas krīzei ir simt un viens risinājums, bet sabiedrībai politiskā ziņā ir divas alternatīvas – pirmā ļauj sist uz pleca jaunajam valdības vadītājam un teikt, ka viņam tiešām rūp Grieķijas liktenis, otra - lamāt radikālo „Syrizu” visbriesmīgākajos vārdos un atzīt, ka populisti nekā nav panākuši, tikai sarežģījuši situāciju. Grieķijas galvenais tautsaimniecības pamatakmens ir tūrisms. Kādas Krētas viesnīcas saimnieks, vaicāts, vai viņš izjūt ceļotāju kritumu, smejoties atzīst tieši pretējo. Viņa viesnīca ir tik noslogota, kā vēl nekad. Nedēļas nogales rezervētas kāzām, kuras piesaista lielu viesu skaitu, bet darba dienās numuriņus aizņem gan regulārie ceļotāji, gan tie, kas izvēlas viņa viesnīcu no booking.com. Krīze, pēc viņa paša vārdiem, ir lielākais viesnīcas izrāviens. To, ka parasto cilvēku vidū nav satraukuma, atzīst arī Nikos Sideris. Viņš strādā vienā no mazajām Atēnu pilsētas pašvaldības vienībām. Jā, daudz cilvēku nāk uz pašvaldību pēc palīdzības, bet pagaidām, visiem arī izdevies to atrast. Rubrikā „Viedokļi” - Nīderlandes Drošības padome, kas vada pērn notriektās MH17 lidmašīnas izmeklēšanu, starp atlūzām atraduši fragmentus, kas varētu būt no raķešu sistēmas „BUK”. Vai šīs atklājums sniegs vairāk informācijas par vainīgajiem Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanā?  

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par bēgļu jautājumu Eiropas Savienībā. Sīrijas un Ziemeļāfrikas asiņaino konfliktu dēļ cilvēki pamet savas mājas un dodas meklēt patvērumu uz Eiropas Savienību. Eiropieši šausminās par bojāgājušiem, tomēr nevēlas likties zinis par izdzīvojušajiem. Tālab apspriedīsim šķietamo iecietības zudumu un pieaugošo noniecinošo stereotipu piesaukšanu Eiropas valstu medijos, interneta komentāros un politiskajā dialogā. Viesi studijā: Latvijas Universitātes profesore, ētikas, filozofijas vēstures, komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane un teologs, mācītājs, “Zvannieku” mājas bērnu un ģimeņu aprūpes centra dibinātājs Juris Cālītis. Emocijas pāri racionālajam: bēgļi un Eiropas Savienība Ir izskanējis milzums dažādu viedokļu dažādos līmeņos un diskusiju platformās kopš  Eiropas Komisija (EK) ierosināja Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm obligātu kvotu sistēmu nelegālo migrantu uzņemšanai, kuri ierodas Eiropā pāri Vidusjūrai. EK prezidents Žans Klods Junkers ierosināja „obligātu migrantu kvotu sistēmu”, saskaņā ar kuru ES 28 dalībvalstīm būs jāsadala atbildība par nelegālajiem migrantiem ārkārtas situācijās. Jautājums aktualizējās pēc tam, kad aprīlī simtiem cilvēku aizgāja bojā kuģa katastrofā Vidusjūrā, nelegālajiem migrantiem ar nedrošiem kuģiem dodoties no Āfrikas uz Eiropu. Pēdējos mēnešos visa ES ir bijusi iesaistīta dilemmā - uzņemt vai neuzņemt bēgļus. Nu ir skaidrs, ka bēgļi ir jāuzņem, un atkal jaunas raizes – kā to darīt? Bet vēl iepriekš Junkers, lai aktivizētu procesus, vērsās pie ES līderu sirdsapziņām, sakot "aptuveni 25 tūkstoši cilvēku pēdējo 15 gadu laikā Vidusjūrā ir zaudējuši dzīvību.  Eiropadomei jātiek galā ar bēgļu krīzi.  Nepietiek tikai ar to, ka naktī raudam pie TV ekrāniem, kad cilvēki noslīkst jūrā, un nākamajā rītā Padome rīko piemiņas klusuma minūtes. Komisijas uzdevums ir izveidot plānu”. Patvēruma meklētāji, bēgļi, migranti, ekonomiskie emigranti, baltie cilvēki, melnie cilvēki, viņi, tie, citi. Visdažādākajos veidos tiek dēvēti ļaudis, kuri pārvietojas starp dažādām valstīm, robežām, uzskatiem, tradīcijām, ambīcijām, aizspriedumiem, stereotipiem. Pastāv uzskats, ka jēdzieni migrants un bēglis ir jānošķir un jāskata atsevišķi, vienlaikus tiek norādīts arī, ka jēdzienus nošķirt nevajag, jo bēgt no bada nāves ir līdzvērtīgi, piemēram, bēgšanai no nāves draudiem kara apstākļos. Šis ir tikai viens no retajiem un iespējams mazāk strīdīgajiem diskusiju tematiem. Rubrika "Viedokļi". Pastiprinātu kurdu un Islāma valsts uzbrukumu pierobežā dēļ, Turcija sasauc ārkārtas NATO sanāksmi. Turcija ir izvērsusi koordinētus gaisa uzlidojumus gan pret separātiskās Kurdistānas Strādnieku partijas pozīcijām Irākā, gan arī pret Islāma valsts kaujiniekiem Sīrijā. Lai gan Turcijas premjers to ir nosaucis par sinhronizētu cīņu pret terorismu – uzlidojumi kurdiem līdz šim bijuši daudzkārt smagāki, nekā cīņa pret Islāma valsti. Turcijas kurdu atbalstošās opozīcijas līderis līdz ar to ir paudis aizdomas, ka patiesais abu uzlidojumu iemesls ir kurdu pašnoteikšanās atbīdīšana otrajā plānā. Kā intervijā raidsabiedrībai "Reuters" skaidro Selaitīns Demirtas - viņaprāt karš pret islāma valsti līdz ar to ir tikai aizsegs. Demirtas skaidro, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir sācis karu, lai diskreditētu kurdu kustību pirms iespējamām atkārtotām vēlēšanām. Pēc pagājušajā mēnesī notikušajām vēlēšanām Erdogana pārstāvētā valdošā Taisnīguma un attīstības partija šobrīd meklē koalīcijas partnerus, taču ja tas neizdosies – Erdogans varētu sasaukt ārkārtas vēlēšanas. Kā skaidro Selaitīns Demirtas – līdz ar to vadošā partija tagad atriebjas par vairākuma zaudēšanu. Rietumu sabiedrotie, ieskaitot NATO un ASV, ir pauduši atbalstu Turcijas sāktajām kampaņām, taču citi ir brīdinājuši nesagraut gadiem tik grūti kopto mieru ar kurdiem. Iebildumus pret kampaņu ir paudis arī pārstāvis Turcijas demokrātiskās partijas pārstāvis Eiropā Doru Ejups: „Turcijas amatpersonas skaidro ka tās ir izvērsušas karu pret islāmistiem un kurdistānas strādnieku partiju, bet realitātē tas ko redzam ir kara sekas, uzlidojumi un viss tas ir īsts karš pret kurdu tautu. No vienas puses ir daudzskaitlīgie aresti, īpaši kurdu aktīvistu vidū un no otras – reģionu tagad bombardē” Ankaru neapmierina arī kurdu panākumi Sīrijā. Pateicoties Amerikāņu gaisa uzlidojumiem – kurdi uz šo brīdi kontrolē aptuveni pusi no Sīrijas 900 kilometru garās robežas ar Turciju. Erdogans un viņa partija bažījas, ka šie panākumi iedvesmos Turcijas pašmāju kurdu minoritāti un Kurdistānas Strādnieku partiju ko gan Turcija, gan Eiropa ir atzinušas par teroristu organizāciju.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas embargo pagarināšanu un situāciju, ka dažas Latvijas tautsaimniecības nozares spējušas pārvarēt embargo sekas, pārorientējoties jauniem eksporta tirgiem. Noskaidrosim, kādi jauni noieta tirgi iecerēti Eiropas valstīm, lai kompensētu Krievijas ekonomiskā konfliktā dēļ radušos zaudējumus. Viesi studijā: Ekonomikas Ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs un Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane. Ekonomiskais karš Runas par iesaldēto konfliktu Ukrainā, Krievijas iegrožošana un sankcijas, kas sāp kā austrumos, tā rietumos, tie ir ļoti bieži dzirdēti teicieni. Loģisks jautājums, vai tam kādreiz pienāks beigas? Kādreiz jā, bet šobrīd vēl ne. Ekonomiskais karš starp Eiropu un Krieviju turpinās, jo salīdzinoši nesen, Eiropas Savienības valstis pagarināja jau ieviestos apgrūtinājumus tirdzniecībai ar Krieviju vēl par sešiem mēnešiem. Eiropa liegs Krievija tirdzniecības iespējas līdz nākamā gada 1. janvārim, uz ko Krievija atbildēja ar sankcijām gada garumā. Tā teikt, mēs tāpat varam vairāk un augstāk nekā jūs. Krievijas prezidents vienā no savām uzrunām, kā jau ierasts, atbildību par notiekošu uzvēla tiem, kas ir aiz Krievijas robežām un grib tai nodarīt pāri. Krievijas Domes deputāts Andrejs Krutovs aicināja Krievijas prezidentu apsvērt iespēju atcelt sankcijas vismaz pret krīzē nomocīto Grieķiju. Viņaprāt, šādā veidā tiktu dots pozitīvs signāls tām Eiropas Savienības valstīm, kuras vēlas sadarboties ar Krieviju. Nav nekāds noslēpums, ir vairākas ES dalībvalstis, kurām nepatīk naidošanās ar Krieviju, jo ir iespējas iegūt finansiālu labumu no šīs valsts. Bet pašā Krievijā ir tikai saprotama politika, kas vērsta uz Eiropas šķelšanu. Rubrikā "Viedokļi" turpinot bēgļu tēmu. Vācija nolēmusi pieņemt jaunus bēgļus, bet vienlaikus arī izveidot īpašas imigrantu deportācijas nometnes. Lai gan palīdzības sniegšana imigrantiem joprojām tiek saukta par vienu no Eiropas Savienības galvenajām prioritātēm, dalībvalstis ar vien aktīvāk sāk izrādīt pretestību bēgļu uzņemšanai. Nepaiet ne diena, kad nenotiktu uzbrukums patvēruma meklētāju mītnēm, bet Eiropas Savienības tieslietu un iekšlietu ministri sanāksmē Briselē nespēja vienoties par 40 tūkstošiem imigrantu pārvietošanu ES teritorijā. No Eiropas valstīm, kurās bēgļi ierodas, pirmām kārtām, plāns paredz tos pārvietot uz citām valstīm. Valstis paziņojušas, ka grib uzņemt mazāk bēgļu - vien 32  tūkstošus imigrantu nevis 40 līdz 60 tūkstošus, kā tika norādīts iepriekš. ES migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopuls uzskata, ka  valstīm ir jāpilda pagājušajā mēnesī Eiropas Komisijā solītais par 40 tūkstošu cilvēku izvietošanu. Latvija sanāksmē paziņojusi, ka paliks pie savām pozīcijām un uzņems tikai 250 bēgļus. Domājams, ka pirmie bēgļi Latviju sasniegs janvārī. Kāds Eiropā būs noskaņojums pret bēgļiem tad, patlaban ir grūti prognozēt, bet jau iezīmējas aina, ka arvien pieaug neapmierinātība pret imigrantu ieceļošanu. Saskaņā ar Vācijas valdības datiem šī gada pirmajos sešos mēnešos valstī reģistrēti 150 apzinātas dedzināšanas gadījumi vai cita veida uzbrukumi patvēruma meklētāju mītnēm. Pērn visa gada garumā tika reģistrēti 170 šāda veida vandalisma akti. Komentējot uzbrukumu skaita dubultošanos Vācijas tieslietu ministrs Heiko Māss sacīja, ka izjūt kaunu par naidīgumu pret ārvalstniekiem Vācijas ielās. Uzbrukumi bieži vien seko vietējo iedzīvotāju protestiem pret jaunu mītņu iekārtošanu, pirms vēl ieradušies tajās izvietojamie bēgļi. Šie incidenti izraisījuši spriedzi arī pašu vietējo kopienu iekšienē, jo daļa vāciešu pauž atbalstu patvēruma meklētājiem. Tomēr Māss intervijā laikrakstam „Bild” arī apgalvojis, ka līdztekus vardarbībai novērota arī  līdzjūtību pret bēgļiem. Arī kāda aprīļa beigās veikta aptauja liecina, ka puse vāciešu vēlas, lai valsts uzņemtu pat vēl lielāku bēgļu skaitu. Sarunas par bēgļu pārvietošanu Eiropas valstu robežās turpināsies līdz gada beigām, jo kā skaidro Luksemburgas Ārlietu ministrs Žans Aselborns - sanāksmē Briselē tika panākta vienošanās vien par pirmo programmas gadu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par krīzi idejai par vienotu Eiropu. Quo vadis Eiropa? Pēdējos mēnešos vairākos kritiskos jautājumos Eiropas Savienības valstu vidū manāmāka kļuvusi šķelšanās, norobežošanās, un individuālo interešu aizstāvība, nevis vienprātība, atbalsts un saliedētība. Pieaugusi arī tendence dalībvalstīm vārdos un darbos pašu intereses likt augstāk nekā Eiropas Savienība pamatos izvirzīto solidaritāti, vai tā būtu attiekšanās pieņemt, ka bēgļu krīze ir viss Eiropas problēma, vai fakts, ka individuālu eirozonas valstu ekonomikas var tikt pilnībā pakļautas, tā sauktā, kopējā labuma vārdā. Apspriedīsim šī pēdējā laika fenomena iemeslus un to, vai Eiropas Savienība tiešām ir neatgriezeniski mainījusies.  Viesi studijā: Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka un Rīgas Stradiņa universitātes profesors starpkultūru komunikācijas eksperts Deniss Hanovs. Apjukusī (ne)vienotā Eiropas Savienība Nesen Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā piedāvāja apkopotus Eiropas Parlamenta deputātu viedokļus par Latvijas veikumu prezidentūrā Eiropas padomē un par karstākajiem pēdējā laika diskusiju jautājumiem – Grieķijas finanšu problēmas, situācija ar bēgļiem, arī Krievijas agresija Eiropā. “Jūs runājat tikai par starptautiskiem uzņēmumiem un lielajām korporācijām, bet kur paliek cilvēki?” Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram jautāja parlamentārietis Džanluka Buonanno no Itālijas. Norādot uz Vācijas un ES karogiem, viņš komentēja: “Es nevēlos mirt zem Vācijas karoga. Agrāk bija nacisms, tagad ir ekonomiskais nacisms.” Savukārt Parlamenta deputāte no Ungārijas Kristīna Morvai pārmeta dalījumu  pirmšķirīgās un otršķirīgās ES valstīs. Viskaismīgāk runāja britu eiroskeptiķis Pols Natals, kurš sacīja, ka Latvijas prezidentūra nav bijusi veiksmīga, jo tās paspārnē notikusi migrācijas un Grieķijas krīze. Šie EP deputātu viedokļi īsi ilustrē zināmas sabiedrības daļas domas par to, kāda noskaņa valda patlaban  Eiropas Savienībā, kuras devīze joprojām skan „Vienoti dažādībā”. Organizācijā, kuras tapšanas pamatideja pēc Otrā pasaules kara bija, ka valstīm Eiropā tik cieši jāsatuvinās ekonomiski, lai  trešais pasaules karš vairs nebūtu iespējams. Taču patreizējo krīzi Eiropā, kas ilgst jau daudzus gadus (daži analītiķi pat atzīst, ka šāda situācija esot bijusi visu laiku) raksturo dziļā fragmentācijas fāze, valstu nacionālās intereses pāri ES vienotības idejai – pieaugošais nacionālisms gan politikā, gan ekonomikā un, kā tiek norādīts – periodiska solidaritāte politiskā līmenī, bet tomēr – ne starp cilvēkiem. Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Ilvija Bruģe norāda, ka Eiropā vienmēr ir pastāvējuši savi nacionāli gan ekonomiskie, gan politiskie mērķi katrai no valstīm. Ieskaitot arī vecās, lielās dalībvalstis – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Savukārt mazās valstis cita citu labāk saprot tās, kurām ir kopīga pagātnes pieredze un līdzīga identitāte. „Tur ir vēstures un zināmā mērā arī identitātes [kopīgas], jo galu galā gan Latvijai, gan Ukrainai ir kopīgs ārējais ienaidnieks. Kas Latvijai ar Grieķiju? Tāda nav. Tanī pat laikā Grieķijai ar Itāliju ir kopīgas imigrācijas problēmas. Grieķiju un Itāliju uztrauc tās lietas, kas notiek tālāk dienvidos. Kas mums patiesībā nemaz nav relevantas. Tās ir relevantas mums kā ES dalībvalstij, bet nav relevantas mums kā latviešiem. Jo mums tiešām – ja būsim godīgi – nevienam neinteresē grieķu bezdarbs, ja mēs uztraucamies par savu bezdarbu," analizē Bruģe. Rubrikā „Viedokļi": Ungārija sākusi celt sienu pie robežas ar Serbiju, lai pasargātu valsti no bēgļu pieplūduma, tikmēr valsts galvaspilsētā tūkstošiem cilvēku pulcējas protesta akcijā. Kas attiecas uz pašreizējo Eiropas imigrācijas krīzi, Ungārija atrodas salīdzinoši unikālā situācijā. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā uzturas tikai vidēji divas dienas; pēc tam viņi dodas tālāk uz citām valstīm, kas nozīmē, ka imigrantu pieplūdums Ungārijā netiek izjusts tik akūti kā tas ir Grieķijā un Itālijā. Dienā Ungāriju šķērso ap diviem, trijiem tūkstošiem imigrantu, taču, ja Ungārijā atrastos visi imigranti, kuri ierodas Eiropas Savienībā – aplēses liecina, ka Ungārijai pēkšņi būtu jārod pagaidu mājvieta aptuveni 60 tūkstošiem cilvēku. Kā skaidro socioloģijas profesore Prinstonas universitātē Kima Leina Šepele  - līdz ar to Ungārijas nostāja un iebildumi pret atsevišķām Eiropas regulām ir diezgan saprotama. Un tā kā Ungārijas patvēruma meklētāju sistēma nav tik noslogota kā citās valstīs – valstij nemaz nav ne tik daudz telpas, ne arī personāla, lai tiktu galā ar lielu bēgļu skaitu, ja tas pēkšņi uzrastos. To, ka patlaban situācija nemaz nav tik drūma, uzsver arī jaunākās Ungārijas politiskās partijas dibinātājs Georgo Kovačs. Viņš skaidro, ka Ungārijas valdība bēgļu jautājumu zīmē daudz drūmākās krāsās nekā tas ir patiesībā: Ungārijā emigrācija ir daudz lielāka problēma nekā imigrācija, tādēļ valdībai būtu drīzāk jābūvē žogs uz Ungārijas/Austrijas robežas, lai atturētu ungāru izceļošanu” Lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu, Ungārijas karavīri tieši pirms nedēļas sāka pretrunīgi vērtētā žoga celtniecību gar Serbijas robežas. Pirmais posms tiek būvēts 180 kilometrus uz dienvidiem no Budapeštas un stiepsies 150 kilometru garumā. Kad žogs būs pabeigts, tas būs četrus metrus augsts. Ungārijas iekšlietu ministrs Sandors Pinters apgalvo, ka ar šī žoga celtniecību valdība aizstāv Eiropas Savienību un savas robežas, turklāt šis tāpat ir pagaidu risinājums.  „Mēs būvējam pagaidu žogu ko var nojaukt jebkurā brīdī. Un mēs to darām, jo šobrīd vienkārši nevaram savādāk reaģēt uz 80 tūkstošiem nelegālo imigrantu pieplūdumu, ” norāda Sandors Pinters.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā šoreiz vērtējam FIFA ģeopolitiskās spēles. Spriedīsim, cik reāli, ka Krievijai varētu atņemt tiesības rīkot nākamo Pasaules kausu futbolā 2018. gadā un kā uz pēdējā laika korupcijas skandāliem starptautiskajā organizācijā skatās Eiropas un Latvijas futbola aprindas. Viesi studijā: sporta žurnālists un futbola komentētājs Ilvars Koscinkēvičs un telefonsarunā - Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis. Aizmirstiet sportu, tā ir ģeopolitiska cīņa! „Mēs runājam par skaistāko un kaislīgāko sporta veidu pasaulē,” Djego Maradona sacīja nesen ekskluzīvā intervijā raidkompānijai CNN. Bijušais Argentīnas futbola kapteinis, kurš tālajā 1986. gadā izcili, bet arī skandalozi pateicoties savai „Dieva rokai”, vadīja savu komandu Pasaules kausa izcīņas finālspēlēs Meksikā, līdz ar kārtējo FIFA skandālu pēdējos mēnešos bija uzsācis pārsteidzošu uzbrukumu Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas prezidentam Zepam Blateram, jo tāpat kā daudzi citi patiesi futbola sabiedrības entuziasti uzskatīja, ka šim vīram FIFA vadības stūre ir jāpamet. Vēl aprīļa sākumā Blaters atklāja, ka vēlētos īstenot jaunus pasākumus, lai mazinātu Eiropas ietekmi futbolā. Tāpat viņš bija izteicies, ka Āfrikas un Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību valstu zonas komandām vajadzētu piešķirt vairāk vietas Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā. Tikmēr šveicieša oponenti pauda bažas, ka sacensības par vietu dalīšanu nākamā Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā ietekmēs balsošanu par FIFA prezidenta amatu. Tā arī notika. Un jau jūnija sākumā mediju ziņās varējām lasīt, ka Blateru ievēlēja asociācijas prezidenta amatā uz piekto termiņu, taču jau pēc dažām dienām viņš atkāpās no amata, kurā bija pavadījis 17 gadus. Gandarījumu par to medijiem pauda gan Anglijas Futbola asociācijas vadītājs Gregs Daiks, arī UEFA prezidents Mišels Platinī, gan vēl viens prezidenta amata kandidāts Luišs Figu. Taču skuma, piemēram, Zambijas Futbola asociācijas vadītājs Kaluša Bvalja. Bet futbola leģenda Maradona savās pārdomās bija ļoti emocionāls un daudzu iespējams noklusētās domas, pateica skaļi. „Zepa Blatera vadībā – FIFA ir kauna traips un radījis sāpīgu apmulsumu mums visiem tiem, kam futbols ir svēts. Es tikai lūdzu Dievu, un savu mammu, kas ir debesīs, kaut man būt iespēja dabūt laukā šo vīrieti no FIFA un dot cilvēkiem to, ko viņi ir pelnījuši. Es gribu pārskatāmību. FIFA darbojas kā mafija. Es gribu, lai beidzot tiek pielikts punkts korumpētiem līgumiem FIFA. Ja tāda ir starptautiskā futbola seja, tad mēs esam ļoti sliktā situācijā,”  tā Maradona. FIFA „seja” patlaban patiesi ir visai greiza un nepatīkama. Analītiķi norāda, ka futbola milzīgā popularitāte - ne kā brīnišķīgam un kaislīgam sporta veidam, bet kā gigantiskai mašīnai, kur sports ir bizness un varas telpa, jau labu laiku nākusi par sliktu organizācijai un pašam sporta veidam. Te loma milzīgiem ienākumiem no spēļu un čempionātu TV translāciju tiesībām un sponsora līgumiem. Protams, tiek akcentēts, ka daudz naudas arī ieguldīts futbola attīstībā nabadzīgākajās valstīs, tostarp Latvijā. Taču nu atklātībā nāk notikumi, kas savulaik iecerēti kā „atmazgājošie”, piemēram, Kaimanu salās pirms septiņiem gadiem piešķīra divus miljonus, lai uzbūvētu divus labus futbola laukumus. Tie vēl nav pabeigti. Kas notiek ar naudu? Raugi, tiek spriests, ka lielākie kukuļi apgrozās TV tiesību un reklāmas tiesību tirgošanā. Kukuļošanas shēmas, kurās figurē summas, kas mērāmas simtos miljonu. Pie lietas ir ķērusies ASV prokuratūra. No tās publiskotās informācijas izriet, ka viens no FIFA pārstāvjiem - Čaks Bleizers ir atzinies, ka šīs organizācijas amatpersonas ir pieņēmušas kukuļus. Nauda FIFA jau labu laiku ir svarīgāka par principiem. Rubrikā „Viedokļi”: Grieķijas finanšu problēmas, vai Cipram un Grieķijas valdībai Eiropas Savienībā un starptautisko aizdevēju vidū vispār ir palicis kāds labvēlis? Labāku atbildi uz jautājumu, kas notiek Grieķijā, iespējams, var iegūt iztēlojoties sevi Grieķijas premjera Alekša Cipra vietā. Viņš vada partiju – „Syriza”, kas apvieno vairākas dažādi noskaņotas un ļoti ekstrēmistiskas kustības, sākot no neomarksistiem un beidzot ar feministiem. Vienīgais, kas tiem ir kopīgs - šīs partijas iestājas pret kapitālismu un pārvaldību. Rodžers Koens no „New York Times” skaidro, ka šiem ministriem nav nekādas pieredzes administratīvajos jautājumos, taču viņu diplomātiskā pieredze ir vēl mazāka. Tādēļ pat ja gribētu, šādi ministri nevarētu saprast tādu gadiem izkoptu institūciju, kādas ir Eiropas centrālā banka un Starptautiskais valūtas fonds politiku un viņiem neatliek nekas cits, kā vien savstarpēji ķīvēties. Problēmu pastiprina arī fakts, ka „Syriza” priekšvēlēšanu laikā solīja visu visiem. Savas valsts iedzīvotājiem Ciprs un viņa partija solīja pielikt punktu taupības politikai, taču „Syriza” nevarēja tikt ievēlēta sakot, ka tas notiks izsludinot maksātnespēju un pametot eiro zonu, jo lielākā daļa grieķu nevēlas atgriezties pie drahmas. Turklāt saskaņā ar mēneša sākumā publicēto sabiedriskās domas aptauju - 74 procenti to nevēlas vēl joprojām. Tādēļ priekšvēlēšanu laikā solīto „Syriza” var izpildīt tikai, ja starptautiskie aizdevēji kapitulētu, ja viņi piekristu pielikt punktu aizdevuma nosacījumiem, bet aizdevumu vienlaikus tomēr turpinātu dot. Taču Eiropā tas nav pieņemami. Grieķija ir atlikusi kārtējo procentu maksājumu Starptautiskajam valūtas fondam un vienojusies, ka atmaksās naudu visu vienā maksājumā, nevis pa daļām, kā bija runāts iepriekš. Jaunais gala termiņš ir 30. jūnijs. Tas nozīmē, ka Ciprs uz abām pusēm rauties vairs ilgi nevarēs. Viņam būs jāpanāk vienošanās ar kreditoriem. Taču arī tad iznākums var nebūt viennozīmīgs – ja vienošanās tiek panākta, tas var sašķelt „Syrizu” un būs jāizsludina jaunas vēlēšanas. Ja vienošanās ar aizdevējiem netiks noslēgta, tas varētu nozīmēt Grieķijas maksātnespējas izsludināšanu un kaunpilnu Cipra padzīšanu no amata.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par spiegošanas, kiberdrošības un pretizlūkošanas aktualitātēm un noskaidrosim, vai izlūkdienestu darbs ir tagad pamatā pārcēlies uz kibertelpu un vai šobrīd Latvija izjūt pastiprinātu spiegošanu un uzbrukumus savai kibertelpai? Viesi studijā: Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas (CERT.LV) vadītājas vietnieks Varis Teivāns un Aizsardzības ministrijas Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāja Ieva Kupce. Rubrikā "Viedokļi": ASV prezidenta Baraka Obamas centieni ieviest tirdzniecības atvieglojumus ar Eiropu un Āziju cietuši neveiksmi. ASV Senāts nolēmis likumu balsojumā noraidīt. Tādējādi Transatlantijas tirdzniecības līgums starp ASV un Eiropas Savienību netiks tik drīz ieviests.

Raidījumā 7 dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības cīņu ar Krievijas propagandu, veidojot jaunus informācijas un ziņu kanālus krievu valodā. Par kādiem plāniem un iecerēm šobrīd spriež politiķi un mediju speciālisti un vai šādiem kanāliem vispār ir jēga? Viesi studijā: kultūras ministres padomnieks un mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupas vadītājs Mārtiņš Kaprāns un un LTV7 raidījuma "Punkts uz i" vadītājs, žurnālists Oļegs Ignatjevs. Sazvanīsimies arī ar Eiropas Parlamenta deputātu Andreju Mamikinu. Rubrikā „Viedokļi”. Neskatoties uz atkārtotajiem diplomātiskajiem centieniem un divus mēnešus ilgušo pamieru – Ukrainas austrumos no jauna ir atsākusies karadarbība. Vietējie iedzīvotāji sociālajos tīklos vēsta, ka karš turpinās, un kaujas ir tikpat aktīvas kā janvārī. Ukrainas Aizsardzības ministrija ziņo, ka Ukrainā joprojām atrodas Krievijas regulārās armijas karavīri un kopā ar prokrieviskajiem kaujiniekiem viņi turpina apšaudīt ukraiņu spēku pozīcijas ar smagajiem ieročiem, ko saskaņā ar Minskā noslēgto pamiera vienošanos bija jāatvelk no abu konfliktējošo pušu sadursmes līnijas jau pirms vairākām nedēļām. Šis bija arī viens no tematiem Krievijas, Ukrainas, Francijas un Vācijas ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē, kur diplomāti tikās, lai vienotos par nākamajiem pamiera punktiem. Ministri nosodīja kara darbības atsākšanos un vienojās paplašināt ieroču atvilkšanu arī uz citām kategorijām. Cīņa par informāciju, cīņa par auditoriju Līdz ar karu Ukrainā, plašu uzmanību pievēršam jautājumiem par propagandu. Lai arī ikdienas gaitā šīs divas lietas šķiet iet roku rokā, patiesībā, informatīvais karš sākās jau vairākus gadus pirms kara Ukrainā. Cīņa par informāciju sākās jau vairākus gadus pirms karadarbības Ukrainā. Vladimirs Putins ir paveicis milzīgu darbu. Sākotnēji valsts paspārnē nokļuva lielākie mediju kanāli, kurus jau no 2011. gada sāka arī slēgt. Tajā pašā laikā oficiālā Kremļa vara ir plaši izmantojusi dažādu pasaules līmeņa sabiedrisko attiecību firmu pakalpojumus. „EUObserver” norāda, ka labs indikators pārmaiņām ir krievu diplomātu skaits Briseles vēstniecībā. No pārdesmit īgņām, kas bija vēstniecības darbinieki pirms dažiem gadiem, tagad tajā jau strādā vairāk nekā 100 cilvēku - visi ir aktīvi un labi izglītoti komunikatori. Cīņa par informācija notiek arī Baltijas valstīs. Igaunijā un Latvijā dzīvo visvairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri ir pakļauti riskam dzīvot pilnīgi paralēlā informācijas pasaulē. Eiropas valstis pēkšņi saprata, ka būtu jārada labāks variants par līdz šim Eiropā pieejamajiem kanāliem, kādi ir tikai uz ziņām balstītais „Euronews” vai arī Krievijas plaši atbalstītais „Russia Today”. Žurnāliste Inga Spriņģe Latvijas Televīzijas raidījumā "Skats no malas" atzina, ka ir bijusi interese finansēt jauna satura veidošanu Baltijā. „Pēdējā pusgada laikā es esmu piedalījusies vairākās darba grupās vai ar dažādiem ārvalstu ekspertiem runājusi, kurus visus interesē, kā tagad cīnīties ar Krievijas informatīvo karu jeb propagandu. Mērķis, ko visi grib, viņi varētu dot naudu Baltijas valstīm, mūsu televīzijas kanāliem, lai veidotu saturu, kas būtu pretējs Krievijas saturam. Skandināvijas valstis ir vienas no tām, kas daudz domājušas un rīkojušas dažādas diskusijas Rīgā un Viļņā. Bet šobrīd šis projekts ir iesaldēts,” norāda Sprinģe. Taču, kā jau ar daudzām lietām Eiropā, arī par vienota kanāla izveidošanu vienoties nemaz nav tik viegli. Viens no visskaļākajiem šīs idejas aizstāvjiem ir Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. „Saskaņā ar Eiropadomes lēmumu, līdz jūnijam augstajai pārstāvei ārlietās, Eiropas Komisijai un mums kā prezidējošai valstij ir jāsagatavo priekšlikumi par visu pasākumu kopumu, kādā veidā cīnīties pret Krievijas propagandu. Šīs diskusijas laikā notiek arī saruna par vienota kanāla izveidi. Taču no tām diskusijām, kas man ir bijušas, gan ārlietu padomē, gan divpusēji tiekoties ar ES kolēģiem, attieksme ir ļoti dažāda, no atbalstošas līdz noliedzošai,” atzīst Rinkēvičs. Politiķu sacītajam ļoti labi piestāv vārds „propaganda”. Jo skaļāk šo vārdu kāds izsaka, jo kareivīgāk tas ir noskaņots pret Krievijas informatīvo kampaņu. Žurnālistu vidū gan runas par propagandas kanāla veidošanu nav lielā cieņā. Kvalitatīvs žurnālists nekad nevēlēsies būt par ieroci informatīvā karā. „Radio Brīvā Eiropa” galvenais redaktors Nenads Pejičs ir norādījis, ka „Radio Brīvā Eiropa” ar savu informatīvo projektu nevēlas propagandēt. Tieši jautājumā par vienotā kanāla mērķi sākas lielākās problēmas. Latvijas lēmums radīt atsevišķu kanālu krievvalodīgajiem saskaras ar tiem pašiem pārmetumiem. LTV raidījumā "Skats no malas", portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš norādīja, ka neredz jēgu censties pakļaut krievvalodīgo auditoriju. „Ja sākumā variants ir matemātiski vai tehnokrātiski izrēķināts, ka cilvēkiem, kas skatās televīziju krieviski Baltijā, patīk skatīties Maskavas kanālus, jo tur rāda televīzijas šovus, humora balagānus un tamlīdzīgi, tad tagad sametīsimies Eiropa un uztaisīsim vienu tādu kanālu, kurā liksim tādu pašu saturu, lai viņi sāktu skatīties šo. Un tad, kad sāksies ziņas, viņi redzēs nevis Kremļa ziņas, bet tādas, kādas mums vajag, tad ir naivi domāt, ka izdosies nosvārstīt auditorijas migrāciju,” vērtē Bērziņš. Šobrīd virzība mediju platformas meklējumos ir nonākusi nacionālo valstu rokās. Kamēr Eiropa diskutē, valstis pašas meklē ceļus, kā piesaistīt krievu valodā runājošos mediju  patērētājus. Latvijai vai Igaunijai tas jau sen bija jādara, Krievijas politologs un žurnālists Andrejs Piontkovskis norāda, ka Latvijā ir milzīga problēma ar informācijas uztveri. „Jums Latvijā ir grūti. Jums ir vesela politiska partija, kuru patiesībā sponsorē Kremlis. Tāpat Jums ir tādi paši masu mediji,” norāda Piontkovskis. Ko vajadzētu darīt? Pateikt skaļi un saprotami, mums vajag krievvalodīgo auditoriju un tūlīt pat? Žurnāliste Inga Spriņģe uzskata, ka tā nav pareizā pieeja. Visu izšķir kvalitatīvs saturs. Auditorija ir jāciena un cieņu rada attieksme saturā. Būtu liela kļūda gatavot raidījumus tikai krievvalodīgai auditorijai. „Būtu jāveido labs, kvalitatīvas žurnālistikas saturs, kurš ir tikpat labi interesants latviešiem vai poļiem, vai arī krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit, šajā valstī. Runa ir par kvalitāti, nevis speciālu programmu krievvalodīgo auditorijai,” uzsver Spriņge. Tāpat Spriņģe ir izteikusi ļoti interesantu atziņu par iespējamo satura iepirkumu dažādu mediju vajadzībām. Iespējams, ka pareizi būtu dot patvērumu tiem Krievijas pazīstamajiem žurnālistiem, kuri Putina režīma dēļ mūk no Krievijas. Baltijā un citviet Eiropā šādus žurnālistus pazīst. Tātad viņu piesaistīšana ir kas līdzīgs zvaigžņu atvešanai uz vietējo mediju tirgu. Latvijas prezidentūra beigsies jūnijā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paredz, ka līdz prezidentūras beigām jau būs izveidots plāns, ko darīt stratēģiskajā komunikācijā. Eiropas līmenī politiķi ir apņēmušies atrast risinājumu krievvalodīgo auditorijas neatgrūšanai. Ja Kremlis mērķtiecīgi savos medijos iepludina simtiem miljonu eiro, Eiropai jābūt pietiekami viltīgai, lai izskaidrotu atšķirību starp argumentētu un viedokļu dažādībā balstītu saturu un klajiem meliem un propagandu. Saturu un ziņas jau var pasniegt katrs pēc saviem ieskatiem. Taču galvenais, jāņem vērā cilvēku ieradumu spēks, tāpat kā jāņem vērā, ka klausītājam nevar vienkārši iedot diametrāli pretēju informāciju. Var piekrist Ingum Bērziņam, Eiropā dzīvojošie un krievu valodā runājošie cilvēki tāpat ir pieraduši pie Eiropas dzīves stila. Diez vai viņi vēlētos atgriezties dziļā Krievzemē.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par izaicinājumiem Eiropas Savienības aviācijas industrijā. Par spīti biežajām traģēdijām un jaunām ES drošības regulām, aviācijas industrija arvien cenšas pārvarēt ekonomiskās krīzes sekas. Viesi studijā: “AirBaltic” Korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags un transporta jomas eksperts Tālis Linkaits. Rubrikā „Viedokļi”: kā Grieķijas kredītkrīze ietekmē uzņēmējus, patērētājus un starptautisko uzticību valstij. Grieķijas vilcināšanās noslēgt vienošanos ar Eiropas Savienību par konkrētu reformu plānu ir pasliktinājusi ne tikai valsts attiecības ar Vāciju un starptautiskajiem aizdevējiem. Smagi ir cietusi arī Grieķijas ekonomika. Grieķijas uzņēmēju konfederācija prognozē, ka nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ jau maija sākumā Grieķijā būs novērojams būtisks preču iztrūkums. Mazajiem uzņēmumiem ir radušās nopietnas problēmas ar maksātspēju, bet ārvalstu piegādātāji slēdz līgumus tikai ar priekšapmaksu. Nedrošība ir negatīvi ietekmējusi arī patērētājus un veicinājusi kapitāla aizplūšanu. Ik nedēļu no Grieķijas banku kontiem tiek izņemts pusotrs miljards eiro. “Germanwings” lidmašīnas katastrofas mācības Kad aviācijā nenotiek traģiski atgadījumi, tad parasti to pavada dažādi joki. Kad kāds baidās lidot, mēdz teikt: ko tur satraukties, lidmašīnas ir drošākas, nekā automašīnas. Katrā jokā ir daļa patiesības, tikai diemžēl, kad notiek kāda nelaime, pasažieru aviācija vienā mirklī aiznes vairāku desmitu cilvēku dzīvības. Francijas Alpos nogāztā “Germanwings” lidmašīna ir kas šokējošs, par ko satraukusies ir arī aviācijas nozare kopumā. Iemeslus, kāpēc nokrita “Germanwings” lidaparāts, lai šobrīd noskaidro izmeklētāji. To, ka katastrofa Alpos, ir ārkārtējs izņēmums, norādīja “Germanwings” mātes kompānijas “ Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors, norādot, ka šis ir unikāls gadījums vairāku gadu desmitu laikā, kad sistēma ir strādājusi ļoti labi. Drošība aviācijā Eiropā ir ļoti augstā līmenī. Latvijas Civilās aviācijas aģentūras direktors Māris Gorodcovs norāda, ka Eiropas sistēmu par pamatu savām normatīvajām bāzēm izmanto visā pasaulē. Tāpēc domāt, ka Eiropā būtu nolaidība aviācijas drošības uzraudzībā, ir aplami. Eiropas līmeņa aviācijas drošību uzrauga dažādas institūcijas. Savu vārdu šajā lietā saka arī Eiropas Komisija. Atcerēsimies kaut vai skandālu, kad lidojumu drošības prasību neievērošanas dēļ, uz īsu brīdi ielidošana Eiropā bija slēgta labi zināmām Krievijas aviokompānijām. Tieši to, ka jāaizstāv kopējas rīcības nozīme Eiropas mērogā, norādījis arī Eiropas Komisijas pārstāvis aviācijas jomā Olivjē Valdners. Viņaprāt, ir pareizi, ka aviācijas uzraudzību Eiropā veic katra valsts pati, taču krīzes vadības pasākumi jau ir visas Eiropas lieta. “Krīzes vadībai un rīcībai jebkurā gadījumā ir jābūt katras valsts atbildībai. Taču mūsu mērķis ir risināt jautājumus par krīzes situācijām arī Eiropas mērogā. Lai rīcība būtu konsekventa,” bilst Olivjē Valdners To, ka “Germanwings” gadījums ir radījis daudz emociju, atzīst “Lufthansa” vadība. Taču šobrīd ir jātiek skaidrībā, ko tālāk darīt nozares profesionāļiem. To, ka izmaiņas sekos, apstiprina “Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors. Uzreiz pēc katastrofas Alpos daudzas kompānijas piemēroja normu, ka pilotu kabīnē jābūt vismaz diviem cilvēkiem. Viena no pirmajām arī pašu “AirBaltic”. Žurnālisti nedaudz ir mēģinājuši atgādināt “Lufthansai”, ka ASV šāda sistēma jau ir pastāvējusi sen. Pēc šī negadījuma, izmaiņas drošības sistēmā rosinājusi arī Latvija, kas pilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts lomu. Māris Gorodcovs no Civilās aviācijas aģentūras norāda, šobrīd aviācijā nenovērtē darba apstākļu radītos riskus. “Uz aviāciju skatās kā uz tādu ļoti vieglu, prestižu nozari, saistītu ar iespējām ceļot. Daļēji tas tā protams arī ir, bet patiesībā tas ir mīts. Darbs lidojuma apkalpes locekļiem ir ļoti smags. Protams, arī citu darbu veicējiem ir problēmas un arī viņi nonāk stresā, bet viņi ar savu rīcību nevar nodarīt tik lielu kaitējumu, kā to var izdarīt piloti,”vērtē Gorodcovs. Taču Māris Gorodcovs kategoriski noraida iespēju, ka šajā katastrofā vainojams stress. Pilots nekļūdījās, bet apzināti trieca lidmašīnu kalnos. Tātad šajā gadījumā jārunā par drošības sistēmas izmaiņām, lai šādi reti, bet tomēr iespējami gadījumi, neatkārtotos. No nelaimēm aviācijā mācās. Jāpiekrīt, ka gadsimtu ilgajā aviācijas vēsturē šāds gadījums ir ja ne pirmais, tad rets noteikti. Arī Latvijas atbildīgās iestādes ir nolēmušas rosināt Eiropas līmeņa diskusijas, kā pilnveidot drošības sistēmu. Skaidrs, ka tas nav pāris dienu jautājums. Toties vēl jo svarīgāk ir arī atgādināt, ir vairākas profesijas šajā pasaulē, kur pārguris un fiziski iztukšots cilvēks, var nonākt psiholoģisku grūtību priekšā. Tie, kam uzticētas svešas dzīvības, nedrīkst būt pakļauti pārslodzēm. Pat, ja “Germanwings” gadījumā avārijas motīvi ir citi, jomas, kurās izdarīt izmaiņas, ir vairākas.

Jau pagājis gads kopš Krima ar zaļo vīriņu un aizdomīga referenduma palīdzību pēkšņi nonāca Krievijas sastāvā. Raidījumā spriedīsim par Krimas aneksijas turpmākajām sekām, kā arī ieskats Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē par turpmākajām sankcijām pret Krieviju. Viesi studijā: ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un "Stratcom" vadītājs Jānis Kārkliņš. "Mēs esam liecinieki jaunu attiecību veidošanas modelim Eiropā, kurš patlaban vēl nav skaidrs, norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ministrs norādīja, ka daļa Eiropas politiķu aizvien naivi tic, ka situācija Ukrainā normalizēsies un „tūlīt, tūlīt viss nokārtosies”. Tomēr citi Eiropas politiķi apzinās, ka turpmāk starpvalstu attiecības Eiropā balstīsies uz citiem principiem, kuri pašreiz nav skaidri. Rubrika „Viedokļi”. Krievijā noslēgušās iepriekš neizziņotās militārās mācības, kas notika gan anektētajā Krimas pussalā, gan no Gruzijas teritorijas atšķeltajos Dienvidosetijas un Abhāzijas apgabalos. Eiropas Savienība ir norādījusi, ka nav pārāk sajūsmināta par šādu notikumu attīstību, taču vai būtu pamats bažām, vai tā ir vien Krievijas muskuļu atrādīšana – viedokļi dalās. Polijas premjerministre Eva Kopača pauda viedokli, ka mācību mērķis bija ietekmēt aizvadītajā nedēļā Briselē notiekošo Eiropas Savienības valstu un vadītāju samitu. Pēc politiķes teiktā – Krievija vēlējās, lai dalībvalstis pieņemtu maigāku nostāju sankciju jautājumā. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sacīja, ka dalībvalstis nav pārāk sajūsminātas par Krievijas armijas mācībām, taču nepiekrita Kopačas viedoklim. Pēc viņa teiktā – nav pareizi saistīt sankcijas un notiekošo Ukrainā ar mācībām. Gads pēc Krimas aneksijas Pagājis gads kopš Krimas aneksijas. Latvijas ārlietu ministrs ir aicinājis neaizmirst šo notikumu, īpaši  tāpēc, ka Krievija šo pirmā gada jubileju sagaidīja ar, saviem vārdiem sakot, dokumentālu filmu par Krimas atgriešanos dzimtenē. Filma apliecina Krievijas prezidenta spējas dot vajadzīgās pavēles īstajā laikā. Tiem, kas pieraduši domāt kritiski, ir grūti noskatīties filmu līdz galam. Galvenais vēstījums, kas ir palicis pāri no šī dokumentālā kino, ir saistīts ar Krievijas prezidenta atklāsmi, ka viņš ir pieļāvis iespēju Krimas krīzes laikā izmantot kodolieročus. „Mēs to bijām gatavi darīt. Es taču runāju ar saviem kolēģiem un tieši viņiem pateicu – tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo mūsu, krievu cilvēki, viņi ir nonākuši briesmās un mēs nevaram viņus pamest. Ne jau mēs veicām valsts apvērsumu. Bet kur jūs, kritiķi, atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālu, kamēr mēs esam tepat blakus un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko tur vēlaties karot? Nezināt? Mēs gan zinām un esam gatavi to darīt,” filmā atbild Vladimirs Putins. Atziņa par kodolieročiem izraisīja vētru medijos un arī nedaudz satrauca atsevišķu valstu atbildīgās iestādes, kuras norādīja, ka šādi paziņojumi nevar tikt uztverti nekā citādāk, kā tikai ar bažām. Skaidrs, ka Putins arī var blefot, bet viennozīmīgi viņš turpina to, ko sauc par aukstā kara retoriku. Jēlas universitātes vēsturnieks Timotijs Snaiders arī ir vērsis uzmanību, ka šobrīd notiek savdabīga jēdzienu izmantošana pilnīgi pretēji to nozīmei. Piemēram, antifašisti tiek pasludināti par fašistiem, neaizdomājoties, ka Ukraina ir viena no valstīm, kas visvairāk cietusi 2. Pasaules karā. Ukrainas konfliktā ātru pārmaiņu nebūs. Krimas atgriešanās Ukrainā arī visticamāk ir tāls mērķis. To, ka Krimas pievienošana nebija nekāda tautas griba,. Latvijas Radio ziņu dienestam norādīja Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, sakot, ka referendums bija falsificēts. „Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%, bet patiesībā, un tās ir precīzas liecības, piedalījās 34%, un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai,” skaidro Mustafa Džemiļevs. Krimas tatāru viedoklis ir dažāds. To neskaitāmos medijos var redzēt materiālos, kas veltīti gadskārtai kopš Krimas pievienošanas Krievijai. ASV Valsts departamenta preses sekretāre Dženifera Psaki atklāti norādīja medijiem, ka gada laikā ASV nostāja nav mainījusies, jau no pašiem pirmsākumiem ir skaidrs, kādu spēli spēlē Krievija. Turklāt ASV Valsts departaments apliecināja, ka turpinās sankcijas pret Krieviju, kamēr Krima neatgriezīsies Ukrainas sastāvā, kas visticamāk nozīmē to, ka šobrīd šīm sankcijām nav redzams beigu termiņš. Eiropas Savienība šobrīd gan „ievelk elpu” un izskatās, ka kārtējo reizi nav spējīga reaģēt ātri. Eiropas Komisijas pārstāve Maja Kocijančiča atzina, ka ES šobrīd neplāno pastiprināt sankcijas pret Krieviju. "Mēs šobrīd esam pilnīgi skaidri norādījuši, ka mūsu uzmanība tiek veltīta pilnīgai Minskas vienošanās ievērošanai. Mēs arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai atbalstītu Minskas vienošanos, piemēram, mēs atbalstām konflikta novērotājus Ukrainā. Tāpat ES arī ir pilnīgi skaidri norādījusi, ka, ja būs nepieciešams, tad ieviesīs papildus pasākumus, bet šobrīd, mēs atsaucamies uz Minskas sarunām, lai rastu mieru Austrumukrainā," skaidro Kocijančiča. Savukārt ES Padomes prezidents Donalds Tusks pagājušās nedēļas beigās nāca klajā ar paziņojumu, ka sankcijas, kas tika ieviestas pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, tiks saglabātas līdz šī gada beigām. Varbūt, ka Eiropa ir apdomīga savās attiecībās ar Krieviju, taču vērā ņemams ir profesora Timotija Snaidera atgādinājums, ka vēsturē, ko Krievija labprāt izmanto savās interesēs, ir ļoti daudz no kā mācīties. Kā 2. Pasaules kara laikā nacistiskā Vācija centās sanaidot Eiropu, to pašu šobrīd dara Krievija. „Manuprāt, jēdzienu pretruna, kas pastāv starp fašismu un antifašismu, ir daļa no lielākas politikas. Tā ir Krievijas politika, kuras mērķis ir šķelt. Krievija neko daudz nespēj piedāvāt Eiropas vienotībai, toties sašķeltībai gan, turklāt, visi, man šķiet, jau zina sašķeltības simptomus. Krievijas stratēģija ir atbalstīt satelītvalstis Eiropas Savienības iekšienē, atbalstīt separātismu, kas nāk no Eiropas, atbalstīt arī labējos populistus, vai galējos gadījumos, atbalstīt pat fašistus un neonacistus, bet visam pāri, Krievija mēģina uzturēt politisko teoriju, ka integrācijai nav jēgas,” vērtē Snaiders. Kāpēc lai mēs aicinātu Krimas aneksijas gadadienu pieminēt kaut kā īpaši? Teorētiski, kas zaudēts, tas pazaudēts. Taču vērā būtu jāņem ne tikai vēsturnieku, ārlietu ministru vai prezidentu sacītais, bet jāatceras arī senais romiešu teiciens – kas skalda, tas arī valda. Krievijas vadība mūs šobrīd cenšas iebiedēt. Cik labi tas izdosies, atkarīgs no mums, jo pilnā sparā rit informatīvais karš.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts. Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts. "Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš. Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām. Ukrainas jaunā realitāte Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā. Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas. “Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents. To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos. “Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins. To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā. “Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra. Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu. “Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti. Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma. Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.

Raidījumā Septiņas dienas Eiropā galvenokārt spriedīsim par Grieķijas parādu konfliktu: taupība vai izaugsme, troika vai Cipras. Vācija netaisās atkāpties, tikmēr Francija un ASV aicina uzklausīt dažas Grieķijas sūdzības. Kā Eiropai un Grieķijai tālāk rīkoties? Viesi studijā: Andris Strazds, Latvijas bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks, un Ieva Skrīvere, Latvijas Bankas ekonomiste, Grieķijas eksperte. Rubrikā Viedokļi: aktuāls kļuvis jautājums - sūtīt vai nesūtīt ieročus uz Ukrainu? Vairākas valstis gatavas atbalstīt Ukrainas karaspēka cīņā pret prokrieviskajiem separātistiem, toties ieroču un kaujas tehnikas sūtīšana šķiet ir sarkanā līnija, kam retais gatavs pārkāpt.  Grieķijas parādu konflikts Janvāra beigās Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka Grieķija atsakās sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu – un ievērot valsts glābšanas programmas nosacījumus. Šādu viedokli Varufakis pauda pēc tikšanās ar Eirogrupas prezidentu Jerūnu Deiselblūmu. Tāpat Grieķijas valdība pārsteidza Briseli, paziņojot par radikālu valsts glābšanas programmas pārskatīšanu, solot atcelt vairākus desmitus privatizāciju darījumu, par kuriem vienošanos ar kreditoriem panāca iepriekšējā valdība. Sekoja arī paziņojums, ka tiks atcelti kreditoriem paustie svarīgākie budžeta solījumi, ka tiks atjaunota minimālā alga līdz pirmskrīzes līmenim un darbā tiks pieņemti vairāki tūkstoši atlaisto valsts ierēdņu. Februāra sākumā Janiss Varufakis ieradās Parīzē, lai apspriestu Grieķijas parādu nastu ar savu Francijas kolēģi. Varufakis bija devies diplomātiska ofensīvā, lai pārliecinātu skeptiskos eirozonas locekļus piekrist plānam – tikt vaļā no parāda. Tikšanās reizē  Francijas finanšu ministrs Mišels Sapins sacīja, ka Francija būtu gatava palīdzēt Grieķijai izlīdzināt finanses un tomēr arī piebilda: „Mēs nevaram atjaunot valsti bez taisnīgas nodokļu sistēmas. Mums ir jācīnās pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu optimizāciju. Mēs paši ar to cīnāmies gan Eiropā, gan starptautiskā līmenī. Acīmredzami tas ir kaut kas absolūti nepieciešams arī Grieķijai”.  Uz to Varufakis paziņoja, ka viņa prioritāte ir Eiropa pirmām kārtām, pēc tam katra valsts atsevišķi: „Ja mēs sēžam vienā galda pusē,  pretējās puses problēma ir skaidra, ka Eiropā ir tik daudz telpas savstarpējai labklājībai. Šodien, tiekoties Parīzē, mūsu svaigi ievēlētai valdībai bija pirmā iespēja parādīt partneriem mūsu apņēmību, ka Eiropas intereses ir pirmajā vietā, bet Grieķijas, Francijas, vai ikvienas citas valsts intereses – otrajā vietā”. Grieķijas valdībai pirmās darba nedēļas bijušas patiesi kā pamatīgi bedrains ceļš, jo jaunais premjerministrs Aleksis Cipras grib vienoties par 50 procentiem samazināt Grieķijas nekontrolējamā valsts parāda nastu, kas ir vairāk nekā 175 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta. Jāatgādina, ka viena no Grieķijas lielākajām kreditorēm ir Vācija un kopš kreiso populistu partijas “Siriza” uzvaras Grieķijā, tā nepārstāj brīdināt grieķus, ka viņi nevarēs atteikties no līdz šim īstenoto taupības pasākumu un reformu kursa. Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Zigmars Gabriels paziņoja, ka Atēnas nevar īstenot krasas izmaiņas savā ekonomikas politikā un cerēt, ka citas Eiropas valstis atbildēs par sekām. Arī Eiropas Centrālā banka nepiekrīt plāna, ka Grieķijas valdība atmaksā tikai daļu valdības parāda. Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc Grieķija ir šķietami nespējīga tikt galā ar savu parādu, investīciju baņķieris Ģirts Rungains situāciju skaidro, akcentējot, ka strīds nav par vēlēšanos tērēt vai taupīt līdzekļus, bet Grieķija vēršas pret  pastāvošo režīmu. „Šis strīds nav starp vēlēšanos tērēt un taupīt līdzekļus, bet runa ir par to, ka pēc būtības šajās valstīs – gan Grieķijā, gan potenciāli Spānijā un Portugālē pret zināmu oligarhisku režīmu, kas ir ilgstoši valdījis un atpircies no iedzīvotājiem, uzturot lielu valsts sektoru un šobrīd šīm ekonomikām ir jāpārkārtojas uz konkurētspējīgu, lielākā mērā – tirgus ekonomiku un iedzīvotāji principā grib pārdalīt ienākumus un šīs oligarhiskās elites atbīdīt no varas. Runa nav par to, ka vienkārši ir jātērē vairāk līdzekļu, Grieķijai nav iespējas tērēt vairāk līdzekļu, jo šo līdzekļu vienkārši nav. Ja Grieķija iziet no eirozonas, tad tā iegūst valūtu, kuras nosacītais kurss būs vismaz divas reizes mazāks kā šobrīd ir Grieķijas iedzīvotāju pirktspēja, attiecīgi arī pensijas utt. samazinātos”. Savukārt ekonomiste Raita Karnīte raidījumā janvārī, salīdzinot Latvijas gadījumu ar Grieķijas situāciju, sacīja, ka Latvija tomēr ir „labais piemērs”, lai arī eksperimenta rezultātā tapis, tam, kā veiksmīgi tikta galā ar parādiem. „Mēs nevaram zināt, kas būtu noticis, ja Latvija nebūtu bijusi tik pakļāvīga, ja Latvija būtu vairāk argumentējusi, jo mums tie sociālie zaudējumi patiesībā ir piemērs tam, kā nevajag darīt. Tas, ko mums saka acīs skatoties, ir viena lieta, bet tas, ko mums saka analītiķi, ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka prātīgāk ir klausīties, ko saka speciālisti nekā ko saka politiķi, es esmu gandrīz neapstrīdami pārliecināta, ka tas, ko mēs piedzīvojām Latvijā bija eksperiments vai tā var, vai nevar,” vērtē Karnīte. Kāpēc tad vienai valstij izdodas, bet citai ne – tikt galā ar parādiem? Rungainis norādīja, ka arī Grieķijai tomēr esot izdevies tikt galā ar ekonomikas krīzi, taču tā vēl ir daudzu izaicinājumu priekšā. „Arī Grieķijai tas ir izdevies. savu ekonomikas konkurētspēju atjaunot. Pie tam savā ziņā pat straujāk nekā Latvijai. Ir uzlabojušies daudzi viņu ekonomikas rādītāji. Acīmredzot ciešanas, kas ir bijušas no šīs „pakāpeniskās astes ciršanas” ir bijušas sāpīgākas. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā šie nepopulārie lēmumi tika pieņemti ātri un uzreiz. Grieķija turpretī mēģināja savam elektorātam teikt, ka varbūt mēs varam panākt rezultātu „nocērtot” mazliet, un tad, kad nocirta mazliet, tad izrādījās, ka vajag nocirst vēl mazliet,” uzskata Rungainis. Meklējot situācijas atrisinājumu, tiek noradīts, ka viens no risinājumiem būtu censties, apkarot korupciju un tās problēmas, ne tikai cerēt uz to, ka kāds atlaidīs parādus. Militārā palīdzība Ukrainai - par un pret Līdz šim ASV un Eiropas Savienība apgādāja Ukrainu tikai ar ne-letālo bruņojumu, taču, karadarbībai aktivizējoties, sabiedrotie uzsver, ka ar to ir par maz, lai Krievijas vadību mudinātu pārstāt atbalstīt separātistus. ASV izdevums „The Wall Street Journal” ziņo, ka  īpaši  ASV Aizsardzības ministrija vēlas, lai Ukrainai tiktu piegādāts pārnēsājamai prettanku raķešu komplekss „Javelin”, kas ir viens no modernākajiem pasaulē. Taču arī pašā ASV nav vienprātības un nekāds konkrēts lēmums vēl neesot pieņemts. Amerikā nosūtīt uz Ukrainu ieročus visvairāk minstinoties prezidents Baraks Obama, taču prezidenta izvirzītais kandidāts aizsardzības ministra amatam Eštons Kārters ir sacījis, ka sliecas atbalstīt domu par ieroču piegādāšanu. “Šajā jautājumā es esmu ļoti nosliecies PAR, jo uzskatu, ka mums ir jāatbalsta Ukraina tās centienos sevi aizstāvēt,” norāda Kārters. Vislielākās bažas ir, vai militārās palīdzības piešķiršana liks Krievijas prezidentam samazināt atbalstu promaskaviskajiem kaujiniekiem, vai tieši pretēji - saasinās konfliktu vēl vairāk. Tieši pēdējais arguments pielika punktu šīm diskusijām pirms gada.  Ieceres kritizētāji uzskata, ka ir nepieciešams dot ilgāku laiku, lai pret Krieviju noteiktās sankcijas sasniegtu savus mērķus, bet tie, kas militāro palīdzību atbalsta, ir vienisprātis, ka vienalga, cik labi Ukraina būs apbruņota, Krievija karā uzvarēs. Taču labāks bruņojums Maskavas zaudējumus padarītu lielākus. ASV brīdina, ka bez adekvātas Ukrainas militārās atbildes Krievija šādu pašu taktiku var sākt pielietot arī citās valstīs, tostarp Igaunijā vai Latvijā, atsaucoties uz amatpersonu ziņojuma vēsta izdevums „The Washington Post”. Neviennozīmīgā ASV attieksme likusi satraukties arī Eiropas Savienībai. Ieroču piegādi ir sākusi apsvērt Francija, Lielbritānija un Polija. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka Vācija nesūtīs Ukrainai ieročus, bet neiebildīs, ja par šādu soli izšķirsies ASV. Arī NATO ir norādījusi, ka pati ieročus Ukrainai nesūtīs, tā atstāj tiesības par šo jautājumu izšķirties pašām dalībvalstīm.

Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" pievēršamies aktualitātēm: Ukrainas prokrieviskie kaujinieki sākuši apšaudīt Melnās jūras ostas pilsētu Mariupoli. Vai konfliktā ar Kijevu šim mērķim ir tikai simboliska, vai arī stratēģiska nozīme? Viesi studijā: Vidzemes augstskolas lektors, ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Abi eksperti atzīst, ka notikumu Maruipolē aizvadītās nedēļas nogalē ir nepieteikta Krievijas Federācijas kara darbība Ukrainā. Par to liecina, ka tur vairs nav tikai atsevišķi brīvprātīgie, "tur uzdarbojas organizētās karaspēka vienības", uzskata Jānis Kapustāns. "Pieņemu, ka tās ir īpašu uzdevumu vienības, ko varējām redzēt Doņeckas lidostas ieņemšanā, grūti iedomāties, ka tie bija vienkārši brīvprātīgie, kas gāja uzbrukumā un ļoti precīzi, mērķtiecīgi sabombardēja lidostas jumtu," analizē Kapustāns. Otrs, kas norāda, ka šis ir organizētas vienības - šiem separātistiem jeb teroristiem ir ļoti moderni ieroči, kādu Ukrainas armijai, iespējams, nemaz nav. Kamēr NATO joprojām nav pieņēmusi vienotu lēmumu par palīdzību Ukrainai cīņā ar prokrieviskajiem separātistiem, Latvija palīdz apmācīt ukraiņu virsniekus, kuri uz apmācībām ierodas Latvija, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts. Raidījumā arī saruna ar Latvijas ukraiņu savienības valdes locekli Olgu Bergu, vērtējot, kāda palīdzība visvairāk nepieciešama Ukrainas cilvēkiem. Mariupoles apšaude bijis tikai terorakts vai tomēr Krievijas gatavota plašāka ofensīva? Galvenais neatbildētais jautājums uz šo brīdi ir, vai Mariopoles apšaudīšana ar mīnmetējiem bija tikai atsevišķs terorakts vai arī Krievija gatavojas jaunai, plaša mēroga ofensīvai.  Lai gan liela daļa ārvalstu notikumu vērotāju prognozē, ka ar uzbrukumu Mariopolei Krievija gatavojas izveidot "koridoru" starp Krievijas anektēto Krimu un Doņecku, analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināts, ka vairāki šādam ofensīvam nepieciešamie indikatori pagaidām trūkst. No vienas puses "Statfor" pētnieki atzīst, ka "Grad" reaktīvo mīnmetāju izmantošana norāda, ka uzbrukums bija rūpīgi plānots un tam bija valstiska mēroga atbalsts.  Uz to norāda arī NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, kurš skaidro, ka pēdējo dienu laikā Krievijas karaspēks ir devies palīgā prokrieviskajiem kaujieniekiem. Gan NATO, gan arī analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināti, ka tik nopietnas bruņutehnikas ievešana norāda uz gatavošanos plašākam uzbrukumam. Taču par to, ka tas nozīmē ilgi aprunātā starpsavienojuma izveidi, ekspertu domas dalās. Vārdā neatklāti avoti no prokrievisko kaujinieku rindām britu laikrakstam "The Guardian" iepriekš bija vēstījuši, ka viņi nemēģinātu ieņemt tik lielu pilsētu kā Mariopoli, jo tas nozīmētu tik plašas kaujas pilsētas centrā, ka Mariopole tiktu pilnībā iznīcināta un ietu bojā simtiem cilvēku. Arī pašpasludinātās tā dēvētās Doņeckas tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko preses konferencē, kurā viņš uzņēmās vainu par uzbrukumu, piebilda, ka pašā pilsētā iebrukt nav plānots. "Mēs esam pieņēmuši lēmumu negaidīt, līdz Ukrainas armija sāk ofensīvu, mēs vienkārši neļausim viņiem noformēties, Mēs turpināsim uzbrukt līdz sasniegsim Doņeckas robežu. Dārgie mediji – es jau esmu teicis -ja es redzēšu draudus Doņeckas zemei no jebkura apdzīvota punkta, es šos draudus iznicināšu, bet ja draudi nebūs, tad mēs runāsim citu valodu," norāda Zaharčenko. Arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes preses pārstāvis Andrijs Lisenko uzsver, ka uzbrukums Mariopolei vēl nenozīmē jauna ofensīva sākumu. Preses konferencē nedēļas nogalē pulkvedis uzsvēra, ka nemiernieki apšaudīja Ukrainas pozīcijas, lai paplašinātu savu teritoriju un pielāgotu robežlīnijas savām vajadzībām. Nekādas pazīmes par plašāku uzbrukumu Mariopolei pagaidām neesot. Analīzes un prognožu centrs «Statfor" uzsver, ka Krievija loģistikas ziņā vēl nav gatava jaunam, plaša mēroga ofensīvam. Lai izveidotu "koridoru" starp Krimu un Doņecku, Krimas infrastruktūrā būtu nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, taču kopš aneksijas,  Krievija pussalu ir atstājusi relatīvi neskartu.

Raidījumā atskatamies uz tiem 2014. gada notikumiem pasaulē un Eiropā, spriežam, kā šie notikumi ietekmēs norises nākamajā gadā, kā ietekmēs mūs tepat Latvijā. Viesi studijā: vēsturnieks Gustavs Strenga, filozofs Ilmārs Šlāpins un žurnālists Filips Lastovskis. Diskutējam par šādiem tematiem: Ukrainas konflikts un sankciju spēles – Krievijas agresija kā ievads jaunam Aukstam karam; Eiropas cietoksnis – kā migranti un ebola grabina pie Eiropas Savienība ārdurvīm un dažas valstis grib slēgt namdurvis pat tuvākiem kaimiņiem; Kāpēc Eiropas Savienība nespēj uzrunāt vēlētājus? Ko varam secināt pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Eiropas Komisijas izveides procesa.  Žurnāls “Foreign Policy” ir nodēvējis aizgājušo gadu kā planētas “karstāko” gadu gan temperatūras, gan notikumu ziņā. Kā pamatojumu šis žurnāls min tādus notikumus, kā revanšistu organizēto Krimas aneksiju, prokrievisko separātistu uzkurināšanu un uzturēšanu Eiropas austrumu perifērijā, tiek pieminēta islāma valsts izniršana it kā no nekurienes un viņu algotņu armijas asiņainais uzvaras gājiens Sīrijā un Irākā. Tam klāt vēl jāliek ebolas epidēmija Rietumāfrikas valstīs un pasaules paniskās bailes no šī vīrusa, krīzes nomocītās Eiropas lēnā atlabšana, rasu nemieri Amerikas vidienē, demokrātijas trūkuma protesti vairākās Dienvidaustrumāzijas valstīs un 2014. gada sprādzienbīstamais degmaisījums ir gatavs. „Eiropas cietoksnis 2014” Apzīmējums „Eiropas cietoksnis” ne reti tiek lietots, lai vienoti skaidrotu, kā Eiropas Savienība ievieš aizsargājošus tarifus un tirdzniecības politiku, lai izvairītos no lētāku produktu ievešanas. Būtisks mehānisms ir arī robežkontroles pastiprināšana uz kopējām ārējām robežām, jo drauds ir imigrantu pieplūdums no nabadzīgākām valstīm ārpus „cietokšņa”. Šogad „Eiropas cietoksni” vēlējās ieņemt ne tikai imigranti, bet arī „Ebolas Bet „Eiropas cietoksnī” ir vēl arī savas citadeles. Piemēram, Lielbritānija. Šīs valsts radikālā partija UKIP uzsvēra nepieciešamību vairāk padomāt par sevi. Jo iekšējā migrācija Eiropā atņemot darbu vietējiem. Par šiem tematiem izteicies partijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Pols Natāls: „Viennozīmīgi liela ietekme ir imigrācijai. Mums ir ļoti liela cilvēku kustība gan uz Eiropas Savienību, gan arī pašā Eiropas Savienībā. Liela daļa jaunu cilvēku ir bez darba un mums pašiem ir miljoniem darba meklētāju. Es uzskatu, ka darba tirgus ir pārpludināts ar cilvēkiem no Austrumeiropas, bet mēs vēlamies dot vienādas tiesības arī saviem pilsoņiem”. Savukārt decembra sākumā Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons publiskoja imigrācijas sistēmas reformu plānu, kas paredz no 2015. gada ierobežot Eiropas Savienības imigrantiem pieeju sociālajiem pabalstiem. Taču viņš atteicies no idejas katrai no bloka dalībvalstīm noteikt individuālas ieceļotāju kvotas. Vidusjūrā pie Itālijas krastiem starp aptuveni 600 imigrantiem, kuri bijuši ceļā uz Pocalo pilsētu, tika atrasti 30 miruši cilvēki. Turklāt pērn pie Lampedūzas salas Itālijā dzīvību zaudēja 360 cilvēki. Viņi visi vēlējās iekļūt „Eiropas cietoksnī”. Šogad Itālijā vien jau ir ieradušies 60 000 nelegālo imigrantu. Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētniece Inese Šūpule skaidroja, ka migrācijas politika, kāda tā ir ES  - kopumā ir ļoti komplekss jautājums. „Pēdējos 20 gadus tas ir politisko debašu centrā – gan Eiropas nacionālajās valstīs, gan ES kopumā. Un galvenā tendence ir sabiedrības pieprasījums pēc stingrākiem likumiem, ierobežojot gan legālo, gan nelegālo – angliski – regulāro un neregulāro migrāciju,” norāda Šūpule. Viņa Lampedūzas gadījumu salīdzināja ar  lakmusa papīrīti, kas parāda, ka Eiropa ir cietoksnis. Ar ieeju gan. Bet ne katram. „Tas ir ar daudziem vārtiem un iespējām iebraukt, bet tas ir aizsargāts un Eiropa negrib laist iekšā nelegālos imigrantus,” vērtē Šūpule. Beidzot, šķiet, kaut kādi „vārti” varētu būt iekustējušies.  Tika ziņots, ka decembrī eirodeputāti aktualizējuši jautājumu par nepieciešamību pēc visaptverošas migrācijas politikas. Savukārt oktobra beigās jaunus draudus „Eiropas cietoksnim” sagādāja kāds vīruss. Lai gan Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebolas vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems un ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pēc dažām dienām tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā ir pirmais upuris. Vīrusa izplatība Rietumāfrikā un pasaulē mediju ziņās tiek atainota teju ikdienas, un Eiropas Savienība un Eiropas valstis jau kopumā cīņai ar Ebolas vīrusu, tostarp iemaksas ANO ieguldījumu fondā, iemaksājušas aptuveni 600 miljonu eiro. Pagaidām, šķiet, Eiropa ir spējusi mazināt iespējas Ebolas vīrusam ielauzties „Eiropas cietoksnī”.

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu. ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu. Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums.  Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu  un ES dalībvalstīm,  Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām.  Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu. Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem”  aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk,  dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta  domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu. Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts.  Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.  „Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama. Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.       Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā. „Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā  uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers. Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.  Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas. „Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus  „Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis: „Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.

Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits. Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu. Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai. „Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem. „”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass. Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems. „Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc  uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca. „Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā. „Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus: Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes. „Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst. Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš. Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos. Šokolāde kļūs dārgākā Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju  Rolandu Gulbi. „Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”

Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par to, kāda būs Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne. Ko sankcijas un to sekas nozīmējušas mums līdz šim un kā tās varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku 2015. gadā? Viesi studijā: Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītājs Einars Semanis un Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs. Atskatā par aizgājušo nedēļu: Pekinā noslēgusies Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības organizācijas līderu tikšanās, informējam arī par ES tiesas lēmumu attiecībā uz sociālo pabalstu shēmu Vācijā un ES pilsoņiem. ES valstīm nav vienotas attieksmes par sankcijām pret Krieviju Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju, kas ieviestas, reaģējot uz Maskavas agresiju pret Ukrainu, netiks atceltas – novembra sākumā Briselē notikušajās sarunās bija vienojušies dalībvalstu vēstnieki. Lai arī oktobra beigās kādā Krievijas laikrakstā, analizējot situāciju, tika pieļauta iespēja par sankciju daļēju atcelšanu jau 2015. gadā. Sankciju ietekmi gan pret Krievijas, gan citu iesaistīto valstu ekonomiku turpina pārskatīt un iztirzāt mediji. Izdevums „The Wall Street Journal”, atsaucoties uz Eiropas Komisijas veiktu analīzi, rakstīja, ka Eiropas Savienības pret Maskavu noteiktās sankcijas palēninās Krievijas ekonomisko izaugsmi par 0,6 procentiem 2014. gadā un 1,1 procentu 2015. gadā. Savukārt Krievijas laikraksts „Komersant” oktobra beigās, analizējot tā brīža sankcijas pret Krieviju, kas vienbalsīgi tika pieņemtas ES dalībvalstu pastāvīgo pārstāvju komitejas sēdē 12. septembrī un noteiktas līdz 2015. gada 15. martam, norādīja, lai sankcijas paliktu spēkā arī pēc 15. marta, nepieciešams jauns komitejas lēmums – visu ES dalībvalstu piekrišana. Un te „Komersant” akcentēja, ka vienotu lēmumu panākt  būšot gandrīz neiespējami, ja vien Ukrainā neatjaunosies karadarbība. Tostarp Krievijas laikraksts norādīja, ka atsevišķas ES dalībvalstis (arī pašlaik prezidējošā Itālija), ir izteikušas piesardzīgus aicinājumus mīkstināt pret Krieviju noteiktās sankcijas. Kā argumentus nosaucot vairāk vai mazāk stabilo situāciju Ukrainā un sankciju radītos būtiskos zaudējumus to ekonomikām. Austrija, Bulgārija, Grieķija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Somija un Ungārija varētu būt valstis, kas, iespējams, neatbalstīs pilna apjoma sankciju saglabāšanu, uzskata „Komersant”. Bet to, ka Eiropas Savienība neplāno plašas jaunas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pagājušā nedēļā Berlīnē paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tomēr viņa atzina, ka var tikt paplašināts starptautiskajām sankcijām pakļauto indivīdu loks: Par situāciju un procesiem attiecībā uz Krievijai noteiktajām sankcijām sanāksmē Briselē gatavi apspriesties ES ārlietu ministri, tā pagājušā otrdienā norādīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogernīni. Savu pozīciju augstā pārstāve pauda jau pirms pāris nedēļām preses konferencē. „Galvenajam diskusiju tematam vajadzētu būt par to, kas ir Ukrainā. Kas ir tas, kas palīdzētu mums rast konflikta risinājumu? Sankcijas var būt instruments, tās var būt efektīvs instruments, bet var būt arī mazāk efektīvs instruments. Atkarībā no piemērota laika izvēlēšanās un no vienotības ap šiem pasākumiem. Bet tam jāpaliek, kā politiska spiediena formai, instrumenta formai, nevis pašmērķim. Pašmērķim ir jābūt krīzes risinājuma meklējumam,” komentēja Mogernīni. Par Somijas pozīciju jau paziņojis Somijas premjerministrs Aleksandrs Stubs, norādot, ka Eiropas Savienībai ir noteikti jāpārskata iespēja pastiprināt sankcijas pret Krieviju, jo tas ir pats efektīvākais iedarbības veids pret šo valsti – tā kādā rīta programmā Somijas TV pagājušonedēļ sacījis Stubs. Premjerministrs raidījumā teicis , ka „nauda ir labākais vidutājs miera noslēgšanā”. „Tā ir vienīgā metode - mīksta, bet vienlaikus arī stingra, kas mums ir jāizmanto. [..]. Mums jāatceras, ka šobrīd Krievijas ekonomika grimst, rublis pavājinās, naftas cenas krītas un starptautiskie investori pamet Krieviju. Pēdējās dienās situācija Ukrainā atkal ir saasinājusies – atsākušās sīvas kaujas. Drošības situācija Somijā radikāli nav mainījusies, bet situācija uz Ukrainas robežas noteikti ir satraucoša,” savu nostāju skaidroja Stubs. Tikmēr, kā raksta aģentūra „Reuters”, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons norādījis, ka arī Lielbritānija ir gatava sankcijas pret Krieviju pastiprināt, taču nevēlas jaunu auksto karu. To, ka pasaule atrodas uz jauna aukstā kara sliekšņa, šajās dienās minējis bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Savukārt ASV Baltais nams novembra sākumā izplatīja paziņojumu, ja Maskava turpmāk ignorēs vienošanās, ko tā apņēmās pildīt Minskā, un turpinās destabilizēt situāciju Austrumukrainā – „cena par šīm darbībām Krievijai tikai pieaugs”. Ekonomisko sankciju rezultātā Krievijas kopējie zaudējumi var sasniegt pat simtus miljardus dolāru. Bet Eiropas zaudējumi precīzi aprēķināti nav. Analītiķi lēš, ka arī tie, lai arī sadalīti uz vairākām valstīm, nebūs mazāki par Krievijas zaudējumiem. Lauku putnu kļūst mazāk Ekseteras universitāte Lielbritānijā nākusi klajā ar apjomīgu un satraucošu pētījumu par lauku putnu populācijas samazināšanos Eiropā pēdējos trīsdesmit gados. Šo tendenci komentē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Ainārs Auniņš. "Fakts, ka lauku putnu populācija samazinās, nav nekas jauns. Šī populāciju samazināšanās ir konstatēta galvenokārt Rietumeiropā. Galvenais populāciju kritums ir sākot no 70. gadu vidus, turpinoties līdz pat 90. gadiem. Šajā laikā tiešām ir nozīmīgas lauku putnu populācijas pazaudētas. Tas lielā mērā saistīts ar Eiropas Savienības – tolaik vēl ES priekšteces Eiropas ekonomiskās kopienas – īstenoto kopējo lauku politiku, kur akcents bija uz ražošanas intensifikāciju, kā rezultātā lauku vide ļoti daudzām putnu sugām kļuva neapdzīvojama. Rietumeiropas lauki piedzīvoja tādu kā ekoloģisko katastrofu, izzuda pat pašas parastākās sugas, tai skaitā, lauku cīrulis, ber kura mēs savu lauku ainavu Latvijā nevaram iedomāties. Populāciju kritums ir noticis galvenokārt Rietumeiropā. Austrumeiropa gāja mazliet atšķirīgu ceļu. Lai arī Austrumeiropā šajā laika periodā pakāpeniski notika ražošanas intensifikācija, tā nebija tik strauja kā Rietumeiropā. Intensifikācijas līmenis ievērojami atpalika, līdz ar to lauku putnu populācijas tik daudz necieta. Jāpatur prātā gan ir tas, ka no Austrumeiropas ir ļoti maz šādu standartizēti ievāktu datu, kādi ir par Rietumeiropu. Līdz ar to šis laika periods nav īsti labi atspoguļots. Vairāk ir tādas kā netiešas liecības par sugu sastopamību. Kas attiecas uz Latviju, tad mums tendence saistībā lauku putnu sugu samazināšanos ir bijusi nedaudz citāda. Mums ievērojamas pārmaiņas bija saistītas ar neatkarības atgūšanu, ar ekonomiskās sistēmas maiņu, kad lauksaimnieciskā ražošana piedzīvoja panīkumu. Šajā laikā ļoti daudzas lauksaimniecības zemes tika pamestas. Tam bija divējāds efekts. Bija sugas, kas no tā ieguva, bija daļa sugu, kas no tā cieta. Kopumā bioloģiskā daudzveidība šajā laikā nedaudz palielinājās. Tanī pat laikā bija ļoti lieli riski, turpinoties šādai aizaugšanai, arī tādām sugām, kas sākotnēji no tā ieguva. Aizaugot ar krūmiem šīs zemes kļūst nepiemērotas un samazinās arī tās, kuras kopš 90. gadu vidus pamazām lauksaimnieciskā ražošana sāka atkal palielināties. Daudzām putnu sugām kopumā Latvijā klājas labi, izņemot zālāju sugas, kuras cietušas ievērojamu kritumus. Mums, diemžēl, standartizēti ievākti dati ir tikai kopš 1995. gada, tādēļ precīzāk var runāt par šo laika periodu."

1. novembrī Eiropas Savienībā darbu sāks jauna valdība. Jaunākajā "Septiņas dienas Eiropā" runāsim par jaunās Eiropas Komisijas sastāvu, mērķiem un steidzamajiem darbiem. Viesi studijā: Jaunās Komisijas viceprezidents, atbildīgais eiro un sociālā dialoga jautājumos, Valdis Dombrovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Ir iezīmēts jauns periods Eiropas vienotajā politikā, jo pagājušajā nedēļā apstiprinātā Eiropas Komisija būs tā, kas pildīs izpildvaras funkcijas Eiropas Savienībā nākamos 5 gadus. Lūdzot izvērtēt jauno Eiropas Komisiju, politologs un portāla Delfi žurnālists Filips Lastovskis norādīja, ka jaunā Eiropas Komisija protams ir strukturāli mainījusies. Tajā ir vairāk amatu, plašāks atbildību loks un viens no galvenajiem uzsvariem, Žana Kloda Junkera kabinetam būs jācenšas virzīties tālāk no Eiropu nomocījušās ekonomiskās krīzes. „Nākamajos piecos gados jaunā Eiropas Komisija, lai arī savā struktūrā mainījusies, tomēr kā funkcionējoša institūcija daudz nemainīsies. Mainīsies kaut kādi nelieli uzsvari, piemēram strukturālās izmaiņas ar viceprezidentiem, bet otrs uzsvars noteikti būs tas, ka šī komisija vairs nebūs krīzes komisija. Tās uzmanība lielā mērā būs pievērsta enerģētikas jautājumiem, ko loģiski aktualizē Ukrainas situācija”. To, ka ekonomiskā krīze ir nomākusi pēdējās komisijas darbu, savā atvadu uzrunā Eiropas parlamentam uzsvēra arī iepriekšējais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu. Viņš kā allaž kaislīgi aizstāvēja ideju, ka Eiropas politika ir izgājusi smagu posmu, ar jostu savilkšanu un daudzām asām debatēm. „Patiesībā mēs bijām ļoti tuvu defoltam jeb tam, ko ne tik pieklājīgā valodā sauc par atsevišķu dalībvalstu bankrotu. Un paskatieties, kur mēs esam nonākuši tagad! Portugāle un Īrija ir veiksmīgi pabeigušas ekonomikas glābšanas programmas, Īrija atkal ir viena no straujāk augošajām valstīm Eiropas Savienībā”. Jēdzienu dalīšana, kas tiešām ir strauja izaugsme vai kārtējā stagnācija, ir izrādījusies ļoti grūta Eiropai. Šīs diskusijas vajāja iepriekšējo komisiju un visticamāk vajās arī jauno. Barrozu opozīcija ļoti bieži viņam pārmeta, ka Eiropas Komisija nav pat centusies risināt svarīgās problēmas. Te, protams, minot augsto bezdarbu un lēno ekonomisko atkopšanos. Īpaši skarbi savā kritikā bijuši Eiropas Parlamenta deputāti no Eiropas dienvidu valstīm. Piemēram deputāts no Itālijas Kurcio Maltēze Barrozu laiku raksturoja kā katastrofu 10 gadu garumā. Visi ekonomikai svarīgie rādītāji parāda, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies nepareizas stratēģijas un pieņēmusi nepareizus lēmumus. Bezdarba un nabadzības rādītāji ir graujoši, kas apliecina to, ka Komisija nav strādājusi efektīvi. Citās domās ir Barrozu pārstāvošās Eiropas tautas partijas grupas deputāts no Vācijas Manfreds Vēbers. Viņš uzskata, ka iepriekšējā komisija strādājusi labi. Protams te jāņem vērā, ka deputāts pārstāv Vāciju un analizē pats savas politiskās grupas biedru: „Barrozu bija labs Eiropas Komisijas prezidents, jo viņš vadīja Eiropu laikā, kad mūs piemeklēja ļoti lielas grūtības”. Kāpēc ir vērts runāt par šiem dažu Eiropas Parlamenta deputātu viedokļiem? Lielā mērā tāpēc, ka šis noskaņojums ir politiskais mantojums jaunajai Eiropas Komisijai. Šīs runas saglabāsies kaut vai tāpēc, ka konservatīvās un ietekmīgās valstis, kā piemēram Vācija, turpinās aizstāvēt taupības politiku, bet dienvidnieki sev raksturīgajā manierē turpinās klaigāt, ka taupība dzen tikai lielākā postā. Jaunais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pirms apstiprinājuma balsojuma gan piesolīja novirzīt paprāvus līdzekļus ekonomiskās izaugsmes stiprināšanai. Vai tas bija tikai solījums, lai dabūtu vajadzīgās balsis savas komisijas apstiprināšanai, vai arī Junkers tiešām ir iecerējis kaut ko jaunu? Tas, ka jaunajai Eiropas Komisijai darba pilnas rokas būs visus piecus gadus ir vairāk nekā skaidrs. Starp visām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti lielas atšķirības un katrs karo par savām interesēm. Apliecinājums kaut vai ir jau nākamajā dienā notikušais samits par klimata jautājumiem, kurā asas debates izraisīja enerģētikas efektivitāte. Tām valstīm, kuru ekonomika ir relatīvi maza un atvērta, jebkādi ierobežojumi nozīmē konkurētspējas zudumus, bet Eiropas Komisija ir tā, kurai vajadzēs atrast kompromisus visos jautājumos. Maza vai liela valsts, bet jāpanāk tādi lēmumi, kas kaut kādā mērā apmierinās visus. Atskatā par aizgājušo nedēļu -  par Ukrainas parlamenta vēlēšanām, arī par gāzes vienošanās atlikšanu starp ES un Krieviju un par Zviedrijas karaspēka mēģinājumiem novērst aizdomīgu svešzemju zemūdens darbību Stokholmas arhipelāgā. Ilgi gaidītajās Ukrainas un Krievijas gāzes sarunās Briselē aizvadītajā nedēļā jau gandrīz tika panākta vienošanās par konflikta izbeigšanu. Krievija piekrita samazināt cenu, tomēr par šķērsli līguma parakstīšanai kļuva tas, ka Ukraina vairāku mēnešu garumā nav spējusi norēķināties par Krievijas piegādāto gāzi. Krievijas enerģētikas ministrs Aleksandrs Novaks sacīja, ka – pirms sākt piegādāt gāzi – Maskava vēlas garantijas, ka Ukraina šoreiz naudu tik tiešām samaksās: “Mēs jau bijām gatavi dokumentu parakstīt, jo uzskatām, ka visas vienošanās ir panāktas. Ja Ukrainas puse būtu apliecinājusi, ka tai ir finansu resursi, tad problēmu nebūtu”. Visas konfliktā iesaistītās puses tiksies vēlreiz šo trešdien. Krievijas enerģētikas ministrs ir sacījis, ka līdz tam Ukrainai ir jāatrod finansējums. Ukraina ir lūgusi Eiropas Savienībai tai aizdot divus miljardus eiro. Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch otrdien nāca klajā ar ziņojumu sakot, ka tās rīcībā ir pierādījumi, ka Ukrainas armija ir apšaudījusi plaši apdzīvotus Doņeckas apgabalus ar daudzās valstīs aizliegtajām kasešbumbām. Katrā kasešu bumbā atrodas 200 līdz 650 nelieli spridzekļi, kuri ir piebāzti ar nāvējošām adatiņām. Mazās bumbiņas sprādziena rezultātā tiek izkaisītas aptuveni divu futbola laukumu lielā teritorijā, un vismaz 10 procenti no tām nesprāgst. Taču vēlāk bumbas eksplodē pie mazākās kustības. Šādas munīcijas izmantošana apdzīvotās teritorijās tiek uzskatīta par kara noziegumiem. Ukrainas pretterorisma operācijas pārstāvis Vladislavs Seļezņovs šīs apsūdzības nosauca par pilnīgām muļķībām un uzsvēra, ka, visdrīzāk, cilvēktiesību aizstāvji uzķērās uz kaujinieku provokāciju. Nedienas ar pie Zviedrijas krastiem pamanīto ārvalstu zemūdeni uzjundījušas jaunas runas par Zviedrijas valsts drošību un neizbēgamo valsts iestāšanos NATO. Britu laikraksts „Guardian” norāda uz farsu – nelielo Krievijas zemūdeni meklēja nelielā Zviedrijas armija. Laikraksts norāda, ka Zviedrija ir mazinājusi aizsardzības budžetu tik daudzu gadu garumā, ka tagad tai nav atlicis pat viens helikopters, kas būtu piemērots kaujām zem ūdens. Apkaunojums zemūdenes meklēšanā esot neizbēgams, norāda laikraksts. Jautājums tikai kurai pusei.

Ar 2015. gada janvāri latviešiem būs iespēja Eiropai un pasaule atgādināt un apliecināt, ka Latvijas nav nekāda pelēka pierobežas zona vai lielās kaimiņvalsts guberņa, bet moderna un attīstīta un eiropeiska valsts. Ko Latvijas prezidentūra ES padomē nozīmē, kas no tā mainīsies un kādu atbildību tā uzliek mums un mūsu tikko ievēlētajam parlamentam. Analizējam arī to, cik un kā pēcvēlēšanu posmā jaunās Saeimas un valdības sastāvs varētu ietekmēt prezidentūras politisko kursu vai prioritātes. Viesi studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs  un  LU profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa. Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī Prezidentūra Eiropas Savienības (ES) padomē ir labi sagatavots un atbildīgs posms katras valsts ikdienā. Rotācijas kārtībā, katra ES dalībvalsts uz sešiem mēnešiem iegūst tiesības vadīt prezidentūru, kas nozīmē iespēju ietekmēt ES dienaskārtību un organizēt vairākus tūkstošus ļoti svarīgu un atbildīgu tikšanos. Mēdz minēt, ka prezidentūra ES padomē rada arī labu ietekmi uz valsts ekonomiku, jo pusgada laikā valstī apmeklē ap 25 tūkstošiem viesu, kas labprāt atgriežas arī pēc prezidentūras beigām. Vispirms par politisko. ES padome ir svarīgs instruments, kas lemj par visa bloka valstu interesēm. Padomē tiek spriests par dažādiem tiesību aktiem vai budžeta jautājumiem, kas skar jebkuru darbības jomu. Tā var būt lauksaimniecība, transports, ekonomika vai arī izglītība. Prezidentūra nozīmē, ka vismaz trīs dalībvalstis 18 mēnešus strādā kopā, lai pāreja starp dažādām prezidentūrām būtu veikla un efektīva. Latvijas prezidentūra seko Itālijai, kamēr Luksemburga sekos Latvijai. Šīs grupas galvenais mērķis ir nodarbinātība un ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Bet atsevišķi katra valsts pievērš uzmanību arī sev svarīgām jomām. Itālijai tā ir migrācija, kamēr Latvija izvēlējusies konkurētspējas sekmēšanu, digitālā potenciāla izmantošanu un ES lomas stiprināšanu visā pasaulē. "Protams mērķi ir ļoti vispārīgi definēti, jo daudz plašāk mērķus atspoguļos prezidentūras programmā, pie kuras šobrīd tiek strādāts un kura dienasgaismu ieraudzīs gada nogalē. Visu laiku darbs pie dažādiem jautājumiem notiek Eiropas Savienībā, tāpat arī turpinās procesi pasaulē, un tie vēl ietekmēs jautājumus ar kuriem tieši strādās Latvijas prezidentūra. Tāpēc virzieni ir nosprausti, bet konkrēti instrumenti un rīki būs zināmi tikai gada beigās, norāda Latvijas prezidentūras ES padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere. To, ka nav vērts sasolīt daudz pirms savas prezidentūras intervijā Latvijas Radio ziņu dienestam atzina arī Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nerijus Aleksiejūns. Lietuvas prezidentūras pašā sākumā attīstījās Snoudena spiegošanas skandāls un nevienu vairs neinteresēja, ko Lietuva vēlas sasniegt savas prezidentūras pusgada laikā. Visus interesēja, kāda būs ES nostāja un Lietuvai, kā prezidējošajai valstij, tas bija jāskaidro. Kādi tad ir Eiropas Savienības padomes prezidentūras mērķi un būtība? „Viens no prezidentūras galvenajiem uzdevumiem ir virzīt ES darbu un būt par godīgo sarunu vedēju starp dažādām pusēm. Protams, tas ir atkarīgs no katra profesionalitātes un meistarības, kā šo aspektu mēs mākam realizēt un ietērpt tajā visā kaut ko no tā, ko paši gribam realizēt. Bet protams, primāri galvenais ir būt par godīgu sarunu vedēju un panākt visām valstīm un visai Eiropai nepieciešamos lēmumus, lai turpinātos Eiropas attīstība,” bilst Pommere. Pašu spējas un profesionalitāte, iespējams, ir galvenais apstāklis, ja meklējam izdevīgumu no vairāku desmitu miljonu eiro tēriņiem kopējās Eiropas mērķu vārdā. Viens no ieguvumiem ir ļoti lielā pieredze, ko iegūst prezidentūrā strādājošie. Pusgada laikā var iemācīties daudz, lai vēlāk veikli pārstāvētu valsts intereses jau citu prezidentūru laikā. Nerijus Aleksiejūns arī uzsver, nevajag kautrēties, mazām valstīm ir vieglāk pārsteigt ar savām prasmēm. Lietuvas prezidentūra tiek uzskatīta par diezgan labi aizvadītu. Lai arī Lietuvas mediji nedaudz gaudās, ka sākotnēji mērķi netika sasniegti, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzsver, prezidentūras ietekmi var izjust jau pirms pašas prezidentūras. „Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī. Jau pēdējā gada laikā visu Eiropas valstu interese par Latvijas prioritātēm ir krietni lielākā un ieklausīšanās Latvijas lēmumu pieņēmējos un ierēdņos ir krietni lielāka, jo tuvojas prezidentūra. Tās efekts ir krietni ilgāks nekā tikai seši mēneši. Kad es runāju ar kolēģiem Briselē, daudz uzmanīgāk klausās, jo tikko kā dzird, ka kāds temats Latvijai ir svarīgs, tam jau ir cita nozīme,” atzīst Andris Gobiņš. Bieži vien, īpaši pēc krīzes, pieņemts skaitīt izdevīgumu tikai un vienīgi naudā. Sarunā ar Latvijas prezidentūras sekretariātu, Eiropas ideju kustību pārstāvjiem un arī interesējoties par citu valstu pieredzi, krietni svarīgāka tomēr ir izcelta iegūtā pieredze. Andris Gobiņš to sauc pat par pieaugšanas stāvokli, kad kļūstam nobriedušāki, zinošāki un atbildīgāki. Pasaules sabiedrību satrauc Ebola vīrusa izplatība Āfrika no Latvijas ir tālu, un pat, ja Ebola vīruss līdz šejienei nokļūtu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas visticamāk neizdzīvotu. Tomēr pasaulē šis letālais vīruss arvien turpina izplatīties. „Situācija attiecībā uz Ebola vīrusu joprojām ir ļoti nopietna, un tai ir pievērsta ļoti nopietna un plaša sabiedrības uzmanība. Pasaules politiķi un sabiedrība ir satraukusies. Inficēto skaits jau ir pārsniedzis 7000 cilvēku, bet mirušo skaits – vairāk nekā 3000,” skaidro Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne. „Šo epidēmiju bīstamāku dara tas, ka tā izvēršas ļoti plaši pilsētās. Ja agrāk mēs redzējām atsevišķus gadījumus lauku reģionos un ar tiem bija vieglāk cīnīties. Tagad tas ir lielo pilsētu fenomens. Tās ir 8-10 Rietumāfrikas reģiona valstis, kur ir gan izplatība, gan robežvalstis, gan atsevišķi gadījumi. Tie ir apmēram 20 miljonu iedzīvotāju,  viņu blīvums, darbība un kustība, ir intensīva. Robežas starp šīm valstīm ir visai nosacītas, tādēļ ir milzīgie riski, ka tik daudzus mēnešus pēc epidēmijas uzliesmojuma joprojām runājam par jaunajiem gadījumiem, kurus nav iespējams atrast un atbilstoši rūpēties par tiem. Būtiski arī, ka šī statistika ir visai nosacīta, eksperti lēš, ka patiesais inficēto un mirušo skaits varētu būt lielāks nekā mēs zinām. Situācija ir ļoti nopietna. Tas ko PVO ģenerāldirektore daktere Margarita Čana ir vairākkārt uzsvērusi sarunās ar politiķiem un pasaules līderiem, ka nav runa par parastu slimības uzliesmojumu, un šeit nav runa par sabiedrības veselības krīzi, te ir runa par globālu krīzi. Par humanitāru, sociālu, politisku un ekonomisku krīzi ne tikai skartajās valstīs, tas iet ārpus skarto valstu robežām. Eiropas Savienība arī ir aktīvu iesaistās – ar cilvēku resursu, laboratoriju, epidemologu, loģistikas, komunikatoru u.c. virkne palīdzību. Pasaules sabiedrība ir aptvērusi un sapratusi, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas apdraud ne tikai Āfrikas reģionu, bet apdraud mūsu visu drošību."