Podcasts about folkloras

Aizvadītajā nedēļā VEF Kultūras pils kamerzālē jau septīto reizi tika pasniegtas folkloras gada balvas „Austras koks”. Tas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem folkloras jomā Latvijā. Nominācijā „Aktivitātes folkloras jomā 2024. gadā” balvu saņēma Daugavpils Vienības nama Latviešu un latgaliešu kultūras centra „Tradīciju māja” un folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra”. Balvu nominācijā „Mūža ieguldījums” saņēma Austris Grasis un Lidija Jansone, nominācijā „Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana” balvu saņēma Aīda Rancāne un folkloras kopa „Grodi”, „Iedvesmas balva par gada publikāciju” tika pasniegta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuvei. Folkloras dziesmu un deju kopa „Svātra” Daugavpilī darbojas jau trīs gadu desmitus, šobrīd savā kolektīvā pulcējot pāri par 30 dziedošus un dejojošus daugavpiliešus un apkaimes iedzīvotājus. Visus viņus vieno vēlme saglabāt, attīstīt un popularizēt latviskās tradīcijas, stāsta kopas vadītāja un idejas autore Sarmīte Teivāne. Saņemtā balva „Austras koks” ir veltījums visiem, kuri ar mīlestību un cieņu uztur dzīvu latviešu tautas kultūru. Tās saņemšana iedvesmo vēl dziļāk izprast mūsu saknes – senčus, novērtēt sevi šodien un apzināties atbildību par nākamajām paaudzēm, saka „Svātras” vadītāja Sarmīte Teivāne, un šī balva jau nav novērtējums tikai par pērn paveikto folkloras jomā, tas ir tiešām darbs un kopta dzīvesdziņa 30 gadu garumā. Daugavpils Vienības nama „Tradīciju mājai”, kas arī saņēma „Austras koka” balvu folkloras aktivitāšu rīkošanā pērnajā gadā, šogad aprit jau pieci gadi. Šī tradīciju māja kļuvusi par nozīmīgu kultūrtelpu Daugavpilī, kur tiek krātas un popularizētas tradicionālās kultūras vērtības. Par to, kas šeit notiek, stāsta „Tradīciju mājas” vadītāja Baiba Pankjāne. Šajā mājā ir arī viedais galds, kur notiek iepazīšanās ar senajām tradīcijām un amatiem. Taču lielākoties šī latviskā kultūrtelpa Daugavpilī ir pulcēšanās vieta, lai reāli iemēģinātu savu roku un iemācītos dažādās latvju senās amatu un tradīciju prasmes, bieži vien muzikantu pavadībā.

Pētniecības dienaskārtība, apspriežot postkoloniālo stāvokli mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā domāt par to dažādās nozarēs? No 9. –12. aprīlim Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā notiks starptautiska starpdisciplināra zinātniskā konference "Postkoloniālais stāvoklis mākslā pēc Padomju Savienības sabrukuma: pieredze, ietekme, pārvērtēšana" (Postcolonial situation in the arts after the collapse of the Soviet Union: experience, impact, reassessment). Šī būs starptautiska konference, tādēļ noritēs angļu valodā, bet Kultūras rondo iespēja konferences tematiku apspriest latviski kopā ar pētniekiem. Raidījuma viesi: mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore,  Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors Jānis Kudiņš un Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un Mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs.  

Kas ir plikpauris ledusskapī? Šo Monas Rozenbaumas un citu klausītāju atsūtītās mīklas Greizajos ratos min Pāles folkloras kopas "Malībieš" dziedātāji Margita Kārnupe, Ieva Dārziņa, Luīze Kasak, Agita Liniņa, Skaidrīte Koota, Zigurds Tauriņš, Aldis Mežgalis, Guntis Ģērmanis, kopas vadītāji Aurēlija Ieva Druviete un Reinis Druvietis.

Aizvadītajā nedēļas nogalē mūsu pašu mājās, Rēzeknē ir notikusi ikgadējā latgaliešu kultūras gada balvas „Boņuks” svinīgā pasniegšanas ceremonija. Par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā godināta Nautrēnu vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītāja Veronika Dundure. Par Latgales kultūras bagātināšanu godināti spilgtākie notikumi un personības. Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks” ir gaidīts notikums. Balva – tā ir iespēja atskatīties un izvērtēt aizvadītā gada paveikto, izcelt sabiedrībā jau zināmus un arī mazāk zināmums notikumus Latgales kultūrtelpā, kas pelnījušas uzslavas. Spilgtākos un nozīmīgākos veikumus nosaka žūrijas vērtējums, kuriem šogad desmit „Boņuka” balvas saņēmējus bija jāmeklē no 127 pretendentu pieteikumiem. Šogad ceremoniju vadīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs un Rēzeknes Tautas teātra aktieris, no Latgales nākušais un šobrīd šeit dzīvojošais, Jānis Pampe. Un kā izrādās, pasākuma vadītāji savstarpēji ir personīgi pazīstami – Jānis Pampe ir Andra Keiša krustdēls. Kā no skatuves atzina Andris Keišs, viņš uz visiem simts procentiem kā latgalietis juties bērnībā. Kā „Boņuka” balvas pasniegšanas ceremonijas laikā jokoja vakara vadītāji, statistika rāda, ka „Boņuki” visblīvāk dzīvo tieši Balvu novada Upītes ciemā. Proti, tieši uz Upīti visvairāk aizceļojušas latgaliešu kultūras gada balvas – ja Upītē dzīvo ap simts cilvēku, tad uz turieni ir devušies 13 „Boņuki” un viens „Žiks”, kas ir skatītāju balva. Un arī šogad „Boņuka” balva nonāk Upītē, jo par vienu no 2024. gada spilgtākiem notikumiem žūrija atzina Folkloras kopas „Upīte” projektu – kolhoza laiku dziesmu atjaunošana. „Boņuks” dodas arī uz Daugavpili, to saņēma Daugavpils teātra izrāde latgaliski „Kaids nūteikti atīs”. Izrāde ir norvēģu autora Juna Foses tulkojums no jaunnorvēģu valodas latgaliešu valodā. Pirmo reizi kāda citu tautu luga ir tulkota pa tiešo uz latgaliešu valodu. Par vienu no desmit labākajiem notikumiem tika atzīts arī koncertuzvedums „Folkpasija: Francis Trasuns”, kurā piedalījās Rīgas Projektu koris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, postfolkloras grupa „Rikši”, Jānis Strazdiņš, kā arī mākslinieciskais vadītājs un diriģents Kristofers Volšs Sinka. Savukārt Evija Maļkeviča-Grundele pirms sešiem gadiem pieņēma izaicinājumu un atgriezās un dzīvo Latgalē, Evija ir muzeja „Andrupenes lauku sēta” novadpētniece, kura ir uzsākusi Tradīciju skoliņu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem – „Mozuo tradiceju škola mozajim”, aicinot vietējos uz kopā būšanu. Aizvadītā gada viens no spilgtiem notikumiem bija arī Amandas Anusānes un Liānas Merņakas ceļojošā izstāde „Baba, kurū škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos”. Amanda fotogrāfijās iemūžināja savas 75 gadus vecās vecmammas Valentīnas Priževoites dzīvi Latgales laukos. Svēpētā māla keramikas statuetes tika pasniegtas jau septiņpadsmito reizi. Balvu kopš 2013. gada rīko Latgales vēstniecība „Gors”. Boņuka balvas saņēma arī vinila plate Seimaņs Putāns „Caur bolsim as eju” un koncertizrāde „Putāns. Toreiz un tagad”, Jura Urtāna grāmata „Latgales pilskalni un to folklora”, Broņislavas Martuževas fonds „Rakstītāja” un Broņislavas Martuževas simtgades notikumi – dziesmu grāmata „Dzimst dziesmas tautā, dzimst...” un koncertuzvedums „Topi stipra, sirds”, Jāņa Gleizda simtgadei veltīti pasākumi – Rēzeknes novada pašvaldības konkurss „Juoņa Gleizda bolva fotografejā” un fotogrāmata „Gleizda metode”, kā arī Literārās jaunrades latgaliski veicināšanas programma.

„Svarbiausia, kad vaikučiai būtų sveiki, o tada norėčiau, kad visi kartu išvyktume gyventi kur nors toliau nuo Ukrainos, kad galėtume gyventi tyliai ir niekas neprimintų to, ką patyrėme. Svajoju, kad Veronika, nors ir neturi rankytės, tikiuosi, kad gaus protezą, kad galėtų ja ir apsikabinti, ir pasisveikinti, pamojuoti“, – sako Aliona Černiak. Ji per vieną dieną neteko viduriniosios dukters, namų, vyras apdegė 60 procentų kūno, 4 metų sūnus irgi nukentėjo, o 11 metė dukra Veronika nebeturi dešinės rankos. Visa tai įvyko dėl rusų paleisto sprogmens, pataikiusio į šalia jų namų stovėjusią mašiną su dujų balionais.„Dabar, manau, įžengėm į trečią šito ilgo proceso etapą. Jau susitaikėm su mintimi, kad šitas karas gali tęstis dar dešimtmetį – ne dar vienerius metus ar dar vieną žiemą. Nes prieš tai sakėm, kad štai – sunkiausia žiema per visą mūsų istoriją. Bet dabar kiekviena žiema vis sunkesnė ir sunkesnė. Todėl dabar ir mūsų elgesys bei požiūris labiau primena antikos laikus, senovės Graikijos filosofiją. Nes matom savo gyvenimą kaip likimą, fatum. Kur mes negalim nieko padaryti. Niekas nuo mūsų nepriklauso. Nei karo baigtis, nei kiek laiko jis dar tęsis...“, – sako Ukrainos rašytojas Andriy Lyubka, dabar daugiausiai užsiimantis savanoryste.„Ar lietuvių folkloras gali tapti mūsų švelniosios galios įrankiu?“ Tokią diskusiją kelia VU TSPMI prof. Ainė Ramonaitė.Ved. Agnė Skamarakaitė.

Stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Aigars Lielbārdis Pirmā latviešu folkloras vākšanas ekspedīcija notika 1869. gadā, un to veica Fricis Brīvzemnieks (īstajā vārdā – Fricis Treilands, 1846–1907). Viņš bija latviešu dzejnieks, tulkotājs, skolotājs un jaunlatviešu kustības dalībnieks, arī viens no latviešu folkloristikas pamatlicējiem 19. gadsimta beigās. Brīvzemnieks ir dzimis Rokaižu ciemā netālu no Aizputes. Viņa tēvs Jēkabs Treilands bija zirglietu amatnieks un dažādos periodos arī kroga nomnieks Rudē un vēlāk arī Rokaižos, kā arī nelielas muižas nomnieks Kandelē un Rudbāržos pie Skrundas. Pēc etnogrāfiskās izstādes 1867. gadā par cariskajā Krievijā dzīvojošām tautām Ķeizariskās dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība bija ieplānojusi turpināt darbu pie zinātniskām ekspedīcijām un zinātnisku rakstu krājumu izdevumiem, un ar šīs biedrības gādību tika izdota arī citu cariskajā Krievijā dzīvojošo tautu folkloras materiāli. Pēc Friča Brīvzemnieka nolasītā referāta par latviešu etnogrāfiju, šīs biedrības priekšsēdis Nils Popovs, Krišjāņa Valdemāra rosināts, Brīvzemniekam uzticēja sākt etnogrāfisku ziņu vākšanu par latviešiem, piešķirot arī tam līdzekļus. Un tā 1869. gada pavasarī un vasarā Fricis Brīvzemnieks gan kājām, gan braukšus apceļoja visu mūsdienu Latvijas teritoriju,  pabūdams īsāku vai garāku brīdi Rēzeknē, Stirnienē, Dignājā, Krustpilī, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Skrundā, Aizputē, Rucavā, Kuldīgā, Alsungā, Ventspilī, Talsos, Tukumā, Turaidā, Valmierā, Cēsīs, Raunā, Alūksnē, Vecpiebalgā, Vestienā, Lubānā un beigās atkal Rēzeknē. Mūža otrajā pusē Fricis Brīvzemnieks uzrakstīja atmiņas, un tajās mēs varam lasīt, ka šī ekspedīcija negāja nemaz tik gludi, jo bija arī dažādi sarežģījumi. Piemēram, atgriežoties atpakaļ uz Rēzekni, Fricis Brīvzemnieks laivā ar diviem palīgiem, vietējiem zvejniekiem - šķērsoja Lubānas ezeru. Taču, esot jau Lubānas ezerā vidū, uznāca vētra, kādēļ arī visa latviešu folkloristikas vai folkloras vākšanas vēsture varētu būt apdraudēta. Bet viņi laimīgi nokļuva galā. Taču Lubānas ezera apkārtne ir ļoti purvaina. Un tad ar somām, kurās Fricim Brīvzemniekam bija savāktie materiāli, viņš šo dūksnāju devās meklēt tuvākās mājās. Tajās nonākot, saimnieki viņu padzirdīja ar siltu pienu un ļāva izgulēties siena šķūnī. Šo ekspedīciju var arī uzskatīt par pirmo latviešu lauku pētījumu latviešu folkloristikā, un daudzi no Friča Brīvzemnieka paziņām un ceļā sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm kļuva par palīgiem folkloras materiālu vākšanā, tos pierakstot un vēlāk sūtot viņam uz Maskavu. Un vēlāk šajā ekspedīcijā savāktie materiāli kļuva par latviešu tautasdziesmu, pasaku un arī buramvārdu krājumu pamatiem. Krišjāņa Barona "Latvju dainas" tika izdotas 1894.–1915. gadam sešos krājumos. Tāpat arī pasakas, ko apkopoja, sakārtoja un izdeva Ansis Lerhis-Puškaitis piecos sējumos, ietver materiālus no Friča Brīvzemnieka vākuma. Viens no aktīvākajiem materiālu iesūtītājiem bija viņa bērnības draugs Jānis Pločkalns, kurš šajā darbā iesaistīja arī savu māti Annu Pločkalnu, kas apkārtnē bija zināma un izslavēta kā vārdotāja. Viņa devās pie citiem vārdotājiem vai buramvārdu zinātājiem un viņu teiktos buramvārdus iemācījās no galvas. Pēc tam, atgriezusies mājās, noskaitīja tos savam dēlam Jānim Pločkalnam, kurš tos pierakstīja un nosūtīja Fricim Brīvzemniekam. Savukārt Anna sešdesmit gadu vecumā, lai neapgrūtinātu savu dēlu, iemācījās rakstīt un turpmāk folkloras materiālus sūtīja pati.  

Latviešu Folkloras krātuve ir dibināta 1924. gada 2. decembrī un ir uzskatāma par senāko akadēmisko pētniecības iestādi Latvijā. Sveicam visus garamantu glabātājus dzimšanas dienā! Kultūras rondo tiekamies ar trim pētniekiem Tomu Ķenci, Ritu Grīnvaldi un Ilgu Vālodzi-Ābeli Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu zālē, kur jau redzama izstāde “Folkloras kustība un Trešā atmoda: Spēki un notikumi”.

26. oktobrī Rīgā un 27. oktobrī Pālē risināsies „Somugru dienās 2024”, kuru tēma – „pārtapšana”, domājot par mūsdienu kultūras attīstību, balstoties senajās somugru tautu vērtībās, veidojot jauno. “Somugru dienās” tiek aktualizēta Latvijas otras pamattautas – lībiešu - kultūra kontekstā ar citām somugru tautām, kā arī latviešiem rosina sajust savu tālo senču saknes - saprast lībisko, igaunisko vai citu somugrisko savas kultūras izpausmēs. Svētki Latvijā aizsākās jau 2014. gadā, asociācijas „Fenno – Ugria” (Igaunija) rosināti. Plašāk par gaidāmajiem notikumiem stāsta Rīgas Latviešu biedrības Folkloras komisijas vadītāja Margita Poriete. Rīgas Latviešu biedrības namā varēs aplūkot Mazirbes biedrības “Randalist” organizētā starptautiskā plenēra “Līvzeme 2024” gleznu izstādi, bet priekšlasījumu rītā plkst. 11.00 piedalīsies  Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite, ansamblis “Līvlist”, arheoloģe Alise Gunnarssone, biedrības “Metsepoles līvu kultūras centrs” vadītājs Jānis Atis Krūmiņš, kora “Lōja” diriģents Ģirts Gailītis un citi. Plkst. 16.00 notiks koncerts Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kurā uzstāsies arī “Skandinieki” (vadītāja Julgī Stalte) un lībiešu vasaras skolas “Mierlinkizt” dalībnieki. Nākamajā dienā Pālē notiks trīs pasākumi: Rasmas Noriņas vadīta ekskursija Pāles novadpētniecības muzejā plkst. 11.00, koncerts Pāles kultūras namā pulksten 13.00 un uguns rituāls plkst. 15.00. Ar Somugru dienu programmu plašāk var iepazīties šeit.

Ziemeļlatgalē – to starp Balvu novada Upītē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa Kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Festivālā “Ļipa Kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”.

Kas ir saules asaras? Šo un citas šī gada vasarīgākās mīklas Greizajos ratos min Jaunjelgavas folkloras kopas "Lauce" dziedātājas: Gundega Gruberte, Ināra Pumpase, Zane Dobroštana, Eva Ieviņa un kopas vadītāja Iveta Ieviņa. Vasarīgāko mīklu kategorijā izvirzītas mīklas, kuras sacerējuši: Adrians Valcis, Veronika Dagijeva, Artūrs Puriņš, Rūdolfs Otomers, Valts Markovs, Marta Laumane, Alīna Arāja, Artjoms Popovs, Ausma Čavarte, Jānis Vaivods, Sandris Grasis, Lote Loreta Podgaiska, Kristīne Maka, Ieva Vaivode, Tīna Tillere, Mārtiņš Prikulis un Dārta Buivida.  

Pagājušajā nedēļā Balvu novada Upītē un vēl vairākās vietās Ziemeļlatgalē norisinājās ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Ļipa kust”. Tajā līdzās vietējām folkloras kopām piedalījās arī tradicionālās mūzikas grupas no Kostarikas, Čehijas un Gruzijas. Šogad festivālā “Ļipa kust” iekļāvās arī 9. Latgales stāstnieku festivāls “Amatu stāsti” ar pieskaņotu stāstu tēmu – “Tautas muzikants, rotaļnieks”. Ar neiztrūkstošo rotaļdanci „Lipa kust” aizvadīts jau ceturtais starptautiskais folkloras festivāls „Lipa kust”. Nedēļas garumā Baltinavā, Balvos, Viļakā un Upītē festivāla dalībnieki klausījās stāstus, vēstīja par savas valsts tradīcijām, pat piedalījās stipro skrējienā, bet visu vairāk – muzicēja un dejoja. Festivāls aizsākās 2017. gadā. Jau pirms tam folkloras kopa „Upīte” regulāri paši brauca uz dažādiem festivāliem ārzemēs, līdz izdomāja, ka arī savās mājās grib sarīkot starptautisku festivālu, kurā apvienotu labākās idejas no citos festivālos aizgūtā, kā arī ciemiņiem parādītu Ziemeļlatgali un tās tradīcijas. Skanīgs festivāla nosaukums ilgi nav bijis jāmeklē – stāsta festivāla idejas autors un galvenais organizators, Balvu novada Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors Andris Slišāns. „Lipa kust” notiek reizi divos gados, un rīkotājiem vienmēr bijis svarīgi uzaicināt citos festivālos iepazītus ārvalstu muzikantus.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids kā pasaule vēlas mūs ieraudzīt, mums pašiem var kļūt par grūdienu skaidrāk apzināties Baltijas tautu saiknes un atšķirības. Tagad jau "Baltijas māsas" ir četras. Vinetai Romānei, Laurai Peleņūtei un Marionai Selgallai pievienojusies Liene Skerbinska. Viņa ir no Latvijas, bet "Baltijas māsas" ar viņu satikās Igaunijā. Liene ir Igaunijas mūzikas un teātra akadēmijas etnomuzikoloģijas studente, apveltīta ar ļoti skaistu, dabisku un spēcīgu balsi. Jau paspējusi piedalīties vairākos mūzikas un teātra projektos, tostarp minialbumā “Treis putneņi”, kurā skan latgaliešu tautas dziesmas komponista Edgara Mākena apdarē. Tagad "Baltiijas māsu" skanējumu papildina arī Lienes kokles spēle. Jau pavisam drīz, 20. jūlijā, Laurita Peleņūte sutartīņu meistarklasi vadīs 2. Starptautiskajā tradicionālās āra dziedāšanas festivālā "Dabā", kas notiks Latvijā, Ļaudonā, Sāvienas pilskalnā. Tālāk Baltijas māsu ceļš vedīs uz lielāko Baltijas mūzikas festivālu Viljandi Igaunijā. Arī  "The Baltic Sisters” mūzikas albums jau ir ierakstīts, jāgaida tā izdošanas brīdis.

Saulgriežu laikā atvērās ne tikai laika lūkas, bet arī tautu folkloras naratīvu pētniecības dzīles. Jūnija vidū norisinājās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts organizēts Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības 19. kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos. Kāda folklorai saistība ar ekoloģiju un kāpēc tā mums palīdz vairāk saudzēt vidi? Par secinājumiem pēc vērienīgā Tautas naratīvu kongresa Rīgā Kultūras rondo izjautājam folkloras pētniekus: filoloģijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi un filozofijas doktoru, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošo pētnieku Tomu Ķenci. Ierakstā uzklausām Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības prezidenti profesori Sādnu Naitāni (Sadhana Naithani) no Džavāharlāla Nehru universitātes Ņūdeli Indijā. Īsi pirms savas prezidentūras beigām viņa uzstājās ar referātu kongresā Rīgā. Starp citu, viņas pētniecisko interešu lokā ir arī Baltijas folklora, un pirms četriem gadiem klajā nāca viņas grāmata „Folklora Baltijas vēsturē: pretestība un atdzimšana”. Pēdējās desmitgades laikā pasaule piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas: COVID-19 pandēmija, Krievijas izraisītais karš Ukrainā, mākslīgā intelekta uzvaras gājiens un arvien jūtamākā klimata pārmaiņu ietekme ir vien daži no faktoriem, kas mainījuši cilvēku dzīvesveidu, ikdienas uzvedību, domāšanu un komunikāciju. Tas ir realizējies pieaugošā migrācijā, urbanizācijā, digitalizācijā, gan arī sekmējis sabiedrības polarizāciju un radikalizāciju. Dažādo faktoru un procesu ietekme atbalsojas arī tautas naratīvos, mainot to formu, saturu, funkcijas, izpildījumu, apriti un citus aspektus.

Ir vasaras saulgriežu un Jāņu nedēļa, kuras laikā notiks arī Starptautiskās tautas naratīvu izpētes biedrības kongress, pulcējot gan tradicionālo teiku, pasaku, leģendu un nostāstu, gan mūsdienu naratīvu pētniekus no visas pasaules, lai diskutētu par to, kā norises pasaulē atbalsojas mūsu ikdienas vēstījumos. Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves vadošo pētnieku Tomu Ķenci, kurš arī piedalījās kongresa programmas izstrādē, un etnomuzikoloģe LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere, jo Folkloras krātuves simtgadē atklājam arī Jāņu dziesmu albumu no Latviešu folkloras krātuves. Kongress norisināsies no 17. līdz 21. jūnijam un tā tēma ir "Tautas naratīvi mainīgajā pasaulē". Reizi četros gados notiekošā ISFNR kongresa rīkošana šogad uzticēta LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam, tā ļaujot ne vien pulcēt tautas naratīvu pētniekus no visas pasaules un pievērst uzmanību stāstīšanas kultūrai Latvijā, bet arī atzīmēt Latviešu folkloras krātuves simtgadi starptautiskā līmenī. Kongress pulcēs vairāk nekā 150 pētniekus no 29 valstīm - gan no Eiropas, gan citiem kontinentiem, pārstāvot ASV, Kanādu, Ķīnu, Japānu, Indiju, Argentīnu, un citām valstīm. Ne mazāk plašs ir referātos aplūkoto tēmu loks, kas tiks prezentēts četru dienu garumā vairākās paralēlās sesijās, ļaujot apzināt kopīgo un atšķirīgo tautas naratīvu jomā dažādās sabiedrībās dažādās pasaules vietās.

Kabatas izmēra pašgatavotas grāmatiņas vai mazas papīra lapiņas, kas varot pasargāt to nēsātāju no ļaunas acs. Debesu grāmatu tradīcija izplatīta daudzviet pasaulē, tās ceļojušas līdzi karavīriem kā amuleti vēl pat 20. gadsimta pasaules karos. Iepazīstam šo folkloras mantojumu kopā ar folkloristu Aigaru Lielbārdi, kura nesen tapušajā monogrāfijā, veltītā buramvārdiem, vieta atvēlēta arī šādiem neparastiem amuletiem. Nepaies ne mirklis, un būsim sasnieguši gada augstāko virsotni - vasaras saulgriežus. Šajā laikā mūsu senči īpaši piedomājuši par māju un lopu aizsardzību pret ļauniem gariem un Jāņos dedzinājuši ugunskurus mošķu aizbiedēšanai, tādā veidā sagaidot saullēktu. Tas viss  vēl priekšā, bet šodien paraudzīsimies uz dažādiem veidiem, kā senāk un joprojām cilvēki stiprinājuši sevi un savus tuvākos. Viena no šādām iespējām vairāku gadsimtu garumā bijusi debesu grāmatas - papīra lapiņas, uz kurām rakstīti gan buramvārdi, gan svēto rakstu vārdi. Kādos gadījumos lietoja debesu grāmatas un kā radies šāds nosaukums? Folklorists Aigars Lielbārdis būs mūsu viesis raidījuma otrajā daļā, tad noskaidrosim tuvāk. Mūsu senču aizsardzība pret dažāda veida ļaunumu Čūsku vārdi, pīlādzis pret lietuvēnu, sudraba lode pret raganām - par darbībām pret reālo un mītisko pasauli latviešu tautas ticējumos un ierašās stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Sandis Laime.  „Velnu ar svina lodi nevarot nošaut, bet tikai ar zelta vai sudraba lodi.” Tā skan viens no daudzajiem mūsu senču ticējumiem par dažādiem iedarbības līdzekļiem pret nevēlamām būtnēm gan no šīs, gan garu pasaules. Vārdi, priekšmeti vai dažādas darbības – visai plašs arsenāls, kas bija krājumā latviešiem, lai pasargātos no ļauna. Un kopā ar   LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieku Sandi Laimi meklējam skaidrojumu šo vārdu un darbību lietošanai. Sandis Laime uzskata, ka daļa darbību ir visai racionāli pamatotas, piemēram, vampīru aizbaidīšanai ar ķiploku, vai tikšanai vaļā no vadātāja.    

Stāsta Broņislavas Martuževas fonda "Rakstītāja" vadītāja Anna Egliena Martuževi bija muzikāla dzimta. Visus Dievs bija apveltījis ar labām balsīm un patikšanu muzicēt. Tēvs Jānis (1882–1937) dziedāja tā, ka vīri cēlās kājās un noņēma cepures, māte Helēna (1890–1963) bez nevienas mācību klases skolā ne tikai pārzināja visu katoļu liturģijas gada repertuāru, bet labi orientējās arī klasiskajā mūzikā un ar labpatiku klausījās visu, ko pa radio varēja uztvert.   Ja viens kaut kur bija samācījies jaunu dziesmu, mājās visi bija priecīgi to iemācīties un gavilēt uz balsīm. Kad Broņislava (1924–2012) sāka pati izgudrot meldiņus, bet kautrējās teikt, ka tie ir viņas, notika tā, ka visi samācījās, dziedāja un priecājās, bet neviens nezināja, ka tā ir pašu māsas dziesma. Galvenais – lai skan! Galvenais mūzikas skolotājs (ar četru klašu izglītību) bija vecākais brālis Pēteris (1912–1943), kura pirmais mūzikas instruments bija krustēva dāvinātās mutes ermoņikas. Tad viņš pats sameistaroja pirmo vijoli – izgreba kaut ko līdzīgu pavārnīcai, pārvilka stīgas un ... spēlēja pagalmā jauniešu zaļumballēs, bet, kad nopirka īsto vijoli un pēc tam iegādājās arī cītaru, sākās pasaulīgo prieku svētki. Mazais brālis Henrihs (1926–1946), baritons ar izcilu tembru, spēlēja visu, kas gadījās: vijoli, cītaru, akordeonu, ģitāru. Brālis Ciprians (1914–1976) ar spēlēšanu nodarbojās pa retam, arī māsa Magdalēna (1915–2004) bija atturīga spēlmane, bet abu balsis – baritons un soprāns – palīdzēja rotāt dzīvošanu arī bez instrumentiem. Broņislavas alts gavilēja kopā ar cītaru, un jau pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa nopirka un iemācījās spēlēt arī akordeonu. Kad Broņislava bija pagrīdē, arī tad savu reizi cītara ieskanējās, jo visi bija jauni, balsis ilgojās dziedāšanas un stīgas prasījās spēlējamas: dārzā stāvēja sargposteņi, lai istabā uz brīdi varētu skanēt dziesmas. Un dzejoļu kladē parādījās rindas: Zem briesmu drauda – ak, cik kvēls top prieks! Mēs visi – lieli bērni kara spēlē! Pārmaiņus ar akordeonu šī cītara ir gavilējusi vienatnē un pulkā, kopā ar dzejnieci izraudājusi bēdas un izmisumu, skanējusi Dieva godam un cilvēku labam prātam. Tagad tā ir Rakstniecības un mūzikas muzejā, lai ar savu dzīvesstāstu apliecinātu ne tikai vienas dzimtas, bet visas tautas sīksto, sūro un priecīgo dzīvošanu, jo – kur vien dziesma nolemtību gaina, tur, draugi, skan mans sveiciens jums. 1990. gada žurnāla "Karogs" 1. numurā pirmo reizi Martuževa publicēta ar savu īsto vārdu (divi dzejoļu krājumi – 1981. un 1987. gadā – iznāca ar Evas Mārtužas vārdu): beidzot arī dzejniece Martuževa iznāca no literārās pagrīdes! Bez īstās autores vārda tautās gāja ne tikai dzeja, bet arī dziesmas. 1973. gadā – Dziesmusvētku simtgadē – viņa raksta: Dzimst dziesmas tautā. Dzimst un nelasītas zūd... Viņai bija svarīgi, lai tās saglabātos. Viņa uzrakstīja vēstuli Latviešu Folkloras krātuvei ar aicinājumu atbraukt. 1980. gadu vidū tas notika – vairākas reizes uz Dārziņiem brauca folkloristi un "nedzejniece" Martuževa savas pašsacerētās dziesmas iedziedāja kā tautasdziesmas. Tagad Martuževas sacerētās dziesmas ir apkopotas, pavisam kopā ir vairāk nekā 80 melodiju, toskait 23 solodziesmas ar pašas un citu dzejnieku dzejām, arī pagrīdē sacerētā "Jaunība, jaunība". Pārējās dziesmas sacerētas tautasdziesmu stilistikā. Izdošanai tiek gatavota Broņislavas dziesmu grāmata, ko šovasar klajā laidīs izdevniecība "Musica Baltica".

Raidījumā dzirdēsiet sarunu ar Intu Viļumu par maija dziedājumiem pie krustiem, kas Andrupenē un Šķaunē ir iekļauti Nemateriālās Kultūras saglabāšanas sarakstā. Par Mākoņkalna meiteni, kas Andrupenē kopj un godā ceļ gadsimtiem krātās tradīcijas. Par tikko ceptas maizes smaržu ,značkām, kapusvētkiem .... Folkloras sievas no ,,Olūteņi,, raidījumu papildinās ar maija dziedājumu Jaunavas Marijas godam. Raidījumu veido Iveta Seimanova.

Folkloras kopa “Upīte” sākusi darbu pie jauna mūzikas albuma izdošanas, kurā būs apkopotas kolhoza laikos dziedātās dziesmas, no kurām daļai tiks dots jauns skanējums. Jau no novembra katra mēneša 21. datumā “Upīte” izlaiž jaunu dziesmu ar videoklipu. Šajā raidījumā runājam ar idejas autori Kati Slišāni, studijas producentu Māri Keišu un “Upīte” vadītāju Andri Slišānu. Sarunā dzirdēsi, kā no teicējām tika apkopotas dziesmas, kāds ir to ieraksta process un noskaidrosi, vai tiešām Upīte dzīve jauka. Raidījumu vada Adrians Zelčs un Arnis Malakovs Breinojamīs kūpā!

Limbažu novada Brīvzemnieku pagasta Ozolmuižas pilī top Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecerēts, ka centra krātuvē tiks apkopots, uzglabāts un iespēju robežās arī digitalizēts ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radītais mūzikas kultūrvēsturiskais mantojums. Saņemti pirmie nošu un skaņu ierakstu ziedojumi, jau šobrīd uz pili atceļojusi folklorista un valodnieka Austra Graša privātā bibliotēka, kas turpmāk būs pieejama publiski. Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā Ozolmuižas ciemā patiešām varena ēka spoguļojas ezera ūdeņos, ozoli iezīmē kādreizējā muižas parka vietu. Pirmās ziņas par Ozolmuižas pili rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimtā, vēlāk tā piederējusi Vidzemē valdošajām Korfu, Ungernu dzimtām, savu uzplaukumu pils piedzīvojusi Mellīnu dzimtas valdījumā. Mellīnu laikā, 18. – 19. gadsimtā, tika uzcelta patreizējā Ozolmuižas pils, izveidots parks un laivu piestātne. Pēc 1920. gada zemes reformas Ozolmuižas pils nonāca publiskā lietošanā. Ozolmuižas pilī ir bijis gan kara hospitālis, gan nespējnieku nams, padomjlaikos  profesionāli tehniskā skola ar lauksaimniecības ievirzi, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Ozolmuižaspamatskola. Uz Ozolmuižu devos vēlā rudenī, uz lapu talku un koncertu – uzstājas Latviešu biedrības kamerkoris “Austrums”. Ar šādiem, pēdējā laikā samērā bieži Ozolmuižas pilī notiekošiem pasākumiem, sevi vietējai kopienai un pārējiem piesaka pils patreizējais nomnieks – Pasaules latviešu mūzikas centrs, ko veido biedrība “Vienoti mūzikā”. Iecere ir laba un pareiza. Šobrīd ir cienījamā vecumā un pamazām mūžībā aiziet tā latviešu  paaudze, kas pēc II Pasaules kara devās trimdā. Tā ir paaudze, kas, izklīdusi pasaulē, spēlēja teātri, dziedāja koros, izdeva ierakstus un gadagrāmatas. Šīm kultūras liecībām tagad laiks atgriezties Latvijā, un Pasaules latviešu mūzikas centra iecere ir izveidot krātuvi, kurā uzglabāt, un iespēju robežās arī digitalizēt nošu krājumus,vinila plates, magnetafona lentes un kasetes – ārpus Latvijas dzīvojošo  latviešu radīto tieši mūzikas kultūrvēsturisko mantojumu. Biedrība ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' dibināta salīdzinoši nesen - 2022. gada 9. novembrī, Vestienā, un starp tās dibinātājiem ir virkne sabiedrībā atzīstamu personību: folkloras pētnieks, valodnieks un  sabiedriskais darbinieks Austris Grasis; koru diriģents, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku virsdiriģents, Madonas novada koru virsdiriģents Ārijs Šķepasts; Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas vadītājs Mārtiņš Bergs, kurš vienlaikus ir arī Madonas Mūzikas skolas direktors, aranžētājs un orķestru diriģents; producents, mūziķis un mediju profesionālis Kristaps Grasis, kurš iepriekš bijis arī Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs un portāla "latviesi.com" galvenais redaktors, un vēl daudzi citi. Iecere vērienīga, un patreizējā tapšanas stadijā, kad pilī uzsākti neatliekamākie remontdarbi, bet atsūtītie materiāli glabājas kastēs, to iztēloties prasa diezgan daudz iztēles un drosmes. Drosmes stāsti tiek stāstīti arī Pasaules latviešu mūzikas centra rīkotajā koncertā. Ierakstu studijas, radošās rezidences, krātuve Ozolmuižas pilī pagaidām vēl ir tikai sapnis. Taustāmāka iecere, kas varētu tapt sabiedrībai pieejama jau pārskatāmā nākotnē, atrodas aiz durvīm, ko rotā uzraksts “Austra Graša dārgumu krātuve”. Telpas vidū sakrautas banānu kastes, pie sienām pa daļai piepildīti grāmatplaukti.  Folkloras pētnieks, valodnieks un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis visu mūžu ir krājis grāmatas, Ozolmuižas pilī viņa privātā bibliotēka būs pieejama publiski. Ozolmuižas ciems šādā veidā tiktu pie bibliotēkas, interneta pieslēguma. Tiesa, iecerētajā bibliotēkā grāmatas varēs lasīt tikai uz vietas. Taču jo īpaši kolekcionāra interešu veidotais grāmatu krājums varētu būt interesants zinātniekiem – trimdas vēstures vai folkloras pētniekiem. Ir ļoti svarīgi radīt vietu, kur, beidzoties kādam laikmetam, nonākt kultūrvēsturiskām vērtībām, un te mēs atkal atgriežamies pie nodoma, kas ir biedrības ''Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā"'' pamatā, uzskata Austris Grasis. Un izstāsta, vācbaltiešu izcelsmes bibliofila Oto Bonga Rietumvācijā uzkrātās privātbibliotēkas likteni. Šobrīd šis krājums atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Taču brīdī, kad kolekcionāram bija jāatbrīvo telpas, kur Vācijā glabājās viņa bibliotēka, un jāizdara tas bija steidzami, jāiesaistās bija visiem. Jaunieši no Minsteres latviešu  ģimnāzijas krāmēja kastes, tās tika vestas uz Austra Graša dzīvokli Bonnā, tālāk uz Abrenes pili Francijā, pirms tika rasta iespēja to nosūtīt uz Latviju. Valsts uzturētās atmiņas institūcijas nevar reaģēt ātri, un tām arī nav iespējas glabāšanā pieņemt visu. Austra Graša privātā bibliotēka ir īpaša arī tāpēc, ka tā dzīvo kopā ar paša tās krājēja stāstiem. Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" nav tikai trimdas vēstures pārzināšana vai  izpratne par mūzikas krātuves veidošanas principiem. Tā ir arī Ozolmuižas pils ēkas apsaimniekošana, kas prasa gluži cita veida iemaņas. Aigars Parms ir tas cilvēks, kurš ikdienā dzīvo un saimnieko pilī. Un gādā arī par dzīvīgumu tajā. Kad lūdzu Ievai Freinbergai pastāstīt kas jauns noticis Ozolmuižā kopš rudenī notikušā koncerta, uzzinu, ka jaundibinātais Ozolmuižas vokāli instrumentālais ansamblis „Skani” Limbažu novada vokālo, vokāli instrumentālo, tautas mūzikas, koklētāju ansambļu un kapelu skatē izcīnījis pirmās pakāpes diplomu, un gan šī ansambļa koncertmeistars, gan arī  Pasaules Latviešu mūzikas centra "Vienoti mūzikā" valdes loceklis ir Aigars Parms. Aigars Parms ir arī tas cilvēks, kam jautāt, par kādiem gan līdzekļiem biedrība Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" grasās uzturēt, savest kārtībā Ozolmuižas pils ēku. Limbažu novada pašvaldība šobrīd piešķīrusi dotāciju siltuma uzturēšanai ēkā, garantējusi līdzfinansējumu, startējot projektu konkursos, šobrīd noslēgtais nomas līgums ir uz 25 gadiem. Ozolmuižas pili kā iespējamo rezidenču vietu, apskatīt atbraucis arī komopnists un Latvijas Komponistu savienības vadītājs Rolands Kronlaks. Rolands Kronlaks runā par to, ka Komponistu savienībai pašai pieder īpašums Lielupē, ko it kā varētu izmantot komponistu rezidencēm. Taču izrādījies, ka tā apsaimniekošana biedrībai ir pārāk sarežģīta, tāpēc tas izīrēts. Arī Pasaules latviešu mūzikas centrs "Vienoti mūzikā" ir biedrība. Vai viņiem izdosies? Kas ir viņu priekšrocības?

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece  Vai zini, kas ir bandinieki? Ne tie, kas šahā. Kaut gan, arī ar viņu nosaukumu nav bijis tik vienkārši. Pirmais šīs šaha figūras nosaukums latviešu valodā 1885. gadā bija "bauris" (no vācu valodas – Bauer, t.i., zemnieks.). Šā vārda nievīgās nokrāsas dēļ nākamie autori izvēlējās citus apzīmējumus: kalps, zemnieks, zaldāts, kājnieks. Lai saglabātu simbolu atbilstību latviešu un vācu valodā, t.i., lai abi vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu, ieviesa nosaukumu "bandinieks". Šo paveica latviešu leksikogrāfs, grāmatizdevējs, skolotājs Jēkabs Dravnieks. Ko tad nozīmē šis jocīgais vārds – bandinieks? Vārdnīcās varam izlasīt – "kalps, kas par atlīdzību saņem bandu". Kas ir banda? Jā, šī jēdziena viena nozīme ir tā, ko zinām šodien – noziedzīgu cilvēku grupa. Bet otra nozīme – galīgi cita. Ņemot palīgā Etimoloģijas vārdnīcu, noskaidroju, ka banda ir arī "kalpa atalgojums – noteikts lauks vai tā raža". Dziļāks vārda skaidrojums – lappuses garumā. Ja interesē – sameklējiet. Taču tautasdziesmas rāda citu ainu. Bandinieks vis nav vienkāršs kalps. Dziesmās viņš ir tāds kā meiteņu sapņu puisis un vēlamais precinieks. Dod, Dieviņ, ka es būtu Bandenieka līgaviņa, Es mācetu stalti braukt Bandenieka kumeliņu... Vai arī Bandenieka līgaviņa Saujā naudu žvadzināja; Saimeniece, nabadzīte, Kulīt' lāpa, raudādama. Kāpēc tā? Lūk, ko raksta profesors Pēteris Šmits: "… citādu stāvokli ieņem kalps jeb bandinieks, kas dabū savu algu no paša apstrādātiem bandu laukiem. Kā jau jaunas saimniecības iesācējs, bandinieks audzina labību un linus tikai sev pašam, un viņš nav arī spiests iet uz muižu kungam par darbinieku. Daudziem bija cerība uzcelt arī savu māju. Vācu kungiem jaunu māju celšana bija taisni pa prātam, kādēļ viņi nāca tiem pretim, pagaidām atsvabinādami no klaušām un nodokļiem. Jaunam saimniekam vajadzēja arī saimnieces, kādēļ tautu meitai tas bija parasti labākais precību kandidāts." Jāpiebilst, ka Pēteris Šmits raksta par 16. gadsimtu. Šis bija ievads, lai pietuvotos kādam savam minējumam (neuzdrošinos teikt – atklājumam), par kuru  gribu pastāstīt. Proti, visiem zināmā dziesma "Seši mazi bundzinieki". Jau vairākus gadu desmitus ar "Iļģiem" dziedot dziesmas, kur pieminēti bandinieki, arī seši jauni bandenieki, esmu ar aizdomām sākusi raudzīties uz mums tik mīļajiem sešiem bundziniekiem. Kur, kad, no kurienes mums tādi uzradušies? Grāmatās par latviešu tautas mūzikas instrumentiem nekur nav minēts, ka mums bijušas tik varenas bungotāju grupas. Tad jau nebūtu dzirdamas ne vijoles, ne stabules, ar ko parasti dziesmās bungas kopā minētas. Varbūt kāds gaišreģis jau ieraudzījis "Auļus" bungojam?... Bet varbūt tie sākotnēji bijuši bandinieki, kuri, viņu laikam vēsturiski beidzoties, pārtapuši par ļaudīm saprotamākajiem bundziniekiem? Atveru Dainuskapis.lv un skaitu. Bandenieki jeb bandinieki (dažādos locījumos) minēti 118 dainās. Bundzinieki – tikai 8. Tās ir dziesmas, kas dziedātas 19. gadsimtā un, protams, senāk. Izšķirstu Emiļa Melngaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiālu" pirmo, Kurzemes grāmatu (vairāk nekā 1000 dziesmu), kas izdota 1951. gadā. Saskaitu 12 dziesmas par 6 maziem bundziniekiem, 12 – par 6 jauniem bandiniekiem, un 4 – par bandinieku sētajiem rudziem. Turklāt interesanti, ka no Rucavas, ko Melngailis nosaucis par "senās latvietības dzīvo muzeju", pa ceļu ziņģēdami jāj tikai "seši bandenieki" un neviens bundzinieks. Folkloras krātuves digitālajā arhīvā Garamantas.lv lielākais vairums dziesmu jau par sešiem bundziniekiem, ne bandiniekiem. Te pārsvarā pagājuša gadsimta 60. gadu ieraksti, kā arī jaunāki. Secinu, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo bandinieki gan kā ļaužu kārta, gan kā dziesmu varoņi tikuši aizmirsti. Nekas traģisks jau tas nav. Kā ļaužu kārta ieplūst zemniekos, kā dziesmu varoņi kļūst par bundziniekiem. Vai tas nozīmē, ka nedziedāšu par bundziniekiem? Taču nē! Tā ir viena no bērnu mīļākajām dziesmām, un izcili noder, ievadot bērnus ritma pasaulē. Ritmi, saukti arī par rakstiem. Cimdu rakstus izadīju, bungu rakstus klausīdama… Uzziņas avoti: Konstantīns Karulis. Latviešu Etimoloģijas vārdnīca. Rīga, “Avots”, 1992. Pēteris Šmits. “Ļaužu šķiras jeb kārtas”. Raksts izdevumā “Latvju tautas daiņas”. Rīga, “Literatūra”. 1928. Emilis Melngailis. Latviešu mūzikas folkloras materiāli”, 1.grāmata”Korsa”. Latvijas Valsts izdevniecība, 1951. Dainuskapis.lv Garamantas.lv  

Stāsta mūziķe, folkloras skolotāja, mūsdienu tautas mūzikas grupas "Iļģi" vadītāja Ilga Reizniece Vai zini, ka ir kāds teiksmains motīvs latviešu folklorā, par ko dzied dziesmas un stāsta pasakas? Tā ir Garā pupa. Pasaka par bārenīti, kas uzkāpj debesīs pa pelnos izdīgušās pupas zariem, domāju, visiem zināma. Meklēdama to savā pasaku grāmatu plauktā, uzduros mazai pelēcīgi brūnganai grāmatiņai "Brīnumzeme. Latviešu tautas pasakas un teikas". Šis kabatas izmēra grāmatu formāts labi zināms – tādas, lielākoties latviešu rakstnieku un dzejnieku grāmatiņas, latviešu izdevēji laida klajā dīpīšu nometņu laikā pēckara Vācijā. Vienmēr esmu tās apbrīnojusi un jutusi dziļu cieņu pret to izdevējiem. Konkrēti šo pasaku grāmatiņu 1947. gadā kopīgi izdevuši Pētera Mantnieka un Edgara Ķiploka apgādi. Bet pasakas sakārtojis un plašu priekšvārdu sarakstījis Kārlis Dziļleja. (Ļaujos vēlmei noskaidrot, vai šis dzejiskais uzvārds ir rakstnieka pseidonīms. Izrādās, nē, tas ir tiešs vāciskā uzvārda latviskojums. Līdz 1940.gadam Kārlis bijis Tīfentāls. Taču pseidonīmu viņam nav trūcis. Iesaku visiem iepazīties kaut vai tikai ar viņa biogrāfiju. Cik gan daudz viens cilvēks var izdarīt savas tautas kultūras un sabiedrības labā!) Pasaku par Garo pupu atrodu minētās grāmatas sadaļā ar didaktisku nosaukumu "Tikumības pasakas" (te Kārlis Dziļleja sekojis Teodora Zeiferta pasaku sadalījuma paraugam). Par tām savā apcerējumā Kārlis Dziļleja raksta: "Tikumības pasakas visspilgtāk izteic dzīves ētiskos principus un rāda, ka krietnie tikumi arvien ved pie laimes un labklājības, bet nekrietnajam cilvēkam jākrīt kaunā vai jāiet bojā." Skan pārāk pareizi. Bet atrodu Latvijas Radio ierakstu no 2019. gada, kur Latviešu pasaku gada ietvaros Vaira Vīķe-Freiberga stāsta ne tikai pašu pasaku par Garo pupu, bet atklāj arī to, kāpēc tā ir viņas mīļākā latviešu tautas pasaka un kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Garās pupas tēls latviešu kultūrā izmantots daudzveidīgi. Tas iedvesmojis Kārli Skalbi, Annu Brigaderi, Uldi Ausekli. Varbūt jums acu priekšā ir Niklāva Strunkes brīnišķīgais zīmējums… Tieši Uldis Auseklis 20. gadsimta 80. gados izveidoja latviešu dzejas antoloģiju bērniem "Garā pupa", un 90. gadu sākumā – arī grāmatu apgādu ar tādu pašu nosaukumu. Bērnu dzejas gadagrāmatas "Garā pupa" izdošana pēc ilgāka pārtraukuma tika atjaunota 2014.gadā. Bet nu par dziesmām. Akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sestajā sējumā, kas veltīts bērnu folklorai un klajā nāca 1993. gadā, atrodams vispilnīgākais Garās pupas tekstu apkopojums. 28 pamatdziesmas ar milzumdaudziem variantiem! Savulaik man neizpratni radīja fakts, ka šīs dziesmas ievietotas pie bērnu dziesmām. Ir taču skaidrs, ka tās ir mitoloģiskās dziesmas! Taču bija jāsamierinās, jo "Latviešu tautasdziesmas" 15 sējumos, no kuriem līdz šim iznākuši 12, atsevišķs sējums mitoloģijai nav paredzēts. Tāpēc arī es neanalizēšu šos tekstus šādā aspektā; nepiesaukšu ne pasaules koku, ne iniciācijas rituālus. Tikai pārlūkošu, ko tad mūsu senči cerēja ieraudzīt, uzkāpjot debesīs pa Garo pupu. Vispirms – ne vienmēr tā ir pupa. Ir dziesmas, kur kāpšana notiek pa baltas puķes, baltas rozes, liepas, arī zirņa zariņiem. Tomēr visbiežāk tiek iesēta pupa, un tieši balta. Taču – arī liela, diža, zelta, cūku un turku pupa. Pēdējā pārceļojusi arī uz labi zināmo bērnu skaitāmpantiņu. Kur tad pupu sēj? Rožu dārziņā, Augstajā vai baltu smilšu kalniņā. Jūras, purva, Daugaviņas maliņā.  Bet visinteresantākais, protams, ir tas, ko kāpējs debesīs ierauga un sastop. Visbiežāk – Dievu, Dieva dēlu vai dēlus, retāk – mīļo vai svēto Māru. Ko tik viņi tur nedara – koklē zelta kokles, seglo vai gana zirgus, siekiem naudu mēra, Saules meitai kāzas dzer…Vairumā variantu dziesmas varonis sastaptajām dievībām jautā pēc tēva un mātes. Un saņem atbildes, lielākoties nomierinošas – sak', labi viņiem iet. Strādā vieglus darbus. Vai – "Tēvs ar māti Vāczemē / Saules meitai kāzas dzer". Vai šīs dziesmas ir klausāmas teicēju, ne modernu mūsdienu izpildītāju sniegumā? Jā, mums ir dota tāda iespēja. Jāapmeklē Folkloras krātuves digitālais arhīvs Garamantas.lv. Atverot audio sadaļu un meklētājā ierakstot, piemēram, vārdu "pupa" vai  "pupu", atvērsies faili ar notīm un klausāmām dziesmām. Senākās – no 1927. gada, Artūra Salaka kolekcijas. Tiesa, ļoti grūti saklausāmas. Toties no 60. gadu ekspedīcijām pieejami brīnišķīgi ieraksti. Visām dziesmām ir interesanti, neparasti piedziedājumi. Iesaku paklausīties. Un nobeigumā – cerams, redzējāt to Garo pupu, ko pagājušā gada nogalē kā visu laiku augstāko gaismu instalāciju varēja vērot Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā. Bija jādomā par visiem mūsu senčiem, kuri debesīs varēja pacelties tikai ar dziesmas palīdzību. Uzziņas avoti: "Brīnumzeme". Latviešu tautas pasakas un teikas. Vācija, Pētera Mantnieka apgāds. Edgara Ķiploka apgāds. 1947. "Latviešu tautasdziesmas". 6. sējums. Rīga, "Zinātne", 1993. Garamantas.lv

Indėnų genocidas per europietiško džiazo prizmę; Vienos Naujametis koncertas; uzbekų pianistas Behzodas Abduraimovas; tradicinė flamandų muzika; neatrasta suomė Helvi Leiviskä; fortepijono improvizacijos kartu su elektrine gitara. Visa tai – leidybinės naujienos „Kitame laike“.Ved. Domantas Razauskas

Par Latviešu folkloras krātuves iecerēm 100. jubilejas gadā un paredzētajiem starptautiskajiem notikumiem Kultūras Rondo studijā  Latviešu folkloras krātuves vadītāja Rita Grīnvalde, vadošie pētnieki Sandis Laime un Toms Ķencis. 

Ziemas saulgriežus gaidot, interesējamies, ko jaunu varam pateikt par autentiskumu folkloras kustībā, kāpēc diskusija par to joprojām ir aktuāla? Kas ir spēka dziesmas – to nozīmju un avotu meklējumi? Kultūras rondo studijā ekspertu lomā etnomuzikologi Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels un folkloras kopas "Laiksne" dalībniece Dina Liepa. Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels ir vieni no autoriem akadēmiskam pētījumam, kura rezultāti publicēti slovēņu izdevumā "Traditiones". Vārds autentiskums šajā pētījumā tiek analizēts "līdz molekulām", pētījums skar pagājušā gadsimta 70. - 80. gadus, kad arī Latvijā atdzima folkloras kustība. 

28.oktobrī Rīgā Žaņa Lipkes memoriālā pirmatskaņojumu piedzīvoja koncertprogramma „The Black Rooster”, kas tapusi no Emiļa Melngaiļa latviešu un ebreju mūzikas kolekciju materiāliem. Projektā satikās folkloras  grupas „Banga”  mūziķi, dziedātāja Saša Lurje, multiinstrumentālists Iļja Šneiveiss un vijoles virtuozs Kreigs  Judelmens. Kopīgajā programmā mūziķi klausītājus vedina domāt par kultūras kontaktiem dažādos laikos. Žaņa Lipkes memoriāla otrajā stāvā pirms koncerta notiek skaņas mēģinājums. Seši mūziķi, apvienojoties projektā „The Black Rooster”, ebreju mūziku savijuši ar tikpat liela īpatsvara latviešu mūziku, tā veidojot sarunu starp kaimiņos dzīvojošām kultūrām.    Folkloras grupa „Banga” muzicē kopā ar klezmera grupas dalībniekiem. „Banga” jau pirms kāda laika radīja programmu „Džingale”, vēlēdamies pieskarties ebreju mūzikas tradīcijai. To dzirdēja tajā laikā Latvijā iebraukušie Saša Lurje ar draugu, vijoles virtuozu Kreigu Jūdelmenu. Sekoja kopīga programma, kas tagad izskanējusi arī Latvijā un kas jau spēlēta Drēzdenē, drīz tā skanēs arī Brēmenē. Dziedātāja Saša Lurje, kas ir viena no klezmera grupas  dalībniecēm, uzsver, cik īpaši spēlēt Rīgā. Saša Lurje un Iļja Šneiveiss, Melngaiļa kolekciju sāka pētīt pirms desmit gadiem, savukārt „Bangas” dibinātāja, folkloriste Ilga Vālodze-Ābele to uzgāja netīšām. Koncerts iesākas ar multiinstrumentālista un pētnieka Iļjas Šneiveisa ievadlasījumu par Emiļa Melngaiļa krājumu, rādot arī nošu pierakstu un stāstot, kā Melngailis studiju brīvlaikā, uzturoties Ķēdaiņos, sācis vākt turienes ebreju melodijas. Mūziķi cer ar šo programmu atgriezties Latvijā, un, protams, vēlas to aizvest uz Latgali, no kurienes šī mūzika nākusi. Un iespējams, nākamgad to varēs dzirdēt uz lielākām skatuvēm, jo Žaņa Lipkes memoriāla nelielā telpa bija klausītāju piepildīta.

Vinija Folkmane ir Berlīnes latviešu skolas izveidotāja, kā arī diasporas folkloras kopas “Rīta rasa” vadītāja. Viņa pati par sevi saka, ka aizbraucot no Latvijas, viņa sevī atrada latvietību. Sarunas ar kopas dalībniecēm mudina arī aizdomāties kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas.  Saruna ar Viniju Folkmani un kopas “Rīta rasa” dalībniecēm Ilzi Orinsku, Rūtu Vimbu pamudināja aizdomāties, kāda ir nacionālās pašapziņas loma un izpausmes, dzīvojot ārpus Latvijas. Līdzīgi kā Visums nemitīgi izplešas, izplešas arī latvietība, pēc brīža šai raidījumā teiks Rūta Vimba. Taču šobrīd esam Latvijas Radio studijā un pamazām iepazīstamies ar šobrīd Berlīnē dzīvojošo Viniju Folkmani. Šobrīd Vinija Folkmane, jau gadus trīs, Berlīnes Latviešu skolu vairs nevada, taču turpina vadīt nodarbības pavisam mazajiem. Ieguvusi psihoterapeita specializāciju, viņa lēnām gūst pieredzi jaunajā profesijā. “Rīta rasa” piedalījās Dziesmu un deju svētku Folkloras dienā. Pirmais kas pārsteidz, “Rīta rasai” uzkāpjot uz Vērmanes parka skatuves – tas ir dalībnieku skaits, skatuve pienāk pilna, kopā šobrīd ir 17 dalībnieki. Repertuārā folkloras kustības klasika, taču “Rīta rasa” nevairās no sarežģītām saucamajām dziesmām. Dziesmai, kas skan raidījumā, saucēja ir Maija Bilsēna. Kad “Rīta rasas” uzstāšanās ir beigusies, eju klāt, un nokļūstu absolūta mīļuma vilnī. Pēc priekšnesuma kopas dalībnieki ierasti sastājas aplī, un jau savstarpējā apskāvienā izrunā uzstāšanos. Ar savstarpējiem uzmudrinājumiem aplis pēc priekšnesuma nebeidzas. “Rīta rasas” dalībnieku aizskatuvē vēlreiz vienojas kopīgā dziesmā. Pusbalsī, lai netraucētu uz skatuves notiekošajam.

Kultūras rondo Svētku studijā Esplanādē – folkloras diena, jo Folkloras diena diena "Tīra spēle. Gods. Godi. Godīgums" šodien, 8. jūlijā, ir arī Dziesmu un deju svētkos. Tiekamies ar Folkloras dienas Esplanādē režisori, folkloras kopas "Kokle" vadītāju Dinu Liepu un Liepājas folkloras kopas "Ķocis" dalībniecēm Elzu Gudmane un Dārtu Vucenu. "Ķocis" arī muzicē studijā. Studijā viesojas un arī muzicē Sanfrancisko latviešu folkloras kopa "Migla" un Folkloras dienas mākslinieciskā vadītāja Anda Skuja. Stāstu par savu jauno kokli stāsta kopas "Migla" vadītāja Natālija Da Cruz. Viena no kopas dalībniecēm ir arī Sanfrancisko Jaunā teātra vadītāja Māra Luisa, kura stāsta par pievienošanos "Miglai". Savukārt Natālija Da Cruz spēlē arī teātri. Iespaidos dalās arī Una Roze, Madara Linde, Aelita, Emma un Timo. 130 Latvijas un diasporas folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, mazākumtautību folkloras kopas un pieci  stāstnieki 8. jūlijā pieskandina Vērmanes parku un Esplanādi, sniedzot iespēju, skatītājam aktīvi iesaistoties, ieskatīties tradīciju elementu daudzveidībā un novadu folkloras raksturzīmēs. Dienas norises iecerētas kā raibu raibais lakats, vijoties dzīves spēles, novadu dižošanās, saspēles par un ap precībām, zibakcijas-sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, rotaļu, ziedu vainagu sacensību, kadriļu stundas, vakara sadancošanas un sadziedāšanas krāsainajiem pavedieniem.  

Ieklausāmies ģimeņu stāstos par piedzīvoto un vēl gaidāmo šajos svētkos. Tiekamies ar Kūlaiņu ģimene no Liepājas. Solveiga Kūlaine ir Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa un Liepājas bērnu un jaunatnes centra folkloras kopas "Ķocis" vadītāja, kurā darbojas arī meitas – Emīlija Kūlaine (16) un Katrīna Kūlaine (13). Savukārt tētis Sandijs Kūlainis dzied korī "Intis". Svētkos ģimene sveica gājiena dalībniekus uz Kurzemes skatuves, piedalījās tautas tērpu skatē, folkloras kopai "Ķocis" Folkloras dienā 8.jūlijā paredzētas pat vairākas uzstāšanās. Kūlaiņu ģimene dziedās solo skaņdarbu "Novadu svīta" noslēguma koncertā "kopā augšup".  

10 metų be prancūzų kompozitoriaus Henri Dutilleux, Naujosios Zelandijos džiazas, Serbijos tradicinė muzika improvizacijų fone, kūrinys afrikietiškai korai ir simfoniniam orkestrui, deramai neįvertintas Franzas Schrekeris ir jo orkestrinė muzika bei dar daugiau muzikinių leidybinių naujienų „Kitame laike“!Ved. Domantas Razauskas

Stāsta režisora Pētera Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone Vai zini, ka Runcis kā režisors veidojis ne tikai teātra izrādes, bet arī daudzus plaša mēroga sabiedriskus pasākumus, kas kļuvuši par nozīmīgiem pagriezienpunktiem Latvijas nesenajā vēsturē? Pētera Pētersona daudzpusīgie talanti – tulkotājs, dramaturgs, režisors – ir iemesls, kāpēc viņu nereti pieaicināja kā autoru un arī režisoru liela mēroga uzvedumiem. Viens no tādiem bija koncerts par godu Andreja Upīša 70 gadu jubilejai Operā, kuram libretu veidoja un arī iestudēja Pētersons. Mūziku šim koncertam rakstīt viņš uzaicināja Imantu Kalniņu, ar kuru kopā jau bija radījis brīnišķīgo izrādi ar Imanta Ziedoņa dzeju “Motocikls”. Abi bija kopā strādājuši arī pie Pētersona dramatizētā Dostojevska “Idiota”, kur Imanta Kalniņa mūzika atstāja neaizmirstamu nospiedumu.  Pateicoties Pētersonam, Upīša jubilejas svinībām kļuva nevis par vēl vienu ierindas pasākumu vai par nodevu laikam, bet gan palīdzēja radīt autonomu lieldarbu  - lielisko Imanta Kalniņa oratoriju ar Upīša tekstu “Rīta cēliens”, kurai Upīša dzeju un tekstus atlasīja un sakārtoja, faktiski dramatizēja, Pēteris Pētersons. Kad sākās Atmoda, Pētersona talants noderēja vairāku tālaika nozīmīgu pasākumu organizēšanā. Tā 1988. gada jūnijā notikušais Folkloras festivāls “Baltica” tautas atmiņā palicis kā notikums, kurā Dainis Stalts pirmo reizi arēnā iznesa Latvijas karogu. Un visa festivāla norise toreiz Rīgā un Ogrē bija kā svaiga ūdens malks, kas cēla un vienoja cilvēkus ap folkloru. Un šī saviļņojošā notikuma veidotājs bija Pēteris Pētersons. Pirms Tautas Frontes dibināšanas kongresa 1988. gada 7. oktobrī, notika Tautas Frontes rīkota manifestācija, pēc kuras ļaudis devās uz Mežaparku. Tur Dziesmu svētku estrādē, ko pildīja kori, notika koncerts ar Atmodas līderu un valsts amatpersonu uzrunām, kas kā notikums spilgti iespiedies ļaužu atmiņā. Un lūk, šī koncerta režisors bija Pēteris Pētersons. Viņi kopā ar toreizējo Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu un muzikologu Arnoldu Klotiņu bija izveidojuši repertuāru un runātāju sarakstu, kā arī rūpējās par koncerta norisi turpat uz skatuves tādā kā vadības grupā. Kā atceramies, emocijas toreiz sita ļoti augstu vilni. Sanākušie cilvēki kāri tvēra katru runātāju vārdu, bet dziesmas dziedāja līdzi. Man tēva papīros vēl ir saglabājusies lapiņa ar koncerta norisi ar visām viņa piezīmēm. Vēl viens nozīmīgs mirklis Latvijas vēsturē, kam Pētersons pielicis savu roku, bija 1990. gada Vispārējie Dziesmu svētki, kur pirmo reizi pēc ilgiem gadiem repertuārā vairs nebija jādod nodevas dziesmām par Ļeņinu un padomju skaņdarbiem, turklāt šajos svētkos pirmo reizi plaši piedalījās trimdas kolektīvi. Pētersons bija Dziesmusvētku režisors, un atceros, cik brīnumaini toreiz ieskanējās trimdas koru iekustinātie zvaniņi.  Runcim vienmēr piemitusi laba mēroga un telpas izjūta, spožs inscenētāja talants, taču šajos lielajos pasākumos viņš nevarēja atļauties tā vienkārši izsaukt aprautas komandas, kā bija pieradis darīt teātrī, kur kolēģi bija iemācījušies saprast viņu no pusvārda. Viņa reizēm ģeniālajām idejām bija nepieciešams sazemējums. Un šo lomu lielajos masu pasākumos kā asistents pildīja toreiz jaunais Konservatorijas Kultūras darbinieku kursa absolvents, tagad Smiļģa teātra muzeja direktors, profesors Jānis Siliņš. 

Pavasaris šobrīd vilināt vilina doties dabā, taču pēdējos gados aizvien vairāk jūtam, ka mežos neesam vieni. Lielie plēsēji Latvijas dabā ir mūsu lepnums un vienlaikus arī posts. Visvairāk dzirdam par jaunpienācējiem mežos - lāčiem, ar kuriem cilvēki šad tad sastopas arī Latvijā. Pētnieki šobrīd apzina, kāda ir sabiedrības attieksme pret šiem lielajiem plēsējiem Baltijas valstīs, kā cilvēki vērtē lāču, lūšu un vilku populācijas pieaugumu. Kādas ir cilvēka attiecības ar plēsīgajiem dzīvniekiem savvaļā mūsu teritorijā un ko zinām par šo dzīvnieku dzīves apstākļiem Latvijas mežos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātniskā asistente Agrita Žunna. Runājot par cilvēkiem, kas vienkārši dodas dabā to baudīt un iespējamo saskari ar lielajiem plēsējiem, Agrita Žunna atzīst, ka ir maza varbūtība sastapties ar vilkiem un lūšiem, jo lielākoties šie dzīvnieki ir ļoti piesardzīgi un viņi nevēlas ar cilvēku sastapties. "Ja arī esam ar kādu no viņiem sastapušies, ieturam distanci, lēnām kāpjamies prom, liekam dzīvnieku mierā, un, visticamāk, arī viņš mūs liks mierā," norāda Agrita Žunna. "Ar lāčiem ir mazliet jābūt piesardzīgākiem." "Ja cilvēki zina, ka viņu apvidū manīti lāči, redzējuši pēdu nospiedumus vai ekskrementus, tad ejot mežā, jābūt piesardzīgiem. Ja iespējams, iet kopā ar kādu, taisīt troksni - lauzt zarus, dziedāt dziesmas. Lācis arī nemaz negrib cilvēku satikt, ja viņš dzird, ka kaut kur apkārt kāds pārvietojas, viņš, visticamāk, pats nenāks skatīties, kas tur ir. Problēmas var sanākt, ja šo dzīvnieku negaidīti pārsteidzam, ja esam gājuši klusiņām, nejauši lāci iztraucējuši, pat mazliet sabiedējuši, viņš aizstāvoties var mēģināt cilvēkam kaut ko noradīt," tirpina Agrita Žunna. Pētniece skaidro, ka nepareizs ir pieņēmums, ka lielie plēsēji aizsargā savus mazuļus. Arī aptaujā cilvēki uz jautājumu, kad šie dzīvnieki var būt bīstami, norādījuši, ka tad, kad aizsargās mazuļus. "Tā nav situācija, kad šie plēsēji var būt bīstami, jo viņi savus mazuļus parasti neaizsargā. Varbūt situācija ar lāci, ka viņu esam pārsteiguši, viņš no pārsteiguma momenta aizsargājas, nevis, ka viņam ir mazuļi un aizsargā tieši mazuļus," bilst Agrita Žunna. Piedzīvojumi un pieredzētais folkloras ekspedīcijās Ķibeles un raibi piedzīvojumi krāšņo ikvienu zinātnisko ekspedīciju, un folkloras ekspedīcijas šajā ziņā neatšķiras. Šķiet, ka slikti laikapstākļi vai saaukstēšanās ir vien nieks, ja ņem vērā, ka folkloras ekspedīcijās sanāk satikt daudz cilvēku, un līdz ar to arī visdažādākās viņu emocijas un garastāvokļa izpausmes. Profesore Janīna Kursīte kopā ar saviem kolēģiem folkloras ekspedīcijās dodas jau daudzus gadus, un dažus no piedzīvotajiem atgadījumiem viņa atklāj arī raidījumā. Folkloras ekspedīcijās iespējams sastapties ar gandrīz visu. Var saaukstēties, var saslimt ar rozi un izārstēties ar buramvārdu palīdzību, var piedzīvot agresīvu attieksmi sastapto cilvēku vidū un pat draudus ar revolveri. Šie ir daži atgadījumi, kurus sarunā par šādām ekspedīcijām apraksta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Izvairīties no dažādiem piedzīvojumiem ekspedīcijās nav iespējams, bet piedzīvojumi vienmēr atstāj arī vērtīgu pieredzi. Par tiem tad mūsu šīs dienas sarunā plašāk, bet iesākumā – ko vispār nozīmē vārdu salikums „folkloras ekspedīcija” un ko pētnieki tādā veidā mēģina noskaidrot? Janīna Kursīte stāsta, ka ekspedīcijas parasti ilgst nedēļu, uz Sibīriju – nedaudz ilgāk. Protams, ka pirms tam notiek sagatavošanās semināri, taču visam sagatavoties nevar. Profesore arī norāda, ka pašlaik ar personas datu aizsardzību darbs kļuvis apgrūtinošāks, jo atšķirībā no agrākiem laikiem nevar vairs vienkārši piezvanīt uz pašvaldību un palūgt gados vecāku cilvēku adreses. Neskatoties uz to, pētniekiem ir zināmi pavedieni un cilvēki, pie kuriem vispirms vērsties pēc palīdzības, un tā šī ķēdīte turpinās tālāk, bet, protams, ekspedīcijas paredz arī nejaušas satikšanās ar cilvēkiem.

No pūra lādes izvilktās dziesmas, kas nav ne īsti autordziesmas, ne arī tradicionālās tautasdziesmas, bet ir tautā dziedātās dziesmas jeb vienkārši ziņģes aizvadītajā sestdienā tika izdziedātas Rēzeknes novada Viļānos, uz tradicionālo nu jau 19. Ziņģētāju un stāstnieku pasākumu pulcinot līdz šim lielāko dalībnieku skaitu, un  vēlreiz apliecinot - Latgalē šī tradīcija ir dzīva. No paaudzes paaudzē pārmantotās un savai pusei raksturīgās ziņģes no kādām kāzām, bērēm vai vienkārši lauku dzīves tika izdziedātas turpat vai četru stundu garumā. Nu jau par tradīciju kļuvušais Ziņģētāju un stāstnieku vakars Viļānu kultūras namā aizvadītajās brīvdienās pulcējis vienkopus pasākuma pastāvēšanas vēsturē līdz šim lielāko dalībnieku skaitu - divdesmit ziņģētāju grupas no Latgales un Vidzemes, folkloras kopas, lauku kapelas, tautas mūzikas ansambļi, nacionālo biedrību kolektīvi un citas muzikālās apvienības. Kopumā vairākus simtus dalībnieku. Ik gadu pasākumam izvēlēta arī kāda tēma, kurai tā dalībnieki piemeklē atbilstošas ziņģes, šogad spēlētas, dziedātas un arī dejotas dziesmas par kāzām, bērēm vai iz lauku dzīves. Ziņģētāju un stāstnieku vakara tradīcija pirms divdesmit gadiem aizsākusies toreizējā Madonas rajona Barkavas kultūras namā, bet nu jau vairāk kā desmit gadu tas izskan Rēzeknes novada Viļānos. Folkloras kopas “Viļōnīši” un vīru kopas „Kūzuls” vadītāja Inga Stafecka šajā pasākumā piedalās jau no pirmsākumiem. Arī kapela “Malnavas muzikanti” ir vieni no ziņģētāju un stāstnieku pasākuma ilggadējiem dalībniekiem, turpina kapelas vadītājs Kaspars Shakins un dalībniece Antoņina. Savukārt Varakļānu folkloras kopas "Klāni" vadītājai Agnesei Solozemniecei šis ir pirmais tāda veida  ziņģētāju pasākums. Folkloras zinātniece, Tautas muzikantu biedrības vadītāja Iveta Dukaļska, kura tautas tradīciju saglabāšanu mūzikas jomā pēta jau vairāk nekā 30 gadus, atzīst, pēdējos divdesmit gados situācija šīs tradīcijas pārmantošanai kļuvusi vēl labvēlīgāka. Latgalē šī tradīcija ir dzīva un šāda veida pasākumi ir ļoti vērtīgi tās nesējiem un arī pārejai sabiedrībai. Ar aizvadītajās brīvdienās izskanējušo ikgadējo tradicionālo Ziņģētāju un stāstnieku vakaru, kas kopā pulcējis vērienīgu skaitu dalībnieku, ievadīta arī Viļānu 95. gadadiena.  

  Cilvēka attiecības ar literatūru ir bijušas ārkārtīgi dinamiskas kopš cilvēce radīja rakstību, tajā redzama gan sabiedrības noslāņošanās, gan ievērojamu vēstures pagriezienu ietekme uz cilvēku prasmi lasīt. Taču grāmata vienmēr bijusi kā durvis uz citu pasaule, kas ne visiem ir sasniedzama. Kā grāmatas cilvēki lasīja pirms divsimt gadiem: par ko tajās rakstīja un kādas izmaiņas sabiedrībā bija novērojamas, ienākot plaša patēriņa literatūrai, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro literatūrzinātnieki -  Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija. Kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais? Vienkāršus tekstus vieglāk ir uztvert klausoties, savukārt sarežģītus un enciklopēdiskus tekstus labāk ir lasīt. Tomēr nav vienas konkrētas atbildes uz jautājumu, kāds teksts labāk iegulst atmiņā - lasītais vai dzirdētais. Kā cilvēks izprot un uztver tekstu? "Skatot uz  cilvēka attīstību no piedzimšanas brīža, bērnībā, protams, pasakas un stāstus vieglāk ir uztvert klausoties, jo lasīšanai vajag papildu prasmes un spējas, un, mācoties lasīt, primārais ir sasaukt kopā burtus un koncentrēties uz katra vārda apguvi, ne izbaudīt  rakstītā saturu," atzīst Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece un psiholoģijas doktore Solvita Umbraško. Bet kā ir ar pieaugušu cilvēku, pie nosacījuma, ja viņam nav dzirdes un redzes traucējumi. Kā tad var uztvert tekstu audio versijā un kā, redzot burtus? Vai atmiņā labāk paliek lasītais vai dzirdētais? Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā lasošie cilvēki gana daudz izmanto elektroniskās grāmatas, kuras ir ērti paņemt līdz, piemēram, garākā ceļojumā. Vairāku biezu, tā teikt, ķieģeļu vietā sev interesanto literatūru var ielādēt vienā vieglā planšetē. Bet kā ir ar tiem, kas pieraduši ar roku šķirstīt papīra lapas, vai ielikt īstu grāmatzīmi, cik ļoti te atšķiras lasītā uztvere - papīra formāta un elektroniskai grāmatai? "Pētījumi rāda, ka tiem, kam ir lasīšanas grūtības, efektīvākā formula ir tekstu  vienlaikus gan lasīt, gan klausīties audio formātā, taču raitiem lasītājiem šāds modelis  nedarbojas, jo lasīšanas temps ir ātrāks nekā klausoties audio formāta tekstu," teic Solvita Umbraško.  

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ieva Vīvere Stāsta sagatavošanā piedalījusies arī Latviešu folkloras krātuves ilggadīgā pētniece Māra Vīksna Latvijas folkloras kustība ir daļa no Baltijas Dziesmotās revolūcijas, kas 20. gadsimta 80. gados veicināja lielas politiskās pārmaiņas un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Folkloras kustība ietvēra pieaugošu sabiedrības interesi par latviešu kultūras mantojumu un tajā iesaistījās daudz aktīvu cilvēku. 80. gadu beigās tie bija vairāk nekā 100 folkloras ansambļi, taču interesentu loks bija daudz plašāks un savijās ar citām Latvijas kultūras jomām – gan amatniecību, gan mākslām, izglītību, novadpētniecību, žurnālistiku un vides aktīvismu. Folkloras kustība kļuva par spēcīgu pilsoniskas iesaistes, alternatīva dzīvesveida un radošuma izpausmi Padomju Savienības pēdējā dekādē. Bet kā tas sākās? Par pagrieziena punktu bieži tiek uzskatīts liels latviešu tradicionālās mūzikas koncerts, ko 1978. gadā rīkoja Latviešu folkloras krātuve jeb toreizējais Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors. Protams, folkloras kustības tapšanai ir arī sava priekšvēsture Latvijā, kā arī plašāks starptautisks konteksts, proti, atdzimstošā interese par tautas mūziku Amerikā un daudzās Eiropas valstīs jau 50. un 60. gados. Arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā folkloras kustība sākās agrāk nekā Latvijā un tas bija pamudinājums arī latviešiem. Latvijas folkloras kustības uzplaukums 80. gados galvenokārt saistās ar folkloras izzinātājiem amatieriem, kas dibināja folkloras kopas un padziļināti interesējās par folkloru. Tomēr pirms tam 70. gados izšķiroša nozīme bija tieši folkloristiem zinātniekiem. Jau kopš 1947. gada ik vasaru kādā Latvijas vietā notika liela folkloristu ekspedīcija. Ekspedīciju noslēgumā folkloristi kopā ar vietējiem iedzīvotājiem organizēja koncertu, kurā uzstājās labākie ekspedīcijas laikā sastaptie teicēji. Gatavojoties koncertiem, folkloristi reizēm izveidoja vietējo dziedātāju un muzikantu etnogrāfiskos ansambļus, kas turpināja darboties arī pēc koncerta. 1978. gadā notika 30. ekspedīcija un pirmo reizi tā aptvēra visus Latvijas kultūrvēsturiskos reģionus. Visa ekspedīcija bija veltīta gandrīz tikai noslēguma koncerta dalībnieku meklēšanai. Lielais noslēguma koncerts notika 1978. gada 14. oktobrī Rīgā vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā 25, kur šobrīd norit Jaunā Rīgas teātra remonta darbi. Šis bija pirmais ekspedīciju noslēguma koncerts galvaspilsētā, kur tradicionālo mūziku tolaik vēl nebija pierasts dzirdēt. Koncerts bija pārpildīts un ilga vairākas stundas, un to filmēja operators Andris Slapiņš. Lielu ietekmi uz latviešu kultūras interesentiem atstāja arī muzikologa Arnolda Klotiņa un dzejnieka un tulkotāja Knuta Skujenieka izvērstie raksti presē. Koncertā piedalījās visu Latvijas novadu tradicionālie dziedātāji un lauku kapelas. Par koncerta kulmināciju kļuva 1977. gadā folkloristu iepazītās Dignājas dziedātājas. Krāšņajā koncertā piedalījās arī Otaņķu, Bārtas, Alsungas, Aulejas, Salnavas, Briežuciema, Saunas un Vecpiebalgas dziedātāji, kā arī Rencēnu, Smiltenes, Jersikas un Augstrozes muzikanti. Pēc koncerta sāka veidoties arvien vairāk folkloras kopu un arī folkloristu ekspedīciju darbs neapstājās un nav apstājies vēl šobaltdien. *** Aicinām iesaistīties pētījuma tapšanā, uzrakstot atmiņas par folkloras kustības laiku no 1978. līdz 1991. gadam: http://jauta.garamantas.lv/ un/vai pievienojoties Facebook grupai "Folkloras kustības vēsture Latvijā". 1978. gada koncerts Vairas Strautnieces fotogrāfijās Stāsts tapis pētījuma “Folkloras kustība Latvijā: resursi, ideoloģijas un prakses” (Nr. lzp-2021/1-0243) ietvaros.

Kultūras un tautas mākslas centrā “Ritums” darbojas 11 folkloras kopas, un viena no tām – “Grodi”, kura savu vārdu iezīmējusi līdzās “Iļģiem”, “Skandiniekiem” un vēl citiem ilggadīgi aktīviem nosaukumiem tautas mūzikas ainavā. Folkloras kopa “Grodi” dibināta 1987.gadā. Kopas dalībnieki vāc folkloras materiālus ekspedīcijās pie tautas teicējiem, kur arī apgūst tradicionālo dziedāšanas un muzicēšanas manieri. Tiek turpināta sadarbība ar etnomuzikoloģijas, arheoloģijas, antropoloģijas un pat astronomijas speciālistiem seno tradīciju izzināšanā un atjaunošanā. “Grodu” dalībnieki ir pagatavojuši XII gs. latgaļu apģērba un rotu precīzas rekonstrukcijas, rīko un piedalās tautas tradicionālo svētku svinēšanā un ar tiem saistītajos rituālos. Sestdien, 3. septembrī, LU Botāniskā dārza pasākumu telpā “Šķūnis” būs folkloras kopas “Grodi” 35 gadu jubilejas koncerts “Sudrabu smeldama”. Koncerta mēģinājuma starplaikā “Grodu” dalībniekam Oskaram Pakeram jautāju, kā viņš atradis savu ceļu līdz dalībai kopā. Oskara stāstīto papildinās viena no “Grodu” dibinājām, Aīda Rancāne. Par savu iesaisti kopā stāsta Dārta Apsīte. Par iegūtajām vērtēm folkloras ekspedīcijās un to iekļaušanu koncerta programmā stāsta Asnāte Rancāne, pēcāk pievienojoties mammai Aīdai un māsai Aurēlijai.

Šogad starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skatē folkloras kopa “Graudi” no Tomes tika novērtēta ar pirmo kategoriju, jo bija sagatavojusi programmu ar Daugavas plostnieku dziesmām. “Graudu” izpētītā un iedzīvinātā tēma šobrīd ir aktuāla – Gaujas plostniecības interesenti, apvienojušies biedrībā, jau panākuši, ka Gaujas plostnieku prasmes kopš 2018. gada iekļautas Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. 2021. gada pavasarī, iesniegts pieteikums, nu jau valstiskā līmenī, lai Gaujas plostnieku, kopā ar vēl piecu citu valstu - Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas plostniecības tradīcijām - tiktu iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Par Daugavas plostniekiem līdz šim bija dzirdēts mazāk. Taču, lūk, Tomē joprojām dzīvas ir atmiņas ne tikai par plostnieku, bet arī Daugavas laivinieku-pārcēlāju klātbūtni. Braucot uz Tomi pēc Daugavas plostnieku dziesmām, iemantojam vēl ko būtiskāku. Satiekam cilvēkus, kuriem darbošanās folkloras kustībā ir veids, kā apliecināt savu piederību šai vietai, kā nodot tālāk atmiņas un stāstus. Un caur šiem stāstiem Tome atklājas kā ļoti dzīva vieta, te nav kalni un lejas, upītes un krūmi, katra no ieraudzītajām vietām “Graudu” dalībniekiem (“Graudi” šoruden pošas svinēt savu jau desmito pastāvēšanas jubileju) saistās ar kādu īpašu cilvēku vai kopīgi piedzīvotu notikumu. Šī gada starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” skate notika neklātienē, folkloras kopām savas dziesmas bija jāiesūta uzņemtas video. Tad nu arī Tomes “Graudiem” tā bija laba iespēja iedzīvināt atmiņu stāstos vēl dzīvās, Tomes ar plostniecību saistītās vietas. Veidojot programmu, folkloras kopa sastapās ar vēl kādu dilemmu – Daugavas plostnieku dziesmām nepiestāvēja nedz 19. gadsimta krāšņie goda tērpi, nedz neitrālākās vasaras linu drānas. Jau kādu laiku tika spriests, ka kopas dalībniekiem vajadzētu tikt pie vēl kādas drēbju kārtas, tādas, kurā būtu ērti iet uz danču vakariem. Kopas dalībniece Sarmīte Pugača stāsta, ka izlemts tika par labu pelēkiem kostīmiem. Tomes folkloras kopas “Graudi” dalībnieki ir lieliski stāstnieki, viņi ilgus gadus viens otru pazīst, daudzreiz stāstītos stāstus papildina, mudina stāstīt vēl. Šajā raidījumā pievērsāmies kopas sagatavotajai Daugavas plostnieku dziesmu programmai, taču “Graudi” varētu stāstīt vēl – par sēņošanu Tomes mežos, par apkaimes vietvārdu maiņu.

Tam nav ne naža, ne zobena, ne kāda šaujamā ieroča, bet tas spēj atbruņot ikkatru. Šo Lolitas Muižnieces un pārējās šī gada mīļmīkliņas Greizajos ratos min Siguldas novada Lēdurgas kultūras nama folkloras kopas "Putni" dalībnieki: Marta Rostoka, Renāte Cīrule, Samanta Martinova, Sabīne Kronberga, Amanda Vanaga, Vilnis Mežals, Markuss Sakne, Adrians Kļaviņš, Ansis Ābele un Putnumāte Ilze Kļaviņa. Mīļmīkliņas uzdod: Mihaēls Melderis, Dārta Auziņa, Enno Valkenforts, Valters Kinna, Kaspars no Ļaudonas, Fridrihs Geidmanis, Haralds Pauniņš, Lolita Muižniece, Sandris Grasis, Paula Virse, Juma Gaujeniece, Alise Mediņa un Kārkliņu ģimene.

“Spēle” – dažādībā, skanīgās meldijās, rotaļās un dejās. Uz spēlētprieku aicina starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”, ar kura rīkotājiem tiekamies Kultūras rondo studijā, lai uzzinātu par festivāla programmu un raksturotu Latvijas folkloras kustību, kura iegājusi ceturtajā gadu desmitā. Par festivālu stāsta atklāšanas koncerta “Spēlē šādu vakariņu” Turaidas  Dziesmu dārzā režisore Anda Skuja, festivāla "Baltica" mākslinieciskā vadītāja, folkloriste Māra Mellēna un Latvijas Nacionālā kultūras centra folkloras un tautas mūzikas eksperte Lauma Bērza. No 6. līdz 10. jūlijam norisināsies Starptautiskais folkloras festivāls “Baltica”. Ar moto "Nāc ar mani spēlēties" vairāk nekā 250 folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi tiksies dažādos koncertos, un notikumos Alsungā, Dundagā, Inciemā, Inčukalnā, Jūdažos, Krimuldā, Kuldīgā, Lēdurgā, Mālpilī, Popē, Rīgā, Siguldā, Talsos, Turaidā un Ventspilī,. Visplašāk festivālā “Baltica” būs pārstāvēta Latgale, dažādos festivāla notikumos piedaloties 76 kolektīviem, savukārt Rīgu un Rīgas reģionu pārstāvēs 35 kolektīvi, bet Kurzemi – 41 kolektīvs. Festivālā piedalīsies arī 38 Vidzemes, 29 Zemgales un 3 Sēlijas kolektīvi. Festivāla dalībnieki ir kolektīvi, kas festivāla “Baltica” repertuāra pārbaudes skatē par savu sniegumu saņēmuši I vai II kategoriju. Festivāla dalībnieku vidū būs arī divi latviešu diasporas kolektīvi – Ziemeļanglijas latviešu folkloras kopa “Dūdalnieki” un Latvijas Nacionālās kultūras biedrības Igaunijā folkloras kopa “Rēvele”, kā arī četri viesu kolektīvi: muzikantu grupa no Mostes Igaunijā (Mooste Rahvamuusikakooli Piiliklubi), dziedātājas no Serves Sāremā (Sõrve ansambel Ammuker), folkloras ansamblis “Labingis” no Viļņas, kā arī Viļņas Universitātes folkloras ansamblis “Ratilio”. Festivāla viesus būs iespēja dzirdēt 6. jūlija koncertā “Kaimiņu būšana” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un 8. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā tradicionālās daudzbalsības koncertā “Saskanēja man dziedot”, kā arī citās festivāla norises vietās Vidzemē un Kurzemē. Tradicionāli starp festivāla viesiem būs arī stāstniecības nozares pārstāvji. Apmeklētājiem būs iespēja gremdēties lietuviešu stāstnieces Mildas Varnauskaites (Viļņa) un oksitāņu stāstnieces Monikas Burgas (Monique Burg) iztēlē un mantotajās atmiņās. Detalizētu informāciju par programmu un plānotajām norisēm var iegūt festivāla tīmekļvietnē.

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Latviešu folkloras krātuves kolekcijā visvairāk pierakstu jeb 672 no Jāņu dziesmām ir tekstam "Jānīts sēd kalniņā, / Zāļu nasta mugurā; / Nāc, Jānīti lejiņā, / Dod manām telītēm.” (Ltdz.15069) ar tā variantiem? Vien nedaudz mazāk pierakstu – 634 –  ir tekstam “Pār gadskārtu Jānīts nāca / Savus bērnus apraudzīt: / Vai tie ēda, vai tie dzēra, / Vai Jānīti daudzināja?” (Ltdz 15417) un tā variantiem? Par simts mazāk – 569 – “Sieru, sieru, Jāņa māte, / Tev ir govis laidarā; / Alu, alu Jāņa tēvs, / Tev ir mieži tīrumā.” (Ltdz 16512). Vērojams, ka katram šim tekstam ir vairāki simti pilnīgi vienādu pierakstu, no visiem Latvijas novadiem.. Šo dziesmu izplatību var skaidrot ar kordziedāšanas popularitāti 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Padomāsim – kā būtu, ja korī katrs dziedātu citādu tekstu vai melodiju, kas kaut vai tikai nedaudz atšķiras citiem? Lai veicinātu, ja tā var teikt, vienādu dziedāšanu, jau 19. gs. beigās top izdevumi koriem, pirmā no tām 1872. gadā izdotā Jāņa Cimzes “Dziesmu rota”. Atgriežoties pie mūsu aplūkojamajiem tekstiem, visas trīs dziesmas tieši šādos variantos atrodamas iepriekšminētajā grāmatā “Dziesmu rota”. Savukārt “Pār gadskārtu Jānīts nāca” un “Sieru, sieru Jāņa māte” virknējumu, kas nereti mūsdienās tiek dziedāts kopā, atrodam Vīgneru Ernesta jauktajam korim paredzētajā “Līgo dziesmu” apdarē. Jāņu dziesmu apdares komponisti ir veidojuši ļoti daudz, nereti veidojot savus tekstu un melodiju virknējumus un sapludinājumus. Viens no šādiem spilgtiem piemēriem ir Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakars”. Salīdzinājumam, kuri tautasdziesmu teksti bija populāri agrāk, ieskatīsimies 19. gs. otrajā pusē savāktajās un K. Barona sakārtotajās “Latvju dainās”. Daudzskaitlīgi pierakstīto dziesmu vidū no iepriekš minētajām atrodam tikai "Jānīts sēd kalniņā,/ Zāļu nasta mugurā. “Latvju dainās” populārākas bijušas dziesmas, kas saistītas ar svētības, auglības lūgšanu, kādām maģiskām darbībām. Piemēram: “Ņem, Jānīti, melnu zirgu,/ Apjāj manus tīrumiņus:/ Izmin usnes, izmin zāles,/ Lai aug tīra labībiņa.” (LD 32560). Vairāk dziesmu lasiet un skatiet digitalizētajos akadēmiskā izdevuma "Latviešu tautasdziesmas" sējumos!

Stāsta Latviešu folkloras krātuves pētniece Ginta Pērle-Sīle Vai zini, ka Krišjānis Barons nekad pats no teicējiem nav pierakstījis  tautasdziesmas? Viņa dižais nopelns, mūža darbs ir citu ļaužu pierakstīto dziesmu sakārtošana un izdošana "Latvju dainās", par pamatu ņemot cilvēka mūža ritumu. Mūsu folkloras vākšanas darba aizsācējs ir Fricis Brīvzemnieks. Tautasdziesmu vākšanas stāsts aizsākas 19. gs. vidū, kad Latvijas teritorija vēl ietilpst cariskās Krievijas impērijas sastāvā, kad pie mums vēl augstu skolu trūkst un pēc labākas izglītības jādodas uz Tērbatu, Maskavu vai Sanktpēterburgu. Šķiet likumsakarīgi, ka, studējot Maskavā, satiekas vairāki gaiši latviešu prāti. Vienlaikus tā ir nejaušība, kas saved kopā K. Valdemāru un F. Brīvzemnieku un piespēlē iespēju uzsākt milzīgu latviešu tradicionālās kultūras dokumentēšanas darbu. Šī nejaušība ir 1867. gadā notikušais Arheoloģijas kongress, ko pavadīja Viskrievijas  Etnogrāfiskā izstāde. Tā kā šie pasākumi bija veltīti Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām, par biļetēm iegūto naudu nolēma novirzīt tālākai šo tautu kultūru dokumentēšanai un izpētei. Mēs varam tikai nojaust Fr. Brīvzemnieka, bet jo īpaši Kr. Valdemāra ietekmi un sakaru nozīmi, uzdrošināšanos un pārliecināšanas spēju, kad redzam, ka no pieejamajiem līdzekļiem vairāk kā puse tika novirzīta latviešu kultūras pētīšanai.Piešķirtais finansējums ļāva organizēt divas ekspedīcijas - 1869. un 1870. gadā. Šim darbam par atbilstošāko tiek atzīts F. Brīvzemnieks, kas Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības priekšlasījumos sevi ir pierādījis kā cītīgs, zinošs un skrupulozs pētnieks ar milzīgu interesi par latviešu tautas kultūru. Ekspedīcijās Fr. Brīvzemnieks apceļo visu Latviju, vācot tautasdziesmas, pasakas, teikas, buramvārdus, mīklas. Paveiktais vērtējams divos aspektos: pirmkārt, tiek publicēti pirmie pasaku, teiku, buramvārdu krājumi. Var teikt, ka šie darbi ir pirmie zinātniskie krājumi, tā Fr. Brīvzemnieku padarot par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Otrkārt, un tas ir daudz svarīgāk – Fr. Brīvzemnieks rosināja latviešu inteliģenci – skolotājus, kultūras darbiniekus, jebkuru – iesaistīties folkloras vākšanas darbā. Zem vārda "rosināšana" slēpjas simtiem Brīvzemnieka rakstītu vēstuļu, instrukciju, skaidrojumu. Milzīgs individuāls darbs ar vākšanā iesaistītajiem ļaudīm, kas mijas ar publikācijām un aicinājumiem presē, uzstāšanās dažādu grupiņu sanākšanās u. tml. F. Brīvzemnieka personība, uzmanība, atsaucība pret līdzstrādniekiem, aizrautība un atbildība darbā lielā mērā radīja pamatu folkloras vākšanas kustībai, kas vainagojās ar vienu no apjomīgākajiem folkloras vākumiem 19. gs. otrajā pusē Austrumeiropā. Kādēļ šī kustība ir būtiska? Šajā laikā folklora, jo īpaši tautasdziesmas, tiek uzlūkotas kā viens no pierādījumiem latviešu senajām kultūras saknēm. Īsi sakot, folkloras vākšanas darbs sekmēja nācijas apziņas veidošanos.

24. aprīlī plkst. 14 Siguldas Jaunajā pilī pasniegs folkloras balvas “Austras koks”. Kā tradicionālas kultūras pamatvērtības dzīvo un tiek saglabātas mūsdienās? Ko nozīmē latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana, Kultūras rondo pārrunājam ar Folkloras biedrības pārstāvjiem. Stāsta Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, etnogrāfe, Siguldas folkloras kopas „Senleja” ilggadēja dalībniece un kultūrvides pētniece Indra Čekstere un Lēdurgas folkloras kopas „Putni” vadītāja Ilze Kļaviņa. Balvas pasniegs trīs nominācijās. Balvu nominācijā "Mūža ieguldījums" par ilglaicīgu tradicionālās kultūras mantojuma pētniecību, aktīvu un iedvesmojošu līdzdalību folkloras vērtību un prasmju saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm saņems etnogrāfe, Siguldas folkloras kopas "Senleja" ilggadēja dalībniece un kultūrvides pētniece Indra Čekstere. Balvu nominācijā "Latviskās dzīvesziņas kopšana un daudzināšana" par gadskārtu svētku, ģimeņu godu un folklorā mantoto zināšanu par dabu un Visumu iedzīvināšanu un daudzināšanu saņems Siguldas novada Lēdurgas folkloras kopa "Putni" un viņu vadītāja Ilze Kļaviņa. Balvu nominācijā "Aktivitātes folkloras jomā 2021.gadā" saņems biedrība "Skaņumāja", kas 2021.gadā popularizēja un attīstīja tautas muzicēšanas prasmes, pārstāvēja Latviju dažādos ārvalstu festivālos un starptautiskos notikumos.

"Tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk," saka latgaliešu dzīves un kultūras portāla lakuga.lv sociālo tīklu redaktore un tā attīstības vadītāja Edīte Husare. 5. martā Latgales vēstniecībā GORS un LTV1 tiešraidē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" pasniegšanas ceremonija. Kādu laiku Edīte Husare bijusi "Boņuka" rīkotāju komandā, bet nu jau var justies kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo šogad viņu var saistīt vismaz ar četrām nominācijām.  Orests Silabriedis: Kas īsti ir "lakuga.lv"? Pastāsti tiem, kuri līdz šim to vēl nav īsti pamanījuši, nekad nav atšķīruši vai arī kuriem vienkārši bail kaut ko lasīt latgaliski... Edīte Husare: Ja tā vienkārši teiktu, tad – ja gribas atrast ceļu uz to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā, tad noteikti tas ceļš ir jāsāk caur portālu "lakuga.lv" jeb Latgaliešu kultūras ziņu portālu. Mūsu uzdevums un misija ir latgaliski stāstīt un dokumentēt to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā ne tikai Latgalē, bet arī visur citur pasaulē. "Lakuga.lv" ir arī tā vieta, kur katru dienu var lasīt latgaliski un pašiem varbūt arī iemācīties kaut ko latgaliski. Iemācīties, vienkārši lasot? Vismaz mēģināt sākt uztvert. Bet mēs arī cenšamies šeit likt valodas pamācības uzdevumus, pievērst uzmanību tādām lietām. Ja ir kāds izglītojošais raksts par valodu, turpat blakus liekam testu, lai pārbaudītu savas tikko iegūtās zināšanas. Mūsu darbs neaprobežojas tikai ar ziņu gatavošanu un to stāstīšanu tālāk: sadarbībā ar Latvijas Radio reizi gadā izskan Pasaules diktāts latgaliešu valodā. Ir arī akcija "Latgaliešu valodai draudzīga vieta", ko arī cenšamies iedzīvināt, lai arī paši latgalieši ne tikai Latgalē, bet arī citur lepojas, ka te ir vieta, kur var runāt un sazināties latgaliski. Arī Latvijas Radio noteikti ir latgaliešu valodai draudzīga vieta, jo te skan vairāki raidījumi latgaliski, tā ka mūsu darbošanās ikdienā ir tā vārdā, lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā – lai nav tā, ka latgaliski var runāt tikai reizi nedēļā, kaut kur aizejot. Bet "Lakuga.lv" ir vieta, kur katru dienu var kaut ko jaunu uzzināt. Tātad – kur latgaliešu valoda elpo dabiski. Kas ir valodas standarts, ko esat pieņēmuši par savu literāro pamatu? Esam pieņēmuši to, kas šobrīd noteikts valstī – 2007. gadā pieņemti mūsdienu latgaliešu rakstu valodas noteikumi, un pie tiem mēs arī pieturamies. Protams, nav nevienam noslēpums, ka ir arī daļa latgaliskās sabiedrības, kas atbalsta vēl iepriekšējos noteikumus, kas tikuši pieņemti 1929. gadā, bet valoda gājusi uz priekšu, un arī tajos noteikumos, kas bija pieņemti 1929. gadā, bija idejas, ko līdz galam īstenoja valodnieki mūsdienās. Šobrīd ir tāda situācija, ka mūsdienu latgaliešu rakstu valodas jautājumus var iemācīties kursos, semināros, bet skolā to diemžēl iemācīties nevar. Lai gan arī jau iepriekšējo formu nekur tā īsti nevar iemācīties – tikai pašmācības ceļā. Varbūt ir vērts pastāstīt, ka arī tu, kaut augi īsteni latgaliskā vidē, latgaliešu valodu tā īsti tomēr mācījies vēlāk, vai ne? Jā, un tā ir viena no Latgales bēdām, kas manā gadījumā gan beigās pavērsusies par manu pašas prieku, jo bija tāda diezgan standartiska situācija: vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas. Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu, un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk. Pie kā tu mācījies? Viss sākās Latvijas Universitātē, kur savulaik bija tāds C daļas kurss – mūsdienu latgaliešu rakstu valoda pie profesores Lidijas Leikumas. Manā gadījumā tas bija "portāls" uz Latgali un latgalisko. Uzzināju, ka ir tāda biedrība "Latgolys Studentu centrs", kas ir arī īpašnieks portālam "Lakuga.lv", un ir tik daudzas citas lietas latgaliski. Man kā no Ziemeļlatgales nākušai, apskatoties savus pirmos darbus, jāsecina – tik skaisti esmu rakstījusi Ziemeļlatgales variantā, kas ļoti atšķiras no literārās valodas, un šobrīd es vairs nevarētu tā pierakstīt. Visa mana dzīve tālāk tā arī ievirzījās – piedaloties latgaliskās kultūras procesā. Ir vērts atgādināt, kas ir Lidija Leikuma, šī iedvesmojošā sieva? Viņa ir viena tiešām spēcīga lokomotīve. Jā, Lidija Leikuma ir profesore Latvijas Universitātē, un tieši šobrīd noslēdzies viens pamatīgs darbs – viņa ar studentiem savulaik daudz brauca uz Sibīriju pie turienes latgaliešiem, un Folkloras krātuves digitālajā arhīvā "garamantas.lv" šobrīd ir pieejams Sibīrijas ekspedīciju materiāls, kur var paklausīties un redzēt, kādi ir tie latgalieši, kuri pirms vairāk nekā simt gadiem devās uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos. Tobrīd zemes Latgalē nebija, toties iespēja pie tādas tikt bija Sibīrijā. Pateicoties Lidijai Leikumai, izauguši jauni valodnieki, arī es, pateicoties viņai, esmu aizrāvusies ar latgalisko, tā ka viņa tiešām ir viens no balstiem un pamatiem, kas tur rūpi par latgaliešu valodu – lai tā būtu mūsdienīga, bet reizē arī neaizmirstu, kas ir latgaliešu valodas pamati, ar ko latgaliešu rakstu valoda atšķiras no latviešu literārās valodas. Intervija pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.

Izdevniecība „Zinātne” piedāvā jaunu sējumu sērijā „Novadu folklora” – „Almas Makovskas pasakas”. Atsaucoties uz krājuma sastādītāja, pētnieka Gunta Pakalna teikto, Alma Makovska ir viena no visvairāk dokumentētajām folkloras teicējām Latvijā. Viņa apzināti glabājusi zināšanas par senu laiku tradīcijām un notikumiem, savas dzimtas folkloru un atmiņas. Par to, kāda ir pasaku nozīme mūsdienās un kā to palīdzējis stiprināt Almas Makovskas gādātais nemateriālais kultūras mantojums, saruna ar Latviešu Folkloras krātuves pētnieku Gunti Pakalnu. Teicēju Almu Makovsku Latvijas Folkloras krātuves pētnieks, filoloģijas doktors Guntis Pakalns pirmoreiz sastapa 1987. gada ekspedīcijā pa Talsu apkaimi. Par šīs tikšanās ierosmi Guntis izstāstīs pats, bet vispirms daži biogrāfijas pieminējumi par Almu Makovsku. Šim nolūkam citēšu viņas pašas rakstīto dzīves aprakstu. „Esmu dzimusi 1922. gada 22. maijā Talsu apriņķa Vandzenes pagasta „Kulpjos”. Ģimenē esmu ceturtais no pieciem bērniem. Skolu sāku apmeklēt astoņu gadu vecumā, kad tēvs 1930. gada pavasarī uzņēma rentē Nogales pagasta mājas „Klāsi”. Skolu pabeidzu 1936. gadā, par labām sekmēm saņemot Kārļa Ulmaņa grāmatu „Tev mūžam dzīvot, Latvija!”” Almas Makovskas interese par vēsturi un citām humanitārajām zinībām viņu mudināja iestāties Talsu ģimnāzijā, taču šo ieceri aizšķērsoja veselības problēmas – epidēmiskais parotīts jeb tautas valodā, „cūciņas”. Tādējādi bija jādomā par citu izglītošanās veidu, un to Alma Makovska veica praktiskā ceļā, izmācoties par audēju pie vietējās mākslas amatnieces. Almastante, kā viņu mīļi iesaukuši Folkloras krātuves pētnieki, strādājusi arī Vandzenes ambulancē par sanitāri, kur arī nostrādājusi līdz savai pensijai. Teicējas bagātais un interesantais mūžs, kādu to varam nolasīt no viņas pasaku izdevuma pēcvārda, apraujas 2004. gadā. Un, pirms uzsākam sarunu ar krājuma sastādītāju, pētnieku Gunti Pakalnu par viņa pirmo tikšanos ar Almu Makovsku 1987. gadā, viena īsa pasaka par lapsu – kārumnieci. Grāmatas „Almas Makovskas pasakas” audiovizuālais pielikums ir meklējams Latviešu folkloras krātuves interneta vietnē.  

Ruds ķer rudu. Šo Andra Kapusta uzdoto un pārējās šī gada skanīgākās mīklas min folkloras kopas "Laiksne" dalībnieces Dina Liepa, Vineta Romāne un kopas vadītāja Baiba Indrēvica. Skanīgākās mīklas uzdod Lilita Jansone, Jēkabs Vītoliņš, Māris Rungulis, Anda Alksne, Eugēnija Audare, Biruta Pāvilsone, Andis Kāposts, Gunars Gūža, Jānis Tālbergs, Antra Martinsone, Ilga Reizniece un Lizete Puga.

Kartes ir viens no vērienīgākajiem vēstures avotiem, kas nonāk pētnieku rokās. Tās stāsta ne tikai par aizgājušā laika ģeogrāfiju, bet arī par politisko iekārtu, tehnoloģiju attīstību un arī sadzīvi. Par to stāsta arī tikko klajā nākusi grāmata "100 kartes pirms Latvijas valsts", kas ir otrais Latvijas Nacionālās bibliotēkas un izdevniecības "Jāņa sēta" kopdarbs. Ko šīs kartes stāsta par dzīvi Latvijas teritorijā pirms valsts dibināšanas? Kā kartēs atainota industrializācija, dzimtbūšanas atcelšana un nacionālā atmoda, pilsētu uzplaukums un epidēmijas, skaidro izdevuma autors un redaktors Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenais bibliotekārs Reinis Vāvers un grāmatas redaktors, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" pārstāvis Jānis Barbans. Grāmata ir sava veida turpinājums 2018. gadā izdotajam karšu un vēstures mīļotāju iecienītajam darbam "100 gadi 100 kartēs", kas aptver laika posmu no Latvijas valsts dibināšanas līdz 2017. gadam. Šoreiz grāmatas veidotāji ir ielūkojušies senākā pagātnē – tā dēvētajā garajā 19. gadsimtā jeb laika posmā no 1795. gada, kad visa mūsdienu Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, līdz Pirmā pasaules kara gaitas lūzumam 1917. gadā. Grāmatā iekļautas gan vēsturiskas kartes no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un citu atmiņas institūciju krātuvēm, gan "Jāņa sētas" izstrādātas kartes, kas ilustrē dažādus Latvijas vēstures aspektus. Daudzas no grāmatā iekļautajām kartēm ir bibliogrāfiski retumi, ar kuriem plašāka sabiedrība tagad var iepazīties pirmoreiz. Turklāt grāmatas tapšanas procesā atklāta senākā zināmā līdz mūsdienām saglabājusies karte latviešu valodā. Tā publicēta 1836. gadā un parāda Tuvo Austrumu reģionu Jēzus Kristus dzīves laikā. Kartes mūsu galvā ļauj neapmaldīties Staigājot pa svešu vietu mums ir divas kartes – viena ir galvā, otra – acu priekšā, un cilvēkam ir problēma tās abas salikt kopā. Kāpēc mēs apmakdāmies, kā var trenēt ģeotelpisko orrientāciju un kāds izskatās vadātājs? „Par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tos garus, kuri vientuļus gājējus vai nu nakts vai dienas laikā vadā un maldina, ka nespēj sasniegt to vietu, kurp tie nodomājuši iet. Šie pa lielākai daļai bijuši tādu cilvēku gari, kuri savu mantu priekš nāves apglabājuši, vai arī tādi, kas nelaikā dabūjuši vai padarījušies sev galu,” teic viens no ticējumiem, kas rodams mūsu folklorā par vadātāju – vispopulārāko maldīšanās stāstu personifikāciju. Pirms raugām kādi ir iemesli, kas cilvēku, vārda tiešā nozīmē, aizved neceļos, neliels ieskats folkloras materiālos saistībā ar maldīšanos. Apmaldīšanās stāstus ilgstoši ir vākusi un pētījusi Latvijas Universitātes Literatūras Folkloras un Mākslas Institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, kura savu paveikto apkopojusi monogrāfijā „Apmaldišanās poētika. Teikās, stāstos un sarunās.” Sanitai attālināti ierakstītā sarunā skaidro, kāds ir vadātājs. „Ja tu pa lauku ej, tad tu noņem vien taisu virzienu, ej! Bet tur [mežā] tev cers ir priekšā, tur jāpagriežas, tev atkal odze, tev koks ir priekšā, un cik vēl locies, locies starp tiem kokiem, kamēr tu nezini, kur aizvelcies,” tā lasām vienu no pierakstītajiem maldīšanās pastāstiem Sanitas Reinsones monogrāfijā. Turpat autore raksta šādi: „Apmaldīšanās ir paradokss. Vispārējas urbanizācijas un straujas tehnoloģiskās attīstības laikā, kad ir pieejama globālās pozicionēšanas sistēma, kad gandrīz ikvienam kabatā ir parastais vai pat viedais mobilais tālrunis, kad ir pieejama gājējiem un transportam piemērota infrastruktūra, apmaldīties, rodoties kaut īslaicīgai dezorientācijai, vismaz cilvēku iekārtotā vidē nav iespējams.” Tomēr maldāmies mēs arī šodien. Un ir tas ir fakts, ka viedās navigācijas ierīces padara mūsu orientēšanos spējas vājākas. Tur līdzēt var analogā karte, kurā velkam ar pirkstu līdz, ejot pa nepazīstamu apvidu. Tā var trenēt savas telpiskas prasmes, norāda LU Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas pētnieks, profesors Jurģis Šķilters.  

Tautastērps ir simbolisks kultūras mantojuma atspulgs, kurš, kaut arī balstās noteiktā, saglabātā tradīcijas izpausmē, tomēr ir jaunradīts vizuāls simbols. Tā galvenais mērķis: paust tautas kultūras identitāti. Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūta rīkotajā konferencē, kura bija veltīta Krišjāņa Barona gadskārtai, tematiskā devīze bija „Foklora un atmoda”, un citu pētnieku piedāvāto tēmu vidū izzīmējās gan tautastērpa nozīme 80. gadu folkloras kustībā, gan pārspriedumi par tautastērpa filozofisko pārnesi no ideoloģiskas vienības uz zinātnes un pētniecības lauku. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vecākā pētniece, apģērba, tekstiliju un aušanas vēstures pētniece Anete Karlsone ir monogrāfijas Dziesmu svētki un tautiskā tērpa 
attīstība Latvijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā”. Pētījumā, kurš izdots jau pirms astoņiem gadiem, zinātniece pārskata ne tikai tautiskā tērpa kā latviešu nacionālās identitātes elementa tapšanu 19. gs. beigās, bet atklāj arī, kā tā vizuālā forma, izpratne par to, kas ir tautiskais tērps un funkcijas, ko tas pildīja sabiedrībā, mainījās dažādos Latvijas politiskās vēstures posmos līdz pat 20. gs. beigām. Krišjāņa Barona konferencē, kura norisinājās pagājušajā nedēļā, Anete Karlsone īpaši pievērsās 80. gadu jaunajām vēsmām saistībā ar plaukstošo folkloras kustību, norādot, ka tieši pateicoties šai kustībai mūsu kultūrizpratnē un praktiskajā rīcībā parādījās daudzi jauni aspekti, kuri pirms tam nebija novērojami. Pētniece uzskaita trīs grupas – katrai no tām atšķirīga pieeja tautastērpa nozīmīguma izpratnē. Pirmā entuziastu grupa, kura ietilpa 80. gadu folkloras kustībā, turpināja padomisko stilu, kurā katrai apvienībai bija vienots apģērbs. Salīdzinot tautastērpa nozīmīguma izpratni ar to, kāda tā bija tautas deju kolektīvu ielokā un to, kā to uztvēra folkloras kustībā, atšķirība ir tajā, ka folkloristiem tērps tomēr bija otrajā plānā, spriež Anete Karlsone. Galvenais akcents bija uz to, ko un kā darīja, kā dziedāja, darbojās un dzīvoja folklorā, tērpa precizitāti atstājot otrajā plānā. Tomēr nevarētu teikt, ka tautastērpa simboliskums un meklējumi pēc tā vēsturiskās daudzveidības folkloristiem nemaz neinteresētu. Sarunā iesaistās arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne, stāstot, ka Atmodas laikā liela nozīme bija pārpublicētiem materiāliem par tērpa darināšanu 20.-30. gados. Šie uzziņu materiāli bija faksimilizdevumi, kuri, atbilstoši iedibinātajai padomju laika tradīcijai, iznāca ļoti lielās tirāžās, tādējādi būtībā pārpludinot informatīvo telpu ar dažāda veida tautas tradīciju pārskatiem. Tas bija viens no iemesliem, kas papildus nostiprināja Trešās Atmodas ideoloģisko nostāju: atkratīties no visa padomiskā kā no ļauna murga, sabiedrībai apzinātos sevi kā starpkaru Latvijas turpinātājiem jaunos apstākļos un jaunā laikā. Ieva Pīgozne piemin būtisku piemēru faksimilizdevumu kontekstā: „Latvju Rakstu” izdevumus, ar kuriem Atmodas laika folkloristi un jebkurš cits patriots varēja iepazīties, pateicoties dzejnieka Jāņa Petera un toreizējās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētāja Ivara Strautiņa inicitatīvai, kuru finansiāli pabalstīja arī vairāki trimdas latvieši. Taču tagad no atskata uz neseno vēsturi pievērsīsimies mūsdienu situācijai. Norādu abām pētniecēm, ka viena no pamanāmām tendencēm, kuru viļņveidīgi varam piefiksēt soctīklos, piemēram, Instagram fotogalerijās, ir tā, ka cilvēki vēl arvien izvēlas laulāties tautastērpos, papildus iesaistot arī tradīcijās balstītus ritus. Pie tam, jaunie pāri ir redzami ne tikai novadu tautastērpos, bet arī arheoloģiskajos tērpos un rotās. Komentē Anete Karlsone. Arheoloģiskie pētījumi Latvijā, tostarp arī par tautastērpiem, ir ļoti augstā līmenī, piebalso Ieva Pīgozne, sevišķi izceļot arheoloģes Annas Zariņas devumu – viņas ražīgākais periods bija tieši padomju gadi. Krišjāņa Barona konferences videoieraksti, tostarp Anetes Karlsones un Ievas Pīgoznes priekšlasījumi skatāmi soctīkla Facebook LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta lapā.    

Eglė Gelažiūtė-Pranevičienė, arba Tamsaulė, yra dainininkė, kompozitorė, postfolkloro tyrinėtoja, kartu besireiškianti ir elektroninės muzikos erdvėse, ilgą laiką buvusi vokalo mokytoja. Taip pat Eglė su vyru anksčiau Kaune vadovavo šiuolaikinės muzikos ir menų klubui „Largo“, vėliau grįžo į gimtąsias Rumšiškes ir Lietuvos liaudies buities muziejuje organizavo modernios muzikos koncertus. Dabar Tamsaulė pati išleidžia pirmąją vinilo plokštelę, naują albumą vardu „Tavo miestas“. Jūsų dėmesiui Eglės ir Domanto Razausko pokalbis apie jį, taip pat apie muzikos tendencijas, gyvenimą mieste ir miestelyje.Ved. Domantas Razauskas

„Ozolu iestādot, ozols vispirms sadzen garu sakni un tad var spēcīgi augt, Ontons iestādīja ozolu, kurš labi saknes sadzina, mēs tagad tos zarus un zīles audzējam,” tā sava tēva Antona Slišāna atstāto mantojumu raksturo viņa dēls Andris Slišāns. Ar stāstu par Upītes kultūrtelpu un tās kopējiem Kultūras rondo aizsāk jaunu ierakstu sēriju “No paaudzes paaudzē”. Upīte ir pazīstama ar Ziemeļlatgalei raksturīgā folkloras mantojuma glabāšanu un popularizēšanu. To mērķtiecīgi darīja dzejnieks un novadpētnieks Ontons Slišāns, kura iesākto darbu turpina viņa bērni un mazbērni. Jāteic, Upīte, lai arī ir neliels Ziemeļlatgales ciems, šobrīd nu jau Balvu novadā, tomēr ar savu aktīvo darbību ir pamanāms visā Latvijā. Upītes kultūrtelpa 2018.gadā tika iekļauta arī Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Nemateriālās kultūras mantojuma centrs "Upīte" zem viena jumta apvieno Upītes Tautas namu, bibliotēku un Kultūrvēstures muzeju. Andris Slišāns ir šī centra direktors, kurš dzīvo turpat blakus. Andris un viņa sieva Ligita sagaida un iepazīstina ar Upīti un tās kultūrtelpu. Vispirms dodamies pie skolas, vietā, kur tik tikko aizvadīts dzejas un mūzikas festivāls „Upītes Uobeļduorzs”, tur jau otro gadu brīvā dabā izveidota īpaša vieta, kur svinēt svētkus. Piemēram, pērn to veidoja siena ruļļi, šogad zelta spoguļi, kas izvietoti aplī. Spoguļi tāpēc, lai redzētu, kas ir tie īstie cilvēki, kas veido Upītes kultūrtelpu, tā katram ieraugot pašam sevi. „Upītes Uobeļduorza” idejas autors ir literāts, novadpētnieks Antons Slišāns (Ontons Slišāns), kurš savulaik iedomājās izveidot savdabīgu Dzejas dienām veltītu festivālu, lai popularizētu un saglabātu latgaliešu valodu, festivāla organizēšanu turpina viņa dēls Andris Slišāns ar ģimeni, šogad festivālam notiekot jau divdesmito reizi. Festivālam ir gan sava himna, gan arī savs ābeļdārzs. Upītē viss notiek latgaliski gan savstarpējās ikdienas sarunas, gan organizētie pasākumi. Kultūrtepas bagātība ir latgaliešu valodas Ziemeļlatgales Šķilbēnu puses izloksne. Pamatīgs pamats, uz kura šobrīd atsperties Upītes folkloras kopai, ir Ontona Slišāna veiktie ieraksti ar vietējiem muzikantiem un dziedātājiem. Folkloras kopa „Upīte” ir ierakstījusi četrus albumus. Pirmais albums klajā nāca 2015.gadā „"Vysi ļauds breinovuos”, kurā bija dzirdama Ziemeļlatgales tradicionālā dziedāšana pusbalsī. Otrais albums „Dzīduot muoku, doncuot muoku” iznāca 2016.gadā, tas bija dubultdisks ar dziesmām un Ziemeļlatgales rotaļu un danču pamācībām. Dažus gadus vēlāk albums „Ryugts”, ar apkopotām dziesmām par mīlestību, cerību un kāzu laiku. Ceturtais albums ir Ziemeļlatgales vīru dziesmas „Padzīdami i ..” Ir izveidoti arī vairāki dziesmu videoklipi.

Folkloras un literatūras pētnieks, filoloģijas doktors Ingus Barovskis noslēdzis apjomīgu darbu pie mūsdienu mītrades izpausmju raksturošanas. Tas lasāms Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā izdotajā monogrāfijā „Mythopoeia” un guvis negaidīti plašu lasītāju atsaucību – iespējams, to varam saistīt ar šobrīd tik aktuālo sazvērestības teoriju fenomenu, taču visvairāk gribētos domāt, ka šis izdevums kalpos par mudinājumu jauniem sabiedriskās domas pētījumiem. Teju 300 lapušu biezajā monogrāfijā „Mythopoeia” pētnieks Ingus Barovskis aplūko mītrades dažādās izpausmes, sekojot mītstāstu veidošanās principiem gan no vispārējās politikas, gan personisko izvēļu prizmas. Mūslaiku pasaulē, kurā informācija kļūst arvien fragmentētāka un košāka, koncentrēšanās uz būtisko izziņu paliek arvien grūtāka, jo avotu daudzveidībā nereti varam attapties dezinformācijas un – īpaši šīs sarunas kontekstā – dažādu mītu pavadā. Labi, protams, ja šāda attapšanās arī notiek. Ingus pētī mītus, piemēram, LGBT kopienas kontekstā – kā tiek radīti dažādi mīti par tās pārstāvjiem; par skaistuma un jaunības kultu, vizuālās identitātes pārvērtēto un komercializēto diktātu; pievēršas ziedošanas un upurēšanas izpratnei, dziedniecībai kā mītrades paveidam, kā arī ar ekoloģiju saistītiem mītiem un fenomeniem, kuru īpaša klātbūtne kultūrpētniecībā fiksējama ar pagājušā gadsimta 90. gadiem. Un tas vēl nebūt nav viss tēmu spektrs, kuru autors piedāvā ikvienam lasītājam, ne tikai akadēmiski ievirzītam profesionālim.

Minna Freimane ir sieviete, kura 19. gadsimtā varēja ceļot, pateicoties tam, ka pavadīja ģimenes kā mājskolotāja vai kambarjumprava. Viņa sūtīja savus ceļojumu parakstus tā laika avīzēm, un tādēļ mums šodien ir iespējams sekot šiem ceļojumiem uz Kaukāzu, pa Eiropas pilsētām, uz Ēģipti. Zita Kārkla ir pētniece, kura rakstījusi ievadu un komentārus grāmatai „Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti”. Izdevis LU Literatūras, Folkloras un mākslas institūta apgāds. „Radio mazajā lasītavā” fragmentus no Minnas Freimanes ceļa aprakstiem lasa Gundars Āboliņš, ar Zitu Kārklu sarunājas Ingvilda Strautmane. Raidījumu atbalsta: Stāstu par 19. gadsimta ceļotājām un Minnas Freimanes piezīmēm klausies arī Kultūras rondo.  

19. gadsimta ceļotājas – sievietes un viņu ceļojumu iespaidi. Pirmā kara ziņotāja – Minna Freimane. LU Literatūras, Folkloras un mākslas institūta apgādā izdota grāmata „Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti”. „No Marseles tāļāk braucot uz Kanni … Ķeizarienes villa stāv pie pašas jūras. Otrā pusē pacēlās augsti kalni un neļauj asiem vējiem šai vietiņai tuvoties.iesānis izplatās jauki dārzi, viens, ar apelsīnu un citiem kokiem, pieslienās pie pašas muiželes. Rozes stāvēja pilnos ziedos,” – tā 19. gadsimtā raksta ceļotāja, literāte, mājskolototāja un kambarjumprava Minna Freimane. Kultūras rondo studijā viņas ceļojumus atklāj grāmatas ievada un komentāru autore Zita Kārkla. Minna Freimane (1847–?), mājskolotāja, kambarjumprava, literāte un ceļotāja, bija savam laikam neparasta personība. 19. gadsimta 70. gados viņa pati pelnīja sev iztiku, mācēja vairākas svešvalodas, interesējās par vēsturi un kultūru, uzstājās ar publiskām runām un pašmācības ceļā nodarbojās ar studijām bibliotēkās. Viņa apceļoja plašas teritorijas – Kaukāzu, Rietumeiropu un Ēģipti –, par saviem ceļojumiem rakstīja un aprakstus publicēja. Taču šodien latviešu literatūras un kultūras vēsturē viņa pieder pie aizmirstajām personībām. Grāmatā "Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti" vienkopus lasāmi ceļojumu apraksti, kas publicēti no 1878. līdz 1886. gadam, laikā, kad ceļošana strauji kļuva par nodarbi, kas pieejama arvien lielākam cilvēku skaitam, nojaucot robežas starp sociālajām kārtām, tautībām un dzimumiem. Grāmatu papildina teksta komentāri, ievada eseja, kurā aplūkota autores biogrāfija, un ilustrācijas. Grāmatas māksliniece Vivianna Maria Stanislavska.

Vizma Belševica un mūsdienas. Un vārda brīvība, un valodas dziļums. Uzticība savai tekstu interpretācijai. Kultūras rondo stundā pakavējamies pie atziņām, kas izskanēja diskusijā “Vizma un mūsdienas”, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotajā Vizmas dienā, 27.maijā. Dzejniecei, rakstniecei, tulkotājai, atdzejotājai Vizmai Belševicai 30. maijā būtu 90. dzimšanas diena (1931-2005). Latvijas kultūras kanonā ierakstīti viņas krājumi “Gadu gredzeni” un Dzejniecei, rakstniecei, tulkotājai, atdzejotājai Vizmai Belševicai 30. maijā būtu 90. dzimšanas diena (1931-2005). Latvijas Kultūras kanonā ierakstīti viņas krājumi “Gadu gredzeni” un "Dzeltu laiks" un triloģija "Bille". Viņa ir dzejniece, kurai nācās tieši saskarties ar padomju režīmu un cenzūru.  Konferencē „Vizma Belševica un vārda brīvība” tiešsaistē sastapās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta uzrunātie pētnieki. Vairāk domājot par personiskām balsīm, ne zinātniskiem pētījumiem, izvērtās dzejnieku diskusija „Vizma Belševica un mūsdienas”. To vadīja Anna Auziņa, piedalījās Inese Zandere, Inga Gaile, Katrīna Rudzīte, Ingmāra Balode un Kārlis Vērdiņš. Šajā stundā – fragmenti no diskusijas. Un Vizmas Belševicas pašas balss no Latvijas Radio arhīva. Izrādās, arhīvu ierakstos tās ir ļoti maz. Ir stāsts par leģendāro Latvijas PSR Rakstnieku savienības kongresu 60. gados, ir kāda intervija 1991. gadā un ir viņas teiktais , kad iznāca „Bille”. Un katrā no šiem fragmentiem, iespējams, ir saklausāma atbilde, kāpēc viņa tik maz ir pati runājusi par saviem darbiem. Paldies par sadarbību raidījuma veidošanā Latvijas Universitātes Literatūras, Folkloras un mākslas institūtam un Jānim Ogam un Jānim Elsbergam. Kultūras rondo ierakstu sērijā visas nedēļas garumā arī skanēja Vizmas Belševicas dzejoļi, kurus izvēlējušies viņas spalvas brāļi.  

Tautas medicīnai ir dziļas saknes krietni senā vēsturē un tā spējusi dzīvot līdzās konvencionālajai medicīnai kopš tās rašanās pirmsākumiem. Arī padomju periodā tautas līdzekļi slimību apkarošanai bijuši iecienīti, tāpat kā šīs jomas praktiķi un autoritātes. Tautas līdzekļi pret vienu vai otru slimību ceļojuši no paaudzes paaudze un šķiet, katram ir zināma kāda recepte, tēja vai procedūra, kas palīdzēs, kad esam apaukstējušies, cīnāmies ar vēdergraizēm vai citām izplatītām kaitēm. Folkloras pētnieku uzmanības lokā nonākusi tautas medicīna padomju laikā. Kā tā sadzīvoja ar konvencionālo medicīnu un kāda bija tautas medicīnas praktiķu loma tolaik, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj folkloras pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. Veselības mācībā padomju laikā Padomju Savienībai vajadzēja veselus pilsoņus, tāpēc jau agrīni skolas gados notika bērnu medicīniskās apskates, bet izglītības saturā ieviesa Veselības mācību. Ko režīms sagaidīja no saviem pilsoņiem higiēnas, fiziskās sagatavotības un veselības ziņā? Veselības mācība izglītība kā priekšmets Latvijā pakāpeniski parādās tikai sākot ar 1992. gadu. Taču veselības izglītība plašākā kontekstā iesniedzas ne vien Padomju Latvijā, bet arī pirmskara laikā, kad šāds pilsoņu izglītošanas mērķis bija slimību izskaušana, stāsta P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis.

LU LFMI Latviešu folkloras krātuves pētnieki uzsāk veidot īpašu Pārdaugavai veltītu kolekciju digitālajā arhīvā garamantas.lv. Kolekcijas papildināšanā aicināts iesaistīties ikviens, lai saglabātu kaut daļu no Pārdaugavas esošās un kādreizējās savdabības. Stāsta folkloras pētnieks Gatis Ozoliņš.

Mazais, Lielais, Dižais vai Ekselentais smīdinātājs – par šādiem nosaukumiem ceturtdien, 1.aprīlī, bērni un jaunieši no visas Latvijas sacentīsies XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku satelītnotikumā, konkursā "Anekdošu virpulis". Aizvadīti 14 novadu pusfināli, un finālam, kā citus gadus, bija jānotiek Rīgā. Taču saprotamu iemeslu dēļ, klātienes tikšanās vietā izvēlēta platforma zoom. Stāstniecības konkursa “Anekdošu virpulis” mērķis ir veicināt bērnu un jauniešu kultūras izpratnes un lietpratību pašizpausmēm mākslā, un mutvārdiem jau vairākus gadus ir būtiska nozīme arī Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un kopšanā. Šīgada konkursā, kurš norisināsies Joku dienā, 1. aprīlī, piedalīsies 68 dalībnieki no visas Latvijas, vecumā no 6 līdz 15 gadiem. Arī šī, tāpat kā citas sabiedriskas norises, tiks īstenota Zoom platformā, taču, ņemot vērā tehnisko resursu noslodzi, to varēs vērot dalībnieku pedagogi no folkloras kopām un viņu tuvākiem līdzjutēji. Lai tomēr sniegtu kaut nelielu skanisku ieskatu, turpinājumā fragmenti no 2019. gada konkursa, jo pērn pandēmijas radīto ierobežojumu dēļ tas nenotika. Par “Anekdošu virpuļa” sākonti stāsta konkursa rīkotāja, Valsts Izglītības satura centra Folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna. Sazinos ar vienu no konkursa dalībniekiem, Rēzeknes sākumskolas 4. klases skolnieku Matīsu Ušpeli, kurš “Anekdošu virpulī” pārstāvēs folkloras kopu “Vīteri”. Viņu vēl bez anekdošu stāstīšanas aizrauj futbols, peldēšana un 3D modelēšana. Matīss ir piedalījies arī stāstnieku konkursā “Teci, teci valodiņa”. Šīgada "Anekdošu virpuļa" dalībniekus vērtēs Preiļu Galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļas vadītāja, Latgales stāstnieku festivāla rīkotāja Vilhelmīne Jakimova, Jūrmalas teātra aktrise un Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja Inguna Radziņa, aktieris un ķīmiķis Dāvis Suharevskis kā arī šī sižeta autors Toms Treibergs, kurš savulaik arīdzan piedalījies šajā konkursā.

6. martā tiešraidē no Latgales vēstniecības “Gors” svinīgā ceremonijā godināti 10 latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” ieguvēji – spilgtākie un nozīmīgākie notikumi un personības, kā arī tika pasniegta balva par mūža ieguldījumu keramiķim Voldemāram Vogulam.  Iespaidi un komentāri pēc Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2020" pasniegšanas. Notikumam līdzi sekojusi Latvijas Radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Latgaliešu kultūrā pagājušais gads bijis vērienīgs, atzīst Renāte. Balvai "Boņuks" tika iesniegti 112 pieteikumi par dažādiem notikumiem latgaliešu kultūrā 2020.gadā. Šogad daudz izcelta dažādu stilu mūziku. Balvas saņēma četri mūzikas albumi dažādos stilos. "Šogad "Boņuks" īpašs ar mūziku un multimediāliem projektiem," vērtē Renāte. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020“ laureāti: Aldis Bukšs ar pirmo kriminālromānu latgaliski “Bruoli”; Izdevums “Muna dzīšmu gruomota”: nošu grāmata, koncerts “Dzīšmu gruomota” un latgaliešu dziesmu stāsti; ŪGA. Albums “LG ir HH”; Andryva Jūrdža 175. jubilejas gada aktivitātes; Grupa “Tautumeitas” ar albumu “Dziesmas no Aulejas” un koncertdarbību; Viesturs Kairišs un spēlfilma “Piļsāta pi upis”; Koncertuzvedums “Latgolys freska”; Postfolkloras grupa “Rikši” ar koncertdarbību, albumu “trīp!” un videoklipiem; Folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem; Antona Kūkoja 80. jubilejas gada notikumi, grāmata “Mīlesteiba. Lelais Līpu kolns” un dzejas izrāde “Pa mīlesteibu brīnūt, kuojis nasaļ”. Par publikas simpātijas balsojuma balvas – "Žyka" saņēmēju kļuvusi folkloras kopa “Upīte” ar aktivitātēm, albumu “Padzīdam i...” un videoklipiem. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Latgales keramikas vecmeistars Voldemārs Voguls.  

Folkloras pētniecībā viena no aizraujošākajām niansēm ir tā, ka nav iespējams paredzēt, kādas vērtīgas pagātnes liecības iespējams iegūt no konkrētās sarunas ar iztaujājamo cilvēku. Sāc sarunu par vienu tematu, bet tas aizlokās prom pavisam citā virzienā. Atmiņas un pieredzējumi mēdz būt tikpat raibi, kā aizvadītais gadsimts, kurā politiskās norises cieši savijušās ar individuālajām pieredzēm. Par to arī noslēdzošajā cikla “Dzīvā folklora” epizodē, kurā uzsvars uz folkloras vākumā reti pieminētu periodu – Pirmo pasaules karu un ar to saistītajiem notikumiem. Latviešu folkloras krātuves pētnieks Gatis Ozoliņš doktora disertāciju aizstāvēja 2006. gadā, pēc tam pievērsies novadu folkloras pētniecībai, sevišķi Ērgļu novadam un ar to saistītajām liecībām fokloras krātuvē. Strādājis arī ar folklorista Jāņa Alberta Jansona izdevuma par latviešu masku gājienu tradīciju sagatavošanu tulkojumam. Šobrīd ceļā pie lasītājiem ir Madonas novada Liezēres pagasta folkloras vākuma izdevums grāmatā, pie kuras Gatis strādā arī šobrīd. Tad sevi pieteikusi interese gan par Pirmā pasaules kara folkloru, gan par urbāno jeb pilsētas folkloru – arī šajās jomās darbs vēl arvien turpinās. Neskatoties uz apjomīgo Folkloras krātuves fondu, par Pirmā pasaules kara norisēm Gatim Ozoliņam izdevies atrast pavisam nedaudz tekstus, tomēr to meklēšana arvien turpinās un atradumi dāvā ļoti vērtīgas atmiņas – piemēram, par 1914. gadu, kad diezgan daudzi latvieši no Vidzemes un Kurzemes tika iesaukti Krievijas Impērijas armijas sastāvā. Arī par notikumiem gadu vēlāk, jau Vācijas Impērijas okupētajā Kurzemē un Zemgalē, tā dēvētajā Oberostā jeb Augšējos Austrumos. Lielākoties folkloras liecības par Pirmo pasaules karu var atsijāt no plašāka vākuma apjoma.

Cikla „Dzīvā folklora” epizodē stāsts par ģimenes un bērnu folkloras pētniecības virzieniem un arī praktisku tradīciju iedzīvināšanu. Interesanta nianse – arī paši bērni ir bijuši folkloras vācēji. Piemēram, folkloristes un skolotājas Annas Bērzkalnes ierosinātais un pēc īpašām jautājumu lapām sakrātais skolēnu folkloras vienību krājums bija astoņu gadu kopdarbs ar viņas audzēkņiem pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā. Ar šo krājumu, kurā ietilpst 42 358 fokloras vienības, iespējams iepazīties digitālajā arhīvā „Garamantas.lv”. Bērnu folklora kopējos folkloras krājumos un apzināšanā ir parādījusies kā likumsakarīga sastāvdaļa. Taču precīzu un shematisku šī tautas mantojuma sadaļu ir veidojusi un bagātinājusi folkloriste Vilma Greble, kura dzimusi 1906. un mūžībā devusies 1991. gadā. Pētnieces sastādītajā un Jāņa Rozes apgāda izdotajā grāmatā “Latviešu bērnu folklora” ir apkopotas latviešu tautasdziesmas, anekdotes, pasakas, teikas, sakāmvārdi un skaitāmpanti. Par vēl vienu bērnu folkloras pētniecības nogriezni stāsta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas (LULFMI) pētniece Una Smilgaine, kuras doktora disertācija “Šūpuļdziesmas un ucināmās dziesmas latviešu bērnu foklorā” tika aizstāvēta Latvijas Universitāte, 2008. gadā. Katrīna un Jānis Feldmaņi muzicē folkloras grupā "Teikas muzikanti" un audzina piecus gadus veco meitu Doru. Viņi stāsta par savas ģimenes iekšējo folkloru, kuru veido arī pašu pieredze bērnībā - abu mammas arī ir tautas muzikantes. Gan pašiem savulaik saķerts degungals ar jautājumu "Kur snīpis?", un nu uz šo viltīgo jautājumu reizumis nākas atbildēt arī Dorai.

Latviešu folkloras krātuves kolekcija "Etnogrāfisko ansambļu ieraksti" ietver 24 dziedātāju kopu repertuāru no dažādām Kurzemes un Latgales vietām. Ansambļu ieskaņošana folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža vadībā notika no 2015. līdz 2018. gadam, sadarbojoties ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas un mūzikas centra skaņu ierakstu studiju. Ar kolekcijas saturu iespējams iepazīties digitālajā arhīvā Garamantas.lv, savukārt par etnogrāfisko ansambļu nozīmi kultūras tradīcīju stiprināšanā un turpināšanā - cikla "Dzīvā folklora" epizodē. Etnogrāfiskais ansamblis, atšķirībā no folkloras kopas, pārstāv vietējo lauku kopienu saglabāto tradīciju paliekas un sastāv no šo ciemu iedzīvotājiem – autentiskiem izpildītājiem. Taču, runājot par šo ansambļu attīstības vēsturi, nevajadzētu novārtā atstāt arī folkloras grupu kustību, jo arī tās darbība pārklāj vienu kultūras platformu, proti, tradīciju pārmantojamību un tālāku pārnesi. Etnomuzikologs Mārtiņš Boiko secina, ka pirmās liecības, kas priekšvēsta folkloras ansambļu rašanos, rodamas jau 19. gs. beigās. III Vispārējo latviešu dziesmu svētkos 1888. gadā goda mielastā notika apdziedāšanās, ko bija inscenējis Vīgneru Ernests ar galvenajām dziesmu teicējām – aktrisēm Daci Akmentiņu un Maiju Brigaderi. Starpkaru Latvijā Ludis Bērziņš uz Rīgu vairākkārt ataicināja izcilas teicējas un dziedātāju grupas, lai iepazīstinātu ar viņu prasmēm galvaspilsētas intelektuāļus. Pārrunāt etnogrāfisko ansambļu fenomenu Latvijā Kultūras Rondo aicināja Latviešu Folkloras krātuves pētnieku Aigaru Lielbārdi un etnomuzikoloģi Andu Beitāni. Aigars, runājot par etnogrāfisko ansambļu vēsturi, tās ievērojamas attīstības periodu mērogo Latvijas starpkaru periodā, sākot ar 20. gadu otro pusi, norādot, ka savu aktivitātes vainagojumu tā sasniedz 30. gadu sākumā.

Nors su saule gruodžio 12-osios rytą, regis, prastai, Saulius Spindi. Žodžiais žaidžiame neatsitiktinai: po šiuo pseudonimu savo kūrybą guldantis Saulius Labanauskas laidoje „Savaitgalio žemėlapis“ pristato ketvirtąjį, 120-osioms legendinio dzūkų liaudies dainininko, pasakotojo, šamano Petro Zalansko gimimo metinėms dedikuotą albumą „Giralė“. Tarp elektronikos, indie bei folkloro laviruojančiame leidinyje – ne tik Jono Šarkaus iš „Solo ansamblio“, Ievos Narkutės, Gyčio Ambrazevičiaus ar Nikos Gangos, bet ir minėto tautosakininko anūko balsas. Ved. Kristupas Naraškevičius

Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pētījums "150. kolekcija. Buramvārdi". Grāmata iznākusi sērijā, kas iepazīstina ar Latviešu folkloras krātuves atsevišķām kolekcijām. Un te nu jāpaskaidro, ka Latviešu folkloras krātuve savus materiālus pamatā popularizē divos veidos – tā ir internetā pieejamā digitālā platforma Garamantas.lv, un arī tur atrodama laba daļa – jau digitalizētie – 150. kolekcijas materiāli. Otrs veids ir drukātais vārds, tostarp izdevumu sērija ar nosaukumu “Latviešu folkloras krātuve”. Aigara Lielbārža pētījums ir jau ceturtā grāmata šai sērijā. Un grāmatas formāts, sniedz arī folkloras pētniekam lielākas komentāra iespējas, grāmata ir arī iespēja pilnīgāk parādīt – tīri vizuāli – kā šie buramvārdu pieraksti izskatās, un vēl – grāmata paralēli publicēta latviešu un angļu valodā, kas padara mūsu folkloras materiālus pieejamus pētniekiem visā pasaulē. Aigara Lielbārža pētījums sākas nevis ar rozes, vīveļu vai sāpju vārdiem, bet gan ar stāstu par pašiem buramvārdu vācējiem. “Debesu grāmatas” - tām veltīta atsevišķa nodaļa Aigara Liebārža pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi". Lielākoties tie ir iepriekšdotu tekstu, reizēm šķietami nesakarīgu vārdu virknējumu noraksti, kam tika piedēvēta pašpietiekami sargājoša funkcija. Grāmatā ir arī šo pierakstu fotogrāfijas, un es lūdzu pētniekam, kurš šos materiālus ir turējis savās rokās, mazliet komentēt, raksturot – kādas tad ir šīs buramvārdu burtnīcas, kas tiek glabātas Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcijā. “Debesu grāmatu” izcelsme, pētījumā ir atsauce uz grāmatniecības vēsturnieku Jāni Misiņu, radušās 6. gadsimtā un saistāma ar kristietības izplatību. Par senāko Debesu grāmatu uzskatāma Svētdienas grāmata, kuras mērķis bijis mudināt svinēt svētdienu. Lai gan jau 8. gadu simtenī kristīgā baznīca pati šādu tekstu pavairošanu un apvīšanu ar maģiskām spējā ir nosodījusi. Viens no faktiem, kas pārsteidz šajā pētījumā “150. kolekcija. Buramvārdi", ka vēl 20. gadsimta sākumā vārdošanas tradīcija bijusi ļoti dzīva, ikdienas dzīves sastāvdaļa. Vai šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās? Aigars Lielbārdis norāda uz dzīvesveida maiņu, no zemnieciskā uz pilsētniecisko, secīgi – mainījušās cilvēku vajadzības, un laba daļa zemniekam nepieciešamo buramvārdu vairs vienkārši nenoder. Taču arī mūsdienu profesiju klasifikatorā ir iekļautas ar dziedināšanu saistītas nodarbes, kas liek domāt, ka tradīcija mainās, bet pati vajadzība, pasaules skatījums, kurā iederas arī vārdošana, ir nepārejošs. Pētījums “150. kolekcija. Buramvārdi", kas tapis Izglītības un zinātnes ministrijas apakšprogrammā “Krišjāņa Barona Dainu skapis”, un Eiropas Reģionālās attīstības fonda pēcdoktorantūras projektā “Latviešu buramvārdu digitālais katalogs”, paralēli lasāms latviski un angliski. Tulkotāja ir Inta Gāle Karpentere, folkloras pētniece no Indiānas universitātes Blūmingtonā, Amerikas Savienotajās valstīm. Grāmatas iznākšana Latviešu Folkloras krātuves 150. kolekcijai tagad nodrošinās plašāku pieejamību pētniekiem visā pasaulē.

Pamatīgāka folkloras kustības vēsture Latvijā vēl nav uzrakstīta. Tāda, kas izskaidrotu tās lomu Atmodas procesos, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, savilktu paralēles ar kaimiņvalstīs notiekošo, liktu iegaumēt un izzināt brīnišķīgus cilvēkus – folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu dibinātājus un vadītājus. Neapstrīdami, senākās folkloras kopas gods piekrīt 1976. gadā dibinātajiem “Skandiniekiem”, taču tikai četrus gadus jaunāks ir tās krustbērns, savulaik Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā dibinātā folkloras draugu kopa “Savieši”, kas 17. oktobrī pošas savam 40. jubilejas koncertam “Lustīgai man dzīvot!”. Vai patreizējie “Savieši” ir tie paši savieši, kas kopā sanāca pagājušā gada astoņdesmitajos, kā saiknes kādreizējo dalībnieku starpā uzturētas kopdziedāšanas, sadancošanas un muzicēšanas apsīkuma brīžos? Par “Saviešiem” šodien un ielūkojoties vēsturē, stāsta patreizējā “Saviešu” vadītāja Liene Kņaze un “Saviešu” dalībniece Marita Maizīte. Patreizējo “Saviešu” vadītāju Lieni Kņazi un “Saviešu” dibināšanas laikus piedzīvojušo Maritu Maizīti šķir viena paaudze. Taču nevar manīt tādu vecajo, jaunajo aizbildniecības sajūtu, drīzāk savstarpēju ieinteresētību, vēlēšanos saikņot “toreiz” un “tagad”. Valdis Muktupāvels ir “Saviešu” dibinātājs un pirmais vadītājs. Viņš “Saviešus” vadīja līdz 1985. gadam. Tad “Savieši” zaudē izcilu tautas mūzikas zinātāju, un arī saikni ar Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, kur mēģinājumi vairs nedrīkstēja notikt. Kas tad īstitoreiz notika? Liene Kņaze mazliet pētījusi, rakstot bakalaura darbu Latvijas Kultūras akadēmijā. Klausoties Maritas Maizītes, kura “Saviešos” bijusi kopš kopas dibināšanas, un patreizējās “Saviešu” vadītājas Lienes Kņazes stāstā, rodas sajūta, ka “Saviešu” tapšanā jau kopš pirmsākuma bijis kas ļoti pareizs, organisks, varbūt jāsaka - ar cilvēka dzīves dabisku ritumu saaudzis. “Savieši” ir atdzimuši, kad kādam no pirms 40 gadiem saderētā kopuma ir bijusi kāda ideja, vēlme to īstenot. Viens no spilgtākajiem pēdējā laika notikumiem ar patreizējiem “Saviešiem” bija šī gada februārī, kad “Savieši" Andreja Upīša memoriālajā muzejā maskojās un aicināja svinēt Meteņus, atgādinot arī, ka “Sūnu ciema zēniem” aprit 80 gadi kopš to sarakstīšanas. Šobrīd “Saviešu” dalībnieki mudina viens otru apgūt mūzikas instrumentus, lai atkal varētu spēlēt kārtīgus dančus. 17. oktobrī “Savieši” aicina uz 40. jubilejas pasākumu “Lustīgai man dzīvot!”.

Kultūras Rondo grāmatplauktā nonākusi pētnieka Pētera Birkerta grāmata “Latvju tautas dzīves gudrība”, kura pirmoreiz izdota 1937. gadā. To atkārtoti izdevis Jāņa Rozes apgāds. Grāmata ir daļa no ļoti apjomīga projekta, kas mūsdienās ir vērtējams kā starponozaru pētījums, kurš sastādīs galvenokārt no autora paša savāktajiem folkloras tekstiem – sakāmvārdiem, parunām un dainām, kā arī papildināts ar paša pētnieka atziņām. Birkerta interesējošo nozaru loks ir bijis patiesi apbrīnojams: psiholoģija, socioloģija, filozofija, estētika un ētika caurstrāvo arī grāmatā iekļauto nemateriālo mantojumu, pamatu mūsu priekšteču vērtību sistēmai un pasaules uzskatam. Šonedēļ ieskatīsimies dažādās pētījuma “Latvju tautas dzīves gudrība” daļās, bet iesākumā – pārskats par pētnieka dzīves gaitām. Pēteris Birkerts dzimis 1881. gadā, Jelgavas apriņķa Jaunsvirlavas (agrāk – Frankesavas) pagasta “Jaunbitēnos” saimnieka ģimenē. Pēc mācībām Frankesavas pagastskolas un Jaunsvirlaukas divklasīgajā ministrijas skolā iestājas Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā, kuru noslēdz ar skolotāja eksāmena nolikšanu, kas gan paveikts patstāvīgā kārtā – Birkertu no semināra izslēdz par marksistiskās un tālab – nelegālās literatūras lasīšanu. 1906. gadā Birkerts pārceļas uz ASV, kur dzīvoja viņa vecākais brālis un divas māsas. Šim periodam pieskarsimies tālākajā epizodes gaitā. Turpmāko dzīves gaitu uzskaitījumā izceļams pavadītais laiks Maskavā, kur Birkerts strādā par angļu valodas skolotāju, tad, 1916. gadā viņu iesauc karadienestā un pieskaita latviešu strēlnieku bataljona II brigādes štābam. Viņam uztic Kara muzeja izveidi. Pētniecībā Birkertu sākotnēji saista psiholoģija un socioloģija, šajās nozarēs izdoti arī pirmie nozīmīgie pētījumi un mācību grāmatas. Vēl pastiprināta interese Birkertam ir par daiļrades procesu, viņš detalizēti izstrādātu anketu palīdzību izjautā rakstniekus, komponistus, aktierus, kā arī apgūst visu iespējamo ārzemju literatūru un radošo personību biogrāfijas. Tas rezultējies grāmatās “Daiļradīšanas psiholoģija I. Mākslinieka personība” 1922. gadā un “Daiļradīšanas psiholoģija II. Mākslinieka tapšanas gaita” (1924.) Folkloras vākšanai Pēteris Birkerts pievērsās 1923. gadā, 43 gadu vecumā. Uz sarunu par pētnieka dzīves gājumu un viņa darba īpatnībām uzaicināju Latviešu Folkloras krātuves pētnieku, filoloģijas doktoru Gunti Pakalnu. Pēteris Birkerts strādāja zinātniskā vientulībā kopā ar vecāko brāli, literatūrzinātnieku Antonu Birkertu, bet vai būtu pieminami vēl kādi citi domubiedri un kolēģi zinātnē, kurus viņš uzskatīja par saviem motivētājiem un iedvesmotājiem?

Alda Pūteļa monogrāfija „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons” no jauna uzjunda interesi par 19. gadsimta vidū aktuālajiem latvisko dievu meklējumiem. Folkloras pētnieks iedziļinājies un izsekojis, kā ziņas par Livonijas senvēsturē pastāvējušiem dieviem tikušas pārrakstītas no viena vēstures dokumenta otrā, kļūstot par avotu 18. gadsimta beigu vācu izcelsmes vēsturniekiem, no kuriem tos savukārt smēlušie jaunlatvieši – jaunradīto latviešu eposu autori un dzejnieki kā Andrejs Pumpurs, Jēkabs Lautenbahs Jūsmiņš, Auseklis. Aldis Pūtelis ir folkloras pētnieks, ilgus gadus nostrādājis Latviešu folkloras krātuvē, pats cieši saistīts ar folkloras kustību, viņš šo jautājumu pētījis sastatot pretim mācīto vīru rakstīto vēsturi un folkloru kā mutvārdos glabāto atmiņu. Mazliet atšķirīgs skatu punkts ir literatūrzinātniekam, tekstu pasaules pētniekam Ojāram Lāmam, viņa tēma ir eposa „Lāčplēsis”  tapšana, ar to saistītie jautājumi, viņš ir grāmatas "Lāčplēša zvaigznājs: latviešu eposa ģenēze un funkcionalitāte Eiropas klasisko un jaunlaiku eposa tradīciju kontekstā" autors. Kādi avoti 19. gadsimta vidū bija jaunlatviešu rīcībā, grāmatā „Domas par latviešu mitoloģiju. Kā tika meklēts latviešu panteons”  šim jautājumam veltīta nodaļa „Ziņas par baltu mitoloģiju dažādos vēstures dokumentos", sākot ar antīkā vēsturnieka  Kornēlija Tacita darbu, kurā minētas Ģermānijas tuvumā mītošas ciltis, bagātīgāki materiāli ir par Prūsiju. Uz šo laiku Latvijas teritoriju attiecināmas Livonijas Indriķa un Atskaņu hronikas. Jaunlatvieši lielākoties iedvesmojušies no sev pieejamākajiem, darbu tapšanas laika ziņā tuvākajiem vācu autoru darbiem. Sēlijas mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera jeb Vecā Stendera un šī paša Apgaismības laikmeta Smiltenes un Ēveles mācītāja, valodnieka, vēlāk – Vidzemes superintendanta Jākoba Langes darbus Aldis Pūtelis konspektējis tabulā, izrakstot viņu darbos atrodamo dievību vārdus. Antrimpus, Auseklis, Juppis, Pumpura pieminētais Līgo, Kurcumi – ciemos iešanas un žūpošanas svētki, Pīkals – latviešu pakalnu dievs. Mūsdienās tā drīzāk ir jautra lasāmviela, bet, cik nopietni pret šiem  pierakstītajiem dieviem izturējušies jaunlatvieši, un vēl līdz 20. gadsimta sākumam, var spriest kaut vai pēc tabulas, kas sastādīta, konspektējot Jura Alunāna darbus, pēc Plūdona, kas, savukārt, Auseklim ir upes dievs – vecāki bērniem lika šos vārdus, dzejnieki pieņēma kā pseidonīmu. Šis ir viens no Alda Pūteļa darba mērķiem: aptvert tekstu visuma robežas, ko senatnes vēsturnieki pārrakstīja viens no otra darbiem, radot vienotu skatījumu uz latviešu, baltu senvēsturi, kas gan krasi atšķīrās no šobrīd pieejamā folkloras mantojuma. Vācu mācītie vīri latviešu zemnieku pētīja kā kukaini, 18. gadsimta zinātniekiem bija sava metodika, no kuras tie nedomāja atkāpties pat veselā saprāta vārdā, no šodienas folkloras pētnieka pozīcijām tajā ir laba daļa jautru pārpratumu, bet varbūt arī – vēl pētāmas informācijas. Literatūrzinātnieka Ojāra Lāma skatu punkts ir atšķirīgs, jautājums, vai vācu vēsturnieku, kultūrpētnieku ziņas ir izmantojamas kā drošticama vēstures liecība nav galvenais? Šai raidījumā izdevās tikai iezīmēt atsevišķas tēmas, par kurām tālāk domāt, apgūstot Apgaismības laika autoru sarakstītos mūsu zemes senvēstures pētījumus, vai iejūtoties tautiskā romantisma laika krāšņajās, ar lielajiem pasaules mītiem sabalsotajās, latvisko dievu cīņās. Drebkuls, Gabgauja, Gardēts, Jummals, Labdaris, Mēslu babbe, Mēnesnītis, Pučkētis...

Salta laika mīklas raidījumā "Greizie Rati" min Vecsaules folkloras kopas dalībnieki: Līva Lazdiņa, Elza Zandere, Līga Grāve, Hugo Strautnieks un kopas vadītāja Dace Prūse.  Viesi min: Helmas Krizhevicas, Emīla Pohorželska, Daigas Mazvērsītes, Kristīnes Vītolas, Edmunda Jansona, Patrika Zusta, Ievas Vaivodes, Helēnas Ērgles, Sanitas Tiltiņas, Austras Zalcmanes, Mārītes Kabakas, Elvja Fiļipova, Kristīnes Vītolas, Ītana Pletsa un Katrīnas Dimantas sagudrotās mīklas.

Ko pētnieki, analizējot folkloras materiālus, ir noskaidrojuši par vilku? Kāpēc tieši šis plēsējs folkloras materiālos minēts visbiežāk un ko, analizējot to, kā vilks atainots dainās, var pateikt par cilvēku, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētniece Beatrise Reidzāne. “Dzīvnieku tēlos ir iekodētas senākās mītiskās, mitoloģiskās un simboliskās dzīves uztveres,” skaidro Beatrise Reidzāne. Viņa pievērsusies vilka tēla pētniecībai un iepriekš arī lāča tēla pētniecībai folklorā. Skatoties uz vilka tēlu folklorā, pētniece cenšas atšķetināt, ko un kā cilvēki domājuši senatnē. Beatrises Reidzānes stāstu par savu pētījumu klausies arī raidījumā Augstāk par zemi. Tautas mutvārdu daiļrades vākšana mūsdienās Kā mūsdienās notiek folkloras materiālu vākšana, kas ir tie stāsti, pasakas vai teikas, ko pieraksta šodien, un ko, balstoties uz šo vākumu varēsim secināt par latviešiem pēc simts gadiem? „Apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj strādāt no mājām neizēdot ledusskapja saturu. Nodevēju bars bija sapulcējies pie tukšās taras pieņemšanas punkta,” šādi divi citāti no tvitera un tos jau var uzskatīt par mūsdienu folkloru. Ne vairs tautasdziesmas, tiekas un pasakas, bet īsi, asprātīgi teikumi no dažādām interneta vietnēm, cilvēku atmiņas par bērnības vietām un dzimtas stāsti – tāda izskatās šodienas tautas mutvārdu daiļrade un tā ir daļa no folkloras, ko šodien apkopo šīs nozares pētnieki. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone stāsta, ka šobrīd folkloras vācēju redzeslokā ir nonākušas memes – interneta vidē radītas asprātīgas kolāžas, proti, attēli ar parakstiem. Piemēram, labi zināma klasiska fotogrāfija ar Krišjāni Baronu, kur Dainu tēvs, garu, baltu bārdu un nopietnu seju, pozē pie dainu skapja, atvēris vienu atvilktni un paraksts pie attēla: kad tu meklē vecmāmiņas pensiju , bet skapī ir tikai kaut kādas dainas.

Kaip Lietuvos tautinės bendrijos, gyvendamos kitakalbėje aplinkoje, išsaugo savo etno tradiciją? Ir kaip tautinių bendrijų folkloro pažinimas gali prisidėti, kuriant naujas erdves Lietuvos tautų sugyvenimui? Kalbėsimės su etnomuzikologe Varsa Zakariene, Baltosios Vokės lenkų folkloro ansamblio vadovu Gustaw Juzala ir LRT RADIJO Tautinių bendrijų redakcijos žurnalistu Darijuš Malinovski.Sceninis projektas „LauMes“ jungia Lietuvos ir Indijos kultūrą ir pasakoja apie stiprias moteris visame pasaulyje.Kodėl Kaunui reikalingas mitinis žvėris? Apie tai pasakoja projekto „Kaunas 2022“ platformos „Mitinis žvėris“ koordinatorius Rytis Zemkauskas ir žvėries pavidalo autorius Darius Petreikis.Neramios nuotaikos Panevėžio Juozo Miltinio dramos teatre: iš pareigų traukiasi vadovas, kolektyvas nepatenkintas užimtumu ir nauju repertuaru, meno vadovas kritikuoja administraciją.„Kalbos rytas“: „Maironis kėlė klausimą, ką aš gaunu už tai, kad pasirenku kunigo kelią. Sau jis atsakė – gaunu geležinę valią, gaunu charakterį, verta, dėl to eiti verta tuo savidrausmės, askezės keliu“, – sako Vilniaus universiteto docentė, humanitarinių mokslų daktarė Dalia Čiočytė.„Klasikos enciklopedija“ – apie Kilimandžaro kalną.Ved. Adomas Zubė.

„Kolnasāta” viesojas pie folkloras kopas „Kolnasāta”, izcilā latgalieša Franča Trasuna muzejā Rēzeknes novada Sakstagalā. Šoreiz par atmiņām, iecerēm, sapņiem, kopā būšanu un dziedāšanu 23 gadu garumā, kļūstot par muzeja neatņemamu sastāvdaļu ar folkloru dvēselē. Aktīvā tūrisma sezona pamazām noslēdzas un eksperti to vērtē kā veiksmīgu. Ko šogad bija iemīļojuši tūristi un, kurā virzienā jāturpina attīstīties tūrisma jomā strādājošiem skaidroja Laura Sondore-Strode un Gunta Ločmele. Raidījuma izskaņā literatūrzinātnieks Valentīns Lukaševičs un mūziķis Arnis Slobožaņins „Vuordineicā” runās par vārdu „viedris”.

Folkloras džiazo stiliumi. Kada lietuvių liaudies kūrybą kitaip išgirdo projekto „Folk in Jazz“ nariai dainininkė Evelina Pabarčiūtė, smuikininkė Dalia Dėdinskaitė, violončelininkas Glebas Pyšniakas ir akordeonininkas Tadas Motiečius? Apie tai penktadienio vidurdienį kalbėsimės tiesiogiai iš Lukiškių aikštės, skambant šių muzikų gyvai atliekamai muzikai.Antrą laidos valandą – instrumentinių šokių mozaika: nuo menueto – iki valso, nuo tango – iki čardašo.

Folkloras džiazo stiliumi. Kada lietuvių liaudies kūrybą kitaip išgirdo projekto „Folk in Jazz“ nariai dainininkė Evelina Pabarčiūtė, smuikininkė Dalia Dėdinskaitė, violončelininkas Glebas Pyšniakas ir akordeonininkas Tadas Motiečius? Apie tai penktadienio vidurdienį kalbėsimės tiesiogiai iš Lukiškių aikštės, skambant šių muzikų gyvai atliekamai muzikai.Antrą laidos valandą – instrumentinių šokių mozaika: nuo menueto – iki valso, nuo tango – iki čardašo.